Kišs, Kiša dēls

— Tātad es došu sešas segas, siltas un biezas, sešas vīles, lielas un cietas, sešus Hudzonas dunčus, smailus un garus, divas kanoe, ko taisījis Mogums, Mantu Dari­nātājs, desmit suņus ar platiem pleciem, spēcīgus vil­cējus, un trīs šautenes — vienai gan salauzts gailis, bet tā ir laba šautene un to katrā ziņā iespējams salabot.

Kišs apklusa un pārlaida acis pār lokā sēdošo vīru no­pietni vērīgajām sejām. Bija Lielās Zvejas laiks, un viņš lūdza Gnobu dot viņam savu meitu Susu par sievu. Tas notika Svētā Jura misijā pie Jukonas, un te bija sapul­cējušies ļaudis no ciltīm, kas mitinājās simtiem jūdžu plašā apkaimē. Viņi bija ieradušies no ziemeļiem, dien­vidiem, austrumiem un rietumiem, pat no Tozikakatas un tālās Tananas.

— Un tālāk, ak, Gnob, — tu esi tananas cilts virsaitis, bet es, Kišs, Kiša dēls, esmu tlungetu cilts virsaitis. Tā­lab, kad mana sēkla uzzels no tavas meitas klēpja, starp abām ciltīm sāksies draudzība, liela draudzība, un nāka­majos laikos tananieši un tlungeti būs asinsbrāļi. To es esmu teicis, un tā es darīšu, es darīšu tā. Bet kā būs ar tevi, ak, Gnob, ko darīsi tu?

Gnobs cienīgi pamāja ar galvu, bet červeļainā, vecuma grumbotā seja kā neizdibināmā maska noslēpa dvēseli, kas mājoja aiz tās. Viņa mazās ačeles gailēja kā divas oglītes pa šaurajām spraudziņām, un smalkā, čērkstošā balstiņā viņš iepīkstējās:

— Bet tas vēl nav viss.

— Ko tad vēl? — Kišs noprasīja. — Vai es tev nepie­dāvāju pilnīgu mēru? Vai jel reizi kāda tananas cilts meitene ir ienesusi ciltī tik lielu izpirkuma maksu? Tad nosauc man to.

Neslēptas ņirgas nošalca apkārt pa loku, un Kišs sa­prata, ka šo cilvēku acīs viņš ir apkaunots.

— Nē, nē, labo Kiš, tu mani nesaprati. — Gnobs mie­rinoši pacēla roku. — Maksa ir laba. Tā ir lieliska maksa. Es neko neiebilstu arī pret salauzto šautenes gaili. Bet tas vēl nav viss. Kāds ir pats vīrs?

— Jā, kā ir ar vīru? — izsmejoši saucieni atskanēja no loka.

— Stāsta, — Gnobs pīkstēja griezīgā balstiņā, — stāsta, ka Kišs nestaigājot savu tēvu ce]us. Stāsta, ka viņš klīs­tot tumsībā, meklēdams svešus dievus, un ka viņš esot kļuvis gļēvulis.

Kiša seja pietvīka.

— Tie ir meli! — viņš skaļi iekliedzās. — Kišs nebaidās ne no viena!

— Stāsta, — vecais Gnobs pīkstēja, — ka viņš klauso­ties baltā cilvēka runas Lielajā Mājā un klanoties baltā cilvēka dievam, un bez tam vēl stāsta, ka baltā cilvēka dievs neciešot asinis.

Kišs nodūra acis, un viņa rokas drudžaini sažņaudzās. Iezemieši lokā nicīgi smējās, un šamanis Medvans, cilts augstākais priesteris un pūšļotājs, kaut ko iečukstēja Gno- bam ausī.

Šamanis iešmuka ēnu mežģī aiz ugunskura apgaismotā apļa, izbukņīja no turienes smuidru puisēnu un, nostādījis to Kišam tieši pretī, iespieda Kiša rokā dunci.

Gnobs paliecās uz priekšu.

— Kiš! O, Kiš! Vai tu uzdrīkstēsies nokaut cilvēku? Skaties! Tas ir vergs Kicnu. Dur, o, Kiš, dur ar visu sa­vas rokas spēku!

