Kur ceļi šķiras

Džeks Londons KUR CEĻI ŠĶIRAS

Dziedātājs, puisis gaišu seju un jautrām acīm, paliecās uz priekšu un pielēja vēl ūdeni katlā, kur vārījās pupas, tad piecēlies ar degošu pagali patrenca suņus tālāk no pārtikas lādes un katla. Viņš bija zilacains, gariem, zeltainiem matiem, un sirds sila, noraugoties viņa dzirkstošajā līksmē. Jauns mēness bija pastiepis šauru radziņu pār apsnigušo priežu blīvu, kas ieslēdza nometni un nošķīra to no visas pasaules. Gaiss bija tik salts, ka zvaigznes virs galvas šķita lēkājam straujā dejā. Dienvidrītu pusē vāra, zaļgana gaisma vēstīja, ka drīz sāksies kāvu priekšnesumi. Pie paša ugunskura divi vīri zvilnēja uz lāčādās, kur viņiem bija saklata guļvieta. Starp lāčādu un sniega segu atradās sešas collas bieza priežu zaru kārta. Segas viņi bija atmetuši sānis. Aizmuguri sargāja starp diviem kokiem četrdesmit piecu grādu leņķī nostiepts brezents. Tas uztvēra ugunskura siltumu un atstaroja to pret lāčādu. Trešais vīrietis sēdēja uz kamanām, kas bija pievilktas pie ugunskura, tin lapīja mokasīnus. Pa labi roki sasalušas grants kaudze un primitīva vinča iezīmēja vietu, kur viņi augam dienām sūri grūti pūlējās, meklēdami zelta dzīslu. Pa kreisi četri stāvus saslieti slēpju pāri noradīja, kādā veidā viņi pārvietojas, kad nometnes nomīdītais sniegs paliek aiz muguras.

Švābu tautas dziesma izklausījās dīvaini un sērīgi salto ziemeļu zvaigžņu trīsošajā gaismā un darīja gauži vīriem, kas atpūtās pēc smaga dienas darba. Tā iesvēla sirdī trulu smeldzi un ilgas, kas dedzināja ļaunāk par izsalkumu, tā lika dvēselei aizklīst uz dienvidiem, pāri milzīgam upēm uz saulainām ārēm.

— Dieva dēļ, Zigmund, stāvi jel reiz klusu! — iesaucās viens no gulētājiem. Rokas viņam bija sāpēs sažņaugtas, bet viņš tās paslēpa lačadas krokās.

— Kādēļ, Deiv Verc? — Zigmunds jautāja. — Kālab neuzdziedat, ja prāts priecīgs?

— Tādēļ, ka nav nekā, par ko priecāties. Paraugies apkārt, padomā, ar kādu barību esam pārtikuši jau veselu gadu, ka esam dzīvojuši un nomocījušies kā jūga lopi.

Norātais zeltmatis Zigmunds pārlaida skatienu apsarmojušajiem suņiem, paraudzījās uz garaiņiem, kas vēlās vīriem no mutes.

— Kālab lai man nebūtu priecīgs prāts? — viņš iesmējās. — Ir taču labi, viss ir labi. Un pārtika … — Viņš salieca roku un noglāstīja savilktos muskuļus.

— Ja esam strādājuši kā jūga lopi, tad arī esam saņēmuši par to karalisku atalgojumu. Katrs skalojums divdesmit dolāru, un mēs taču zinām, ka dzīsla ir astoņas pēdas bieza. Otra Klondaika, un mēs to zinām. Dzims Hozs sēž tev blakus un ir nedomā sūkstīties. Un paskaties uz Hičkoku! Lāpa mokasīnus kā veca sieva un zin, ka jāpaciešas. Tikai tu nespēj pagaidīt un mierīgi pastrādāt līdz pavasarim. Tad mēs būsim bagāti, būsim bagāti kā karaļi, bet tev vairs nav pacietības. Tu gribi tikt atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Vai domā, es negribu? Esmu taču tur dzimis, tomēr protu gaidīt, ja zelts ik dienu spīd skalojamā pannā kā sviests ķērnē. Bet tev visus labumus vajag uzreiz, un tu činksti kā maziņais, ja tie tūliņ nedodas rokā. Phē! Kāpēc labāk neuzdziedat?

