KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Alīs, taisni briesmas, cik tev smuka vedeklai

* * *

Auksfs, slapjš un dubļains. Vējš no Sarkandaugavas pu­ses pūta slīpas lietus brāzmas. Aukstums, slapjums un dubļi ienāca arī ražošanas apvienības «Starmetis» akmeņiem bru­ģētajā pagalmā, kam visapkārt izaugušās ēkas varēja tikai nedaudz pasargāt no vēja. Tādā nemīlīgā pirmdienā sākās profesionāli tehniskās skolas ādas apstrādes operatoru gru­pas darba nedēļa rūpnīcā.

Meistare Mīlšteine ieradās reizē ar savu grupu, bet tūliņ nogriezās pa kreisi administrācijas telpās sameklēt ražoša­nas daļas priekšnieku. Viņa stingri sekoja, lai audzēkņiem liktu strādāt pēc slīdošā grafika un nākošie speciālisti pil­nībā apgūtu dažādas darba iemaņas.

Pirmajās piecās skolā pavadītajās dienās Linda bija pa­spējusi uzzināt — pārmaiņus vienu nedēļu notiks mācības, otru jāstrādā rūpnīcā. Arī savus grupas biedrus viņa jau pazina. Vairums meiteņu iebraucējas no laukiem un provin­ces pilsētiņām. Viņas ienesa skolā dažu nesavaldīgu pus­audžu bravūrīgajai uzvedībai kontrastējošu patīkamu jau­nības biklumu, vienīgi Zinta un Ingvilda atšķīrās no pārē­jām ar skaļumu un īpašu runas veidu.

Zēni grupā tikai divi: kustībās un domāšanā gausais, briļļainais Jānis Abrazons un ļoti tievais, izstīdzējušais sar- kanmatis Osvalds Egle, kas ar sievišķīgi sīkiem sejas vaib­stiem un zilām, ziņkārīgām acīm izskatījās kā pusaudzis. Viņa uzvedība vienmēr bija delverīga, tāpēc viņu vienīgo grupas biedri nesauca ne vārdā, ne uzvārdā, bet jau trešajā skolas dienā iedēvētajā iesaukā — Jampampiņš.

Linda ar savu istabas kaimiņieni Zintu rūpnīcas pagalmā iegāja pēdējās, viņām tuvumā arī Jānis Abrazons kā vienmēr un visur beidzamais. Turpat pagadījies, Osvalds pienāca cieši līdzās Jānim un, augstu paceļot savu tievo stilbu, divas reizes sparīgi uzmina tam uz pēdas. Kamēr Jānis domāja, kā reaģēt, tikmēr Osvalds paspēja izteikties:

— Atvaino, motociklu pārdevu, bet ieradums palika. — Cerēto ievērību ar to neguvis, viņš aizsteidzās tālāk meklēt izdevību nākošai ēverģēlībai.

Netālu no ieejas, labajā pusē, vecāks strādnieks trenca no ceha ārā baložus.

— Onkulīt, nedzeniet baložus prom, viņiem ārā salst, — Linda sacīja, piegājusi tuvāk. Zinta viņai sekoja.

4*

Strādnieks, pakāpies soli atpakaļ, iekļuva lielā telpā, kuru pilnībā atklāja plaši atvērtās durvis. Tur gandrīz līdz

83

augstajiem griestiem sniedzās milzīgi bunkuri, uz cementē­tās, nelīdzenās grīdas vietumis redzēja peļķes, sevi manīt lika nepatīkama smaka, tā neļāvās pilnīgi izkliedēties arī pagalma svaigajā gaisā, tā valdīja visā rūpnīcā.

— Ak nedzīt laukā? — strādnieks pārprasīja. — Samos «barabānos», — viņš ar roku parādīja bunkuru virzienā, — iekšā miecējas āda, un tas te, zemē, nav nekāds avota ūdentiņš, bet miecējamais šķīdums. Ja balodim iepatīkas pa­staigāties, tad pekas jēlas un pagalam. Tas, kam pašam ēda­mais jāgādā, bez kājām nav dzīvotājs. Es arī smukuma pēc gumijas zābakos kājas nesautētu. Ne par nieku mūs piecus gadus ātrāk laiž pensijā. Ar ķīmiju joku maz.

Linda skatījās uz «barabāniem». Nekāda smalkuma te nav un nevar būt, toties viss ir liels, neparasts un biedējošs, un nezinātājam arī noslēpumains.

— Airējamies tālāk, — Zinta viņu paraustīja aiz piedur­knes, — dabas aizsardzības pulciņa dibināšanu atstāj rīt­dienai, citādi paliksi viena un nezināsi atrast ģērbtuvi. Mēs te jau esam strādājuši, visi nav tik vērtīgi atradumi skolai kā tu, kas jāpieņem ar novēlošanos.

Linda nedomāja sākt taisnoties, neatbildējusi sekoja Zintai.

Otrā stāva telpa, kurā sākās Lindas pirmā darbdiena, arī bija plaša, ar daudzām mašīnām, kas viņas uzmanību īpaši nepiesaistīja. Viņa vairāk skatījās uz lielajām, gandrīz cil­vēka augumā saķrautajām ādas kaudzēm un nodomāja: «Tad šeit sāk apaut mūsu kājas.»

— Te ir darāmi vieglākie darbi, — Zinta kā lietpratēja stāstīja, — pie īsti smagajiem mūs nemaz nelaiž. Es reiz palūrēju cehā, kur notiek ādas tvaikošana, tai «miglā» cil­vēku knapi var saredzēt.

Vieglākie darbi bija dažādi. Jampampiņš paguva aizkaiti­nāt meistari Mīlšteini, un viņa savukārt kaitināja abus vīrie­šus, iekārtojot viņus pie sievišķīga darba, — uz statīva iz­klātiem ādas gabaliem ar šķērēm bija jāizgriež bojāfas vietas un tā saucamās «paduses».

Zinta un viņas sola biedrene Ingvilda todien izmērīja sim­tiem decimetru ādas. Patiesībā to darīja mašīna, cilvēķs tikai piepalīdzēja. Zinta atdeva mašīnai jau pilnīgi apstrādātu ādu, otrā pusē pretī stāvēja Ingvilda un nolasīja skalas pa­rādītos skaitļus, atlika paņemt parocīgi pa tvērienam noliktu atbilstošu zīmogu un uzspiest uz ādas kreisās puses. Tik vien kā paspēja apzīmogoto gabalu nolikt kaudzē, un jau pieteicās nākošais. Apkārtskatīties vaļas neiznāca.

Lindai pārī meistare Mīlšteine norīkoja grupas vecāko Svetlanu, nebūs pašai jāpieskata jaunā audzēkne. Piecās skolas dienās Linda Lutere nebija iepazīta, un pirmie nega­tīvie iespaidi vēl palikuši nemainīgi. Mašīna, pie kuras strā­dāja Linda, viņai atgādināja veļas rulli. Ādas gludināšanas process norisa vienkārši: Linda mašīnā ielaida kārtīgi izplātu ādas gabaluЈ otrā pusē izgludinātu to saņēma Svetlana, un viņai blakus kaudze auga arvien augstāka, bet Lindas pusē krāvums saruka mazāks un mazāks.

Darbadienas beigās Linda paskatījās pie ādas šķirotājiem, tur uz statīviem redzēja dažādas krāsas, pat zelta un sud­raba. Vēlreiz viņa pārlaida skatienu arī telpai, kurā bija aizritējušas vairākas stundas un vēl daudzas būs te jāatstāj. Tagad viņa ir iekļuvusi pavisam citādā vidē, un kādas ar to izveidosies attiecības? Ko jaunie apstākļi diktēs un kā izmai­nīs viņu pašu? Lielas telpas, lielas mašīnas, lielas apstrādāto materiālu kaudzes — tad darbs arī tiek padarīts liels, kaut pašas ieguldītā daļa solās būt vienmuļa un niecīga.

Garām gāja strādniece tumšā ķitelī un atskatījās.

— Nu, piekusi pirmajā dienā?

— Ne pārāk. — Linda, mazliet apmaldoties, sameklēja ģērbtuvi un drīz reizē ar Zintu iznāca no rūpnīcas.

Lietus bija mitējies, bet visapkārt apmākušās debesis kopā ar vēju piedraudēja sūtīt jaunu brāzienu.

Linda apstājās, uzreiz nevarēdama aizmirst redzēto un pašas rokām pārcilāto ādas kvantumu, viņa pievērsās garām­gājēju kājām, viņu apaviem. «Tiem, kas te diendienā staigā garām, droši vien nemaz prātā neienāk padomāt, kas no­tiek aiz «Starmeša» vārtiem. Kāpēc vairums cilvēku, izlieto­jot citu darba rezultātus, neliekas ne zinis, kā tie iegūti? Tā­pēc laikam dažiem nav cieņas pret otra darbu.»

— Es aiziešu pie māsīcas, — Linda, pārņemta jauniem iespaidiem, juta nepieciešamību parunāt ar kādu tuvu cil­vēku, kas viņu ne tikvien pieklājības dēļ, bet nopietni uz­klausītu.

— Ej kaut vai pie brālēna, — Zinta atbildēja un satrūkās, pēkšņi pamanot blakus kā no gaisa nokritušo sarkanma­taino Osvaldu.

Viņš, žestikulējot rokām un žonglējot garo augumu, gan­drīz iegāzās trotuāra malā pielijušā peļķē. Ieraudzījis, ka abas meitenes grasās palīdzēt viņam noturēties, Osvalds zibenīgi nostājās taisns kā svece, tad, zemu paklanījies, sacīja:

— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīd;, — un, apmie­rināts par izdevušos joku, tūdaļ ienira garāmgājējos.

Zinta, noskatījusies, kur nozuda Osvalda sarkanais matu cekuls, viņai neraksturīgi nopietni teica:

— Es domāju — mēs visi esam tādi Jampampiņi, tikai

katrs spēlējam teātri pa savam.

* * *

Kā te gadījies svešs vīrieša mētelis? Lindai pabrīnoties, neuzmanīgi ņemtais drēbju pakaramais noblīkšēja uz gn'das,

Priekštelpā iznāca Zinta, iespurdzās un tūdaļ sniedzās pēc sava mēteļa.

— Es uz vienu stundu aizšaušu pie Ingvildas paklausīties «maģi», ilgāk tu šo kavalieri nevarēsi paciest, —- atvērusi durvis, viņa atskatījās, kā vēl ko gribētu sacīt, bet vēlreiz iespurdzās un pagriezās prom.

Iegājusi istabā, Linda jutās patīkami pārsteigta.

— Ak tu, krusttēv, esi tas mans kavalieris?

— Sveika, sveika, — profesors Miltiņš atsmaidīja Lindai, — tev nav jāgarlaikojas, ja ir tāda ņipra kaimiņiene. Tikai runājot viņa pārmērīgi iesaista jūsu skolas speciālo termi­noloģiju, es vairākus vārdus nesapratu.

— Lūdzu, neapvaino mūsu skolu, visi tā nemaz nerunā. Zinta ir augusi bez pieskatīšanas. Viņas pagalmā neesot bi­jušas meitenes, tikai palaidnīgi puikas, un no tiem pielipa vulgāra izturēšanās. Zinta nemēģina citus apmānīt, izlieko­ties labāka un gudrāka, nekā ir. Mēs pastrīdamies, pastrī­damies, bet satiekam labi.

— Tu neizskaties nobijusies, es taču atnācu ar žagariem.

— Tas ir briesmīgi labi, ka atnāci, kaut ar veselu vezumu žagaru. Man šodien ļoti gribējās ar kādu savējo parunāties, Sandru nesatiku, viņa aizgājusi uz kino.

— Tava mamma nobēdājusies, kas ar tevi notikšot, — Miltiņš cieši paskatījās Lindā.

Tikai tagad viņa apsēdās pretī krusttēvam.

— Mammas raizēšanās arī mani moka. Ko es varu darīt, ja pasaule tā iekārtota: kļūdās viens — cieš vairāki. Tu varbūt teiksi — nevienam nav tiesību kļūdīties?

— Tiesību tādu nav, bet kurš ir pilnīgi nodrošinājies pret kļūdām?

— Mamma, labu gribēdama, mani turēja aizvējā un do­māja manā vietā, skola bieži vien baroja ar gataviem sprie­dumiem. Es kļuvu bezpersoniska un viegli padevos citu gribai. Kā redzi, tomēr atjēdzos un sapratu, ka jāizraujas no turienes, kur biju nonākusi. Tagad esmu nolēmusi dzīvot, nepakļaujoties tam, ko sapratīšu kā sliktu, un neņemt ne­pelnītu labumu.

— Aiziešanu no Edmunda es tev nepārmetu, pietiek, ja pati zini, kāpēc to darīji. Bet tā skola … Kāpēc tāda steiga? Vai tu neieskrēji kā circenis pelnos?

— Apavniekos iestājos, cerot uz kopmītni. Un pats re­dzi, cik smuki dzīvoju! Vienalga, patiks vai nepatiks, savu laiku izturēšu. Skola taču man uzticējās.

— Ķīmijas studijām esi pateikusi ardievas?

— Kāpēc? Es strādāšu un nākošgad iestāšos Ķīmijas fa­kultātē vakara nodaļā.

— Tur laikam es nedrīkstu iebilst. Tikai vai tev būs pa spēkam?

— Jābūt.

— Pieņemsim. Tagad pasaki — kāpēc tev jāmētājas pa svešām gultas vietām? Ja negribēji palikt pie Sandras, varēji nākt pie mums, un tava mamma ar mieru, vienalga, kā saspiesties.

— Katrs ir iekārtojies, kā viņam vajag. Nevēlos būt par traucēkli un tādu, ko pacieš.

— Tā iznāk — man nebūs tev ko pārmest. Varbūt tu sāksi mani mācīt? Par traucēkli, tās, protams, tavas iedomas, ne mātei, ne mums ar krustmāti Sofiju tu nemaisītu. Bet ja tu gribi būt tik liela … Un kā patīk amats, ko mācies?

Linda visos sīkumos izstāstīja, ko darījusi un redzējusi rūpnīcā. Stāstījumu nobeidzot, viņa piebilda:

— Tomēr tas ir kas vairāk, nekā sašūt vīles Irēnas Luteres dāmu kleitām. Vismaz es vairs neskatos dzīvē tikai no malas.

— Dzīvē var ieiet pa dažādiem ceļiem. Domā, šis ir tev īstais?

— Nezinu, vēl tikai sākums. Mani, kā par brīnumu, tieši pievelk un suģestē šīs rūpnīcas skarbums. Katrs tur nemaz nevar strādāt, bet man ir dzelzs veselība un laikam gribas pašai sev palielīties — redz, ko es varu! Vienīgi darbs, ko pašreiz daru, šķiet ļoti niecīgs.

— Katrs darbs ir kādas ķēdes posms un nepazūd.

— Krusttēv, te smaržo pēc āboliem!

Linda šo smaržu sajuta visu laiku, bet izrunājusies viņa to uztvēra konkrēti.

Miltiņš pacilāja pie kājām noliktu paprāvu brūnu somu.

— Te ir Gaujmalas āboli. Somu atnesīsi, kad nāksi cie­mos. Vai tev nevajag no manis aizņemties naudu?

— Paldies, jūs esat par daudz labi. Es lēti iztieku. Skolā paēdu brokastis un pusdienas, tas kopā maksā tikai rubli, «Starmetī» arī mūs ēdina, to varēšu samaksāt ar stipendiju, un vakariņām nopelnīšu rūpnīcā. Par gultasvietu tērēšu ta­vas dāvātās krājkases grāmatiņas naudu. Cerams, tu nedus­mosies.

Istabā nepieklauvējusi ienāca Zinta.

— Vai! Es domāju, ka tu jau viena.

— Nāc iekšā, ko stāvi pie durvīml Krusttēv, vai tev vēl ir drusciņ laika? Uzvārīšu tēju.

— Laika nekad nav, un tas ir vienmēr. — Miltiņš iegrozī­jās uz krēsla ērtāk.

— Palīdzi man somu aiznest uz pieliekamo! — Linda pa­māja Zintai.

Tikko viņas izgāja priekštelpā, Linda sacīja:

— Viņš ir mans krusttēvs, profesors Miltiņš, un tu pa­dzersi ar mums tēju.

— Mierīgi, ka šis vecītis ir profesors, tas mani nespēj kratīt.

» Ґ *

Skolotājai Sandrai Vāravai todien bija jāiet klasē tikai trīs pirmajās stundās, pēc iezvanīšanas ceturtajā viņa uzkavējās skolotāju istabā labot kontroldarbus.

Sandra mācēja atdot skolēniem savas zināšanas, tomēr, vērtējot 8.b klases kontroldarbu lapiņas, vajadzēja ierakstīt desmit divnieku.

«Liela daļa mana darba ir bijusi ūdens liešana Danaīdu mucā,» viņa sadrūmusi nolika pēdējo lapiņu, «ja ģimenē nav kā vajag, lai būtu pilns komplekts, pievienojas arī darba neveiksmes.»

Mājās Sandru sagaidīja viņas istabā uz galda nolikta zī­mīte:

«Lūdzu man pusdienas nesaglabāt, mani apgrūtina ilga piesaiste vienai vietai.

Biedrs Juris Vāravs.»

Sandra desmit gadus saucās Vārava uzvārdā un vairāk nekā pusi šī laika bija nostaigājusi tik uzmanīgi ap Juri kā ar olu virs galvas, sargājot to mazumiņu vīra jūtu, kas viņu piesaistīja ģimenei. Un cik ilgi turpinājusi šo uzmanīgo stai­gāšanu, nepamanot, ka ola nokritusi un saplīsusi?

Jau pirmā laulības gada beigās Sandra pēc dažām pa­zīmēm, ar sievišķīgo septīto prātu nojauta, ka Juris prom­būtnē komandējumos viņu nav atcerējies, bet centās aizdo­mām nenoticēt, jo nevarēja sevī sameklēt tam iemeslu. To, ka Vāravs laulības gredzenu uzskatīja tikai par greznum­lietu bez citas dziļākas nozīmes, — to viņa vēl ilgi neuz­zināja. Drīz pēc Anniņas piedzimšanas viens no Jura romā­niem kļuva zināms plašākām aprindām, un, kad tas bija jau pārvērties pelnos, ziņas par vīra aizraušanos aizceļoja līdz Sandrai. Viņa Jura grēciņu attaisnoja ar radošās neveik­smes izraisītu izmisuma apstulbumu un žēlīgi vīram piedeva. Bet tādi gadījumi nepaliek bez rūgtām, nekad neaizskaloja- mām nogulsnēm. Sandra cerēja ar sava godīguma ietekmi saglabāt ģimeni, kaut arī jau saprata, ka Jurim ir tikai viena no daudzajām, kas viņam piederējušas, un šis saraksts ne­būt nav noslēgts. Tomēr pacietība pamazām sāka zust, un viņa vairs tā nenopūlējās kā agrāk katru vīra «ecēšanos» pārvērst jokā, pēdējā laikā nesavaldījusies reizēm meta Jurim pretī izaicinājumam atbilstošus vārdus. Tas gan nekad nenotika Anniņai un Jura mātei klātesot. Pēc katras tādas nepatīkamas vārdu maiņas Sandra prata izlīgt, kaut pati ar izbailēm sev atzinās — agrākās jūtas pret Juri nomainījusi vēlēšanās par katru cenu pieturēt Anniņai tēvu. Mīlestība nav nedzīvs akmens un visu dzīvo var nogalināt.

Turot rokā Jura rakstīto zīmīti, Sandra domāja, ko darīt. Varbūt nelikties zinis? Tomēr uz šādu aizvainojumu viņa ne­spēja savādāk atbildēt kā ar nicinājumu un zem Jura teksta uzrakstīja:

«Labu apetīti ārpus mājas!

Sandra Vārava, dzimusi Miitiņa.»

Otrā dienā pēc šīs sarakstīšanās Sandra pārveda no Gauj- malas Anniņu, citādi māja šķita kā bez dzīvības.

Vāravs turpmāk tikpat kā nebija redzams, pārradās vēlu naktī vai pat nerādījās dažas dienas no vietas. Retajos rītos, kad bija mājās, izvairījās satikties ar Sandru, vienīgi pāris reižu brokastoja reizē ar Annu. Uz mātes jautājumiem atbil­dēja ar lūgumu netraucēt viņam dzīvot. Anniņa bija piera­dusi pie tēva biežajiem izbraukumiem un neko sevišķu ne­juta.

Sandra turējās pie devīzes — vienalga, cik grūti, galvu nokārt drīkst tikai tais brīžos, kad neviens neredz. Gatavo­joties tēva septiņdesmit gadu dzimšanas dienas svinībām, kuras riofiks Miltiņu Rīgas dzīvoklī Marksa ielā, viņa div­kāršoja uzmanību savai ārienei. Ar skropstu tušu un lūpu krāsu palīdzējusi sejai labāk parādīt skaisto, uzvilka zilgan­zaļu samta kleitu un saposusies nervozi staigāja savā istabā turp — atpakaļ. Juris bija laicīgi pārnācis mājās, tas radīja pārliecību — grib nākt līdzi pie tēva, tikai pārāk garš un grūts ceļš noiet desmit soļus no sava kabineta līdz viņas istabai un to pateikt. Līdznākšana varbūt būs sākums izlīgu­mam. Varēja dzirdēt — Juris pagrūda rakstāmgalda krēslu. Sandra pagāja pretī un pavēra durvis. Nē. Viņš pagriezās uz virtuves pusi. Labi, viņa piepalīdzēs. Izrāva lapiņu no piezīmju bloka un uzrakstīja:

«Kādu iemeslu dēļ tik agri mājās?

S. Varava.»

Un kā skolas skuķe, steigšus nolikusi zīmīti uz Jura rakstāmgalda, iebēga atpakaļ savā istabā.

