4

Atkal nakts klusumu pāršķēla griezīga svilpe, un, kā vien­mēr, kad izziņoja trauksmi, desmit vidējā komandsastāva virsnie­kiem bija tikai piecas minūtes laika, lai nonāktu savās vietās un iepa­zītos ar situāciju. Ari šoreiz viss grozījās ap to pašu, vienmēr no jauna veicamo uzdevumu: ēku un ēku kompleksu ieņemšana, akcija, kuru šoreiz apgrūtināja nosacījums, ka jādarbojas ar gāzi saindētā ap­vidu. Vingrinājums ka parasti notika sporta zālē, un Gorijam vaja­dzēja stipri pasteigties, lai ierastos tur pirms kareivjiem, kurus viņš komandēja. Holoekrāns jau mirgoja, un nu arī uznira dekorācijas, kuru fonā tika imitēta kaujas darbība. Tas bija gruvešu lauks, sadru­pušu ķieģeļu kaudzes, bumbu krāteri, dubļu paltis, vietumis ari lie­lākas mūru atliekas, un pari tam visam virmoja dzeltenzaļi miglas vāli ienaidnieka palaistā gāze. Sākotnēji tas nozīmēja tikai to, ka kareivjiem un vienību komandieriem jāuzvelk gāzmaskas.

Fahims, kurš veidoja mācību programmas, bija darījis visu, lai radītu pēc iespējas patiesāku iespaidu. Dekorācijas bija kustīgas, un perspektīvu maiņu noteica tas, ko kareivji darīja uz savām trapeces formā veidotajām pamatņu plātnēm. Sis plātnes, tāpat kā zālienu, klāja sensoru stari, un kareivji varēja uz tām stāvēt, skriet un vaja­dzības gadījumā, piemēram, šaujot, pietupties. Atkāpties gan bija aizliegts, un nedrīkstēja ari skart zemi ārpus plātnes. Priekšā holo­grāfiski izauga aizvien jauni un jauni ienaidnieki, kas vērsa pret uz­brucējiem visus iespējamos ieročus, un galvenais bija tos izsist no ierindas, iekams tie paspēj izšaut. Ari kareivju trāpīgumu pārbau­dīja automātiski ja bija tēmēts labi, ienaidnieks nogāzās vai ari tika saplosīts gaisā, turpretim, ja kareivis rīkojās gausi, trāpīja preti­nieks, un tas izpaudās strāvas triecienā, kuru ķivere raidīja tieši galvā un kurš reizumis bija tik spēcīgs, ka kareivis zaudēja samaņu.

Vienību komandieriem, tātad arī Gorijam un Bastanam, vaja­dzēja vadīt kaujas darbību un gādāt, lai uzbrukums būtu koordinēts un mērķtiecīgs. Viņi izkliedza savas komandas mikrofonā, un pa­dotie uztvēra tās caur ķiverēs iemontētiem skaļruņiem. Arī viņus apdraudēja ienaidnieka uguns, turklāt strāvas triecienus viņi varēja saņemt ari par kaujas darbību neizdošanos.

Gāzmaskas bija papildu nejaucība, kas apgrūtināja saprašanos ne mazāk kā parastais kaujas troksnis. Pamatos situācija bija nevai­nojami modelēta skaņu fons vien spētu galīgi pārbiedēt tādu, kurš pie tā nav pieradis. Ļaunākais tomēr bija apgrūtinātā elpošana, un jau pēc dažām minūtēm visi šie viri, kuri ar pilnu pašatdevi izcīnīja rēgaino un tomēr tik īsteno kauju, jau bija slapji no sviedriem un sēkdami kampa gaisu.

Vingrinājumi bieži turpinājās ilgāk par divdesmit četrām stun­dām, un ari tas bija līdzeklis, kurš, neraugoties uz ārkārtīgi ierobe­žotajiem nosacījumiem, ļāva imitēt situāciju pēc iespējas reālistis­kāk. Tie prasīja no dalībniekiem visu līdz pēdējam, bet vai tāpēc tie bija reālistiski? Tā Gorijs sev jautāja nedaudzajos atpūtas brīžos. Bet varbūt tas nemaz nebija tik svarīgi; galvenais bija, lai visi dalībnieki gūtu simtprocentīgu pārliecību par savu pārākumu. Tāda pārlie­cību viņos, protams, īpaši nostiprinājās, ja manevru uzdevums bija veikts atbilstoši visām prasībām. Ar laiku tas izdevās aizvien biežāk, un tagad viņu sagatavotība bija nevainojama.

Normālos apstākļos Gorijs arī šoreiz būtu apmierināts ar iznā­kumu, bet tagad uzmācās dīvainas šaubas. Jebkurā modelēšanā ap­kārtējos nosacījumus var izraudzīties tādus, lai uzrādītais rezultāts būtu labs vai slikts, un tādēļ pašapmierinātība, kurai viņš jau gan­drīz bija ļāvies, nebija nekas vairāk kā pašapmāns. Tieši tas efekts, pēc kura modelētāji tiecās: pārliecība, ka esi labākais, liek tev bez svārstīšanās mesties cīniņā.

Pirmo reizi savā neilgajā, galēji reducētu apstākļu izkārtotajā dzīvē Gorijs izjuta šaubas. Ja ienaidnieks savu karaspēku lai arī varbūt ar citādiem līdzekļiem audzina tādā pašā garā, tad, ap­sverot visu ar vēsu prātu, nav tāda labākā, kuram uzvara būtu no­drošināta, un viss tiešām ir atkarīgs no ārējiem nosacījumiem, no skaitliskā pārsvara, labākiem ieročiem un ārējo nosacījumu pār­zināšanas. Un te nu atkal radās jautājums: vai šādi vingrinājumi kā nupat veiktie nav pārāk atrauti no reālajiem nosacījumiem?

Šādas domas Gorijam agrāk bija pilnīgi svešas, un, to aptvēris, viņš apjukumā konstatēja, ka viņa pārliecības celtne ir sākusi grīļo­ties. Viņš izjuta gluži vai žēlumu, it kā grasītos zust kaut kas neat­gūstams it kā zeme slīdētu projām no kāju apakšas. Un tomēr viņš ne par kādu cenu nepiekristu piedāvājumam padarīt viņa nostājas maiņu par nenotikušu.

Šādos apstākļos atlika tikai paciesties līdz brīdim, kad atkal radī­sies iespēja aprunāties ar Bastanu. Varbūt arī Bastans ir nogājis tādu pašu ceļu kā viņš? Varbūt ari Bastans ir pārliecināts, ka situā­cijā, kadu radījis viltotais testaments, noteikti ir kaut kas jādara?

Pēc astoņpadsmit stundu ilgās mācību kaujas Gorijs jutās pilnīgi nokausēts un tikai nopriecājās, ka paspējis medikamentu noliktavā dabūt Bastana ieteikto taukkrēmu, jo tā nu gan nebūtu nekāda izprieca pavadīt nakti uz ķeblīša vai sausā silē, kad pierasts gulēt, ļaujoties šķīduma cēlējspēkam. Jau apgūlies ķermeņa temperatūrai pielāgotajā šķidrumā, viņš iedomājās, vai sirdsapziņas pārmetumi, kas viņu mocīja, vispār ļaus aizmigt, bet nepagāja ne minūte, kad viņš jau. iegrima dziļā bezsapņu miegā, kas līdzinājās bezsamaņai.

Nākamajā rītā pēc manevru analīzes, kurā piedalījās viss ko­mandējošais sastāvs, abi draugi beidzot atrada laiku sarunai. Atkal viņi sēdēja Bastana kabīnē un bija veikuši visus pasākumus, lai no­vērstu noklausīšanos.

Gorijs atgriezās pie komandpunktā piedzīvotā un pabeidza savu stāstu:

- Tu padomā tikai, mēs esam kosmiskajā stacijā!

Tomēr, jau izrunājot šos vārdus, piezagās šaubas pietika kaut vai ieraudzīt Bastana sejas izteiksmi. Tajā vīdēja līdzjūtīgs izsmiekls.

Kā tad rodas smaguma spēks? Bastans apjautājās.

- Es redzēju daļu korpusa, tur ir gredzens, kurš griežas ap asi. Centrbēdzes spēks varētu…

Eh, izbeidz, centrbēdzes spēks… Rotējošā ķermenī rodas ne tikai centrbēdzes spēks, bet arī spēki, kas vērsti perpendikulāri pret rotācijas asi. Tie manāmi, tikai izkustoties no rotācijas virziena. Tu kādreiz esi'manījis tādus spēkus?

- Nē, Gorijs vilcinādamies atbildēja.

Viņš mirkli padomāja.

Atzīsties, tu jau agrāk esi prātojis par šo problēmu.

Bastans nedaudz pašapmierināti pamāja.

- Dabiski. Ja galva strādā, tad taču šāda'iespēja pavīd. Bet tā nav īstā.

- Ko tad tu izgudroji? Nu saki reiz beidzot!

Bastans tomēr vēl nesteidzās ar atbildi, laikam gribēdams uzku­rināt Gorija nepacietību. Tad viņš paziņoja:

- Mēs atrodamies pazemē, tas ir vienīgais saprātīgais izskaidro­jums.

Kāpēc tu tā domā?

- Ir vairākas pazīmes. Temperatūra visu gadu ir konstanta tas vien jau liek domāt par zemes iekšieni. Es varu tev pateikt pat precīzāk: mēs nevaram būt pārāk dziļi, jo gaiss, kuru elpojam, ir svaigs, un to pašu var sacīt par ūdeni. Turklāt mēs atrodamies ne pārāk tālu no ekvatora, jo mums nav nekādas apkures un gaisu ne­pārprotami dzesē tas ir vēsāks par sienām, pats vari pārliecināties.

Šķita, ka Gorijs ir zaudējis valodu. Tikai pēc laba brīža viņš pa­jautāja:

Un ko tu teiksi par to, ko es redzēju komandpunktā?

