Džeks Londons Li Vana ar gaišo ādu

— Saule slīd uz rietu, Kanim, un dienas karstums ir noplacis!

Li Vana uzsauca šos vārdus vīrietim, kas bija paslēpis galvu zem vāverādu pārsega, bet sauca viņa klusināti, it kā nevarētu izšķirties starp pienākumu modināt un bažām pamodināt. Jo Li Vana baidījās no sava staltā vīra, kas nelīdzinājās nevienam citam vīrietim, kādus viņa pazinusi.

Brieža gaja sāka neganti čurkstēt, un Li Vana pavilka pannu uz kvēlošo ogļu kaudzītes malu. Strādādama sie­viete piesardzīgi pašķielēja uz abiem Hudzona līča su­ņiem, kas vēroja katru viņas kustību, kārīgi izkāruši sar­kanās mēles, no kurām pilēja slienas. Tie bija milzīgi, pinkaini dzīvnieki, kas tupēja pievēja pusē pret sīko dūmu strūkliņu, lai paglābtos no moskītu miriādēm. Kamēr Li Vana pavērsās sānis, lai pamestu skatienu lejup pa krauju, kur starp pakalniem viļņoja ūdens pārpilnā Klon- daika, viens no suņiem, līzdams uz vēdera kā tārps, pie­lavījās pie ugunskura un ar veiklu ķepas sitienu, gluži kā kaķis, norausa no pannas gabalu karstās gaļas. Tomēr ar acs kaktiņu Li Vana suni bija pamanījusi un zvēla ar apdeguli tam pa purnu, bet suns, zobus atņirdzis, ņurdē­dams pavilkās atpakaļ.

— Neko darīt, Olo, — Li Vana pasmējās, atlikdama ga­ļas gabalu atpakaļ vietā un nenolaizdama acu no suņa. — Tu allaž esi badains, un tālab tavs deguns tevi mūždien ieved visādās nepatikšanās.

Taču Olo biedrs bija viņam pievienojies, un nu abi suņi sadumpojās pret sievieti. Arvien uzplūstošajos niknuma viļņos spalva uz muguras un kumbra tiem sabozās, plā­nās lūpas raucās sirdīgās krunkās un savilkās augšup, biedīgi un draudīgi atsedzot ilkņus. Pat rievotās nāsis trī­sēja mežonīgā satraukumā, un abi suņi rūca kā vilki, ar visu savai sugai piemītošo niknumu un ļaunprātību, kas tos skubināt skubināja lēkt sievietei klāt un raut viņu gar zemi.

— Tu arī, Baš, esi tikpat negants kā tavs saimnieks, un arvien tu centies iekost rokā, kas tevi baro! Nu ko tu jau­cies svešās darīšanās! Še tev par to! Še vēlreiz!

Klaigādama Li Vana vēzējās pret suņiem ar apdegušu zaru, taču dzīvnieki izvairījās no sitieniem un pat nedo­māja atkāpties. Viņi pašķiras un nu tuvojās sievietei katrs no savas puses, ņurdēdami un zemu pieplakuši. Li Vana bija cīnījusies ar vilku suņiem par virskundzību jau kopš tā laika, kad vēl ģeņģeroja starp tipi zvērādu starpsie­nām, tāpēc saprata, ka nupat tuvojas krīze. Bašs bija jau apstājies un ar spriegi savilktiem muskuļiem gatavojās lēcienam, Olo vēl virzījās tuvāk, izvēlēdamies piemērotu cīņas distanci.

Turēdama katrā rokā pa liesmojošam zaram aiz apde­gušajiem galiem, Li Vana salīkusi gāja zvēriem tieši virsū. Olo pakāpās atpakaļ, bet Bašs lēca, un tieši lēcienā viņa tam trāpīja ar degošo ieroci. Suns novēlās zemē, un sieviete iegrūda kvēlošos gruzduļus tam pašā rīklē; atskanēja skaudri sāpju kaucieni, un nosmirdēja pēc gruz­došas miesas un vilnas. Nikni atkozdamies, suns sāniski lēca projām, vai traks aiz bailēm, cenzdamies aizrāpties drošā attālumā, kur sieviete to nevarētu aizsniegt. Olo otrā pusē jau bija sācis atkāpties, kad Li Vana tam at­gādināja savu virskundzību, iesviezdama ar smagu pagali pa sāniem. Abi dzīvnieki degošo pagaļu krusā manījās projām un apstājās tikai pašā apmetnes malā, kur, pār­maiņus smilkstēdami un rūkdami, sāka aplaizīt brūces.

Li Vana nopūta pelnu,s no gaļas un atkal apsēdās. Sirds tai ne brīdi nebija iepukstējusies straujāk, un sadursmi tā jau tūdaļ bija aizmirsusi, jo tas bija parasts, ikdie­nišķs notikums. Kanims visas jezgas laikā nebija pat pa­kustējies, gluži otrādi — viņš krāca vēl dūšīgāk.

— Celies, Kanim! — Li Vana uzsauca. — Dienas kar­stums ir mitējies, un taka gaida mūsu kājas.

Vāverādu pārsegs sakustējās, un brūnīgsnēja roka to parausa sānis. Aizmigušā plakstiņi notrīsēja un atkal aiz­krita ciet.

«Viņa nesamais ir smags,» Li Vana nodomāja, «viņš ir noguris pēc šārīta pūliņa.»

Moskīts iedzēla viņai skaustā, un viņa apzieda neaiz­segto vietu ar mitriem māliem no pikas, kas atradās ērti pa rokai. Visu rīta cēlienu, ar pūlēm kāpdami augšup pa ūdensšķirtnes kalnāju, viņi bija ietīti šās kustoņas mākulī, un kā vīrietis, tā sieviete bija triepuši sev uz mie­sas šķidro javu, kas, saulē izžūdama, apldāja viņu sejas kā ar māla masku. Sejas muskujiem kustoties, šī maska arvien apdrupa un nepārtraukti tika atjaunota, tā ka mālu kārta bija nevienāda biezuma, un abi viņi izskatījās visai dīvaini.

