Jaunās Gibonas jokdari

JAUNĀS GIBONAS JOKDARI

— Es gandrīz vai baidos ņemt jūs līdzi uz Jauno Gibonu, — teica Deivids Grīfs. — Es šo to panācu tikai tad, kad jūs un angļi devāt man rīcības brīvību un atstā­jāt salu.

Vallenšteins, vācu rezidents no Bugenvilas, ielēja sev skotu viskiju ar sodu un pasmaidīja.

— Mēs noņemam cepuri jūsu priekšā, mister Grīf, — viņš sacīja nevainojamā angļu valodā. — Jūs šajā velna salā esat paveicis brīnumus. Mēs arī turpmāk nejauksi­mies jūsu darīšanās. Tā ir īsta velna sala, bet vecais Koho ir vislielākais velns no viņiem visiem. Mēs nekādi nevārējām saprasties ar viņu. Viņš ir melis, bet nav no muļķu mājām. Tas ir melnais Napoleons, galvu mednieks, Taleirāns, kas ēd cilvēkus. Atminos, ka pirms sešiem ga­diem es ierados šeit ar angļu kreiseri. Melnie, protams, sabēga kriīinos, bet mēs atradām vairākus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Viņu vidū bija Koho pēdējā sieva. Divas dienas un divas naktis viņa aiz vienas rokas bija karā­jusies saulē. Mēs viņu noņēmām, un tomēr viņa nomira. Pēc tam mēs atradām trīs aukstā tekošā ūdenī līdz kak­lam iegremdētas sievietes. Viņām bija pārlauzti visi kauli un locītavas. Tas, jādomā, bija darīts, lai viņas kļūtu mīkstākas ēšanai. Sievietes vēl bija dzīvas. Viņu dzīvot­spēja bija ievērības cienīga. Visvecākā no viņām nodzī­voja vēl apmēram desmit dienas. Lūk, kādu diētu ievēroja Koho! Nav arī nekāds brīnums — viņš ir īsts meža zvērs. Mēs netiekam un netiekam skaidrībā, kā jums izdevies viņu pieradināt.

— Es neteiktu, ka viņš ir pieradināts, — atbildēja Grīfs, — lai gan viņš paretam atnāk un ēd no rokas.

— Jūs esat sasniedzis vairāk nekā mēs ar saviem krei­seriem. Nedz vācietis, nedz anglis nav viņu redzējis. Jūs bijāt pirmais.

— Nē, pirmais bija Makteivišs, — iebilda Grīfs.

— Ak jā, atceros šo mazo, kalsnējo skotu.— Vallenšteins iedzēra viskiju. — Viņš iesaukts par Nomierinātāju, vai ne?

Grīfs pamāja ar galvu.

— Viņam jūs maksājot lielāku algu nekā man vai angļu rezidentam.

— Tā laikam ir gan, — piekrita Grīfs. — Redzat, ne­apvainojieties par to, viņš patiešām ir tā vērts. Viņš vien­mēr ir tur, kur notiek nekārtības. Viņš ir īsts burvis. Ar viņa palīdzību es varēju apmesties Jaunajā Gibonā. Pašlaik viņš atrodas Malaitā, kur ierīko man plantāciju.

— Pirmo?

— Visā Malaitā nav pat nevienas tirdzniecības stacijas. Vervētāji vēl aizvien lieto segtās laivas ar sarūsējušu dzeloņstiepli apkārt. Tagad tur ir plantācija. Mēs būsim tur pēc pusstundas. — Viņš iedeva viesim tālskati. — Pa kreisi no bungalo ir nojumes laivām, aizmugurē barakas, bet pa labi — nojumes koprai. Mēs to žāvējam, kaut ne­lielos daudzumos. Vecais Koho ir tiktāl civilizējies, ka var pavēlēt saviem ļaudīm lasīt kokosriekstus. Tur ir tās upes ieteka, kurā mēs atradām mirkstam trīs sievietes.

«Brīnums» gāja taisni uz enkurvietu. Tas laiski šūpojās it kā no stikla izlietajos viļņos, atstādams aiz sevis sa- ņirbinātu ūdeni. Musonu sezona gāja uz beigām, un gaiss bija smags un tropiska mitruma piesātināts, debesis aiz- vilkušās ar svina pelēkiem bezveidīgiem mākoņiem. Ne­līdzeno piekrasti aizsedza mākoņu grēdas un brāzmu grīs­tes, caur kurām-pavīdēja zemesragi un salas iekšienē at­rodošos kalnu virsotnes. Vienu zemesragu nežēlīgi zvīlēja saule, otram — labi ja jūdzi tālāk — pāri gāja spēcīga lietus gāze.

