Klusā okeāna krāteris

KLUSĀ OKEANA KRĀTERIS

Tas bija īss rakstiņš rīta avīzē — tikai desmit rindiņas astotās lappuses pašā apakšā. Uzmanību saistīja pazīstams vārds — Muai. Muai — tas ir atols Klusā okeāna ekvatoriālajā rajonā. Reiz man gadījās tur būt… Šīs korespondences virsraksts skanēja tā: «Vai pastāv Muai sala?»

Neviļus paraustīju plecus … Atkal kaut kāda preses pīle! Vai tiešām žurnālisti domā, ka rīta laikrakstu lasītāji ir muļķi? … Pirms piecpadsmit gadiem mēs izdarījām urbumu koraļļu salā Muai. Firmas vadītājs bija iztēlojies, ka Muai rifs balstās uz zemūdens" kimberlīta vulkāna. Toreiz — pēc profesora Hombija atklājuma — visi fantazēja par kimberlīta vulkāniem. Klīda valodas, ka šo vulkānu lavā esot vairāk dimantu nekā caurumu Holandes sierā.

Ģeologi vēl šobaltdien strīdas, vai Klusā okeāna dzelmē ir kimberlīta vulkāni. Lai strīdas! Man toties itin labi ir zināms, ka Muai cokolu veido parasts olivīna bazalts. Kas attiecas uz citiem zemūdens vulkāniem… Vienīgais apliecinājums var būt tas, 'ko teica profesors Hombijs. Ceru, ka viņam nebija iemesla mani mānīt…

«Vai pastāv Muai sala?» Ko tu neteiksi! … Uzliku brilles, iedzēru malku kafijas un pārlaidu acis sīkajām, skopajām rindiņām …

Ak tā gan! … Raksta autoram esot tiesības šaubīties … Iznāk, ka neveiksmīgais eksperiments ar ūdeņraža raķeti, kas novirzījās no kursa, nav bijis tik nekaitīgs, kā to pirms mēneša vienā balsī apgalvoja ģenerāļi. Sasodīts! … Vajadzēja padomāt, iekams uzsāka šos nolādētos eksperimentus virs Klusā okeāna … Viņi taču sakūra savu elles katlu netālu no Muai. Ja es būtu laikus pastāstījis, ko zinu … Protams, esmu vainīgs … Nedrīkstēju klusēt.

Jutu, ka nespēju sakopot domas… Vai patiesi taisnība? … Tas nav ar veselu prātu aptverams … Ne vienu reizi vien grūtā brīdī biju atcerējies Ku Maru un Vistaisnīgāko, un visus citus … Tad man kļuva vieglāk ap sirdi. Dažbrīd pat iešāvās galvā doma: vai man nevajadzētu braukt atpakaļ uz Muai? Šķiet, tikai tagad es sapratu, ko man nozīmē piecpadsmit gadu vecas atmiņas.

Kaut kas jādara . .. Nekavējoties kaut kas jādara … Vispirms jāpastāsta taisnība. Ja kodolsprādziens patiešām ir iznīcinājis mazo, vientuļo saliņu okeānā, lai ļaudis uzzina par ūdeņraža nāves «neveiksmīgā eksperimenta» upuriem! Neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka Muai ir neapdzīvota klints, nevienam nav tiesību šaubīties, ka līdz ūdeņraža sprādzienam sala nebūtu bijusi. Nekrietnie Dēļi! … Es taču zinu, kas tur patiesībā bija …

Tajos gados es rakstīju dienasgrāmatu. Šķirstu saulē izbalējušās lappuses. Tepat jau ir dažas piezīmes, kuras ierakstīju pirmajās nedēļās, kad bijām ieradušies Muai.

«21. decembrī. Vakar beidzām izkraut urbšanas iekārtu un degvielu.

Mūsu «Arlijs» trīs reizes nokaucās, pagriezās un, atstājis uz lagūnas zilganzaļā ūdens tumši brūnus naftas plankumus, lēnām izkļuva laukā no bangām, kas triecās pret zemūdens klintīm . ..»

Jā, jā, tas viss sākās tieši tā . .. «Arlijs» devās uz ziemeļiem, uz Havaju salām, bet mēs četratā palikām krastmalas karstajās, baltajās smiltīs. Aiz muguras pacēlās vesela kaudze dzelžu, kastu un mucu. Priekšā zem tropu saules dzirkstīja un vizuļoja okeāns. Viļņi smagi triecās pret rifu grēdu, kas ielenca salu. Gaisā putodamas šāvās ūdens gāzmas. Uz krastu vēlās dobja duna, kas izklausījās pēc tālas kanonādes un norima reizē ar karstā, mitrā vēja brāzmām.

Netālu gludajā, smilšainajā krastmalā auga palmas. To tumšbrūnās, mezglainās saknes atgādināja milzīgu kāpuru kamolus. Sasēdušies jāteniski uz dīvaini samudžinātajiem palmu sakņu pinumiem, mūs ziņkārīgi novēroja sprogaini puišeļi — brūni kā šokolāde.

Starp augstajiem plušķainajiem stumbriem tālumā vidēja ciemata mājeles.

Pīters pirmais pārtrauca klusumu.

— Iesim, — viņš teica un pameta ar galvu uz ciemata pusi.

Pīters Gūtmanis ir mans vietnieks. Viņš ir dziļurbumu meistars. Plteram vēl nav ne trīsdesmit gadu, bet viņa kontā jau ir simtiem tūkstošu metru urbumu visos sešos kontinentos …

Džo skumīgi nopūtās.

— Seši mēneši… Simt astoņdesmit četras dienas …

Šķiet., šis Džo Perkinss ir pinkšķis. Jau skaita dienas,

kad varēs atgriezties. Starp citu, kaut arī viņam ir divdesmit seši gadi, viņš jau ir pieredzējis motorists un šoferis un bez mazākās piepūles paceļ uz pleciem simt kilogramu smagu kasti. Polinēzijas salās gan viņš ir pirmo reizi…

— Pēc pāris mēnešiem jābūt pasta tvaikonim…

To teica Tobijs — garais, nerunīgais Tobijs Volss, kuru Pīters sauc par Maiksti. Tobijs acīmredzot gribēja nomierināt Džo un reizē arī pats sevi.

— Puikas, galvu augšā! — es devu padomu. — Mums nebūs vaļas garlaikoties. Sešos mēnešos jāizurbjas salai cauri. Četriem vien tāds urbums — tas nav nekāds joks…

— Skaidrs kā diena, — Pīters purpināja. — Te būtu ko rauties pat astoņiem puišiem no Statiem. Mūsu priekšniecība, šef, grib ietaupīt.

— Nolīgsim iezemiešus, — es taisnojos.

— Turklāt pēc iespējas ātrāk. Ar visu to te, — Pīters pamāja uz kastēm, — mēs vieni galā netiksim.

— Sākumā jādabū salas valdības atļauja.

— Kas te ir pie teikšanas? — Pīters lietišķi apjautājās.

— Muai valdnieks. Viņu sauc par Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, par visgudrāko no gudrajiem, kas iznācis no Dižās jūras zilajiem viļņiem.

— Kad?

— Ko — kad?

— Kad viņš iznācis no turienes? — Pīters nicīgi nospļāvās uz aizplūstošā viļņa pusi.

— Britu rezidents Takuobas salā teica, ka Vistaisnīgākais te valdot jau vismaz desmit gadus. Neviens eiropietis viņu nav redzējis, un, šķiet, neviens skaidri nezina, no kurienes viņš cēlies un kad parādījies uz salas. Kuģi šeit iegriežas reti. Vēl šobaltdien te nav ne ārsta, ne koloniālo ierēdņu. Bet no Fidži salām atsūtīto misionāru Vistaisnīgākais aizraidījis atpakaļ.

— Vai viņi ir pagāni? — Džo pārsteigts jautāja. — Varbūt viņi ir pat cilvēkēdāji, — viņš piebilda, uzmezdams mums satrauktu skatienu.

— Tikai lielos svētkos, — Pīters viņu nomierināja un aicinoši pamāja ar roku.

Šķita, ka šokolādes krāsas puišeļi būtu gaidījuši šo signālu. Vienā mirklī viņi bija pie mums.

— Kā tevi sauc? — Pīters bargi jautāja vecākajam.

_ Pīters brīvi pārvalda apbrīnojamo valodu, kurā runā lielākā daļa Klusā okeāna ekvatoriālās daļas salu pasaules iedzīvotāju. Tas ir dienvidjūru «esperanto» — vienīgais veids, kā sazināties ar simtiem saliņu iemītnieku, kuri runā vismaz piecsimt vietējos dialektos. Angļi šo žargonu sauc par pidgin English. Bet tā nav tikai izkropļota Šekspīra pēcteču valoda. Tajā, protams, ir ne mazums vārdu, kas līdzīgi angļu vārdiem, taču vēl vairāk ir vācu, malajiešu, franču un — beigu beigās — vietējo vārdiņu un izteicienu, kas aizgūti no Polinēzijas, Melanēzijas un Mik- ronēzijas piecsimt dialektiem.

Puišelis, kuram tika uzdots jautājums, uzreiz neatbildēja. Viņš mūs visus pēc kārtas kritiski nopētīja un pēdīgi, acis piemiedzis, teica:

— Lopana Namabu Ku Mars.

— Tas ir par garu, — Pīters saviebās. — Sauksim tevi vienkārši par Kalmāru. Vai esi ar mieru?

Puika saspringti pakasīja sprogaino galvu un neuzticīgi paskatījās uz Pīteru.

— Ku Mars! Ku Mars! — pārējie zeperi aizrautīgi iesaucās un aizgūtnēm sāka mums kaut ko stāstīt.

— Skaidrs, — Pīters pavēstīja. — Bet tagad pasakiet — kā lai satiekam jūsu valdnieku?

Vienā mirklī valodas norima. Puišeļi apmulsuši paskatījās cits uz citu, pēc tam uz mums, tad atkal cits uz citu. Klusumu pārtrauca Ku Mars.

— Bet kā tevi sauc? — viņš angliski jautāja.

— Pīters …

— Vai tu esi pats galvenais?

— Nē… — Pīters jutās izsists no sliedēm. — Redz, tur ir priekšnieks… Viņš ir pats galvenais, Pīters pamāja uz manu pusi.

— Kādēļ tev vajadzēt mūsu vadonis? — Ku Mars man lietišķi jautāja.

— Jāaprunājas par šādām tādām darīšanām, — cik vien iespējams nopietni viņam paskaidroju.

— O! — Ku Mars iesaucās. — O-o! — viņš atkārtoja, nicīgi uzmezdams biezo lūpu. — Nedrīkst.. s

— Ko nedrīkst?

— Nedrīkst redzēt Muai vadoni. Nemaz nedrīkst runāt Muai vadoni. Viņš nerunāt baltais cilvēks. Neviens baltais cilvēks . . . Nemaz, nemaz, nemaz .,.

— Kādēļ tā? — es nesapratu.

— Tāds Muai likums.

— Hm … — Pīters nokrekšķējās.

— Tāds likums, — Ku Mars nopietni atkārtoja.

— Paklau, puis! — Pīters klusi teica, briesmīgi izvalbījis acis. — Vai tu zini, kāpēc mēs esam atbraukuši?

Ku Mars žigli pakāpās atpakaļ un noliedzoši papurināja galvu.

— Vai redzi šīs dzelzs caurules? — Pīters rādīja uz urbšanas stieņiem, kas gulēja pie kastēm. — Mēs iztaisīsim jūsu salā caurumu. Izurbsim cauri visai salai, vai tu saproti? Tā te … — Pīters izvilka no audekla bikšu kabatas lielu banānu un lēnām iedūra tajā rādītāja pirkstu.

Puikas, elpu aizturējuši, vēroja šo operāciju. Kad netīrais nags izlīda banānam cauri, viņi reizē nopūtās, bet Ku Mars atzinīgi nošņaukājās.

Pīters izvilka pirkstu no banāna un, acis piemiedzis, paskatījās pa izdurto caurumu uz Ku Maru.

— Pa tādu spraugu, — Pīters sapņaini turpināja, — var redzēt zemeslodes otru pusi — Ameriku. Ja tu mums palīdzēsi, es tev atļaušu pa to paskatīties.

— Kā palīdzēt? — Ku Mars jautāja. — Es neprotu durt tāds caurums.

— Aizved mūs tūlīt pat pie valdnieka.

— Bet ja es nepalīdzēt? — Ku Mara balsī bija dzirdams neslēpts izsmiekls.

— Tad es izurbšu caurumu… Nolaidīšu pa to visu ūdeni, kas ir šajā okeānā, visas zivis un visus bruņurupučus. Jums vairs nebūs jūras.

Ku Mars kaut ko ātri pateica saviem draugiem. Puišeli aiz smiekliem sāka sprauslāt, pietupās un sita ar plaukstām sev pa brūnajiem ceļgaliem.

— Mans vecs vecmāte, — Ku Mars loti nopietni ierunājās, — kad biju pavisam, pavisam maziņš, stāstīja vecs, vecs pasaka. Viens liels pērtiķis sadusmojies un gribējis izdzert vesela jūra. Dzēris, dzēris, pārsprādzis tas te… — Ku Mars uzsita sev pa vēderu. — Iekritis jūrā, zivis viņu apēdis. Labs pasaka, vai ne?

Mēs dzēlīgi vīpsnājām, bet Pīters neapvainojās.

— Izrādās, ka tu neesi muļķis, — viņš noteica, uzsizdams Ku Maram pa plecu. — Kā tad būs? Iesim pie valdnieka?

— Nedrīkst, — Ku Mars kategoriski iebilda. — Es teicu taisnība. Nemaz nedrikst… Nemaz, nemaz, nemaz …

«4. janvāris. … Pagājušas divas nedēļas, kopš izkāpām uz salas, bet darbs nav pavirzījies uz priekšu ne par soli. Ku Mars nebija mūs mānījis: izrādījās, ka tikt audiencē pie šejienes varasvīriem ir grūtāk nekā dabūt Romas pāvesta svētību. Šis Vistaisnīgākais nebāž degunu laukā no savas kotedžas. Bet iekļūt kotedžā nav iespējams, ja negribam uzsākt kautiņu ar sargiem.

Pie ieejas verandā visu laiku dežurē divi salas «gvardes» puiši. Viņi stāv, plati iepletuši brūnās, basās kājas. No greznajiem, ar zeltu izšūtajiem kamzoļiem rēgojas īsas, baltas audekla bikšeles. Sprogainos matus sedz spoži nospodrinātas ugunsdzēsēju ķiveres ar spalvām, bet no dzeltenām makstīm pabāzuši melnos spalus automātiskie valteri. Sargkareivji ir uzpūtīgi un nerunā ne vārda. Mums negadījās redzēt, kā viņi nomainās. Es vispār neredzēju, ka Muai «gvarde» būtu lielāka par šo brašo pāri… Tagad jau es labi pazīstu daudzus vienīgā ciemata iemītniekus. Tie ir jautri, sabiedriski puiši, vienmēr gatavi palīdzēt, viņi nicina jebkuru apģērbu un valkā vienīgi baltas, īsas audekla bikšeles. Pīters apgalvo, ka pie Vistaisnīgākā no taisnīgajiem, visgudrākā no gudrajiem rezidences stāvot sardzē pēc kārtas visi Muai vīriešu kārtas iedzīvotāji, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka, mainoties sardzei, viņi nodod cits citam ne vien platās jostas un valterus, ar zeltu izšūtos kamzoļus un vara ķiveres, bet arī savu vareno augstprātību, kuras katram pietika vienīgi goda sardzes laikam. Starp citu, šie Muai iedzīvotāji ir pamatīgi viltnieki … Pats savādākais, ka viņi kategoriski atsakās būt vidutāji starp mums un savu valdnieku. Nelīdz ne pierunāšana, ne dāvanas…»

Atceros, kā salinieki purināja sprogainās galvas un atkārtoja vienu un to pašu frāzi:

— Nedrīkst! Nemaz nedrīkst…

Tiklīdz kāds no mums tuvojās Vistaisnīgākā rezidencei, nerunīgie un uzpūtīgie sargi sāka atpogāt valteru makstis.

Tomēr citādi mums sākumā nebija ne mazākā iemesla sūdzēties par saliniekiem. Viņi aicināja ciemos, pacienāja ar dažādiem gardumiem un alu, dejoja mums pai godu. Taču katru reizi, tiklīdz sāku runāt par tikšanos ar valdnieku vai lūdzu, lai nāk palīgā pārnest urbšanas iekārtu, «dzelzs aizkars» aizvērās. Salinieki labprāt palīdzēja uzsliet teltis, atstiepa akmeņus, lai mēs varētu ierīkot pavardu, pārnesa uz nometni kastes ar produktiem Bet, lai arī kā centāmies viņus pierunāt, neviens nevēlējās pieskarties urbšanas caurulēm un iekārtai.

Lādēdamies stiepām paši uz saviem pleciem smagās kastes, urbšanas torņa stieņus un posmus. Tas bija velnišķīgi grūts darbs, ņemot vēl vērā mitro tveici, irdenās smiltis zem mūsu kājām un trīsceturtdaļjūdzes no izkraušanas vietas līdz laukumiņam pie nometnes, kur bijām paredzējuši montēt urbšanas iekārtu. Transportēšana vilkās briesmīgi lēni; nedēļas laikā nebijām pārnesuši ne desmito daļu no tā, kas bija krastā. Mani puiši noskuma.

— Nē, šef, tā vairs nevar turpināties, — kādu rītu pavēstīja Pīters, nomezdams karstajās smiltīs garu stieni, kuru kā nēšus bija atstiepis uz pleciem.

Pīteram pakaļ atvilkās Džo, salīcis zem smagas kastes ar instrumentiem. Nolaidis kasti smiltīs, Džo notupās uz pirkstgaliem un, ne vārda neteicis, aizsmēķēja.

Pīters saīdzis lūkojās tukšajā okeānā. Džo pielieca galvu un, lūpas kustinādams, sāka lasīt uzrakstu uz kastes. Pēc tam, uzmetis man jautājošu skatienu, viņš pavērsa acis uz Pīteru.

Mana palīga izklaidīgais skatiens klīda kaut kur smago, zilpelēko bangu dzirkstošajā klajā.

Džo klusu ieklepojās.

— Pīter, paklau, ei, Pīter, cik komplektu no šā te mēs paņēmām? — Viņš uzsita ar plaukstu pa kasti, kuru nupat bija atnesis.

Pīters pameta acis pār plecu.

— Stulbs jautājums … Cik? Skaidrs, cik, — vienu! …

— Nē, Pīter, atceries precīzi, cik, — Džo saudzīgi uzstāja. — Cik?

