KORSIKĀŅU BRĀĻI


1841 .gada marta sākumā es devos ceļojumā uz Korsiku.

Neviens ceļojums nav tik ērts un ar skatiem bagāts kā ceļojums uz Korsiku. Iekāpuši kuģi Tulonā, jūs divdesmit stundās jau sasniedzat Ajačo, vai divdesmit četrās — Bastiju.

Tur jūs mitējat vai nopērkat zirgu: mītēts tas jums maksās pieci franki dienā, bet pērkot — simts piecdesmit frankus. Un nav ko apšaubīt šīs mērenās cenas, jo šāds zirgs, vai nu mītēts vai pirkts, tāpat kā slavenais Gaskonas rumaks, kas nolēca no Jaunā tilta Sēnā, spēj veikt tādas lietas, ko neizdarītu ne Prospēro, ne Naubilus, šie Marsa laukuma un Santī skrejceļu varoņi.

Viņš mierīgi soļo pa tādiem ceļiem, kur pats Balma sāktu trīcēt, un pāriet tiltus, kur Oriols bez balansa kārts neriskētu to darīt.

Kas attiecas uz ceļotāju, tad viņam Līkai vajag aizvērt acis un ļaut dzīvniekam vaļu: par briesmām nav ko uztraukties.

Vēl jāpiebilst, ka ar šādu zirgu, kurš tiek visur cauri, jūs ik dienu varat nojāt piecpadsmit jūdžu, pie kam viņš jums neprasa ne ēst, ne dzert.

Laiku pa laikam, kad jūs apstājaties, lai apskatītu vecu pili, ko cēlis kāds dižciltīgais, kāds leģendārs viduslaiku varonis, vai jūs gribat uzskicēt kādu dženovieŠu celtu senlaicīgu torni, jūsu zirgs noplūc pa zāļu kušķim, aplupina kādu kociņu, vai palaiza sūnām apaugušu klinti, un tas ir viss.

Kas attiecas uz naktsmājām, tad te viss ir vēl vienkāršāk: nonācis kādā ciemā, jūs jājat tam cauri pa galveno ciema ielu, izvēlaties māju, kāda jums patīk, un pieklauvējat.

Pēc dažiem mirkļiem mājas saimnieks vai saimniece parādās uz sliekšņa, lūdz jūs ienākt, piedāvā jums pusi no savām vakariņām, ja citas nav, atdod jūsu rīcība savu gultu, un nākamā dienā, pavadot jūs līdz vārtiem, jums vēl pateicas, ka esat apmetušies tieši pie viņa.

Pats par sevi saprotams, ka par kaut kādu atlīdzību nevar būt ne runas: mazāko norādījumu uz to saimnieks uzskatītu par apvainojumu. Ja saimniecības vadītāja ir jauna meitene, jūs varat uzdāvināt viņai kādu zīda lakatu, ar kuru tā izgreznotos, ejot uz Kalvi vai Kortesa svētkiem. Ja jūs ir apkalpojis vīrietis, tad viņš no jums labprāt pieņems nazi vai dunci, ar kuru tas nepieciešamības gadījumā varētu nogalināt savu ienaidnieku.

Vēl nākas ievērot kādu apstākli, proti: vai mājkalpotāji nav saimnieka nabadzīgie radinieki, kas palīdz saimniecībā, par ko saņem pārtiku, dzīvokli un vienu vai divus piastrus mēnesī.

Bet lai neviens nedomā, ka saimniecības, kur strādā viņu īpašnieku piecpadsmitās vai divdesmitās radniecības pakāpes brālēni vai māsīcas, tāpēc būtu sliktāk apkoptas. Nepavisam. Korsika ir gan Francijas departa­ments un tomēr tālu no tā, lai varētu saukt par Franciju.

Kas attiecas uz zagļiem, tad par tiem pat nedzird runājam; par bandītiem — jā; tikai nevajag vienus jaukt ar otriem.-

Jūs varat ceļot uz Ajačo, uz Bastiju, piekāruši pilnu maku ar zeltu pie seglu siksnas, un jūs pārstaigāsit visu salu bez mazākā riska; bet ja jums še kāds ienaidnieks ir pieteicis vendetu, * tad neejiet pat no Okānas līdz Levāko, jo tad es negalvoju par jūsu dzīvību pat šinī divu jūdžu garajā ceļa posmā.

Kā jau teicu, es nonācu Korsikā marta sākumā. Es biju viens: Žodēns bija palicis Romā.

Korsikā es atbraucu no Elbas salas, izkāpu malā Bastijā un par lētu cenu iegādājos sev zirgu.

Es apmeklēju Kortu, Ajačo un, apceļodams Sartēnas provinci, pašreiz biju ceļā no Sartēnas uz Sulakaro.

Šis ceļa gabals nebija garš: ieskaitot visus līkumus un kalnu nozaroju­mus, kas pieslējās galvenajam masīvam, kurš izveido it kā salas mugur­kaulu un kuru man vajadzēja pāriet, — tikai apmēram divpadsmit jūdzes, bez tam es vēl biju pieņēmis pavadoni, lai neapmaldītos krūmājos.

Ap pulkstens pieciem mēs nonācām kalna virsotnē, kas paceļas pār Olmeto un Kulakaro.

Tur mēs uz brīdi apstājāmies.

— Kur jūsu cienībai labpatiktu apmesties? — jautāja mans pavadonis.

Es pametu .skatienu uz ciemu, kura ielās brīvi varēju ieskatīties un kuras man šķita gandrīz vai tukšas; tikai retumis tajās parādījās dažas sievietes, kas gāja steidzīgiem soļiem un apkārt skatīdamās.

Tā kā pēc parastajiem viesmīlības likumiem (par tiem jau minēju) es varēju izvēlēties no visām tām simts vai simts divdesmit mājām, cik bija ciemā, manas acis centās saskatīt tādu, kas man solītu iespējami lielākas

Vendeta — asinsatriebība

ērtības, un es apstājos pie kādas četrstūrainas ēkas, kas izskatījās pēc cietokšņa, kuru virspus durvīm visgar logiem apjoza galerijveidīga izbūve.

Man tas bija pirmais gadījums redzēt šādus nocietinājumus, bet līdz ar to man jāaizrāda, ka Sartēna ir klasiska vendetas zeme.

— Ā, labi, — noteica mans pavadonis, ar acīm sekodams manas rokas norādītajā virzienā, — mēs apmetīsimies pie Savilijas Defranšī kundzes. Jā, jā, jūsu cienības izvēle nav slikta un var redzēt, ka jums šai ziņā netrūkst pieredzes.

Vēl mums jāpasaka, ka šinī astoņdesmit sestajā Francijas departamentā parasti runā itāliski.

— Bet, — es jautāju, — vai tas nebūtu neērti, ja es izlūgtos kādas dāmas viesmīlību, jo ja vien esmu pareizi sapratis, šī māja pieder kādai sievietei.

— Bez šaubām, — viņš izbrīnījies atbildēja, — bet kādas neērtības pēc jūsu cienības domām tur gan varētu rasties?

— Ja šī sieviete ir jauna, — es teicu, vadīdamies pēc zināmām pieklājības jūtām, vai labāk sakot, īstas parīzieša patmīlības dēļ, — vai viena zem viņas jumta pavadīta nakts nevarētu to sakompromitēt?

— Sakompromitēt? — atjautāja mans pavadonis, acīm redzot pūlēdamies izprast šā vārda nozīmi, kuru es tam pārtulkoju itāliski ar to parasto pašpaļāvību, kas raksturo mūs pārējos frančus, kad mums gadas izteikties kādā svešā valodā.

— Un bez šaubām, — es nepacietīgi piebildu, — šī dāma taču ir atraitne, vai ne tā?

— Jā gan, ekselence.

— Nu, lūk, un vai viņa uzņems savā mājā jaunu cilvēku?

1841.gadā man jau bija trīsdesmit un sešarpus gadu un es vēl saucu

sevi par jaunu cilvēku.

— Vai viņa uzņems jaunu cilvēku? — pavadonis atkārtoja manus vārdus. — Brīnums, kas tad viņai no tā, vai jūs esat vecs vai jauns?

Es redzēju, ka, šādi jautādams, netikšu ne pie kādas skaidrības.

— Cik veca ir Savilijas kundze? — es noprasīju.

— Tā ap četrdesmit gadiem.

— Ā, lieliski, — atbildēju es, sekodams savām domām, — vai viņai ir arī bērni?

— Divi dēli, divi stalti puiši.

— Vai es viņus redzēšu?

— Jā, vienu no tiem, kurš dzīvo pie mātes.

— Un otrs?

— Otrs dzīvo Parīzē.

— Cik veci tie ir?

— Divdesmit vienu gadu.

— Abi?

— Jā, viņi ir dvīņubrāļi.

— Ar ko viņi nodarbojas?

— Tas, kurš dzīvo Parīzē, dienās būs advokāts.

— Un otrs?

— Otrs būs korsikānis.

— Ā, — es noteicu, jo man šī atbilde šķita diezgan raksturīga, kaut gan tā tika izteikta pavisam mierīgā balsī. — Nu, labi, iegriezīsimies Savilijas Defranšī kundzes mājā.

Un mēs no jauna turpinājām ceļu.

Pēc desmit minūtēm mēs nonācām ciemā. Te nu es ievēroju kaut ko tādu, ko nebiju varējis saskatīt no kalna virsotnes. Līdzīgi Savilijas kundzes mājai bija nocietinātas arī citas, gan ne ar galeriju (bez šaubām īpašnieku nabadzība neatļāva tiem iekārtot līdzīgu nocietinājumu), bet vienkārši ar bieziem dēļiem, kuri bija novietoti iekšpusē pie logiem un kuros bija izveidoti caurumi, kur izbāzt šautenes. Citi logi bija nocietināti ar sarkanu ķieģeļu krāvumu.

Es pavaicāju savam pavadonim, kā šīs lūkas sauc. Viņš atbildēja, ka tie esot bultlogi, un no šīs atbildes es redzēju, ka korsikāņu vendeta ir daudz senāka nekā pirmie ugunsieroči.

Jo tālāk mēs devāmies pa ciema ielām, jo pats ciems šķita vientuļāks un skumjāks.

Dažas mājas likās bija izturējušas vairākas aplenkšanas, jo sienas bija ložu caururbtas.

Laiku pa laikam šādā ambrazūrā mēs redzējām pazibām ziņkārīgu acu pāri, kas mums nolūkojās pakaļ, bet nebija iespējams pateikt, vai tās bija sievietes vai vīrieša acis.

Beidzot mēs nonācām pie mājas, uz kuru es biju norādījis savam pavadonim un kura patiesi bija staltākā visā ciemā.

Bet viens gan mani pārsteidza, proti: kaut gan ap to stiepās galerija, ko es jau agrāk biju saskatījis, ēka patiesībā nemaz nebija nocietināta, tas ir, logi pavisam neatgādināja ar dēļiem vai ķieģeļiem aizkrautas šaujamlūkas, tie bija vienkārši stikla logi, ko naktīs noslēdza ar koka slēģiem.

Ir tiesa, šajos slēģos varēja saskatīt dažas skrambas, kas, vērīgi aplūkojot, izrādījās ložu caurumi. Bet tie jau bija veci un acīmredzot bija radušies gadus divpadsmit atpakaļ.

Tiklīdz mans pavadonis pieklauvēja, durvis tūdaļ atvērās, nevis nedroši vilcinoties, bet brīvi un plaši, un tajās parādījās kāds apkalpotājs.

Tomēr «apkalpotājs" nav pareizi teikts, man drīzāk gan vajadzēja sacīt — kāds cilvēks.

Apkalpotājs parasti ir tērpts livrejā, bet cilvēks, kas mums atvēra, bija ģērbies samta kamzolī, tādas pašas drēbes biksēs un ādas stulmeņos. Bikses ap vidu bija sajoztas ar raibu zīda jostu, aiz kuras bija redzams spāniešu dunča rokturis.

— Mīļais draugs, — es teicu, — man šķiet, nebūs nepieklājīgi, ja kāds svešinieks, kurš Sulakaro nevienu nepazīst, izlūdzas jūsu kundzes viesmīlību?

— Nē, nekādā ziņā, ekselence, — viņš atbildēja. — Ikviens svešinieks parāda godu tam namam, kurā viņš apstājas.

Tad, pagriezies pret kādu kalponi, kas bija nostājusies aizmugurē, viņš teica:

— Marija, pasakiet Savilijas kundzei, ka še ir kāds franču ceļotājs, kurš izlūdzas viņas viesmīlību.

To teicis, viņš no ieejas durvīm nokāpa pa ārkārtīgi stāvo kāpņu astoņiem pakāpieniem un paņēma mana zirga pavadu.

Es izkāpu no segliem.

— Jūsu ekselence var būt bez rūpēm, — viņš turpināja, — visa bagāža tiks nogādāta jūsu istabā.

II

Es tūdaļ paklausīju šim laipnajam uzaicinājumam paslinkot, kas ir vispatīkamākā ērtība, ko kādam ceļotājam var sagādāt.

Ar pūlēm es uzrāpos pa šaurajām kāpnēm un iegāju mājā.

Kādā gaiteņa pagriezienā es savā priekšā pēkšņi ieraudzīju slaidu, melnās drēbēs ģērbušos sievieti.

Es sapratu, ka šī trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecā, vēl vienmēr skaistā dāma ir pati mājas īpašniece, un apstājos.

— Kundze, — es palocījies teicu, — jums droši vien mana rīcība liekas netaktiska, bet šīs zemes paražas mani atvaino un jūsu kalpotāja uzaicinājums ļauj man uzdrīkstēties.

— Jūs esat mīļš viesis mātei un tikpat mīļš viesis jūs būsit dēlam, — atteica man Defranšī kundze. — Sākot no šā brīža, mans kungs, šī māja ir jūsu rīcībā, un jūs to varat izmantot, it kā tā būtu jūsu īpašums.

. — Es, kundze, izlūdzos jūsu viesmīlību tikai uz vienu nakti, jo rīt agri jau došos ceļā.

8. 38K33 Ns 333

— Jūs, mans kungs, varat darīt, kā jums patīk. Bet es ceru, ka jūs vēl apdomāsities un ka mums būs tas gods paturēt jūs kā viesi uz ilgāku laiku.

Es palocījos otrreizi.

— Marija, — turpināja Defranšī kundze, — aizvediet kungu uz Ludviķa istabu. Iekuriniet tūda) uguni un atnesiet karstu ūdeni.

— Atvainojiet, — piebilda viņa, vērsdamās pie manis, kamēr kalpone grasījās izpildīt dotos rīkojumus, — es zinu, ka nogurušam ceļotājam pirmāmkārtām ir vajadzīgs uguns un silts ūdens. Sekojiet, lūdzu, šai meičai un, ja jums būtu kāda vajadzība, sakiet vien viņai. Pēc stundas mēs ēdīsim vakariņas, un manam dēlam, kurš līdz tam laikam atgriezīsies, būs tas gods apvaicāties, vai jūs to gribat pieņemt.

— Jūs taču, kundze, atvainosit par manu ceļa tērpu.

— Jā, mans kungs, — viņa smaidīdama atbildēja, — bet ar to notei­kumu, ka jūs savukārt atvainosit mūsu lauciniecisko uzņemšanu.

Kalpone jau devās augšā pa kāpnēm.

Es vēlreiz palocījos un viņai sekoju.

Istaba atradās pirmajā stāvā, sētas pusē; logi izgāja uz skaisto dārzu, kas bija apdēstīts ar miršu un lauru krūmiem un kuram pa vidu aizvijās skaists strautiņš, ietecēdams Tavaro upītē.

Tālāk skatu ierobežoja dzīvžogam līdzīga egļu rinda, jo koki bija tik cieši saauguši, ka atgādināja sienu. Kā tas parasti ir gandrīz vai visos itāliešu dzīvokļos, istabas sienas bija balsinātas ar kaļķiem un izgreznotas ar dabasskatu freskām.

Es tūdaļ sapratu, ka šī ir aizbraukušā dēla istaba un ka man to ir ierādījuši kā ērtāko istabu visā mājā.

Kamēr Marija iekurināja uguni un uzsildīja ūdeni, man uznāca vēlēšanās tuvāk izpētīt istabas inventāru, lai pēc visas iekārtas varētu noteikt šās telpas iemītnieka raksturu.

Es tūdaļ stājos pie šā nodoma īstenošanas un, griezdamies uz papēža, piedevu visam savam ķermenim rotējošu kustību, kas man ļāva apskatīt citu pēc cita visus priekšmetus, kas atradās istabā.

Dzīvokļa iekārta bija pilnīgi moderna, kas šinī salas daļā, kur civilizā­cija vēl nav iespiedusies, bija uzskatāms par reti sastopamu luksusu.

Tā sastāvēja no dzelzs gultas ar trim madračiem un spilvenu, dīvāna, sešiem krēsliem, četriem mīkstiem atzveltnes krēsliem, divdurvju grāmatskapja un rakstāmgalda. Tas viss bija pagatavots no magoņkoka un acīmredzot bija labākā Ajačo galdnieka darbs.

Dīvāns krēsli un atzveltnes krēsli bija pārvilkti ar puķotu kolenkoru un šis pats audums bija lietots ari abu logu un gultas aizkariem.

Nebiju vēl beidzis šo apskati, kad Marija izgāja ārā, un es vēl vairāk varēju iedziļināties šis apkārtnes pētīšanā.

Es atvēru grāmatu skapi un atradu tanī visu mūsu lielo dzejnieku darbus.

Tur bija Kornejs, Rasīns, Moljērs, Lafontēns, Ronsārs, Viktors Igo un Lamartins.

Mūsu morālfilozofi: Montēns, Paskals, Labrijē.

Mūsu vēsturnieki: Mezerē, Šatobriāns, Ogustīns Tjerī.

Mūsu zinātnieki: Kivjē, Bedāno, Eli Debomons.

Beidzot vēl daži sējumi daiļliteratūras, starp kuriem es ar zināmu pašlepnumu redzēju arī manu grāmatu „Ceļojuma iespaidi".

Atslēgas bija atstātas visās rakstāmgalda atvilknēs un vienu no tām es atvēru.

Tur es atradu dažus fragmentus no Korsikas vēstures, kādu darbu par vendetas izskaušanu, dažas franču dzejas un itāliešu sonetus — visus rokrakstā. Tas bija vairāk nekā man vajadzēja, un es nācu pie pārliecības, ka ar manu līdzšinējo pētījumu pilnīgi pietiek, lai izdarītu zināmus secinājumus par Ludviķa Defranšī personu.

Tas droši vien bija maiga rakstura, inteleģents, jauns cilvēks, franču reformu piekritējs. Nu arī es sapratu, kāpēc viņš devies uz Parīzi saga­tavoties advokāta karjerai.

Viņa nākotnes plānos, bez šaubām, ietilpa kulturālas dabas reformas. To visu es ģērbdamies pārdomāju. Mans tērps, kuram gan netrūka savdabības, tomēr, kā jau es teicu Defranšī kundzei, bija zināmā mērā jāatvaino.

Tas sastāvēja no melna samta kamzoļa ar vaļējām roku vīlēm, lai būtu vieglāk, ceļojot tveicējošā karstumā, pie kam caur šiem spāņu tērpiem atgādinošiem iegriezumiem bija redzams svītrots zīda krekls. Manas bikses bija no tā paša auduma, un no ceļgalu līdz kāju krumšļiem tās aptvēra šķelti spāņu stulmeņi, kas izšūti ar krāsainiem zīda diegiem. Manai filca cepurei varēja piedot pēc patikas visādas formas, bet visvairāk tā atgādi­nāja itāļu platmales.

Es pašreiz beidzu pārģērbties šai kostīmā, ko tā ērtības dēļ es ieteiktu katram ceļotājam, kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās tas pats cilvēks, kurš mani bija ievedis šinī mājā.

Viņš bija atnācis man paziņot, ka jaunais kungs Lisjēns Defranšī tūdaļ ieradīšoties un izlūdzoties, ja tas mani netraucētu, atļaut viņam to godu mani apsveikt.

Es atbildēju, ka esmu Lisjēna Defranšī rīcībā un par viņa vizīti jutīšos pagodināts.

Nākamajā acumirkli es izdzirdu steidzīgus soļus un gandrīz vai tai pašā brīdī stāvēju mana saimnieka priekšā.

III

Kā jau mans pavadonis bija teicis, tas bija jauns cilvēks — divdesmit vienu gadu vecs, tumšmatis ar melnām acīm, saulē iedegušu seju, drīzāk maza nekā liela auguma, ar brīnišķīgi veidotu figūru.

Traukdamies mani drīzāk apsveikt, viņš bija uzkāpis augšā savā jātnieka tērpā. Mugurā viņam bija zaļas vadmalas svārki un pie jostas piestiprināta patrontvere, kas piešķīra tiem militāras formas iespaidu; viņa pelēkās vadmalas bikses iekšpusē bija oderētas ar krievu ādu un pie zābakiem žvadzēja pieši; šo viņa tērpu vēl papildināja cepure, līdzīga tām, kādas valkā Āfrikas strēlnieki.

Pie jostas vienā pusē karājās ūdens trauks, bet otrā — pistole.

Bez tam vēl vienā rokā viņš turēja vinčesteri.

Viņa virslūpu tik tikko sedza dīgstošo Ūsiņu ēnojums, bet neskatoties uz viņa jaunajiem gadiem, visā viņa figūrā bija tik daudz patstāvības un noteiktības, ka es jutos pārsteigts.

Bija redzams, ka šis cilvēks ir audzis cīņai ar apstākļiem, ka viņš ir radis dzīvot briesmās, nebīstoties, bet arī ne pārāk zemu vērtējot tās; nopietns, tāpēc ka viņš vientuļš un mierīgs, tāpēc ka viņš apzinās savu spēku.

Ar vienu acu uzmetienu viņš bija jau visu redzējis: manu ceļasomu, ieročus, novilktās drēbes un arī tās, ko nule biju uzvilcis.

Viņa skatiens bija straujš un drošs, kā tas parasti mēdz būt cilvēkiem, kuru dzīvība bieži ir atkarīga no acumirkļa.

— Mans kungs, es lūdzu mani atvainot par traucējumu, — viņš teica, — bet tas notika vienīgi ar to labo nodomu apvaicāties, vai jums kaut kas netrūkst. Es vienmēr jūtu tādu kā nemieru, kad pie mums ierodas kāds cilvēks no kontinenta, jo mēs pārējie korsikāņi esam vēl tik mežonīgi, ka tikai ar sirds drebēšanu parādam, sevišķi jums frančiem, to veco viesmīlību, kas, starp citu, drīz būs vienīgā tradīcija, kāda vēl atlikusi no mūsu sentēviem.

— Mans kungs, jūsu bažas ir pilnīgi nepamatotas. Neviens nespētu parādīt ceļotājam un viņa vajadzībām vēl lielāku pretimnākšanu, kā to ir darījusi Defranšī kundze. Bez tam vēl, — es turpināju, savukārt pārlaiž- dams skatienu istabai, — lai nu kur, tikai ne še varētu žēloties par mežonīgajiem tikumiem, uz ko jūs nupat vēl man laipni aizrādījāt. Ja es pa manas istabas logiem neredzētu šo brīnišķīgo ainavu, es varētu domāt, ka atrodos kādā dzīvoklī uz Šosē Dantēnas.

— Jā, — atteica jaunais cilvēks, — tā ir mana nabaga brāļa Ludviķa vājība: viņš mīlēja iekārtoties kā francūzis; bet es šaubos, vai, atgriežoties no Parīzes, šī nabadzīgā kulturālās dzīves parodija to vairs apmierinās, kā tā viņu apmierināja pirms aizbraukšanas.

— Vai jūsu brāļa kungs jau ilgi ir prom no Korsikas? — es jautāju savam jaunajam sarunas biedram.

— Nu jau būs desmit mēneši.

— Vai jūs gaidat to drīz atgriežamies?

— Ne agrāk kā pēc trim vai četriem gadiem.

— Diviem brāļiem, kas, bez šaubām, līdz tam nekad vēl nebija šķīrušies, tas ir pārāk ilgs laiks.

— Jā, it īpaši vēl, ja tie viens otru tā mīl, kā mēs viens otru mīlam.

— Droši vien viņš jūs apciemos vēl pirms studiju beigām.

— Tas ir iespējams, tā vismaz viņš mums solīja.

— Bet katrā gadījumā nebūtu taču nekādu kavēkļu, ja jūs apciemotu viņu.

— Es… nē, es neatstāšu Korsiku.

Un izteiksmē, kā viņš to pasacīja, bija skaidri saklausāma tā tēvzemes mīlestība, kas liek uz visu pārējo pasauli skatīties ar nevērību.

Es pasmaidīju.

— Jums tas liekas savādi, — ierunājās viņš, arī pasmaidīdams, — ka cilvēks negrib atstāt tik nožēlojamu zemi kā mūsējā. Ko lai dara! Es esmu tāds pats šīs salas produkts kā zaļais ozols un oleandrs; man ir nepiecie­šams šis jūras un kalnu smaržām piesātinātais gaiss; man vajag šķērsot šos kalnu strautus, rāpties augšup pa šīm klintīm un klaiņot pa šiem mežiem, man vajag plašuma, man vajag brīvības, ja mani aizvestu uz pilsētu, man liekas, es tur nomirtu.

— Bet kāpēc tik liela atšķirība starp jūsu un jūsu brāļa uzskatiem?

— Pie tik lielas ārējas līdzības, piebilstu jūs, ja viņu pazītu.

— Vai jūs viens otram esat ļoti līdzīgi?

— Tādā mērā, ka mūsu bērnībā tēvam un mātei vajadzēja mūsu drēbām pielikt kādu zīmi, lai varētu atšķirt mūs vienu no otra.

— Bet pieaugot? — es vaicāju.

— Pieaugot, sakarā ar mūsu dažādo dzīvesveidu, radās neliela izšķirība mūsu sejas krāsā, un tas arī bija viss. Vienmēr ieslēdzies, vienmēr salīcis

pār savām grāmatām un zīmējumiem, mans brālis kļuva bālāks, kurpreti es, atrazdamies vienmēr svaigā gaisā un šķērsodams kalnus un ielejas, esmu iededzis.

— Ceru, — es ieminējos, — ka uzticēdami man kādu uzdevumu attiecībā uz Ludviķi Defranšī, jūs man dosit izdevību pašam pārliecināties par šo atšķirību.

— Katrā ziņā un ar lielāko prieku, ja vien jūs gribētu darīt man to patikšanu. Bet atvainojiet, es redzu, ka, paspēdams jau pārģērbties, jūs esat ticis man priekšā, taču pēc ceturtdaļstundas jāsēžas pie vaka­riņām.

— Vai manis dēļ jūs gribat uzņemties pūles pārģērbties?

— Ja nu arī tā būtu, tad jūs varētu pārmest vienīgi pats sev, jo jūs man esat devis paraugu; lai nu kā, pašreiz es esmu jātnieka tērpā, bet labāk būs, ja es apģērbšos parastās kalniešu drēbēs. Pēc vakariņām man mazliet jāaiziet, un tad zābaki ar piešiem man būtu tikai par apgrūtinā­jumu.

— Jūs pēc vakariņām vēl aiziesit? — es jautāju.

— Jā, — viņš atbildēja, — kāda satikšanās…

Es pasmaidīju.

— Ak, ne tāda, kā jūs to domājat; vienkārši — mazas darīšanas.

— Vai jūs domājat, ka es varētu būt tik pašpaļāvīgs un pretendēt uz jūsu atklātību?

— Kāpēc gan ne? Pēc maniem ieskatiem jādzīvo tā, lai nekā nebūtu ko slēpt. Man nekad nav bijis mīļākās un arī nebūs. Ja mans brālis apprecēsies un viņam būs bērni, tad ir ļoti iespējams, ka es palikšu visu mūžu vecpuisī.

Ja turpretī viņš to nedarīs, tad ģimenes dzīvi nāktos nodibināt man, nu, vienkārši tā iemesla dēļ, lai mūsu cilts neizmirtu. Kā es jums jau teicu, — viņš smaidīdams piebilda, — es vēl esmu īsts mežonis un šinī pasaulē ieradies kādus simts gadus par vēlu. Bet es pļāpāju kā žagata un uz vakariņām vēl nebūšu pārģērbies.

