Bija divi iemesli, kādēļ Zibeņzellis no Montānas nometa kovboja bikses un meksikāņu piešus un nokratīja Aidalio rančo putekļus no kājām. Pirmkārt, stabilā, saprātīgā un morāli stingrā civilizācija bija iznīcinājusi Rietumu lopaudzētāju rančo pirmatnējo kārtību un smalkā sabiedrība sākusi vērst saltus, nosodošus skatienus uz viņu un viņam līdzīgiem. Otrkārt, kādā izcilas pacilātības brīdī civilizētā rase bija saņēmusies un pārcēlusi savas robežas par vairākiem tūkstošiem jūdžu uz ziemeļiem. Tādā veidā nobriedusi sabiedrība neapzinātā tālredzība sagādāja dzīves telpu savai jaunajai paaudzei. Tiesa gan, turpat vai visa jaunā teritorija bija neauglīga, taču simtiem kvadrātjūdžu mūžīgā sasaluma plašumi vismaz sagādāja iespēju brīvi uzelpot tiem, kam mājās draudēja nosmakšana.
Zibeņzellis bija viens no šiem ļaudīm. Dodamies uz jūras piekrasti, viņš ļoti steidzās, un daži šerifa patruļnieki gluži labi būtu pratuši šo steigu izskaidrot; vairāk ar nekaunības nekā ar skaidras naudas palīdzību viņam tomēr izdevās kādā no Pjudžetsaundas līča ostām tikt uz kuģa un pārciest visas likstas — jūras slimību un nejēdzīgo ēdienu, ar kādu baroja starpklāja pasažierus, un palikt dzīvam. Pavisam dzeltens un nonīcis, taču joprojām nepieveicams — viņš kādā pavasara dienā nokapa no kuģa Daijā. Uzzinājis suņu, pārtikas un ekipējuma cenas, kā arī divu savā starpā naidīgu valdību muitas spaidus, viņš drīz vien saprata, ka Ziemeļi nav nekāda Meka ne- naudīgajiem. Tādēļ viņš tūliņ sāka skatīties un ausīties, kur varētu viegli un ātri ievākt ražu. Starp piekrasti un kalnu pārejām bija saradies daudz kaismīgu svētceļnieku, šos svētceļniekus Zibeņzellis nolēma apstrādāt. Iesākumam viņš ierīkoja spēļu ellīti no priedes dēļiem sameistarotā būdā; taču netīkama nepieciešamība piespieda viņu steidzami izbeigt šo nodarbību, aut kājas un doties tālāk. Pēc tam viņš spekulatīvos nolūkos uzpirka pakavu naglas, tin kopā ar naglām, ko pārdeva par likumīgu cenu, tās gāja apgrozībā — četras par dolāru, līdz negaidot tika atsūtītas simt mucas pakavu naglu, bodītei pienāca gals, un viņam vajadzēja atlikumu pārdot ar zaudējumiem. Tad viņš piemetās Aitu Nora, saorganizēja profesionālos krāvējus un vienā pašā dienā pacēla kravu transporta cenas par desmit centiem mārciņā. Par pateicības zīmi nesēji labprāt iegriezās viņa spēļu ellītēs, kur, spēlējot faraonu un ruleti, spēlmaņiem it laipni tika izblēdīta visa nopelnītā naudiņa. Taču viņš savu komerciālismu attīstīja tik naski, ka drīz vien kļuva neciešams; kādu vakaru nesēji iebruka viņa būdā, nodedzināja to, sadalīja banku un palaida viņu ceļā ar tukšu kabatu.