Suņi, spalvu bozdami un ņurdēdami, spiedās tuvāk pie ugunskura. Ieskanējās vienmuļa slēpju gurkstoņa, un katrs slēpotāja solis sniegā nočirkstēja, it kā slēpes slīdētu pa zemē izbērtu cukuru. Zigmunds aprāva dziesmu un lādēdamies svieda suņiem ar malkas pagalēm. Tad gaismas lokā iznira kažokādās tērpies augums un jauna indiāniete, nokāpusi no slēpēm, atstūma pakausi savas vāverādu parkas kapuci un pienāca pie ugunskura. Zigmunds un abi vīrieši, kas čurnēja uz lāčādas, uzsauca viņai: — Hallo, Sipsu! — bet Hičkoks pavirzījās uz kamanām tā, lai meitene varētu apsēsties viņam līdzās.

— Ka klājas, Sipsu? — viņš apvaicājās ērmīgā žargonā, jaukdams lauzītu angļu valodu ar kropļotiem činuku vārdiem. — Vai jūsu ciema vēl joprojām bads? Un vai jūsu šamanis vēl nav izpētījis cēloni, kādēļ medījums pazudis un aļņi nerādās šai pusē?

— Viss pa vecam. Medījuma nav, un mēs drīz sāksim ēst suņus. Šamanis ir atradis ļaunuma cēloni, rīt viņš rīkos upurēšanu un šķīstīs nometni.

— Kas tad šoreiz kritīs par upuri? Jaunpiedzimis bērnelis vai kāda nabaga, sagrabējusi veča, kas kļuvusi nometnei par nastu un tālab jadabū pie malas?

— Nē, šoreiz būs citādi. Posts ir pārāk liels, tādēļ viņš upurim izraudzīja virsaiša meitu, nevienu citu kā mani, Sipsu.

— Velns parāvis! — Izsauciens lēnām kāpa HiČkokam līdz lūpām un izlauzās skaļi un dobji, domīgā izbrīnā.

— Tāpēc mēs abi, tu un es, esam nonākuši tur, kur ceļi šķiras, — viņa mierīgi turpināja, — un es atnācu, lai mēs vēlreiz paskatītos viens uz otru. Vēl vienu pašu reizi.

Viņa bija dzimusi pirmatnējā pasaule ar pirmatnējām ierašām un dienu ritumu; tādēļ viņa pieņēma dzīvi, kāda tā ir, un cilvēku upurēšana piederēja pie šās dzīves kārtības. Spēki, kas pārvalda gaismu un tumsu, palu ūdeņus un salu, liek pumpuriem raisīties un lapām nobirt, bija saniknoti, un tos vajadzēja pielabināt. Savu dusmību tie izpauda dažadi — lika cilvēkiem iet bojā, ielūstot čaganā ledū vai nokļūstot pelēkā lāča nagos, uzsūtīja mokošu slimību paša būdā, kur vājinieks vārgdams kāsēja, līdz dzīvība aizplūda no plaušām pa nāsīm un muti. Tāpēc pārdabiskajiem spēkiem vajadzēja saņemt upurus. Citas izejas nebija. Un šamanis, prazdams uzminēt dievu gribu, nekad nekļūdījās izvēlē. Nāve cilvēku var piemeklēt pa dažādiem ceļiem, un galu galā visā tomēr izpaudās neredzamo spēku visvarenība un griba.

Taču Hičkoks piederēja citai, vairāk attīstītai pasaulei. Tur valdīja mazak tiešas paražas un nepazina tādu godbijību, tādēļ viņš sacīja:

— Nē, Sipsu. Tu esi jauna un pilna dzīves prieka. Jūsu šamanis ir stulbenis un nav pareizi izvēlējies. Tas nedrīkst notikt.