Anniņa trešo reizi pavēra durvis.

— Mammiņ, vai taksi izsauci?

— Tūliņ, bērniņ, aizej pie vecmāmiņas, lai tev bizītēm glītāk sasien matu lentes.

Tagad varēja dzirdēt, kā Juris, ienācis kabinetā, pievilka krēslu rakstāmgaldam. Drīz Sandras istabas durvis pavērās šaurā spraugā, pa kuru ielidojušais papīra gabaliņš nokrita uz grīdas. Pacēlusi to, Sandra vispirms apsēdās un tikai tad izlasīja:

«Viņa ir aizbraukusi komandējumā.

Tavs eksvīrs J. Vāravs.»

«Eksvīrs»… Sandra nobālēja, bet tas bija tikai mirklis. Viņa saņurcīja zīmīti, Anniņa var ienākt un jautāt, kas tā par vēstuli. Melot negribējās un taisnību teikt nedrīkstēja.

«Tad tik tālu jau…» Ko te līdzētu raudāt? Satrauktu vienīgi Anniņu un Jura māti. Sandra bija pieradusi bēdas paturēt pie sevis, nevienam neatklājot savu slepeno pasauli. Arī tagad jāceļas, jāiet un … jāsmaida. Lēnām viņa piegāja pie tālruņa un pasūtīja taksometru. Piezvanījusi pasauca Anniņu:

— Meitiņ, pasaki vecmāmiņai: jāsatin rozes un jāģērbjas, pēc piecpadsmit minūtēm būs mašīna klāt.

— Mammiņ, kāpēc tev aizsmakusi balss?

— Skolā daudz runāju.

— Mammiņ, pieliecies, es tevi samīļošu! — Anniņa ap­ķērās Sandrai ap kaklu un cieši piespieda savus apaļos vai­gus pie viņas sejas. — Tu man esi vismīļākā. Vai tev tagad ir labāk?

— Ir labāk. Tu man arī esi vismīļākā.

— Es aizskriešu pateikt tētim, lai ātrāk ģērbjas.

— Tēti netraucē, viņam steidzams darbs, viņš nevar braukt.

— Mammiņ, kāpēc tētis nekad nevar būt ar mums kopā?

* * *

Profesora Miitiņa jubilejā makšķernieku skaita kuplināša­nai ieaicinātais Ēriks Ausmanis pats piesolījās savā mašīnā izvadāt viesus. Profesora sievai Sofijai viņš teica, ka sēdēt ilgi uz vietas neesot viņa dabā un turklāt būšot iemesls at­teikties no stiprajiem dzērieniem, ko lietojot tikai gaiējas nepieciešamības gadījumā. Pirmie viesi, kas iesēdās viņa zilajā žigulī, bija Anniņa un Jura māte. Drīz pēc tam sekoja brauciens ar Lindas māti un abām meitām. Pēdējo vajadzēja aizvest Sandru, jo viņa aizkavējās, palīdzot mātei novākt viesību galdu.

Tikko Ēriks un Sandra izgāja uz ielas, pie zvaigžņainajām rudens debesīm nostiepās spoža svītra. Tādās reizēs parasti mēdz iesaukties: «Zvaigzne krīt!» Viņi nolūkojās klusējot.

Ēriks atvēra mašīnas durvis blakus šofera sēdeklim.

— Lūdzu! Droši vien tev nav gadījies sēdēt tik lētā ma­šīnā, šī maksā trīsdesmit kapeiku. Kam nav laimes mīlestībā, laimējas loterijā.

Sandra apsēdās un, saņēmusi ērtāk smaržojošās rozes un neļķes, ko māte uzspieda ņemt līdzi, sacīja:

— Ja ziedus, ko dāvina jubilejās, varētu izdalīt ilgākam laikam . .. Pārāk ātri tie novīst. — Pēc šiem vārdiem varēja nepūlēties slēpt savu melanholisko noskaņojumu.

— Un runātājiem pašu teiktie skaistie vārdi aizmirstas tik­pat drīz, tie varbūt nenodzīvo grieztā zieda mūžu. — Ēriks, īsu mirkli paskatījies Sandrā, ieslēdza motoru.

Kamēr pārbauca Suvorova ielai, viņi neko nerunāja.

Ieraugot tēva viesībās Ēriku, Sandrai nācās saņemties, ne­izrādot pārsteigumu. Tā nebija tikai negaidīta tikšanās ar vairāk nekā desmit gadus nesatikto kādreizējo skolas biedru vien. Tā bija tikšanās ar bērnību, ar agro jaunību un pirmo kautrīgo mīlestību, kad divi cilvēki tiecās viens pie otra un satikušies nezināja, ko darīt, kad mīlestība pārstrāvoja uz otru ar slepeniem skatieniem un nedrošiem, it kā nejaušiem pieskārieniem, kad vārds «mīlestība» bija sargājams, to baidījās pieminēt, lai, skaļi izteikts, tas neaizbaidītu prom pašu mīlestību. Tādas atmiņas pieteicās Sandrai, īsu brīdi pabīdot malā visu pārējo.

Ērikam šī tikšanās bija gaidīta. Viņš Sandru vēlējās ierau­dzīt tālu un svešu. Gribēja beidzot tikt vaļā no domām par viņu, kas vēl arvien laiku pa laikam uzvirmoja un traucēja pilnībā bez atlikuma nokļūt citas sievietes varā.

Abi vairījās no sarunām, kas atgādinātu seno pazīšanos.

— Vislabāk lielajā ciemiņu pulkā man patika profesora draugs Žanis, — pārbraucis pāri krustojumam, Ēriks pārslē­dza ātrumu, — spriežot pēc viņa nostāstiem, tam pazīstams katrs Lielupes līkums un visas zivju bedres. Viņš laikam neko citu nedara kā tikai makšķerē.

— Tagad, kopš pensijā aizgājis, jā, bet Žanis ilgus gadus ir nobraucis uz Lielupes kuģīša par kasieri, tāpēc tik labi pazīst šo upi. Tēvs savā runā tevi arī ierindoja makšķer­niekos.

— Uz to pusi ir, pie ūdeņiem sākās mūsu atpakaļpazīša- nās ar tavu tēvu, un tāpēc arī pašreiz te esmu gadījies. Man tikai darbs tāds, kas neļauj izrauties no Rīgas ārā tik bieži, cik gribētos.

Sandra no citiem skolas biedriem bija uzzinājusi, kur strādā Ēriks, tāpat kā viņš šo to dzirdēja par Sandru.

— Jā, darbs slimnīcā reizēm paņem vairāk laika, nekā paredzēts. Esam atbraukuši.

— Žēl .. . Iznāca braukt mazu gabaliņu. — Ēriks, aizve­rot mašīnas durvis, domāja: «Tagad man jāievēro indiešu sakāmvārds — «liels ir tas cilvēks, kas top akls, skatoties uz svešām sievām».»

— Tu gandrīz nemaz nedabūji pasēdēt pie galda. Paldies par izlīdzēšanu tēvam!

— Kas nu tā par izlīdzēšanu, pupu mizas.

Sapratis, ka Sandra cenšas saņemt puķes kreisajā rokā, lai varētu atsveicināties, Ēriks steidzīgi ieteicās:

— Es tevi pavadīšu līdz durvīm.

Vairāk viņi neko nerunāja, vienīgi atvadoties Sandra vēl­reiz pateicās.

Vāravu dzīvoklī bija kluss un tumšs. Visi jau gulēja. Sandra, lai cik nogurusi, parasti, atgriezusies no viesībām, vispirms nomazgāja rokas, pēc tam pārģērbās un, pirms iekāra svētku kleitu skapī, to apskatīja un, ja vajadzēja, iz­gludināja. Šoreiz viņa, pat neieslēgusi istabā apgaismojumu, iesēdās mīkstajā krēslā un, skatoties tumsā, ilgi tā sēdēja.

Sākot ar desmito klasi, kad Sandras zilajai skolas kleitai vēl piekļāvās smaga, gaiša bize, Ēriku Ausmām bieži re­dzēja viņas tuvumā. Patiesībā Ēriks ar Sandru bija kopā vienmēr — kad viņu neredzēja, tad domāja par viņu. Citi klases puiši Ērika agrāko iesauku «milzu lempis» apmainīja pret jaunu — «Sandras Miltiņas ēna». Divus gadus ilga šī draudzība. Vienpadsmitās klases izlaiduma vakarā Ivars, kurš arī bija Sandrā ieskatījies, gribēdams atriebties par viņa jūtu neievērošanu, nicinoši pateica: «Ausmaņa tēvs, būdams nabaga feldšeris, nevar spēt piepelnīt četriem dē­liem, tāpēc Ēriks staigā ar trīspakāpju piedurknēm — uz­valka piedurknes sprīdi no krekla aproces, un mētelim tās knapi sniedzas pāri elkonim. Tagad gan, kad nokļūs Miitiņa paspārnē, tad vienreiz apģērbsies.» Sandra par tādiem vār­diem pasmējās un tobrīd domāja, ka itin nekas viņu no Ērika nespēs šķirt. Bet kāda tēva paziņas viesībās Juris Vā­ravs ieraudzīja Sandru un tūliņ jutās neglābjami iemīlējies. Līdz tam viņam ar sievietēm nebija paveicies — gudrās šķita pārāk gudras, prātīgās pārāk prātīgas, neprātīgās pārāk neprātīgas. Sandrā viņš saskatīja sievietes ideālu, kur nekā nav par daudz un arī nekā netrūkst, kaut gan būtībā šādu vērtējumu uzspieda viņas īpatnēji pievilcīgais izskats, kas, sajūsminājis Vāravu, liedza ieskatīties arī apbrīnojamā ob­jekta raksturā. Vāravs drīz saprata, ka pilnīgu SandVas tu­vumu var iegūt tikai apprecoties, tālab bija uzmanīgs pie­lūdzējs. Ēriks mazdūšīgi nobēga malā, domājot, ka ar tādu iznesīgu, glītu vīrieti, turklāt jaunu, daudzsološu kinoreži­soru, viņam nav ko spēkoties. Sandra sākumā, neziņā ap­mulsusi, kaut arī Ēriks vairs nemēģināja ar viņu tikties, iztu­rējās noraidoši pret Vārava laipnībām, bet viņš bija pacietīgs un neatlaidīgs. Kāzu dienā Vāravs pats domāja, ka klejojumi mīlestības laukā ir beigušies un Sandra ir gala- piestātne, bet jau pēc gada viņš savu jauno sievu ierindoja pārāk prātīgo kategorijā un atkal uzsāka pilnības meklē­jumus.

Cilvēka dzīvē nekas patiesi izjustais nemēdz nogrimt tik dziļi, lai nekad neuzpeldētu virspusē. Vientuļi skatoties tumsā, Sandra nevarēja nedomāt arī par Ēriku, ko līdz šī­vakara tikšanās brīdim daudzus gadus nebija atcerējusies. Kāpēc tā iznācis — ar Ēriku draudzība pārtrūka, un Juris arī būs pagātnē. Vajadzēja redzēt, ka Juris nebija tas cil­vēks, par kādu mācēja izlikties. Bet ne jau vaina tai aklumā vien, vai tad viņa pati ir bez kļūdām? Varbūt nevajadzēja Juri pilnīgi atbrīvot no visām saimnieciskajām ģimenes rūpēm, tas viņu padarīja par svētdienas ciemiņu, kurš varēja iet un nākt, kad grib, un nekas no tā nemainījās. Tēvs mēdza teikt — vīri bēgot prom no ģimenes, ja tiem esot pārāk grūts mājas slogs vai arī no pārmērīgas izvaļošanās. Bet ko līdz gausties par neatgriežamo? Tagad būs tikai Anniņa un darbs. Tas ir daudz, ļoti daudz un tomēr par maz, ja ir trīsdesmit trīs gadi.

2

Kaspars, ielasījies grāmatā, nemaz nepamanīja no virtuves istabā ienākušo krustmāti Olgu, ko visi radi un draugi sauca par Oidzīti.

— Aiztec, dēls, uz bodi, paņem divsimt gramu ka­fijas!

Apskatījis lappusi, līdz kurai ticis, viņš aizvēra Darela «Mana ģimene un citi zvēri», tikai tad palūkojās sīkajā večiņā, kura stāvēja iepretī galdam.

— Labi. — Ievērojis Oldzītes brūnraibo zīda kleitu un svaigo frizūru baltajos, plānajos matos, Kaspars konstalēja:

— Šodien nāks Emīlija.

Emīlija bija viņas smalkākā draudzene.

— Re, kā neuzminēji vis, būs abas — Emīlija un Karlīne.

— Cikos?

— Pašā dienas vidū.

Vismaz stundas piecas paies, iekams trīs kādreizējās vie­nas ģimnāzijas audzēknes kopīgajā veclaicīgajā atmiņu ku­modē pārlūkos visas atvilktnes. Kafijas dzeršanā Oldzīte vienmēr aicināja pie galda arī Kasparu un ņēma jaunā, ja viņš atteicās. Ģērbjot mēteli, Kaspars sāka gudrot, kur varētu aiziet, lai nebūtu jānīkst vairākas stundas, klausoties jau daudzkārt dzirdēto.

— Kā tad, atkal izžāvusi! Par laimi, debess melna, droši vien būs lietus vai sniegs, un šī dabūs nest savas panckas iekšā, — to Oldzīte, skatoties pa logu, sacīja pati sev. Viņas krustdēls jau bija aiz ārdurvīm.

Kaspara vectēva māsa Olga augsti vērtēja savu dzīvokli. Rajons labs, tikpat kā centrā — Gorkija ielā iepretī slimnī­cai, pirmais stāvs arī pa prātam — nav jākāpelē, plašuma diezgan, kaut nelielas, tomēr divas istabas, turklāt ērtības — vanna un telefons. Caurstaigājamā istaba paknapāka, gara diezgan, bet šaura kā koridors, taču tām mēbelēm, kas Kas­param vajadzīgas, vietas pietika. Pie vienas sienas skapis ur» dīvāns, visu pretējo sienu aizņēma grāmatplaukts, un ista­bas vidū vēl varēja nolikt nelielu galdu un divus mīkstos krēslus. Televizors, bieži ieslēgts, stāvēja lielākajā, pašas saimnieces istabā.

Kā dzīvokļa vienīgo trūkumu Olga izjuta to, ka abām is­tabām logi skatījās pretējās mājas pagalmā, kur kāda pirmā stāva iemītniece bija iekārtojusi virvi un katru svētdienu iz­žāva liela izmēra, ne visai estētisku sieviešu veļu.

Mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā, Kaspars miti­nājās jūrmalā pie vectēva. Izbraukāt uz patālo lauku skolu, kur viņa vecāki ir skolotāji, nebija iespējams. Līdzko viņš sāka strādāt Botāniskajā dārzā, Oldzīte labprāt pieņēma brāļa mazdēlu savā pajumtē. Viņa visu mūžu saucās Liep- kalna, nebija gadījies neviens pa prātam, kura dēļ Olga būtu vēlējusies mainīt uzvārdu. Garus gadus nostrādājusi veikalā par kasieri un pieradusi būt cilvēkos, pēc aiziešanas pensijā viņa jutās vientuļa. Tagad Kaspars bija dēla vietā, un atlika tikai sagaidīt dienu, kad varēs nogaršot kāzu torti, tad tūliņ atdošot lielo istabu jaunajiem un pati ievākšoties caurstaigājamā — ko šai večai daudz vajagot. Bet Kasparam jau divdesmit trīs gadi, tomēr savu meiteni vēl nebija sa­ticis, kaut no sieviešu sabiedrības nemaz nevairījās: reizēm padejoja, pasēdēja katejnīcās, vienu otru pavadīja mājās. Viņam bija gadījies pat savs piedzīvojums. Toreiz Kasparam maz trūka no astoņpadsmit, kad iepazinās ar ņipru, tumš­matainu meiteni Ilonu, kas viņam iepatikās. Pēc pāris tikša­nās reizēm Ilona viņu ieaicināja savā Rīgas dzīvoklī uz dzimšanas dienas svinībām. Ar trim sarkanām rozēm iera­dies ciemos, nosēdējis stundu, Kaspars sāka brīnīties, kāpēc citi ciemiņi tik ļoti aizkavējas. Ilona, valšķīgi smaidot, tādā balsī, it kā savam viesim pasniegtu lielu balvu, paziņoja, ka vairāk neviens nav paredzēts un vecāki aizbraukuši uz laukiem. Viņi divatā sēdēja uz dīvāna, malkoja kafiju un skatījās pa televizoru garlaicīgu filmu, tik garlaicīgu, ka Ilona laikam iesnaudās, jo viņas galva noslīdēja uz Kaspara pleca. Un nez kā — pa miegam vai tāpat, bet viņas rokas pēkšņi apvijās vienīgajam ciemiņam ap kaklu. Kaspars sa­prata — tagad pienākas Ilonu noskūpstīt. Viņa tūliņ piecēlās no dīvāna, izstaipījās un nočivināja:

— Tu nemaz nevari iedomāties, cik mamma man brīniš­ķīgu krekliņu uzdāvināja!

švirkt! Kleita pāri galvai nost. Balts, mežģīnēm rotāts, patiešām glīts krekliņš, tā valkātājai grozoties, tika izrādīts no visām pusēm.

Kasparam šķita, ka mammas dāvanas demonstrēšana ieilgst, viņš pasniedza Ilonai kleitu un draudzīgi aizrādīja: — Apģērbies, citādi tu saaukstēsies un dabūsi iesnasl Tikko Kaspars to pateica, pa viņa vaigu noplīkšēja skaļa pļauka. Pēc tam aiz Kaspara muguras noblīkšēja Ilonas dzī­vokļa ārdurvis, lai viņam nekad vairs neatvērtos.

Atnesis Oldzītei kafiju, Kaspars pateica:

— Šosvētdien man norunāts ar draugiem skatīties dabā rudens atvadas.

Olga Liepkalna, tā sauktā Oldzīte, izbrīnījusies paraus­tīja plecus.

— Ir gan tie jaunie nesaprotami, tādā laikā, kad labs saimnieks nedzen suni ārā, viņi triecas prom no siltas mā­jas.

* * *

Ēriks Ausmanis savā dzīvoklī, iegrimis mīkstajā krēslā, šķir­stīja telefonu grāmatu. Bija pagājusi vairāk nekā nedēļa pēc Miitiņa jubilejas, un tikpat ilgi viņš zināja Sandras ad­resi, ko tai pašā naktī, atgriezies mājā, pierakstīja. Tagad ienāca prātā sameklēt viņas telefona numuru un pierakstīt blakus adresei. To darot, viņš nemaz nedomāja Sandrai piezvanīt vai apciemot, bet kavēties domās par viņu ne­viens nevarēja aizliegt. Tagad tā bija cita Sandra un tomēr kaut kur arī tā pati, kas skolas laikā. Tāpat kā pirms daudz gadiem, viņa varēja būt skumja, priecīga, bēdīga, bet ne­kad saīgusi. Kļuvusi sieviete, viņa izskatījās interesantāka. Smaidot vaigu bedrītes tādas pašas kā agrāk, bet smaids cits — uzsmaidīja, un tūliņ smaids apdzisa, neatstājot sejā nekādu atspulgu. Jā, tieši smaidot viņa parādīja, ka nes sevī bēdas. Svešs to droši vien nepamanītu, bet ja bijusi kādreiz labi pazīta … Ja Sandra būtu neviltota prieka pilna, tad Ēriks varbūt tik daudz par viņu nedomātu. Ierakstījis telefona numuru, viņš domīgi nolika piezīmju grāmatiņu uz rakstāmgalda.

Pie durvīm zvanīja. Negribējās nevienu satikt, tomēr jāiet paskatīties.

Mundrs un smaidīgs koridorā stāvēja Kaspars. Platām, atklātām, pelēkām acīm, gaiši brūniem, kupliem matiem, garš un tievs, viņš izskatījās gadus trīs jaunāks, nekā rādīja pase.

— Sveiks! Es domāju — tu atkal salsti upmalā.

— Kāpēc nāci, ja domāji, ka neesmu mājā? — To Ēriks sacīja jau istabā, pabīdījis ciemiņam tuvāk atzveltnes krēslu, kura nodeldēšanā Kasparam bija vērā ņemami nopelni.

— Gribēju pārliecināties. Kas jauns pasaulē?

— Jauns ir tas, ka var sastapt arī prātīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar dzīvi. Vakar mūsu nodaļā ienāca veca lauku sieviņa. Pirmo reizi slimnīcā. Es viņai, kā parasti, vaicāju: «Par ko jūs sūdzaties?» Un viņa atbild: «Nesūdzos, ne par ko nesūdzos. Man ir gotiņa, sivēnu nobaroju, dažas vistiņas arī ir, es varu labi iztikt, es nesūdzos.»

— No kāda anekdošu krājuma to izrāvi?

— Stāstu tev savu pieredzi.

— Tad es tev savu pieredzi arī pastāstīšu. Vakar pēc­pusdienā aizbraucu uz to Āraišu ielas māju.

— Nu un?

— Viņa tur dzīvo. Kad iegāju pagalmā, ieraudzīju gaišma­tainu pusaudzi skuķēnu purinām segu. Ļoti līdzīga viņai, noteikti māsa. Es laikam jocīgi skatījos, jo tas skuķis no­bijās un iebēga mājā.

Zinot drauga dabu, Ēriks iesmējās.

— Un tu nobijies no skuķa nobīšanās un laidies prom.

— Saprotams, es taču nevarēju skriet pakaļ tai meitenei un vēl vairāk nobaidīt. Bet tagad es zinu, kur jūrmalniece atrodama.