Ko es tur varu teikt? Varbūt Edriss patiešām ir kļuvis tik senils, ka vairs neatšķir patiesību no pasakām. Man gan šķiet tica­māk, ka viņš tevi tur izvazāja aiz deguna un tagad ķiķina saujā, ka viņam tik labi tas izdevies.

Kāpēc tu man to neteici agrāk… to, ko tu esi izprātojis?

Un kāpēc man būtu vajadzējis tev teikt, ja šādi jautājumi ir sākuši tevi interesēt tikai pirms pāris dienām? No mūsu misijas vie­dokļa ir ari gaužām mazsvarīgi, kur mēs atrodamies. Būtiskais ir tā pilsēta, kas mums jāiekaro, un, kad būs pienācis īstais bridis, mūs izlaidīs no šā pagraba. Lai kas arī slēptos aiz visa šā pasākuma, es jau tagad ar prieku gaidu, kad beidzot tikšu no šejienes ārā un va­rēšu apskatīt plašāku pasauli.

Gorijs nespēja saprast drauga vienaldzību.

Vai tad tu negribi zināt, par ko šeit īstenībā ir runa? Lai to sa­prastu, mums kaut kas jāzina par savu pagātni.

- Gan jau mēs uzzināsim to savlaicīgi. Es pieņemu, ka mūsu atmiņas blokādi atcels, tiklīdz būs tāda vajadzība. Tad arī noskaid­rosies, kas bijis pagātnē. Bet vai tad tas ir tik svarīgi? Svarīgi taču ir tikai tas, kas mūs sagaida nākotnē.

Man šķiet, ka tu tomēr kaut ko aizmirsti, Gorijs pateica, un viņš pateica to tik nopietni, ka Bastans izbrīnā pacēla skatienu. Ja mēs nezinām visus apstākļus, tad arī nevaram izvērtēt, vai tas, ko šeit no mums gaida, ir pareizi: pilsētas iekarošana, tās sagraušana un kauja, kurā labajam jāgūst uzvara. Tas viss varētu būt ari apla­mība, maldi vai ārprātīga ideja, kas visus mūs iedzīs postā.

Pēc brīža Bastans atbildēja:

- Tur tev, man liekas, varētu būt pat taisnība.

Turpmākajās dienās Gorijam un Bastanam neradās lielāka iespēja iztirzāt visu to jautājumu gūzmu, kas tagad nedeva viņiem mieru. Bet ari nedaudzie iestarpinātie vārdi, dažas frāzes, kuras izdevās pārmīt ēdamzālē vai ceļā uz viņu parastajām dienesta vie­tām, kur bija jāpilda dienas režīma uzliktie pienākumi, stiprināja viņu gribu nekad nebūt padevīgiem rīkiem, kurus iespējams ļaun­prātīgi izmantot, lai īstenotu šaubīgas pretenzijas uz varu.

Vidējā posma komandieri nupat bija saņēmuši jaunas direktīvas. Pēkšņi par svarīgāko dienas režīma daļu kļuva teorētiskās nodarbī­bas, fiziskie vingrinājumi un kaujas mācības kopā ar kareivjiem atkāpās dibenplānā.

Desmit vidējā komandējošā sastāva virsnieki tagad augām die­nām apguva un nostiprināja jaunās zināšanas, pat pusdienas pār­traukums, kurš vienlaikus skaitījās arī atpūta, tika saīsināts divas reizes.

Uzkrītošākais bija tas, ka mācību stundās viņi pirmo reizi kaut ko uzzināja arī par to notikumu priekšvēsturi, kuri bija noveduši līdz viņu pašreizējai situācijai, un sāka kaut nedaudz saprast šo to, kas agrāk bija jāpieņem kā aksioma.

Neraugoties uz intensīvo slodzi, Bastans un Gorijs joprojām tur­pināja savu slepeno noklausīšanās kampaņu, turklāt pastāvīgi atrada iespēju noklausīties jaunākos arhīva ierakstus. Līdz šim viņi nebija uzzinājuši neko tādu, kas varētu izraisīt lielāku interesi, bet tad kādu vakaru Bastans ieskatījās Gorija kabīnē un deva zīmi, ka uzradies ieraksts, ko būtu vērts paklausīties. Bija gan sācies nakts­miera laiks, un viņi nedrīkstēja atstāt savas guļvietas, bet ziņkāre pārspēja visas šaubas, un Gorijs sekoja Bastanam uz viņa darba kabīni.

Sede nr. 1266

Piedalās: Kāsims, Hāriss, Arefs, Fahims, Zakijs un Edriss (viesis)

Automātiski sastādīts protokols

Kāsims: Es atklāju manis sasaukto ārkārtas sēdi. Visi padomes locekļi ir ieradušies. īpaši vēlos sveikt Edrisu, kurš šajā sēdē piedalās tādēļ, ka izska­tāmais jautājums tiešām ir svarīgs. Mūsu apspriedes pamatā ir Zakija ziņojums. Lūdzu, Zakij.

Zakijs: Tehniskās iekārtas, par kuru darbību esmu atbildīgs, nodrošina mūs ari ar ūdeni. Līdz šim nav bijis nekāda iemesla reklamācijām. Plutonija baterijas darbinātais sūknis, kuru savulaik uzstādīja ārzemju speciā­lists, darbojās nevainojami. Šad tad gan radās neizbēgami traucējumi, kas uz neilgu laiku lika izslēgt sūkni, bet tos vienmēr bez grūtībām varēja no­vērst…

Arefs: Kādi bija šie traucējumi? Varbūt tie radās nepietiekami rūpīgas uzraudzības vai pat apzinātas pienākuma nepildīšanas dēļ?

Zakijs: Nekā tamlīdzīga. Visbiežāk tās bija kaļķa nogulsnes ūdens izteces vietās cauruļu galos. Dažas reizes ir mainīti attīrīšanas sistēmas filtri, bet tie mums ir pietiekamā krājumā…

Hāriss: Kas galu galā īsti ir lēcies?

Zakijs: Krīt ūdens kvalitāte. Pieaug sēra un fosfora sāļu daudzums, un aizvien biežāk duļķes aizķepē sietus. Bet sliktākais ir tas, ka sarūk ieguves apjoms. Aizvien biežāk caurules aizsprosto gaisa burbuļi, un tad ūdens padeve uz laiku pārtrūkst. Šie neveiksmes periodi kļūst aizvien ilgāki.

Arefs: Līdz šim mēs to neesam manījuši.

Zakijs: Mums ir liels ūdens rezervuārs, kas ļautu iztikt bez piegādes vairākas nedēļas… pat ilgāk, ja ierobežosim patēriņu. Bet kaut kad netālā nākotnē tas būs tukšs.

Kāsims: Cik ilgi mēs varam iztikt?

Zakijs: Augstākais, trīs mēnešus, ja būsim ārkārtīgi taupīgi.

Arefs: Un kas būs pēc tam?

Zakijs: Ko te lai saka? Mums vajag ūdeni. Un mēs esam atkarīgi no pie­gādes. Citas iespējas nav.

Kāsims: Tas izšķiroši maina situāciju. Tas spiež mūs rīkoties. Neviens taču nevar pateikt, cik ilgi vēl vispār varēsim kaut ko izsūknēt.

Hāriss: Es domāju tāpat. Mums nav citas iespējas kā tikai rīkoties.

Kāsims: Mēs plānojām savu akciju pēc gada. Bet kas mums liedz uz­brukt agrāk? Ja nekavējoties sāksim pēdējos sagatavošanās darbus, par ūdeni nebūs jāraizējas.

Hāriss: Nekas mūs nekavē iesniegt ultimātu tūlīt.

Zakijs: Man liekas, ka šajos apsvērumos mēs aizmirstam kaut ko bū­tisku. Pilsēta iegūst ūdeni no tiem pašiem slāņiem kā mēs.

Hāriss: Kas no tā izriet?

Zakijs: Lai tiktu pie ūdens, mēs pieslēdzāmies pilsētas ūdensvadam. Tur ūdens tiek patērēts tādos daudzumos, ka mūsu tiesu neviens pat ne­mana. Bet līdz ar to mūsu problēma ir arī pilsētas problēma: kad mums vairs nebūs ūdens, arī tie augšā būs sausā.

Hāriss: Kā tas var ietekmēt mūsu plānu?

Kāsims: Kas mums tur vispār par daļu?

Hāriss: Šī jaunā situācija ir mums pat izdevīga: pilsēta tagad ir divkārši apdraudēta. Ūdens trūkums apgrūtinās tās aizsardzību.

Arefs: Bet mūsu uzbrukumu tāpat.

Hāriss: Jāšaubās vispār, vai tagad ir jēga lietot spridzekļus. Situācija taču paver mums iespēju pārņemt pilsētu savās rokās bez postījumiem Ja iedzīvotājus nevarēs nodrošināt ar ūdeni, viņus vajadzēs izvest no pilsētas. Veiksmes gadījumā mums tikai jānogaida, līdz tie būs evakuēti, un tad mēs ieņemsim pilsētu bez spēka lietošanas.

Edriss: Pilsēta jāsagrauj!

Hariss: Arī tad, ja bez tā var iztikt?

Edriss: Es izsaku sašutumu, ka šāda ideja vispār ir radusies. Tā ir node­vība pret mūsu ticību, pret mūsu pārliecību. Divdesmit gadus mēs esam cietušies un gaidījuši brīdi, kad varēsim īstenot savu plānu. Visus spēkus mēs esam ziedojuši šim mērķim.

Hāriss: Mūsu mērķis ir pārņemt varu pilsētā, nevis sagraut visu…

Edriss: Mūsu mērķis ir sodīt! Mūsu mērķis ir atriebība! Mūsu ienaid­niekiem, kuri tik ilgi ir laupījuši mums dzimteni, jātop iznīcinātiem.

