Kanaku bangotnē

KANAKU BANGOTNĒ

Tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau ko­kiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad Lī Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau Li Bārtona āriene viņas pavedināja uz pārsteiguma nopū­tām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz patikas ievil­kusi elpu, aplūkojot viņa ārējo veidolu. Tomēr viņi ne­pūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu sašutumu.

Ida Bārtona bija viņu sašutuma un nosodījuma cēlo­nis. Viņas no visas sirds to neieredzēja jau kopš pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas de­dzīgi centās sevi apmānīt —, ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kais­mīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.

Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija ļoti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalītēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedurknītēm un bruncī- šiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksī­tes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu pa­rauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni tikpat cieši, kamēr piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam

piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.

Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi mānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās vai arī, teiksim, pirmkārt visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, ku­ras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes pa­ēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sie­viešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.

Tomēr to viņas neteica. Pat nepieļāva klusībā Šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdes­mit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties ne­bija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sa­šutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greiz­sirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sān­cense?

Šīs dāmas pelna attaishojumu. Lūk, piemēram, Stenlijs Patersons teica savai sievai, kamēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:

— Ak, dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu re­dzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kā­jas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augš­stilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samē­rīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu te bijis pie rokas kāds pi- ciņš māla!

— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva piebalsoja, ne ma­zāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots, un, par laimi, to neklāj tauku kārta. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļgalus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgil Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāsņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?

Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no Jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī:

— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mez­glainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas..,

— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paska­ties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Sāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais lie­kas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …

Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki, tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem 'kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un senie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.

— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.

Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaunangli- jas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kaut­rēšanās:

— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tieši tavē­jais rādās nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu krop­lību.

— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai neizlaistu no acīm skaisto ainu.

— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pie­vienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietie­kami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pā­rāk ierauts, un muskuji tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izba- lansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izlie­kumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai,

— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.

— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespē­jams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tieši tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.

— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ceļas arvien augstāk,

Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.

— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir ne­liela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pē­das divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaug­stākais, simt piecpadsmit.

— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pār­liecināti paziņoja.

— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo izne­sību (ko veido viņas dzīvīgums un gribasspēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.

— Es zinu gan šo tipu. — Sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?

— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš at- vairījās.

— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdes­mit astoņi,,.

Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.

— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts iz­saucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto

rokas dilbu! Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to sa­vilkt ietekmīgā muskuļu kamolā ..,

Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bārtona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi — tas viņu kaitināja.

— Tīrās kaķenes! — Ida Bārtona smiedamās teica vī­ram. — Un padomā vien, ka es taču šepat esmu dzi­musi — gandrīz pirms trešdaļas gadsimta! Bet toreiz sie­vietes vēl nebija tik nejaukas. Varbūt tāpēc, ka toreiz te vēl nebraukāja neviens tūrists. Ak dieniņ, Lī, es taču mā­cījos peldēt tieši šeit, šinī pludmalē pret Airētāju klubu. Brīvdienās, tāpat sestdienās un svētdienās mēs abi ar tētiņu mēdzām braukt uz šejieni un ierīkojām tādu kā ap­metni stiebru būdā, kas atradās tieši tajā vietā, kur tagad Airētāju kluba dāmas izsniedz tēju. Un simtkāji no būdas jumta krita mums virsū, kad gulējām, un visi mēs ēdām poi un opihi, un jēlas aku (zivju suga), un gandrīz neko nevilkām mugurā, kad gājām peldēties vai tinteszivis ķert, un uz pilsētu nemaz nebija kārtīga ceļa. Atceros vēl lielo lietusgāžu periodus, tad ceļš bija tā pārplūdis, ka mums vajadzēja braukt prom ar laivām un tad pāri rifam iebraukt pilsētā caur Honolulu ostu.

— Atminos gan, — Lī Bārtons atsaucās, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē —- tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit to­reiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pa­gāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aiz­spriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mā­cījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši vizināties uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē riekšavu ūdens, par ko tu at­maksāji, parādīdama man mēli…

Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens, ko izdvesa kāds vecmeitīgs sievišķis, turpat netālu sau* {odamies un neveikli šļaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.

— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš teica. — Tas tavus mazos, drosmīgos pleciņus saceļ vēl drosmi- gāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.

