«Frensiss Speits»

«FRENSISS SPEITS»

(Patiess notikums)

«Frensis Speits» gāja ar vienu bezanburu, kad tas notika. Par iemeslu tam bija ne tik daudz paviršība, cik disciplīnas trūkums komandā, kurā nebija neviena laba jūrnieka. Stūrmanis, īrs no Limerikas, bija gan pludinājis plostus no Kvebekas kuģiem uz krastu Šanonas grīvā, taču par īstu jūras braukšanu viņam nebija nekādas jē­gas. Viņam bija bail no milzīgajiem viļņiem, kas cēlās tumsā aiz kuģa un gāzās tam virsū; vairīdamies no drau­došajiem triecieniem, viņš biežāk pameta stūri nekā palika pie tās, lai neļautu kuģim novirzīties no kursa.

Pulksten trijos no rīta šā cilvēka jūrnieka necienīgās rīcības dēļ notika katastrofa. Ieraudzījis milzīgu vilni, kas bija daudz augstāks par citiem, viņš pieliecās, palaizdams vaļā stūres rata spieķus. «Frensiss Speits» sagriezās, bet tā pakaļgals pacēlās gaisā, un vilnis ar visu spēku bruka tam virsū. Pēc brīža kuģis atradās ieplakā starp viļņiem, sasvēries uz aizvēja pusi tā, ka ūdens applūdināja klāju līdz pat lūku komingsiem; vilnis pēc viļņa vēlās pāri vēja puses bortam, un ledainas straumes aizmēza okeānā visu, kas bija palicis uz klāja.

Nevarīgie, izmisušie, aiz apjukuma un bailēm notrulušie matroži nevienam nepakļāvās, viņiem pietika apņēmības vienīgi neklausīt pavēlēm. Daži vaimanāja, citi, ieķērušies vēja puses vantīs, klusēja, vēl citi murmināja lūgsnas vai neganti lādējās, un ne kapteinis, ne kapteiņa palīgs ne­varēja piespiest viņus ķerties pie sūkņiem vai uzvilkt buru skrandas, lai iegrieztu kuģi vējā. Pēc nepilnas stundas kuģis sagāzās uz sāniem, bet šie gļēvuļi neveikli sarāpās uz borta un iekārās takelāžā. Kad kuģis sāka svērties uz sāniem, kapteiņa palīgs atradās pakaļgala kajītē un aiz­rijās ar ūdeni tāpat kā divi matroži, kas bija meklējuši glābiņu kuģa priekšgalā.

Kapteiņa palīgs bija bijis visprasmīgākais vīrs uz kuģa, un kapteinis tagad apmulsa ne mazāk kā viņa matroži. Kapteinis nedarīja neko citu kā tikai lamāja viņus par

kūtrumu, cirst fokmastus un grotmastus vajadzēja matro­zim Maenijam no Belfāstas un jungām O'Braienam no Limerikas. Viņi izdarīja to, riskēdami ar dzīvību, stāvē­dami uz avarējušā kuģa vertikālā klāja, un vispārējā haosā pār bortu pārkrita arī bezanmasts. «Frensiss Speits» nostājās taisni, un labi, ka tā tilpnēs bija kokmateriāli, citādi kuģis būtu nogrimis, jo tas jau bija piesmēlies ar ūdeni. Grotmasts, kas vēl aizvien turējās vantīs, kā mil­zīgs kalēja veseris baugāja pa kuģa korpusu, un matroži pie katra sitiena novaidējās vien.

Pār satrakoto okeānu ausa diena, un aukstajā, pelēcī­gajā gaismā virs viļņiem bija saskatāma tikai «Frensisa Speita» pūpe, salauztais bezanmasts un izrobotie falš- borti. Tas notika Ziemeļatlantijā ziemas vidū, un nelai­mīgie jūrnieki bija līdz nāvei nosaluši. Taču viņiem ne­bija kur tverties. Viļņi, veldamies pāri kuģim, aizskaloja prom pie viņu ķermeņiem pielipušo sāli un apklāja tos ar jaunu sāls kārtu. Kajītē zem pūpes ūdens sniedzās līdz ceļiem, bet te vismaz varēja paglābties no stindzinošā vēja, un te bija sapulcējušies dzīvi palikušie, kas turējās, pie kā vien varēja, un balstījās cits pret citu.