Tā bija Jaunā Gibona — mitra, auglīga un mežonīga sala, kas atradās piecdesmit jūdzes no Suazelas. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ietilpa Zālamana salu grupā. Po­litiski tā atradās vācu un angļu ietekmē, tāpēc šo salu pārvaldīja abu valstu pastāvīgie pilnvarotie. Jaunās Gi- bonas pārvalde gan pastāvēja tikai uz papīra kā vienas, tā otras valsts koloniālajās iestādēs. īsta kontrole vis­pār nepastāvēja un nekad nebija pastāvējusi. Trepangu zvejnieki vecos laikos bija braukuši garām šai salai. San­dalkoka tirgotāji pēc bēdīgiem piedzīvojumiem ar smagām sekām arī vairs neapmeklēja to. Melnādaino vervētājiem nekad nebija izdevies savervēt šajā salā kaut vienu strād­nieku, un pēc tam, kad uz šonera «Dorsets» bija apslēp- kavota visa apkalpe, sala tika atstāta savā ziņā. Vēlāk kāda vācu sabiedrība mēģināja ierīkot tur kokospalmu plantāciju, bet, kad vairākiem pārvaldniekiem un diezgan daudziem salīgtiem strādniekiem bija nogrieztas galvas, plantācija tika pamesta. Vācu un angļu kreiseriem neizde­vās vest iezemiešus pie prāta. Misionāru sabiedrības čet­ras reizes mēģināja miera ceļā iekarot salu, un četras reizes slimības un slepkavības piespieda tās atkāpties. Bija vēl citi kreiseri un nomierināšanas mēģinājumi, bet tie neguva nekādus panākumus. Kanibāli allaž iebēga džungļos un pasmējās par kaucošajām granātām. Kad kara kuģi bija prom, viņi bez sevišķām pūlēm atjaunoja nodedzinātās salmu būdas un sagrautos pavardus.

Jaunā Gibona bija liela sala, simt piecdesmit jūdžu gara un septiņdesmit piecas jūdzes plata. Tās vēja puses krasts bija klinšains, bez nevienas enkurvietas un līcīša, un to apdzīvoja ciltis, kas pastāvīgi karoja cita ar citu — vismaz līdz tam laikam, kad parādījās Koho, kurš, līdzīgi Kamehameham, ar ieroču spēku un prasmīgu politiku sa­liedēja lielāko daļu cilšu stiprā savienībā. Koho rīkojās pilnīgi pareizi, aizliegdams ciltīm nodibināt jebkādus sa­karus ar baltajiem, jo no tā bija atkarīga viņa paša cilts eksistence, un pēc pēdējā kreisera apmeklējuma viņš viens pārvaldīja salu, kamēr tuksnesīgajā krastā, kur kādreiz bija stāvējis vācu bungalo un barakas, un angļu misio­nāru mājas, izkāpa Deivids Grīfs un Makteivišs Nomieri- nātājs.

Pēc tam bija kari, viltus pamieri un atkal kari. Mazais, sausnējais skots prata tiklab sacelt dumpjus, kā arī ap­slāpēt tos un, nebūdams apmierināts ar to, ka viņa rokās ir tikai šī piekraste, atveda malaitiešus un pa meža cūku takām ielauzās dziļi, dziļi džungļos. Viņš dedzināja cie­mus tik ilgi, kamēr Koho apnika tos atjaunot, un, kad viņš saņēma gūstā Koho vecāko dēlu, virsaitis bija spiests sākt sarunas. Makteivišs noteica galvu apmaiņas kursu. Par katru baltā cilvēka galvu viņš apsolīja nocirst galvu desmit Koho ļaudīm. Kad vecais pārliecinājās, ka skots tur doto vārdu, pirmo reizi iestājās īsts miers. Makteivišs pa to laiku bija paguvis uzcelt bungalo un barakas, izcir­tis krastmalā necaurejamos džungļu biezokņus un sācis ierīkot plantāciju. Pēc tam viņš devās uz Tasmānas salu, kur bija izcēlušās nekārtības melno baku dēļ: vietējie pūšļotāji uzskatīja, ka epidēmijas sākums meklējams Grifa plantācijās. Pēc gada viņu atsauca atpakaļ uz Jauno Gi- bonu, lai pievilktu grožus iezemiešiem, un Koho, piespiedu kārtā atdevis baltajiem divtūkstoš kokosriekstu, no­sprieda, ka izdevīgāk ir dzīvot mierā un pārdot riekstus. Turklāt viņam vairs nebija ari jaunības degsmes. Koho bija kļuvis vecs un kliboja ar vienu kāju, ko bija caur­urbusi angļu šautenes lode.

— Havaju salās es pazinu kādu puisi, — teica Grifs,

— cukurniedru plantācijas uzraugu, kurš lietoja āmuru un desmit pensu naglu.

Viņi sēdēja plašajā bungalo verandā un vēroja, kā Jau­nās Gibonas plantāciju pārvaldnieks Vērts ārstē slimos. Sie puiši bija no Jaunās Džordžijas. Viņu bija kādi div­padsmit, un pēdējais palika iezemietis, kam sāpēja zobs. Pirmais mēģinājums Vērtam neizdevās. Ar vienu roku viņš rauša no pieres sviedrus, otrā vicināja knaibles.

— Droši vien dažam labam salauzis žokli, — drūmi ieminējās Vallenšteins.