Jo, redzat, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bār- tons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sie­viete, vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēk­bērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Šie pliekanie ļau­tiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nā­kotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem, apgalvo — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekai- rināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai vidu­vējībai.

Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lielis­kumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un tra­kulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un tra­kulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā -kā viņi paši līpinās līdzīgi sīkām svecī­tēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši un no tiem atlikuši vie­nīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.

Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dū­ņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi nav redzējuši zvaigznes, tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tā­lab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatī­dami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc sa-, vām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēselos, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»

Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlū­gums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens no­lēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.

Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotnē, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, uri mazāka, mīlīgāka — wahine jeb sieviešu bangotnē, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dzi­ļumu. Tomēr, ja ārējā bangotnē viļņo spēcīgi, arī wahine bangotnē var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā piekrastē cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pē­das, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai kājas atrastos augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lie­liski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bez­bailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlaikus jā­manās pielāgoties piekrastes seklumam.

Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens, ko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz, ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras di­benu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām die­nām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams wahine bangotnes viļņu cel­šanās un plakšanas starplaiku,

— Nu jā, profesionāle. — Henlija Bleķa kundze nosmī- nēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.

— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no dau« dziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarī­jumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa at­šķirību starp sievieti, kam jāstrādā iztikas pēc, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.

Šinī dienā Vaikiki piekraste bangoja spēcīgi. Wahine bangotnē bija pietiekami trakulīga pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jāt­nieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu brauca­mie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cil­vēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt visā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā iz­prieca, kuras dēļ vini vispār braukuši no Honolulu uz Vai­kiki.

Devītā numura glabšanas laiviņas kapteinis, pats liku­mīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām me­daļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bār- tonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņ­pus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela pel­dētāju virtene. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izde­vīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda kar­kasu lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «No­lāpītie malahini\»

Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā kanāla straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilzdams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis vis­spējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar talskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens neno­jaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi ar­vien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kap­teini, kas sasprindzināti vērās tālskatī.

Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanāla tecei pie- šķīra_milzīgo bangotnes viļņu brāztnojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netikdami atpakaļ, jo pretī tiem nemitīgi gāzās pret krastu traucošā kanaku bangotnē, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šo kanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam tad arī vaja­dzēja būt spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītās laiviņas kapteinis neat- slābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespie­dīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai peldētu tai pretī. Ja pašam gadījies iekulties tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nokļuvis kanaku bangotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas arī bija viņš, divdes­mit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblon­dākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad node­dzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri atgādināja hercoga Kaha- namoku lielisko ķermeni. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu dis­tancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.

Neviens no ļaužu simtiem visā piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldē­juši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši vlqiis

aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi pie­biedrojušies pārējiem tur uz torņa.

Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Sie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnes jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.

Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, ka­mēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie lai­viņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sie­vietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pa­gūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu vis­stiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes iz­glābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu triecieni saberž drus­kās, dauzot pret jūras dibenu.

Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras pu­ses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā — abus līdzās, ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pār­maiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad, tajā mirklī, kad vil­nis tos sasniegs, viņi paši varētu kļūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja viņiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā ga­rumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, ar kuru viņi tagad būtu sakļāvušies.

Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītās lai- • viņas kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrau­tīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un no­rāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēdami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.

Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — N

Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sa­gaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk-, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļgana­jos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītēm. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīg­stošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pē­dīgi uzkūsādaina žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas va­ravīksnes mutuļos.

Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāz­mām. Ja šāds viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu viņiem pāri, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievie­tes trauslos kaulus. Devītās laiviņas kapteinis nemaz ne­apjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs ne* pareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi sim­tiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par mal­tīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.

Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, kapteinis prātoja, bet nogaida, līdz pēdējais drošības mir­klis sakritīs ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sie­vieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zel­taina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēs­miņa no krasta raustīja nost vainaga bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Sinī momentā abi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslrgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā viņi izzuda, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama no­gāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.

Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, bet vēl arvien sešas pēdas atstatu un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis {aus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītās laiviņas kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tāl­skatī vērodams peldētājus.

— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini«

Ne jau katru dienu — īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotnē ir tik augsta; bet dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā lie­dagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu inte­resi tūristu dāmu krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi ne* likās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī nere­dzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galve­nais — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.

Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejie­nieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sie­vietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bārtonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, daudzkārt uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija iz­pelnījies kamaaina godu.

Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu ve­cajos dārzos, -kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas iera­šanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pa­kaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vē­sām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vectētiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvī­gās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Deividu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu ha­vajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādrei­zējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš bija stā­vējis Kailua krastā un laipni saņēmis pašus pirmos mi­sionārus, kas 1820. gadā izkāpa no brigas «Tadeušs», un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēg­dams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham un viņa pēcniekiem valsts kases pārziņa un muitas priekš­nieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčko- meru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu ha­vajiešu virsaišiem, no otras puses,

Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Pastarpām neskai­tāmajām pusdienām un lenčiem, luau (havajiešu dzīrēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vaka­riem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pretendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija dabūjuši atskārst, ka tiem ir arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, trakuļoja mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beisbola spē­lēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās arī vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jaunības dienām; tagad viņi spēlēja uz mērenākām likmēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad neievilcināja ilgāk par pusnakti.

Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Grandi- sons. Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam piedāvāto Havaju salu gubernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgadsimta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki bangotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kanibāliskie galvu mednieki» jeb «La­kanajas šausmas». Sekojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās die­nās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darī­jumiem.

Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un sabiedrības mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdī­bas entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedīcijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četrdesmit viena gada vecumā viņš vēl arvien bija Smitsonas insti­tūta ceļojošais komisionārs, bet Sonnija draugi apgalvoja, ka par cukura kaitēkļiem Sonnijs zinot vairāk nekā jeb­kurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzim­tenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīs­tamākais Havajas reprezentētājs ārzemēs. Havajas ceļo­tāji jau to zināja kā aksiomu — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no Havaju salām, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, nemainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?»

īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva no­vēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.

Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu būdams atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēla- mākais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Havaju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprin­tera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (intriģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spožajām, dzīvīga­jām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku,-Par spīti sabied­riskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, direkciju sanāk­smēm un politiskajām konferencēm, viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot ko­mandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejaušībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Boldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.

Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pā­ris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gata­vojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām — šādu traģisku trijotni, runājot plānā gal­diņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandisons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš pare­dzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bār­tona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem aizdomas iemantoja Lī Bārtons, kas tūdaļ mēģi­nāja visu aizgainīt ar smiekliem, kaut gan nekā smejama te nebija.

Drīz viņš redzēja, ka pirmās aizdomas bija pārāk novē­lojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie ku­riem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskārtuši. Pa* lūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesības, kuras ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sa­gadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pus­dienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien pieda­lījās viņi trīs.

Reiz kļuvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un piere­dzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmi­tos iegūtai paškontroles un savaldības mākai, viņš ne­prata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai LI Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa izjūtas. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sa­runu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pa­saulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.

Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Viņa sejā tās varēja lasīt visa pasaule. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām no­zīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, brieduma gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?

Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pie­rādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzN musi — kur nu vēl redzēta —, kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa domās. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu aizvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptvera­majā, nebeidzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.

Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam kohaliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljema kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.

Visus viņu laulības dzīves gadus Ida arvien bija iztu­rējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Šī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra po­kera partijas. No otras puses, viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pul­ciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uztu­rējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sa­stopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džonsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darī­šanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.

Kadu pecpusdienu, atgriezdamies no lielas sausā doka celtnes apskates Pirlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pus» dienām, un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienī­gais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā, un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.

Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams hu­māns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.

No malas vērojot, varēja likties, ka Idai, kā parasti, rūp gandrīz viss, kas skar vīru; tomēr tagad tai vairs nebija dalības ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadze­nēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģis­trēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījuši tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atra­dās visi Idas izteicieni un izrīcības, ko Lī nespēja klasi­ficēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzināti vai nejauši — sa­stāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kār­toja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinā­tajā prātā šīs ienākošo faktu atzīmes pašas no sevis, vi­ņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbil­stošajās ailēs.

Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatī­dams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievēro* jamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadī* tājs.

— Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs ari šoreiz netika teicis ne vārda.

Pēc kāda laika Lī Bārtons aši pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tie­šām — ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz mī­lestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku takas nogāzies tūk­stoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mī­lēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Gran- disonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.

Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. 5ā vai tā — Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzī­damies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons at­skārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?

— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo to sakārtoja pie tērpa.

Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidī­dams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavē­jies viņai tā pavaicāt.