Velti Maenijs centās piedabūt matrožus pēc kārtas stā­vēt sardzē bezanmastā, lai nepalaistu garām kādu kuģi, ja to laimētos ieraudzīt. Ģilinošais vējš bija viņiem pārāk smags pārbaudījums, un viņi labprātāk palika kajītē. Junga O'Braiens, kuram bija tikai piecpadsmit gadu, no­mainīja Maeniju uz nelielā laukumiņa, kur dvēsele sala ārā. Trijos dienā jungā iekliedzās, ka ieraudzījis buru. To padzirdējuši, cilvēki metās ārā no kajītes un, saspiedušies pakaļgalā pie treliņiem un ieķērušies vēja puses bezanvantīs, lūkojās uz svešo kuģi. Taču tas pagāja garām tālu no viņiem, un, kad kuģis bija nozudis aiz apvāršņa, ma­troži drebinādamies gāja atpakaļ uz kajīti un neviens ne­piedāvājās nomainīt maršā stāvošo novērotāju.

Otrās dienas nogalē Maenijs un O'Braiens atteicās no saviem mēģinājumiem, un no šā brīža pilnīgi viļņu varā pamestais kuģis dreifēja pa sabangoto okeānu bez sarg- matroža. Dzīvi bija palikuši trīspadsmit, un septiņdesmit divas stundas viņi stāvēja līdz ceļiem virmojošajā ūdenī — pa pusei nosaluši, bez ēdamā; viņiem bija tikai trīs pu­deles vīna. Visa pārtika un dzeramais ūdens bija palicis apakšā, un nebija nekādu izredžu tikt tiem klāt. Dienas ritēja, bet viņi nebija ēduši ne miltuma. Mazliet dzeramā

ūdens viņi savāca, piekāruši zupas bļodas vāku pie bezan- inasta. Taču lietus lija reti, un viņiem klājās grūti. Kad lija, viņi samērcēja kabatdrānas, bet pēc tam izžņaudzīja tās mutē vai zābakos. Kad vētra sāka pieklust, viņiem pat izdevās uzslaucīt ar lupatām ūdeni no tām klāja daļām, kur netika klāt viļņi, un tādējādi papildināt ūdens krā­jumus. Toties ēdamā viņiem nebija nemaz un nebija arī iespējams to dabūt, lai gan pār kuģi nereti aizlidoja jūras putni.

Kad vētra bija rimusies, viņi, četras diennaktis nostā­vējuši kājās, beidzot varēja atlaisties uz apžuvušajiem ka­jītes dēļiem. Taču, stāvot līdz ceļiem sāļajā ūdenī, pava­dītās garās stundas nebija palikušas bez sekām: uz kājām sāka veidoties jēlumi. Sie jēlumi neizturami sāpēja. Vis­vieglākais pieskāriens sagādāja briesmīgas ciešanas, bet novārgušie ļaudis šajā šaurībā nepārtraukti pieskārās cits citam. Tiklīdz kāds paspēra kaut soli, pār viņu nobira lamu, lāstu un vaidu krusa. Sajā nožēlojamajā situācijā stiprie saka apspiest vājākos, no sausajām vietām izgrūz­dami viņus aukstumā un slapjumā. Sevišķi ļauni matroži apgājās ar O'Braienu. Kaut gan bez viņa bija vēl trīs jungas, O'Braienam klājās visļaunāk. Tas bija izskaidro­jams vienīgi ar to, ka,- būdams stiprāks un valdonīgākas dabas nekā pārējie jungas, viņš biežāk aizstāvēja savas tiesības un saslējās pret sīkajām pārestībām, ko matroži nodarīja jungām. Ikreiz, kad O'Braiens tuvojās matro­žiem, lai sameklētu sausāku vietu, kur izgulēties, vai arī gāja garām, viņu spārdīja kājām, dunkāja un grūda nost. Viņš savukārt lādēja matrožus par viņu rupjo patmīlību, un uz viņu atkal bira belzieni, spērieni un lamas. Nelai­mīgi bija visi, taču šādas izturēšanās dēļ viņš bija ne­laimīgāks par citiem, un vienīgi dzīvības liesma, kas dega jungā neparasti spoži, deva viņam spēku izturēt.