Zēns trīcēdams gaidīja dūrienu. Kišs raudzījās puisēnā, un viņa domās atbalsojās mistera Brauna augstās tiku­mības mācības, bet gara acu priekšā šaudījas mistera Brauna izteiksmīgi attēlotās elles liesmas. Duncis nokrita zemē, bet zēns uzelpoja un grīļīgiem soļiem izsteberēja no ugunskura apgaismotā laukuma. Pie Gnoba kājām guļošais vilku suns atņirdza vizošos zobus un grasījās lēkt zēnam pakaļ. Šamanis iespēra sunim ar kāju, un šī rīcība ierosināja Gnoba galvā jaunu ideju.

— Paklau, o, Kiš, kā tu rīkotos, ja kāds ar tevi darītu, rau, tā? — To teikdams, Gnobs sniedza Baltajam Ilknim kaltēta laša strēmeli, bet, tiklīdz dzīvnieks tvēra pēc tās, ar nūju sāpīgi iebelza sunim pa purnu. — Vai pēc tam, o, Kiš, tu rīkotos tā?

Baltais Ilknis, pieplacis pie zemes, luncinādamies tiecās nolaizīt Gnoba roku.

— Klausies! — Atbalstīdamies pret Medvana plecu, Gnobs bija piecēlies stāvus. — Esmu ļoti vecs, un tāpēc, ka esmu ļoti vecs, es tev ko pastastīšu. Tavs tēvs, Kiš, bija varens vīrs. Viņam patika klausīties loka stiegras dziedāšanu kaujas laukā, un, lūk, šīs acis ir skatījušas viņu metam šķēpu tā, ka smaile rēgojās ārā no ienaid­nieka ķermeņa. Bet tu neesi tāds. Kopš tu esi novērsies no Kraukļa, lai upurētu Vilkam, tu baidies no asinīm un māci arī savus cilts ļaudis baidīties no asinīm. Tas nav labi. Jo dzirdi, kad es vēl biju zēns — re, tāds kā Kicnu—,visā zemē nebija neviena baltā cilvēka. Bet tad tie ieradās cits pēc cita, šie baltie cilvēki, un tagad to te ir daudz. Tie ir nemierpilni radījumi, nekad tie nepaliks rāmi zvilnam pie ugunskura, ja vēders pilns, neraizēdamies par to, kur rītdien ņemt gaļu. Tā vien rādās, ka pār viņiem guļ lāsts un, lai to izpirktu, viņiem lemts mūžam pūlēties un mo­cīties.

Kišs bija pārsteigts. Viņa atmiņā neskaidri atausa mis­tera Brauna stāstītā senu laiku teiksma par kādu Ādamu, un viņš jauta, ka misters Brauns runājis patiesību.

— Viņi sagrābj savās rokās visu, ko vien ierauga, šie baltie cilvēki, un viņi ceļo pa visām malām un ierauga itin visu. Viņu sarodas arvien vairāk, un, ja mēs neko neuzsāksim, ar laiku viņiem piederēs visa zeme, bet Kraukļa ciltīm vairs nebūs kur palikt. Tālab ir nepiecie­šams cīnīties ar viņiem, līdz pēdējais būs izdeldēts. Tad mēs varēsim paturēt visus jūras šaurumus un visu zemi, un varbūt mūsu bērni un bērnubērni tad varēs dzīvot pārticībā un pieņemties resnumā. Ir gaidāms varens cī­niņš, kad Vilks ar Kraukli saķersies krūti pret krūti, bet Kišs negrib cīnīties un neļaus cīnīties arī saviem cilts ļaudīm. Tāpēc man nav pa prātam, ka viņš ņemtu par sievu manu meitu. Tā es esmu runājis, es, Gnobs, tana- nas cilts virsaitis.

— Bet baltie cilvēki ir labi un gudri, — Kišs atbildēja. — Baltie cilvēki mums daudz ko iemācījuši. Baltie cilvēki ir devuši mums segas, dunčus un šautenes — tādas, kā­das mēs nekad neesam izgatavojuši un nekad arī ne­prastu izgatavot. Atceros, kā mēs esot dzīvojuši pirms viņu atnākšanas. Toreiz es vēl nebiju piedzimis, bet tēvs man par to stāstīja. Kad gājām medībās, mums vajadzējis pielavīties alnim tik tuvu, lai mestais šķēps to varētu aiz­sniegt. Šodien mēs lietojam baltā cilvēka šautenes, kas šauj tālāk, nekā dzirdamas bērna raudas. Mēs esot ēduši zivis, gaļu un ogas — nekā cita nebijis ko ēst — un ēduši visu bez sāls. Cik daudz no jums ir tādu, kas vēlē­tos atgriezties pie zivīm un gaļas bez sāls?