Li Vana maigi, bet neatlaidīgi purināja Kanimu, līdz tas pacēlās sēdus. Viņa pirmais skatiens pievērsās saulei, un, izpētījis šo debess laikrādi, viņš aptupās pie uguns­kura un kārīgi ķērās pie gaļas. Viņš bija slaiks indiānis, veselas sešas pēdas garš, ar platām krūtīm un spēcīgiem muskuļiem, acis viņam bija skadrākas un izstaroja daudz vairāk inteliģences nekā lielākai tiesai viņa tautības cil­vēku. Skarbas līnijas dziļi vagoja viņa seju, un šis ārē­jais skarbums, apvienots ar primitīvu bardzību, liecināja par nelokāmu raksturu, par to, ka šis cilvēks nemēdz no­vērsties no mērķa un iespītējies ir spējīgs uz negantu nežēlību.

— Rītdien, Li Van, mēs dzīrosim. — Viņš pamatīgi iz­sūkāja smadzeņu kaulu un pasvieda to suņiem. — Mēs ēdīsim ar kausētu speķi ceptas pankūkas un cukuru, kas ir vēl garšīgāks par …

— Pankūkas? — viņa pārjautāja, dīvaini izrunādama šo nepierasto vārdu.

— Jā, — Kanims augstprātīgi attrauca, — un es tev iemācīšu jaunus ēdiena gatavošanas paņēmienus. Tu ne­pazīsti ēdienus, kurus es pieminēju, un daudz ko citu tu vēl nepazīsti. Tu savas mūža dienas esi nodzīvojusi sīkā zemes stūrītī un nekā nezini. Bet es … — viņš izslējās un lepni palūkojās sieva, — es esmu liels ceļotājs un esmu bijis visās vietās, pat pie baltajiem cilvēkiem; es zinu viņu paražas un vēl daudzu citu tautu paražas. Es neesmu koks, dzimis stāvēšanai visu mūžu viena vietā, nezinot, kas atrodas aiz nākamā pakalna, jo es esmu Kanims — Kanoe, radīts, lai kustētos šurp un turp, lai ceļotu un izpētītu pasauli krustām un šķērsām.

Li Vana pazemīgi nolieca galvu.

— Tas ir tiesa. Es visu mūžu esmu ēdusi tikai zivis, gaļu un ogas, dzīvodama sīkā zemes stūrītī. Pat sapņos man nenaca prātā, ka pasaule ir tik plaša, pirms tu nebiji mani nozadzis manai ciltij, lai es gatavotu tev ēdienu un nestu nastas pa bezgalīgam takām. — Viņa piepeši pa­skatījās vīrā. — Saki, Kanim, — vai šai takai kaut kur ir gals?

— Nē, — viņš atbildēja. — Mana taka ir tāda pati kā pasaule, tai gala nav nekur. Mana taka ir visa pasaule, un esmu gājis pa to no brīža, kopš kājas spēja mani nest, un iešu līdz pat nāvei. Varbūt mans tēvs un māte ir mi­ruši, bet es jau sen neesmu viņus redzējis un neko ar nebēdāju. Mana cilts ir tāda pati kā tavējā. Tā uzturas vienā vietā — tas ir tālu no šejienes —, bet es nebēdāju par savu cilti, jo es esmu Kanims — Kanoe!

— Un vai man, Li Vanai, kas esmu tik nogurusi, va­jadzēs iet pa tavu taku līdz nāvei?

— Tu, Li Vana, esi mana sieva, un sieva iet pa vīra taku visur, kur vien iet viņš. Tāds ir likums. Un, ja arī tāda likuma nebūtu, tad tas būtu Kanima likums, jo Ka­nims ir likumdevējs pats sev un savējiem.

Viņa atkal nolieca galvu, jo cita likuma viņa nepazina kā vien to, ka vīrs ir sievietes pavēlnieks.

— Nemaz nesteidzies, — Kanims piebrīdināja, kad Li Vana sāka siet siksnās trūcīgo apmetnes iekārtu, gata­vodama savu nesamo. — Saule vēl ir karsta, taka ved lejup, un ceļš ir labs.

Viņa paklausīgi pameta darāmo un atkal apsēdās.

Kanims viņu aplūkoja domīga ziņkārē.

— Tu nekad netupi uz pirkstgaliem kā citas sievietes, — viņš piezīmēja.

— Nē, — Li Vana atteica. — Tā ir neērti. Tupēdama es nogurstu un nevaru atpūsties.

— Un kāpēc tu ejot pēdu liec nevis taisni, bet ar pirkst­galiem uz āru?

— Es nezinu, kāpēc, zinu tikai, ka manas kājas nav tādas kā citām sievietēm.

Kanima acis tīksmīgi iemirdzējās, bet citādi viņš neko neizrādīja.

— Mati tev ir melni tāpat kā citām sievietēm. Bet vai tu esi ievērojusi, ka tie ir mīksti un smalki — mīkstāki un smalkāki nekā citām?

— Esmu ievērojusi, — Li Vana strupi atteica, jo viņai nepatika šāda sīka viņas sievišķīgo trūkumu analizē.

— Jau gads, kopš es aizvedu tevi no tavas cilts, — viņš turpināja, — bet tu arvien vēl esi tikpat bikla un baidies no manis tāpat kā toreiz, kad es pirmoreiz uz tevi paskatījos. Kāpēc tā?

Li Vana papurināja galvu.

— Es baidos 110 tevis, Kanim, tu esi tik liels un tik svešāds. Bet arī pirms tam, kad tu uz mani paskatījies, es baidījos no visiem jaunajiem vīriešiem. Es nezinu… nemāku pateikt… tikai man ir tāda sajūta, it kā es ne­būtu piemērota viņiem, it kā …

— Nu, nu, — Kanims nepacietīgi skubināja.

— It kā viņi nebūtu no manas sugas.

— Ne no tavas sugas? — viņš gausi atkārtoja. — Bet kāda tad ir tava suga?

— Es nezinu, es … — Viņa apjukusi nopurināja galvu.

— Es nemāku izteikt vārdos, kā es to izjūtu. Es biju tāda kā sveša. Es nelīdzinājos citām meitenēm, kas koķetēda­mas vilināja jauniešus. Es tā nespēju uzvesties. Man šķita, ka tas ir nepareizi, ka tas ir pat slikti.

— Saki — ko tu atceries pašu pirmo? — Kanims ne­gaidīti noprasīja.

— Pauvakānu, savu māti.

— Bet vēl agrāk, pirms Pauvakānas?

— Neko citu.

Bet Kanims, ar skatienu urbdamies Li Vanas acis, iespiedās viņas dvēseles slēptākajās dzīlēs un redzēja to svārstāmies.

— Padomā, Li Vana, padomā labi cieši! — viņš uzstāja.

