Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.
Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!
Maksimilians Vološins
Odams, protams, nenoticēja Lilitas stāstam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.
Viņš atgriezās domīgs un samulsis: neviens nebija aizticis skudru apgrauzto trusīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…
Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aizlauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no nejauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, tagad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzītes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga siltasiņu dzīvnieku smaržai.
Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet viņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārtikas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zaudējusi vērtību.
Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietumis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no miglas izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.
Visapkārt bija ierastā pasaule, kas neizraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi viņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka izsīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.
Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, izdarījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis agrāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūtrāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc izšaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.
Odams joprojām maksāja meslus aizliegumiem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.
Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.
Dažkārt arī sapņi ir visai smagi: cilvēks burtiski salīkst zem to smaguma. Pārdzīvojot tos klusībā, citu pēc cita, šķiet, varētu šo nastu atvieglot? Tomēr ne! Iztēlē pārdzīvots sapnis nebūt nenobāl, neizgaist, neremdē slāpes. Tas neatlaidīgi tiecas iemiesoties dzīvē un tikai tad, kad ir tapis par īstenību, atkāpjas un dod vietu nākamajam.
Lilita atvērtu muti kampa gaisu; ar lielām pūlēm viņa savaldījās, lai pa galvu pa kaklu nemestos prom. Viņa jau vairākas reizes bija redzējusi briesmoņus, bet vienmēr iztālēm, aizslēpusies starp akmeņiem, pieplakusi zālei. Tagad tie bija viņu pamanījuši. Tur nebija nekādu šaubu.
Tas, kas pavērās viņas acīm, sniedzās pāri līdzšinējās pieredzes ietvariem. Viņas tumšais prāts darbojās ātri, sasaistot analogu gadījumu virkni, stiepjot vienojošus pavedienus starp svešiem priekšmetiem. Viņa sastinga, šajās gaidās reizē bija arī galvu reibinošs skrējiens: viņa tuvojās nezināmajam.
Un arī nezināmais tuvojās viņai. Tas spēra soli, vēl vienu. Apaļā acs, kas aizņēma pusi galvas, griezās uz viņas pusi. Tad Lilita ieraudzīja, ka acs ir caurspīdīga un aiz tās redzami svešādi vaibsti ar citādām, mazākām acīm, kas līdzīgas cilvēka redzokļiem, kaut arī to forma un šķēlums ir neparasts.
Lilitu neko daudz nemulsināja tas, ka svešinieka āriene atšķiras no ierastajiem ciltsbrāļu vaibstiem. Civilizācijas rītausmā cilvēks bija mazāk saindēts ar aizspriedumu indi. Viņš vēl ieņēma tik sīku vietu pasaulē, ka nejutās kā monopolists, viņam neienāca prātā piedēvēt savas tieksmes visam pastāvošajam, katru dienu viņš saskārās ar ko jaunu: zvēri un augi, cits par citu savādāki, aizslīdēja garām cilvēka vērīgajam skatienam kā pilntiesīgi Zemes iemītnieki.
Kādēļ lai Lilitu satrauktu tas, ka Bez- vārža acis sedza nevis plaksti ar skropstu ēnojumu, bet gan blīvas plēvītes, kas sa- kjāvās? Ka viņa piere bija kaulaina un plata, galva — liela un augums — drukns?"
Tāpat arī vēlāk Lilitu sevišķi nepārsteidza stāsts par to, ka zvaigznes ir apdzīvotas. Mežoņa lētticība spēj vienā rāvienā pārvarēt jebkādu bezdibeni. Kamēr apziņā sarežģītais un vienkāršais ir līdzvērtīgi, nekas to nespēj sevišķi satricināt.
Piesardzīgi, kaut arī bez sevišķas mulsas, Bezvārdis un Lilita tuvojās viens otram; viņš zināja par Visuma iemītniekiem ļoti daudz, viņa nezināja nekā, — tas viņus tuvināja. Viņi ieurbās viens otrā skatieniem, kas bija intereses pilni.
Lilita mazliet pasmaidīja: svešie bieži un labprāt smējās, to viņa bija noskatījusies no savām slēptuvēm. Taču viņa pirmo reizi juta uz sevi vērsto svešinieka skatienu — tajā bija kas saistošs, gandrīz vai paralizējošs. Vēl nesaprazdama, vai tas liecina par briesmām vai sola draudzību, viņa mēģināja no tā atbrīvoties. Viņas lūpas sakniebās kā spēcīgā sasprindzinājumā.
Bezvārža skatiens tūlīt palaida viņu vaļā. Atbrīvojusies no neredzamās cilpas, Lilita izslējās.
— Svešie! Kurp jūs ejat? — viņa skaļi teica, cenzdamās savaldīt neviļus trīcošos pirkstus. — Šeit nav jūsu medību vietas. Kalni un meži negrib jūs!