Dažs labs būtu ticis pierunāts, ja vien Medvans nepie- lēcis kājās, pirms vēl Kišs paguva apklust.

— Vispirms, Kiš, es tev ko jautāšu. Baltais cilvēks no Lielās Mājas tev stāsta, ka nokaut nedrīkst. Bet vai mēs nezinām, ka baltie cilvēki nokauj? Vai mēs esam aizmir­suši lielo kauju pie Kojukukas? Vai lielo kauju pie Nukluk- jetas, kurā trīs baltie cilvēki nonāvēja divdesmit no tozi- kakatu cilts? Vai kāds domā, ka mēs vairs neatceramies tos trīs tananas cilts vīrus, kurus nogalināja baltais cil­vēks Meklrots? Pasaki man, o, Kiš, kālab šamanis Brauns jums stāsta, ka nokaut nedrīkst, ja visi viņa brāļi nokauj?

— Nē, nē, atbilde nav vajadzīga, — iepīkstējās Gnobs, kamēr Kišs savā prātā centās atrisināt šo pretrunu. — Tas taču ir ļoti vienkārši. Šis labais cilvēks Brauns grib cieši saturēt Kraukli, kamēr viņa brāļi izplūc tam spalvas. — Gnoba balss kļuva spalgāka. — Bet tik ilgi, kamēr vēl ir kaut viens tananas cilts vīrs, kas spēj dot sitienu, vai kaut viena meitene, kas spēj dzemdēt zēnu, Kraukļa spalvas netiks izplūktas.

Gnobs uzrunāja muskuļotu jaunekli viņpus ugunskura:

— Un ko teiksi tu, Makamuk, kas esi Susu brālis?

Makamuks piecēlās. Gara rēta pār visu seju bija sarā­vusi viņa augšlūpu it kā nemitīgā smīnā, kas nepavisam neatbilda acu cietsirdīgajai kvēlei.

— Šodien, — viņš ierunājās ar viltīgiem aplinkiem, — es nācu garām tirgotāja Meklrota būdai. Durvīs es redzēju bērnu, kas uzsmaidīja saulei. Bērns paraudzījās manī ar tirgotāja Meklrota acīm un sabijās. No būdas izskrēja māte, lai viņu nomierinātu. Māte bija Ziska no tlungetu cilts.

Niknuma rēcieni uzbangoja visapkārt, pārskanēdami Makamuka balsi, ko viņš tīšuprāt vēl noklusināja, patē­tiski uzrunādams Kišu, pacēlis roku ar apsūdzot pastieptu pirkstu.

— Vai tā? Savas sievietes jūs, tlungeti, dodat projām un nākat pie tananas cilts meklēt citas? Bet mūsu sievie­tes, Kiš, ir vajadzīgas mums pašiem, jo mums jāaudzina vīri — daudz vīru, gatavojoties tai dienai, kad Krauklis saķersies ar Vilku krūti pret krūti.

Cauri piekrišanas saucienu brāzmai spalgi izlauzās Gnoba balss:

— Un tu, Nosabok, kas esi Susu vismīļākais brālis?

Tas bija slaids un lokans jaunietis ar indiāņiem tipisko

ērgļa degunu un augsto pieri, bet kādas nervu kaites deļ vienas acs plakstiņš ik pa brīdim samiedzās, it kā viņš zīmīgi pamirkšķinātu. Kad Nosaboks piecēlās, plakstiņš pievērās un uz mirkli aizsedza aci. Tomēr šoreiz to neap- sveica ar parasto smieklu šalti. Visas sejas palika no­pietnas.