Viņa pasmaidīja un atteica:

— Dzīve ir nežēlīga, tu jau pats redzi. Vispirms tā mūs radījusi divējādus — vienu baltu, otru sarkanu, un tas nav labi. Tad lika mūsu ceļiem krustoties, bet tagad atkal mūs izšķir; un mēs tur nekā nevaram līdzēt. Vienreiz senāk, kad dievi bija sadusmojušies, uz nometni atnāca jūsu brāļi. Trīs lieli, balti vīri — un sacīja, ka tas nedrīkst notikt. Bet viņi drīz vien dabūja galu, un tas tomēr notika.

Hičkoks pamāja ar galvu par zīmi, ka dzird, tad pagriezās un skaļi ierunājās:

— Paklausieties, puiši! Nometnē notiek lielas nejēdzības, viņi gatavojas noslepkavot Sipsu. Ko jūs par to sakāt?

Vercs paraudzījās uz Mozu, Hozs palūkojās uz Vercu, bet neviens nebilda ne vārda. Zigmunds nodūra galvu un sāka glaudīt ganu suni, kas bija piespiedies viņam pie ceļiem. Šepu viņš bija atvedis līdzi no mājām un bija sunim ļoti pieķēries. Kāda meitene, par kuru viņš pastāvīgi domāja un kuras ģīmetne mazajā medaljonā uz krūtīm allaž rosināja viņu dziedat, bija viņam kopā ar savu svētību iedāvinājusi suni, kad Zigmunds devās uz Ziemeļiem un viņi atvadām viens otru noskūpstīja.

— Ko jūs par to sakāt? — Hičkoks atkārtoja.

— Varbūt nemaz nav tik traki, — Hozs piesardzīgi sacīja. — Meitene droši vien pārspīlē.

— Runa nav par to! — Hičkoks iesaucās, pietvīkdams dusmās par biedru acīm redzamo izvairīšanos. — Runa ir par to, vai mēs to pieļausim. Ko darīsim mēs?

— Nesaprotu, kādēļ mums vajadzētu iejaukties, — ierunājās Vercs. — Ja reiz tiešām tā nolemts, tad ta arī notiks un nekas nav līdzams. Tādas ir viņu paražas. Tas pieder pie viņu reliģijas, un mums gar to nav nekādas daļas. Mūsu darbs ir savākt zelta smiltis un pēc tam pazust no šās nolādētās zemes. Te spēj dzīvot vienīgi zvēri. Sitie tumšādainie velni taču arī ir tikai zvēri! Tā no mūsu puses būtu traki muļķīga rīcība.

— Es domāju tieši tāpat, — Hozs viņam pievienojās. — Mēs te esam četri vīri, no Jukonas un baltajiem cilvēkiem mūs šķir trīssimt jūdzes. Ko mēs varam iesākt pret pussimt indiāņu? Ja sastrīdēsimies ar viņiem, mums jā- lasas prom. Ja uzsāksim cīņu, mūs nožmiegs. Turklāt mēs esam uzgājuši zelta dzīslu, un es, dieva vārds, netaisos to pamest!

— Pareizi! — Vercs piebalsoja.

Hičkoks nepacietīgi pavērsās pret Zigmundu, kurš klusi d ungoja:

Paies gads, ienāksies atkal vīnogas, Steigšu mājup jāt.

— Jā, Hičkok, — puisis beidzot ierunājās, — esmu vienis pratis ar pārējiem. Ja piecdesmit indiāņu nosprieduši meiteni nogalināt, tad mēs tur nekā nespējam darīt. Kā viņi nāks mums virsū, tā no mums ne pēdu nepaliks. Un kas ar to būs līdzēts? Meitene tikpat paliks viņiem. Pret tautas ierašām var cīnīties tikai tad, ja tavā pusē ir pārspēks.

— Mums taču ir pārspēks! — iesaucās Hičkoks. — Četri baltie var droši stāties pretī četrsimt indiāņiem. Padomā jel par meiteni!

Zigmunds domīgi paijāja suni.

— Tieši par meiteni es domāju. Acis viņai ir zilas kā vasaras debesis un smejošas kā jūra vasarā, mati gaiši, tāpat kā man, un sapīti bizēs vīra rokas dclma resnumā. Viņa gaida mani tur, siltajā pusē. Gaida jau ilgi, un tagad, kad mērķis gandrīz sasniegts, negribu visu zaudēt.