Grifs papurināja galvu. Vallenšteins pavīpsnāja un pa­rāva uz augšu uzacis.

— Viņš vismaz to nav teicis, — paskaidroja Grīfs.

— Gluži otrādi: viņš apgalvoja man, ka viņam operācija izdodoties uzreiz.

— Es redzēju, kā to dara, kad biju otrais palīgs uz kāda prečinieka, — ierunājās kapteinis Vords. — Vecais kapteinis lietoja drīvējamo vālīti un trošu vijamo tērauda iesmu. Ar vienu sitienu zobs bija ārā ar visu sakni.

— Es dodu priekšroku knaiblēm, — drūmi norūca Vērts, iebāzdams melnādainajam mutē savu darbarīku. Kad viņš parāva, pacients novaidējās un palēcās. — Palīdziet man kāds un pieturiet viņu, — lūdza pārvaldnieks.

Grīfs un Vallenšteins no abām pusēm satvēra un stingri turēja melnādaino. Viņš savukārt spirinājās pretī un, sa­kodis zobus, nelaida vaļā knaibles. Ļaužu pulciņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ. No tādas piepūles neciešamajā tveicē visiem straumēm plūda sviedri. Arī melnādainais svīda, taču nevis no karstuma, bet gan no mokošajām sā­pēm. Krēsls, uz kura viņš sēdēja, apgāzās. Kapteinis Vords pārtrauca darbu, lai iedzertu, un mēģināja uzmundrināt nelaimīgo. Vērts lūdza, lai asistenti vēl pietur slimnieku, un turpināja darbu, līdz zobs nokrakšķēja un laukā bija.

Neviens nemanīja mazo, melno cilvēciņu, kas bija uz- steberējis augšā pa kāpnēm un vēroja notiekošo. Koho bija konservatīvs. Viņa tēvs nebija valkājis nevienu ap­ģērba gabalu, un viņš rīkojās tāpat, neapsēja pat gurn- autu. Daudzie tukšie caurumi degunā, lūpās un ausīs lie­cināja par sen jau pārgājušo greznošanās kaislību. Ausu caurumiņi bija izplēsti, un savītušās miesas strēmelītes nokarājās līdz pašiem pleciem. Tagad viņš savas ausis vērtēja tikai no derīguma viedokļa: vienā no mazajiem caurumiem bija iesprausta īsa māla pīpīte. Koho ap vidu bija lēta josta, un starp tās mākslīgo ādu un viņa paša ādu bija iebāzts kails gara naža asmens. Pie jostas karā­jās bambusa kastīte. Rokā Koho turēja īsu lielkalibra šau­teni. Viņš bija neiedomājami netīrs un rētu izraibināts; visbriesmīgāko rētu, kuras dēļ kreisās kājas liels bija sa­rucis uz pusi mazāks, bija atstājusi šautenes lode. Iedu- busī mute liecināja, ka vecajam palicis pavisam maz zobu. Seja un ķermenis bija krunkaini un it kā izžuvuši, bet tuvu stāvošās, mazās, melnām pērlēm līdzīgās acis spoži mirdzēja un tajā pašā laikā ar savu tramīgo un īdzīgo izteiksmi vairāk atgādināja pērtiķa nekā cilvēka acis.

Koho skatījās, smīnēdams kā ļauns mērkaķēns. Prieks par pacienta ciešanām bija dabisks, tāpēc ka viņš pats dzīvoja sāpju pasaulē. Viņš pats bija daudz cietis savā mūžā, bet vēl vairāk ciešanu bija sagādājis citiem. Kad slimais zobs beidzot bija šķīries no savas vietas žokļa kaulā un knaibles, ar nepatīkamu troksni novilktas gar pārējiem zobiem, izņemtas no mutes, Koho acis līksmi iezaigojās un viņš jautri palūkojās uz nabaga melnādaino, kas bija sabrucis uz verandas grīdas un, saķēris galvu, neganti vaidēja.

— Man šķiet, ka viņš tūlīt paģībs, — teica Grīfs, noliek­damies pār upuri. — Kapteini Vord, lūdzu, iedodiet viņam padzerties! Jūs, Vert, pats arī iedzeriet, jūs taču drebat kā lapa!

— Es arī iedzeršu, — sacīja Vallenšteins, norausdams no pieres sviedrus. Viņš ieraudzīja uz grīdas Koho ēnu, bet pēc tam ari pašu virsaiti. — Ē, kas tad tas?

— Hallo, Koho! — laipni sveicināja Grīfs, zinādams, ka roku sniegt neklājas.

Tas bija viens no tambo, ko Koho bija noteikuši pūšļo­tāji pēc viņa piedzimšanas: viņa miesa nekad nedrīkstēja saskarties ar baltā cilvēka miesu. Vērts un «Brīnuma» kapteinis Vords sveicināja iezemieti, bet Vērts, ieraudzījis snaideru, sarauca pieri, tāpēc ka tas bija viens no džungļu iemītnieku tambo: viņi nedrīkstēja rādīties plantācijā ar ieroci. Šautenēm piemita nejauks paradums šādos gadī­jumos pēkšņi izšaut. Pārvaldnieks sasita plaukstas, un ve­randā ieskrēja melnādains sulainis, kas bija savervēts Sankristobalā. Vērts deva zīmi, un sulainis, paņēmis ap­meklētāja šauteni, ienesa to bungalo.