— Ko tu piesienies! — Pīters aizsvilās. — Tā ir rezerves zobratu kaste . .. Skaidrs, ka viena pati vien bija.

— Nav vis viena! — Džo iebilda. — Es jau stiepju šurp trešo kasti. Vai tu vari aptvert, stiepju un domāju: kāpēc mums vajag tik daudz rezerves zobratu?..,

— Šef, viņam aiz karstuma jau rādās, — Pīters sadrū- mis paskaidroja un novērsās.

— Nav vis no karstuma, — Džo apvainojās. — Es runāju taisnību … Goda vārds, trešā …

— Džo, tas nevar būt, — es teicu. — Bija tikai viena kaste ar rezerves zobratiem. Jūs kaut ko esat sajaucis.

— Neesmu vis sajaucis, šef, — Džo nepiekāpās, izbrīnā mirkšķinādams acis. — Piedodiet, bet es patiešām neesmu sajaucis. Vai gribat, lai parādu?

— Nu tad parādi, parādi! — Pīters, nospļāvies caur zobiem, novilka.

Džo, neteikdams ne vārda, piecēlās un sāka aplūkot laukumu, kur bijām sakrāvuši visu atnesto. Tad viņš ņēmās gramstīties ap kastēm.

— Kā tad ir? — Pīters pēc brītiņa apjautājās.

Džo mulsi noklepojās un, zobus sakodis, devās uz piestātni.

— Tā vairs tālāk nevar turpināties, — Pīters pieceldamies atkārtoja. — Puišiem jau skrūvītes sāk birt. Kaut kas jāizdomā, šef.

Un Pīters lēnā gaitā devās pakaļ Džo pa balto, smilšaino krastmalu.

Vakarā sarīkojām apspriedi. Pīters runāja pirmais un ierosināja ar varu ielauzties vadoņa rezidencē un pieprasīt, lai ļauj tikties ar Vistaisnīgāko.

Pajautāju, kādas ir pārējo domas.

Tobijs, kā parasti, klusēja. Viņš neatbildēja uz manu jautājumu, tikai pārlika apdzisušo pīpi no labā lūpu kaktiņa uz kreiso un paraustīja plecus.

Džo atbildēja uz jautājumu ar jautājumu:

— Bet ja nu šaus?

— Vispirms taču gaisā… — Pīters viņu nomierināja.

— Ko no šiem var zināt, — Džo aizvien vēl šaubījās. — Rēķini, kā gribi, mēs esam četri, bet viņiem sanāks vismaz četrdesmit vīru… Turklāt mēs jau esam tādi kā viesi…

— Tas ir pats galvenais, — es teicu. — Mēs šeit esam ciemiņi… Kaut arī nelūgti, tomēr ciemiņi. Tāpēc uzve- dīsimies pieklājīgi. Nav nekāds joks uzsākt karu … Mēģināsim sasniegt mērķi miera ceļā. Rītdien aiziešu vēlreiz uz ciematu un pacentīšos satikt kādu no Vistaisnīgākajam tuvu stāvošām personām. Tādiem taču ir jābūt? Paņemšu līdzi dāvanas. Papūlēšos pierunāt…

— Ja uz pusdienām, šef, nebūsiet atpakaj, iesim jūs izpestīt, — Pīters pavēstīja.

Tā mēs arī norunājām.

«6. janvārī. Gājiens uz ciematu atkal bija bez panākumiem. Nesatiku nevienu, ar ko varētu parunāties. Ciems bija gluži kā izmiris. Vieglajās būdiņās valdīja klusums. Nebija redzamas ne sievietes, ne bērni. Vienīgi sargi ar zeltu izšūtajos kamzoļos mīņājās saulgozī pie ieejas rezidencē. Ar viņiem nebija jēgas runāt…»

Es labi atceros šo dienu. Klaiņāju pa pierimušo ciematu. Ielūkojos būdās. Visas bija tukšas. Vienīgi pašā malējā uz raiba pīteņa gulēja nikna izskata vecene īsos, svītrainos brunčos un … aizrautīgi lasīja grāmatu.

Sasveicinājos un pieklājīgi apjautājos, kur palikuši ciemata iedzīvotāji.

— Aizbraukt zivis zvejot, — vecā atcirta.

— Bet kur ir Vistaisnīgākais?

Nepagodinājusi mani ar skatienu, vecene paraustīja plecus. Brītiņu pagaidīju. Vecā atkal sāka lasīt. Gāju prom, neko neuzzinājis.

Atgriezies nometnē, ieraudzīju savus puišus bezgala satrauktus.

— Man tomēr bija taisnība, man bija taisnība! — Džo, sarkans kā vārīts vēzis, atkārtoja vienu un to pašu.

— Kā jums viņš patīk? — Pīters saskaities kliedza.

— Viņam esot taisnība! Šitie mērkaķi par mums ņirgājas, izāzē mūs kā pēdējos ēzeļus, bet viņš priecājas, ka viņam bijusi taisnība. Ja tu redzēji, tev tūlīt vajadzēja pateikt.

— Jūs jau negribējāt manī klausīties, — Džo taisnojās.

— Zēni, kas noticis? — es jautāju.

— Redziet, šef, — Džo iesāka, — vakar, kad mēs runājām par to te, — viņš norādīja uz kasti ar rezerves zobratiem, — man ienāca prātā, ka ar šo lādi kaut kas nav kārtībā, bet es nebiju par to pārliecināts un tāpēc neuzstāju, taču šodien, — Džo smagi nopūtās, — šodien es…

— Šodien viņš ceturto reizi atstiepa kasti ar zobratiem no piestātnes uz nometni, — teica Tobijs, neizņēmis pīpi no mutes.

— Kādēļ? — es jautāju.

— Tā atkal bija tur, piestātnē, — Džo paskaidroja.

— Vai jūs saprotat, šef, nevis te, kur es to vakar atstāju,

bet tur… Domāju, ka ceturtā. Atnesu, bet te nevienas citas nav …

— Vārdu sakot, — Pīters viņu pārtrauca, — mēs pa dienu stiepām visus tos krāmus šurp, bet naktī tie atgriezās atpakaļ piestātnē. Mēs pa nakti krācām vienā mierā, bet pa dienu brīnījāmies, kāpēc transportēšana velkas tik sasodīti lēni.

— Vai tas ir iespējams? — es iesāku, vēl aizvien neticēdams. — Vai patiešām viņi…

— Kas tad cits, — Pīters ļauni izmeta. — Mēs taču ar to nenodarbosimies. Labs ir, šonakt es viņus noķeršu … Es jums galvoju, šef, ka rīt nevienam no šejienes pērtiķiem nebūs vairs ne mazākās vēlēšanās taisīt tādus jokus …

Līdz vēlam vakaram stiepām iekārtu no piestātnes uz nometni. Pirms saules rieta ar mīniju iezīmējām mantas, kas jau bija aiznestas uz urbšanas vietai izvēlēto laukumu. Visu reģistrējis, parādīju Pīteram sarakstu.

— Jā, — mans palīgs teica. — Ja mēs uzreiz to būtu pamanījuši, nu jau varētu montēt torni… Savu mūžu neviens mani vēl nav tā izāzējis. Jūs arī, šef, droši vien ne? … Interesanti, kādēļ viņiem tas vajadzīgs?

«Kādēļ viņiem tas vajadzīgs!» Jau kopš pusdienas laika lauzīju galvu par šo mīklu. Kāpēc viņi negrib, ka mēs urbtu viņu salā? Šie Muai iedzīvotāji taču nepavisam neizskatās māņticīgi. Pīteram, bez šaubām, ir taisnība. Arī es nekad nekur neesmu bijis tā izmuļķots …

Nolēmām naktī visi pēc kārtas dežurēt, ik pēc divām stundām sardzē mainoties. Nakts pagāja mierīgi. Neviens no mums nebija manījis neko aizdomīgu. Tomēr, kad atausa gaisma, neatradām trīs smagas kastes un četrus urbšanas stieņus. Viss, protams, atkal atradās piestātnē, tajā pašā kaudzē, kas vēl bija jāpārnes.

— Atzīstieties, kurš no jums sardzes laikā krāca! — Pīters tincināja Džo un Tobiju.

Abi zvērēja, ka dežūras laikā neesot ne aci aizvēruši.

— Mēs taču arī nebūtu varējuši nogulēt, vai ne, šef?

Es viņam piekritu, ka ne. Tomēr mums no pašas deguna priekšas bija aizvilkta vesela dzelžu grēda. Un neviens stienis nebija iešķindējies, neviena kaste nebija iegrabējusies.

Dienā atkal aizgāju uz ciematu — un vēlreiz bez rezultāta. Nesatiku pat vakarējo veceni. Vienīgi sargkareivji stāvēja kur stāvējuši pie Vistaisnīgākā kotedžas. Mēģi

nāju pieiet tuvāk, taču, brīdinoša sauciena un pilnīgi nepārprotamu žestu aizturēts, biju spiests iet prom.

Vakariņojot apspriedām, kādā veidā mūsu iekārta nokļūst atpakaļ piestātnē.

— Varbūt viņi to pārved pirogās gar lagūnas krastu? — Džo minēja.

Pīters papurināja galvu.

— Nē, stiepj uz pleciem tāpat kā mēs.

— Bet pēdas … Kādēļ nepaliek pēdas?

— Mēs tikai neesam tām pievērsuši uzmanību. Paši jau arī staigājam basām kājām.

— Šonakt viņiem vairs neizdosies šis gājiens, — Džo pameta ar aci. — Mums ir signalizācija …

— Mēs piesējām pie kastēm kaprona makšķerauklas, — Pīters paskaidroja. — Caurules un stieņus apsējām ar auklām. Visur spraugās savilkām diegus un pakārām tukšas skārda bundžas. Ja kaut kas notiks, sacelsies tāda jezga…

— Varam pat nesargāt, — Džo sapņaini novilka. — Tik un tā dzirdēsim un pamodīsimies …

— Kas vēl nebūs! — Pīters brīdināja. — Tu droši vien pagājušo nakti arī…

Netālu no mums kaut kas nočabēja. Pirms maza brītiņa bija norietējusi saule, un bija gandrīz tumšs… Pietrū- kāmies no kastēm, ko izmantojām par krēsliem, un Pīters kā tīģeris metās tumsā. Džo nepaguva sekot viņa priekšzīmei, jo Pīters jau nāca atpakaļ. Ar uzvarošu saucienu viņš vilka sev līdzi sīku augumiņu, kas ķepurojās pretī.

Kad luktura gaismas stars krita uz gūstekņa seju, mēs visi, pagalam apjukuši, novaidējāmies vieri. Tas bija Ku Mars.

— Ak tu velnēni — Pīters izbrīnījies iesaucās. — Ko tu tur tumsā darīji?

Ku Mars nikni izrāva roku no Pītera platās plaukstas, sakārtoja kreklu un apsēdās uz kastes malas.

— Kāpēc ķer? — viņš jautāja, uz mums neskatīdamies. — Es nācu ciemos. Re, atnesu jums zivis…

Viņš nolika man pie kājām lielu virteni zivju, kuru slapjās zvīņas vizuļoja vien.

Mēs apjukuši klusējām. Pīters blenza caur pieri uz Ku Maru un nikni šņākāja.

— Nu tad laba diena, — Ku Mars turpināja, it kā nekas nebūtu noticis. — Sen neesmu jūs redzēt. Mēs visi

trīs dienas braukt jūrā, ķert zivis. Daudz zivis. Šovakar atbraukt…

— Sveicināts, Ku Mar, — es teicu. — Paldies par zivīm. Neļaunojies uz Pīteru. Viņš izbijās. Viņam šķita, ka atkal kāds grib paņemt kastes.

— Kam vajag tāds tavs kaste? — Ku Mars nicīgi uzmeta lūpu. — Muai nav zagļi. Muai visi cilvēki godīgi. Visgodīgākie visā okeānā. Kā te strādāji? Labi strādāji? …

Man šķita, ka pēdējā jautājumā dzirdu ironisku pieskaņu. Vērīgi paskatījos uz puišeli, taču Ku Mara acis bija pievērstas šokolādes kārbai. Pacienājām zēnu ar šokolādi un tēju. Ku Mars nesteidzās aiziet. Viņš izdzēra lielu krūzi tējas un palūdza ieliet vēl. Pastāstīja, kā salinieki okeānā zvejojuši zivis.

— Bija labi, aizgrābīgi. Visi muai iet okeāns. Neviens nepalikt mājās.

— Vai patiešām visi? — es šaubījos.

— Visi… Ciemā palikt divi vecs cilvēks … Vairāk neviens.

— Bet Vistaisnīgākais? …

Ku Mars papurināja sprogaino galvu.

— Es nezināt.

— Vai viņš bija zvejot vai nebija?

— Es nezināt.

Kad tēja bija izdzerta un apēsta gandrīz visa šokolāde, Ku Mars novēlēja mums labunakti un devās mājup. Sīkais puišelis vienā mirklī nozuda necaurredzamajā tumsā, taču mēs vēl ilgi dzirdējām viņa gaiļa balstiņu. Iedams prom, Ku Mars pilnā kaklā dziedāja. Viņš dziedāja par mazo salu, lielo jūru un veco muļķa pērtiķi, kurš nezinājis, ko grib …

— Cik kluss, — Džo teica. — Pat viļņi nav dzirdami…

— Tas ir uz vētru, — Pīters norūca. — Rāms, tveicīgs, zvaigznes arī nav redzamas. Tuvojas orkāns …

It kā apstiprinādama viņa vārdus, tālumā virs okeāna noplaiksnīja oranža rūsa …

Negaiss uznāca vēlu naktī. Atlidoja silta, valga vēja brāzma, iešķindējās tukšās konservu kārbas, kuras Džo bija sakāris starp noliktavas mantām. Tajā pašā mirklī pa telts jumtu sāka bungot lielas lietus lāses. Pēc tam debesis mums virs galvas pāršķīda. Žilbinoši balts zibens apgaismoja tukšo krastmalu, vēja brāzmās līdz zemei noliektās palmas, lietusgāzes slīpās šaltis … Un tad sākās ..,

Tropisko negaisu plosīšanās man nebija nekas jauns. Tomēr tādu vētru kā tonakt es neatceros. No debesīm, kur vienā laidā plaiksnīja balti un iezaļgani zibeņi, uz nometni gāzās dārdošs ūdenskritums. Lietus lija aumaļām, tā straumes bija kā pamatīgas tauvas un pieplacināja aiz- sargjumu pie telts griestiem. Telts bija pilna ar ūdens putekļiem. Sēdēju uz lāviņas, apsedzies ar. lietusmēteli, un jutu, ka zem kājām plūst siltas urgas. Lietus šalkoņa nomāca pērkona dārdus. Pīters sēdēja man pretī. Spilgtākos zibens zibšņos viņš pieslējās kājās un palūkojās laukā no telts. Viņš man kaut ko sauca, taču viņa balss pagaisa lietus un pērkona dārdu troksnī…

Negaiss trakoja apmēram divas stundas. Pēc tam tikpat ātri, kā sācies, norima.

Par miegu nebija ko domāt. Viss bija caurcaurēm iz- mircis. Salauzām vairākas kastes. Aplējām tās ar benzīnu. Pīters noknikšķināja šķiltavas — un tumšajās debesīs, kur mākoņu plaisās jau pamirgoja zvaigznes, uzšāvās liesmu mēles. Notupušies mitrajās smiltīs, klusēdami lūkojāmies ugunī. Džo žāvēja slapju kabatlakatu. Tobijs cītīgi mēģināja aizkūpināt pīpi.

— Tādā negaisa laikā jau var izvazāt visu nometni, — ieminējās Džo, pastiepdams kabatlakatu pie pašas uguns.

— Domājams, ka viņi gan labāk tupēs savās būdās, — Pīters norūca.

Tobijs neteica neko, tikai piesardzīgi pavilka Džo ka- batdrānu tālāk no liesmas.

— Viņi atnāks uz rīta pusi, — sacīja Pīters. — Tas ir tikpat vienkārši kā Tobijam brokastīs izvārīt mannas biezputru. Vai tā nav, Tobij?

— Nē, — Tobijs iebilda. — Šodien dežurē Džo.

— Viens pīpis, — teica Pīters un novērsās.

Sēdējām pie ugunskura, līdz sāka sārtoties rītausma. Valgais vējš bija izdzenājis mākoņus. Virs okeāna violetā klaja izripoja saule un iemirdzējās pie dūmakainās debess, no kuras bija pazudis pēdējais mākonis. Gaiss bija tik ļoti piesātināts ar mitrumu, ka Džo neizdevās izžāvēt savu kabatlakatu. Tagad viņš uzklāja to uz kastes un, lai vējš neaizpūstu, uzlika virsū liela gliemežvāka šķembu.

Ticis galā ar šo darbu, Džo paraudzījās apkārt.

— Šķiet, ka nekas nav aiztikts, — viņš pavēstīja un atviegloti nopūtās.

— Nekas, — apstiprināja Pīters, kurš tāpat bija uzmanīgi apskatījis mūsu noliktavu. — Viss, puiši, stāv kā

nolikts, ja neņem vērā vienīgi tavu kasti ar zobratiem, Džo, kādus desmit stieņus un vēl šādus tādus sīkumus apmēram trīssimt kilogramu smagumā.. *

Un Pīters pabeidza savu tirādi, vareni izlamādamies vispirms vācu valodā, bet tad, brīdi padomājis, pats pārtulkoja šos lamu vārdus angliski un pēc tam franciski. Mēs klausījāmies, neteikdami ne vārda. Zobratu kaste, kas vakarā bija stāvējusi pie pašas Džo telts, patiešām bija pazudusi, arī cauruļu grēda manāmi sarukusi.

— Ko tas nozīmē? — Džo beidzot ierunājās. Man šķita, ka viņš tūlīt sāks raudāt.

— Ķeries pie saviem pienākumiem, Džo, — ieteica Pīters. — Uzcep mums labu omleti un neaizmirsti krietni sapiparot. Ierosinu pēc brokastīm aplenkt ciematu un pielaist tam no visām četrām pusēm uguni…

Pabrokastojuši gājām visi uz ciematu. Sargi pie vadoņa kotedžas kvernēja savos posteņos.

Atkal — jau nez kuro reizi — no divdesmit solu attāluma mēģināju uzsākt sarunas. Atbilde bija klusums … Tad Pīters pagāja uz priekšu. No tādas pašas distances viņš kliegšus izkliedza visus viņam zināmos lamu vārdus, kas ietilpa pidgin English vārdnīcā. Nepārtulkojamo epitetu sarežģītajā gūzmā izteiciens «ar sprāgušu kalmāru acīm piebāztie strīpainie ķēmi» skanēja gluži kā kompliments.