Neveiksmes viņu vajāt vajāja. Ar dažiem veikliem vīriem viņš vienojās par viskija vešanu pāri robežai pa slepenām, nevienam nezināmām takām, bet pazaudēja savus indiāņu ceļvežus, un jātnieku policija konfiscēja preci jau pirmajā reizē. Šīs un vēl daudzas citas neveiksmes viņu tā sarūgtināja un satracināja, ka, nonācis zeltraču nometnē pie Beneta ezera, viņš svinēja savu ierašanos, ālēdamies veselu diennakti. Zeltrači sagāja vienkop, piesauca arī viņu un pavēlēja tūdaļ vākties projām. Pret šādām sanāksmēm viņš juta dziļu bijāšanu, tādēļ nekavējoties paklausīja, turklāt tādā steigā, ka nejauši paķēra līdzi kāda zeltrača suņu pajūgu. Maigākā klimatā šāda rīcība būtu pielīdzināma zirga zagšanai; tāpēc viņš ceļam izraudzījās vienīgi neapdzīvotas vietas, šķērsoja Benetu, tālāk brauca lejup pa Tagišu un pirmo reizi apstājās atpūsties tikai tad, kad bija nokļuvis krietnas simt jūdzes uz ziemeļiem.
Tuvojās pavasaris, un daudzi ievērojamākie Dausonas iedzīvotāji steidzās uz dienvidiem, kamēr ledus vēl turējās stingrs, šos ļaudis viņš sastapa, ielaidās ar tiem valodās, iegaumēja to vārdus un mantas stāvokli. Viņam bija laba atmiņa un lieliska iztēle, un patiesības mīlestība nepiederēja pie viņa tikumiem.
Dausonas iedzīvotāji, allaž kārodami uzzināt kaut ko jaunu, apturēja Zibeņzeļļa kamanas, kad viņš traucās lejup pa Jukonu, un izgāja uz ledus viņam pretī. Nē, avīžu viņam nebija; viņš nezināja, vai Dirāns pakārts, nedz ari, kas uzvarējis Pateicības dienas sacīkstēs; viņš nebija dzirdējis, vai Savienotās Valstis uzsākušas karu ar Spāniju; viņam nebija ne jausmas, kas ir Dreifūss; bet vai neesot kaut ko dzirdējis par O'Braienu? Kā — vai viņi nekā nezinot? O'Braiens taču noslīcis Baltā Zirga krācēs; no visas partijas izglābies vienīgi Sitka Čarlijs. Džo Ladī? Tas pie Piecu Pirkstu krācēm nosaldējis abas kājas, un tās amputētas. Džeks Daltons? Kopā ar visiem saviem puišiem gājis bojā katla eksplozijā uz «Jūras lauvas». Un Betlzs? Cietis avāriju ar «Kartagianu» Seimūras šaurumā — no trīssimt vīriem dzīvi palikuši tikai divdesmit. Un Straujo Ūdeņu Bills? Iebrucis Lebarža ezera irdenajā ledi! kopā ar sešām «Operas» trupas dziedātājām. Gubernators Volšs? Pazudis ar visiem ļaudīm un astoņām kamanām. Trīsdesmitajā Jūdzē. Devero? Kas esot Devero? Ak tā, kurjers! To pie Mārša ezera nošāvuši indiāņi.
Un tad sākās. Ziņas izplatījās ātri. Cilvēki spiedās tuvāk, lai apvaicātos par saviem draugiem un partneriem, un, kad jauni pienācēji stūma pirmējos nost, viņi bija pārāk satriekti, lai lādētos. Kad Zibeņzellis sasniedza krastu, viņu jau ielenca pāris simti zvērādu drānās ģērbušos zeltraču. Kad viņi sasniedza Kazarmas, viņš jau atradās veselas procesijas centrā, bet līdz «Operas» namam kļuva par kodolu satrauktam pūlim, kurā ikviens tīkoja kaut ko uzzināt par kādu ceļā devušos biedru. Katrs uzaicināja viņu iedzert. Vēl nekad neviens jaunatnācējs Klondaikā nebija uzņemts tik atplestām rokām. Visa Dau- sona dūca kā bišu strops. Tik daudz nelaimju tās vēsturē nekad nebija sagadījies vienkop. Visi ievērojamākie ļaudis, kas pavasarī devušies uz dienvidiem, gājuši bojā. Cilvēki birtin bira ārā no būdām. Iztrūcināti vīri skrēja šurp no strautiem un aizām, lai sameklētu cilvēku, kas atnesis tādas posta vēstis. Betlza sieva, kuras dzīslās ritēja arī krievu asinis, izmisusi čurnēja pie pavarda, šūpodamās šurp un turp un kaisīdama palsos pelnus savos ogļmelnajos matos. Pie Kazarmām sēri plandījās pusmastā nolaists karogs. Dausona apraudāja savus mirušos.