Ēriks piecēlās un, piegājis pie loga, skatījās, kā vējš gaisā trenkāja retas, sīkas sniega pārslas, kā negribētu tām at­ļaut nokrist zemē, bet tās nepaklausot balti izraibināja ielu un pretējās mājas dārzu, kura sētmalas ceriņiem vēl turējās laba tiesa zaļu lapu.

Kaspars redzēja tikai drauga plato muguru.

— Kad ieraugu tādu skopi ar sniegu apbārstītu zemi, es atceros bērnību. — Ēriks pagriezās pret Kasparu. — Maniem vecīšiem reizēm bija plāni ar naudu, tad māte brokastīs mums puikām deva ar cukuru apkaisītas rupjmaizes rikas un klāt piedzert ūdeni. Bet mēs visi četri tāpat beidzām augst­skolu kā tie, kam pat cīsiņi negaršoja.

— Pie kura brāļa pašreiz ir tavi vecīši?

— Pie vecākā. Viņam, kā jau lauku skolas direktoram pienākas, ir pašam māja un dārzs, kur manējiem rušināties, un trīs puikas, ar ko noņemties. Pie manis ir garlaicīgi. —• Ēriks atgāja no loga, apsēdās un aizsāka citu tematu:

— Es tev paziņošu svaigu atklājumu. Viens no taviem draugiem ir nelietis.

— Nevar būt. Kurš?

— Es.

— Nemuldi!

— Irma precas ar mūsu nodaļas bijušo slimnieku. Nāka­mais vīrs astoņus gadus par viņu jaunāks, nekas labs tur nav sagaidāms.

— Tava medmāsa Irma?

— Tā pati.

— Tad tev ir lielas bēdas, visi taču viņu uzskatīja tikpat kā par tavu sievu, — dzirdot tik satriecošu ziņu, Kasparam pazuda jautrais noskaņojums, kāds bija atnākot, un aizmir­sās, ka Ēriks nupat bija sevi nosaucis par nelieti, bet, vērī­gāk ieskatījies draugā, pamanīja viņa melnajos matos arī baltus un to, ka Ēriks izskatās vecāks par saviem gadiem. Dzīve nebija viņu saudzējusi.

— Man pienāktos atrunāt Irmu no šīm laulībām, kuru iigumam droši vien viņa pati netic, un piesolīt beidzot ar viņu precēties, bet es vēlēju laimīgu dzīvi ar jauno vīru. Irma taču precas tāpēc, ka ir nogurusi gaidīt manu gala­vārdu.

— Nē … To es nesaprotu.

— Saprašana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Ar irmu iepazinos tādā brīdī, kad viņu pameta līgavainis, man arī pa to līniju bija krahs, un tā mēs viens otru mierinājām, mierinājām, kamēr samierinājāmies ar likteni. Mana tikšanās ar viņu turpinājās deviņus gadus tikai uz ieraduma pamata. Puškinam ir tādas rindas:

«Un tādēļ dots tiek ieradums, Lai atvietotu laimi mums .. .»

— Ieradumam ziedot deviņus gadus droši vien ir par daudz … — To sakot, Kaspars jutās vīlies, tikai īsti nesa­prata, kādēļ.

— Tas viss ir pupu mizas, protams, salīdzinājumā ar pa­saules notikumiem. Neņem ļaunā, bet man jāaizbrauc uz darbu, nodaļā pat koridors pilns, jāpaskatās, kā tur iet.

Aizslēdzot dzīvokļa durvis, Ēriks sacīja:

— Mums iznāk pa ceļam.

— Nē, es arī aiziešu uz savu darbu, man vienkārši nav kur palikt. Oldzītei viešņas.

— Saprotu.

Nebija tālu jāiet no Dārza ielas, un Kaspars nokļuva savā ikdienas pasaulē, kas aizņēma sešpadsmit hektārus, bet šī mazā pasaule bija plaša ar dažādību, ko sniedza. Rīgas Botāniskā dārza zinātniskie pētījumi pāriet pāri savas noro­bežotās teritorijas sētai, arī izaudzētās un uzlabotās augu šķirnes aizceļo garus ceļus, un šī nelielā platība pietuvina citas tālās zemes, parādot savas bagātības katram, kas vēlas ar tām iepazīties.

Ieejot pa galvenajiem vārtiem, uzmanību tūdaļ piesaista augstā palmu māja. Palmas labi iedzīvojušās Latvijas zemē, bet virs galvas pieprasa jumtu. Aukstus vējus tās ar mieru klausīties tikai šņācam gar sienām un uz sniegu paskatīties caur stiklu, bet tieši satikties ar tiem palmas nevēlas.

Ceļmalā, nebaidoties no Kaspara, gāzelēdamās kā pīle, pastaigājās nobarojusies žagata. Pie augu mājām grozījās kovārņu pāris, lieloties ar iakatiņveidīgo pelēko pakauša spalvojumu.

Kaspars augu mājā izgāja cauri vestibilam un savienotāj- mājā nogriezās pa labi nelielā telpā nolikt mēteli. Orhideju telpā viņš satika zinātnisko vadītāju Astru Liepu. Viņai to- svētdien iekrita dežūra.

— Labdien! Kā veicas?

— Apmeklētāju maz, laiks pārāk nemīlīgs.

— Ejiet atpūtieties, es kādu stundu te uzkavēšos.

— Viesu laiks iet uz beigām, diez vai kāds vēl rādīsies, — aizejot sacīja zinātniskā vadītāja.

Augu māju agronoms Kaspars Liepkalns apmeklētājiem prata zinoši atbildēt, tikai nepacietīgākos iebaidīja ar pārāk garu stāstījumu, un tie, vienu atbildi noklausījušies, iziēma labāk vairāk neko nejautāt.

Viens palicis, Kaspars apstājās pie savas iemīļotās orhi­dejas Coelogyne massangeana. Tā nebija pieskaitāma dzim­tas krāšņākajām pārstāvēm, bet piesaistīja ar trauslumu, mai­gumu un neuzbāzīgo ziedu krāsu. Pakārtajā kastītē pāri malai nokareni liecās it kā ķekarā sakārtoti kādi divdesmit krēmkrāsas ziedi. Skatoties ziedos, Kaspars pamanīja garām paejam sievieti, kura apstājās pie ūdens augu mājas durvīm. Ja cilvēks viens pats nācis draņķīgā laikā uz Botānisko dārzu, tas droši vien gribēs ko uzzināt. Kaspars pagriezās prom no orhidejas ziediem. Ar muguru pret viņu stāvēja slaika sieviete vienkāršā, tumšzilā mētelī un melnā tamborētā cepurē, brīvi palaisto, pagaro salmu krāsas matu taisnās šķipsnas glaudās pie mēteļa. «Vai visas gaišmatainās sievie­tes man tīšām rādās, jeb es tikai tās vien redzu?» Kaspars piegāja tuvāk vienīgajai apmeklētājai, kura, apskatot podiņā iestādīto Veneras kurpīti, pavērsa seju pret viņu. Kaspars nenoticēja savām acīm. Vai tā nebija vīzija? Viņš skatījās tā, it kā ieraudzītā aina būtu jāpatur atmiņā visam mūžam.

Linda manīja ciešo skatienu un palūkojās Kasparā.

— Jūs gribat vaicāt par šo orhideju? — viņš steidzīgi jautāja, lai šoreiz nepazaudētu Jūrmalas gaišmati.

Linda saprata — tas ir Botāniskā dārza darbinieks.

— Es kādreiz Kurzemē redzēju mūsu dzegužkurpīti, tā ir ļoti līdzīga, vienīgi šai ziedā vairāk violetu toņu.

— Mūsu Latvija ar orhidejām nav bagāta, tikai trīsdesmit sugu. Daudzi nemaz nezina, ka dzegužpuķes un naktsvijoles pieder pie orhidejām, — Kaspars gribēja nosaukt visas su­gas un par katru īsumā pastāstīt, bet viņam, uztraukumā ātri runājot, pēc katra teikuma vajadzēja ievilkt elpu, un Linda paspēja pajautāt:

— Cik pavisam pasaulē ir orhideju sugu?

— Ap divdesmit pieci tūkstoši, un neviena cita ziedaugu dzimta nav tik bagāta ar ziedu formu un krāsu dažādību. — Kaspars sāka iejusties un runāja lēnāk, tāpat kā parasti. — Deviņpadsmitajā gadsimtā tropiskās orhidejas bija tik iecienītas, ka bagātnieki par tām nežēloja milzu summas. Par vienu retu eksemplāru ar trim ziediem samaksāts trīs­desmit reižu vairāk, nekā maksātu briljanti šo ziedu svarā. Orhideju mednieki meklēja šos retumus, riskējot palikt džun­gļos, saules dūriena, tropu purva drudža vai indīgas čūskas kodiena pieveikti.

Klausoties stāstījumu, Linda apskatīja orhideju mājokli un atgriezās atpakaļ pie ūdensaugu mājas. Tur iegājusi, viņa iz­brīnījusies lūkojās vislielākajā baseinā, kas aizņēma telpas vidu, arī uzrakstā pie tā sienas Victoria cruziana.

— Vai tad Viktorijas jums vairs nav?

Kaspars, kurš visu laiku viņai sekoja, pasmaidīja.

— Ar šo jautājumu jūs sevi nodevāt, ka neesat mūs ap­ciemojusi vēlā rudenī un ziemā. Pirms pāris dienām Viktori­jas godība ar četriem tačkas braucieniem izbeidzās kom­posta kaudzē, bet sēklas nākošai maiņai viņa atstāja. Savā dzimtenē Dienvidamerikā tā ir daudzgadīga, bet pie mums, iestājoties īsajām dienām, sāk nīkuļot. Lūdzu, minūti uz­gaidiet!

Linda nodomāja, diez vai viņš visiem tik gari stāsta?

Kaspars atgriezās ar puslitra piena pudeli rokā, pārsietu ar celofānu un pilnu ar ūdeni, kurā nogrimuši daži zaļgani «zirņi».

— Redziet, šīs ir Viktorijas sēklas, mēs tās saglabājam ūdenī un turam ledusskapī līdz janvārim, tad vispirms iesē­jam akvārijā, un maijā mazulis pārceļo uz lielo baseinu.

— No tik mazas sēklas izaug tāds milzenis!

«Viņai piestāv brīnīties, tad kļūst ļoti bērnišķīga,» Kas­pars ievēroja.

— Augļi arī neliela ābola lielumā. Esat redzējusi?

— Nē, bet ziedu gan. — Ka tas varens ar savu lielumu, bet nelikās īpaši skaists, to Linda noklusēja.

— Augu pa īstam var iepazīt, redzot ziedu, augli, lapas, pat sakni.

— Man galvenokārt interesē ziedi.

— Bet vai to jūs zināt, ka šī baseina Viktorijas balfais zieds, nodzīvojis savas divas dienas, pirms aizvēršanās kļūsi purpursarkans?

— Nē, to es dzirdu pirmo reizi.

Ūdensaugu mājā nekas tobrīd neziedēja, un valdošā zaļā krāsa to padarīja vienmuļu. Pie lotosu baseina, kur ūdenī peldēja ieapaļas lapas, Linda apstājās.

— Neviens zieds uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā Ēģiptes zilā lotospuķe. — Viņai atmiņā atainojās zils, mūsu ūdensrozei līdzīgs, pagarā kātā virs ūdens pacēlies, graci­ozs un noslēpumains zieds. — Pirmo reizi ieraudzījusi, no tā ilgi nevarēju aiziet.

Arī šoreiz Lindai nācās pastāvēt pie lotosu baseina. Bija jānoklausās Kaspara stāstījums par baltajām, rozā un dzelte­najām lotospuķēm un šo teiksmaino augu izpausmi mākslā un vietu sadzīvē.

Sarunājoties viņi iegāja kaktusu mājā, kur Lindas uzma­nību piesaistīja tās iemītnieku formu dažādība. Kaspars, brīdi klusībā vērojis Lindu, baidījās pārraut sarunu un atkal sāka stāstīt:

— Mūsu Botāniskā dārzā agrāk ir augusi arī Karaliskā Viktorija. Pirmo reizi tā uzziedēja 1933. gada 26. maijā. Par to izsludināja «Jaunākās Ziņās», un visu nakti cilvēki nākuši skatīties. Pensionētais dārznieks Dzenītis stāstīja, esot bijuši tūkstoš apmeklētāju. Kā jūs domājat, vai šodien arī tikpat daudzi atsacītos no miega, lai paskatītos retu ziedu?

— Domāju, ka ne. Toreiz nebija vēl televizoriskās iz­glītības un cilvēkiem vispār bija mazāk ko redzēt un dzirdēt.

— Un tas diemžēl šodienas cilvēku, viņam pašam par nelaimi, ir attālinājis no dabas. Es reiz redzēju pa ielu ejam jaunu, skaistu māmiņu un viņai pie rokas meitenīti kā dzīvu lellīti. Meitenīte apstājās un apbrīnojot skatījās trotuāra malā uzziedējušā pienenē. Arī māmiņai viņa gribēja parādīt savu brīnumu: «Mammiņ, pienenīte, skaties, redzi!» Bet mā­miņa parāva bērnu aiz rokas un aprāja: «Ir gan atradusi, par ko brīnīties! Ejam ātrāk, citādi multfilmu nokavēsim.» Meitenīte gandrīz paklupa, atpakaļ skatoties. Man tā bērna bija žēl.

Pa ceļam uz palmu māju Kaspars ieskrēja paņemt mēteli un pasacīt, ka aiziet. Palmu mājā Lindai nācās noklausīties arī Botāniskā dārza vēsturi. Viņu ieinteresēja tikai dārza sā­kums Dreiliņmuižā uz nepilnā hektāra zemes, bija dzirdēts pārāk daudz vienai reizei, lai visu to paturētu atmiņā. Kad Linda pateicās par stāstījumu runīgajam Botāniskā dārza darbiniekam, viņš sacīja:

— Es arī eju prom.

Tikko viņi izgāja pa lielajiem vārtiem, Kaspars sadūšojās pateikt:

— Mēs esam pazīstami.

Linda jautājoši palūkojās Kasparam tieši acīs, un viņam sirds apmeta kūleni.

— Mēs kādreiz braucām vienā vilcienā no Jūrmalas uz Rīgu. Esmu Kaspars Liepkalns — augu māju agronoms. Var­būt drīkstu zināt jūsu vārdu?

— Linda. — Viņa līdz šim bija klausījusies, ko stāsta Kaspars, un skatījusies, ko rāda augu mājas, tagad uzmanī­gāk pavērās viņā. «Šķiet, kā pa miglu tiešām kādreiz būtu redzēts.»

Pie pirmā tramvaja piestātnes Linda ciešāk savilka šalli ap kaklu, un Kaspars ievēroja viņas slaidos, vēj vasaras iedegumu saglabājušos pirkstus un arī uz labās rokas gre­dzena nesēja baltu svītriņu.

«Vasarā viņa ir valkājusi gredzenu,» — tas Kasparam diez kā nepatika.

Tramvajā viņi dabūja apsēsties blakām.

— Mēs reizē braucām elektriskajā vilcienā toreiz .. . To­reiz, kad jūs iznācāt no mājas pa logu.

Linda pasmējās.

— Es domāju, ka mani neviens neredzēja. Es reizēm pār­maiņas pēc durvis nelietoju.

Te nebija glābjošās augu mājas, kur varēja stāstīt un stāstīt. Kaspars jutās kā krastā izmesta zivs un klusēja.

Pie Radio ielas Linda izkāpa un pārgāja uz vienpadsmitā tramvaja piestātni. Kaspars no viņas neatstājās. Gandrīz vai tukšajā vagonā viņi atkal apsēdās blakus.

— Mums iznāk pa ceļam? — Linda painteresējās.

— Nē, bet jūs tik vērīgi klausījāties, ka man pieklājas jūs pavadīt.

— Kā jūs paspējat pavadīt mājās visus uzmanīgos klausī­tājus? — Lindas balsī ieskanējās viegla ironija, bet Kaspars neapvainojās.

— Šoreiz jūs bijāt vienīgā.

«Kāpēc viņa brauc uz Mežaparku? Ja tagad neuzzināšu, kur viņa dzīvo, to nemūžam sev nepiedošu.»

leilgusī klusēšana Kasparā radīja bažas, un viņš saka stāstīt par kakao koku.

Tikusi līdz savai piestātnei, Linda gribēja atvadīties, bet arī Kaspars piecēlās. Stokholmas ielā pie nelielas, pelēkas div­stāvu mājas zemās, zaļās sētas Linda apstājās un vēlreiz pateicās par stāstījumu.

— Jūs šeit dzīvojat? — Kaspars vaicāja, sapratis, ka, mē­ģinot norunāt tikšanos, varētu pavisam nogriezt ceļu pie viņas.

'— Jā.

— Apciemojiet biežāk mūs! Varbūt jums ir telefons, pie­zvanīšu, kas interesants uzziedējis.

— Paldies! Telefona man nav.

Sakot «uz redzēšanos», Kaspars domāja — viņa jau mani nemeklēs. Viņš brītiņu palika pie vārtiem un noskatījās, kā Linda iegāja caur verandu pirmajā stāvā.

Mājupceļā Kaspars visādi izprātojās par Lindu. Nav teikts, ka viņai noteikti jādzīvo pie vecākiem, bet varbūt tā Āraišu ielas skuķe nav māsa, tikai kāda radiniece.

Kāpēc viņa toreiz kāpa pa logu? Tikai joka pēc?

Tik jauna, bet vasarā uz labās rokas nēsājusi gredzenu. Tomēr, ja svētdienā viena pati braukusi uz Botānisko dārzu, viņai vajadzētu būt vientuļai. Bet vientulībai viņa par labu.

Vispēdīgi Kaspars nodomāja — uzvārdu nepateica, bet vārds Linda tieši kā viņai sadomāts. Slikti, ka nav tiesību pārdēvēt augu nosaukumus, tad viņš savu iecienīto orhideju nosauktu Lindas vārdā.

Bet Linda, iegājusi istabā, tūliņ aizmirsa tik ļoti uzmanīgo Botāniskā dārza darbinieku. Zinta nebija viena. Pie apaļā galda, rokām apskāvis tukšu tējas glāzi, it kā gribētu pie tās pieturēties, sēdēja sarkanmatainais Osvalds Egle. Lindai ienākot, viņš strauji pietrūkās kājās, apgāžot krēslu, ko pats paspēja noķert, kad tas slīpi gandrīz jau bija pietuvojies grīdai. Nolicis krēslu vietā, viņš paklanījās.

— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīdi. Ja mana per­sona tevi traucē, varu tūliņ attālināties.

— Sēdies un neāksties! — Arī Linda paņēma sev krēslu.

— Atnācu aplūkot, kādā vigvamā, mitinās manas kolēģes.

— Pateicamies par tādu uzmanību. Vai tēja, ko dzerat, ir karsta? Esmu nosalusi.

— Tu vēl neesi ievērojusi, ka es neatzīstu neko remdenu? Mēs jau padzērām. Atnest tev krūzīti?

— Paldies! Es pati.

Atgriezusies no virtuves istabā ar tasīti un krustmātes Sofijas dāvāto aveņu ievārījuma burciņu rokās, Linda ierau­dzīja Zintu vienu.

— Kur tad Jampampiņš?

— Jau prom. Viņam ir zibenīgi apgriezieni.

— Kāpēc tik drīz aizgāja?

— Viņš te divas stundas notarkšēja.

* Ґ *

Saule modina cilvēku darbam un viņa domām liek skriet tālāk prom no sevis. Bet ar mēnesi ir citādi. Nakts ir pare­dzēta atpūtai, un tā ir katra personisks īpašums. Ja mēness kādam laupa miegu, tad domas mēdz riņķot mazākā aplī — ap sevi.

Kamēr Linda kavējās Botāniskā dārza augu mājās, pa to laiku pirmās sniega saujas, satikušās ar nesasalušu, mitru zemi, lēnām kusa. Bet, jau viņai braucot tramvajā, debess sāka skaidroties un sals pieņēmās stiprumā. Iestājoties rudens nakts melnajai tumsai, debess pilnībā izrādīja savu zvaigžņu bagātību. Dažas bija spožākas un tuvākas, citas tālākas un mazāk apveltītas ar mirdzumu. Apnicis ganīt zvaigznes, apa­ļais mēness skatījās tās istabas logā, kurā gulēja Linda un Zinta.

— Linda, vai tu jau aizmigi? — Zinta pusčukstus iepra­sījās.

— Vēl ne.

— Es sākumā domāju — Jampampiņš tās divas stundas nīka, lai tevi sagaidītu, bet iznāk …

— Tev nav dūšas atzīties, ka viņam par maz tevi redzēt tikai skolā vien.

— Varbūt viņam nebija kur mesties. Osvalds par sevi teica: viņš esot nenopietns tāpēc, ka pasaulē pieteicies kā

Joks. Brālis un māsa bijuši jau precējušies, kad šis pirmo reizi iebrēcies. Māte strādājusi skolā par bibliotekāri, un Osvalds, līdzi staigājot, sācis mācīties pirmā klasē sešu gadu vecumā. Vasarā viņam palika astoņpadsmit un rudenī būs jāiet dienestā. Un par saviem vecīšiem viņš runāja tā, it kā uz mēles būtu cukura graudiņš.

— Mēs parasti tik maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem diendienā satiekamies, un tāpēc bieži tos nesaprotam vai pārprotam. Aiz visas ākstības var manīt, ka Osvaldam gal­vas vietā nav tikai ar gaisu piepūsts balons.

— Bet tu gan esi labiņa, no vīra neesi lāgā atšķīrusies, un cits čalis jau staigā blakus. Es pa logu redzēju.

— Tas man pavisam svešs. Satiku viņu Botāniskā dārzā. Kāpēc nāca pavadīt, nezinu.