Li Vana stomījās, un acis tai bija žēlabainas un lūdzo­šas, taču viņa griba ņēma virsroku un rautin izrāva no viņas lūpām negribīgus vārdus.

— Bet tie bija tikai sapņi, Kanim, agrās bērnības ne­lāga sapņi — kā ēnas no lietām, kuru nemaz nav. Tā kādreiz suņi, gulēdami siltā saulītē, kaut ko redz sapņos un žēli smilkst.

— Pastāsti man, — viņš pavēlēja, — par to, kas bija pirms Pauvakānas, tavas mātes.

— Es visu esmu aizmirsusi, — viņa turējās pretī.

— Bērns būdama, es sapņoju nomodā, ar vaļējām acīm dienas laikā, bet, kad es stāstīju par visu dīvaino, ko esmu redzējusi, mani izsmēja, un citi bērni baidījās un vairījās no manis. Bet, ja es par to, ko esmu redzējusi, stāstīju Pauvakānai, viņa mani izbāra un teica, ka tie esot slikti sapņi; viņa mani pēra arī. Man liekas, 'tā bija slimība, tikpat kā krītamā kaite, kas uzbrūk veciem vī­riem; ar laiku es atveseļojos un vairs nesapņoju. Bet ta­gad … es vairs nevaru atcerēties, — viņa satrauktā mulsā spieda roku pie pieres, — tie ir kaut kur te, bet es tos nespēju atrast, tikai vienu …

— Tikai vienu … — Kanims atkārtoja, viņu uzmundri­nādams.

— Tikai vienu redzējumu. Bet tu smiesies par tā apla­mību, tas ir tik neticams.

— Nē, Li Vana. Sapņi paliek sapņi. Varbūt tie ir at­miņas par citām dzīvēm, ko esam dzīvojuši. Es reiz esmu bijis alnis. Pēc tā, ko esmu redzējis un dzirdējis pa sap­ņiem, noteikti ticu, ka esmu bijis alnis.

Kaut gan Kanims pūlējās neko neizrādīt, skaidri bija manāma viņa augošā nepacietība, taču Li Vana, cenzda­mās sameklēt vārdus, ar kuriem attēlot redzēto, nekā ne­pamanīja.

— Es redzu sniegkupenām klātu klajumu starp ko­kiem, — viņa iesāka, — un pāri sniegam stiepjas pēdu sliede — tur kāds cilvēks ar mokām rāpojis uz cejiem, bal­stīdamies uz rokām. Un es redzu ari šo cilvēku sniegā, un šķiet, ka skatos viņā pavisam tuvu. Viņš nav līdzīgs īstam cilvēkam, jo viņam ir mati uz sejas, daudz matu, un šie mati, kas klāj viņa seju un galvu, ir dzelteni ka zebiek­stes vasaras akots. Acis viņam aizvērtas, bet tās atveras un meklējot raugās apkārt. Tās ir zilas kā debesis, tās ielūkojas manī un tad vairs neko nemeklē. Un viņa rokas sakustas — lēni, it kā aiz vārguma, un es jūtu …

— Jā, — Kanims piesmakušā čukstā paskubināja. — Tu jūti?…

— Nē! Ne! — Li Vana steigšus atsaucas. — Es neko nejūtu. Vai tad es teicu, ka jūtu? Es tā nedomāju. Nevar taču būt, ka es varētu tā domāt. Es redzu, es vienigi redzu, un tas arī ir viss, ko es redzu, — cilvēks sniegā, acis zilas kā debess un mati kā zebiekstes spalva. Esmu to ska­tījusi daudz reižu, un allaž tas ir viens un tas pats — cilvēks sniegā …

— Bet vai pati sevi tu redzi? — Kanims jautāja, pa­liecies uz priekšu, un cieši raudzījās Li Vanā. — Vai esi kādreiz redzējusi sevi kopā ar šo cilvēku sniegā?

— Kā es varētu redzēt pati sevi? Vai tad es neesmu īstenībā?

Kanima muskuļi atslāba, un viņš ērti atzvila atpakaļ ar līksmu apmierinātības izteiksmi acīs, kuras gan pavērsa sānis, lai sieva tās nepamanītu.

— Es tev paskaidrošu, Li Vana, — viņš apņēmīgā tonī sacīja. — Kad tu visu to redzēji, tu kādā iepriekšējā dzīvē biji putniņš, mazs putniņš, un šīs atmiņas tev saglabā­jušās vēl tagad. Tur nav nekā neparasta. Es kādreiz esmu bijis alnis, un mans tēva tēvs pēc nāves kļuva par lāci—• tā teica šamanis, bet šamanis taču nemelo. Tā mēs pa dievu taku pārejam no dzīves uz dzīvi, un vienīgi dievi to visu zina un saprot. Sapņi un sapņu ēnas — tās ir at­miņas, nekas vairāk, un suns, kas piesaulē pa miegam smilkst, neapšaubāmi atceras agrākās dzīves notikumus. Āre, Bašs kādreiz ir bijis karavīrs. Esmu cieši pārliecināts, ka viņš ir bijis karavīrs.

Kanims pasvieda sunim kaulu un piecēlās.

— Celies, posīsimies. Saule gan vēl ir karsta, bet vē­sāks jau arī vairs nekļūs.

— Un baltie cilvēki — kādi viņi ir? — Li Vana, saņē­musi drosmi, ievaicājās.

— Tādi paši kā es un tu, — viņš atbildēja, — tikai viņu āda nav tik tumša. Tu būsi pie viņiem, pirms vēl diena izdzisīs.

Kanims piesēja guļamo pārsegu pie sava simt piecdes­mit mārciņu smagā saiņa, notriepa seju ar šķidriem mā­liem un apsēdas atpūsties, kamēr Li Vana būs apkrāvusi suņus. Olo sarāvās čokurā, redzēdams rungu viņas rokās, un bez kādas pretošanās ļāva sev piesprādzēt vairāk nekā četrdesmit mārciņu smago saini. Bet Bašs bija neapmie­rināts un nikns, kad viņam ar varu uzsēja nastu, viņš, nespēdams valdīties, ņurdēja un rūca. Kamēr Li Vana sa­vilka siksnas ciešāk, suns bozās un ņirdza zobus, mez­dams uz viņu ļaunus skatienus te no sāniem, te atpakaļ pār plecu. Kanims pasmējās un piebilda:

— Vai es neteicu, ka viņš reiz bijis dižs karavīrs?