Dievs vien zina kādēļ Zibeņzellis izspēlēja šādu joku. Par vienīgo izskaidrojumu var pieņemt tikai to, ka viņš bija melis jau no dzimšanas. Piecas dienas viņš Klondaikā sēja asaras un sirdēstus un veselas piecas dienas bija Klondaikas vienīgais varonis. Vislabākajās mājās viņam piedāvāja pajumti un klātu gaidu. Krodzinieki deva dzert par velti. Apmeklējumi nebeidzās. Augstākie ierēdņi paši devās pie viņa, Konstantīns un citi policijas virsnieki viņam par godu sarīkoja Kazarmās mielastu. Bet tad kādu dienu valdības kurjers Devero apturēja piekusušos suņus pie zeltraktuvju inspektora kantora. Viņš esot pagalam? Kas to teicis? Lai tikai iedodot viņam vispirms gabalu aļņa cepeša, tad viņš parādīšot gan, cik beigts esot. Gubernators Volšs pašlaik esot Mazajos Lašos, O'Braiens ieradīšoties, tikko ūdeņi nāks vaļā. Beigts? Lai tikai vispirms pacienājot viņu ar ceptu aļņa gaļu, tad viņš gan parādīšot.
Un Dausona atkal dūca kā bišu strops. Karogs virs Kazarmām uzvijās masta galā, Betlza sieva nomazgājās un uzvilka tīras drānas. Sabiedrība smalkjūtīgi norādīja Zibeņzellim, ka viņam vajadzētu prasties. Un Zibeņzellis pratās — kā parasts, kopā ar cita saimnieka suņu pajūgu. Dausona gavilēja, kad viņš drāzās prom pa Jukonu, un novēlēja viņam pēc iespējas drīzāk nokļūt tur, kur beigu beigās likumīgā kārtā nonāk visi viņam līdzīgie. Tikai tad suņu īpašnieks atjēdzās, aizgāja sūdzēties pie Konstantīna, un viņam iedeva palīgos policistu.
Tā kā Zibeņzellis gribēja nokļūt Serklsitijā, bet pēdējais ledus jau kraukšķēja suņiem zem kājām, viņš izmantoja apstākli, ka dienas kļuva arvien garākas, un trenca suņus no agra rīta līdz vēlam vakaram. Turklāt viņš nešaubījās, ka suņu īpašnieks dzenas viņam pa pēdām, tādēļ gribēja pirms ledus sakustēšanās nokļūt Amerikas teritorijā. Taču trešās dienas pievakarē viņš redzēja, ka skriešanās sacīkstēs ar pavasari cietis neveiksmi. Jukona rēca un sagatavojās ledus žņaugu salaušanai. Vajadzēja mest lielus līkumus, jo straume jau daudzās vietās bija pārrāvusi ceļu un tur burzguļoja ūdens, ledus dārdēdams lūza, pavērdams platas spraugas. No tām, kā arī no neskaitāmiem āliņģiem ūdens pārplūdināja ledus virsmu. Kad viņš sasniedza meža cirtēju būdu kādas salas krastā, suņi bija nodzīti pie gala un drīzāk peldēja nekā skrēja. Abi būdas iemītnieki saņēma viņu visai skābi, bet viņš izjūdza suņus un gatavojās vārīt maltīti.
Donalds un Deivijs bija tipiski neprašas, kādu Ziemeļos papilnam. Viņi bija Kanādā dzimuši skoti, pilsētnieki, kas neapdomības brīdī pametuši savus rakstāmgaldus kantorī, izņēmuši no bankas ietaupījumus un devušies uz Klondaiku zeltu rakt. Nu viņi bija iepazinuši visas Ziemeļu grūtības. Palikuši bez pārtikas, zaudējuši drosmi un noilgojušies pēc mājām, viņi beidzot bija nolīguši Klusā okeāna Piekrastes sabiedrībā par malkas cirtējiem sabiedrības tvaikoņiem ar norunu, ka pēc darba pabeigšanas viņus bez maksas nogādās mājās. Neapsverot, ko nozīme ledus iešana, viņi kārtējo reizi bija pierādījuši savu neat- jautību, izvēlēdamies par apmešanās vietu šo salu. Pat Zibeņzellis, kas ari nekā sevišķa nesajēdza par ledus iešanu lielā upē, tomēr bažīgi paraudzījās apkārt un pameta ilgu pilnu skatienu uz tālo upes krastu, kura stāvās kraujas solīja drošību pret ledu, kas gāzīsies šurp no ziemeļiem.
