Durvis atslīdēja vaļā. Tradicionālajā cieņas apliecinājumā viegli pieliekusi galvu, Anaksa atkāpās tik tālu, līdz bija izkļuvuši no eksaminācijas zāles. "Mēs labprāt dzirdētu izskaidrojumu tam, kāpēc tu nolēmi iestāties Akadēmijā." Tas bija pašsaprotams jautājums. Tik pašsaprotams, ka ne Anaksai, ne Periklam neienāca prātā pie tā pakavēties. Anaksa juta pieaugošas panikas uzplūdus, tomēr viņa piespieda sevi nomierināties. Viņai bija jāsakoncentrējas. Šis jautājums taču bija pašsaprotams, vai ne? Kāpēc viņa vēlējās iekļūt Akadēmijā? Tāpēc, ka to gribēja ikviens. Tāpēc, ka nevēlēšanās tikt uzņemtai Akadēmijā liecinātu par nožēlojamu un pat aizdomīgu pieticību.
Tomēr šāda atbilde bija pārāk nepārliecinoša un patiesi piemērota kandidāta necienīga. Anaksa staigāja uz priekšu un atpakaļ pa uzgaidāmo telpu, iztēlodamās, ka viņai blakus ir Perikls. Viņa centās uzminēt, kādus jautājumus viņš Anaksai tagad uzdotu. "Sāc no pašiem pamatiem," viņš droši vien sacītu. "Ko Akadēmija dara?" Un Anaksa mēģinātu atbildēt. Ka Akadēmija vada valsti. Ka Akadēmija ir izveidojusi sabiedrisko iekārtu tādu, kāda tā ir. "Un kas ir mūsu sabiedrība?" Anaksa iztēlojās Perikla balsi. Anaksa saprata šī jautājuma jēgu. Viņas vēlēšanos pievienoties Akadēmijai nevarēja motivēt, vispirms neizskaidrojot to, cik ļoti viņai patīk šis laikmets, kuru Anaksa uzskatīja par vēstures labāko laikposmu.
Republikas vājums bija labi saprotams, tomēr vāja bija arī sabiedrība, kuru tā nomainīja. Sabiedrība pirms
Republikas nodibināšanas bija kļuvusi par vispārēju baiļu upuri. Pārmaiņas nāca pārāk ātri, tāpēc cilvēki tās pieņēma ar saprotamām grūtībām. Ticējumi tika uzspiesti pārāk fundamentāli, noteiktās robežas bija pārāk stingras. Tolaik neviens cilvēks nedrīkstēja izpaust savu individualitāti: visi tika iedalīti - pēc nacionalitātes, ādas krāsas, reliģiskās pārliecības, izcelsmes un šķiras. Sabiedrībā valdīja vispārējas bailes.
Artim bija taisnība. Dzīve vienmēr noslēdzas ar nāvi. Baidoties no nebūtības, mēs kļūstam par baiļu upuriem, kuriem neizbēgamais gals liek trakot un ārdīties. Bailes cilvēkā mājo vienmēr. Tās tikai nogaida īsto brīdi, kad izlauzties virspusē.
Pārmaiņas atnesa bailes, bet bailes atnesa iznīcību.
Kopumā ņemot, Republikas nodibināšana bija saprātīga reakcija uz neracionālu problēmu. Apturot izmaiņas, tika apturēts pagrimums. Ar valsts varas spēku apspiežot personas individuālo brīvību, tika noslāpētas arī katra cilvēka individuālās bailes. Tādā veidā cilvēkus bija iespējams kontrolēt, tomēr no laika attāluma distances varēja redzēt arī to, ka neviena valsts nespēj līdz galam apspiest cilvēka bailes. Bailes arvien atbrīvojās no žņaugiem un izlauzās brīvībā. Ādams bija izlauzies brīvībā.
Tikai tagad, kad bija nodibināta Akadēmija, šī problēma tika atrisināta. Pēc Lielā kara pilsoņi izbaudīja pilnīgu un ilgstošu mieru.
Anaksa atcerējās, kā viņa tika audzināta. Domāja par dzīvi ārpusē. Draugi un draudzenes pret Anaksu izturējās ar cieņu, un šī cieņa bija abpusēja. Viņas skolotāji bija laipni, un savu darbu viņa darīja ar prieku. Anaksai atlika daudz brīva laika. Tagad gan dienā, gan naktī varēja droši staigāt pa pilsētas ielām. Ļaudis uzticējās cits citam, zinātkārei vairs nepastāvēja ierobežojumi. Anaksa par piemēru varēja izvēlēties sevi pašu. Vai viņa saskārās ar jebkādiem šķēršļiem, kad sāka meklēt arhīva dokumentus par Ādamu Fordu? Neviens necentās Anaksu atturēt arī tad, kad kļuva skaidrs, ka viņa metīs izaicinājumu tradicionālajai versijai. Bailes nekur nebija pazudušas, tās nevarēja izgaist, tomēr Akadēmija deva lielu ieguldījumu, pretnostatot bailēm iespēju.
Tātad kāpēc Anaksa gribēja iekļūt Akadēmijā? Tāpēc, ka Akadēmijas biedriem izdevās sasniegt to, ko nespēja paveikt neviena cita grupa. Anaksa bija uzcītīgi mācījusies vēsturi, tāpēc zināja, ka viņai savi argumenti jāpamato ļoti pārliecinoši. Akadēmija bija pagriezusi atpakaļ evolūciju un pakļāvusi Ideju.
Tikt izraudzītai par kandidāti, protams, bija liels gods, tomēr Anaksai bija pilnīgi skaidrs, ka viņu stimulē ne jau godkārība. Iestājusies Akadēmijā, Anaksa kalpotu sabiedrībai - tai sabiedrībai, kuru viņa mīlēja. Tā bija labākā sabiedrība, kāda jebkad dzīvojusi uz mūsu planētas. Būdama piederīga Akadēmijai, Anaksa uzņemtos atbildību par mieru, kas iedzīvotājiem ļāva justies droši viņu mājās, un smiekliem, kuri atbalsojās ielās. Akadēmija izstrādāja izglītības programmu. Akadēmija apvaldīja tehnoloģiskās pārmērības. Akadēmija nodrošināja līdzsvaru starp individuālo un kopējo, starp iespējām un bailēm. Akadēmija pētīja pagātnes notikumus, mācījās no katra sasnieguma un ikvienas kļūdas. Akadēmija uzvarēja domu un noslēdza ar to ilgstošu mieru.
Anaksa domās atkārtoja savu atbildi, izjūtot viņai tik pazīstamo patriotiskā lepnuma pacilātību. Viņa palūkojās uz durvju pusi, vēlēdamās, kaut tās ātrāk atvērtos. "Uzdodiet man savus jautājumus!" viņai gribējās iesaukties. "Manas atbildes ir jau sagatavotas!"