— Uz tikšanos nesauca?

— Mums uz to pusi runas nebija. Vīrietis ar sievieti taču var runāt arī kā cilvēks ar cilvēku.

— Tu runā tik briesmīgi pareizi, ka man sāk nākt miegs. Arlabunakti!

Arlabunakti bija pateikts, bet apajais mēness joprojām skatījās logā un neļāva istabā ienākt miegam.

3

Edmunds Luters savā Rīgas dzīvokļa piesmēķētajā istabā nolika uz stūra galdiņa nupat iztīrītu smagu kristāla pelnu- trauku un atvēra logu. Auksts gaiss vispirms iesitās sejā, pēc tam apskrēja apkārt telpai. «Būs jāmet nost tā pārmērīgā ļuļķēšana, dzīvoklis piesūcies ar tabakas smaku kā krogā, un iekšas arī vairs netur tos nikotīna kvantumus.» Edmunds ar izslāpuša cilvēka kāri dzēra svaigo gaisu. Viņš stāvēja tik ilgi, kamēr kļuva salti, tad, aizvēris logu, staigāja pa istabu, sev vietu neatrodot. Pēdējā laikā Edmunds jutās ne­kur un nekam nepiesaistīts. Vajadzētu iet gulēt, rīt agri jāceļas. Izņēma no dīvāna segu un palagu, bet, tos neuz- klājis, iegāja bijušajā Lindas istabā. Noklikšēja slēdzis, un pie sienas piestiprinātajā japāņu lietussargā kā abažūrā no­slēptā elektriskā spuldze apgaismoja nelielu istabu, kurā valdīja divas krāsas — zila un balta. Mēbeļu koka daļas baltas, bet drēbes pārvilkumi gaiši zili. Vienīgi ar savu zeltīto rāmi lielais sienas spogulis pievērsa īpašu uzmanību, un zem tā novietotais zemais galdiņš lielījās ar graciozu, spoži nospodrinātu vienas sveces svečturi. Istabas tapetes atgādināja pelēcīgu blāvi zilām, izplūdušām puķēm rotātu zīdu. Edmunds piegāja pie sienas un ar mazu, spožu atslē­dziņu atvēra tapetēm nomaskētās sienas skapja durvis. Pēc tam izgāja priekštelpā un atgriezās ar diviem prāviem ādas čemodāniem.

«Jau otrais mēnesis, kopš Linda prom un nav pat pie­zvanījusi. Viņa vairs nenāks atpakaļ. Nenāks . .. Bet drēbes viņai vajadzīgas tūliņ, tagad. Jāaizved tās viņas mātei un jāpasaka, ka piekrītu laulības šķiršanai.»

Edmunds ņēma laukā no skapja veļu un apģērba gabalus un pildīja ar tiem čemodānus. Ar to šī māja atvadījās no Lindas. Aizverot otrā čemodāna vāku, Luters domāja: «Pat visskaistākās mantas ir nevērtīgas, ja nav cilvēka, kam tās vajadzīgas.»

No rīta, kad zvanīja pulkstenis, lai modinātu Edmundu, viņš vēl nebija iemidzis.

* * *

Meistare Mīlšteine jutās pārsteigta — Lindai Luterei ne­bija neviena kavējuma un atzīmes teicamas. Interesanti — godīgi centīga vai iedomīgi godkāra? Pavērojot Lindu rūp­nīcā un skolā, Mīlšteinei radās tālejošs nodoms, ko viņa pagaidām nevienam neizpauda. Vēl Lutere uzmanīgāk jā­papēta un jāpārbauda. Nolēmusi izraudzītai audzēknei īpaši pievērsties, sākot ar pirmdienu, Mīlšteine, tikko noskanēja pēdējās stundas beigu zvans, iegāja estētikas kabinetā un palūdza Lindu mazliet uzkavēties.

— Gribu ar jums atklāti parunāties, varbūt varēsit man palīdzēt. —- Meistare pētoši skatījās Lindā. — Jums patīk mūsu skola?

— To nevar atbildēt ar vienu vārdu — jā vai nē. Daudz kas patīk, un nepatīkamā arī netrūkst.

— Ko jūs, no audzēkņa viedokļa lūkojoties, uzskatāt par galveno pozitīvo vērtību?

— Nu … Var saprast, ka mums ne tikvien cenšas iedot rūpnīcām vajadzīgo amatu, bet domā arī par audzēkņu individuālo estētisko pasauli, mūs grib iemācīt dzīvot inte­resanti un pilnvērtīgi. Un … — Linda nosarka, — te viens otrs atrod patvērumu, tas arī svarīgi.

«Nezin vai viņa to dzirdējusi vai pati tā domā?»

«— Un kur jūs saskatāt negatīvo?

—■ Galvenokārt dažos audzēkņos. Tepat skolā reizēm re­dzam rupjumu un stulbumu, bet aiz skolas durvīm šīs īpa­šības to valkātājiem noteikti izpaužas pastiprināti.

— Pārmetums audzēkņiem reizē ir pārmetums skolai. Skola no skolēniem nav atšķirama. Audzināšana profesionāli tehniskajās skolās ir grūts un sarežģīts process. Mēs saņe­mam audzēkņus, kas beiguši astoņas klases un ir jau gandrīz izveidojuši savu raksturu. Bieži vien ir runa nevis par audzi­nāšanas turpinājumu, kā tam vajadzētu būt, bet par pārau­dzināšanu. Mūsu sistēmas mazāk populārās skolas daļēji ir vecāku un vispārizglītojošo skolu kopīgā brāķa uzsūcējas. Pagājušā gadā viens pirmā kursa audzēknis otrā septembra naktī mēģināja aizdzīt prom pagalmā atstātu žiguli un, ne­mākulīgi apgriežot mašīnu, iedrāzies sētas stabā, pamatīgi sabuktēja pakaļējo spārnu. Par laimi, viņu turpat ieraudzīja, un tas lielāku postu nepaspēja nodarīt. Mēs šo pusaudzi divās dienās nesamaitājām, bet skolai par vienu pārkāpumu vairāk. — Mīlšteine gaidīja, ko Linda piebildīs.

— Es domāju, nav svarīgi, kam pieraksta pusaudžu pār­kāpumus, sliktākais, ka tie vēl arvien eksistē.

— Un sliņķi, no kuriem vidusskolas laimīgi tikušas vaļā? Tie, kuriem aiz trijnieka noslēpies divnieks. Kad tāciu skolēnu izsaucam pie tāfeles, viņa noslēptais divnieks pagrūž prom trijnieku un ielien mūsu atzīmju žurnālā.

— Bet vai ar sliņķiem nav tā, jo skoiai labāka slava, jo vairāk labo skolēnu pievelk? Varbūt daži mūsu skolas skolo­tāji tāpat turpina trijnieku dāvināšanu par to vien, ja sko­lēns nopūlējies aiziet līdz tāfelei?

— Tik vienkārši tas nav. Ir profesijas, kuras pievelk vai­rāk, citas mazāk. Apavnieki neskaitās sevišķi iecienīti. Mums nav kopmītnes, un tas kavē lauku bērniem iestāties mūsu skolā, un tomēr mums ir daudz labu audzēkņu, tādu, kuri labi atnākuši, arī tādi sastopami, kuri pie mums kļuvuši la­bāki. Un sliktāko labošanā varētu panākt daudz vairāk, ja audzēkņi atbalstītu pedagogus, aktīvāk iesaistoties negatīvā apkarošanā. Vienaldzīga noskatīšanās ļaunumā būtībā ir tā atbalstīšana. Daudz lielāks ļaunums, nekā domājam, ir zēnu kaušanās, kas var beigties pat traģiski. Es nekļūdīšos, ja sa­cīšu — šī netikuma izskaušanā audzēkņi var darīt vairāk nekā pedagogi. Arī meitenēm nevajadzētu vienaldzīgi no­skatīties zēnu kautiņos, var taču pasaukt palīgus ķīviņa lik­vidēšanai.

Linda klusēja, arī viņa bija pagājusi garām, pat nedomā­jot iejaukties, kad redzēja zēnus kaujamies.

Sarunā pārliecinājusies, ka Linda viņas tālejošam nodo­mam piemērota, Mīlšteine paskatījās rokas pulkstenī.

— Nu gan aizrunājos, un nemaz neesmu pateikusi gal­veno, kādēj jūs aizkavēju. Vai esat ar mieru iesaistīties aģit- brigādē?

— Nezinu … es laikam nepratīšu.

— Pratīsit. šo sestdienu mūsu skolā paredzēta atklāto durvju diena. Vienu ciemiņu grupu uzticēšu jums un Osval­dam Eglēm. Jūs īsumā pastāstīsit par apavnieku profesijas nozīmi, mazliet vēstures un nobeigumā pateiksit, kādus amatus pie mums var iemācīties. Un, kaut arī tas visiem zi- nāms, nobeidzot der atgādināt, ka trīsgadīgajā kursā apgūst arī vidējo izglītību un ceļš uz augstskolu nav nogriezts. Egle demonstrēs diapozitīvus. Aizvedīšu jūs tūliņ pie meis­tares Bergas, viņa iedos attiecīgo literatūru.

Saņēmusi grāmatu saini, kurā ietilpa arī smags enciklopē­dijas sējums, Linda no skolas gāja pie Sandras. Ieaicināta māsīcas istabā, viņa kā svarīgu notikumu sāka stāstīt par sestdien paredzēto atklāto durvju dienu.

Pacietīgi noklausījusies, Sandra sacīja:

— Tas labi, ja arī nelielu pienākumu vērtē nopietni, bet uztraukumam vietas te nav.

— Tu tā vari teikt, bet ko lai es daru, ja viņi sāks sarunā­ties un neklausīsies?

— Tādiem gadījumiem gatavas receptes nav, jārīkojas at­bilstoši konkrētiem apstākļiem. Vienīgi tev varu ieteikt iz­vairīties no aizrādījumiem, pamēģini tā: pārtrauc runāt un skaties uz nedisciplinēto klausītāju, ja viņš nebūs biezādai- nais, pats apklusīs.

To iedomājot vien, Linda nopūtās.

— Nesaprotu, ko izvēlēties stāstīt no tik plaša materiāla.

— Pameklē interesantākos, mazāk zināmos faktus. Kaut gan ar interesantumu var pārcensties un pazaudēt galveno domu. Man vēl tagad jānosarkst, atceroties pirmo darba gadu, kad viena kolēģe palūdza pāris nedēļas aizstāt va­kara skolā viņas brāļasievu. Man gadījās stāstīt par nitro­celulozi. Lai būtu lielāks efekts, es stundā saliku čauganu nitrētas vates kaudzīti uz plaukstas un palūdzu kādam sko­lēnam aizdedzināt, tu jau zini — tā sadeg tik strauji, ko roka nespēj apsvilt. Tajā skolā bija četras vienpadsmitās klases, pirmās trīs stundas, pēc manām domām, izdevās labi, bet pēdējā — tiklīdz acumirklīgā liesma uz manas plaukstas apdzisa, klasē atskanēja aplausi. Es apmulsu, tomēr pavaicāju, kam tie domāti. No pirmā sola atbildēja: «Cirkā vienmēr aplaudē.» Būtībā mana stunda bija izgāzusies, es nepratu pietiekoši akcentēt nitrocelulozei raksturīgās ķīmis­kās īpašības, un eksperiments, kam vajadzētu nostiprināt zināšanas, pārvērtās izklaidējošā priekšnesumā.

Krustām šķērsām ar Sandru izrunājusies, Linda, atgriezu­sies savā Mežaparka istabas stūrītī, šķirstīja grāmatas un meklēja ko stāstīt, aizmirstot bažīties, kā tas izdosies.

Ātri pienākušajā sestdienā abas lielās grīdas vāzes ieprie­cināja plašo apavnieku skolas priekštelpu ar sprogainiem, koši dzelteniem krizantēmu ziediem. Mācības beidzās agrāk nekā parasti, bija jāatbrīvo telpas tiem pusaudžu vecuma skolēniem, kas nāks paciemoties, paskatīties, un varbūt daži no viņiem nākošā gada pirmajā septembrī atvērs šīs skoias durvis, lai virinātu tās trīs gadus.

īsi pirms sākuma otrā stāvā pienāca ziņa — esot ieradu­šies ap divi simti viesu, šo straumi saplūdināja pa četrām tel­pām. Lindai un Eglēm uzticēja fizikas kabineta grupu. Ejot iekšā, Osvalds Lindai pačukstēja:

— Ja es esmu tuvumā, tad tev nav ko baidīties.

Mīlšteine iepazīstināja viesus ar Lindu, kas, sev par laimi,

neievēroja pēdējā rindā sēdam Teraškēvicu, citādi būtu vēl vairāk uztraukusies.

Līdz pēdējai vietai aizņemtajos solos pusaudžu vidū re­dzēja arī skolotājus un vecākus. Visu acis pievērsās Lindai, un bija jāsāk runāt:

— Ir profesijas, kuras laika gaitā kā nevajadzīgas izzudu­šas, piemēram, jumiķa amats. Apavnieku profesija mainās, pilnveidojas, bet pastāvēs vienmēr. — Linda ievēroja, ka daži skolēni skatās pa logu, arī viņa palūkojās un, ieraudzī­jusi kustīgu sniega aizkaru ārpus rūtīm, sacīja to, kas kon­spektā nebija ierakstīts: — Iedomājieties, ja šeit ienāktu ļaunā burve un pavēlētu visiem mūsu apaviem aizlidot prom. Kā mēs baskājaini pa sniegu aizbristu uz mājām? .. . Apav­nieku uzdevums nav tikai apaut cilvēkus, tiem zināmā mērā jāgādā arī par viņu garastāvokli un darba spējām. Norīvētas kājas vai kurpes, kuras spiež, var samaitāt vislabāko noska­ņojumu … — Klausījās uzmanīgi, un Linda sāka justies brī­vāk. Nobeigusi runāt, viņa nenožēloja šim piecpadsmit mi­nūšu stāstījumam gatavojoties atdotās stundas.

Tikko Linda izgāja no fizikas kabineta, Teraškēvics Mīl- šteinei sacīja:

— Kā redzu, jums domas par Luteri mainījušās.

— Viņa tomēr pieder pie aitiņām, kuras var apēst vilku, tikai pēc tāda principa — pozitīvā aitiņa aprij negatīvo vilku.

Abi pasmējās.

Kāpjot lejā uz garderobi, Linda atcerējās pagājušās svēt­dienas Botāniskā dārza darbinieku. «Viņš varētu runāt des­mit stundu no vietas.»

Priekštelpā pie loga Linda ieraudzīja Rasmu.

— Vai māšel! Kāpēc nenāci augšā?

—- Es palikšu vidusskolā, un šeit man nekas cits nav mek­lējams kā vienīgi tu. Paskaties, cik stipri snieg.

Brītiņu abas vēroja logam garām slīdošas nelielas, baltas sniega pārslu piciņas.

— No rīta skolas pagalma akmeņi bija pliki un pelēki, bet tagad sniegs tos paslēpis, vairs nav redzami.

— Uz akmeņiem nav daudz ko skatīties, viņiem tava uz­manība nav vajadzīga. Mani sūtīja mamma un lika pateikt: «Ja dzīvē neveicoties, tad ģimenei ciešāk jāsaiet kopā, nevis kā pieneņu pūkām jālido pa vējam diezin kur.» Iraida ar savu Lahu sameklēja citu istabu un vakar aizveda pēdējās man­tas. Šodien sešos es un krusttēvs Miltiņš aizbrauksim tevi pārvest pie mums.

— Un mēs atkal būsim kopā?

— Vai tu nepriecājies?

— Priecājos, tikai uzreiz nevaru apjēgt.

Māte un Rasma norunāja pirmās dienas Lindai neatgādināt Edmundu un tāpēc viņa atvestās drēbes salika mazākajā is­tabā mātes skapī, kurš, vairākus gadus būdams pustukšs, beidzot saņēma skapja amata pilnu slodzi. Laikus tika domāts par svinīgām vakariņām. Rasma dienu iepriekš tūliņ no skolas devās sirojumos pa veikaliem. Pastāvot rindā, viņai laimējās dabūt aknu desu. Māte apsolījās cepeš­krāsnī apcept siera maizītes. Pašu savāktā liepziedu tēja virtuves baltajā skapītī bija lielā vairumā.

Profesors Miltiņš, nobremzējis savu zilo žiguli pie Lindas mātes mājas, atteicās iet augšā, atrunādamies, ka vienreiz ar darbiem cilpa kaklā un esot nonācis briesmīgā laika defi­cītā. Patiesībā viņš sevi šai reizē uzskatīja par lieku.

Māte, ieraudzījusi Lindu, bez asarām neiztika. Pašņukstē- jusi uzsmaidīja un, apkampusi abas meitas, sacīja:

— Mēs ilgi iztikām vienas pašas un iztiksim, cik ilgi va­jadzēs.

Tēja ar Miltiņu Gaujmalas dārza upeņu ievārījumu bija smaržīga, un vienkāršās vakariņas garšoja labi.

Lielāko istabu Linda ieraudzīja tādu pašu, kā pirms gada no tās šķiroties. Apklājot dīvānu, viņa domāja: «Pat sega tā pati, tikai esmu apgājusi pasaulei apkārt un atgriezusies iz­ejas punktā.»

Gaismu nodzēsa, bet masas platām acīm skatījās tumsā.

— Linda, es gribētu, lai tu paliktu pie mums vienmēr, bet tu droši vien drīz aiziesi prom, — Rasma tīšām skaļi nopūtās.

— Kāpēc tu tā domā?

— Tāpēc, ka esi smuka un atkal kādam būsi vajadzīga, bet man neviens nepatīk, un laikam es arī nepatīku. Es būšu vecmeita.

Linda piecēlās, basām kājām pārgāja pāri istabai, ap­sēdās uz Rasmas dīvāna malas un uzlika roku viņai uz pleca.

— Tu esi maza muļķīte, jo ilgāk paliksi bērnišķīga, jo labāk tev pašai. Patikšanai pienāks arī tava īstā reize, un to jāmāk sagaidīt.

* * *

Svētdienas pēcpusdienā Zinta, izdzirdusi durvju zvanu, domāja, ka nāk Osvalds, un pasteidzās viņu ielaist, lai saim­niekiem nebūtu veltīgi jāstaigā, bet pie verandas stāvēja svešs jauneklis ar papīrā ietītām garkātainām puķēm rokā. Viņš pieklājīgi paklanījās.

— Labdien! Lūdzu, vai drīkst satikt Lindu?

— Viņa šeit vairs nedzīvo.

Atnācēja sejā klaji izpaudās bēdīgs apmulsums.

— Pagājušā svētdienā viņa te dzīvoja.

«Tad tas ir Botāniskā dārza pavadonis,» Zinta tūliņ sa­prata.

— Raudāt nevajag. Ienāciet iekšā.

Mēteli novilkt Kasparam nepiedāvāja.

— Sēdiet, lūdzu.

— Paldies.

— Es zinu, kā viņu var sastapt, bet neesmu pārliecināta, ka arī jums tas jāzina.

— Man viņa noteikti jāsatiek, tas ir ļoti svarīgi.,.

— Kam svarīgi?

— Man, — Kaspars, to pateicis, sajuta, cik istabā karsti.

Tāda atklātība bija pietiekams iemesls, lai Zinta atļautos

svešiniekam sacīt — tu.

— Tā būtu tūliņ teicis. Vai tu esi no Botāniskā dārza?

Kasparam šo jautājumu bija patīkami dzirdēt. «Viņa ir

stāstījusi par mani.»

— Esmu.

— Bet ko tu zini par Lindu? Vienīgi, ka viņai ir smulrs ģīmītis.

Kaspars neko nejautāja, domājot, ka runīgā meitene pati sāks stāstīt. Tā arī bija.

— Viņa ir ne tikai smuka, bet arī gudra. Gudrajām iepa­tikties nav viegli, un nekad tas nepadodas ātros tempos. Es, piemēram, esmu dumja. Vai gadījumā nevēlies iepatikties man? Nebaidies, nebaidies, tu man nemaz neimponē, esi pārāk garlaicīgs.

To pasacījusi, Zinta pasmējās un, izplēsusi no klades la­piņu, kaut ko uzrakstīja.

— Te ir viņas skolas adrese un cikos mācības beidzas, tas pats par darbu. Ja tu no savām puķēm nevari atprasī­ties, tad redzēsi viņu tikai aiznākamā sestdienā. Sākot ar rīt­dienu, mēs visu nedēļu strādāsim rūpnīcā. Mājas adresi arī pierakstīju, bet tur nedrīkst iet, viņai stingra valdīšana un stipri jūtama aristokrātisko radu ietekme.

— Paldies. — Kaspara skatiens pievērsās lapiņai, ko Zinta jau gribēja viņam atdot, tad pēkšņi apdomājās.

«Tonakt runājot varēja saprast, ka viņš Lindai ir tukša vieta. Jāuzlej šim auksta duša, lai sāk skatīties uz dufvju pusi.»

— Nesaki paldies, es tev to cedeli vēl neesmu atdevusi. Linda nemaz nav tāda meitenīte kā izskatās, viņa šoruden aizšmauca no vīra, kā putniņš pa logu aizlaidās. Saprati? Vai tev vēl vajag to izziņas materiālu par viņu?

Kaspars tikko jaušami pasmaidīja. «Tad tai reizē es viņu ieraudzīju.»

— Protams, ka vajag.

«Tas ir neglābjami beigts.» Zinta pārlocīja lapiņu un pa­sniedza Kasparam. Pateicies viņš garkātainās puķes nolika uz galda.

— Tās jums.

— Paldies, kaut arī nebija man domātas. Pirmo reizi re­dzu tik savādus ziedus. Kā to puķi sauc?

— Strelīcija.

