Kahekili kauli

KAHEKILI KAULI

Pāri augstajiem Kūlau kalniem atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko sakustinādamas milzīgās, bezbārk- stainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinā­damas un klusītiņām sačabinādamas algarobas koku la­potnes mežģīnes. Ik pa brītiņam gaiss it kā ievilka elpu — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpus­dienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržām un lek­nās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.

Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz, tomēr atdusējās no tiem tikai viens. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Otrpus mājas sīks zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzē­jusi. Viņa māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tēr­pusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslina, žigli aiz­steidzās starp banānaugiem un papaijas kokiem, aiznes- dama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sievietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemierpilnas noraudzī­jās viņas bēgšanā.

Mājas priekšā zālājs tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīrieši, muskuļoti un platiem pleciem. Šie vīri ar brūnīgu ādas krāsu, spoži brūnām un mel­nām acīm, parupjiem, bet pareiziem sejas pantiem rādī­jās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi kā viņu salas klimats. Pilnīgs pretstats tam šķita šo cilvēku mežo­nīgi kareivīgais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aizsprausti gari dunči, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāniešu piešus ar milzīgiem skrituļiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pa­visam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri viņiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu liesmojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, pilnā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.

Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulē­tājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc resnajām roku locītavām un lielajiem pirkstiem varēja spriest, cik spēcīgs augums slēpjas zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kas bija atrauts vaļā no jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, klātas ar biezu kūlu, tik­pat baltu kā bārda un mati. Platās un augstās krūtis, kas atsperīgi šūpojās, muskuļiem elastīgi saspringstot un at­slābstot, lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda tomēr nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — bal­tais cilvēks.

Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vil­cienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dva­šai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene, gadu četrpadsmit, gu­lētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mu­šas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satraukums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.

Un tiešām — Hārdmans Pūls, dusošais bārdainis, vi­ņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu de­vējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot, tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācēju hronoloģiskajos sarakstos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, tālāk vēl seši mazmazbērni, bet mazbērnu daudz vairāk, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad at­miņa darbojās visspilgtāk.

Pirms piecdesmit viena gada viņš ar bezklāja laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Šī laiva bija viss, kas palicis pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais princis». Dzimis Ņūbedfordā, divdesmit gadu vecumā viņš ar savu kūsājošo sparīgumu un izvei­cību bija uzkalpojies par otro stūrmani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija apprecējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvē­ris krogu un jūrnieku pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.

Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija nodzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata labāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas virsaišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstdzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jā­piemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kurš nespēja paciest nekaunību vai apvainojumu un kuru pārmākt vai iebiedēt nebija pa spē­kam pat ne visvarenākajam divkāju radījumam; Pūls spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neap- jaušamu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu nolaišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus havajiešus pazina pil­nīgi — gan viņu garīgās, gan miesīgās īpašības, pazina labāk, nekā viņi paši sevi pazina, — polinēziešu liekvār­dību, ticējumus, ieražas un noslēpumus.

Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, apjā­dams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīk­stējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Šādas tiesības bija piešķirtas tikai karalim, tomēr tas jau izsenis bija iegaumējis: traucējot Hārdmana Pūla diendusu, var pa­nākt vienīgi to, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas netur mēli grožos, bet saka ļoti ne­patīkamus, kaut arī patiesus vārdus, un tādus neviens karalis negrib klausīties.

Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pasātu vēsmiņas iečabinājās lapās pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sieviete atnesa at­pakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinājies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz vai aizturējusi elpu, apzinādamās sava pienākuma svinīgumu, arvien vēl vēdināja nost mušas; un tie pārdes- mit kovboji vēl arvien vēroja saspringtā klusumā.

Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ilgstošā ritma noteiktā starplaika, ap­trūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties piepū­tās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.

— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu valodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija notrīcēdama saslējusies.

Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manām savus tur­pat tuvumā gaidošos apakšniekus, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.

— Nu? — Hārdmans Pūls strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sejas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām aizķērušās džina un piena lā­ses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko gribat? Nāciet tuvāk!

Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm skaņi šķindot un žvadzot, pie­nāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam iepretī, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlai­kus pauzdatnas nevilšu un neatskārstu līdztiesīguma ap­ziņu. īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai pat­riarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija sara­dojies pēc havajiešu paražām — gan sievu izraudzīdams, gan daudzos bērnus un mazbērnus izprecinādams. Vieg­lākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dus­mas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans»[1] bija pārtulkots havajiešu mēlē un skanēja «Kanaks Oolea».

Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās manietiie zālājā, ar lūdzošiem smaidiem cenzdamies noska­ņot viņu labvēlīgi.

— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.

Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārdmans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.

— Nu, Ilīopoi, ko tu gribi?

— Desmit dolāru, Kanak Oolea.

— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misionāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē! Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ceļā nokļūs ellē.

Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.

— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina cik grūti man sadabūt kow-kow jau vienai sievai un vi­ņas daudzajiem radiem.

— Kow-kow? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šodien neesat še dabūjuši kow-kow?

— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains ieze­mietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nākdams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kow-kow, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas» klintīm.

— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pievēr­sās vecajam, tai pašā reizē dodams meitenei zīmi, lai aiz- vēcina mušas viņam no otra sāna.

— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana atteica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani panest.

— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aizgājuši.

Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.

— Kow-kow virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplai­zīdams lūpas. — Poi bija pirksta resnumā, sivēns trekns, un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsālīti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pie- ēdies labu kow-kow. Mans vēders ir gluži smags. Tomēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kow-kow paša mājās, kur dzīvo mana sieva, kas ir tava ceturtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā mei­tiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bēr­niem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …

— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no bērēm uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.

— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.

Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta mo­nētu un izveicīgi iemeta pastieptajā saujā.

Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus dolārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija no­ķēris jaunu inežavērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā ar neskaitāmajiem radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.

— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».

— …un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopi­ņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses ber­zējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kov­bojs, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, kaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seg­los vai ari soļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paska­tās.

— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, —• Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam at­tiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģimene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmu­guriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — ir tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.

Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pē­dējo jociņu, viss vīru pulciņš, kuru augumi bija stalti, bet sirdis maigi bērnišķīgas, devās pie saviem zirgiem; palika vienīgi vecais, sarukušais sirmgalvis Kumuhana, kam bija likts gaidīt.

Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārd­mans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu; kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pa­sniegt to Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nošmakstināja lūpas.

— Daudz awa (pašdarināts alus) esmu izdzēris savā laikā, — viņš domīgi ieteicās, — Tomēr awa ir vienkārša cilvēka dzēriens, bet haole liķieris ir dzēriens virsaišiem. Awa nav tik stiprs un mīlīgs kā liķieris, tas nesatrauc kā piešu spēriens; liķiera karstums liek cilvēkam Izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču patīkami būt dzīvam.

Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:

— Liķierī ir siltums Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cilvēks ir vecs.

— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.

Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja:

— Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad es varētu būt tikpat jauns kā tu.

— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls sacīja.

— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?

— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kempbels dzīvoja Ho­nolulu,

— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es šo skotu labi atceros, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa wa~ hine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl ta­gad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūrnieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve Pele noskaitās uz Pai- eas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedojuši viņai zivis no sava dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piepildīts ar lavu uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.

— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs, tātad astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.

— Jā, Kanak Oolea, — Kumuhana nomurmināja, lep­numā cenzdamies dižīgi izriezt iekritušās krūtis.

— Un tu esi ļoti gudrs.

— Jā, Kanak Oolea.

— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.

— Jā, Kanak Oolea.

— Tātad tu arī zināsi.,. — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar bālgani zilo acu ciešo skatienu jo iespaidīgāk ietek­mētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Ka­raliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis sačukstamies, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patie­sībā.

— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.

— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?

— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir alii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis ir piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab ne­liks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o, Kanak Oolea, es neteikšu «jā», es neteikšu «nē». Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.

— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uz­teica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pa­vēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie tam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sie­viete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vīrietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslē­pumiem, kā astoņkājis piesūcas pie sāļainas klints. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pastāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas ru­nās, tā ka vispēdīgais malahini (jaunpienācējs) drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.

Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet nerazdams iespēju, kā izvairīties no to loģiskā spēka.

— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.

— Jā vai nē? — Hārdmands Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.

Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pavērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.

— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!

Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā, tomēr seja, kas iz­skatījās cieta kā akmens, pauda jautājumu: «Jā vai nē?»

Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klau­sītāja. Lūpas viņam bija izžuvušas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt apslapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunā­ties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija saprotams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svi­nīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pašam pieliekt galvu, lai saklausītu:

— Nē.

Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.

— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam — tūda|! '— Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja:

— Tagad pastāsti man visu šo notikumu!

— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā wa- hine būs atnākusi un atkal aizgājusi!

Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aizgā- jis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gaidīja stāstījumu. Kumuhana piespieda roku pie krūtīm un īsiem starplaikiem dobji ieklepojās, gaidīdams uzmun­drinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats:

— Senajās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja no­mira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pateikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad nomira Kahekili, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki tu­rēja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?

— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja piekrastē, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna dedzinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna tecināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, lika izraut cukur­niedres ar visām saknēm un iedēstīt tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu lielgabaliem ..

— Tieši tas bija laiks, kad nomira Kahekili, — Kumu­hana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par sena­jām dienām daudz ko zini labāk nekā mēs, vecie kanaki.

— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts turpi­nāja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdes­mit, es tikko kā biju piebraucis krastā bezklāja laivā pēc tam, kad «Melnais princis» bija sadedzis.

— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkārtoja.

— Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastmalā. Arī Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keawe (mauzoleju) Konā …

— Un labu laiku vēlāk atvesti uz Karalisko mauzoleju Honolulu, — Pūls papildināja.

— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai die­nai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir kūluši baltās putās Vaikiki bangotni, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi ska­tīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.

Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. To­nakt mēs dzīrojām — Anapuni un es —, tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi — tāpat kā visi kanaki un vuahine, kuri dzīroja līdz ar parasta­jiem matrožiem un vaļu mednieku kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala[2]. Mēs dzīrojām, sēdēdami uz paklājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiati (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa lie­dags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus dau­dzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā izkaltēti ķirbji.

Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ieraudzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nākam Me- laiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kādās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz Viņu, pie tam Anapuni atradās vi­ņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo karstumu; bet toreiz, tajā brīdī, mans trakais prāts iz­lēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es ar abām rokām sagrābšu Anapuni rīkli, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem mahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.

Melaija bija skaista jaunava, augums kā virsaišmeitai un pat vēl jaukāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļējām mutēm. Kas viņai bija par gaitu! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o, Ka­nak Oolea, par sievieti Helēnu, kuras dēļ izcēlies Trojas karš. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mū­riem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši stāstīt, kad esi iedzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.

Kas par gaitu! Mēnesnīcā blāvās medūzas, līgodamās bangotnē, vizmoja tāpat kā petrolejas spuldzes pie ram­pas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpoda­mās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gaitā bija kaut kas dižens un karalisks — it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plū­dums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pasātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo ga­dalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cil­vēka ausij, kurš mirst ātri, nenodzīvojis ilgu mūžu.

Anapuni bija viņai'tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis saucienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl galīgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pievilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl ietu dejot ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslī­cināts seklajā bangotnē.

Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums netur­pinātos.

— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.

— Jā, — Kumuhana teica. — Bet nu jau pagājuši dau­dzi gadi, kopš šī kvēle manī galīgi izdzisusi. Es to atce­ros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pa­gājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.

Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plan­dījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečuk­stēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visgarām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinādama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju saskatīt. Un es sa­ņēmu kopā visu savu gribasspēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau ne­nāktu pie manis.

Bet tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries virsaiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Melaiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, ne­pacēlu ne roku, ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu projām, — un Anapuni arī ne. Pro­tams, mēs bijām vienkārši ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab divi vienkāršie vīri, kuri kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kuriem alkas pēc sievietes ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, pieļauj virsaitim, kaut arī tas bijis augstākais visā zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šie divi vīri baidās tūdaļ uz vietas nosist šo virsaiti, kas ir viens pats? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sievieti — bet kas tas ir? Un kāpēc tā ir?

