Kirdžali

KIRDŽALI

stāsts

Kirdžali pēc tautības bija bulgārs. Turku valoda Kirdžali nozīmē varonis, drošulis. Viņa īsto vārdu es nezinu.

Kirdžali ar savu laupīšanu bija iebiedējis visu Moldaviju. Lai radītu par viņu zināmu priekšstatu, pa­stāstīšu par vienu no viņa varoņdarbiem. Reiz naktī viņš un amauts Mihailaki divatā uzbruka bulgāru sādžai. Viņi aizdedzinaja sādžu no abiem galiem un metās no mājiņas uz mājiņu. Kirdžali slepkavoja, bet Mihailaki vāca laupījumu. Abi kliedza: — Kird/ali! Kirdžali! — Visa sadža aizbēga.

Kad Aleksandrs Ipsilanti pasludināja sacelšanos un saka vākt karaspēku, Kirdžali atveda pie viņa vairā­kus no saviem vecajiem biedriem. Eterijas īstais mēr­ķis viņiem bija miglā tīts, bet karš deva iespēju tikt pie bagātības uz turku un varbūt arī uz moldāviešu rēķina — un tas viņiem likās skaidrs.

Pats Aleksandrs Ipsilanti bija drosmīgs, bet viņam trūka to īpašību, kas nepieciešamas lomai, kuru viņš bija sācis tēlot ar tadu dedzību un neapdomību. Viņš nemācēja saprasties ar ļaudīm, kurus viņam vaja­dzēja vadīt. Tie nejuta pret viņu ne godbijību, ne paļāvību. Pēc nelaimīgās kaujas, kurā gāja boja la­bākie grieķu jaunekļi, Iordaki Olimbioti ieteica vi­ņam doties projām un pats stajas viņa vietā. Ipsilanti aizauļoja uz Austrijas robežām un no turienes atsū­tīja savu lāstu ļaudīm, kurus nosauca par nepaklausī­giem gļēvuļiem un neliešiem. Lielākā daļa šo gļē­vuļu un neliešu gaja bojā aiz Seku klostera mūriem vai Prutas krastos, izmisīgi pretodamies desmitreiz stiprākajam pretiniekam.

Kirdžali atradās Georgija Kantakuzina vienībā; par Kantakuzinu var teikt to pašu, ko par Ipsilanti. Dienu pirms kaujas pie Skuļaniem Kantakuzins lūdza krievu priekšniecībai atļauju pāriet mūsu karantēnā. Vie­nība palika bez vadoņa; bet Kirdžali, Safjanosam, Kantagoni un citiem nekāda vadoņa nebija vajadzīgs.

Liekas, kauju pie Skuļaniem neviens nav attēlojis tik traģiski, kā ta notika īstenībā. Iedomājieties sep­tiņsimt cilvēku — arnautus, albāņus, grieķus, bulgā­rus un visādus citus salašņas, kam nav nekādās jēgas par kara mākslu un kas atkāpjas, piecpadsmit tuk- stošu turku jātnieku vajāti. Šo vienību atspieda līdz Prutas krastam, un tur tā nolika sev priekšā divus mazus lielgabalus, kuri bija atrasti Jasu kunga pa­galmā un no kuriem reizēm tika šauts, vārda dienu pusdienas rīkojot. Turki labprāt būtu lietojuši karte- čas, bet bez krievu priekšniecības atļaujas neuzdrīk­stējās: renkuļi noteikti lidotu pāri uz mūsu krastu. Karantēnas priekšnieks (tagad jau nelaiķis), kas ar­mija kalpoja jau četrdesmit gadu, savu mūžu nebija dzirdējis svelpjam lodes, bet nu dievs bija lēmis dzirdēt. Dažas aizspindza viņam gar ausīm. Vecītis briesmīgi sadusmojās un sabāra par to Ohotskas kāj­nieku pulka majoru, kurš dienēja karantēnā. Majors, nezinādams, ko darīt, aizskrēja uz upi, aiz kuras stalti jādelēja brašie turki, un padraudēja viņiem ar pirk­stu. Brašie jātnieki, to redzēdami, apsviedas apkārt un auļoja projām un aiz viņiem visa turku vienība. Majoru, kas padraudēja ar pirkstu, sauca par Hor- čevski. Nezinu, kas ar viņu noticis.

