Katram sava orhideja

MIRDZA KĻAVA

KATRAM SAVA ORHIDEJA

īss romāns

RĪGA «LIESMA» 1983

MĀKSLINIECE ANITA JANSONE-ZIRNlTE RECENZENTS LAIMONIS VACZEMNIEKS

1

Tosvētdien jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr izskaifjās tumša un draudoša, tikai gar putu maiām viļņu muguras atsita zaļganu nokrāsu. Pelēkās, zemu nonākušās debesis saplūda ar ūdens klajumu daudz tuvāk nekā vasarā. Plud­males priecīgums bija aizbēdzis prom līdz ar lielajiem pel­dētāju bariem. Paretam daži drosminieki gan metās ūdenī, bet drīz vien atkal steidzīgi tinās drānās. Rudens pieteka sevi — nepielūdzams, neatvairāms.

Kāpās vējš šņāca priedēs un varmācīgi locīja zarus. Pe smilšainu taku uz jūru nāca izskatīgs vīrietis un gaišmataina, jauna sieviete. Gāja blakus, bet ne īpaši tuvu viens otram Nebija grūti atminēt — tas ir precēts pāris: abi tikko reizē bija iznākuši no netālās, baltās mājas.

Ir vasarnieki, kas pieraduši noteiktā stundā peldēties, pa- cīkstēties ar viļņiem, un šos cilvēkus tik viegli nevar sabai­dīt rudenīgais vēsums, tie vasarnīcās nodzīvo ilgāk pa' parastajiem sezonas iemītniekiem. Pie tādiem vēlīniem va­sarniekiem laikam piederēja šis pāris.

Smiltīs nogula divi kārtīgi salocīti peldpalagi.

Edmunds Luters vēl nebija zaudējis studiju gadu treniņos iegūto sportisko stāju. Nometis peldmēteli, viņš bez apstā­šanās metās viļņos. O! Tas bija vareni — sajust viļņu nik­numu, kas sitās pretī. Ne jau ar tādu pretspēku vien tikti galā.

Linda Lutere palika liedagā un raudzījās tālumā. Edmunda cīniņā ar viļņiem viņa neskatījās, tikai vēroja jūru. Varbūt neredzēja neko, vienīgi sajuta vēju un rudeni?

I daļa GAIŠMATE AR SOMU

Pamanījis, ka sieva viņam neseko, Edmunds, droši šķirot nemierīgo ūdeni, atgriezās malā un apstājies, acis piemiedzis,

lūkojās, kā Linda lēnām novelk peldmēteli. Ik reizi Edmunds viņu redzēja kā no jauna. Sarkanais, divdaļīgais peldkostīms maz ko apsedza no tumši iedegušā, tievā, bet izteikti sievišķīgā auguma.

Viņa meitene. Nē, viņa sieva. Lindai vajadzētu būt lep­nai, ka no tik daudzām Edmunds Luters izvēlējies tieši viņu. Bet atkal viņa domā diezin par ko.

— Jūrā šodien neiesi?

— lešu.

Kad Linda brida jūrā, Edmunds turējās cieši līdzās. Tik tuvu, ka varēja sajust viņas auguma kustības, un tomēr viņa slīdēja kaut kur prom. Kādēļ?

Nekur viņa neies. Nekur viņa netiks.

Dusmās viņš cieši satvēra sievas roku un vilka uz priekšu pretī spēcīgam vilnim. Viņa izrāvās un virzījās sāņus. Tas Edmundu vēl vairāk saniknoja, viņš pacēla roku un sita. Vil­nis aizturēja sitiena spēku, tomēr smagu pieskārienu plecam Linda manīja. Viņa pagriezās un klupdama skriešus metās uz krastu.

Edmunds neatskatījās. Lai skrien, tālāk par savu istabu tāpat netiks. Cīņa ar viļņiem Luteru nomierināja. Izpeldējies bez steigas viņš izgāja krastā, nosausinājās ar peldpalagu, paskraidīja dažas minūtes, lai sasildītos, uzvilka peidmēteii, kabatā sameklēja cigarešu «Rīga» paciņu un, uzšķīlis sud­raba šķiltavu, aizsmēķēja. Ieraudzījis liedagā Lindas peld­mēteli, Edmunds pacēla pamesto apģērba gabalu un lēnām gāja pa tām pēdām, kuras nupat smiltīs bija ieminusi Linde. Nekādi pašpārmetumi viņu neapgrūtināja. «Kas tādu gra- žošanos var mierīgi paciest? Izskaidrošanās, protams, neiz­bēgama … gan pāries …»

Nonācis pie baltās mājas, Edmunds Luters, kā parasti, dur­vju priekšā rūpīgi noslaucīja kājas.

Lielajā istabā, izstarojot mājīgu siltumu, kamīnā vēl kvē­loja ogles. Pārģērbies mājas drēbēs, viņš grāmatplauktā sa­meklēja bulgāru rakstnieka Rainova romānu «Nekas nav labāks par sliktu laiku» un ērti atlaidās uz dīvāna. Dažas lappuses izlasījis, apjauda, ka nespēj sekot tekstam. Aizcirta grāmatu ciet.

«Un kādas blēņas viņa sarunāja? Muļķīgi tukšu iedomu dēļ neviena sieviete nav aizgājusi no jauna vīra, ērta dzī­vokļa, vasarnīcas un mašīnas. Pāries.»

Tāpat gulšņādams, Edmunds uzspēlēti laipni sauca:

— Linda, vai tu tur esi?

Nesagaidījis atbildi, piegāja pie viņas istabas durvīm. Lēni nospieda rokturi. Aizslēgtas. Pirmo reizi ieslēgusies … Edmundā no jauna aizsvila jau padzisušais niknums, bet viņš savaldījās. Mieru, tikai mieru, ar naidu te nekas nebūs pa­nākams. Viegli pieklauvējis, viņš klusinātā balsī vaicāja:

— Linda, vai tu guli?

—- Jā, — viņa salti atbildēja un aizvilka somas ātrsSē dzēju.

— Labi, labi, atpūties, tad parunāsim.

* * *

Kaspars Liepkalns gāja un svilpoja. Cilvēkiem nepatīk ja svilpo. Mājās aiz sienas kaimiņiem nepatīk, dārza puķēm nepatīkot, arī vectēvs, pie kura tikko viesojās, teica: lieka trokšņošana nevienam nenākot par labu, bet le, rudenīg1 tukšajā kūrortā, tas nevienu sevišķi traucēt nevarēja. Ejo: viņš skatījās pamestajos dārzos, aizslēģotos un neaizsiēģotos logos. Reizēm cilvēki sev kavē laiku, domājot gluži muļķī­gus niekus — kā tagad Kaspars.

«Apzagt tukšās vasarnīcas zaglim droši vien ir tīrā bērnj spēle. N ~ār, ja ir ko zagt. Cits vasarnīcā vairāk neko neatstāj peldkostīmus, ja tie vairs nav jauni. Piemēram, ja es būu, zaglis, es apzagtu to sarkano ķieģeļu divstāvu māju. Nē, zaļā ir ērtāk pieejama, bet sevišķi piemērota ir tur tā baltā … Bet kas tad tas?» „ *

Kaspars pārtrauca svilpošanu, pat apstājās pussolī. Tur jau viens aizsteidzies priekšā .. . Viņš veicīgi aizslēpās aiz resnas priedes.

Baltās mājas logs atvērās, un kāda roka nolika uz palo dzes prāvu, dzeltenu somu. Pa logu izliecās meitene gaišzilā mohēras puloverī. Kuplie salmu krāsas mati noplandīja, kad viņa, strauji pagriežoties, palūkojās apkārt. Aiz koka aizslē­pušos Kasparu nepamanīja. Tūdaļ palodzei pārkārās zilgan­pelēkos džinsos iespīlēti slaiki stilbi.

«Va, velns, kur mūsu dienās sākušas darboties smukiņas zagles. Nekas neiespējams tas nav, ja sievietes var būt raganas, kādēļ nevar būt zagles?»

Blondīne, izveicīgi nolēkusi dārzā, paņēma somu un iz­gāja uz ielas. Kaspars ieinteresēts sekoja. «Varbūt viņa ne­maz nav zagle, tikai paradusi iznākt no mājas nevis pa durvīm, bet pa logu? Tomēr nē… Šī tramīgā skatīšanās uz visām pusēm, pirms kāpa laukā …»

Glītā zagle, ne reizes nepaveroties atpakaļ, steidzās pa vistaisnāko ceļu uz staciju. «Līdz pirmajam milicijas poste­nim pasekošu, pēc tam lai gādā tie, kam par to maksā algu.»

Meitene džinsos un Kaspars drīz nonāca pie nelielas, zaļi krāsotas stacijas ēkas. Tur gaidītāju bija maz. Nojumē uz sola sēdēja krietni pavecs pāris un dzīvi sarunājas, ar lielu uzmanību uzklausot viens otru.

Pa peronu, klaudzinot smailām kurpēm, pastaigājās melnā ādas mētelī ģērbta nenosakāma vecuma dāma. Viņai bia- kus soļoja melns karaliskais pūdeiis, ne mazāk elegants gaitā un izskatā kā izcilā sugas suņa īpašniece.

Milici nekur nemanīja. Nekas cits neatliks, vajadzēs sekot arī tālāk. Dīvaini — tas nemaz nelikās nepatīkami. Drošības labad Kaspars nopirka biļeti līdz Ķemeriem; nevarēja taču zināt, uz kuru pusi viņa brauks, bet tā izrādījās veltīga cen­tība. Pienāca elektriskais vilciens uz Rīgu. Meitene iekāpa otrajā vagonā un apsēdās pie loga. Soli bija pustukši. Kas­pars pasteidzās ieņemt brīvo vietu viņai pretī un, izlikda­mies, ka skatās pa logu, paslepšus aplūkoja gaišmataino pasažieri. Viņa bija pavisam jauna, katrā ziņā zem divdesmit, un ļoti patīkama. Kasparam viņa nepievērsa ne mazāko uz­manību. Nemanīja arī, ka tiek novērota. Meitenes skafiens likās uz iekšpusi vērsts, šķita, ka viņa domā ko ļoti svarīgu.

Jo vairāk Kaspars vēroja, jo lielākā nesaprašanā apmal­dījās. Pretimsēdošā izskatījās pats godīguma iemiesojums, tāda, kurai varētu uzticēt lielākos pasaules dārgumus. Var­būt godīgais izskats deva lielākas iespējas viņas nelikumī­gajās gaitās?

Ar katru nobraukto kilometru tālāk un tālāk aizvirzījās doma nodot meiteni milicijai. Kaspars bija pārliecināts, ka viņam ir izcilas audzēšanas spējas augu pasaulē un cilvēku sabiedrībā tādas pašas audzināšanā. Pēc viņa domām, audzēšana un audzināšana — tur lielas atšķirības nav. Bēda tikai viena — kā iesākt sarunu? Elektriskais vilciens nežēlīgi steidzās, nemaz neņemot vērā, ka nekādi Kaspars nevarēja un nevarēja sagudrot pirmo teikumu.

Jau Daugavas tilts, tūliņ būs Rīgas stacija, bet pirmā teikuma kā nav, tā nav. Tomēr pamest aizdomīgo meiteni arī nevarēja. Līdz šim Kasparu bija vadījusi dēkaina ziņ­kāre un iedomāta pienākuma apziņa — noziedznieks jāno­dod milicijai, tagad viņš mānījās, sev iestāstot, ka pasāktais jānoved līdz galam. Nevarēdams izdomāt sarunas sākumu, Kaspars sāka prātot: laikam sievietes gaišus tērpus valkā tāpēc, ka gaiši ģērbtās pūlī labāk var ieraudzīt. Un patir- šām — gaišzilais pulovers viņam palīdzēja no vagoniem izbirušajā drūzmā nepazaudēt svešo meiteni.

Līdzko atbraucēji iznāca no stacijas, viņiem nežēlīgi uz­bruka saits vējš, pavecākiem vīriešiem tas draudēja noraut cepures, sievietēm pluinīja kuplos svārkus un trenca matu šķipsnas acīs.

Par laimi, tālu iet nevajadzēja. Blondīne apstājās tuvākā trolejbusa pieturvietā un, kad pienāca ceturtais, žigli iekāpa, kaut arī stiepa acīm redzami pasmagu somu.

Hercena ielas piestātnē viņa izkāpa. Arī Kaspars no jauna devās pretī asai vēja brāzmai. Drīz vien gaišzilais pulovers nogriezās pa labi Araišu ielā. Citus gājējus te neredzēja, draņķīgais laiks bija piesējis cilvēkus mājās pie televizo­riem. Kaspars sāka iet lēnāk, lai meitene, nenojaustu, ka seko, gan tad viņa prastu nozust.

Pie nelielas divstāvu ēkas, kurai pa blāvi dzeltenajām sienām rudens dvašas apsātinātie staipekņi bija uzkāpuši līdz pat jumtam, nācēja, pierasti viegli atvērusi vārtus, iegāja pagalmā un nozuda aiz mājas stūra.

Kaspars atcerējās no vecām grāmatām, ka zagju midzeņi atrodas tumšās, drūmās, žurku pilnās pagrabtelpās. Bet laiki mainās, mainās arī zagļu midzeņi. Iela gan piemērota — neasfaltēta, drīzāk atgādināja lauku ceļu, kam zāļainajās malās rindā aug lielas liepas. Kaspars ērti atbalstīja muguru pret tuvāko koka stumbru un nolēma gaidīt, cik vajadzēs, kamēr atkal parādīsies meitene, droši vien atbrīvojusies no nesamā. Tā mierīgi stāvot, sāka salt. Vējam nepietika ar sal­dēšanu vien, sapūta arī lietu. Sākumā Kaspars tikai skatījās, kā lietus švīko gaisu, ar ūdens pavedienu piešujot mākoņus zemei, bet drīz vien viņš sajuta, ka zaļais liepas lapu lietus­sargs ir caurumains.

Otrajā stāvā blondā meitene piespieda durvju zvana pogu. Atvēra pusaudze — tādiem pašiem salmu krāsas ma­tiem kā atnācējai.

— Urā, Lindiņ! Tu esi klāt īstā reizē, tieši uz siltu ābol- maizi.

— Rasmiņ, vai mammuks mājā? — atnācēja, it kā nebūtu neko dzirdējusi, pajautāja un nolika somu nelielajā priekš­telpā zem drēbju pakaramiem.

Rasma atbildēja ar priecīgu saucienu:

— Mamma! Linda atnākusi.

Aiz tām durvīm, no kurām nāca svaigas baltmaizes un kanēļa smarža, sievietes balss kaut ko teica, bet nevarēja lāgā saklausīt, ko.

Rasma, satvērusi māsu pie rokas, ievilka istabā.

— Netrako, Rasmiņ. — Linda apsēžoties ievēroja zaļ- rūtainu dīvānu — agrāk tāda te nebija.

— Kā tas šeit gadījies?

— Vai tad neredzi? Tas ir īras dīvāns.

— Redzu, bet kādēļ nolikts jūsu istabā?

— Toties mūsu lielais drēbju skapis jau atrodas Iras istaba.

— Neko nesaprotu.

— Nav ko nesaprast. Mēs ar īru maināmies: viņa pārnāks mūsu lielajā istabā, bet mēs ar mammu — viņas mazajā. Galvenās mēbeles jau pārvāktas. Ira precas. Viņš arī studē medicīnu.

Izrādījās — nekā neskaidra nav. Medicīnas studente Ira­īda Kociņa, kura līdz šim no mammas īrēja mazo istabiņu, drīz sauksies Iraīda Laha. Precētiem vajagot plašākas telpas, nevarot tādā šaurībā, kā varot Rasma ar mammu. Vis­maz mamma tā domājot, šaurībā varot ātri saķildoties un ak šausmas! — vēl izšķirties.

«Jā, jā, it kā plašas telpas ir nodrošinājums pret šķirša­nos,» Linda rūgti nodomāja.

Maksāšot divreiz vairāk nekā par mazo istabu. Mamma gan sakot: ne jau nauda tā galvenā, jauniem cilvēkiem, kuri sāk dzīvot, esot jāpalīdz, sirds viņai tā liekot.

— Vai tas Lahs tik naudīgs?

— Jā, tēvs laukos traktorists, māte slaucēja, viens arot naudu, un otra slaucot naudu. Tagad šie aizbraukuši uz laukiem sagatavot kāzas.

Linda piecēlās, izgāja priekštelpā un, pavērusi durvis, ieskatījās otrā istabā, kurā agrāk mitinājās Linda ar Rasmu, bet tēvs un māte — lielākajā. Kad ģimenei pietrūka gal­venā pelnītāja — tēva, visas trīs pārnāca lielajā istabā, bet mazo par trīsdesmit rubļiem mēnesī izīrēja studentei Ira­īdai. Labi, ka Lindas mātei bija tāda iespēja dabūt klāt kā­dus rubļus pie ne visai lielās bērnudārza audzinātājas algas. Mājas daļu — divistabu dzīvokli — mātei kā kāzu dāvanu nopirka audžutēvs, viņas māsas Sofijas vīrs profesors Mil- tiņš.

— Un jūs visu mūžu domājat nodzīvot šinī būcenī? — Linda jautāja Rasmai, kura stāvēja blakus, atbalstījusies pret dur­vju stenderi. Nelielā, garenā telpa bija piebāzta kā lietotu mēbeļu veikals. Tur jau lāgā iespraukties nevarēja.

— Nē, tikai gadu, tad īra ar vīru beigs studijas un brauks uz laukiem par ārstiem. Tālāk tad redzēs, varbūt es pār­iešu uz vakarskolu un sākšu pati pelnīt.

Jā, tajā istabelē trešajam vietas nav, Linda smagi nopūtās.

Rasma šo nopūtu saprata savādāk un bezbēdīgi teica;

— Nieki, gads nav mūžība. Bet tagad es tev kaut ko parādīšu. — Rasma piegāja pie skapja un izņēma baltas bik­ses.

— Kolosālas, vai ne? — Seja viņai staroja.

Linda lietpratīgi apskatīja un pataustīja, bet sacīja pavi­sam vienaldzīgā balsī:

— Tāds savāds audums …

— Vislepnākais, no tīra maisa audekla, balināts un pašas šūts.

— To gan neviens nepateiks. — Un Linda jau skatījās sānis.

— Kas ar tevi šodien ir? Vai kāds normāls cilvēks tā ap­skata jaunu apģērbu? Nu jā. Tu tagad esi izlutināta. Kas tev tādas pašdarinātas džinsenes! Tāpēc mamma trīsreiz dienā skandina — tev esot laime no debesīm nokritusi. Bet es nekad neprecēšos, jo vīrieši, ejot istabā, reti kad no­slauka kājas.

Rasma, mazliet aizvainota par mazo vērību viņas mākslas darbam, iekāra jaunās bikses atpakaļ skapī un, pagriezusies pret Lindu, ziņkārīgām acīm uztvēra māsas izvairīgo ska­tienu.

— Iesim ēst, jādomā, ka garšos tikpat labi kā smaržo. Jā … Es redzu, tev gadījušās kādas nepatikšanas.

Linda vēlreiz pārlaida skatu mazajai istabiņai — trim te vietas nav …

Galdu klāja lielajā istabā. A^āte, no plīts piesarkusi, sēdēja iepretī meitām un jutās labi. Linda pavēroja māti: vēl glīta un nemaz neizskatās veca, bet dzīvojusi grūtu un nemierīgu dzīvi. Un vai viņai ir tiesības tagad atkal sagādāt mātei jaunu bēdu? Bet ko te varēja darīt? Ņemt savu somu un iet atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu? Nē, tādām šaubām ne­drīkst padoties. Tomēr mātes ļoti, ļoti žēl …

Māte, ļaudamās brīža apmierinātībai, nespēja nekur dziļi ieskatīties, tādēļ arī nemanīja, ka vecākā meita šoreiz sa­vādāka nekā parasti. Lindas māte beidzot bija samierinā­jusies ar savu likteni un ne reizi vien sacīja: dzīves līdzsvars ir pats galvenais.

No līdzsvara Marfu Bušmani izsita jau agrā bērnībā. Vt ņai bija pieci gadi, kad kara pirmajā ziemā sveši vīri nakts vidū izrāva no mājas māti un tēvu «— lokomotīvju remont- meistaru. Tikai pēc kara Marta uzzināja, ka savus vecākus vairs nekad neredzēs. Viņai un brālim Edgaram panīkt ne­ļāva vecākā māsa Sofija, kurai tai laikā bija pienākusi mūža septiņpadsmitā ziema. Taču sapostītās bērnības baiiī- gums, visur saskatot kādas draudošas briesmas, dziļi iegūlās Martas raksturā.

Pastāvīgās bažas pierima, kad šoferis Zīriņš Martu izvē­lējās par līdzgājēju uz dzimtsarakstu nodaļu. Viņai toreiz likās: ar to dzīvē pats galvenais sasniegts. Bet šis miers ne­vilkās ilgi, šoferis Zīriņš, gribēdams ģimenei vairāk nopel­nīt, sāka braukt uz smagās mašīnas tālajos reisos. Kad vīra nebija mājās, Martu tirdīja bažas un nekādi mierinājumi nelīdzēja. Tad nāca bērni. Mīļi, jauki, bet meitenes, Pa­saule taču tik briesmīga, un tieši meitenēm, līdzko paau­gas, ik uz soļa draud briesmas.

Un notika pats ļaunākais: bažas, ka tālajos braucienos vīram var kas atgadīties, pārvērtās reālā nelaimē, Martas dzīves vislielākajā katastrofā.

Pirms četriem gadiem, kādas piektdienas pievakarē, kad lietus aprasināja ceļu un padarīja to slidenu, Zīriņš savā no­dabā vadīja mašīnu, ar ierastu roku valdot stūri, ar ierastu aci vērojot ceļu. Braucot pāri nelielam tiltiņam, viņš redzēja pie margām trīs pusaudžus makšķerējam. Viens no tiem ga­tavojās iesviest jaunu ēsmu, tad pārdomāja un, auklu pa gaisu vicinādams, nemaz nepaskatījies, pēkšņi metās pāri tiltam. Zīriņš ar visu spēku bremzēja un cirta stūri sānis. Pusaudzis dabūja tikai triecienu pa gaisā pacelto pēdu, bet lielā mašīna ar inerces sparu triecās tilta dzelzs margās, sa­laužot tās, iegāzās upē, un divām meitenēm vairs nav tēva. Lai cik lielas arī būtu bēdas, tomēr laikam ir savi likumi.

Todien pie galda māte, lūkojoties uz meitām, nesaprata, kura glītāka, ne viena, ne otra nevarēja žēloties par savu izskatu. Labi, ka Linda jau pie vietas, bet ar Rasmu viss vēl priekšā. Pagaidām uz puišiem neskatās. Sev darināt glītu apģērbu gan patīk, bet kura meitene negrib skaisti tērpties? Un vai viņai pašai arī nepatika šūt, adīt un tamborēt, jo nopirkt, ko vēlas, nebija lemts ne toreiz viņai, nedz tagad Rasmai. Māte mēģināja bažīgās domas padzīt tālāk, viņa smaidot pagriezās pret Lindu.

— Visu šodienu ņēmāmies ar ābolu mizošanu un vārīšanu. Vai jums pašiem arī palika? Vakar Edmunds atveda lielu kurvi un vēl piespieda paņemt naudu cukuram. Tāds cilvēks! Tev nu gan ir laimējies. Diez kā Rasmiņai gadīsies?

Linda skatījās grīdā.

— Mamm, bet es tādu laimi iepūšu balonā un palaižu gaisā, — Rasma, pacēlusi rokas, notēloja it kā kaut ko pa­sviestu.

Māte tikai nopūtās.

Tagad Linda saprata, no kurienes nācis tas kuplais asteru pušķis lielajā māla vāzē. Edmunds netika ne vārda bildis, ka ciemojies pie mātes. Jā, skops viņš nebija. Bet varbūt ar savu devīgumu gribēja palepoties? Laikam tomēr sliktais un labais viņā samaisīts kā zirņi ar akmentiņiem; ne akmen­tiņš spēj kļūt par zirni, nedz zirnis par akmentiņu.

— Mēs ar Rasmu aizbrauksim uz kapiem, tā kā gaišāks izskatās, tad jau lietus droši vien kādu brīdi mitēsies. Aiz­nesīsim puķes, ko Edmunds atveda. — Māte noglāstīja Lindai plecu, likdama saprast, ko šoreiz gara ciemošanās neiznāks.

— Braukšu jums līdzi, sen neesmu bijusi pie tēva kapa.

— Nē, meit, mēs ar Rasmiņu visu apkopsim. Tev jābrauc mājās; vīriem nepatīk ilgi gaidīt jaunu sievu. Savu laimi vajag mācēt nosargāt.

Rasma, skatoties griestos, rokas saņēmusi, saldenā balsī liekulīgi nočivināja:

— Tāda laime, tāda laime …

— Rasma, vai tu liksies mierā, kauna nemaz nav, — māte apsauca.

Linda apjēdza, ka vismaz šodien viņa neko pateikt ne­spēs. Izgājusi priekštelpā, pacilāja somu: nejēdzīgi smaga … Kļuvusi smagāka …

Kad Kaspars bija jau izmircis līdz ādai, lietus pārstāja. Arī labi, vismaz ādai cauri neizlīs. Bet tūliņ nāca viņa, pie tam ar visu somu. Ja nebūtu šīs somas, meitene būtu vēl glītāka. Nesamais pasmags, novilcis plecu zemāk, un pati skatās uz leju vien. Skaidrs, gājiens veltīgs, neizdevās tikt vaļā no somas.

Blondā meitene gāja pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru nāca šurp. Netālu no trolejbusa piestātnes viņa mazliet ap­stājās — uzreiz nevarēja izlemt, uz kuru pusi doties. Bet, kad trolejbuss tuvojās virzienā uz pilsētas centru, paātrināja soli un pēdējā brīdī uzlēca uz kāpnēm, Kasparam vajadzēja viņu mazliet pagrūst, citādi pašu iespiestu starp durvīm. Linda to pat nemanīja. Tāpat neievēroja, ka lietū izmircis vīrietis nosēdās blakus un bez kādas slēpšanās viņu vēroja. Droši vien nepamanītu arī to, ja viņai līdzās zvēru dresē­tājs nosēdinātu tīģeri. Kā lai sāk runāt, ja uz tavu pusi paf nepaskatās? Atkal Kaspars gudroja pirmo teikumu sarunai un pats sevi nosodīja, ka viņam laikam ir pilnīgi gludas sma­dzenes.

Lindas domu ceļš vijās tikai vienā virzienā: kurp nu? Mil- tiņi noteikti ir vēl Gaujmalā. Bet māsīcai Sandrai vaja­dzētu būt Rīgā. Viņas Juris droši vien klīst apkārt filmējot. Sandra vienmēr bijusi kā vecākā māsa, pie kuras katrreiz sastapa atsaucīgu līdzdalību priekos un līdzjūtību bēdu brf- žos. Arī šoreiz mierināja cerība pie māsīcas atrast patvē­rumu.

Linda izkāpa no trolejbusa Ļeņina ielā Modes nama tu­vumā un iegriezās Marksa ielā uz vecās Ģertrūdes baznīcas pusi. Uzcītīgais sekotājs, kurš joprojām nebija atradis īstos vārdus sarunas sākšanai, gāja dažus soļus aiz viņas. Bet tieši pagriezienā kāds stingri satvēra Kasparu pie rokas un noturēja uz vietas. Paskatījies, kas viņu tik svarīgā brīdī uzdrošinās aizkavēt, ieraudzīja Ērika Ausmaņa kā ziemu, tā vasaru brūni iedegušo seju un izdzirda viņa basu:

— Vai tu zini, ka, lēnām steidzoties, tiek ātrāk uz priekšu?

Ērikam Ausmanim piemita piecas vājības: viņš bija lab­sirdīgs, ļoti lācīgs, kaislīgs makšķernieks, nekādi netika vaļā no parazītteiciena — pupu mizas, kas noderēja kā epitets visam nevērtīgam un maznozīmīgam, bieži citēja ievērojamu cilvēku izteicienus. Visas šīs vājības pārspēja viņa darbs — savos trīsdesmit trīs gados Ausmanis bija paspējis kļūt labs ķirurgs. Pats viņš izteicās — vienīgā labā viņa īpašība esot tā, ka ir neprecējies un tādējādi nav sa­gandējis nevienai sievietei mūžu. Viņa draugi to apstrīdēja, apgalvojot tieši pretējo: neprecoties esot lielāka iespēja samaitāt dzīvi vairākām.

— Ja cilvēks steidzas, viņš nemēdz filozofēt, — to pa­teicis, Kaspars, izmisīgi apkārt skatoties, konstatēja, ka mei­tenes gaišzilā puloverī uz ielas vairs nav. Vispār līdz pat baznīcai neredzēja neviena cilvēka. Ielas malā atpūtās da­žas automašīnas, spīdinot aplijušos jumtus.