— Mēs tomēr varam turpināt, — es pasteidzos piebilst. — Vai jūsu istaba nav iepretī manējai? Tad atstājiet tikai durvis vaļā un mēs varam sarunāties.

— Vēl labāk būs, ja jūs ienāksit pie manis. Es pa to laiku savā blakusistabā pārģērbšos.

Man šķiet, jūs esat liels ieroču cienītājs; nu, lūk, varēsit apskatīt manu kolekciju; tur ir daži diezgan vērtīgi eksemplāri, protams, vēsturiskā nozīmē.

IV

Priekšlikums bija pārāk vilinošs, lai es to nepieņemtu, ja tas sakrita ar manu vēlēšanos salīdzināt abu brāļu istabas. Es pasteidzos sekot mājas saimniekam, kurš atdarījis kādas durvis un gāja pa priekšu, lai rādītu man ceļu.

Man šoreiz likās, ka es esmu iekļuvis īstā arsenālā.

Visa istabas iekārta bija XVI gadsimta stilā. Gulta, virs kuras pacēlās vijveida kolonnu atbalstīts baldahīns, bija aizsegta zaļa damasta aizkariem ar zelta puķēm, arī logu priekškari bija no tā paša auduma; sienas bija tapsētas ar spāņu ādu; kur vien acis metu, visur bija redzami vecvācu meistaru un arī moderni ieroči.

Nepalika vairs nekādu šaubu par šīs telpas iemītnieka raksturu un tieksmēm: tās bija tikpat kareiviskas, cik viņa brāļa daba bija miermīlīga.

— Lūk, — viņš teica, ieiedams savā ģērbistabā, — jūs atrodaties starp trim gadu simteņiem, apskatieties nu! Es, kā jau teicu, apģērbšos kalniešu tērpā, jo tūliņ pēc vakariņām man jāaiziet.

— Un kuri starp šiem zobeniem, kramenīcām un dunčiem būtu tie vēsturiskie ieroči, par kuriem jūs minējāt?

/ — Tādu ir pavisam trīs, bet ņemsim pēc kārtas. Palūkojiet manas gultas galvgalī kādu atsevišķu dunci ar rokturī iedarinātu zīmogu.

— Te tas ir, nu un tad?

— Tas ir Desampjetro ierocis.

— Tas būtu slavenais Desampjetro, Devanīnas slepkava.

— Slepkava! Nē — nogalinātājs.

— Man šķiet, ka tas ir viens un tas pats.

— Varbūt citur, bet tikai ne Korsikā.

— Un šis tiešām ir viņa duncis?

— Redzat! Tajā ir Desampjetro nozīmes, vienīgi Francijas lilijas še vēl trūkst; jūs zināt, ka Desampjetro tika atļauts uzņemt tās savas cilts vapenī tikai pēc Perpiņjānas ielenkšanas?

— Nē, to es nezināju. Bet kā šis duncis nokļuva jūsu rokās?

— O, tas pieder mūsu ģimenei jau trīssimt gadus, pats Desampjetro to uzdāvināja kādam Napoleonam Defranšī.

— Vai jums par šo gadījumu ir kas tuvāk zināms?

— Jā, Desampjetro un mans sencis reiz bija tikuši ievilināti dženoviešu izliktos slazdos; un viņi aizstāvējās kā lauvas; Desampjetro nokrita cepure un kāds dženoviešu jātnieks pašreiz jau pacēla pret viņu vāli, kad mans sencis ietrieca dunci viņa ķiveres spraugā; jātnieks, juzdams, ka ir ievainots, cirta zirgam piešus sānos un aizbēga ar visu Napoleona dunci, kas tik dziļi bija iespiedies brūcē, ka mans sencis to vairs nebija varējis izraut. Bet tā kā šis ierocis viņam, jādomā, bija tik miļš, un viņš pēc tā gauži žēlojās, Desampjetro viņam atdeva savējo. Tātad Napoleons nebija nekā zaudējis, jo šis te, kā jūs pats redzat, ir spāņu darbs un ar to vienā triecienā var izdurt cauri diviem piecfranku gabaliem.

— Vai es varētu pamēģināt?

— Lūdzu.

Es noliku uz parketa vienu uz otra divus piecfranku gabalus un atvēzē­jos spēcīgam cirtienam.

Lisjēns mani nebija maldinājis.

Kad es pacēlu dunci, abi caururbtie naudas gabali bija uzsprūduši dunča galā.

— Nu, skat, — es teicu, — tas patiesi ir Desampjetro duncis. Bet kas mani pārsteidz, ir tas, ka, turēdams rokās šādu ieroci, viņš savas sievas nogalināšanai ir izvēlējies auklu.

— Tad viņam dunča vairs nebija, — atteica Lisjēns, — viņš to bija atdevis manam sencim.

— Pareizi.

— Desampjetro bija jau pāri sešdesmit, kad viņš no Konstantinopoles ieradās Eksā ar to vienīgo nolūku, lai dotu pasaulei lielo pamācību, ka sievietēm nepiederas iejaukties valsts lietās.

Es palocījos, piekrizdams viņam, un noliku dunci atpakaļ.

— Un tagad, — es teicu Lisjēnam, kurš arvien vēl ģērbās — kad Desampjetro duncis ir atkal pakārts uz naglas, mēs varam ķerties pie pārējiem.

— Vai jūs redzat divus līdzās novietotus portretus?

— Jā, tie ir Paoli un Napoleons.

— Nu, lūk, blakus Paoli ģīmetnei karājas zobens.

— Tā ir. 5fV

— Tas ir viņa zobens.

— Paoli zobens! Un tikpat neapšaubāms kā Desampjetro duncis?

— Vismaz tikpat, jo tas ir ticis uzdāvināts gan ne tieši kādam manam sencim, bet manai vecmāmiņai.

— Jūsu vecmāmiņai?, i,

— Jā. Varbūt jums, ir gadījies dzirdēt par to sievieti, kas brīvības kara laikā kāda jauna cilvēka pavadībā ieradās pie Sulakaro torņa.

— Nē, ļaujiet man dzirdēt šo stāstu.

— O, tas ir visai ī^s.,

:.tS jtMKi .rnibimfiiH

— Mums nav vaļas ilgi pļāpāt.

— Es klausos.

— Nu, lūk, šī sieviete kopā ar jauno cilvēku ieradās pie Sulakaro torņa un palūdza pieteikt to Paoli. Bet tā kā Paoli pašreiz bija aizņemts ar vēstuļu rakstīšanu, viņa pie tā netika pielaista, un tā kā sieviete turpināja uzstāties, sardze to noraidīja. Tad Paoli, kurš bija dzirdējis troksni, atvēra durvis un prasīja pēc šā trokšņa cēloņiem.

— Tā esmu es, — teica sieviete, — jo gribu ar tevi runāt.

— Un kas tev būtu man ko teikt?

— Es teikšu tev, ka man ir divi dēli. Vakar es dabūju zināt, ka viens ir kritis cīņā par tēviju, un es nācu divdesmit jūdzes, lai tev atvestu savu otru dēlu.

— Bet tas, ko jūs stāstāt, atgādina Spartu.

— Jā, patiesi še ir daudz līdzības.

— Un kas tā bija par sievieti?

— Mana vecmāmiņa. Paoli atjoza savu zobenu un pasniedza to viņai.

— Lūk, šāda veida atvainošanās sievietei man patīk.

— Viņa bija cienīga saņemt kā vienu, tā otru — vai ne tā?

— Bet nu — šis zobens?

— Ir tas pats, ko Napoleons nesa kaujā pie Piramīdām.

— Bez šaubām, jūsu ģimene to būs ieguvusi tādā pašā ceļā kā dunci un Paolo zobenu?

— Gluži pareizi. Pēc kaujas Bonaparts pavēlēja manam vectēvam, ierindas virsniekam, ar piecdesmit vīriem uzbrukt kādam mameluku pūlim, kas bija salasījies ap savu ievainoto virsnieku. Mans vectēvs izpildīja doto pavēli, izkliedēja mamelukus un atveda virsnieku pie pirmā konsula. Bet kad viņš gribēja savu zobenu iebāzt atpakaļ makstī, tā asmenis, izrādījās, bija lielā mērā sakapāts no mameluku tērauda, ka nekādi vairs nevarēja iekļauties savā gultnē. Tad mans vectēvs aizsvieda maksti ar visu zobenu, kas bija kļuvis cīņai nederīgs. To redzēdams, Bonaparts viņam pasniedza savējo.

— Bet, — es piebildu, — man gan labāk patiktu glabāt mana vectēva sakapāto zobenu, nekā šo virspavēlnieka ieroci, kas saglabājies gluži vesels.

— Pametat skatienu uz priekšu, tur jūs to atrādīsit. Pirmais konsuls pacēla to, lika iedarināt rokturi dimantu, kuru jū^tūr redzat, un atsūtīja mūsu ģimenei līdz ar uzrakstu, k6 varat izlasīt už zobena asmens.

Un patiesi, divu logu starpā karājās pa pusei izvilkts zobens, kurš bija tā sakapāts un salocīts, ka neiekļāvās vairs makstī, tin uz asmens bija šis vienkāršais uzraksts: „Kauja pie Piramīdām, 1798.g. 21.jūlijā."

Šai brīdī tas pats kalpotājs, kurš saņēma mani un pieteica jaunā kunga vizīti, parādījās durvīs.

— Ekselence, — viņš teica vērzdamies pie Lisjēna, — Defranšī kundze liek jums teikt, ka vakariņas ir jau galdā.

— Labi, Grifo, — atbildēja jaunais cilvēks, — sakiet mātei, ka mēs tūdaļ ejam.

Šai brīdī viņš iznāca no savas ģērbistabas tērpies kalniešu samta vamzī, biksēs un stulmeņos, no viņa agrākā tērpa bija atlikusi vienīgi ap vidu apjoztā patrontvere.

Viņš atrada mani aplūkojam divas vienu otrai pretī pakārtas karabīnes, uz kuru laidēm bija lasāms:

,,1819.g. 21.septembrī, pulkstens vienpadsmitos no rīta."

— Vai šīs karabīnes arī ir vēsturiski ieroči? — es jautāju.

— Jā, vismaz mums šie ieroči tādi ir. Viena ir mana tēva karabīne.

Viņš apklusa.

— Un otra? — es vaicāju.

— Un otrā ir manas mātes, — viņš smaidīdams teica. — Bet iesim lejā, jūs zināt, ka mūs gaida. Un, iedams pa priekšu, lai parādītu ceļu, viņš pamāja sekot.

V

Atzīstos — kāpjot lejā, man neizgāja no prāta Lisjēna pēdējā frāze: „Otrā ir manas mātes karabīne."

Tāpēc es vēl vērīgāk nolūkojos Defranšī kundzē, nekā to biju darījis pie mūsu pirmās redzēšanās.

Ieejot ēdamistabā, viņas dēls tai godbijīgi noskūpstīja roku, un viņā saņēma šo goda parādīšanu ar karalisku cieņu.

— Atvaino, māt, — teica Lisjēns, — bet es baidos, ka mēs esam likuši jums gaidīt.

— Katrā ziņā, kundze, tā ir mana vaina, — es palocīdamies teicu. — Lisjēna kungs man parādīja un pastāstīja tik interesantas lietas, ka manu bezgalīgo jautājumu dēļ mēs nokavējām.

— Esat bez rūpēm, — viņa atteica, — es arī tik tikko nonācu; bet, — viņa turpināja, vērsdamies pie sava dēla, - es gribēju tevi drīzāk redzēt, lai uzzinātu, kādas ziņās tev ir no Ludviķa.

— Vai jūsu dēls būtu saslimis? — es jautāju Defranšī kundzei.

— Lisjēns tā domā, — viņa atbildēja.

— Jūs droši vien būsit saņēmis no jūsu brāļa vēstuli? — es vaicāju.

— Nē, — viņa atteica,— un, lūk, tieši tāpēc es baidos.

— Bet kā tad jūs zināt, ka viņš ir nevesels.

— Tāpēc, ka pirms dažām dienām es pats biju sasirdzis.

— Piedodiet šo mūžīgo jautāšanu, bet man tas neko neizskaidro.

— Vai jūs nezināt, ka mēs esam dvīņi?

— Tiešām, mans pavadonis par to teica.

— Vai jūs nezināt, ka šai pasaulē mēs ieradāmies ar kopā saaugušiem sāniem.

— Nē, šis fakts man nebija zināms.

— Nu, lūk, bija vēl vajadzīgs lancetes grieziens, lai mūs vienu no otra atdalītu, un tāpēc, kaut arī mēs tagad esam šķirti, mums tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tā kā fiziskais» vai garīgais iespaids, ko izjūt viens no mums, tūdaļ atsaucas arī uz otru. Un, lūk, šinīs dienās bez kāda iemesla es jutos nomākts, drūms un skumjš un pārcietu savādas sirdssāpes: acīmredzot manam brālim ir uznākušas kādas lielas bēdas.

Izbrīnējies es pavēros jaunajā cilvēkā, kas man stāstīja tik savādas lietas, par kurām viņš pats liekas nešaubījās, arī viņā māte, redzams, bija tādās pašās domās.

Defranšī kundze skumji pasmaidīja un teica:

— Klāt neesošie ir Dieva rokās. Pats galvenais ir tas, ka tu esi pārliecināts — viņš ir dzīvs.

— Ja viņš būtu miris, es viņu būtu redzējis, — mierīgi noteica Lisjēns.

— Un tu, dēls, man to tūdaļ būtu pateicis.

— Bez kavēšanās, māt, es jums to zvēru.

— Labi… Atvainojiet, mans kungs, — viņa piebilda, vērsdamās pie manis, — ka es kā māte jūsu priekšā nespēju apslēpt manas bažas. Tas ir tāpēc, ka Ludviķis un Lisjēns ir ne tik vien mani dēli, bet arī mūsu dzimtas pēdējās atvases… Esiet tik laipns apsēsties no manis pa labi… Lisjēn, sēdies tu še.

Un Defranšī kundze norādīja jaunajam cilvēkam uz viņai pa labi esošo tukšo vietu.

Mēs apsēdāmies vienā galā pie gara galda, kura otrā galā bija klātas sešas vietas pārējiem ģimene^ locekļiem, tas ir, personām, kas korsikāņu bagātākajos namos ieņem vidēju stāvokli starp saimniekiem un kalpotājiem.

Galds bija bagātīgi klāts. Man jāatzīstas, ka lai gan man ļoti gribējās ēst, es tīri mehāniski remdināju savu izsalkumu, jo manas citā virzienā nodarbinātās domas neļāva pilnīgi izgaršot šā galda gastronomiskās fineses.

Un patiesi, man likās, ka, ienākot šinī mājā, es esmu ienācis kādā svešā pasaulē, kurā dzīvoju kā sapnī.

Kas gan šī bija par sievieti, kurai bija sava šautene kā kareivim?

Kas tas bija par brāli, kurš pārdzīvoja tās pašas sāpes, ko izjuta otrs brālis trīssimt jūdžu tālumā?

Un kas tā bija par māti, kura lika dēlam zvērēt, ka viņš tai tūdaļ teiks, ja redzēs viņas otru dēlu mirušu?

Jāpiekrīt, ka šajās dīvainībās, ko man nācās piedzīvot, bija pietiekami daudz materiāla visādām fantāzijām.

Bet manīdams, ka mana klusēšana top jau nepieklājīga, es pacēlu acis un papurināju galvu, it kā gribētu atkratīties no visām šīm domām.

Māte ar dēlu tūdaļ redzēja, ka es gribu iesākt sarunu.

— Un jūs esat nodomājis apceļot Korsiku? — ieprasījās Lisjēns, it kā atsākdams nule pārtraukto sarunu.

— Jā, kā redzat; jau ilgāku laiku es biju nodomājis to darīt un beidzot esmu ķēries pie šā plāna īstenošanas.

— Goda vārds, jūs esat labi darījis pasteigdamies, jo vēl pēc dažiem gadiem, ņemot vērā franču gaumes un tikumu iesakņošanos, tie, kas še ieradīsies, meklēdami Korsiku, to vairs neatradīs.

— Bet, — es piebildu, — ja arī senajām nacionālajām paražām kultūras priekšā vajadzētu atkāpties kādā salas nostūrī, tad katrā ziņā tā būtu Tavaro ieleja Sartēnas provincē.

— Jūs tā domājat? — smaidīdams jautāja jaunais cilvēks.

— Jā, man šķiet, ka tas viss, ko es pašreiz ap sevi redzu, ir skaista un ievērojama seno Korsikāņu tikumu ainava.

— Jā gan, un tomēr. Starp manu māti un mani, neskatoties uz četrsimt gadu tradīcijām, šinī pašā ar galeriju un šaujamām spraugām nocietinātā mājā franču gars ir uzmeklējis manu brāli, nolaupījis mums to un aizvedis uz Parīzi, no kurienes viņš atgriezīsies kā advokāts. Tai vietā, lai dzīvotu savās tēva mājās, viņš apmetīsies Ajačo un sāks praktizēt. Ja viņam būs talants, viņš tiks iecelts par karalisko prokuroru; tad viņš sāks vajāt tos nabaga velnus, kas, kā še mēdz teikt, ir pārorientējušies. Viņš samainīs slepkavu ar nogalinātāju, tāpat kā jūs to vēl nesen darījāt. Likuma vārdā viņš pieprasīs to galvas, kas būs darījuši to, ko viņu tēvi uzskatīja par goda lietu; Dieva tiesas vietā viņš nodibinās cilvēku tiesu un vakarā, kad viņš būs apgādājis bendēm atkal vienu galvu, viņš domās, ka ir izdarījis zemei pakalpojumu un pienesīs savu akmeni kultūras tempļa celšanai… kā mūsu prefekts saka… Ak, Dievs! Ak, Dievs!

Un jaunais cilvēks pacēla acis pret debesim, kā to varbūt darīja Hanibāls pēc Zarnas kaujas.

— Bet jums man jāpiekrīt, — es iebildu, — ka Dievs ir gribējis pretešķības līdzsvarot, jo, radīdams jūsu brāli kā jaunu principu piekritēju, viņš jūsos ir devis veco paražu aizstāvi.

— Jā, bet kas man teiks, vai mans brālis drīzāk nesekos sava krusttēva piemēram nekā manējam. Un es pats, vai es neļaujos pavedināt sevi uz tādām lietām, kas nav Defranšī vārda cienīgas.

— Jūs! — es izbrīnā iesaucos.

— Ak, Dievs! Nu, protams! Vai jūs gribat, lai es jums pasaku, ko jūs esat nācis meklēt Sartēnas provincē?

— Sakiet.

— Jūs esat nācis ar jūsu kultūras cilvēka ziņkāri, kā mākslinieks vai dzejnieks; es nezinu, kas jūs esat un jums to arī neprasu; ja gribēsit, jūs mums to pateiksit atvadoties, pretējā gadījumā kā mūsu viesis jūs varat arī klusēt, šai ziņā jums ir pilnīga brīvība… Nu, lūk, jūs esat ieradies tai cerībā atrast kādu ciemu, kur plosās vendeta un kuram būtu sakars ar kādu oriģinālu bandītu, kā to mums tēlo Merimē savā „Kolombā".

— Jā, jā, bet man liekas, ka es tik aplam nebūšu maldījies, — es atbildēju, — vai nu es esmu slikti redzējis, vai arī jūsu māja visā ciemā ir vienīgā, kas nav nocietināta.

— Tas pierāda, ka arī es pats sāku izvirst: mans tēvs, mans vectēvs, mans vecvectēvs un ikviens no maniem senčiem būtu pieslējies vienai vai otrai pusei, kādās nu jau desmit gadus mūsu ciems ir sadalījies. Nu, lūk, vai jūs zināt, kāda loma ir man visā šai nažu un dunču dūrienu un šāvienu jūklī? Es esmu šķīrējtiesnesis. Jūs esat ieradies Sartēnas provincē, lai redzētu bandītus, vai ne tā? Labi, nāciet Šovakar man līdzi un es jums vienu tādu parādīšu.

— Kā! Jūs atļaujat man sevi pavadīt?

— Ak, Dievs! Nu, protams, ja jums tas sagādā prieku, tas viss ir atkarīgs vienīgi no jums.

— Ar lielāko patiku es pieņemu šo priekšlikumu.

— Bet kungs būs noguris, — ieminējās Defranšī kundze, uzmezdama dēlam skatienu, it kā gribētu dalīties ar viņu kaunā, ko tas juta, redzot izirstam korsikāņu tikumus.

— Nē, māt, nē, gluži otrādi, viņām jānāk, un kad kādā Parīzes salonā šā kunga klātbūtnē būs runa par briesmīgajām vendetām un nežēlīgajiem korsikāņu bandītiem, kas vēl tagad esot Ajačo un Bastijas mazo bērnu bubulis, tad vismaz viņš varēs paraustīt plecus un pastāstīt, kā tas patiesībā ir.

— Bet kas izsauca šo lielo ķīviņu, kurš pašreiz, cik es no jūsu vārdiem noprotu, grasās dzist.

— Ak, — teica Lisjēns, — šādās ķildās galvenā lieta nav iemesls, bet gan sekas. Ja garām lidojošā muša ir bijusi par cilvēka nāves cēloni, cilvēks tomēr ir un paliek beigts.

Es manīju, ka viņš pats vilcinājās man paskaidrot, kādi ir bijuši cēloņi šai nežēlīgai ķildai, kas nu jau desmit gadus bija Sulakaro ciema nelaime.

Pats par sevi saprotams, jo diskrētāks viņš likās, jo neatlaidīgāk es uzstājos.

— Un tomēr, — es teicu, — šai ķildai tomēr .vajadzēja savu iemeslu. Bet vai tas būtu noslēpums?

— Ak, Dievs, nē. Tas viss sākās starp Orlandi un Kolonas dzimtām.

— Kāda iemesla dēļ?

— Nu, lūk, no Orlandi putnu sētas bija izsprukusi kāda vista un pārlaidusies pie Kolonas vistām.

Orlandi atprasīja savu vistu, Kolonas apgalvoja, ka tā ir viņu. Orlandi piedraudēja iesūdzēt tos miertiesā un likt tiem zvērēt.

Tad vecāmāte, kas turēja vistu, apgrieza tai kaklu un iesvieda savai kaimiņienei sejā, teikdama: •

„Nu, labi, ja tā ir tava, tad ēd viņu!"

Kāds Orlandi, paņēmis vistu aiz kājām, gribēja ar to zvelt tai, kas vistu bija iesviedusi viņa māsai sejā. Bet taisni tai brīdī, kad viņš pacēla roku, kāds Kolona, kura bise par nelaimi bija pielādēta, izšāva un viņu noga­lināja.

— Un cik cilvēku dzīvības šī saskriešanās jau ir prasījusi?

— Pavisam ir jau nogalinātas deviņas personas.

— Un tas viss nieka vistas dēļ, kuras vērtība ir divpadsmit sū?

— Bez šaubām, bet es jau jums nupat vēl teicu, ka tas nebija iemesls, bet gan rezultāts.

— Tā kā jau deviņas personas jau nogalinātas, tad droši vien vajag vēl desmito?

— Acīmredzot ne, ja jau es esmu kļuvis par vidutāju, — atteica Lisjēns.

— Droši vien pēc vienas vai otras dzimtas lūguma.

— O, nē, par mana brāļa lūgumu, kuram par to ir ieminējušies pie zīmogglabātāja. Sakiet man, kāda velna pēc tie tur Parīzē noņemas ap to, kas notiek kādā nožēlojamā korsikāņu ciemā? Tas ir prefekts, kurš ar mums ir izspēlējis šo joku, aizrakstīdams uz Parīzi: sak, man vajag tikai teikt vienu vārdu un viss beigsies kā vodeviļā — ar laulībām un publisku dziedāšanu. Tad būs griezušies pie mana brāļa, kurš tad arī uzķērās uz šā āķa un atrakstīja man, ka viņš par mani esot ieķīlājis savu godavārdu. Nu, ko jūs vēl gribat! — piebilda jaunais cilvēks, paceldams galvu, — līdz šim še vēl nekad nav varējuši teikt, ka tad, ja kāds Defranšī ir devis vārdu par savu brāli, tas nebūtu bijis dotā vārda cienīgs.

— Tad jau jūs esat visu nokārtojis.

— Es baidos, ka tā tas ir.

— Un mēs šovakar, droši vien, redzēsim vienas partijas vadoni.

— Pareizi, pagājušajā naktī es tikos ar otru.

— Vai tas, kuru sastapsim, ir kāds Orlandi vai Kolona?

— Orlandi.

— Un tas būs tālu no šejienes?

— Vinčetello Distrija pils drupās.

— Ā, pareizi, man stāstīja, ka šīs drupas esot šeit kaut kur tuvumā.

— Apmēram vienu jūdzi no šejienes.

— Tātad trīsceturtdaļstundā mēs esam tur?

— Tas ir visaugstākais.

— Lisjēn, — piebilda Defranšī kundze, — neaizmirsti, ka tu spried pēc sevis. Tev kā kalnietim nevajag pat trīsceturtdaļstundas; bet mūsu viesis nevarēs izsekot pa ceļiem, kādus tu ej.

— Tas taisnība; tad mums aizies vismaz pusotra stunda.

— Tāpēc jūs nedrīkstat velti tērēt laiku, — noteica Defranšī kundze, pavērdamās pulkstenī.

— Atļaujiet, māt, ka mēs no jums atvadāmies, — teica Lisjēns.

Viņa pasniedza tam roku, ko Lisjēns noskūpstīja tikpat godcienīgi kā

ienākot.

— Ja nu tomēr, — viņš piebilda, — jums labāk patiktu mierīgi pabeigt vakariņas, tad doties savā istabā un, kājas sildot, mierīgi baudīt savu cigāru…

— O, nē, nē! — es iesaucos. — Velns lai parauj! Jūs man esat apsolījuši bandītu; un tā man vajag.

— Labi, tad ņemam mūsu bises un dodamies ceļā!

Es godcienīgi atsveicinājos no Defranšī kundzes, un mēs izgājām Grifo pavadīti, kurš mums rādīja uguni.

Sagatavošanās ceļam bija īsa. Es apjozu ceļa jostu, ko sev biju licis pagatavot Parīzē; pie tās karājās medību duncis un vienā pusē bija pulvernīca, bet otrā ložu maks.

Lisjēns bija apjozis savu patrontveri un apbruņojies ar Mantonas divstobru bisi; galvā tam bija smaila cepure, kas, spriežot pēc izšuvumiem, bija kādas Sulakaro Penelopes šedevrs.

— Vai man būs jāpavada Jūsu Ekselence? — jautāja Grifo.

— Nē, tas nebūs vajadzīgs, — atbildēja Lisjēns, — bet atsien Dimantu; var gadīties, ka viņš uzceļ kādu fazānu un šādā mēnesnīcā var šaut kā gaišā dienā.

Pēc dažiem acumirkļiem liels spāņu sugas suns, smilkstēdams aiz prieka, lēkāja ap mums.

Mēs pagājām aptuveni desmit soļus.

— Vēl kas, — teica Lisjēns atgriezies, — pasaki ciemā, ja kalnos dzird dažus šāvienus, ka šāvēji esam mēs.

— Esiet bez rūpēm, ekselence.

— Bez šā brīdinājuma, — piebilda Lisjēns, — ciemā varētu domāt, ka ienaids ir uzliesmojis no jauna, un mēs drīz vien dzirdētu mūsu šāvienus atbalsojamies Sulakaro ielās.

Mēs pagājām vēl gabaliņu, tad nogriezāmies pa labi uz maza kājceliņa, kas veda taisni kalnos.

VI

Bija vēl pats marta sākums, tomēr laiks pieturējās jauks, un ja mūs nespirdzinātu vieglā vēsmiņa, kas atnesa līdz sāļā jūras ūdens veldzinošo smaržu, mums būtu bijis karsti.