Hāriss: Bet ultimāts…

Kāsims: Es vienmēr esmu bijis pret tādu ultimātu. Un šobrīd jo vairāk. Tā mēs tikai zaudēsim vērtīgo laiku un palīdzēsim pretiniekam organizēt aizsardzību. Nē, mums jāuzbruk bez ultimāta, tā ir ,abākā metode. Visas citas var atņemt mums uzvaru.

Arefs: Es domāju gluži tāpat. Tie, kas tur tagad ir augšā, nav pelnījuši nekādu saudzību. Viņi ir sabiedrojušies ar mūsu ienaidnieku, viņi ir ienaid­nieka rokaspuiši un mūsu tautas nodevēji.

Kāsims: Mums vajadzīgs jauns sākums. Un tāpēc mums iepriekš viss jāsagrauj. Tā bijām apņēmušies. Un tā arī darīsim.

Hāriss: Ko mēs iesāksim ar pilsētu, kuras avoti ir izsīkuši? Ar pilsētu, kurā nav ūdens?

Fahims: Būs vienkārši jāurbj dziļāk. Bet tas ir otršķirīgs jautājums. Vis­pirms mums jāpārvērš pilsēta pīšļos un pelnos. Kad būsim uzvarējuši, gan jau laiks rādīs pareizo ceļu, pa kuru jāiet, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs. Tāds ir mans uzskats.

Hāriss: Mēs sāksim visu no gala un būvēsim pilnīgi jaunu pilsētu. No visām pasaules malām atgriezīsies mūsu tautieši un palīdzēs jauncelsmes darbos. Tiklīdz svešinieki būs padzīti, dzīve uzreiz ies uz augšu.

Kāsims: Gluži manas domas. Un tādēļ es pavēlu bez kavēšanās sākt konkrētos trieciena priekšdarbus atbilstoši sākotnējam plānam. Zem pil­sētas izvietotie lādiņi tiks uzspridzināti. Tu, Zakij, vari vairs neuztraukties par ūdeni. Mēs nepaliksim šeit ilgi, un tikmēr rezervuāra krājumu pietiks. No šā brīža tu esi atbildīgs par spridzekļiem. Cik laika tev vajadzēs?

Zakijs: Vispirms ir jāpārliecinās, ka savienojumu vadi nav bojāti. Bet mēs visu laiku esam tos pārbaudījuši reizi trīs mēnešos, un līdz šim vien­mēr viss bijis kārtībā. Es tikšu galā pāris stundās.

Kasims: Labi. CikMaika mums vajag pārejiem sagatavošanas darbiem? Kā ir ar kaujas inventāru?

Zakijs: Atliek tikai nokomplektēt kareivju uzkabi un izsniegt ieročus. Viss ir vislabākajā kārtībā, un vairāk par dienu tas neprasīs.

Kāsims: Kas sakāms par personālo sastāvu?

Fahims: Ierindnieki jau sen ir pilnā kaujas gatavībā. Tomēr es ieteiktu vēlreiz izmēģināt pirmo uzbrukuma fāzi realitātei atbilstošos apstākļos. Mazliet vairāk laika vajadzēs, lai sniegtu vidējā posma komandieriem fona informāciju par pašreizējo situāciju, kas palīdzēs viņiem pieņemt noderī­gākus lēmumus. Tā kā drošības apsvērumu dēļ viņiem šādas zināšanas līdz šim nav sniegtas, tagad ir jāievieš īss, koncentrēts mācību kurss, kuru gan esam jau sākuši: viņi uzzinās šo to par pilsētas vēsturi, iedzīvotājiem, arī par pēdējo karu un tā tālāk. Sākotnēji mēs paredzējām tam astoņas nedēļas, bet, ja nepieciešams, varam iekļauties arī sešās.

Edriss: Muļķības, tik daudz laika mums nav. Arī virsniekiem jāzina tikai tas, pret ko viņiem jācīnās un kā vislabāk padarīt pretinieku nekaitīgu. Ja viņiem galvās nebūs lieka balasta, viņi cīnīsies labāk. Fahim, tev jāizstrādā saīsināta programma. Skološanai es dodu tev divas nedēļas. Tad lieki vairs nezaudēsim laiku nekāda ultimāta un uzspridzināsim bumbas. Pirmo triecienu dos fugasa bumbas, kas sagraus ēkas. Pēc trim minūtēm šķembu bumbas nopļaus visus, kas vēl kustēsies starp drupām. Un vēl pēc trim minūtēm iedarbināsim termīta lādiņus, lai sadedzinātu visu, kas nav no akmens un tērauda.

Hāriss: Tā mēs iznīcināsim visu, kas vēlāk mums pašiem būs akūti vajadzīgs…

Edriss: Tā rīkoties liek jau higiēnas apsvērumi vien. Šādi tiks dezinficēta apkārtne. Padomā taču par līķiem! Kad spridzekļi un degbumbas būs savu paveikušas, mums vajadzēs tikai pagaidīt, lai nodziest ugunsgrēki. Tas va­rētu ilgt trīs nedēļas, un tad atbrīvošanas diena būs klāt. Mēs atvērsim sagatavotās lūkas, izkāpsim un iesoļosim. Pēc tam es lemšu, kam jānotiek tālāk. Tagad vairs nav ko runāt. Pie darba!

Kasims: Pasludinu sēdi par slēgtu.

Dzirdētais padarīja Goriju un Bastanu pavisam domīgus. Bija grūti piespiest sevi atgriezties guļamtelpās, un viņi lūkoja saprast, ko nupat ir uzzinājuši.

Visvairāk es brīnos par to, ka viņiem nav vienota viedokļa. Man šķita, ka viss ir sen nolemts līdz pēdējam sīkumam, Bastans iesāka.

Gorijs pamāja.

Viņi pieminēja ultimātu. Vieniem tā ir pavisam formāla lieta, bez kuras var arī iztikt, bet citi saskata tajā iespēju sasniegt mērķi bez pilsētas sagraušanas.

Edrisam pastāv tikai pirmais ceļš. Viņam līdzeklis kļuvis par mērķi. Viņam ir vienaldzīgi, kas notiks pēc tam.

Varbūt tur vainīgs viņa vecums? Ko tad viņš iegūs no mierīga risinājuma? Man liekas, viņš alkst pēc atmaksas. Vai pat vēl vairāk: viņš saskata tajā visā kaut kādu augstāku zīmi, simbolisku aktu. Tas ari divdesmit gadus viņam ir devis sparu. Un tagad viņš domā, ka beidzot ir sagaidījis savu stundu.

Arī pārējiem bija jāgaida divdesmit gadi.

Jā, bet pārējiem tātad arī mums tas, kam jānotiek, nozīmē nevis galu, bet sākumu kaut kam jaunam. Un tad gan derētu labi apdomāt savas rīcības sekas.

Ir divas grupas, kas pārstāv dažādus viedokļus. Man šķiet, Hāriss un Zakijs ar saviem mērenajiem uzskatiem ir mazākumā. Viņiem nav izredžu panākt savu.

Droši vien arī Gābers izšķirtos par piesardzīgāku ceļu, bet

viņš…

Viņu diskusija spēji aprāvās: durvīs stāvēja Hāriss, un tagad runāja viņš.

- Es dzirdēju jūsu sarunas pēdējo daļu. Jūs esat izcili nepiesar­dzīgi. Tikpat labi jūs varēja noklausīties kāds cits. Jau tā jūs ar savu vieglprātību esat izraisījuši aizdomas. Nāciet, man ar jums jārunā.

Abi draugi bija tik apjukuši, ka nezināja, ko sacīt. Viņi bez ieru­nām sekoja vecākajam. Tas ieveda viņus gaiteņa atzarā, kur bija izvietotas tehniskās iekārtas, un atvēra kādas durvis, aiz kurām grie­zās liels spara rats.

- Šeit mēs esam drošībā, Hāriss paziņoja.

Viņš atslējās pret sienu un lika abiem apsēsties uz kādas lielākas kastes.

Es jūs uzmeklēju, jo vēlos kaut ko pateikt, Hāriss iesāka.

Kopš tu uzradies manā istabā, viņš vērsās pie Gorija, es tevi novēroju. Tu un tavs draugs esat pārkāpuši veselu rindu priekš­rakstu, un tas ir jo dīvaināk tāpēc, ka visi jūs slepeni tiekat pakļauti psihogēnu vielu iedarbībai, kas mazina pašiniciatīvu un līdz ar to veicina paklausību.

Gorijs gribēja kaut ko iespraust, bet Hāriss ar skatienu pavēlēja tam klusēt.

Es runāšu īsi, detaļas tagad nav svarīgas. Skaidri un gaiši, es jūtu, ka man draud briesmas. Jau toreiz, kad runājām par Gābera pēdējās gribas viltošanu, es nopratu, ka lieta nav tīra. Vēl dienu iepriekš Gābers man teica, ka iecels par savu pēcteci mani. Es gan nezināju, kā tieši šī krāpšana notikusi. Tikai tu, Gorij, man atvēri acis.

- Tas bija Bastans, kurš saprata, Gorijs izmeta, bet Hāriss nelikās dzirdam.

Tā vai citādi, bet tagad es zinu, ka jūs esat cilvēki, kuri neat­zīst nodevību un krāpšanu. Neviena cita, kam es šeit varētu uzticē­ties, man nav, un tāpēc es lieku uz jums. Jo ir šis tas, ko vajadzēs izdarīt, ja ar mani kas notiks.

Hāriss uz mirkli apklusa, vērodams viņu reakciju uz tikko teikto. Bet laiku viņš nezaudēja.

Tas ir nopietni, viņš tūlīt turpināja. Es neko neizdomāju, un jus mani sapratīsiet labāk, ja pateikšu, ka Gābers nemira dabiskā nāvē. Viņu noindēja. Man tagad ir pierādījumi.