Sargi vienaldzīgi pablenza uz mūsu pusi. Pītera vārdu plūdi, kā redzams, neatstāja uz viņiem nekādu iespaidu.

— Izbeidziet, Pīter, — es lūdzu. — Jūs taču redzat, ka tam nav jēgas …

Pīters paklausīja. Viņa vārdu krājums bija izsmelts. Mēs klusēdami saskatījāmies.

Pēkšņi Džo iešāvās prātā lieliska ideja.

— Šef! — viņš iesaucās, acis plati iepletis. — Paklau — kā būtu, ja mēs uzspēlētu «telefonu»?

i— Ko tas nozīmē?

— Puisim ir karstumi, — Pīters piesmakušā balsī nomurmināja.

— Nē, nē, — Džo sāka protestēt. — Tā ir tāda spēle. Vai jūs nezināt? Patiesību sakot, tas būs nevis telefons, bet drīzāk gan — skaļrunis.

— Kāds skaļrunis?

— Paklausieties! Stāvēsim tepat, kur mēs stāvam, un pēc komandas visi reizē izkliegsim, ko mēs gribam. Vai jūs saprotat — visi reizē. Varbūt viņš tur sadzirdēs.

— Tāda doma var ienākt prātā vienīgi Džo, — ieminējās Pīters. — Taču mēs neko nezaudēsim. Tādā stāvoklī, kādā esam mēs, varam izmēģināt arī «telefonu».

Apspriedāmies, un es sacerēju īsu mutisku uzsaukumu «Muai valdībai». Pīters pārtulkoja «uzsaukumu» pidgin English un uzrakstīja to ar latīņu burtiem. Mēs visi čukstus patrenējāmies nesaprotamās skaņu kaskādes izrunā.

— Tagad atkārtojiet reizē ar mani, — Pīters teica. — Korī, turklāt cik iespējams skaļi…

Četras varenas rīkles ar spalgu brēcienu pāršķēla tveicīgo, rāmo klusumu. Pelēkie papagailīši, satupuši palmu galotnēs, ne pa jokam pārbijās. Trauksmaini bari uzspur- dza pār ciematu, apdullinādami visu apkārtni ar griezīgām klaigām. Ierējās suņi, ieblējās aitas un kazas. Tuvākajās būdās sakustējās košie pīteņi, aiz tiem parādījās izbrīna pilnas un uztrauktas salinieku fizionomijas. Apjuka pat augstprātīgie sargi vara ķiverēs. Viņi grozīja galvas, nedroši pamezdami acis cits uz citp, uz mums un uz durvīm, kuras apsargāja.

Mēs korī turpinājām melodeklamāciju. Tobijs ducināja basā, Džo kliedza augstā diskantā, mēs ar Pīteru viņiem piebalsojām, cik nu spējām. Skaidri kā skaldīt skaldījām vārdus, kurus Pīters klusu teica priekšā, un pēc katra vārda apdullinoši aurojām:

— V-vā-ā!

Mūsu «V-vā-ā! …» skanēja sevišķi braši. Pīters apgalvoja, ka tas neesot pārtulkojams, bet uzsverot, cik svarīgs un nozīmīgs ir viss pārējais. Nav šaubu, ka mūsu ansamblim būtu pārsteidzoši panākumi, ja mēs atrastos Čikāgā uz estrādes. Bet mēs bijām Muai…

Noaurojām pēdējo reizi «V-vā-ā» un palūkojāmies cits uz citu. Visapkārt bija iestājies klusums. Galvas grozīdami, Muai iedzīvotāji nozuda savās būdās. Sargi bija pietupušies un nogaidoši blenza uz mūsu pusi. Vienīgi pelēkie papagailēni nespēja nomierināties. Tie riņķoja virs kokiem un moži apsprieda nepieredzēto notikumu.

No kotedžas neviens tomēr neparādījās. Tad man pirmo reizi iešāvās prātā savāda doma, ka, iespējams, tā ir tukša, ka vadoņa tur nav. Šie eksotiskie puiši nevienu neapsargā. Muai noslēpums slēpjas pavisam citur …

Kāds mani piesardzīgi pavilka aiz krekla. Paskatījos atpakaļ. Man aiz muguras stāvēja Ku Mars.

Viņš atzinīgi māja ar sprogaino galvu.

— Ko labu teiksi? — es painteresējos.

— Vareni bļaut! — Ku Mars lietpratīgi mūs uzslavēja, s— O-o … Ļoti labi. Jā!

— Mums jāsatiek vadonis, — es teicu. Tas skanēja kā mēģinājums taisnoties.

— Kas tur ir? — Ku Mars jautāja, norādīdams uz sainīšiem, kurus turēja Džo un Tobijs.

— Dāvanas vadonim.

— A … — Ku Mars vienaldzīgi novilka un novērsās.

— Nu, šef, ko tagad darīsim? — Pīters jautāja piesmakušā balsī, caur pieri blenzdams uz mani.

— Es patiešām nezinu… Varbūt pamēģināsim ar varu tikt kotedžā? … Varbūt viņu pistoles nav pielādētas .., Varbūt…

— Ir pielādētas, labi pielādētas, ļoti labi pielādētas! — Ku Mars ātri iesaucās. — Pliukš, plaukš! Nošaus…

— Mums jāredz vadonis, — es atkārtoju.

— Ai, ai, ai! — Ku Mars sāka līdzjūtīgi māt. — Ai, ai, ai! Nevar … Būs slikti. Būs pavisam slikti… Paklausies, — pēkšņi Ku Mars sāka čukstēt. — Noliec dāvana, re, tur. Re, tur uz zemes. Un noliec zīmīte. Tāds liels zīmīte. Uzraksti tur, ko vajag. Labi uzraksti… Kā bļaut! Un uztaisi paraksts. Lai stāv tur… Bet rīt no rīta atnāc … Varbūt būs labi.

— Tā laikam arī nāksies darīt, — vāciski teicu Pīteram.

— Acīmredzot puika ir speciāli atsūtīts… Varbūt mums izdosies rīt tikt audiencē.

— Pamēģināsim, — Pīters ne visai pārliecinoši piekrita. — Sliktāk jau nebūs par Džo izgudroto «skaļruni».

— Vai arī par tavu solodziesmu, — Džo atcirta, tumši pietvīcis.

— Būs jau labi! — Pīters samierinoši atmeta ar roku.

— Kurš no mums te nu izskatās īpaši gudrs. Šef, rakstiet! Mēģināšu pārtulkot jūsu memorandu pidgin English.

Ātri uzrakstīju zīmīti. Cik iespējams lakoniski trīs punktos izteicu mūsu vēlēšanos un prasības: tikšanās ar vadoni, palīdzība urbšanas torņa celtniecībā, citādā ziņā — neiejaukšanās un savstarpējas suverenitātes cieņa.. Apsolīju par palīdzību samaksāt graudā vai ar dolāriem. Pavēstīju, ka jau šonakt nometne tiks apsargāta. Bez brīdinājuma šausim uz nelūgtiem viesiem.

Pīters, smagi nopūties, paņēma no manis zīmīti un sāka to pārtulkot pidgin English. Uzrakstījis dažus vārdus, viņš iekoda lūpā un saspringti kasīja galvu. Ku Mars viņu ziņkāri vēroja. Pīters uzrakstīja vēl vienu vārdu, pārsvītroja un paklusā balsī nolamājās. Lielas sviedru lāses ritēja pa viņa koncentrēto seju un nokrita uz papīra lapas.

— Ei nu, Pīter, neņem tik nopietnil — Džo nenocietās. — Nav jau sacerējums skolā …

— Aizveries! — Pīters deva padomu, pildspalvas galu zelēdams. — Pamēģini pats pārtulkot tik vienkārši, ja viņi, par piemēru, saka nevis «lietussargs», bet — «neliela mājiņa, ko nes padusē un paceļ pret lietu, ja negrib ar to satikties». Vai arī, piemēram, kad jāsaka «stulbenis», viņi saka «noplukušais pērtiķis, kam aste galvas vietā, bet galvas vietā ar saskābušām klijām piebāzts ķirbis». Tam visam vēl trīs reizes jāpievieno «v-vā-ā…».

— Pareizi, — apstiprināja Ku Mars, kurš uzmanīgi bija klausījies, ko runā Džo.

— Labāk palīdzi, ja tu zini, kā vajag! — Pīters nikni uzsauca, izņemdams no mutes pildspalvu.

— Dod šurp, — Ku Mars vienkārši noteica.

— Ko lai tev dod?

— Papīrs dod!

— Kādēļ?

— Palīdzēšu.

— Vai tu proti rakstīt? — Pīters bija pārsteigts.

— Mazliet… Mazliet labāk nekā tu.

— Ko? …

— Dod, es parādīšu.

— Un tu saproti, kas te — šajā zīmītē — ir uzrakstīts?

— Kur priekšnieks uzrakstījis angļu vārdus? Mazliet saprotu.

— Hm.., Nu, še ņem pildspalvu un papīru. Pamēģini pārtulkot.

— Kas man jāmēģina?

— Pamēģini uzrakstīt ar jūsu vārdiem to, ko priekšnieks uzrakstījis savā zīmītē.

— Dod tīrs papīrs, — Ku Mars apņēmīgi teica.

— Kādēļ? Turpini tālāk, ko es esmu uzrakstījis.

— Nevar, — Ku Mars pavēstīja, atdodams Pīteram lapiņu ar tulkojumu.

— Kādēļ nevar?

— Tur… — Ku Mars kautri pasmaidīja. — Tur ir mazliet nepareizi rakstīt… Kurš lasīt, ļoti apvainoties. Ja neapvainoties, stipri smieties. Tā: ho, ho, ho! … — Un Ku Mars, plati pasmaidījis, sakampa ar plaukstu sev vēderu.

— Hi, hi! — Džo nenovaldījās, bet Tobijs izņēma pīpi no mutes un sāka skaļi šņaukāties.

Pīters izskatījās mazliet satriekts, taču negribēja padoties.

— Kur tad nav kā vajag? — viņš piekasīgi jautāja, aizdomīgi palūkodamies gan uz Ku Maru, gan uz savu sacerējumu.

— Redz — te un te. — Ku Mars bez kautrēšanās piegrūda brūno pirkstu pie Pītera ķeburiem. — Un te arī… Ai, pavisam daudz.

— Labs ir… — Pīters teica. — Raksti tu! Paskatīsimies.

— Dod papīrs un sēdi tur zemē!

— Kāpēc tad tā?

— Kā lai es rakstīt? Tavs mugura rakstīt. Cits galdiņš nav. Sēdi, lūdzu!

— Hm … — Pīters teica, taču paklausīja.

Ku Mars pietupās, uzlika tīro papīra lapu Pīteram uz muguras un sāka rakstīt līdzenā, diezgan glītā rokrakstā, laiku pa laikam iemezdams acis manā zīmītē. Pierakstījis no augšas līdz apakšai vienu papīra lapu, viņš palūdza otru, pēc tam trešo.

Mēs pacietīgi gaidījām.

— Viss, — Ku Mars pavēstīja un pielika melnu punktu.

— Dod šurp, es pārbaudīšu, — teica Pīters, ar pūlēm atliekdams notirpušo muguru.

Ku Mars atdeva viņam aprakstītās lapiņas. Pīters tās uzmanīgi izlasīja un, šķiet, bija apmierināts.

— Skolots, — viņš ieminējās ar zināmu cieņu. — Glīti uzrakstīts un vispār — itin saprotami. Kas tev paguva iemācīt?

— Kas? — Ku Mars nicīgi uzmeta lūpu. — Muai daudzi prot rakstīt. Visi prot rakstīt… Viens vecs vecene Hmoka Tua Kukamara mazliet neprot rakstīt. Tagad mācīties.

— Interesanti… — Pīters novilka. — Protams, ja tu nemelo. Varbūt salinieki saprot arī angliski?

— Mazliet saprot.

— Un vadonis? — es nenovaldījos. — Varbūt viņš arī? …

— Nezinu… — Ku Mars atbildēja un paskatījās uz mani ar neslēptu izsmieklu.

— Tad kāda velna pēc mēs te grozām sev galvas ar tulkošanu? — Pīters nikni jautāja. — Kāpēc mēs visu to darījām, šef, ja kurš katrs, hm… ja Ku Mars var pārtulkot jūsu vēstuli šai noslēpumainajai vietējai varai? Kādēļ tu nepateici? — Pīters uzklupa Ku Maram.

— Kāpēc teikt? — Ku Mars brīnījās. — Tu lūdzi, es palīdzēju. Kāpēc — to es nezinu. Kāpēc tā rakstīt, nezinu … Kāpēc tā bļaut, arī nezinu. Kāpēc sala caurums gribi taisīt, arī nezinu. Es neko nezinu. Es tikai mazliet palīdzēju, ko lūdzi.

— Vai Muai vadonis visu sapratīs, ja atstāsim viņam tikai priekšnieka zīmīti un dāvanas? Vai tas, ko tu rakstīji, nav jāatstāj?

— Nezinu …

— Lai notiek, Pīter, — es iejaucos. — Nolieciet laukuma vidū abas zīmītes un dāvanas, un iesim. Tāpat jau esam te pusi dienas aizkavējušies. Paldies par palīdzību, Ku Mar. Atnāc ciemos!

— Atnākšu, — Ku Mars apsolīja un aizskrēja uz mājām,

Vēl netikuši līdz nometnei, jutām, ka nav labi. Gar visu krastu gluži kā dziļas vagas vietvietām stiepās svīt- ^ ras. Šur tur viļņi tās jau bija nolīdzinājuši, taču sausajās, baltajās smiltīs švīkas bija ļoti skaidri saredzamas. Ikviens no mums bija ar mieru zvērēt, ka no rīta, kad gājām uz ciematu, šādu joslu te nebija,

— Stieņi, — dūres savilcis, apgalvoja Pīters. — Es jums, puiši, saku, tie ir stieņi. Kamēr mēs pie vadoņa kotedžas aurojām, šie mērkaķu bērni mūs atkal ir apveduši ap stūri…

Tomēr tas, kas mūs sagaidīja nometnē, pārspēja vissliktākās aizdomas. Laukumiņš, uz kura no rīta atradās mūsu noliktava, bija tukšs. Stieņi, Urbuma nostiprināšanas caurules, urbšanas torņa sekcijas, instrumenti — viss bija pazudis. Nebija palikusi neviena skrūve, neviens uz- grieznis. Aiztikti nebija tikai virtuves piederumi, produkti un mūsu teltis. It kā lai pasvītrotu bezgalīgo ņirgāšanos, par kuras upuri mēs bijām kļuvuši, pie teltīm uz pusdienu galda slējās vesels «dāvanu» kalns: augļi, svaigas zivis, paplāte ar austerēm, appīti ķirbji ar pašdarinātu alu.

Puiši, neteikdami ne vārda, atkrita smiltīs nojumes ēnā. Klusums vilkās diezgan ilgi.

Pirmais to pārtrauca Tobijs.

— Vai neuzspēlēsim «telefonu»? — viņš klusu ierosināja, neizlaizdams no mutes apdzisušo pīpi. Un, negaidīdams atbildi, aplaimoja Džo ar skaļu pļauku.

— Ei, tu, rāmāk! — Džo saskaities aizvēlās sāņus.

— Vai sāksim karu, šef? — Pīters jautāja.

— Iesim atpakaļ uz ciematu un pieprasīsim paskaidrojumu. Tikai jāpārbauda, kur ir mūsu mantas: vai atkal piestātnē vai pavisam pazudušas …

— Ja būtu pazudušas, mēs tās sameklētu pat zem zemes. Tad atrastos arī vainīgie. Skaidrs, ka atkal ir piestātnē …

— Šodien es tikšu iekšā vadoņa mājā, lai tas maksātu ko maksādams, — es vairs nespēju valdīties. — Ja viņi šaus, mēs arī atklāsim uguni.

— Vai vispirms nevajadzētu likvidēt sargus? — Pīters jautāja. — Es to apņemos izdarīt no trīssimt metriem.

— Pirmais šāviens būs kara pieteikums. Lai atbildība par karadarbības uzsākšanu gulstas uz viņiem.

— Lieliski, šef! Ja palikšu dzīvs, apsolu katru dienu līdz aizbraukšanai uzlikt uz jūsu kapiņa svaigus ziedus.

— Bet es negribu … — iesāka Džo.

— Mierā! — Pīters viņu pārtrauca. — Šefs izsludinājis mobilizāciju. Ņemiet karabīnes — un soļos, marš!

— Bet es …

— Klusē! Te ir tava karabīne, pārbaudi! Un ko tu, Maikste, gaidi?

— Esmu par strīda miermīlīgu atrisinājumu, — pārliecināti noteica Tobijs, izkratīdams pīpi. — Es saglabāju neitralitāti.

— Nu kā tad, es arī! — iesaucās Džo, nolikdams kara- bīni sāņus.

— Zaķpastalas! — Pīters uzbrēca. — Vecenes, lupatas…

— Pievaldi mēli! Tu tāpat esi noslēdzis līgumu, ka strādāsi urbšanas darbos, nevis koloniālajā policijā.

— Tieši tā, — Džo apstiprināja.

— Tik un tā jūs esat zaķpastalas. Par jums ņirgājas, bet jūs vēl šļupstat par neitralitāti. Zaķpastalas!

— Ja tu vēl vienu reizi atkārtosi šo vārdu, Pīter, tu aizrīsies ar savu zobu paliekām, — Tobijs bargi brīdināja.

— Zēni, izbeidziet! — es viņus pārtraucu. — Iesim uz

piestātni, bet no turienes uz ciematu — kuram nebū3 bail.

Tobijs un Džo, ne vārda neteikdami, piecēlās. Klusēdami devāmies prom no nometnes. Pa ceļam, atskatījies uz saviem sekotājiem, pārliecinājos, ka vienīgi Pīters ir bruņots. Tobijs un Džo demonstratīvi bija atstājuši savas karabīnes nometnē.

«10. Janvārī… Mūsu vakardienas peripetijas beidzās diezgan negaidīti. Pārliecinājušies, ka viss pazudušais atkal atrodas piestātnē, gājām uz ciematu. Tur mūs gaidīja jauns pārsteigums. Laukuma vidū tajā vietā, kur bijām atstājuši dāvanas un memorandu, bija nolikts skaists, no palmu šķiedrām pīts paklājs. Uz tā bija sakrauta mums vesela kaudze dāvanu — kaltētas zivis, ķirbji ar dzērieniem, zvejas rīki, trauki no jūras bruņurupuču bruņām un milzīgi perlamutra gliemežvāki, kas saulē mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Vienā gliemežnīcā bija ielikta saritināta zīmīte.