Paēdis pats un pabarojis suņus, viņš aizkūpināja pīpi un izgāja ārā, lai labāk apsvērtu situāciju. Sala, tāpat kā tās pārējās māsas šajā upē, austrumu pusē bija augstāka, un tur Donalds un Deivijs bija uzcēluši savu būdu un sakrāvuši augstus sastrādātās malkas strēķus. Tālais krasts atradās apmēram jūdzi attālu, bet no tuvākā krasta salu šķīra ap simt jardu plata pieteka. To ieraudzījis, Zibeņzellis pirmajā mirklī izjuta kārdinājumu iejūgt suņus un laisties uz cietzemi, taču, pamatīgāk ieskatījies, redzēja, ka ledum pāri brāžas ūdens straume. Gabalu lejāk upe strauji pagriezās uz vakariem, un līkumā bija vesels sīku saliņu labirints.
— Tajā vietā būs sastrēgums, — viņš pats pie sevis noteica. Salas lejasgalam, pa ledaino ūdeni peroties, tuvojās pusducis kamanu, acīm redzot, tās steidzās pa upi uz augšu uz Dausonu. Brauciens pa upi bija ne tikai bīstams, bet kļuva jau neiespējams; gandrīz vai pēdējā mirklī braucēji sasniedza salu un tūliņ devās pa meža cirtēju iemīto taku uz būdu. Viens no viņiem, apžilbis sniega gluži akls, nevarīgi tenterēja kamanām nopakaļis. Atbraucēji bija braši, jauni puiši vienkāršās drēbēs, ceļā noguruši, taču Zibeņzellis šādus ļaudis bija sastapis jau senāk un tūliņ saprata, ka tie nav kauls no viņa kaula.
— Hallo! Kā ir ar ceļu uz Dausonu? — pirmais pienācējs apjautājās, pārlaizdams skatienu Donaldam un Dei- vijam un ļaudams tam apstāties pie Zibeņzeļļa.
Sastopoties Ziemeļos, par pieklājības formām neviens sevišķi nedomā. Sarunas drīz vien kļuva vispārējas, tika stāstīti jaunumi gan no Jukonas augšteces, gan lejteces apvidiem. Taču jaunajiem atbraucējiem nekādu lielo jaunumu ko pastāstīt nebija, jo viņi ziemu bija pārlaiduši Minukā, savas tūkstoš jūdzes lejāk, kur nekas ievērojams nenotika. Turpretim Zibeņzellis tikko bija ieradies no okeāna piekrastes, tādēļ jaunie, sliedami nometni, bērtin apbēra viņu ar jautājumiem par ārpasauli, no kuras bijuši šķirti veselu gadu.
Dārdiens, kas piepe_ši pārmāca upes rēkoņu, lika visiem mesties uz upmalu. Ūdens slānis bija kļuvis krietni biezāks, un ledus, ko ūdens spieda no augšas un apakšas, centās atrauties no krastiem. Vērotāju acu priekšā pavērās plaisa, un gaisu pildīja spalgi, sausi blīkšķi, kas izklausījās pēc apšaudes uguns līnijā skaidrā diena.
No upes augšteces divi cilvēki trenca uz salu suņu pajūgu pa ledus joslu, ko vēl nesedza ūdens. Taču tajā pašā mirklī braucēji iekļuva ūdenī un sāka kulties pa to uz priekšu. Ledus gabals, uz kura viņi nule vēl bija atradušies, atšķēlās un griezdamies aizvirpuļoja lejup. Plaisā ielauzās straume, iegremdēja braucējus līdz jostasvietai, parāva kamanas zem ūdens un draudēja noslīcināt suņus, kas bija sapinušies aizjūgā. Vīri apstājās, lai atbrīvotu, dzīvniekus un dotu tiem iespēju izpeldēt. Stindzinošajā ūdenī viņi aši satvēra aizjūga siksnas un pārgrieza tās. Tad turpināja lauzties uz priekšu pa burzguļojošo ūdeni un ļodzīgo ledu uz krastu, no kurienes viņiem starp krak- šķošajiem ledus gabaliem lēkšiem palīgā steidzās Zibeņzellis.