— Man būtu kauns skatīties meitenes zilajās acīs un atcerēties melnās acis un to meiteni, kuras asinis lips pie tavām rokām, — Hičkoks dzēlīgi noteica; viņš pēc dabas bija godīgs un biedrisks un, lai darīja ko darīdams, nedomāja par sekām vai pašlabumu.

Zigmunds papurināja galvu.

— Tev neizdosies sajaukt man prātu, Hičkok, vai piespiest rīkoties kā jukušam tādēļ vien, ka tu pats esi jucis. Jādomā ar vēsu galvu un jāņem vērā fakti. Neesmu braucis šurp uzlabot veselību, turklāt mūsu iejaukšanās neko negrozīs. Jo ļaunāk meitenei, ja tas patiešām notiks, vairāk tur nav ko teikt. Tadas ir viņas cilts paražas, un mūsu atrašanās te šajā brīdī ir tīrā nejaušība. Tā viņi ir darījuši tūkstošiem gadu, tā izdarīs arī šoreiz un darīs vel nezin cik ilgi. Bez tam viņi nav mūsu ļaužu. Arī meitene ne. Nē, cs stingri palieku pie tā paša, ko teica Vcrcs un Hozs un …

Suņi ieņurdējās un saspiedās bariņā, un Zigmunds, spēji apklusis, sāka klausīties daudzu slēpju ņirkstēšanā pa sniegu. Ugunskura gaismas lokā cits pēc cita parādījās indiāņi — drūmi, liela auguma, zvērādās tērpušies vīri, kas neteica ne vārda, viņu ēnas sniegā spokaini lēkāja. Viens no viņiem — šarnanis — guldzošā balsī uzrunāja Sipsu. Seja viņam bija izraibināta mežonīgiem krāsu plankumiem, bet ap pleciem apmesta vilka āda, negantā, atplestā rīkle ar baltajiem zobiem rēgojās viņam uz galvas. Vairāk nekas netika runāts. Arī zeltrači nebilda ne vārda. Sipsu piecēlās un uzāva slēpes.

— Ardievu, ak, mans draugs, — viņa sacīja Hičkokam.

Taču vīrietis, kas sēdēja viņai līdzās uz kamanām, nekā neatbildēja, nepacēla pat galvu, kad indiāņi rindā cits aiz cita aizslīdēja piesnigušajā mežā.

Kaut arī viņam piemita lielas pielāgošanās spējas, viņš tomēr atšķirībā no daudziem citiem vīriešiem nekad nebija centies nodibināt tuvas attiecības ar Ziemeļu sievietēm. Viņa kosmopolītiskais raksturs nesaskatīja nekā peļama laulībā ar iezemiešu meitenēm. Viņa dzīves uzskati nebūtu tam bijuši par šķērsli. Viņam tikai nebija radusies tada vēlēšanās. Sipsu? Viņš labprāt patērzēja ar meiteni pie ugunskura, taču ne ar apziņu, ka viņš ir vīrietis un viņa — sieviete, drīzāk kā pieaugušais ar bērnu, un cilvēkam ar viņa raksturu šajā draudzībā nebija citu nolūku kā vien pādarīt mazliet jaukāku vienmuļo dzīvi. Tas bija viss. Kaut arī viņš pēc izcelsmes bija īsts jenkijs un uzaudzis Jaunanglijā, viņam bija karstas asinis un netrūka arī zināma bruņnieciskuma; dzīves praktiskā puse viņam lāgiem šķita gluži nenozīmīga, pat pretruna ar dziļākajām jūtām.