— Pa kuru baznīcas pusi viņa varēja aiziet? —■ Kaspars izteica skaļi savu tā brīža svarīgāko domu.

— Kāda viņa?

— Ja tu esi draugs, tad paskrej pa baznīcas kreiso, es pa labo pusi. Ja ieraugi, neizlaid no acīm.

— Ko tad?

— Meiteni gaišzilā puloverī ar dzeltenu somu.

Aiz baznīcas abi satikās.

— Nav, — Kaspars satraukti teica. Te bija labi pārskatāms līdz pat Gorkija ielai, bet gaišzilā pulovera nebija.

— Varbūt ielīda zemē kā čūska, — Ēriks minēja.

— Viņa nav čūska.

— Par sievietēm to nekad nevar zināt. Pupu mizas, ieiesim «Pingvīnā», tev jāiedzer kaut kas sasildošs, tu taču esi totāli salijis, un tur kaut cik saprotami izstāstīsi, kāpēc tik aizrautīgi medī zilus puloverus.

Kafejnīcā «Pingvīns» Ēriks dabūja dzirdēt garu un diez­gan nesakarīgu stāstu par gaišmataino zagli un viņas smago somu, arī par koku lapotnēm, kas nespēj pasargāt no lietus un ļauj izmērcēt cilvēku līdz ādai.

Visu to noklausījies, Ēriks domīgi berzēja zodu un lēni teica:

— Vai viņa apzog vasarnīcas, tas tik droši nemaz nav zināms, bet, ka tu uz ilgāku laiku esi pagalam, tas man ir pilnīgi skaidrs.

— Tu domā — pēc tādas izmirkšanas obligāti jāsaslimst?

— Samirkšana ir pupu mizas, bet es noteikti zinu, ka no stacijas tu vairs nesekoji somai, bet gan meitenei. Žans Labrijērs par šādiem gadījumiem ir teicis: «Visgrūtāk ir apslāpēt mīlestību, kas radusies no pirmā acu uzmetiena.»

t — Tev patīk fantazēt.

— Nemaz, ja zinu anamnēzi, es reti kļūdos, nosakot diagnozi.

— Lielīties esi sācis.

— Nē, tikai apzināties savu «es». Paņemsim vēlreiz pa piecdesmit gramiem to pašu «balto stārķi».

Draugi drīz atvadījās un aizgāja katrs ar savām domām uz savām mājām.

Vējš tai vakarā ilgi un nikni dzenāja pa ielām notriektās koku lapas un sīkos zarus. Labi, ja tādā laikā cilvēks ir gaismā un siltumā.

* * *

Linda nebūt nepazuda uz līdzenas vietas, bet tai mirklī, kad Ēriks apturēja Kasparu, iegāja šaurā, asfaltētā pagalmā un pēc tam sētas mājā.

Kamēr Kaspars nīka «Pingvīnā» un stāstīja draugam die nas piedzīvojumus, tikmēr Linda kavējās savas māsīcas — profesora Miltiņa meitas vīra kabinetā,. Sandra sēdēja Lin­dai iepretī uz dīvāna, atbalstījusi muguru pret atzveltni, ērti izstiepusi slaidās kājas, un izskatījās kā patīkama, dzī­voklī labi iederoša, dzīva ilustrācija.

Ja par Lindu teica — patīkama meitene, tad par viņas māsīcu Sandru Vāravu — skaista sieviete. Reti kāds bija ci­tādās domās, un retais sieviešu skaistuma cienītājs pagāja Sandrai garām nepaskatījies. Viņai, tāpat kā visām kādrei­zējā lokomotīvju remontmeistara Bušmaņa sieviešu kārtas atvasēm, bija biezi, gaiši mati, bet gaišmatēm neparastās brūnās acis sejai piešķīra valdzinošu īpatnību. Uzmanību piesaistīja arī garais augums, kam spītējot viņa valkāja kurpes tikai ar augstiem papēžiem un prata iet ar tādu ārēju pašapziņu, it kā katrs viņas solis ienestu pasaulē ko jaunu, nebijušu. Šī veiksmīgi izrādītā pašapziņa viņai palīdzēja dzīvot.

Jau desmit gadu Sandra Vārava pūlējās skolas bērnu gal­vās iemānīt ķīmiju, ko viņa uzskatīja par pašu svarīgāko mācību priekšmetu un ķīmijas kabinetu par visinteresantāko burvju mākslinieka darbnīcu. Skolotāja apmātība ar savu mā­cāmo priekšmetu audzēkņos parasti iedveš cieņu, un sim­pātiju iemantošanai labs palīgs bija arī Sandras izskats — skolēniem patīk gaumīgi ģērbtas, glītas skolotājas. Sandrai savās stundās nevajadzēja zaudēt minūtes un bojāt nervus disciplīnas uzturēšanai. Viņa nekad nekļuva familiāra un tomēr neradīja nepārejamu Ķīnas mūri, ja kādam vaja­dzēja viņas atbalsta. Savu autoritāti viņa padarīja noturīgu arī ar labi pārdomātām prasībām, neuzdeva nepaveicamo un prata noturēties, nereaģējot uz maznozīmīgiem sīku­miem. Sandra bija mantojusi kaut ko arī no savas mātes Sofijas Miltiņas skarbuma, un tāpēc skolēni viņu ne tikai cienīja, bet arī mazliet no viņas bijās. Tas viss netraucēja iedot skolotājai Vāravai iesauku «sausā pārtvaice». To viņai iedeva stundā, kad mācāmās vielas temats bija «Akmeņogļu sausā pārtvaice». Steidzīgākos brīžos iesauka tika saīsināta un skolas telpās atskanēja pakluss brīdinājums: «pārtvaice» nāk! Mainījās skolēni, pat skolotāji, bet iesauka palika, to zināja arī skolotāju istabā. Tikai dīvainā kārtā Sandrai pa­šai nebija ne jausmas, kāpēc, pieminot vārdus «sausā pāi- tvaice», pārvērtās skolēnu sejas, viņi kļuva it kā elektrizēti un jūtami valdījās, lai šis elektrības pārtēriņš neizsistu aiz­sargus.

Ja abas māsīcas par kādiem niekiem sastrīdējās, tad Lin­dai tā vien niezēja mēle pateikt: tev kā jau «sausai pār­tvaicei» vienmēr būs taisnība. Bet viņa bija mācījusies tajā skolā, kurā strādāja Sandra, un bijušās skolotājas autorita­tīvais spēks nepieļāva šo nerātnību.

Linda vēl neko par sevi nebija paspējusi pastāstīt. San­dra sarunājoties prasmīgi demonstrēja skolotājas darbā iegū­tās iemaņas, tērzēšanu novirzīja uz pašas izvēlētu tēmu. Linda paguva tikai pa brīžam šo to piebilst. Izmantojot īsu apklusuma brīdi, viņa ieprasījās:

— Kur Kāpostiņš?

Par Kāpostiņu iesauca Sandras piecgadīgo meitu Annu, tāpēc ka viņai ļoti garšoja puķkāposti un pirms pusdienām Anniņa gandrīz katrreiz noprasīja: vai kāpostiņi arī būs?

— Kāpostiņš ar Jura mammu Garciemā.

Tagad bija īstais brīdis, kad Linda varēja ievirzīt sarunu sev vēlamā virzienā, tikai nevarēja izšķirties, vai šovaka.' izstāstīt savu bēdustāstu vai kaut ko pamēļot, lai dabūtu naktsviefu. Vispirms vajadzēja uzzināt, vai Sandras vīrs mājās.

— Un ko dara tavs radošais darbinieks?

Lindas vaicājumā ieskanējās tāda intonācija, kas deva iemesiu Sandrai jautāt:

— Nesaprotu, kāpēc tev Juris nepatīk, jau sen gribēju to prasīt.

— Vai nepietiek, ja viņš tev patīk, pie tam Juris pieder pie laimīgajiem, kuri patīk paši sev, — Linda izteiktos vār­dus gan tūliņ gribēja noķert un paslēpt, bet pasacīts ir pasacīts.

— Tie cilvēki tik laimīgi nemaz nav, kā tu domā, jo grib, lai zemeslode griežas ap viņiem, bet, kā zināms, zemes­lode to bieži vien nedara. — Sandra paskatījās rokas pulk­stenī: — Viņam kuru katru minūti vajag būt klāt. Rīta pusē zvanīja un solījās septiņos izbraukt no Siguldas. Visu pa­gājušo nedēļu tur uzņēma viņa filmu.

Lindai gan šovakar gribējās, lai māsīca Juri nevis sagai­dītu, bet izvadītu.

— Pašķirsti jaunāko «Burdu», es uzlikšu ūdeni kafijai. -— Sandra padeva žurnālu un izgāja.

Linda palika viena ievērojamā gleznotāja Vārava bijušajā kabinetā, ko pēc mākslinieka nesenās nāves māte atdeva dēlam Jurim, un viņš, saglabājot tēva piemiņu, neko tur nemainīja. Tas pats gandrīz istabas lieluma persiešu pa­klājs, smagnējs ozola rakstāmgads, masīvie tāda paša koka grāmatplaukti, atstājot augšpusē vietu gleznām, nosedza S!«? nas, tikai pie vienas vecmodīgs, liels dīvāns, kam blakus stūrains galdiņš un ap to četri ar sarkanu samtu apvilkti krēsli. Vienīgi gleznotāja Vārava ainavas šovakar bija citas nekā pirms mēneša. Juris tēva gleznas nepārdeva, bet laiku pa laikam tās visā dzīvoklī apmainīja.

Sandra vēl nepaspēja atnākt atpakaļ no virtuves, kad Linda izdzirda atslēdzam durvis. Pēc brītiņa viņi istabā ienāca abi.

— Mazulītis beidzot parādījies kadrā. — Kinorežisors Juris Vāravs galanti noskūpstīja Lindai roku un, apsēdies viņai iepretī, noglaudīja labi kopto, melno bārdu. Vāravu visur un vienmēr uzticīgi pavadīja apziņa, ka, viņu ieraugot, sievietes nodomā: «Kāds neatvairāms vīrietis!»

— Kā iet ar mākslas taisīšanu? — Linda apvaicājās, kaut domas viņai tiecās uz citu pusi.

— Vobščem, filma būs, mākslas nebūs. Tikai nabadzības dēļ tas scenārijs iekļuva zaļajā ielā. Negribējās nīkt dīk­stāvē, tāpēc uzņēmos. No gandrīz vai nekā dieva dāvanu neiztaisīsi. Ko var izspiest no aktiera, ja nav ne raksturu, ne atmosfēras. Mūsu filmas direktore Vanda gan pārliecināta — viss būšot okei!

Sandra, baidīdamās, ka Linda, atbildot Jurim, nepasviež dzeloņainu vārdu pušķi, iejaucās sarunā:

— Un kāds grupā mikroklimats?

— Pelēkā garlaicība. Galvenajā lomā tāds «bučmūiis/> vien ir — bez asuma. Tonusa pacelšanai tikai viena seks- bumba — Ailita. Bet precētie vīri neuzdrošinājās iet ga­nībās pāri aploka sētai. Visiem bail no Vandas: zina, ka viņai tādās lietās mēie aiz zobiem neturas, citādi kāds būtu aizsācis romāna pirmo daļu.

— Jūsu pavieglajā kompānijā tieši vajadzīgs kāds tiku­mīgs cilvēks. — Varēja redzēt — Sandras priecīgā noska­ņojuma augstā pakāpe saplaka. Seksbumbas pieminēšana atmiņā uzvandīja Jura aizpērnās vasaras papiidmīiestību, kas pēkšņi un spilgti uzplauka, bet, par laimi, ātri novīta.

Neatvairāmais vīrietis skaļi iesmējās:

— Vandai viegli būt tikumīgai, viņa ir tik neizskatīga, ka varētu netraucēti un bez briesmām nosoļot caurspīdīgā kleitā no dienvidpola līdz ziemeļpolam un atpakaļ.

Lindai sagrumbojās piere. Tipisks salonu debiiiķis!

— Nu tu runā šķērsām. Vispirms, Vanda ir gluži normāla l/'.knl.i un, otrkārt, — Sandra uzsvēra katru vārdu, — dažām sievietēm varbūt negadās apprecēties, bet ikviena va? ai- rast kaut kādu vīrieti, ar kuru paklīst.

— Tavs neapgāžamo argumentu arsenāls, protams, ir ne izsīkstošs, — Vāravs ironiski pasmīnēja.

Virtuvē svilpes trauks ziņoja, ka ūdens vārās. Un īsta reizē: tas pārtrauca negatīvi uzlādēto sarunu.

— Linda, pastrīdies piecas minūtes ar Juri, es tikmēr apliešu kafiju un uzklāšu galdu. Sviestmaizes un putukrē­juma torte jau gaida ledusskapī.

— Es tev palīdzēšu, — Linda pieteicās.

Juris piecēlās.

— Es arī.

Galdu klāja Jura kabinetā. Kafijas smarža un, kopīgi rīko­joties, izraisījušās runas aizskaloja pierūgteno noskaņo­jumu. Sandra atplauka. Linda, lēnām malkojot kafiju, skatījās māsīcā. Pēc dažām laipnības apdvestām replikām, kas tika veltītas vīram un skanēja iepriekšējo asumu izlīdzinošā toni, Linda saprata, ka vismaz šovakar te ir lieka. Viņa pēkšņi pastūma malā pusizdzertu kafijas tasi un sacīja:

— Paldies, ir jau vēls, es iešu.

Neviens viņu necentās pierunāt vēl palikt. Sandra izgāja priekšnamā izvadīt ciemiņu.

— Sandriņ, nobāz, lūdzu, kaut kur manu somu! Atvedu drēbes mazgāšanai, bet aizmirsu paņemt līdzi Rīgas dzī­vokļa atslēgas. „ %

Cik vajadzība veikli laiž pasaulē melus!

Izgājusi uz ielas, Linda ieraudzīja pilsētu jau izkrāsoju­šos ar vakara uguņiem. Apgaismotas mājas it kā paceļas augstāk pretī tumšām debesīm. Dienā logi izskatās akli un šķiet vienaldzīgi, bet, redzot tos gaišus, nāk prātā, ka aiz loga aizkara dzīvo dažādi cilvēki, dažādas, pašu veidotas vai likteņa pasviestas, dzīves. Aiz kāda loga priecājas, citur skumst malā nostumts vientulis, kaut kur cilvēks laiski gar­laikojas, nemācēdams atrast savai ikdienai krāsainību, kādu moka sāpes, katram taču savējās jāizcieš pašam, vienalga, kas tu esi. Tādas domas Lindai padarīja pilsētu noslēpumu pilnu un pastiprināja viņas jau tā skumjo noskaņu.

Mākoņi pāri jumtiem sijāja sīkas lietus lāses. Sarkanie, zilie, dzeltenie un zaļie reklāmu burti, saplūduši košos plan­kumos, atspīdēja lietus aplaistītajā asfaltā, piešķirot ielai mānīgu dziļumu. Garāmbraucošās mašīnas vilka sev līdzi aizmugures uguņu zīmētas žilbinoši sārtas sliedes.

Lindai patika naksnīgā Rīga. Labu brīdi viņa vēroja krā­saino gaismu spēli. Bet cik ilgi tā uz ielas stūra stāvēsi? Viņa atkal gaidīja ceturto trolejbusu. Nobraukusi trīs pie­stātnes, Linda izkāpa un pa apakšzemes tuneii gāja uz staciju. Šoreiz gan bez somas, tomēr raižu smagums arī nebija nekāds vieglais nesamais.

2

No Rīgas centra puses pār iuglas kanāla tiltu pārbrauca dzeltens luksusa žigulis. Aizmugurē palika priekšpilsētai rak­sturīgais nevienādu namu mistrojums: jaunās desmitstāvu un piecstāvu celtnes iecirtīgi kaitināja no nojaukšanas paglābu­šās šī rajona pirmdzimtās — mazas, vecmodīgas koka mā­jiņas un patālāk no ielas dažas glītas vienstāva savrupmā­jas. Aizmugurē palika arī visādās krāsās zibošais, kustīgais mašīnu mudžeklis. Kā bezgalīgi garš, pelēks paklājs līdzenā, vienmuļā šoseja paklausīgi gūlās zem riteņiem. Ga­rām paslīdēja lēzena pļava, un tālāk tuvu ce|am pienāca priežu mežiņi.

Liekot mašīnai ripot ar mēreniem astoņdesmit kilometriem stundā, auto vadīšana nespēja nodarbināt visu dzeltenā žiguļa vadītāja prātu. Pie stūres sēdošā, žurku pelēkā smalka velvetona uzvalkā ģērbtā elegantā vīrieša galvā sāka skraidīt dažādas domas.

Vispirms remontu un celtniecības kantora privātā sektora filiāles vadītāja amats, kurā viņš noturējās jau vairākus ga­dus, lika pagudrot, uz kādu objektu todien brauks. Būs jā­iegriežas Gaujmalā, jāpaskatās, kā ceļas profesora Miltiņa vasarnīca. Pārāk gausi tur virzās darbi, ceturtais gads no pamatu ielikšanas. Nav smuki. Un pie tam profesora sieva ir Lindas mātesmāsa. Jā, Linda, Linda … Ar viņu ir pavisam slikti. Un Edmundam Luteram nostājās blakus vakardiena. Tas, ko Linda sarunāja, nebūtu nekas briesmīgs, starpgadī­jums pludmalē arī nekas traģisks, bet pievakarē … Vēl ta­gad uznāca drebulis, atceroties, ar kādām bailēm viņš at­mūķēja no iekšpuses aizslēgtās Lindas istabas durvis. Mā­tei mājās mūžīgi lielas miega zāļu rezerves, ko var zināt, kāds acumirkļa dullums kādreiz tādam skuķim uznāk. Bet istaba bija tukša, no ārpuses nepilnīgi piegrūstā loga iz­saldēta. Uz mazā galdiņa neredzēja pusizdzertu ūdens glāzi un tukšu lumināla iesaiņojumu, tur gulēja balta papīra lapa, un uz tās auksti spīdēja Lindas laulības gredzens. Tas pa­ziņoja: es aizeju! Bet kur ies Linda? Pie mātes, saprotams, gulēs saliekamā gultā un strēbs auzu pārslu piena zupu. Cil­vēks ātri pierod pie labiem apstākļiem un bezrūpības. Vai viņa būs spējīga aizmirst savu skaisto istabiņu un pusdienās tirgū pirkto karbonādi? Vai tas neliks staigāt atpakaļceļu? Praktiskajam dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs paši domājam. Bet kas viņai īsti sakāpis galvā? Atturīga viņa bija vienmēr, bet jauniņa vēl, nav īsta sieviete atmodusies.

Iespējams, ka nemaz nevajadzēja dzīties uz Rīgas dzī­vokli — viņu meklēt, droši vien izskraidījās pa jūrmalu, no­mierinājās un atgriezās savā istabā. Tas šķita ticami, īpaši jau tāpēc, ka Edmunds tam gribēja ticēt.

Doma, ka Linda atgriezusies, jūtami pagaiņāja prom ne­lāgo omu, arī saule spīdēja gaiši kā vasarā, ne vēsts no vakardienas lietiem un vējiem. Varbūt viss vēl būs labi, sieviešu noskaņojums mēdz būt tikpat mainīgs kā laiks.

— Sātans tāds!

Nokauca bremzes.

Peiēkraibs kaķis pārskrēja pāri ceļam, pat neapjēgdams, cik maz pietrūka, lai vakarnakt noķertā pele būtu pēdējā viņa mūžā. Bet Edmunds nebija māņticīgs, pie tam ļaunumu nesot tikai melns kaķis.

Jācer, ka vasarnīcā satiks pašu Miltiņu. Smalks cilvēks, kā jau profesors. Viņa sievu Sofiju gan negribētos redzēt.

Dzeltenais žigulis nogriezās pa labi no šosejas. Ja Ed­munds Luters būtu zinājis, kas pēdējā laikā norisinājās Mil­tiņu vasarnīcā, viņš todien būtu izvēlējies mašīnai citu vir­zienu.

* # jk

Sofija Miltiņa jau trīsdesmit piecus gadus, kopš precē­jusies ar Krišu Miltiņu, pacietīgi turēja savās rokās saimnie­cības rūpju grožus, kas gan nebija neko smagi, bet raustīja uz dažādām pusēm, un tāpēc rīvēja nervus. Uzmundrināja viņa sevi, reizēm skaļi kurnēdama par nebūšanām. Pēdējos četros gados Sofijas šķendēšanās normas lielāko daļu pa­ņēma vasarnīcas būvēšana. Toruden, apnikusi plēsties ar kan­tora sūtīto «prorabu», Sofija, iepērkoties ciema veikalā, kai­ram kaut cik pazīstamam vietējam iedzīvotājam pieteica, ja saklaušinot kādus būvju strādniekus, lai sūtot uz Miltiņu vasarnīcu. Viņas pieteikums atrada dzirdīgas ausis. Vien­dien dārzā ienāca divi saules un vēja nobrūnināti, dūšīgi vīri — viens pusmūžā, otrs, viņam skatā ļoti līdzīgs, tā ap

divdesmit. Satikuši Sofiju, viņi, vērtējoši noskatot, apstai­gāja apkārt vasarnīcai. Tā bija vienstāva gaiši pelēko ķie­ģeļu māja ar garāžu zem tās un plašu, vaļēju lieveni priekš­plānā. Atnācēji apstājās pie garāžas durvīm.

— Garāža ir, bet mašīna stāv ārā, laikam nav kas norok iebraucamam ceļam slīpumu. To mēs varētu uzņemties, ko? — Vecākais paskatījās uz jaunāko, kurš piekrītoši pa­māja ar galvu.

Pats profesors, kā jau saimnieks, arī nāca runāties. Ap­sēdās visi četri dārzā uz sola. Vecākais, kurš, spriežot pēc lielās līdzības, bija jaunekļa tēvs, gari vārdus stiepdams, sacīja:

— Tā teikt, lielas patikas svētdienās savu laiku notērēt mums nav, bet no laba prāta izlīdzēt mēs varētu.

— Ļoti patīkami, — profesors Miltiņš jutās aizkustināts no šādas cilvēku labsirdības.

— Tā teikt, mēs par darbu prasām četri simti rubļu, — stingri paziņoja vecākais.

Sofija Miltiņa skaļi novaidējās:

— Nē, to mēs nevaram samaksāt, mēs nezogam, mums nauda jānopelna. Un tas darbs nav arī tādas summas vērts.

Miltiņš pavērās Sofijā pārmetuma pilnu skatienu, izmisīgi domādams, ka ar to pašu laimīgi atrastie cilvēki, ne sveiki nepateikuši, celsies un ies.

Necēlās vis. Vecākais vispirms nopētīja Sofiju. Velna mātīte, tā laikam no darba kaut ko saprot. Kas šai dārzu apkopis, gan jau pati. Veltīja īsu mirkli arī profesoram. Pats gan tāds, tūliņ var redzēt — neko nejēdz, bet ne jau viņam te liela teikšana. Brīdi vecākais vīrs domāja, tad iz­lēma:

— Lai iet par diviem simtiem.

Jaunākajam nebija līdzrunāšanas tiesību, laikam vēi nebija pietiekošas gudrības dzīves mākslā.

Profesors Miltiņš, baidīdamies, ka Sofija atkal neiejaucas, ar gluži jauneklīgu veiklumu trūkās kājās, sirsnīgi sniedza tiem abiem roku un norunāja jau rītdien sākt darbu.

Kad salīgtie darbinieki bija pagājuši pietiekošā attālumā, kur viņus vairs nevarēja panākt Miltiņu dārzā izrunātie vārdi, profesors pārmeta sievai:

— Gandrīz aizbaidīji cilvēkus.

— Tie nu gan bija no bailīgajiem! Kāda vilka pēc tu jaucies pa vidu nelaikā? Ja patielētos, vēl vienu simtu no­laistu, un arī tad būtu pārmaksāts.

— Es domāju, ka …

•— Šoreiz būtu bijis labāk, ja tu nepūlētos domāt.

Otrā rītā, tas iekrita svētdienā, abi sarunātie vīri reizē ar gaismu ieradās Miltiņu vasarnīcā. Uz ceļa, pie lielajiem vārtiem, paklausīgi stāvēja rātns, milzīgi platos ratos iejūgts, lamzīgs zirgs. Tas bija trešais strādātājs, kam noraktā zeme jāved prom. Tēvs un dēls izmetās kreklos un rāvās, sviedrus slaucīdami.

Profesors pienāca, paskatījās, bet, dziļi nokaunējies, ka viņš tā strādāt nevarētu, iebēga mājā un visu laiku nīka kamīna istabā, kura vienīgā bija jau dzīvošanai derīga.

Pēcpusdienā, ap sešiem, dūšīgie racēji bez kādas kautrē­šanās iegāja istabā un vecākais paziņoja:

— Tā teikt, nāciet pieņemt darbu.

Miltiņš pabrīnījās, kā tik drīz tikuši galā, un gāja skatī­ties paveikto.

— Kas norunāts, norunāts, — viņš pateica, noskaitīja so­lītos divus simtus un iemanījās istabā. Tūdaļ piesēdies pie galda, iedziļinājās grāmatā, tā cerot vismaz kādu laiku paglābties no Sofijas pārmetumiem. Steidzams darbs vīram ir drošs vairogs, kas pasargā no traucējošām sievas runām.

Vakariņās Sofija aicināja Krišu trīs reizes, kamēr pieda­būja pie ēdamgalda.

— Kur Miltiņš iztērē savu nopelnīto naudu, tas citiem ir pilnīgi vienalga, — Sofija, saprotams, nenocietās nepatei­kuši, — bet šitie abi meklēs atkal nākošo «miltiņu». Paši maitājam cilvēkus un vēlāk, acis iepletuši, brīnāmies, ka par ūdens krāna izlabošanu, kam patērē trīs minūtēs, jādod trīs rubļi.

Profesors neatbildēja, tikai, dzerot tēju, atcerējās kādu rakstu, kas aizsākts trīs mēneši marinējās rakstāmgalda at­vilktnē, un nu pienākusi īstā reize to pabeigt. Ilgajos kop­dzīves gados viņš bija pietiekoši labi iepazinis Sofiju, lai droši zinātu, ka pie vakariņām aizsāktā tēma vismaz nedēļu tiks pasniegta dažādās variācijās kā piedeva katrā maltītes reizē.

— Rītdien braukšu uz Rīgu, nevaru bez grāmatām stei­dzamu rakstu uzrakstīt. Tev vajadzēs jaunnedēļ palikt vie­nai un sagaidīt kantora sūtītos strādniekus.

Šoreiz Sofija neko neteica, tikai nodomāja: «Tur neko nevar darīt, ^a sieva ārpus mājas nestrādā, tad tai jābūt par ķēdes suni, ko piesien, kur katrreiz vajadzīgs.»

Nākamajā dienā pusseptiņos profesora Miltiņa zilā žiguļa pārgāzētā motora izmisīgā rēkoņa izrāva no miega tuvāko kaimiņu Vībotni. Miltiņam, izbraucot atmuguriski, mašīna nenofurējās taisni, stingri vilka vai nu uz labo, vai kreiso pusi, bet viņš bija izdomājis labu metodi: neko daudz ne­skatoties, nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, un žigulis, gandrīz vai palēkdamies, atradās uz ce|a. Viņam laimējās — vairāk nekā reizes trīs vasarā spārnus neapskrambāja. Pats profesors to izskaidroja tā: drošam pieder pasaule.

Vībotne īgni apsviedās uz otra sāna. Viņa sieva pamodu­sies gari nožāvājās un miegaini noteica:

— Vai Miitiņš nevarēja pusstundu vēlāk sākt bendēt savu auto? Jāceļas vien augšā, tikpat otrreiz neiemigs.

Arī Sofija, noskatoties, kā zilais žigulis pazūd ceja līkumā aiz ievāja, nodomāja: brīnums, kā no tādiem rēcieniem motors nepārplīst. Lielos vārtus viņa neaizvēra. Drīz vaja­dzētu ierasties mašīnai ar strādniekiem un būvmateriāliem.

Visu nedēļu Sofija no rītiem atvēra vārtus, lai strādnie­kiem nebūtu lieki jākavējas, un vakarā, nevienu nesagaidī­jusi, atkal tos aizvēra. Katru dienu viņa izdomāja darba va­dītājam veltītu runu, bet viņš nemaz neilgojās to noklausī­ties un nerādījās.

Svētdien atbrauca Miltiņš. Visu dienu ar makšķeri nosē­dējis Gaujmalā, personīgi pārliecinājās, ka zivis neķeras, un vakarā atkal aizbrauca.