Zaudēdami ar katru dienu vairāk spēku, matroži kļuva arvien spurīgāki un niknāki; tas savukārt padarīja viņus vēl neiecietīgākus pret O'Braienu un vairoja zēna cieša­nas. Septiņpadsmitajā dienā bads kļuva neciešams un matroži stāvēja nelielās grupiņās, pusbalsī sarunādamies un laiku pa laikam uzmezdami acis O'Braienam. Tieši dienas vidū sapulce gāja uz beigām. Kapteinis tika ievē­lēts par runātāju. Visi salasījās pūpē.

— Vīri, — kapteinis iesāka, — mēs ilgu laiku — jau divas nedēļas un divas dienas dzīvojam bez ēšanas, bet šķiet, ka ir pagājuši divi gadi un divi mēneši. Ilgi mēs vairs tā neķeipsim. Dzīvot ar tukšu vēderu — tas ir pāri cilvēka spēkiem. Ir jāapsver nopietns jautājums: vai la­bāk mirt visiem vai vienam. Mēs visi ar vienu kāju jau esam kapā. Ja viens no mums mirs, pārējie varēs dzīvot, kamēr satiks kādu kuģi. Ko jūs par to sakāt?

Maikls Bieins, kas bija stāvējis pie stūres, kad «Fren- siss Speits» novirzījās no kursa, atsaucās, ka tas būšot labi darīts. Pārējie viņu atbalstīja.

— Lai tas ir viens no jungām! — iesaucās Sallivens, matrozis no Tarbertas, zīmīgi paskatīdamies uz O'Braienu.

— Es domāju, — turpināja kapteinis, — ka tas 110 mums, kurš mirs pārējo labā, būs paveicis labu darbu.

— Labu darbu, labu gan! — kliegdami piebalsoja mat­roži.

— Es domāju arī, ka labāk būtu mirt kādam no jungām. Viņiem nav ģimeņu, kas jāuztur, draugi neapraudās viņus tā, kā mūs apraudās sievas un bērni.

— Pareizi. Tiesa kas tiesa. Tā arī jādara, — piekrita matroži.

Vienīgi jungas skaļi protestēja pret netaisno lēmumu.

— Mums dzīvība ir tikpat dārga kā jums visiem, — iebilda O'Braiens. — Savus tuviniekus mēs arī mīlam tāpat. Bet ja runā par sievām un bērniem — kas gādās par manu veco māti, kura ir palikusi atraitne? Tu, Maikl Biein, pats būdams no Limerikas, zini to tīri labi. Tas nav godīgi. Lai visi velk lozes — kā matroži, tā jungas.

Maenijs vienīgais aizstāvēja jungas, teikdams, ka tais­nīgi būtu visiem ar vienādām tiesībām piedalīties lozēšanā. Sallivens un kapteinis uzstāja, ka lozes jāvelk tikai jun­gām. Sākās lamāšanās, un pašā strīda karstumā Sallivens piedraudēja O'Braienam:

— Tas būs labi darīts, ja mēs novāksim tevi no ceļa. Tu to esi pelnījis. Mēs ar tevi izrēķināsimies.

Viņš lēca klāt O'Braienam, lai sagrābtu un uz vietas nogalinātu jungu, un arī daži matroži virzījās tuvāk un sniedzās pēc viņa. O'Braiens atsprāga atpakaļ un, vairī­damies no matrožiem, kliedza, ka ir ar mieru, lai lozēšanā piedalās tikai jungas.

Kapteinis sagatavoja četrus dažāda garuma kociņus un pasniedza tos Sallivenam.

— Tu varbūt domā, ka lozēšana nebūs godīga, — Salli­vens ņirdzīgi teica O'Braienam. — Tad izraugies lozi pats.

O'Braiens piekrita. Viņam ar kabatdranu cieši aizsēja acis, un viņš notupās uz ceļiem, pagriezies ar muguru pret Sallivenu.

— Mirs tas, kuram tu izraudzīsies visīsāko kociņu, — sacīja kapteinis.

Sallivens pacēla vienu no kociņiem. Pārējos viņš bija paslēpis rokā, tā ka neviens nevarēja redzēt, vai izvilktais kociņš ir vai nav īss.

