Laumu bērns

LUKRETILI PILS, 1453. GADA JŪNIJS

Brīdī, kad Luka tika pratināts, savās dzimtas mājās, Lukretili pilī, apmēram divdesmit jūdžu uz ziemeļaust­rumiem no Romas, ģimenes kapelā greznā krēslā apsē­dās jauna sieviete. Viņas tumšzilās acis cieši raudzījās uz bagātīgi izgreznotu krucifiksu, gaišie mati zem melnā plīvura bija savīti nevērīgā pīnē, seja bija sasprindzināta un bāla. Priesteris ēnā sakustējās, un sārtajā kristāla traukā uz altāra nomirgoja sveces liesma. Jaunā meitene nometās ceļos, cieši sažņaugusi rokas, un dedzīgi lūdzās par tēvu, kurš, savā guļamistabā cīnīdamies ar nāvi, atteicās tikties ar meitu.

Kapelas aizmugurē atvērās durvis, un klusām ienāca meitenes brālis; viņš ieraudzīja māsas noliekto galvu un nometās uz ceļiem viņai blakus. Meitene pameta ska­tienu sānis uz glīto, tumšmataino, jauno vīrieti ar tum­šajām uzacīm. Viņa seja bija skarba no bēdām.

- Viņš ir aizgājis, Izolde. Viņš ir aizgājis. Lai dus mierā!

Izoldes gaišā seja savilkās sāpēs, un viņa ar rokām

aizsedza acis. Viņš nesūtīja pēc manis? Pat pašās bei­gās ne?

- Tēvs nevēlējās, lai tu redzētu viņu ciešam sāpes. Tēvs gribēja, lai tu viņu atceries tādu, kāds viņš bija ag­rāk, spēcīgu un veselīgu. Taču pēdējos vārdos viņš sū­tīja tev savu svētību, un viņa beidzamās domas bija pie­vērstas tavai nākotnei.

Meitene papurināja galvu. Nespēju iedomāties, ka viņš varētu man nedot savu svētību.

Džordžo novērsās no māsas un parunāja ar pries­teri, kurš uzreiz aizsteidzās uz kapelas aizmuguri. Izolde izdzirdēja, kā sāk dimdināt lielais zvans; ikvienam bija jāzina, ka diženais krustnesis Lukretili lords ir miris.

- Man jālūdz par viņu, meitene klusām ierunā­jās. Vai tu atgādāsi šurp viņa mirstīgās atliekas?

Brālis pamāja ar galvu.

- Es šonakt palikšu nomodā pie tēva, Izolde izlēma. Sēdēšu viņam blakus tagad, kad viņš ir aizgā­jis, lai gan viņš man to neatļāva, dzīvs būdams. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tēvs man neatstāja kādu vēstuli? Neko?

- Tēva novēlējums, Džordžo klusām sacīja. Viņš domāja par tevi. Pašos pēdējos dzīves mirkļos viņa prāts bija pievērsts tev.

Izolde pamāja ar galvu; meitenes tumšzilās acis pie­plūda asarām, un tad viņa salika rokas un lūdza par tēva dvēseli.

Pirmo garo nakti pēc tēva nāves Izolde pavadīja, klu­sumā vāķējot pie viņa zārka, kas bija novietots ģimenes kapelā. Visās četrās debespusēs zārkam stāvēja četri tēva bruņotie vīri, noliekuši galvu pār zobenu. Gaisma, ko meta garās vaska sveces, atspīdēja svētītajā ūdenī, kas bija izsmidzināts uz zārka vāka. Izolde, tērpusies baltā, visu nakti pavadīja, nometusies ceļos pie zārka, līdz atnāca priesteris, lai noturētu rīta lūgšanu, pirmo tās dienas dievkalpojumu. Tikai pēc tam meitene piecē­lās un ļāva pils dāmām pavadīt sevi uz savu istabu, lai pagulētu, līdz brālis atsūtīja ziņu, ka viņai jāceļas augšā un jāparādās cilvēkiem bija pienācis vakariņu laiks, un saime gribēs redzēt savu kundzi.

Izolde nevilcinājās. Viņa bija audzināta pildīt savu pienākumu lielajā mājsaimniecībā un izjuta pienākumu pret ļaudīm, kas dzīvoja uz Lukretili zemes. Viņa zināja, ka tēvs pili un zemes ir atstājis viņai. Šie cilvēki bija Izol­des pārziņā. Viņi gribēs redzēt meiteni galda galā, vēlē­sies noskatīties, kā viņa ienāk lielajā zālē. Kaut arī Izol­des acis bija apsarkušas, viņai apraudot tik ļoti mīlēto tēvu, ļaudis gaidīs, lai meitene sēžas pie galda kopā ar viņiem. Tēvs pats to būtu gaidījis. Un Izolde nepievils ne ļaudis, ne viņu.