Viņš atkal neilgu bridi paklusēja, skatoties kaut kur sienā. Tad atkal aši atsāka:

Jums ilgi slēpa, kur atrodamies. Baidījās, ka kāds vēl sāks do­māt par bēgšanu. Jo mēs esam pavisam netālu no pilsētas, mūs no tās šķir ne vairāk kā divsimt metri tiesa gan, nevis horizontālā, bet vertikāla virzienā. Un mēs nebūt neesam no tās pilnīgi nošķirti, jo pastāv vairākas izejas virszemē. Viena satiksmes eja ved tieši augšup un beidzas mūra sienā ap kādu pili. Kaut vai stratēģisku apsvērumu dēļ ir nepieciešams pastāvīgi būt lietas kursā par visu, kas notiek pil­sētā, kuru mēs gribam iekarot. Es pats katru gadu vairākas dienas esmu uzturējies tur augšā.

Abiem jaunekļiem tas bija pārsteidzošs atklājums, un Gorijs ne­spēja valdīt ziņkāri ļoti gribējās uzzināt kaut ko vairāk.

Svarīgākais bija noteikt pareizo brīdi, kad izlauzties virszemē. Mūsu kaujas grupa gan ir lieliski apbruņota, bet mazskaitlīga, un tāpēc mums vajadzēja gaidīt tik ilgi, līdz augšā neviens vairs nerēķi­nāsies ar uzbrukumu. Man personīgi vēl bija svarīgi jau iepriekš parūpēties par laiku pēc pilsētas ieņemšanas. Atšķirībā no citiem es domāju arī par to, kā ātrāk izveidot funkcionējošu sistēmu, kurā val­dība, armija un ražošana darbotos tik saskaņoti, ka būtu iespējams mierīgi sākt atjaunošanas darbus. Bet pietiks, viņš sevi pārtrau­ca, mēs nedrīkstam tērēt laiku.

Hariss piecēlās, un abi klausītāji viņam sekoja. Viņš ieveda tos kādā reti apmeklētā telpā, kur atradās dažas tehniskas ierīces, kuru pielietojumu tā uzreiz nebija viegli noprast, un apstājās pie pus­tumsā slīgstošas sienas. Tur stāvēja skapis ar ciparu atslēgu. Hāriss uzspieda kādu skaitli, un skapja durvis aizslīdēja augšup. Viņi lūko­jās šaurā augšup vērstā caurulē, kurā karājās divas troses. Viena bija piestiprināta pie stiepļu groza, kurā atrastos vieta pusducim cilvēku.

Hāriss iekāpa grozā un norādīja uz sviru.

Tas ir pavisam vienkārši, viņš paskaidroja. Kad sviru no­spiež lejup, lifts sāk kustēties. Augšgalā atliek vien izkāpt.

Izlīdis no groza, viņš iespieda Gorijam saujā papīra strēmeli.

Tur ir koda numurs. Iemācieties no galvas un zirnīti iznīciniet.

Viņi atstāja lifta šahtu, un Hāriss aizslēdza skapja durvis.

- Kas mums būs jādara? Gorijs pajautāja.

Esmu nolēmis neklausīt Kāsima aizliegumam un tomēr nosū­tīt ultimātu. Ja man kaut kas atgadīsies un es to nespēšu izdarīt, pil­sētas iemītniekus vajadzēs brīdināt kādam nojums.

Mēs to izdarīsim, Gorijs apsolīja, un Bastans, nedaudz pavilcinājies, apstiprinoši pamāja.

Abi saprata, ka cilvēkus virszemē nedrīkst bez brīdinājuma no­lemt iznīcībai.

Kur ir raidītājs? Bastans pajautāja.

- Tas ir sagatavots, Hāriss atbildēja.

Viņš kopā ar abiem atgriezās mašīntelpā un parādīja plauktu. Tur stāvēja pelēki krāsota kaste. Hāriss to atvēra un paskaidroja, kā raidītāju ieslēgt un apkalpot.

Viņi vēl kādu brīdi palika turpat, jo Hārisam vajadzēja atbildēt uz dažiem Gorija jautājumiem, kurš uzstājīgi vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par pilsētu.

Tā jau sen ir atkal uzbuvēta no jauna, viņš pabeidza, bet aizvien vēl atrodas svešinieku rokās, kuriem šeit nav ko meklēt un kuri nedzīvo Dievam tīkamu dzīvi. Neatkarīgi no tā, kas ar mani šeit notiks, es uzskatu par savu uzdevumu mainīt šo stāvokli. Tas ne­būs iespējams bez vardarbības, tomēr es gribu iztikt bez nevajadzī­giem upuriem. Vardarbība nav pašmērķis galu galā ir taču jādzīvo tālāk.

Gorijs atcerējās Hārisa pirmītējo piezīmi.

- Tātad bez lifta šahtas ir arī citas izejas virszemē?

Pareizi, Hāriss atsaucās. Gandrīz vai aizmirsu: man jums jāapraksta otrs ceļš uz virszemi. Var taču gadīties, ka Kāsimam ienāk prātā bloķēt pieeju šahtai.

Viņš bridi aizdomājās, it kā iepriekš vajadzētu apkopot atmiņas.

Šā pazemes bunkura būvēšanā mēs savulaik iesaistījām kādu hidrotehniķi, ārzemju speciālistu. Viņš pieslēdza bunkuru pilsētas ūdensvadam un uzbūvēja arī rezervuāru. Kad šeit ievācāmies, mums vajadzēja ņemt viņu līdzi kaut vai tāpēc, ka viņš zināja noslēpumu, un bija jāveic vēl daži papilddarbi. Gribējām, lai viņš pieskata ūdens piegādes sistēmu. Pēc dažām nedēļām viņš pazuda. Pastāvēja bēgšanas iespēja, kuru zināja vienīgi viņš; mēs tikai vēlāk izdibinājām, kā viņam tas ir izdevies. Viņš izrādījās nepateicīgs galu galā mēs taču nogādājām viņu drošībā un izglābām viņam dzī­vību.

Hāriss atkal uz mirkli apklusa, bet tad turpināja:

- Ūdens uzkrāšanai mēs izmantojam dabiski radušos dobumu, veselu angāru, kurā senāk, pirms gadu tūkstošiem, atradās pazemes ezers. Tas ir ideāls rezervuārs, kas ļauj iztikt bez īpašas hermetizācijas tā mums skaidroja ārzemnieks. Un tad, mums nemanot, viņš kādu dienu nolaida ūdens līmeni par divām trešdaļām. Viņš vien­kārši bija aizblīvējis pieplūdes cauruli. Šādi viņš atsedza dobuma stūri, kur klinšu velve noslīgst tik zemu, ka parasti ir zem ūdens. Izrādījās, ka tur ir plaisa, pa kuru var nonākt virszemē, un viņš to izmantoja bēgšanai.

- Kas ar viņu notika pēc tam? Bastans painteresējās.

To neviens nezina, Hāriss atbildēja. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis. Tie nedaudzie mūsu draugi, kas vēl dzīvo pilsētā un zina mūsu noslēpumu, centās sadzīt kaut kādas pēdas, bet viņš ir pazudis. Mums palaimējās, jo ārzemnieks būtu varējis mūs nodot.

Pirms viņi atstāja mašīntelpu, Hāriss vēl piesardzīgi ielūkojās gaitenī un tikai tad deva zīmi, lai abi pārējie seko. Vēl pēc brīža viņi jau šķīrās un atgriezās savās guļamtelpās.

Šajā naktī Gorijs vēl ilgi gulēja nomodā. Viss uzzinātais jaucās pa galvu, un viņš nespēja aizdzīt tā raisīto domu gūzmu.

Divdesmit gadus dzīve pazemes telpās bija ritējusi nemainīgā vienmuļībā, un tagad pietika ar pāris dienām, lai rastos nemiers, kurš izpaudās visās jomās. Par to gan nebija īpaši jābrīnās, jo tuvojās diena, kad izolācijai vajadzēja beigties uzbrukuma diena, diena, uz kuru bija vērsti visi darbi un centieni, diena, ko visi šeit nepacie­tīgi gaidīja.

Tas tomēr laikam nebija vienīgais iemesls, un savu vainu vaja­dzēja uzņemties ari tiem, kuri līdz šim savas vadošās funkcijas īste­noja absolūti suverēni un neizrādīja ne mazāko nedrošības vai šaubu ēnu. Tas viņiem izdevās tāpēc, ka savā gribā tie vienmēr, vis­maz ārēji, bija vienoti. Tagad šī vienprātība bija zudusi, un, lai gan sparīgās diskusijas notika aiz slēgtām durvīm, spriedze tomēr lauzās uz āru un noveda pie tā, ka stundu plāns vairs netika ievērots un izvirzītos uzdevumus veica pa roku galam.

īpaši stipri kopības sairuma tendences izpaudās vidējā posma komandieru vidū. Gluži vai šķita, ka šie desmit cilvēki vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit gadiem pēkšņi ir atklājuši, ka pre­cīza pavēļu izpilde nepavisam nav pašsaprotama lieta, ka tās var apstrīdēt, apspriest vai pat elementāri atsacīties tām klausīt.

Sākumā tas bija manāms tikai pašas grupas ietvaros, radās dom­starpības, kas bieži izvērtās asos strīdos un noveda līdz roku palaiša­nai. Arī tas, ko sludināja mācību automāti, vairs netika akceptēts bez ierunām gadījās, ka tos vienkārši izslēdza, un dumpinieki pie­prasīja, lai priekšniecība izskaidro strīdīgos jautājumus un pretru­nas, kuras tie teicās atklājuši.