Tā bija uzskribelēta angļu valodā.

Tikai trīs teikumi bez paraksta.

«Vistaisnīgākais apsveic viesus un pateicas par dāvanām. Vistaisnīgākais visžēlīgi apsola audienci pēc trim naktīm dienas vidū. Vistaisnīgākais lūdz netaisīt caurumus, iekams nebūs runāts ar viņu…»»

Atceros, ka tūlīt nolasīju vēstuli arī puišiem.

— Re nu, cik labi! — Džo priecājās.

— Ja vien viņi nemēģina novilcināt laiku, — piebilda Pīters.

Tobijs, kā parasti, neko neteica, tikai zelēja savu pīpi.

Paņēmām dāvanas un atgriezāmies nometnē.

Vakariņojot Pīters uzdeva jautājumu, kurš mūs visus vienādi satrauca.

— Šef, vai rīt atkal sāksim visu no gala?

— Ko tu ieteiktu? — es jautāju.

Pīters uzmeta man pētošu skatienu.

— Šef, es iesaku mainīt urbuma vietu. Montēsim torni tuvāk piestātnei. Vai nav vienalga, kur iztaisīt caurumu šai nolāpītajai salai?

— Urbuma vieta bija saskaņota ar priekšniecību. Senās lavas, tātad arī kimberlīti, kas satur dimantus, tuvāk virspusei varbūt ir pie mūsu nometnes.

— Jūs teicāt «varbūt», šef?

— Protams! To neviens droši nezina,

=- Redziet nu! Tātad alga viena, kur urbjam.

— Bet ja piestātnes apkaimē vispār nebūs lavas? — es nepadevos. — Ja- nepietiks ar projektēto dziļumu un urbums izbeigsies koraļļu rifā virs veca vulkāna? Priekšniecība man noraus galvu …

— Pie nometnes tāpat var pietrūkt projektētā dziļuma. Mēs taču nezinām rifa biezumu.

— Bez šaubām! Par to lai kreņķējas priekšniecība.

— Tad jau iznāk, ka rīt atkal stiepsim stieņus uz nometni?

— Tā iznāk, Pīter… Mums galu galā par to maksā. Tagad gan vairs nebūsim tik vieglprātīgi… Dežurēsim dienu un nakti.

— Nav gan teikts, vai šajā nolādētajā salā tas kb līdzēs, — norūca Pīters.

* * *

Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad varējām doties audiencē pie Vistaisnīgākā.

Lai īsinātu laiku, trīs dienas sviedriem vaigā stiepām atkal visu iekārtu no piestātnes uz nometni. Iestājoties tumsai, pēc kārtas apsargājām nometni. Nakts viesi vairs neparādījās. Vai nu mūsu brīdinājumam bija kāda nozīme, vai arī salinieki nogaidīja …

Man nebija šaubu, ka viss turpmākais būs atkarīgs no tikšanās ar vadoni.

Sākām gatavoties jau no paša rīta. Tika nolemts, ka dosimies audiencē abi ar Tobiju. Pīters un Džo paliks sargāt nometni un, ja būs nepieciešams, nāks mums palīgā.

Mēs ar Tobiju noskuvāmies, uzvilkām tīrus kreklus un jaunas sandales. Es iebāzu bikšu pakaļējā kabatā plakanu automātisko pistoli. Ieteicu Tobijam darīt tāpat. Tomēr viņš kategoriski atteicās un pavēstīja, ka iešot bez ieroča. Paņēmām līdzi dāvanas — tropu ķiveri, pildspalvu un konjaka pudeli. Tobijs to visu ietina lielā koša auduma gabalā un apsēja ar platu, sarkanu lenti.

— Neuztraucies, Maikste, — Pīters atvadoties teica. — Mēs ar Džo jums sarīkositn smukas bēres …

Tobijs neatbildēja, tikai padraudēja Pīteram ar dūri, un mēs devāmies ceļā.

Jāatzīstas, klusībā cerējām uz svinīgu pieņemšanu, ļaužu pilnu laukumu, dejām, kas būs sarīkotas mums par godu. Nekā tāda nebija. Laukums bija tukšs. Vienīgi

sargi vara ķiverēs un izšūtajos kamzoļos stāvēja savā postenī pie kotedžas durvīm. Mēs ar Tobiju diezgan nedroši viņiem tuvojāmies. Šoreiz viņi izslējās taisni un pielika brūnās dūres pie baltā spalvu pušķa, kas rotāja ķiveres. Pēc tam viens no sargiem ar žestu aicināja mūs iekšā.

Neslēpšu, ka iegāju šajā Muai vissvētākajā vietā ar nelielu sirds drebēšanu. Ne jau aiz bailēm, ai nē… Drīzāk aiz ziņkāres. Turklāt pa šīm trim nedēļām, kuras jau bijām pavadījuši salā, es neviļus biju sācis cienīt nepieejamo, noslēpumaino valdnieku, kura pavalstnieki, bez šaubām, izpildīdami viņa gribu, tik lieliski mūs izmuļķoja.

Uzkāpām ar Tobiju pāris pakāpienu vaļējā verandā un iegājām kotedžā. Jutāmies pārsteigti par pirmās istabas iekārtojumu. Tas bija gluži eiropeisks. Pie loga stāvēja zems galdiņš. Uz tā — karafe un dažas kristāla glāzes. Pie galda — zemi, pīti atzveltnes krēsli. Uz grīdas, kā arī pie sienām — koši paklāji. Un visur žilbinoša tīrība.

Nedaudz apjukuši, apstājāmies. Vai jāiet tālāk vai jāgaida tepat?

Tobijs izņēma no mutes apdzisušo pīpi un iebāza kabatā.

Izdzirdējām kaut ko nošalcam un atskatījāmies. Viegla šķērssiena, kuru bija noslēpis paklājs, aizslīdēja sānus. Parādījās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā apmetnī, kas sniedzās līdz papēžiem, un apaļā, melnā cepurīte ar baltām spalvām. Šim cilvēkam bija nekustīga, tumši brūna seja bez uzacīm un apbrīnojami biezas lūpas. Acis, ko pa pusei aizsedza smagi, krunkaini plaksti, mūs vērīgi nopētīja. Varēju apzvērēt, ka šo cilvēku ciematā vēl nebiju sastapis.

Ne vārda neteikdams, paklanījos, un Tobijs sekoja manai priekšzīmei.

Cilvēks baltajā apmetnī mazliet pakustināja plakstus un turpināja mūsu apskati. Klusums manāmi ieilga, un es apjuku.

— Mēs gribētu redzēt vadoni, — es nomurmināju, lai tikai kaut ko teiktu.

— Vai jūs esat gatavi runāt ar Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, visgudrāko no gudrajiem, kurš izkāpis no dižā, mūžīgā okeāna zilajiem viļņiem? — cilvēks baltajā apmetnī angliski jautāja.

Jāatzīstas, ka mani pārsteidza viņa pareizā izruna.

-— J-jā, — ne visai droši teicu.

— Nāciet man līdzil

Izgājām cauri vairākām nelielām istabām. Glitas, ērtas mēbeles. Gleznas, pulksteņi, barometrs… Vienīgi pītie paklāji uz grīdas un pie sienām atgādināja, ka mēs atrodamies uz salas Klusā okeāna centrālajā daļā. Pēdējās telpas kaktā bija vītņu kāpnes. Tās veda kaut kui lejup.

Vadoņa kotedža bija vienstāva ēka. Tātad šī ir eja uz pazemi… Vai tikai nav lamatas?

Cilvēks baltajā apmetnī jau kāpa lejup un tad paskatījās atpakaļ.

— Nebaidieties, — viņš teica, pamanījis, ka mēs vilcināmies. — Jums nekas nedraud. Vistaisnīgākais jūs gaida. Viņš ir tur, apakšā. Ja jūs šaubāties, varat atstāt savu biedru šeit.

— Nē, — es atbildēju. — Mēs ticam, tāpēc iesim abi.

Mūsu pavadonis aizgriezās un kāpa lejā. Mēs ar Tobiju

viņam sekojām.

Vēlāk, atceroties šo pirmo audienci pie Vistaisnīgākā, vienmēr jutos neērti, gandrīz vai kaunējos. Kādi mēs izskatījāmies … It īpaši ar to dāvanu sainīti…

Nogājuši lejā pa vītņu kāpnēm, nokļuvām plašā, diezgan drūmā telpā. Gaisma ieplūda kaut kur no augšas pa nelielu lodziņu pie pašiem griestiem. Ieskatījies pamanīju, ka savādās zāles sienas nokārtas ar visdažādākajiem ieročiem. Te bija loki un bultu maki ar bultām, piķi un metamie šķēpi, kaujas cirvji, īsi zobeni, žebērkļi un kaut kādas moku rīkiem līdzīgas savādas ietaises.

Man kļuva neomulīgi, un es neuzkrītoši pataustīju sev aiz muguras. Pistole bija kabatā. Jebkurā brīdī varēju to izvilkt.

Zāles viņā galā atradās kaut kas paaugstinājumam līdzīgs. Zem smagās, ar zeltu cauraustās mirdzošās drapē- rijas bija redzami tikai apakšējie pakāpieni.

Dažus soļus pirms aizsega pavadonis apstājās un piedāvāja mums apsēsties.

Neizpratnē paskatījos apkārt. Tomēr izrādījās, ka uz grīdas ir spilveni, piebāzti ar jūraszālēm. Mēs abi apsēdāmies, un Tobijs rūpīgi nolika sev uz ceļiem ar sarkano lenti pārsieto dāvanu sainīti.

Mūsu pavadonis nozuda aiz drapērijas. Acīmredzot aizgāja ziņot. Mēs saspringti gaidījām.

«Kas to būtu domājis, ka zem kotedžas pabūvēts apakšzemes stāvs,» es prātoju. «Zāles garums ir vismaz divdesmit metru. Tā, protams, ir izkalta klintī. Vadoņa māja

taču stāv tieši uz koraļļu rifa raga. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Tāpat ieroči,» es paraudzījos apkārt, «tas nu ir skaidrs, ka šī ir viena no Klusā okeāna salu vislielākajām kolekcijām. Pat Melburnas muzejā neesmu tādu redzējis … Tā ir nenovērtējama.»

Tobijs uz sava spilvena sakustējās. Paskatījos uz viņu. Tonijs tikko manāmi pagrozīja galvu.

— Viss būs kārtībā, — es nomierinoši pačukstēju.

— Tas nav svarīgi, — viņš klusu atbildēja. — Ja varētu uzpīpēt…

— Būs vien jāpaciešas. Tagad taču nevar…

Aizsegs sašūpojās un atvērās.

Uz paaugstinājuma, kuru klāja košs pītenis, kājas sakrustojis, sēdēja cilvēks. Viņa augumu, rokas un kājas slēpa balta apmetņa krokas, platā, brūnā seja ar biezajām lūpām un prāvo degunu šķita kā no akmens izkalta. Masīvi plaksti aizsedza acis. Melnajos, sprogainajos matos mirdzēja zelta stīpa. Šis cilvēks acīmredzot bija Muai vadonis pats personiski un… pilnīgi viens. Citu zālē nebija. Pat mūsu noslēpumainais pavadonis, kurš runāja angliski, bija nozudis.

Mēs ar Tobiju piecēlāmies; es neveikli paklanījos. Neviens muskulis nepakustējās uz paaugstinājuma svinīgi sēdošā cilvēka sejā. Ja no elpošanas viegli nelīgotos apmetņa krokas, šo figūru varētu noturēt par akmens tēlu.

Iesāņus pablenzu uz Tobiju. Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un grozīja galvu, it kā viņam spiestu neesoša apkaklīte.

Man bija pilnīgi izkūpējusi no prāta apsveikuma runa. Turklāt man nebija ne jausmas, kādā valodā lai runāju.

Klusums manāmi ieilga, un mani jau pārņēma dusmas. Ko nozīmē šis teātris? Varbūt mūs atkal grib apcelt?

Muai valdnieks pirmais pārtrauca klusumu.

— Nu? — viņš jautāja.

Šo «nu» varēja pateikt jebkurā no tūkstoš pieci simti pasaules valodām, un es atkal biju nokļuvis grūtā situācijā — kādā lai atbildu?

— Nu? — Muai valdnieks atkārtoja. — Vai jūs esat nodomājuši klusēt līdz pat vakaram?

Viņš runāja diezgan pareizā franču valodā.

Steidzīgi viņam franciski atbildēju.

Uz ātru roku pārtulkot apsveikumu franču valodā nebija viegli. Turklāt biju aizmirsis, kā iesākt, un pārveidojis vadoņa titulu.

Pamājis ar roku, viņš mani pārtrauca:

— Sakiet, ko jūs vēlaties!

Sāku gari un plaši skaidrot mūsu ekspedīcijas mērķi, uzdevumus un kā tiek izdarīts urbums. Uzsvēru, ka tas nenodarīs nekādu ļaunumu ne salai, ne iedzīvotājiem. Centos runāt cik iespējams populāri, vienkāršojot terminoloģiju, cik vien pratu, lietoju vārdus, kuri viņam varētu būt saprotami, nevis tehniskos izteicienus.

Muai valdnieks diezgan uzmanīgi klausījās, tad jautāja:

— Kāpēc šis urbums vajadzīgs?

Viņš lietoja tieši vārdu «urbums», nevis «caurums salā», kā es biju runājis.

Jautājums iedzina mani strupceļā. Vai būtu jāizskaidro viņam koraļļu atola uzbūve? Jāstāsta par kimberlītiem, kurus mēs cerējām atrast dziļumā zem koraļļu rifa?… Izvairīgi atbildēju, ka gribam «palūkoties, kas ir salā iekšā», pārliecināties, vai tur nav kaut kas tāds, kas nākotnē varētu noderēt Muai iedzīvotājiem.

— Piemēram? — viņš mani asi pārtrauca.

Jutos kā eksāmenā. Pa vaigiem straumēm plūda sviedri, aiztekot aiz krekla apkakles.

— Dziļumā var būt daudz kas, — ne visai pārliecinoši nomurmināju.

Vadonis nedaudz pacēla smagos plakstus un sāka mani ar interesi nopētīt. Tad viņš teica:

— Tas ir pareizi… Dziļumā var būt daudz kas, piemēram, tādas lietas, par ko jūs neesat ne sapņojis… Pieņemsim, ka jūs nezināt, kādēļ šis urbums vajadzīgs; pieņemsim, ka jūsu priekšnieks, kura šeit nav, jums to nav paskaidrojis. Taču man — salas augstākajai varai — ir jāzina, ko jūs gribat darīt, kur jūs to gribat darīt un kāpēc? Vai varbūt jūs neesat ar mani vienisprātis?

Cik varēju spriest pēc viņa valodas un runas veida, vadonis bija guvis zināmu izglītību un atstāja diezgan civilizēta cilvēka iespaidu. Tādēļ es izšķīros… Pastāstīju viņam par atola uzbūvi, ka zem koraļļu skeleta jāatrodas klints cokolam. Domājams, ka tas ir sens vulkāns. Un mēs gribam aizurbties līdz vulkānam. .

Biju ar mieru saderēt, ka viņu noteikti interesēs senais vulkāns un viņš gribēs uzzināt, vai pēc urbuma vulkāns neizvirdīs lavu.

Bet vadonis tikai pateica:

— Tur, kur jūs gatavojaties urbt, cokolu nesasniegsiet.

— Kāpēc ne?

— Cokols tur ir loti dziļi.

Labi vēl, ka Tobijs nesaprot franciski. Acīmredzot man jau sen vajadzēja izteikt savu sašutumu… Tā vien šķiet, ka šis brūnais monuments sadomājis mani pamācīt.

Cik iespējams stingri un dzedri sacīju:

— Atļaujiet man pašam spriest, kura vieta ir noderīga urbumam.

Es uzsvēru vārdu «man».

Gluži negaidot, vadonis piekrita:

— Bez šaubām… jums var būt savi apsvērumi. Jums uz to ir tiesības.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

— Bet es nevaru atļaut jums urbt tur, kur esat nodomājis.

— Kādēļ ne?

Diplomāts nekad nebūtu tā jautājis. Taču es biju slikts diplomāts… Vadonis man tūlīt lika to saprast: viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tikai paraustīja plecus.

— Man tomēr ir jāurbj, — es nomurmināju, lai pārtrauktu iestājušos klusumu.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

— Lūdzu, urbiet, tikai citur, piemēram, tur, kur izkāpāt krastā.

Šķiet, ka es sāku saprast… Muai valdniekam tas bija ambīcijas jautājums. Ak tu brūnā mūmija! Bet es ari esmu spītīgs… Ne velti mana vecāmāte bija īriete!

— Jūs varat izvēlēties arī kādu citu vietu, — viņš teica, it kā nolasījis manas domas, — tikai ne salas rietumu pusi.

«Ahā, tu jau sāc atkāpties no savām iepriekšējām pozīcijām!» ļaunā priekā nodomāju. «Nē, es tik viegli nepadošos …»

— Mēs esam ierīkojuši nometni tieši rietumu pusē, — es skaļi prātoju. — Esam jau paguvuši pārnest uz turieni daju iekārtas …

Tajā brīdī es aprāvos. Viņš taču nevarēja nezināt, kas notiek ar mūsu iekārtu.

Tomēr šoreiz vadonis neizmantoja manu misēkli. Viņš tikai noteica:

— Pārdomājiet manu priekšlikumu. Ja tas jūs neapmierina, būs jāatsakās no urbšanas.

Tas skanēja kā ultimāts.

— Bet… — es iesāku.

— Nekādu «bet»! Pirmais jautājums noskaidrots. Pāriesim pie otrā.

Neslēpšu, ka es atkal apjuku. Izrādījās, ka Muai valdnieks ir daudz stingrāks, nekā to varēja iedomāties.

Nezināju, ko atbildēt, un klusēju.

— Nu?

Man šķita, ka šis «nu» neskan sevišķi laipni… Mēģināju sakopot pajukušās domas. «Pirmais tvaikonis būs pēc pusotra mēneša, mēs esam četri, bet viņi…»

— Nu?

