Lamatas

63

Ziemeļkrasta nekustamo īpašumu kompānijas birojs atradās nelielā dzeltenā ēkā tieši pretī Stormhaven Gāzette redakcijai. Hečs sēdēja aiz rakstāmgalda pie loga, dzēra vāju kafiju un laiski pētīja ziņojumu dēli, pie kura bija piespraustas pārdo­damo īpašumu fotogrāfijas. Zem virsraksta bija redzama mā­ja - tā varēja būt tikai vecā Heiglera māja: salīkusi un sasvē- rusies uz sāniem, taču vēl joprojām tikpat savāda.

- Tikai simt divdesmit deviņi tūkstoši pieci simti, - Hečs lasīja kartītē. - Celta tūkstoš astoņsimt septiņdesmit otrajā. Četri akri, kurināma ar naftas produktiem, trīs guļamista­bas, pusotra vannas istaba. - Vajadzēja pieminēt arī ventilācijas sistēmu, viņš domās nosmīkņāja, pētīdams spraugas starp dē­ļiem un šķībās palodzes. Līdzās bija fotogrāfija ar akurātu, dēļiem apsistu namiņu Sendpaiperleinā; ēka atradās aiz mil­zīgiem kļavas kokiem. Piecdesmit gadus piederējusi Laion- sas kundzei, kas nesen mirusi. - Tas nav vienkāršs īpašums, - bija lasāms kartītē, - tā ir daļa no vēstures. - Hečs pasmai­dīja, atsaucot atmiņā Helovīna svētkus pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad viņi ar Džoniju rūpīgi tina šo kļavu zaros tualetes papīru.

Viņa acis pievērsās nākamajai fotogrāfiju rindai.

- Menas sapņu māja! - Hečs izlasīja tuvākajā kartītē, kas šķita izstarojam entuziasmu. - Līdz pēdējam sīkumam auten­tiska Viktorijas laikmeta ēka. Saulainas istabas, arkveida logi, skats uz okeānu, terase visapkārt mājai, piestātne. Trīssimt divdesmit deviņi tūkstoši. - Zem kartītes bija viņa paša mājas fotogrāfija.

- O! - iesaucās Dorisa Boudiča, kas tikko bija iesteigu­sies telpā. - Šai te vairs nevajadzētu karāties! - Viņa norāva fotogrāfiju no dēļa un uzmeta uz tuvējā rakstāmgalda. - Pro­tams, es neko negribu iebilst, taču uzskatu, ka esat pieļāvis milzīgu kļūdu, neprasot vismaz tik lielu summu. Bet tas pā­ris no Mančestras pat aci nepamirkšķināja.

- Jūs jau vienreiz to teicāt, - Hečs teica, pārsteigts par nožēlu savā balsī.

Viņam vairs nebija iemesla te palikt - pilnīgi neviena. Ta­ču - viņš vēl nebija aizbraucis no pilsētas, bet jau ilgojās pēc nogludinātajiem oļiem piekrastē, tērauda trošu džinkstēša­nas mastā, mūžīgās pilsētas savrupības. Taču tagad tā bija pilnīgi cita nožēla - saldi rūgtena nostalģija. Hečs paskatījās ārā pa logu - uz līci un dažiem klinšu pīķiem, kas iezīmēja vietu, kur kādreiz atradusies Skrandu sala. Viņa darīšanas Stormheivenā - viņa dzimtas darīšanas triju paaudžu garu­mā - bija pabeigtas.

- Līgumu slēgsim Mančestrā, - domās ielauzās spalgā Do- risas balss. - To pieprasīja viņu banka. Tad tiekamies tur nā­kamajā nedēļā?

Hečs piecēlās un pašūpoja galvu.

- Domāju, nosūtīšu turp savu advokātu. Jūs taču pielū­kosiet, ka viss tiek kārtīgi iepakots un nosūtīts uz šo adresi?

Dorisa paņēma piedāvāto vizītkarti un pētīja to cauri briļļu stikliem.

- Jā, doktor Heč, protams.