— Kuram būs šis kociņš? — jautāja Sallivens.

— Mazajam Džonijam Sienam, — atbildēja O'Braiens.

Sallivens nolika kociņu sānis. Apkārt stāvošie nevarēja

redzēt, vai tas ir liktenīgais vai nav. Sallivens pacēla otru kociņu.

— Kuram būs šis kociņš?

— Džordžam Bērnsam, — atbildēja O'Braiens.

Kociņš tika nolikts blakus pirmajam, un Sallivens pa­cēla trešo.

— Bet kuram būs šis?

— Man pašam, — teica O'Braiens.

Sallivens ar ašu kustību sagrūda kociņus kopā. Neviens neko nebija redzējis.

— Tu pats to esi sev izvilcis, — paziņoja Sallivens.

— Labi darīts, — pusbalsī noteica vairāki matroži.

O'Braiens bija ļoti mierīgs. Viņš piecēlās, noņēma ap­sēju un aplaida skatienu apkārt.

— Kur tas ir? — viņš jautāja. — Kur ir īsais kociņš? Tas, ko es izvilku sev?

Kapteinis norādīja uz četriem kociņiem, kas gulēja uz klāja.

— Kā jūs zināt, ka mans kociņš bija īss? — viņš vai­cāja. — Džonij Sien, vai tu to redzēji?

Džonijs Siens, visjaunākais no jungām, klusēja.

— Vai tu to redzēji? — tagad O'Braiens jautāja Maeni- jam.

— Nē, es to neredzēju.

Matroži paklusām sarunājās un rūca.

— Lozēšana bija godīga, — teica Sallivens. — Tu va­rēji vinnēt, bet zaudēji, tas ir viss.

— Godīga lozēšana, — apstiprināja kapteinis. — It kā es pats nebūtu redzējis! īsākais kociņš tika tev, O'Braien, un tu labāk būtu gatavojies. Kur ir koks? Gorman, panāc šurp! Atnesiet kāds zupas bļodas vāku! Gorman, dari savu darbu, kā pieklājas vīrietim!

— Bet kā lai es to izdaru? — jautāja koks. Viņš bija vājredzīgs, neapņēmīgs cilvēciņš ar gļēvu zodu.

— Tā ir zemiska slepkavība! — iekliedzās O'Braiens.

— Es viņam neskaršos klāt, — paziņoja Maenijs. — Es neēdīšu nevienu kumosu.

— Tad tavu daļu dabūs vīri, kas ir labāki par tevi, — zobgalīgi noteica Sallivens. — Dari, kas tev jadara, kok!

— Mans pienākums nav nogalināt zēnus, — nedroši iebilda Gormans.

— Ja tu negribi mums palīdzēt, iztiksim bez tevis, — piedraudēja Bieins. — Kādam būs jāmirst, ja ne viņam, tad tev!

Džonijs Siens sāka raudāt. O'Braiens satraukti ieklau­sījās. Viņš bija bāls. Viņam drebēja lūpas un reizēm viss ķermenis raustījās drebuļos.

— Es uzmunsturējos par koku, — sacīja Gormans. — Ja te būtu kambīze, es arī strādātu kambīzē. Bet savas rokas ar asinīm es nesmērēšu. Tas nav līgumā paredzēts. Es esmu koks …

— Un tu būsi tas ne ilgāk par minūti, — cieti noteica Sallivens, tajā pašā mirklī no mugurpuses sagrābdams koku aiz galvas un liekdams to atpakaļ. — Kur tavs nazis, Maik? Dod to šurp!

Sajutis tērauda pieskārienu, Gormans iešņukstējās.

— Es darīšu to, tikai pieturiet jungu!

Likās, ka koka nožēlojamais izskats kaut kādā veidā iedrošina O'Braienu. .

— Viss kārtībā, Gorman, — viņš teica. — Vari sākt. Es pats zinu, ka tu negribi to darīt. Viss kārtībā, ser, — zēns uzrunāja kapteini, kura roka stingri turēja viņa plecu. — Varat neturēt mani, ser. Es stāvēšu mierīgi.

— Beidz muldēt un aizej pēc zupas bļodas vāka, — Bieins pavēlēja Džonijam Sienam, iecirzdams viņam pa­matīgu pļauku.