Pirmdienas rītā Sofija, kā parasti, atvēra lielos vārtus. Vai tad vienreiz neatbrauks? Cenšoties sevī iekurināt labu no­skaņojumu, viņa apstaigāja kārtīgi apkoptās puķes. Rīta saule apspīdēja krāsās un formā dažādos, rasu atdzērušos, svaigos dāliju ziedus. Un turpat netālu kā baltas zvaigznes garos kātos tikko jaušami šūpojās vēlīnās margrietas. Un aiz tām asteru rindas degtin dega sarkanās, zilās, violetās, rozā un baltās liesmās. Apskatot dārzu, iemantojusi puslīdz labu garastāvokli, Sofija Miltiņa ievēroja pie kaimiņa Vībot­nes sētas ar granti pilnu smago mašīnu. Sarkanmatains un tikpat kupli sarkanbārdains šoferis, izliecies pa pavērtajām kabīnes durvīm, sarunājās ar Vībotnes sievu.

Sofija nogaidoši skatījās. Laikam prasa ceļu uz Miltiņu vasarnīcu. Nē. Šoferis, izgāzis granti, aizbrauca. Tie arī vēl nebija beiguši būvēties. -f*

Profesora sieva ieinteresēta piegāja pie kaimiņu sētas un pajautāja:

— Kā jūs granti dabūjāt?

Vībotņa sieva panāca tuvāk.

— Šoferis prasīja, vai nezinot, kuram saimniekam te esot vajadzīga grants. Es teicu — mums arī derētu, un viņš par desmitnieku atdeva.

— Ak tā. — Sofija pagriezās prom, atslēdza šķūnīti un paņēma lāpstu. Jāsāk aprakt ābelītes. Vēl netika galā ar vienu koku, kad iepretī Miltiņu vasarnīcai apstājās smaga mašīna.

Beidzot ir klāti

Sofija iedūra lāpstu zemē un laipnības apdvestu seju pie­gāja tuvāk pie vārtiem sagaidīt atbraucējus. Blakus šoferim sēdēja viņai jau pazīstamais galdnieks Jānis. Viņš izkāpa no kabīnes ar nelielu čemodānu rokā, nolicis to zemē, pie­gāja atvērt mašīnas pakaļējo bortu. Uz ceļa izvēlās divi vīrieši. Augumā garākais pirmais pierausās kājās un, aiz pleciem sagrābis otru, krietni sīkāko, rāva to augšā.

— Pāvel, slienies, esam galā! — viņš mudināja.

Par Pāvelu nosauktais pūlējās piecelties, bet viņa melnais, sprogainais matu cekuls liecās uz leju. Skaidri redzams — galva smaga, bet kājas lokanas kā ieveramā gumija un ne­varīgas.

Sofijas laipnību ar rāvienu nomainīja saskābums. «Vai tie varēs cementu izkraut, paši kā maisi.»

Nekādu cementa maisu nebija. Galdnieks Jānis izcēla no mašīnas divas lielas, stipri apbružātas somas, reizē ar savu čemodānu nolika tās iekšpus sētas, pēc tam, atgriezies at­pakaļ, aizvēra bortu. Ierūcās motors, un mašīna aizslīdēja prom.

— Labrīt, saimniec, — apsveicinājās galdnieks, par tiem diviem līdzbraucējiem nelikās ne zinis, it kā nemaz nebūtu ar viņiem pazīstams, — lūdzu šķūņa atslēgu, man tur nolikti instrumenti.

— Šķūnis vaļā. — Sofija vēroja, kas norisinās uz ceļa.

Tikko Pāvelam izdevās nostāties vertikāli, viņš meklējoši

skatījās sev pie kājām.

— Kur mana soma?

— Esi mierīgs, — otrs atbildēja, — tavu «teļa kuņģi» neviens neņems, pat ja tu piemaksātu. Jānis nolika pie vietas.

Jautājumu par somu noskaidrojis, Pāvels, otrā atbraucēja pieturēts, ejot meta plašas sāniskas cilpas. Tā vien knapi pietika lielo vārtu platuma, lai viņi abi streipuļiem paplaši­nātajā gaitā iekļūtu dārzā.

— Mani sauc Peņģerots. — Garākais sniedza Sofijai tumši iedegušu, kā lāpsta platu plaukstu.

Par Pāvelu nosauktā vīrieša sīkā auguma svārstību ampli­tūda bija tik liela, ka viņam radās nepieciešamība pieturē­ties pie tuvumā augošās ābelītes zara, kas, neizturējis raustī- sanu, nolūza. Neizlaižot no rokām nolauzto zaru, Pāvels klanīdamies šļupstoši apgalvoja:

— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav..,

Sofija nesaprata, vai šausmināties vai brīnīties. Kādu dzer­šanas pakāpi tad šie abi uzskata par īstu dzeršanu?

No mājas atskanēja āmura klaudzieni: Jānis jau strādāja.

Pāvels nekavējoties parādīja savas īpašās spējas visur ieraudzīt solus. Viņš aizklenderēja līdz sarkanajam soliņam pie lielā rožu krūma un, uz tā atkritis, iemiga.

Peņģerots turējās diezgan stabili, un mēle viņam klausīja pavisam labi. Ar roku parādījis uz aizmigušo, viņš stāstīja:

— Pāvels tagad nevar daudz turēt, bet sāk jau atkop­ties. Nabags nesen kā no sanatorijas. Divi gadi tur sabija.

— Divi gadi sanatorijā? — Sofija kaut ko tādu dzirdēja pirmo reizi.

— Jā, pavisam muļķīgā modē ar trīscollu naglām iekrita.

Nu Sofijai bija skaidrs, kas tā par sanatoriju. Atkal īstie

gadījušies!

— Jūs neuztraucās, — Peņģerots turpināja, — ar mums ir tā —- mēs strādājam kā paši priekš sevis.

— Te vairāki ir bijuši tādi, kas strādāja kā paši priekš sevis, bet no viena gala būvēja, otrs juka laukā.

Peņģerota ausīm Sofijas teiktais paskrēja garām, viņš runāja tālāk savu:

— Vispirms jānolīgst par maksu, pie tā, ko aprēķinās «prorabs», saimniekam no savas puses jāpiesviež tik daudz, lai kopā sanāk trīsdesmit rubļu dienā. Citādi mēs te nepalie­kam, mums robu netrūkst.

— Vai nav par daudz gribēts?

— Es dzirdēju, jūsu vīrs esot profesors, — Peņģerots gribēja visu pamatīgi noskaidrot, — tas, ko mēs darām, ir darbs, nevis kā jūsējais — skatās mikroskopā un skaita, cik blusai kāju.

— Mans vīrs nav biologs, — Sofija aizstāvēja savu Mil­tiņu.

— Vienalga, kaut kāds logs jau ir, varbūt filologs. Tie pavisam nevienam nav vajadzīgi. — Peņģerots atbalstījās pret elektrisko sūkni, tā iegūstot stabilitāti ilgākai stāvē­šanai.

— Es, kā pabeidzu skolu, tūliņ iemācījos amatu un sev nozvērējos grāmatu vairs rokā neņemt. Kopš tā laika ne­vienas grāmatas vāku neesmu atvēris, bet vai es dzīvoju sliktāk nekā citi?

Vai man nav sievas? Ir.

Vai man nav bērnu? Ir.

Vai man nav savas mājas? Ir.

Sofijai apnika Peņģerofa monologs, īpaši jau tāpēc, ka viņas vīrs patiešām bija filologs. Viņa pārtrauca iesilušo ru­nātāju ar jautājumu:

— Vai granti un cementu šodien atvedīs?

— Solīja, ka būšot. Tad norunāts, — Peņģerots kļuva lietišķs. — Maksa, kā es teicu, un katru dienu trauks no jūsu puses, bez garīgo dzērienu siltuma nav nekāda iekā- riena šancēt.

Sofija parādīja Peņģerotam pagaidu mājiņu, kas bija pie­būvēta cieši blakus šķūnim. No rītiem to atslēdza, un vienī­gās istabas durvis stāvēja līdz galam atvērtas.

— Savāciet savu palīgu un ejiet atpūsties, šodien tikpat ar jums neko nevar sarunāt.

Tikko Peņģerots uzmodināja uz sola snaudošo Pāvelu, tas tūliņ apgalvoja:

— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav …

Runājot viņš Izvilka no bikšu kabatas saņurcītu trīsrubļu

gabalu.

— Kundzīt, vai jūs šito trīnīti nevarētu samainīt?

— Man nav sīknaudas, — Sofija skarbi atcirta.

— Sīkāk nevajag, bet rupjāk — pret piecīti, lai trauks sanāk.

Pie vārtiem piebrauca smagā mašīna ar granti, un Pāvela trīs rubļi palika nesamainīti.

Peņģerots mudināja Sofiju:

— Saimniec, dodiet šoferim sarkano, citādi viņš granti neatstās un mums nebūs ko rubīt.

Sofija nesaprašanā apstulba — par kantora pievestiem ma­teriāliem nav jāmaksā tūliņ, bet — kad piesūta rēķinu.

— Nu, saimniec, ko čammājas, mudīgāk! — Peņģerots izrīkoja.

Tiešām, ko tie rīt darīs, gulēs, vai? Miltiņa iegāja istabā pēc naudas.

Kad šoferis, pat paldies nepateicis, ieslidināja kabatā desmit rubļus un aizbrauca un tie divi bija no Sofijas acīm nozuduši aiz pagaidu mājiņas durvīm, viņa atjēdzās un sāka domāt. Šoferis bija tas pats sarkanmatainais, kas no rīta atstāja Vībotņiem, patiesībā Miltiņiem domāto vezumu. Un viņa, muļķe, samaksāja tikpat, cik Vībotni. Pēc tam Mil- tiņam vēl piesūtīs rēķinu par abiem grants vedumiem.

Profesora sievai piemita veselīgs paradums — dusmas un īgnumu viņa mēdza izlādēt darbā. Todien zemes aprakšana

viņai sevišķi veicās, tomēr viss dusmu lādiņš vēl pilnībā nebija ar lāpstas palīdzību novadīts zemē, kad pie Miltiņu vasarnīcas atkal apstājās mašīna, šoreiz dzeltens žigulis, no kura izkāpa elegants vīrietis žurku pelēkā velvetona uz­valkā.

— Labdien, veiksmi darbā! — Viņš iznesīgi paklanījās.

— Labdien, — Sofija jutās pārsteigta, ieraugot Edmundu Luteru. — Esat pagodinājis mūsu māju kā celtnieks vai kā radinieks?

— Abējādi, kā saka — ar vienu šāvienu divus zaķus.

—- Kā manai krustmeitai Lindai klājas?

— Lindai? … Hm … Tā kā viņa pati vēlas …

— Cik es saprotu, tad labi, pasveiciniet, un lai viņa brauc ciemos!

«Daudz tu gan saproti» Edmunds nogaidoši klusēja.

— Nu tad sāksim vispirms ar celtniecību. Jūs esat kļūdī­jies, varbūt kaut kur ir pieprasījums pēc piedzērušiem vīrie­šiem, bet man viņi nav vajadzīgi. Mēs prasījām strādniekus un būvmateriālus.

Edmunds Luters nodomāja, ka Miltiņam vajadzētu pielikt pie vārtiem uzrakstu: «Uzmanību, nikna sieva!». Kad viņa taisa muti vaļā, tad taisni mežā jābēg.

— Cienījamā Sofija, — Edmunda laipnajā balsī nemaz ne- ieskanējās viņa pārdomas, — es šos cilvēkus neesmu ap­dzirdījis. Nav manās interesēs, viņi man norauj darbu tāpat kā jums.

— Varbūt viņi dzer no jūsu atbalstītās piemaksāšanas sistēmas un garlaicības? Recepti, kā no grants un ūdens vien var pagatavot apmetamo javu, neesat izgudrojuši, bet ce­ments un kaļķi nav atvesti. Ja tie cilvēki būtu atbraukuši skaidrā, droši vien liktos pilni no nekā nedarīšanas.

«Tādai tantiņai viss ir skaidri zināms un saprotams, tur jau katrs var iziet no eņģēm, ar viņu runājot. Jāsola pēc iespējas vairāk, kļūs varbūt mierīgāka.»

— Mums nav lielas izvēles, strādniekus komplektējot, daži atnāk ar krietnu dzērāja stāžu. Tagad divi tādi pie jums strādās, pamēģiniet tos pāraudzināt, tad redzēsiet, cik viegli tas izdodas. Un par būvmateriāliem neraizējieties, piebraukšu kantorī, atsūtīsim visu, kas vajadzīgs. — Lielākas ticamības labad Edmunds izņēma kabatas grāmatiņu un pierakstīja.

Sofija Miltiņa ironiski noskatījās — cik tādas rakstīšanas netika redzētas.

— Iesim iekšā, novērtēsim, kādā kvalitātē padarīts darbs, — viņa vedināja ciemiņu mājā.

Kamīnistabā Edmunds ieklepojās.

Sofija skaļi pasmējās.

— Dūmo, vai ne? Šorīt salu nost un iekurināju kamīnu. Sākumā tā dūmoja, ka gribēju iet aizņemties gāzmasku, tad iedomājos, ka pagales jāstutē stāvus pie kamīna mugur- sienas, tagad ir puslīdz ciešami.

Edmunds pieliecās un paskatījās kamīna iekšienē uz augšu.

— Hm… Tāds nevar vilkt, nepareizi uzmūrēts, nav kā^

piena.

— Kam par to «kāpienu» būtu jāzina, darba vadītājam vai dievam?

— Visur jau nevar būt klāt.

— Bet kas kamīnu pārmūrēs?

— Padomāsim, padomāsim. — Sekoja ieraksts kabatas grāmatiņā.

Sofija piegāja pie loga.

— Paskatieties, zem palodzes tāda sprauga, ka var pirkstu iebāzt. Ir jau romantiski sajust vēju svilpojam, bet mums ir tie gadi, kad gribam vēja šņākšanu klausīties siltā istabā.

Edmunds uzreiz neatrada vārdus, ar ko atrunāties. So­fija, nemaz atbildi negaidīdama, aicināja viņu tālāk:

— Ienāciet virtuvēl

Tur acis piesaistīja plīts. Virspusē ķieģeļi bija sabrukuši. Izskatījās tā, it kā kāds milzīgi smagām kājām būtu pastai­gājies pa plīts virsu un pie katra soļa iebrucis.

— Mūsu vasarnīcā lokāla zemestrīce nav bijusi, kā pirmo reizi iekurināju, plīts tūliņ sajuka, — Sofija skaidroja, — bet Miltiņš par darbu samaksāja simt rubļu.

— Vajadzēs pārmūrēt. Vai ir vēl kādas sūdzības? — At­kal ieraksts kabatas grāmatiņā.

— Pirmai reizei pietiks ar tām pašām, bet tagad mazliet pastaigāsimies pa dārzu.

Edmunds atviegloti uzelpoja: nu Miltiņa izrādīs savas pu­ķes, un to viņš viegli pārcietīs. Nez kādēļ Sofija veda viņu uz malkas grēdas pusi? Tur viņa apstājās pie lūžņu kaudzes un sāka cilāt sarūsējušus cirvjus, lāpstas, pāris lielos āmurus. Turpat pielijušas divas javas jaucamās muldas bez­palīdzīgi ļāvās rūsas iznīcināšanas kārībai.

— Tos jūs ar vieglu roku norakstījāt, — Sofija dzēlīgi paskatījās Edmundā, — savus strādniekus esat pieradinājuši domāt vienīgi par biezāku rubli. Paskatieties pāri sētai, Vī­botne rūcina elektrisko cementa maisāmo. Vai tā mašīna jums gadījumā nav pazīstama?

— Mums to ir daudz, kas visas var pazīt.

— šito pagājušā mēneša strādnieki «uzspēra gaisā» Vī­botnēm par simts rubļiem. Laikam zināja, ka nevarēs pa­zīt — ir jūsējā vai nav jūsējā.

Edmunds ieklepojās.

— Būs jāpievelk skrūves stingrāk.

— Saimnieka acu jums nav, tur tā nelaime. Saimniekojat, kā pastardienu gaidīdami.

— lešu parunāt ar amatniekiem, — tā Luters cerēja tikt vaļā no profesora sievas, bet viņa gāja līdzi.

— Kamēr runāsiet, uzvārīšu kafiju.

Edmunds Luters jau bija nogaršojis pietiekami «rūgtu ka­fiju».

—- Ļoti pateicos, bet citreiz, — viņš demonstratīvi paska­tījās pulkstenī, — es tiešām steidzos, neiznāk vairs pat laika ieiet pie strādniekiem.

Atvadoties Edmunds, kā jau radinieks, noskūpstīja Sofijai roku un apsolījās:

— Personīgi pats pasekošu un stimulēšu jūsu vasarnīcas nobeigšanas darbus.

Sofija atsāka rakšanu, nemaz nenoticot radinieka jauka­jiem solījumiem. «Tā stimulē darbus, ka varbūt divtūkstošajā gadā pabeigs, bet līdz tam vēl deviņpadsmit gadi jāgaida, un to mēs ar Krišu nepiedzīvosim.»

Luters, paglābies savā automašīnā no profesora sieva?, līdzjūtīgi iedomājās par pašu profesoru. «Kā tas Miltiņš var izturēt? Bet balta galva nabagam jau arī ir.»

Šī līdzjūtība drīz iztvaikoja, to izgaisināja uzmācīgās do­mas par Lindu, šīs domas lika triekt mašīnu ar simt kilomet­riem stundā un dzīties uz Jūrmalu, kaut arī Edmunds atkal atcerējās viņas laulības gredzenu uz baltās lapas.

3

Linda iegāja stacijā, un tai raibajā cilvēku upē, kuras straume plūda virzienā uz Jūrmalas peronu, nu bija par vienu blondu galvu vairāk. Līdz ar visiem tikusi uz perona, viņa ierasti paskatījās pulkstenī un uzrakstā, kāda ir elek­triskā vilciena galastacija. Pēc trim minūtēm līdz Slokai. Tas der. Kā, lūdzu? Vai viņai šoreiz vajadzīgs vilciens uz Jūr­malu? Trīs minūtēs neko daudz izdomāt nevar, un Linda iejaucās tuvākajā pulciņā pie zaļā vagona aicinoši atvērtajām durvīm, kas viņai solīja drīzu tikšanos ar ērtu, patīkamu istabu, tomēr, neziņā svārstoties, apstājās. Dūšīga sieva, enerģiski grozot cieši pieguļošā bikšu kostīmā iespīlētos apa­ļumus un airējoties rokām, Lindu aizķēra ar savu koferi un gandrīz paklupa. Paskatījusies sāņus, viņa zemā, aizsmakumā balsī nošķendējās:

— Stāv ceļā kā tāda aizsapņojusies zoss!

Linda pakāpās atpakaļ. Ja tagad brauks, tad diez vai otr­reiz sadūšosies aiziet. Nevis zoss, bet vista, kas paveikusi savu bēdīgi slaveno lidojumu. Tikai nebūt par vistu! Un viņa palika uz vielas, skatoties, kā cilvēki iekāpj vagonā, kā aizveras durvis, kā vilciens aizslīd. Un ne tikai vilciens vien bēg prom, tas aizrauj arī pamatu, kas zem kājām, un viņa nu stāv kaut kur gaisā. Ilgi tā noturēties nevarēs, bet, lai paceltos debesīs, trūkst spārnu, būs jākrīt, un nav dzirdēts, ka būtu arī citādi kritieni kā tikai uz leju. Ko nu? Varbūt gaidīt nākamo vilcienu? Linda strauji apsviedās un gandrīz skriešus noskrēja lejā pa kāpnēm, prom no perona, kam bijj tik liels pievilkšanas spēks. Brīdi viņa bezmēķīgi laipoja sta­cijas drūzmā, tad nejauši apstājās pie citām kāpnēm, kuras pateica, kas darāms. Lēnām Linda uzkāpa pusstāvu un ieska­tījās uzgaidāmā telpā. Viņu tūliņ apņēma salijušu drānu izgarojumu smaka. Uz garajiem soliem daži snauda, citi sa­runājās. Tukšu robu tikpat kā nebija. Palūkojās blakus noda­lījumā, arī tur tas pats gaiss un cilvēku biezums. Trešā ga­renā, koridoram līdzīgā telpa bija tukšāka. Līdzās lielajai palmai, atspieduši muguras pret sola atzveltni, apkampušies, snauda jauns pāris. Pretējais sols bija neaizņemts. Linda no­sēdās pie loga un aizvēra acis, bet šī nebija tā reize, kad miegs atnāk ar acu aizvēršanu, gluži otrādi, tirdošās domas vairāk koncentrējās un nedeva mieru.

Tad tiktāl ir tikts deviņpadsmit gados, ka jāpārnakšņo stacijā! Un nav pat neviena, kuram pa īstam uzvelt vainu. Labi, beidzot ir saņēmusies izdarīt to, kam ilgāku laiku sevi gatavojusi, bet gaidītā apmierinājuma vietā tikai no­mācoša neziņa — ko darīt? Kur palikt? Tie svešie, kas te visapkārt, brauks uz kādu noteiktu vietu vai savām mājām. Kaut arī mājas var būt visādas, to Linda gluži labi zināja, tomēr tās ir vieta, kurā satek daudzi pavedieni — pavedieni, kas piesien cilvēku, un cilvēks parasti ir kaut kur piesiets. Bet viņai visa dzīve ir iegājusi uzgaidāmā telpā. To pārdo­mājot, Lindai uzmācās pat fiziski smeldzoša vientulības un pamestības sajūta. Pirmo reizi šādu sajūtu viņa iepazina savās lepnajās kāzās, septiņdesmit svinīgi ģērbtu viesu uzmanības lutināfa un ar pakalpīgi mīlīgo Edmundu pie labās rokas. Laikam vientulības čūska žņaudz visstiprāk, kad jūties viens daudz cilvēku vidū. Toreiz Lindai pat māte šķita svešiniece, tāpēc ka pie katras izdevības čukstēja: «Cik es esmu priecīga par tavu laimi!» Un tad uzmācīgie saucieni: «Rūgts! Rūgts!» Linda tikai vienīgā zināja — pa­tiešām ir rūgts. Un kāpēc?

Ґ * *

Pēdējā skolas gadā Lindai vēl nebija atradies savs puisis, kā tas bija gandrīz visām citām vienpadsmito klašu melle­nēm, un tā gadījās, ka Oktobra svētku sarīkojumā viņa ne vienu vien deju dabūja tikai noskatīties, kā citi dejo. Jau do­māja par mājās iešanu, kad pienāca Ingūna, ko klasē sauca par «ziņu biroju». Viņa vienmēr zināja, kurš no visu Rīgas teātru aktieriem šķīries un ar ko no jauna precējies, tāpat par rakstniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Arī paš­reiz viņa bija uzzinājusi satriecošu jaunumu, un paturēt to tikai savā zināšanā nebija viņas spēkos.

—- Tu zini, Linda, — Ingūnas sejas izteiksme bija apmē­ram tāda, it kā viņa nupat būtu atklājusi septīto konti­nentu, — zāles viņā galā fizikas «učuks defilē» ar tādu vī­rieti — skaistāku par grieķu dievu. Esot šim brālēns. Kā tu domā, vai viņš dejos arī?

Lindu šī Ingūnai aktuālā problēma neinteresēja.

— lešu mājās, — viņa vienaldzīgi atbildēja un virzījās uz durvīm.

No skatuves puses žilbinājās sarkanas, zilas un dzeltenas elektrisko lampiņu rindas, un magnetofons iesvieda zālē sen­laicīgā valša «Pie skaistās, zilās Donavas» skaņas. Savādi, plašā telpa bija tukšāka nekā parasti, daži šo klasisko deju, kuras mūžam sākās jau otrais gadu simtenis un kura savā laikā ietekmējusi pasaules lirisko mūziku, neprata vai ne­vēlējās dejot.

Lindai patika šī dabiskās kustībās slīdošā deja un bija žēl iet prom, viņai gribējās vienai pašai griezties valša ritmā, bet nevar taču ļauties acumirklīgai sajūtai un izrādīties par dullu arī tad, ja ir tikai septiņpadsmit gadi.

Pie durvīm Lindai paklanījās «par grieķu dievu skaistākais vīrietis», pēc pases datiem, Edmunds Luters, trīsdesmit ga­dus vecs. Viņš aicināja Lindu dejot tikai tāpēc, ka viņa gadījās tuvumā, bet tūdaļ Luteram gaišmatainā meitene iepatikās. Vispirms tāpēc, ka viņu tikpat kā nejuta rokai, viņa valsēja tik viegli, it kā būtu bez svara un zemes pievilk­šanas spēks uz to neiedarbotos. Uzreiz varēja manīt — šī meitene neprot koķetēt, un tas ir dabiskums, nevis īpašs ko­ķetērijas veids. Viņā nejuta arī lielum lielam vairumam sie­viešu piemītošo īpašību — klaji izrādītu vēlēšanos pat'kt, par katru cenu patikt — arī tiem patikt, kuri pašām vienal­dzīgi vai pat nepatīkami.

Bet Linda uzskatīja Edmundu Luteru par sev nepiemērotu deju partneri vecuma ziņā, turklāt viņas uztverē šis vīrietis bija pārāk lepni ģērbies un arī tādēļ neiederējās viņai bla­kus. Līdzko izskanēja valša skaņas, kas dejotājus tur savā varā, Linda neslēpa nelaipnību, lai saprot, jo ātrāk no vi­ņas svešais atstāsies, jo labāk. Bet Edmunds nebija no tiem, kas paies malā, ja kāda meitene viņu ieinteresējusi, pie tam romāniskajā plāksnē viņam tobrīd bija tukšums. Nelda, ar kuru sagājās jau pāris gadus, kļuvusi apnicīgi vienaldzīga. Sagādājot Lindas klases biedrenēm bagātīgu materiālu, par ko sačukstēties, Edmunds tūliņ pēc valša lūdza tiesības nā­košai dejai. Ja ir labs dejas partneris, tiem, kam patīk dejot, aiziet priekšlaikus no deju zāles nemaz nav viegli. Linda ne­bija izņēmums, viņa palika, tikai sevi pavadīt mājās neat­ļāva, bez kādas stostīšanās pateica tīru patiesību:

— Mani divpadsmitos trolejbusa piestātnē sagaidfs mamma.

Tas Edmundam bija kā vēja pūtiens kvēlošām oglēm. Nu ir vienreiz gadījusies «retro meitene», nemaz nekautrējas atzīties, ka ļaujas, lai mamma vadā pie rociņas. Retumam vienmēr ir lielāka vērtība, kaut vai tādēļ vien, ka ir retums. Kā redzams, viņa ir no «cietajiem riekstiem», tas ir daudz interesantāk …

Dejas vakara jaunā paziņa Edmundam neaizmirsās, reizēm ienāca prātā arī dienas darba steigā, un viņš nolēma pazī­šanos turpināt. Pirmajā sestdienā pēc svētku brīvdienām Edmunds sagaidīja Lindu pie skolas, ne jau pie pašām dur­vīm, bet noskatīja viņu iznākam, pēc tam, cenšoties būt ne­pamanīts, gabaliņu sekoja, tad šķērsoja ielu un Lindu «ne­jauši» satika. «Nejaušās» satikšanās atkārtojās vēl pāris sestdienas, un tad tās kļuva par parastām un vēlāk par no­runātām. Arvien labāk Lindu iepazīstot, sapratis, ka no viņa mēģina izvairīties, Edmunds izturējās ļoti atturīgi un celtās vispirms meiteni pie sevis pieradināt. Tas viņam arī izdevās. Atturīgās tikšanās pamazām kausēja Lindas piesardzības ledu. Te bija gadījums, kad varēja kausēt nevis ar karstumu, bet ar vēsumu.

Sākās draudzība, kas pavasara pusē bija aizgājusi tik tālu, ka Edmunds jau drīkstēja ciemoties Lindas mājā, gan tika5 tais reizēs, kad klāt bija māte vai jaunākā māsele Rasnvi. Tā māte stingri noteica, un Linda bija paklausīga meita. Viņa pati arī ar Edmundu labāk jutās cilvēkos. Divatā Lindj mocīja kauns, jo Edmunds reizēm mēģināja viņu apkampt, un viņa nesaprata, kā izturēties — šie skāvieni nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami, tomēr Linda nesadūšojās Ed­mundu tieši atgrūst, tikai centās pieklājīgi izvairīties. Bet ar laiku viņa ar to aprada. Galu galā, kas tur slikts? Kā tad citas meitenes? Vizbuļu ziedēšanas laikā pavadot Lindu mājās, Edmunds jau atļāvās dažus bezkaislīgus skūpstus, kaut viņam nācās pagrūti sevi savaldīt, bet viņš labi sa­prata, kādi šoreiz spēles noteikumi, ja grib tikt pie uz­varas. Redzot, ka Edmunds nekad nekļūst uzmācīgs, Linda viņam uzticējās un domāja — šādas attiecības turpināsies arī tālāk. Tomēr kaut kas jauns viņas diezgan vienmuļajā dzīvē bija ienācis, tāpat kā pārējām meitenēm bija savs puisis. Un pie tam — kāds vēl!