— Koho, — teica Grīfs, rādīdams uz vācu rezidentu,

— tas ir lielais saimnieks no Bugenvilas, godavārds, ļoti liels saimnieks.

Koho, atcerēdamies dažādos agrāk atbraukušos vācu kreiserus, pasmaidīja, un viņa acīs iegailējās nelāgu at­miņu uguntiņas.

— Nesniedziet viņam roku, Vallenštein, — brīdināja Grīfs. — Jūs taču zināt viņu tambo. — Tad viņš pagriezās pret Koho. — Godavārds, tu esi pārāk aptaukojies. Vai tu negribi apprecēt jaunu Mēriju, ko?

— Mans ir par vecu, — atteica Koho, gurdeni papu­rinādams galvu. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai (ēdiens). Mans drīz mirs pavisam.— Viņš zīmīgi paskatījās uz Vērtu, kas, atgāzis galvu, tuk­šoja glāzi. — Manam garšo rums.

Grīfs pašūpoja galvu.

— Tas melnajam ir tatnbo.

— Šim melnam tas nav tambo, « iebilda Koho, pa­mezdams ar galvu uz vaidošā strādnieka pusi.

— Tas puisis ir slims, — paskaidroja Grīfs.

— Mans ar ir slims.

— Tu esi liels melis, — iesmiedamies teica Grīfs.

— Rums ir tambo, visu laiku tambo. Tagad, Koho, mums ir liela saruna ar šo lielo saimnieku.

Un viņš kopā ar Vallenšteinu un veco virsaiti apsēdās verandā, lai apspriestu valsts lietas. Viņi uzslavēja Koho par to, ka tas uzturējis mierīgas attiecības, bet virsaitis atsaucās uz vecuma nespēku un zvērēja, ka miers būs mūžīgs. Tad sprieda par vācu plantācijas ierīkošanu div­desmit jūdžu attālumā no šejienes. Zeme, protams, bija jāpērk no Koho, un viņi vienojās, ka maksās ar tabaku, nažiem, krellēm, pīpēm, cirvjiem, jūras cūku zobiem un gliemežvāku naudu — ar visu ko, tikai ne ar rumu. Sa­runājoties Koho paskatījās pa logu un ieraudzīja Vērtu, kas jauca kopā zāles un lika zāļu pudeles atpakaļ aptie­ciņā. Bez tam viņš redzēja, ka pārvaldnieks, pabeigdams darbu, ielej sev viskiju. Koho labi ievēroja pudeli. Un, kaut gan viņš slaistījās pa istabu vēl gandrīz stundu pēc tam, kad saruna bija beigusies, viņam negadījās izdevīgs brī­dis, kad neviena nebūtu iekšā. Kad Grīfs un Vērts apsē­dās, lai sāktu lietišķu sarunu, Koho atmeta ar roku gai­dīšanai.

— Mans ies uz šoneris, — viņš paziņoja, pagriezās un izkliboja laukā.

— Kā noplakusi viņa varenība! — Grīfs iesmējās. — Sa­vādi ir, iedomājoties, ka tas ir tas pats Koho, kas bija nežēlīgākais un asinskārākais slepkava visās Zālamana salās. Koho, kas visu mūžu karoja ar divām lielākajām pasaules valstīm. Bet tagad viņš dodas uz šoneri, lai mē­ģinātu izdiedelēt no Denbija malku viskija.

Pēdējo reizi mūžā «Brīnuma» kravas uzraugam izdevās izspēlēt joku ar iezemieti. Viņš atradās kopkajītē un pēc saraksta pārbaudīja preces, kas bija izvestas krastā ar laivām, kad Koho iekliboja kajītē un apsēdās pie galda viņam pretī.

— Mans drīz mirs pavisam, — žēlojās vecais virsaitis. Visas miesas baudas bija kļuvušas viņam vienaldzīgas. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai. Mans ir par slimu. Mans drīz beigts. — Tad viņš labu laiku skumīgi klusēja un viņa seja pauda neizsakā­mas bažas par vēderu, kuru viņš piesardzīgi plikšķināja iedomātās sāpēs. — Manam vēders slims. — Viņš atkal apklusa, lai Denbijs varētu izteikt līdzjūtību, un visbei­dzot gari un smagi nopūtās. — Manam garšo rums.

Denbijs cietsirdīgi iesmējās. Vecais cilvēkēdājs jau agrāk bija lūdzies, lai dod viņam iedzert, bet viens no stingrākajiem tambo, ko bija noteicis Grīfs un Makteivišs, bija aizliegums dot Jaunās Gibonas iezemiešiem alkoho­liskus dzērienus.