Šīs zvērādas aizies par dārgu cenu, — viņš pieme­tināja, aplikdams ap galvu nesamo siksnu un itin viegli paceldams savu saini no zemes. — Dārgu cenu. Par šā­dām mantām baltie cilvēki labi maksā, jo viņiem nav laika medīt un viņi ir vārīgi pret aukstumu. Drīz mēs dzīrosim, Li Vana, tā, kā tu vēl neesi dzīrojusi nevienā no iepriek­šējām dzīvēm.

Viņa kaut ko nomurmināja, pateicīga un atzinīga par sava kunga visžēlīgo labvēlību, uzmeta plecos siksnas un salīka zem nastas svara.

— Kad es nākamreiz piedzimšu, es vēlētos piedzimt

par balto cilvēku, — Kanims noteica un sāka vienmērīgi soļot pa taku, kas veda lejup dziļā aizā.

Kanimam cieši pa pēdām sekoja suņi, Li Vana gāja pēdējā. Tomēr domas viņai kavējās tālumā, aiz Ledus kalniem austrumu pusē, sīkajā zemes stūrītī, kur pagājusi viņas bērnība. Li Vana atcerējās, ka jau bērnu dienās viņu bija uzlūkojuši par tādu dīvainu, it kā viņai būtu kāda kaite. Nu jā, viņa taču mēdza redzēt sapņus ar vaļē­jām acīm, un par tiem redzējumiem, ko pastāstīja, da­būja gan rājienus, gan brāzienus, līdz pēdīgi ar gadiem šie sapņi izbeidzās. Taču ne pavisam. Kad Li Vana bija pieaugusi, viņa vairs nesapņoja nomodā, bet miegā murgi viņu neatstāja, un dažu nakti meitene nomocījās kā ar lietuvēnu, skatīdama netveramas ēnas, neskaidras un ne­sakarīgas. Saruna ar Kanimu bija Li Vanu satraukusi, un visu laiku, soļodama pa taku, kas līkumoja lejup pa ūdensšķirtnes grēdu nogāzi, viņa domās kavējās pie sa­viem fantastiskajiem sapņu redzējumiem.

— Atvilksim elpu, — teica Kanims, kad viņi pusceļā bija šķērsojuši galveno strautu.

Viņš pieslēja savu nastu uz klints izciļņa, nobraucīja no pieres nesamo siksnu un apsēdās. Li Vana atsēdās vi­ņam līdzās, un abi suņi elsodami izlaidās zemē tiem bla­kus. Pie kājām viņiem burbuļoja no pakalniem plūstošā ledaina urga, bet ūdens tajā bija duļķains un neskaidrs, it kā pēc zemes nobrukuma.

— Kāpēc tā? — Li Vana jautāja.

— Tāpēc, ka baltie cilvēki rok zemi. Ieklausies! — Ka­nims pacēla roku, un viņ'a saklausīja gan lāpstu un kapļu šķindēšanu, gan arī cilvēku balsis. — Viņi ir traki aiz zelta un rokas bez mitas, lai to sameklētu.' Zelts? Tas ir dzeltens, to atrod zemē, un viņi to uzskata par milzu vērtību. Ar zeltu mēro arī cenas.

Bet Li Vanas apkārt klīstošās acis bija kaut ko ievēro­jušas, un viņa vairs nemaz neklausījās. Dažus jardus ze­māk, pa daļai jaunu eglīšu zaru aizsegts, zvilnēja baļķu cirtnis, un pāri tam slīga velēnu jumts. Li Vana nodre­bēja, un visi sapņu tēli sarosījās un samudžinājās viņas galvā.

— Kanim, — viņa čukstēja it kā drudžaina priekšno­jautā, — Kanim, kas tas ir?

— Ta ir baltā cilvēka tipi, tajā viņš ēd un guļ.

401

Viņa to alksmīgi vēroja, ar vienu skatienu aptverdama

26 — Džeks Londons — I sēj.

tas vērtīgas īpašības, un atkal notrīsēja nesaprotama sa­traukumā.

— Tur vajag būt silti sala laikā, — viņa teica skaļā balsī, juzdama, ka no lūpām grasās raisīties kādas svešā­das skaņas. Viņa juta nepieciešamību tās izrunāt, taču neuzdrīkstējās, un tai brīdī Kanims teica:

— To sauc par būdu.

Li Vanas sirds sparīgi salēcās. Šīs skaņas! Tieši tās pašas skaņas! Pēkšņās izbailēs viņa pavērās apkārt. Kā viņa varēja zināt šo svešo vārdu, ne reizi to vēl nedzir­dējusi? Kā tas var būt? Un tad pēkšņi — pusizbīlī un puslīksmē — Li Vana pirmoreiz mūžā atskārta, ka sapņi tai pateikuši priekšā kaut ko saprotamu un nozīmīgu.

— Būda, — viņa klusu atkārtoja. — Būda.

Nesakarīgu sapņu tēlu jūklis uzvirmoja viņas galvā,

viņai uznāca reibonis un sirds vai stājās pukstēt. Ēnas un rēgaini priekšmetu atveidi, neizprotamas asociācijas plūsmoja un virpuļoja viņā, un velti viņa pūlējās tās uz­tvert un apjēgt. Li Vana nojauta, ka šajā atmiņu burzmā meklējama visu noslēpumu atslēga; ja tikai viņa spētu to satvert un saturēt ciet, viss acumirklī kļūtu skaidrs un vienkāršs …

O, Kanim! Ak, Pauvakāna! Ak, rēgi un tēli, — kas tad tas?

Viņa pavērsās pret Kanimu mēma un dreboša, savu sapņu tēlu neprātīgā burzguļa pievārēta. Viņa jutās vārga un slima, klausīdamās valdzinošajās skaņas, kas brīnu­mainos ritmos viļņoja šurp no būdas.

— Aha, vijole, — Kanims, rādīdams savu gudrību, ne­vērīgi izmeta.

Li Vana pat nesaklausīja šos vārdus, jo augoša aiz­grābtībā viņai šķita, ka nupat, nupat viss pēdīgi kļūs skaidrs. Tūdaļ, tūdaļ! — viņa domāja. Pēkšņi it kā migla aizplīvuroja viņas acis, un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Noslēpums sāka atsegties, bet viņu pašu pārvarēja vār­gums. Kaut nu viņa spētu noturēties pietiekami ilgi! Kaut nu … bet zeme visapkart piepeši it kā salocījās un sa­čokurojās, un pakalni sāka šūpoties visgarām debess ma­lai; Li Vana pietrūkās kājās un iekliedzās: — Tēti! Tēti!— Bet tad saule sagriezās virpulī, negaidot uzvēlās tumsa, un Li Vana visā garuma nogāzās starp akmeņiem ar seju lejup.