«Zvēru pie Plutona, viņš saprot, ka spēks ir viņa pusē. Tātad… Tātad jābūt diplomātam, lai gan tas ir sasodīti grūti…»

— Otrs jautājums ir saistīts ar pirmo, — savaldīgi teicu. — Man nepieciešami palīgi, lai varētu samontēt urbšanas iekārtu. Pusotra desmita spēcīgu puišu. Es samaksāšu, protams, jums arī… Maksu …

— Par maksu runāsim vēlāk, — viņš mani nepacietīgi pārtrauca. — Ja jūs būsiet ar mieru izdarīt urbumu citā vietā, došu jums desmit cilvēkus.

— Un vēl kaut kas… Mums vairākkārt nozudusi iekārta … Tas ir, pavisam jau nepazuda. Kāds to pa naktīm aiznes atpakaļ uz piestātni.

— Ā, — viņš teica. — Kāds no… kāds no maniem pavalstniekiem. Vai viņiem arī nepatīk jūsu izvēlētā vieta?

Tas jau bija par traku.

— Nu vai zināt… — es iesāku.

Vadonis man neļāva turpināt.

— Nedusmojieties uz viņiem, viņi ir lāga zēni. Es pateikšu, un .. . viņi vairs nedzīs jokus.

— Mēs turpmāk arī nepieļausim, ka mūs izmuļķo; esmu jau devis rīkojumu …

— Kāpēc mums jāķildojas? — viņš jautāja. — Šķiet, ka jūs arī neesat slikti zēni… Ja nu esat atbraukuši, dariet, kas jums jādara, un Muai iedzīvotāji jūs ar prieku pavadīs. Tikai neaizmirstiet mūsu… manus noteikumus.

— Lai notiek, — es atbildēju. — Mainīšu urbuma vietu. Man nekas cits neatliek, tikai…

— Tad jau labi, — vadonis pēkšņi kļuva itin vēlīgs. — Tomēr iesaku jums padomāt par izkraņšanas rajonu, jo sevišķi tāpēc, ka «iztaisīt caurumu» Mutfi atolā, kā jūs pats drīz vien pārliecināsieties, ir grūts uzdevums … Neatkarīgi no tā, kur urbtu.

— Paklausieties, — es sadusmojos, — ja tas ir mājiens …

— Tas nav mājiens, — viņš mani asi pārtrauca. — Vai jūs jau esat «taisījis caurumus» Muai līdzīgā salā?

— Nē.

— Redziet nu …

— Labi, — es teicu. — Šīs rūpes uzticiet man. Kādi būs galīgie noteikumi?

— Ir viens noteikums. Jūs to dzirdējāt.

— Bet maksa?

— Vai jūs runājat par samaksu strādniekiem? Ar viņiem jums pašam jāvienojas.

Muai valdnieks kategoriski nevēlējās mani saprast.

— Es runāju par … urbšanas laukuma nomas maksu.. < un visu citu … Cik?

— Neesmu par to domājis, — viņš paziņoja. — Bet jums laikam būs taisnība. Šo to vajadzēs maksāt. Ne jau daudz… Par to vēlāk vienojieties ar manu padomnieku.

Jo tālāk, jo trakāk. Izrādās, viņam ir padomnieks. Interesanti, kas tas tāds ir?

—,-Kur es varēšu satikt jūsu padomnieku?

— Viņš pats pie jums ieradīsies … Vēlāk.

— Es gan gribētu ātrāk uzsākt darbu.

— Sāciet, strādnieki aizies rītdien.

— Lieliski! Šķiet, tas būtu viss… Varbūt jums kaut ko vajag no manis… no mums?

Atbildes vietā viņš ar roku padeva kaut kādu zīmi. Tajā pašā mirklī klusu nolaidās aizsegs, paslēpdams Muai valdnieku no mūsu acīm.

Viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu no mums atvadīties. Mēs ar Tobiju saskatījāmies.

— Šķiet, ka esam visu nokārtojuši, — ne sevišķi pārliecinoši nomurmināju.

— Ko iesāksim ar šito? — jautāja Tobijs, ar acīm norādīdams uz sainīti, kuru turēja rokās.

Saviļņojās aizsegs. Aiz tā atkal parādījās pavadonis, kurš bija mūs šeit atvedis.

— Iesim, — viņš teica. — Es jūs pavadīšu.

Tobijs pasniedza viņam sainīti.

— Kas tur ir?

— Tie ir… suvenīri, — es paskaidroju. — Par piemiņu.

— Vistaisnīgākajam no taisnīgajiem … vai man?

Es atmetu ar roku.

— Dariet tā, kā jums šķiet ērtāk.

Pavadonis, ne vārda neteikdams, paņēma sainīti un aicināja mūs ar žestu, lai viņam sekojam.

Cik daudz sīkumu spēj saglabāt cilvēka atmiņa! Pietiek ar nelielu atgādinājumu, un atkal viss nāk prātā… Pēc tam jau atmiņas plūst kā jūras viļņi. Cita pēc citas — bez gala, bez malas… Atgādinājums bija maza piezīmju grāmatiņa. Šķirstu lapas, un ķeburainās, sausās rindas atdzīvojas. Šķiet, dzirdu šalcam okeānu, spalgos metāla triecienus pret metālu. Puiši montē torņa posmus.

15. janvāra ieraksts:

«Pilnā sparā montējam urbšanas torni. Izvēlējos jauno vietu atola ārējā — austrumu — pusē, apmēram trīssimt metru no piestātnes, Vistaisnīgākais atsūtīja mums palīgā desmit salas puišus, un mēs esam jau pārnesuši uz jauno laukumu visu iekārtu un teltis. Dzīvojam tagad pašā okeāna krastā pie torņa karkasa. Tas aug acīm redzami. Drīz varēsim uzsākt urbšanu …»

… Kā mēs visi gaidījām šo satraucošo brīdi! Beidzot tas bija pienācis … Pīters ieslēdza dzinēju, un motors sāka strādāt. Pēc mirkļa urbja vainags ar tajā iestiprinātajiem dimantiem pirmo reizi iecirtās Muai rifā. Urbums bija iesākts.

Pirmajā dienā necik tālu netikām — tikai dažus metrus. Pirms saules rieta Pīters izslēdza motoru, un mēs izcēlām virs zemes pirmo iedzelteno koraļļu kaļķa masas stienīti, daļu koraļļu rifa.

Nolēmām svinīgo notikumu atzīmēt pie «svētku galda». Paklājām krastmalas tīrajās koraļļu smiltīs lielu brezenta gabalu. Sasēdāmies tam apkārt mēs četri un seši mūsu brūnie palīgi. Man tie bija likušies visapķērīgākie un veiklākie. Nebiju kļūdījies. Pēc nedēļas viņi pie mums jau strādāja kā pieredzējuši urbšanas darbu speciālisti.

Vienpadsmitais pie mūsu svētku galda bija Ku Mars, kurš augām dienām tupēja pie urbšanas torņa.

Svētku pusdienas bija lieliskas. Tās bija gatavojis nerunīgais Tobijs. Tagad, sēdēdams pie «galda» un klausīdamies, kā mēs slavējam bruņurupuču zupu, mīklā ceptās tunzivis, marinētos krabjus un citādus salas gardumus,

Tobijs tikai atturīgi smaidīja un klusēdams pakšķināja pīpi.

— Kā klajas Muai valdniekam? — Pīters jautāja, pametis Ku Maram ar aci. — Ka būtu, ja mēs iedzertu uz viņa veselību?

— Es nezināt, — Ku Mars pasmaidījis atbildēja.

— Vai tiešām viņš nekad neiznāk no savas kotedžas?

— Es nezināt.

— Tu visu zini, velnēn, tikai negribi teikt. Kāpēc? Jūs laikam visi no viņa ļoti baidāties.

— Mēs neviens nebaidīties. Neviens nebaidīties, es arī ne, — Ku Mars lepni teica, sniegdamies pēc nākamās cukuroto riekstu saujas.

— Muai vadonis ir ļoti labs, o-o! — lauzītā angļu valodā sacīja Nu Ka Vonga Tannu, kuru mēs visi saucām par Nuku, — jaunākais no mūsu palīgiem.

— Kādā ziņā tad viņš ir labs? — Pīters jautāja.

— O! — Nuks iesaucās. — O-o! — viņš atkārtoja, plati iepletis rokas un pacēlis acis pret zvaigznēm.

— Skaidrs, — Pīters pavēstīja. — Laikam svētais?

— Kas tas ir — «svētais»? — Ku Mars ātri jautāja.

— Tas ir tāds, kuru visi pielūdz. • — Kas tas ir — «pielūdz»?

— Nu, tāds, kura priekšā nometas uz ceļiem, paceļ rokas gaisā un dauza pieri pret zemi.

— U-ū! — Ku Mars vīlies novilka. — «Pielūdz» ir ļoti slikti. Galva būs sāpēt. Nē, Muai vadonis nav svētais …

— Vajadzēja uzlūgt Vistaisnīgāko uz mūsu svētkiem, — ieminējās Džo.

— Tā mēs izdarīsim, kad būsim beiguši darbu, — es apsolīju.

Ku Mars tumsā klusu iesmējās.

— Varētu domāt, ka šis Vistaisnīgākais kaut ko zina par Muai rifa uzbūvi. Mums tiekoties, viņš lika saprast, ka būs grūti urbt…

Pīters uz mani izsmējīgi paskatījās.

•— Jūs arī, šefi

—- Ko tad es arī?

— Esat gatavs noticēt tam, cik viņš ir neparasts. Tie visi ir nieki!

— To nevar teikt par vakardienas avāriju.

— Muļķības! Tagad urbsim piesardzīgāk …

Pīters vēl nebija pabeidzis teikumu, te pēkšņi motors sāka sprauslāt un noslāpa.

Tajā pašā brīdī satraukts pieskrēja Džo.

— Nāciet ātrāk! Atkal!

— Kas nu atkal lēcies?

— Instruments iekrita.

Šoreiz, kā izrādījās, viss bija daudz nopietnāk. Acīmredzot dobuma sienas bija iebrukušas un instruments iespriedies. Noņēmāmies līdz vēlai naktij, tomēr vainagu izdabūt nespējām.

Visa nākamā diena pagāja neveiksmīgos mēģinājumos atbrīvot instrumentu. Tas bija cieši ieķēries urbumā. Mēs nekādā veidā nespējām panākt, lai tas paver savus akmens žokļus un atlaiž vainagu. Kādu vakaru Pīters, kurš visu šo laiku bija pavēris muti, vienīgi lai neganti izlamātos, nometa smiltīs smago uzgriežņu atslēgu un pavēstīja:

— Nu ir cauri! Šef, es esmu izmēģinājis visus trikus, kādus vien zināju. Būs jāpamet šis urbums un jāsāk blakus jauns. Uzskatīsim, ka šie piecdesmit metri ir bijuši tikai tāda izlūkošana.

— Pagaidīsim līdz rītdienai, — es liku priekšā. —Rīts gudrāks par vakaru.

Otrā dienā pats stājos pie darba. Zināju kādu āķīgu paņēmienu, kuru biju iemācījies no urbšanas meistariem Aļaskā. Vajadzēja tā īpaši iešūpot instrumentu. Tas bija riskants gājiens. Varēja salūzt urbšanas stieņi. Bet dažreiz šī metode līdzēja.

Nostādīju puišus un paskaidroju, kas viņiem katram jādara. Astoņi pāri acu blenza manī ar saspringtu uzmanību, gaidot pavēli. Nebija vienīgi Pītera. Viņš uzskatīja, ka šis mēģinājums esot veltīgs, un bija aizgājis peldēties.

— Ieslēdz motoru! — es uzsaucu.

Dzinējs sāka strādāt.

Viegli paspiedu cēlēj mehānisma sviru, un, man par milzīgu pārsteigumu, instruments nāca augšā kā nazis no sviesta kluča. Tas bija kaut kas neaptverams …

Izcēlām stieņus visā torņa garumā un noskrūvējām. Atkal sāka strādāt motors. Drīz vien virs urbuma mutes parādījās urbja vainags …

Trīs reizes nokliedzām «urā!». Izdzirdējis mūsu brēcienus, vienās peldbiksītēs atskrēja Pīters un sāka mirkšķināt saulē izbalējušās skropstas.

— Šef, kā jums tas izdevās? — viņš jautāja, uzmanīgi aplūkodams saliekto dimanta vainagu.

— Šefs zina tādus vārdus, — Džo paskaidroja. — Kā tos pačukstēja — gatavs ir …

— Instruments nebija iesprūdis, es to izcēlu ārā bez jebkādas piepūles.

— Nedzeniet velnu! — Pīters norūca piesmakušā balsī.

— Es runāju pilnīgi nopietni.

— Paskatieties, kas noticis ar vainagu un iežu savācēju, — Pīters teica, — tie ir galīgi saplacināti. Tādas avārijas pašas no sevis nelikvidējas.

— Tomēr es bez pūlēm izcēlu instrumentu.

— Zili brīnumi!

— Varbūt ieža gabali, kas bija saspieduši instrumentu, paši ievēlās nākamā dobuma dziļumā?

— Vai jūs kādreiz esat kaut ko tādu dzirdējuši? — Pīters piemiedza acis.

— Nē, bet galu galā nav jau izdarīti tik daudzi urbumi koraļļu atolos …

— Lai būtu kā būdams, šef, tas ir kaut kas neredzēts…

«2. iebruārī. Pēc tās noslēpumainās avārijas strādājam ļoti piesardzīgi. Urbums pamazām kļūst arvien dziļāks. Mūsu kastes pildās ar iedzelteniem Iežu stienīšiem. Kaļķakmens vēl aizvien ir stipri dobumains. Šis rifs ir kā milzīgs sūklis. Tajā ir bezgala daudz dobumu. Esam tikuši cauri jau četrsimt metriem, bet iežu bijis tikai simt piecdesmit metri. Pārējā daļa ir dobumi…»

Šķiet, tas notika tieši 2. februārī… Pēc tam es vairākas nedēļas neko nepierakstīju …

No rīta Ku Mars uzstājīgi izprašņāja, kādu dziļumu esam sasnieguši. Kad pateicu, viņš neticīgi paskatījās uz mani.

— Tīra taisnība runāt?

— Bez šaubām! Bet kāpēc tev, patiesību sakot, jāzina precīzs dziļums?

— Vajag …

— Tu man tomēr pasaki — kāpēc? Ku Mars pasmaidīja.

— Viens maziņš uzdevums rēķinu. Cik dienu urbt, lai iztaisītu caurumu visai Zemei cauri.

— Cik tad tev iznāk?

— Nekas neiznāk…

Ku Mars, protams, mānījās. Kāds no saliniekiem bija licis viņam noskaidrot urbuma dzijumu. Varbūt pats Vistaisnīgākais … Bet kādēļ tas bija jādara Ku Maram? Mūsu palīgi katru vakaru gāja uz ciematu pārgulēt, un no viņiem visu varēja uzzināt.

Drīz vien Ku Mars kaut kur nozuda. Pusdienās neviens viņu neredzēja.

Kad tveice norimās, sākām atkal strādāt. Pie mašīnas nostājās Pīters. Es apsēdos zem sauljuma, lai aprakstītu nesen izvilktos paraugus.

Pēkšņi kāds mani uzrunāja. Balss bija nepazīstama. Atri paskatījos atpakaļ. Zem sauljuma lūkojās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā audekla kreklā un šortos. Uz galvas dižojās maza, balta panama. Acis slēpās aiz tumšām brillēm. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram piecdesmit gadu, lai gan varēja būt arī daudz vairāk. Gludi skūto seju, rokas un kājas klāja tumši brūns tropu iedegums. Tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka viņš ir baltais.

— Esiet sveicināti, ser, — svešais pieklājīgi sacīja angļu valodā. — Ceru, ka neesmu jūs iztraucējis. Mani sauc Karlsons. Deivuds Karlsons.

«Laikam Vistaisnīgākā padomnieks,» man iešāvās prātā.

— Ļoti patīkami, — es piecēlos un atņēmu sveicienu. Paspiedām viens otram roku, un es pateicu, kā mani

sauc.

— Ak, es jau jūs pazīstu! — Karlsons pasmaidīja. «Kā nu ne,» es nodomāju. «Interesanti, kur tu pusotra

mēneša slēpies? Un galvenais — kādēļ?» Karlsons it kā nolasīja manas domas.

— Man jau sen pastāstīja par jums un jūsu biedriem,— viņš paskaidroja. — Bet es pats tikai vakar atgriezos salā. Biju … uz kaimiņu atola.

«Sitās pasakas tu vari pūst savai vecaimātei!» es nodomāju. Taču viņam pieklājīgi teicu:

— Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Arī es nojautu, ka

jums jāatnāk. Jūs laikam esat šejienes valdnieka padomnieks?

— Gan jā, gan nē, — Karlsons kautri pavēstīja, apsēzdamies zem sauljuma.

— Vai kaut ko iedzersiet?

— Pateicos. Es dzeru tikai ūdeni. Tīru jūras ūdeni.

— Jūras ūdeni? — man paspruka.

— Kādēļ jūs par to brīnāties? Ikviens, ja tikai vēlas, var pieradināt savu organismu lietot jūras ūdeni. Viss1 atkarīgs vienīgi no ieraduma. Jūras ūdens pat ir veselīgāks organismam nekā saldūdens. Daudzu salu iemītnieki dzer jūras ūdeni, ja tuvumā nav saldūdens. Bet man tas jau ir kļuvis par ieradumu.

— Ak tā? — es sacīju, lai tikai kaut ko teiktu.

Brīdi klusējām. Kā viesmīlīgs saimnieks mēģināju atjaunot sarunu:

— Vai jūs jau sen dzīvojat salās?

— Jā.

— Droši vien bieži braucat uz kontinentu atpūsties — uz Eiropu vai Ameriku, vai ne?

— Nē.

Tā kā viņš nebija īpaši daiļrunīgs, ja interesējos par viņu pašu, mēģināju mainīt sarunas tēmu:

— Šķiet, ka laiks pasliktinās. Baidos, vai nesāksies viesuļvētra. Tornis nav sevišķi droši nostiprināts.

Karlsons pārlaida urbšanas tornim pētošu skatienu.

— Izturēs. Tam ir lieliska konstrukcija. Laikam jaunākais modelis?

— Visjaunākais. Atvieglota tipa konstrukcija.

— Jā, jā… — Karlsons pamāja ar lietpratēja izskatu. — Beidzot ir iemācījušies taisīt urbšanas iekārtas. Pirms piecpadsmit gadiem par tādām nevarēja ne sapņot. Bet kā ar dziļumu?

— Aprēķināts līdz pusotram kilometram, bet, ja labi grib, var tikt līdz diviem. Tiesa gan, jo dziļāk, jo ātrums daudz lēnāks …

— Protams! — viņš atkal pamāja. — Par laiku gan neraizējieties. Tuvākajās nedēļās tas nemainīsies.