— Es arī gāju garām tirgotāja Meklrota būdai, — No­saboks runāja maigi guldzošā, meitenīgā balsī, kas ska­nēja ļoti jauneklīgi un atgādināja viņa māsas balsi. — Un es redzēju indiāņus, kuriem sviedri plūda pār acīm un kuru kājas pārpūlē grīļojās, — es saku, es redzēju indiā­ņus, kuri stenēja, stiepdami baļķus tirgotāja Meklrota jaunceļamajam veikalam. Un pats savām acīm es redzēju viņus skaldām malku, ar ko šamaņa Brauna Lielo Māju uzturēt siltu garo nakšu salā. Tas taču ir sieviešu darbs. Tananas cilts vīri nekad to nedarītu. Mūsu asinsbrāļi var būt tikai vīri, nevis sievietes, bet tlungeti ir sievas.

Iestājās dziļš klusums, un acis no visām pusēm vērās Kišā. Viņš uzmanīgi un vērīgi paraudzījās visapkārt, tieši ieskatīdamies katra pieauguša vīra sejā.

— Tā, — viņš neizteiksmīgi noteica. Un vēlreiz atkār­toja: — Tā. — Tad, vairāk nebildis ne vārda, apcirtās un aizgāja tumsā.

Spraukdamies starp ķepurīgiem bērneļiem un vilku su­ņiem ar saboztu spalvu, viņš izgāja cauri lielajai ap­metnei un pašā viņā malā piegāja pie sievietes, kas strā­dāja ugunskura gaismā. No vīteņaugu sakņu lūku šķied­rām viņa pina auklu Lielajai Zvejai. Labu brīdi Kišs nerunādams vēroja, kā viņas veiklās rokas ievieš kārtību un vienveidību samudžināto šķiedru murskulī. Patīkami bija noskatīties pār darbu nolīkušajā meičā ar spēcīgām rokām, augstām krūtīm un gurniem, kas šķita kā radīti mātes pienākumu pildīšanai. Viņas bronzas krāsas seja ņirbošo liesmu atspulgos laistījās zeltaina, mati bija zil­gani melni un acis kā spoži ahāti.

— Ak, Susu, — Kišs pēdīgi ierunājās, — pagājušajās dienās tu mani uzlūkoji laipni un arī vēl nesen …

— Es tevi uzlūkoju laipni tāpēc, ka tu biji tlungetu cilts virsaitis, — viņa aši attrauca, — un tālab, ka tu biji stalts un spēcīgs.

— Ja tā …

— Bet tas bija senajās dienās Lielās Zvejas laikā, — viņa steigšus piebilda, — pirms vēl bija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev aplamības, un novirzījis tavas kājas uz svešām takām.

— Bet es taču tev stāstīju, ka …

Susu pacēla vienu roku, un šī kustība bija tieši tāda kā viņas tēvam.

— Nē, nē, o, Kiš, es jau zinu, kādi vārdi drūzmējas tavā rīklē, un atbildēšu tev tūdaļ pat. Ir iekārtots tā, ka zivis ūdenī un zvēri mežā rada pēcnācējus pēc savas līdzī­bas. Un tā ir pareizi. Tāpat tas ir arī ar sievietēm. Arī viņām jārada pēcnācēji pēc savas līdzības, un pat mei­tene, kamēr tā vēl ir meitene, jauš gan dzemdību mokas, gan sāpes krūtīs, gan mazas bērna rociņas sev ap kaklu. Un, ja šādas jausmas kļūst spēcīgas, meitene slepus rau­gās visapkārt, meklēdama vīru — vīrieti, kas būtu piemē­rots tēvs viņas bērniem. Tā jutos arī es. Ar šādām jūtām es uzlūkoju tevi un redzēju, ka tu esi stalts un spēcīgs, zvēru mednieks un cīnītājs kaujās, spējīgs sagādāt pie­tiekami gaļas, kad es ēdīšu par diviem, spējīgs atvairīt jebkuras briesmas, kad es būšu kļuvusi vārga un bezpa­līdzīga. Bet tas bija tajās dienās, kad mūsu zemē vēl nebija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev …

— Bet tas nav tiesa, Susu! Esmu dzirdējis no viņa tikai labus vārdus …

— Ka nedrīkst nokaut, — es jau zinu, ko tu teiksi. Tad radi pēcnācējus pēc savas līdzības — pēcnācējus, kas ne­nokaus, bet nenāc ar šādu lūgumu pie tananas cilts. Jo ir teikts, ka nāks laiks, kad Krauklis ar Vilku saķersies krūti pret krūti. Nezinu — kad, jo tas ir vīru pienākums, bet es zinu, ka mans pienākums ir radīt vīrus šim laikam.