Kad meitene iegāja lielajā zālē, telpā iestājās pēkšņs klusums. Pie steķu galdiem sēdēja kalpi, klusām saru­nādamies un gaidīdami, kad tiks pasniegtas vakariņas. Vairāk nekā divi simti bruņotu vīru, kalpu un grūmu piepildīja zāli, kur no galvenā kamīna augšup uz augsto griestu aptumšotajām sijām vijās dūmi.

Tiklīdz vīri ieraudzīja ienākam Izoldi, kurai sekoja trīs saimes sievietes, viņi piecēlās kājās, noņēma cepuri un zemu paklanījās, godinādami nelaiķa Lukretili lorda meitu un pils mantinieci.

Izolde bija uzvilkusi sēru tērpu piesātināti zilā tonī: no augstas konusveida galvassegas krita indigo krāsas mežģīnes, kuras apslēpa viņas gaišos matus; ap paaug­stināto tērpa vidukli vijās cieša, nesamaksājami dārga josta no Arābijas zelta. Pie sāniem zelta ķēdē karājās pils atslēgas. Meitenei aiz muguras nāca viņas pavadones. Pa priekšu gāja Išraka, Izoldes bērnu dienu draudzene, tēr­pusies mauru sieviešu ģērbā garā tunikā, kas krita pāri platām biksēm. Galvu sedza garš plīvurs, kas vieglītēm krita pāri sejai tā, ka bija redzamas tikai Išrakas tumšās acis, kad viņa pārlūkoja zāli.

Abas pārējās sievietes viņai sekoja un, kamēr saime čukstus izteica Izoldei savus līdzjūtības apliecinājumus, ieņēma savas vietas pie dāmu galda blakus paaugsti­nājumam zāles galā. Izolde uzkāpa pa lēzenajām kāp­nēm līdz lielajam galdam un novērsās, ieraudzījusi brāli

sēžam koka krēslā, tik lielā kā tronis, tā bija bijusi tēva vieta. Izolde zināja: viņai būtu vajadzējis paredzēt, ka brālis tur sēdēs, tāpat kā Džordžo zināja, ka māsa mantos šo pili un ieņems vietu lielajā krēslā, tiklīdz būs nolasīts tēva testaments. Taču Izolde jutās apstulbusi no skumjām, turklāt viņa nebija domājusi, ka no šī brīža vienmēr redzēs brāli sēžam tur, kur bija jābūt tēvam. Sēras meitenei bija kaut kas gluži nepierasts, un viņa vēl nebija pilnībā atskārtusi, ka nekad vairs tēvu neredzēs.

Džordžo mierinoši uzsmaidīja māsai un pamāja, lai Izolde ieņem vietu pie viņa labās rokas, kur meitene parasti sēdēja līdzās tēvam.

- Tu noteikti atceries princi Roberto. Džordžo norā­dīja uz tuklu vīru, kuram bija apaļa, sviedriem klāta seja un kurš sēdēja pa kreisi no Izoldes brāļa. Vīrietis piecēlās un apgāja apkārt galdam, lai paklanītos meite­nei. Izolde pasniedza princim roku un jautājoši uzlūkoja brāli. Viņš ir ieradies izteikt mums līdzjūtību sakarā ar mūsu lielo zaudējumu.

Princis noskūpstīja Izoldes roku, un viņa centās sa­valdīties, lai neparautos projām no lūpu mitrā pieskā­riena. Princis raudzījās uz meiteni tā, it kā gribētu viņai kaut ko pačukstēt, it kā viņiem abiem būtu kāds kopīgs noslēpums. Izolde atvilka roku un pieliecās pie brāļa auss. Esmu pārsteigta, ka tu uz vakariņām esi ielūdzis viesi, kaut gan tikai vakar nomira mūsu tēvs.

- Tas bija labi no viņa puses, ka viņš uzreiz ieradās, atteica Džordžo, pamādams ēdienu servētajiem, kuri nāca šurp pa zāli, plecu augstumā turēdami paplātes, piekrau­tas ar medījumiem, gaļas un zivju ēdieniem, milzīgiem maizes klaipiem, vīna krūkām un krūzēm ar elu.

Pils priesteris noskandēja galda lūgšanu, un servētāji .ir troksni nolika paplātes ar ēdienu; vīri izvilka savus dunčus, kas bija aizbāzti aiz siksnas vai iestūķēti zāba­kos, ņēmās atgriezt savu tiesu gaļas un apkrāva biezās, brūnās maizes šķēles ar zivīm vai sutinātu brieža gaļu.