Junga, vēl gluži puišelis, atnesa vāku. Iedams pa klāju, viņš grīļojās un krita, tik izvārdzis no bada bija. Pār viņa vaigiem ritēja asaras. Bieins paņēma no Džonija vāku un vēlreiz iesita viņam.

O'Braiens novilka jaku un atsedza labo roku līdz ple­cam. Viņa apakšējā lūpa vēl drebēja, taču junga saval­dījās. Gormanam jau sniedza kapteiņa atvāzto spalvu nazīti.

— Maenij, ja tev izdodas atgriezties mājās, izstāsti ma­nai mātei, kas ar mani notika, — O'Braiens lūdza.

Maenijs pamāja ar galvu.

— Tā ir nekrietna slepkavība, nekrietna un riebīga, — viņš teica. — Zēna asinis nenesīs jums svētību. Pieminiet manus vārdus — nevienam nebūs labuma no tām!

— Sagatavojieties! — pavēlēja kapteinis. — Tu, Salli- ven, turi vāku — tā cieši klāt! Neko nenolej zemē! Tā ir dārga manta.

Gormans sāka. Nazis bija neass. Viņam pašam trūka spēka. Turklāt roka viņam trīcēja tik nevaldāmi, ka viņš tikko nepalaida vaļā nazi. Saspiedušies kopā, jungas stā­vēja attālāk raudādami un šņukstēdami. Visi matroži, iz­ņemot Maeniju, bija apstājuši upuri un izstiepuši kaklus, lai labāk redzētu.

— Esi taču vīrs, Gorman! — brīdinoši sacīja kapteinis.

Nelaimīgais koks izmisīgā apņēmībā zāģēja ar asmeni

O'Braiena delnu. Vēnas jau bija pārgrieztas. Sallivens pielika klāt bļodas vāku. Griezumi bija plati jo plati, bet sarta straume kā neplūda, tā neplūda. Asiņu nemaz ne­bija. Vēnas bija izsīkušas, tukšas. Neviens nebilda ne vārda. Drūmie un mēmie stāvi šūpojās vienā ritmā ar kuģi. Visu acis bija kā'piekaltas neaptveramajam un šau­šalīgajam skatam — vēl dzīvā cilvēka tukšajām vēnām.

— Tas ir brīdinājums! — iekliedzās Maenijs. — Lieciet zēnu mierā! Pieminiet manus vārdus! No viņa nāves mums nebūs nekāda labuma.

— Pamēģini pie elkoņa, pie kreisā elkoņa, tas ir tuvāk pie sirds, — beidzot neskaidrā, aizsmakušā, pārvērstā balsī ierunājās kapteinis.

— Dod man nazi, — rupji teica O'Braiens un izņēma nazi kokam no rokām. — Es nevaru noskatīties, kā tu mani moki.

Viņš pavisam mierīgi pārgrieza vēnu pie kreisā elkoņa, bet arī šoreiz no asinīm nebija ne vēsts.

— Tā ir veltīga ķēpāšanās, — teica Sallivens. — Lai viņš nemocītos, asinis jālaiž viņam no rīkles.

Tas zēnam bija par daudz.

— Negrieziet rīkli! — viņš iekliedzās. — Rīklē tāpat nebūs asiņu. Ļaujiet drusku atvilkt elpu! Tas tāpēc, ka esmu nosalis un izvārdzis. Ļaujiet man atlaisties un drusku pagulēt! Tad es sasildīšos un asinis tecēs.

— Nav vērts, — iebilda Sallivens. — It kā tu tagad varētu gulēt. Paskaties uz sevi! Tevi tak krata drudzis.

— Limerikā es reiz saslimu, — ātri runāja O'Braiens, — un ārsts nevarēja nolaist man asinis. Bet, kad es pāris stundu biju nogulējis un gultā sasilis, asinis tecēja viegli. Dieva vārds, es saku taisnību. Nenogaliniet mani!

— Viņa vēnas ir pušu, — sacīja kapteinis. — Nav no­zīmes atstāt viņu, lai mokās. Tam tūlīt pat ir jādaragals.

Matroži grasījās satvert O'Braienu, bet viņš kapas at­pakaļ.