Pagāja krietns laiks, līdz augstākie vadītāji izdomāja, kā novērst disciplīnas pārkāpumus. Viņi izveidoja no ierindniekiem kaut ko līdzīgu policijas vienībai, apbruņoja tos ar elektrošoka pistolēm un, likuši apcietināt lielākos miera traucētājus, ieslodzīja tos noliktavā. Te nu nāca par labu tas, ka kareivji izrādījās pilnīgi nejūtīgi pret visiem traucējošajiem faktoriem izskatījās, ka viņi pat nemana situācijas maiņu. Viņiem bija iemācīts, kas te ir augstākā pavēlniečība, un tādēļ tie bija gatavi vērsties ari pret saviem tiešajiem priekš­niekiem, ja tāda pavēle nāca no pašas augšas.

Šādi vismaz uz laiku izdevās atkal ievirzīt dienas gaitu paredzē­tajās sliedēs, un Kāsims paveica pārējo. Viņš atcerējās, kā agrak turēja savus padotos grožos tolaik, kad neviens vēl nedomāja par psihi nomācošajiem līdzekļiem, proti, prasmīgi dozējot pārmaiņus pamudinājumus un sodus.

Tad nu viņš sasauca vidējā posma komandierus uz sapulci lielajā zālē un teica iejūsminošu runu kā jau to bija darījis agrākos laikos. Viņam tiešām izdevās iespaidot un pārliecināt lielāko daļu klausī­tāju. Kāsims runāja par gaidāmo pilsētas ieņemšanu, par kaujām, kurās katrs varēs pierādīt savas spējas, un pirmo reizi arī par tālāku nākotni, kurā tos gaida atalgojums par viņu pašatdevi. Viņš runāja par pilsētas atjaunošanu, kuru tie organizēs, un arī par bau­dām, kas lutinās nākotnes vadoņu eliti par maltītēm, kurās pa­sniegs vissmalkākos ēdienus, par dzērieniem, kas modinās neticamu dzīvesprieku, un par brīnumskaistām sievietēm, kas nolasīs viņiem no acīm jebkuru vēlēšanos. Turklāt tieši šo dzīves pusi, par kuru viņa klausītājiem nebija ne jausmas, Kāsims mācēja izdaudzināt par lieliskāko, ko viņiem var piedāvāt atgūtā brīvība.

Jauno ļaužu vidū, kas tagad atkal apmierināti un labā omā atstāja zāli, bija ari Gorijs un Bastans. Varbūt viņi jau bija nedaudz pārauguši pārējos, jo šķita vienīgie, kurus Kāsima uzruna nav iejūs­minājusi; viņi noprata, ko viņš ir gribējis panākt un acīmredzot ir ari panācis.

Nākamās dienas aizritēja drusku mierīgāk, bet tad izcēlās jauns nemiers. Šoreiz tās bija baumas par nopietnu konfliktu augstākajā vadības ešelonā, par atteikšanos pakļauties pavēlei, par sabotāžu un nodevību. Bijis jāiejaucas jaundibinātajai, no paklausīgajiem kareiv­jiem izveidotajai policijas vienībai, Hāriss un Zakijs esot iesēdināti mājas arestā viņi nedrīkstot atstāt savas telpas.

Tur varētu būt arī kaut kāda patiesība, sacīja Bastans, kad viņi sēdēja ēdnīcā.

Šādas sarunas tagad vairs īpaši nedūrās acis, ari vairāki viņu ko­lēģi kavēja nodarbibas un apsprieda notikumus.

Varbūt tie abi ir aizgājuši lidz atklātai pretestībai, mēs taču zinām, ka viņiem ir īpašs viedoklis.

Mēs nedrīkstam paļauties uz baumām, Gorijs atteica. Jā­noskaidro, kas īsti notiek.

Nezaudējot laiku, viņi devās uz Bastana darba kabīni un mēģi­nāja sazināties ar Hārisu pa komsetu, bet savienojumu dabūt neiz­devās. Ar Zakiju bija tāpat. Ari izlūkgājiens uz priekšnieku mitek­ļiem neko nedeva: jau pa gabalu viņi ieraudzīja pie Hārisa istabas durvīm divus bruņotus kareivjus. Viņi steidzīgi atgriezās Bastana darba kabīnē. Varbūt laimēsies noklausīties kādu sarunu, no kuras būs iespējams uzzināt kaut ko vairāk?

Šķita, ka labākas izredzes sniegtu Kāsima noklausīšanās, bet viņa istabā neviens nerunāja, un neko nedeva arī pārslēgšanās uz Arefa un Fahima telpām. Vairākkārt pamēģinājuši, viņi jau gribēja padoties, kad Bastans pamanīja komseta aktivēšanos un nekavējo­ties pieslēdzās. Tā viņi kļuva par lieciniekiem Arefa un Fahima sarunai.

Fahims: … diena, kuru tik ilgi gaidījām. Kopš sākusies laika atskaite, atpakaļceļa vairs nav.

Arefs: Man tomēr nav īstas pārliecības, ka ultimāts, kuru sākumā plā­nojām iesniegt, nebūtu mums to visu atvieglojis.

Fahims: Tā mēs tikai zaudētu lielu priekšrocību, proti, nebūtu pārstei­guma momenta. Tagad neviens tur augšā nav gatavs tādam pavērsienam. Mūsu uzrašanās pēc tik daudziem gadiem viņiem būs pilnīgi negaidīta. Pirmajos pēckara gados daudzi vēl rēķinājās ar to, ka tik noslēpumaini pazudusi elites grupa pēkšņi var uzrasties un atriebties. Pa šo laiku mēs esam pilnīgi aizmirsti. Būtu absurdi pašiem priekšlaicīgi izsludināt trauk­smi un brīdināt pretiniekus. Šādi mums ir labāka starta pozīcija.

Arefs: Vienalga, es raizējos. Nudien ir biedējoši, kā pēdējās dienās atslābst disciplīna. Agrāk nebija problēmu, jo padarījām tos jaunekļus rāmus ar medikamentiem. Tik pēkšņi atcelt psihogēno barjeru bez īpa­šiem piesardzības pasākumiem tas bija pārlieks risks. Domu brīvība vienmēr ir bīstama. Cilvēki nezina, ko iesākt ar iegūto brīvību un ir kā norāvušies no ķēdes. Mums tomēr vajadzēja atstāt visu, kā bija. Es savlai­cīgi brīdināju, bet jūs mani pārbalsojāt…

Fahims: Mums vajadzēja to darīt. Padomā taču par iepriekš nepare­dzamām situācijām, kādas var rasties ielu kaujās. Ar tām var tikt galā tikai tad, ja vienības komandieris spēj domāt un rīkoties patstāvīgi.

Arefs: Bet viņi to dara jau tagad un izdomā visādas muļķības.

Fahims: Kāsims ar savu runu ir atkal tos saucis pie kārtības. Tas viņam izdevās vienkārši lieliski.

Arefs: Lai nu tā būtu. Man tomēr ir tāds iespaids, ka dažs nemaz ne­taisās atgriezties ierindā. Un to nu mums vajag vismazāk, lai veidotos pre­testības perēkļi, kas kaitīgi ietekmē pārējos.

Fahims: Tam jādara gals, radikāli un nesaudzīgi. Bet kā to izdarīt? Mēs taču nezinām šos slepenos novirzniekus.

Arefs: Es pēdējās dienās tos jaunekļus īpaši novēroju un esmu pamanī­jis šo to aizdomīgu, kas būtu jāizpēta. Divus vai trīs esmu ņēmis uz grauda.

Fahims: Es ceru, ka tev veiksies. Ziņo, ja ir kas jauns.

Zaļā monitora gaisma izdzisa, saruna bija galā. Dzirdētā iespai­dā Gorijs un Bastans palika sēžam uz saviem ķeblīšiem gluži kā ap­dulluši. Abi saprata, ka pasīvās pretestības laiks ir beidzies: nogaidīt vairs nebija jēgas.

- Esmu pārliecināts, ka viņš tur aizdomās mani, Gorijs izmeta.

Kāpčc tu tā domā? Bastans pajautāja.

- Salasās kopā pa sīkumam. Man dažreiz jau šķitis, ka Arefs tā dīvaini skatās uz mani. Vienreiz viņš pēkšņi uzradās man aiz mugu­ras, un es vēl nodomāju, vai tik viņš nav man sekojis. Tagad, kad dzirdēju, ko viņš saka, esmu vēl pārliecinātāks, ka tā arī bija.

- Ko lai mēs darām? Bastans jautāja.

No viņa sejas izteiksmes Gorijs noprata, ka draugam nav labi ap dūšu.

Nomierinies, viņš pateica. Esmu pārliecināts, ka tevi aiz­domās netur. Man gan viss var izvērsties nepatīkami.

- Un kas no tā izriet?

Izriet tas, ka man jātaisās prom no šejienes. Tad itin viss atri­sināsies pats no sevis.

Bastans pavērās Gorijā lielām acīm.

- Tu tiešām grasies…?

Šķita, viņš bīstas to izrunāt skaļi.

Tev bail, Gorijs nodomāja, tu esi gudrs, daudz gudrāks par mani, bet nezini, ko iesākt ar savām zināšanām, un man būs jārīko­jas vienam. Bet tādēļ viņš neļaunojās uz Bastanu, viņu pat pārņēma tāda kā līdzjūtība.

- Tu taču dzirdēji, kas noticis, Gorijs pateica. Laika atskaite ir sākusies, un pilsēta vairs nav glābjama. Bet var kaut ko darīt turienes cilvēku labā. Es darīšu to, ko mums lūdza Hāriss. Tu nāksi līdzi?

Gorijam nebija jāgaida atbilde. To viegli varēja izlasīt drauga acīs. Viņš ari atbildi negaidīja.

- Viss kārtībā, Bastan, tu paliksi šeit. Ja paveiksies, gan jau drīz tiksimies.

Tad viņi izdarīja kaut ko tādu, kas agrāk ne reizi tiem nebija nā­cis pat prātā: viņi apskāvās aizkustināti un nedaudz samulsuši.