Viņš sēdēja klusēdams, noliektu galvu, juzdams sevī mostamies pirmatnēju spēku, varenāku par viņu pašu, juta sarosāmies savu senču nevaldāmo spēku. Vercs un Hozs ik pa brītiņam iesāņis paskatījās uz viņu, un šajos skatienos jautas tikko manāms, taču neapslēpjams nemiers. To juta arī Zigmunds. Hičkoks bija stiprs vīrs, un šo spēku viņi dažu labu reizi kopīgajās, briesmu pilnajās gaitas bija izjutuši uz savas ādas. Tādēļ viņi tagad ar zināmu ziņkāri un bailēm gaidīja, kas notiks, kad viņš sāks rīkoties.

Bet Hičkoks klusēja ilgi, ugunskurs jau sāka plēnēt, kad Vercs izstaipījās, nožāvājās un ieteicās, ka būtu laiks likties pie miera. Tad Hičkoks piecēlās un izslējās visā augumā.

— Esiet nolādēti pēdīgajās pekles ugunīs, gļēvie zaķ- pastalas! Es jūs vairs acīs negribu redzēt! — viņš mierīgi sacīja, bet viņa varenais spēks skanēja katrā vārdā, balss noskaņa pauda visciešāko apņēmību.

— Tagad, — viņš turpināja, — norēķināsimies, un lai tas notiek tādā veidā, kāds jums šķiet izdevīgāks. Man pieder ceturtā daļa iegūtā zelta, tā teikts mūsu līgumos. Esam izskalojuši divdesmit piecas vai trīsdesmit unces. Sameklējiet svarus. Sadalīsim zeltu. Un tu, Zigmund, nomēri man ceturto daļu pārtikas un noliec malā. Četri suņi pieder man, un man vajag vēl četru. Par suņiem samaksāšu jums ar savu inventārā un darba rīku daļu. Pieme- tīšu vēl savas sešas vai septiņas unces un rezerves šauteni ar patronām. Esat ar mieru?

Visi trīs vīri pagājās nostāk apspriesties. Kad viņi atgriezās, Zigmunds runāja visu vārdā:

— Mēs ar tevi norēķināsimies godīgi, Hičkok. No visa tu dabūsi savu ceturto tiesu, ne vairāk, ne mazāk; vari to ņemt līdzi vai atstāt. Suņi mums ir vajadzīgi ne mazāk kā tev, tātad tu dabūsi savus četrus, ne vairāk. Ja nevēlies saņemt savu daļu inventāra un darba rīku, ta ir tava darīšana. Ja gribi — ņem, ja negribi — atstāj.

— Viss pēc likuma burta, — Hičkoks grīni iesmējās. — Lai iet! Esmu ar mieru. Tikai pasteidzieties! Nevaru sagaidīt, kad tikšu prom no šīs nometnes un no jums, salašņas.

Visu sadalīja, nerunājot ne vārda. Hičkoks sakrāva savu trūcīgo mantību vienās kamanās, savāca un iejūdza savus četrus suņus. Inventāru un darba rīkus viņš neaiztika, toties iemeta kamanās pusduci suņu iejūgu un izaicinoši nolūkojas pārējos, vai tie ko neteiks. Taču tie tikai paraustīja plecus un nolūkojās, kā viņš pazūd mežā.

Pa sniegu uz vēdera lida cilvēks. Abās pusēs tumši rēgojās ar aļņadām nosegtās indiāņu nometnes teltis. Šur tur kāds izbadējies suns iegaudojās vai uzņerkstēja savam kaimiņam. Viens pat sāka tuvoties cilvēkam, kas līda pa sniegu, bet cilvēks sastinga. Suns ošņādamies pieskrēja tuvāk, tad vēl tuvāk, līdz varēja piegrūst purnu nepazīstamajam priekšmetam, kura, tumsai iestājoties, sniegā vēl nebija. Tad Hičkoks, jo rāpotājs bija viņš, piepeši pietraucās kājās, ar kailu roku sagrābdams dzīvnieka pinkaino kaklu. Sunim šis tvēriens nozīmēja galu; kad cilvēks nometās zemē un līda tālāk, suns palika guļam zvaigžņu gaismā ar pārlauztu sprandu.

Šādā veidā Hičkoks nokļuva līdz virsaiša teltij. Viņš ilgi nogulēja sniegā, klausīdamies teltī runājošo balsīs un cenzdamies uzminēt, kur varētu atrasties Sipsu. Šķiet, teltī bija daudz ļaužu un visi ļoti satraukti.