— Es tev atbildēšu, — Hardmans Puls teica. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tā­lab tiem nedaudzajiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitības noslēpums. Visā pasaulē vir­saiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt dau­dzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, nedariet šitā! Strā­dājiet — un' strādājiet tā, kā mēs jums sakam, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet liku­miem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebutu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokartoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepa­liktu pēc jums, ja mēs tagad visu nenokārtotu un ne­noteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un paze­mībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Šis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tā­pēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sakām — tagad un šo­dien, nevis dzīrot un dejot hula šodien, bet jamsu dēstīt rit vai kādā citā no daudzām bezrūpīgām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Tas viss ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, ka­mēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»

— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un ap­ņem tevi, bet tu pat lāgā neapģiedi, ka tas ir mākonis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, — Kumuhana purpināja» — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.

— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls skaidroja. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kā­lab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās liellopu tūkstošiem, kurš apmaina ganus, kad uznāk lie­tus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vienojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, karakuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīstami? Kāpēc neviens cits cil­vēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, bet neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vai­rāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?

— Nu esmu ticis laukā no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai manāmi noskaidrojoties. — Tagad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es nāku uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus, lai tiek mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darbaspēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koka paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai četrus, vai piecus, vai desmit, vai divpa­dsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka nekur vairs nederam, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kow-kow mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.

Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un paskubināja:

— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virsaitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turēdams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami pretoties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija bija iečukstējusi Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri tā, ka viņas mati aizsedza tā seju?

— Ka miris Kahekili. To viņa bija pačukstējusi Ana­puni. Ka miris Kahekili, tikko kā miris, un ka virsaiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšā, apspriežas, kur apglabāt viņa kaulus \in miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pie­ņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esam izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens ceļš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rū­pētos par viņu ēnainajā viņpasaulē.

— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja. — Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms deviņiem gadiem.

— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija no­gāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana papildināja. — Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt mak­šķeru āķus no viņu žokļa kauliem vai bultu galus no viņu štilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelītes. Ieskaties, o, Kanak Oolea!

Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā jutīgā orgāna virspuse no saknes līdz pat galiņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.

— To izdarīja jau pēc misionāru ierašanās, vairākus gadus pēc tam, toreiz, kad nomira Keopuolani. Bez tam es toreiz izsitu sev četrus priekšzobus un ar degošu koka mizu iededzināju puslokus uz sava ķermeņa. Un, kurš to­nakt uzdrīkstējās parādīties ārpus durvīm, to virsaiši no­galināja. Tāpat ne gaismiņu nedrīkstēja redzēt kādā mājā, ne mazākais čuksts vai čabējiens nedrīkstēja atskanēt. Pat suņus un cūkas nosita, ja tie taisīja troksni, un tajā naktī arī haole kuģu zvaniem ostā nebija atļauts zvanīt. Viņās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja nomira kāds alii.

Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Ko­nukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matro­žiem gan sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cilvēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienīgais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks, tāds kā Anapuni vai es, būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?

Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogali­nātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; rēkdams viņš sāka baurot kādu dziesmu par jūru, es satrūcies paraudzījos viņā, un, kad pēc tam at­kal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur varēja nedēļām ilgi slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.

Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. Un es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķī un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās virsotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotnē varēja noskūpstīt tiem uzacis. Milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.

Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta basas kājas papēža spēriens sānos. Kaut arī biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzē­rienu, šis spēriens rnan vis nesagādāja nekādu patīkamo sajūtu. Dzīrotāji kanaki un wahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; mil­zīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.

Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzslējos sēdus un sāku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš noprasīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spārdīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abam pusēm —, tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka ir miris Kahekili. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humuhumu no Manoas.

Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pār paklāja malu novēlās uz smiltīm. Viņš norukšķējās kā cūka, lūpas viņam pavērās un mēle visā garumā izslīdēja no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mē­les, mani no jauna pārmāca nelabums. Šausmīga gan ir nākamā diena 'pēc noclzīrotas nakts. Es karšu un žuvu vie­nās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smil­tīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcošajiem pirkstiem, un Humu­humu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.

Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā sa- tumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzer­ties — kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uz­šļāc uz cepšanai sakarsētiem akmeņiem. Šausmīga ir nā­kamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūža ilgumu esmu pavadījis kopš tā laika, kad pēdējo reizi vēl spēju neprātīgi pietempties, kā to var tikai jau­nībā, jo jaunība nepazīst mēra un nebaidās no sekām.

Mums ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltīs aizmidzis, ne arī zagšus steidzās mājup no tikšanās ar mīļāko; neviena laiva ne­bija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vislabāk ķe­ras tieši bēguma un paisuma mijā. Kad mēs aiz hoiau no­nācām pie tās vietas, kur Lielais Kamehameha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pār­segtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, daudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās virpuļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Ka­hekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.

— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gu­bernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lū­gumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.

— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumuhana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki patvērās savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat ska­ļāk elpot, jo, atrazdamies starp mājas sienām, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karotāji un arī no kuģa dezertējušie haole, ta ka vara lielgabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.

Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs ne­tālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā bei­dzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija raduši tā pūlēties; tad viņi lika man rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriekstus. Viņi pa­dzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.

Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts gluži jaunā, noeļļotā un nopernicotā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedo­mādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahekili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvē­juši virsējo dēli, kas aizsedz stiklu. Iespējams, ka viņi ne­maz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem, bet vai nu šā vai tā — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.

«Te jau ir tikai viens moepuu,» teica priesteris Eopo, paskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas di­benā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.

«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Sis bija vienīgais, ko varējām notvert.»

Un tad es zināju. Nu zināju visu: mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa paguva to pateikt man. Bet viņš, bū­dams melns savā sirdī, tīšām nebija man neko teicis.

«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»

Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mā­jās, tātad skaitoties tabu, un ka paiešot varbūt vairākas dienas, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka likums pieprasot divus moepuu.

Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pasāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stū- resvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un padzērās.

«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelādzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet manas iekšas nebūs izkaltušas kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, at­cerēdamies harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O, Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.

— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārdmans Pūls atsaucās, — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.

— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahekili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpa­kaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpināja.

— Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sau­sumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un aug­šējās pasaules, lai tie apgādātu un lolotu mirušo alii, kas taps viņiem uzticēts, un lai tie piepildītu lāstus — šauša­līgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja viņi uzdrošinātos nelie­tīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.

Vai tu zini, Kanak Oolea, priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui-Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tēvu viņš sauca dažreiz par Akalanu un dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik loti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.

— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls pa­skaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus pries­teri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pirmajos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Havaju un apmetas tajā uz palikšanu.

— Liela ir tava gudrība, o, Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, pries­teris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …

— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts. — Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā —, pirms kļuvāt par tagadējo tautību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlantīda vēl pacē­lās virs okeāna, līdz jaunajai Havaju salai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atce­ries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?

— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu,

— kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man nāca ik bridi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.

Un vecais virs drebulīgā falsetā sāka dziedāt senlaicīgu melodiju ar lauztiem toņiem.

— Maoru nāves dziesma — neapšaubāmi, — Pūls pa­skaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! At­kārto vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski!

Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lēnām tulkoja angļu valodā:

Bet nāve nav nekas jauns,

Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui.

Toreiz Pata-tai skaļi smējās

Un pamodināja zemes garu dievu,

Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē.

Tā pienāca vakara mijkrēšļi.

— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani to­mēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā dunci, ar ko mani nodurt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla roku. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atminoties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gribēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet domās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritumiem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Bet nemi­tīgi manā iztēlē rādījās harpūnista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pēdējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.» Es tomēr pat nemēģināju padzer­ties, jo viņi bija virsaiši, bet es — vienkāršs cilvēks.

«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Nav divu moepuu, tātad nebūs arī neviena.»

«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.

Bet Eopo papurināja galvu un atbildēja:

«Mēs nevaram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»

«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.