Kanims pieliecās pārbaudīt, vai smaga nasta krītot nav

pārlauzusi sievai sprandu, tad atvieglots nomurdēja kaut ko un sāka Li Vanu apšļākt ar ūdeni no strauta. Viņa lēnām atžilba un, saraustīti elsodama, pacēlās sēdus.

— Nav labi, ja karsta saule spīd uz galvas, — Ka­mīns aizrādīja.

Li Vana atbildēja:

— Nē, nav gan labi, un arī nasta mani ir nomocījusi.

— Mēs ierīkosim apmetni tā paagrāk, lai tu varētu labi izgulēties un atgūt spēkus, — viņš laipni teica. — Un, ja mēs tūdaļ iesim tālāk, tad ātrāk tiksim pie gulēšanas.

Li Vana, ne vārda neteikusi, paklausīgi pieslējās kājās un grīļodamās uztramdīja suņus. Viņa mehāniski pieska­ņojas vīra vienmērīgajai gaitai un, tikko uzdrošinādamās ievilkt elpu, sekoja tam garām būdai. Taču no turienes vairs neviļņoja nekādas skaņas, kaut gan durvis stāvēja vaļa un no skārda dūmeņa mutuļodama cēlās dūmu strūkla.

Strauta līkumā viņi uzdūrās kādam cilvēkam ar baltu ādu un zilām acīm, un Li Vana uz mirkli skatīja savā priekšā kādu citu cilvēku sniegā. Tomēr redzējums bija miglains, jo no visa pārdzīvotā sieviete bija slāba un gurdena. Taču viņa ziņkārīgi apskatīja šo cilvēku, un arī Kanims apstājās, lai pavērotu tā darbu. Vīrietis skaloja granti lielā, plakanā bļoda, turēdams to ieslīpi un riņķ­veidīgi kustinādams. Kamēr abi skatījās, vīrietis ar strauju kustību izšļāca ūdeni, un bļodas dibenā platā strē­melē mirguļoja dzeltenais zelts.

— Šis strauts ir ļoti bagāts, — Kanims teica sievai, kad abi atkal uzsāka ceļu. — Kādreiz es arī sameklēšu šādu strautu, un tad es kļūšu liels vīrs.

Arvien biežāk viņi redzēja gan būdas, gan cilvēkus, un pēdīgi viņu acu priekšā atklājās strauta gultnes gal­venā krātuve. Tā bija iznīcības un postažas aina. Zeme visapkārt bija uzvandīta un izkārpīta, it kā te milži būtu cīkstējušies. Malu malās slējās augstu sabērtas smilšu kaudzes, bet starp tam rēgojās lielas bedres, grāvji un dziļi ierakumi, kur biezais zemes slānis bija izrakņāts līdz pamatnes iezim. Strauts te bija zaudējis ierauto gultni, un tā ūdeņi bija gan sapludināti aiz dambjiem, gan sadalīti attekās, gan, milzu ūdensratu pacelti aug­stās caurulēs, brāzās pa gaisu, no kurienes lāsoja un strūkloja dīķos un lāmās, — tūkstošējādos veidos ūdeņi tika izmantoti cilvēku vajadzībām. Visi koki piekrastes

pakalnos bija nocirsti, bet kailās nogāzes izrobotas un izvagotas ar garām baļķu teknēm un pārbaudes raku­miem. Un viscaur kā milzu skudru pūznis mudžēja cilvēku bari — dubļiem notriepušies, netīri, noskranduši tie kā- paļāja pašu izraktajās bedrēs iekšā un ārā, kā lieli vaguli rāpoja gar ūdens novada kanāliem, sviedriem noplūduši, pūlējās ap smilšu kaudzēm, tās nemitīgi pārsijādami, — cik tālu vien acis sniedza, visur kūņojās cilvēki, pat pakalnu virsotnēs, rakādami, plosīdami un kašādami dabas sej u.

Li Vana bija gluži pārbijusies no visas šīs ņurdzas.

— Šie cilvēki taču ir traki, — viņa teica Kanimam.

— Nav ko brīnīties. Zelts, ko viņi rneklē, ir varens spēks,- — viņš atbildēja. — Tas ir visvarenākais spēks pasaulē.

Stundām ilgi viņi ar grūtībām virzījās uz priekšu caur šo alkatības haosu, Kanims — visu vērodams ar mērķtie­cīgu interesi, Li Vana — izvārguši un vienaldzīga. Viņa apzinājās, ka ir bijusi uz noslēpuma atklāsmes robežas, juta, ka visu laiku tuvojas šai atklāsmei, taču pārdzīvo­tais sasprindzinājums sievieti bija novārdzinājis, un viņa inerti gaidīja to, kam jānotiek, nezinādama, kas tas būs. Ik uz soļa jutekļi uztvēra neskaitāmus jaunus iespaidus, 1111 kajrs no tiem deva trulu impulsu pārmocītajai iztēlei. Kaut kur Li Vanas apziņas dzīlēs kādas stīgas atsau­cīgi ievibrējās par atbildi visam, kas brāzmoja apkārt, atmiņā atblāzmoja atceres par kaut ko sen aizmirstu, ne jau sapņos skatītu; viņa to atskārta kūtrā apātijā un sirds dziļumos skuma par šo bezjūtibu, taču nejaudāja rast sevī gara spriegumu, lai spētu visu notiekošo domās aptvert un izprast. Ta nu Li Vana gurdi vilkās pa sava pavēlnieka pēdām, un viņai atlika vienīgi gaidit, kamēr notiks tas, kam — to viņa droši zināja — kaut kur kaut kādā veida bija jānotiek.

Pēdīgi izlauzies no cilvēka uzspiestā negantā jūga, pēc smagā darba piegružots un duļķains, strauts atkal bija atgriezies ierastajā gultnē un laiski viļņoja caur līdzenām pļavām un koku skupsnām pa ieleju, kas, tu­vojoties deltai, pletās arvien platāka. Šeit «bagatās smil­tis» izbeidzās, un cilvēki te uzkavēties nekāroja, jo dāsns guvums vilināja citur. Un šeit, apstājusies, lai ar spieķi paskubinātu Olo, Li Vana izdzirda sudrabaini skanīgus sievietes smieklus.