Izoldei bija smagi vakariņot lielajā zālē tā, it kā nekas nebūtu mainījies, kamēr viņas mirušais tēvs, savu bru­ņoto vīru apsargāts, gulēja, gaidot, kad viņu nākamajā dienā apglabās. Meitene atskārta, ka asaras joprojām aizmiglo skatu un viņa tikai neskaidri redz kalpus, kuri ienāca zālē, katram galdam nesot vēl ēdienu un nolie­kot uz galdiem krūzes ar vieglo elu, bet labākos ēdienus un smalkāko sarkanvīnu nogādājot uz saimnieku galda. Tur Džordžo un viņa viesis princis izvēlējās labāko, bet atlikušo sūtīja uz zāli tiem vīriem, kuri viņiem dienā bija labi kalpojuši. Princis un Izoldes brālis mielojās un sauca vēl pēc vīna. Izolde paknābāja ēdienu un palūkojās lejup uz sieviešu galdu; tur viņa sastapa Išrakas mēmo, līdzjū­tīgo skatienu.

Kad visi bija pabeiguši ēst un cukurotie augļi un mar­cipāns piedāvāts saimnieku galdam un aiznests projām, Džordžo pieskārās māsas rokai. Vēl neej uz savām ista­bām, viņš ieteicās. Gribu ar tevi parunāt.

Izolde ar galvas mājienu atlaida Išraku un dāmas no vakariņu galda un aizsūtīja tās atpakaļ uz dāmu istabām, tad izgāja cauri mazajām durvīm aiz zāles paaugstinā­juma un iegāja saimnieku telpā, kur Lukretili ģimene mēdza sēdēt pēc vakariņām. Pretī sienai kurējās kamīns, bet tam apkārt bija novietoti trīs krēsli. Vīrus jau gaidīja vīna krūka, bet Izoldi vieglā ela glāze. Kad viņa ieņēma savu vietu, telpā kopā ienāca abi vīrieši.

- Vēlos aprunāties ar tevi par tēva novēlējumu, ierunājās Džordžo, kad visi bija apsēdušies.

Izolde pameta skatienu uz princi Roberto.

- Roberto ar to ir tiešs sakars, Džordžo paskaid­roja. Kad tēvs jau bija tuvu nāvei, viņš sacīja: viņa lielākā cerība esot zināt, ka tu būsi drošībā un laimīga. Viņš tevi ļoti mīlēja.

Izolde piespieda pirkstus pie saltajām lūpām un sa­mirkšķināja acis, lai novaldītu asaras.

- Es zinu, brālis maigi turpināja. Zinu, ka tu skumsti. Tomēr tev jāsaprot, ka tēvam attiecībā uz tevi bija savi nodomi un viņš man svēti uzticēja tos piepildīt.

- Kādēļ tad viņš pats man to nepateica? Izolde noprasīja. Kādēļ viņš nerunāja ar mani? Mēs taču vien­mēr par visu aprunājāmies. Es zinu, ko tēvs bija man iecerējis. Viņš teica: ja izvēlos palikt neprecēta, es dzī­voju šeit un mantoju šo pili, bet tev paliktu viņa pils un zemes Francijā. Mēs tam piekritām. Mēs visi trīs par to vienojāmies.

- Mēs vienojāmies tad, kad tēvs bija vesels, Džor­džo pacietīgi stāstīja. Tomēr tad, kad viņš savārga un viņu pārņēma bailes, tēvs mainīja domas. Un viņš neva­rēja paciest domu, ka tu varētu viņu redzēt tik ļoti slimu un ciešam tādas sāpes. Tēvs par tevi iedomājās tad, kad viņa priekšā jau atvērās nāves vārti, un pārdomāja savu sākotnējo ieceri. Viņš gribēja būt pārliecināts, ka tu būsi drošībā. Un tad tēvs izlēma, kas tev būs labāk: viņš ieteica, lai tu šeit apprecies ar princi Roberto, un piekrita, ka mēs no dārgumu glabātavas paņemam tūk­stoš kronu tavai pūra tiesai.

Tā bija niecīga maksa sievietei, kas bija audzināta uzskatīt sevī par šīs pils, auglīgo ganību, biezo mežu un augsto kalnu mantinieci. Izoldei palika mute vaļā.

Kāpēc tik maz?

- Tādēļ, ka princis ir parādījis mums godu, ļaujot noprast, ka viņš būs mierā ar tevi tieši tādu, kāda esi, ar ne vairāk kā tūkstoš kronām kabatā.