Nelaime bija tā, ka Koho bija iepazinis alkohola garšu. Jaunības dienās viņš izjuta skurbuma līksmi pēc tam, kad bija apkāvis «Dorseta» apkalpi, bet to diemžēl izjuta arī viņa ciltsbrāļi, tā ka krājumi drīz vien izsīka. Vēlāk, dodamies ar saviem kailajiem karotājiem izpostīt vācu plantāciju, viņš jau rīkojās gudrāk un pievāca visus dzē­rienus sev. Iznākumā radās apbrīnojams maisījums no kādiem desmit dažādiem šķidrumiem, sākot ar alu, ku­ram bija piebērts klāt hinīns, un beidzot ar absintu un aprikožu degvīnu. Dzēriena pietika vairākiem mēnešiem, un tas atstāja Koho slāpes visam mūžam. Kā jau visiem mežoņiem, viņam bija nosliece uz dzeršanu, un viņa orga­nisms prasīja alkoholu. Kad šīs alkas bija apmierinātas, viņam džinkstēja ausīs, kaut kas mīlīgi un maigi kņudi- nāja smadzenes un viņš jutās apmierināts un līksmīgi sa­traukts. Šajā vecumā, kad sievietes un dzīres viņu tikai nogurdināja un vecie naida uzliesmojumi bija apdzisuši, viņš aizvien vairāk un vairāk kāroja dzīvinošās uguns, kas nāca no pudelēm — no visdažādākajām pudelēm —, jo tās viņš atcerējās labi. Viņš bija gatavs stundām ilgi sēdēt saulē, šad un tad izmetot pa vārdam un sērīgi ap­cerot lielo orģiju, kas tika sarīkota pēc vācu kolonistu padzīšanas.

Denbijs juta viņam līdzi, izvaicāja veco virsaiti par viņa slimības simptomiem un piedāvāja no aptieciņas tab­letes pret gremošanas traucējumiem, pilulas un dažādas citas nekaitīgas tabletes un kapsulas. Taču Koho kate­goriski atteicās. Reiz, kad viņš uzbruka «Dorsetam», viņš bija pārkodis kapsulu ar hinīnu, bet divi viņa karavīri bija sarijušies kaut kādu baltu pulveri un tūlīt pat nomi­ruši briesmīgos krampjos. Nē, zālēm viņš neticēja. Bet pudelēs iepildītajiem ugunīgi vēsajiem un silti dzirksto­šajiem šķidrumiem, kas atdeva cilvēkam jaunību un ļāva gremdēties sapņos, — jā, tiem gan viņš ticēja. Kāds tur brīnums, ka baltie tos tik augstu vērtē un negrib dot!

— Rums laba, — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja žēlabainā un vecišķi pacietīgā tonī.

Un tad Denbijs kļūdījās, izspēlēdams ar viņu joku. Aizgājis virsaitim aiz muguras, viņš atslēdza aptieciņu un izņēma no tās četru unču pudelīti ar uzrakstu «Sinepju esence». Viņš izlikās, ka atkorķē pudelīti un dzer no tās. Spogulī pie priekšējās starpsienas viņš redzēja, ka Koho pagriezies cītīgi vēro viņu. Likdams pudelīti atpakaļ, Den~ bijs nošmakstināja lūpas un apmierināti iekrekšķējās. «Aizmirsis» pieslēgt aptieciņu, viņš atkal apsēdās un pēc laba laika izgāja uz klāja. Viņš apstājās uz trapa un ieklausījās. Pēc brīža lejā atskanēja šausmīgs gārdzošs, smacējošs klepus. Denbijs pasmīnēja un lēni devās atpa­kaļ. Pudelīte stāvēja vecajā vietā uz plauktiņa, bet vecais sēdēja tādā pašā pozā, kā bija sēdējis. Denbijs pabrīnījās par viņa dzelžaino savaldību. Lūpas, mēle un gļotāda vi­ņam droši vien dega kā ugunī. Vecais sēca un vairākas reizes apspieda kāsu, bet asaras viņam negribot sariesās acīs un ritēja pa vaigiem. Parasts cilvēks būtu klepojis un smacis savu pusstundu, bet vecā Koho seja bija drūma un mierīga. Viņš sāka saģist, ka ir izjokots, un viņa acīs parādījās tik neganta, primitīva un neizmērojama naida izteiksme, ka Denbijam šermuļi pārskrēja pa muguru. Koho lepni piecēlās.

— Mans iet, — viņš sacīja. — Liec dot laivu manam!

Noskatījies, ka Grīfs un Vērts aizbrauc uz plantāciju, Vallenšteins apsēdās lielajā dzīvojamā istabā un sāka jaukt un ar mašīneļļā samērcētām lupatām tīrīt savu auto­mātisko pistoli. Uz galda, kā vienmēr, stāvēja pudele ar skotu viskiju un vairākas pudeles ar sodas ūdeni. Turpat stāvēja vēl viena nepilna pudele arī ar skotu viskija eti­ķeti, bet tajā Vērts bija ielējis šķidru ziedi zirgiem. Viņš bija piemirsis nolikt pudeli.