Edmundam šādas tuvības bija par maz, ieilgušo «mīlas uvertīru» viņš jau sāka just kā personīgo dzīvi traucējošu. Nepacietīgi alkdams attiecības ar Lindu virzīt tuvāk atrisi­nājumam, viņš kādā jūnija sestdienā piebrauca ar nesen no­pirkto luksusa žiguli pie Lindas mājas vārtiem un līksmi sa­traukts skriešus uzskrēja otrā stāvā, kāpjot pa diviem pa­kāpieniem uzreiz. Istabā Edmunds pat neapsēdās, apstājās pie durvīm un, šūpojot divos pirkstos mašīnas atslēgu, tūdaļ uzaicināja:

— Linda, braucam izmēģināt jauno mašīnul

Viņa nosarka un paskatījās mātē.

Pirmajā brīdī māte saīga, tad ātri attapās un māksloli laipni pasmaidīja.

—■ Ļoti jauki, jūs mūs visas trīs aizvedīsiet uz kapiem.

Staigājot pa kapiem, Edmunds pūlējās neizrādīt savu ne­patiku, viņš pat runāja tā, it kā tieši būtu ļoti vēlējies vizināt viņas visas trīs.

Pārvedis mājās māti un meitas, brītiņu pakavējies istabā, Edmunds drīz cēlās promiešanai. Parasti Linda viņu līdz vārtiņiem pavadīja, šoreiz māte mudīgi iebilda:

— Ej vien, Lindiņ, mācies fiziku, es Edmundu izvadīšu.

Paspiežot Lindas mātei roku, Edmunds iešķobīja sejā

greizu pieklājības smaidiņu.

«Sargā kā vista zem spārniem cālēnus, bet vienreiz spārni būs par īsiem, un tad varēs kladzināt, cik grib, cālēni tāpat staigās savu ceļu.»

Edmunds, kaut arī aizgāja sliktā noskaņojumā, tomēr a>" stingru pārliecību, ka noskatītais cālēns no viņa neizspruks.

Pienāca brīdis, kad izlaiduma balle bija nodejota, galda atvilktnē apliecība par vidusskolas beigšanu, un Linda, ap­mierināta ar dzīvi, saules gaismas un siltuma pielijušā va­saras svētdienā sagaidīja savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Jau no rīta māte un Rasma bija uzklājušas galdam baltu galdautu un vidū nolikušas pašgatavotu torti ar brūnu šokolādes drupatu astoņpadsmitnieku virsū.

Arī Edmunds domāja par šo dzimšanas dienu, šoreiz gan nepiebrauca mašīnu pie mājas vārtiem, bet atstāja to sān- ieliņā. Līdzko Lindas māte atvēra durvis, viņš pasniedza trīs baltas rozes un, noskūpstījis viņai roku, sacīja:

— Tas māmiņai par tik jauku meitu.

Un tad septiņas tumšsārtas rozes Lindai. Tur jau katrai sirdij jāiesilst, ja tā nav no akmens, bet sievietēm nemēdz būt akmens sirdis.

Laipni aicināts pie galda un nogaršojis jubilejas torti, Edmunds ieminējās, vai māmiņa nelaistu jubilāri mazliet pa­sēdēt kafejnīcā. Jau iepriekš viņš bija izlēmis, ka Lindas piekabi — māti un māsu — nevadās, tad tūliņ saslims ar drausmīgu migrēnu, un būs nepieciešams atgriezties mājās. Laikam trīs baltās rozes bija darījušas savu — Edmundam nevajadzēja saslimt ar migrēnu, un viņš, pieturot Lindu pie elkoņa, izgāja uz ielas. Luters nemaz nedabūja izlietot visu savu daiļrunības prasmi, pārliecinot Lindu, ka tik skaistā dienā būtu tīrais grēks nīkt piepīpētā telpā, ja var izbraukt zaļumos un padzert kafiju no termosa. Cik vilinoši ļauties mašīnas ātrumaml Un vai tad Edmunds kāds svešs garām­gājējs? Linda bez bažām iesēdās ērtajā žiguļa sēdeklī. Brauciens patiešām bija lielisks. Vējš veldzējoši pūta vaļējā logā. Garām zibēja pļavu un koku dažādais zaļums. Ed­munds netraucēja, viņš pameta tikai slepenus, īsus skatienus; lai skuķēns papriecājas, lai izbauda braukšanas tīksmi. Pie Kangarkalniem Edmunds iegrieza mašīnu pa labi mežā, tad kādu gabalu taisni pa malkas ceļu un nelielā, viņam labi pa­zīstamā pļaviņā apturēja žiguli ēnā zem lielas priedes. Veikli izkāpis, pasniedza Lindai roku un palīdzēja izkļūt no mašīnas. Apieties ar sievietēm viņš prata.

33

— Nu, mana karaliene, es tev dzimšanas dienā dāvinu visu šo mežu, debesis un sauli.

2 — 490

Linda iesmējās.

— Un es tev dāvinu visu pasauli.

Edmunds saņēma Lindas seju plaukstās un tā svešādi ieskatījās viņai acīs.

— Tu patiešām to vari, tu taču esi mana pasaule.

Linda pagrieza galvu sāņus un neaizvainojoši, lēnām at­brīvojās. Edmunds neļaunojās, atstāja Lindu, piegāja pie ma­šīnas, izcēla no pakaļējā sēdekļa glītu groziņu un nolika blakus malkas grēdai, tad vēlreiz noklaudzināja žiguļa dur­vis un zaļajā zālē, rūpīgi izgludinot krokas, izklāja sarkan- rūtainu pledu.

Linda stāvēja pļaviņas vidū un skatījās augšup, kā virs koku galotnēm riņķoja vanags. Sākumā lieliem apļiem, pa­mazām aizvien mazākiem un palēnām laidās zemāk. Lai­kam nolūko medījumu, viņa nodomāja.

Bet Edmunds vēroja Lindu. Vējš viegli kā kautrēdamies plivināja viņas pār pleciem brīvi palaistos gaišos matus. Raibajā lēta zīda kleitā, vienkāršās baltās sandalēs kailajās kājās viņa izskatījās dabiska un svaiga, kā tikko sākusies diena, parasta un līdzīga iepriekšējām un tomēr arī noslē­pumaina: varbūt atnesīs kaut ko jaunu. To iedomājies, Ed­munds piegāja pie Lindas un nostājās cieši līdzās. Zilas de­besis virs galvas, zaļa pļava zem kājām, un mīļa meitene blakus; viņš to saprata pa savam — nebija jau te braucis jūsmot, kā priežu galotnes tiecas pretī saulei. Viņš sakampa Lindu rokās un pacēla kā mazu bērnu. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr ļāva sevi nest. Vai tad viņi nebija draiskojušies? Kad trijatā — Linda, Edmunds un māšele Rasma gāja Biķer­nieku mežā pastaigāties, Edmunds bieži vien uzaicināja spē­lēt sunīšus un, Lindu noķēris, vienmēr pacēla rokās un grie­zās riņķī. Rasma tad smējās, kā lieliem cilvēkiem patīkot muļķoties.

Edmunds nolika meiteni uz sarkanrūtainā pleda, pārliecās pār viņu un noskūpstīja. Arī tas nebija nekas jauns. Linda vēl nepazina kaislas izjūtas un neiedomājās, kādu uguni skūpsts uzšķiļ piedzīvojušam vīrietim divvientulībā. Tikai kad Edmunda rokas kļuva uzmācīgas, viņu pārņēma stindzino­šas bailes, kas paralizēja spēju pretoties. Kā vārgs čuksts skanēja izmisis lūgums:

— Edmund … lūdzu, laid mani… lūdzu, nevajag …

Edmunds nemaz neievēroja Lindas nevarīgo pretestību.

Vanags savu cālēnu bija dabūjis.

Linda, sakņupusi, uz ceļgaliem seju paslēpusi, klusi rau­dāja. Edmunds glāstīja viņai piecus.

— Neraudi, es tevi mīlu un nepametīšu, — pats viņš sa­bijās, to pateicis, — šie vārdi viņam gluži nemanot paši no sevis izrāvās pirmo reizi mūžā.

Linda vēl ilgi nemitējās raudāt, viņu mokoši neatstāja vainas apziņa. Vajadzēja saprast… vajadzēja … vaja­dzēja …

Edmunds Luters Kangaru mežā doto vārdu turēja, jo šo­reiz nejuta to drīzo apnikumu kā citos gadījumos, viņš sa­prata, ka ieguvis tīkamu meiteni, no kuras viņam arvien vai­rāk un vairāk negribējās atteikties.

Lindai sākās bezgala garās dienas no pieteikšanās dzimt­sarakstu nodaļā līdz kāzām.

2*

Te sava loma arī Edmunda mātei. Irēna Lutere bija viena no tām izdaudzinātajām Rīgas šuvējām,, kuras darba istabā iekļuvušās dāmas centās cita citu pārtrumpot uzma­nības apliecināšanā, lai tikai varētu parādīties sabiedrībā vi­ņas šūtā kleitā. Jaunībā Irēna bija apbrīnota skaistule un vēl tagad savos piecdesmit gados, vienmēr frizēta, ar mēru krāsojusies un gaumīgi ģērbta, dzirdēja vienu otru ne pārāk liekuļotu komplimentu. Edmundam toreiz bija divi gadi, kad viņa aizgāja no vīra un otrreiz no tā laika netika precēju­sies, bet nekad sveši vīrieši pie viņas nenakšņoja. Irēna Lu­tere, visu «morāli nelikumīgo» stingri noslēpjot, dzīvoja ilūzijā, ka saglabā savu māju tīru, un mājai bija jābūt tīrai, jo tur auga viņas dēls Edmunds, kuram tika dots viss, ko bērns vien var vēlēties, bet no viņa arī prasīja to, ko no bērna var gaidīt. Vispirms viņam vajadzēja cienīt mātes darbu. Pie mammas bieži nāca jaunas un vecākas, tievas un apaļīgas, ļoti skaistas un mazāk glītas tantes, tām visām Edmundam bija jāpaklanās, jāpievelk kāja, jāsaka labdien un tūliņ jāiet savā istabā un klusi jāuzvedas. Tikko Edmunds varēja noturēt šķīvi, viņam lika palīdzēt klāt galdu, tikko viņam bija pa spēkam nospiest lupatu, lai ūdens nepilētu, vajadzēja mazgāt sākumā savu istafiu, vēlāk virtuvi un priekštelpu. Pieradis no mazām dienām veikt zināmus pienā­kumus, viņš skolā bija vērīgs skolēns, bet arī agri ielāgoja visu apkārt redzēto un dzirdēto un izdarīja secinājumus sev par labu. Bieži viņam māte atgādināja: «Tu man esi tik cen­tīgs bērns, man priekš tevis nekā nav žēl.» Edmunds gribēja pēc iespējas vairāk saņemt un centās. Un ne reizi vien viņš noklausījās līdzīgas sarunas, kā par mammas ilggadējo klienti Abeltiņu. Pašu Ābeltiņu mamma sagaidīja ar glaimī­giem vārdiem:

35

— Cik jūs atkal lieliski izskatāties! Ai, un cik burvīgu samtu esat dabūjusi, tas jums lieliski piestāvēs.

Bet, līdzko šī tante aizgāja, mamma virtuvē attālai radi­niecei Emmai, kura palīdzēja saimniecības darbos, sacīja:

— Tu redzēji, kā Ābeltiņa madāma šogad uzblīdusi un šūs samta kostīmu, tur var no ādas izlīst, un tikpat nekādu «šikumu» nedabūs. 2ēl drēbi izniekot.

Skolu sākot, Edmunds jau zināja — ir izdevīgi vienreiz runāt tā un citreiz par to pašu savādāk. Tā viņš auga, un viņu uzskatīja par ļoti jauku un patīkamu.

Cīnoties ar dzīvi, gluži nemanot pienāca laiks, kad Irēna Lutere savam vienīgajam dēlam nopirka pirmo bārdas dze­namo aparātu, to atdodot Edmundam, viņa bez kādiem ieva­diem pateica:

— Dēls, nu tu esi pieaudzis, un ņem vērā, cita sieviete drīkstēs pārkāpt manas mājas slieksni tikai pēc tavām kā­zām. Pārejošiem romāniem ir paredzēti izbraukumi mežā.

Edmunds mātes padomu ņēma vērā, un pirms pazīšanās ar Lindu mežā vai upmalā uz sarkanrūtainā pleda tika gu­lējušas pāris trauslas gaišmates, burvīga brunete un čigā­niska tumšmate. Skaistās meitenes, būdamas pārliecinātas par savu varu, reizēm pieviļas biežāk nekā neglītākās, kuras parasti ir apdomīgākas. Katra no agrākām Edmunda meite­nēm, sēžoties žigulī, cerēja iegūt tiesības visu mūžu vizinā­ties viņa mašīnā, bet Edmunds bija apdomīgs vārdos. Mīles­tības un mūžīgas uzticības apzvērēšanu gluži labi var aiz­stāt apgalvojums:

— Tu esi tik skaista. Es no tevis esmu pilnīgi bez prāta.

Un viņš tikās un šķīrās, sev sirdssāpes nesagādājot, b&t

par atstātām meitenēm neraizējās. Edmunds atzina, ka viņa smadzenēm pietiek pilnas slodzes, domājot tikai pašam par sevi.

* * *

Pēc pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā Luters pret Lindu izturējās kā kungs un pavēlnieks, protams, viņš pieklājīgi sa­cīja: mēs darīsim to un to, bet aiz šī «mēs» veikli nomas­kējis Edmunda «es». It kā gribēdams atgūt velti iepriekš zaudēto laiku, viņš katru sestdienu un svētdienu, arī kādu darbdienas vakaru, kad izdevās ātrāk izrauties no darbc, savā mašīnā vadāja Lindu pa Latvijas skaistākajām vietām, vienmēr atrodot arī klusākus stūrīšus. Un tieši šie klusākie stūrīši padarīja Lindu aklu pret dabas skaistumu. Izbailes

Kangaru kalnu pļaviņā un uzmācība Edmunda glāstus viņai bija padarījusi pretīgus, un domas par tuvajām kāzām neko negrozīja.

Kāzas tika lepni nosvinētas, bet vīra dāvinātais maigi zi­lais, caurspīdīgais naktskrekls un balti klātā gulta Edmundu mīļāku nepārvērta.

Kaut Linda nāca no šaurības, viņu nepārsteidza Edmunda bagāti iekārtotais dzīvoklis un vasarnīca. Viņa taču labi pa­zina Sandras māju, kur bija gadījies ēst no smalkiem por­celāna traukiem, kafijā cukuru maisīt ar sudraba tējkaroti, dzert limonādi no kristāla glāzes, skatīties ziedus kristāla vāzē, staigāt pa dārgu tepiķi. Tur viņa bija ciemiņš, bet arī te, Edmunda mājā, jutās tāpat — paciemojusies un laiks iet prom. Sākumā pret viņu arī izturējās kā pret ciemiņu. Ed­munda māte runāja tik izmeklēti pieklājīgiem vārdiem, ka Linda nevarēja saprast, vai viņa vīramātei ir patīkama, na- tīkama vai vienaldzīga. Bet trešajā dienā pēc kāzām Irēna Lutere uzsāka intīmākas sarunas ar vedeklu. Viņa ierādīja Lindai istabu, mierinoši noglāstīja plecus un laipni sacīja:

— Bērns, nebēdājies, ka es tev lieku gulēt atsevišķā istabā. Laulātiem, ja tas vien iespējams, vajag katram savu istabu, tad ilgāk saglabājas romantika un tik drīz neiestājas apnikums.

— PaldiesI — Linda patiešām bija bezgala pateicīga vīra­mātei, tomēr apvaldījās un klaji savu prieku neizrādīja.

5im priekam bija īss mūžs. Atsevišķā istaba viņu nebūt ne­pasargāja no Edmunda nakts apciemojumiem. Linda centās sevi pārliecināt — tam tā jābūt un par to nav jāgudro, bet jāsāk domāt par tuvajiem iestāju eksāmeniem ķīmijas fakul­tātē. Viņa pajautāja, vai Edmunds pa ceļam no darba neva­rētu iegriezties pie mātes un paņemt mācību grāmatas. Edmunds labu brīdi dziļdomīgi klusēja, tad apsolījās. Pievakarē viņš atveda Lindas māti, bet grāmatas ne. Savādi, ka māte, kura visu laiku bija mudinājusi Lindu mācīties, ta­gad ar Edmundu vienā balsī ņēmās iegalvot, ka vienu gadu varot padzīvot tāpat un atpūsties. Gads turp vai atpakaļ šai vecumā neko neizšķirot, īpaši jau sievietei. Un māte zīmīgi paskatījās Lindā. Kad Edmunds lūdza Lindas māti palīdzēt atrunāt meitu no iestāšanās augstskolā, viņa tūliņ iedomā­jās — droši vien znotam neērti stāstīt par gaidāmo bērnu, tad jau tāpat mācības paputēs.

Edmundam bija savi ieskati, kamēr vēl Linda viņam nav apnikusi, no darba pārbraucis, viņš to gribēja sev blakus, vienmēr pasaucamu, vienmēr gatavu iet visur līdzi, nevis tādu, kas atrunājas ar nevaļu vai nogurumu. Un no bērna Edmunds vairījās. Viņam nebūtu nekādi iebildumi paucināt mazu Edmundiņu vai Lindiņu, jā, bet ar vienu noteikumu: ja mazuli atnestu stārķis. Viņš nekādi nespēja iedomāties Lindai piebriedušu vidukli, sapampušas kājas, kā to bija redzējis savu paziņu sievām. Turklāt sievietes pēc bērna daž­reiz izmainās. Viņam nebija vajadzīgs izkaltis žagars, ne arī apvēlušās muciņas mīklas mīkstumi, viņam vajadzēja Lindu tādu, kāda viņa ir tagad. Un arī tas vēl, bērns — tie ir jauni pienākumi. Par to būs ne tikai jāgādā, bet arī jādomā, jāraizējas.

Linda ļāvās pierunāties, ļāva citiem domāt viņas vietā.

Agrāk Linda vasarās brauca uz kolhozu pie mātesbrāļa Ernesta, kur viņš bija agronoms, un tur, kā jau laukos, darba nekad netrūka. Tagad iestājās tukšums, nebija ierasto mā­cību, ne lauku darbu. Pastiprinājās ciemiņa sajūta un arī vēlēšanās šo ciemošanos izbeigt. Vīramāte vēl arvien runāja izmeklētiem vārdiem un neko darīt nelika. Lindas iesaistī­šanu mājas darbos viņa uzdeva vecākai sieviņai — patālai radiniecei Emmai. Sī neko negudrojot, kādu rītu pēc bro­kastīm pateica:

— Vedekliņa, cielaviņa, pietiks kāzoties, ķeries nu pie veļas baļļas!

Ar to dienu sākās Lindas nebeidzamie saimniecības darbi, vienmēr kaut ko var nospodrināt vēl spodrāku, iztīrīt vēl tīrāku, turklāt pie vasarnīcas ziedēja rozes un citas krāš­ņas puķes, kas necieta sausumu un nezāles. Redzot vedeklā čaklu cielaviņu, arī Irēne Lutere apmācīja viņu sev palīgos, ierādīja, kā apstrādāt kleitām apakšmalu, kā gludināt un reizēm pat ar mašīnu sašūt rūpīgi sadiegtos drēbes gabalus. Vajadzēja justies kā ģimenē derīgam cilvēkam. Dzīvoja Linda tagad glītā mājā pie glītiem cilvēkiem. Ko vēl vai.āk varēja gribēt? Tomēr sāka mocīt doma: par ko sevi pār­devusi? Tam viņa pati atrada mierinājumu — te nākusi, lai saglābtu savu godu, un ar visu jābūt mierā, arī ar Edmunda soļiem, kas vakaros tuvojās viņas istabai un arvien iedvesa nepatiku.

Iepazīstot Luteru māju pilnīgāk, nevarēja nedomāt par to, no kurienes šī lepnība rodas. Edmunds un viņa māte nepel­nīja labi, bet Lindas mātes audžutēvs profesors Miltiņš, kas visur uzdevās tikai par makšķernieku, patiesībā ne tikai lasīja lekcijas, bet arī neskaitāmi daudzas stundas nosēdēja pie rakstāmgalda, un šais stundās tapa ne viena vien grā­mata. Miltiņiem tāpat ir mašīna, un viņi ceļ vasarnīcu, toties nekādu sudrabu un ar kristāliem pilnu vitrīnu viņiem nav. Esot bijušas divpadsmit sudraba tējkarotes, no tām palikušas vairs tik septiņas, pārējās Miltiņš izkalis žibujos. Māsīcai Sandrai savādāk, viņiem mantota pilna bufete no Jura tēva — slavenā gleznotāja Vārava.

Ar sevī slēptām šaubām un nepatiku Lindas jaunā dzīve tomēr iegāja noteiktā ritmā, bet dienas vilkās gausi, nesa­gādājot ne īstu prieku, nedz arī dziļas bēdas. Tomēr ikdienas vienmuļi pelēkajos toņos gleznotajā akvarelī drīz parādījās arī tumšākas krāsas otas triepieni.

Rudenī, gatavojoties pārcelties uz Rīgas dzīvokli, Linda saiņoja promvedamos traukus. Pēdējo viņa paņēma no vīra­mātes istabas graciozu beļģu kristāla vāzi un iedomājās to pirms iesaiņošanas īpaši rūpīgi pārmazgāt. Vēlāk viņa pati nevarēja saprast, kāpēc ienāca prātā mazgāt ar karstu ūdeni. Tas bija tikai mirklis, un rokas kļuva tukšas, bet izlietnē sa­bira mirdzoši kristāla gabali. Briesmīgi! Lindai vajadzēja pie­ķerties pie izlietnes malas, jo šķita — sirds tūliņ apstāsies, pēc tam tā sāka ātri dauzīties un kāpa kaklā, kā prom bēgot. Muļķīgas neapdomības dēļ cilvēka izdomas un roku darinātās skaistās vāzes vairs nebija. Un kā to pārdzīvos vīramāte? Izlasījusi no izlietnes spīdošās drumslas, Linda iegāja lielajā istabā, kur Edmunds un māte pārsprieda, kādas mantas aizvedamas un ko var atstāt tepat. Paskatījusies iz- bīļa pilnām un palīdzību lūdzošām acīm Edmundā, viņa uz­traukumā izsausušu muti stostīdamās atzinās savā pārkā­pumā. Brīdi istabā iestājās klusums, tik neciešams klusums^ kas draudēja sagāzt sienas. Tad mātei un dēlam izmainījās sejas. Linda pabrīnījās, cik dusmas spēj padarīt cilvēku ne­glītu. Sevišķi Irēnai Luterei tas nepiestāvēja, viņa izskatījās vismaz gadus desmit vecāka.

— Ārprāts! — Edmunda mātei aizsmaka balss, viņa dziļi ievilka elpu, lai vēl ko pateiktu. — Vajadzēja man saprast, ka tādam no žagaru čupas izlīdušam skuķim, kas vienīgi māla bļodu ir redzējis, nedrīkst dot rokā labu mantu.

Arī Edmunds nikni skatījās Lindā un valdījās, lai neie- sistu.

— Vai tu maz apjēdz, cik tāda vāze maksā?

— Es .. . es . .. kad studēšu, sakrāšu stipendiju un no­pirkšu, — Linda mēģināja taisnoties.

— Nopirksi? Nē, tu paklausies, Edmund, viņa no­pirks … — Irēnes Luteres balsī bija dzirdams dusmām piesā^ tināts izmisums, — šodien tu tādu vāzi nemaz nevari dabūt.

Vērojot abus saniknotos cilvēkus, Lindai sāka pāriet uz­traukums. Ne jau pasaule gājusi bojā… Skaistuma žēl. Zēlums, jā. Bet kāpēc niknums? Skopuma dēļ. Gandrīz pa­visam mierīga Linda gāja uz savu istabu, tikpat viņa te neko vairs nevarēja līdzēt.

— Tu redzi, tu redzi … Aiziet, kā nekas nebūtu noticis. Ne viņa pirkusi, ne viņai kāda daļa. — Vīramātes sašu­tums uzbangoja vēl augstāku vilni.

— Neuztraucies, mamm, — dēls mierināja, — ja cilvēks no mazotnes neko labu nav redzējis, tad daudz no viņa nevar gribēt.

Pie vakariņu galda Edmunds uz Lindu pat nepaskatījās. Tas nebūt netraucēja viņu vakarā ieiet Lindas istabā un, nepasakot ne vārda, apgulties viņai blakus. Alkatīgi ap­mierinājis iegribas, viņš tikpat mēms aizgāja uz savu istabu. Toreiz Linda izjuta, cik gara var būt bezmiega nakts, un redzēja, kā pamazām mostošā diena izdzenā tumsu.

Dažādas domas mācās cita citai virsū. Ar cilvēku tā ne- apietas kā tagad ar viņu. Ar cilvēku ne, bet viņa te ir tikpat kā viena no tām daudzajām lietām, kas iegādātas vai nu vajadzībai, vai priekam, vai izskatam. Un pats briesmīgākais: pārdomās sabruka līdzšinējais mierinājums, ka viņa šajās mājās dzīvo, savu godu saglabājot. Vai tikai tā viņa ne­grima dziļāk? Vai laulība ar Edmundu nebija Kangaru meža kļūdas palielināšana? Tagad tā ir jau kļūda kvadrātā, un kas būs tālāk? Diez kā viņas vietā darītu Sandra? Droši vien ietu prom. Iet prom? Ar to nedrīkst steigties. Jāizdomā kas cits, kā turpmāk dzīvot, nevis, kā Sandra saka — daži tikai ve­ģetējot. Bezmiega naktī Linda bija izlēmusi: lai Edmunds un viņa māte dzīvo ar savu prātu, bet viņa turēsies pie «ža­garu čupā» iegūtās saprašanas. Galvenais — tagad jāmā­cās, nekādā ziņā nedrīkst neizturēt konkursu. Atkal izdevās atrast jaunu mierinājumu.

Otrā dienā Luteri pārcēlās uz Rīgu, un Linda trīsistabu dzīvoklī dabūja pašu mazāko istabu ar logu uz Gorkija ielu, tieši pretī trolejbusa piestātnei. Tanī pašā vakarā viņa, nevienam nekā neteikusi, aizbrauca pie mātes un atveda mācību grāmatas. Tikko atnāca atpakaļ, Edmunds pavēra viņas istabas durvis un, ieraudzījis Lindu izņemam no somas fizikas grāmatu, ironiski pasmīnēja: «Grib savu spītību iz­rādīt, izliekoties, ka mācās un viss pārējais viņai vienal­dzīgs.»

Edmunds, tāpat arī viņa māte, pusnedēļu staigāja drūmu seju, it kā nupat būtu šķīries no tuva cilvēka. Edmunds

gribēja redzēt Lindu noraudājušos par savu pārkāpumu un tā sekām. Un ko viņa? Iebāž galvu grāmatā kā strauss smiltīs un neko neredz, nemaz neuztraucas par vīra īgnumu.

Linda savu izturēšanos nemainīja, klusējot paveica uzticē­tos darbus un tūliņ pie grāmatām. Edmunds apspriedās ar māti, un abi vienojās — skuķis saniķojies. Māte deva pa­domu:

— Spītību ar pretspīfību visgrūtāk salauzt, vieglāk ar laipnību. Šādā atmosfērā man arī darbs lāgā nesokas. Sieva paliek sieva. Mums pirmajiem jāsāk runāt, mēs te noteiksim klimatu, nevis viņa.

Pamazām ģimenes attiecības ievirzījās iepriekšējā — ārēji pieklājīgajā formā. Edmunds domāja — niekošanās ar mācī­šanos izbeigsies, bet Linda sēdēja pie grāmatām ar pieau­gošu cītību, un vīru sāka kaitināt sievas mūžīgā steiga uz savu istabu, it kā kaut kāda sērskābes formula būtu kas vairāk nekā vīrs, tomēr viņš apvaldījās, neko nesakot, —- . bija taču norunāts pēc gada atļaut iestāties ķīmijas fakul­tātē.

Tā pienāca ziema, no ārpuses mierīga, bet Edmundā rūga dusmas uz Lindas grāmatām, kas padarīja sievu patstāvīgāku un rāva prom no viņa. Ziemā Edmunds labā toņa dēj bija paradis staigāt uz koncertiem un teātriem, un Lindai viņam blakus vajadzēja būt labi ģērbtai. Edmunds teica: «Tāda manta, kas citus nespēj ieinteresēt, man nav vajadzīga.» Viņš arī sievu ierindoja mantu sarakstā, un Lindai radās jauni tērpi, uz kuriem viņai ļoti patika paskatīties, bet, tos apģēr­busi, jutās kā ielīdusi svešā ādā. Gada beigās pēc koncerta «Mikrofons-80» Linda, tikko pārnākusi mājās, iekāra skapī brūna samta kostīmu, kas viņai šķita īpaši grezns, uzvilka mājas kleitu un steidzīgi, kamēr vēl dūša nebija saskrējusi papēžos, iegāja Edmunda istabā. Sarunai ar vīru viņu sadū- šināja koncerta starpbrīža tikšanās ar bijušo skolas laika draudzeni Ligitu. Kādreizējā draudzene ironiski izteicās, ka līdz ar uzvārda mainīšanu Linda esot neticami pārvērtusies un tāpēc laikam vairs neklājoties tikties ar veciem draugiem. Vai tad varēja taisnoties, ka Edmunds un viņa māte lika nepārprotami saprast: Luteru mājā Lindas draugiem vietas nav. Pat Lindas māšeles Rasmas apciemojumi kļuva arvien retāki un īsāki, bija jau ievērojusi, ka jaunie radi viņu tik^i pacieš.