- Un jūs to visu paturēsiet, princis apgalvoja, pa­spiežot Izoldes roku, kas gulēja uz krēsla paroces. Visa ši nauda paliks jums, un jūs varēsiet to iztērēt, kam vien vēlaties. Skaistām lietām skaistai princesei.

Izolde palūkojās uz brāli, un, kad meitene aptvēra, ko tas nozīmē, viņas tumšzilās acis samiedzās. Tik nie­cīgs pūrs nozīmē, ka neviens cits mani nebildinās, viņa sacīja. Tu to zini. Un tomēr tu nelūdzi vairāk? Nebrī­dināji tēvu, ka tādā gadījumā man vispār nebūs nekādu izredžu? Un tēvs? Vai viņš gribēja mani piespiest appre­cēt princi?

Princis uzlika roku uz savām gaļīgajām krūtīm un kautrīgi nodūra acis. Vairumam dāmu nebūtu vaja­dzīga piespiešana, viņš norādīja.

- Es nezinu nevienu, kurš tev varētu būt labāks virs, Džordžo rāmi sacīja. Viņa draugs pasmaidīja un pamāja ar galvu. Un arī tēvs tā domāja. Mēs ar princi Koberto vienojāmies par šādu pūru, un viņš bija ļoti ap­mierināts, ka varēs tevi apprecēt, tāpēc neprasīja lielāku bagātību. Nav nekādas vajadzības kādu apvainot tavu interešu neaizstāvēšanā. Kas gan tev varētu būt labāks par laulībām ar ģimenes draugu, princi, bagātu vīru?

Izoldei bija vajadzīgs tikai mirklis, lai izlemtu. Es nespēju domāt par laulībām, viņa apņēmīgi sacīja.

- Piedodiet man, princi Roberto, tomēr tas nāk pārāk drīz pēc mana tēva nāves. Es nespēju pat domāt par to, kur nu vēl runāt.

- Bet mums ir par to jārunā, Džordžo uzstāja.

- Tēva novēlējuma nosacījumi paredz, ka mums jāno­kārto tava dzīve. Viņš nepieļautu nekādu vilcināšanos. Vai nu tūlītējas laulības ar manu draugu šeit, vai… viņš aprāvās.

- Vai kas? Izolde vaicāja, pēkšņi izbijusies.

- Abatija, brālis vienkārši sacīja. Tēvs teica: ja tu neprecēsies, man tevi jāieceļ par abati un tev būs jāap­metas uz dzīvi klosteri.

- Nekad! Izolde iesaucās. Tēvs nekad man to nenodarītu!

Džordžo pamāja ar galvu. Arī es biju pārsteigts, bet tēvs sacīja, ka tā ir nākotne, kādu viņš tev jau sen bija iecerējis. Tādēļ viņš nevienu neiecēla pēdējās mirušās abates vietā. Pat toreiz, pirms gada, viņš domāja, ka tev jādzīvo drošībā. Tu nedrīksti tikt pakļauta šīs pasaules briesmām, palikdama šeit viena Lukretili īpašumos. Ja negribi precēties, tev jāatrodas drošībā abatijā.

Princis Roberto viltīgi uzsmaidīja Izoldei. Mūķene vai princese, viņš piedāvāja. Es domāju, ka jums nebūs grūti izdarīt izvēli.

Izolde pielēca kājās. Nespēju noticēt, ka tēvam attiecībā uz mani bija tādi nolūki, viņa sacīja. Viņš nekad neko tādu nebija licis noprast. Viņš skaidri iztei­cās, ka zemes sadalīs mums abiem. Tēvs zināja, cik ļoti man šeit patīk, kā es mīlu šīs zemes un pazīstu šos ļau­dis. Viņš teica, ka novēlēs pili un tās zemes man, bet tev atdos mūsu zemes Francijā.

Džordžo kā rāmā nožēlā pakratīja galvu. Nē. Viņš pārdomāja. Kā vecākajam bērnam, vienīgajam dēlam, viņa vienīgajam īstajam pēctecim, man piederēs viss gan Francijā, gan šeit bet tev kā sievietei nāksies doties projām.

- Džordžo, mans brāli, tu taču nevari mani sūtīt prom no mājām!

Džordžo paplēta rokas. Es tur neko nevaru darīt. Tā ir mūsu tēva pēdējā vēlēšanās, un tā atrodas pie manis, uzlikta uz papīra un viņa parakstīta. Vai nu tu iziesi pie vīra un ne pie viena cita kā prinča Roberto -, vai arī dosies uz abatiju. Tas bija labi no tēva puses, ka viņš tev deva šo iespēju izvēlēties. Daudzi tēvi būtu vienkārši atstājuši pavēles.