— Es jūs izdeldēšu no pasaules! — viņš griezīgi ieklie­dzās. — Neaiztiec mani, Salliven! Es vēl atgriezīšos! Es jums rādīšos! Vai jūs būsiet nomodā, vai gulēsiet — es jums rādīšos, kamēr jūs nebūsiet nosprāguši!

— Kauna lieta! — ieaurojās Bieins. — Ja īsais kociņš būtu kritis man, es ļautu, lai puiši nocērt man galvu, un mirtu mierīgi.

Sallivens ielēca aplī un sagrāba nelaimīgo jungu aiz matiem. Pārējie matroži sekoja viņam. O'Braiens spēra un sita, koda rokās tiem, kas viņu turēja ciet. Mazais Džo­nijs Siens sāka raudāt kā izkults, taču matroži nelikās viņu dzirdam. O'Braienu nogāza atmuguriski uz klāja un viņam zem galvas pabāza katla vāku. Gormanu izgrūda priekšā. Kāds bija iespiedis viņam rokā lielu nazi.

— Dari, kas tev jādara! Dari taču! — matroži kliedza.

Koks noliecās pār jungu, bet, ielūkojies viņam acīs,

samulsa.

— Ja tu to nedarīsļ, es tevi nožmiegšu pats savām ro­kām! — uzbrēca Bieins.

Pār koku bira lamas un draudi. Bet viņš ka nevarēja, tā nevarēja saņemties.

— Varbūt viņa dzīslās būs vairāk asiņu nekā O'Braie­nam, — daudznozīmīgi teica Sallivens.

Bieins sagrāba Gormanu aiz matiem, bet Sallivens mē­ģināja atņemt viņam nazi. Gormans izmisīgi turēja to ciet.

— Laidiet vaļā, es visu izdarīšu! — viņš kā ārprātīgs kliedza. — Negrieziet man rīkli! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu!

— Nu, nu, paskatīsimies, kā tu to izdarīsi, — draudīgi noteica kapteinis.

Gormans ļāva izgrūst sevi priekšā. Viņš paskatījās uz jungu, aizvēra acis un sāka murmināt lūgšanu. Tad, acis neatvēris, koks izdarīja to, ko viņam pienācās darīt.

O'Braiens spalgi iekliedzās, un drīz vien kļuva dzirdamas burbuļojošas elsas. Matroži turēja viņu, līdz agonija bei­dzās, tad nolaida ķermeni uz klāja. Viņi dega nepacietībā un lādēdamies un draudēdami skubināja Gormanu ātrāk pagatavot maltīti.

— Liecieties mierā, nolādētie slepkavas, — klusi teica Maenijs. — Liecieties mierā, kad es jums saku! Tagad jums vairs nekas nav vajadzīgs. Es jau teicu: no šī zēna asinīm jums nebūs nekāda labuma. Izlej tās pār bortu, Biein! Izlej tās pār bortu!

Bieins, vēl joprojām turēdams vāku abās rokās, pa­skatījās uz vēja pusi. Viņš piegāja pie treliņiem un iesvieda vāku ar visu tā saturu jūrā. Nepilnas jūdzes at­tālumā pilnās burās uz viņu pusi nāca kuģis. Matrožus tā bija nodarbinājis uz klāja notiekošais, ka neviens ne­bija pametis aci uz jūru. Tagad visa komanda vēroja, kā tuvojas kuģis. Ar neapsūbējušu varu apkaltais priekš- vadnis šķēla ūdeni kā zelta nazis, lielās apakšējās buras, kuģim noslīdot no viļņa muguras, ikreiz laiski noplivinā­jās, bet par visām augstākās audekla buras, jūrai cēli viļņojot, ikreiz saplaka un paklanījās.

Kad kuģis jau šūpojās kabeļtauvas attālumā no «Fren- sisa Speita», kapteinis atģidās un pavēlēja uzmest virsū O'Braiena līķim brezentu. No svešā kuģa tika nolaista laiva, kas devās pie «Frensisa Speita». Džons Gormans iesmējās. Sākumā viņš smējās klusi, bet ar katru airu šļakstu viņa smējiens kļuva aizvien skaļāks. Šie vājprātīgā smiekli sagaidīja glābšanas laivu, kad tā piestāja pie kuģa un kapteiņa vecākais palīgs uzkāpa uz klāja.