— Es tev gribu ko pajautāt, — Linda, tāpat pie durvīm stāvot, pūlējās runāt pēc iespējas mierīgi.

— Lūdzu, beidzot esi atcerējusies, ka ar vīru laiku pa laikam der parunāties, — Edmunds to sacīja bez dzēlības, viņš bija labā omā.

— Es kaut ko nesaprotu — tev nav tik liela alga, lai pie­derētu viss, kas tev ir.

— Tev jāsaka — mums piederētu, mums… Un nevajag meklēt problēmas tur, kur to nav.

— Ir gani Ja tu neko nestāstīsi, es tās dfēbes ne­ģērbšu …

— Neaizmirsti, ka mana mamma arī nesēž, rokas klēpī salikusi, un vari būt pilnīgi droša, es nopelnu pietiekoši vienas sievas apģērbam un sudraba karotes es tev nelieku kaklā kārt.

— Bet no kurienes tie sudrabi, tie kristāli un pārējais, kas te redzams, — Linda pamāja ar roku visapkārt istabai.

— Nauda mētājas pat tuksnesī, to vajag tikai mācēt pa­ņemt. Tagad ir tik daudz tādu, kas nepārliek vienīgi no plikas algas, ka tos vairs neskaita. Saproti — ne-skai-ta .., Esmu pārāk pieradis pie komfortablas dzīves un nedomāju riskēt pasēdēt pie stingrāka režīma. Esi mierīga — tev ne­draud salmu atraitnība. Valsts manta pie maniem pirkstiem nepielīp, es ņemu to, kas pats ielien kabatā.

— To tu man neiestāstīsi, godīga nauda svešā makā ne­lien.

— Tu esi neticami naiva. Tie, kas ceļ personiskās mājas, katrs savu grib ātrāk redzēt gatavu. Es nevienam neko ne­prasu, viņi paši uzbāžas. Pagājušovasar, — Edmunds skaļi iesmējās, — vienā dienā apbraukāju trīs iesāktas vasarnīcas, vakarā mājās, novelkot svārkus, atradu aploksni ar divsimt rubļiem, nemaz nepamanīju, kurš no tiem saimniekiem pār­skatījās un savu kabatu samainīja ar manējo.

— Mans krusttēvs Miltiņš nekad nevienam aploksni ne­piedāvātu.

— Un tāpēc tavs Miltiņš arī ceļ vasarnīcu četrus gadus un nevar vēl zināt, kad pabeigs. Un vispār — viņš neprot dzīvot.

— Tu gribēji teikt — neprot iedzīvoties, — Linda saprata, ka nespēs ietekmēt Edmundu tāpēc, ka tam viņai trūkst paša galvenā — trūkst mīlestības.

Nekas pēc šīs sarunas nemainījās, vienīgi Edmunda mātes pieklājīgā izturēšanās kļuva tāda, kā tikko no ledusskapja izņemta.

Neapturamas gāja dienas, jumtu malas apkārstījās ar lāste­kām, kas drīz vien nokrītot skanēdamas saplīsa. Ejot garām mājām, bija jāpaskatās augšup, vai kādam ledus gabalam neiepatīkas uzkrist uz galvas. Saule sūtīja zemei arvien vai­rāk siltuma un arvien biežāk svieda lejup tik apžilbinošus gaismas klēpjus, ka, ieejot no āra telpās, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Trotuāru malās sniega vāli saplaka, kļuva netīri un pamazām pārvērtās sīkās, duļķainās urdziņās, kas steidzās uz ielas pusi. Tirgū parādījušies pūpoli aizceļoja uz dzīvokļiem un atgādināja, ka pavasaris klāt. Arī Lindai uz mazā galdiņa zem spoguļa stāvēja brūna māla vāze ar pūpoliem. Viņa redzēja pavasari, bet nespēja to izjust kā meitenes gados, kad no pavasara kaut ko gaidīja, kaut arī nesagaidīja. Lindai bija pazudis gaidīšanas prieks. Kas va­rēja mainīties? Pats no sevis nekas citādāk neiegrozīsies. Atlika vienīgi samierināties vai — pazibēja arī tāda bailīga doma — jāiet prom. Bet Lindas māte pie katras tikšanās ar prieka asaru miklām acīm apjūsmoja meitas lielo laimi, un Lindai pietrūka spēka sacīt patiesību. Bailīgā doma par promiešanu bija tik nevarīga, ka aizbēga. Vai viņai tā būs jādzīvo visu mūžu — nāks un ies pavasari bez pavasara?

Un tomēr — vasara ar ziediem, ar sauli, ar jūru un do­mām par studijām, kas solīja paplašināt ikdienu un dot dzī­vei noteiktu virzienu, Lindu izrāva no drūmās noskaņas. Apzinoties savas jaunības neizmantoto spēku, viņa nebaidī­jās no iestāju eksāmeniem, tieši otrādi — labi sagatavojusies, gaidīja tos — būs zināma cīņa, savu spēku parāde un pār­baude. Linda neļāva vasarai sevi pārāk atvilināt no mācī* bām. Par matemātikām viņa bija pilnīgi droša, par fiziku tā­pat, sacerējumā domāja dabūt vismaz četri, zināšanas ķī­mijā stingri pārbaudīja māsīca Sandra. Tikai nelāga iznāca ar braukšanu pie Sandras, kas vasarā dzīvoja Garciemā, un ceļš paņēma daudz laika, par ko vienmēr no Edmunda bija jādzird ironiskiem iestarpinājumiem piebārstīti garu garie pārmetumi. Linda nestrīdējās pretī, noliektu galvu noklau­sījās un darīja savu.

Jūlija beigās Edmundam sākās atvaļinājums, un dienās, kad Linda bija prom Garciemā, viņam vajadzēja iet sauļoties un peldēties vienam pašam kā vecpuisim. Viņš klusībā vēlē­jās, kaut Linda izkristu pašā pirmajā eksāmenā, tad kādu laiku būtu miers. Viens pats bezdarbībā gozējoties sakarsu­šajās jūrmalas smiltīs, viņš iepazina nepatīkamu viesi — viņu apciemoja greizsirdības velns un čukstēja ausīs: «Vai tas tik droši zināms, ka viņa brauc pie Sandras? Pa ceļam arī var iepazīties, un vasarā katrs krūms aicina.» Edmunds šo nepa­tīkamo ciemiņu pūlējās aiztriekt prom, jo viņš pats, kad vēl nebija vīrs, lielīgi apgalvoja: ja sieva krāpj vīru, tā ir na­badzības apliecība vīram. Tomēr greizsirdības velns bija uz­mācīgs un neatlaidīgs ciemiņš.

Trīs dienas pirms ķīmijas eksāmena jau no rīta gaiss bija kā uzkarsēts, un Linda, steidzoties pie Sandras uz pēdējo konsultāciju, neko virs plānās vasaras kleitas neuzvilka. Va­kara pusē, par labām zināšanām Sandras uzslavas sadrošināta, viņa priecīgā noskaņojumā iekāpa Jūrmalas vilcienā un apsē­dusies skatījās pa logu, kā debesīs mākoņi lasījās kopā. Varbūt paspēs tikt mājās nesalijusi. Debesis tomēr strauji kļuva tumšākas, un pamalēs šaudījās zibens strēles, kam se­koja grāvieni, tad pēkšņi biezs lietus vilciena logiem aizvilka gandrīz necaurredzamu priekškaru. Logu stikli tūdaļ aprau­dājās lielām asarām. Kādreiz tāds gāziens pārskrien ātri. To­vakar, kad Linda izkāpa Jaundubultu stacijā, pērkons at­tālinājās, bet lietus brāzās ar vēl lielāku spēku. Negribējās gaidīt stacijā, kamēr pārstāj, un Linda skriešus devās uz Luteru vasaras māju. Viņa ienāca lielajā istabā tik slapja, kā ar visām drēbēm izpeldējusies, no viņas pilēja ūdens.

Edmunds piecēlās no dīvāna, uz kura guļus bija lasījis grāmatu, un apmākušos skatienu lūkojās puķainajā kleitā, ko slapjums bija pielipinājis pie viņam tik labi pazīstamā auguma. Kaut Lindai uznāca auksts drebulis, viņa tāda pati slapja palika stāvam — labāk, lai tūliņ nāk brāziens.

— Tur jābūt trakam, lai tā liedētos, — Edmunda balsī skanēja vairāk izbrīns nekā pārmetums, — nu, ko tu dre­binies, ej pārģērbies un nāc uz virtuvi, tev jāiedzer karsta tēja. Vai nav dulla . ..

Kamēr Linda dzēra tēju, vīrs sēdēja galda galā un klusē­jot pētījoši viņa lūkojās. «Kāpēc viņa izvairās skatīties acīs? Droši vien sirdsapziņa moka.»

Bet Linda domāja: varbūt šoreiz nebūs jāklausās netaisnī­gos, žultainos pārmetumos. Viņš klusēja, šī klusēšana arī bija pārmetums, tomēr to Linda pacieta vieglāk. Pirms gu­lētiešanas viņa gribēja vēl kādu stundu pamācīties, bet, vai­rākkārt pārcilājusi visas mācību grāmatas, nevarēja atrast Homčenko «Ķīmiju». Pārvarot bailes izraisīt Edmundā nik­numu, viņa iegāja lielajā istabā un vaicāja:

— Atvaino, vai tu gadījumā pie savām grāmatām neesi iejaucis manu Homčenko?

i— Ak tavu mīļo ķīmiju? Kāpēc tev šī grāmata nebija vajadzīga līdzi? — Edmunds pietuvojās sievai cieši klāt, sa­ņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu un stingri skatījās acīs.

«— Nav nemaz zināms, ko tu pēdējā laikā mācies un ar ko tu mācies, varbūt tas ir Sandris, nevis Sandra?

Linda vienmēr pietvīka, kad uztraucās vai vajadzēja sa­valdīt dusmas, šoreiz viņai pat it kā liesma izskrēja cau'i.

— Nevēlos klausīties tavus aplamos aizrādījumus. Lū­dzu, vai redzēji manu grāmatu?

— Redzēju, redzēju un varu tev parādīt, kur tā ir, - viņš satvēra Lindu tik cieši aiz elkoņa, ka viņa ievaidējās, un pievilka pie kamīna, — redzi tos pelnus, apskati labi. Tā ir tava grāmata, tavs Homčenko.

Linda izrāvās no Edmunda ciešā tvēriena. Redzētam ne­spēdama uzreiz noticēt, brīdi klusēja, tad atjēdzās: no Ed­munda to varēja sagaidīt.

— Nedomā, ka es raudāšu, man ir arī citas grāmatas, un Homčenko ir jau man galvā, no turienes to ārā ne­dabūsi.

Izdzirdusi skaļākas sarunas, Irēna Lutere pavēra lielās istabas durvis. Edmunds tūdaļ piegāja pie grāmatplaukta un izlikās kaut ko cītīgi meklējam. Lindai radās izdevīgs brī­dis nozust savā istabā.

Otrā dienā, vakariņas ēdot, Linda sajuta sāpes kaklā. Edmunds, galda lampas gaismā apskatot viņas kaklu, lika teikt «ā» un lietpratīgi atzina:

— Angīnai Ko gribēji, to dabūji. Uzvāri kumelīšu tēju un kārtīgi izskalo kaklul

Edmunda māte iedeva pa tabletei suprastīna un sulfadi- metoksīna un paredzēja, ka vedekla no rīta piecelšoties vesela. Pēc nemierīgas, murgainas nakts Linda pamodās kā salauzta, pieceļoties reiba galva — slimība pieņēmās spēkā. Termometra dzīvsudraba stabiņš apstājās pie četrdesmit. Ārsts konstatēja strutojošo angīnu, tai kā pavadonis pievie­nojās arī mokošs klepus. Augstā temperatūra turējās vairā­kas dienas. Slimība pārvilka tumšu svītru Lindas visu ziemu un vasaru lolotām domām par studijām.

Nevarēja teikt, ka Edmunds slimības laikā par Lindu ne­būtu rūpējies. Viņš patiešām vēlējās sievu redzēt atkal ve­selu.

Reizē ar slimības atkāpšanos Lindai nāca prātā agrākais spriedums: Edmunds ir gādīgs par visu, kas viņam pieder, savu žiguli viņš kopj tāpat kā mazu, mīlamu bērnu. Pilnīgi atveseļojusies, Linda izputējušos iestājeksāmenus uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Edmundam par to bija pilnīgi pretēji ieskati, kurus viņš slēpa.

Atsākoties iepriekšējai, ierastajai ikdienai bez noteiktā mā­cīšanās mērķa, Linda Edmunda mājā arvien vairāk jutās kā svešiniece, kas īsti nedzīvo, tikai veik laiku no rīta līdz vakaram. Viņa sāka apzināties, ka tiekšanās studēt nebija vienīgi vēlēšanās paplašināt savu personisko pasauli, tā bija arī cerība kaut daļēji aizvirzīties prom no Edmunda un viņa mājas. Sākumā neskaidrā doma par promiešanu kļuva neatlaidīgāka. Pietrūka vienīgi drosmes tik asam pagriezie­nam.

Diendienā vērojot sievu, Edmundam apnika viņas pieau­gošā noslēgtība un nemainīgais skumīgums. Cik ilgi var bēdāties par izjukušām studijām? Pašu galveno dzīvē viņa taču sasniegusi: dabūjusi labu, izdevīgu vīru. Edmunds no­lēma ar Liindu pa īstam izrunāties un darīt galu viņas ne­vajadzīgajai pašmocībai, no kuras bija jācieš arī viņam — tik labam vīram. Edmunds vēlējās, lai sieva dzirkstī kā šam­panietis un uzjautrina vīru, nevis viņa darbadienas nepatik­šanu vezumā piesviež klāt vēl savu smagumu.

Tosvētdien, kad jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr iz­skatījās tumša un draudoša, toreiz, gatavojoties iet peldētie*;, Edmunds iesāka nodomāto sarunu:

— Ko tu vienmēr staigā saskābusi, ātri veca kļūsi. Varbūt tu nemaz nebūtu izturējusi konkursu un tāpat netiktu uz­ņemto sarakstā. Sameklēšu tev piemērotu darbu, un tā ne­veiksme aizmirsīsies. Nākošgad atkal varēsi mēģināt.

Linda bija paspējusi uzzināt konkursa rezultātus.

— Šogad tikuši uzņemti pat ar trijniekiem.

— Un arī tad nav ko gausties. Ķīmijas fakultāte bez te^is bojā neaizies.

— Bet es varbūt aiziešu bojā.

Ievērojusi, cik izsmējīgi Edmunds paskatījās viņā, Linda pēkšņi sadūšojās.

— Un vispār.. . Būtu pareizi, ja es ietu prom no tevis.

Tas bija lielgabala šāviens, kas Edmundam brīdi atņēma

spēju runāt, bet viņš drīz atjēdzās.

— Un kas ir mans vietas izpildītājs? Varbūt kāds ar di­vām mašīnām?

—» Neviena cita nav. Bet es te… Vai neredzi, ka es te nevaru dzīvot?

Edmunds asi iesmējās, nemaz neļaujot Lindai tālāk runāt.

— Kādas muļķībasl Vai tev kā trūkst?

— Nē, visa ir par daudz.

— Arī mīlestības?

— Jā, — Linda nenovērsās no Edmunda ciešā skatiena. Kaut viņš saprastu …

— Protams, mamma jau teica, ka es tevi esmu izlaidis no paša sākuma.

Neko viņš nebija sapratis. Ja viņai cita nav, tad tie ir tikai jaunības niķi, kad cilvēks reizēm pats nesaprot, ko grib un ko var. Žagarus vajadzētu … Nav ko ņemt galvā tādus izlēcienus, un Edmunds centās runāt laipnāk:

— Ejam uz jūru, auksta pelde tev izdzīs dullumu no galvas.

Linda uzģērba peldmēteli un gāja vīram līdz. Laikam visu mūžu būs tā jānonīkst.

Kad Edmunds Lindai peldoties iesita, viņa bēga ne tādēļ, ka bailes, ne tādēļ, ka sāp. Neviens viņai agrāk nebija sitis. Viņu sagrāba bezspēcība, kauns, dusmas un riebums.

Ieslēgusies savā istabā, ģērbjoties mazliet nomierinājusies, Linda iedomāja — robeža ir pārkāpta, ja iesita vienreiz, sitīs vēl. Arī viņai robeža bija pārkāpta — Linda vairs ne­spēja sev pieļaut turpmāko dzīvi šajā mājā. Uztraukumā trī­cošām rokām viņa sasvieda somā to, ko uzskatīja par savu.

Un tagad, lūk, stacijas uzgaidāmā telpa.

* * *

Rīta pusē snaudienam tomēr bija izdevies pieveikt uzmā­cīgi tirdošās domas. Pāris stundas nogulējusi, Linda atvēra acis un ieraudzīja, ka pretējais sols tukšs — jaunais pāris droši vien ceļā uz mājām. Neredzēja arī nevienu citu pa- gājšnakt ievēroto uzgaidāmās telpas apmeklētāju, tikai palma pie loga stāvēja, kā stāvējusi, un zaļoja, kā zaļojusi. Linda tai pašā vakardienas noskaņā vēroja lielās palmas la­pas. Piemērotā zemē iestādīta, gaismā nolikta, tad var mie­rīgi zaļot. Ir laimīgie, kas uzreiz nokļūst īstā vietā. Ir tādi laimīgie.

Vispirms Linda šaurajā, kā koridors garajā par «Slieku» iesauktajā stacijas kafejnīcā padzēra kafiju. Iznākusi no sta­cijas, ejot pa Raiņa bulvāri uz Ļeņina ielu, viņa pamanīja pretējā pusē no kanāla apstādījumiem iznākam kādreizējo klases biedreni Ingūnu. To viņa vismazāk vēlējās satikt; zi­nāja — tūliņ tiks apbērta ar ziņkārīgu jautājumu krusu, un pie tam Ingūnai piemita spēja saskatīt cilvēkā slēptas nepa­tikšanas. Izvairoties no nevēlamās tikšanās, Linda apstājās pie reklāmu dēļa un lūkojās afišās. Viena no tām piesaistīja uzmanību.

Jaunietes un jaunieši! Nāciet mācīties .,.

Izlasījusi viņa piesardzīgi pavērās otrpus ielas. Ingūna jau pagājusi garām; varēja turpināt aizsākto ceļu.

4

Lindu ielaida Jura Vārava māte.

Sandra sēdēja savā istabā pie galda, galvu rokās atbal­stījusi, un, ieraugot atnācēju, uzreiz nespēja izmainīt sejas izteiksmi. Linda vēl nekad nebija redzējusi māsīcas acīs tik bezpalīdzīgas skumjas. Pārsteigumā pat neapsveicināju- sies, viņa jautāja:

— Sandra, kas noticis?

— Itin nekas … Nekas nav noticis.

Linda, negaidot aicinājumu, apsēdās uz dīvāna. Abas māsīcas apmulsušas, it kā pieķertas palaidnībā, brīdi klusēja un vaicājoši skatījās viena otrā. Linda dziji ievilka elpu.

— Ir kaut kas noticis.

— Tev?

— Jā, man.

—- Izskaties tu ne visai.

— Droši vien briesmīgi.

— Kas īsti ir atgadījies?

— Pasaki — kāds ir cilvēka galvenais uzdevums?

Sandrai tūliņ bija gatava atbilde:

— Cilvēka galvenais uzdevums ir būt cilvēkam.

— Arī tad, ja citiem no tā jācieš?

— Varbūt arī tad, bet kas tev šodien par prātošanu uz­nākusi?

— Es aizgāju no Edmunda.

— Nekā nesaprotu. Pavisam?

— Jā, pavisam.

Linda saraustītiem teikumiem, neatklājot dzīves intīmo daļu, izstāstīja, ka nespēj vairs ilgāk izturēt bezjēdzīgo nīk­šanu Edmunda mājā. Dzīve tur viņai bijusi kā smaga akmens bezmērķīga nēsāšana pa apli, kurš nekur neaizved. Kaut Linda runājot ļoti uztraucās, tomēr manīja — jo vairāk viņa stāsta, jo tālāk Sandra aizklīst savās domās, bet kaut ko no teiktā viņa bija uztvērusi. Tikko Linda apklusa, Sandra tūliņ vaicāja:

— Vai tava mamma jau zina?

— Nupat nāku no viņas bērnudārza.

— Un ko mamma?

— Raud.

— Tavas mammas žēi, mēs taču ar viņu augām kopā kā māsas. Un ko tu pati esi nolēmusi darīt?

— Domā, man nav žēl mammas. Es vispirms meklēšu da­žām dienām jumtu virs galvas.

Sandra, skatoties Lindai garām, domīgi klusēja, tad it kā atmodās un mierinoši teica:

— Labi, kādu laiku varēsi palikt pie mums.

* * *

Edmunds Luters savas vasarnīcas dārza vārtus nemaz ne­atvēra, nobrauca mašīnu ielas malā. Eh! Atslēga bija aizķē­rušies, nevarēja uzreiz atslēgt durvis. Izdzirdusi slēdzenes klikšķi, priekštelpā ienāca māte.

— Ak tul Šodien tik ātri mājās?

— Kādu citu gaidīji?

— Ko tad es varētu gaidīt? Domāju, varbūt Linda.. .

— Vai viņa nav rādījusies?

— Nav.

Edmunds sadrūma. Māte sekoja dēlam lielajā istabā.

— Tev Lindas dēļ galva nav jālauza, lai viņa pati domā, kā tikt nost no sēkļa, uz kura bez apdoma uzskrējusi. Kas tad tevi Tu ar vienu mājienu vari dabūt desmit tādus skuķus.

— Es tev neesmu lūdzis padomu, — Edmunds ar neap­valdītu īgnumu atbildēja.

Irēna Lutere nebija radusi dzirdēt no dēla neiecietīgas atbildes un skarbu balsi. Aizvainoti sakniebusi lūpas, viņa aizejot aizcirta durvis. Edmunds sarāvās — arī durvis dauzīt šai mājā nebija ierasts. Kas tas ir, ka viss uzreiz kaitina. Krēsli tik lieli un mīksti, kā domāti mūžīgai istabā kvernē- šanai. Tikko apsēdies, viņš tūliņ piecēlās un iegāja Lindas istabā. Tāda ligzdiņa un tukša! Pavēra skapja durvis — pretī skatījās rindā sakārtas krāsainas drānas. Nekas neliecināja, ka saimniece pavisam prom. Edmunds kritiski pavērās spo­gulī: nekādi neizskatījās pēc pametama, bet gan pēc vīrieša, kurš sievai liek izdomāt simtiem viltībiņu, ar ko no­turēt tādu vīru pie vietas. Edmunds Luters un pamests vīrs — tas nesaskan. Kā māte teica? Var dabūt desmit sku­ķus ar vienu mājienu. Velns parāvis! Cik muļķīgi, bet vajag vienīgi to, kura bēg prom. Edmunds palūkojās pulkstenī.

Tikai četri. Ko līdz vakaram lai sadara? Viņš jutās kā no seg­liem izmests.

Māte aicināja pusdienās. Kotletes Edmunds stūķēja mutē lieliem kumosiem un norija kā bezgaršīgus papīra vīšķus. Pašam negribot acis kavējās pie tukšās vietas, kur parasti sēdēja Linda. Steidzīgi paēdis, viņš, cenšoties izlikties vien­aldzīgs, ieminējās:

— Jāaizbrauc uz Rīgu.

Irēna saprata dēla brauciena mērķi.

— Vajadzēja pagaidīt, kad viņa pati nāks atpakaļ, nevis tūliņ skriet pakaļ. Tad tu redzēsi, turpmāk dabūsi katru mēnesi spēlēt līdzi tādos kumēfcliņos.

— Citus mācīt vienmēr esam gudri, tikai paši sevi nere­dzam. Tu ar Kadiķieni jau desmit gadus sacenties, bet tas vecais auns Žanis Kadiķis, mīļi sagaidīts, tekalē no vienas pie otras un nepieder ne viņai, ne tev.

— Nu vai zini … — Irēna, kā lapsenes sakosta, pietrūkās kājās un izmetās no virtuves. Viņu tik daudz neaizvainoja tās patiesības atgādinājums, ko pati labi saprata, bet galve­nokārt nepatika, ka dēls zina par Zani Kadiķi.

Edmunds, vairāk neko ar māti nerunājis, izgāja uz ielas un sēdās mašīnā.

Lindas māte, pārnākusi no darba, nemaz nebija pārsteigta, ieraugot istabā Edmundu sarunājamies ar Rasmu. Apsveici­nājusies viņa tūliņ teica:

— Meitiņ, ja gribi, vari aiziet paciemoties pie Sarmas, tikai nepaliec ilgi.

«Kaut kas nelabs rūgst,» paskatījusies mātē un Edmundā, Rasma noprata.

— Labi.

Nepagāja ne pāris minūtes, kad noklaudzēja durvis.

Lindas māte nosēdās iepretī Edmundam un, rokas uz­traukti sakrampējusi, gaidīja, ko viņš sacīs.

Edmunds redzēja, cik sagrauzta viņa izskatījās, un sa­prata — sievasmāte labprāt palīdzētu, bet viņas acīs saska­tāms, ka veltīgi nopūlējusies meitu pierunāt un tagad cerēja, varbūt znots var ko grozīt.

— Vai Lindas nav pie jums? — Edmunds pats lāgā nepa­zina savu baisi.

Lindas māte pūlējās savaldīties un runāt mierīgi:

— Viņa pie Sandras, ja pieņems, tur kādas dienas pa­dzīvos. Es pa īstam nesaprotu, kāpēc tas tā . ..

— Es, māt, arī nesaprotu. Kaut vai mani sit nost, nesa­protu.

— Ne no šā, ne no tā cilvēki nešķiras. Ko es varu zi­nāt … Viņa man neko nestāsta. Paliek pie sava — nevaru, un viss.

— Cita taču viņai nav?

— Nav, nav. . . Linda nav tāda. Ja tu mēģinātu viņu satikt…

— Jācer, ka tās iedomas pāries. Jūs domājat, man vaja­dzētu pie Sandras tūliņ aizbraukt?

— Labi jau būtu.

Edmunds atvadījās. Lindas te nav, un šeit nekāda pa­līdzība tikpat nav sagaidāma. Ir nu gan vienreiz melnā pirmdiena.

Sandra, nesot nelielu ādas čemodānu un pieturot Anniņu ar otru roku, augstpapēžu kurpēm viegli klaudzinoties, lē­nām virzījās pa kāpnēm lejup.

— Māmiņ, vai vectētiņš vedīs mani ar savu mašīnu? -— Anniņa vaicāja.

—- Jā, meitiņ. Tur, Gaujmalā, tevi sagaidīs vecmāmiņa un, atceries, — tava vāverīte, kas dzīvo lielajā ozolā.

— Vai tu ieliki somā viņai riekstus? — Tik svarīgu jau­tājumu noskaidrojot, Anniņai bija jāapstājas.

— Protams, bērniņ, — arī Sandra apstājās, viņai vajadzēja sasveicināties ar kāpņu pagriezienā negaidīti sa­tikto Edmundu Luteru.

— Jūs laikam pie mums? — Sandra saprotoši jautāja.

— Tā iznāk. Radus mēdz atcerēties, ja ir kāda vaja­dzība. Šoreiz gan esmu pagadījies nelaikā, — Edmunds pa­māja uz čemodānu, — jūs, kā rādās, laižaties tālākā ceļā.

— Mēs jā. Varbūt gribat satikt Lindu, viņa palika mūsu mājā.

Nav vērts šoreiz tēlot lepno, Sandrai tāpat skaidrs nā­ciena iemesls.

— Taisnību sakot, jā. Tik daudz drosmes man ir.

Edmunds atvadoties noskūpstīja Sandrai roku, noglaudīja

Anniņai galvu un tad visai steidzīgi kāpa augšup. Cik ne­patīkami sajust, kā paša sirds dauzās. Tas no ātrās kāpšanas, vai nu citādi.

Atvērusi durvis, Linda satrūkās. Viņa zināja — izrunāša­nās ar Edmundu neizbēgama, taču negaidīja to tik drīz. Apmulsusi viņa atstāja Edmundu pie vaļējām durvīm un pati iebēga Vārava kabinetā, tur saņēmās un kaujinieciski paceltu galvu nostājās blakus rakstāmgaldam.

r

Edmunds apvaldīti viņai sekoja. Pastūmis tuvāko krēslo, viņš apsēdās.

Brīdi gaisā vibrēja divu cilvēku vārdos neizteiktu dornj un jūtu spriegums.