- Atvainojiet mani, Izolde sacīja drebošā balsī, mēģinādama savaldīt dusmas. Es jūs atstāšu, došos uz savām istabām un to pārdomāšu.

- Pārāk ilgi nevilcinieties! princis Roberto ierunā­jās ar intīmu smaidiņu. Es ilgi negaidīšu.

- Es jums došu atbildi rīt. Izolde apstājās uz sliek­šņa un paraudzījās atpakaļ uz brāli. Vai drīkstu redzēt tēva vēstuli?

Džordžo pamāja ar galvu un izvilka to no jakas iekš­puses. Vari to paturēt. Tas ir noraksts. Oriģināls stāv pie manis drošā vietā. Par to nav nekādu šaubu, tāpat kā par tēva vēlmēm. Tev būs jāapsver nevis tas, vai tu viņam paklausīsi, bet gan tikai tas, kā to darīsi. Tēvs zināja, ka tu viņam paklausīsi.

- Zinu, Izolde attrauca. Es esmu viņa meita. Pro­tams, es viņam paklausīšu. Meitene atstāja istabu, nepalūkodamās uz princi, lai gan tas piecēlās kājās un

Naktī Izoldi uzmodināja kluss klauvējiens pie dur­vīm. Spilvens zem meitenes vaiga bija mitrs viņa bija miegā raudājusi. Uz mirkli Izolde nobrīnījās, kādēļ izjūt tādas sāpes it kā viņai būtu lūzusi sirds -, bet tad viņai atausa atmiņā kapelā gulošais zārks un to apsargājošie mēmie bruņinieki. Viņa pārmeta krustu. Lai Dievs viņu svētī un glābj viņa dvēseli! Izolde nočukstēja. Dievs, remdē manas bēdas! Nezinu, kā spēšu tās panest.

No jauna atskanēja klusais klauvējiens. Izolde atmeta grezni izšūtos gultas pārklājus un piegāja pie durvīm, rokā turēdama atslēgu. Kas tur ir?

- Princis Roberto. Man ar jums jārunā.

- Es nevaru atvērt durvis. Runāšu ar jums rit.

- Man jārunā ar jums šonakt. Tas ir par jūsu tēva testamentu, par viņa vēlmēm.

Izolde vilcinājās. Rīt…

- Man šķiet, es redzu izeju no stāvokļa, kurā atroda­ties. Saprotu, kā jūtaties. Domāju, ka varu jums palīdzēt.

- Kādu izeju?

- Es nevaru kliegt cauri durvīm. Vienkārši paveriet mazu spraudziņu, lai varu to nočukstēt.

izteiksmīgi paklanijas; tad viņš piemiedza ar aci Džordžo, kā uzskatīdams, ka jautājums ir nokārtots.

- Tikai spraugu, Izolde sacīja un pagrieza atslēgu, turēdama kāju atspiestu pret durvju apakšējo dalu, lai būtu droša, ka durvis pavērsies pavisam nedaudz.

Tiklīdz princis izdzirdēja pagriežamies atslēgu, viņš triecās pret durvīm ar tādu spēku, ka tās atsitās pret Izoldes galvu un atsvieda viņu klupšus atpakaļ istabā. Viņš aizcirta aiz sevis durvis un pagrieza atslēgu, ieslē­dzot abus istabā.

- Domāji, ka varēsi mani atraidīt? princis Roberto nikni noprasīja, kad Izolde^grīļīgi piecēlās kājās. Do­māji, ka tu bez penija kabatā mani atraidīsi? Tev likās, ka es uz ceļiem lūgšos, lai varu runāt ar tevi caur aizslēgtām durvīm?

- Kā jūs uzdrīkstaties ar spēku šeit ielauzties? Izolde nobālējusi nikni noprasīja. Mans brālis jūs no­galinās…

- Tavs brālis to atļāva, vīrietis iesmējās. Kā tavu vīru viņš atzīst mani par labu esam. Viņš pats man ieteica nākt pie tevis. Un nu kāp gultā!

- Mans brālis? Izolde juta, kā viņas šoks pāraug šausmās, atskāršot, ka viņu nodevis pašas brālis un nu šis svešinieks viņai tuvojas; taukajā sejā rēgojās pašap­zinīgs smaids.