Beidzot viņš izdzirda meitenes balsi un aizrāpoja turp, tā ka viņus šķīra vairs tikai telts aļņādas pārsegs. Tad, rakdamies sniegā, viņš pamazām dabūja galvu un plecus zem aļņādas. Sejā viņam iesitās telts siltais gaiss, bet kājas un ķermeņa lielākā daļa vēl bija ārpusē; viņš pierima un nogaidīja. Saredzēt nekā nevarēja, viņš arī neuzdrošinājās pacelt galvu. Vienā pusē, šķiet, atradās ādu kaudze. Kaut arī viņš to nomanīja pēc smakas, tomēr drošības dēļ aptaustīja. Otrā pusē sejai pieskārās mīksta zvērādiņa, kas neapšaubāmi piederēja pie apģērba. Tur vajadzētu būt Sipsu. Kaut gan Hičkoks labprāt būtu gribējis dzirdēt viņu vēlreiz ierunājamies, viņš tomēr nolēma riskēt.

Viņš dzirdēja virsaiti skaļi strīdamies ar šamani, kaut kur tālākā kaktā, miegā laizdamies, žēli činkstēja izsalcis bērns. Pagriezies uz sāniem, viņš piesardzīgi pacēla galvu, pie sejas joprojām sajuzdams kažoka puķaino spalvu. Viņš centās ieklausīties elpā. Tā bija sievietes elpa; vajadzēja riskēt.

Uzmanīgi, tomēr diezgan stingri viņš piespiedās sievietei klāt un juta to no pieskārienā nodrebam. Viņš atkal sastinga un gaidīja, līdz kāda roka pārslīdēja viņam pār galvu un mirkli pakavējās cirtainajos matos. Nākamajā mirklī ta pati roka maigi pagrieza viņa seju uz augšu un viņš ielūkojās Sipsu acīs.

Viņa izturējās ļoti savaldīgi. It kā nejauši mainīdama stāvokli, viņa atspiedās ar elkoni pret ādu kaudzi, uzgūla ar visu augumu uz elkoņa un paplēta parku. Tā viņš tika pilnīgi nosegts. Pēc brītiņa Sipsu it kā nejauši paliecās uz priekšu, lai Hičkoks varētu brīvi elpot starp viņas roku un krūtīm, un, galvu noliekusi, piespieda ausi viņam pie lūpām.

— Kad pienāks izdevīgs brīdis, — viņš čukstēja, — izej no telts, ej pa vējam pāri sniega klajumam līdz priedulājam, kur strauts met līkumu. Tur tu atradīsi manus suņus un sagatavotas kamanas. Mēs šonakt dodamies ceļā uz Jukonu; tā kā mums jābrauc ļoti ātri, sagrāb visus suņus, kas gadās tuvumā, aiz skausta un velc tos uz strauta līkumu.

Sipsu papurināja galvu, bet acis viņai līksmi iemirdzējās, jo viņa lepojās, ka šis vīrietis tik daudz darījis viņas labā. Viņa, kā visas viņas tautas sievietes, jau kopš dzimšanas bija paradusi klausīt vīrieša gribai, un, kad Hičkoks atkārtoja «Nāc!», viņš to noteica ļoti stingri, viņš zināja, ka šis vārds tai ir likums, kaut arī meitene nekā neatbildēja.

— Neraizējies par iejūgiem, — viņš vēl piemetināja, posdamies projām. — Es tevi gaidīšu. Tikai nezaudē laiku. Diena aizdzīs nakti, tumsa mums par prieku ilgāk neuzkavēsies.

Pusstundu vēlāk, stāvēdams pie kamanām un sildoties vēzēdams rokas un mīņādamies, viņš ieraudzīja nākam Sipsu, kas vilka līdzi divus ņurdošus suņus. Tos ieraugot, viņa paša suņi kļuva nemierīgi, un viņš pāris reižu uzšāva tiem ar patagas kātu, līdz tie aprima. Viņš pats bija tuvojies nometnei pret vēju, tādēļ mazākais troksnītis draudēja viņu nodot.