Vēl vienu reizi neilgā laika posmā Gorija stāvoklis bija izšķiroši mainījies. Šoreiz pārmaiņas skāra ne tikai domāšanu, bet visu viņa eksistenci. Kopš Gorijs sevi atcerējās, viņš vienmēr bija tādas kopie­nas daļa, kas noteica katru viņa soli, pat katru domu, bet nu viņš pēkšņi bija izlauzies no šā sargājošā priekšrakstu un laika režīmu būra un kļuvis par atkritēju. Toties viņš sajuta brīvības garšu, kas bija neparasti uzbudinoša, bet ari biedējoša.

Tādas domas jaucās viņam pa galvu šīs notikumiem bagātās die­nas vakarā, kad viņš sēdēja tumšā noliktavā un gaidīja nakti. Viņš bija izlēmis nogaidīt, lai neriskētu pēdējā bridi krist Arefa rokās. Šeit noliktavā aiz sagrēdotajām kastēm viņš jutās drošībā.

Gorijs jau bija paspējis kaut cik sagatavoties savam pasākumam. Viņš bija uzvilcis kaujas tērpu un nolicis pa tvērienam ķiveri ar pie­res lukturīti, kā arī biezzoļu zābakus iešanai šķēršļotā apvidū. Līdzās stāvēja ari kareivja mugursoma ar izdzīvošanas minimumu, vairā­kām neaizskaramās pārtikas devām un plastmasas maisiņiem ar katalītdzērieniem. To visu viņš bija atradis tepat plauktos. Ieroču noliktavā viņš bija dabūjis arī universālo pistoli.

Gorijs pavērās digitālajā pulkstenī, kas viņam pienācās kā vienī­bas komandierim: deviņi vakarā. Par spīti nepacietībai, dažas stun­das vēl vajadzēja izturēt. Viņš negribēja doties ceļā pirms pusnakts. Vēl pastāvēja iespēja sastapt ne tikai sardzes kareivjus, bet ari kādu no augstākā vadības ešelona.

Reiz nolēmis, viņš no šā plāna vairs neatkāpās ne sprīdi, lai ari cipari pulksteņa displejā mainīja cits citu daudz gausāk, nekā viņš bija gaidījis. Laiks šķita neizturami stiepjamies garumā. Beidzot pa­rādījās starta signāls: 03.00.00. Tagad, kad tas bija noticis, viņam vajadzēja sevi sapurināt, lai piespiestu celties kājās un atstāt paslēp­tuvi.

Ceļu viņš neviļus sāka zaglīgā gaitā un tikai pēc brīža saprata, cik tas ir bezjēdzīgi. Sastopot sargkareivi, viņam vajadzēja izskatīties drošam un pašapzinīgam tad būtu labas izredzes netraucētam tikt tālāk. Ja nu kāds tomēr gribētu viņu aizturēt, Gorijam kā nekā bija pistole.

Gaiteņi bija tukši, un ari mašīntelpas durvis nebija aizslēgtas. Gorijs iegāja… ari iekšā neviena. Viņš uzelpoja. Nu viņa plānā va­rēja iejaukties pirmais būtiskais nezināmais: vai Hārisa rādītais rai­dītājs vēl ir turpat, kur iepriekš? Viņš piegāja pie plaukta un ieslēdza pieres lukturīti… pelēkā kaste nebija izkustējusies no vietas. Vāks pacēlās viegli; vispirms acīm pavērās sabīdītā antena, tad ari pats raidītājs alumīnija apvalkā.

Gorijs nocēla kasti no plaukta un apmierināti pamāja. Tā nebija smaga un tiklab formas, kā lieluma ziņā viegli ietilpa mugursomā. Iepriekš gan vajadzēja ievietot akumulatoru. Skapī viņš atrada vai­rākus, un zaļās kontrollampiņas rādīja, ka tie ir nesen uzlādēti. Rai­dītāja sānos viņš sameklēja akumulatoram paredzēto nodalījumu un bez grūtībām iebīdīja to vietā. Būtībā tās bija gaužām vienkār­šas, aši veicamas kustības, bet šajos īpašajos apstākļos tās izvērtās neizturamā pacietības pārbaudē. Beidzot tas bija izdarīts.

Atlika vēl tikai noiet gabaliņu pa gaiteni līdz šahtas durvīm. Koda numuru Gorijs zināja no galvas un uzspieda momentāni… nekādas reakcijas. Vai viņš būtu nospiedis kādu aplamu ciparu? Go­rijs pamēģināja vēlreiz… atkal nekā. Viņš sāka uztraukties, rāva un spieda durvis, bet tās palika nekustīgas. Visticamāk, Kasims vai kāds viņa palīgs bija atslēdzis strāvu vai nomainījis kodu. Jebkurā gadījumā šis ceļš patlaban nepārprotami bija slēgts.

Sī atziņa nenāca gluži negaidīti, Gorijs bija rēķinājies ar tādu varbūtību un sava nodoma īstenošanas izredzes vērtētu krietni vien zemāk, ja iepriekš jau nebūtu apsvēris iespēju nokļūt virszemē pa otru ceļu. Tas bija ceļš, kuru izmantoja ārzemju tehniķis un kurš pēc tam daudzus gadus palika nepieejams. Pēc viņa bēgšanas blīvi, ar kuru viņš atslēdza ūdens padevi, lai šādi pazeminātu ūdens līmeni rezervuārā, protams, nekavējoties aizvāca. Bet tagad tas bija noticis pats no sevis: ūdens trūkums ne vien izraisīja pēdējo dienu noti­kumus, bet arī pazemināja ūdens līmeni rezervuārā. Tas savukārt nozīmēja, ka ceļš atkal ir vaļā un Gorijs to varēja izmantot sava uz­devuma veikšanai.

Tieši ap šo tik dēkaino ceļu tad arī riņķoja Gorija domas, kad viņš atkal soļoja pa tukšajiem gaiteņiem, tagad jau dodamies citā virzienā.

Nāca prātā arī dažādi iespējamie šķēršļi kaut vai tik primitīvi kā nevēlama sastapšanās ar sargkareivjiem vai aizslēgtas durvis. Varbūt viņš vispār ir kaut ko izsecinājis aplam vai palaidis garām ko būtisku? Tomēr viņš neļāvās šaubām un gāja tālāk ja vajadzēs pārvarēt kādu šķērsli, gan jau to laikus pamanīs.

Sūkņu stacijas durvis bija vaļā, un arī piekļūt rezervuāram nekas netraucēja. Gorijs stāvēja baseina malā un raudzījās tumsā. Viņš ieslēdza pieres lukturīti, bet pagāja vēl dažas sekundes, pirms viņam izdevās notēmēt šauro gaismas kūli pareizajā virzienā… Tur kaut kas uzmirdzēja, parādījās klints griestu atspulgs tie tumši un no­gludināti velvējās pāri šaurajai telpai. Ūdens, ko netraucēja nekāda pieplūde, bija pilnīgi nekustīgs, un, pagaismojis sev tieši pie kājām, Gorijs ieraudzīja duļķu nogulsnes rezervuāra dibenā. Viņam vaja­dzēja pieliekties, lai saskatītu, ka tur tomēr ir arī plāna kārtiņa ūdens.

Baseins tik tiešām bija gandrīz tukšs, gar malu varēja staigāt sau­sām kājām, bet nedaudz tālāk, kur telpa sašaurinājās, vajadzēja kāpt ūdenī, bet tas nešķita pārāk dziļš.

Tikai tagad, kad pulss bija kaut cik nomierinājies, Gorijs sa­prata, kā viņam visu šo laiku ir situsi sirds. Lai gan tas, ko viņš darīja pēc savas slēptuves atstāšanas, nebija prasījis nekādu īpašu piepūli, viņš tomēr juta vajadzību apsēsties uz mūrētās baseina apmales un atvilkt elpu.

Protams, viņš nepadevās šai dziņai, un viņam arī nevajadzēja fizisku atpūtu noguruma sajūtu bija radījusi psihiskā spriedze. Viņš dziļi ievilka elpu un atkal pievērsās noslēpumainajai tumsai, kurā slēpās telpas turpinājums. Nu viņu pārņēma gluži īpaša sajūta aizkustinājums, pacilātība, liktenīgas jēgas apjauta. Tā ir tumsa, kas jāpārvar, lai izkļūtu gaismā… Kaut kas tāds viņam rosījās prātā, lai arī vārdos viņš to nemaz neprata izteikt.

Nu Gorijs vairs nevilcinājās. Viņš pārlēca pāri apmales pakāpie­nam un devās tālāk gar sienu. Luktura gaisma drudžaini svaidījās šurpu turpu… viņam vispirms bija jāiemācās ar galvas kustību vir­zīt to turp, kur tā tieši tobrīd bija visvairāk vajadzīga.

Sākumā Gorijam tiešām nevajadzēja mērcēt kājas, bet tad telpa stipri sašaurinājās, un bija jābrien pa ūdeni, kas drīz kļuva tik dziļš, ka sāka smelties zābakos. Tas gan nebija nekas īpaši briesmīgs, jo temperatūra bija pieņemama, un tikai iešana kļuva grūtāka, jo daž­viet velve noslīga zemāk par galvas līmeni. Gorijam vajadzēja iet salīkušam, un mugursoma berzējās gar klints griestiem.

Par ezeru tagad vairs nebija ne runas, aizvien vairāk šī telpa sāka atgādināt pazemes strauta gultni ar stāvošu ūdeni. Pamatne bija nelīdzena, šad tad Gorija kājas atsitās pret lielākiem oļiem viņš nevarēja tos saredzēt, jo ūdens bija sakustinats un uzvandītās duļķes aizsedza skatu, pāris reižu viņš gandrīz paklupa.