Aiz Dekaņas kalna žilbinoši spožs uzlēca mēness, pārpludinādams nogāzi, kas pārdala Korsiku divās daļās, vai, pareizāk sakot, no vienas salas izveido divi novadus, kas viena ar otru ir mūžīgā karā, vai vismaz naidīgās attiecībās.

Līdz ar to, ka mēs pacēlāmies arvien augstāk un ka aizas, pa kurām aizvijās Tavaro, iegrima acīm necaurredzamā tumsā, mūsu skatienam atklājās mierīgi dusošā Vidusjūra, kas līdzīgi milzīgam, satumsušam tērauda spogulim aizgūla līdz apvārsnim.

Kļuva dzirdamas dažas īpatas naktsskaņas, kas dienu vai nu tiek nomāktas no pārējiem trokšņiem, vai arī patiesībā atmostas līdz ar krēslas iestāšanos. Uz Lisjēhu, kurš ar tām bija apradis un tās pazina, skaņas neatstāja nekāda iespaida; bet mani, kam viss bija svešs, tās pilnīgi pārsteidza un sacēla manī to jūtu spriegumu, kas liek vērot visu apkārtni ar kāpinātu interesi. J

..:)iv ba Ai «jtide

Beidzot nonācām kādā vietā, kur ceļš šķīrās: viens likās gāja apkārt kalniem, bet otrs, tik tikko saredzams kājceliņš, nogriezās taisni kalnos. Lisjēns apstājās un teica:

— Nu, redzēsim, vai jums ir kalnieša solis?

— Solis gan, bet ne acs.

— Tātad jums reibst galva?

— Jā, bezdibenis mani neatvairāmi pievelk.

— Nu, tad mēs varam izvēlēties šo taku, bezdibeņu te nav nekādu, bet gan vienīgi grūtākas pārejas.

— O, tas mani nebaida.

— Tad ejam še, tas mums ietaupīs trīsceturtdaļstundas ceļa.

— Ejam!

Lisjēns pirmais devās uz priekšu — cauri ozolu birzītei, un es viņam sekoju.

Soļus piecdesmit sešdesmit mums pa priekšu skrēja Dimants, apsirodams mežu drīz pa labi, drīz pa kreisi; tad atkal, izlēcis uz celiņa, viņš priecīgi vēdināja asti, it kā gribētu teikt, ka, uzticēdamies viņa instinktam, mēs bez kādām briesmām mierīgi varam turpināt ceļu.

Bija redzams, ka Dimants tikpat labi bija iedresēts medīt divkājainu, kā arī četrkājainu medījumu — gan bandītus, gan meža zvērus.

Lai parādītu Lisjēnam, ka korsikāņu tikumi man nav gluži sveši, es par šo savu novērojumu ieminējos Lisjēnam.

— Jūs maldāties, — viņš atteica. — Ir taisnība, ka Dimants dzen pēdas gan cilvēkam, gan zvēram, tikai cilvēki, ko viņš medī, nav viss bandīti, bet šādas trīs ļaužu sugas: žandarmi, volontieri un kumēdiņu rādītāji.

— Kā, — es jautāju, — vai tad Dimants ir bandītu suns?

— Tā ir, kā jūs sakāt. Dimants piederēja kādam Orlandi, kuram es dažreiz uz lauku aizsūtīju pulveri, lodes un vēl citas bandītam nepie­ciešamas lietas. Beidzot kāds Kolona to nogalināja un nākamajā rītā suns atskrēja pie manis, jo tas bija paradis nākt mūsu mājā, un drīz vien ar mani sadraudzējās. > L

— Bet man liekas, ka pa manas vai, pareizāk sakot, pa jūsu brāļa istabas logu es redzēju kādu citu suni.

— Ā, jā, tas ir Brisko; viņam ir tās pašas īpašības kā šim; tikai tas suns man ir no kāda Kolonas, ko nogalināja ķājds Orlandi. Un tā nu iznāk, ka, ejot sastapties ar kādu no Kolonām, es ņemu līdz Brisko, bet ja man ir darīšana ar Orlandi, es palaižu vaļā Dimantu. Ja nelaimīgā kārtā gadās tos palaist v^ļā abus reizē, tie ēd viens otru nost. Tā, lūk, — piebilda Lisjēns, rūgti smaidīdams, — cilvēki var saprasties, salīgt mieru, iet kopā pie dievgalda, bet šie suņi nekad neēdīs no viena trauka.

— Lieliski, — es piebildu smiedamies, — tie ir īsti korsikāņu suņi; bet man liekas, ka Dimants, kā visi kautrīgie, bēg no mūsu uzslavas: kamēr mēs par viņu esam sākuši runāt, es to vairs neesmu redzējis.

— Ā, — teica Lisjēns, — par to nebēdājiet, es zinu, kur viņš ir.

— Bet kur gan, ja atļauts vaicāt?

— Viņš ir pie Mučo.

Riskēdams apnikt ar pastāvīgo jautāšanu savam sarunu biedram, es jau gribēju griezties pie tā, kad pēkšņi atskanēja tik- garš un bezgala žēls kauciens, ka es nodrebēju un, uzlikdams roku manam biedram uz pleca, apstājos.

— Kas tas? — es jautāju.

— Nekas. Tas ir Dimants, kas tur raud.

— Un par ko?

— Par savu kungu… Vai jūs domājat, ka suņi ir cilvēki un spēj aizmirst tos, kas viņus mīlējuši.

Atkal atskanēja Dimanta gaudošana — vēl ilgāka un žēlāka nekā pirmo reizi.

— Pareizi, — es piebildu, — jūs man jau teicāt, ka viņa kungs ir nogalināts un tagad mēs tuvojamies vietai, kur tas ir noticis.

— Pilnīgi pareizi, un Dimants ir pametis mūs, lai aizskrietu pie Mučo.

— Ak, tam Mučo ir kaps?

— Jā, tas ir monuments, ko garāmgājēji ceļ uz katra nogalināta atdusas vietas, uzmezdami tai akmeni vai kādu koka zaru. Un tā, lūk, iznāk, ka tai vietā, lai zem lielā izlīdzinātāja — laika — soļiem pamazām saplaktu, kā tas parasti notiek ar citu kapiem, upura kapa kopa aug arvien lielāka un top par mūžīgu atriebības simbolu, kas nemitīgi runā ar tuvāko piederīgo sirdīm.

Vēl trešo reizi atskanēja suņa gaudošana,' bet šoreiz tik tuvu, ka man gribot negribot bija jānodreb, kaut gan es tagad zināju tās iemeslu.

Un patiesi — kājceliņa pagriezienā soļus divdesmit mums priekšā balti spīdēja četras piecas pēdas augsta, no akmeņiem sakrauta piramīda. Tā bija Mučo.

Šā savādā monumenta piekājē sēdēja Dimants ar izstieptu kaklu un atvērtu rīkli. Lisjēns dabūja akmeni un, cepuri noņēmis, tuvojās akmeņu kaudzei.

Es darīju tāpat, visos sīkumos sekodams viņa priekšzīmei.

Nonācis pie piramīdas, viņš nolauza zaļu ozola zaru, uzmeta vispirms akmeni, tad zaru un ar īkšķi ātri pārmeta sev krusta zīmi, kā tas korsikāņiem parasts un kā to kritiskos apstākļos mēdza darīt arī Napo­leons.

Es imitēju katru viņa kustību. Tad mēs klusi un domīgi turpinājām ceļu.

Dimants palika aiz mums.

Pēc apmēram desmit minūtēm mēs dzirdējām vēl vienu pēdējo kaucienu un nu drīz vien Dimants, asti iemiedzis un ar purnu zemi ošņādams, paskrēja mums garām un simts soļus tālāk metās sānis, uzņemdamies no jauna savus izlūka pienākumus.

VII

Pamazām mēs virzījāmies uz priekšu un, kā jau man Lisjēns bija aizrādījis, kalnu taka kļuva arvien stāvāka.

Redzēdams, ka labāk būs paturēt abas rokas brīvas, es uzmetu bisi uz pleca. Mans pavadonis turpināja ceļu savā nodabā un likās nemaz nemanīja, kādas grūtības mums nākas pārvarēt.

Tā kādu laiku kāpdami pa klintīm un tverdamies pie saknēm un vītenājiem, mēs beidzot nonācām uz kāda paaugstinājuma, virs kura pacēlās vecu mūru drupas. Tās bija mūsu ceļa mērķis — Vičentello Distrija pils drupas.

Tad vēl pēc piecu minūšu ilga kāpiena, kas bija vēl grūtāks un stāvāks nekā pirmais, Lisjēns sasniedza pēdējo terasi un, pastiepis roku, uzvilka mani pie sevis.

— Nu, lūk, — viņš teica, — tas ir vairāk nekā no jums kā no parīzieša varēja sagaidīt.

— Tas rodas no tā, ka šis parīzietis, pirms veikt pēdējo distanci, ir jau veicis vairākas šāda veida ekskursijas.

— Tas taisnība, — teica Lisjēns smiedamies, — jums taču Parīzes tuvumā ir kalnājs, ko sauc par Monmartru.

— Jā, bet, izņemot Monmartru, kuru es nemaz negribu noklusēt, es esmu kāpis arī vēl citos kalnos: Rigi, Faulhornā, Gemmi, Vezuvā, Etnā un Stromboli.

— Nu, lūk, tagad jūs esat tas, kas savukārt mani noniecināt, ka es nekur citur neesmu kāpis kā tikai Rotondas kalnā. Bet lai nu kā — mēs esam galā. Pirms četriem gadu simteņiem mani senči būtu atvēruši jums pils vārtus un teikuši: „Esiet sveicināti mūsu pilī."

Šodien viņu pēcnācējs parāda jums šos gruvešus un saka: „Esiet sveicināti mūsu pils drupās!"

— Vai tad šī pils pēc Vinčentello Distrija nāves piederēja jūsu ģimenei? — es jautāju, atkal uzsākdams sarunu.

— Nē, bet pirms viņa dzimšanas tā bija visu mūsu ciltsmātes, slavenās Lisjēna Defranšī atraitnes Savilijas dzīvesvieta.

— Vai Filipīnī rakstos nav par šo sievieti kāds briesmīgs nostāsts?

— Jā… Ja austu rīts, jūs no šejienes pat varētu saskatīt Devalla pils drupas; tās pils, kur mita sinjors Džudis, — tikpat ienīsts, cik viņa bija visu mīlēta; tikpat neglīts, cik viņa bija skaista. Viņš viņā iemīlējās un tā kā viņa nesteidzās atbildēt tam ar pretmīlu pēc viņa iegribas, viņš brīdināja to, ka ja līdz zināmam laikam tā nebūs izšķīrusies kļūt par viņa sievu, viņš to aizvedīs ar varu. Savilija izlikās, ka piekristu tam un ielūdza viņu pusdienās. Džudis savā laimes reibumā pavisam aizmirsdams, ka šo glaimojošo ielūgumu viņš bija panācis tikai ar draudiem, paklausīja uzaicinājumam un ieradās tikai dažu kalpotāju pavadīts. Vārti aiz viņiem tūdaļ tika noslēgti un pēc piecām minūtēm Džudis kā cietumnieks bija ieslodzīts pazemē.

Es pagāju dažus soļus norādītajā virzienā un atrados pagalmam līdzīgā četrstūrī.

Pa plaisām, ko mūros bija izgrauzis laika zobs, mēnesnīca meta uz drupām piekaisīto klonu lielus, gaišus plankumus. Viss pārējais pagalms slēpās augsto mūru biezajā ēnā.

Lisjēns izvilka pulksteni.

— A, «— viņš teica, — mēs esam atnākuši divdesmit minūtes par agru. Piesēdīsim, jūs būsit piekusis.

Mēs apsēdāmies vai, pareizāk sakot, atgūlāmies uz zāļainas nogāzei iepretī lielai mūra spraugai.

— Bet man liekas, — es griezos pie sava biedra, — ka jūs vēl nepa­beidzāt iesākto stāstu.

— Nē, — atteica Lisjēns. — Un tā, lūk, katru rītu un katru vakaru Savilija nokāpa pagrabā, kas atradās līdzās telpai, kur bija ieslodzīts Džudis, pie kam abas telpas šķīra vienīgi režģu starpsiena; še viņa izģērbās pilnīgi kaila un, demonstrēdama savu skaistumu, gūsteknim teica: „Saki man, Džudi, kā gan tik neglīts cilvēks kā tu, vispār varēji iedomāties šo visu reiz saukt par savu?" Šī mocība turpinājās trīs mēnešus, ik dienu atkārtodamās divas reizes.

Bet trešā mēneša beigās, pateicoties kādas istabmeitas palīdzībai, Džudim izdevās izbēgt. Viņš atgriezās ar visiem saviem vasaļiem, kuru tam bija vairāk nekā Savilijai, ieņēma pili un dabūjis savā varā Saviliju, lika to kailu ieslodzīt milzīgā dzelzs būrī, ko novietoja uz krustceļa Boka Dicilača mežā, pie kam viņš pašrocīgi piedāvāja būra atslēgu katram garāmgājējam, ko iekārdināja Savilijas skaistums: trīs dienas ilga šī publiskā prostitūcija, un tad Savilija bija mirusi.

— Nu, lūk, — es piebildu, — man liekas, ka jūsu senči prata lieliski atriebties un ka viņu pēcnācēji, kas savstarpēji nogalina vienkārši ar karabīnes šāvienu vai dunča dūrieniem, uzskatāmi jau par mazliet deģenerētiem.

— Drīz vien pienāks tas laiks, kad tie viens otru nemaz vairs nenogalinās. Bet, — piebilda jaunais cilvēks, — vismaz mūsu ģimenē tas tā nav noticis. Abi Savilijas dēli, kas atradās Ajačo pilsētā, viņu tēvoča apsardzībā tika uzaudzināti par īstiem korsikāņiem un turpināja cīņu ar Džudi dēliem. Šis karš vilkās četrus gadsimtus un izbeidzās tikai tad, kā jūs to redzējāt pēc atzīmes uz mana tēva un mātes karabīnēm, 1819.gada 21.septembrī pulkstens vienpadsmitos no rīta.

— Jā gan, es atceros šo uzrakstu, par kuru līdz šim vēl neesmu dabūjis jūsu paskaidrojumu, jo tiklīdz es to biju izlasījis, mums vajadzēja iet lejā vakariņās.

— Nu, redzat, no Džudi ģimenes 1819.gadā bija atlikuši vēl divi brāļi, turpretī no Defranšī ģimenes bija atlicis tikai mans tēvs, kurš apprecēja savu māsīcu. Trīs mēnešus pēc šīm laulībām Džudi nolēma dot mūsu ciltij pēdējo cirtienu. Viens no viņiem paslēpās uz Olmedo ceļa, lai sagaidītu manu tēvu, kas atgriezās no Sartēnas; tai pašā laikā otrs, izmantodams mana tēva prombūtni, grasījās uzbrukt mūsu mājai. Šis plāns arī tika īstenots, bet iznāca citādāk, nekā uzbrucēji bija domājuši.

Mans tēvs bija ticis brīdināts un bija par sevi nomodā. Arī manai mātei bija jau laikus paziņots: viņa tūdaļ sapulcēja mūsu ganus, un šā divkāršā uzbrukuma brīdī mēs bijām paspējuši sagatavoties uz aizstāvēšanos: mans tēvs kalnos un mana māte manā istabā. Un, lūk, pēc piecu minūšu ilgas cīņas abi brāļi Džudi krita: viens no mana tēva, bet otrs no manas mātes rokas.

Redzot krītam savu ienaidnieku, mans tēvs izvilka pulksteni, tas rādīja vienpadsmito stundu. Arī mana māte, nogāzusi savu pretinieku, palūkojās sienas pulkstenī, kas tāpat rādīja vienpadsmito stundu. Viss bija beidzies vienā un tai pašā minūtē; Džudi ģimenes vairs nebija un līdz ar to šī cilts bija iznīcināta.

Uzvarētāja Defranšī dzimta tagad varēja dzīvot mierīgi un tā kā godam bija izpildījusi savu uzdevumu šajā četrsimt gadu ilgajā karā, tā turpmāk neiejaucās vairs nekādos ķīviņos. Bet mans tēvs lika iegravēt šā savādā atgadījuma datumu un stundu uz karabīņu laidēm, ar kurām bija ticis šauts, un uzkāra tās katrā pusē pulkstenim tai pašā vietā, kur jūs tās redzējāt.

Septiņus mēnešus vēlāk mana māte dzemdēja dvīnīšus, no kuriem viens ir jūsu padevīgais kalps, korsikānis Lisjēns, bet otrs — filantrops Ludviķis, viņa brālis.

Šai brīdī uz kāda mēnesnīcas apgaismota laukuma pavīdēja cilvēka un suņa ēna.

Tas bija bandīts Orlandi ar mūsu draugu Dimantu.

Tai pašā brīdī mēs dzirdējām Sulakaro torņa pulksteni lēni un svinīgi vēstam devīto stundu.

Acīmredzot mūsu Orlandi domāja tāpat kā Ludviķis XV, kura devīze bija — akurātība ir karaļa tikums.

Nebija iespējams būt akurātākam par šo kalnu karali, kuram Lisjēns bija nolicis satikšanos tieši pulkstens deviņos.

Viņu ieraudzījuši, mēs abi tūdaļ piecēlāmies.

VIII

— Lisjēna kungs, jūs neesat viens, — teica bandīts.

— Esiet bez rūpēm, Orlandi, šis kungs ir mans draugs. Dzirdēdams, ka mēs par jums runājam, viņš vēlējās ar jums sastapties, un es domāju, ka man nebija nekāda iemesla viņam šo prieku liegt.

— Lai kungs ir sveicināts brīvā dabā, — teica bandīts, paklanīdamies un panākdams dažus soļus uz mūsu pusi.

Ar vislielāko taktu un pieklājību es atbildēju uz viņa sveicienu.

— Jūs jau laikam esat kādu brīdi še? — jautāja Orlandi.

— Jā, jau divdesmit minūtes.

— Tā būs: es dzirdēju Dimantu gaudojam pie Mučo un nu jau kādu ceturtdaļu stundas viņš ir pie manis. Tas ir krietns un uzticams dzīvnieks, vai tā nav, Lisjēna kungs?

— Jā gan, Orlandi, krietns un uzticams, — atbildēja Lisjēns, glaudī­dams Dimantu.

— Bet ja jūs zinājāt, ka Lisjēna kungs ir še, kāpēc jūs neieradāties agrāk? — es jautāju.

— Tāpēc, ka mums satikšanās bija norunāta tieši pulkstens deviņos, — atbildēja bandīts, — un atnākt ceturtdaļu stundas agrāk būtu tikpat netaktiski, kā ierasties ceturtdaļu stundas vēlāk.

— Vai jūs, Orlandi, man ar to izsakāt pārmetumu? — jautāja Lisjēns smiedamies.

— Nē, kungs, jums tam var būt savi iemesli: pirmkārt, jūs neesat viens un droši vien šā kunga dēļ jūs šoreiz esat rīkojies pretēji savam paradumam, jo jūs, Lisjēna kungs, tāpat esat akurāts; es to zinu labāk par kuru katru citu, jo manis dēļ, paldies Dievam, jūs esat spēris dažu labu soli.

— Par to, Orlandi, nav pat vērts pateikties, jo šī, es ceru, būs pēdējā reize.

— Vai mums par to, Lisjēna kungs, nevajadzētu parunāt zem četrām acīm? — jautāja bandīts.

— Jā, un ja jūs gribētu man sekot…

— Esmu jūsu rīcībā.

Lisjēns pagriezās pret mani.

— Es ceru, jūs mani atvainosit, — viņš teica.

— Kāpēc gan ne. Lūdzu.

Abi pagāja dažus soļus un, iekāpuši mūra spraugā, pa kuru bija ienācis Orlandi, palika stāvam mēnesnīcā, kas aplēja viņu tumšos siluetus ar sudrabotu mirdzumu.

Tikai tagad es varēju pienācīgi novērtēt Orlandi.

Tas bija slaida auguma cilvēks ar garu bārdu; viņa apģērbs bija uz mata līdzīgs jauna Defranšī tērpam, tikai viņa pašreizējais stāvoklis liecināja, ka tā īpašniekam bieži nācies līst caur krūmājiem, ne vienu reizi vien bēgt pār klinšu šķautnēm un katru nakti gulēt uz kailas zemes.

Es nevarēju saprast, ko viņi runāja, jo, pirmkārt, viņi atradās no manis divdesmit soļu attālumā un bez tam vēl sarunājās korsikāņu izloksnē.

Bet no viņu žestiem es viegli varēju noskārst, ka bandīts ļoti dedzīgi apstrīdēja tos dažādos motīvus, ko jaunais cilvēks tam cēla priekšā ar tādu pašsavaldīšanos, kas darīja godu viņa jaunajiem gadiem.

Beidzot Orlandi žesti kļuva gausāki un retāki; viņa runa kļuva lēnāka; galvu nokāris, viņš likās pastāvēja vēl tikai pie sava pēdējā iebilduma; tad pēc kāda brīža sniedza roku jaunajam cilvēkam.

Acīmredzot apspriede bija beigusies, jo abi atgriezās pie manis.

— Mans dārgais viesi, — teica jaunais cilvēks, — lūk, Orlandi, kurš grib spiest jūsu roku un jums pateikties.

— Un par ko? — es tam jautāju.

— Ka jūs gribat būt viens no viņa sabiedrotajiem. Es par jums esmu galvojis.

— Ja jūs par mani esat galvojis, tad pats par sevi saprotams, ka es tam piekritu, kaut arī nezinu, par ko ir runa.

Es sniedzu roku bandītam, kurš man parādīja to godu un pieskārās tai ar pirkstu galiem.

— Šādā veidā, — turpināja Lisjēns, — jūs varēsit teikt manam brālim, ka viss ir nokārtots pēc viņa vēlēšanās un ka jūs pats esat līdzpara- kstījies.

— Vai tad še runa ir par laulībām?

— Vēl nu gan ne, bet varbūt sekos arī tās.

Nicīgs smīns atplaiksnījās uz bandīta lūpām.

— Ja nu jūs, Lisjēna kungs, par katru cenu to tā gribat, tad lai būtu miers, bet nekādas citas saistības; tas arī nemaz nebija rakstīts mūsu līgumā.

— Nē, — atteica Lisjēns, — tomēr, pēc visām zīmēm spriežot, tas ir rakstīts nākotnē. Bet nu runāsim par kaut ko citu. Vai jūs nekā nedzirdējāt, kamēr es apspriedos ar Orlandi?

— No tā, par ko jūs runājāt?

— Nē, bet no tā, ko tuvējā apkārtnē teica kāds teteris?

— Patiesi, man likās, ka dzirdu rubināšanu, bet es domāju, ka esmu maldījies.

— Jūs neesat maldījies: viens gailis ir iemeties lielajā kastanī, jūs zināt, Lisjēn, tas ir simts soļus no šejienes. Nupat vēl, šurp nākdams, es to manīju. >>v>

— Jauki, — teica Lisjēns, 4- to mēs rīt notiesāsim.

— Tas jau būtu nost no zara, — teica Orlandi, — ja vien es nebūtu baidījies, ka ciemā nodomās mani šaujam citu ko, tikai ne teteri.

— Es tos esmu jau brīdinājis, — teica Lisjēns. — Bet nu, — viņš vērsās pie manis, uzmezdams plecos savu nule pielādēto bisi, — jums ir tas gods.

— Vienu acumirkli! Es neesmu tik labās domās par manu šaušanas mākslu kā jūs, bez tām man labāk patiktu ēst savu daļu no jūsu medīju­ma, un tāpēc — šaujiet vien.

— Tā ir taisnība, — noteica Lisjēns, — jūs neeesat pieradis pie medībām nakti kā un droši vien notēmētu par zemu; bez tam vēl, ja jums rīt pa dienu nav citu ko darīt, jūs varēsit revanšēties.

IX

Mēs devāmies ārā no drupām pa pretējo pusi. Lisjēns gāja pa priekšu.

Tieši tai brīdī, kad mēs sasniedzām krūmus, pats sevi nododams, teteris no jauna sāka rubināt.

Viņš atradās no mums apmēram astoņdesmit soļus, paslēpies biezajos kastaņas zaros, pie kam pieeja kokam bija nosegta ar bieziem krūmiem.

— Kā jūs viņam piekļūsit, ka viņš jūs nepamana? — es jautāju Lisjēnam. — Man tas liekas nav nemaz tik viegli izdarāms.

— Patiesi ne, — viņš atbildēja. — Ja es tik varētu to redzēt, es šautu no šejienes.

— Kā no šejienes? Vai tad jūsu ierocis var nogāzt teteri astoņdesmit soļu attālumā?

— Ar skrotīm ne, bet ar lodi gan.

— Ā, par to nav ko runāt, tā ir cita lieta; labi, ka jūs esat pasteidzies jau pielādēt. ii

— Vai jūs viņu gribat redzēt? — jautāja Orlandi.

— Jā, — atbildēja Lisjēns, — atzīstos, ka tas man darītu prieku.

— Tad pagaidiet.

Un Orlandi sāka imitēt tetervistas klukstēšanu.

Tai pašā brīdī mēs ievērojām kustību koka lapotnē, kaut gan vēl neredzējām pašu teteri, kurš, pakāpdamies no zara uz zaru un rubinā­dams, atbildēja uz Orlandi aicinājumu.

Beidzot viņš bija uzkāpis koka galotnē un tā ķermenis spilgti izcēlās uz blāva debesu fona.

Orlandi apklusa un teteris palika nekustīgi stāvam.

Tai pašā brīdī Lisjēns pielika bisi pie vaiga un, vienu sekundi notēmējis, — izšāva. iv> j..

Putns nokrita kā akmens.

— Ej, pameklē, — Lisjēns teica Dimantam. < UBl

Suns metās krūmos un pēc piecām minūtēm-parādījās ar putnu mutē.

Lode bija caururbusi viņa ķermeni. i J-u

— Man . jums jāizsaka kompliments, t- es teifiu, — tas bija labs šāviens, it īpaši vēl ar divstobreni. . v

— O, — teica Lisjēns, — mans nopelns nemaz nav tik liels, kā jūs to domājat, viens no stobriem ir ievirpots un nes lodi tiķpat labi kā karabīne.

,'r: "Ji'iGb oM uiio vjsn un-.

— Tas nav svarīgi! Ari no karabīnes šāds šāviens būtu ne mazākas ievērības cienīgs.

— Oho,— teica Orlandi, — ar karabīni Lisjēna kungs sašaus jums piecfranku gabalu trīssimts soļus attālumā.

— Vai jūs ar pistoli esat tikpat labs šāvējs kā ar karabīni?

— Gandrīz, — atbildēja Lisjēns, — divdesmit piecu soļu attālumā no divpadsmit lodēm sešas es droši pāršķelšu uz dunča asmens.

Es pacēlu cepuri pret Lisjēnu.

— Bet jūsu brālis, — es jautāju, — vai viņš var mēroties ar jums?

— Mans brālis? Nabaga Ludviķis! — noteica Lisjēns, — viņš nekad nav ņēmis rokā ne bisi, ne pistoli. Tāpēc ari es arvien baidos, ka viņš tur Parīzē neiepiņķējas kādā nelabā lietā, jo tā kā viņam tomēr netrūktu dūšas aizstāvēt savu godu, viņš vienkārši ļautu sevi noslepkavot.

Un Lisjēns iebāza teteri savā lielajā somā.

— Jā, rīt, Lisjēna kungs.

— Es pazīstu jūsu akurātību; rīt pulkstens desmitos jūs ar saviem draugiem un radiem būsit ciema ielas galā. Tai pašā laikā no kalnu puses ielas otrā galā ieradīsies Kolona ar savu draugu un radu pulku. Mēs sastapsimies uz baznīcas kāpnēm.

— Tas ir norunāts, Lisjēna kungs. Pateicos par pūlēm. Un jums, mans kungs, — teica bandīts, mani sveicinādams, — liels paldies par goda parādīšanu.

Tā galanti atsveicinājušies, mēs šķīrāmies. Orlandi atgriezās krūmos, bet mēs devāmies uz ciemu.