— Iejūdz savējos pie pašām kamanām! — viņš pavēlēja, kad Sipsu bija dabūjusi abus suņus iejūgā. — Ma- nejie lai paliek priekšā.

Bet, tikko viņa to bija paguvusi, pārvietotie suņi metās virsū svešajiem. Kaut gan Hičkoks zvetēja suņus ar šautenes laidi, sacēlās troksnis un aizsniedza aizmigušo nometni.

— Nu mums būs suņu, cik uziet, — Hičkoks drūmi noteica, atraisīdams kamanām piesieto cirvi. — Jūdz iekšā katru, ko tev pasviedīšu, un sargā pajūgu!

Viņš pagājās gabaliņu uz priekšu un palika stāvam starp divām priedēm. Tur viņš gaidīja, kad tuvosies suņi, kuru rejas ieskanējās nakts klusumā. Palsajā sniega klajumā parādījās tumšs plankums, kas strauji kļuva lielāks un skaidrāk saredzams. Tas bija bara vedējsuns, kas joņoja slaidiem, vienmērīgiem lēcieniem un, pa vilku modei kaukdams, norādīja pārējiem virzienu. Hičkoks nostājās ēna. Tajā mirklī, kad suns skrēja garam, viņš palēcās uz priekšu, satvēra tā priekškājas, un dzīvnieks, apmetis gaisa kūleni, nokrita sniegā. Tad Hičkoks, labi notēmējis, iebelza sunim pa galvu zem auss un pasvieda to Sipsu. Kamēr Sipsu uzmauca sunim iejūgu, viņš ejā starp abiem kokiem ar cirvi aizturēja pārējos suņus, kas, baltos zobus šņakstinādami, zalgojošām acīm savelās vilnainā kamolā viņam pie kājām. Sipsu rīkojās ļoti ātri. Kad viņa ar pirmo suni bija tikusi galā, viņš palēcās uz priekšu, satvēra nākamo un pasvieda to meitenei. Tas atkārtojās vēl trīs reizes; tikai tad, kad kamanās bija iejūgti desmit ņurdoši suņi, viņš uzsauca: «Pietiek!»

Taču šajā mirklī jauns indiānis, cilts labākais skrējējs, ietriecās suņu barā un, izdalīdams belzienus pa labi un pa kreisi, lūkoja izlauzties cauri ejai starp abiem kokiem. Hičkoka šautenes laide notrieca indiāni vispirms uz ceļiem, tad tas saļima sniegā. Šamanis, kas sekoja jauneklim pa pēdām, to redzēja.

Hičkoks uzsauca Sipsu, lai brauc projām. Tikko meitene spalgi.iekliedzās «Cuk!», satracinātie suņi šāvās uz priekšu kā bultas, un viņa tikko paspēja noturēties kamanās, kas strauji salēcās. Pārdabiskie spēki laikam patiesi dusmojās uz šamani, jo šajā mirklī viņš pagadījas suņiem ceļā. Vedējsuns aizķēra samaņa slēpes un nogāza viņu zemē, bet parejie deviņi suņi, kas sekoja pirmajam, nokritušo pamatīgi sabradāja, un piedevām viņam vēl pari pārbrauca kamanas. Taču šamanis ātri pietraucās kājas, un viss tonakt būtu beidzies citādi, ja Sipsu, atpakaļ pagriezusies, nebūtu ar garo suņu pātagu trāpījusi viņam tieši acīs, tā ka viņš uz mirkli zaudēja redzi. Hičkoks, steigdamies paka} kamanām, uzskrēja šamanim virsū, kad tas sāpēs locījās ceļa vidū. Kad šis primitīvais teologs atgriezās atpakaļ virsaiša teltī, viņš nule notikuša rezultātā bija ieguvis jaunas zinašanas par baltā cilvēka dūres spēku. Tādēļ, runādams apspriedē pie virsaiša, viņš zvēroja niknumā pret visiem baltajiem.

— Celieties, sliņķi! Celieties! Brokastis būs gatavas, pirms pagūsiet iekāpt mokasīnos!