— Nē. — Viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa.«« Vēlāk kādreiz … varbūt…

Viņa bija aizņemta ar sava attēla aplūkošanu spogulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.

— Tu jau zini manu paražu, LT, — viņa pēc brītiņa pie­metināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta… ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.

Ida pastiepa rokas, lai vīrs varētu aplikt viņai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapa- ļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.

Viņš domīgi aplūkoja sievu, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.

— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl kavējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvuraino krāš­ņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā, Nūanu pārejā, būs lietusgāze, tad vajadzēs pacelt automobiļa jumtu — un mēs nepaspēsim uz otro deju.

Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz dur­vīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju, bet tai pašā laikā tā acis tīksminājās ap sievas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.

— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pārāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu ap­linku pārbaudi.

— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, it kā cienīgāks. Patiešām — nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.

Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu no* slaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaig­znīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr nekavējoties at« rada savu vietu Bārtona iekšējās grāmatvedības ailēs.

Stundu vēlāk nomākts un nemierpilns, atraidījis uzaici­nājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīvžoga. Ikvie­nam ziedam, kas uzplauka tikai pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzī­gie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, pīe- strāvodami nakti ar savām pavedinošajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.

Bet taka gar-dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem — ik pa divi, vīrietis un sieviete —, tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klu­sās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brī­numā. No lanai atvi]ņoja zēnu kora dziedātās mīlas dzies­mas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjo­ties kāds dieva nolūks, un kurš pūlējies šādā veidā iz­skaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.

Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķ­pākšu un algarobas koku mestajā ēnā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvu­šies stāvēja uz citas tikpat apēnotas taciņas. Kaisli dre­bošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vis­pirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klāt­būtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslē­pušies apskāvienā.

Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, domā­jot, ka koku pakrēšja tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo ro­taļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu! Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko nere­dzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā ko­šumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas pazagšus slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis dienas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Sis puķu krūms, kas rītausmā izraisa ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.

Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pērtiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidīdamies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēg­šus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pagrieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pir­mīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret ko­lonnu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dzie- dātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kaiia wiki-wiki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.

Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa tre­pēm sev aiz muguras.

— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuk­snesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.

Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smē­ķētāju latiai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu va­rēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecī­bas stāvokli.

Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un Lī uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernstonus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokjuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad vīrs ienāca. Pirms gulētiešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiezdamies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.

«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svai­dīdamies naktslampiņas gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zājti skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. 3o zāju devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes.. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis..

Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnaus­ties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laik­rakstos un žurnālos. Tomēr narkotikas ietekme neizgaisa, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjo­ties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letar- ģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.

Tajā laikā; kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rīta tērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi sa­prast, ka viņai nav nekā, ko tam atzīties, sekojot viņu sen­senai vajsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:

— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.

— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.

— Varbūt tie man izvērtīsies par gadskārtēju lēkmi. — Viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šaus­mīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.

Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lek­šanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgrie­zās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.

— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.

— Mana kāja… krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.

Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš ne­maz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrī­noja viņas pašsavaldīfru, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.

— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dzi­ļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.

— Kreisajā .., vai! Nu ir abās!

Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja galvu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uz­plūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.

Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sā­pīgi raustījās.

— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.

Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilkta* jiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un knaibīt.

— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus švirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.

Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. Bet Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palieli­nātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, at­slābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastiprinādams kram­pjus, un, sev par prieku, panāca to, ka krampji pārsviedās arī uz labās kājas lielu.'Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un tad viņu pārskaloja nākamais vilnis.

Lī iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu īdas mazo rociņu spēcīgie pirksti.

— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.

— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzī­bas sajūta.

Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slī­cējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no ciešā tvēriena, viņas gumijas peldcepurīte bija nomu-/ kusi, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas, pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.

— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķe­purodamies virs līmeņa.

Bet Idas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.

— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zo­biem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.

Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.

Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribasspēku, kas izpaudās Idas iz­mocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un saskatīja tajās vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.

Vēl vairāk — viņa neteica vis tādus lētus atteikšanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Gluži otrādi — Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja:

— Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs no krampjiem nomirt nevar. Tie sasniegs kulmināciju un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasi­nīgi… , .

Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:

— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pre­toties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Ļaujies! Atceries, kā tu mācīji mani ļauties zemūdens strāvai!

Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, kad viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.

— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zo­biem, kad abi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teiku­miem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pie­tiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz, kam dzīvot.