Pie būdas sēdēja sieviete ar balti rožainu seju kā bēr­nam un līksmi, dzidri smējās par atbildi tam, ko, durvīs stāvēdama, bija teikusi otra sieviete. Sēdošo sievieti viļ­ņiem vien apņēma vesels mākulis tumšu, valgu matu, kas garoja saules siltumā.

Uz mirkli Li Vana palika stāvam kā piekalta. Pēkšņi viņu apžilbināja it kā spožs uzliesmojums, šķita, ka ap­ziņā kaut kas nokrakstot pašķirtos; vienā mirklī acu priekšā izgaisa pie būdas sēdošā sieviete, izgaisa pati būda, stalto priežu stumbri, izrobotā apvāršņa līnija, un Li Vana skaidri ieraudzīja citu sievieti, citas saules ap­mirdzētu, — šī sieviete sukāja savu melno matu mākuli un sukādama dziedāja. Li Vana saklausīja dziesmas vār­dus, saprata tos un atkal bija bērns. Viņu satricināja skaidrais redzējums, kurā sakusa un savienojās visi mur­gainie sapņi, visas rēgainās ēnas bija pieņēmušas pie­rastus apveidus un viss kļuvis skaidrs, saprotams un pa­tiess. Li Vanas gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, dīvaini notikumi, koki, puķes, cilvēki. Viņa tos visus redzēja un visus pazina.

— Toreiz, kad tu biji putniņš, mazs putniņš, — ierunā­jās Kanims, kas nebija nolaidis no viņas urbīgo skatienu.

— Toreiz, kad es biju mazs putniņš, — Li Vana no­čukstēja tik klusu, ka viņš tikko spēja saklausīt. Un, no­liekdama galvu zem nesama siksnām un atkal uzsāk­dama vienmērīgo gaitu pa taku, viņa apzinājās, ka melo.

Viss šķita tik dīvaini, ka patlaban notiekošais kļuva nereāls. Vēl jūdzi garais gājiens un apmetnes ierīkošana strauta malā likās kā murgaina dēka. Li Vana izvārīja gaļu, pabaroja suņus, atsaitēja saiņus — un visu to da­rīja kā pa sapņiem; viņa atjēdzās tikai tad, kad Kanims sāka risināt turpmākā ceja plānus.

— Klondaika ietek Jukonā, — viņš runāja. — Tā ir varena upe, vēl varenāka nekā Makenzija, ko tu jau pa­zīsti. Tad mēs abi, tu un es, aiziesim līdz Jukonas fortam. Ar suņiem ziemas laikā ceļš ilgst divdesmit miegus. Tālāk mēs dosimies gar Jukonu uz rietumiem — vienu simtu miegu, divus simtus — nezinu, neesmu dzirdējis. Tas ir ļoti talu. Un tad mēs nonāksim pie jūras. Tu nezini, kas ir jūra, es tev pastāstīšu. Cik liels ir ezers pret salu, tik liela ir jūra pret zemi, visas upes ietek jūrā, un tai nekur nav gala. Es esmu redzējis jūru pie Hudzona līča, tagad man tā jāredz pie Aļaskas krastiem. L'n tad mēs ar milzum lielu laivu brauksim pa jūru, tu un es, Li Vana, vai arī ceļosim pa sauszemi gar krastu — daudzus simtus miegu. Bet, kas būs tālāk, to es nezinu, zinu tikai, ka esmu Kanims, Kanoe, ceļotājs, kas tālu izstaigājis visas zemes malas.

Li Vana sēdēja un klausījās, un sirds sažņaudzās, iedo­mājoties šo bezgalīgo ceļojumu nezināmās mežonīgās tālēs.

— Tas ir grūts ceļš. — Vairāk viņa neko neteica un palika sēžam, skumjā vienaldzībā noguldījusi galvu uz ceļiem.

Te Li Vanai iešāvās prāta lieliska ideja, nu tik brīnu­maina, ka viņai pat vaigi aizsvilās. Viņa noskrēja lejup pie urgas un nomazgāja no sejas sakaltušo māla kārtu. Kad ūdens līmenis pārstāja virmot, sieviete ilgi raudzī­jās savā spoguļattēlā; taču saule un vēji bija darījuši savu, un viņas sejas āda bija raupja un bronzaini brūna, nevis samtaini maiga kā bērnam. Tomēr ideja bija lie­liska un kveldināja Li Vanu arī vēl tad, kad viņa atlai­dās blakus vīram zem vāverādu pārsega.

Viņa gulēja nomodā, raudzīdamās debesu zilgmē un gaidīdama, līdz Kanims ieslīgs pirmajā ciešajā nomidzī. Kad tas pēdīgi bija noticis, Li Vana lēnām un piesardzīgi izslīdēja no segas apakšas, sačubināja to ap vīra augumu un piecēlās. Sievietei sperot nākamo soli, Bošs nikni ieņur­dējās. Viņa to labinot uzrunāja un pameta ašu skatienu uz vīru. Taču Kanims krāca pilnā sparā. Tad Li Vana pagriezās un ātriem, klusiem soļiem traucās pa taku at­pakaļ.

Misis Evelina van Vika patlaban gatavojās likties gulēt. Apnikusi pildīt augstākās sabiedrības uzliktos pienāku­mus, apnikusi savas bagātības un laimīgi kļuvusi atraitne, viņa bija atbraukusi uz Ziemeļzemi, lai nodotos saimnie­košanai omulīgā būdiņā zeltraktuvju iecirkņa malā. Te nu viņa, savas draudzenes un līdzdalībnieces Mirtlas Gi- dingsas rosināta un pabalstīta, spēlēja dzīvi pie. dabas krūts, izsmalcinātā aizrautībā iztēlodamās pirmatnējo me­žonību.