Tikai Dimants palika neziņā stāvot starp mums un Orlandi, skatīdamies te pa kreisi, te pa labi, bet pēc piecu minūšu ilgas vilcināšanās viņš mūs pagodināja, dodams mums priekšroku.

Atzīstos, ka, rāpjoties augšā pa šo divkāršo klinšu sienu, es biju stipri nobažījies, kā pa to atkal tikšu lejā, jo nokāpšana, kā tas katram zināms, parasti ir daudz grūtāka.

Un tāpēc es ar zināmu labpatiku redzēju, ka Lisjēns, it kā uzminēdams manas domas, izvēlējās citu ceļu nekā to, pa kuru bijām šurp nākuši.

Šim ceļam bija vēl tā priekšrocība, ka te mēs nepārtraukti varējām sarunāties, kas nebija iespējams, kāpjot pa stāvām kalnu tekām.

Tā kā slīpums šoreiz bija nolaidens un iešana viegla, es jau pēc piecdesmit soļiem uzsāku atkal parasto interviju.

— Tātad miers ir noslēgts?

— Jā, un kā jūs pats redzējāt, ne bez grūtībām. Beidzot es viņam liku saprast, ka Kolonas ir no savas puses darījuši visu. Ka no viņiem ir nogalināti pieci, bet no Orlandi tikai četri. Kolonas ir piekrituši miera noslēgšanai jau vakar, kurpretī Orlandi tikai šodien. Un beidzot Kolonas ir apņēmušies publiski atdot Orlandi vienu dzīvu vistu, kas pierāda, ka viņī atzīst savu vainu. Šis pēdējais arguments tad arī bija izšķirīgais.

— Un šī aizkustinošā samierināšanās notiks rīt?

— Rīt pulkstens desmitos. Kā redzat, jums nemaz nav tik slikti veicies. Jūs taču cerējāt redzēt vendetu?

Tad jaunais cilvēks, rūgti smaidīdams, turpināja:

— Ak, vai tad nu tāda vendeta ir kas sevišķs. Lūk, jau četri simti gadu Korsikā par citu neko nerunā. Bet jūs redzēsit samierināšanos. Ā, tā jau ir daudz retāka parādība nekā vendeta.

Es sāku smieties.

— Nu, lūk, — viņš teica, — jūs smejaties, par mums, un jums ir taisnība: mēs, patiesību sakot, esam smieklīgi ļautiņi.

— Nē, — es atbildēju, — man jāsmejas par kaut ko citu, proti, redzu jūs tā pukojamies uz sevi, ka jums viss tik labi izdevies.

— Un vai tā nav? Ak, ja tik jūs būtu varējis mūs saprast, jūs būtu apbrīnojis manu daiļrunību. Bet jūs varat būt mierīgs, atnāciet vēl pēc desmit gadiem un visi še runās franciski.

— Jūs esat lielisks advokāts.

— Tas nē, bet vidutājs gan. Nu, ko, pie velna, jūs vēl varat gribēt! Vidutāja pienākums taču ir samierināšana. Un tā, lūk, mani bija izraudzī­juši par vidutāju starp Dievu un Sātanu, lai es mēģinātu tos savest kopā, kaut arī es sirds dziļumos būtu pārliecināts, ka, uzklausīdams mani, mīļais Dievs izdarīs muļķības.

Redzēdams, ka šāda veida saruna tikai sarūgtina manu ceļabiedru, es to pārtraucu, un tā ka arī viņš no savas puses nemēģināja to atjaunot, mēs sasniedzām māju, nepārmijuši vairs ne vārda.

X

Grifo mūs gaidīja.

Pirms viņa kungs tam kaut ko bija teicis, Grifo no Lisjēna ķešas izvilka teteri. Viņš bija pazinis sava kunga šāvienu.

Defranšī kundze vēl nebija devusies pie miera: viņa tikai bija aizgājusi savā istabā un uzdevusi Grifo pirms gulētiešanas palūgt pie viņas dēlu.

Jaunais cilvēks apvaicājās, vai man nebūtu kāda vajadzība un, saņēmis noliedzošu atbildi, lūdza atļaut doties pie mātes.

Es viņam ļāvu pilnīgu vaļu un uzkāpu savā istabā, kurā atgriezos ar zināmu apmierinātības sajūtu.

Savās analoģijas studijās es nebiju vīlies un ar prieku konsatēju, ka esmu uzminējis Ludviķa un tāpat arī Lisjēna raksturus.

Es lēnām izģērbos un, paņēmis Viktora Igo grāmatu «Austrumnieki" no nākamā advokāta bibliotēkas, likos gultā, būdams ar sevi pilnīgi apmierināts.

Es jau simto reizi pārlasīju „Debesu uguni", kad izdzirdu uz kāpnēm soļus. Nācējs uzmanīgi apstājās pie manas istabas durvīm. Es tūdaļ sapratu, ka tas ir mans viesmīlīgais saimnieks, kurš grib novēlēt man labu nakti, bet domādams, ka es varbūt jau esmu aizmidzis, baidās atvērt durvis.

— Ienāciet, — es teicu, nolikdams grāmatu uz naktsgaldiņa.

Durvis atvērās un tanīs parādījās Lisjēns.

— Atvainojiet, — viņš teica, — bet pārdomājot, atrodu, ka šovakar es biju sliktā omā un negribēju iet gulēt par to neatvainojies; tagad es gribētu izpirkt savu vainu, un tā kā jums liekas būtu vēl daudz kas man jautājams, tad, lūk, es esmu jūsu rīcībā.

— Simtkārt pateicos, — es atbildēju. — Gluži otrādi, pateicoties jūsu laipnībai, es esmu skaidrībā gandrīz vai par visu, ko gribēju zināt; atliek vēl tikai viens, bet es nosolījos, ka par to jums nevaicāšu.

— Kāpēc? •

— Tāpēc, ka tas jau būtu ļoti indiskrēts jautājums. Bet tā kā es par sevi negalvoju, es lūgtu jūs neuzstāt.

— Runājiet vien: neapmierināta ziņkāre nedara nekāda prieka; tā gluži dabīgi pamudina izdarīt visādus secinājumus, un no šiem trim slēdzieniem vienmēr vismaz divi nepavisam neatbilst patiesībai.

— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs: mani vispārdrošākie secinājumi attiecībā uz jums ir noveduši mani pie tā vienkāršā ieskata, ka jūs esat burvis.

Jaunais cilvēks sāka smieties.

— Pie velna! — viņš teica, — jūs mani padarāt tikpat ziņkārīgu, kāds esat jūs, un tagad es jūs lūdzu izteikties skaidrāk.

— Nu, labi, jūs bijāt tik laipns un noskaidrojāt itin visu, kas man šķita nesaprotams, izņemot tikai vienu punktu: jūs man parādījāt skaistos vēsturiskos ieročus, kurus es jums pirms mūsu aiziešanas lūdzu atļaut apskatīt.

— Tas būtu pirmais.

— Jūs man paskaidrojāt, ko nozīmē divkāršais, vienādais uzraksts uz abu karabīņu laidēm.

— Tas ir otrs.

— Jūs man likāt saprast, ka, pateicoties jūsu dīvainai piedzimšanai, jūs, kaut arī trīssimt jūdžu tālumā, pārdzīvojat tādas pašas izjūtas, kā jūsu brālis un ka viņš, bez šaubām, savukārt pārdzīvo jūsējās.

— Tas trešais.

— Bet, kad Defranšī kundze sakarā ar jūsu nomākto garastāvokli, kas jums lika domāt, ka jūsu brālim būs gadījusies kāda kļūme, jums jautāja, vai jūs esot pārliecināts, ka viņš nav miris, jūs atbildējāt: „Nē, ja viņš būtu miris, es to būtu redzējis."

— Jā, tas taisnība, tā es teicu.

— Nu, lūk, ja šo vārdu nozīme var tikt uzticēta laju ausīm, es lūdzu jūs man tos izskaidrot.

Man runājot, jaunā cilvēka sejas izteiksme pamazām kļuva tik nopietna, ka pēdējos vārdus es jau izrunāju vilcinādamies.

Kad es biju beidzis runāt, starp mums kādu brīdi valdīja klusums.

— Nu, lūk, — es teicu, — redzams, ka mans jautājums tomēr bija indiskrēts; pieņemsim, ka es nekā neesmu teicis.

— Nē, — atbildēja Lisjēns, — bet jūs piederat pie labākās sabiedrī­bas ļaudīm un tātad droši vien esat zināmā mērā neticīgs. Tāpēc, lūk, es baidos, ka jūs uzskatīsit par māņticību, kādu mūsu ģimenes tradīciju, kas pastāv nu jau četrsimt gadu.

— Klausieties, — es viņam teicu, — vienu lietu esmu gatavs apzvērēt: kas attiecas uz tradīcijām un leģendām, tad nav neviena ticīgāka par mani; ir pat lietas, kurām es nešaubīgi ticu, un tās ir tās, ko dēvē par neiespējamām.

— Tātad jūs ticat arī parādībām?

— Vai jūs gribat, lai es jums pastāstu, ko pats esmu piedzīvojis?

— Lūdzu, tas mani iedrošinās.

— Mans tēvs nomira 1807.gadā, kad es biju vēl tik tikko trīsarpus gadus vecs; tā kā ārsts vairs neslēpa, ka tuvojas slimnieka pēdējā stundiņa, mani aizveda pie kādas vecas krustmātes, kas dzīvoja savā dārza mājiņā.

Viņa bija novietojusi manu gultiņu pretī savējai un parastajā stundā mani apguldījusi; neskatoties uz man draudošo nelaimi, par kuru toreiz man vēl nebija nekādas jēgas, es biju saldi aizmidzis; pēkšņi pie durvīm atskanēja trīs spēcīgi sitieni; es pamodos, izkāpu no savas gultiņas un devos uz durvju pusi.

„Kurp tu ej?" man prasīja krustmāmiņa.

Tāpat kā es, viņa bija pamodusies no šiem trim sitieniem un viņu pārņēma savāda baiļu sajūta, jo tā it labi zināja, ka, tā kā durvis uz ielu bija noslēgtas, neviens nevarēja pieklauvēt pie mūsu guļamistabas durvīm.

,,Es iešu atvērt tētiņam, kurš nāk no manis atvadīties," es atbildēju.

Tagad arī viņa izlēca no gultas un apguldīja mani ar varu, jo es visu laiku raudāju un saucu:

„Tētiņš ir pie durvīm, es gribu to redzēt, pirms viņš aiziet pavisam."

— Un vai kopš tā laika šī parādība ir atkārtojusies? — jautāja Lisjēns.

— Nē, kaut gan es to bieži esmu vēlējies; bet var būt, ka Dievs tikai tīrai bērna dvēselei atļauj to priekšrocību, ko viņš liedz jau samaitātiem pieaugušajiem.

— Nu, lūk, — teica Lisjēns smaidīdams, — mūsu ģimenē esam laimīgāki.

— Vai tad jūs redzat savus mirušos?

— Katru reizi, kad mūsu ģimenē ir noticis, vai arī var notikt kāds sevišķs gadījums.

— Un kā jūs izskaidrojat šo jūsu ģimenei piešķirto priekšrocību?

— Lūk, kāda tradīcija pie mums ir uzglabājusies: es jums jau teicu, ka Savilija mirstot atstāja divus dēlus.

— Jā, es atceros.

— Abi šie dēli uzauga un veltīja viens otram to mīlu, ko tie būtu parādījuši saviem vecākiem, ja tie vēl dzīvotu. Viņi zvērēja viens otram, ka nekas tos nespēs šķirt, pat nāve ne; nezinu, ar kādām spēcīgām burvestībām viņi ar savām asinīm uzrakstīja uz pergamenta savstarpēju zvērestu, ka tas, kurš pirmais mirs, parādīsies savā nāves stundā otram, tāpat arī visos turpmākajos svarīgos dzīves gadījumos; ar šiem pergamentiem brāļi savā starpā apmainījās. Trīs mēnešus vēlāk viens no viņiem tika ievilināts slazdā un nogalināts tieši tai brīdī, kad otrs aizzīmogoja brālim adresēto vēstuli; bet kad tas gribēja iespiest savu zīmoggredzenu vēl karstajā vaskā, viņš izdzirda aiz sevis kādu nopūšamies un apgriezies ieraudzīja savu brāli stāvot, pie kam tas bija uzlicis roku un viņa pleca, kaut gan viņš nemanīja šīs rokas svaru.

Mehāniski viņš pasniedza tam viņam adresēto vēstuli; otrs to paņēma un pazuda.

Savas nāves priekšvakarā viņš to redzēja otrreiz. Jādomā, ka abi brāļi bija nodevuši savu zvērastu ne tikai par sevi vien, bet arī par saviem pēcnācējiem, jo no tā laika šīs parādības ir atkārtojušās un ne tikai nāves gadījumos vien, bet arī pirms kāda svarīga notikuma.

— Un vai jūs esat kādreiz redzējis kādu parādību?

— Nē, bet tā kā manam tēvam nakti pirms viņa nāves bija parādījies viņa tēvs un pavēstījis par tā drīzo nāvi, tad es pieņemu, ka mans brālis un es tāpat pievienosimies mūsu senču priekšrocībai, kaut gan neesam nekā darījuši, lai to izpelnītos.

— Un šī priekšrocība tiek piešķirta tikai jūsu ģimenes vīriešu kārtas pārstāvjiem?

— Jā.

— Tas ir savādi.

— Tā tas ir.

Es noskatījos jaunajā cilvēkā, kurš mierīgi un svinīgi stāstīja man šīs neticamās lietas un atkārtoju līdz ar Hamletu:

„Draugs, Horācij, virs zemes un debesīs ir vairāk brīnumu, nekā tu savā filozofijā esi sapņojis."

Parīzē es šo jauno cilvēku būtu uzskatījis par mistifikatoru, bet še, Korsikas vidienē, kādā nepazīstamā ciemā, man to gribot negribot vajadzēja noturēt vai nu par prātā jukušu, kas pats sevi apmāna, vai arī par cilvēku ar ārkārtīgām spējām, kurš ir laimīgāks nekā citi cilvēki.

— Nu, tagad, — viņš pēc brīža klusēšanas piebilda, — jūs, cerams, zināt visu, ko vēlējāties zināt?

— Jā, pateicos, — es atbildēju, — šī uzticība mani aizkustina un es apsolos glabāt jūsu noslēpumu.

— Ak, Dievs, — viņš pasmaidīja, — še nav nekāda noslēpuma, un kurš katrs ciema zemnieks jums tikpat labi kā es būtu varējis pastāstīt šo stāstu; bet es ceru, ka mans brālis Parīzē nebūs lielījies ar šīm spējam, jo starp kungiem viņš ar to sevi vienkārši padarītu smieklīgu un dāmām uznāktu nervu lēkmes.

Pie šiem vārdiem viņš piecēlās un, novēlējis man labu nakti, iegāja savā istabā.

Kaut arī biju noguris, es tomēr nespēju tik drīz aizmigt, un arī aizmigušu mani vajāja sapņu ainas.

Es neskaidri redzēju visas tās personas, ar kurām dienā biju ticies, tikai šajos sapņos nebija nekādas secības, ne sakarības. Tomēr uz rīta pusi es ieslīgu ciešā miegā un pamodos tikai tad, kad torņa zvans likās nodārdēja man pie pašas auss.

Es pavilku zvaniņa auklu, jo mans izlutinātais priekšiemītnieks savā luksusā bija gājis pat tik tālu, ka pa rokas stiepienam bija licis ierīkot zvaniņu, kas droši vien bija vienīgais visā ciemā.

Tūdaļ ienāca Grifo ar karstu ūdeni. Es redzēju, ka Ludviķis Defranšī bija diezgan labi izdresējis šo savu «kambarsulaini".

Lisjēns jau dažas reizes bija apjautājies, vai es esot piecēlies, un bija nosolījies, ja es līdz pusdesmitiem vēl nesākšu kustēties, ienākt manā Istabā.

Tā kā pulkstenis jau rādīja deviņi un divdesmit piecas minūtes, es viņu drīz vien ieraudzīju.

Šoreiz viņš bija ģērbies kā francūzis un turklāt vēl kā elegants francūzis.

Viņam bija melni svārki, krāsaina veste un baltas bikses, jo Korsikā marta sākumā jau staigā baltās biksēs.

Viņš pamanīja, ka es viņā noskatos ar zināmu pārsteigumu.

— Jūs apbrīnojat manu tērpu, — viņš teica," — tas ir jauns pierādī­jums, ka es kļūstu kulturāls.

— Nudien, tā ir, — es atbildēju, — un man jāatzīstas, ka es esmu ne mazums pārsteigts, ka Ajačo pilsētā ir tik labi drēbnieki: jums līdzās es savā samta uzvalkā izskatīšos kā Jānītis no Parīzes.

— Šī lieta, manu dārgo ciemiņ, ir pavisam vienkārša. Tā kā es un mans brālis esam pilnīgi vienādā augumā, viņš man ir sagādājis to prieku un atsūtījis no Parīzes veselu komplektu, kuru, kā jūs to it labi varat iedomāties, es apvelku tikai sevišķi svinīgos gadījumos, piemēram, kad mūsu ciemam brauc cauri prefekts vai kad astoņdesmit sestā departa­menta komandējošais ģenerālis apbraukā savu rajonu, bet it sevišķi tad, kad man gadās uzņemt tādu viesi kā jūs, un šai laimei vēl pievienojas tik svarīgs notikums, kāds šodien paredzēts.

Šinī jaunajā cilvēkā pastāvīgi verda neizsīkstoša un atjautīga ironija, kaut arī varēja noskaņot pret viņu sarunu biedru, tomēr nekad nepārkāpa smalkjūtīgas pieklājības robežas.

Es aprobežojos ar to, ka pateikdamies klusu palocījos, kamēr Lisjēns ar parasto uzmanību pielāgoja pāri dzeltenu cimdu, kas viņa vajadzībām bija nākuši no Ruso vai Boivēna darbnīcas.

Šajā uzvalkā viņš izskatījās pēc īsta parīzieša.

Pa šo laiku arī es biju beidzis ģērbties. Pulktenis nosita trīs ceturkšņus uz desmitiem.

— Iesim, — teica Lisjēns, — ja jūs gribat redzēt šo ceremoniju; man šķiet ir laiks, ka mēs ieņemam mūsu solus, ja vien jūs labāk negribētu sēsties pie brokastīm, kas pēc manām domām būtu visprātīgāk.

— Pateicos, es reti kad brokastoju pirms vienpadsmitiem, tā kā es varēšu nošaut divus zaķus.

»

— Tad ejam.

Es paņēmu savu cepuri un viņam sekoju.

XI

Kā zināms, šinī nocietinātajā mājā, kuru apdzīvoja Defranšī kundze ar saviem diviem dēliem, varēja nokļūt pa astoņpakāpienu kāpnēm, no kuru augšas bija pārredzams viss laukums.

Šis laukums tagad, gluži pretēji nekā vakar, bija ļaužu pilns, tikai viss šis pūlis sastāvēja no sievietēm un bērniem, kas bija jaunāki par divpadsmit gadiem; nevienu vīrieti neredzēja.

Uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena cienīgi bija nostājies kāds vīrs, apjozies ar trejkrāsu šarpi. Tas bija ciema mērs.

Zem baznīcas portāla pie galda sēdēja kāds melnā ģērbies cilvēks, kura priekšā atradās aprakstīta loksne. Sis kungs bija notārs, bet aprakstītais papīrs — samierināšanās akts.

Es līdz ar Orlandi radiem nosēdos galda vienā pusē; otrā pusē bija apsēdusies Kolonu dzimta. Lisjēns, kurš aizstāvēja tiklab vienus, kā arī otrus, nostājās aiz notāra.

Baznīcas altāra priekšā bija redzami priesteri, kas gatavojās dievkalpo­jumam.

Pulkstenis nosita desmit. Tai pašā acumirklī pūlis sakustējās un visu skatieni vērsās gan uz vienu, gan uz otru ielas galu, ja vispār var saukt par ielu laukumu, ap kuru bez kādas noteiktas kārtības bija uzceltas aptuveni piecdesmit mājas.

Tūlīt arī redzēju nākam no kalniem Orlandi, kamēr no upes puses tuvojās Kolona; katram sekoja viņa partizāni, bet, saskaņā ar noteikto ceremoniālu, visi bija bez ieročiem; neskatoties uz mazliet mežonīgo izskatu, varēja teikt, ka tā ir kāda baznīcas ļaužu procesija.

Starp abu partiju vadoņiem pastāvēja uzkrītoša atšķirība.

Orlandi, kā jau es teicu, bija slaida auguma, kalsnējs, ar veiklām kustībām un saulē iededzis.

Kolona bija plecīgs, zems un spēcīgs; viņa sarkanie mati un bārda bija apcirpti.

Pēc mēra dzejiskās iedomas, ikviens no tiem nesa rokā zaļu olīves zaru — kā. noslēdzamā miera emblēmu.

Bez tam vēl Kolona nesa aiz kājām baltu vistiņu, kurai, pēc materiālo zaudējuma reģistra, vajadzēja aizvietot to vistu, kas pirms desmit gadiem bija devusi iemeslu šai ķildai.

Vista bija dzīva.

Šis punkts bija ilgi ticis apstrīdēts un gandrīz vai būtu izjaucis visu lietu, jo Kolona uzskatīja to kā divkāršu pazemojumu, ka viņam vajadzēs

9. 3aK33 Ns 333 atdot dzīvu vistu, ko viņa vecmāmiņa nožņaugtu bija iesviedusi Orlandi māsīcai sejā.

Tomēr Lisjēnam ar neapgāžamu loģiku bija izdevies pierunāt Kolonu vistu dot, tāpat kā viņa daiļrunībai bija izdevies pārliecināt Orlandi to pieņemt.

Tai mirklī, kad parādījās abi ienaidnieki, baznīcas zvani, kas vienu brīdi bija klusējuši, sāka zvanīt pilnā sparā.

Tiklīdz Orlandi un Kolona ieraudzīja viens otru, tie nevarēja atturēties no žesta, kas nepārprotami apliecināja, cik liela viņu antipātija vienam pret otru. Tomēr viņi turpināja ceļu.

Tieši baznīcas durvju priekšā tie apstājās apmēram četrus soļus viens no otra.

Ja pirms trim dienām abi šie cilvēki būtu sastapušies simts soļu attālumā, viens no tiem neizbēgami būtu palicis guļot zemē.

Ne tik vien starp abām grupām, bet visā pūlī uz piecām minūtēm iestājās pilnīgs klusums, kurā, neskatoties uz ceremonijas samierinošo tendenci, bija kaut kas naidīgs.

Tad mērs ņēma vārdu.

— Nu, Kolona, — viņš teica, — vai jūs nezināt, ka jums ir jāsāk pirmajam?

Ar acīmredzamu piespiešanos Kolona pateica dažus vārdus korsikāņu dialektā.

Cik es sapratu, viņš izteica nožēlu, ka desmit gadus bijis vendetā ar savu labo kaimiņu Orlandi un ka viņš par izpirkšanu piedāvājot baltu vistu, kas tam rokā.

Orlandi nogaidīja, kamēr viņa pretinieks bija savu teikumu beidzis, un tad dažos korsikāņu vārdos izteica solījumu no savas puses aizmirst visu, izņemot tikai svinīgo samierināšanos, kas notikusi mēra uzraudzībā ar Lisjēna starpniecību un notāra kunga redakcijā.

Tad atkal abi apklusa.

— Nu, labi, mani kungi, — teica mērs, — bet man šķiet, bija norunāts, ka jūs sadosities rokās.

Ar instinktīvu kustību abi pretinieki aizlika rokas aiz muguras.

Tad mērs nokāpa pa trepēm, kur viņš stāvēja, aizgāja Kolonam aiz muguras, saņēma tā roku, tad tādā pašā kārtā sadabūja Orlandi roku un ar zināmām pūlēm, kuras tas saviem asistentiem smaidīdams centās noslēpt, viņš savienoja abas rokas.

Kamēr mērs turēja kopā abu rokas, kas pirmajā brīdī vēl par vari mēģināja viena no otras izrauties, bet beidzot samierinājās un palika kopā, notārs izmantoja šo brīdi un piecēlies nolasīja sekojošo:

— Mūsu, Džuzepe Antonio Sarollas, Sartēnas provinces, Sulakaro ciema karaliskā notāra klātbūtnē.

Uz ciema laukuma, baznīcas priekšā klātesot visiem ļaudīm, dzimtu radiem un ciema mēram.

Starp Gaetano Orso Orlandi, saukta Orlandīnī.

Un Marko Vinčensio Kolona, saukta Šiopone, ir noslēgta šāda svinīga vienošanās:

„Sākot ar šo dienu, 1841.gada 4.martu starp viņiem izbeidzas pirms desmit gadiem pieteiktā vendeta.

Sākot ar šo pašu dienu viņi sadzīvos kā labi kaimiņi un tautieši, kā dzīvoja viņu tēvi pirms tā nelaimīgā starpgadījuma, kas iededzināja naidu starp viņu ģimenēm un viņu draugiem.

To apsolīdamies, viņi ir parakstījuši šai aktā, baznīcas priekštelpā kopā ar ciema mēru Polo Arbori, vidutāju Lisjēnu Defranšī, abu partiju radiniekiem un mani kā notāru.

Sullakaro, 1841.gada marta mēneša 4.dienā."

Man par lielu pārsteigumu es redzēju, ka notārs ar gudru ziņu ne pušplēstu vārdu nebija ieminējies par vistu, kas Kolonu attiecībā pret Orlandi nostādīja tik nepatīkamā stāvoklī.

Līdz ar to noskaidrojās Kolonas seja, kurpretī Orlandi vaibsti satumsa. Viņš skatījās uz vistu, kuru tas tagad turēja rokā un no visa bija redzams, ka viņam ir liela vēlēšanās iesviest to Kolonam sejā. Bet Lisjēns Defranšī ar skatienu jau pašā sākumā apvaldīja šo tieksmi.

Mērs redzēja, ka viņš nedrīkst ilgāk vilcināties; atmuguriski viņš kāpa augšā pa kāpnēm, visu laiku saturēdams kopā vīru rokas un ne brīdi neizlaizdams no acīm jaunsamierināmos.

Tad, lai novērstu jaunu strīdiņu, kam neizbēgami vajadzēja sākties parakstīšanās brīdī, jo abi pretinieki uzskatīja parakstīšanos pirmajam kā piekāpšanos, notārs paņēma spalvu un parakstījās un, lai no apkaunojuma iznāktu pagodinājums, pasniedza spalvu Orlandi, kurš to saņēma no viņa rokas, parakstījās un padeva tālāk Lisjēnam, kurš izlietodams to pašu miermīlīgo „knifu", pasniedza spalvu Kolonam, lai tas pievienotu savu krustu.

Šai brīdī atskanēja baznīcas himna, kā uzvaru vēstošs Te Deum.

Tad parakstījāmies mēs visi bez kādas titulu un kārtas izšķirības, tāpat kā franču muižniecība pirms simt divdesmit trijiem gadiem bija parakstījusi protestu pret Mainas hercogu.

Tagad abi dienas varoņi devās baznīcā, lai nomestos ceļos katrs savā pusē altāram, kā tas viņiem bija norādīts.

Es redzēju, ka no šā brīža Lisjēns bija kļuvis pavisam mierīgs; viss bija cauri, miers nu bija apzvērēts nevien cilvēku, bet arī Dieva priekšā.

Dievkalpojuma turpmākajā norisē nebija vairs nekā tāda, ko būtu vērts atzīmēt.

Pēc dievvārdiem Orlandi un Kolona tādā pašā ceremoniālā gājienā atstāja baznīcu.

Pie durvīm pēc mēra uzaicinājuma tie vēlreiz sadevās rokās, tad viņi, radu pavadīti, devās ikviens uz savām mājām, kur ne viens, ne otrs veselus trīs gadus nebija rādījušies.

Es ar Lisjēnu atgriezos pie Defranšī kundzes^ kura mūs jau gaidīja uz pusdienām.

No tās sevišķās uzmanības, kāda man tika parādīta, es tūdaļ noskārtu, ka Lisjēns pār manu plecu ir izlasījis manu vārdu, kad es to ierakstīju aktā, un ka šis vārds viņam nav svešs.