- Viņš sacīja, ka es varu tevi tikpat labi iegūt tagad kā vēlāk, princis teica. Tu vari cīnīties ar mani, ja vēlies. Manās acīs tam nav nekādas nozīmes. Man patīk cīniņi. Man tīk brašas sievietes beigās tās ir vēl jo paklausīgākas.

- Jūs esat jucis, Izolde noteikti sacīja.

- Ja tev tā tīk. Taču uzskatu tevi par savu saderēto, un nu mēs piepildīsim savas saderēto tiesības, lai rītdien tu nesadarītu neko muļķīgu.

- Jūs esat piedzēries, meitene saprata, saožot skāņo vīna dvaku prinča elpā.

- Jā, paldies Dievam, un tu vari sākt pierast ari pie tā.

Viņš devās Izoldei klāt, purinot nost no tuklajiem pleciem jaku. Meitene kāpās atpakaļ, līdz sajuta aiz sevis garo koka stabu, kas balstīja lielo gultu ar baldahīnu, aiz­šķērsojot viņai atkāpšanās ceļu. Izolde aizlika rokas aiz muguras, lai vīrietis nevarētu tās sagrābt, un sataustīja samta gultas segu, bet zem tās misiņa sildāmpannas rokturi. Panna bija pildīta ar karstām, gailošām oglēm un iestumta starp vēsajiem palagiem.

- Lūdzu, Izolde ierunājās. Tas ir smieklīgi. Uz viesmīlību jūs atbildat ar apvainojumu. Jūs esat mūsu viesis, un kapelā guļ mana tēva miesas. Es esmu pilnībā neaizsargāta, bet jūs esat apreibis no mūsu vīna. Lūdzu, ejiet uz savu istabu, un no rīta es ar jums laipni apru­nāšos.

- Nē! princis Roberto glūnēja uz viņu. Domāju, ka pavadīšu nakti šeit, tavā gultā, un esmu visai drošs, ka no rīta tu ar mani runāsi laipni.

Izoldes pirksti aiz muguras sakļāvās ap sildāmpannas rokturi. Kad Roberto apstājās, lai atsaitētu auklas bikšu priekšā, Izoldi apšķebināja uz mirkli parādījies pelēkais linaudekla gabals. Vīrietis pasniedzās pēc viņas rokas. Tam nevajadzētu tev nodarīt sāpes, viņš sacīja. Tev tas pat varētu patikt…

Ar milzīgu vēzienu Izolde ar sildāmpannu aprakstīja gaisā loku un iebelza Roberto pa vienu galvas pusi. Sar­kani gailošas ogles un pelni iesprikstēja viņam sejā un nobira pa grīdu. Kad meitene atkāpās un vēlreiz viņam iesita, princis aiz sāpēm iegaudojās un nogāzās uz grī­das kā resns, apdullināts vērsis pirms kaušanas.

Izolde pakampa krūzi un izlaistīja ūdeni pāri oglēm, kas gruzdēja uz paklāja zem vīrieša, un tad piesardzīgi piebikstīja viņam ar čībā ieauto kāju. Princis nepakustē­jās; viņš bija zaudējis samaņu. Izolde iegāja iekšistabā un, atslēgusi durvis, čukstus uzsauca: Išraka! Kad meitene, no acīm berzēdama miegu, ienāca, Izolde viņai parādīja zemē sakņupušo vīrieti.

- Vai viņš ir miris? Išraka mierīgi vaicāja.

- Nē. Nedomāju vis. Palīdzi man viņu dabūt no šejie­nes laukā.

Abas jaunās sievietes pavilka grīdsegu, un prinča Roberto ļenganais ķermenis sāka slīdēt pa grīdu, atstā­jot aiz sevis glumu ūdens un pelnu sliedi. Viņas izdabūja vīrieti galerijā, kas atradās ārpusē pie Izoldes istabas, un apstājās.

- Es pieņemu, ka tavs brālis viņam atļāva nākt pie tevis.

Izolde pamāja ar galvu, un Išraka pagrieza galvu un nicinoši uzspļāva prinča bālajai sejai. Kādēļ tu vispār atvēri durvis?

- Es domāju, ka viņš man palīdzēs. Princis teica, ka viņam ir ienākusi prātā doma, kā man palīdzēt, un tad viņš ielauzās istabā.

- Vai viņš tev nodarīja pāri? Meitenes tumšās acis uzmanīgi pārlūkoja draudzenes seju. Tava piere…

- Viņš man iebelza, kad pagrūda durvis.

- Vai viņš grasījās tevi izvarot?

Izolde pamāja ar galvu.