Ziedu forma un pat krāsa atgādināja paradīzes putnu no pasaku grāmatas.

Zinta, aplūkojusi svešādos, neparastos ziedus, vērīgi pa­skatījās Kasparā.

— Jā, gadās arī mūsdienīgas pasakas ar retiem paradīzes putniem.

Sestdien sasnigušajai, pabiezajai sniega kārtai bija īss mūžs, jo sals aizkavējās un neatnāca. Svētdien brīžiem lija lietus, deldējot sniegu, un pievakarē vairs tikai vietām turē­jās balti ielāpi. Visu nedēļu, kamēr Linda strādāja «Star­metī», laiks pieturējās puslīdz vienāds — drēgns un apmā­cies. Reizēm pelēkie mākoņi sūtīja zemei lietus un sniega maisījumu. Pirmdien, sākoties skolas nedēļai, Linda pagalma akmeņus ieraudzīja atkal plikus un slapjumā spīdošus. Mā­cību dienas beigās iznākusi pagalmā, viņa skatījās lejup un neievēroja pie pretējās mājas sienas stāvam Kasparu, bet Zinta, kas gāja reizē ar Lindu, tūliņ pamanīja vientuļo gai­dītāju un kļuva steidzīga.

— Sveiki, Linda, es laižos, — un aizskrēja.

Kaspars pienāca Lindai klāt tikai uz ielas.

Viņa pabrīnījās:

— Atkal mums gadījies satikties?

— Šoreiz tikšanās ir apzināta. — Kaspars bija nolēmis būt drosmīgs. — Aiziesim uz «Rīgas» bāriņu izdzert pa glā­zei kafijas, gribu jums ko paziņot.

— Kas jauns uzziedējis augu mājās?

— Katru minūti kaut kur kaut kas uzzied, un katru minūti kaut kur kaut kas iet bojā. Kā būs ar kafiju?

Linda, pie Luteriem dzīvojot, bija ieradusi dzert kafiju, bet īsajā patstāvīgās dzīves laikā šo dārgo dzērienu paspē­jusi aizmirst. Piekrītot iegriezties bāriņā, Linda pati neap­tvēra, ko viņa vēlējās vairāk — iedzert kafiju vai parunāties ar jauno paziņu.

Bāriņā pie letes uz augstiem sēdekļiem sēdēja trīs dien- vidnieciska izskata melnūsaini vīrieši un, rokām žestikulējot, skaļāk nekā pieklātos sarunājās svešā valodā. Durvīm tuvā­kajā rindā pie pirmā galdiņa drukns vīrietis kaut ko pusbalsī stāstīja tumšzilā kostīmā ģērbtai slaikai dāmai. Reizē ar Kasparu un Lindu ienāca trīs vecākas sievietes un ieņēma ot­rās rindas bufetei tuvāko galdiņu. Linda un Kaspars izvēlē­jās pēdējo galdiņu blakus durvīm, kas veda restorānā.

Linda šeit bija aizvadījusi ne vienu vien stundu kopā ar Edmundu, tikai citā laikā — pēc septiņiem, kad drīkstēja smēķēt, spēlēja mūzika un pulcējās daudz cilvēku. Vakara publika bija citāda nekā dienas apmeklētāji. Linda diez kā­pēc negribēja izrādīt, ka šīs telpas labi pazīstamas.

— Ko mēs ēdīsim? — Kaspars vaicāja.

113

— PaldiesI Lūdzu tikai kafiju, es nupat skolā pusdie­noju.

5 — 490

Kasparam tas nepatika, viņš gribēja būt izšķērdīgs.

— Varbūt vīnu?

— Nē, paldies,

— Man atļausit vienu glāzi?

— Lūdzu.

Atnesa kafiju un vīnu.

— Aizpagājušā svētdienā biju Mežaparkā. — Kaspars mēģināja ieskatīties Lindai acīs, bet viņa izlikās aizņemta, ļoti garšīgi dzerot kafiju.

— Es to sapratu jau pirms jūsu atzīšanās.

— Lai šodien varētu jūs satikt, atprasoties no darba, ne­kaunīgi sameloju. Savā Individuālajā plānā esmu ierakstījis turpmāk jūs sagaidīt katru otro sestdienu pie skolas durvīm.

Lindai patika dzirdēt, ka viņu grib satikt, bet par nepie­ciešamību viņa šo tikšanos neuzskatīja.

Un to jūs gribējāt man pazinot?

— Jā.

— Manos individuālajos plānos tuvākā laikā nav pare­dzētas nekādas tikšanās.

«No tā saprotams, ka viņai arī neviena cita nav, un es varu mierīgi gaidīt pie skolas durvīm.»

— Varbūt jūs kādreiz atcerēsities Botānisko dārzu? — Kaspars Lindai pasniedza iepriekš uzrakstītu zīmīti, kurā zem darba telefona nebija aizmirsts uzrakstīt arī mājas tālruņa numuru.

Linda zīmīti paņēma, runa taču bija par Botānisko dārzu, nevis par Kasparu Liepkalnu.

Vienas kafijas glāzes izdzeršanai daudz laika nevajag, bet no otras Linda atsacījās.

Kaspara piedāvājumu pavadīt mājās Linda neatteica, kaut baidījās, ka Rasma vai mamma neierauga, tad būs lielā ru­nāšana.

Pie Araišu ielas mājas vārtiņiem Kaspars, atvadoties no Lindas, izņēma no portfeļa nelielu vīstokli un iztina sarkanu rozi.

Māte vēl nebija pārnākusi no darba, bet Rasma sēdēja pie nelielā rakstāmgalda un rēķināja algebras uzdevumus. Tā bija norunāts, kura pirmā atnāks, tā pasteigsies paveikt tos mājas darbus, kur bez galda neiztikt. Linda sameklēja šauru, melnu stikla vāzi, kas, saņēmusi smaržīgo puķi, aiz­ceļoja uz rakstāmgalda. Rasma, ieraudzījusi sarkano rozi, pietrūkās kājās, sasita plaukstas un iesaucās:

— Tā! Jau sākas!

Jura Vārava māte, lai vedeklu netraucētu, viņas istabā negāja bez īpašas vajadzības. Todien viņa vairākas reizes bija virinājusi durvis un uzkavējusies Sandras tuvumā, bet nevarēja saņemties noskaidrot svarīgu jautājumu. Kad An­niņa, noklausījusies vakara pasaku, iemiga, Jura māte vēl­reiz ienāca un apsēdās uz dīvāna. Sandra saprata — viņai kas nopietns sakāms, tāpēc apsēdās blakus. Jura māte sāka klusām runāt, it kā baidīdamās, lai kāds nenoklausās.

— Es, Sandriņ, pret tevi jūtos vainīga, dēlu nemācēju iz­audzināt par kārtīgu cilvēku.

— Māt, neraizējieties, mēs nepazudīsim no pasaules. Pa­tiesībā ir labāk, ka Juris aizgāja un tagad skaidras attiecības. Pēdējā laikā tā vairs nebija nekāda dzīve, kad jāstaigā, kā pie diega turoties.

— Es tevi saprotu, bet savu dēlu ne … Un tāpēc man būtu kas runājams, tikai dūšas pietrūkst.

— Man jūs visu varat sacīt, — Sandra uzlika plaukstu uz Jura mātes nevarīgi sakrustotajām rokām.

— Juris teicās rītdien atbraukt un mani aizvest prom . .. pie tās. Bet es gribētu palikt pie Anniņas un tevis un tajās sienās, kurās esmu nodzīvojusi četrdesmit gadu. Vecumā cil­vēks tik viegli citus neiemīļo, bet, ja ir iemīļojis, tad šķirties grūtāk nekā jaunībā. Tāpat jau dzīves laikā kas dārgs ir bijis jāzaudē un priekšā maz izredžu iegūt ko jaunu. Var­būt tas ir vecuma egoisms, bet Jurim līdz izskraidīt vairs nevēlos un kauns atzīties, bet ar viņu es jūtos pamesta un vientuļa.

— Sī ir jūsu māja, un, ja var būt runa, kam jāiet prom, tad tās esam mēs ar Anniņu. Un to jūs, māt, uz visiem lai­kiem atcerieties — man vienmēr būsiet Anniņas vecmāmiņa un jūs nekad nepametīšu.

— PaldiesI Tāpēc jau … tāpēc, ka tu esi tāda, es ne­spēju no jums abām aiziet.

Sandra piegāja pie loga un, pavilkuši dzeltenīgu nakts aizkaru, brīdi lūkojās debesīs.

— Ir noskaidrojies, laikam sals pieņēmies un sāksies īsta ziema. Pavēsa istaba, iesim uz virtuvi, padzersim karstu tēju.

5*

Dzerot tēju, Sandra stāstīja komiskus atgadījumus no sko­las dzīves. Tie Jura māti uzjautrināt nespēja, tomēr drūmo noskaņojumu pagaiņāja prom acīm redzamā Sandras vēlē­šanās viņu izklaidēt.

115

«Cik svarīgi sajust, ka grūtā brīdī kāda dzīva dvēsele ir kopā ar tevi,» — tā domājot, Jura māte aizgāja gulēt un iemiga bez suprastīna tabletes.

Sandra Jura trūkumu drīz sāka sajust kā atvieglinājumu — nebija vairs visa tā pazemojošā, kas saistījās ar viņa klāt­būtni, tomēr istabās līdzi gāja skumīgs tukšums,

* * *

Pirmdienā profesors Miltiņš aizkavējās ilgā katedras sēde un mājā pārnāca pavēlāk. Nepārģērbies viņš iegāja virtuvē, kur Sofija stāvēja pie gāzes plītiņas un uz nelielas uguns uz­liktā čuguna katlā maisīja auzu pārslu biezputru.

— Paskaties, vai no jubilejas reizes nav kāda pudele palikusi, un ielej man vienu glāzīti, — AAiltiņš, piegājis pie galda, pavilka krēslu.

Krišs nebija draugos ar stiprajiem dzērieniem, tāpēc So­fija viņā bažīgi paskatījās un tūliņ redzēja, ka vīrs ir saguris un drūms.

— Vai katedras sēdē kādas nepatikšanas?

Viņa pastūma katlu nost no uguns un izņēma no pielie­kamā augšējā plaukta aizsāktu trīszvaigznīšu armēņu kon­jaka pudeli, bet tūliņ neatvēra. Krišs pats glāzīti neies meklēt.

— Es kaut ko sāku nesaprast. Šodien palūdzu docentu Ariņu, lai uzraksta mūsu vecākajam profesoram Elsiņam ne­krologu. Un zini, ko viņš pateica? Lai raksta viņa paaudzes vecīši. Bet Āriņam pašam matus uz galvas var jau saskaitīt un piecdesmit stāv pie sliekšņa. Neatceras vairs, ka Elsiņš pirmais viņu bīdīja un stutēja, kā saka, ievēroja un izvilka no pelēkās masas.

— Ko tu, Kriš, par tādiem niekiem tērē nervus. Vienmēr bijuši tādi, kuri ar cēliem vārdiem par stulbiem večiem, kas, laikus nepaejot malā, kavējot jaunā augšanu, patiesībā šķi­pelē sev brīvu ceļu.

— Nē, kaut kas man nepatīk. Ne tas vien ir galvenais, cik labi esam paši un ko esam paveikuši, bet kādus ceļa turpinātājus atstājam pēc sevis. Bieži aizmirstam visiem zi­nāmu patiesību, ka būtībā iesākamies pirms mums un turpi­nāmies pēc mums.

— Tu esi jocīgs. It kā viens Āriņš būtu vesela paaudze. Viņš vienmēr bijis piepūties un mūžīgi runā gatavām frā­zēm, kā sakņu veikalā uz kilogramiem pirktām.

— Nezin kā es būtu izdzīvojis, ja man nebūtu tik gudra sieva, kas visus jautājumus uz vietas var izskaidrot. Tas nav vienīgais tāds Ariņš, — Krišs ironiski pavīpsnāja, bet drū­mums no viņa sejas nepazuda.

To ievērojusi, Sofija pavilka katlu atkal uz uguns.

— Sava glāzīte jānopelna. Nāc minūti pamaisi biezputru, man steidzami jāpiezvana Millijai par vienu svarīgu lietu.

Kabinetā Sofija paskatījās rakstāmgalda pirmajā atvilktnē Miitiņa pašrocīgi rakstītajā telefonu numuru kladē un uz­grieza pēdējo no lappuses, kur uzvārdi sākās ar «A».

— Hallo! — atsaucās vīrieša balss.

— Sveiks, Ērik! Te Miitiņa atļaujas traucēt jūsu mieru. Krišs gribēja zināt, kā ar vizuļiem, vai ir kāds gatavs?

— Divi ir, kad būs vēl pārītis, aizvedīšu.

— Vai nevarētu šovakar tos divus atgādāt? Manējais pa­visam saskābis un bāls ģīmī. Vajadzētu viņam domāšanu pa­griezt uz citu pusi, ja tas jūs briesmīgi neapgrūtinātu…

— Kas par apgrūtinājumu, pupu mizas. Man mašīna tepat pagalmā, tūliņ eju lejā.

— Paldies, un es jums neesmu zvanījusi.

— Skaidrs.

Ienākusi atpakaļ virtuvē, Sofija vispirms atbrīvoja Krišu no lielās maisāmās koka karotes un nogrieza gāzes liesmu.

— Gatavs ir. Piemirsu tev pateikt, ka dienā zvanīja Aus- manis un teicās ap septiņiem piebraukt atvest kādus žibuļus. Varbūt savu glāzīti izdzersi ar viņu kopā?

— Ja viņš ar mašīnu, tad ne pilienu neņems …

— Vienalga, kompānijā tev būs interesantāk. Ērikam uz­vārīšu tēju.

— Tu tik daudz domā manā vietā, ka man drīz smadze­nes nebūs vajadzīgas. Labi, pagaidīšu ar, dod šurp to auzu spēkbarību.

— Vispirms pārģērbies!

Drīz Ēriks Ausmanis zvanīja pie durvīm.

Profesora Miitiņa kabinetā viņš uzkavējās pāris stundas. Tā kā Sofija viņiem klāt nesēdēja, tad Miltiņš vienu glāzīti pareizināja ar pieci. Nepieradis pie stipriem dzērieniem, drīz kļuva runīgs un atklāts. Jaunie, nupat atvestie žibuļi šoreiz guva mazu ievērību. Ēriks dabūja noklausīties profesora kreņķus, kuriem tika pieskaitīta arī Vārava aiziešana no ģi­menes. Izrunājies Miltiņš daļēji atbrīvojās no drūmās no­skaņas.

Promejot Ēriks apjautājās Sofijai, vai gadījumā neesot kas aizvedams Sandrai, garāmbraucot viņš varētu uzkāpt augšā.

Miltiņu pieliekamā atradās trīs burkas ar zemeņu kompotu, kas Anniņai ļoti garšo.

Aizvēris Miltiņu dzīvokļa durvis, Ēriks tūliņ atcerējās, kādu redzēja Sandru profesora septiņdesmit gadu jubilejas svinībās. Tad laikam viņas nomāktības iemesls ir bijis Juris Vāravs. Tagad viņa ir brīva. Pagaidi, pagaidi, «milzu lempi», varbūt vīra aiziešana nav atbrīvojusi Sandru no jūtām pret šo dezertieri. Tad viņa tik un tā nav brīva. Vienalga, paska­tīties uz viņu varēs… un parunāties.

Ēriks labpatikā izņēma no mašīnas tīkliņu ar burkām, kas tūliņ, tūliņ dos iespēju viņam pabūt pie Sandras.

Durvis atvēra Sandra, ģērbusies gaišzilā trikotāžas kombi­nezonā un sasmaržojusies dārgām franču smaržām. Ēriku ieraugot, viņas olīvas formas brūnās acis pirmajā brīdī pauda izbrīnu, tad sejā pavīdēja tikko jaušams smaids, ko tūliņ pēc apsveicināšanās nodzēsa nenosakāma sejas iz­teiksme.

— Biju pie profesora, mamma sūta kompotu. — Ēriks pasniedza tīkliņu.

— Paldies, tas jauki, ka atvedi… Bet ko mamma sado­mājusi … nakts laikā sūtīt cilvēku ar kompota burkām, nav jau zāles slimniekam.

Ēriku neaicināja istabā, un viņa nodoms paciemoties pie Sandras beidzās ar paskumju gājienu lejup pa kāpnēm, bet domas par Sandru viņš aizveda mājās, un īsā apciemojuma vienīgais ieguvums bija aizkavēta iemigšana.

Sandra par mātes sūtījumu sevišķi nepriecājās, nolika bur­kas dziļāk ledusskapī un piekodināja Jura mātei saldo kā­rumu Anniņai nerādīt un izsniegt mazās devās.

— Mamma, bērnam pēc iespējas mazāk jādod ogļhid­rāti, — tādu aizrādījumu Jura māte dzirdēja atkārtoti, bet pieturējās pie uzskata — bērnam reizēm vajag kārumu.

Nākamā svētdienā Sandra ciemojās pie savas kolēģes, ku­rai nesen piedzima trešā meita. Vakarā, pārnākusi mājā, jau priekštelpā viņa sajuta patīkamu cepta ēdiena smaržu. Vir­tuvē Sandru pārsteidza neparasts skats. Lielā bļodā Ēriks mazgāja notīrītas zivis, blakus stāvēja Anniņa un pamācīja, kā to dara vectētiņš. Pannā jau cepās daļa zivju, ko Jura māte tobrīd ar dakšiņu un nazi pa vienai apgrieza uz otru pusi.

— Man uz pirmā ledus gadījās liels loms, — Ēriks pa­lielījās.

Sandra ieskatījās bļodā un redzēja lielu skaitu mazu asa­rīšu. Tas viņu pamudināja pateikt derīgu padomu:

tf8

— Vai tev, Ērik, nevajadzētu iegādāties kaķi?

Jura māte pārmetoši paskatījās. Pēc viņas domām, tādu rupjību no vedeklas dzirdēja pirmo reizi. Lai viesim nebūtu jāatbild, viņa steidzīgi sacīja:

— Uzliec priekšautu un nāc palīgā, kartupeļi drīz būs kāšami, un samaisi skābos kāpostus ar krējumu, citu salātu mums šodien nav.

Sandra izgāja un atgriezās, uzsējusi dzeltenu priekšautu uz brūnrūtainās kleitas kuplajiem svārkiem.

Ēriks paslepšus palūkojās viņā. «Cik meitenīga viņa iz­skatās ar šo kleitu!»

Maisot četrkantīgā porcelāna salātu traukā skābos kāpos­tus ar krējumu, Sandra iejutās kopīgā tīkamā noskaņā.

Kamēr gatavoja vakariņas, Ēriks paspēja izstāstīt septiņas anekdotes par makšķerniekiem, citēt trīs ievērojamu cilvēku izteicienus un divreiz pasacīt «pupu mizas».

Pēc maltītes aizvadījusi Ēriku, Sandra tovakar līdz sīku­miem atcerējās tos skolas sarīkojumus, kad dejoja tikai ar viņu, ar Ēriku vien.

5

Kaspara dāvātajai sarkanajai rozei bija tāds pats liktenis kā citām viņas māsām visdažādākajās vāzēs visdažādākajās vietās — tā novīta un tika aizmesta, bet melnā vāze ieņēma savu vietu uz grāmatplaukta. Linda, reiz paskatoties uz melno vāzi, it kā redzēja sarkano rozi, kas lika atcerēties tās dā­vinātāju. Viņas domās pagaidām Kasparam bija īslaicīga un neliela vieta, ikdienas darbs un par jaunu iejušanās savā bijušajā mājā paņēma lielāko tiesu domu un jūtu. Tomēr, kad pienāca tā sestdiena, kurā Kaspars solījās viņu pie skolas sa­gaidīt, mācību dienas laikā Lindai pāris reizes ienāca prātā: «Vai viņš atnāks vai ne?» Pati viņa to novērtēja tikai par ziņkāri, nevis vēlēšanos satikt jauno paziņu.

Garderobē Linda mazliet nervozēja — tuvumā grozījās Zinta un Osvalds. Viņi neatstājās, pat izejot pa skolas dur­vīm. Šoreiz Linda tūliņ ieraudzīja Kasparu, arī viņš tūdaļ nāca kiāt. Nekas cits neatlika kā iepazīstināt.

— Mani grupas biedri: Zinta un Osvalds.

— Kaspars Liepkalns, — sasveicinoties Kaspars pats pa­teica, bet Zinta piebilda:

— Mēs esam pazīstami no tās reizes, kad tev, Linda, do­mātās puķes dabūju es par interesantu un vērtīgu sarunu. Un runājām mēs tikai par tevi, Linda Lutere!

Linda pabrīnījās, kā Zinta varēja noturēties, neko netei­kusi par šo apciemojumu.

Osvalds, nepacietīgi noklausījies Zintu, ierosināja:

— Esmu šodien miljonārs — man ir desmit rubļu. Uz­aicinu klātesošo sabiedrību kulturāli, zolīdi pasēdēt Rīgas bāriņā. Maksāju katram kafiju un glāzi auksta šampanieša.

— Oho, — Zinta iesaucās, — tev ir baigākie apgriezieni!

— Atļausiet man kā strādājošam un pelnošam uzņemties šī gājiena materiālos izdevumus. — Kaspars nevarēja pie­ļaut, lai Lindas klātbūtnē kāds cits maksātu rēķinu.

— Vienbalsīgi pieņemts! — Zinta paskatījās Osvaldā ar tik stingru skatienu, ka viņa protestam pavērtā mute aizvē­rās. Zintas nodoms šo naudu notērēt citos viņu abu kopīgos gājienos nebija neatminama mīkla.

Ejot pāri kanāla tiltam operas tuvumā, Zinta apstājās.