Vēl nedaudzi soļi, telpa sašaurinājās aizvien vairāk, dažviet jau vajadzēja spraukties starp sienām, un sāka uzmākties nepatīkamas klaustrofobiskas izjūtas. Tad vairs pie labākās gribas tālāk virzīties nebija iespējams mēģinot izspiesties cauri pēdējam sašaurināju­mam Gorijs gandrīz vai iesprūda.

Par agru nopriecājos, viņš sevi norāja un lūkoja apspiest uzvilnī­jušo paniku. Viņš mēģināja domāt par to, kurš pirms daudziem ga­diem veiksmīgi bija izmantojis šo bēgšanas ceļu… vai ari viņš izbi­jās, kad tas ienāca prātā: varbūt tā senā bēgšana nemaz nebija veiksmīga? Varbūt ārzemnieks šeit, šajā vientuļajā un tumšajā telpā, aizgāja bojā noslīka vai nomira badā? Varbūt viņš apmaldījās, ieklīda strupceļā? Gorijs neviļus pameta acis apkārt, it kā meklē­dams apstiprinošu zīmi, kaulus vai apģērba atliekas. Bet nekā tam­līdzīga šeit nebija.

Viņš piespieda sevi nomierināties. Ko īsti Hāriss teica? Hāriss runāja par kanjonu, par augšup vērstu kuluāru. Varbūt viņš, Gorijs, bija pārāk koncentrējies uz iešanu un pievērsa pārāk maz vērības griestiem? Viņš paspīdināja augšup: tur tiešām vīdēja vairāki tumši caurumi. Kāpēc lai kāds no tiem nebūtu dziļāks un nevestu tālāk uz augšu? Tātad vajadzēja griezties atpakaļ un kārtīgi izpētīt klinšu velvi.

Pagāja krietns laiks, līdz Gorijs sameklēja kāpšanas vietu pir­mīt viņš vienkārši bija pagājis tai garām pa apakšu. No lejas griestu atvere izskatījās līdzīga citiem tumšajiem kaktiem, kādu šeit ne­trūka, tomēr ķiveres luktura gaismā uzreiz kļuva manāms, ka tā ved tālāk. Uz šaura klints plaukta apmēram plecu augstumā Gorijs tūlīt arī pamanīja švīku, ar mālu notrieptu vietu šķita, ka tai kaut kas slīdējis pāri, un turpat līdzās Gorijs gandrīz vai uzgavilēja va­rēja saskatīt pat zoles nospiedumu. Nu viņš vairs nešaubījās: atslē­gas vieta ir atrasta.

Tikai kā šo griestu atveri aizsniegt? Gorijs noskatīja vienu klints izcilni vienā un otru otrā pusē un, atspiezdamies ar elkoņiem pret abām sienārrt, lēnītēm rausās augšup, līdz varēja uz tiem nostāties. Arī tālāk bija izciļņi, klints pakāpieni un plaukti, daži gan visai šauri un birstoši, bet kopumā tie sniedza vajadzīgo atbalstu, lai, piepalī­dzot ar rokām, viņš spētu sprīdi pa sprīdim virzīties augšup. Drīz viņš jau atradās atveres caurulē, un vēl pēc brīža vertikālā plaisa noliecās sāņus, pārtopot par šauru, samērā lēzeni kāpjošu eju.

Tā bija atpūta atkal stabili stāvēt kājās un just zem tām drošu pamatni. Gorijs skatījās apkārt un visur manīja plūstoša ūdens atstātās pēdas: dziļākajā vietā izgrauztu reni, apaļus oļus, gludi slī­pētas sienu virsmas. Protams, tagad šeit viss bija sauss, ne miņas no plūstošā ūdens, kas kādreiz pirms neaptverami ilga laika droši vien bija barojis pazemes ezeru. Bet tad Gorijs pamanīja ko citu, kas šo­brīd viņam bija daudz svarīgāks: dažviet, kur akmens pamatni klāja māla vai smilšu nosēdumi, varēja saskatīt zoļu pēdas, un tas bija pats iepriecinošākais šīs pēdas rādīja ceļu, pa kuru jāiet.

Apkārtne, kurā viņš tagad atradās, nebūt vairs nešķita baisa. Eja kļuva platāka un vēl lēzenāka, sienas veidoja gaišpelēka klints, Gorija acis bija apradušas ar blāvo gaismu, viņš tagad redzēja gluži labi un jutās drošs.

Gorijs bija ceļā jau divas stundas un tagad apsēdās nedaudz atvilkt elpu. Viņš juta slāpes, nekavējoties izdzēra pudeli minerāl­ūdens, tad ari izsaiņoja kaut ko no saviem pārtikas krājumiem un mazliet ieēda. Slapjās bikšu staras jau bija izžuvušas, un pie mitra­jiem zābakiem viņš bija paspējis pierast.

Pēc stundas ceturkšņa atsākot ceļu, viņš jutās labi atpūties. Telpa paplašinājās, un nu jau viņš soļoja pa apjomīgu gaiteni, kura grīdu veidoja ciets sasprēgājuša māla klājums. Ejot tas čirkstēja zem kājām.

Apkārtne dažādojās, sienās pavērās sāneju atzari, un dažas atve­res bija tik platas, ka viegli varēja rasties šaubas, kura te īsti ir gal­venā eja, pa kuru jāiet, un kuras turpretim ved nezināmos labirinta dziļumos. Bet Gorijs aizvien vēl varēja sekot zoļu nospiedumiem, kas viņu pasargāja no maldīšanās. Pēdas bija tik skaidri saskatāmas, it kā būtu radušās tikai pirms dažām minūtēm.

Pēkšņi Goriju pārņēma dziļu pateicība svešiniekam, kurš šo pašu ceļu gāja pirms divdesmit gadiem. Atstātās pēdas bija visīstākā dāvana. Gorijs jutās tik tuvs šim vīram, ka gluži vai šķita: tas varētu gaidīt viņu aiz nākamā likuma, un tālāk viņi ies kopā…

Nu jau gājiens ilga krietnas tns stundas, un Gorijs lēsa, ka veicis vairāk kā desmit kilometrus, kad apkārtne sāka mainīties. Klints sie­nas šķita sadēdējušas, grīdu pārklāja akmeņu šķembas, un tad Go­rijs sajuta vāju gaisa plūsmu, kas drīz vien kļuva stiprāka. Šeit viņa priekšgājēja pēdas vairs nebija saskatāmas, tās pazuda sadrupušajā iezī, bet tagad Gorijs jau spēja orientēties pēc svaigās vēsmas, kas varēja nākt tikai no āra, un vēl pēc dažām minūtēm viņš ieraudzīja, ka tālu priekšā vīdošo klinšu krāvumu apņem blāvs gaismas vai­nags. Pirmā doma neviļus bija par kaut kādu noslēpumainu paze­mes gaismas avotu, bet tad viņš saprata, ka tā ir dienas gaisma. Gaišā saules gaisma, daudzkārt atstarojusies no sienām un vājināta, tomēr aizvien vēl tik stipra, lai radītu šo brīnumaino gaismas parādību starp klintīm. Dienas gaisma, ko viņš nekad vēl nebija ska­tījis savām acīm.

Gorijs pielika soli, eja kļuva stāvāka, un telpa aizvien vairāk sāka līdzināties aizai, kuru gan vēl klāja klints pārsegums, bet tālāk jau pazemes dūmakā iezīmējās gaismas ķīlis, žilbinoši balta debesu strēle.

Gorijs aplieca klinšu barjeru, pie kuras pirmīt pamanīja pirmo dienas vizmu, un turpināja ceļu pa šauru taku, kas aizstiepās augšup gar sienu. Gaisma kļuva gandrīz neizturama, un, piesedzis acis ar plaukstu, Gorijs centās tās pamazām pieradināt pie nere­dzētā spožuma.

Lēnām un piesardzīgi viņš gāja tālāk, soli pa solim virzoties pāri akmeņu šķembām un nobirām, līdz priekšā izauga stāvs smilšu kalns. Uzveikt brūkošo nogāzi nebija viegli, un, beidzot nokļuvis augšā, viņš jutās pilnīgi paguris. Gorijs nometa mugursomu un no­slīga sēdus uz mīkstās, neskaitāmu graudiņu veidotās virsmas, kuri iztecēja caur pirkstiem, kad viņš mēģināja stingrāk atbalstīties uz plaukstas. No nelielā paaugstinājuma pavērās tāls skats uz apkārtni. Pa kreisi līdz pašam apvārsnim stiepās smilšu līdzenums, bet labajā malā aiz tāda paša smilšaina klajuma viņš saskatīja tumšu joslu, kas veidoja robotu siluetu uz debesu fona. Tur tā bija, tas nevarēja būt nekas cits tā bija pilsēta!

Gorijs vēroja to ilgi un mēģināja saskatīt ari detaļas. Vidū slējās vairāki izklaidus stāvoši torņi, mošeju minareti. Kreisajā malā viņš redzēja savādas celtnes no materiāla, kas krāsaini zvīļoja saulē; šo būvju jēgu un nozīmi viņš nemācēja noteikt. Labajā malā pacēlās paugurs, uz kura stāvēja varena ēka ar zeltītu jumtu.

Pilsētas panorāmu Gorijs bija jau redzējis mācību stundās, tādēļ pilnīgi sveša tā viņam nebija. Tomēr šim skatam pievienojās jauni iespaidi, kas uznira kaut kur no apziņas dziļākajiem stūriem, it kā patlaban redzamais nupat būtu tos atmodinājis. Shematiski, bet skaidri viņš redzēja cilvēkus baltos tērpos, ēnainas ielas ar galdiem, uz kuriem izliktas preces, greznu namu apņemtus laukumus un ceļus gar palmu rindām. Varbūt tā bija mācību viela, ko viņam iedvesa miegā un kas tagad lauzās ārup? Vai arī viņa paša sensenās bērnības atmiņas? Vai tur nebija ari lakatā tinusies sieviete, kas viņu maigi uzrunāja? Nopietns vīrietis, kurš mīļi pieliecās viņam tuvāk? Vai nu tie bija sakropļotās atmiņas izolētie fragmenti, vai arī kas cits, bet šie tēli radīja viņā dīvainu jutoņu. Tie saistījās ar jēdzieniem «skumjas», «nostalģija», «simpātijas», «bailes» un «cerības».