Otrā diena turki tomēr uzbruka eteristiem. Neuz­drošinādamies lietot ne kartečas, ne lielgaballodes, viņi pretēji savam paradumam izlēma cīnīties ar auk­stiem ieročiem. Kauja bija neželīga. Kāvās ar jataga- niem. Turku pusē bija redzami šķēpi, ko viņi līdz šim nebija lietojuši; tie bija krievu šķēpi, viņu rin­dās cīnījās ņekrasovieši. Eteristi ar mūsu valdnieka atļauju drīkstēja pariet Prutu un paglābties musu karantēnā. Viņi saka celties pāri upei. Paši pēdējie turku krasta palika Kantagoni un Safjanoss. Kird/ali, kas iepriekšējā dienā bija ievainots, jau gulēja ka- rantēna. Safjanosu nogalināja. Kantagoni, kurš bija ļoti resns, tika ievainots ar šķēpu vēderā. Viņš ar vienu roku pacēla zobenu, ar otru satvēra ienaid­nieka šķēpu un iedūra to sevī dziļāk, tā viņš ar zo­benu varēja aizsniegt savu slepkavu un kopa ar to nogāzās zemē.

Eteristi bija sakauti. Uzvarēja turki. Moldāvija tika iztīrīta. Apmēram seši simti amautu izklīda pa Bes- cirābiju: nezinādami, ka sevi uzturēt, viņi tomēr bija pateicīgi Krievijai pār patvērumu. Viņi neko nestrā­dāja, bet dzīvoja godīgi. Viņus vienmēr varēja sa­stapt pusturciskajās Besarābijas kafejnīcās ar garam pīpēm zobos, sūcot no mazām krūzītēm kafi jas biezu­mus. Viņu izrakstītie svārki un sarkanās kurpes ar smailajiem purniem sāka jau dilt, bet pakausi vēl arvien bija uzmauktas cekulainās skufijas un aiz pla­tajam jostām vēl arvien aizsprausti jatagani un pisto­les. Neviens par viņiem nesūdzējās. Ne prātā neva- reja ienākt, ka šie miermīlīgie nabagi bijuši slavenie Moldavijas klefti, briesmīgā Kirdžali biedri, un ka viņš pats atrodas starp tiem.

Pašā, kas valdīja Jasos, uzzināja par to un, pama­tojoties uz miera līgumiem, prasīja, lai krievu priekš­niecība laupītāju izdod.

Policija saka viņu meklēt. Uzzināja, ka Kirdžali patiesi atrodas Kišiņevā. Viņu notvēra izbēguša muka maja kadā vakarā, kad viņš vakariņoja, sēdēdams tumsā starp saviem biedriem.

Kirdžali apcietinaja. Viņš neslēpa patiesību un atziņas, ka esot Kird/ali. — Bet, — viņš piebilda, — kopš tā brīža, kad es pārcēlos pāri Prutai, neesmu svešai mantai ne pirksta piedūris, neesmu darījis pāri pat pēdējam čigānam. Turkiem, moldāviem, valahiem es, protams, esmu laupītājs, bet krieviem — viesis. Kad Safjanoss, izšāvis tukšu savu karteču, atnāca pie mums uz karantēnu un atņēma ievainotajiem pogas, naglas, ķēdītēs un jataganu makstis, lai pēdējo reizi pielādētu lielgabalus, es atdevu viņam divdesmit beš- likus un paliku bez naudas. Dievs mans liecinieks, ka es, Kirdžali, pārtiku no žēlastības dāvanām! Kāpēc krievi tagad izdod mani maniem ienaidniekiem? — Pēc tam Kirdžali apklusa un mierīgi saka gaidīt, kā izšķirsies viņa liktenis.

Gaidīt viņam nenācās ilgi. Priekšniecībai nav jā­skatās uz laupītāju no romantiskā viedokļa, un, pār­liecinātā par prasības taisnīgumu, tā nosūtīja Kirdžali uz Jasiem.

Kads sirds un prata cilvēks, kurš tajos laikos bija neievērojams jauns ierēdnis, bet tagad ieņem lielu vietu, man spilgti attēloja viņa aizvešanu.