Bezvārdim Lilitas balss šķita tīra un dzidra. Viņš labi zināja, ka skaņa nav nekas cits kā gaisa viļņu svārstības noteiktā frekvencē. Magnētiskā lauka viļņus var uztvert kā gaismu vai radiostarojumu. Un tomēr viņš nebija dzirdējis šādas skaņas.
Viņš apjucis atskatījās — visapkārt bija vientulīgs klajums, kurā auga tikai meža puķes, — ne tās, kas cieši pārklāj noras, kāri un steidzīgi savijot stiebrus un saknēm grūstoties tumsā. Tās bija puķes, kas aug vienatā — katra saskatāma iztālēm. Vējš tās glāsta nevis vienaldzīgi, visu baru reizē, bet gan parotājas ar katru ziediņu atsevišķi. Ja milzīgais mēļais zvaniņš spētu skanēt, tad droši vien viņam būtu Lilitas balss. Tā nebija ne plūstoša, ne samtaina, tā tīri un skaidri skandēja katru zilbi — tāda šķita Lilitas balss Bezvārdim, laolietim, klausoties tajā pirmoreiz.
Vajadzēja gūt priekšstatu par Zemes iedzīvotāju valodas kodu. Ātrumā, bez speciālas iekārtas palīdzības, tas nebija iespējams. Kādreiz arī uz Laolas-Lialas valoda bija organizējošs faktors. Domāšanas ābeces posms pagāja: ar laiku radās uzskats, ka runa bremzē kontaktu, tāpēc radās citas sazināšanās formas, kas ļāva iztikt bez vārdiem. Bezvārdis saprata, ka sastaptās Zemes meitas valoda ir primitīva, taču viņš nezināja tās atslēgu. Vajadzēja viņai kaut kā atbildēt, lai neaizbaidītu viņu un iekarotu uzticību.
Viņš jocīgā rīkles balsī izrunāja pirmo vārdkopu, kas neviļus bija iespiedusies atmiņā:
— Svešie kurp …
Sākumā Lilita uzmanīgi raudzījās viņam mutē, Tad nopūtās un neizpratnē palieca galvu sānis. Gurzguļojošā rīkles skaņa atkārtojās.
— Svešie kurp, — vēl centīgāk sacīja laolietis.
Beidzot viņa pazina izkropļotas tabundas valodas skaņas. Vai, cik tie briesmoņi jocīgi! Viņi neprot runāt?! Lilita piemiedza acis un uzmeta gudrajai Visuma būtnei iecietīgu, aizbildniecisku skatienu…
Patiešām, no viņas viedokļa laolieši vēl ilgu laiku bija tālu no pilnības: viņi neprata visvienkāršākās lietas. Viņi taču, piemēram, nesaprata tabundas valodu: vārdus iemācījās ar grūtībām. Bet Lilitai ne prātā neienāca, ka pastāv arī citas valodas, ne tikai tā vien, ko zināja viņa.
Laoliešiem jau sen nevajadzēja rēķināt: viņu vietā visu darīja mašīnas. Uguni viņi pazina tikai teorētiski. Reiz viens no viņiem iebāza roku ugunskurā. Lilita smējās, bet tad pielika pie apdegušās vietas mīkstu lapu, vēsu un miklu — sāpes norima. Laolietis gandrīz vai bērnišķā ziņkārē uzlūkoja savu izdziedināto ādu.
Kā gan tabundas meita varēja zināt, ka viņai nepazīstamā Laola-Liala jau dzīvo fotonu laikmeta beigu posmā, ar kuru salīdzinot, kodoltermiskais posms varētu likties kā akmens laikmets? Savā augstprātībā laolieši arī kustību pa gaismas staru uzskatīja tikai par verdzisku pakļaušanos laiktelpas liekumam. «Bet kur ir eksplozija?» viņi nepacietīgi sauca. «Kur dumpis, kur smadzeņoto meklējums?» — «Straume palīdz kuģim, būtu nesaprātīgi atteikties no tās,» sprieda pieredzējuši debesu stūrmaņi. «Tomēr,» citi iebilda, «nevar taču peldēt ar fotonu plūsmu, kas paklausīgi apliec gravitācijas laukus. Vai nebūtu laiks savaldīt arī noteiktā virzienā plūstošo laika straumi?» … Tā laoliešu priekšā pavērās vēl viens bezdibenis: abpusējs makro- un mikropasaules bezdibenis…
Lilita to visu nevarēja zināt. Viņa to uztvēra visai pavirši. Un tomēr viņa ne tikai uzkrāja zināšanas, bet arī pati mācīja lao- liešus. Viņi sen bija pieraduši pie mehānismu paklausīgā spēka un pirmoreiz apbrīnoja kailu cilvēka roku veiklību un visvarenību. Viņus aizrāva muskuļu darba pirmatnējais prieks. Viņi, kas spēja ar zibeņātru stara triecienu iznīcināt mērķi jebkurā attālumā, tagad meta akmentiņus kokā vai mēģināja trāpīt lidojošu putnu. Jāatzīst: viņi bija sevišķi neveikli — un tik skaļi smējās paši par sevi!