— Vai jums ir ziņas tik tālu uz priekšu? — es brīnījos. — Šeit, salās, tāda prognoze?

— Jā, turklāt pilnīgi droša. — Karlsons daudznozīmīgi pacēla pirkstu.

— Mēs regulāri klausāmies laika ziņas pa radio, — es ieminējos. — Sim rajonam tās ir ļoti nenoteiktas un allaž īslaicīgas.

— Vai jūs runājat par radiostaciju,, kas atrodas Takuo- bas salā? — Karlsons nicīgi atmeta ar roku. — Ko šie sajēdz!

— Tur ir tuvākā meteoroloģiskā stacija. Citi avoti man nav zināmi.

— Jā, jā, bez šaubām, — viņš teica. — Taču Klusā okeāna šajā daļā ir īpaša klimatiskā zona. Cikloni mūs parasti neskar. Takuobas prognozes Muai neder. Mums jāsastāda pašiem savas. Ja vēl kādu laiku te uzkavēsieties, jūs pārliecināsieties, ka tās ir diezgan precīzas.

— Esmu spiests šeit uzturēties, — es uzsvēru vārdu «spiests». — Urbums vēl nebūt nav pabeigts.

— Tātad jūs esat apņēmības pilns atklāt Muai vulkāna cokolu? — viņš jautāja vienaldzīgā tonī.

«Oho!» es nodomāju. «Vistaisnīgākais ir precīzi atstāstījis mūsu sarunu.»

— Man dots tāds uzdevums, — es paskaidroju, ar zīmuli vilkdams smiltīs atola šķērsgriezumu.

— Tātad, tiklīdz jūs pārliecināsieties, ka Muai cokolu veido parasts bazalts, nevis kimberlīts, kas satur dimantus, jūs pārtrauksiet urbšanu un aizbrauksiet no salas?…

Pārsteigts paskatījos uz Karlsonu… Bet viņš uzmanīgi pētīja manu zīmējumu smiltīs.

— Paklausieties, Karlsona kungs, — es teicu. — Precizēsim mūsu … hm … spēli. Vai jums kaut kas ir zināms par Muai atola uzbūvi?

— Pieņemsim.

— Bet šeit taču nav izdarīts dziļurbums?

— Dziļais … nē.

— Tomēr jūs zināt, uz ko balstās salas koraļļu rifs?

— Pieņemsim, ka zinu.

— Un jūs to varētu pierādīt?

— Varu jums iedot dažus metrus paraugu — visparastāko Klusā okeāna tipa bazaltu.

— Kādēļ?

— Lai pierādītu, ka jūs esat tikuši klāt Muai cokolam. Kādā dzijumā tas atrodas, to jūs pats izdomājiet. Jūsu firmai taču nepieciešams saņemt cokola iežus un pārliecināties, ka šeit nav vērts meklēt kimberlītus.

— Paklausieties, vai jūs …

— Nē, vispirms uzklausiet manil Pirmām kārtām

neiedomājieties, Ka es jums piedāvāju blēdīgu darījumu. Es vienīgi gribu, lai jūs ātrāk braucat prom no šejienes.

— Tātad …

— Pagaidām vēl nav nekādu «tātad». Kādā dziļumā jūs cerat sasniegt… vulkāniskos iežus?

Es paraustīju plecus.

— Neviens no mums to precīzi nezina, pat firmas galvenais ģeologs ne. Varbūt no piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metriem…

— Ļoti labi, — Karlsons teica, izņemdams man no rokām zīmuli. — Viss droši vien tā būtu, ja zem Muai rifa atrastos taisns vulkāna konuss. Bet ja šis konuss, piemēram, vulkāna izvirdumā vai no viļņiem jau pirms rifa veidošanās ir sabrucis?

— Tad var būt diezin kas …

— Tieši tā, — viņš piekrita. — Es atļaušos mazliet palabot jūsu zīmējumu. — Karlsons uzvilka smiltīs dažas līnijas. — Ko jūs tagad teiksiet?

— Tagad jebkurš profāns pateiks, ka jāurbj šeit — salas rietumu daļā. Austrumu daļā vulkāniskie ieži ir pārāk dziļi.

— Lieliski. Esmu ar mieru ielikt jums teicamu atzīmi ģeoloģijā, tikai… ir viens «tikai». Rietumos jūsu urbums sasniegs vulkāniskos iežus nelielā dziļumā vienīgi tad, ja urbsiet vertikāli. Pievērsiet uzmanību, ka zīmējumā esmu attēlojis vulkāna konusa nogāzi pietiekami stāvu. Ja urbums būs slīpāks, — Karlsons uzsvēra pēdējo Vārdu,

— es atkārtoju, ja tas būs slīps, jūs vispār neatradīsiet vulkāniskos iežus. Urbums ieies rifā tiem paralēli.

— Tie visi ir teorētiski prātojumi, — es piezīmēju.

— Un es nesaprotu ;,.

— Nesaprotat… Žēl! — viņš teica, pieceldamies stāvus un izdzēsdams ar kāju zīmējumu smiltīs. — Biju domājis, ka jūs esat atjautīgāks … Tagad izdarīsim dažus pieņēmumus. Protams, pilnīgi teorētiski. .. Pirmkārt, pieņemsim, ka viesu parādīšanās kādā salā nav izraisījusi šīs salas iedzīvotājos sajūsmu. Otrkārt, pieņemsim, ka salas iedzīvotāji ir ļoti miermīlīgi; nevēlēdamies samaitāt attiecības ar viesiem, viņi tomēr grib, lai tie neuzkavētos salā pārāk ilgi. Treškārt, ņemot vērā neparastos apstākļus, atļausimies pieņemt kaut ko pilnīgi neticamu, ka salas iedzīvotāji šo to būtisku pateikuši viesiem priekšā… kaut vai, piemēram, kur jāizdara urbums, lai viesi pēc iespējas ātrāk izpildītu savu uzdevumu un

atvadītos no salas. Ja jums tā visa ir par maz, esmu gatavs izdarīt ceturto pieņēmumu: ka viesiem šajā salā briesmīgi neveicas. Sākuši urbt tādā vietā, kur apmēram piecdesmit sešdesmit metru dziļumā varētu nokļūt pie vecas lavas, ciemiņi iztaisa tik šķību urbumu, ka tagad diezin vai vispār tiks līdz lavai.

Karlsons apklusa un aši uzmeta smiltīs vēl vienu zīmējumu: rifa šķērsgriezumu, vulkāna cokola stāvokli un novirzītā urbuma līniju.

Sāku kaut ko aptvert. Es viņam bez aplinkiem pajautāju:

— Vai jums ir iespēja tikt salas iekšienē?

Viņš pamāja.

— Pa rifā esošajām kavernām?

— Jā, tur ir vesela alu sistēma, tās visas pilnas ar jūras ūdeni. Dziļumā Muai rifs sastāv gandrīz vai no caurumiem vien. Pazemes alu labirinti aizved tieši okeānā.

— Vai jums ir skafandrs?

— Ir.

— Ja iekļūst labirintā, var tikt arī līdz rifa vulkāniskajam pamatam, vai ne?

— Jā, vietām senā lava nepavisam nav dziļi.

— Lai notiek, — es teicu. — Paņemšu no jums šos dažus metrus bazalta parauga, un mēs pirmajā izdevīgajā brīdī dosimies prom; taču vispirms man jāpārliecinās, ka viss, ko jūs teicāt, ir taisnība.

— Jūs to varat izdarīt jau rītdien. Tikai jums jādod man džentlmeņa un kārtīga cilvēka godavārds, ka viss paliks starp mums. Neviens, pat jūsu palīgi, nedrīkst uzzināt Muai noslēpumu. Mēs gribam dzīvot mierīgi. Vieni paši un mierīgi… Vai jūs sapratāt, ko es teicu?

— Šo to sapratu … Es klusēšu. Apsolu jums, Karlson.

— Labi. Atnāciet rīt no rīta pie kotedžas.

Viņš aši piecēlās, paspieda man roku un aizgāja.

Puišiem es pateicu, ka bija atnācis Vistaisnīgākā padomnieks, lai uzaicinātu mani atkal ciemos pie salas valdnieka. Es pat nenojautu, ka biju runājis taisnību.

Karlsons sagaidīja mani ciemata galvenajā laukumā un ieveda tieši kotedžā garām sargkareivjiem, kuri izlikās mūs neredzam. Izgājuši cauri vairākām eiropeiski iekār

totām istabām, nokļuvām… nelielā bibliotēkā. Tā bija apaļa telpa ar stikla griestiem, bet bez logiem.

Gar sienām stāvēja ar grāmatām pilni plaukti. Istabas vidū bija mazs darbagalds. Pie tā krēsli.

Gaidīju, ka Karlsons man izskaidros visa šī nama eiropeisko izskatu, kāpēc tas ir tik tukšs un — beidzot — kāpēc te ir bibliotēka, taču viņš klusēja. Parakņājies pa galda atvilktnēm, viņš izņēma divus elektriskos lukturus, vienu ielika sev kabatā, otru pasniedza man. Tad ar kāju pabīdīja uz grīdas paklāto pīteni un atvēra nelielu lūku. Izrādījās, ka zem tās ir šauras vītņu kāpnes, kas veda kaut kur lejā. Tā acīmredzot.bija otra eja pazemē.

— Man tur, apakšā, ir dažas laboratorijas, — teica Kari sons. — Pēdējā laikā es gan tur reti iegriežos, tāpēc apgaismojums ir izslēgts. Mums būs jāiztiek ar lukturiem

— Vai šeit ir elektriskais apgaismojums? — es brīnījos.

Viņš izlikās, ka nav dzirdējis manu jautājumu. Taustīdamies pa tumsu, nokāpām lejā. Saskaitīju sešdesmit pakāpienus. Pēc tam Karlsons ieslēdza savu lukturi. Spēcīgs gaismas stars izrāva no tumsas diezgan plata, līkumota gaiteņa grubuļainās sienas. Tajās melnēja durvis. Tās visas bija aizšautas ar bultām. Patiesību sakot, te vairāk izskatījās pēc pazemes cietuma nekā pēc laboratorijas. Man sametās baisi.

— Iesim, — Karlsons teica. — Mēs jau esam rifa masīvā, tomēr vēl virs okeāna līmeņa. Šīs ir dabiskas alas. Mēs te esam vienīgi šo to nolīdzinājuši…

Negaidīdams manu atbildi, viņš devās uz priekšu. Man neatlika nekas cits kā iedegt lukturi un viņam sekot. Gaitenis līkumoja, sazarojās, un drīz vien es vairs nespēju orientēties. Vienīgi jutu, ka pamazām ejam arvien zemāk un zemāk.

Pēkšņi izdzirdēju šļakstus. Kaut kur pavisam tuvu bija ūdens. Gaiteņa sienas atvirzījās katra uz savu pusi, un mēs nokļuvām diezgan lielā alā. Tās velves grima tumsā, bet pie kājām, klusi šalkodami, pret akmens grīdu skalojās viļņi. Tas bija pazemes ezers, pareizāk sakot, neliels pazemes līcis. Tā ūdeņu apvaldītajā nemierā jautās tuvā okeāna elpa.

—' Esam gandrīz pie mērķa, — es izdzirdēju Karlsona balsi. — Patlaban ir paisums un ūdens augstu uzkāpis. Kamēr uzvilksim skafandrus un sagatavosimies, ūdens sāks kristies. Vai jums kādreiz ir gadījies iegremdēties trīsdesmit četrdesmit metru dziļumā?

— Nē, — es atzinos.

— Nekas, tā nav nekāda nelaime. Man ir labi skafandri — viegli un izturīgi. Ceru, ka tiksiet galā. Mūsu ekskursijas vienīgās briesmas ir inurēnas. Tās mēdz iepeldēt šajos labirintos. Būs jāņem līdzi ieroči. Gadās ari as- toņkāji, bet tie ir maziņi. Lielie te reti ieklīst.

«Vēl trakāk!» es nodomāju. «Var izrādīties, ka pastaiga uz Muai vulkānisko cokolu būs ar piedzīvojumiem… Kāda velna pēc es piekritu? Bet nu ir par vēlu atteikties … Lai viņš labāk domā, ka man tas ir tīrais nieks …»

Izrādījās, ka skafandri patiešām ir lieliski. Bez jebkādām pūlēm uzvilku savējo,. un Karlsons man palīdzēja nostiprināt ķiveri. Elpot bija ļoti viegli. Lokana metāla šļūtene savienoja ķiveri ar nelieliem baloniem, kas bija piestiprināti uz muguras. Balonos acīmredzot bija skābeklis.

— Pāris reižu dziļi ieelpojiet, — izdzirdēju Karlsona balsi. — Tā, labi. Jūs varat man atbildēt, skafandri ir ra- dioficēti.

— Lieliska manta, — es teicu. — Vai jaunākais modelis?

— Nē. Tie izgatavoti pirms piecpadsmit gadiem. Es gan nepavisam neesmu pārliecināts, ka tagad ir iemācījušies taisīt labākus.

— Man pat šādus nav gadījies redzēt.

— Šie ir izgatavoti pēc īpaša pasūtījuma. Paredzēti trīssimt metru dzijumam.

— Oho! Vai tad vieglā skafandrā var tik dziļi iegremdēties?

— Pēc neliela treniņa tas ir pilnīgi iespējams. Man gadījies tajā doties vēl dziļāk…

Neticīgi pakratījux galvu, bet Karlsons to nepamanīja. Mana ķivere nepakustējās, un es pārliecinājos, ka tā ir ļoti ērta — tajā varēja brīvi grozīt galvu.

— Ķiveres augšā atrodas apgaismotājs. Zem kreisā balona ir slēdzis, — es atkal izdzirdēju Karlsona balsi. — Jūs varat iedegt un nodzēst gaismu ar kreiso roku.

Aizliku roku aiz muguras un sataustīju tādu kā mēlīti. Parāvu to. Iedegās spilgta gaisma, kas izskatījās pēc automašīnas luktura ugunīm. Tās atradās kaut kur virs galvas, atgādinādamas ogļraču lukturīša spuldzi, vienīgi gaisma bija daudz spēcīgāka. Tagad es pagriezdamies varēju apskatīt pazemi. Velves pazuda augstu virs galvas. Vietām no tām nokarājās sniegbaltām mežģīnēm līdzīgas akmens drapērijas. Līdz pašam ūdenim sniedzās stalaktīti un meta uz tā virsmas spilgtas, fantastiskas ēnas. Zem ūdens klintis spēji izbeidzās. Dzelmē valdīja sabiezējusi violeti zilgana tumsa, kurā brīžiem uzliesmoja un nodzisa pārsteidzošas iesārtas dzirkstelītes. Šis skats bija tik fantastisks, ka es, šķiet, pat uz laiku aizmirsu savas izbailes.

— Vai esat gatavs? — atskanēja Karlsona balss.

— Jā-ā… — es atbildēju. Man pašam šis «jā» nelikās sevišķi pārliecinošs.

— Tad dosimies ceļā. Neatpalieciet no manis un skatieties apkārt…

Viņš nogāja lejā pa akmens pakāpieniem un nozuda. Tumšais ūdens sakjāvās virs Karlsona ķiveres, bet tajā pašā mirklī atmirdzēja no apakšas. Karlsons bija ieslēdzis apgaismotāju. Ieraudzīju dzijumā iesarkani oranžas zemūdens klinšu šķautnes. Sāņus pašāvās lielu zivju ēnas.

— Ei, kur jūs esat? — iztālēm atskanēja Karlsona balss.

Man pēkšņi ienāca prātā Pītera vārdi: «Ja atgadīsies kaut kas nelāgs, šef, mēs sarīkosim jums smukas bēres…» Šādā situācijā par bērēm nevarēja būt ne runas. Es gluži vienkārši bez pēdām pazudīšu, un mani aprīs necaurredzamajā tumsībā glūnošās murēnas. Ak dievs, kādos idiotiskos pasākumos dažreiz metas itin saprātīgi un nosvērti cilvēki!

— Nu? — tālumā atskanēja.

Man iešāvās prātā, ka reiz jau esmu šo «nu» dzirdējis … Taču nebija laika gremdēties atmiņās. Karlsona lukturīša gaisma bija kļuvusi manāmi vājāka — es redzēju tikai izplūdušu, zeltainu plankumu.

Ja nepiespiedīšu sevi tūlīt iekāpt ūdenī, Karlsons nozudīs dzelmē…

— Tūliņ būs — plunkš, plunkš! — pats sev uzsaucu. Apmēram pirms četrdesmit gadiem tā mēdza teikt mana vecmāmiņa, kad sēdināja mani lielā, emaljētā bļodā, lai nomazgātu.

Paspēru vienu soli, tad otru. Ķermenis pēkšņi bija kļuvis apbrīnojami viegls, un es jutu, ka peldu.

Panācu Karlsonu bez jebkādām pūlēm. Tagad peldējām blakus. Savādas zivis ar lielām acīm un caurspīdīgām spurām lēnam padeva mums ceļu, dažas mūs ziņkāri aplūkoja. Zemūdens aiza, pa kuru slīdējām lejup, pamazām kļuva arvien šaurāka.

— Šodien murēnas nemana, — ausīs atskanēja Karlsona balss. — Aizgājušas līdzi bēgumam. Toties es redzu kalmāru. Nav slikts eksemplāriņš. Šis var nākt arī uzbrukumā.

Priekšā parādījās kaut kas torpēdai līdzīgs. Tas lēnām slīdēja mums pretī. Šķiet, bija vairākus metrus garš.

Man pēkšņi briesmīgi gribējās būt krastā, pludmales karstajās smiltīs. Mute vienā mirklī izkalta …

Karlsons ātri aizpeldēja man priekšā. Pamanīju, ka viņš atliec kreiso roku aiz muguras un pagriež viena balona galā disku.

Blāvā «torpēda» kļuva koši sarkana, izliecās kā milzigs komats un pēkšņi pārvērtās tumšā, pūkainā mākonī.

— Aizmuka, — Karlsons apmierināts noteica. — Sadusmojās, nosarka un aizmuka. Kalmāri vienmēr kļūst sarkani, kad satraucas … Ultraskaņas izstarotājs, — viņš paskaidroja, uzsizdams pa kreisās puses balonu. — Astoņ- kāji tos necieš. Tūlīt izlaiž «dūmu aizsegu» un atkāpjas. Smalka nervu sistēma! Ar murēnām ir trakāk… Šīm bestijām ir «bieza āda». Dažreiz nākas viņas izķidāt.

Taču murēnas mēs nesatikām.