Viņa palūkojās vīrā ar tik dziju pārmetumu, ka pat pē­dējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi, un pat vēl vairāk, nekā ja tie­šām būtu teikusi: «Man nav neviena cita, kam dzīvot, kā vien tu.»

Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī! — Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma tur­pināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, skubināja magoņu sula, tad lai tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi!

Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa ne­atrāvās tālāk nost no vīra.

— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!

Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pa­sargāt viņa muti no sālsūdens, un teica:

— Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brī­dis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.

Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa Idu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīk­šanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī pade­vās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa cen­tās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus:

— Atlaidies… Atlaidies.,. Atslābsti! Pavisam atslā­binies .., Tūdaļ… tagad „.. būs jau garām … pats ļau­nākais. Nekas, ka stipri sāp,,, tas pāries… Nu jau tev vieglāk … vai ne?

Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļū­dams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sāls­ūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kai­tīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēpjainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.

Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš sametās rāmāks, atlaida sievu brīvā un izstiepās virs līmeņa.

— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu: — Nu jau sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svēt­laimi.

Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.

— Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — Atlai- dīsimies un atpūtīsimies! Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu!

Un kādu pusstundu, gulēdami līdzās uz muguras, viņi šūpojās pa brīnum rāmo kanaku bangotni. Ida Bārtona pirmā likās atpūtusies, jo pirmā ierunājās.

— Un kā nu tu jūties, mans vīrs? — viņa vaicāja.

— Es jūtos, it kā man būtu pārbraucis pāri ceļa vel­tnis, — viņš atteica. — Un tu, manu nabaga mīlulīt?

— Es jūtu, ka. esmu Jaimīgākā sieviete pasaulē. Esmu tik laimīga, ka varētu vai raudāt, bet pārāk laimīga, lai darītu pat to. Vienu brīdi es biju šausmīgās bailēs par tevi. Man likās, ka nupat tu man būsi pagalam.

Lī Bārtona sirds salēcās. Pat ne vārdiņa, ka pati taču varēja būt pagalam. Šī tātad bija mīlestība, tik tiešām īstā mīlestība, patiesi pārbaudīta, — tā lielā mīlestība, kas aizmirst pati sevi mīļotā dēj.

— Un es esmu vislepnākais vīrs pasaulē, — viņš tai sacīja, — jo mana sieva ir viskrietnākā sieviete pasaulē.

— Nu, krietna! — viņa turējās pretī, — Es tevi mīlu. Nemaz nezināju, cik ļoti, cik patiesi tevi mīlu, līdz man draudēja briesmas, ka varu tevi zaudēt. Bet nu peldēsim uz krastu! Es gribu, lai tu būtu tikai pie manis vienas pa­šas un lai tavas rokas turētu mani apskautu, kamēr es tev pastāstu visu, kas tu man esi un paliksi vienmēr.

Vēl pusstundu sparīgi un vienmērīgi peldējuši viņi izkāpa krastā un pa cietajam, mitrajām smiltīm soļoja augšup starp cilvēkiem, kas laiski valstījās smiltīs un cepinājās saulē.

— Ko jūs abi tur darījāties? — kāds no Airētāju kluba kapteiņiem ievaicājās. — Slīcinājāt viens otru?

— Slīcinājām, — Ida Bārtona atbildēja pasmaidīdama.

— Mēs jau, zināt, esam visos ciematos pazīstami rīkļu rāvēji, — Lī Bārtons apliecināja. ,

Un vakarā, visus tā vakara ielūgumus atteikuši, viņi abi sēdēja lielā atzveltnes krēslā, cieši apskāvušies.

— Sonnijs rīt ap pusdienas laiku aizbrauc, — viņa pie­zīmēja starp citu, gluži nepiemēroti sarunas tematam. — Viņš dodas uz Malaju piekrasti pārbaudīt, kas tur īsti paveikts ar viņa lietaskoku un kaučuka sabiedrību.

— Pirmo reizi dzirdu, ka viņš taisās mūs atstāt, — Lī tomēr iepratās pateikt, kaut gan bija ļoti pārsteigts.

— Es jau arī biju pirmā, kas to dzirdēja, — viņa pie­metināja. — Viņš man tikai vakar vakarā to pateica.

— Tur deju vakarā?

Viņa palocīja galvu. .

— Diezgan negaidīti, vai ne tā?