— Strūklakas vairs nav un gulbju arī nav! — Viņas iz­saucienā skanēja vilšanās un pārmetums nezin kam, jo viņai bija tāds noskaņojums, ka gribējās redzēt gulbjus peldam un strūklaku izliektos lokos svaidām ūdens lāses.

— Toties ir ledus, — sacīja Osvalds.

— Ledu es šodien negribu, airējamies prom.

Bāriņā, kā parasti agrā pēcpusdienā, brīvu galdiņu ne­trūka.

Dzirdot, ka Linda un Kaspars vienu otru uzrunā ar «jūs», Zinta šķelmīgi paskatījās Lindā.

— Mēs ar Kasparu esam uz «tu». Vai gadījumā neesi greizsirdīga? Man jūsošanās duras ausīs, tāpēc ierosinu visai «šaragai» pāriet uz «tu». Var taču sacīt «tu» nebučo­joties un nelamājoties, tāpat kā var bučoties un lamāties, sa­kot «jūs».

Savādi, Linda pabrīnījās, pasakot Kasparam «tu», tika no­jaukta svešuma barjera.

Kaspars lieliski demonstrēja izšķērdību, oficiante atnesa ne tikai kafiju un šampanieti, bet arī mini sviestmaizītes un tortes gabaliņus.

Zinta vērtējoši pārskatīja galdu. «Linda nav no tām, ku­rai var iepatikties ar tērēšanos, bet lai cilvēks cenšas.» Iedzērusi malku kafijas, viņa noklepojās, skaļi ievilka elpu un tikpat viegli kā pūdera kārtu uzlika sejai svinīgu izteik­smi.

— Bērni, es tagad teikšu runu. Pēc piecām dienām būs klāt Jaungads, mums nav izredžu šai svarīgajā brīdī visiem būt kopā, tāpēc novēlu priecīgi sagaidīt Jaungadu. Urā!

Saskandinājās četras glāzes, un trīs tika izdzertas, Linda savējo tikai nogaršoja.

Kompānija bija pārāk dažāda pēc rakstura, tāpēc ilgāka kopīga saruna neizvērsās, un četrotne drīz šķīrās, skaitliski sadaloties divās vienlīdzīgās daļās.

Kaspars, pavadot mājās, uzaicināja Lindu tikties Dailes teātrī. Viņam esot abonements vienā dienā ar tanti Oldzīti, bet viņa šo izrādi nevēloties skatīties. Patiesība bija tāda: Kaspars vietu izkaulēja ar noteikumu, ka izstāvēs rindu un sagādās Oldzītei biļeti, jo viņa uzskatīja par pienākumu re­dzēt visas teātra izrādes, turklāt aktieru spēles un lugu satura apspriešana paplašināja viņas kafijas pēcpusdienu te­matiku.

Otrā rītā piecēlusies, Linda, domājot par iestājeksāme­niem augstskolā, nolēma visu dienu mācīties fiziku un ķī­miju, bet tūliņ pēc brokastīm viņas nodomu izjauca negai­dīts Zintas apciemojums. Rasma gatavojās iet pie Sarmas. Ieraudzījusi pirmo reizi māsas grupas biedreni, gribēja pa­klausīties, ko runā «lielās meitenes», un izlikās kaut ko mek­lējam grāmatplauktā. Zinta nebija pieradusi sākt ar ieva­diem, tāpēc tūliņ paziņoja nāciena iemeslu:

— Linda, tev arī jāpiedalās mazā Ronīša glābšanā.

— Vai, — Rasma iesaucās, — es arī gribu piedalīties, man ļoti patīk mazi ronīši!

Rasma nesaprata, kāpēc viņas atsaucība viešņai izraisīja skaļus smieklus.

— Mazais Ronītis ir viena mūsu čaļa Osvalda brālēns, — izsmējusies Zinta noskaidroja pārpratumu, — viņš mācās mūsu skolas pirmajā kursā un anketās rakstās kā Jānis Ro­nis, tā iesauka ir mazā auguma dēļ.

— Ko Ronis atkal ievārījis? — Linda painteresējās.

— Nav rimies ar biznesu. Osvaldam izdevās izspiegot, ka Ronītis «Veldzītē» iepazinies ar kādu debiloni un šodien nesīšot tam sist gaisā paštaisītu ekstrā suvenīru. Sākumā mēs nospriedām nelaist, bet viņa mamma grib zināt, kas tā par kompāniju, pie kuras Jānis līpot kā muša pie mušpapīra.

— Eju prom pie Sarmas, pāraudzināšanas tēma man līdz kaklam savā skolā, — Rasmai zuda interese par «lielo mei­teņu» sarunu.

— Es šai pasākumā savu lomu neredzu. — Linda pašķir­stīja fizikas grāmatas lappuses, bet Zinta tik maigu mājienu nesaprata.

— Nebraucu to gaisa gabalu uz tevi paskatīties vien, neesmu jau no Botāniskā dārza. Ārā Osvalds tur ciet

Rorž/ti, lai šis nepaņem vagu. Tev jānāk līdzi vispirms iepa­zīties ar apstākļiem un pēc tam pie Ronīša mammas uz lielo runāšanu. Tev ir iedzimta tieksme uz pedagoģiskiem priekšnesumiem.

Lindai šis pasākums likās bērnišķīgs, bet vienaldzīgi at­teikties viņa nevarēja.

Pie Lindas mājas dārza vārtiem mazais Ronītis ar notie­sātā sejas izteiksmi, gribēdams izlikties dūšīgs, sacīja:

— Nekad vēl neesmu bijis tik lielā godā, lai man sekotu trīs pavadoņi, pie tam dāmas vairākumā.

— Tu labāk nečivini, — Zinta aizrādīja.

Šaurā Vecrīgas ieliņā pa senlaicīgas mājas kāpnēm visi četri nokļuva bēniņos pie smiltīs noliktas šauras laipas. Ro­nītis kā zinātājs gāja pirmais un, pašā laipas galā apstājies pie kādām durvīm, trīs reizes piesita ar kulaku. Pailgi va­jadzēja gaidīt, kamēr durvis atvērās un uz sliekšņa nostājās rēgam līdzīgs gara auguma, jauns, bet savītis vīrietis. Piemiegtās zaļganās acis, šaurā lūpu svītriņa, paīsi apgriez­tie, kā eža adatas stāvus sasukātie mati rādīja, ka darīšana ar dzīvu cilvēku, bet it kā tīšām izstieptajā garenajā sejā ar dzeltenīgu ādu pārvilktie kauli un iekritušie vaigi sejai piešķīra nedzīvumu. Apģērbs pastiprināja rēgaino izskatu. Ap tievajiem stilbiem cieši apžmiegto dzelteno bikšu sāni notriepti ar sarkanu krāsu kā asins traipiem. Rūtainā krekla piedurknes spuraini norautas, virs krekla šaura kā apaugusi džinsu veste.

Rēga acis samiedzās pavisam šauras.

— Tas tavs čoms un jūsējās dāmas?

— Vai citādi?

— Kratieties iekšā manā klondaikā!

Viņi iegāja nelielā istabā ar slīpiem griestiem, kuras vie­nīgais logs aizklāts ar melnu drēbi. Kaktā uz grīdas dega svece. Pašā istabas vidū melns zārks. No viena ķebļa virsas baigi skatījās galvaskausa tukšie acu dobumi. Zārkam blakus apgāzta liela haki krāsas brezenta soma, izraibināta ar uzrakstiem latviešu un angļu valodā, no tās uz grīdas pa­slīdējuši daži apģērba gabali.

— PietupstietI — Dīvainās istabas iemītnieks pamāja uz diviem nenosakāmas krāsas ķebļiem. Zinta un Linda apsēdās, Osvalds un Ronītis palika stāvam.

— Es atlaidīšos gultā. — Dzeltenbikšainais iesvempās zārkā virs netīri pelēkas segas un pavērsās pret Ronīti.

— Mantu atnesi?

Jānis Ronis attina rūpīgi iesaiņotu, no stieples izlocītu, divi sprīži garu saspraužamo adatu.

Rēgs piecēlās sēdus, izvilka no bikšu kabatas trīsrubļu gabalu. Samaksājis tūdaļ ar jauno greznumlietu sasprauda vesti un atkal nolikās slīpi.

— Piepeldiet rītvakar, uzrīkosim pankotēkul

Tas reizē bija ielūgums un atsveicināšanās.

Kāpjot lejup pa kāpnēm, Osvalds izteica savu sajūtu:

— Tas bija sitiens pakrūtē.

Arā baltā ziemas diena Zintai tūliņ izklīdināja jumta istabā iegūto nelāgo omu. Saņēmusi Lindu pie rokas, viņa iesmē­jās.

— Linda, varbūt tas «panks» tevi ir jau saorganizējis uz pirmdienas pankotēku?

— Nevajag smieties, šis cilvēks, dzīvs būdams, jau bū­tībā guļ zārkā, un mēs viņam neko nepalīdzēsim.

— Vienu dullu debiloni, kas tik stulbā veidā grib atšķir­ties no citiem, nav ko ņemt galvā, — Osvalds paskatījās uz Ronīti un gribēja ko teikt, bet, ieraudzījis, cik brālēns iz­skatās vainīgs un uztraucies, aprāvās.

— Nē, tas ir traģiski, ja cilvēks nedzīvo cilvēcisku dzīvi, — Linda nevarēja atbrīvoties no jumta istabas iespai­diem.

Pie Ronīša mammas sākās Jāņa Roņa lielā galvas mazgā­šana, kurā galvenā runātāja bija Zinta, Linda maz ko dabūja iebilst. Pats vainīgais, no vārdu lavīnas novests tuvu izmisu­mam, apsolījās, ka tas ir pēdējais jumta istabas apciemojums un arī pēdējais bizness.

Iznākuši no Ronīša mājas, trīs viņa glābēji apstājās.

— Kā tu domā — Ronītim var ticēt? Tu viņu labāk pa­zīsti, — Linda vaicāja Osvaldam.

— Skaidrs, ka nevar ticēt, būs ar viņu vairāk jāauklējas, galu galā viņš ir mans vienīgais brālēns.

Līdzko Linda aizgāja, Osvalds sacīja Zintai:

— Lindu nevajadzēja ņemt līdzi, viņai domāšana iestādīta

uz sāpēšanu par visu pasauli.

* * *

Gada skrējiens apstājās ceturtdienā, lai vēl brītiņu Vecais- gads pakavētos un tad dotu vietu Jaunajam. Jaungada sagai­dīšana parasti notiek ģimenes vidū, tāpēc dažam labam tas cilvēks, kuru arī gribētu redzēt sev līdzās, var ieņemt vietu

tikai domās, un dažs, vēl neiegājis kādā ģimenē, kurā cer tikt, jūtas vientuļš.

Vairākus gadus Lindas māte ar abām meitām un Vāravu ģimene sagaidīja Jaungadu pie profesora Miitiņa. Šoreiz trūka Jura Vārava un Edmunda Lutera, visi to manīja, bet izlikās to nejūtam un centās izturēties jautri. Anniņai par prieku krāšņi greznotā egle tika novietota ēdamistabā bla­kus mielasta galdam. Pēc divpadsmitiem pirmais piezvanīja Ēriks Ausmanis. Novēlējis Miltiņam labu veselību, panāku­mus darbā un lielus lomus makšķerēšanā, viņš palūdza ap­sveikt arī viesus, jo bija pārliecināts, ka to vidū ir Sandra.

Kad apsveicēju zvani apklusa un visi skatījās televizoru, Linda, iegājusi Miitiņa kabinetā, cieši aizvēra durvis un stei­dzīgi uzgrieza telefona numuru.

— Hallo!

— Kaspars?

— Jā.

— Laimīgu Jaungadu!

— Paldies! Tev, Linda, tāpat.

Tam sekoja īsi, pārtraukti pīkstieni, ko Kaspars brīdi klau­sījās, kā gaidot sarunas turpinājumu. Nolicis klausuli, viņš izklaidīgi skatījās televizora virzienā. Pamanījusi, ka Kas­pars domās ir tālu prom, krustmāte Oldzīte pārmetoši sa­cīja:

— Būtu kādu pasaucis vai kaut kur aizgājis, nīksti te kā sapelējis man vecenei blakus. Ēriks nepieskries?

— Nē. Ēriks pats sev šonakt iekārtoja dežūru slimnīcā.

— Tad tam nabaga velnam arī nav kur iet.

Visām skolu brīvdienām piemīt viena kopīga īpašība — tās nav lāgā sākušās, kad jau beidzas. Šo slikto īpašību iz­juta arī Linda. Vakarā pirms mācību atsākšanās viņa atce­rējās divus svarīgākos brīvlaika notikumus — kopā ar Kas­paru redzēto teātra izrādi un braucienu uz laukiem pie mātesbrāļa Ernesta. Tikai laukos viņa pa īstam izjuta ziemas skaistumu.

Jau pirmajā skolas nedēļas piektdienā bija paredzēta Lindas grupas atklāta komjauniešu sapulce kopā ar pirmā kursa apavu virsu piegriezējiem, virsu sagatavotājiem, virsu stiepējiem un apavu apakšējo daļu piestiprinātāju vienga­dīgo grupu. Sapulces temats — «Es un mans arods» — bija paredzēts jau pagājušajā gadā. Pirms sākuma Mīlšteine brī­dināja Lindu:

— Jums arī vajadzētu kaut ko pateikt.

Vispirms runāja komjaunatnes sekretāre, pēc tam Teraš­kēvics stāstīja par ādas ietaupīšanas iespējām, pareizi lieto­jot presi un izjūtot kombinācijas iespējas. Viņš pārmeta, ka vēl arvien daudz ādas decimetru aiziet atgriezumos, ko iz­nieko, gatavojot suvenīrus, kuriem pietiktu sīku, apaviem ne­derīgu strēmelīšu.

Osvalds Egle, pagriezies atpakaļ, pačukstēja Lindai:

— «Runcis Bazilio» baigi nolēja.

Daži runātāji piebalsoja Teraškēvicam, un tad iestājās pie­klusums. Mīlšteine mudinoši skatījās uz Lindu. Viņa pie­cēlās.

— Gribu pasacīt tikai dažus vārdus. Man brīvdienās gadījās izbraukt uz laukiem un vienā mazā veikaliņā redzēju ar mūsu bāzes ražošanas apvienībā izgatavotajām brāķa kurpēm pilnu bērnu mazgājamo vanniņu. Un par kādu cenu tos pārdeva? Par trim rubļiem pārī. Bet «Starmetī» tiek ra­žota labas kvalitātes āda, kas domāta labiem apaviem. Iero­sinu visiem pirmajiem kursiem atnākt ekskursijā uz ražoša­nas apvienību «Starmetis» paskatīties, ka ādas apstrādāšana līdz tādai gatavībai, kamēr nonāk uz piegriešanas galda, nemaz nav tik viegla.

— Mēs sašujam tādas detaļas, kādas mums dod, — sacīja viens no pēdējā sola.

— Ko mēs varam darīt, ja reizēm iedod nepiemeklētu ādu, nevienāda biezuma vai ar atšķirīgu krāsu toni, — aiz­stāvējās gaišmataina meitene no virsu piegriezēju grupas.

Sākās strīds, kas vainīgs brāķa ražošanā, rezultātā nonāca pie secinājuma, ka vainīgo nav. Teraškēvics iesilušos strīd­niekus apklusināja, sacīdams, lai katrs vispirms vērīgāk pa­skatās savā darbā un meklē vainu vispirms sevī, nevis citos, tad retāk gadīsies tie kurpju pāri, kuri jāpārdod par trim rubļiem.

Jaunā gada pirmajā mēnesī, kas aizskrēja nemanot, Linda reizēm tikās ar Kasparu, un šīs tikšanās kļuva par viņas dzī­ves neatņemamu sastāvdaļu.

Dziļais sniegs, ar kādu Rīga sagaidīja Jaungadu, pama­zām kusa, bet drīz ziema atkal pieņēmās spēkā, un februārī atsākās tai piederīgais aukstums un sniega baltums. Tādā baltā bezvēja sestdienas vakarā Kaspars stāvēja rindā pie kafejnīcas «Pingvīns» durvīm un skatījās uz trolejbusa pie­turas pusi. Lindu viņš ieraudzīja nedaudz ātrāk par norunāto laiku. Kamēr viņa pienāca klāt, šveicars kafejnīcas durvis nepavēra, un pirms Kaspara vēl arvien slavēja pusducis jaunu cilvēku.

— Ko darīsim, vai saldēsimies? — Kaspars jutās vainīgs, ka neatnāca vēl ātrāk un Lindu nesagaidīja pie pašām dur­vīm.

— Nezinu. Vispār man nepatīk nīkt uz vietas.

— Varbūt aizbrauksim uz klubu «Sirsnība», man viens pazina teica, ka tur diskotēkā esot interesanti.

—' Labi.

Trolejbuss bija tik pārpildīts, ka Linda un Kaspars iesprau- kušies palika turpat netālu no durvīm, bet viņiem bija jā­brauc līdz galam un par laušanos cauri cilvēku mū­rim bažīties nevajadzēja. Kaspars, cenšoties sagādāt Lindai ērtāku vietu, balansēja uz vienas kājas. Tuvojoties gala pie­stātnei, trolejbuss pamazām tukšojās. Izkāpuši viņi pārgāja pāri ielai, un turpat jau bija klubs «Sirsnība». Blakus dur­vīm atvērtajā lodziņā Kaspars, pasniedzis trīs rubļus, saņēma divas biļetes.

— Lēts prieks, — viņš sacīja.

— Vai būs prieks, to vēl nevar zināt.

— Tu neesi bijusi diskotēkā?

— Vienīgi skolā, bet lietpratēji teica — tā neesot pat īstās diskotēkas ēna.

Apakšstāva koridorā stipri smakoja pēc tabakas. Kāpņu līkumā līdz galam atvērtais logs ne tikai ielaida telpā svaigu aukstumu, bet radīja arī caurvēju.

— Te cilvēku var izraut ārā, — Linda sacīja Kasparam.

— Tevi neizraus, es neļaušu.

No pirmītējā aukstuma ieejot zālē, tā šķita karsta kā pirts. Krāsainās gaismas pievērsa uzmanību uz skatuves lieliem burtiem uzrakstītajam «Disko». Kamēr runāja diskžokejs, Linda apskatīja diskotēkas cienītājus. Vispirms viņa ievēroja, ka publika kopumā ir bikšaina, tikai retas meitenes ģērbušās kleitās. Galvenokārt te redzēja džinsus, dažādu krāsu vel- vetona un rūtainas bikses. Kājās daudziem sportbotes. Zēnu greznumpiederumi Lindā izraisīja izbrīnu. Blakus stā­vēja bariņš pusaudžu, kuriem uz mazā pirkstiņa kā gredzens uzmaukts tievs metāla veļas knaģīša riņķītis. Vairumam zēnu žaketes atlokā iespraustas lielākas vai mazākas sasprauža­mās adatas, dažiem atlokā iekniebti sarkani veļas knaģīši. Daļai zēnu šķērsām pāri kreklam vai puloverim viena bikšu lence. Viens pusaudzis bija pilnīgs ūnikums. Viņam no auss sākās saspraužamo adatu virkne, kas nobeidzās vestes ka­batā, un pie bikšu jostas ķēdītē pakārts šūpojās modinātāja pulksteņa lieluma koka riču-raču kauliņš. Te bija ko paska­tīties.

Diskžokejs beidza runāt, un magnetofona lente piepildīja zāli ar apdullinoši skaļu mūziku, ko pavadīja mirgojoša zila, zaļa, sarkana un dzeltena «gaismas mūzika». Tas viss kopā cilvēku pakļāva ritma varai. Netālu no Lindas un Kaspara kādi divdesmit zēni un tikpat daudz meiteņu izvietojās divās pretimstāvošās rindās un, zēniem mazliet pavirzoties uz vienu pusi, meitenēm uz otru, sāka dejot, lokoties ne visai estētiskās kustībās. Kad atskaņoja lēnu deju, daži pusaudži, kuriem vēl bārda neauga, rokām apkrampējās meitenei ap vidu un līgojās, cieši sev piekļāvuši dejas partneri.

Milzīgi skaļā mūzika, zāles karstums un dažu pusaudžu nepiedienīgā dejas maniere Lindai atņēma dejotprieku.

— Varbūt ejam prom? — Viņai nepatika te uzkavēties.

— Ja vēlies, tūliņ.

Tagad apakšstāva koridors no grīdas līdz griestiem bija jau piepildīts ar ziliem smēķa dūmiem.

Tikusi ārā, Linda ar labpatiku ieelpoja vēso ziemas gaisu. Debess bija tumša un zvaigznēm nosēta. Trotuāra malās, ielas laternu apspīdēts, mirguļoja sniegs. Redzot, cik neveikli jūtas Kaspars par neizdevušos izklaidēšanās gājienu, Linda saņēma viņu pie elkoņa.

— Aiziesim pie Zintas, tas no šejienes nav tālu, ja viņu nesatiksim, būsim vismaz izstaigājušies.

Trotuārs vietām bija apledojis un slidens, tālab Linda ejot pieturējās pie Kaspara.

— Es ar savu dumjo priekšlikumu tev sabojāju sest­dienu,— Kaspars kā atvainojoties sacīja.

— Nē, bija interesanti. Redzēju kaut ko man nepazīstamu un ne visai saprotamu. Vai tiešām diskotēka ir galvenais mūsu pusaudžu priecāšanās veids?

— Ne jau galvenais un arī ne visiem.

— Jā, mana māsa Rasma, piemēram, pa šādiem klubu vakariem nestaigā. Vai tomēr nav pienācis laiks uzlikt uz svaru kausiem to labo un slikto, ko dod diskotēka, un pa­skatīties, uz kuru pusi vairāk velk. Diskotēku vakari ir pārāk bieži un daļu pusaudžu pieradina sekli priecāties.