Gorijs bija sasniedzis savu mērķi, bet paveiktais dīvainā kārtā šķita gluži vai neaptverams, tas līdzinājās brīnumam, kas jebkurā brīdī var izrādīties pašapmāns. Tomēr domām, kas gūzmējās prātā un lēca tur ērmīgu riņķa danci, aizvien jūtamāk piebiedrojās atbil­dības sajūta. Šī pilsēta iespējams, viņa dzimtā pilsēta, bija ap­draudēta. Tai pāri kā negaisa mākonis gūla nelaime, kas gan nebija ieraugāma ar acīm, bet viņš tik un tā to uztvēra gandrīz fiziski. Viņš, Gorijs, lai cik ari neticami tas šķita, bija vienīgais, kuram ir pa spē­kam šo apdraudējumu novērst. Viņš taču tieši tādēļ bija šurp nācis, un ko tad viņš šeit vēl vilcinās?

Gorijs pietupās, pievilka tuvāk mugursomu un to atvēra. No pu­deļu un paciņu kaudzes viņš izvilka raidītāja kasti. Viņš nocēla vāku un parāva lejup enerģijas padeves sviru zaļā lampiņa iedegās. Da­rāmais bija pavisam vienkāršs: viņš izvilka antenu, pavērsa to pil­sētas virzienā un nospieda pogu, kas ieslēdza automātiku. Viņš gan nedzirdēja, kas tagad tiek raidīts, bet varēja vērot zaļi pulsējošo zigzaga līniju displejā.

Aizritēja piecas vai desmit minūtes, un robotā līkne saplaka ne­kustīgā horizontālā līnijā vēsts bija nosūtīta, tas bija paveikts. Gorija skatiens aizvien vēl kavējās pie pilsētas silueta, kad tajā radās kaut kāda no tālienes sīkāk nenosakāma pārmaiņa… gaiši sarkans gaismas punkts, kas uzbrieda lodes lielumā šī aizvien vēl mēmā parādība aizņēma gluži niecīgu vietu pie apvāršņa. Tad pēkšņi atskanēja grāviens, kas ilga ne vairāk par dažām sekundēm, tomēr izraisīja daudzkārtēju, pamazām rimstošu atbalsi…

Tas bija noticis vietā, kur vēl pirms brīža slējās kādas pussabrukušas pils tornis, uz pakalna pilsētas dienvidu daļā. Tagad tur varēja

saskatīt tikai tumši pelēku mākoni, un, kad tas vējā izklīda, Gorijs ieraudzīja, ka celtne ir pazudusi.

Kādu laiku viņš palika turpat sēžam kā sastindzis. Galvā pletās melns tukšums. Beidzot viņš piecēlās, paņēma mugursomu un atgriezās pazemes patvērumā. Sienas pakājē viņš atrada iedobi smiltīs. Tur viņš apgūlās un aizvēra acis. Viņš bija nonācis gara ceļa beigās. Kam jānotiek, bija noticis.

ULTIMĀTS

Pēc ilgiem klusēšanas gadiem šeit atkal runā Atbrīvotāju brālība. Daudzi mūsu tautieši vairs neticēja solījumam, kas tika dots kara pēdējās dienās: pretestība turpināsies slepenībā, līdz ienaidnieks tiks satriekts un padzīts no mūsu dzimtenes. Bija jāgaida ilgi, bet nu šis brīdis ir klāt, mēs esam sagatavojušies, un prettrieciens sekos nekavējoties.

Tādēļ mēs vēršamies pie tā dēvētās Agibas Brīvās Republikas valdības,

kura patiesībā ir svešu varu kundzībai pakļauts pagaidu veidojums, pretēji visiem cilvēku likumiem okupēta valsts. Pēc senās un godājamās Anvaras pilsētas sagrābšanas plaši reklamētā varas nodošana vietējās pārvaldes rokās, ko sludināja iekarotāji, nav notikusi vēl tagad. Mēs dodam jums iespēju glābt savas nožēlojamās dzīvības. Mēs pieprasām bezierunu kapitulāciju. Piecu dienu laikā jums jāatstāj pilsēta un valsts.

Mēs vēršamies arī pie Agibas tautas. Brāļi un māsas: apspiestības laiks tuvojas beigām. Mēs ceram, ka mūsu ultimātam pakļausies, un tādā gadījumā viss ātri būs vēršams uz labu. Ja mūsu augstsirdīgo piedāvājumu turpretim laidīs gar ausīm, tad mūs gaida pēdējā kauja, kas prasīs daudzus upurus ne tikai pretinieka pusē, bet arī mūsu rindās. Mēs tomēr ticam, ka visi ir gatavi nest upurus taisnības un brīvības atjaunošanas vārdā.

Sešpadsmit šīs tā dēvētās valsts pastāvēšanas gados ir īstenota visaptveroša valsts izlaupīšana un iedzīvotāju ekspluatācija. Lauksaimniecība un rūpniecība atrodas ārzemju firmu rokās, kuras interesē tikai finansiālā peļņa. Mūsu naftas krājumi ir izsmelti, kādreiz

bagātās vara raktuves noplicinātas. Šīs agrāk tik pārtikušās valsts iedzīvotāji tagad ir pakļauti nabadzībai, viņiem ir liegta izglītība un nav pieejama apmierinoša medicīniskā aprūpe.

īpaša nožēla jāpauž par nevaldāmo tikumu pagrimumu, kurš drausmīgi

plešas plašumā. Vesela pilsētas daļa ir padarīta par izlaidības un netiklības centru ar Kiberpilsētas Dienvidi nosaukumu tā kļuvusi par bezdievīgu izpriecu un bezkaunības simbolu. Tur ierodas tūristi no visas pasaules, lai nodotos plītēšanai, miesas kārībām un spēlēm. Šo negoda vietu mēs noslaucīsim no zemes virsas, nākotnē nekas nedrīkst atgādināt par visu to peļamo, kas tur ir noticis. Katram kārtīgam cilvēkam tā izraisa šausmas un pretīgumu.

Tomēr ir arī neliela vietējo ļaužu grupa, kas biedrojas ar ienaidniekiem un nekaunas gūt no tā labumu. Šie nedaudzie dzīvo pārpilnībā un apspiež savus novadniekus. Uz viņu rēķina tie rauš sev bagātību un piesavinās viņu mājas un zemes īpašumus. Šos atkritējus ķers mūsu nesaudzīgās dusmas, mēs vajāsim viņus un nodosim tautas tiesai. Tie samaksās par saviem noziegumiem.

Agibas tauta: atbrīvošanas stunda tuvojas. Ne vēlāk kā pēc nedēļas, rēķinot no šīs vēsts saņemšanas brīža, mūsu valsts atkal kļūs neatkarīga un to vadīs likumīgās valdības pārstāvji. Mēs varam jūs iepriecināt ar ziņu, ka šādas valdības veidošanu aizvien vēl var uzņemties pilntiesīgi agrākās valdības reprezentanti, kuri pārstāv pēdējo valdību, kas tika iecelta legālā.ceļā un kurai joprojām kā vienīgajai ir likumīgas tiesības uz izpildvaru. Ir runa par Raijesu el Gadu Abu Ibrāhīmu, slepenā dienesta

vadītāju; šeihu Nabī ben Šahīdu, bruņoto spēku elites vienību komandieri; šeihu Salamu el Zaķī, valsts drošības ministru. Šie godājamie vīri gandrīz divdesmit mūža gadus ir upurējuši galvaspilsētas atkarošanai un gadiem ilgos pūliņos izstrādājuši plānu valsts organizācijas atjaunošanai pēc atbrīvošanas.

Mēs atkārtojam: ir tikai divas iespējas, un tādēļ mēs gaidām, ka svešinieki, kā arī visi nodevēji, kuri ar tiem ir sadarbojušies, piecās dienās aizvāksies no nelikumīgi anektētajām zemēm. Ja viņi tomēr paliks un pretosies, tad dabūs just mūsu kareivju drosmi un cīņas gribu, kā arī mūsu ieroču iznīcinošo spēku.

Atliek tikai cerēt, ka mūsu ultimātu uzklausīs. Ja tas nenotiks, mēs rīkosimies aktīvi, nerēķinoties ar cilvēkiem un materiālajām vērtībām. Tāpēc mēs iesakām visiem lojālajiem tautiešiem uz karadarbības laiku atstāt bīstamo zonu, kurā ietilpst pilsēta un tās apkārtne. Ja nonāks līdz apdzīvojamo platību postījumiem, visiem lojālajiem bēgļiem būs tiesības uz kompensāciju. Viņi varēs atgriezties un paši piedalīties atjaunošanas darbos. Jau drīz viņi tiks pie jaunām mājām.

Kas vētru sēj, tas vētru pļauj, un visi nelabojamie tā vai citādi saņems savu. Lai pierādītu savu nodomu nopietnību un spēju pārvērst pīšļos un

pelnos visus ienaidnieka bastionus, mēs šā ultimāta nosūtīšanas laikā uzspridzināsim «Neģēlības torni», kuru pirms gadsimtiem uzcēla naidīgi iebrucēji, kas divus gadus turēja pilsētu aplenkumā, un kurš ir uzskatāms par negoda piemiņas zīmi, kādai nav vietas mūsu jaunajā valstī. Mūsu uzbrukums sāksies tieši piecas dienas pēc tam, kad tornis būs uzsperts gaisā. Lai ienaidnieki skaita pēdējo lūgšanu, gatavodamies triecienam, kurš tos iznīcinās.

Uhvad al-Dahir Atbrīvotāju brālība

Загрузка...