— Skat, lai nelabais mani parauj, tas taču ir Zibeņzellis no Montānas! — iesaucās vīrs, kuram Zibeņzellis patlaban palīdzēja uzrausties krastā un nostāties uz kājām. Mugurā viņam bija jātnieku policijas sarkanais mundieris, un viņš zobgalīgi pacēla labo roku salūtam.
— Man ir orderis jūsu apcietināšanai, Zibeņzelli, — viņš turpināja, izvilkdams no frenča krūšu kabatas saburzītu, izmirkušu papīru.
Zibeņzellis, noraudzīdamies uz satrakoto upi, paraustīja plecus, un policists, sekodams viņa skatienam, pavīpsnāja.
— Kur suņi? — noprasīja viņa ceļabiedrs.
— Džentlmeņi, — policists viņu pārtrauca, — šis mans biedrs ir Džeks Sazerlends, kuram pieder divdesmit otrais iecirknis Eldorado …
— Vai tikai jūs neesat Sazerlends, kas beidza universitāti deviņdesmit otrajā? — jautāja ar sniega aklumu sasirgušais puisis no Minukas, nedroši taustīdamies uz viņa pusi.
— Tas pats, — atsaucās Sazerlends, satverdams viņa roku.
— Un jūs?
— O, es esmu jaunāks, taču atceros jūs no tiem laikiem, kad vēl biju pirmajā kursā, jūs toreiz rakstījāt diplomdarbu. Puiši, — viņš pagriezies uzsauca pārējiem, — šis ir Sazerlends, Džeks Sazerlends, kādreizējais aizsargs universitātes izlasē. Nāciet šurp, zelta mednieki, iepazīstieties! Sazerlend, šis ir Grīnvičs, kas aizpagāju- šajā sezonā bija pussargs.
— Par to spēli es lasīju, — Sazerlends sacīja sasveicinādamies. — Atceros, kā bija aprakstīts jūsu varenais skrējiens un iedrāšanās pretinieka vārtos.
Grīnviča iedegusi seja tumši pietvīka, un viņš mulsi atkāpās, lai padotu vietu nākamajam.
— Un tas ir Metjūzs, beidzis Berkleju. Mums te ir ari daži brāļi no austrumu štatiem. Ei, prinstonieši, nāciet šurp! Nāciet šurp! Šis ir Sazerlends, Džeks Sazerlends!
Sazerlendu ielenca no visām pusēm, aizveda uz nometni, iedeva viņam sausas drēbes un krietni sadzerties stipru, karstu tēju.
Donalds un Deivijs, gar kuriem neviens nelikās ne zinis, bija aizgājuši uz būdu saspēlēt ikvakara kribidža partiju. Zibeņzellis ar policistu arī devās turp.
— Uzvelciet kādu sausāku apģērba gabalu, — Zibeņzellis piedāvāja. — Domāju arī, ka jums nekas cits neatliks kā pārgulēt kopā ar mani.
— Paskat vien, tu taču esi lāga puika, — policists noteica, audams kājā piedāvātās zeķes. — Zēl gan, ka man jāved tevi atpakaļ uz Dausonu. Jācer, ka pārāk bargi tevi tur netiesās.
— Tas nebūs tik drīz, — Zibeņzellis mīklaini pasmīnēja. — Vēl jau neesam nekur aizbraukuši. Ja es kaut kur braukšu, tad tikai pa straumi uz leju, un jūs, šķiet, — pa to pašu ceļu.
— Ne prātā nenāk …
— Iziesim ārā, es jums kaut ko parādīšu. Sitie sasodītie stulbeņi, — viņš ar īkšķi norādīja pār plecu uz abiem skotiem, — taču bijuši galīgi ķerti, apmezdamies šeit. Vispirms piebāziet pīpi — tabaciņa nav slikta — un baudiet dzīvi, kamēr vēl varat. Daudz laika pīpēšanai vairs nav atlicis.