Atvadījies Hečs izgāja ārā un lēni paspēra dažus soļus pa veco bruģi. Pēdējais pienākums; viņš jau bija iztukšojis pu­deli putojoša dzēriena kopā ar veikalnieku Badu un piezva­nījis savai ekonomei uz Kembridžas namu. Uz brīdi apstā­jies, viņš apgāja apkārt mašīnai un atvēra durvis.

- Melin! - atskanēja pazīstama sulīga balss.

Pagriezies l lečs ieraudzīja Sendžonu, kurš, cenzdamies

noturēt lidzsvaru, ļodzīgā gaitā skrēja pa nelīdzeno bruģi ar neskaitāmām mapēm padusē.

- Kristofer! - patiesā priekā atsaucās Hečs. - Zvanīju šo­rīt uz viesnīcu, lai atvadītos, bet man teica, ka jūs jau esat aizbraucis.

- Pēdējās stundas pavadīju bibliotēkā, - Sendžons atbil­dēja, miegdams acis spožajā saulē. - "Talasa" atsūtīs kuģi, lai atlikušais pusducis cilvēku varētu nokļūt Portlendā. Jā­būt klāt pusstundas laikā. - Uzpūta rotaļīgs jūras vējiņš, un vēsturnieks vēl ciešāk saspieda mapes, lai vērtīgie papīri ne- izklīstu pa visu laukumu.

- Stormheivenas bibliotēkā? - Hečs smaidīdams pārpra­sīja. - Izsaku līdzjūtību.

- Bet man šī vieta šķita visai noderīga. Tur bija tieši tās vietējās vēstures lappuses, kas man vajadzīgas.

- Kam vajadzīgas?

Sendžons viegli pabungāja pa mapēm.

- Nu kā, manai monogrāfijai par seru Viljamu Makalanu, protams. Mēs šeit uzšķīrām pilnīgi jaunu Stjuartu ēras vēs­tures lappusi. Un, ziniet, viņa panākumi izlūkošanā vien iz­pelnīsies divus rakstus Starptautiskās kriptogrāfijas asociā­cijas žurnālā…

Apkārtējo māju logus satricināja dobjš signāltaures pū­tiens. 1 lečs pacēla acis, lai ieraudzītu, ka no kanāla ostā iebrauc brīnišķiga balta jahta.

- Agrāk nekā solīts, - Sendžons noteica. Neveikli saņē­mis mapes vienā rokā, viņš sniedza otru Hečam. - Vēlreiz paldies, Melin.

- Nav par ko, - Hečs atbildēja, viegli paspiežot Sendžo- na roku. - I.ai jums veicas, Kristofer!

Viņš nolūkojās, kā vēsturnieks aizlīgoja uz ostas pusi. Tad I lečs iekāpa savā jaguārā, aizvēra durvis un iedarbināja mo­toru.

Izbraucis no laukuma, viņš devās dienvidu virzienā, uz Piekrastes 1A šoseju - uz Masačūsetsu. Viņš brauca nestei­dzīgi, izbaudot sāļo gaisu, saules draiskošanos un ēnas, kas pārklāja seju, kad viņš ieslīdēja zem senatnīgajiem ozoliem kluso ieliņu malās.

Hečs apstajās pie Stormheivenas pasta kantora. Tur, ba­lansēdama uz pēdējā mietiņu žoga šķērskoka, sēdēja Izabella Bontjēra. Mugurā viņai bija plāna ādas žakete un īsi ziloņ­kaula krāsas svārki. Līdzās gulēja milzīga rupjvilnas audu­ma soma. Viņa pagriezās pret braucēju, pacēla īkšķi un pār­lika vienu kāju pāri otrai, atklādama bīstami daudz kailas miesas.

- Ģa va135 , jūrniek? - viņa uzsauca.

- Lieliski. Bet tavā vietā es mazliet piesargātos. - Viņš pa­māja uz iedegušo stilbu pusi. - Izlaidīgas sievietes te, zini, vēl joprojām dedzina uz sārta.

Bontjēra skaļi iesmējās.