Strādādams Vallenšteins palūkojās pa logu un ierau­dzīja pa celiņu nākam Koho. Viņš steberēja ļoti ātri, bet, tuvojoties verandai un ienākot istabā, viņa gaita bija lēna un cienīga. Viņš apsēdās un skatījās, kā tīra ieroci. Kaut gan Koho lūpas un mēle dega, viņš to neizrādīja. Pēc minūtēm piecām viņš ierunājās:

— Rums laba. Manam garšo rums.

Valleinšteins pasmaidīja un papurināja galvu. Un tad pats nelabais sakūdīja viņu izspēlēt beidzamo joku ar iezemieti. Abu pudeļu līdzība mudināja viņu uz to. Viņš nolika pistoles daļas uz galda un sagatavoja sev pamatīgu dzē­riena porciju. Stāvēdams starp Koho un galdu, viņš ap­mainīja pudeles vietām, iztukšoja savu glāzi, izlikās, it kā kaut ko meklētu, un izgāja no istabas. Pēc brīža viņš izdzirdēja pārsteiguma izsaucienu un klepošanu, bet, iegā­jis atpakaļ, redzēja, ka vecais virsaitis sēž, kā sēdējis.

Taču šķidruma līmenis zirgu zāļu pudelē bija nokrities un vēl šūpojās.

Koho piecēlās, sasita plaukstas un, kad ieskrēja meln­ādainais kalps, ar zīmēm lika saprast, ka grib dabūt at­pakaļ savu šauteni. Zēns atnesa ieroci un saskaņā ar pa­ražu gāja pa celiņu apmeklētājam pa priekšu. Tikai aiz vārtiem viņš atdeva šauteni īpašniekam. Klusībā nosmie- damies, Vallenšteins noskatījās, kā vecais virsaitis aiz­klibo pa piekrasti uz upes pusi.

Pēc dažām minūtēm, likdams kopā pistoli, Vallenšteins izdzirdēja tālumā šāvienu. Viņam ienāca prātā, ka tas ir Koho, bet tad viņš atmeta šo pieņēmumu. Vērts un Grīfs bija paņēmuši līdzi medību ieročus un droši vien nošāvuši kādu balodi. Vallenšteins atlaidās krēslā, nosmējās, savir- pināja savas dzeltenās ūsas un iesnaudās. Viņu uzmodi­nāja Vērts, satraukti kliegdams:

— Zvaniet lielo zvanu! Zvaniet, cik jaudas! Zvaniet uz velna paraušanu!

Vallenšteins izgāja verandā tieši tajā laikā, kad pār­valdnieks ar zirgu pārlēca pār zemo žogu un aizdrāzas uz piekrasti pakaļ Grifam, kas auļoja kā negudrs pa priekšu. Skaļie sprakšķi un starp kokospalmām mutuļo­jošie dūmi liecināja, kas noticis. Laivu šķūņi un barakas dega. Lielais plantācijas zvans dimdēja kā neprātīgs, kad vācu rezidents skrēja uz piekrasti. Viņš redzēja, ka no šonera ātri attālinās laiva. Ar salmiem apjumtie laivu šķūņi un barakas liesmoja kā posa. Grīfs izšāvās no vir­tuves, vilkdams aiz kājas ^melnādainu puisēnu. Mazais bija bez galvas.

— Virtuvene ir iekšā, — viņš teica Vērtam. — Viņa arī ir bez galvas. Viņa bija par smagu, un man vajadzēja lasīties prom.

— Tā ir mana vaina, — sacīja Vallenšteins. — To iz­darījis vecais Koho. Es ļāvu viņam iedzert Vērta zirgu zāles.

— Es domāju, ka viņš ir paslēpies krūmos, — teica Vērts, uzlēkdams mugurā zirgam. — Olivers ir lejā pie upes. Cerams, ka Koho nav dabūjis viņu nagos.

Pārvaldnieks aizauļoja caur kokiem. Pēc dažām minū­tēm, kad degošās barakas sabruka, atskanēja pārvaldnieka kliedziens — un visi skrēja pie viņa. Pārvaldnieku atrada pie upes. Viņš vēl aizvien sēdēja zirgā un bāls kā nāve lūkojās uz kaut ko zemē guļošu. Tas bija Olivera — pārvaldnieka jaunā palīga līķis, kaut gan viņu tikko varēja pazīt: viņš bija bez galvas. Melnādainie strādnieki, aiz­elsušies atskrējuši no laukiem, drūzmējās apkārt un pēc Grifa norādījuma uz ātru roku uztaisīja nestuves noga­linātajam.

Vallenšteins, kā jau īsts vācietis, mocījās bēdās un no­žēlā. Kad viņš beidza vaimanāt un sāka lādēties, viņam acīs bija asaras. Uzliesmojušās dusmas bija tikpat ne­viltotas kā lāsti, un, kad Vallenšteins mēģināja izraut Vērtam no rokām bisi, viņam uz lūpām parādījās putas.

— Rimstieties! — Grīfs bargi uzkliedza. — Galvu augšā, Vallenštein! Nedariet muļķības!