Vēl apmēram desmit minūtes peldējām pa aizu. Pēc tam tā negaidot uzreiz kļuva platāka — un mēs atradāmies milzīgā zemūdens alā. Mūsu apgaismotāji it kā apdzisa. To gaisma noslāpa ūdens masā, kas piepildīja gigantisko dobumu.

— Šī ala izveidojusies gar vulkāna konusa un rifa robežu, — teica Karlsons. — Vai redzat melnos iežus? Tās ir senas bazalta lavas. Parastais Klusā okeāna bazalts, nevis kimberlīts …

Piepeldējām tuvāk, un es pārliecinājos, ka viņam ir taisnība. Tas, bez šaubām, bija bazalts. Muai rifs atradās uz parasta vulkāna. Klusā okeāna rietumu daļā ir simtiem tādu vulkānu. To lava iznāk tieši virspusē, veidodama vulkāniskās salas.

— Es gribētu paņemt paraugus …

— Jānolaižas mazliet dziļāk, tur, klints pakājē, var atrast atlūžņus.

Iegremdējāmies vēl desmit metrus, un es ieraudzīju tumšu akmeņu nobirumu. Daži no tiem bija klāti ar koraļļu izaugumiem. Izvēlējies dažus nelielus atlūžņus, iebāzu tos skafandra kabatā.

— Kā ir ar elpošanu? — Karlsons pajautāja.

— Lieliski!

— Tad nolaidīsimies vēl dziļāk. Jūs varēsiet apskatīt savu urbumu.

«Tas ir vareni!» es nodomāju.

Mēs devāmies arvien dziļāk sarežģītā koraļļu klinšu labirintā, kas bija līdzīgs milzīgām akmens mežģīnēm. Kā gan Karlsons spēja atrast pareizo ceļu šajās bišu šūnās?

Kādā vietā, šķiet, viņš sāka šaubīties, kur tālāk jāpeld … Man atkal kjuva neomulīgi, un es sāku jau nožēlot, ka neatteicos no tālākā ceļojuma. Taču pēc mirkļa ķiveres austiņās atskanēja Karlsona balss:

— Ahā, tur jau tas ir — mazliet pa labi…

Vēl pāris kustību — un es ieraudzīju klints nišā metāla stieni. Visas šaubas izgaisa. Tā patiesi bija mūsu urbuma nostiprinājuma caurule. Jau no šejienes bija redzams, ka urbums ir slīps.

— Kāds šeit ir dziļums? — es jautāju.

— Sešdesmit metri. Avārija notika augstāk, bet tagad tur grūti tikt klāt.

— Tātad jūs palīdzējāt mums atbrīvot instrumentu?

— Sākumā jūs ļoti neuzmanīgi urbāt, — Karlsons teica. — Nepavisam nerēķinājāties ar šo iežu īpatnībām. Izveidojās nogruvums. Lai varētu atbrīvot jūsu instrumentu, bija jāspridzina. Šķiet, sprādziens stipri sabojājis urbja vainagu?

— Sīkums, mums bija rezerves detaļas. Man jums jāpateicas par palīdzību.

— Nav par ko! Mēs tikai baidījāmies, ka nevarēsiet likvidēt avāriju un urbsiet citur. Tad jūsu darbs stipri aizkavētos.

— Jūs tomēr esat ārkārtīgi ieinteresēti, lai mēs beigtu darbus un ātrāk aizbrauktu …

— Šodien jūs esat atjautīgāks nekā vakar.

Atpakaļceļā mums negadījās nekādi piedzīvojumi. Nevarēju neatzīt, ka Karlsons lieliski orientējas Muai pazemes labirintos. Viņš, bez šaubām, ne jau vienu gadu vien bija nodarbojies ar to pētīšanu.

Pēc stundas mēs jau atpūtāmies kotedžas bibliotēkā. Karlsons atnesa paplāti ar dzērieniem. Ielēju sev viskiju ar sodu. Karlsons apmierinājās ar glāzi ūdens. Tas laikam nudien bija jūras ūdens.

Mēs ātri vienojāmies par turpmākās darbības plānu. Ciemata iedzīvotāji uzaicinās mūs visus uz zveju. Pēdējā mirklī es izdomāšu kādu iemeslu un palikšu. Negaisa dēļ mani biedri un viņu pavadoņi uz pāris dienām būs spiesti aizkavēties kaimiņu salā. Pa šo laiku es pacentīšos padziļināt urbumu un dabūšu no Karlsona bazalta paraugu, un tas būs pierādījums tam, ka urbums sasniedzis salas vulkāna cokolu. Tad atgriezīsies mani biedri, mēs demontēsim urbšanas torni un dosimies prom ar tvaikoni, kuram pēc trim nedēļām jāierodas Muai.

Man mēles galā bija viens jautājums, un, piēveicis otro viskija glāzīti, nepalaidu garām izdevību to uzdot:

— Kurš, patiesību sakot, bija visa šī plāna iniciators — Vistaisnīgākais vai jūs, Karlson?

— Uzskatiet, ka mēs abi, — Karlsons kautri atbildēja.

— Bet kādēļ jūs, velns parāvis, esat tik ļoti ieinteresēti, lai mēs pazustu no salas?

— Šķiet, ka uz šo jautājumu nav obligāti jāatbild, —; Karlsons domīgi teica. — Saprotiet pats… Lai gan šo to varēšu jums pateikt… pirms prombraukšanas.

— Hombijs tomēr ir samelojis, — es mainīju sarunas tematu.

Karlsons pārsteigts paskatījās uz mani.

— Es runāju par kimberlīta vulkāniem Klusajā okeānā, — paskaidroju viņam, iedzerdams malku viskija. — Brīnums, kā visi Hombijam uzreiz noticēja… Jau vairākus gadus dzenas pēc šī rēga …

— Ak jūs par to! — Karlsons klusu iesaucās. — Nē, Hombijs teica taisnību… Klusajā okeānā ir kimberlīta vulkāni. Turklāt daudz. Bet tie ir dziļi — vismaz piecus kilometrus zem ūdens. Tie atrodas okeāna ieplakās. Un virs tiem nav vulkānu konusu. Tur ir tikai sprādzienu piltuves, tāpat kā uz cietzemes — Āfrikā, Sibīrijā. Drausmīgs kimberlīta vulkāna izvirduma sprādziens lielā dziļumā — un sprādziena rezultātā zemes garozā rodas it kā izšauts caurums. Sprādziena produkti neveido vulkāna konusu. Tie aizlido starpplanētu telpā, varbūt pārvēršas par meteorītiem. Bet sprādziena vietā paliek krāteris vai piltuve, kas pilna ar dimantu saturošām šķembām. Tas ir kimberlīts, noslēpumainais kimberlīts — pazemē notikušā sprādziena liecinieks.

— Nekad nebiju par to dzirdējis, — es atzinos. — Esmu lasījis profesora Hombija grāmatu, bet tur bija teikts citādi..,

— Hombijs jau sākumā arī citādi domāja. Vēlāk tikai mainīja savus uzskatus.

— Bet kur tas rakstīts?

— Nekur…

— Vai jūs viņu pazināt?

— Jā.

— Kā viņš gaja bojā?

— Tā bija drausmīga nelietība, — Karlsons klusu sacīja. — Drausmīga! Dimantu korporācijas dūži nobijās, ka dimantu atradnes okeāna dzelmē samazinās viņu ienākumus. Cita pēc citas sekoja diversijas. Vispirms tika iznīcināta dziļūdens stacija, kuru Hombijs bija izveidojis Māršala salās. Avīzēs rakstīja, ka tas esot nelaimes gadījums, bet tā bija diversija. Pēc tam tāds pats liktenis piemeklēja ekspedīcijas galveno bāzi. Tā atradās netālu no šejienes uz kāda atola. Kad Hombijs un viņa biedri, kuri bija izglābušies, evakuējās no salas, tvaikonis uzskrēja uz mīnas, pareizāk sakot, to torpedēja nezināma zemūdene. Un atkal visai pasaulei tika stāstīta pasaciņa: kuģis esot gājis bojā vētrā.

— Vai tas ir iespējams! — es teicu, r— Mūsu dienās! Vai tiešām neviens neizglābās? …

— Mūsu dienās notiek vēl briesmīgākas lietas, — Karlsons iebilda.

Brīnījos, ka viņš neatbild uz manu jautājumu. Gribēju to atkārtot, bet Karlsons turpināja: »

— Pēc šī gadījuma, es domāju gadījumu ar Hombiju, es pilnīgi zaudēju ticību cilvēkiem, tā saucamajiem civilizētajiem cilvēkiem. Uz visiem laikiem aizgāju no viņu pasaules un apmetos te, uz šī atola.

— Un vai jūs … esat laimīgs?

— Šķiet, ka jā. Cilvēki šeit ir primitīvi, bet viņi ir godīgi, nav civilizācijas samaitāti. Viņi zvejo man zivis, bet es mācu viņus izprast pasauli un pašiem sevi. Arī ārstēju, ja kāds savārgst. Bet te jau reti slimo.

— Droši vien jūs izdarāt arī zinātniskus pētījumus?

— Tīros sīkumus — sava prieka pēc.

— Kāda tad ir jūsu pamatprofesija?

— Man to ir daudz. Ja sākšu visas uzskaitīt, jūs nomirsiet aiz garlaicības.

— Bet Vistaisnīgākais?

— Kā saprast jūsu vārdus?

— Vai viņš jūs netraucē?

Karlsons pasmaidīja.

— Mēs ļoti reti sastopamies.

— Bet jūs taču dzīvojat ar viņu vienā mājā?

—Un tomēr mēs reti satiekamies.

— Ja, piemēram, ir jāpieņem neaicināti viesi?

Karlsons uzmeta man vērīgu skatienu.

— O, — viņš teica. — izrādās, ka jūs esat atjautīgāks, nčkā es sākumā domāju. Jūs neesat kļūdījies… Tikai lai tas viss paliek starp mums. Un piedodiet par to mazo maskarādi. Apkārtējās pasaules acīs Muai jābūt vienai no tūkstošiem parastu salu. Bet katras Mikronēzijas salas valdnieks lielākā vai mazākā mērā ir savādnieks..«

Nespēju noslēpt pārsteigumu:

— Tātad jūs pats esat Vistaisnīgākā]sl Es taču domāju, ka jūs esat tas noslēpumainais gids, kurš mūs sagaidīja un pavadīja …

Karlsons priecīgi iesmējās:

Esmu tomēr jūs pārvērtējis. Es esmu gan viens, gan otrs. Šīm mistērijām man ir divas lieliskas maskas. Negribu, ka mani salinieki piedalītos tādos inscenējumos. Viens otrs no viņiem neatteiktos un pat itin labi nospēlētu attiecīgo lomu, taču es atstāju sev… visu ārpolitiku. Tā mēs esam vienojušies. Ārpolitika ietilpst manā sfērā, iekšpolitika paliek viņiem. Pietiek jau ar to, ka vizīšu laikā viņi neatsakās kvernēt pie šī nama durvīm.

— Tātad jums ir demokrātija?

— Visīstākā.

Jutu, ka man jau sen ir laiks iet projām. Un tomēr es nespēju sevi piespiest atvadīties no šī apbrīnojamā cilvēka. Arēji viņš šķita cietsirdīgs, taču kaut kādā īpašā veidā arī valdzināja. Salas iedzīvotāji droši vien viņu dievināja.

— Paklausieties, Karlson, — es teicu. — Ja es kādreiz vilšos visā, ko sniedz civilizācija, apmēram tāpat kā jūs, vai pieņemsiet mani savā pulkā? Apsolu, ka būšu labs pavalstnieks.

— Tas jāizlemj viņiem, — Karlsons ļoti nopietni atbildēja. — Mums taču ir demokrātija ..

«10. mai i ā. Rīt ieradīsies tvaikonis. Mūsu krava atrodas krastmalā: urbšanas caurules posmi, stieņi, kastes ar iežiem. Šķiet, ka mani puiši ir apmierināti. Nevis seši, bet divarpus mēneši. Toties saņems visu naudu. Uzde

vums taču ir izpildīts. Priekšniecība, bez šaubām, nebūs sajūsmināta. Mes neatradām Muai kimberlītus, kas satu- cētu dimantus. Saliniekiem par laimi… Arvien kāds zaudē, cits laimē. Es personiski esmu apmierināts, ka laimējuši mūsu draugi — salinieki un vecais Karlsons. Viņu idille tiks saglabāta… Jautājums — vai uz ilgu laiku?»

Toreiz viss izdevās tieši tā, kā mēs ar Karlsonu bijām izplānojuši. Puiši bija prom astoņas dienas. Tiesa gan — viņi atgriezās nikni un satraukti. Bija baidījušies, vai salinieki atkal nav pastrādājuši kādu nelietību. Bet, kad pastāstīju viņiem, ka visas šīs dienas urbšana turpinājās un man izdevās tikt līdz bazaltam, viņi bija ļoti iepriecināti.

Pat Tobijs, kurš parasti klusē, teica veselu runu. Vienīgi Pīters, piekasīgi aplūkodams bazalta paraugu, norūca, ne pie viena nevērsdamies:

— Šajās nolādētajās salās notiek brīnumi… Bet ja par tiem samaksā …

Viņš paraustīja plecus un pie šī temata vairs neatgriezās.

Pēdējā vakarā salinieki uzaicināja mūs ciematā uz svētkiem. Tās bija atvadu dzīres mums par godu. Centrālajā laukumā, pretī valdnieka kotedžai, sapulcējās visi salas iedzīvotāji. Mēs tikām nosēdināti pašā goda vietā — uz paaugstinājuma, kas bija noklāts ar mīkstiem pīteņiem. Dzīres sākās reizē ar saules rietu un turpinājās, līdz uzlēca mēness.

Kad blāvais disks izpeldēja no okeāna tumšajiem ūdeņiem, noklādams platu, sudrabotu tiltu uz atola krastu, sākās dejas. Lokanie, melnie augumi brīžiem trauksmaini kustējās vienotā, saskaņotā ritmā, brīžiem sastinga kā akmens tēli uz okeāna mirdzošā fona. Dejas pavadīja klusa, melodiska dziedāšana. Lāgiem tā apklusa, it kā siltā vēja brāzmas to būtu aizpūtušas. Vējš čabināja palmu lapas un aiznesa tumsā dejotāju baltos apmetņus …

Man pēkšņi kļuva ļoti skumji. Skumji tāpēc, ka tā bija pēdējā nakts burvīgajā salā, kur bijām pieredzējuši tik daudz apbrīnojamu un jocīgu piedzīvojumu… Un vēl bija skumji tāpēc, ka Karlsons tomēr neatnāca uz atvadu svētkiem. Gribēju pirms aizbraukšanas vēlreiz ar viņu parunāties. Gribēju, lai viņš paskaidro .

Kāds viegli paraustīja mani aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ: man aiz muguras tupēja Ku Mars. Ari viņš neizskatījās pārāk priecīgs.

— Nu, ko teiksi? — jautāju tīši možā balsī,

— Rīt brauksi?

— Braukšu.

— Kur?

— Tālu. Vispirms uz Havaju salām, tad uz Ameriku

— KādēJ?

— Hm, kādēļ! … Strādāt… jāstrādā …

— Jātaisa caurumi citās salās?

— Vai nu salās vai uz lielās zemes.

Ku Mars nopūtās.

— Visu mūžu taisīsi caurumus?

— Jāstrādā, Ku Mar. Katram cilvēkam jādara savs darbs. Jūs šeit ķerat zivis un bruņurupučus …

— Ak, — Ku Mars mani pārtrauca, nicinoši uzmezdams lūpu, — zivis var cept, bruņurupuci — zupu vārīt, Bet ko tas caurums?

— Mēs, mījais, viens otru nesapratīsim, — es teicu, apkampdams viņu ap pleciem. — Cilvēki visai bieži viens otru nesaprot, un tas ir ļoti slikti.

— Slikti, pavisam slikti, — Ku Mars piekrita.

— Brauc mums līdzi, — es piedāvāju.

— Kādēļ?

— Izmācīšu tevi par urbšanas meistaru. Braukāsi pa visu pasauli, caurumus urbdams. Nopelnīsi daudz naudas …

— Nē, — Ku Mars nopietni atbildēja. — Nebraukšu. Man tepat labi… Te ir mamma un vecāmāte Hmoka Fua Kukamara …

— Un tēvs?

— Tēvs nav. Viņš aizgāja tur, — Ku Mars norādīja uz okeānu, — un neatnāca atpakaļ.

— Noslīka?

— Nezinu. Neviens nezina… Varbūt noslīka, varbūt aizgāja Amerika. Atpakaļ neatnāca.

— Nu tad brauc man līdzi! Varbūt sameklēsim tavu tēvu. Vai arī, ja gribi, es būšu tavs tēvs.

— Paldies, — Ku Mars teica. — Nē, labāk tu nāc uz Muai, kad apniks taisīt caurumus. Nāc, lūdzu …

— Bet Vistaisnīgākais? Ja viņš negribēs?

— Gribēs. Ļoti gribēs.

— Kā tu zini?

— Zinu. Viss zinu! — Ku Mars viltīgi pasmaidīja. —Tu ar viņu divas reizes runāji un pat gāji tur. — Ku Mars piesita ar brūno pirkstu pa pīteni, uz kura mēs sēdējām.

— Bet vai tu pats esi bijis tur — zemūdens alās salas iekšienē?

— O! — Ku Mars uzmeta lūpu. — Katrs muai ir tur gājis. Mēs tur ķert zivis. Tur vienmēr ir vislabākās zivis. Tur ir arī skola, grāmatas, mašīna, kas taisa gaismu. Daudz visādu mantu.

— Zem ūdens?

— Kāpēc zem ūdens? Tur ir daudz alu bez ūdens. Ļoti labs alas. Sausas. Tur — salas otrā pusē.

— Kur mēs sākumā gribējām urbt?

— Jā.

— Saprotu… Kāpēc neviens mūms tūlīt to neteica?

— Muai nezināja, kāds jūs cilvēks. Varbūt slikts cilvēks? …

— Bet vai tagad zināt?

Ku Mars plati pasmaidīja.

— Tagad zinām.

— Kas gan to visu ierīkoja: alas, skolu, gaismu? Kas iemācīja zvejot zivis salas iekšienē?

Ku Mars atkal pasmaidīja.

— Tu zini… Viņš tev teica. Bet alas vienmēr bija. Tāds ala ir arī citās salās, tikai mazāks.

— Bet mašīna, kas ražo gaismu?