— Susu, — Kišs viņu pārtrauca, — jel uzklausi mani…

— Virs būtu iesitis man ar nūju un licis uzklausīt, — viņa nicinoši nospurca. — Bet tu … še! — Susu iegrūda tam saujā lūku grīsti. — Sevi es tev dot nevaru, bet šo te gan. Tavām rokām šis darbs ir kā radīts. Tas ir sie­viešu darbs — pin vien!

Viņš aizsvieda lūku vīkšķi, un viņa bronzas krāsas seja kļuva blāva aiz dusmās pieplūdušajām asinīm.

— Vēl kas, — Susu turpināja. — Ir sens paradums, ko pildījuši kā tavs tēvs, tā manējais. Ja vīrs krīt kauja, viņa skalpu aiznes uzveicējs par uzvaras zīmi. Ļoti labi. Bet tev, kas esi atkritis no Kraukļa, ir jāpaveic vairāk. Tev jāatnes man ne skalpi, bet galvas, divas galvas, un tad es tev došu nevis lūkus, bet ar zīlēm izšūtu jostu, maksti un garu krievu tērauda dunci. Tad es atkal uzlū­košu tevi laipni un viss būs labi.

— Tā, — vīrietis apsvērdams sacīja. — Tā. — Tad viņš pagriezās un aizgāja pāri gaismas lokam.

— Nē, o, Kiš! — Susu sauca viņam pakaļ. — Nevis divas galvas, bet vismaz trīs!

Tomēr Kišs uzticīgi turējās pie savas jauniernantotās ticības, dzīvoja kārtīgi un lika saviem ļaudīm turēties pie baušļiem, kā sludināja reverends Džeksons Brauns. Visu laiku, kamēr ilga Lielā Zveja, viņš nelikās zinis par tananiešiem, laida gar ausīm kā nicīgās piezīmes, tā daudzu cilšu sieviešu apsmieklu. Pēc Lielās Zvejas Gnobs līdz ar saviem ciltsļaudīm, vezdami līdzi krietnu krājumu saulē kaltētu un dūmos kūpinātu lašu, devās uz Lielajām Medībām Tananas augštecēs. Kišs noskatījās, kā viņi aiz­brauc, taču joprojām uzcītīgi piedalījās misijas dievkal­pojumos, kur centīgi skaitīja lūgšanas un savā zemajā basā ievadīja dziesmas.

Reverends Džeksons Brauns bija sajūsmā par šo dziļo basu un uzskatīja Kišu par visuzticamāko no saviem at­grieztajiem, cerēdams no viņa lielas lietas. Meklrots to apšaubīja. Viņš neticēja atgriezto pagānu pastāvībai un nemaz neslēpa savus uzskatus. Taču misters Brauns savā ziņā bija plaša vēriena cilvēks, un reiz viņš augu garo rudens vakaru tik pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka tirgonis, atspiests no visiem saviem atbalsta punktiem, pēdīgi izmisis izsaucās:

— Lai man sašķaida pauri ar āboliem, Braun, bet, ja Kišs vēl divus gadus noturesies, es pats kļūšu par jaun­atgrieztu kristīgo!

Misters Brauns nemēdza laist garām izdevīgu gadī­jumu, tālab tūdaļ apstiprināja šo norunu ar vīrišķīgu ro­kas spiedienu, un turpmāk nu Kiša uzvedībai vajadzēja noteikt Meklrota dvēseles vispēdējo mājvietu.

Bet tad kādu dienu, kad ziemas sērsna jau bija noklā­jusi zemi tik stingri, ka varēja braukt ar nartām, pienāca vēsts. Svētā Jura misijā ieradās kāds tananas cilts vīrs, !ai iegādātos munīciju, un atveda ziņu, ka Susu esot vēr­susi acis uz Nīkū, jaunu, dūšīgu mednieku, kas pie vecā Gnoba ugunskura nokrāvis bagātīgu izpirkumu par mei­teni. Tieši tai laikā reverends Džeksons Brauns sastapa Kišu uz meža cirtēju takas, kas ved lejup uz upi. Kiša aizjūgā skrēja viņa labākie suņi, un zem nartu siksnām bija pabāzts viņa lielāko un stiprāko sniegkurpju pāris.