— Vai tad jūs ļausiet viņam aizbēgt? — pārvērstā balsī kliedza vācietis.

— Viņš jau ir aizbēdzis. Krūmi sākas pie pašas upes. Jūs varat redzēt, kur viņš bridis pāri. Viņš jau ir uz cūku takām. Viņš ir pazudis kā adata siena kaudzē, un, ja mēs viņam sekosim, mēs varam krist nagos viņa vīriem. Bez tam uz visām takām ir lamatas, saindēti dzelkšņi un tam­līdzīgas lietas. Tikai Makteivišs ar saviem džungļu iemīt­niekiem var tikt uz priekšu pa šīm takām, un arī tad pē­dējo reizi viņš tur zaudēja trīs no saviem ļaudīm. Iesim uz māju. Šonakt jūs dzirdēsiet gliemežvāku kaucienus un kara bungu rīboņu un visi pekles gari tiks palaisti vaļā. Viņi mums neuzbruks, tomēr kalpi lai neatiet no mājas, mister Vert. Iesim!

Ejot atpakaļ pa to pašu taku, viņi sastapa kādu meln­ādaino, kas šņukstēja un izmisīgi kliedza.

— Muti ciet! — uzbrēca Vērts. — Kāda velna pēc tu taisi tādu troksni?

— Koho noslaktē pagalam divas goves, — melnādainais atbildēja, izteiksmīgi novilkdams ar pirkstu pār kaklu.

— Viņš nokāvis govis, — teica Grīfs. — Tas nozīmē, ka jums, Vert, kādu laiku nebūs piena. Es pamēģināšu atsūtīt divas govis no Ugi.

Vallenšteins nebija nomierināms, kamēr Denbijs neiz­nāca krastā un neatzinās, ka izspēlējis joku ar sinepju esenci. Vācu rezidents kļuva mazliet jautrāks, kaut gan virpināja savas dzeltenās ūsas vēl niknāk un nerimās lā­dēt Zālamana salas četrās valodās.

Otrā rītā no «Brīnuma» masta gala varēja redzēt, ka mežā daudzās vietās paceļas signāldumi. No zemesraga uz zemesragu un cauri džungļu biežņai mutuļiem vēlās dūmi, apziņodami visu salu. Pat vistālākie ciemi, kuri atradās augstākajās vietās un kuriem klāt nebija ticis ari Makteivišs, iesaistījās šajā satrauktajā sarunā. Viņpus upes kā neprātīgi gaudoja gliemežvāki, un gaisu vairāku jūdžu attālumā ar savu dobjo dārdoņu tricināja lielās kara bungas — ar akmens un gliemežvāku rīkiem izdobti milzīgi stumbri ar izdedzinātu vidu.

— Viss ir kārtībā, kamēr jūs visi turaties kopā, — teica Grīfs pārvaldniekam. — Es došos uz Guvutu. Viņi neie­drošināsies uzbrukt jums atklātā vietā. Strādnieki ari lai turas kopā! Netīriet mežu, kamēr šī jezga nav beigusies! Viņi uzbruks atsevišķām jūsu strādnieku grupām. Un, lai ko jūs darītu, neesiet muļķi un nelieniet iekšā džungļos meklēt Koho! Ja jūs to darīsiet, viņš jūs noķers. Jums jāgaida Makteivišs, tas ir viss. Es atsūtīšu viņu ar ma- laitiešu nodaļu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas uzdrīkstē­sies iet dziļāk salā. Bez tam, kamēr viņš nav ieradies, es atstāšu pie jums Denbiju. Jūs piekrītat, mister Denbij? Es atsūtīšu Makteivišu ar «Vandu», un jūs varēsiet braukt ar to atpakaļ un pievienoties «Brīnumam». Kap­teinis Vords kadu laiku iztiks bez jums.

— Es nupat gribēju pieteikties pats, — atbildēja Den­bijs. — Man ne prātā nenāca, ka viss šis burkšķis var izcelties kaut kāda joka dēļ. Savā ziņā es uzskatu sevi par vainīgu pie tā.

— Es tāpat, — iestarpināja Vallenšteins.

— Bet es biju sācēja, — piezīmēja kravas uzraugs.

— Var jau būt, bet es turpināju.

— Bet Koho pabeidza, — sacīja Grīfs.

— Katrā ziņā ari es palikšu, — teica vācietis.

— Es domāju, ka jūs brauksiet man līdzi uz Guvutu,— iebilda Grīfs.

— Es arī tā domāju, bet tas pa daļai ir mans pienā­kums, bez tam es izdarīju muļķību. Es palikšu un palī­dzēšu te visu nokārtot.

Ieradies Guvutu, Grīfs nosūtīja Makteivišam instrukci­jas ar strādnieku vervētāju keču, kas tieši gatavojās do­ties uz Malaitu. Kapteinis Vords ar «Brīnumu» brauca uz Santakrusu, bet Grīfs, patapinājis no angļu rezidenta motorlaivu un melnādaino apkalpi, šķērsoja jūras šau­rumu un aizbrauca uz Gvadalkanaru apskatīt laukus aiz Pendefrīnas.