Jau no rīta es biju informējis Lisjēnu par savu nodomu tūdaļ pēc pusdienām doties ceļā, jo sakarā ar mana darba „Kāzas Ludviķa XV laikā" uzvedumu, man noteikti vajadzēja būt Parīzē; tāpēc, neskatoties uz mātes un dēla ierunām, es neatlaidīgi paliku pie savas pirmās apņem­šanās.

Lisjēns palūdza man atļauju izmantot manu starpniecību, lai aizrakstītu savam brālim, un Defranšī kundze, kura zem korsikāniskā lepnuma segas glabāja mātes sirdi, lika man apsolīt, ka šo vēstuli pašrocīgi nodošu viņas dēlam.

Tas bija viegli izdarāms, jo Ludviķis Defranšī kā īsts parīzietis dzīvoja Heldera ielā Nr.7.

Es palūdzu atļauju vēlreiz apskatīt Lisjēna istabu; viņš pats mani turp aizveda un, ar roku norādīdams uz priekšmetiem istabā, teica:

— Jūs zināt, ja jums še kāds priekšmets ir iepaticies, tas jāņem, jo tas pieder jums.

Es izvēlējos kādu nelielu dunci, kas bija novietots patumšā kaktā, pēc kā varēja spriest, ka tā vērtība nav nekāda lielā. Tā kā es biju manījis, ka Lisjēns interesējās par manu medību jostu un slavēja tās apdari, es lūdzu viņu to pieņemt, pie kam viņam bija pietiekami daudz smalkjūtības to darīt bez liekas uzspiešanas no manas puses.

Šai brīdī durvīs parādījās Grifo. Viņš man paziņoja, ka zirgs esot jau apseglots un mans pavadonis gaidot.

Es biju jau nolicis pie rokas Grifo nodomāto dāvanu; tas bija medību nazis un divstobru pistole ar rokturī iedarinātām atsperēm.

Savu mūžu neesmu redzējis tik bezgalīgu prieku, kā to izrādīja Grifo.

Es kāpu lejā un sastapu Defranšī kundzi apakšā, kāpņu galā; viņa mani gaidīja, lai lai pašā vietā, kur mani bija saņēmusi, man novēlētu laimīgu ceļu. Es noskūpstīju viņai roku, un man jāteic, ka es jutu lielu cieņu pret šo sievieti, kas bija tik vienkārša un tomēr tik cēla.

Lisjēns mani pavadīja līdz vārtiem.

— Kurā katrā citā dienā, — viņš teica, — es būtu licis apseglot savu zirgu un pavadījis jūs pāri kalniem, bet šodien es neuzdrošinos atstāt Sulakaro bailēs, ka viens vai otrs no mūsu jaunsamierinātajiem nepastrādā kādu muļķību.

— Un jūs darāt pareizi, — es atbildēju, — bet kas attiecas uz mani, tad es varu sev novēlēt laimes, ka esmu redzējis Korsikā tik neparastu ceremoniju kā tā, kurai nule biju liecinieks.

— Jā, jā, — atbildēja Lisjēns, — jūs varat sevi apsveikt, jo esat redzējis kaut ko tādu, no kā mūsu senčiem viņu kapos būtu jānodreb.

— Es saprotu, pie viņiem dotais vārds bija pietiekami svēts, lai samierināšanās aktā nebūtu bijis jāiejaucas notāram.

— Nu tie samierināšanai nemaz nebūtu piekrituši.

Viņš sniedza man roku.

— Vai jūs man neuzdosit apkampt jūsu brāli?

— Bet katrā ziņā, ja vien tas jums nav neērti.

— Nu, tad apkampsimies, es taču nevaru nodot otram to, ko pats neesmu saņēmis.

Mēs apkampāmies.

— Vai es jūs kādreiz vēl redzēšu? — es jautāju.

— Jā, kad jūs atkal apciemosit Korsiku.

— Nē, kad jūs apmeklēsit Parīzi.

— Es tur nekad neieradīšos, — Lisjēns atteica.

— Lai nu kā vizītkartes ar manu vārdu jūs atradīsit uz jūsu brāļa kamīna. Tikai neaizmirstiet adresi!

— Es jums apsolu, ka ja kāda neparedzēta gadījuma dēļ man vajadzētu doties uz kontinentu, jūs būsit pirmais, ko es apciemošu.

— Nu tad lai pie tā arī paliek.

Viņš sniedza man pēdējo reizi roku un mēs šķīrāmies, bet kamēr vien vēl viņš varēja mani redzēt jājam uz leju pa ielu, kas veda uz upi, tas stāvēja un noskatījās man pakaļ.

Ciemā visā visumā bija diezgan mierīgi, kaut gan tajā vēl varēja novērot to satraukumu, kas seko visiem lieliem notikumiem; garām jādams, es vērīgi ieskatījos gan vienos, gan otros vārtos, cerēdams redzēt iznākam manu krustbērnu Orlandi, kurš, patiesību sakot, bija man pateicību parādā.

Bet es pajāju garām pēdējai ciema mājai un iejāju laukos, neredzēdams nevienu viņam līdzīgu cilvēku.

Man bija jāsecina, ka viņš mani ir aizmirsis, un jāteic, ka, ievērojot dziļo pārdzīvojumu, ko Orlandi šādā dienā vajadzēja izjust, es viņam jau no sirds biju piedevis šo aizmāršību, kad pēkšņi, līdz ko biju aizsniedzis Rikčisanas krūmāju, es ieraudzīju kādu cilvēku iznākam no biezokņa un nostājāmies ceļa vidū. Uz vietas es viņā pazinu to pašu vīru, kuru es, pieradis pie parīziešu sadzīves normām, ar īstu francūža nepacietību biju atestējis kā nepateicīgu.

Es ievēroju, ka viņš jau bija paspējis apvilkt to pašu tērpu, kādā es to redzēju Vičentello pils drupās, tas ir, viņš atkal bija aplicis savu patronjostu, pie kuras karājās krietna pistole, bez tam viņš bija vēl apbruņojies ar savu bisi.

Kad es no viņa atrados divdesmit soļu attālumā, viņš noņēma cepuri, es no savas puses piespiedu zirgam piešus, lai viņām nebūtu jāgaida.

— Mans kungs, — viņš teica, — es negribu, ka jūs aizjātu no Sulakaro un es jums nebūtu pateicies par to godu, ko jūs man nabaga zemniekam parādījāt, nākdams man par liecinieku; tā kā tur lejā man nebija ērti un es arī nevarēju brīvi izteikties, tad es atnācu sagaidīt jūs šeit.

— Pateicos, — es atbildēju, — bet tāpēc jums gan nevajadzēja pamest jūsu darīšanas, bez tam par goda parādīšanu drīzāk man jums jāpateicas jums.

— Un tad vēl, — turpināja bandīts, — kā jūs, kungs, gan domājat; nevar taču tā uzreiz atmest četru gadu parasto dzīvi. Kalnu gaiss ir briesmīgs; kas to reiz ir elpojis, tas citur smok nost. Nupat vēl šinīs nožēlojamās celtnēs man tā vien likās, ka nu kuru katru acumirkli jumts man sabruks virs galvas.

— Bet tomēr jums būs jātgriežas jūsu normālajā dzīvē, — es teicu. — Man stāstīja — jums esot sava māja, lauki, vīna dārzs.

— Jā tā ir! Bet saimniecību vada mana māsa; algadži apstrādā manus laukus un ievāc vīna raži:. Mēs pārējie korsikāņi nestrādājam.

— Ko tad jūs darāt?

— Mēs uzraugam strādniekus, medījam un pastaigājamies ar bisi plecos.

— Nu, tad mīļo Orlandi, — es teicu sniegdams viņam roku, — novēlu jums izdevīgas medības! Tikai neaizmirstiet, ka mēs abi esam ieķīlājuši savu godavārdu, ka turpmāk šausit tik stirnas, muflonus, teterus, irbes un mežakuiļus, bet nekad netēmēsit uz Marko Vičencio Kolonu vai kādu citu viņa ģimenes locekli.

— Ak, ekselence, — atbildēja man Orlandi ar tādu sejas izteiksmi, kādu es esmu novērojis tikai pie Normandijas prāviniekiem, — tā vista, ko viņš man atdeva, bija briesmīgi vāja.

Un neteicis vairs ne vārda, viņš likās krūmos un tur pazuda.

Es turpināju ceļu pārdomādams, ka še atkal ir iemesls, lai nākotnē starp Orlandi un Kolonu no jauna uzliesmotu naids.

To vakaru es pārgulēju Albitečā, otrā dienā sasniedzu Ajačo un pēc astoņām dienām biju jau Parīzē.

XII

Tai pašā dienā, kad ierados Parīzē, es apmeklēju Ludviķi Defranšī. Viņš bija izgājis.

Es atstāju savu vizītkarti, dažos vārdos paziņodams, ka nāku tieši no viņa brāļa Lisjēna. Es apvaicājos, kad viņš būtu sastopams, un piebildu, ka esmu solījies nodot vēstuli viņam personīgi.

Lai es kunga kabinetā varētu uzmest šīs rindiņas, sulainis mani izveda cauri viesistabai un ēdamistabai.

Viegli iedomāties, ar kādu ziņkārību es skatījos visapkārt, un tiešām viss liecināja par to pašu gaumi, kādu biju novērojis jau Sulakaro, tikai te šī gaume bija vēl vairāk iekļāvusies Parīzes elegancē. Man bija jāatzīst, ka Ludviķim Defranšī ir ļoti ērts puiša cilvēka dzīvoklis.

Nākamā dienā, kad es vēl ģērbos, tas ir, ap pulkstens vienpadsmitiem no rīta, mans sulainis pieteica Defranšī kungu.

Es liku ievest viņu viesistabā, pasniegt laikrakstus un pateikt, ka pēc dažiem acumirkļiem es būšu viņa rīcībā.

Piecas minūtes vēlāk es iegāju viesistabā. Dzirdot manu soļu troksni, Defranšī, kurš, bez šaubām, pieklājības pēc bija sācis lasīt kādu no maniem feļetoniem, kas toreiz parādījās „Presē", pacēla galvu.

Es paliku pārsteigts stāvot — tik ļoti viņš līdzinājās savam brālim.

— Cienījamais kungs, — viņš teica, — es gandrīz vai nespēju ticēt šādai laimei, pārlasot jūsu zīmīti, kuru man sulainis pasniedza, līdz ko biju pārnācis. Es tam divdesmit reizes liku aprakstīt jūsu izskatu, lai pārliecinātos, ka tas patiesi sakrīt ar jūsu ģīmetnēm; tāpēc, lūk, šorīt, degdams nepacietībā jums pateikties un arī saņemt jaunas ziņas par savējiem, es esmu ieradies, daudz nedomādams par stundu, un tāpēc bīstos, ka varbūt esmu jūs iztraucējis pārāk agri.

— Atvainojiet, ka es tūdaļ neatbildu uz jūsu galanto komplimentu, — es teicu, — bet man jums jāatzīstas, ka es, lūk, skatos un prasu sev, vai tas ir Ludviķis, vai Lisjēns Defranšī, ar kuru man ir tas gods pašreiz runāt.

• — Jā, vai nav tiesa, — piebilda viņš smaidīdams. — Līdzība ir uzkrītoša, un kad es vēl biju Sulakaro ciemā, tad es un mans brālis bijām gandrīz vai vienīgie, kuri mūsos nekļūdījās; tomēr, ja tik vien kopš manas aizbraukšanas viņš nav atteicies no savām korsikāņu paražām, jums vajadzēja novērot, ka vismaz mūsu apģērbā ir zināma atšķirība.

— Nu, redzat, — es teicu, — gadījās tieši tā, ka, mums šķiroties, viņš bija ģērbies uz mata līdzīgi jums, izņemot vienīgi baltās bikses, ko Parīzē šai gadalaikā vēl nenēsā. Un tā, lūk, lai atšķirtu jūsu personu no atmiņām par viņu, man nav pat tā pieturas punkta, kuru jūs minējāt. Bet, — es piebildu, izvilkdams vēstuli no somas, — es saprotu, ka jums gribas drīzāk saņemt ziņas par jūsējiem; te būs vēstule, ko es jau vakar būtu atstājis pie jums, ja vien nebūtu apsolījis Defranšī kundzei nodot to jums personīgi.

— Kad jūs šķīrāties, vai viņi visi bija veseli?

— Jā, bet tikai nobažījušies.

— Par mani?

— Tā ir. Bet, lūdzu, lasiet.

— Jūs atļaujat?

— Nu, protams!..

Kamēr sameklēju cigaretes, Defranšī atlauza zīmogu.

Es novēroju, kā viņš pārskatīja brāļa vēstuli; laiku pa laikam viņš smaidīdams nomurmināja:

— Ak, mans mīļais Lisjēns, mana labā māmiņa! Jā… jā…es saprotu.

Es vēl nebiju attapies no abu brāļu uzkrītošās līdzības; tomēr, kā man

jau bija aizrādījis Lisjēns, es novēroju, ka Ludviķa sejas krāsa bija gaišāka un arī viņā franču akcents bija tīrāks.

Kad viņš bija beidzis, es piedāvāju cigareti, ko tas aizdedzināja pie manējās.

— Nu, lūk, — es teicu, — tagad jūs redzējāt, cik uztraukta bijusi jūsu ģimene jūsu dēļ, un es ar prieku redzu, ka viņu bažas bijušas liekas.

— Tā nu glužu vis nav, — viņš skumji pasmaidīja. — Taisnība, slims es neesmu bijis, bet man uznāca kādas bēdas, un diezgan lielas bēdas, kuras kļuva vēl intensīvākas, tiklīdz iedomājos, ka, ciezdams še, es lieku ciest manam brālim dzimtenē.

— To pašu man jau teica Lisjēna kungs; bet lai es tiešām ticētu, ka tik dīvaina parādība nav vienīgi viņa iedomās, bet gan patiesība, man trūka tikai šā pierādījuma, kurš man tagad ir. Tatad, mans kungs, jus ari esat pārliecināts, ka jūsu brāļa nomāktībai bija sakars ar jūsu ciešanām

še?

— Jā gan, mans kungs, tas ir nenoliedzami.

— Bet nu, — es turpināju, — tā kā jūsu apstiprinošā atbilde man liek jo vairāk interesēties par jūsu pārdzīvojumiem, atļaujiet man jautāt ne ziņkārības, bet vienīgi intereses dēļ, vai bēdas, par kurām jūs nupat vēl minējāt, ir pagājušas un jūs esat nomierinājies?

— Ak, Dievs! Jūs, mans kungs, taču zināt, ka laiks remdē visasākās sāpes, un ja kāds gadījums no jauna neuzplēsīs brūci manā sirdī, nu tad, viņa kādu laiku asiņos, līdz beidzot aizdzīs. Bet tagad saņemiet vēlreiz manu sirsnīgāko pateicību un atļaujiet man šad un tad nākt pie jums, lai parunātos par Sulakaro.

— Ar lielāko prieku, — es teicu, — bet kāpēc gan mēs pašreiz nevarētu turpināt mūsu sarunu, kas man tikpat patīkama kā jums? Lūk, mans sulainis jau nāk paziņot, ka brokastgalds ir klāts. Dariet man to patikšanu, iebaudiet kādu kotleti kopā ar mani un mēs varēsim izrunāties pēc sirds patikas.

— Man par lielu nožēlu tas nav iespējams. Es vakar saņēmu vēstuli no valsts zīmogglabātāja, kurā tas mani uzaicina šodien ierasties Tieslietu ministrijā, un jūs sapratīsit, ka es, nabaga topošais advokāts, nedrīkstu tik augstam ierēdnim likt mani gaidīt.

— Ah, šis uzaicinājums, droši vien, ir saistīts ar Orlandi un Kolonas lietu.

— Man tā šķiet un tā kā mans brālis teic, ka ienaids esot izbeigts…

— Un vēl notāra klātbūtnē, par to es jums varu sniegt visdrošākās ziņas, jo pats parakstīju vienošanās aktu kā Orlandi liecinieks.

— Jā, mans brālis arī par to kaut ko saka.

— Klausieties, — viņš teica, palūkodamies pulkstenī, — tagad ir bez dažām minūtēm divpadsmit; vispirms es došos paziņot zīmogglabātājam, ka mans brālis ir tā sakot izpircis manis ieķīlāto goda vārdu.

— Un pēc labākās sirdsapziņas, to es jums varu galvot.

— Ak, šis mīļais Lisjēns! Es jau zināju, ka to viņš darīs, kaut gan tas ir pret viņa pārliecību.

— Jā, un viņš ir pelnījis pateicību, jo, ticiet man, tas viss viņam maksāja diezgan dārgi.

— Mēs to visu pārrunāsim vēlāk, jo, kā pats varat iedomāties, man ir īsta laime ar jūsu palīdzību gara acīm skatīt māti, brāli un dzimteni. Tāpēc, ja jūs būtu tik laipns pasacīt man, kad esat runājams…

— Tas pašreiz ir diezgan grūti, jo pirmās dienas pēc atgriešanās man būs šur tur jāpastaigā. Bet sakiet man jūs pats, kur es jūs varētu sastapt?

— Klausieties, — viņš teica, — rit taču ir Lielā gavēņa starplaiks, vai tā nav?

— Rīt?

— Jā. !

— Nu un tad?

— Vai jūs iesit uz Operas balli?

— Kā nu to ņem. Ja jūs gribētu ar mani tur sastapties, tad — jā, bet citādi man nav nekādas intereses turp iet.

— Ah, — es piebildu smaidīdams, — nu es redzu, kā jūs to nupat vēl teicāt, ka laiks remdē visasākās sāpes un ka arī jūsu sirdī brūce sāk jau aizdzīt.

— Jūs maldāties! Ļoti iespējams, ka es eju turp, lai meklētu jaunas ciešanas.

— Nu, tad neejiet.

— Ak, Dievs! Vai tad mēs kādreiz darām to, ko gribam? Es neesmu vairs kungs par sevi un eju turp, kur liktenis mani sauc. Es zinu gluži labi, ka pareizāk būtu neiet, un tomēr es turp iešu.

— Tātad rīt operā?

— Jā.

— Bet cikos?

— Pusvienos, ja jums nekas nav pretī.

— Un kur?

— Foajē. Pulkstens vienos man pie pulksteņa ir nolikta satikšanās.

— Nu, tad tā arī lai paliek.

Mēs spiedām viens otram roku un viņš steigšus aizgāja.

Pulkstens rādīja tieši divpadsmit. Visu pēcpusdienu un arī nākamo dienu es biju aizņemts ar dažādām darīšanām, kādas var būt cilvēkam, kurš nule atgriezies no astoņpadsmit mēnešu ilga ceļojuma.

Vakarā pusvienos es biju norunātajā vietā.

Un Ludviķi man vēl bija mazliet jāgaida; viņš pa gaiteņiem bija dzinies pakaļ kādai maskai, kas tam šķita pazīstama, bet maska bija iejukusi pūlī un viņš nebija paspējis to notvert.

Es gribēju runāt par Korsiku, bet mans jaunais draugs bija pārāk izklaidīgs, lai sekotu tik nopietnam tematam; viņa skatiens arvien uzmeklēja pulksteņa rādītāju un pēkšņi viņš no manis aizsteidzās, iesaukdamies:

— Lyk, mans vijolīšu pušķis!

Jaunais cilvēks iejuka pūli, lai nokļūtu līdz kādai dāmai, kas patiesi rokā turēja milzīgu vijolīšu pušķi.

Tā kā par laimi promenētājiem foajē netrūka visdažādāko puķu pušķu, arī man drīz piesējās kāds kamēliju pušķis, lai mani apsveiktu ar laimīgu atgriešanos Parīzē.

Kamēliju pušķim sekoja rožu pušķis, ko drīz vien nomainīja heliotropu klēpis.

Es varēju ierakstīt savā kontā jau piecpadsmito pušķi, kad pēkšņi saskrējos ar D.

— Ā, tas esat jūs, mans draugs, — viņš teica, — sveicināts, jūs nākat īstā laikā; mēs šovakar ēdam vakariņas pie manis, kur vēl ieradīsies tas un tas. — Viņš nosauca trīs vai četrus no mūsu kopējiem draugiem, — un mēs ceram uz jums.

— Tūkstoškārt pateicos, mans dārgais, — es atbildēju, — bet neskatoties uz vissirsnīgāko vēlēšanos pieņemt jūsu uzaicinājumu, es to nevaru darīt, jo esmu šeit kopā ar vēl kādu otru personu.

— Bet man liekas, tas taču pats par sevi saprotams, ka ikvienam ir tiesība atvest sev līdz vēl kādu; bez tam ir norunāts, ka uz galda būs sešas ūdens karafes, kuru vienīgais uzdevums būs uzturēt puķu pušķus svaigus.

— Tieši šai ziņā, draugs, jūs maldāties; man nav neviena puķu pušķa, ko novietot jūsu karafēs, es še esmu kopā ar kādu draugu.

— Nu, kas par to! Jūs taču zināt sakāmvārdu: „Mūsu draugu draugi ir…"

— Tas ir kāds jauns cilvēks, kuru jūs nepazīstat.

— Nu, mēs iepazīsimies.

— Es viņam ieminēšos par šo reto izdevību.

— Jā, un ja viņš atsakās, atvediet ar varu.

— Es jums apsolu darīt visu, ko spēšu. Kad vakariņas sākas?

— Pulkstens trijos, bet tā kā mēs pirms sešiem no galda nepie- celsimies, jums ir pietiekami daudz laika.

— Tas ir labi.

Kāds neaizmirstulīšu pušķītis, kurš varbūt bija vēl dzirdējis mūsu sarunas noslēgumu, paņēma D. zem elkoņa un kopā ar to aizgāja.

Pēc pāris acumirkļiem sastapu Ludviķi, kurš acīmredzot bija galīgi izšķīries ar savu vijolīšu pušķi.

Tā kā man pielipušais sieviešu kārtas domino nebija ne interesants, ne atjautīgs, es to aizsūtīju paintriģēt ar kādu no maniem draugiem, bet pats paņēmu Ludviķi zem rokas.

— Nu, kā, — es viņam uzprasīju, — vai jūs izdibinājāt, ko gribējāt zināt?

— Ak, Dievs, nu, protams; jūs taču zināt, ka masku ballē parasti mums atklāj to, ko labāk būtu no mums noslēpt.

— Nabaga draugs, — es teicu, — piedodiet, ka es jūs tā nosaucu; bet man liekas: kopš es pazīstu jūsu brāli, es pazīstu arī jūs. Nu, redzēsim… Jūs esat nelaimīgs, vai tā nav? Sakiet, kas tad īsti ir ar jums?

— Ak, Dievs, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt.

Es redzēju, ka viņš gribēja paturēt savu noslēpumu un cietu klusu.

Tā mēs apgājām divas vai trīs reizes riņķī; es, vienaldzīgi pastaigā­damies, jo nevienu negaidīju; viņš — uzmanīgi vērodams katru domino, kas parādījās mūsu redzeslokā.

— Klausieties, — es teicu, — vai zināt, ko jums vajadzētu darīt!?

Viņš nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi tiek izrauts no savām domām.

— Man?.. Nē… Atvainojos… Kā jūs teicāt?

— Es liktu priekšā jums mazu izklaidēšanos, kas, pēc manām domām, jums pašreiz ir nepieciešama.

— Un tas būtu?

— Nāciet man līdzi pie kāda drauga uz vakariņām.

— O, nē! Redzat… Es būtu slikts galdabiedrs.

— Nu, tur plēsīs visādus jokus un tas jūs uzjautrinās.

— Pirmkārt, es nemaz neesmu uzaicināts.

— Jūs maldāties, tieši par jums bija runa.

— Tad jūsu Amfibrions ir bijis ļoti laipns, bet goda vārds es tiešām nejūtos cienīgs…

Šai brīdī mēs izmainījāmies ar D. Viņš likās bija ļoti aizņemts ar savu neaizmirstulīšu pušķi.

Tomēr viņš mani ieraudzīja.

— Nu, kā tad paliek? — viņš teica. — Tas ir norunāts, vai ne tā? Pulkstens trijos. —

— Šoreiz, mīļais draugs, tas neizdosies; es nevarēšu būt jūsu pulkā.

— Nu, tad eita pie joda!

Un viņš turpināja savu ceļu.

— Kas tas bija par kungu? — jautāja Ludviķis, acīmredzot, lai man kaut ko teiktu.

— Tas ir D. kungs, kāds draugs, ļoti asprātīgs zēns, kaut gan viņš ir izdevējs vienam no mūsu lielākajiem laikrakstiem.

— Tas ir D. kungs! — iesaucās Ludviķis. — Vai jūs viņu pazīstat?

— Bez šaubām; mūs divus vai trīs gadus vieno ne tikai kopīgas intereses, bet arī draudzība.

— Vai jums bija paredzēts ēst vakariņas kopā ar viņu?

— Tieši tā.

— Un jūs gribējāt uz šīm vakariņām aizvest arī mani?

— Jā.

— Tādā gadījumā tas ir pavisam kas cits, un es pieņemu ar lielāko prieku.

— Nu, tad lai notiek!

— Varbūt man tomēr nevajadzētu iet, — teica Ludviķis, skumji pasmaidīdams, — bet jūs atceraties, ko es vakar teicu: mēs neejam turp, kur mums būtu jāiet, bet gan turp, kur liktenis mūs sauc; pierādījums ir tas, ka es būtu labāk darījis, ja še nebūtu ieradies.

Šai brīdī mēs atkal sastapāmies ar D.

— Mīļais draugs, — es viņam teicu, — es esmu apdomājies.

— Un jūs nāksit ar mums?

— Jā.

— Bravo! Tomēr man jums jāpasaka par kādu priekšnoteikumu.

— Un tas būtu?

— Ka ikvienam, kas ar mums šovakar sēdīsies pie galda, jāierodas uz vakariņām arī parīt.

— Kāda iemesla dēļ?

— Kādu derību dēļ, kas noslēgtas ar Šato-Reno.

Es jutu, ka Ludviķis, kurš bija pieķēries pie mana elkoņa, spēji sarāvās.

Es pagriezos uz tā pusi; kaut gan viņš izskatījās bālāks nekā mirkli iepriekš, viņa sejas izteiksme bija mierīga.

— Kas tās par derībām? — es jautāju D.

— O, tas būtu pārāk garš stāsts. Bez tam ir kāda persona, kura šajās derībās ir ieinteresēta un kuras dēļ viņš derības varētu zaudēt, ja viņa dzirdētu par tām še runājam.

— Nu, lieliski! Tātad pulkstens trijos.

— Pulkstens trijos.

Mēs no jauna izšķīrāmies; ejot garām pulkstenim, es pametu acis uz ciparnīcu — bija divi un trīsdesmit piecas minūtes. v

— Vai jūs pazīstat šo Šato-Reno kungu? — man jautāja Ludviķis, velti pūlēdamies apslēpt satraukumu, kas bija dzirdams viņa balsī.

— Tikai pēc izskata; mēs dažas reizes esam satikušies sabiedrībā.

— Tātad viņš nepieder pie jūsu draugiem?

— Es viņu pat par paziņu nevarētu saukt.

— Ā, jo labāk! — noteica Ludviķis.

— Kāpēc?

— Tāpat vien.

— Bet jūs pats, vai jūs viņu pazīstat?

— Tā netieši.

Neraugoties uz viņa izvairīgajām atbildēm, man bija viegli noskārst, ka starp Defranšī un Šato-Reno pastāvēja kāds noslēpumains sakars, kurā bija iejaukta sieviete. Kāda iekšēja balss man teica, ka manam jaunajam draugam būtu labāk, ja mēs katrs atgrieztos savās mājās.

— Klausieties, Defranšī kungs, — es viņam sacīju, — vai jūs gribētu pieņemt manu padomu?

— Kādā ziņā?

— Nepiedalīsimies šajās D. vakariņās.

— Bet kāpēc? Jūs taču tur gaida, un vai jūs pats neapsolījāt aizvest vēl vienu galdabiedru?

— Ak, nē jau nu tāpēc?

— Bet kāpēc tad?