— Vai tevi var palūgt paskatīties uz manu pusi, — Ed­munds, kā parasti satraukuma brīžos, īsi ieklepojās, — prā­tīgāk gan būtu braukt tūliņ mājās izrunāties un nelikt svešām sienām klausīties.

— Mums nav ko runāt, ja reiz aizgāju, tad uz visiem laikiem.

— Tu pie manis arī nāci uz visiem laikiem.

— Tā bija kļūda, es toreiz daudz ko iedomājos savādāk.

— Ja tu dusmojies par to gadījumu Jūrmalā … atvaino, es pārsteidzos. Tev tāpat ir sava daļa vainas. Pēdējā laikā tu starp mums biji radījusi tik biezu sienu, ka to vajadzēja spridzināt. Es tevi gribēju vest pie prāta … Galu galā man nav dzelzs nervi.

— Jūrmalas gadījums bija tikai katalizators, kas paātri­nāja mūsu šķiršanos, kura tāpat reiz notiktu. Mana vaina bija pašā sākumā. Mums nevajadzēja tikties un saiet kopā. Par to tagad runāt nav jēgas, tāpat nekas nav maināms.

— Domā, dzīve tevi saņems ar atplestām rokām un ajk- lēs tāpat kā es?

— Negribu būt auklējama. Un ar dzīvi mums katram ir citādas attiecības. Tev un man ir pārāk atšķirīga vērtībj izpratne. Kopējs jumts nav mūs tuvinājis, gluži otrādi, pa­rādījis, cik nesaderīgi esam.

Edmunds dzēlīgi paskatījās Lindā.

— Jā, mana kundze, protams, domā un jūt tikai globāli. Kur nu es! Man nav tāda dvēseles plašuma, kur visa pasaule varētu ievietoties. Mana pasaulīte ir kabatā nēsājama. Tā tu domā? Starp citu, vai tu esi sevišķi daudz nopūlējusies, mek­lējot mums kopsaucēju?

— Nav vērts meklēt neatrodamo. Ir pietiekoši svarīgi iemesli, lai mēs nekad netiktu pie kopsaucēja.

Lindas teiktais Edmundā izraisīja iecietīgākas pārdomas». «Ko viņa ar to gribēja pateikt? Droši vien reizēm neesmu bijis pietiekoši taktisks. Viņa ir no tām, no delikātajām.»

— Es kaut ko sāku apjēgt, varbūt tavai rīcība ir zināms pamats. Tu vienreiz varētu būt atklāta. Visu taču var nokārtot mierīgi, bez ekscesiem.

Linda nespēja pasacīt pašu galveno iemeslu, kāpēc Ed­mundu uzlūkoja kā svešu cilvēku, un bija cieši apņēmusies nekādā gadījumā neļaut sevi iežēlināt. Viņa nespēja izrunāt

pazemojošos vārdus «tavi glāsti man pretīgi». Otram pa šam to vajadzēja saprast.

«— Tu nemāki iejusties cita cilvēka dzīvē. Tava mīlestība nāk vienīgi no patmīlas, un tādai nemēdz būt ilgs mūžs. Es neredzu nepieciešamību, sevi necienot, nīkuļot tālāk. To laiku, ko nodzīvoju tavā mājā, es jūtu kā parādu dzīvei. Mums jāiet katram savs ceļš.

Edmunds sāka saprast Lindas lēmuma nopietnumu uri, iespējams, pat negrozāmību. Un tajā pašā laikā viņš neva­rēja iedomāties Lindu vairs neredzēt, nejust viņas tuvumu.

—- Es nenācu atvadīties no tevis. Nevaru pieļaut tev darīt acīm redzamas muļķības. — Edmunds gribēja Lindu saņemt pie rokas un vest sev līdzi, bet viņa stāvēja nobālusi un skatījās atraidoši. — Nu labi… Padzīvo kādu laiku pēr sava prāta. Es ceru — tūliņ šķiršanās papīrus tu neiesniegsi?

— šķiršanās papīrus varu tūliņ nesniegt, tikai tam nav nekādas nozīmes. Es pie tevis neatgriezīšos. — Lindai, to sakot, sareiba galva, nebija viegli būt cietsirdīgai.

Edmunda pašapziņa nevarīgi sabruka, tomēr pašlepnums liedza izrādīt satraukumu. Viņš centās runāt vienaldzīgi.

— Nesteidzies ar radikāliem spriedumiem. Atceries — tevi vienmēr gaidīs tava istaba un … — Edmunds pēkšņi ap­rāvās: it kā no malas lūkojoties, pats ieraudzīja, kāds viņš pazemīgs un nožēlojams kā ubagotājs. Nevarīgās dusmās viņš pietrūkās kājās un, uz Lindu nepaskatījies, izgāja.

Edmunda aizcirsto durvju klaudziens Lindai lika sarauties; tas viņas ausīs skanēja kā cilvēka palīgā sauciens. Iepriekšē­jais kaujinieciskais saspringums pārvērtās nogurumā. Vainas apziņu nenoslāpēja pārliecība, ka nedrīkst vairs pakļauties kļūmīga gadījuma izraisītām sekām un tālab rīkojusies pa­reizi.

» * *

Virtuvē šļakstinājās ūdens. Sandra mazgāja vakardienas jubilejas traukus. Linda stāvēja izlietnei blakus un katru no­mazgāto tūdaļ noslaucīja.

— Mums iet kā pa slīdošo lenti. Vakar taču sanāca trīs­desmit cilvēku, un redzi, cik ātri būsim beigušas. — Sandra acīm pārskrēja pāri uz galda salikto šķīvju kaudzēm, dažada lieluma kristāla glāžu rindām un trauslām porcelāna kafijas tasītēm. Daļa nomazgāto trauku jau bija ieņēmuši savas ilg­gadējās vietas bufetē. — Šogad palaimējās — Jura dzim­šanas diena sestdienā, varēsim atpūsties.

— Vai tiešām šodien ir svētdiena? — Linda jautāja vairāk pati sev nekā Sandrai.

— Tev visas dienas vienādas padara vienas un tās pašas domas, tamdēļ nejūti svētdienu. Es rīkojos nepareizi, pieru­nājot tevi pagājšnedēļ atpūsties. Tev tagad jābūt pēc iespē­jas vairāk aizņemtai. Rīt ar skubu jāsāk meklēt darbs. — šie vārdi aizslīdēja Lindai garām, to Sandra saprata un tūliņ mēģināja māsīcu iesaistīt citādā sarunā.

— Manuprāt, vakardienas viesības izdevās interesantas. Un tas galvenokārt jauno ciemiņu nopelns. Viesus, tāpat kā kleitas, laiku pa laikam der pamainīt, citādi apnīk sev un citiem.

— Jā … Kādus sešus es redzēju pirmo reizi, bet tavam tēvam laikam diez kā nepatika, viņš drīz aizgāja. Un kāpēc krustmāte Sofija ar Anniņu neatbrauca?

— Cik es redzēju, mans tēvs jutās omulīgi. Viņš tagad katru vakaru brauc uz Caujmalu. Mamma citādi baidās, visi kaimiņi jau prom. Un mammas neatbraukšana mani ne ma­zākā mērā nepārsteidza, viņa vienmēr izdomā iemeslu neie­rasties Jura jubilejā. Šoreiz viņa sadzejoja Anniņai iesnas.

Linda neatbildēja. Ko viņa varētu teikt? Vienīgi piebilst: jā, Sofija Miltiņa patiešām savu znotu Juri Vāravu ne visai ciena.

Pēc neilgas klusēšanas Sandra, pasniedzot pēdējo nomaz­gāto šķīvi, ieskatījās Lindai acīs.

— Man tev tomēr atklāti jāsaka — Edmunda jūtami pie­trūka. Vairāki apprasījās, kāpēc tu esi viena pati. Es neva­rēju pateikt, kā ir … Sacīju: viņš aizbraucis komandējumā. Es vēl arvien nespēju noticēt tam … Vai tu tiešām esi galīgi izlēmusi?

— Es jau tev teicu. Nesāc, lūdzu, mani audzināt, šai ziņā tās būs veltīgas pūles. Tu savu Juri mīli, vienalga, kāds viņš ir, un tāpēc nevari saprast manu aiziešanu no Edmunda.

Sandra, mazliet padomājusi, runāja tādā kā aizsmakušā balsī:

— Mīl vai nemīl? Kamēr tas otrs cilvēks ir blakus, to ne vienmēr var zināt, kad pietrūkst, tad jā… tad pa īstam saprotam. Kaut gan reizēm otra trūkums ir tikai neierasta tukšuma sajūta — bija cilvēks tuvumā un vairs nav. — Tā­lāko domu Sandra skaļi neizteica. «Bet, ja ir bērns, viņa dēļ daudz kas jāpacieš.»

Linda jutās pārsteigta. «Sandra tā dīvaini runā. Vai tikai Juris nekravā čemodānus? Muļķības! Tādas kā Sandra ne­pamet.»

It kā būtu nojautis, ka par viņu runā un domā, Juris Vā- ravs atvēra līdz galam virtuves durvis un palika stāvam uz sliekšņa.

— Labrīt! Kādas mūžības problēmas dāmas risina? — Viņš gandrīz sievišķīgi koķeti pievērsās Lindai. — Kā es iz­skatos, nosvinējis savu trīsdesmit septīto dzimšanas dienu?

Atbilde nāca ar tādu ātrumu un tikpat nepatīkama kā pre­tinieku futbolbumba vārtos:

— Paģirains.

«Tai nu gan ir šķeltā mēlīte,» Vāravs nodomāja, skaļi pa­smejoties kā par joku.

— O! Cik precīza dzīves uztvere!

Sandra pārmetoši paskatījās Lindā. «Vai viņa nesaprot, tas var būt pietiekoši liels indes piliens visas svētdienas sa­indēšanai. Tagad viņam vajadzēs demonstrēt savu pārā­kumu.»

Juris Vāravs nostājās ērtāk, atbalstot muguru pret sten­deri.

Sandra nedzirdami nopūtās. «Diez kas sāksies?»

— Linda, kā tev vakar patika mūsu ievērojamais kritikas spīdeklis Gusts Brūveris tuvplānā?

Linda vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Es viņu tikpat kā neievēroju.

— Gusts tikai izskatās parasts. «Po boļšomu ščotu» viņš ir varen asais zēns.

Sandra nenocietās neiejaukusies, šo Jura draugu viņa ne­ieredzēja abu kopējo slepeno gaitu dēļ.

— Viņa kritika vairāk izklausās pēc apriešanas. šī suga rej uz katru svešo, vienalga, vai tas ir slikts vai labs, un aplaiza katru savējo — arī vienalga, vai tas ir slikts vai labs.

— Nu zini, tev savas emocijas reizēm derētu piebremzēt. «*» Vāravs skatījās saērcināti. — Tie paštaisnie bieži vien ir visnetaisnīgākie. Pie tam savējie un nesavējie ir visur, arī tavā svētajo skolotāju istabā.

Juris gaidīja pretsitienu, bet Sandra, tīšām skaļi šķindino- ties, kārtoja šķīvjus uz paplātes un izlikās neko nedzirdējusi. «Jāiztur neatbildot, viņš jau nekautrēsies no Lindas un sa­runās diezin ko.»

Linda jutās neērti, tomēr domāja, ka iziet no virtuves arī neklājas.

Saruna Vāravam mājas gaisu bija pārāk sabiezinājusi, un viņam pēkšņi radās nepieciešamība rauties prom vieglākā atmosfērā.

— Man drīz jābrauc prom, — viņš paskatījās pulkstenī, — apsolīju Gustam izpalīdzēt. Šis atkal ķezā, sieva noņēma no trases.

— Sieva prātīgi dara, neļaujot Gustam braukt ar mašīnu, viņš pats to ar kaudzi ir nopelnījis, — Sandra runāja mie­rīgi, tomēr viņas sejā bija redzams ir uztraukums, ir rūg­tums. «Atkal viena svētdiena pagalam, un svētdienu cilvēka mūžā nemaz nav pārmērīgi daudz.»

— Nu, daragaja, kā redzams, Gusts nav vienīgais, kuram mājās griež nost skābekli. — Vāravs vispirms pavīpsnāja, pēc tam ierunājās māksloti laipni: — Kundze, vai kafija būs drīz?

— Pēc divdesmit minūtēm, tikai nemodini mammu, viņa pagājšnakt nav gulējusi.

Līdzko Juris izgāja, Linda tūliņ ieminējās:

— Varbūt es drīkstu nepiedalīties brokastīs?

Sandra saprata — šis jautājums Jura dēļ.

— Tev noteikti jāpaliek. Izņem no ledusskapja rasola bļodiņu un šķīvi ar pildītām olām. Es aiznesīšu traukus.

Kad viesību trauki bija aizceļojuši uz bufeti, atbrīvojot galdu ikdienai, Sandra piegāja pie Lindas un sapurināja vi­ņai plecus.

— Linda, cilvēkus vajag saprast. Juris nemaz nav tik slikts, viņš tikai netiek galā ar savu iekšējo traģēdiju — grib būt izcils režisors, bet daudz kā pietrūkst. Viņa ālēšanās ir muļķīga centība celt savu pašapziņu. Ja viņš spētu pilnībā iekausēties darbā un mazāk domātu, kā sevi izcelt, ja viņš prastu, filmējot savu filmu, redzēt kā skatītājs, tad rezultāti būtu citādi.

Sandra skumīgi pasmaidīja, parādot mīlīgas vaigu bedrī­tes, tādas pašas kā Sofijai Miltiņai jaunībā:

— Tagad runāsim ko citu, labi?

Vairāk viņas neko nerunāja. Lindas domas turpinājās aiz­sāktā virzienā. «Kāpēc Vāravs neko labu no Sandras nav guvis?» Tālāk viņa nepaspēja aizdomāties, divdesmit minūtes bija pagājušas, un Juris Vāravs apsēdās pie galda. Lindai gadījās vieta viņam iepretī. Kamēr Sandra lēja tasītēs kafiju tikmēr Vāravs klaji un nekautrīgi acīm tīksminājās Lindas plānās, baltās blūzes dziļajā izgriezumā.

Sandra savā tasītē pārlēja kafiju pāri malai.

Linda nosarka. «Šajā mājā arī griesti gāžas uz galvas. Te nav palikšana.»

Debesis, it kā glābdamās no nemīlīgā vēja saltuma, bija paslēpušās aiz bieziem, pelēkiem mākoņiem. Nespēdams tos izdzenāt, vējš klaiņoja, meklējot, kur izrādīt savu spēku; ieskrējis Miltiņu vasarnīcas dārzā, satrenca gaisā nokritu­šās lapas un dzenāja straujā dancī, drīz tās piekusušas no­krita zemē, tomēr atpūsties nepaspēja, pēc brītiņa jauna brāzma atkal grieza dzeltenus un sārtus virpuļus. Vasara aiz­ejot bija atņēmusi dārzam ziedu spilgtumu. Rudens, par to nebēdājot, sevi gluži labi izrādīja ar nedaudzām krāsām: ar melno, lietū mērcēto zemi, ar vēl saglabājušos zāles un dažu koku nevienādo zaļumu, ar nodzeltējušo bērzu un ap- sārtušām kļavām. Šajās mierīgajās rudens krāsās dārzā zem lielā ozola, kura lapas ziemas tuvums vēl nebija paspējis nobrūnināt, spilgti izdalījās mazs cilvēciņš sarkanā kombine­zonā. Mazais cilvēciņš pats domāja, ka ir liels diezgan — jau pieci gadi, tāpēc nebaidījās viens pats lasīt ozolzīles. Nevar saprast, ko vecmāmiņa tik bieži saukā:

— Annin, kur tu esi?

— Šite. '

Traucē strādāt. Nemaz nav viegli, zīļu daudz, bet tās māk viltīgi noslēpties zālē.

Un tad:

— Anniņ, vai tev nav auksti?

— Nav, nav.

Nekur nepaliek arī pats nepatīkamākais: „ *

— Anniņ, nāc iekšā dienasvidu gulēt!

— Jā, jā. — Groziņš pielasīts pilns, nav ko tielēties — jāiet.

Istabā ienākusi, Anniņa apstājās pie galda, kur profesors Miltiņš klabināja rakstāmmašīnu, tai apkārt kā barikādi sa­licis vairākas atvērtas biezas grāmatas. Anniņa brīdi ļoti nopietni skatījās, tad vēl nopietnāk jautāja:

— Vectētiņ, vai tu tikai pārraksti no tām grāmatām vai arī savus slapjdraņķus liec klāt?

— Kas tie slapjdraņķi ir? — Miltiņš izbrīnījies paskatījās mazmeitā.

— Tās tavas domas.

Profesors pasmīnēja, bet viņa sieva Sofija skaļi iesmējās.

— Ir gan tagad gudri bērni. Nu, Anniņ, mudīgi nomazgā rokas un, marš, gultā!

Paskatījusies, vai mazmeita kārtīgi apsegusies, Sofija ienāca atpakaļ kamīna istabā ar aizsāktu apelsīnu krāsas adīkli rokā un apsēdās uz dīvāna iepretī Miltiņam. Viņas rokās, žigli zibot adatām, no pūkainas mohēras dzijas valdziņu pa val­dziņam tapa Anniņai jaka.

Miltiņš piecēlās, pastūma krēslu tālāk un izstaipījās.

— Edmunds ir paldies nopelnījis par kamīna un plīts pār- mūrēšanu, es pirmiņ palūkoju: Anniņai pie gultas siltum- mūrītis pavisam karsts.

Kamīnā sprakšķēja un lēkāja sarkanas dzirksteles. Nebija jau bērza malka, bet salasīti visādi dēļu gali, un sveķainā priede nepadodas liesmai klusi un mierīgi kā bērzs.

— Jā, gandrīz noticēt nevar, agrāk nelikās ne zinis par mums, tagad, kad Linda no viņa aizgājusi, te vien braukā.

Vai Sofija varēja to iedomāties — Edmunds vēl neoija at­metis cerību dabūt Lindu atpakaļ un katram pavedienam, kas saistīts ar viņu, centās pieķerties, domājot, varbūt tas palīdzēs sasiet pārtrūkušo kopdzīvi.

— Būs jāaiziet līdz upei, — Miltiņš teica, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko sacīja sieva, un sāka rīkoties.

Pirmo uz mazā galdiņa nolika zilu izolācijas lentes rul­līti, kurš, pēc Sofijas domām, Miltiņa dzīvē esot sevišķi nozīmīgs. Blakus zilajam rullītim savu noteikto vietu ieņēma ne­liela, apaļa metāla konfekšu kārba — tajā glabājās āķi, tad divi rullīši ar divpadsmitā un piecpadsmitā numura makšķer- auklām, šo svarīgo priekšmetu rindu vēl pagarināja daži slī­došā svina rombi, svina plāksne, grieznes un plakanknaibles, Uz nelielā galda pietika vietas arī makšķernieku somai un divām zviedru spolēm, slēgtā maksāja sešdesmit rubļu un vaļējā tikpat. Profesors Miltiņš makšķerēšanas auklas un citus piederumus pirka tikai importa, bet kurpes — vienīgi vietējo Daugavpils ražojumu par sešpadsmit rubļiem un slavējot valkāja visu gadu. Ar tām izstaigājoties pa Gaujmalu, izbrie- noties pa dubļiem, pēc tam Sofija nomazgā, nospodrina, un var atkal iet lekcijas lasīt.

Sofija piecēlās un atnesa no virtuves polietilēna maisiņā sieru. Ko tur gaidīt, kamēr prasīs, pats viņš tāpat neat­radīs.

Miltiņš atzinīgi paskatījās.

— Ja reiz esi izkustējusies, pie viena izej dārzā un no­plūc kādu piparmētru lapu, ko mīklai pielikt. Vai vārošs ūdens ir?

— Uz plīts baltajā katliņā, un mētras — mazajā vāzītē virtuvē pie loga. Vai es nezināju, ka iesi makšķerēt, rokas un kājas tak neviens tev nav sasējis.

Miltiņš iegāja virtuvē un dziļajā šķīvī samīcīja ēsmas mīklu.

— Tā — gatavs ir, — viņš noteica, saviļāto, zivju ēsmai domāto mīklu iemetot verdošā ūdenī. Pēc minūtes to ņēma laukā un mazliet apvārītajā pikā iemīcīja piparmētru lapiņu.

— Tas darbiņš padarīts, — nu varēja atgriezties pie galda, kur vēl ne mazums darāmā. Vispirms viņš nogrieza no div­padsmitā un piecpadsmitā numura auklas dažus lielas vīrieša rokas sprīža garuma gabalus.

Sofija mirkli pārstāja adīt.

— Man tā rādās, mūsu Sandrai arī būs jāšķiras. Vāravs tak nav pareizs cilvēks. Kā tu domā?

Miltiņš izņēma no kastītes vairākus septītā numura āķus.

— Es domāju — būs jāņem piecpadsmitā numura pa- vadiņa, divpadsmito ūdenī mazāk redz un zivs labāk ņem, bet lielāks sapals sit pušu. — To sakot, viņš nopūlējās ar āķa piesiešanu. Tādās reizēs āķi ir kā dzīvi, skrien prom.

— Sandra jau neko nesaka… Tāpat pa gabalu ir re­dzams — ne tas ir labs vīrs sievai, ne kārtīgs tēvs bērnam.

— Ēsmai es ņemšu tikai mīklu un sieru, ar tārpiem šodien nav ko sākt.

— Runā kā pie sienas, ar tevi pašu nav ko sākt.

— Tu kaut ko teici? Šoreiz ar slīdojp svinu taisīšu japāņu makšķeri.

Sofija nopūtās un apklusa. Saprata — tādās runās no Kriša līdzspriešanu nesagaidīs. Miltiņš, piestiprinājis ar turē­tāju pie makšķerkāta vaļējo zviedru spoli, pāri turētājam vai­rākkārt uztina zilo izolācijas lenti. Profesors Miltiņš daudzos sadzīves jautājumos bija pārāk lētticīgs, toties reizēm nepa­matoti neuzticīgs: tikpat kā spoles turētājam, viņš neuzticējās arī bikšu lencēm, drošības labad vienmēr valkāja vēl siksnu.

Sofija, nolikusi adīkli uz dīvāna, vēroja, kā Krišs pavilka makšķerauklu no spoles un izvēra cauri kāta riņķiem, pēc tam cauri svina rombam.

— Tagad tev laikam vajadzēs špickas. — Viņa atnesa no virtuves un nolika vīram pa rokai sērkociņu kastīti.

Miltiņš pasmaidīja.

— Redz kā, tos ilgos gadus ar mani kopā pa dzīvi kuļo- ties, no tevis ir iznācis cilvēks.

— Kurš te kuro par cilvēku pataisījis, tas nemaz tik vien­kārši nav noskaidrojams.

Miltiņš piesēja makšķerauklas galā divas pavadiņas, pēc tam pussprīža tiesu no mezgla auklā iestiprināja sērkociņu, kas nejāva svinam slīdēt virsū āķiem.

«— Viena makšķere ir kārtībā. — Viņš aplūkoja padarīto darbu. — Jāsataisa arī īsā, divposmīgā ar pludiņu. Starp krūmiem var gadīties kāda lielāka rauda.

— Galvenais — lielāka rauda. Diez kāpēc tās lielās, ka­mēr atnes mājās, pa ceļam saraujas mazas. — Sofijai uznāca tāds brīdis, kad itin nekas nebija labi un pa prātam. — Es nesaprotu, kāpēc mums mūža galā vajadzēja ķēpānes ar mā­jas celšanu. Vai Sandra maz gribēs dārzu kopt, tev jau vien­alga, tev zeme vajadzīga tikai tādēļ, ka tur dzīvo sliekas.

Miltiņš ar šķērēm lēnām nogrieza nelielu gabaliņu no svina plāksnes, aprullēja tai vietā, kur pavadiņa piestipri­nāta pamatauklai, pēc tam ar plakanknaiblēm saspieda. Nu bija gatava arī otrā — pludiņa makšķere un visi priekšdarbi veikti krietnas tiesas Gaujas zivju pārvietošanai Miitiņa vir­tuvē uz pannas. Velkot vatēto jaku, Krišam bija laiks atbil­dēt sievai:

— Nevajadzēs Sandrai, varbūt Anniņai te patiks. Ja ir māja, cilvēki, kas tur dzīvos, vienmēr atradīsies.

«Kas ta Krišam, vai viņam ar amatniekiem jāplēšas? Vi­ņam taču nebija stundām jāstāv blakus Peņģerotam, stāstot jokus un anekdotes, lai šim aizmirstas pa darba laiku skriet uz bodi pēc pudeles. Iedot naudu, ko viņš tikpat lielā cieņā netur, nav nekāds grūtums.»

To klusībā nodomājusi, Sofija atgādināja makšķerniekam:

— Saliekamo soliņu paņem!

Miltiņš, izejot no dārza, pilnām rokām un turklāt vēl somu plecos, kā parasti, ar makšķerkātiem aizķērās vārtiņos. Ka­mēr nopūlējās atbrīvojoties, Sofija viņu panāca.

— Zivju uzķeramo tīkliņu aizmirsi.

— Jau sākumā Sandrai pašai vajadzēja redzēt, ka Vā­ravs nav nekāds lāga cilvēks, — Miltiņš pateica un pagrie­zies lēnām aizvēra aiz sevis vārtiņus.

— Nesēdi uz mitras zemes!

— Jā, jā.

Sofija piegāja kolhoza rudzu zelmenim tuvākajai dārza malai, Šaura, cieti nomīdīta taciņa iesākās pie sētas pirmā staba un šķērsām pāri koši zaļajam zelmenim aizveda gan­drīz līdz pašam Gaujas krastam.

«Tik daudz gadu pagājis, un viņš vēl arvien tāds pats pieskatāms,» Sofija nodomāja, vērojot, kā mazliet sakumpu- šais, garais un pārlieku tievais Miitiņa stāvs nozuda pie lielā krastmalas bērza.

» * *

Vienīgi dēls Krišs bija palicis Austrai Miltiņei. Kara sā­kumā Krišs ar grupu komjauniešu aizbrauca no skolas, savējos nesaticis. Viņa ģimene — tēvs vidusskolas direktors, māte ārste un māsa medicīnas studente — pāris dienas vēlāk dabūja iespiesties kādā smagajā mašīnā. Vēl Latvijas teri­torijā, tūliņ aiz Raunas, virs ceļa pārlidoja vācu lidmašīna un, pa mašīnu straumi nobērusi ložmetēju kārtu, pazuda. Uzlidojumam beidzoties, ārste Miitiņa vīram un meitai vairs neko nevarēja palīdzēt. Viņa pati un dēls Krišs izstaigāja garos kara ceļus, ne reizes neievainoti.

Tūliņ pēc Latviešu strēlnieku korpusa ienākšanas Rīgā Krišu Miltiņu piekomandēja pie Latvijas Komunistiskās Par­tijas Centrālās Komitejas kara daļas. Viņa karavīra gaitas beidzās, palika vienīgi neaizmirstamas atmiņas un pagaidām arī sarkanarmieša forma, kaut viņa darbs bija tālu prom no cīņām Kurzemes katlā. Miltiņš lasīja lekcijas jaundibinātajā Rīgas Skolotāju institūtā, kur, tāpat kā daudzās citās vielās, trūka speciālistu. Krišs pirms kara bija paspējis pabeigt Fi­loloģijas fakultāti, pat nostrādāt gadu par latviešu valodas skolotāju, un lektora roba aizpildīšanai viņš noderēja.

Kriša māte, atgriezusies Latvijā gandrīz vienā laikā ar dēlu, sāka strādā* Rīgas kara hospitālī par ārsti. Miltiņi dabūja atpakaļ pat savu bijušo trīsistabu dzīvokli Ģertrūdes ielā, kur viņu prombūtnē bija iekārtota neliela vācu virsnieku viesnīca, par ko liecināja pie katras istabas durvīm piestiprinātie numuri. Pēc grūto kara gadu dzīves Krišs ju­tās laimīgs, ticis kopā ar māti savā mājā, bet drīz mājas sie­nas kļuva par šaurām.

Sākumā viņš brīvos brīžus aizvadīja, klīstot rudenīgajās Rīgas ielās. Ilgāku laiku neredzējis dzimto pilsētu, viņš ska­tījās tajā kā no jauna. Daudz kas bija mainījies, tikko karu pārcietušai pilsētai ir savi, no miera laika dzīves atšķirīgi vaibsti.