Policists neizpratnē gāja viņam līdzi, arī Donalds un Deivijs nolika kārtis un izgāja ārā. Minukas puiši ievēroja, kā Zibeņzellis rāda ar roku te uz upes augšgalu, te uz lejteci, un piebiedrojās viņiem.
— Kas noticis? — apvaicājās Sazerlends.
— Nekas sevišķs, — Zibeņzellis nevērīgi atteica, — tikai te drīz sāksies tāda ellīte, ka turies. Vai jūs redzat tur to līkumu lejāk? Tur sastrēgs miljoniem tonnu ledus. Un augšteces līkumos arī sablīvēsies miljoniem tonnu. Augšteces ledus sāks iet pirmais, lejas sastrēgumi noturēsies ilgāk, un tad — paf! — Viņš dramatiski pavēzēja ar roku, it kā noslaucīdams salu, un domīgi piebilda:
— Miljoniem tonnu.
— Kas notiks ar malku? — Deivijs iejautājās.
Zibeņzellis atkārtoja vēzienu, un Deivijs iegaudojās:
— Mēnešiem strādāts! Tas nevar būt! Nē, nē, puis, tas nevar būt! Tu joko! Paklau, saki taču taisnību — tu joko! — viņš lūdzās.
Taču, kad Zibeņzellis aizsmakušā balsī iesmējās un pagriezies gāja projām, Deivijs metās pie malkas strēķiem un kā neprātīgs sāka sviest šķilas tālāk no krasta.
— Nāc palīgā, Donald! — viņš sauca. — Kāpēc tu nenāc palīgā? Mēs taču te mēnešiem plēsāmies, lai nopelnītu braucienu uz mājām!
Donalds satvēra viņu aiz delma un sāka purināt, bet viņš izrāvās.
— Vai tad tu, negudrais, nedzirdēji? Miljoniem tonnu, visu salu noslaucīs kā ar slotu.
— Saņemies, vecīt! — Donalds sacīja. — Tu izturies kā ķerts.
Taču Deivijs metās pie strēķiem. Donalds zagšus aizmanījās atpakaļ uz būdu, apjoza savu un arī Deivija naudas zutni, tad izgāja ārā un sameklēja augstāko vietu, kur milzīga priede pacēlās krietni pāri savām māsām.
Vīri, kas stāvēja pie būdas, dzirdēja viņa cirvja cirtienus un pasmaidīja. Grīnvičs, kas bija aizgājis uz salas otru malu, atpakaļ atnācis, sacīja, ka viņi esot pilnīgi atgriezti. Tikt pāri pietekai neesot iespējams. Aklais puisis sāka dziedāt, un pārējie piebiedrojās:
Vai tas liesa ir?
Ko tev saka sirds?
Liekas, ka viņš melo.
O, vai tas tiesa ir?
— Negrēkojiet! — Deivijs ievaidējās un, pacēlis galvu, skatījas, kā viņi, saules slīpo staru apspīdēti, dejo. — Visa mana malka būs pagalam!
O, vai tas tiesa ir?
skanēja par atbalsi viņa gaudām.
Piepeši upes rēkoņa apklusa. Pār visu nolaidās savāds klusums. Ledus bija atrāvies no krastiem un peldēja virs ūdens, kas kāpa arvien augstāk. Upes līmenis cēlas strauji un klusi, drīz tas jau bija pacēlies par divdesmit pēdām un bez trokšņa berzās gar krasta kori. Salas lejas daja jau gulēja zem ūdens. Tad baltā lavīna bez kavēkļiem saka slīdēt pa straumi lejup. Tajā pašā brīdī atkal sacēlas grandoņa, un drīz vien visa sala drebēja un griļojās no lūstošo Iedus blāķu triecieniem. No lielā spiediena milzīgie ledus gabali, kas svēra simtiem tonnu, uzlidoja gaisā kā izšauti zirņi. Saltais haoss pieņēmās spēkā un mežonībā, un vīriem vajadzēja kliegt, lai cits citu sadzirdētu. Ik pa brīdim pārējo troksni pārmāca dārdi no pietekas. Sala sadrebēja, kad tai virsū uzdrāzās milzīgs ledus klucis, kas šķērsām uzslīdēja krastā. Tas izrāva pāris desmit priežu ar visām saknēm, vairākas reizes apvēlās, izrieza uz augšu apakšējo daļu ar visām upes padibenēm un nogruva pār būdu, nogriezdams kā ar milzu nazi gabalu krasta ar visiem tuvumā augošajiem kokiem. Likās, ka ledus klucis tikai viegli pieskāries būdai, tomēr saspiestie baļķi uzlidoja gaisā kā sērkociņi, un būda sagruva kā kāršu namiņš.