Viņa ilgojās atbrīvoties no paaudzēm ilgi kultivētā sa­lonu izlases publikas dzīves veida un kāroja atgūt saikni ar zemi, ko viņas senči jau sen bija zaudējuši. Misis van

Vikai patika ierosīt sevi garastāvokļus un jūtoņas, ko viņa naivi iedomājās par tipiskām akmenslaikmeta cilvēkiem, un arī patlaban, sakārtodama matus naktsguļai, viņa ka­vēja sev laiku, iztēlodamās mīlas atklāšanas ainas paleo­lītā. Kā detaļas figurēja galvenokārt alu mītnes ar sa­dauzītu smadzeņkaulu grēdām, papušķojumam noderēja asinskāri plēsoņas, spalvaini mamuti un divkaujas ar rupji atskaldītu kramakmens šķembu nažiem. Ak, kas tās bija par aizraujošām izjūtām! Bet, kad Evelina van Vika starp drūmām mūžamežu kolonādēm slapstījās no sava zvērādās ģērbtā, slīppierainā pielūdzēja pārāk karstasinī­gās uzmācības, piepeši bez kāda pieklājības klauvējiena atvērās būdas durvis un ienāca zvērādās ģērbta mežo­nīga, pirmatnēja sieviete.

— Ak dievs!

Ar lēcienu, kas būtu darījis godu pat alu sievietei, mis Gidingsa patvērās drošībā aiz galda. Taču misis van Vika drosmīgi aizstāvēja kaujas lauku. Viņa ievēroja, ka ienā­cēja ir ārkārtīgi satraukta, un ar žiglu skatienu pār plecu pārliecinājās, ka atkāpšanās ceļš līdz guļvietai ir brīvs, bet tur zem spilvena atradās liels kolts.

— Esi sveicināta, ak, Sieviete ar Brīnišķīgajiem Ma­tiem, — Li Vana teica.

Taču viņa to teica savā valodā — valodā, kāuā runāja vienīgi sīkajā zemes stūrītī, — un svešās sievietes viņu nesaprata.

— Vai man neaiziet pēc palīgiem? — mis Gidingsa šļupstēja.

— Man šķiet, šī nabaga radībiņa ir nekaitīga, — misis van Vika atteica. — Bet tu apskati viņas zvērādu drānas, kaut arī tās ir noskrandušas, ceļojot nonēsātas un tam­līdzīgi. Tik tiešām unikāls eksponāts. Es tās nopirkšu sa­vai kolekcijai. Iedod, lūdzu, manu maisiņu, Mirtla, un sagatavo svarus.

Li Vana vēroja viņas lūpu kustības, tomēr vārdu jēgu nespēja izlobīt, un tad viņa pirmo reizi, mocīdamās ne­ziņā un nespēdama izšķirties, aptvēra, ka viņām abām nav itin nekādas iespejas sazināties.

Kaismīgi izjuzdama savu mēmumu, Li Vana plaši iepleta rokas un iekliedzās:

— Ak, sieviete, tu esi rnana māsa!

Asaras viņai ritēja pa vaigiem, tik ļoti viņa tiecās pēc tuvības ar šīm sievietēm, un aizlūstošā balss liecināja par bēdām, ko viņa neprata izteikt. Mis Gidingsa sāka trīcēt, un pat misis van Vika juta satraukumu.

— Es gribu dzīvot tā, kā dzīvojat jūs. Jūsu ceļi ir mani ceļi, un lai mūsu ceļi ietu kopā. Mans vīrs ir Kanims, Kanoe, viņš ir liels, viņš man ir svešs, un es baidos no viņa. Viņa taka ir visa pasaule, un gala tai nav, bet es esmu nogurusi. Mana māte bija līdzīga tev, viņai bija tādi mati kā tev un acis arī. Toreiz dzīve man bija jauka un saule spīdēja silti.

Viņa pazemīgi noslīga ceļos un nolieca galvu pie misis van Vikas kājām. Taču misis van Vika, Li Vanas kaismes sabiedēta, pakāpās atpakaļ.

Li Vana piecēlās kājās un aizelsdamās centās kaut ko pateikt. Taču neklausīgās lupas nespēja izveidot vārdus, kas izteiktu to, ko viņa izjuta, — ka viņa ir piederīga pie šo sieviešu cilts.

— Vai pārdot? Tu pārdot? — misis van Vika prašņāja, pēc augstāk situētu cilvēku paražas sākdama runāt lau­zītā šejieniešu žargonā.

Lai parādītu, ko vēlas, misis van Vika piedūrās Li Va­nas noskrandušajām zvērādām un tad iebēra trauciņā mazliet zelta smilšu. Viņa pamaisīja smiltis un kārdinā­dama ļāva dzelteni vizošajām strūkliņām sijāties caur pirkstiem. Taču Li Vana redzēja vienīgi šos pirkstus, bal­tus kā piens, skaisti veidotus, rožaino, dārgakmeņiem līdzīgo nagu galos pavisam tieviņus. Viņa pastiepa līdzās savu roku, sastrādātu un tulznainu, un sāka raudāt.

Misis van Vika nekā nesaprata.

— Zelts, — viņa drosmināja. — Labs zelts! Vai pār­dot? Vai mainīt pret mainīt? — Un viņa atkal pieskārās Li Vanas zvērādu apģērbam. — Cik gribi? Vai pārdot? Cik gribi? — viņa tincināja, braucīdama zvērādu pret spalvu, lai pārbaudītu ar dzīslām sašūto vīli.

Tomēr Li Vana bija tikpat kurla, cik mēma un svešās sievietes runai neveltīja nekādu vērību. Neveiksmes ap­ziņa viņu bija satriekusi. Kā pierādīt savu vienlīdzību šīm sievietēm? Jo Li Vana zināja, ka ir no vienas cilts ar tām, ka viņas ir asinsmāsas. Li Vanas acis satrau­kumā šaudījās apkārt pa istabu, ievērodamas gan mīkstos aizkarus gar sienām, gan sieviešu tērpus, gan ovālo spo­guli un smalkos tualetes nieciņus zem tā. Šie priekšmeti viņai šķita kā spoki, jo tādus viņa jau kādreiz bija re­dzējusi, un, kad Li Vana tos uzskatīja, viņas lūpas gluži neviļus veidoja vārdus, kas drebēdami lauzās no rīkles. Te viņā uzdzirkstīja kāda doma, un viņa tūdaļ sasparojās. Jābūt mierīgai. Jāvalda pār sevi, jo šoreiz nedrīkst būt nekādu pārpratumu, citādi… Li Vana sadrebinājās, ap­spiezdama asarainas elsas, un saņēmās.

Viņa uzlika roku uz galda.

— Galds, — viņa skaidri un uzsvērti izrunāja. Un vēlreiz atkārtoja: — Galds.