— Tāpēc, ka es gluži vienkārši domāju, ka mums būtu labāk iet mājās.

— Galu galā vajag taču būt kādam iemeslam, kāpēc jūs esat apdomājies; nupat vēl jūs mani gribējāt turp aizvest gandrīz vai ar varu.

— Mēs tur sastapsim vienīgi šo Šato-Reno kungu.

— Jo labāk! Stāsta, ka viņš esot ļoti patīkams kungs, un es būtu priecīgs ar viņu tuvāk iepazīties.

— Nu labi, lai notiek, — es atbildēju, ja jūs vēlaties, tad iesim.

Mēs nogājām garderobē paņemt mūsu mēteļus.

D. dzīvoja turpat operas tuvumā. Laiks bija jauks; es nodomāju, ka svaigais gaiss manu draugu nomierinās un ieteicu noiet šo mazo gabaliņu kājām, kam viņš arī piekrita.

XIII

Salonā mēs sastapām vairākus manus draugus — pastāvīgo operas foajē publiku un sātanisko B, L, V, un A ložu abonentus, tad vēl divas trīs atmaskojošās domino, kas turēja rokā savus pušķus un gaidīja, kad varēs tos ievietot ūdenī.

Kā vienus, tā otrus es iepazīstināju ar Ludviķi Defranšī, un būtu lieki sacīt, ka viņš no visiem tika sirsnīgi uzņemts.

Pēc desmit minūtēm ieradās pats D., atvezdams līdzi savu neaiz­mirstulīšu pušķi, kas, kā to var sagaidīt no skaistas un pie šādiem piknikiem pieradušas sievietes, atmaskojās brīvi un nepiespiesti.

Es iepazīstināju Defranšī ar D.

— Tagad, kad visi ir sapazinušies, — teica B., — ir laiks sēsties pie galda.

— Sapazīšanās jau nu gan ir notikusi, tikai visi viesi vēl nav ieradušies, — atbildēja D.

— Jā, kas tad vēl trūkst?

— Vēl nav klāt Šato-Reno.

— Ā, pareizi! Bet vai šeit nav noslēgtas kādas derības? — jautāja B.

— Jā — derības par vakariņām divpadsmit personām, ka viņš neatnāks kopā ar kādu zināmu dāmu, kuru tas solījies atvest.

— Un kas tā ir par dāmu, — jautāja neaizmirstuļu pušķis, — kura ir tik nepieejama, ka viņas dēļ jānoslēdz šādas derības?

Es palūkojos uz Defranšī. Viņš bija līķa bālumā, kaut arī ārēji izskatījās pilnīgi mierīgs.

— Tik tiešām, — atbildēja D., — es nedomāju, ka tā būs indiskrēcija, ja nosaukšu šo masku, jo vairāk tāpēc, ka droši vien jūs to nepazīstat. Tā ir…

Ludviķis uzlika roku uz D. elkoņa.

— Mans kungs, — viņš teica, — mūsu jaunās iepazīšanās dēļ parādiet man kādu laipnību.

— Kādu?

— Nenosauciet to personu, kura še varbūt ieradīsies ar Šato-Reno kungu; jūs zināt, ka viņa ir precēta kundze.

— Jā, bet viņas vīrs ir, es labi nezinu — vai nu Smirnā, vai Indijā, vai Meksikā. Un jūs saprotat, ja vīrs ir tik tālu, tad viņa tikpat kā nav.

— Viņas vīrs atgriezīsies šinīs dienās; es viņu pazīstu, tas ir ļoti cienījams cilvēks, un es gribētu, ja vien tas būtu iespējams, viņam aiztaupīt to sarūgtinājumu, kad viņš uzzinātu par savas sievas vieglprātību.

— Tādā gadījumā atvainojiet, mans kungs, — teica D., — es nezināju, ka jūs pazīstiet šo dāmu; es pat lāgā nezināju, vai viņa ir precējusies; bet tā kā jūs viņu pazīstat un pazīstat arī viņas vīru…

— Es viņus abus pazīstu.

— Nu, tad ievērosim vislielāko diskrēciju. Dāmas un kungi, vai nu Šato-Reno atnāk, vai neatnāk; vai nu viņš atnāk viens, vai vēl ar kādu personu; vai viņš laimē vai pazaudē derības, es lūdzu jūs par šo gadījumu ievērot pilnīgu klusuciešanu.

Tas tika vienbalsīgi apsolīts, jādomā nc jau tāpēc, ka tiktu respektētas sabiedriskās normas, bet vienkārši tāpēc, ka visi bija loti izsalkuši un visiem gribējās drīzāk sēsties pie galda.

— Pateicos jums, mans kungs, — teica Defranšī, spiezdams D. roku, — ticiet man, no jūsu puses tas bija smalkjūtīgs žests.

Visi devās uz ēdamzāli, kur ikviens steidzās ieņemt savu vietu. Divas vietas palika brīvas; tās bija domātas Šato-Reno un personai*, kas ierastos kopā ar viņu.

Sulainis gribēja noņemt liekos kuvērus.

— Lai paliek, — teica namatēvs. — Šato-Reno ir vēl laiks līdz pulkstens četriem, tad jūs varēsit noņemt, jo kad pulkstenis sitīs četri, viņš būs zaudējis.

Es nenolaidu acis no Defranšī, viņš pameta skatienu uz pulksteni, tas pašreiz rādīja trīs un četrdesmit piecas minūtes.

— Vai tas ir pareizs? — vēsi apjautājās Defranšī.

— Man par to nav daļas, — smiedamies atteica D., — tas jāzina Šato-Reno; es savu pulksteni nostādīju pēc viņa, lai viņš nevarētu atrunāties ar kļūdīšanos.

— Nu, kungi, — teica neaizmirstuļu pušķis, — ja nu reiz mēs nevaram runāt par Šato-Reno un viņa nezināmo, tad arī nerunāsim, jo tad mums nāktos izteikties mīklās, simbolos un alegorijās, kas ir trakoti garlaicīgi.

— Jums taisnība, — atbildēja V., — ir taču vēl tik daudz dāmu, par kurām varētu runāt un kuras to tik vien vēlas.

— Nu, tad dzersim uz viņu veselību, — teica D. Katram viesim priekšā bija nolikta pudele un glāzes tika pielietas ar vēso šampanieti.

Es ievēroju, ka Ludviķis tikai pielika glāzi pie lūpām.

— Dzeriet taču, — es viņam teicu, — jūs jau redzat, ka viņš neieradīsies.

— Vēl vesels ceturksnis trūkst no četriem, — atbildēja Defranšī. — Kad pulkstenis sitīs četri, tad, lai cik daudz es būtu nokavējis, es apsolu jums panākt visčaklākos.

— Lai notiek.

Kamēr mēs paklusām pārmainījāmies ar šiem vārdiem, sarunas bija kļuvušas vispārīgas un skaļas. Laiku pa laikam Ludviķis pameta acis uz pulksteni, kas vienmērīgi turpināja savu gaitu, par spīti divu cilvēku nepacietībai, kuri uzmanīja rādītājus.

Bija jau bez piecām minūtēm četri, kad es paskatījos uz Ludviķi un teicu:

— Uz jūsu veselību.

Viņš smaidīdams paņēma glāzi un pielika pie lūpām. Tiklīdz viņš to bija izdzēris līdz pusei, pēkšņi atskanēja zvaniņš.

Es domāju, ka bālāks viņš vairs nevar kļūt, bet es biju vīlies.

— Tas ir viņš, — Defranšī teica.

— Jā, bet varbūt bez viņas, — es atbildēju.

— To mēs tūdaļ redzēsim.

Zvaniņš bija pievilcis visas sabiedrības uzmanību un trokšņainajām sarunu čalām, kas skanēja visapkārt galdam, laiku pa laikam pārsviežot tam pāri, pēkšņi sekoja gaidu pilns klusums.

Priekšistabā bija dzirdamas satrauktas balsis.

D. tūdaļ piecēlās un atvēra durvis.

— Es pazīstu viņas balsi, — teica Ludviķis, krampjaini spiezdams man roku.

— Lēnāk, lēnāk, — es teicu, — saņemieties, esiet vīrs! Ja viņa ierodas uz vakariņām pie kunga, kuru tā nepazīst, un kopā ar vīrieti, ko viņa nepazīst ne tik, tā, acīmredzot, ir vienkārša koķete, kas nav krietna cilvēka mīlas vērta.

— Kundze, es jūs mīļi lūdzu ienākt, — dzirdēja priekšistabā D. balsi. — ticiet 'man, mēs še esam mazs draugu pulciņš.

— Mīļā Emīlij, iesim, — teica Šato-Reno, — ja tu vēlies, tu vari palikt maskā.

— Nelietis, — nomurmināja Defranšī.

Šai brīdī istabā ienāca vai, pareizāk sakot, tika ievilkta kāda dāma, kuru veda pie rokas Šato-Reno un D., kurš šādi domāja izpildām viesmīlīga namatēva pienākumus.

— Bez trim minūtēm četri, — Šato-Reno pačukstēja D.

— Pareizi, mans dārgais, jūs esat laimējis derības.

— Vēl ne, mans kungs, — teica jaunā, nepazīstamā dāma, pagriezu­sies pret Šato-Reno un sasliedamās visā savā augumā, — tagad es saprotu jūsu neatlaidību… jūs bijāt saderējis, ka atvedīsit mani uz šīm vakariņām, vai ne tā?

Šato-Reno cieta klusu. Viņa vērsās pie D.

— Tā kā šis cilvēks klusē, es lūdzu jūs man atbildēt: vai nav tiesa, ka Šato-Reno kungs ir noslēdzis derības, ka atvedīs mani uz jūsu vakariņām?

— Es, cienītā kundze, tiešām nevaru noliegt, ka Šato-Reno man deva šādas cerības.

— Labi, tad Šato-Reno ir zaudējis, jo es nezināju, kurp Šato-Reno mani ved, jo biju pārliecināta, ka ieturēsim vakariņas pie kādas manas draudzenes. Un tāpēc, ka es še neesmu ieradusies labprātīgi, Šato-Reno kungs, pēc manām domām, zaudē šīs derības.

— Bet, mīļā Emīlija, — teica Šato-Reno, — ja nu jūs reiz šeit esat, jūs taču arī paliksit, vai ne? Palūkojiet, mēs esam jauku un līksmu ļaužu sabiedrībā.

— Tagad, kad es šeit esmu, — teica nepazīstamā, — es vispirms pateikšos šim kungam, kurš, kā liekas, ir namatēvs, par to laipno uzņemšanu, ko viņš man ir gribējis sagādāt, bet tā kā es, diemžēl, nevaru pieņemt viņa laipno ielūgumu, es lūdzu Defranšī kungu sniegt man roku un pavadīt mani uz māju.

Ludviķis Defranšī pielēca kājās un nākamā acumirklī jau atradās starp nepazīstamo dāmu un Šato-Reno.

— Kundze, — ieminējās pēdējais, dusmās zobus griezdams — atļaujiet jums atgādināt, ka jūs šurp atvedu es, un tātad arī man, man vienīgam ir tiesības jūs no šejienes aizvest.

— Kungi, — mūs uzrunāja svešā dāma, — jūs esat še pieci cilvēki un es stājos jūsu godprātības apsardzībā, cerēdama, ka jūs pratīsit aizstāvēt mani no Šato-Reno kunga uzmācības.

Šato-Reno sarāvās, mēs visi piecēlāmies.

— Labi, kundze, — viņš teica, — jūs esat brīva, bet es gan zināšu, ar ko man būs darīšana.

— Ja jūs, cienītais kungs, domājat par mani, — atteica Ludviķis Defranšī ar neaprakstāmi lepnu nicināšanu, - jūs rīt visu dienu mani atradīsit manā dzīvoklī, Heldera ielas septītajā numurā.

— Labi, mans kungs, un ja arī man varbūt nebūs tas gods ierasties pie jums personīgi, es ceru, ka jūs neatteiksities pieņemt divus no maniem draugiem.

— Tā tik vēl trūka, — plecus raustīdams, teica Defranšī, — lai jūs par šādām lietām runātu dāmas klātbūtnē. Nāciet, kundze, — viņš piebilda, saņēmis nepazīstamo dāmu aiz rokas, — un ticiet man, ka es jums no sirds dziļumiem esmu pateicīgs par to godu, ko jūs man parādat.

Un, valdot visdziļākajam klusumam, tie abi aizgāja.

— Nu, mani kungi, — teica Šato-Reno, kad durvis bija aizvērušās, — jāatzīstas, ka es esmu zaudējis, tas ir viss. Tātad parīt vakarā, visi, kas šeit esam, sastapsimies pie „Provansiešu Brāļiem".

Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās vienā no tukšajiem krēsliem un pasniedza savu glāzi D., kurš to tūdaļ piepildīja.

Viegli saprotams, ka neskatoties uz paša Šato-Reno trokšņaino jautrību, vakariņu turpmākajā gaitā vairs nebija īstas noskaņas.

XIV

Nākamajā dienā, vai, pareizāk sakot — tai pašā dienā, pulkstens desmitos no rīta es jau stāvēju pie Ludviķa Defranšī nama durvīm.

Kāpjot augšā pa kāpnēm, es sastapu nākam lejā divus jaunus cilvēkus; viens no tiem, acīmredzot, piederēja pie labākās sabiedrības, un otrs ar Goda Leģiona krustu, kaut gan privātdrēbēs ģērbies, likās bija no armijas aprindām.

Es tūdaļ nojautu, ka šie divi kungi nāk no Ludviķa Defranšī, un es tiem ar acīm sekoju līdz pat kāpņu pēdējam pakāpienam, bet tad devos augšā un piezvanīju.

Sulainis man atvēra; viņa kungs bija savā kabinetā.

Kad viņš iegāja mani pieteikt, Ludviķis, kurš sēdēja uz rakstīja, pagrieza galvu uz manu pusi.

— Jūs esat tieši laikā, — viņš teica, saplēsdams vēstuli un iemezdams to ugunī, — šī vēstule bija domāta jums un es pašreiz gribēju to nosūtīt. Tas ir labi. Jozef, es nevienu tagad nepieņemšu.

Sulainis izgāja.

— Vai jūs nupat uz kāpnēm nesatikāt divus kungus? — jautāja Ludviķis, pievilkdams krēslu.

— Jā, viens no viņiem bija ar goda zīmi.

— Tie ir tie paši.

— Man tā likās, ka viņi iznāca no jūsu dzīvokļa.

— Jūs esat uzminējis.

— Vai viņi še ieradās Šato-Reno uzdevumā?

— Tie ir viņa sekundanti.

— Pie joda, kā rādās, tā lieta paliek nopietna.

— Jūs sapratīsit, ka citādi tas arī nemaz nevarēja būt, — atbildēja Defranšī.

— Kāpēc viņi bija nākuši?

— Ar lūgumu aizsūtīt pie viņiem divus no maniem draugiem, lai lietu kopīgi pārrunātu; tāpēc es arī tūlīt iedomājos jūs.

— Tas mani ļoti pagodina, bet viens es pie viņiem nevaru ierasties.

— Esmu jau uzaicinājis vienu no maniem draugiem, baronu Džordano Martelli, ierasties šodien pie manis uz pusdienām. Pulkstens vienpadsmi­tos viņš būs klāt. Mēs kopā ieturēsim pusdienas un pēc tam jūs abi būsit tik laipni aiziet pie tiem kungiem, kuri apsolījās būt mājās līdz pulkstens trijiem. Še ir viņu vārdi un adreses.

Ludviķis man pasniedza divas vizītkartes.

Viens no viņiem saucās barons Renē Dešabogrāns, un otrs — Adriens Deboasī.

Pirmais dzīvoja Miera ielas divpadsmitajā namā. Otrs, kurš, kā jau biju uzminējis, piederēja pie militārām aprindām, bija Āfrikas strēlnieku leitnants un dzīvoja Lilles ielas divdesmit devītajā namā.

Es domīgi aplūkoju šīs kartes.

— Sakiet, vai jums būtu še ko iebilst? — jautāja Defranšī.

— Vaļsirdīgi runājot, es gribētu zināt, vai jūs uz to visu skatāties nopietni? Jūs saprotat, ka tas nosaka visu mūsu turpmāko rīcību.

— Kā jūs gan domājat! Turklāt vēl ļoti nopietni! Jums taču vajadzēja dzirdēt, ka es stājos Šato-Reno rīcībā un, tā kā viņš man atsūta savus sekundantus, tad man atliek ļaut visam iet savu gaitu.

— Tas nu tā ir… tomēr galu galā…

— Pabeidziet vien, - teica Ludviķis smaidīdams.

— Tomēr galu galā vajadzētu zināt, par ko jūs īsti šaujaties. Nevar taču noskatīties, kā divi cilvēki viens otru nogalina, nezinot šīs cīņas motīvus. Jūs zināt, ka liecinieku stāvoklis ir grūtāks nekā pašu cīnītāju stāvoklis.

— Šā strīda iemesls ir pasakāms dažos vārdos, un tas būtu: tiklīdz es biju ieradies Parīzē, kāds no maniem draugiem, fregates kapteinis, iepazīstināja mani ar savu sievu. Viņa bija jauna un skaista un atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, ka es, baidīdamies viņā iemīlēties, gaužām reti izmantoju sava drauga atļauju apciemot ģimeni kurā katrā laikā.

Draugs man pārmeta vienaldzību, un tad es atklāti pateicu viņam visu taisnību, tas ir, ka sieva ir pārāk daiļa, lai es to drīkstētu biežāk apciemot. Viņš pasmaidīja, paspieda man roku un uzstāja, lai es vēl tai pašā dienā ieturētu pie viņiem pusdienas.

Kad bijām jau nonākuši pie deserta, viņš man teica:

„Mīļo Ludviķi, pēc trim nedēļām es braucu uz Meksiku; varbūt es būšu projām trīs, varbūt sešus mēnešus, bet var arī gadīties, ka palieku vēl ilgāk. Mūsu šķiras jūrnieki dažreiz gan zina aizbraukšanas stundu, bet atgriešanās brīdi — nekad. Manā prombūtnes laikā es uzticu jums Emīliju, un tevi, Emīlij, lūdzu uzskatīt Defranšī kungu par brāli."

Jaunā sieviete man atbildēja ar siltu rokas spiedienu.

Es stāvēju kā mēms, nezinādams, ko teikt, un manai nākamajai māsai, jādomā, likos īstais vientiesītis.

Trīs nedēļas vēlāk man draugs aizbrauca.

Šajās trīs nedēļās viņš pastāvēja uz to, ka es pusdienotu viņu ģimenē vismaz reizi nedēļā.

Emīlija palika kopā ar savu māti, un lieki būtu sacīt, ka viņas vīra uzticība manās acīs to bija padarījusi svētu un, kaut arī es to mīlēju kvēlāk nekā tas brālim atļauts, es viņu tomēr vienmēr uzskatīju par māsu.

Tā pagāja seši mēneši.

Emīlija dzīvoja kopā ar savu māti, un viņas vīrs aizbraukdams bija lūdzis to nepārtraukt pieņemšanas. Mans nabaga draugs ne no kā tā nebaidījās, kā no greizsirdīga vīra slavas: fakts ir tas, ka viņš dievināja Emīliju v.n viņai pilnīgi uzticējās.

Un tā, lūk, Emīlija turpināja pieņemt viesus. Vispirms tie bija slēgti vakari, un viņas mātes pastāvīgā klātbūtne pat vismēlnesīgākajiem atņēma iespēju tenkot, bez tam arī neviens neatļāvās sev teikt kādu vārdu, kas būtu varējis mest ēnu uz viņas labo slavu.

Tagad būs pagājuši apmēram jau trīs mēneši, kopš parādījās Šato- Reno.

Jūs arī ticat priekšsajūtām? Nu, lūk, viņu ieraugot, es nodrebēju; viņš ar mani nerunāja, un, vispārīgi sakot, izturējās kā inteleģentam cilvēkam pieklājas, bet kad viņš atvadījās, es to jau ienīdu.

— Kādēļ — to es pats nezināju.

Vai, pareizāk sakot, es biju pamanījis, ka Emīlija bija atstājusi uz viņu to pašu iespaidu kā uz mani pēc pirmās redzēšanās.

No otras puses man likās, ka Emīlija ar viņu koķetēja vairāk, nekā viņai tas bija parasts. Bez šaubām tas bija aplam, bet es jau jums teicu, ka sirds dziļumos es Emīliju vēl arvien mīlēju un biju greizsirdīgs.

Tāpēc arī nākamajā vakarā es neizlaidu Šato-Reno no acīm; varbūt viņš bija novērojis, ka mans skatiens tiem neatlaidīgi seko un man likās, ka, pusbalsī sarunādamies ar Emīliju, viņš lūko mani nostādīt smieklīgā stāvoklī.

Ja es tai vakarā būtu uzklausījis tikai manas neprātīgās sirds balsi, es būtu sameklējis vienalga kādu strīdus iemeslu, lai ar viņu šautos, bet es savaldījos, pats sev iegalvodams, ka tas būtu muļķīgi.

Un tā, lūk, no šā laika katra piektdiena bija man mokas.

Šato-Reno kungs nenoliedzami ir labākās sabiedrības cilvēks, elegants, iznesīgs — īsts lauva; man bija jāatzīst, ka daudzējādā ziņā viņš ir pārāks par mani, bet man likās, ka Emīlija to vērtē vēl augstāk, nekā viņš to pelna.

Drīz vien es pārliecinājos, ka neesmu vienīgais, kas ievērojis Emīlijas interesi par Šato-Reno; šī aizraušanās pieauga tādā mērā, ka kļuva tik saskatāma, ka kādudien Džordāno, kurš tāpat kā es piederēja pie šā nama draugu pulciņa, ar mani par to pārrunāja.

Sākot no šā brīža es biju izšķiries, un nolēmu runāt ar Emīliju, būdams pārliecināts, ka no viņas puses tā ir tikai maza pārsteidzība un ka man vajag tikai apgaismot viņas izturēšanos, lai tā tūdaļ atmestu visu, kas līdz šim būtu varējis dot iemeslu apvainot viņu vieglprātībā.

Bet man par lielu pārsteigumu Emīlija uzņēma manus aizrādījumus kā joku un piebilda, ka es esot traks, tāpat kā visi tie, kuri domājot līdzigi man.

Es tomēr neatkāpos.

Emīlija man atbildēja, ka šinī lietā neatrodot par vajadzīgu mani uzklausīt un ka iemīlējušos cilvēka spriedums vienmēr būšot neobjektīvs.

Es paliku kā no mākoņiem nokritis: tātad viņas vīrs tai bija visu pateicis.

Jūs saprotat, ka no tās dienas mans greizsirdīgā un nelaimīgā mīlētāja stāvoklis kļuva smieklīgs un gandrīz vai nožēlojams, es sāku atrauties no Emīlijas vakariem.

Kaut gan es pie Emīlijas vairs neierados, es tomēr zināju visu, kas notiek pie viņas; es zināju visu, ko viņa dara, bet tāpēc biju ne mazāk nelaimīgs, jo visi jau bija pamanījuši Šato-Reno uzmācību Emīlijai un par to runāja jau pilnīgi atklāti.

Tad es nolēmu viņai rakstīt un darīju to ar visu iespējamo saudzību. Viņas apdraudētā goda dēļ, tāpat arī viņas vīra labad, kurš, atrazdamies tālumā, tai pilnīgi uzticējās, es to lūdzu apsvērt visu, ko viņa dara. Emīlija man neatbildēja.

Un ko tur lai saka? Mīla nav atkarīga no mūsu gribas. Nabaga radījums mīlēja un šī mīla to padarīja aklu, vai, pareizāk sakot, viņa tāda gribēja būt.

Drīz pēc tam es dzirdēju atklāti runājam, ka Emīlija esot Šato-Reno mīļākā.

Ko es toreiz pārcietu, tas nav izsakāms, tā bija reize, kad mans nabaga brālis sajuta sevī manu sāpju atbalsi.

Tā pagāja apmēram divpadsmit dienas, kad ieradāties jūs.

Tai pašā dienā, kad jūs nodevāt man savu pirmo vizīti, es tiku saņēmis anonīmu vēstuli, ko bija rakstījusi kāda nepazīstama dāma, kas ar mani vēlējās sastapties operā.

Šī dāma rakstīja, ka viņa varot dot man zināmus norādījumus par kādu manu paziņu, bet pagaidām viņa aprobežojoties ar to, ka pasakot man šīs dāmas vārdu.

Šis vārds bija — Emīlija.

Man viņu vajadzēja sazīmēt pēc vijolīšu pušķa.

Es jums jau toreiz teicu, ka man nevajadzētu iet uz šo balli, bet mani dzina pats liktenis.

Es ierados tur un atradu manu domino norunātajā stundā un noteiktajā vietā. Viņš man apstiprināja to, ko es jau biju dzirdējis: proti, ka Šato-Reno esot Emīlijas mīļākais, un tā kā es vēl šaubījos vai vismaz izlikos šaubāmies, viņš man kā pierādījumu pastāstīja — Šato-Reno esot saderējis, ka aizvedīšot savu jauno mīļāko uz vakariņām pie D.

Vajadzēja taču gadīties, ka arī jūs pazīstat D. kungu un esat ielūgts uz šīm vakariņām, un tā kā jums bija izdevība uzaicināt ari kādu draugu, jūs izvēlējāties mani.

Viss pārējais jums ir zināms.

Ko gan citu es tagad varu darīt, kā tikai nogaidīt un pieņemt mana pretinieka priekšlikumus?

Tur nebija nekā ko piebilst, es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Bet, — brīdi klusējis, es ar bažām iejautājos, — man nāk prātā, — cerēsim, ka es maldos, — jūsu brālis man teica, ka jūs nekad vēl neesat ņēmis rokā ne pistoli, ne zobenu.

— Tā ir taisnība.

— Bet tad jau jūs esat pretinieka upuris.

— Ko lai dara? Viss ir Dieva ziņā.

Šai brīdī sulainis pieteica baronu Džordano Martelli.

Šis, tāpat kā Ludviķis Defranšī, bija kāds jauns korsikānis no Sartēnas; viņš dienēja XI kājnieku pulkā un vairāku izcilu militāru akciju dēļ jau divdesmit trīs gadu vecumā bija ieguvis kapteiņa dieriesta pakāpi. Protams, šoreiz arī viņš bija ģērbies civilā.

— Tātad beidzot reiz tā lieta ir nonākusi tur, kur tai bija jānonāk, — viņš teica, kad bijām apsveicinājušies. — Spriežot pēc visa tā, par ko tu man rakstīji, tevi droši vien jau šodien apciemos Šato-Reno sekundanti.

— Viņi jau bija, — atbildēja Defranšī.

— Vai tev ir šo kungu vārdi un adreses?

— Lūk, viņu vizītkartes.

— Labi, tavs sulainis teica, ka tūdaļ klāšot galdu; paēdīsim un tūdaļ dosimies pie tiem ar pretvizīti.

T

/ ) i mi I

281

Korsikāņu brāli

Mēs iegājām ēdamistabā, bet par to, kāpēc šeit bijām ieradušies, mēs vairs nerunājām.

Tikai tagad Ludviķis apjautājās par manu ceļojumu uz Korsiku un es] izstāstīju visu to, kas lasītājam jau ir zināms.

Tā apziņa, ka rīt viņam jāšaujas ar Šato-Reno, pilnīgi nomierināja jauno cilvēku un visas viņa jūtas pievērsās dzimtenei un ģimenei.

Atkal un atkal man vajadzēja atkārtot visu to, ko bija teikuši viņa brālis \ un māte. Sevišķi viņu aizkustināja tas, ka Lisjēns, kura korsikāņa dabu Ludviķis labi pazina, bija pielicis tik daudz pūļu, lai izbeigtu Orlandi un Kolonas vendetu.

Pulkstenis nosita divpadsmit.

— Man liekas, draugi, - teica Ludviķis, - ka ir laiks atbildēt šiem i kungiem uz viņu vizīti; ja mēs vēl kavēsimies, viņi var nodomāt, ka mēs 1 šo lietu neņemam nopietni.

— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs, — es atbildēju, — ir I pagājušas tikai divas stundas, kopš šie kungi no jums aizgāja, un viņiem ļ taču bija jums jādod laiks ar mums sazināties.

— Tas nav svarīgi, - noteica barons Džordano, - Ludviķim ir taisnība.

— Bet tagad, - es ieminējos, - mums tomēr jāzina, kādus ieročus I jūs labāk izvēlētos - rapierus vai pistoles?

— Ak, Dievs, es jau jums teicu, ka man tas ir gluži vienalga, jo man 1 ir tikpat svešs kā viens, tā otrs. Bez tam cerams, ka Šato-Reno kungs ļ man šo izvēli atvieglos: viņš taču sevi uzkata par apvainoto un tātad arī ] viņam vajag izvēlēties ieročus.

— Nu, šo apvainojumu var vēl apšaubīt. Jūs viņam citu nekā neesat izdarījis, kā vien pasniedzis dāmai roku, ko tā jums lūdza.

— Klausieties, - teica Ludviķis, — katra diskusija šājā gadījumā varētu vedināt uz domām, ka mēs to gribam nokārtot miera ceļā. Jūs ] pazīstat manu miermīlību un zināt, ka es pavisam neesmu duelants,-jo šis ir pirmais gadījums manā dzīvē; bet, lūk, tieši visu šo iemeslu dēļ es gribu spēlēt par visu banku.

— Jums, mans mīļais, tā ir viegli runāt, jūs spēlējat tikai uz savul dzīvību, bet mums būs jāuzņemas visa atbildība par to, kas notiks, un 1 jāinformē jūsu ģimene.

— Ah, šinī ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi, es pazīstu savu māti un I brāli. Viņi jums tikai jautās: „Vai Ludviķis pienācīgi aizstāvēja savu 1 godu?" un, kad jūs to apstiprināsit, viņi atbildēs: „Tad ir labi."

— Bet, pie joda! Beidzot taču mums jāzina, kādus ieročus jūs 1 izvēlaties.

— Nu, labi, ja viņš liek priekšā pistoles, — pieņemiet.

— Tās ir arī manas domas, — teica barons.

— Ja jau jūs abi tā domājat, lai tad paliek pie pistolēm, — es teicu. — Bet pistole nav lāga ierocis.

— Vai tad man vairs ir laika līdz rītam iemācīties cirsties ar zobe­niem?

— Nē, bet praktizējot vienu labu stundu pie Grisjēra, jūs varbūt iemācītos vismaz aizstāvēties.

Ludviķis pasmaidīja.

— Ticiet man, — viņš teica, — tas, kas ar mani rīt notiks, ir sen jau nolemts tur augšā, un lai ko mēs abi darītu, tur nekas netiks grozīts.

Pēc šiem vārdiem mēs atvadījāmies no Defranšī un kāpām lejā.

Pats par sevi saprotams, ka pirmais gājiens bija pie mūsu drauga pretinieka tuvākā sekundanta.

Un tā mēs ieradāmies pie Renē Dešatogrāna, kurš, kā jau teicu, dzīvo Miera ielas divpadsmitajā namā.

Viņš bija pavēlējis nevienu citu neielaist, vienīgi tos, kas ierastos Defranšī uzdevumā.

Mēs minējām mūsu vajadzību, nodevām savas vizītkartes un tūdaļ tikām pieņemti.

Pēc pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka Dešatogrāna kungs pieder pie visizsmalcinātākās sabiedrības. Viņš nekādi negribēja pieļaut, ka mēs vēl nopūlētos, uzmeklēdami Deboasī, lai tam paziņotu ka mēs viņu jau gaidām.

Līdz tam laikam sarunas risinājās par operu, par medībām, zirgu skriešanas sacīkstēm, bet par to, kā dēļ bijām ieradušies, netika minēts ne vārda.

Pēc desmit minūtēm Deboasī bija klāt. Šie kungi pat nedomāja pretendēt uz ieroču izvēli, un tā kā Šato-Reno prata vienlīdz labi rīkoties gan ar zobenu, gan ar pistolēm, tad ieroču izvēle tika atstāta vai nu Defranšī pašam, vai arī gadījumam. Norunājuši, ka ģērbonis nozīmēs zobenus, bet seja — pistoles, pasviedām gaisā luidoru. Nokrita seja.

Tad vēl vienojāmies, ka divkauja notiks nākamajā dienā pulkstens deviņos no rīta Vinsenta mežā, ka atstatums starp abiem pretiniekiem būs divdesmit soļu, ka trīs reizes sasitīs plaukstas un pie trešā sitiena tiks šauts.

Mēs tūdaļ steidzāmies par to paziņot Defranšī.

Tai pašā vakarā, atgriezies mājās, es jau atradu priekšā Dešatogrāna un Deboasī vizītkartes.

XVI

Pulkstens astoņos vakarā es vēl aizgāju pie Defranšī apvaicāties, vai viņam nebūtu man kāds uzdevums; viņš lūdza mani uzgaidīt līdz rītam un savādā balsī piebilda:

— Gan nakts dos padomu.

Otrā rītā, tai vietā, lai ierastos pie viņa pulkstens astoņos, kad mums vēl atlika pietiekami daudz laika, lai pulkstens deviņos būtu norunātajā vietā, es jau pusseptiņos pieklauvēju pie Defranšī durvīm.

Viņš bija jau savā kabinetā un rakstīja.

Dzirdot mani atveram durvis, viņš paskatījās.

Defranšī bija ārkārtīgi bāls.

— Atvainojiet mani, — viņš teica, — es gribu pabeigt vēstuli savai mātei, apsēdieties, paņemiet kādu laikrakstu, ja tie ir jau uznesti; lūk, „Prese", tur ir interesants Merī kunga feļetons.

Es paņēmu norādīto laikrakstu un apsēdos, visu laiku ar izbrīnu vērodams pretišķību starp jaunā cilvēka gandrīz caurspīdīgo bālumu un viņa mierīgo, maigo un svinīgo balss noskaņu.

Es mēģināju lasīt, bet mans skatiens slīdēja pār burtu rindām, nespēdams iedziļināties saturā.

Tā pagāja piecas minūtes.

— Es beidzu, — noteica Ludviķis un ar zvanu paaicināja savu sulaini.

— Jāzep, — viņš teica, — es neesmu mājās, pat tad ne, ja atnāks Džordano kungs; ievediet viņu viesistabā; lai neviens mūs netraucē, kamēr es ar šo kungu būšu vienatnē.

Sulainis aizvēra durvis.

— Redziet, mīļo Aleksandr, — teica Defranšī, — Džordano ir kor­sikānis un viņam ir korsikāņu uzskati, tāpēc es nevaru viņam uzticēt visu, ko vēlos; es viņu palūgšu tikai klusēt, — tas ir viss; turpretī, kas attiecas uz jums, es lūgšu jūs izpildīt visus manus norādījumus — punktu pēc punkta.

— Pats par sevi saprotams! Tas taču ir sekundantu pienākums.

— Un šis pienākums ir jo svarīgāks tāpēc, ka šādā veidā jūs varbūt aiztaupīsit manai ģimenei vēl otru sitienu.

— Otru sitienu? — es izbrīnījies jautāju.

— Redziet, ko es esmu uzrakstījis savai mātei, lasiet lūdzu šo vēstuli.

Es paņēmu no viņa rokām vēstuli un ar pieaugošu izbrīnu lasīju

sekojošo:

„Manu labo māmiņ!

Ja es nezinātu, ka jūs esat garā stipra kā spartiete un padevīga Dievam kā īsti kristīga māte, es izlietotu visus līdzekļus, lai sagatavotu jūs uz to briesmīgo nelaimi, kas jums uzbruks; kad jūs saņemsit šo vēstuli, jums būs vairs tikai viens dēls.

Mans labais Lisjēn, tev tagad jāmīl mūsu māte par mums abiem.

Aizvakar es pēkšņi saslimu ar smadzeņu iekaisumu, bet pi rmajiem si mptomiem ne pievērsu nekādu vērību; ārsta palīdzība nāca par vēlu. Mīļo māt, man vairs nav nekādas cerības; vienīgi brīnums var notikt, bet kādas man tiesības cerēt, ka Dievs manis dēļ darīs šo brīnumu?

Es jums rakstu īsā' atvieglojuma brīdī; kad es nomiršu, šo vēstuli nodos pastā stundas ceturksni pēc manas nāves, jo manas mīlestības egoismā es vēlos, lai jūs zinātu, ka vienīgais, kā man mirstot žēl, ir jūsu un mana brāļa mīlestība uz mani.

Ardievu māt!

Neraudiet, tā bija mana dvēsele, kas jūs mīlēja, bet nevis miesa, un visur, kur viņa ies, tā saglabās šo mīlu uz jums.

Ardievu Lisjēn!

Neatstāj nekad mūsu māti un neaizmirsti, ka tu esi vienīgais, kas viņai vēl atlicis.

Jūsu dēls Tavs brālis Ludviķis Defranšī"

Pie šiem pēdējiem vārdiem es pagriezos pret cilvēku, kurš tos bija rakstījis.

— Ko tas viss nozīmē? — es jautāju.

— Jūs nesaprotat? — viņš atvaicāja.

— Nē.

— Mani nošaus pulkstens deviņos un desmit minūtēs.

— Jūs nošaus?

— Jā.

— Jūs neesat pie pilna prāta. Kas tās par iedomām, kas jūs ir apsēdušas?

— Dārgais draugs, es neesmu ne jucis, ne apsēsts… es" vienkārši esmu ticis brīdināts, un tas ir viss.

— Brīdināts? No kā?

— Vai mans brālis jums nestāstīja, — smaidīdams jautāja Ludviķis, — ka mūsu ģimenes vīriešu kārtas locekļiem ir dota savāda priekšrocība?

— Tas tiesa, — atbildēju es, negribot nodrebēdams, — viņš man stāstīja par parādībām.

— Tā jau es domāju. Nu, lūk, pagājušajā naktī man parādījās nelaiķis tēvs, tāpēc arī jūs mani šorīt atradāt tik bālu; rēgu skatiens liek dzīvajiem nobālēt.

Es pavēros viņā ar izbrīnu, kuram pievienojās drausmīga sajūta.

— Jūs sakāt, ka pagājušo nakti esat redzējis savu tēvu?

— Jā.

— Un viņš jums kaut ko teica?

— Viņš man pavēstīja par manu nāvi.

— Tas būs bijis kāds drausmīgs sapnis.

— Nē, tā bija drausmīga patiesība!

— Jūs gulējāt?

— Es biju nomodā… Vai jūs domājat, ka tēvs nevarētu parādīties savam dēlam?

Es nodūru galvu, jo sirds dziļumos pats ticēju šādai iespējamībai.

— Bet kā tas notika? — es jautāju.

— Ak, Dievs, pavisam vienkārši un dabīgi. Es lasīju, gaidīdams savu tēvu, jo zināju, ka gadījumā, ja man draud kaut kādas briesmas, viņš man parādīsies. Tad pēkšņi ap pusnakti mana lampa satumsa, durvis lēni atvērās un uz sliekšņa parādījās mans tēvs.

— Kādā veidā? — es jautāju.

— Kā dzīvs: ģērbies savā parastajā ikdienas tērpā, tikai viņš bija ārkārtīgi bāls un viņa skatiens bija bez dzīvības.

— Ak, Dievs!..

— Tad viņš lēnām pienāca pie manas gultas. Es piecēlos pussēdus un teicu: „Esiet sveicināts, tēvs!" Viņš pienāca man gluži tuvu klāt, cieši noskatījās manī un man pat likās, ka viņa skatiens it kā atdzīvojās, tēvišķīgās mīlas iekvēlināts.

— Turpiniet… tas ir briesmīgi!..

— Tad viņa lūpas sakustējās un dīvainā kārtā, kaut gan viņa vārdi bija bez skaņas, es dzirdēju, ka tie skaidri un spēcīgi atbalsojas manī.

— Un ko viņš jums teica?

— Viņš teica: „Domā pie Dieva, dēls!"

„Tātad rītdienas divkaujā es tikšu nogalināts?" es jautāju.

Es redzēju, ka no rēga sastingušajām acīm pār viņa bālo vaigu noritēja divas asaras.

„Kurā stundā?" es jautāju.

Viņš pacēla pirkstu pret pulksteni; es sekoju norādītajam virzienam un redzēju, ka rādītājs bija sastindzis uz deviņiem un desmit minūtēm.

„Labi, tēvs," es teicu. „Lai notiek Dieva prāts! Ir taisnība, man jāatstāj mūsu māte, bet toties es atkal pievienošos jums."

Spoka sejā pavīdēja vājš smaida atspīdums un, pamājis man ardievas, viņš aizgāja.

Durvis viņa priekšā atvērās pašas no sevis… un kad viņš bija pazudis, tās atkal tāpat aizvērās.

Šis stāsts bija tik vienkāršs un dabīgs, ka gribot negribot bija jāpieņem šīs divas varbūtības: vai nu viss tas, ko man stāstīja Defranšī, patiesi tā bija noticis, vai arī sava gara nomāktībā viņš bija kritis par upuri halucinācijām, noturēdams to par reālu parādību, kas tāpēc bija ne mazāk briesmīga.

Es noslaucīju savu sviedru lāsēm norasojošo pieri.

— Bet nu, — turpināja Ludviķis, — jūs taču pazīstat manu brāli, vai

ne tā?

— Jā.

— Kā jūs domājat, ko viņš darītu, kad uzzinātu par šo divkauju?

— Viņš uz pēdām atstātu Sulakaro un dotos šurp, lai cīnītos ar to, kas jūs nogalinājis.

— Pareizi, un ja nu arī viņš tiek nošauts, tad mana māte būs trīskārtēja atraitne: bez vīra un bez saviem abiem dēliem.

— Ak, es saprotu, tas būtu briesmīgi!

— Nu, lūk, no tā mums jāmēģina izvairīties. Tāpēc arī es esmu uzrakstījis šo vēstuli. Domādams, ka esmu miris ar smadzeņu iekaisumu, mans brālis nevienam nepiesiesies; arī māte drīzāk nomierināsies, ja būs pārliecināta, ka es esmu miris pēc Dieva gribas un nevis no cilvēku rokas. Ja tikai…

— Kas, ja tikai? — es jautāju.

— Ak, nē, — atteica Ludviķis, — es ceru, ka tas nenotiks.

Redzēdams, ka viņš atbildēja kādai savas sirds nojautai, es arī tālāk

nevaicāju.

Šai brīdī atvērās durvis.

— Mīļo Defranšī, — teica barons Džordano, — es esmu respektējis tavu aizliegumu ienākt, cik vien ilgi bija iespējams, bet pulkstenis ir jau astoņi. Satikšanās nolikta deviņos un, tā kā mums ir pusotras jūdzes ko braukt, laiks doties ceļā.

— Es, draugs, esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Nāc vien iekšā. Visu, kas man bija šim kungam sakāms, es esmu pateicis.

Un, pielicis pirkstu pie lūpām, viņš manī paskatījās.

— Kas attiecas uz tevi, draugs, — turpināja Ludviķis, pieiedams pie galda un paņemdams aizzīmogotu aploksni, — te būs tava darīšana. Ja ar mani notiktu nelaime, izlasi to un rīkojies, lūdzams, tā, kā tur būs rakstīts!

— Tiks izpildīts.

— Vai ieroči ir pie jums?

— Jā, — es atbildēju, — tikai īsi pirms manas iznākšanas es pamanīju, ka viens no gaiļiem labi nedarbojas. Garāmejot mēs paņemsim pie Devismā vienu citu kasti ar pistolēm.

Ludviķis smaidīdams manī paskatījās un paspieda man roku.

Viņš bija sapratis, ka es negribu, lai viņu nošautu ar man piederoša­jām pistolēm.

— Vai jūs esat pasūtījuši ekipāžu, vai arī būs jāliek Jāzepam, lai viņš kādu sameklē? — jautāja Ludviķis.

— Mans pajūgs ir lejā, — teica barons, — un, mazliet saspiežoties, mēs tur varēsim novietoties. Tā kā mēs esam mazliet nokavējušies, es ceru, ka šādā veidā mēs drīzāk tiksim uz priekšu, nekā braucot ar fiakru.

— Tad ejam, — teica Ludviķis.

Mēs devāmies lejā pa kāpnēm. Pie vārtiem mūs gaidīja Jāzeps.

— Vai man kungs nebūs jāpavada? — viņš jautāja.

— Nē, Jāzep, tam nebūtu nekādas nozīmes, — teica Ludviķis, — jūs man vairs neesat vajadzīgs.

Un, palicis mazliet iepakaļ, piebilda:

— Tas, draugs, jums, — un iespieda sulainim rokā dažus zelta gabalus, noteikdams:

— Piedodiet man, ja kādreiz sliktā omā esmu pret jums bijis pārāk bargs.

— Kungs, ko tas nozīmē? — iesaucās Jāzeps ar asarām acīs.

— Cst! — teica Ludviķis.

Un, ielecis pajūgā, viņš novietojās starp mums abiem.

— Tas bija lāga puisis, — viņš teica, pamezdams vēl pēdējo skatienu uz Jāzepu, — un ja jūs viens vai otrs varētu viņa labā kaut ko darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.

— Vai tu viņu atlaid? — jautāja barons.

— Nē, es viņu atstāju, tas ir viss, — smaidīdams atbildēja Ludviķis.

Vēl mēs mazliet piestājām pie Devismā durvīm, lai paņemtu pistoles,

pulveri un lodes; tad straujos rikšos traucāmies tālāk.

XVII

Kad mēs ieradāmies Vinsenta mežā, pulkstenis bija bez piecām minūtēm deviņi.

Tai pašā laikā atbrauca vēl otra ekipāža, kurā sēdēja Šato-Reno.

Mēs iebraucām mežā katrs pa savu ceļu. Mūsu ekipāžām vajadzēja sastapties lielajā alejā.

Pēc dažiem mirkļiem mēs jau stāvējām norunātajā vietā.

— Kungi, — teica Ludviķis, izkāpdams pirmais, — jūs zināt, ka samierināšanās ir izslēgta.

— Tomēr… — es lūkoju iebilst.

— Ak, dārgais draugs, neaizmirstiet, ka pēc visa tā, ko es jums esmu uzticējis, jums ir mazāk tiesības kā kuram katram citam tādu piedāvāt vai pieņemt.

Es noliecu galvu šīs absolūtās gribas priekšā, kas līdz ar to man bija kāda augstāka griba.

Atstājuši Ludviķi vienu pie ratiem, mēs gājām pie Deboasī un Dešato­grāna.

Barons Džordano nesa rokā pistoļu kasti.

Mēs cits ar citu sasveicinājāmies.

— Kungi, — teica barons Džordano, — mūsu pašreizējos apstākļos, jo mazāk komplimentu, jo labāk, citādi var gadīties, ka mēs tiekam traucēti. Ieročus mēs, lūk, še esam atveduši līdzi; mēs nupat vēl tos paņēmām pie ieroču meistara un dodam jums godavārdu, ka Defranšī tos nav pat redzējis.

— Jūsu aizrādījums, cienītais kungs, ir pilnīgi lieks, — atbildēja vikonts Dešatogrāns, — mēs zinām, ar ko mums ir darīšana.

Un, paņēmuši viens vienu, otrs otru pistoli, abi sekundanti pārbaudīja ieroču atsperes un kalibru.

— Tās ir parastā veida pistoles un nekad vēl nav tikušas lietotas, — teica barons.

— Pēc manām domām, — piebilda Deboasī, — lai katrs dara kā viņam ērtāk un kā viņš paradis.

— Lai notiek tā, — attieca Džordano. — Šādā gadījumā vienādas izredzes ir tikai apsveicamas.

— Tātad jūs informēsit Defranšī kungu un mēs paziņosim Šato-Reno kungam.

— Tā paliek, un nu, mani kungi, — turpināja barons Džordano, — tā kā mēs esam ieročus atnesuši, jūsu pienākums ir tos pielādēt.

Abi jaunie {audis paņēma katrs vienu pistoli, rūpīgi izmērīja vienādu daudzumu pulvera, tad paņēma uz labu laimi divas lodes un ar lādējamo spieķīti iespieda tās stobrā.

Kamēr viņi lādēja, es, negribēdams noskatīties šinī procedūrā, aizgāju pie Ludviķa, kurš mani sagaidīja ar smaidu uz lūpām.

— Neaizmirstiet nekā no visa tā, ko es jums esmu lūdzis, — viņš teica, — un piedabūjiet Džordano, kuram es to jau esmu piekodinājis viņam nodotā vēstulē, lai viņš nevienu vārdu nestāstītu manai mātei vai brālim. Parūpējaties arī par to, lai par šo gadījumu laikrakstos daudz nerunātu, vai vismaz neminētu vārdus.

— Tātad jūs vēl joprojām neesat atkratījies no tās bīstamās pārliecības, ka šī divkauja jums būs liktenīga? — es vaicāju.

— Par to es esmu pārliecināts vairāk nekā jebkad; bet jūs vismaz piekritīsit tam, ka es skatos nāvei acīs kā īsts korsikānis.

— Mīļo Defranšī, jūs esat tik mierīgs, ka es pat sāku jau cerēt, ka jūs pats par savām izjūtām nemaz neesat tik pārliecināts.

Ludviķis izvilka pulksteni.

— Vēl man atlicis dzīvot septiņas minūtes, — viņš teica. — Te jums būs mans pulkstenis, paturiet, lūdzu, to no manis par piemiņu; tas ir lielisks Bregī darinājums.

Es paņēmu pulksteni un paspiedu Defranšī roku, teikdams:

— Ceru pēc astoņām minūtēm jums to atdot.

— Nu, par to labāk nerunāsim, — viņš atteica, — lūk, šie kungi jau nāk. '

— Kungi, — teica vikonts Dešatogrāns, — še pa labi kaut kur vajag būt mazai pļaviņai, kuru es pagājušājā gadā līdzīgā gadījumā izmantoju; vai mēs to nepameklētu? Tur katrā ziņā mums būtu labāk nekā šajā alejā, kur mūs vēl var pamanīt un iztraucēt.

— Vediet mūs, — teica barons Džordano Martelli, — mēs jums sekosim.

Vikonts devās pa riekšu, un mēs tam divās grupās sekojām. Un, patiesi, pagājuši soļus trīsdesmit pa tik tikko jaušamo ieplakas nogāzi, mēs nonācām nelielā klajumiņā. Pēc visām zīmēm spriežot, tas bija kāds Otejas purvājiem līdzīgs jūns, kas ieplakas dibenā veidoja nelielu ieplaku; vieta bija kā radīta tāda veida skatiem, kādam pašreiz še vajadzēja norisināties.

— Martelli kungs, — teica vikonts, — vai jūs nepiekristu kopā ar mani nomērīt distanci?

Barons piekrizdams palocījās, tad, nostājušies viens otram līdzās, tie abi ar Dešatogrānu noskaitīja divdesmit soļu.

Es ar Defranšī paliku dažas sekundes vienatnē.

— Gandrīz vai aizmirsu, — viņš ieminējās, — manu testamentu jūs atradīsit uz galda, pie kura, jums ienākot, es rakstīju.

— Esiet bez rūpēm, — es atbildēju.

— Kungi, kad jūs gribētu sākt?— jautāja vikonts Dešatogrāns.

— Es esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Ardievu, dārgais draugs! Paldies par visām pūlēm, ko es jums esmu sagādājis, nemaz nerunājot par tām, — viņš piebilda, sēri smaidīdams, — kādas jums vēl manis dēļ būs jāuzņemas.

Es satvēru viņa roku — tā bija auksta, bet pulss bija mierīgs.

— Nu, redzēsim, — es teicu, — aizmirstiet pagājušās nakts rēgu un tēmējiet, cik labi vien varat.

— Vai jūs atceraties „Burvju strēlnieku"?

— Jā.

— Nu, labi, tad jūs zināt, ka ikvienu lodi vada liktenis… Ardievu…

Iedams viņš sastapās ar baronu Džordano, kurš turēja rokā viņam

nolemto pistoli; Ludviķis to paņēma, uzvilka gaili un, pat nepaskatījies uz savu ieroci, ieņēma savu vietu, kas bija apzīmēta ar mutautiņu.

Šato-Reno bija jau nostājies.

Iestājās mocošs klusums; šai brīdī jaunie cilvēki sveicināja savus, tad savu pretinieku sekundantus un beidzot palocījās viens otram.

Šato-Reno liekas ar šādām lietām bija apradis; viņš smaidīja kā cilvēks, kas par sevi jūtas drošs. Varbūt arī viņš zināja, ka Ludviķis Defranšī pirmo reizi ņem rokā ieroci.

Mans draugs bija mierīgs un kluss; viņa skaistā galva likās bija izcirsta no marmora.

— Nu, kungi, — teica Šato-Reno, — jūs redzat, mēs gaidām.

Ludviķis pameta uz mani vēl pēdējo skatienu, tad smaidīdams pacēla

acis pret debesīm.

— Sāksim, kungi, — teica Dešatogrāns, — sagatavojieties!

— Viens… divi… trīs…

Abi šāvieni nodārdēja reizē.

Tai pašā momentā es redzēju, ka Defranšī divas reizes apgriezās riņķī un saļima uz viena ceļgala.

Šato-Reno stāvēja kā stāvēdams, lode bija caururbusi viņa svārku ieloku.

Es metos pie Ludviķa Defranšī.

— Jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.

Viņš gribēja man atbildēt, bet nespēja; uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas.

10. 3aKa3 Ns 333

Tai pašā mirklī viņš ļāva pistolei krist un pacēla roku pie krūšu labās puses.

Viņa svārkos bija redzams mazs caurumiņš, kurā varēja iebāzt mazo pirkstu.

— Barona kungs, — es iesaucos, — steidzieties uz kazarmām un atvediet pulka ārstu!

Bet Defranšī, saņēmis pēdējos spēkus, aizturēja Džordano, pakratīdams ar galvu par zīmi, ka tās būtu veltīgas pūles.

Šai brīdī viņš noslīga ua abiem ceļiem.

Šato-Reno tūdaļ aizgāja, bet abi viņa sekundanti pienāca pie ievainotā.

Pa to laiku mēs bijām atpogājuši svārkus un pārplēsuši vesti līdz ar kreklu.

Lode bija iegājusi nedaudz zem sestās ribas labajā pusē un izgājusi mazliet virs kreisā gurna.

Pie katra mirēja elpas vilciena asinis šļāca pa abām brūcēm.

Acīmredzot brūce bija nāvīga.

— Defranšī kungs, — teica vikonts Dešatogrāns, — ticiet mums, mēs esam dziļi apbēdināti par šīs nelaimīgās divkaujas bēdīgajām sekām un ceram, ka jums nav naida pret Šato-Reno kungu.

— Jā, jā… — murmināja ievainotais, — jā, es viņam piedodu… bet lai viņš aizbrauc… aizbrauc…

Tad pagriezies pret mani, viņš teica:

— Atcerieties jūsu solījumu!

— O, es jums zvēru, ka viss tiks izdarīts pēc jūsu vēlēšanās.

— Bet nu, — viņš teica, — palūkojieties pulkstenī!

Tad, smagi nopūties, viņš noslīga pie zemes. Tā bija pēdējā nopūta.

Es paskatījos pulkstenī: tas rādīja desmit minūtes uz desmitiem.

Palūkojos Ludviķi Defranšī, viņš bija miris.

Mēs aizvedām līķi uz Defranšī dzīvokli, un kamēr barons Džordano, gāja par notikušo paziņot iecirkņa policijas komisāram, es ar Jāzepu uznesu mirušo viņa istabā.

Nabaga zēns raudāja rūgtas asaras. Ieejot istabā, es gluži nejauši uzmetu acis pulkstenim. Tas rādīja deviņi un desmit minūtes. Bez šaubām, to bija aizmirsuši uzvilkt un tas bija apstājies tieši šajā liktenīgajā minūtē.

Pēc dažiem acumirkļiem ieradās Džordano līdz ar tiesas sulaiņiem, kas bija nākuši aizzīmogot telpas.

Barons gribēja paziņot nelaiķa draugiem un paziņām par notikušo, bet es lūdzu, lai viņš vispirms izlasa vēstuli, kuru tam bija nodevis Defranšī, kad grasījāmies doties ceļā.