Pie cietuma vārtiem stāvēja pasta karuca … (Var­būt jūs nezināt, kas ir karuca. Tie ir zemi, pīti rati, kuros vēl nesen jūdza sešus vai astoņus kleperus. Ūsains moldavietis ar aitadas cepuri galva, sēdē­dams jāšus uz viena no tiem, ik brīdi kliedza un sita ar patagu, viņa zirģeļi rikšoja diezgan naski. Ja kads no tiem sāka pagurt, tad viņš, briesmīgi lādē­damies, to izjūdza un pameta uz ceļa, nelikdamies zinis par tā likteni. Viņš bija pārliecināts, ka atpakaļ­ceļa atradīs to tieši taja pašā vietā mierīgi ganāmies zaļajā stepe. Bieži vien gadījās, ka ceļotājs, izbraucis no vienas stacijas ar astoņiem zirgiem, ieradas otrā stacijā ar diviem. Ta bija pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Pārkrievotājā Besarābijā tagad brauc ar krievu iejūgu un krievu ratiem.)

Tada karuca stāvēja pie cietuma vārtiem 1821. gada, viena no pēdējām septembra dienam. Ap ka- rucu drūzmējās žīdietes, piedurknes lejup rotīdamas un kājas pa zemi vilkdamas, arnauti savā nodriskā­tajā un gleznainajā apģērba un šmaugas moldāvietes ar melnacainiem bērniem uz rokām. Vīrieši izturējās klusi, sievietes satraukti kaut ko gaidīja.

Vārti atvērās, un daži policijas virsnieki iznāca uz ielas; aiz viņiem divi zaldāti izveda važās iekalto Kirdžali.

Viņam varēja but ap gadu trīsdesmit. Viņa melnīg­snējā seja bija pareizi veidota un barga. Viņš bija liela auguma, platiem pleciem un vispār apveltīts ar neparastu fizisku speķu. Viņa galvu sedza raiba čalma, tievo vidukli apņēma plata josta; biezi, zili, ar adu apšūti vadmalas svārki, krekls, kura platas krokas sniedzās līdz ceļiem, un skaistas kurpes bija viņa parejais apģērbs. Viņš izskatījās lepns un mie­rīgs.

Viens no ieredņiem, večuks ar sarkanu ģīmi, tēr­pies izbalojušā mundierī, pie kura karajās trīs pogas, uzsprauda uz tumšsarkana puna, kas viņam aizvietoja degunu, alvas acenes, atlocīja papīru un caur nāsīm sāka lasīt kaut ko moldāvu valoda. Laiku pa laikam viņš uzputīgi pašķielēja uz važās iekalto Kirdžali, uz kuru, acīm redzot, zīmējās šis papīrs. Kirdžali klausī­jās viņā uzmanīgi. Ierēdnis pabeidza lasīt, salocīja papīru, dusmīgi uzbļava ļaudīm, pavēlēdams tiem iz­klīst, un lika piebraukt karucu. Tad Kirdžali griezās pie viņa un teica viņam dažus vārdus moldāvu va­loda; viņa balss drebēja, seja pārvērtās, viņš sāka raudāt un, savas važas šķindinādams, nokrita pie po­licijas ierēdņa kājām. Policijas ierēdnis izbijās un at­lēca nost; zaldati grasījās piecelt Kirdžali, bet viņš piecēlās pats, pieturēja ar roku savas važas, iekāpa karucā un iesaucas: — Haidā! — Žandarms atsēdās viņam blakus, moldavietis noplīkšķināja pātagu, un karuca aizripoja.

— Ko jums sacīja Kirdžali? — jaunais ierēdnis pajautājis policistam.

— Viņš, redziet, lūdza man, — policists smieda­mies atbildējis, — lai es parūpējoties par viņa sievu un bērnu, kuri dzīvojot kada bulgāru sādžā netālu no Kilijas, viņš baidās, ka piederīgie dabūs ciest viņa deļ. Muļķa ļautiņi.

Jaunā ieredņa stāsts mani stipri saviļņoja. Man bija žēl nabaga Kirdžali. Es ilgi par viņa likteni neko nezināju. Pēc dažiem gadiem satiku jauno ierēdni. Mēs tērzējām par pagātni.