«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un atņemt pusi viņam veltītā upura.»

Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani ne­nokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala laimīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Melaiju, jau sāku gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja apsēsties laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!

Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.

— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un nebija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pa­kaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur rūti varējām sare­dzēt Kahekili seju un galvu; viņš smīnēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidī­jās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.

«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Met pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!».

Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš redzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla dunci, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kuļājās harpūnista smilšainā mēle.

Bet, pirms vēl duncis paguva krist un ieurbties manī, nāca notikums, kas mani izglāba. Akai, gubernatora Boki pusbrālis, kā tu vēl atcerēsies, bija stūresvīrs laivā un tādējādi, sēdēdams pakaļgalā, atradās vistuvāk zārkam ar mirušo, kas negribēja grimt. Viņš, vai traks aiz bailēm, grūda uz priekšu airi, gribēdams atbīdīt tālāk zārkā ieslēgto alii, kas šķita paliecamies, lai gāztos laivā iekšā. Aira gals trāpīja stiklu. Stikls saplīsa,,»

— Un zārks acumirklī nogrima, — Hārdmans Pūls iejaucās, — jo gaiss, kas to turēja virs ūdens, izplūda caur saplēsto stiklu.

— Zārks acumirklī nogrima, jo kuģa galdnieks to bija taisījis kā laivu, — Kumuhana apstiprināja. — Un es, kas jau biju moepuu, vēlreiz kļuvu par cilvēku. Es paliku dzīvs, kaut gan tūkstoškārt nomiru aiz slāpēm, iekām no­kļuvām atpakaļ Vaikiki piekrastē.

Un tā, o, Kanak Oolea, Kahekili kauli neguļ vis Karalis­kajā mauzolejā. Tie atrodas Molokai kanāla dibenā, ja vien sen nav izšķīduši peldošā gļotu duļķē vai arī, jau iznīkušu koraļļpolipu ķermenīšu uzsūkti, nav iemūrēti pašā koraļļu rifā. No cilvēkiem es esmu vienīgais dzīvais, kurš redzēja Kahekili kaulus nogrimstam Molokai kanālā.

Klusuma brīdī, kāds iestājās, Hārdmans Pūls ieslīga dziļās pārdomās, bet Kumuhana vairākkārt palaizīja sau­sās lūpas. Beidzot viņš pārtrauca klusumu:

— Un divpadsmit dolāru, Kanak Oolea, ēzelim, lieto­tiem segliem un iemauktiem?

— Šie divpadsmit dolāri būtu tavējie, — Pūls atteica, pasniegdams sirmgalvim sešarpus dolāra, — ja vien man stallī starp dažādiem krāmiem nekarātos tieši tādi iemaukti un segli, kādu tev vajag, un tos es tev atdošu. Par sešarpus dolāriem tu vari nopirkt tīri palabu ēzeli no pake (ķinieša) Kokako ciematā, viņš man vēl vakar teica, ka tāda esot ēzeļu cena.

Viņi palika sēžam, Pūls apcerē nogrimis, vēl un vēlreiz apdomādams tikko dziedēto maoru nāves dziesmu, it īpaši rindiņu «Tā pienāca vakara mijkrēšļi», kas ar savu daili sniedza viņam dziļu mierinājumu, bet Kumuhana laizīja lūpas, lai rādītu, ka gaida vēl ko vairāk. Pēdīgi viņš pār­trauca klusumu:

— Ilgi es tiku runājis, o, Kanak Oolea. Manā mutē nav vairs tik daudz valguma kā tolaik, kad biju jauns. Tā vien liekas, ka no jauna mani pārņēmušas slāpes, kādās mocījos, gara acīm skatīdams harpūnista mēli. Džins ar pienu, o, Kanak Oolea, būtu ļoti patīkams mēlei, kas līdzi­nās tā harpūnista mēlei.

Smaida ēna pārlaidās pār Pūla seju. Viņš sasita plauk­stas, un mazā meitene atskrēja skriešiem vien.

— Atnes glāzi džina ar pienu vecajam Kumuhanam! — Hārdmans Pūls pavēlēja.