Kādā vējainā svētdienā Krišs lēnām pastaigājās pie Rīgas galvenās stacijas. Kara ceļos norūdījies, viņš nevairījās vēja saltuma un iekšēji smīnēja par gājēju steigu tikt ātrāk zem jumta. Vērojot pelēko stacijas burzmu, viņš pamanīja tumš­sarkanu mēteli, kas viņu pamudināja aplūkot valkātāju. Tā bija meitenīga, jauna sieviete. Viņa nesa lielu grozu un saini otrā rokā. Nesamie bija acīm redzami smagi, jo, iznākusi no perona, viņa tos nolika zemē, mazliet atpūtās, tad gāja tālāk uz Marijas ielu. Krišam sametās kauns par savu dīko klejošanu, viņš piedāvājās palīdzēt. Meitene, brītiņu šaubī­jusies, pieņēma palīdzību. Lielais grozs patiešām bija smags, un tramvaja sliedes vēl arvien elektrības trūkuma dēļ slin­koja bezdarbībā. Meiteni Krišs pavadīja līdz viņas mājai Tallinas ielā, netālu no kinoteātra «Gaisma», palīdzēja arī nesamos uzstiept trešajā stāvā. Pateikdamās meitene pa­smaidīja. Krišs ievēroja viņas apaļajos vaigos smaida iezīmē­tas mīlīgas bedrītes un gaišos, kuplos matus, kurus nevarēja savaldīt spilgti rūtainais lakatiņš, tie spraucās uz pieres un sprogojās pāri pleciem. Viņš tūdaļ paskatījās dzīvokļa nu­muru un uzaicināja jauno paziņu nākošā svētdienā satikties tuvējā kinoteātrī, piebilzdams — pazust tikpat neizdosies, adrese viņam taču zināma. Vēl pāris svētdienas abi satikās tajā pašā Tallinas ielas kinoteātrī. Krišs, jauno paziņu mājup vadot, stāstīja kara stāstus un prasmīgi piepina klāt savu bio­grāfiju, cerēdams sagaidīt lielāku atklātību arī no viņas, bet ar visu centību pretī saņēma maz — uzzināja vienīgi viņas vārdu — Sofija, bet viņš gribēja zināt vairāk. Sava nodoma veiksmīgākai realizēšanai īsi pirms Jaungada balti apsnigušā sestdienā vecākais lektors Krišs Miltiņš, saņēmis algu, tūliņ devās uz universālveikalu, kur par komerccenām pārdeva dažādas preces. Cilvēki šo komercveikalu vērtēja dažādi. Tie, kas neredzēja tālāk par savu degungalu, sacīja: «Kāda jēga, ja bodē stāv manta, ko tikpat maks neļauj nopirkt.» Citi, kuriem nemaz nebija biezāks maks, sprieda tā: «Ja parādās brīvi pērkama prece, tad sākam iet pirmos soļus uz miera laika dzīvi.»

Kriša steiga aprima universālveikala pirmajā stāvā konfekšu nodaļā. Viņš ņems tās vislabākās, tikai «Lācīšus». Un cik tās maksā? Seši simti rubļu kilogramā, apmēram puse no Kriša mēnešalgas. Nemaz negudrodams, viņš palūdza puskilo­gramu. Pārdevēja noskatīja vienkāršo karavīru un tūliņ ne­svēra.

— Tas maksā trīssimt rubļu, — viņa atgādināja.

— Es zinu. Lūdzu, nosveriet!

Izdomāts bija labi: rītvakar filmu neskatīsies, uzaicinās Sofiju tāpat pastaigāties. Viņi ēdīs konfektes un runāsies.

Otrā dienā, ieraudzījis Sofiju, viņš vairs nejutās visai droši. Konfekšu tūta «dedzināja» rokas. Brīdi pastaigāties viņa bija ar mieru. Kad viņi, paklejojuši un neko prātīgu neizrunāju­šies, apstājās pie Sofijas mājas un viņa atvadoties sniedza roku, tikai tad Krišs sadūšojās piedāvāt saldumus. Sofija al- vēra tūtu, paskatījās un tūliņ iedomāja: «Martina tādas kon­fektes nav pat redzējusi, un es te viena pati mielošos.»

— Paldies, es saldumus neēdu. — Viņa sniedza tufu at­pakaļ Krišam.

Viņš neņēma.

— Dāviniet kādam citam! — Krišs izskatījās patiesi apbē­dināts un turklāt muļķīgs. Tieši viņa muļķīgums Sofiju iežēli­nāja.

— Labi, saldumus es paņemšu, un uziesim augšā pie ma­nis, uzcienāšu jūs ar karstu tēju.

Kāpņu telpas otrā stāvā Sofija sacīja:

— Es jūs iepazīstināšu ar saviem bērniem.

— Jums ir bērni? — Krišs jautāja tādā balsī, it kā nupat būtu ko sevišķi vērtīgu pazaudējis.

— Jā, bet nav daudz, tikai divi.

«Tad vīrs arī viņai ir,» — to Krišs iedomājās, klausoties Sofijas klauvējienu pie dzīvokļa durvīm.

Atvēra izstīdzējis, gadus piecpadsmit vecs pusaudzis, vi­ņam blakus stāvēja sīka meitenīte skolnieces kleitā. To abu ziņkārīgi apskatīts, Krišs priekštelpā pakāra šineli. Pēc tam viņu ieaicināja istabā un palūdza apsēsties pie apaļa, ar krā­saini izšūtu galdautu pārklāta galda, tieši pretī vecmodīgai bufetei. Ienākot viņš redzēja pie otras sienas šauru dīvānu un nelielu grāmatplauktiņu. Dzīvoklis bija pieticīgs, taču pa­tīkams savā tīrajā vienkāršībā kā pati tā saimniece.

Sofija saņēma istabā līdz ienākušo pusaudzi aiz auss.

— Šis palaidnis saucas Ernests, — meitenītei viņa noglau­dīja galvu, — un te ir mana pirmklasniece Marta. Tagad abi mudīgi uz virtuvi un uzvāriet liepziedu tēju!

Tikko viņi palika divatā, Krišs tūliņ vaicāja:

— Un kur jūsu bērni?

— Tie paši ir manējie.

— Tādā gadījumā jūs ar savu dēlu esat vienā vecumā. — Krišs nogaidīja, ko viņa teiks tālāk.

Sofija pēkšņi kļuva nopietna, pat skumīga.

— Mūsu tēvu un māti apcietināja tūliņ pēc vāciešu ienāk­šanas. Man tolaik bija jau sešpadsmit gadu un sev solījos izaudzināt brālīti un māsiņu. Tā mēs izdzīvojām un dzīvo­jam.

— Par vecākiem jums ziņu nav?

— Tēvu esot nošāvuši, māte koncentrācijas nometnē sa­slimusi un mirusi.

Krišs gribēja pasacīt ko mīļu Sofijai, kam dzīve nežēlojot pārbaudījusi izturības spēju, bet viņš pavisam lietišķi pa­jautāja:

—* Vai jums neviens nepalīdz?

— Laukos ir vectēvs un vecāmāte. Mēs viņiem esam ve­sels ducis mazbērnu. Ernests pa vasaru tur dzīvo. Toreiz, kad jūs man palīdzējāt, es vedu no vectēva mājām miltus un sīpolus.

Sofija apklusa, un Krišs arī tūliņ nevarēja izdomāt, par ko tālāk runāt. Toties virtuvē Ernests aizgūtnēm sačukstējās ar māšeli Martu. Brālis bija pa nopietnam uztraucies. Tas, no kā viņš baidījās, bija noticis: Sofijai atradies draugs, un viņi ar māšeli būs otrā plānā, varbūt vēl trakāk — tiks aizmirsti pa­visam. Vai tādas lietas netika dzirdētas? Vajadzēja kaut ko darīt, ko tādu, kas nevēlamo viesi aizbaidītu prom. Sazvēr­nieciskā sačukstēšanās beidzās ar apslāpētiem smiekliem. Iz- smējušies Sofijas brālis un māsa piegāja pie durvīm, un ista­bas klusumu iztraucēja skaļa dziesma:

«Čau, kāda ruņa, Mārtiņ, Par lietu šo var būt, Sī meitene, šī meitene Grib tava sieva kļūt.»

Sofija nosarkusi uzkliedza:

— Ernest!

Bargais kliedziens uzreiz pārcirta dziesmu. Apmulsusi So­fija klusi piebilda:

— Pusaudžiem ir briesmīgi daudz bezkaunības.

Krišs šim starpgadījumam nepievērsa uzmanību. — Aiz­iesim uz kādu centra kino, — viņš ierosināja.

— Šodien man nav tik daudz laika, lielā veļa samērkta.

— Un rītvakar?

— Darbdienās es pavisam nevaru. Es vakaros eju skolā. Nemaz pati nesaprotu, kā līdz divpadsmitai klasei esmu aiz- kūlusies. šogad pieci mūsu nodaļas vefieši beigs vakara vidusskolu.

«Tātad viņa strādā Vefā,» tagad Krišam šķita — beidzot viņš par Sofiju zina visu.

Sofija atcerējās runājoties aizmirsto, ciemiņam apsolīto tēju. Sabērusi turpat no bufetes paņemtā stikla bļodiņā dāvi­nātās konfektes, viņa pasauca māsu un brāli.

Kriša pirmais apciemojums nekļuva par pēdējo, kā tik ļoti sākumā gribēja Ernests.

Ciemošanās beidzās tādējādi — pavasara pusē Krišs pa­ziņoja mātei:

— Rīt ejam pusdienās pie tavas nākošās vedeklas.

Viesojoties uzzinājusi, ka vedeklai ir pūrā divi bērni, Kriša

māte galvenokārt ievēroja tās Sofijas īpašības, kas viņai ne­

patika. Mājās pārnākusi, viņa tūliņ Krišam izteica savas do­mas:

— Nesaprotu, kāpēc runā par vīriešu trūkumu. Nupat re­dzēju pārliecinošu sieviešu deficītu. Mans vienīgais dēls no­var atrast sievu bez gataviem bērniem.

— Mamm, es par tevi biju labākās domās.

— Es par tevi arī. Bērni nemaz nav sliktākais, puika jau liels, un meitenīte ļoti piemīlīga … Ja man jāsaka paf tav-/ Sofiju … Smuka viņa ir, tikai smukums ir dilstoša manta, ne par velti tautas dziesma saka:

«Kad paņēmu līgaviņu, Vējš nopūta daiļumiņu .. .»

Jaunības reibonis pārskrien ātri, un es nevaru iedomāties kā tu ar viņu satiksi. Viņa ir pārāk vienkārša.

— Tieši šis vienkāršums man patīk un ir vajadzīgs.

-— Dari, kā zini, pašam savu dzīvi vajadzēs nodzīvot. Tai caurstaigājamā istabā strādāt tu nevarēsi, un ar tavu nā­kamo sievu dziedāt vienā meldijā es nevēlos, būs jāmainās ar dzīvokļiem.

— Par to nemaz nerunā, tu šeit esi pieradusi. Gan es kaut kā iekārtošos. -

— Ko es viena pati darīšu trīs istabās? Un cik es vispār esmu mājās …

No tās svētdienas nepagāja ne mēnesis, kad sākās Sofijas un Kriša Miltiņu kopdzīve. Plašajam trīsistabu dzīvoklim ne­atbilstošā šaurā materiālā rocība viņus par kurnētājiem ne­padarīja. Tai laikā katrs prātīgs cilvēks saprata: pilnīgi visas vajadzības uzreiz apmierināt nevar. Un Sofija bija pieradusi domāt — tam mums neiznāk, bet Krišs, iejuties karavīra vienkāršībā, aizmirsa iepriekšējo mājas dzīvi, kurā viņš tika gandrīz «vatē tīstīts» un «pasargāts no visa ļauna».

Kā mācēdams Krišs mēģināja palīdzēt arī saimniecībā, ar to ieviešot tikai jucekli vai arī kaut ko derīgu sabojājot.

Sofijas brālis un māsa Miltiņu drīz iemīļoja, bet viņa līdz­dalība bērnu audzināšanā gāja pa lutināšanas ceļu jeb, kā Sofija sacīja, — taisnā ceļā uz elli.

Pēc pāris gadiem, kādā sestdienā, kad Krišs, kārtējo reizi gribēdams palīdzēt, atkal piededzināja pīrāgus, Sof'ja klāja vakariņu galdu vīra kabinetā divām personām. Tā viņa da­rīja pirmo reizi, tāpēc Krišu sagrāba nelaba nojauta. Ap­sēdies viņš nedroši ieprasījās:

65

— Laikam būs kas nopietns?

3 — 490

—- ia, Kriš, mar» ar tevi nopietni jā'unā.

Miltiņš aizdomīgi paskatījās Sofijā, Viņš gluži labi sa­prata, ka nekāds stiprais ģimenes balsts nav, drīzāk vēl viens aprūpējamais, kas vienīgi nopelna nelielu naudu, kuras krietnu daļu apēda pa dažādiem kanāliem sagādātās retās grāmatas.

— Tu gribi no manis šķirties? — Miltiņš pūlējās izturē­ties mierīgi, viņa balss fomēr nodevīgi atklāja uztraukumu.

Sofija smējās ilgi, skaļi un sirsnīgi.

— Nabaga Kriš, man tevi jāapbēdina, uz fo nav pa? vis­mazāko cerību. Ieteicu laikus pielāgoties: tev nāksies savu dzīvi novilkt kā Sofijas vīram.

— Tad jau… Tad jau mums vairāk nav ko runāt, — Kriša nelāgais noskaņojums pēkšņi pazuda.

— Ir gan… Tev ir palaimējies: no mammas rokām tevi pārķērusi tāda sieva kā tavējā. Nemaz nesmejies! Praktiska dzīvē tu esi ciemiņš, kas nekad neiepazīs māju, kurā vieso­jas, tāpēc nevajag sevi veltīgi izniekot. Sēdi pie savām grā­matām, vismaz sabiedrībai no tevis būs kāds labums, uri varbūt profesoru izsēdēsi. Es tikšu galā ar saimniecību un arī ar trim bērniem.

— Pieņemsim — tu esi atrisinājusi mūsu ģimenes kadru jautājumu, aprēķinot lielāko lietderības koeficientu, feat kā saprast par tiem trim bērniem?

— Jāsaprot tā, ka drīzumā būs.

«Un es neesmu pamanījis,» Krišs kaunīgi noglāstīja So­fijai roku. Tovakar viņam sevišķi labi garšoja paša pamatīgi piededzinātie pīrāgi.

* * *

Miltiņš pagāja garām lielajam bērzam un apstājās Gaujas krastmalā savā ierastajā vietā, kārklu ceru aplenkta neiieiā, smilšainā laukumā. Vispirms viņš nolika zemē visu makšķe­rēšanas inventāru. Bija jāzaudē vismaz minūtes desmit tik: dārgā, tiešam makšķerēšanas darbam paredzētā laika, kamēr izdevās stabili noregulēt saliekamo soliņu, kam sākumā vienā pusē abas kājas iegrima smiltīs, otrā pusē kā niķīgam zir­gam slējās gaisā. Ticis galā ar nepaklausīgo soliņu, Miltiņš, atvāzis kabatas nazi, pameklēja tuvākajā kārklu cerā zaru ar staklīti un, to nogriezis, iesprauda zemē makšķeres atbalstī­šanai. Nu varēja mierīgi apsēsties un sadalīt sieru mazos, četrstūrainos gabaliņos. Miltiņš paņēma makšķeri ar slīdošu

svinu. Uz viena āķa uzmaucis siera gabaliņu, uz otra — sa­viļātu mīklas «zirni». Tad viņš piecēlās un sparīgi meta mak­šķeri ieslīpi upē, tilta virzienā. Svina rombs aizlidoja gandrīz līdz upes vidum, vēl vajadzēja, griežot spoli, mazliet pietīt auklu, un pēc tam makšķeres kātam tika atļauts atpūsties uz zemē iespraustā zara. Pats makšķernieks apsēdās uz stingri noregulētā soliņa. Upes straume, skrienot savu neapturamo skrējienu, vēla makšķerauklai piestiprināto svinu malā un reizē ar to makšķerkāta tievo galu šūpoja uz priekšu un at­pakaļ. Drīz šūpošanās aprima, atlika tikai gaidīt zivs piesi­tienu.

Bieži vien gadījās tā: profesors Miltiņš piecirta no vienas puses, sapals no otras — pavadiņa pušu, un zivs prom.

Šoreiz vismaz pusstundu makšķerkāts un makšķernieks ne­pakustējās, vienīgi straume skrēja un skrēja. Vēl brītiņš, un makšķerkāta smaile viegli nodrebēja.

«Baltais sapaliņš knakstās,» Miltiņš labi pazina tādus ne­darbniekus, «jāvelk ārā un jāpārbauda āķi, būs ēsmu sanie- kojis.» Tā arī bija. Atkal jauna ēsma, atkal metiens, atkal gaidīšana. Oho! Makšķeres smaili spēcīgs trieciens nolieca pa kreisi, tam sekoja zibenīgs makšķernieka piecirtien*, tū­liņ varēja just: pieķērusies lielāka zivs. Tas bija rūdīts sapals, kas triecās uz malu, uz nogrimušiem žagariem, kur varēs a'f- rauties. Sapalam tā nebija pirmā reize, kad uzķēries uz āķa, bet arī profesors Miltiņš nevilka zivi pirmo reizi. Viņš centās iestiept kātu tālāk upē, prom no krastmalā nogrimušajiem žagariem. Makšķerkāts saliecās līks kā loks, bīstamo vietu izdevās apiet, un krastam tuvojās garena, tumša ēna. Ar to jau zivs vēl rokā nebija! Ar uztraukumā trīcošu kreiso roku Miltiņš turēja auklu pie kāta un liecās pēc zivju uzķeramā tīkliņa. Tai brīdī radās negaidīts palīgs, kas, paķēris uzķe­ramo tīkliņu, metās tuvāk ūdenim. Palīgs netīšām uzgrūda tīkliņu virspus zivs.

— Gremdē dziļāk! Aizlaidīsi zivi! — Miltiņš uzkliedza.

Otrreiz palīgs veiksmīgi pagrūda tīkliņu zem zivs un

strauji cēla augšup. Tīkliņā spārdījās apmēram kilogramu smags sudrabains sapals.

— Kāds zvērs! — atzinīgi novērtēja pienācējs.

Miltiņš, atāķējot zivi, izlikās vienaldzīgs.

— Priekš manis neskaitās liels, es te esmu vilcis trīskilo- gramniekus.

Svešais neticīgi pasmīnēja.

3*

•— Tādus tikai jūs, profesor, mākat izmānīt no ūdens ārā.

67

— Kas es par makšķerēšanas profesoru … Mans draugs Žanis, tas gan, sevišķi uz vimbām — tur viņam neviens netiek līdzi.

Svešinieks pasmējās.

— Jūs, profesor Miltiņ, arī makšķerēšanā esat profesors,

Krišs Miltiņš pabīdīja noslīdējušās brilles augstāk uz de­guna un paskatījās pienācējā.

Liela auguma, platiem pleciem, brūni iedegušu seju, pie kājām nolikta mugursoma un makšķere. īsts makšķernieks, uzreiz redzams; ka citādi būtu pazīstams, to AAiltiņš neva­rēja atcerēties.

— Jūs mani droši vien vairs neatminaties. Es ar jūsu meitu Sandru mācījos vienā klasē. Ēriks Ausmanis.

Miltiņš palūkojās vērīgāk.

— Ēriks … Atceros gan. Jūs vienmēr klasē bijāt galvas tiesu garāks par citiem.

— Un tāpēc mani klases biedri bija iesaukuši par «milzu lempi»,

— Iesaukas arī jānopelna, kuram katram tās nemaz ne­dod. Jā … Sen neesam tikušies, kopš Sandra precējusies, jūs pie mums vairs nenākat, — to teikdams, profesors uzlika āķiem ēsmu, tad sekoja slaids metiens, un makšķerkāts atkal varēja atpūsties.

— Un kā jums šodien? — Miltiņš pavaicāja, lepni apska­tot nupat noķerto sapalu, kurš, iesprostots metāla sietiņā, nesamierinājās ar savu likteni, ik pa laikam protestējot spār­dījās.

— Divi nelieli pliči. Neķeršanās ir pupu mizas, es nenāku pēc gaļas.

— Tā ir, īsts makšķernieks sēd pie ūdens divos gadīju­mos: kad ķeras un kad neķeras.

— Galvenais ir prast lasīt un novērtēt dabas grāmatu. Pat lielais Gēte ir teicis: «Daba ir vienīgā grāmata, kurai visas lappuses dziļa satura pilnas.»

— Lai to saprastu, nemaz nav jāpiesauc Gēte. — Miltiņš paskatījās uz Ēriku, kurš bija apsēdies blakus savai mugur­somai. — Jūs te bieži?

— Reizēm. Jūsu ģimeni man nav gadījies satikt. Manai kolēģei tepat šaipus Gaujas dzīvo tēvs, un viņa stāstīja: jums tuvumā esot vasarnīca. — Neliela pauze. ■— Sandra nebrauc ciemos?

— Pie upes esmu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis. So­fija mūžīgi pa zemi rušinās, Sandra dzīvo Garciemā. Maz­meita kādreiz ciemojas, tagad arī viņa ir pie mums.

Labu laiku abi makšķernieki klusējot skatījās upē. Zivis šo klusumu netraucēja, makšķerkāta smaile nemaz neietrī-

cējās.

Makšķernieki ir īpaša tauta. Pie ūdeņiem nav priekšnieku, nav profesoru, nav mākslinieku, nav strādnieku, ir tikai mak­šķernieki ar savām gudrībām, ar stāstiem, kuros ir vairāk neticamā kā ticamā, ar makšķerēšanas «amata» noslēpu­miem, ar visu to, kas viņus padara par vienu saimi.

Makšķerkāta smaile viegli iedrebējās.

— Atkal mazais sapaliņš! — Profesors gribēja pārbaudīt ēsmu, bet makšķeres aukla nenāca ārā no ūdens. —Nu ir āķis aizķēries žagarā. Cik es tiem «ķērājiem» neesmu āķus atdevis, ja upi nosusinātu, savāktu tās mantas vienai ģime­nei vairākām paaudzēm.

Profesors vilka, vilka, pēkšņi aukla nāca pavisam viegli.

— Nu ir abas pavadiņas un svins pagalam, » viņš no- šķendējās.

— Pupu mizas, to mēs tūliņ savedīsim kārtībā.

Ērikam piepalīdzot, sarežģītais makšķeres atjaunošanas darbs drīz tika paveikts, un tā atkal balstījās uz kārkla zara.

Ēriks pacilāja sietiņu ar sapalu.

— Jums, profesor, piestāv liels loms.

Miltiņš pavīpsnāja.

— Jūs tā domājat? Viens jaunāks kolēģis lika saprast, ka man piestāvot zārks, bet man ir slikta gaume, un es neiz­vēlos to, kas piestāv.

— Jums vēl ilgi būs slikta gaume, un tam biedram ar to vajadzēs samierināties. Makšķernieki ir stipra cilts.

— Drīz kāts būs jāliek pie malas un jāsāk gatavoties zie­mai, — profesors domīgi sacīja.

— Vai jūs pats taisāt žibulīšus? — Ēriks bija speciālists arī žibulēšanā.

— Man lāgā nepadodas, sevišķi trīsžuburīši. Taisni žēl. Ir mantojumā labs materiāls — vecāsmātes divlatnieki un arī cara laika divdesmitkapeikas, tās esot vislabākās.

— Tad mums jāmetas kopā. Man ir mācēšana, tikai materi­āla nav. Nekad jau nesanāk viss, kas vajadzīgs. — Ēriks izņēma no iekškabatas piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapu un, uzrakstījis divas rindiņas, pasniedza profesoram.

— Te ir mans mājas un darba telefons, ja vajag, piezva­niet. Šodien āķus vairs neraujiet, man tagad jāiet uz auto­busu. Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos! Es noteikti jums piezvanīšu.

Ēriks uzmeta plecā mugursomu un paņēma makšķeri. Pa­gājis dažus soļus, viņš atskatījās.

«Teikt, lai pasveicina Sandru, laikam būtu muļķīgi.»

Lieliem soļiem viņš gāja tālāk.

Miltiņš nosēdēja, neko neizvilcis, tai pašā vietā līdz tam laikam, kamēr saule tuvojās koku galotnēm. Otro makšķeri viņš iemēģināja, pastaigājot gar krastmalas kārklu krūmiem. Laimējās dabūt divas paprāvas raudas.

Mājup atgriežoties, Miltiņš nonāca pie rudzu zelmeņa, uz­gāja uz taciņas tikpat apmierināts, it kā būtu uzrakstījis rakstu par sarežģītām estētikas problēmām. Sofiju nevarēja pārsteigt ne ar zivju ķeršanos, ne ar neķeršanos. Šoreiz bija

savādāk — par lomu priecāsies mazmeita Anniņa.

* * *

Atvadījies no profesora, Ēriks Ausmanis paspēja noķert tiltgalā autobusu, un tobrīd, kad viņš mierīgi ieņēma vietu loga tuvumā, Kaspars Liepkalns jau turpat vai pusstundu bija nonīcis uz kāpnēm pie Ērika dzīvokļa durvīm Dārza ielas piecstāvu nama otrā stāvā. Kamēr Ēriks ar labpatiku vēroja logiem garāmslīdošās rudens ainavas, tikmēr Kaspars, apni­cis gaidīt, izstaigāja vairākus līkumus pa Pārdaugavas ielām un atgriezies pārliecinājās, ka viņa neatlaidīgajam durvju zvana signālam Ausmaņa dzīvoklī atbild mēms klusums. Viņš apsēdās uz kāpnēm un nolēma pārbaudīt savu pacie­tību. Beidzot ieraudzījis makšķernieku, Kaspars sveiciena vietā izteica pārmetumu:

— Vai pieklājīgs cilvēks blandās apkārt ar makšķeri un liek draugam divas stundas sēdēt uz trepēm?

— Ar pieklājīgumu es nekad neesmu lielījies. Tas ir, pirm­kārt, un, otrkārt, tu biji aizmirsis pieteikt savu vizīti. — Ēriks, nožvadzinot kuplu atslēgu saišķi, atslēdza durvis.

— Ka šodien zivis neķērās, vari nestāstīt, es tāpat zinu.

— Ja uz šo jautājumu jāatbild plašākā nozīmē, tad vie­nam neķērās, otram ķērās, šaurākā nozīmē šis jautājums nav apspriešanas vērts.

— Sapratu, sapratu.

— Ej ieslēdz televizoru, es tikmēr nolikšu inventāru.

Novietojis makšķeri un gumijas zābakus priekštelpas skapī,

iešļūcis čībās un nomazgājis rokas, Ēriks iegāja istabā, up­malas svaiguma pilns.

Televizors nebija ieslēgts. Kaspars, iezvēlies mīkstajā at­zveltnes krēslā, melanholiski skatījās pa logu pāri ielai pretējās savrupmājas dārzā.

— Tu izskaties tikpat bēdīgs kā simtkājis, kuram uz visām kājām uzmetušās varžacis. — Ēriks smagi iegrima otrā mīk­stajā krēslā.

— Tu varētu vienreiz iztikt bez aizlienētajiem teicieniem.

— Ja norunā, varu. Cik es saprotu, tu esi atnācis pie ma­nis uzlabot savu ieskābušo garastāvokli. Diemžēl esmu tikai nabaga dakteris un neesmu nekāds visvarenais, kas spēj no­skumušiem dāvāt prieku.

— Tas nav nabags, kas ir tik daudziem palīdzējis kā tu. Es gan … Zini, Ērik, es domāju tā: ja cilvēkam ir vaja­dzīga palīdzība, tad ir jāiet palīgā, kaut arī otrs to nelūdz.

Ēriks saprata: Kaspars grib kādu glābt un tūliņ prasīs padomu.

— Kam tava palīdzība tik ļoti nepieciešama?

— Viņai.

— Interesanti…

— Neatrisināmi, nevis interesanti. Varbūt es esmu dulls… Mani moka tāda doma: tai jūrmalas meitenei ar somu, tai, kuru es tevis dēļ pazaudēju, ir vajadzīga palī­dzība.

— Tu vēl to skuķi neesi aizmirsis?

Kaspars neatbildēja. Viņš patiešām «to skuķi» nebija aiz­mirsis. Domas par viņu dzina un dzina jaunas atvases, un Kaspars ar tām bija apaudzis kā ievas celms.

— Tavu dullumu es neņemos apstrīdēt. Tev par prieku varu teikt, pagaisušā «sfinķsa» ir sameklējama, — Ēriks, ne­vērtējot sevišķi nopietni drauga donkihotismu, ironiski pa­smīnēja.

Kaspars, apmāts ar savām domām, to neievēroja.

— Kā sameklējama?

— Vienkārši. Araišu ielas māju, pie kuras gaidīdams lietū izmirki līdz ādai un gandrīz galu dabūji, tu taču atceries?

— Atceros. Un tad?

— Pats teici, tā esot neliela mājele. Izstaigā visus dzī­vokļus, un vienā no tiem tev pateiks, kur meklējama pazu­dusī.

— Bet ko lai saku tiem svešajiem?

— Pupu mizas, pie vajadzības motīvus, ko pamuldēt, vienmēr var sadomāt. Tikai es tev ieteicu nesteigties, var­būt tava «sfinksa» spēj sēt vienīgi postu un sagādāt vilša­nos, Liktenis ir kādu cilvēku satikt, un liktenis ir arī to pazaudēt. Iepriekš j'au nevar zināt, kas kuro reizi ir labāk. Visprātīgāk būtu viņu aizmirst.

