Korsikāņu brāļi

— Vai kungi ir gatavi9 — jautāja Dešatogrāns.

— Jā, — atbildēja Lisjēns.

Šato-Reno piekrītoši pamāja.

Negribēdams nolūkoties ainā, kurai tūdaļ vajadzēja norisināties, es novērsos.

Dzirdēju divus roku plaukšienus un līdz ar trešo nodārdēja divi šāvieni.

Es pagriezos.

Šato-Reno gulēja garšļaukus zālē; viņš bija nošauts uz vietas, bez kā tas būtu paguvis izdarīt kādu kustību vai nopūsties.

Es piegāju pie līķa tās neapvaldāmās ziņkāres dzīts, kas mūs spiež izsekot kādai katastrofai līdz galam: lode bija caururbusi deniņus tieši tajā vietā, kur Lisjēns bija norādījis.

Es steidzos pie viņa; viņš stāvēja nepakustēdamies, bet, redzot mani savā tuvumā, viņš nosvieda pistoli un metās manās rokās.

— Mans brālis! Mans nabaga nelaimīgais brālis! — viņš iesaucās, raustīdamies elsās.

Un tās bija pirmās asaras, kas viņam lija.

KORSIKĀŅU BRĀĻI

Korsikāņu brāļi