Deivs Vercs nometa lāčādu, piecēlās sēdus un nožāvājās.

Hozs izstaipījas, juta, ka viņam notirpusi roka, un sāka miegaini to berzēt.

— Diezin kur Hičkoks šonakt gulēja? — viņš ierunājās, sniegdamies pēc mokasīniem. Tie bija sasaluši, un viņš zeķēs uzmanīgi aizlaipoja līdz ugunskuram, lai atkausētu apavus. — Paldies dievam, ka viņš aizgāja, — Hozs piebilda, — kaut gan bija traki labs strādnieks.

— Jā. Tikai pārlieku gudrs. Tas bija viņa posts. Zēl Sipsu. Kā tev šķiet, vai viņš tiešām bija meitenē iemīlējies?

— Nedomāju vis. Tas bija tikai princips. Vairāk nekas. Viņš domāja, ka tas nav pareizi, — protams, nav jau arī, taču mums nebija iemesla iejaukties un aizceļot uz viņpasauli pirms laika.

— Principi ir laba lieta savā vietā, taču vēl labāk ir, braucot uz Aļasku, tos atstāt mājās. Vai ne? — Vercs arī bija pienācis blakus savam biedram, un abi nopūlējās uzaut sasalušos mokasīnus. — Vai tu domā, ka mums būtu vajadzējis iet palīgā?

Zigmunds papurināja galvu. Viņš bija ļoti aizņemts. Virs kafijas katliņa cēlās šokolādes krāsas putas, arī gaļa uz pannas bija jāapgroza. Turklāt viņš domāja par meiteni, kuras acis dzirkstīja kā vasaras ūdeņi, un klusītēm dungoja.

Viņa biedri pavīpsnādami samirkšķinājās un apklusa. Kaut arī pulkstenis jau rādīja pāri septiņiem, līdz gaismai vēl bija stundas trīs. Kāvi debesīs bija apdzisuši, un zeltraču apmetne šķita kā gaismas oāze melnās tumsas laukā. Ugunskura gaisma asi iezīmēja triju cilvēku kontūras. Izmantodams iestājušos klusumu, Zigmunds pacēla balsi un iesāka vecās tautas dziesmas pēdējo pantu:

Pēkšņi nakti pāršķēla spalga šauteņu zalve. Hozs ievaidējās, mēģināja izslieties taisni, bet saļima. Vercs nokrita ar galvu uz elkoņa. Viņš iekrācās, un no mutes izšāvās tumšsarkana straume. Zeltmatainais Zigmunds ar kaklā iestrēgušu dziesmu paslēja rokas gaisā un pārkrita pār ugunskuru.

Samaņa acu zīlītes bija kļuvušas gluži melnas aiz dusmām, un viņš bija ļoti nelāgā omā, jo strīdējās ar virsaiti par to, kuram paliks Verca šautene; arī no pupu maisa viņš bija sagrabies vairāk, nekā pienācās. Viņš pievāca arī lāčādu, izraisīdams kurnēšanu cilts vīros. Un visbeidzot viņš mēģināja nosist Zigmunda suni, kuru meitene bija dāvinājusi savam draugam, taču suns aizbēga, bet šamanis ievēlās šurfā un pret spaini izmežģīja plecu. Kad apmetne bija pilnīgi izlaupīta, indiāņi atgriezās savās teltīs, un sieviešu līksmei nebija gala. Drīz vien dienvidu pusē parādījās aļņu bars, mednieki pārnesa daudz medījuma, šamanis iemantoja vēl spožāku slavu, un ļaudis sāka čukstēt, ka viņš patiesi protot sarunāties ar dieviem.

Vēlāk, kad visi bija projām, ganu suns atgriežas izpostītajā apmetnē un veselu dienu un nakti gaudoja pie mirušajiem. Pēc tam viņš pazuda, bet pēc dažiem gadiem indiāņu mednieki sāka ievērot, ka meža vilkiem uzradu- šies gaiši plankumi, kādus viņi pirms tam nevienam vilkam nebija manījuši.