Pēc trijām nedēļām viņš, ceļavējam pūšot, pilnās bu­rās pabrauca garām koraļļu rifiem un iegāja mierīgajos Guvutu piestātnes ūdeņos. Osta bija tukša, tikai pie paša krasta stāvēja neliels kečs. Grīfs pazina keču — tā bija «Vanda». Tā acīmredzot nupat bija iebraukusi pa Tu- lagi šaurumu, tāpēc ka melnādainie matroži vēl ierēvēja buras. Kad Grīfs bija piebraucis blakus kečam, Maktei­višs pasniedza viņam roku, lai palīdzētu tikt pāri reliņam.

— Kas noticis? — jautāja Grīfs. — Vai tad jūs neesat vēl aizbraucis?

Makteivišs pamāja ar galvu.

— Es jau atpakaļ. Uz kuģa viss kārtībā.

— Kā iet Jaunajā Gibonā?

— Viss ir tāpat, kā bija, kad es redzēju to pēdējo reizi. Vērīga acs gan var pamanīt dažas nenozīmīgas pārmaiņas ainavā.

Viņš bija auksts un enerģisks cilvēks, tikpat mazs un tikpat sausnējs kā Koho, ar sarkankoka krāsas seju un nelielām, neizteiksmīgām zilām acīm, kas vairāk atgādi­nāja urbjus nekā skota acis. Viņam bija svešas bailes, sveša sajūsma, viņš bija nepieejams slimībām, klimatam un jūtām, bija kalsns, skarbs un nežēlīgs kā čūska. Pēc skota nīgrā izskata Grīfs labi redzēja, ka viņš atvedis sliktas ziņas.

— Klājiet nu vaļā! — Grīfs mudināja. — Kas noticis?

— Tāda rīcība ir bargi nosodāma. Kauna lieta dzīt jo­kus ar melnajiem pagāniem! — skots atbildēja. — Tur­klāt tas ļoti dārgi izmaksā. Nāciet lejā, mister Grīf! Jums būs labāk klausīties ar viskija glāzi rokā. Es aiz jums.

— Kā jūs visu nokārtojāt? — jautāja Grīfs, līdzko viņi bija apsēdušies kajītē.

Mazais skots pašūpoja galvu.

— Tur nebija nekā, ko kārtot. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Var arī teikt, ka tur viss bija kārtībā, pil­nīgā kārtībā jau pirms manas ierašanās.

— Bet plantācija? Kā ir ar plantāciju?

— Plantācijas vairs nav. Viss jūsu ilgo gadu darbs ir vējā. Mēs esam atgriezušies tajā vietā, no kuras sākām, no kuras sāka misionāri, no kuras sāka vācieši un…

kur viņš beidza. Piestātnē nav palicis ne akmens uz ak­mens. Mājas pārvērtušās par melnām pelnu kaudzēm. Visi koki nokapāti, un savvaļas cūkas rakņā laukā jamsu un kartupeļus. Jaunekļi no Jaundžordžijas, šie jaunie zēni, kuru bija ap simtu un kuri jums izmaksāja krietnu naudu … neviens no viņiem nav palicis dzīvs, lai pastās­tītu jums par notikušo.

Viņš apklusa un sāka kaut ko meklēt lielā lādē zem trapa.

— Bet kas ir ar Vērtu? Un Denbiju? Un Vallenšteinu?

— To es varu jums pastāstīt. Skatieties!

Makteivišs izvilka no rīsa salmiem taisītu maisu un izbēra tā saturu uz grīdas. Deivids Grīfs sarāvās un stin­gu skatienu lūkojās uz triju Jaunajā Gibonā atstāto cil­vēku galvām. Vallenšteina dzeltenās ūsas vairs negriezās lepnos gredzenos, bet nokarājās no augšlūpas.

— Nezinu, kā tas noticis, — skots drūmā balsī turpi­nāja, — bet es pieņemu, ka viņi ir devušies džungļos pakaļ vecajam velnam.

— Bet kur ir Koho? — vaicāja Grifs.

— Iemucis atpakaļ krūmos un pilns kā mārks. Tāpēc jau es arī tiku pie šīm galvām. Viņš bija pārāk piedzē­ries, lai uzsvemptos kājās. Viņi uz savām mugurām iz­nesa veco no ciema, kad es drāzos virsū, un, ja jūs at­brīvosiet mani no šīm galvām, es būšu jums ļoti patei­cīgs. — Viņš apklusa un nopūtās. — Es domāju, ka tās jāapglabā gods godam un jāaprok. Bet pēc manas sapra­šanas tās ir retas mantas. Kurš katrs cienījams muzejs maksās simtu par katru galvu. Iedzeriet vēl! Jūs esat mazliet bāls… Tagad lieciet nost glāzi, un, ja gribat zināt manu viedokli, mister Grīf, es jums teikšu, ka stin­gri jāraugās, lai ar šiem melnajiem netaisa nekādus jo­kus. Allaž nepatikšanas vien iznāk, turklāt tā ir ļoti dārga izklaidēšanās.