- Tad atstāsim viņu šeit, Išraka nolēma. Viņš var nākt pie sajēgas uz grīdas kā suns, kas viņš arī ir, un aizrāpot uz savu istabu. Ja no rīta princis vēl būs tepat, viņu uzies kalpi un pasmiesies par viņu, kā nākas. Mei­tene noliecās pār princi un pataustīja pulsu uz kakla, plaukstu locītavām un zem izliekušās bikšu siksnas. Būs dzīvotājs, Išraka ar pārliecību balsī noteica. Lai gan nevienam viņa nepietrūktu arī tad, ja mēs klusītēm pārgrieztu viņam rīkli.

- Protams, to mēs nevaram darīt, Izolde nedroši bilda.

Meitenes atstāja princi tur guļam uz muguras kā smiltīs izmestu vali, joprojām vaļējām biksēm.

- Uzgaidi šeit, Išraka sacīja un devās atpakaļ uz savu istabu.

Viņa ātri atgriezās, rokā nesdama nelielu kastīti. Uzmanīgi, izmantojot tikai pirkstu galus un viebjoties no nepatikas, Išraka pavilka prinča bikses tā, ka tās pil­nībā pavērās. Viņa pacēla vīrieša audekla kreklu, un ska­tam visā godībā atklājās viņa ļumīgā, kailā miesa. Mei­tene noņēma kastītes vāciņu un uzbārstīja garšvielas uz prinča kailās ādas.

- Ko tu dari? Izolde nočukstēja.

- Tie ir kaltēti pipari, ļoti asi. Viņam niezēs tā, it kā viņš būtu saķēris bakas, bet āda pārklāsies ar tulznām. Šīs nakts darbus princis ļoti nožēlos. Viņam niezēs, viņš kasīsies un asiņos mēnesi un kādu laiku neapgrūtinās nevienu citu sievieti.

Izolde iesmējās un pastiepa roku, kā to būtu darījis tēvs, un abas jaunās sievietes saspieda viena otras apakšdel­mus, ar plaukstu aptverot elkoni, kā bruņinieki. Išraka plati pasmaidīja, un abas, atstājušas pazemoto princi ār­pusē, apgriezās un devās atpakaļ guļamistabā, aizverot durvis un cieši tās aizslēdzot, lai vīrietis netiktu iekšā.

No rīta, kad Izolde devās uz kapelu, tēva šķirsts bija aizvērts un gatavs apbedīšanai dziļajās dzimtas kape­nēs. Un princis bija projām-.

- Princis Roberto ir atsaucis savu piedāvājumu lūgt tavu roku, Izoldes brālis salti sacīja, māsai blakus nomezdamies uz ceļiem uz altārtelpas pakāpieniem. Pieņemu, ka starp jums abiem ir kas atgadījies.

- Viņš ir nelietis, Izolde vienkārši pateica. Un, ja tu viņu atsūtīji pie manām durvīm, kā viņš apgalvoja, tad esi mani nodevis.

Džordžo nolieca galvu. Protams, es neko tādu neda­rīju. Piedod man, es piedzēros kā tāds muļķis un pateicu, ka viņš varētu aiziet un pats mēģināt tevi pierunāt iziet pie viņa. Kāpēc tu vispār atvēri durvis?

- Jo, tāpat kā tu, ticēju, ka tavs draugs ir godavīrs.

- Tu rīkojies ļoti aplam, atslēgdama durvis, brālis pārmeta Izoldei. Atvērt guļamistabas durvis vīrietim, piedzērušam vīrietim! Tu tiešām nespēj pati par sevi parūpēties. Tēvam bija taisnība, mums tevi jānomitina drošā vietā.

- Es biju drošībā! Atrados pati savā istabā, savā pilī un sarunājos ar sava brāļa draugu. Man nevajadzēja nonākt briesmās, meitene dusmīgi attrauca. Tev nevajadzēja vest tādu vīrieti pie mūsu vakariņu galda. Un nekādā ziņā nevajadzēja teikt tēvam, ka no prinča iznāktu labs vīrs.

Izolde piecēlās kājās un devās uz priekšu pa eju starp solu rindām. Brālis viņai sekoja. Lai vai kā ko tu pateici tādu, kas viņu sarūgtināja?

Atminēdamās sildāmpannu atsitamies pret prinča resno galvu, Izolde apslēpa smaidu. Es viņam skaidri liku noprast savas jūtas. Un vairs nekad ar viņu nesatikšos.

- Nu, tas ir viegli nokārtojams, Džordžo skarbi sacīja. Tāpēc, ka tu vispār nekad vairs nevarēsi satik­ties ar vīriešiem. Ja neiziesi par sievu pie prinča Roberto, tev būs jādodas uz abatiju. Mūsu tēva novēlējums neat­stāj tev citu iespēju.