- Lai tik pamēģina! Šejienieši visi ir resni, visi līdz pēdē­jam. Es viņus visus noskriešu. Pat uz tādiem papēžiem. - Viņa nolēca no žoga, piegāja pie mašīnas un ar elkoņiem atbalstījās uz pasažieru puses loga. - Kur tu tik ilgi kavē­jies?

- Vainiga tā nekustamo īpašumu aģente Dorisa. Viņa gri­bēja izbaudīt katru minūti, kas bija atlikusi pec grūti pelnītā darījuma noslēgšanas.

- Man vienalga, - Bontjēra tēloja, ka uzmet lūpu. - Es arī biju aizņemta, ķoti aizņemta, jo visu laiku prātoju, ko man iesākt ar savu daļu iegūto dārgumu.

Hečs pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka no salas izglābts ne­tika nekas; un šīs bagatības nekad, nekad netiks atgūtas.

Bontjēra ekstravaganti nopūtās.

- Lai vai kā, vai tu beidzot esi gatavs aizvest mani no šīs ville horrible'3b ? Esmu noilgojusies pēc trokšņa, putekļiem, die­delniekiem, dienas avīzēm un Hārvarda laukuma.

- Tad kāp iekšā!

Hečs atvēra viņai durvis, taču sieviete vēl joprojām stā­vēja pie loga un noslēpumaini raudzījās sarunu biedrā.

- Tu atļausi sev izmaksāt vakariņas, ja?

- Protams.

- Un tad mēs beidzot uzzināsim, kā jūs, amerikāņu ārsti, novēlat arlabunakli jaunām lēdijām?

Hečs plati pasmaidīja.

- Man šķita, ka mēs to jau esam noskaidrojuši.

- Bet šis vakars būs pavisam citāds. Šo vakaru mes ne­pavadīsim Stormheivenā. Un par šo vakaru maksāšu es! - Pasmaidījusi Bontjēra no blūzes piedurknes izvilka milzīgu zelta dublonu.

Hečs pārsteigts raudzījās monētā, kas aizņēma visu sie­višķīgo plaukstu.

- Pie velna, kur tad tu to dabūji?

Smaids Bontjēras sejā kļuva vēl platāks.

- Tavā medpunktā, naturellement. Atradu, kad meklēju to dozimetru. Pirmais un arī pēdējais dārgums, kas atrasts Skrandu salā.

- Dod man!

- Desoliel37 , mans draugs, - Bontjēra atsmēja, neļaujot He­čam paņemt monētu. - Atrasts nav zagts. Atceries, es taču to atradu! Bet neuztraucies: mēs par to varēsim vakariņot bezgalīgi. - Viņa iemeta savu somu aizmugurējā sēdeklī un paliecās tuvāk Hečam. - Bet nu atgriezīsimies pie šī vakara. Došu tev iespēju izvēlēties. Cipars vai ģerbonis? - Un viņa pasvieda monētu gaisā.

Spožais zelts saulē iemirdzējās un iespidināja pasta kan­tora logā.

- Tu gribēji teikt, skaitlis vai ģerbonis, - Hečs palaboja.

- Nē, - Bontjēra strīdējās pretī, piespiezdama monētu apakšdelmam. - Cipars vai ģerbonis? Saka taču tā, nonl - Viņa pacēla pirkstus un valdzinoši iepleta acis.

- Kāp iekšā, kamēr mēs abi neesam sadedzināti uz sārta, - 1 lečs iesmējās un ievilka sievieti mašīnā.

Jau pēc brīža jaguārs veda viņus ārā no pilsētas. Pēc divām minūtēm viņi jau bija sasnieguši klintis aiz Ugunsgal- vas zemesraga. Kad mašīna atradās pašā kalna virsotnē, Hečs atpakaļskata spogulī pēdējoreiz uzmeta acis Stormhei- venai - it kā zīmētu skatu kartīti: osta, viļņos šūpojas kuģīši, kalna vid baltas dēļu mājiņas.

Iemirdzējās saule, un viss jau bija pazudis no redzesloka.