— Labāk lai viņi pulcējas klubos, nevis bezmērķīgi klaiņo apkārt.

— Tas gan, bet blakus diskotēkām vajadzētu izdomāt arī ko citu — savādāku.

— Sāksim domāt no rītdienas, labi?

Abi pasmaidīja un gabaliņu gāja klusējot. Pēkšņi Linda strauji pagriezās ar seju pret Kasparu.

— Kāpēc tu nekad neko nejautā par manu pagātni?

Kasparam sirds atkal apmeta kūleni tāpat kā toreiz, kad

viņi iznāca no Botāniskā dārza un Linda viņam ielūkojās acīs.

— Tāpēc, ka man interesē tikai tava tagadne un nā­kotne.

Kaspars apstājās, apkampa Lindas plecus un skatījās viņai acīs.

— Linda, es tevi . ..

— Nē! — viņa iekliedzās un uzlika plaukstu Kasparam uz mutes. — Nesaki! Nesaki tālāk … Slikti kaut ko pateikt vai izdarīt par vēlu, bet tikpat slikti ir kaut ko pateikt vai padarīt par agru.

Cieši blakus viņi gāja tālāk.

— Vai Viktorijas sēklas jau iesēji? — Linda centās ielikt balsī iespējami lielāku ieinteresētību.

«Varbūt es viņai joprojām esmu tikai Botāniskā dārza pļāpa, tāds pats, kā pirmo reizi tiekoties.» Kaspara pirmī­tējais prieks bija pagalam, bet viņš centās neizrādīt noska­ņojuma maiņu.

— Ir jau uzdīgušas akvārijā.

— Nesaprotu, kā ūdenī to dēstu varēs iestādīt, — Linda izrādīja kāpinātu interesi.

— Ne jau tieši ūdenī, mēs vispirms šim lepnajam augam lielajā baseinā ierīkojam zemes «gultu». — Kaspars sāka sīki stāstīt, kā jāsagatavo zemes «gulta», un pie Zintas mā­jas durvīm bija ticis līdz tai vietai Viktorijas biogrāfijas sā­kumā, kad uz lielo baseinu tā var pārceļot, ja stāda lapas diametrs sasniedzis vismaz piecpadsmit centimetrus.

Zinta, ciemiņus ieraudzījusi, patiesi priecājās.

— Žēl, tikko aizgāja Osvalds, ar viņu būtu jautrāk. Un kur jūs, balodīši, bijāt?

— Nākam no «Sirsnības». — Linda, jūtoties kā saimniece savā bijušajā dzīvoklī, aicināja Kasparu istabā.

— Ko? Uz «diseni»? — Zintas jau tā platās acis iepletās vēl platākas.

— Jā, tikai mēs esam par veciem diskotēkai, nevarējām līdz galam izturēt. Kaspar, tu man piekrīti?

— Ja vēlies, varu būt vecs, bet tu, Linda, esi par jaunu, tev vēl nav pusaudžu pieredzes.

Zinta skaļi iesmējās.

— Kad Osvalds vēl nebija pieteicies man par laika ka­vētāju, mēs ar Ingvildu vienreiz aizgājām «pamakšķerēt» tur, no kurienes jūs nākat, bet pēc pusstundas, dziļi vīlušās, jau atradāmies ārpus durvīm. Deviņpadsmitgadīgām bez sava čaļa nav ko meklēt «disenē». Tur valdošās aprindas ir «bērnudārzs».

«Zinta visu uztver vienkārši, viņai pašai tā varbūt ir labāk, vieglāk dzīvot,» klausoties viņā, domāja Linda.

Zinta nostājās istabas vidū un sasita plaukstas.

— Ko mēs, bērni, tagad darīsim?

— Parunāsim par dzīvi, — Kaspars ierosināja.

— Neesmu ar mieru, dzīves apcerēšana nav priekš vidē­jiem prātiem, tādiem kā man. Vēstures riteņa grozīšana tik­pat nesāksies no šīs istabas.

— Tad uzspēlēsim «Ringloto»! — Kaspars ievēroja uz rakstāmgalda neatvērtu kasti.

— To šodien Osvalds iedāvināja, pirmo reizi spēlēt bez viņa man nav noskaņojuma. Izdomāju! Saimnieki skatās tele­vizoru, un virtuve brīva. Man radās baigi ašā ideja. Uzmi­niet — kāda?

— Tavas idejas nav iespējams uzminēt, īpaši tās ašās, — Linda atbildēja.

Zinta pamāja durvju virzienā.

— Ejam cept pankūkas!

6

Atkal jumtu malas apkārstījās ar lāstekām, atkal, ejot garām mājām, bija jāskatās augšup, vai kādam ledus gaba­lam neiepatīkas uzkrist uz galvas, atkal saule sūtīja arvien vairāk siltuma un arvien biežāk svieda zemei apžilbinošus gaismas klēpjus, atkal trotuāru malās sniega vāli saplaka un atkal tirgū parādījušies pūpoli izklīda pa dzīvokļiem, piesa­kot pavasari.

Pārnākusi no skolas, Linda ieraudzīja uz rakstāmgalda māla vāzē pūpolus. Rasma, sēdot uz dīvāna, tamborēja no «Čak­lajās rokās» pirktās dzijas svītrainu jaku. Linda piegāja pie māsas, paņēma viņas rokdarbu un nolika blakus uz dīvāna malas, tad, satvērusi Rasmu aiz rokām, uzrāva augšā un pāris reizes kā dejojot apgriezās ar viņu riņķī.

— Paldies, māsiņ, par pūpoliem! Pavasaris ir klāt!

Rasma smīnot atbildēja:

— Cik es saprotu, tad tev pavasaris sākās jau ziemā ar sarkanu rozi, nevis tagad ar pūpoliem.

Ak, šie redzīgie pusaudži!

— Vai tev gadījumā nav pārāk daudz saprašanas?

— Varbūt ir, bet es no tā neciešu. Bija atnākusi krustmāte Sofija un atstāja tev vēstuli, tur uz galda noliku.

Linda atplēsa aploksni un divreiz izlasīja:

«Lindiņ!

Apciemo, lūdzu, Sandru, varbūt Tu mācēsi tikt viņai tuvāk. Vakar bija galīgā šķiršanās ar Juri, nevar būt, ka tādas tiesas būšanas Sandra uzņem tik mierīgi, kā mums nospēlē. Aizej gan, lūdzu!»

Izlasītais aizdzina Lindas priecīgo noskaņu.

— Rasmin, es aizbraukšu pie Sandras.

— Tūliņ?'

— Jā.

Pie Sandras bija neierasti klusi. Anniņu Miltiņš uz pāris dienām bija aizvedis pie sevis, it kā ar to varētu attālināt viņu no nepatīkamā, kas tāpat reiz būs jāzina un jāizjūt. Jura māte, mokoties ar galvassāpēm, nenāca ārā no savas istabas. Sandras mājas atmosfēra bija pietiekami nelaimīga, lai māsīcām izraisītu vismaz daļēju atklātību.

— Mums abām nelaimējās, tagad esam nonākušas pie vie­nāda rezultāta, kaut arī katra staigājām pa citādu ceļu. Tava tik drīzā šķiršanās parādīja, ka nemācēji sagaidīt īsto, un es savu nepratu noturēt, — Sandra pirmā sāka runāt.

— Neņem ļaunā, bet Juris arī tev nekāds īstais ne­bija, — Linda pateica to, ko sen bija domājusi.

— Varbūt es viņam nebiju īstā. Tu vismaz paspēji aiziet prom, kamēr vēl nav bērnu.

— Man bija dažādi iemesli, kas šķiršanos pasteidzināja: es nevarēju pieņemt tādu dzīves veidu, kādā labi jutās Edmunds, bet galvenais — mēs sākām nepareizi un tā arī sveši palikām, ne tikai sveši… un tomēr, vienalga, kāda, •— katra šķiršanās ir dzīvotnemācēšana, savas un cita cilvēka dzīves iebojāšana. Pie tam es tagad saprotu, ka Edmunds ir labāks, nekā es domāju, bet tik un tā … — Linda apklusa, atceroties tos vārdus, ko pēc juridiskās šķiršanās atvadoties teica Edmunds: «Tu, atnākot pie manis, neko neizmainīji, bet aizejot liki daudz ko pārdomāt, un manā dzīves iz­pratnē kaut kas ir grozījies. Tas tāpēc, ka aizejot tu biji godīgāka nekā atnākot.»

— Tu gribēji sacīt — tik un tā labi, ka viņš tev vairs nav blakus. Bet es atzīšos, strādājot skolā, tik bezgala daudz esmu redzējusi izirušo ģimeņu sekas bērnos, ka pie­ņemtu Juri atpakaļ, ja viņš atgrieztos. Pie tam viņš man vairs ir tikai Anniņas tēvs. Ne jau tas ir vienīgais vaininieks, kurš aiziet prom, kāda daļa vainas ir arī tam vai tai, no kura aiz­iet. Dažreiz īstais vainīgais ir tas, no kura aiziet. Un pie tam mūsu personiskās dzīves nepaliek tikai dzīvokļa sienās vien, tās ieiet arī sabiedriskā dzīvē.

«Ja Sandra runā tik atklāti, viņa ir dziļi nelaimīga,» — tā domājot, Linda mēģināja māsīcu mierināt.

— Jura aiziešanā tu sevi nevaino. Viņš ir tāds tips, kas visām ies garām un nekur nevarēs noenkuroties.

— Visādus var piesaistīt…

Brīdi abas klusēja. Sandra domāja, cik grūti būs iejusties vientuļas mātes lomā, bet Lindas domas pavērsās citā vir­zienā, un viņa Sandrai vaicāja:

— Kā var zināt, kad ir īsta mīlestība un kad nav?

— Kas to lai zina? Es domāju, ja jāgudro — ir mīlestība vai nav —, tad tās nav.

Linda piecēlās un, pārdomājot nupat dzirdēto, izlikās apskatām, kādas jaunas grāmatas parādījušās grāmatplauktā. «Laikam Sandrai nav taisnība, vismaz sākumā to tik viegli nemaz nevar saprast.»

* * *

Vāravu virtuvē uz baltā skapīša pret zilganpelēko sienu spilgti izdalījās brūnā māla vāzē ielikto bērza zaru koši za­ļās, nesen saplaukušās lapas.

Jura māte un viņas māsa Velta, rosoties pie virtuves galda, gatavojās dzert kafiju.

— Vasara nāk. — Velta skatījās uz bērza zariem.

Kafija jau bija uzvārīta, un Jura māte to ielēja trauslās,

gandrīz caurspīdīgās porcelāna tasītēs.

— Stāsti nu, — iedzērusi pāris malkus, mudināja Velta, — atnāks Sandra un Anniņa, tad nevarēs.

— Nepatīk par to runāt, bet tev jāzina, — Jura māte iesāka, — saņēmu dūšu un aizbraucu paskatīties, kā Juris dzīvo.

— Nu, nu?

— Iekārtojies nav slikti. Viņas mātei mājiņa Asaros, tēva gan vairs nav.

— Un kāda tā Ināra?

— Jauna, izkrāsojusies un izlutināta lellīte. Ilgi es tur neuzkavējos, bet tāpat varēju saprast — galvenā domāšana ir par modi un izklaidēšanos.

— Varbūt Jurim tieši tāda ir vajadzīga?

— Pats sliktākais — Juris par bērnu neliekas ne zinis. Un Anniņa par viņu vairs nejautā. Pie mums nāk tāds dakteris Ēriks, un viņa prašņā, kad atnāks tēvocis Ēriks.

— Tas, protams, skumji… Bet kas tas par dakteri? Agrāk pie jums neviens dakteris netika redzēts.

— Viņš man atnes grūtāk dabūjamas zāles, pat volterēnu pagādāja. Un, pie manis nākot, ar Anniņu sadraudzējās. Bet es neesmu akla, īstais nāciena iemesls ir Sandra.

— Dabiski, tā būtu tīrā aplamība, ja tāda sieviete kā Sandra paliktu viena.

— To es saprotu, bet viņa rādās pavisam vienaldzīga. Tas dakteris ir labs cilvēks, un man būtu žēl, ja viņu palaistu garām. Es par Anniņu domāju …

— Mans Fredis vienmēr ir teicis: tēvs ir tas, kurš bērnu izaudzina, nevis tas, kurš palaiž tikai pasaulē.

— Jā … Sandrai būtu vieglāk, kas to zina, cik es ilgi…

—- Nerunā muļķības, tu vēl Anniņas kāzas nosvinēsi. Bet

par to dakteri — tur mēs neko nevarēsim ne pierunāt, ne at­runāt.

— Jā, Sandra pieradusi domāt ar savu galvu.

—- Es tagad iešu. Mans Fredis teica, ka šovakar būšot te­levizorā interesanta komēdija, viņam vienam skatīties ne­patīk.

Kad no pastaigas atgriezušās Sandra un Anniņa iegāja vir­tuvē, Jura māte beidza nokopt traukus.

— Mamma, būs jāsāk bārties, atkal smaržo kafijai Noru­nājām tik vēlu nedzert, nevarēsit iemigt.

— Vecmāmiņ, ja tu nevarēsi aizmigt, tad visu nakti lasīsi man pasakas.

Jura māte, noglaudījusi Anniņai galvu, pievērsās Sandrai.

— Uzvāri tēju un sagatavo kādas labākas maizītes. Ēriks solījās pienākt man izmērīt asinsspiedienu, lai viņam par tiem liekajiem soļiem vismaz pašam mājās nav vakariņas jāmeklē.

Atvērusi ledusskapi, Sandra, pārskatot tā saturu, domāja:

«Jura māte pēdējā laikā jūtas spirgta un moža, kāpēc tik bieži jāmēra asinsspiediens un jāieskaita sevi slimajos?» Bet sacīt to uzskatīja par nepiedienīgu.

Ēriks drīz atnāca, un Jura māte viņu ieveda savā istabā. Dakteris pacienti iepriecināja, pasakot, ka asinsspiediens ir normāls. Pēc tam viņu Jura māte aicināja vakariņās.

Sandra galdu bija uzklājusi savā istabā. Tējas dzeršanas laikā, izstāstījis pāris jocīgus gadījumus no ārstu dzīves, Ēriks ieminējās:

— Man ir divas biļetes rītvakaram uz Leļļu teātri. No darba nākot, atnesīšu.

«Un rītdien tās droši vien piedāvās Jura mammai. Ļoti nepatīkami, man vajadzēs tad viņu tūliņ raidīt prom,» San­dra pat pietvīka tā domājot, bet sacīja:

— Paldies par tavām pūlēm!

— Kas tās par pūlēm, pupu mizas. Sestdienā sieviešiem visādi mājas darbi, varbūt Anniņa nāks ar mani?

Jura māte tūdaļ pavaicāja:

— Anniņ, vai iesi ar tēvoci Ēriku uz Leļļu teātri?

Anniņa sāka lēkāt.

— lešu! lešu! lešu!

Sandra pasmaidīja, un Ēriks ievēroja, ka smaida atspulgs viņas sejā nenozuda labu brīdi.

Otrā dienā Ēriks atbrauca ar mašīnu, ko atstāja Sandras mājas pagalmā. Uz Leļļu teātri Ēriks un Anniņa gāja kājām. Sandra, stāvot pie loga, skatījās, kā viņš, savā lielajā plauk­stā turot Anniņas mazo rociņu, pārgāja pār pagalmu. Viņa skatījās arī vēl tad, kad viņi abi jau sen bija nozuduši aiz vārtiem.

Pārvedis Anniņu mājās, Jura mātes uzaicinājumam novilkt mēteli Ēriks atbildēja:

— Paldies, man jāiet ciemos pie viena kolēģa tepat netālu no jums, Veidenbauma ielā.

Viesībās, kuru galvenā tēma bija dažādu ēdienu nogar­šošana un slavēšana, Ērikam bija garlaicīgi. Viņš vairākkārt gribēja iet prom, bet, iespiests kaktā, no kura izspraucoties viņam būtu jāpieceļ vesela rinda cilvēku, nevarēja sadūšo­ties promiešanai, turklāt viņš sēdēja starp divām dāmām un nebūtu pieklājīgi viņas atstāt bez laika kavētāja. Abas Ērika kaimiņienes manāmi sacentās viņa uzmanības iekarošanā. Bija taču vērā ņemams objekts — neprecējies dakteris ar tik vērtīgām piedevām kā dzīvoklis un mašīna. Uz ielas, pie vie­sību mājas ārdurvīm, Ērikam nejauši blakus gadījās viena no viņa galda kaimiņienēm, gadus divdesmit piecus veca, sārt- vaidzīga ķīmiskā blondīne. Viņa, koķeti smaidīdama, no­čivināja:

— Es dzīvoju Pārdaugavā. Ceru, ka nepametīsit mani vienu iespējamām nakts briesmām.

Ēriks viņā paskatījās uzmanīgāk nekā pie galda. «Patie­šām jauks, mīlīgs purniņš!» Ja nebūtu Sandru no jauna saticis, šai čivinātajai atrastos vieta daktera Ausmaņa ma­šīnā.

— Vienu jūs atstāt man neatļauj sirdsapziņa, tikai šoreiz esmu kājniekos, — Ēriks meloja, acīs skatīdamies, — bet tas ir pupu mizas, mēs noķersim taksi.

Sārtvaidzīgā blondīne domāja, ka romāns ar dakteri jau aizsācies.

Taksi ar zaļu uguntiņu viņi ieraudzīja drīz. Glītiņā viesību paziņa pateica savu adresi. Pa ceļam galvenokārt runāja viņa. Kad taksis apstājās, Ēriks izkāpa pirmais, pasniedzis dāmai roku, palīdzēja tikt ārā no mašīnas un paklanījās.

— Paldies par patīkami kopā pavadīto laiku. Man diem­žēl jābrauc uz slimnīcu. Uz redzēšanosl — Viņš noskūpstīja šīvakara galda kaimiņienei roku.

Glītiņā blondīne, ieejot mājā, skaļi aizcirta durvis. «Te nekādas «redzēšanās» vairs nebūs.»

Ēriks ar to pašu taksi aizbrauca līdz Sandras mājai. Iegā­jis pagalmā, viņš, vēl neatslēdzis savas mašīnas durvis, pa­skatījās augšup uz Sandras istabas logu. Caur dzelteno nakts aizkaru spīdēja blāva gaisma. «Viņa vēl neguļ… Ja es uz­ietu augšā? Pagaidi, pagaidi, milzu lempi, vispirms tas būs nepieklājīgi, un, otrkārt, tev var atgādināt: pa tām durvīm, pa kurām ienāci, var aiziet arī prom.» Tomēr vēlēšanās re­dzēt Sandru bija stiprāka par pieklājības jūtām un iespējamo kaunu, ja viņam parādīs durvis.

Sandra sestdienas vakarus veltīja literatūrai, bieži vien ielasoties tālu pāri pusnaktij. Tobrīd, kad Ēriks jau kāpa pa kāpnēm, viņa nolika grāmatplauktā Gilberta romānu «Dzim­tais akmens» un piegāja pie dīvāna, lai uzklātu gultas drē­bes. īsi, bailīgi ieskanējās durvju zvans. Kas varētu nākt tik vēlu? Tūliņ pazibēja doma —- Juris. Piegājusi pie durvīm, Sandra drošības labad pavaicāja:

— Kas tur ir, lūdzu?

— Es, Ēriks Ausmanis.

Trīcošām rokām Sandra atslēdza durvis. Ēriks viņu ierau­dzīja nobālušu.

— Vai ar tēvu kas slikts? — Balss viņai drebēja.

— Neuztraucies, tēvam nekas nekait. Varbūt ieaicināsi istabā, man ir kas sakāms tieši vev.

— Lūdzu, novelc mēteli! — Pieklājīgie vārdi tomēr laipni neizklausījās.

istabā Sandra pasniedza Ērikam krēslu un pati apsēdās uz dīvāna. Viņas gaišzilais trikotāžas kombinezons labi parādīja nevainojami proporcionālo augumu.

— Kas, lūdzu, ir šīs nakts vizītes iemesls? — Ievērojusi vēlīnā viesa pētošo skatienu, Sandra piecēlās un pārsēdās uz krēsla.

Ēriks šo vietas maiņu saprata kā izvairīšanos no pavedino­šas situācijas un pasmaidīja.

— Iemesls esi tu. Man vajadzēja tevi redzēt.

Sandrai pēkšņi radās vēlēšanās pieglaust galvu Ērika pla­tajiem pleciem, bet viņa nebija no tām, kas varēja ļauties mirkļa laimei, nedomājot par tālāko. Sevis aizsargāšanai Sandra kā vairogu izvēlējās ironiju, kas neļautu patiesajām jūtām izpausties sejā. Domājot ko pasacīt, viņa nejauši pa­skatījās pulkstenī.

— Tieši divi naktī. Man laikam ir tas gods redzēt mūsdie­nīgu sirmot sākušu Žiljēnu, tikai es neesmu Renāla kun­dze. — Pārvarot sevī pretīgumu, Sandra izlikās ciniska. — Interesanti, ko tu man piedāvāsi? Vīrietis man ir jau bijis.

«Nu, mīļā, mani tu neapmānīsi. Tu, draudziņ, nemaz neesi tik droša par sevi, ja mēģini ietīties sev nepiedienīgos vār­dos.» Ērikā nekas no viņa jūtām pret Sandru nemainījās.

— Es tev piedāvāju ideālu variantu — vīrieti un cilvēku vienā personā.

— Pašreklāma reti kad pārliecina.

— Pārciesta nelaimīga mīlestība nevienu nav padarījusi imūnu pret nākošo. Es tagad dučiem pērku loterijas lozes — un visas tukšas, tā ir visdrošākā zīme, ka man jālaimē mīles­tībā. Kāpēc tu baidies būt laimīga?