— Tik daudzu mēnešu darbs! Tik daudzu mēnešu darbs un brauciens uz mājam — viss pagalam! — gaudoja Deivijs, kamēr Zibeņzellis un policists vilka viņu prom no malkas strēķiem.
— Te tev nepietrūks izdevības tikt uz mājām, — noņurdēja policists, iepļaukādams viņu un mešus aizmēzdams drošībā.
Donalds, tupēdams priedes galotnē, redzēja, kā ledus grēda aizslauka malkas strēķus un kā tie pazūd upes straumē. It kā apmierinājusies ar izdarīto postu, ledus lavīna strauji atslīdēja iepriekšējā līmenī un palēnināja skrējienu. Reizē ar to pierima arī troksnis, un pārējie pat varēja sadzirdēt Donaldu saucam no priedes galotnes, lai paskatoties uz upes lejteci. Kā jau bija paredzams, ledus bija iestrēdzis starp saliņām upes likumā un tagad gūz- mējās milzīgā aizsprostā no krasta līdz krastam. Upes rēkoņa apklusa, un ūdens, meklēdams izeju, sāka celties. Tas cēlās, līdz jau skalojās pār salu, vīri stāvēja līdz ceļiem ūdenī, bet suņi peldēja uz sagrautās būdas drupu pusi. Sādā stāvoklī ūdens palika — nemanīja ne jūtamu celšanos, ne krišanos.
Zibeņzellis pagrozīja galvu.
— Ledus ir sastrēdzis arī augšā, tādēļ ūdens vairs klāt nenāk.
— Tagad viss atkarīgs no tā, kurš sastrēgums pirmais sakustēsies.
— Skaidrs, — Zibeņzellis apstiprināja. — Ja augšējais sakustēsies pirmais, tad mums nav ko cerēt. Tas noslaucīs visu.
Puiši no Minukas klusēdami novērsās, taču drīz rāmajā klusuma ieskanējās «Ramski, lio!», kam tūliņ sekoja «Oranžais un melnais».
Vīri uzņēma savā lokā arī Zibeņzelli un policistu, kas drīz vien uztvēra piedziedājumus, kad dziesma sekoja dziesmai.
— O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — Deivijs gaudās pie priedes, kuras galotnē bija uzrāpies viņa biedrs. — O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — viņš nerimās gausties, cenzdamies asinīs noberztām plaukstām uzrāpties pa slideno stumbru.
Taču Donalds bija pievērsis skatienu upes augštecei un tad šausmās drebošu balsi iekliedzās:
— Žēlīgais dievs, nu tas nāk!
Līdz ceļiem stāvēdami ledainajā ūdenī, Minukas puiši kopa ar Zibeņzelli no Montānas un policistu sadevās rokās un pilnā balsī sāka dziedāt drausmo «Republikas kaujas dziesmu». Taču vārdi noslāpa dārdoņā, kas vēlās aizvien tuvāk.
Un šajā brīdī Donaldam bija vēlēts redzēt kaut ko tādu, ko neviens cilvēks vēl nebija skatījis un palicis dzīvs. Milzīga, balta siena nogruva pār salu. Koki, suņi un cilvēki nozuda, it kā dieva roka piepeši būtu noslaucījusi dabas seju gluži tīru. To viņš vēl redzēja, tad, mirkli savā augstajā sēdeklī sašūpots, ar milzu spēku tika aizsviests tālu ledainajā ellē.