Šiem vārdiem izskanot, Izolde mirkli klusēja un tad svārstīdamās uzlika plaukstu uz brāļa rokas, prātojot, kā pierunāt Džordžo, lai tas viņu laiž brīvībā.

- Un neskaties tā, viņš rupji turpināja. Novēlē­jumā teiktais ir pilnīgi skaidrs es jau tev vakarvakarā sacīju. Vai nu princis, vai klosteris. Tagad atliek tikai klosteris.

- Es došos svētceļojumā, meitene piedāvāja. Pro­jām no šejienes.

- To tu nedarīsi. Kā tu kaut mirkli paliksi dzīva? Tu nespēj būt drošībā pat mājās.

- Es došos prom un apmetīšos pie kāda no tēva draugiem pie jebkura. Es varētu apciemot sava krust­tēva dēlu, Valahijas grāfu, varētu doties pie Bredūras hercoga…

Džordžo seja bija drūma. Tu to nevari, pati zini. Tev jādara tas, ko licis tēvs. Man nav izvēles, Izolde! Dievs zina, ka es tevis labā darītu jebko, bet tēva griba ir skaidra, un man viņam ir jāpaklausa tāpat kā tas jādara tev.

- Brāli, nespied mani to darīt!

Viņš pagriezās pret kapelas ieejas velvēto sienu un piespieda pieri saltajam akmenim, it kā māsa būtu izrai­sījusi viņam galvassāpes. Māsiņ, es neko tur nevaru darīt. Princis Roberto bija tava vienīgā iespēja izvairīties no abatijas. Tāda ir mūsu tēva vēlēšanās. Esmu zvērējis pie zobena, pie viņa paša_zobena, ka pārliecināšos, vai viņa griba tiek izpildīta. Manu māsiņ, esmu tikpat bez­spēcīgs kā tu.

- Viņš apsolīja, ka atstās savu zobenu man.

- Tagad tas pieder man. Tāpat kā viss pārējais.

Izolde viegli uzlika roku uz brāļa pleca. Varbūt

tad, ja es zvērēšu dzīvot celibātā, drīkstēšu palikt šeit pie tevis? Es ne ar vienu neprecēšos. Pils ir tavējā, to es saprotu. Beigās tēvs izdarīja to, ko dara ikviens vīrie­tis, deva priekšroku dēlam, nevis meitai. Viņš rīkojās tā, kā dara visi dižie vīri, izslēdza sievieti no bagātī­bas un varas. Tomēr, ja es dzīvošu šeit nabaga un bez jebkādas teikšanas, nekad neredzēšos ar vīrieti, būšu tev paklausīga vai es drīkstu palikt tepat?

Džordžo papurināja galvu. Tā nav mana griba, bet viņējā. Un tāda ir kā tu pati atzīsti pasaules kārtība. Tēvs tevi audzināja gandrīz tā, it kā tu būtu piedzimusi par zēnu, piešķirot pārāk daudz bagātības un brīvības. Tomēr nu tev jādzīvo augstdzimušas sievietes dzīve. Tev jābūt pateicīgai vismaz par to, ka abatija atrodas netālu no šejienes un tev nenāksies doties tālu projām no šīm zemēm, kuras, es zinu, tu mīli. Tu netiec sūtīta trimdā. Tēvs būtu varējis tev pavēlēt doties jebkur. Tomēr tu dzī­vosi pati savā īpašumā abatijā. Es reizēm ieradīšos tevi

apciemot. Aizvedīšu jaunas ziņas. Varbūt vēlāk tu varēsi kopā ar mani izjāt.

- Vai Išraka drīkst doties man līdzi?

- Tu vari ņemt līdzi Išraku; vari ņemt līdzi visas savas dāmas, ja vēlies un ja viņas grib braukt. Bet aba­tijā tevi gaida jau rīt. Tev būs jābrauc, Izolde. Tev vaja­dzēs dot mūķenes zvērestus un kļūt par viņu abati. Tev nav izvēles.

Džordžo pagriezās atpakaļ pret Izoldi un ieraudzīja, ka māsa trīc kā jauna ķēvīte, kas pirmo reizi iejūgta.

- Tas ir kā nonākt ieslodzījumā, meitene nočukstēja.

- Bet es taču neko neesmu noziegusies.

Ari viņas brālim pašam acīs bija asaras. Es jūtos tā, it kā zaudētu māsu, Džordžo sacīja. Esmu apglabājis tēvu un tagad zaudēju arī māsu. Nezinu, kā te būs bez tevis.

.