«Viegli pateikt — visprātīgāk aizmirst. Pats viņš gadiem tur uz grāmatplaukta vienu fotogrāfiju … Par to māju — tā ir laba ideja.»

Jūtami mundrākā noskaņojumā Kaspars piecēlās un ieslē­dza televizoru.

—< Pa kuru kanālu šodien rāda hokeju?

6

— Drēbes un somu varat novietot tepat priekštelpas skapī, jūsējais dīvāns pie ārsienas, — saimniece pateica un aizgāja.

Linda atjēdzās, ka vēl arvien tur somu rokā. Tad šādā juceklī būs jādzīvo? Varbūt atvainoties un tūliņ iet prom? Bet cik ilgi var staipīties ar somu kā kaķe ar kaķēnu no vie­nas vietas uz otru? Linda nolika somu, apsēdās uz viņai paredzētā dīvāna un sāka aplūkot istabu. Vispirms viņa mēģi­nāja saskatīt, kāda tā ir bez otrās iemītnieces uzspiestā zīmoga. Telpa bija paliela, un divi logi, aiz kuriem varēja redzēt Mežaparkam raksturīgās priedes, deva pietiekami daudz gaismas. Griesti balti nobalsināti, pie sienām sīkraibās, tīras tapetes. Abi dīvāni vienādi puķaini, tiem katram galā pa drēbju kastei. Pie viena loga neliels rakstāmgalds, soļa tiesu no tā pustukšs grāmatplauktiņš. Istabas vidū apaļš galds, tam apkārt nekārtīgi sastumdīti četri krēsli ar tādiem pašiem pu­ķainiem mīkstiem sēdekļiem kā dīvāni. Un tad Linda pievēr­sās istabas iemītnieces atstātai vizītkartei. Uz galda blakus rokas spogulim nomesta balta ķemme, pilna melniem matiem, nepārprotami atklāja savas īpašnieces matu krāsu. Turpat blakus pāris netīri šķīvji pavirši pārsegti ar avīzi. Visai ori­ģināli istabas iemītniece demonstrēja savu garderobi — da­žādu krāsu kopā sasietās kleitu jostas izveidoja pāri ista­bai pārvilktu saiti, uz kuras uzmestas divas blūzes, trīs klei­tas un daži veļas gabali. Pie dīvāna sabristu kurpju pāris, krēsla atzveltnei pārmestas zeķubikses. Linda atvēra logu, istabā ieplūdusī gaisa pūsma trenca pa grīdu pūku lēkšķus.

Linda bija iesākusi nesamierināties ar to, ko uzskatīja par nepieņemamu, un nedomāja šai ziņā apstāties. Uzlocījusi piedurknes, vispirms aiznesa traukus uz virtuvi un nomaz­gāja. Atgriezusies atpakaļ, ietina avīzē netīro ķemmi, ko nolika uz kaimiņienes dīvāna, tur novietoja arī kleitas un veļas gabalus, pēc tam noraisīja raibo jostu saiti un uzmeta kaudzei virsū, kurpes iznesa priekštelpā. To izdarījusi, viņa palūdza saimniecei grīdas lupatu, spaini un drānu putekļu noslaucīšanai. Nemaz daudz laika nevajadzēja, lai istaba kļūtu tīra. Tad Linda kārtoja savas mantas: no somas izņem­tās grāmatas novietoja grāmatplauktā un nedaudzās drēbes skapī. Liekot somu skapjaugšā, viņa nodomāja: «Kaut tā tik drīz nebūtu jācilā.»

Apsēdusies pie galda iepretī durvīm, viņa šķirstīja «Zvaig­zni» un gaidīja istabas kaimiņieni. Saimniece teica: esot aizgājusi uz kino, drīz vajadzētu ierasties. Diez kura no gru­pas meitenēm tā varētu būt? Kā viņas sauc, to Linda tais pāris dienās vēl nebija uzzinājusi. Ko tur daudz prātot, kad atnāks, tad redzēs. Ilgi nebija jāgaida.

Durvis atvērās, un reizē ar nepatīkamu lēta vīna smakj istabā ienāca maza auguma, sīka tumšmate. Tā sēd otrā solā pie loga, Linda tūliņ pazina.

Atnācējas lielās, brūnās acis vispirms iepletās platas, tad samiedzās šauras, šauras un nikni zibsnīja.

— Tu esi sviestā sagājusi? Kas tev atļāva te ālēties?

— Es pati atļāvos. Vispirms iepazīsimies — mani sau: Linda.

— Zinta, — sīkā tumšmate teatrāli paklanījās un tūliņ puszviļus atlaidās uz dīvāna brīvā gala blakus drēbju kau­dzei. — Tu smagi maldies, ja iedomājies mani regulēt, — viņa nožāvājās.

— šodien mums nav ko runāt, tu esi dzērusi.

— Nemuldi, pie Ingvildas tikai pāris giāzes «Izabellas» nogaršoju, tai krāsvielai ir baiga smaka. Ņem vērā, es ne­taisos iekārtoties, kā tev vajag.

— Kāpēc man? Tev pašai tas arī ir vajadzīgs. Es šurp- nākot nopirku biezpienmaizes par godu mūsu sapazīšanās pirmajai dienai. Tējas ūdens jau droši vien vārās. Kamēr tu novāksi savas mantas, es uzklāšu galdu.

Zinta nekustējās, atlaidās vēl šļauganāk uz dīvāna.

— Ja tu neturies uz kājām, es tev izņēmuma kārtā palī­dzēšu, tāpat kā nomazgāju tavus traukus, citādi mums ne­būtu galda, kur tēju padzert.

— NeplātiesI — Zinta tomēr laiski piecēlās un paņēma sa­vas drēbes.

Linda no virtuves atnesa tēju un šķīvi ar četrām biezpien- maizēm.

•— Redzi, cik mums patīkama istaba. — Viņa ielēja Zintai tēju.

— Kad man uznāk melnie, es izspjauju kaui ko tādu, patiesībā nemaz nedomāju. Un vispār, man pasaule ir ap­riebusies.

— Cik tev gadu?

—« Deviņpadsmit.

— Tikpat, cik man.

— Varbūt tu esi no tām šķīstajām?

— Neesmu vis, — Linda nenovērsās no Zintas ciešā ska­tiena, — man bija vīrs.

— Un šis aiztvaikoja?

Linda neatbildēja. Zinta viņas klusēšanu saprata kā jau­tājuma apstiprinājumu.

— Tad tev arī nav diez kāds garīgais.

Jaunās kaimiņienes nepatikšanas un vēl pašas vīna at­miekšķētā sirds pamudināja Zintu savas bēdas atvieglināt, atklāti izrunājoties.

— Nevienam vīrietim nevar ticēt. Mums, sievietēm, mīles­tība sākas no sirds, bet viņiem no papēžiem un parasti ap­stājas pie jostasvietas, līdz sirdij nemaz netiekot.

— Pie vīriešu izlaidības ir vainīgas arī sievietes ar savu pretimnākošo vaļību, — Linda atbildēja.

«Pašas vīrs sācis «kniebties» ar citu un tāpēc viņai «cemme» uz sievietēm,» Zinta tā klusībā novērtēja Lindas atbildi, bet skaļi viņa turpināja sūdzēties:

— Nav ko viņus aizstāvēt. Man bija pirmā lielā mīlestība, un viņam izdevās man iestāstīt, ka mīlestība ir tāda slimība, kas ārstējama vienīgi ar gultas režīmu.

«Man bija pirmais vīrietis, bet pirmās mīlestības nemaz nebūs,» Linda domāja, klausoties Zintā.

— Un kā tas beidzās, — Zinta ar roku noslaucīja asaras un turpināja stāstīt, — es dabūju slimnīcā iztaisīt legālo. Kad viņš uzzināja, kā ar mani ir, tūliņ teica: precēšanās ne­esot viņa stils un atvadījās uz neredzēšanos.

— Ja tev bija mīlestība, tad tā nevajadzēja darīt,

— Ko nevajadzēja?

— Iet slimnīcā.

— Pa šito līniju tu man morāles pantiņus neskaiti. Es negribu viena audzināt bērnu. Pati esmu izaugusi bez tēva un mātei biju par traucēkli. Cik reizes netiku zili melna no­salusi, klejodama pa Jelgavas ielām, kad durvis atradu no fekšpuses aizslēgtas un pie mātes ciemojās kārtējais onkulis. Ir noziegums laist pasaulē bērnu, ja nav, kas to mīl un par viņu gādā.

— Kaut kur varbūt tev ir taisnība, tomēr es tevi visumā nesaprotu.

— Tu daudz ko nesaproti. Es gribēju satikt citu cilvēku, nevis tēviņu, bet cilvēku.

— Nu atvaino, vispirms uzstādi stingrākas prasības pati sev, tu pati arī nebiji nekāda atturīgā.

—- Paklausies līdz galam un tad runā. Pēc tam es satiku foršu čali, nevis kaut kādu, bet studentu. Pagājušajā svēt­dienā viņš uzaicināja mani pie sevis ciemos. Sēdējām divatā, šim «senči» bija aizgājuši uz kaut kādu tur vecmāmiņas «dzimeni». Un no tās svētdienas šitā ellīte, kas bija te istabā, ir spļāviens jūrā, salīdzinot ar to elli, kas vārās manī pašā.— Zinta apklusa un gaidīja Lindas jautājumus, bet, neko nesa­gaidījusi, stāstīja vien tālāk:

— Zināms, kā ir, kad paliek divatā. Es arī biju tam no­briedusi, bet domāju, vispirms par sevi godīgi jāizstāsta un tad viņš mani mierinās un žēlos, un tas būs tik skaisti. Bet ko šis? Viņš teica: «Nepļāpā tik daudz, velc nost džinse- nes, es gribu tevi izbaudīt.» Un, kad es sāku stostīties, viņš vēl piesvieda klāt: «Tikai pirmais ir patiešām pirmais, visi nākošie ir otrie, skaitītājs jau nevienai nav pielikts.» Es vi­ņam tā ievilku pa ģīmi, ka šis gandrīz nokrāvās gar zemi. Tā beidzās mana otrā mīlestība. Vai tā bija mana vaina?

— Varbūt bija. Es zinu — draugus jāprot izvēlēties. Tu runā piedauzīgi, un tas mudina vīriešus par tevi slikti domāt. Vienalga, kā tev ap dūšu, nolaisties tomēr nedrīkst, ārējā nolaidība veicina garīgo trulumu. Ņem, lūdzu, otru maizīti!

— Paldies, tiešām garšīgas, tev palaimējies dabūt pavisam svaigas.

— Zinta, visiem cilvēkiem gadās kaut kādas neveiksmes un neveiksmēs jāmēģina kļūt gudrākam, nevis notrulinā­ties, — Linda no Sandras dzirdēto pamācību sacīja ne tikai Zintai, bet arī, dūšinot sevi.

— Vai tikai tu neesi radiniece manai bijušai klases audzi­nātājai? Viņa tāpat mācēja liet katram gadījumam atbilstošu puķīšu ūdeni. Bet paklau, tu diez kā pēc mūsējās neizska­ties. Ko tu meklē mūsu «profenē»?

« * *

«Ko tu meklē mūsu «profenē»? Jā, ko es meklēju šajā skolā?» Lindai nevajadzēja ilgi prātot. «Ja patiesība jā­saka — tad patvērumu, bet varbūt atradīšu arī ko vairāk… varbūt.»

Pirmdienā pēc Jura Vārava dzimšanas dienas turpinājās svētdienā iesācies nelabais noskaņojums. Juris pārradās mājā tobrīd, kad Sandra, ejot uz darbu, saskrējās ar viņu durvīs. Sandra grieza galvu uz vienu pusi, Vāravs uz otru. Linda šo, ne viņai domāto, skatu redzēja, jo bija izgājusi priekš­telpā novērtēt, kā Sandrai piestāv jaunais mētelis.

— Lindiņ, es šodien būšu mājās ne ātrāk kā četros, — Sandra pateica, un — blaukš! — durvis ciet.

Vāravs šoreiz Lindai nepievērsa ne mazāko uzmanību, pagāja garām kā tukšai vietai un nozuda savā kabinetā.

Līdz pusdienai Linda nogrozījās Jura mātes tuvumā, ne­nozīmīgi pļāpājot un piepalīdzot virtuvē. Jura māte bija paradusi gulēt dienasvidu. Lindai pa to laiku radās brīvs brīdis pasēdēt Sandras istabā un padomāt.

Sandra solījās palīdzēt sameklēt darbu, taču nav runa par to vien. Darbs nav problēma, to var atrast katrā laikā, bet, kur palikt, tas jau ir sarežģīts jautājums. Brīdi gudrojusi, Linda piecēlās, uzģērba brūno jaku un izgāja uz ielas. Viņa apņēmīgi devās uz noteiktu mērķi — to plakātu dēli, kur tika apstājusies pēc stacijā pavadītās nakts, bēgot no Ingū­nas ziņkārības. Jā, toreiz ievērotais plakāts nebija pazudis, Linda to izlasīja vairākkārt.

Plašajā pirmā stāva priekštelpā Linda, piegājusi meitenei ar sarkanu lenti uz rokas, pavaicāja, kurā stāvā atrodama sekretāre.

Uz kāpnēm viņai garām pasteidzās divi slaiki noauguši jaunieši.

— Tu zini, es gribētu tā, lai kāds manā vietā strādā un mācās, bet es varētu saņemt algu, — viens sacīja.

Otrs pagriezās un, pamanījis Lindu, iesaucās:

— Ei, paskaties atpakaļ, kāda drūmākā «Džāra».

Linda kāpa lēnāk, gaidot, kad tie divi attālināsies.

— Baigākā, šī nāk pie pareiziem čaļiem.

Abi jaunieši kā trenkti skriešus uznesās augšā,

Kamēr Linda kāpa, visu laiku no augšus kaut kas pilēja. Piektā stāva kāpņu platformā viņa ieraudzīja dīvainu priekš­nesuma veidu. Pāri margām pārliecies pusaudzis ik pa brī­dim spļāva lejā, turpat blakus stāvēja vēl divi skolēni un skatījās. Lindai nācās iet garām spļāvējiem.

— Izbeidziet spļaudīties, kā jums pašam neriebjas, « Linda bija pārliecināta —- pusaudzis nokaunējies tūliņ ai- rausies no margām, bef viņš atbildēja ar skaļu mutes no- šmiukstināšanu un vēlreiz nospļāvās.

—• Kur var sastapt jūsu grupas vecāko? — Linda, negribē­dama padoties, vaicāja tuvākajam skolēnam.

— Nav grupas vecākā, mušas viņu apēdušas.

Tam sekoja trīskārtēji skaļi smiekli.

Pa kāpnēm piektajam stāvam tuvojās vecāks vīrs, laikam skolotājs, jo smējēji nozuda tuvākajā telpā.

Linda gāja tālāk, pie durvīm ar uzrakstu «Direktors. Sekretāre» mazliet apstājās, ievilka elpu, tad sparīgi no­spieda rokturi. Nelielajā telpā viens rakstāmgalds bija neaiz­ņemts, pie otra sēdēja jauna sieviete un rakstīja uz mašīnas. Viņa jautājošām acīm pievērsās ienācējai.

— Lūdzu, vai vēl var iestāties viengadīgajā grupā? diez ko droši Lindas balss neskanēja.

Jaunā sieviete vērtējoši noskatīja Lindu.

— Ar vidusskolas izglītību?

— Jā.

Sekretāre pasniedza anketu, arī pieteikuma lapu un pa­stūma krēslu tuvāk brīvajam rakstāmgaldam.

Linda izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu un pierak­stīja, kādi dokumenti jāiesniedz. Pie «Ž-22» viņa apstājās un laikam, pašai nemanot, nopūtās, jo sekretāre mirkli pa­griezās uz viņas pusi.

— Atvainojiet, lūdzu, vai skolai ir kopmītne?

— Nav, bet vidusskolu beigušo grupai mēs sagādājam un apmaksājam gultasvietu. Rīdziniekiem, protams, ne.

«Rīdziniekiem, protams, ne,» Lindas nodoms draudēja sa­brukt.

— Lūdzu, vai varētu runāt ar direktoru?

— Mums ir direktore. Pašreiz notiek sēde. Drīz tai va­jadzētu beigties, pagaidiet!

Linda apsēdās netālu no durvīm. Minūtēm skrienot, pie­auga nedrošības sajūta un uztraukums.

Pedagoģiskajā sēdē pēdējos vārdus sacīja direktore:

— Cik par to nav runāts, bet mēs mūžīgi aizmirstam, ka mācību stundai jābūt ne tikvien mācošai, bet arī audzi­nošai.

Sēde beidzās, bet apspriestās tēmas vēl turpināja mutuļot atsevišķās grupās.

Daļa sēdes dalībnieku bija aplipuši ap direktori, da/.i ap direktores vietnieku audzināšanas darbā Staņislavu Teraš- kēvicu.

Pie loga jauniņā latviešu valodas skolotāja Zvirbule saru­nājās ar pensijas vecumu pārsniegušo viengadīgās grupas meistari Mīlšteini.

— Es no savas pieredzes zinu, «— Mīlšteine stāstīja, — visgrūtāk jums būs tikt galā ar otro kursu, tad viņi ir paspējuši apgūt, ko var atļauties. Pirmajā kursā viņi vēl mazliet baidās un zondē, ko varēs un ko ne. Trešajā kursā vieglāk strādāt, tad viņi redz mācību beigas, paši arī lepni par paveikto. Protams, netrūkst arī tādu, kuri vienkārši pēc iespējas ātrāk grib tikt laukā no skolas sienām.

Pienāca matemātikas skolotāja.

— Jūs pārāk nesabaidiet jauno kolēģi. Es te esmu no­strādājusi piecus gadus un droši varu teikt — labā ir ne­salīdzināmi vairāk nekā sliktā. Esmu optimiste un domāju: labais ir spējīgs iet plašumā.

Tanī grupā, kas aplipuši ap Teraškēvicu, sievišķīgi maiga balss pārmetoši sacīja:

— Ko var izdarīt ar tād'u kontingentu, ja mums septiņ­desmit skolēnu ir milicijas uzskaitē.

— Cita kontingenta mums nav un nebūs, — Teraškēvics runāja lēni un apvaldīti. — Neaizmirstiet — skolā pavisam ir trīs simti piecdesmit skolēnu, ne tie septiņdesmit vien. Jums, Tamāra Stepanovna, audzināšanas darbs neveicas tā­pēc, ka visu gribat panākt vienīgi ar sliktā nosodījumu. Arī pašos sliktākajos audzēkņos jāmēģina saskatīt labais, un, uz to balstoties, var kaut ko panākt. Turklāt mēs pie­tiekoši neizmantojam kā audzinošo materiālu labos sko­lēnus.

Otrā grupā visiem pāri skanēja direktores enerģiskā, maz­liet asā balss:

— Nedrīkst ignorēt arī sīkumus, tiem ir daudz lielāka nozīme, nekā domājam. Ko tas līdzēs, ja es viena pati ka­rošu? Visiem jāseko, la'r zēni nāk klasē vienmēr ar kakla­saiti, tas viņus radinās pie noteiktas kārtības. Tāpat par smēķēšanu. Arī starpbrīdī audzēkņus nevar atstāt savā vaļā. Ir bīstami atļaut pusaudzim meklēt baudu. Sākas ar cigareti, tam seko glāzīte, pēc tam kautiņš, meitenes, un cik tur vairs tālu apsūdzēto solsl

Pamazām šīs sarunas aprima.

Kamēr Linda gaidīja, tikmēr vairākas reizes kāds pavēra durvis un pavaicāja:

— Vai direktores vēl nav?

Tad ienāca enerģiska sieviete gaišpelēkā kostīmā. Linda tūliņ uzminēja — tā ir direktore, jo šai sievietei piestāvēja būt direktorei. Viņai sekoja Staņislavs Teraškēvics. Abi iegāja direktores kabinetā, līdzi viņiem arī sekretāre, kura drīz atgriezās un sacīja Lindai:

— Lūdzu!

Linda iemantoja direktores un Teraškēvica simpātijas ar nesūdzēšanos par likteni un neviena nevainošanu par savu «bezpajumtnieces» stāvokli.

Direktore palūdza sekretārei sameklēt meistari Mīlšteini. Viņu izdevās noķert pie skolotāju istabas durvīm promejot.

Direktores, viņas vietnieka un meistares Mīlšteines saruna Linda dzirdēja, ka Mežaparkā ir brīva gultasvieta, arī to viņa uzzināja, ka vidusskolu beigušie audzēkņi saņem trīs­desmit rubļu lielu stipendiju un pusi nopelnītās algas, kas sākumā nepārsniedzot divpadsmit, piecpadsmit rubļus, bet noskaidrojās arī tas: rīdziniekam nav iespējams noformēt gultasvietas apmaksu.

— Vai jūs varēsit pati samaksāt mēnesī trīsdesmit rubļu? — Mīlšteine, to jautājot, cerēja, varbūt Linda atbil­dēs noraidoši un viņa tiks vaļā no šīs audzēknes, kura viņai likās aizdomīga. «Ādas jaka un kurpes par piecdesmit rub­ļiem, bet nav kur dzīvot, droši vien «Alsviķu variants».»

Viņas aizdomas vēl vairāk palielinājās, dzirdot albildi:

— Es varēšu samaksāt.

Vidusskolu beidzot, Lindas krusttēvs profesors Miltiņš viņai uzdāvināja krājkases grāmatiņu ar trīssimt rubļiem un piekodināja tos izlietot tikai galējas nepieciešamības gadī­jumā. Nu bija pienākusi reize uzdrīkstēties šo naudu tērēt.

Tikko Linda aizvēra direktores kabineta durvis, meistare Mīlšteine tūdaļ sacīja:

— Uzņēmāmies sev nepatikšanas uz kakla, paši redzēsiet, kad tas kamolītis sāks tīties vaļā, tad iekšpusē diedziņš ne­maz nebūs tik balts kā ārpusē.

— Man viņa liekas godīga un lēnīga, — Teraškēvics iebilda,

Mīlšteine savu atziņu nemainīja:

— Diezgan esam redzējuši tādas aitiņas, kas spējīgas apēst vilku,

Pirmajā skolas diena Lindai pēdējā mācību siunda noma estētikas kabinetā. Līdzko noskanēja zvans, vasarraibumains sarkanmatis jauneklis nostājās vaļējās durvīs un skatījās kāpņu virzienā.

— S-š-s, — viņš brīdinoši iesaucās, — Runcis Bazilio nākl

Čalošana kļuva klusāka un pavisam pierima, kad kabineta ienāca Lindai jau pazīstamais, pie direktores redzētais Te­raškēvics.

Laikam gaišo ūsu dēļ viņam tā iesauka, Linda nodomāja.

Stundas tēma — traģiskais kā estētiskā un psiholoģiskā problēma — nebija sveša, kaut kas par traģisko varoni bija lasīts un dzirdēts arī agrāk. Tagad, būdama vēl arvien savu personisko neveiksmju gūstā, Linda stāstīto uztvēra subjek­tīvi.

Pēc mācībām ejot uz Sandras māju, viņa vēl arvien do­māja par estētikas stundā dzirdēto.

«Zoss… Muļķa zoss. Teraškēvics prot stāstīt, bet man uzreiz katra traģiska noskaņa liek rīt asaras. Vai es esmu traģiskā cietēja? Kāda aplamība, līdz traģēdijai tāiu. Neveik­sminiece, jā, tikai neveiksminiece un turklāt pašas vainas dēļ. Kas man kopējs ar traģisko personību? Nekas … Ak, muļķa zoss! Visa dzīve būs jāpārkārto līdz pamatiem. Un tad? Mani jau mušas neapēdīs kā to grupas vecāko.»

Kad Linda bija sevi nostrostējusi, viņai kļuva vieglāk. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja, un pretimnākošais plikgalvis atsmaidīja, nodomādams, kāda jauka meitene viņam uz­smaida. Cik pasaulē daudz muļķību!

il daļa katram sava orhideja

1

Tik atšķirīgas, un tomēr tūliņ redzams — viņas ir māsas. Jura Vārava māte Alīse pilnīgi nosirmojusi nebija, taču sirmo matu viņas frizūrā daudz vairāk nekā melno. Alīses trīs gadus jaunākās māsas Veltas Grosbergas rūpīgi krāso­tais, īsi apgrieztais kastaņbrūnais matu sasukājums nenodeva ne mazāķās sirmuma pazīmes. Veltas centībai izskatīties jau­nākai bija vērā ņemams iemesls. Viņas vīrs nomira pusgadu pēc kāzām. Jaunā atraitne nozvērējās otrreiz neprecēties un daudzus gadus jutās kā varone, noraidot paprāvu skaitu pielūdzēju. Gadi neapturami gāja, un Veltas draudzības tīkotāju kļuva arvien mazāk, bet šaubas par zvēresta nepie­ciešamību atraitnei ar katru gadu pieauga. Kamēr viņa šau­bās svārstījās, tikmēr pienāca laiks, kad šaubīties vairs ne­vajadzēja, jo Veltas tuvumu neviens vairs nemeklēja. Sūksto- ties par visām izdevībām, ko palaidusi garām, Jura mātes jaunākā māsa sagaidīja piecdesmito dzimšanas dienu. Šīs jubilejas svinībās viņa sava žurnāla redakcijā iepazinās ar šķirteni tādos pašos gados žurnālistu Alfrēdu Grosbergu, tā saukto Fredi. Pēc pusgada viņa bez mazākās šaubīšanās ar vislielāko sajūsmu pieņēma Grosberga bildinājumu. Nu jau vienpadsmit gadus Juris Vāravs savas mātesmāsas ģimeni nemaz citādi nepiemin kā — «laimīgie, vecie jaunlaulātie».

Vāravu dzīvoklī smaržoja kafija. Abas māsas sēdēja vir­tuvē, jo Velta tur jūtoties mājīgāk.

— Es pagājušā naktī tikpat kā neesmu gulējusi, nelabas domas maisījās pa galvu. — Jura māte paņēma siera stan­dziņu, bet, ne kumosa nenokodusi, nolika uz šķīvīša.

81

— Atkal no gara laika esi sacerējusi kādas bēdas. An­niņa nav mājā, un tev laikam pietrūkst ko darīt. — Velta

4 — 490

vienmēr izturējās kā vecākā māsa, kaut gan AlTses sirmuma dēļ pie katras izdevības atgādināja, ka ir jaunākā.

— Tik dumja es vēl neesmu, lai būtu jāgarlaikojas. Ar maniem jaunajiem nav labi.

— Tu visu mēdz pārakcentēt. Nav jau pirmā reize, San­dra ir pietiekami gudra un pļāpās par Juri neklausīsies. Kas to nezina — vienmēr atrodas daži cilvēki, kuri jūtas pa­ēduši, pasakot par otru ko sliktu.

— Tu man neiestāstīsi! Pēc dzimšanas dienas Juris otro nedēļu guļ atsevišķi savā kabinetā, un viņiem tik vien ir tās runāšanas kā ēdienu reizēs pasacīt «lūdzu» un «paldies». Labi, ka Anniņa pašreiz pie Miltiņiem. Nē, nē, kad jauni cilvēki neiet kopā, tas ir uz putēšanu.

— Pāries. Nekreņķējies priekšlaikus. Mans Fredis saka— Sandra esot kā klints, viņa varot izturēt vislielākās vētras.

— Es domāju un domāju, un nevaru saprast, kāpēc Juris tik ciets pret savējiem. Viņš taču saņēma visu, kas vajadzīgs, lai iznāktu labs cilvēks, i mīlestību, i gādību, i izglītību.

— Mans Fredis saka, ka jūs abi ar tēvu pārāk daudz de­vāt savam dēlam un norēķinus no viņa neprasījāt. Toreiz, kad Anniņa piedzima un Juris, kamēr sieva slimnīcā, resto­rānā notrieca bērna inventāram paredzēto naudu, tu pa klu­sām pārdevi savu saderināšanās gredzenu un visu iegādāji. Sandra, protams, nav pelnījusi to zināt, bet kāpēc vismaz viņam neprasīji naudu pamazām atdot? Pieradinājāt ņemt par velti. Un tagad es vēl ko pateikšu. Vai Sandra par sevi domā? Visu tikai Jurim, lai viņam būtu labāk. No savas mātes noskatījusies vīru turēt pirmajā vietā, bet profesors Miltiņš diezgan grūtumus redzējis un ir cilvēks ar citām domāšanas dimensijām. Jūs, mīļā māsiņ, abas ar Sandru mājā esat ierakstījušas Juri saudzējamo sarakstā, un viņa apkārt- blandīšanās sākās no pienākuma trūkuma pret ģimeni, no vieglas dzīves.

Izdzirdušas slēdzam durvis, māsas pievērsās pusizdzertām kafijas tasēm un cepumu šķīvim.

Pēc neliela brītiņa virtuvē ienāca Sandra. Apsveicinoties viņa laipni pasmaidīja ciemiņam, tad uzspēlētā tīksmē ieel­poja kafijas smaržu.