•— Es baidos no tās nelaimes, ko atnes laime.

Ēriks piegāja pie Sandras un apskāva viņu.

— Tas viss, ko mēs runājam, ir pupu mizas, mēs taču esam vajadzīgi viens otram.

Sandra atraisījās no apkampiena un piegāja pie durvīm.

— Lūdzu, ej projām … Es tev lūdzu … — Šis lūgums tika izsacīts kā pavēle.

Ēriks noskūpstīja Sandrai roku un, neko neteicis, aizgāja. Viņš aizgāja, nemaz nejuzdamies izdzīts, viņš aizgāja, lai atnāktu.

* * *

Miltiņu vasarnīcas dārzā gar visu ceļmalu trakoja ceriņ- ziedu smarža. Svētdienas pievakarē Sandra, saplūkusi lielu klēpi sniegbalto, tumši samtaini violeto un kautrīgi gaišvio- leto ceriņu ziedu, ielika tos nupat no garāžas izbraukušajā žigulī un pavaicāja tēvam:

— Vai drīkstu aiziet paskatīties Gauju, dienā ar logu maz­gāšanu neiznāca laika.

— Ej vien, es uztaurēšu.

Sandra līdz pašai krastmalai neaizgāja, apsēdās pjavā uz pa­gājušā gada siena kaudzes tukšajiem zārdiem. Netālu piesietā «piena tantes» brūnā govs pacēla galvu, lielām acīm ziņ­kārīgi paskatījās un atkal turpināja ēst. Virs pļavas sīkajiem ziediem bariņos plivinājās dzelteni un balti tauriņi. Brīžiem no raibā pulka divi atšķīrās un turpināja dejojošu lidojumu pārī. «Dabā ir harmonija, bet kāpēc tās bieži trūkst cilvēka dzīvē, kurš taču ir dabas valdnieks?» To iedomājusies, San­dra centās izjust tikai zaļo klusumu un aizmirst visu nepa­tīkamo.

Ilga aizmiršanās neiznāca, mašīnas signāls sauca prom no tīkamā klusuma. Kad Sandra iegāja dārzā, profesors Miltiņš jau sēdēja pie stūres un žigulim blakus stāvēja pastāvīgie vasarnīcas iemītnieki: Sofija, Jura māte un Anniņa.

— Mammīt, kad tu atbrauksi? — Anniņa, trešo reizi sa­mīļojusi Sandru, bija tuvu asarām.

— Pēc divām dienām. Gaidi mani un klausi vecmāmi­ņām!

— Es gaidīšu. Atā! Atā!

Rīgas dzīvoklī Sandra tūliņ uzģērba puķaino katūna mā­jas kleitu un sāka vannas istabā mazgāt Anniņas drēbes. Pievakarē, pabeigusi mazgāšanu, viņa iegāja savā istabā un, piekususi no dienas darbiem, apsēdās mīkstajā krēslā. Bla­kus smaržoja uz mazā galdiņa vāzē ieliktie Gaujmalas ceriņi. Sandra, ievērojusi baltajā ceriņu vālītē «laimes ziediņu» ar piecām ziedlapām, atcerējās, ka bērnībā viņa šādus ziedus īpaši meklēja un apēda, jo ticēja, ka tad piepildīsies iedo­mātā laime, kas toreiz bija vai nu ļoti sīka, vai pasakaina un neiespējama. Šīs atmiņas izvilināja rūgtu smīnu. Šodien pasakām viņa vairs netic, ko tādā gadījumā varētu vēlēties?

Mājas vienmuļajā klusumā varēja sadzirdēt grabināšanos. Sandra ieklausījās. Kāds no ārpuses slēdza durvis. Viņa iz­bijusies pietrūkās kājās un nostājās istabas vidū. Sandrai par šausmām kāds jau atslēdza iekšdurvis, noklakšķēja priekštelpas elektrības slēdzis, un soļi nāca tieši uz viņas istabu. Durvis atvērās, un tajās stāvēja Juris Vāravs ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, it kā viņš būtu aizgājis vienīgi uz piena veikalu. Skatīdamies Sandrā, viņš sacīja:

— Tu esi paspējusi iedegt, tev piestāv balts naktskrekls.

Sandra atjēdzās no izbailēm. Uzvilkusi halātu un istabas

kurpes, viņa piedāvāja Vāravam krēslu.

— Apsēdies, lūdzu.

— Pateicos, neuzskati mani par ciemiņu. Es atkal esmu savās mājās un varu rīkoties pēc izvēles — sēdēt vai, ja gribu, pat stāvēt uz vienas kājas.

Sandra ievēroja, ka Juris ir mazliet iereibis.

— Tu neizskaties priecīga par manu ierašanos un mūsu ģimenes laimes atgriešanos, — Vāravs vēroja Sandru.

— Ja mums var būt kādas laimes druskas, tad tikai kat­ram atsevišķi un nekad vairs kopā.

Vāravs lāgā neieklausījās, ko viņa sacīja.

— Tur vēl trakāk griež nost skābekli. Mana «kundze nu­mur divi» ir vienotā frontē ar savu māti, kad viena saskaišas, otra šņāc līdzi. «Vobščem, daragaja», es atnācu atpakaļ.

Tagad Vāravs gaidīja, ka Sandra beidzot viņam kritīs ap kaklu un raudās prieka asaras, bet viņa pat nepakustējās.

— Esi atnācis par vēlu, esmu sapratusi, ka dzīve bez te­vis ir tīrāka. Ja gribi zināt — es jau labu laiku pacietu tevi tikai kā Anniņas tēvu.

— Esmu ar mieru šo «tikai tēva» lomu turpināt, jo mazāk jūtu, jo ērtāk dzīvot.

— Juri, tev drīz būs četrdesmit, vai beidzot nav pienācis laiks atmest frivolo attieksmi pret citiem cilvēkiem un dzīvi?

— Pateicos par manis audzināšanu, skolotāja Vārava.

— Ar tevi runāt veltīgi, tāpēc paklausies — es tevi vairs nekad negribu redzēt!

— Tas nozīmē, ka man jāiet?

— Nē, varu iet arī es.

— Tāds nelietis es vēl neesmu, lai maisītos mātes un sava bērna dzīvoklī, — Vāravs izņēma no kabatas atslēgu saišķi un uzsvieda uz galda.

Piegājis pie durvīm, viņš pagriezās atpakaļ. Šurpnākt viņu dzina pārliecība, ka Sandra gaidīs kaut vai simt gadus, un atpakaļceļš pie viņas vienmēr būs brīvs. Vai kāds cits to aizšķērsojis? Nevarētu būt.

— Vai te iemaisījies trešais? — Viņš cieši paskatījās San­drā, lai redzētu viņas niknumu par nepamatoto jautājumu.

Viņa neatbildēja un nekļuva redzami dusmīga, arī ap­vainota nelikās. Sandras klusēšanu Vāravs saprata kā ap­stiprinājumu.

— Labi, es aizeju atpakaļ, uz savu lauvu krātiņu. Vai tev nav žēl mani grūst lauvām zobos?

— Tu pats esi ieskrējis tais zobos. Un tevis žēlošanas normu visu jau esmu atdevusi. Priekš tevis man vairs nekā nav. — Sandra piegāja pie loga un pagrieza Jurim muguru.

Vāravs izgāja paceltu galvu, bet, pa kāpnēm lejupkāpjot, galva liecās arvien zemāk. Otrā stāvā viņš apstājās un at­skatījās. Varbūt sauks atpakaļ? Nesauca. Vāravam radās no­mācoši nepatīkama apziņa, ka viņš dzīvs būdams ir jau no­miris Sandrai. Un tur augšā palika tik daudz tāda, ko viņš nekad un nekur citur neiegūs.

7

Lindas skolā gadījās nepatīkams notikums. Piektajā stāvā grūstījās bariņš zēnu, daži sāka mētāties ar somām. Kāda ar grāmatām pilna smaga soma pārmetās pāri margām un krita taisnā virzienā uz apakšējā vestibilā stāvošās meistares Bergas galvu. Par laimi, meistare sarunājās ar Osvaldu Egli, kas, savās ākstībās imitējot kritienus un citus trikus, ieguvis gandrīz vai virtuozu veiklību, saķēra somu rokās un apturēja tās lidojumu. Meistare dabūja tikai nelielu triecienu pa plecu, arī Osvaldam nekāda savainojuma. Osvalds kļuva par dienas varoni. Audzēkņu vidū cirkulēja briesmīgi pare­ģojumi, kas būtu noticis, ja tuvumā negadītos Jampampiņš. «Bergai smadzeņu satricinājums kā likts! Ko niekus, beigta uz vietas!» Atradās pāris zēnu, kas jokojoties piesolīja Os­valdam «uzlikt saules brilles» par notikuma dabiskās gaitas izjaukšanu. Pēc viņu domām, meistarei Bergai būtu derējis neliels smadzeņu satricinājums.

Noskaidrojusi, ka noticis negadījums bez ļauna nodoma un bez bīstamām sekām, direktore atkal mierīgi sēdēja savā kabinetā pie sava galda, savā krēslā.

Un tieši todien meistare Mīlšteine pastāstīja Teraškēvicam par savu nodomu, kas saistījās ar Lindu Luteri un, kā jau bija paredzējusi, guva atsaucību. Abi saprata, ka direktore pēc atgadījuma ar lidojošo somu nav labā omā, tomēr iegāja viņas kabinetā. Mīlšteine, tikko apsēdusies, tūliņ pavēstīja:

— Es atradu sev vietnieku un rudenī eju pensijā.

Direktore šūpoja divos pirkstos pildspalvu.

— Interesanti, kas ir šis vietnieks?

— Mūsu septītās grupas audzēkne Linda Lutere.

— Lutere… Lutere … Tā gaišmate, kuru jūs negribējāt pieņemt?

— Tā pati, bet tagad esmu viņu pietiekami iepazinusi.

Teraškēvics pagaidām sarunā neiejaucās.

— Kāpēc domājat, ka Lutere piemērota audzinātājas dar­bam?

— Viņa teicami mācījās, ne reizes nenokavēja mācības un darbu.

—- Tās, protams, labas īpašības, bet ar to vien nepietiek, lai strādātu par meistari. Ņemiet vērā, ka šīs grupas audzēk­ņiem ir vidējā izglītība un viņu acīs neiegūs autoritāti meis­tars, kurš stāvēs uz viena pakāpiena ar audzēkņiem. Audzi­nātāja redzes apvārsnim jābūt plašākam un skatījumam dzīvē dziļākam, citādi tas var veikt tikai formālas funkci­jas vai sliktākā gadījumā kļūt par izsmiekla objektu.

Meistare Mīlšteine un Teraškēvics saskatījās.

— Lutere studēs vakara nodaļā ķīmiju, un studijas viņas apvārsni paplašinās, — Mīlšteine centās pārliecināt.

— Un ko jūs sakāt? — direktore jautāja Teraškēvicam.

— Estētikas stundas rādīja, ka Luterei diezgan attīstīta personiskā estētiskā pasaule un aktīva attieksme pret dzīvi. Un domāju, viņai būs arī audzinātājam nepieciešamās trīs «ības» — pacietība, izturība, iecietība.

— Es kļūstu pārāk inerta audzinātājas darbam, — Mīl­šteine mēģināja direktori ietekmēt arī no tādas puses.

— Jūs ar Luteri jau runājāt?

— Nē. Man vispirms bija jāzina jūsu domas, es liku viņai lejā pie garderobes uzgaidīt.

— Pasauciet, paskatīsimies!

Teraškēvics piecēlās.

— Es aiziešu, ko jūs staigāsit piektajā stāvā lejā un augšā.

Tikko viņš izgāja no direktores kabineta, koridorā satika Osvaldu Egli.

— Jūs šodien gadāties vienmēr īstā reizē tuvumā, — Te­raškēvics sacīja, — noejiet lejā, tur vajag būt Luterei, pasa­kiet, lai viņa tūliņ ierodas pie direktores!

Osvalds skriešus noskrēja pa kāpnēm un, ieraudzījis Lindu, svinīgi ziņoja:

— Linda, saturies, «Runcis Bazilio» ar briesmīgi nopietnu ģīmi lika tev pateikt, lai tūliņ ierodoties pie direktores.

Linda kāpa lēnām, nekādu pārkāpumu, ko būtu izdarījusi, viņa nevarēja iedomāties. Direktores kabinetā ieraudzītie trīs cilvēki atmiņā uzvandīja to dienu, kad iestājās skolā. Teraš­kēvics viņai pasniedza krēslu.

— Drīz atvadīsities no skolas. Vai pie mums bez amata arī ko citu ieguvāt? — Direktore pētoši skatījās Lindā.

— Mani vairāk ietekmēja rūpnīca. Agrāk es nedomāju par vienkāršā darba darītājiem.

— Un ko jūs varat teikt par mūsu pedagogu un audzēkņu savstarpējām attiecībām?

Linda padomāja, tad, redzēdama, ka visi viņā skatās, centās runāt, cik prātīgi mācēja.

— Kopsummā skola savu mērķi sasniedz .,. Tomēr daļa audzēkņu labprāt maksimāli saņem materiālās vērtības, ko viņiem dod, bet tam skolas devumam, ko saņemot pašiem arī jāpiepūlas, tur ir minimāla centība.

Direktores lūpu kaktiņos pavīdēja smīns.

— Un tas ir pedagogu nevarības rezultāts?

— Nē, kāpēc… Vienaldzīgo pedagogu nemaz nav daudz, bet vaina sākas ārpus skolas. Daļa pusaudžu te ienes cinismu, ko diezgan var redzēt aiz skolas durvīm.

— Pēc jūsu domām, audzinātāju darbs mūsu skolā ir mazcerīgs?

Mīlšteine paskatījās uz Teraškēvicu, bet no viņa akme­ņainās sejas izteiksmes neko nenolasīja.

— Nē, tā es nedomāju, bet tas ir grūts un jābūt… — Linda gribēja sacīt «ķertam uz savu darbu», bet aprāvās, — jābūt entuziastam un ar izdomu.

Direktore, caur atvērto logu domīgi pavērojusi pagalmu, atkal pievērsās Lindai.

— Meistare Mīlšteine nolēmusi iet pensijā. Savā vietā par meistari viņa izraudzījusi jūs. Esat ar mieru?

Kāpēc uzaicināta uz pārrunām, Linda visu sarunas laiku centās atminēt, bet šādu iznākumu nevarēja iedomāties un pārsteigta tūdaļ neatbildēja.

— Jūs taču esat izvēlējusies skolotājas profesiju un šeit var iegūt labu praksi, — pozitīvai atbildei viņu laipni mudi­nāja Teraškēvics.

— Es nezinu .. . Vai tūliņ jāatbild?

— Būtu vēlams. Es varētu mierīgu prātu iet mājās, — Mīlšteine jautājoši lūkojās Lindā.

Nupat dzirdētais piedāvājums vilināja Lindu ar iespējām paveikt ko savu un tai pašā laikā arī baidīja — varbūt uz­veļ sev nastu, ko panest nebūs pa spēkam. Brītiņu viņa šau­bījās, tad sacīja:

— Esmu ar mieru tikai ar tādu norunu, līdzko redzēsiet, ka netieku galā, lūdzu, nesaudzējiet mani!

Mīlšteine, iepriecināta par sava nodoma izdošanos, uz­mundrinoši sacīja:

— Gan jau būs labi.

* *■ *

Sestdienā Kaspara vectēva māsas Oidzītes virtuvē dažā­das smaržas cīnījās par virskundzību. Vispirms pieteicās smilšu mīklas cepumi, pēc tam to smaržu centās nomākt cepta vista. Kasparam bija uzdots atrasties sasaucamā attā­lumā no Oidzītes, un bieži viņam vajadzēja atnest to un padot šito vai kaut ko pieturēt. Pēcpusdienā ap pieciem iepriekšējo virtuves aromātu nomāca svaigi samalta kafija. Viss bija paveikts, varēja klāt galdu trim personām. Oldzīte jau uzvilkusi brūnraibo zīda kleitu un uzsējusi sniegbaltu, mežģīnēm apšūtu priekšautu. Uzmanīgi pārlūkojot abas ista­bas, vai kārtība pietiekama, viņa klusiņām dungoja «Miglā asaro logs». To vērojot, Kasparu sagrāba smeldze, kas ielija arī viņa acīs un tur palika. Ap šo laiku, no darba mājup ejot, reizēm pieskrēja Ēriks. Kaut šodien būtu tukšā reize un draugs neparādītos! Kasparam negribējās savās sajūtās ar kādu dalīties. Ēriks viņa noskaņojumus vienmēr ieraudzīja un nemanāmā veidā izvilināja atklātību.

Ēriks tomēr atnāca un ar apbrīnu aplūkoja pie Kaspara nekad neredzēto, tik lepni klāto galdu.

— Tu laikam esi ieaicinājis kādu ārzemju diplomātu, un mana klātbūtne ir traucējošs faktors.

— Ieaicināts ir kaut kas vairāk, nekā tu domā, bet par tavas runas pēdējo daļu, man jāatzīstas, tu esi uzminējis.

— Kaspar, kā tev nav kauna, — Oldzīte viņu aprāja, nes­dama no virtuves ceturto šķīvi, uz kura uzlika brūni apceptu vistas gabalu, — tūliņ sataisīšu gurķi ar krējumu un ieliešu tev krūzīti kafijas.

Pasniegusi apsolīto, viņa iegāja savā istabā un atstāja draugus vienus.

— Ēē, draudziņ, — Ēriks, nogaršojis cienastu, paskatījās pretimsēdošā Kasparā, — no tevis dveš globāla mēroga bēdīgums. Daži ārsti kā līdzekli pret depresiju iesaka skrie­šanu lielākos attālumos. Aizjoz uz hipodromu un apskrien pāris riņķus!

— Tu neko nesajēdz, es varbūt esmu priecīgs, tikai iz­skatos bēdīgs.

— Cik man zināms par cilvēku, tad vienai no sajūtām Jā­ņem virsroka. Un kāds iemesls tavam garīgajam neiīdz- svaram?

Kaspars, tāpat kā citās reizēs runājot ar Ēriku, atklāti at­zinās:

— Pats vari iedomāties: pēdējā laikā prieki un bēdas man nāk no Lindas.

— Ja padomā, tiešām jocīgi, tikai aizvakar uzzināju, ka tava Linda ir Sandras māsīca. Tev ir palaimējies — bez kādiem līkločiem un grāvmalas pureņu noplūkšanas esi ap­stājies pie savas iemīļotākās puķes… Kā viņu sauca? Pie orhidejas.

— Ja vēlies zināt, šis galds klāts par godu Lindai. Viņa nāks ciemos iepazīties ar Oldzīti.

— Tādā gadījumā nesaprotu tavu bēdīgumu, sajēdzu vie­nīgi to, ka man jāsteidzas prom, — Ēriks pabeidza izdzert kafijas tasi.

— Izrādās — pat tu reizēm nesaproti… Oldzīte domā nezin ko, bet es no Lindas esmu sajutis vienīgi draudzību.

— Pupu mizas, arī tad nav jāmirst nost. Tu vari sevi mierināt ar Kāmī vārdiem: «Netapt mīlētam ir tikai neveik­sme, nelaime ir nemīlēt.»

— Tu mani ļoti iepriecināji.

— Jokus vairs nesaproti. Es pazīstu divas Lindas tuvas radinieces. Sandras mātei nekas nav noslēpts, viņa staigā pa pasauli ar sirdi uz plaukstas, bet Sandru nemaz tik viegli nevar saprast. Linda taču ir Sandras māsīca, varbūt tu maldies?

— Nav ko maldīties, es būtībā neesmu viņai piemērots. Kas tad es esmu? Neinteresants dārznieks -— un vairāk nekas. Un mans atbalsts, kā es domāju sākumā, viņai nav vaja­dzīgs.

— Bet tev ir dzejnieka dvēsele, kuras bieži vien trūkst pašiem dzejniekiem. — Ēriks piecēlās. — Nerādi viņai tādu ģīmi, ar kādu vakaros var bērnus baidīt, lešu prom, lai tu varētu paspēt sevi pārskaņot uz citu meldiju.

— Es arī eju, man ar Lindu norunāts tikties skvēriņā pie Ķīmijas fakultātes.

Visās tikšanās reizēs Kaspars ieradās pirmais, bet tajā vasaras saules un zaļuma pilnajā dienā viņš ieraudzīja ne­lielajā skvēriņā Lindu jau sēžam uz sola un bārstām balo­žiem maizes druskas. Viņa bija ģērbusies baltā kokvilnas džemperī un baltos kuplos svārkos. Vērojot, kā baložu bars knābā pasviesto barību, Linda tūliņ nepamanīja atnākušo Kasparu, kas klusējot skatījās un gaidīja, kad viņu ievēros.

SATURS

I d a | a

Gaišmate ar somu 3

II da(a

Katram sava orhideja 31

M i r d z a Kļava KATRAM SAVA ORHIDEJA

Redaktors H. Gāliņi Mākslinieciskā redaktore M. Dragūns Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore M. TirzTte

Nodota satikšanai 09.03.83. Parakstīta fespie- šanai 02.09.83. JT 00292. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs N9 1. Žurnālu cirsta gar­nitūra. Augstspiedums. 7,56 uzsk. iespiedi.; 7,88 uzsk. krāsu nov.; 8,63 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. PasOt. N9 490-5. Cena 75 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 RīaS, Padomju bulv. 24. Izdevn. N2 204/31584/J-2795. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipo­grāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa iela 38/40.

Kļava M.

I 230 Katram sava orhideja: Isromāns. R.: Liesma, 1983. 143 Ipp.