— Ļoti negaidīti. — Ida izraisījās no vīra skaujām un apsēdās taisni. — Un es tev gribu pastāstīt par Sonniju» l.idz šim man nekad nav bijis pret tevi īsta noslēpuma. Es arī nebiju domājusi tev to kādreiz stāstīt. Bet šodien tur kanaku bangotnē es sapratu, ka starp mums, ja tik­sim cauri sveikā, kaut kas palicis neizrunāts.

Viņa apklusa, un Lī, pa pusei nojauzdams, kas nu nāks, nemaz nelūkoja viņai palīdzēt, tikai apņēma viņas roku ar savējām un viegli paspieda.

— Sonnijs ir zināmā mērā zaudējis.zaudējis galvu manis dēļ, — viņa stomījās. — Protams, to jau tu pats būsi pamanījis. Un… un vakar vakarā viņš gribēja, lai es bēgot kopā ar viņu. Bet tā vēl nemaz nav mana grēk­sūdze ..,

Lī Bārtons vēl arvien gaidīja.

— Mana grēksūdze, — viņa turpināja, — ir tā, ka es itin nemaz nedusmojos uz viņu, biju tikai noskumusi un bēdīga. Mana grēksūdze ir tā, ka arī es mazlietiņu, nu, nedaudz vairāk kā mazlietiņu biju zaudējusi galvu. Tālab es ari vakar vakarā biju pret viņu tik mīlīga un laipna. Es jau neesmu muļķe. Es zināju, ka tas viņu ierosmina. Un… ai, es taču zinu, ka esmu tikai vāja sieviete, pilna ar iedomību… es vēl lepojos, ka tāds cilvēks zaudējis sajēgu manis dēļ — manas sīkās personībiņas dēļ. Es pati viņu uzmundrināju. Man nav ar ko aizbildināties. Vakar vakarā nekas tāds nebūtu noticis, ja es pati viņu neuzmundrinājusi. Un es, nevis viņš, esmu īstā vaininiece, ka viņš vakar man to prasīja. Es viņam teicu — nē, tas nav iespējams; tu jau pats saproti, kālab, nemaz man nav jāstāsta par to. Es izturējos pret viņu ar mātes maigumu, nudien kā māte. Un es atļāvu viņam mani apskaut, es pieglaudos viņam un pirmo reizi, jo tai jau bija jābūt uz mūžu pēdējai reizei, ļāvu sevi noskūpstīt, jā, pat atbildēju uz šo skūpstu. Tu … es zinu, ka tu sapratīsi… Tā bija viņa atsacīšanās. Un es nemaz nemīlēju Sonniju. Nemīlu viņu. Esmu mīlējusi tikai tevi, vienīgi tevi visu šo laiku.

Ida gaidīja un, juzdama, ka vīra roka pieglauž viņas plecus un apņem viduci, padevīgi noslīga Lī skāvienā.

— Tu mani pamocīji krietni vien, — viņš ieteicās, —es jau sāku baidīties, ka man vajadzēs tevi zaudēt. Un… — Viņš aprāvās acīm redzamā mulsumā, tad saņēmās un izteica savu domu: — Nu jā, tu taču zini, ka tu man esi vienīgā sieviete. Ar to arī viss ir pateikts.

Viņa neveikliem pirkstiem izvilka sērkociņu kārbiņu tam no kabatas un uzdedza sērkociņu, lai vīrs varētu aiz­kūpināt jau sen izdzisušo cigāru.

— Nu jā, — -viņš tēica, kad dūmu mutulīši vijās tiem apkārt, — tā pazīdams tevi, kā vienīgi es tevi pazīstu, pie tam visu tevi pilnībā, varu tikai teikt, ka man žēl Sonnija tā dēļ, kas viņam gājis secen… man viņa ļoti žēl, bet pats tālab esmu ļoti laimīgs. Un… vēl kas: pēc pieciem gadiem es tev kaut ko pastāstīšu, kaut ko ērmīgu, kaut ko līdz smieklīgumam ērmīgu — tikai par sevi pašu un par to, kāds muļķis es biju kļuvis tevis dēļ. Pēc pieciem gadiem. Vai laika sprīdis norunāts?

— Es to paturēšu prātā, kaut arī tas būtu pēc piecdes­mit gadiem. — Ida nopūtās, ieritinādamās ciešāk pie viņa sāniem.