— Ka klājas jūsu paziņam Kirdžali? — es jau- taju. — Vai jus nezināt, kas ar viņu noticis?

— Kā nu ne, — viņš atbildēja un pastāstīja man, lūk, ko:

Jasos Kirdžali stādījuši priekšā pašā, kurš pavēlējis viņu uzdurt uz mieta. Sods atlikts līdz kaut kādiem svētkiem. Pagaidam viņu ieslodzījuši cietumā.

Gūstekni apsargājuši septiņi turki (vienkārši ļau­dis, savā būtībā tadi paši laupītāji kā Kirdžali); viņi to cienījuši un, ka visi austrumnieki, aizrautīgi klau­sījušies viņa brīnišķīgos stāstus.

Starp sargiem un gūstekni nodibinājušās tuvas at­tiecības. Reiz Kirdaži viņiem sacījis:

— Brāļi! Mana stunda drīz sitīs. Neviens savam liktenim nevar izbēgt. Drīz es no jums šķiršos. Man gribētos atstāt jums kaut ko par piemiņu.

Turki sākuši ausīties.

— Brāļi, — turpinājis Kirdžali, — priekš trim ga­diem, kad es laupīju kopā ar nelaiķi Mihailaki, mēs aprakām stepē netālu no Jasiem katlu ar naudu. Skaidrs, ka šī apraktā manta vairs netiks ne viņam, ne man. Lai tad notiek tā: ņemiet to sev un sadaliet savā starpa.

Turki gandrīz prātu zaudējuši. Sākuši gudrot, kā atrast šo slepeno vietu. Domājuši, domājuši un no­lēmuši, lai Kirdžali pats viņus aizvedot.

Satumsusi nakts. Turki noņēmuši no cietumnieka kājām važas, sasējuši viņam rokas ar virvi un devu­šies ar viņu ārā no pilsētas uz stepi.

Kirdžali vedis viņus visu laiku vienā virzienā no kurgānā uz kurgānu. Viņi gājuši ilgi. Beidzot Kir­džali apstājies pie plata akmens, nomērījis divdesmit soļus uz dienvidiem, piecirtis kāju pie zemes un sacī­jis: — Šeit.

Turki ķērušies pie darba. Četri izvilkuši savus jata- ganus un ņēmušies rakt zemi. Trīs palikuši sardzē. Kirdžali atsēdies uz akmens un skatījies, kā viņi strādā.

— Nu? Vai drīz? — viņš jautajis. — Vai vēl neko nemana?

— Vēl ne, — turki atbildējuši un strādājuši tā, ka sviedri lijuši aumaļām.

Kirdžali kļuvis nepacietīgs.

— Ir gan cilvēki, — viņš sacījis. — Pat zemi ne­prot rakt, kā nākas. Es butu izracis viens divi. Puiši! Atsieniet man rokas, dodiet jataganu.

Turki kļuvuši domīgi un sākuši apspriesties. — Kā­pēc ne (viņi nolēmuši), atsiesim viņam rokas, iedo­sim jataganu. Kas tur par nelaimi? Viņš viens, mēs septiņi. — Un turki atsējuši viņam rokas un iedevuši jataganu.

Beidzot Kirdžali bijis brīvs un apbruņots. Ko gan viņš tobrīd izjutis! … Viņš sācis dūšīgi rakt, sargi viņam palīdzējuši… Pēkšņi Kird/ali iegrūdis viena no viņiem savu jataganu un, atstajis to viņa krūtīs, izrāvis abas pistoles, kas bijušas aizbāztas viņam aiz jostas.

Pārējie seši, ieraudzījuši Kirdžali apbruņotu ar divām pistolēm, laidušies bēgt.

Kirdžali tagad laupa Jasu apkartnē. Nesen viņš esot aizrakstījis valdniekam, prasījis no viņa pieci tūkstoši Ievu un piedraudējis nodedzināt Jāsus un dabūt rokā pašu valdnieku, ja viņa prasību neievēro- šot. Pieci tūkstoši Ievu viņš dabūjis.

Ko jūs teiksit par Kirdžali?