— Kurp dodies, o, Kiš? Vai medībās? — misters Brauns apvaicājās, atdarinādams indiāņu runas veidu.

Kišs brīdi cieši raudzījās viņam acīs, tad paskubināja suņus. Vēlreiz pagriezies atpakaļ un domīgi pavēries mi­sionārā, Kišs atbildēja:

— Nē, es dodos tieši uz elli.

Klajā laukumiņā, it kā cenzdamās ierakties sniegā, lai paslēptos no baismās vientulības, grupiņā stāvēja trīs nodriskātas teltis. Soļus desmit atstatu cieši visapkārt drūmi slējās mežs. Spodri zilo debess klajotni aizsedza dūmakains, miglains aizkars, solīdams drīzu sniegu. Ne­jautās ne vēsmiņa, nedzirdēja ne skaņas — visur tikai sniegs un klusums. Nemanīja arī parastās kņadas, kāda mēdz valdīt apmetnēs, jo mednieku grupai bija laimējies uziet briežu baru, un medījums bija bagātīgs. Talab pēc gavēņa dienām bija notikusi izšķērdīga dzīrošana, un nu visi gaišā dienas laikā gulēja ciešā miegā savās aļņādu pajumtēs.

Vienas telts priekšā blakus ugunskuram sniega bija iedurti pieci pāri sniegkurpju, un pie uguns sēdēja Susu. Vāverādu parkas kapuce sedza meitenes matus un ap kaklu bija cieši savilkta, bet kailās rokas veikli darbojās ar adatu un brieža dzīslu, pabeidzot darināt sarežģītu rakstu ādas jostai ar koši sarkana auduma apmali. Kaut kur aiz teltīm īsi un spalgi iekaucās suns, tikpat pēkšņi atkal apraudamies. Teltī aiz meitenes muguras viņas tēvs pa miegam reiz iekrācās un iestenējās. «Murgi moka,» Susu pie sevis pasmaidīja. «Tēvs kļūst vecs, tas pēdējais gurna gabals bija par daudz.»

Viņa piestiprināja pēdējo krellīti, aizmeta dzīslā mezglu un piesvieda ugunī žagarus. Tad Susu ilgi vērās liesmās, līdz pacēla galvu, izdzirdusi sasalušo sniegu spalgi iečirk­stamies zem mokasīnos autām kājām. Viņai līdzās sta- vēja Kišs, viegli salīcis zem nastas, ko turēja plecos. Ne­samais bija vaļīgi iesiets mīksti izmiecētā aļņādā, Kišs to nevērīgi nosvieda sniegā un apsēdās. Ne vārda nebil­duši, abi ilgi raudzījās viens otrā.

— Tāls ir ceļš, o, Kiš, — Susu pēdigi ierunājās, -— tāls ir ceļš no Svētā Jura misijas pie Jukonas.

— Jā, — Kišs izklaidīgi atbildēja, kāri aplūkodams jostu un novērtēdams tās izmērus. — Bet kur ir duncis? — viņš noprasīja.

— Te. — Susu izvilka dunci no parkas iekšpuses un ļāva tā asmenim visā garumā noplaiksnīt uguns gaismā. — Tas ir labs duncis.

— Dod to man! — Kišs pieprasīja.

— Nē, Kiš, — Susu pasmējās. — Nezin vai tev ir lemts nēsāt šo dunci.

— Dod to man! — Kišs atkārtoja, balss noskaņu neiz­mainīdams. — Man ir lemts to nēsāt.

Susu acis, valšķīgi slīdēdamas garām Kišam pie aļņādas saiņa, pamanīja, ka sniegs zem tā lēnām krāsojas spilgti sarkans.

— Kiš, vai tās ir asinis? — viņa jautāja.

— Jā, tās ir asinis. Bet dod man jostu un garo krievu dunci!

Viņai pēkšņi sametas baisi, bet reizē viņa tīksmi notrī­sēja, kad Kišs skarbi izrāva jostu viņai no rokām, — no­trīsēja tīksmē par šo skarbumu. Susu maigi pavērās Kišā, jauzdama sāpi krūšu galos un mazas rociņas ķeramies sev ap kaklu.