Šai vēstulē nelaiķis lūdza noslēpt Lisjēnam viņa nāves cēloni, vispār nenododot lietu atklātībai un apbēdīt viņu bez ceremonijām un lieka trokšņa.

Barons Džordano uzņēmās to visu nokārtot, bet es tūdaļ devos pie Deboasī un Dešatogrāna kungiem, lai lūgtu tos klusēt par šo nelaimīgo divkauju un uzaicinātu viņus pierunāt Šato-Reno, nesakot tam īstos iemeslus, lai viņš vismaz uz kādu laiku aizbrauktu no Parīzes.

Viņi apsolīja ievērot manu lūgumu un darīt visu, kas ir viņu spēkos, un tā, lūk, kamēr viņi gāja pie Šato-Reno, es devos uz pastu, lai nosūtītu Defranšī kundzei vēstuli ar paziņojumu, ka viņas dēls ir miris smadzeņu iekaisuma dēļ.

XVIII

Pretēji tam, kā tas šādos gadījumos mēdz būt, šī divkauja nesacēla nekādu troksni.

Klusēja pat laikraksti — šīs melīgās un skaļās atklātības fanfaras.

Tikai daži tuvākie draugi pavadīja nelaimīgā jaunā cilvēka miesas uz Perlašēzas kapsētu. Kas attiecas uz Šato-Reno, tad nekādi argumenti to nevarēja piespiest atstāt Parīzi.

Vienu brīdi man ienāca prātā tūdaļ pēc Ludviķa vēstules aizsūtīt viņa ģimenei arī no manas puses vienu vēstuli, tomēr, kaut gan nolūks bija teicams, bet apzināta viņu dēla un brāļa nāves noklusēšana mani atbaidīja.

Es apsvēru, ka arī Ludviķis tam būtu bijis pretī un ka, prasot no manis attiecībā uz viņa nāvi pilnīgu diskrēciju, viņam būs bijuši svarīgi iemesli.

Un tā, lūk, kaut gan to varēja iztulkot kā aizmāršību vai pat nepatei­cību no manas puses, es klusēju; pie kam biju pārliecināts, ka barons Džordano darīja to pašu.

Bija pagājušas piecas dienas kopš iepriekš minētā notikuma.

Pulkstens vienpadsmitos vakarā es sēdēju pie sava darba galda kamīna tuvumā un strādāju, kaut gan nebiju diezin cik labā omā.

Pēkšņi ienāca mans sulainis, ātri aizdarīja durvis un uztrauktā balsī teica, ka Defranšī kungs vēloties ar mani runāt.

Es pagriezos un to cieši uzlūkoju; puisis bija gluži bāls.

— Ko jūs runājat, Viktor? — es tam noprasīju.

— Ak, kungs, — viņš atbildēja, — es pats nezinu, bet tā ir.

— Par kādu Defranšī kungu jūs runājat?

— Par cienītā kunga draugu… nu, par to pašu, kuru es še vienu vai divas reizes tiku redzējis…

— Mans mijais, jūs esat jucis. Vai tad jūs nezināt, ka mēs viņu pirms piecām dienām nelaimīgā kārtā pazaudējām?

— Jā, kungs, tāpēc arī es esmu pavisam apjucis. Viņš piezvanīja; es biju priekštelpā un tūdaļ pat gāju atvērt durvis. Ieraudzījis to, es kā dzelts atlēcu atpakaļ. Viņš ienāca un prasīja man, vai kungs esot mājā; es biju tā samulsis, ka atbildēju „Jā." Tad viņš man teica: „Ej, pasaki savam kungam, ka Defranšī vēlas ar viņu runāt!" un es tā arī darīju.

— Jūs, mans mīļais, neesat pie pilna prāta! Priekšistaba bija patumša, un tā kā jūs gulējāt, jūs neesat ne labi sadzirdējis, ne redzējis. Ejiet atpakaļ un prasiet vēlreiz pēc viņa vārda.

— Ak, tas būtu gluži veltīgi, es zvēru kungam, ka neesmu maldījies, es redzēju un dzirdēju gluži skaidri.

— Nu, tad aiciniet viņu šurp!

Viktors drebēdams atgriezās pie durvīm, atvēra tās, bet pats atkāpās manas istabas dibenā.

— Es lūdzu kungu ienākt, — viņš teica.

Neskatoties uz to, ka grīdsega klusināja soļus, es tūdaļ dzirdēju kādu nākam uz manu kabinetu cauri viesistabai.

Un tai pašā acumirklī es ieraudzīju, ka durvīs patiesi parādījās Defranšī.

Atzīstos, ka pirmajā brīdī mani pārņēma baiļu sajūta un ka es atkāpos soli atpakaļ.

— Piedodiet, ka jūs šādā stundā traucēju, — viņš teica, — bet es tikai pirms desmit minūtēm ierados Parīzē, un jūs sapratīsit, ka satikšanos ar jums negribēju atlikt līdz rītam.

— Ak, manu mīļo Lisjēn! — es iesaucos, steigdamies tam pretī un to sirsnīgi apkampdams. — Vai patiesi jūs tas esat?

Un, par spīti visiem maniem centieniem savaldīties, man acīs iespiedās asaras.

— Jā, — viņš teica, — tas esmu es.

Izvērtējot ātrumā laika ilgumu, es nopratu, ka vēstule diez' vai vēl bija sasniegusi Ajačo, nemaz jau nerunājot par Sulakaro.

— Ak, Dievs! — es izsaucos, — tātad jūs vēl nekā nezināt!

— Es zinu visu, — viņš atbildēja.

— Kā visu?

— Jā.

— Viktor, — es vērsos pie sava sulaiņa, kurš vēl joprojām nebija attapies, — atstājiet mani vienatnē ar šo kungu, vai vēl labāk, atnesiet pēc ceturtdaļstundas mums vakariņas; jūs taču, Lisjēn, ēdīsiet kopā ar mani un paliksit še arī pa nakti?

— To visu es labprāt pieņemu, — viņš teica, — jo pēc Okšeras neesmu vēl ēdis. Un tā kā še neviens negrib mani pazīt, vai, pareizāk sakot, — piebilda viņš, skumji smaidīdams, — tā kā mana nelaimīgā brāļa dzīvokli visi mani pazina, neviens man negribēja atvērt, un es devos projām, sacēlis visā mājā neaprakstāmu uztraukumu.

— Patiesi, mīļo Lisjēn, jūsu līdzība ar Ludviķi ir tik liela, ka pat es pirmajā brīdī apjuku.

— Kā! — iesaucās Viktors, kurš vēl joprojām neriskēja aiziet, — vai šis kungs ir brālis?

— Jā, bet nu ejiet un sagatavojiet mums vakariņas!

Viktors izgāja un mēs palikām vieni.

Saņēmis Lisjēnu aiz rokas, es viņu novedu pie atzveltnes krēsla un pats apsēdos tam līdzās.

— Tātad jūs jau bijāt ceļā, kad saņēmāt liktenīgo vēstuli? — es viņam ļoti nopietni jautāju, arvien vairāk brīnīdamies par viņa tik pēkšņo ierašanos.

— Nē, es biju vēl Sulakaro.

— Neiespējami! Jūsu brāļa vēstule tikai tagad var būt tur nonākusi.

— Jūs, mīļo Aleksandr, aizmirstat Birģera balādi: mirušie steidzas aši.

Es nodrebēju.

— Ko jūs ar to gribat teikt? Paskaidrojiet, lūdzu, es nesaprotu.

— Vai jūs aizmirsāt, ko es jums teicu par zināmām parādībām mūsu ģimenē?

— Un jūs redzējāt savu brāli? — es iesaucos.

— Jā.

— Kad?

— Naktī no 16. uz 17. datumu.

— Un viņš jums visu izstāstīja?

— Visu.

— Viņš jums teica, ka viņš ir miris?

— Viņš man teica, ka ir ticis nogalināts; mirušie nemelo.

— Vai viņš jums teica, kādā veidā?

— Divkaujā.

— Un kas to būtu izdarījis?

— Šato-Reno.

— Nē, tas nevar būt, nē, — es teicu, — jūs to esat citādā veidā uzzinājis.

— Vai jūs domājat, ka man pašreiz prāts nesas uz jokiem?

— Piedodiet! Bet tas ko jūs sakāt, ir tik savādi, un viss tas, kas notiek ar jums un jūsu brāli, ir tik pretējs dabas likumiem…

— Kā jūs tam negribat ticēt? Vai tā nav? Es saprotu! Bet, lūk, paskatieties, — viņš teica atpogādams kreklu un parādīdams man zilganu plankumu ādā augšpus sestās ribas, — vai tam jūs ticat?

— Nudien, — es iesaucos, — tieši tajā vietā jūsu brālis nelaimīgajā dienā tika ievainots!

— Un lode iznāca ārā še! — turpināja Lisjēns, uzspiezdams pirkstu virs kreisā gurna.

— Tas ir brīnišķīgi! — es iesaucos.

— Un tagad, — neatlaidās Lisjēns, — vai jūs gribat, lai es jums pasaku, kurā stundā viņš krita?

— Sakiet!

— Pulkstens deviņos un desmit minūtēs.

— Vai zināt, Lisjēn, izstāstiet man visu tā pēc kārtas. Jautādams un uzklausīdams jūsu fantastiskās atbildes, es tikai vairāk apjūku; man labāk patīk viengabala stāstījums.

XIX

Lisjēns ar abām rokām atspiedās uz krēsla un, cieši manī skatīdamies, iesāka:

— Ak, Dievs! Tas ir pavisam vienkārši! Tai dienā, kad mans brālis tika nošauts, es jau agri no rīta biju izgājis, lai apmeklētu mūsu ganus Karbonī pusē. Es pašreiz biju palūkojies pulkstenī un bāzu to atpakaļ kabatā, kad pēkšņi dabūju sānos tik spēcīgu triecienu, ka zaudēju samaņu. Kad atkal atvēru acis, es gulēju zemē. Orlandi turēja mani rokās un slacināja man seju ar aukstu ūdeni. Mans zirgs stāvēja četrus soļus tālāk un, pastiepis galvu uz manu pusi, sprausloja un ērzējās.

„Kas ar jums notika?" man jautāja Orlandi.

„Ak, Dievs," es atbildēju, „to es pats nezinu; bet vai jus nedzirdējāt šāvienu?" „Nē."

„Man liekas, ka es dabūju lodi sānos. '

Un es viņam parādīju vietu, kur jutu sāpes.

„Pirmkārt," atteica Orlandīni, „nav dzirdēts ne bises, ne pistoles šāviens, un, otrkārt, jūsu svārkos nav cauruma."

„Tad tas ir mans brālis, kas pašreiz tika nošauts," es atbildēju.

„Ah,!" viņš norūca, „tā ir pavisam kas cits."

Es atpogāju svārkus un ieraudzīju zīmi, kuru nupat jums rādīju; sākumā tā bija spilgtāka un it kā asiņoja.

No sākuma es jutos fiziski un garīgi tik satriekts un sāpju nomākts, ka gribēju atgriezties Sulakaro.

Bet tad iedomājos par māti: viņa mani gaidīja tikai uz vakariņu laiku, tātad man būtu vajadzējis paskaidrot par manas atgriešanās iemesliem, un to es nevarēju.

No otras puses, nebūdams pats noteikti pārliecināts, es negribēju viņai nekā minēt par Ludviķa nāvi.

Tādēļ es turpināju savu ceļu un atgriezos mājā tikai pulkstens sešos vakarā.

Māte sagaidīja mani kā parasti: bija redzams, ka viņa joprojām nekā nenojauta.

Tūdaļ pēc vakariņām es devos uz savu istabu.

Ejot pa gaiteni, kuru jūs atceraties, vējš izdzēsa manu sveci.

Es gāju lejā, lai to no jauna aizdedzinātu, kad pēkšņi pa durvju šķirbām ievēroju gaismu mana brāļa istabā.

Nodomāju, ka istabā kaut kāda iemesla dēļ būs bijis Grifo un aizmirsis aiznest lampu.

Es atgrūdu durvis; pie mana brāļa gultas dega svece, bet gultā gulēja mans brālis — kails un asiņains.

Atzīstos, ka pirmajā brīdi es šausmās sastindzis paliku nekustīgi stāvam, tad piegāju pie gultas.

E« aptaustīju viņa ķermeni. Tas jau bija auksts.

Lode bija izgājusi viņam cauri tai pašā vietā, kurā es jutu triecienu, un dažas asins lāses norasoja pār violetās brūces malām.

Tagad man bija skaidrs, ka mans brālis ir nogalināts.

Es nokritu ceļos pie gultas, atspiedu galvu pret to un, acis aizvēris, skaitīju lūgšanu.

Kad atkal atvēru acis, ap mani bija visbiezākā tumsa; svece bija izdzisusi un rēgs bija pazudis.

Es aptaustīju gultu, tā bija tukša.

Klausieties, ko jums teikšu: man liekas, es neesmu bailīgāks par kuru katru citu, bet kad es taustīdamies izgāju no istabas, man mati stāvēja stāvus un piere bija sviedriem klāta.

Es nokāpu lejā pēc citas sveces un māte, mani ieraudzījusi, skaļi iekliedzās.

„Kādēļ tu esi tik bāls?" viņa jautāja. „Kas tev ir noticis?"

„Nekas, māt," es atbildēju.

Un, paņēmis otru sveci, atkal kāpu augšā.

Šoreiz svece vairs nedzisa un es iegāju mana brāļa istabā… Tā bija tukša.

Svece bija pazudusi, un nekāds svars nebija pieskāries gultas matracim.

Uz grīdas gulēja mana pirmā svece, kuru es atkal aizdedzināju.

Lai gan nekādi jauni pierādījumi neradās, man pietika ar to, ko biju redzējis.

Mans brālis bija ticis nošauts pulkstens deviņos un desmit minūtēs no rīta.

Ārkārtīgi uztraukts es atgriezos savā istabā un likos gulēt. Kā jau jūs pats to viegli varat iedomāties, es ilgi nevarēju aizmigt, beidzot nogurums pārvarēja uzbudinājumu un es iemigu.

Bet tagad vīzija sapņa veidā turpinājās. Es redzēju, kā tas viss bija noticis; es redzēju cilvēku, kas viņu nošāva un dzirdēju nosaucam viņa vārdu: tas bija Šato-Reno.

— Patiesi, nav noliedzams, ka tas viss ir taisnība, — es atbildēju, — bet ko jūs darīsit Parīzē?

— Es nogalināšu to, kurš nogalināja manu brāli.

— Jūs viņu nogalināsit?

— O, esiet bez rūpēm, es to nedarīšu kā korsikāņi no biezokņa vai pāri mūrim; nē, nē — es pieturēšos pie franču manieres, apvilkšu baltus cimdus, aplikšu žabo un aproces…

— Un vai Defranšī kundze zina, ka jūs ar šādu nolūku esat ieradies Parīzē?

— Jā.

— Un viņa laida jūs šurp?

— Viņa mani noskūpstīja uz pieres un teica: „Ej!" Mana māte ir īsta korsikāniete.

— Un jūs ieradāties!

— Es esmu šeit.

— Bet, dzīvs būdams, jūsu brālis nevēlējās, lai viņu atriebtu.

— Nu, man šķiet, — teica Lisjēns, rūgti smaidīdams, — ka pēc nāves viņš būs savas domas mainījis.

Šai brīdī sulainis atnesa vakariņas un mēs ar Lisjēnu sēdāmies pie galda.

Lisjēns ēda kā cilvēks, kuru nenomāc nekādas bažas.

Pēc vakariņām es viņu aizvedu uz tam ierādīto istabu. Viņš, manu roku spiezdams, pateicās un novēlēja labu nakti.

Otrā rītā viņš ienāca pie manis, tiklīdz mans sulainis bija tam pateicis, ka es esmu piecēlies.

— Vai jūs nevēlētos, — viņš teica, — pavadīt mani līdz Vincentas mežam? Es gribētu izdarīt šo svētceļojumu, bet. ja jums nav laika, es iešu viens.

— Kā, viens! Kas tad jums parādīs vietu?

— O, es to pazīšu; vai tad es jums neteicu, ka to redzēju sapnī?

Man interesēja zināt, cik tālu sniedzas šī savādā intuīcija.

— Labi, es jūs pavadīšu turp, — es turpināju.

— Norunāts. Un kamēr jūs ģerbsities, es uzmetīšu vēstuli baronam Džordano; jūs taču atļausit savam sulainim izdarīt man pakalpojumu — aiznest šo manu vēstuli.

— Viņš ir jūsu rīcībā.

— Pateicos.

Viņš izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar vēstuli, ko nodeva manam sulainim.

Es pa to laiku biju aizsūtījis pēc ekipāžas; mēs iekāpām un braucām uz Vincenta mežu.

Kad nonācām pie krustcelēm, Lisjēns teica:

— Vai nav tiesa, mēs drīz būsim klāt?

— Jā, vēl daži desmiti soļu un mēs būsim ap to vietu, kur iegājām mežā.

— Tas ir še, — teica jaunais cilvēks, apturēdams ekipāžu.

Tā bija tā pati vieta.

Bez kavēšanās Lisjēns devās mežā, it kā viņš jau desmitām reižu būtu šeit staigājis.

Viņš gāja taisni uz ieplaku un, tur nonācis, apstājās, lai orientētos; tad devās līdz tai vietai, kur viņa brālis bija nokritis, noliecās pie zemes un, saskatījis tur rūsganu plankumu, noteica:

— Tas ir šeit.

Tad, lēnām noliecis galvu, viņš noskūpstīja zemi šai vietā.

Kad viņš pacēla acis, tā skatiens liesmoja un viņš devās pāri klajumam uz to pusi, no kurienes bija šāvis Šato-Reno.

— Šeit viņš stāvēja, — teica Lisjēns, piesperdams ar kāju, — un še jūs rīt viņu redzēsit guļam.

— Kā, — es jautāju, — rīt?

— Jā, vai nu viņš ir gļēvulis, vai arī rīt viņš man dos revanšu.

— Bet, mīļo Lisjēn, — es teicu, — jūs pats labi zināt, ka pēc franču paražām katrai divkaujai vajag būt reāliem iemesliem. Šato-Reno sarāvās ar jūsu brāli, kuru viņš izaicināja, bet viņam nav nekādas darīšanas ar jums.

— Jā, pareizi, Šato-Reno kungam bija tiesība izprovocēt manu brāli, tāpēc ka tas bija aizstāvējis sievieti, kuru viņš bija nežēlīgi piekrāpis, un tāpēc, pēc jūsu domām, viņam bija tiesība izaicināt manu brāli. Šato-Reno nošāva cilvēku, kurš savu mūžu nebija ņēmis rokā pistoli; viņš uz to varēja šaut droši kā uz stirnu, kas uz mums skatās. Un man, man nebūtu tiesība izaicināt Šato-Reno? Ko jūs runājat?

Es nodūru galvu un neatbildēju ne vārda.

— Pirmkārt, — viņš turpināja, — esiet bez rūpēm: jums šinī lietā nemaz nebūs jāiejaucas; es šorīt aizrakstīju Džordano, un kad atgriezī­simies Parīzē, lieta jau būs nokārtota. Vai jūs domājat, ka Šato-Reno noraidīs manu priekšlikumu?

— Par nelaimi Šato-Reno ir pazīstams kā drošsirdīgs cilvēks un, pēc manām domām, nav ne mazāko šaubu, ka viņš to .nedarīs.

— Tad viss ir labi, — teica Lisjēns. — Iesim pusdienās.

Mēs atgriezāmies alejā un iekāpām ratos.

— Važon, uz Rivolī ielu! — es uzsaucu.

— Nē, — teica Lisjēns, — tagad ir mana kārta aicināt jūs pusdienās… Važon, brauc uz „Parīzes kafejnīcu". Vai tur nemēdza ieturēt pusdienas mans brālis?

— Man tā šķiet.

— Bez tam vēl mums ar Džordano tur norunāts satikties.

— Tad braucam uz „Parīzes kafejnīcu".

Pusstundu vēlāk mēs jau izkāpām pie restorāna durvīm.

Lisjēna ierašanās ēdamzālē bija jauns pierādījums tam, cik pārstedzoša ir viņa līdzība ar brāli.

Patiesība par Ludviķa nāvi kaut gan varbūt ne visos sīkumos, tomēr bija izplatījusies, un tāpēc Lisjēna parādīšanās pārsteidza visu sabie­drību.

Rēķinādamies ar to, ka mums pievienosies vēl barons Džordano, es palūdzu atsevišķu kabinetu. Mums tika ierādīta dibenistaba.

Lisjēns, kura auksasinība līdzinājās pilnīgai bezjūtībai, sāka lasīt laikrakstus.

Mēs jau ēdām pusdienas, kad ienāca Džordano. Abi jaunie cilvēki nebija redzējušies četrus vai piecus gadus; tomēr viņu draudzības apliecinājums negāja tālāk par vienkāršu iokas spiedienu.

— Tas ir nokārtots, — viņš teica.

— Šato-Reno ir ar mieru?

— Jā, tikai ar noteikumu, ka pēc šīs sastapšanās turpmāk viņu pilnīgi liks mierā.

— O, par to viņš var būt drošs: es esmu pēdējais Defranšī. Vai jūs runājāt ar viņu pašu, vai ar viņa sekundantiem?

— Ar viņu pašu. Viņš arī uzņēmās informēt Deboasī un Dešatogrāna kungus. Kas attiecas uz laiku, vietu un ieročiem, tad tie paliek iepriek­šējie.

— Lieliski!… Sēdieties un ēdīsim!

Barons apsēdās un sarunas novirzījās uz citām lietām.

Pēc pusdienām Lisjēns lūdza mūsu atbalstu, lai policijas komisārs, kurš bija aizzīmogojis telpas, atzītu viņu par brāļa dzīvokļa tagadējo īpašnieku. Viņš gribēja pavadīt sava brāļa istabā šo pēdējo nakti, kas to šķīra no gaidītās atriebšanās.

Visas šīs iešanas aizņēma gandrīz vai visu dienu un tikai pulkstens piecos vakarā Lisjēns varēja ieiet sava brāļa telpās. Mēs viņu atstājām vienu, jo sāpju izpausmei ir sava kautrība, ko vajag respektēt.

Lisjēns vēlējās, lai mēs ierastos rīt no rīta pulkstens astoņos, bet man viņš lūdza apgādāt tās pašas pistoles un nopirkt, ja vien tās būtu pārdodamas.

Es tūdaļ devos pie Devismā un par sešsimt frankiem nopirku divas pistoles. Nākamajā rītā agri, ceturksni pirms astoņiem, es jau biju pie Lisjēna.

Kad es iegāju, viņš sēdēja pie galda un rakstīja tai pašā vietā, kur es atradu rakstām viņa brāli. Kaut gan viņš bija ļoti bāls, ap viņa lūpām vijās smaids.

— Labrīt, — viņš teica, — es rakstu manai mātei.

— Cerēsim, ka jūs nosūtīsit viņai priecīgāku ziņu nekā jūsu brālis pirms astoņām dienām.

— Es rakstu, ka viņa var mierīgi lūgt Dievu par savu dēlu, kurš ir ticis atriebts.

— Kā jūs to varat tik noteikti apgalvot?

— Vai mans brālis jau iepriekš nepateica jums par savu pēdējo stundiņu? Es atkal jums iepriekš paziņoju Šato-Reno nāvi.

Lisjēns piecēlās un aizskāra manus deniņus.

— Lūk, — viņš teica, — te es viņam iedzīšu lodi.

— Un jūs pats?

— Mani viņš neaizskars.

— Bet pirms nosūtītu šo vēstuli, nogaidiet taču vismaz divkaujas iznākumu.

— Tas būtu pilnīgi lieki.

Viņš pazvanīja, ienāca sulainis.

— Jāzep, aiznesiet šo vēstuli uz pastu.

— Jūs esat redzējis savu brāli?

— Jā, — viņš atbildēja.

Tas bija pavisam savādi ar šīm abām, viena otrai sekojošām divkaujām, kurās viens no partneriem jau iepriekš bija apzīmogots.

Pa to laiku ieradās arī barons Džordano. Pulkstenis bija astoņi un mēs devāmies ceļā.

Lisjēnam tā gribējās drīzāk nokļūt pie mērķa, un viņš tik ļoti skubināja važoni, ka mēs ieradāmies norunātajā vietā vairāk nekā desmit minūtes pirms noteiktā laika.

Mūsu pretinieki ieradās tieši pulkstens deviņos. Viņi bija jāšus un tāpat jāšus tiem sekoja viņu sulainis.

Šato-Reno bija aizbāzis roku aiz svārkiem un es no sākuma domāju, ka viņam tā ir uzsieta.

Divdesmit soļu no mums šie kungi nokāpa un pasvieda sulainim savu zirgu pavadas.

Šato-Reno palika nopakaļus un pameta acis uz Lisjēnu.

Kaut gan mēs atradāmies viens no otra divdesmit soļu attālumā, es skaidri redzēju, ka viņš nobālēja.

Viņš novērsās un ar jājamo pātadziņu kapāja sīkās pļavas puķītes.

— Te nu, kungi, mēs esam, — teica Dešatogrāns un Deboasī. — Bet jūs zināt mūsu nosacījumus, proti: šī divkauja paliek pēdējā, un lai arī kāds būtu tās iznākums, Šato-Reno kungam nevienam vairs par to nebūs jāatbild.

— Tas ir pieņemts, — atteicām mēs ar Džordano.

Lisjēns piekrizdams viegli palocījās.

— Vai kungiem ir ieroči? — jautāja Dešatogrāns.

— Tie paši.

— Vai Defranšī kungam tie ir pazīstami?

— Laikam gan mazāk nekā Šato-Reno kungam. Šato-Reno kungs tos jau reiz ir lietojis, kurpretī Defranšī kungs tos pat nav redzējis.

— Tad, kungi, viss ir kārtībā. Ejam, Šato-Reno!

Un tūdaļ mēs kluspdami devāmies iekšā mežā.

Ikviens no mums vēl atradās pirmās divkaujas pārdzīvojumu varā un, no jauna iedami uz šo vietu, mēs nojautām, ka tur atkal norisināsies ne mazāk traģisks skats.

Drīz nonācām ielejā.

Šato-Reno, pateicoties savām lielajām pašsavaldīšanās spējām, ārēji šķita mierīgs, bet tie, kas viņu bija vērojuši abās divkaujās, redzēja, ka starpība ir ļoti liela.

Laiku pa laikam viņš zagšus palūkojās uz Lisjēnu un viņa skatienā izpaudās tāds nemiers, kas jau līdzinājās bailēm.

Varbūt tā bija abu brāļu lielā vienādība, kas viņu uztrauca, un viņam šķita, ka Lisjēnā tas redz Ludviķa atriebības slāpstošo ēnu.

Kamēr pielādēja pistoles, es redzēju, ka viņš beidzot izvilka roku no svārkiem.

Šī roka bija aptīta ar mitru mutautiņu, lai mazinātu tās konvul- sīvās kustības.

Lisjēna skatiens bija mierīgs kā cilvēkam, kurš pārliecināts, ka viņa atriebšanās ir droša.

Kaut gan neviens nenorādīja viņam vietu, Lisjēns aizgāja un nostājās turpat, kur bija stāvējis viņa brālis, tieši tāpēc arī Šato-Reno bija spiests ieņemt savu veco vietu.

Lisjēns ar prieku saņēma savu ieroci.

Bet Šato-Reno, kurš jau tā bija nobālis, saņemdams savējo, kļuva pavisam pelnu pelēks.

Viņš nervozi paraustīja virskrekla sastīvināto apkaklīti, it kā tā smacētu viņa elpu.

Nav iespējams aprakstīt, kāda nevaldāma drausmu sajūta pārņēma mani, kad noskatījos šinī jaunajā, bagātajā un elegantajā cilvēkā, kurš vēl vakarrīt cerēja dzīvot un nodzīvot ilgus gadus un kurš šodien ar sviedru lāsēm uz pieres un baiļu mokām sirdī jutās nāvei nolemts.

Загрузка...