Li Vana palūkojās uz misis van Viku, un tā apstipri­noši pamāja. Li Vana aizelsās sajūsmā, taču piespieda savu gribu paklausīt un savaldījās.

— Pavards, — viņa turpināja. — Pavards.

Ar katru misis van Vikas apstiprinošo galvas mājienu Li Vanas sajūsma auga augumā. Brīžam stomīdamās un apklusdama, brīžam runādama drudžainā steigā — cik gausi vai ātri laimējās atcerēties aizmirstos vārdus —, viņa virzījās pa būdu šurp un turp, nosaukdama priekš­metu pēc priekšmeta. Pēdīgi viņa apklusa un izcīnītas uzvaras apziņa palika stāvam, stalti izslējusies, ar at­mestu galvu, nepacietīgi gaidīdama atzinību.

— Kaķis, — misis van Vika smiedamās teica un izsauca pa balsieniem, kā to dara bērnudārzā: — Ka ķis pe-li no-ķē-ris.

Li Vana svinīgi palocīja galvu. Nu pēdīgi šīs sievietes sāka viņu saprast. No šīs domas asinis saskrēja viņas bronzas krāsas vaigos, un viņa smaidīdama sāka jo spa­rīgāk māt ar galvu. ,

Misis van Vika pagriezās pret biedreni.

— Jādomā, kādā misijā sagrābājusi šādas tādas valo­das drumstalas un nu atnākusi palielīties.

— Protams, — mis Gidingsa nospurcās. — Kāda muļ­ķī te! Kavē tikai mums miegu ar savu plātīšanos.

— Bet es tomēr gribu dabūt šo virsjaku, kaut arī no­valkāta, tā tomēr ir meistarīgi darināta — lielisks pa- raugeksemplārs. — Viņa atkal pievērsās viešņai. — Mai­nīt pret mainīt? Tu! Mainīt pret mainīt? Cik gribi? Nu? Nu paklau — cik gribi?

— Varbūt viņa vēlētos kādu kleitu vai ko tamlīdzīgu, — mis Gidingsa ierosinaja.

Misis van Vika piegāja Li Vanai cieši klāt un ar zīmēm rādīja, ka grib mainīt savu apmetni pret viņas virsjaku. Lai būtu labāk saprotams, viņa satvēra Li Vanas roku un piespieda to pie mežģīnēm un lentītēm virs savām kuplajām krūtīm, bružādama viņas pirkstus pa audumu, lai taču sajūt, cik tas mīksts. Dārgakmeņiem rotātais tan- renītis, ar ko apmetņa šķēlums bija vaļīgi sasprausts, at- spruka vaļā, un tērpa priekšdaļa vienā pusē pavērās, at­segdama stingru, baltu, bērna mutītes neskartu krūti.

Misis van Vika aukstasinīgi novērsa nekārtību, bet Li Vana, skaudri iekliegdamās, sāka raustīt un plēst sava kažokādas krekla priekšpusi, līdz atklājās viņas krūtis — tikpat stingras un baltas kā Evelinai van Vikai. Kaut ko nesakarīgu murminādama un strauji žestikulēdama, viņa centās pierādīt šīm sievietēm, ka ir tām radniecīga.

— Jauktene, — misis van Vika piezīmēja. — Es jau tā spriedu pēc viņas matiem.

Mis Gidingsa šķebīgi nokratīja roku.

— Lepojas ar sava tēva balto ādu. Cik pretīgi! Iedod viņai kaut ko, Evelin, un liec, lai iet prom.

Taču otra sieviete nopūtās.

— Nabaga radībiņa, gribētos viņai kaut kā palīdzēt.

Ārpusē grants nošvīkstēja zem smagu kāju soļiem. Bū­das durvis tika plaši atrautas vaļā, un telpā stalti ieso­ļoja Kanims. Mis Gidingsa, šķizdama jau nāvi zobu galā, spalgi iebrēcās, bet misis van Vika viesi sagaidīja saval­dīgi.

— Ko tu vēlies? — viņa vaicāja.

— Kā klājas? — Kanims tūdaļ pieklājīgi atbildēja, tai pašā laikā norādīdams uz Li Vanu. — Pēc savas sievas.

Viņš pastiepa roku, bet Li Vana to atgrūda.

— Runā, Kanim! Pasaki viņām, ka es esmu …

— Pauvakānas meita? Nē, kāda gan viņām gar to daļa? Labāk jau pateikšu viņām, ka tu esi slikta sieva, jo aiz- lavījies no vīra guļvietas, kad tam miegs bija slēdzis acis.

Viņš atkal pasniedzās pēc Li Vanas, bet tā aizbēga no viņa pie misis van Vikas, lūgdamās nokrita tai pie kājām un tiecās apskaut tās ceļus. Tomēr lēdija pakāpās atpakaļ un ar skatienu deva Kanimam atļauju. Viņš satvēra Li Vanu aiz padusēm un piecēla kājās. Viņa pretojās izmi­sīgā neprātā, līdz Kanima krūtis aiz piepūles sāka smagi cilāties un abi cīnīdamies bija aizriņķojuši līdz pusistabai.

— Laid mani vaļā, Kanim! — Li Vana šņukstēja.

Bet viņš žņaudza sievas rokas locītavu, līdz viņa pār­stāja pretoties.

— Mazais putniņš ir atcerējies pārāk daudz, un no tā rodas nepatikšanas, — viņš iesāka.

— Bet es taču zinu! Es zinu! — viņa to pārtrauca. — Es redzu cilvēku sniegā, tik skaidri kā nekad agrāk es redzu viņu rāpojam uz ceļgaliem un balstāmies uz rokām. Bet mani, mazu bērniņu, viņš nes uz muguras. Un tas notika pirms Pauvakānas un pirms tā laika, kad es sāku dzīvot sīkajā zemes stūrītī.

— Lai arī tu zini, — viņš atbildēja, ar varu vilkdams sievu uz durvju pusi, — tomēr tu nāksi man līdzi gar Jukonu un visu aizmirsīsi.

— Nekad es neaizmirsīšu! Tik ilgi, cik ilgi mana āda būs balta, es to atcerešos!

Viņa izmisumā ieķērās durvju stenderē un pēdējo reizi, palidzību lūgdamās, pavēras Evelinā van Vikā.

— Tad es piespiedīšu tevi aizmirst, es, Kanims, Kanoe! Viņš atrāva Li Vanas pirkstus no stenderes un kopā ar viņu izgāja ārā uz takas.


Загрузка...