— Josta darināta sīkākam vīrelim, — KiŠs nīgri aiz­rādīja, cieši savilkdams jostu ap vēderu un aizāķēdams sprādzi pašā pirmajā caurumiņā.

Susu pasmaidīja, un acis tai kļuva vēl glāsainākas. At­kal viņa juta maigās rociņas sev ap kaklu. Kišs izskatījās tik skaists, un josta tiešām bija par mazu, tā darināta sīkākam vīrelim. Bet kas par to? Viņa var izšūt vēl daudz jostu.

— Bet asinis? — viņa iejautājās, iedegdamās arvien vairāk pieaugušās cerībās. — Kiš, bet asinis? Vai tur ir … vai tās ir … galvas?

— Jā.

— Tām jābūt nesen kā nogrieztām, citādi asinis būtu sasalušas.

— Ja, nav jau auksts, un asinis ir svaigas, pavisam svaigas.

— Ai, Kiš! — Viņas seja tvīka un staroja. — Un tās ir man?

— Jā, tev.

Kišs satvēra aļņādu aiz stūra, strauji parāva saini, un galvas izripoja sniegā.

— Trīs, — Kišs satraukumā aizžņaugtā balsī nočuk­stēja. — Nē, vismaz četras.

Bet Susu sēdēja sastingusi. Tur viņi gulēja — Nīkū ar maigajiem vaibstiem, Gnoba vecīgā, krunkainā seja, Ma- kamuss, kas viņai uzsmaidīja ar savilkto augšlūpu, un pēdigi Nosaboks, kura plakstiņš pa vecai paražai noslī- dzis virs meitenīgi gludā vaiga zīmīgā mirkšķienā. Tur tās guļ — liesmu plīva trizuļo par tām, bet zem katras sniegā arvien plašāks plešas koši sarkans loks.

Uguns karstuma atkausēta, baltā sērsnas garoza zem Gnoba galvas ielūza, un galva gluži kā dzīva virpuļo­dama atvēlās un apstājās pie Susu kājām. Bet viņa nepa­kustējās. Arī Kišs sēdēja nekustīgi, ar nemirkšķošām acīm stingi vērdamies tai sejā.

Mežā kāda pārāk smagi piesnigusi priede nosvieda savu sniega nastu, un dunošas atbalsis aizšalca pāri klajumam, bet viņi pat nesadrebēja. īsā diena izdzisa, un tumsa jau tinās ap nometni, kad pie ugunskura pierikšoja Baltais Ilknis. Suns apstājās' pa gabaliņu, lai izpētītu stāvokli, bet, kad neviens to projām nedzina, pienāca tuvāk. Viņa deguns aši pasviedas sānis, nāsis notrīsēja un spalva visgarām mugurai sabozās, taisnā ceļā viņš sekoja pie­peši uzvēdījušai smaržai un nonāca pie saimnieka galvas. Vispirms suns to piesardzīgi apošņāja un ar garu, sar­kanu mēli nolaizīja tai pieri. Tad dzīvnieks pēkšņi aptu- pās, pacēla purnu pret pirmo, vēl blāvi mirgojošo zvaigzni un uzsāka garās vilka gaudas.

No šīm skaņām Susu atjēdzās. Viņa pameta ašu ska­tienu uz Kišu, kurš, izvilcis no maksts krievu dunci, vē­rīgi raudzījās meitenē. Kiša seja bija cieta un apņēmības pilna, un Susu tajā izlasīja likumu. Atmetusi atpakaļ par- kas kapuci, viņa atsedza kaklu un piecēlās. Vēl Susu pa­lika stāvam un ar ilgu skatienu pavērās visapkārt — uz meža apmali, uz blāvajām zvaigznēm pie debess juma, uz apmetni, uz sniegā iedurtajām sniegkurpēm —, ar pē­dējo ilgo, visaptverošo skatienu viņa apņēma visu savu dzīvi. Viegla vēja pūsma atsvieda sānis meitenes matu šķipsnu, un vienu dziļu elpas vilcienu ilgi viņa, galvu pagriezusi, ļāva tai dvašot sev tieši sejā.

Susu vēl iedomājās par saviem bērniem, kas tā arī nekad nepiedzims, tad piegāja pie Kiša un teica:

— Esmu gatava.