— Mašīnu mēs atvest no citas salas, — Ku Mars man pačukstēja pie pašas auss. — Netālu ir tāds sala. Tur ar! mācīts cilvēks taisīt caurums. Sen… Pēc tam viss bija pagalam. Slikts cilvēks visu sabojāt. Muai atvest no turienes daudz visādu mašīnu, mantu, grāmatu. Labas grāmatas.

— Vai Vistaisnīgākais parādīja?

— Viņš pats. Viņš visu parādīja, mācīja. Labi mācīja. Visus mācīja, liels un mazs. Muai tagad visi mācīti. Mācīti un stipri.

— Vai viltīgi arī?

— Mazliet viltīgi. Katrs mācīts cilvēks mazliet viltīgs.

— Paklausies, Ku Mar, — bet tagad, kad jūs visi esat kļuvuši mācīti un viltīgi, daudzi droši vien grib aizbraukt no salas uz lielo zemi? Vai aizbrauc?

Ku Mars noliedzoši papurināja sprogaino galvu.

— Nē. Agrāk gribēja aizbraukt, kad slikti dzīvoja. Kā mans tēvs. Tagad ne.

— Tātad Vistaisnīgākais jūs visus padarījis laimīgus?

Ku Mars kļuva domīgs, savieba degunu un sarauca

uzacis. Tad viņš teica:

fc& tē domāju: viņš palīdzēja muai, mācīja. Bet laimīgs muai pats kļuva. Muai gribēja kļūt laimīgs, iemācījās un kļuva … Saproti?

— Šķiet, ka saprotu. Pasaki man vēl — kā jūs viņu saucat, kad satiekaties? Jūs taču bieži satiekaties, vai nav tiesa? Vai tad katru reizi, viņu uzrunājot, sakāt: Vistaisnīgākais no taisnīgajiem, visgudrākais no gudrajiem, kas izkāpis no zilajiem ūdeņiem … ka tur tālāk bija?

Ku Mars skaļi iesmējās.

— Nē, tā jau jūs viņu saucat. Mēs tā nevaram. Ilgi jārunā. Ja tik daudz runā, muai neko nepagūs izdarīt. Mēs viņu saucam par vectētiņu Hornbiju, tikai.,. tss… — Ku Mars pielika pirkstu pie lūpām. — Nevienam to nesaki. Viņš negrib, ka viņu pazītu… Un neviens cits cilvēks lai nezina. Apsolies?

•— Apsolu, — es automātiski atkārtoju. «Tad redz kā: vectētiņš Hombijs! Nu kā tadl Ja man būtu bijis laiks mazliet padomāt, arī pats to apjēgtu.»

Ku Mars čukstēja man kaut ko ausī. Es jau vairs neklausījos. Domāju par šo apbrīnojamo un savādo cilvēku … Kas bija viņa rīcības pamatā — spēks vai vājums? Pieņemsim, ka viņš palīdzējis daļai salinieku kļūt laimīgiem… Taču viņš novirzījies no reiz izvēlētā ceļa; sastapis pretestību, pats pārvilcis svītru saviem atklājumiem. Atteicies no cīņas pret netaisnību. Bet bojā gājušie biedri? … Vai tad viņa pienākums nebija pastāstīt pasaulei taisnību? Viņš, protams, ir ģeniāls zinātnieks, taču, palicis pusceļā, tagad acīmredzot grib, lai ļaudis aizmirstu viņa atklājumus? Kādēļ… Ja ikviens godīgs cilvēks, zaudējis ticību, ka mūsdienu pasaulē valda taisnība, gribēs aizbēgt uz tālām salām? … Vai tad došanās uz Muai nav bēgšana? Tpū, sasodīts, es pats taču arī pēdējās dienās itin nopietni sāku prātot par paradīzes dzīvi šajās salās… Tiesa gan, ne jau patlaban, bet vēlāk. Bet vai nav vienalga?…

— Tu manī nemaz neklausies, — Ku Mars apvainojies teica, atvirzīdamies tālāk.

— Piedod, Ku Mar! Es mazliet aizdomājos … Skaties, vējš pavisam norimis. Cik tveicīgs! Aiziesim uz krastmalu.

— Ej vien … Es atnākšu vēlāk …

Uzmanīgi apgāju apkārt zemē sēdošajiem augumiem uz mēness apgaismotā laukuma. Pie kotedžas verandas rēgo

jās divi tumši silueti. Uz galvas spīdēja ķiveres. Pat šaļS pēdējā vakarā mums, kā vienmēr, ieeja kotedžā bija liegta. Interesanti, kur patlaban ir Karlsons… tas ir, Hombijs?… Gaisma logos nav redzama. Droši vien sā? kādā no savām laboratorijām, bet varbūt peld pa salas zemūdens labirintiem …

Nogāju pašā krastmalā un apsēdos uz grubuļaina koraļļu kaļķakmens raga. Akmens bija §ilts. Tas vēl bija saglabājis saules siltumu.

Klusu čalodami, viļņi skalojās pret mitrajām smiltīm, lai tūlīt steigtos atpakaļ okeānā kā sudrabainu straumju svēdras. Sākās bēgums… Laiku pa laikam iztālēm no rifu viņa gala atskanēja paklusa dunoņa. Tur mūžam nerima viļņoties krasta bangas. Bet ciematā visi dziedāja. Tagad korī bija iesaistījušies arī mani biedri. Skaidri sadzirdēju Pītera piesmakušo balsi un Džo augsto diskantu. Neieklausīdamies kopējā melodijā, viņi katrs vilka savu. Tātad palmu vīns jau sāka iedarboties… Tas droši vien bija atstājis iespaidu arī uz mani, jo jutos tik velnišķi skumji šajā pēdējā naktī.

Divi augumi — liels un mazs — iznāca no palmu ēnas mēness apspīdētajā baltajā pludmalē un virzījās uz manu pusi. Mazo es uzreiz pazinu — tas bija Ku Mars. Bet lielais? … Kā gan citādi, protams, Karlsons.

— Labvakar, profesor Hombij, — es teicu, kad viņi bija pienākuši tuvāk.

— Šis mazais nejaucēns tomēr izpļāpājies, — teica Karlsons, uzlicis roku uz Ku Mara sprogainās galvas. — Protiet novērtēt atklātību! … Tas noticis tikai tāpēc, ka viņam pret jums ir milzīgas simpātijas. Bet es arī neesmu jūs piemānījis. Karlsons ir manas mātes uzvārds. Studenta gados man bija šis uzvārds.

— Mēs acīmredzot tiekamies pēdējo reizi. Profesor, atļaujiet jums uzdot vēl vienu jautājumu … Ticiet man, ne jau aiz tukšas ziņkāres. Es gribētu tikt skaidrībā pats ar savām domām un šaubām.

— Jautājiet!

— Kāpēc jūs atteicāties no cīņas? Toreiz — pirms piecpadsmit gadiem?

— A, jūs par to… — Karlsons domīgi sacīja un novērsās. Viņš ilgi lūkojās okeānā uz sudrabā vizuļojošo mēness tiltu. — Uz jūsu jautājumu nav viegli atbildēt, — beidzot viņš teica. — Jūs droši vien domājat, ka biju

nobijies, nobijies no tiem, kuri bija nolēmuši iznīcināt mani un manus biedrus… Bet vai jūs zināt, ko nozīmē atbildība par atklājumu? Es runāju par pētnieka atbildību. Tie, kuri izlauž ceļu uz nezināmo, gandrīz vienmēr iet laikam pa priekšu… Bet tad kādā mirklī dzīve var izvirzīt zinātniekam jautājumu, kas pirmajā brīdī šķiet paradoksāls: vai nav laiks apstāties? Apstāties tāpēc, ka nākamais pētījumu solis vairs nenesīs labumu, bet neskaitāmas nelaimes pasaulei un cilvēcei. Atcerieties kaut vai kodolenerģiju. Fiziķi to bija paguvuši atklāt simt gadu agrāk, nekā vajadzēja. Rezultāts — visdižākais atklājums izvērtās par baismīgiem, nemitīgiem kodoltermiskā kara draudiem pasaulei… Jums jāsaprot, ka cilvēce vēl nebūt nav izaugusi līdz dažām «rotaļlietiņām», kuras zinātnieki steidzas uzdāvināt…

Jums ir tiesības jautāt, kāds tam visam sakars ar okeāna dzīļu ģeoloģijas izpēti, ar kuru nodarbojies kaut kāds profesors Hombijs, un ar kimberlītu atklāšanu Klusā okeāna dzelmē. Diemžēl ir kaut kas kopīgs. Okeāna dzelmē slēpjas vēl daudz brīnumainu pārsteigumu … Man palaimējās, pareizāk sakot, kā par nelaimi, es gandrīz atminēju vienu no vislielākajiem Klusā okeāna noslēpumiem. Es ar to domāju uguns ieloku — vulkānu rindu, kas apjož Kluso okeānu. Kaut kas biedējošs ir tajā devībā, ar kādu zemes dzīļu enerģija miljoniem gadu šeit tiek izmesta laukā. Turklāt kimberlītu atklāšana … Iedomājieties desmitiem tūkstošu kimberlītu krāteru, kas apglabāti zem okeāna ūdeņu slāņa. Es sāku neskaidri nojaust, ka šeit slēpjas planētas dzīlēs notiekošo procesu izpratnes atslēga… Tad pienāca brīdis, kad man vajadzēja sev jautāt: vai nav laiks apstāties? …

Man izdevās pierādīt, ka Klusais okeāns ir milzīga vulkāna krāteris — pats milzīgākais krāteris uz mūsu planētas. Nesenā ģeoloģiskā pagātnē no tās dzīlēm baismīgā izvirdumā tika izsviests vielas sabiezējums, no kura izveidojās Mēness. Izrādījās, ka tas, par ko pirms simt gadiem rakstījis Džordžs Darvins un ko vēlāk daudzas ģeologu paaudzes uzskatīja par fantāziju, ir patiesība. Kad es aprēķināju Klusā okeāna krātera vulkānisko izvirdumu enerģiju, mani pārņēma bailes … Bailes par cilvēci, kura var izstiept roku pēc šīs enerģijas un, protams, netikt ar to galā… Sī enerģija taču ir samērā viegli iegūstama. Droši vien kādreiz, pēc simtiem gadu, zemes dzīļu enerģija kļūs par brīvās un gudrās cilvēces labklājības avotu.

Taču patlaban ceļam uz nezināmo enerģijas okeānu jābūt droši slēgtam no pasaules, kuru plosa naids un aizdomas … Tāpēc es izdarīju to, kas manā vietā būtu jādara ikvienam saprātīgam un godīgam cilvēkam uz Zemes. Es noslēpu no cilvēkiem savu atklājumu, bet tā atslēgas apglabāju Klusā okeāna dzelmē. Tagad spriediet pats — vai profesoram Hombijam bijusi taisnība, kad viņš izlēma atkal kļūt par Karlsonu?

— Bet šī zemes dzīļu enerģija — kas tā ir? — es jautāju, vairs nespēdams apvaldīt savu ziņkāri.

— Nerunāsim vairs par to… Šī enerģija ir viss, kas noslēpies planētas dzīlēs, kas uzslējis kalnus un izveidojis jūras ieplakas … Vulkānu izvirdumi, zemestrīces, kimberlītu krāteri ar dimantiem — tās ir tikai vājas šīs enerģijas atskaņas. Zemes dzīļu enerģija ir vēl briesmīgāka par to velnišķīgo spēku, kas paslēpts ūdeņraža bumbu nāvi nesošajos cilindros …

— Tātad sprādzieni jūsu zinātniskajās stacijās? …

— Nē, nē, tās patiešām bija diversijas. Tās vienīgi paātrināja mariu galīgo lēmumu. Pasaulei, kurā iespējams kaut kas tāds, nevar atstāt mantojumā jaunus atklājumus. Kuģa avārijas laikā man vienam nejauši izdevās izglābties. Viļņi izmeta mani šeit krastā. Es paliku te. Ar savu atklājumu gandrīz vai biju novedis visu cilvēci pie bojāejas sliekšņa. Lai izpirktu savu vainu, nolēmu padarīt laimīgus kaut vai nedaudzus — tos, kuri dzīvoja uz šī zemes stūrīša un kuri mani izglāba. Turklāt šeit, šajā salā, es pats glabāju savu un.. Klusā okeāna noslēpumu.

— Bet viens cilvēks taču praktiski ir bezspēcīgs… Ja nu kāds ies pa jūsu pēdām Klusā okeāna dzīļu pētīšanā .,. Patlaban tiek organizēts tik daudz ekspedīciju …

— Jā, protams… Agrāk vai vēlāk manu atklājumu kādam izdosies atkārtot. Ja tas tiks izdarīts nākamajos gadu desmitos, man atliks vienīgi mierināt sevi ar domu, ka tas nebūšu es, ko cilvēce nolādēs.

— Vai tad nevar kaut ko izdomāt? ..

— Neesmu spējis …

— Tas ir tāpēc, ka jūs esat viens.

— Es neesmu viens, — viņš iebilda, apkampdams Ku Maru. — Kopā ar mani ir viņi visi… Un varu apgalvot — mēs tomēr esam kaut kāds spēks!

— Pareizi, — Ku Mars viņam piekrita.

— Vai jūs gribat teikt: ja kāds mēģinās atkārtot jūsu atklājumu un tuvoties īstenībai, jūs traucēsiet pētniekus tāpat, kā reiz Dimantu korporācija gribēja traucēt jūs?

Viņš sadrūma.

— Iespējams … Jā, iespējams, ka mēs mēģināsim traucēt. Lai gan — ne jau ar tām metodēm, kādas izmantoja Dimantu korporācija. Neprāši ir jāsavalda. Laikus jāsavalda! … Ja nebūs citas izejas, esmu gatavs iejaukties… Jā gan, es un mēs visi…

— Ko gan jūs varētu iesākt?…

— Ak! — viņš moži iesaucās. — Jūs nenovērtējat mūsu spēkus un iespējas. Es jums apgalvoju, ka mēs šo to varēsim … Mans spēks ir tas, ka zinu, kas var notikt… Bet zināt — tas jau nozīmē, ka pratīšu paredzēt…

— Tomēr nepietiek ar notikumu paredzēšanu vien, lai cik precīza tā būtu, — es nepadevos. — Bieži vien ir bezdibenis starp paredzēšanu un reālu iespēju darboties pretī. Kā jūs pārvarēsiet šo bezdibeni? Vai to vispār šajā gadījumā var pārvarēt?

Viņš mani pētoši uzlūkoja.

— Vai jūs gribat, lai daļēji atklāju jums savus… mūsu plānus? Neizdosies… Pateikšu tikai to, ka laiks strādā mūsu labā. Es ceru, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka manu atklājumu tik drīz neizdosies atkārtot. Kamēr esmu dzīvs, Klusā okeāna krātera noslēpums tiks saglabāts.

— Vai jūs nebaidāties, ka es varētu to visu izstāstīt citiem zinātniekiem?

— Nē, — viņš ļoti nopietni atbildēja. — Pirmkārt, tāpēc ka jūs man apsolījāt glabāt Muai noslēpumu, bet jūs taču esat godīgs cilvēks, vai ne?

— Pareizi, — Ku Mars atkal apstiprināja.

— Otrkārt, es jums nepateicu neko tādu, kas varētu … uzvedināt uz pēdām. Es runāju tikai vispārējos vilcienos … Bet tas ir zināms ikvienam ģeologam.

— Tomēr man šķiet, — es teicu, — ka jums nav gluži taisnība. Jūs varētu klusēt par pašu atklājumu, bet jums vajadzētu cīnīties pret netaisnību, panākt, lai tiktu sodīti jūsu biedru bojāejas vaininieki. Pasaulē ir taču arī godīgi cilvēki — pat mūsu valstī. Jūs tiktu atbalstīts. Tāpat vajadzēja pateikt taisnību par dimantu atradnēm. Tie ir nepieciešami visai cilvēcei.

—- Saprotiet jel, — Hombijs, nedaudz sapīcis, iebilda, — ka tas viss ir daudz sarežģītāk un dimanti nav pats galvenais … Arī manu biedru nāve ne, « Uz spēles likts daudz kas lielāks — cilvēces liktenis…

— Jūs neizlemsiet cilvēces likteni, sēdēdams savā salā. Man šķiet, jūs tomēr pārvērtējat savus spēkus… Tiesa gan, sadūries ar mums — mazu Lielās zemes sūtņu grupiņu —, jūs guvāt virsroku; jūs piespiedāt mūs rīkoties tā, kā, pēc jūsu domām, bija vispareizāk un visērtāk… Visērtāk jums. Bet ir taču vēl milzīga pasaule, un tās priekšā jūs esat pilnīgi bezspēcīgs, jo, par spīti visam, jūs esat ārkārtīgi vientuļš. Jūs, profesor, palīdzējāt kļūt laimīgiem šīs salas iemītniekiem. Tā ir taisnība. Bet jūs būtu varējis izdarīt daudz vairāk …

— Nezinu, — Hombijs domīgi teica. — Man šķiet, ka mēs patlaban nespēsim viens otru pārliecināt. Nākotne rādīs … Palieciet sveiki…

Un viņš aizgāja, aizvezdams sev līdzi Ku Māru..i

* * *

Kopš tā laika aizritējis piecpadsmit gadu. Un tagad šis raksts avīzē… Muai vairs nav. «Nākotne rādīs…» Te nu ir atbilde uz mūsu strīdu… Nav vairs Klusā okeāna krātera Noslēpumu Glabātāja, nav viņa mazās kolonijas. Nav arī Ku Mara, kurš pa šiem piecpadsmit gadiem jau bija izaudzis liels …

Varbūt kāds no viņiem tomēr ir izglābies? Varbūt viņi .risi izglābušies, jau sen aizbraukuši uz citām Klusā okeāna salām? Hombijs taču audzināja savus saliniekus, lai viņi arī kļūtu par Klusā okeāna krātera noslēpuma glabātājiem. Varbūt viņš pats arī jau atgriezies Lielajā zemē? …

Nē, man laikam jāpagaida ar atmaskošanu. Vēl jāpagaida kāds laiks … Gads … vairāki gadi… Turklāt, ja viņi patiešām visi ir gājuši bojā, viņiem es tik un tā vairs nespēšu palīdzēt… Vēl nav arī zināms, kā uz to skatītos mana priekšniecība… Es taču toreiz nepabeidzu urbumu. Bet mani ietaupījumi nav lieli. Vai vērts tagad atkal pievērst uzmanību Hombija atklājumam? …

Tā es prātoju, sēdēdams pie atvērta rīta laikraksta un atdzisušas kafijas tases. Es nezināju, vai man ir taisnība vai nav.,.