Pārākuma sajūta, kaut vai sīkumā, atbrīvoja Lilitu no bailēm; spēle starp viņu un laoliešiem bija godīga: viņi mainījās lomām! Viņa jutās līdztiesīga, un tas taču ir pirmais solis uz uzticēšanos.
Lilita neskaidri jauta, ka Bezvārža valoda atšķiras no viņas pašas un Odama valodas, kaut gan tagad viņi lietoja vienus un tos pašus vārdus. Starp citu, Bezvārdis ar katru reizi vērta savu valodu sarežģītāku, priekšmetu nosaukumi virknējās neparastos savienojumos. Lilitas bezrūpīgā piere sarau- cās — tik ļoti viņai gribējās visu saprast.
Neuzticība gaisa ar katru dienu. Nemanot pienāca laiks, kad viņa pilnīgi atvēra Bezvārdim savu dvēseli ar to vienīgo uzticēšanos, ko bērns jūt pret māti, kad vēl nav atņemts no krūts …
Sajuzdama, ka aizvien vieglāk un vilino- šāk ir klausīties Bezvārdī, viņa ar īgnumu atskārta, ka Odamam, gluži otrādi — aizvien grūtāk ir aptvert, par ko runā viņa pati, Lilita, kaut gan viņi vienmēr lietoja vienādus vārdus …
Kad viņa pirmoreiz atveda Bezvārdi pie alas, Odams tā nobālēja, ka izskatījās gluži pelēks.
— Viņi nav mums līdzīgi, — viņš čukstēja, — vai viņi ir atnākuši no pasaules viņas puses?
Lilita sāka smieties. Bet Odams kļuva aizvien drūmāks. Viņi vēl dzīvoja kopā un laiku pa laikam bija tuvi viens otram, kaut gan tai pašā laikā strauji attālinājās kā divas no kopējā avota iztecējušas upes, kuras šķir kalnu grēda.
Bezvārdis strādāja kā vīndaris — viņš it kā vēra vaļā tukšas krūkas un pildīja tās. Tas bija darbs ar Lilitas smadzenēm.
Viņš tās piepildīja ar jēdzieniem. Tadpār- vērtās par audēju un drēbnieku; savienoja jēdzienus ar pavedieniem: ciešāk, biežāk… Savija kopā — radās audums. Viņš drosmīgi graizīja to, veidoja tēlus, izdomu, pieļāvumus, — radīja veselu domas Visumu.
Bezvārdis it kā stāvēja pie saprāta šūpuļa. Tomēr viņš vairs nebija tikai labsirdīgs novērotājs: viņā pašā brieda pārmaiņas. Aizvien vairāk viņam derdzās laoliešu garīgā augstprātība.
Bezvārža sfēriskās acis, kas laistījās dzeltenos un smaragdzaļos toņos, uzmanīgi vēroja Zemes dzīvi. Viņa acis redzēja «ātrāk» nekā Lilitas acis; tas, kas Lilitai šķita nepārtraukts stars, Bezvārdim likās sarežģīta pulsācija. Lai viņš ieraudzītu nepārtrauktu gaismas staru, bija nepieciešama simtreiz lielāka uzliesmojuma frekvence — it kā noteiktā laika vienībā viņam būtu vairāk mirkļu. Bet viņš atcerējās, ka uz Zaļā Biķera bija baidījies no ūdens, kamēr Elilai piemita «virsējā» un «apakšējā» redze: viena bija piemērota gaisam, otra — ūdenim. Viņa skaidri saskatīja to, kas Bezvārdim šķita tikai miglaina ēna.
Tomēr klusībā Bezvārdis bija lepns: viņš, svešinieks Zemes virsū, varēja krēslā saskatīt smalkas krāsu nianses, kamēr Lilita kļuva kā akla: viņas acu priekšā viss saplūda pelēkā miglā. Tikai saules spozme atdeva viņai redzes asumu — saule, kas no rītiem apžilbināja Bezvārdi ne tikai ar to staru plūsmu, ko redzēja Lilita, bet arī ar ultravioleto staru griezīgo gaismu. Sveša saule, sveši stari!
Cik daudz to viņš bija skatījis savos klejojumos! Viņam tikai vajadzēja pievērt acis, un viena aina sekoja otrai. Pār robotām, nedz lietus, nedz atmosfēras strāvojumu ne- noslīpētām klintīm nolaidās zaļganbalti sabiezējušu gāzu mirguļi: galaktikas spirāle, kas likās tik tuva, it kā tā būtu planētas apgaismojuma galvenais avots. Bet zem tās — stiklains tuksnesis ar caurspīdīgām zaļganām lodēm — kristāliskā pasaule. Ar baltu liesmu deg zvaigzne, kas tuvumā izdveš neciešamu karstumu, bet no šejienes šķiet tāla un auksta.
Vai arī tumša saule ar aveņkrāsas apmali, kas apkārtējās debesis krāso sārti violetas. Gaismas lidaparāts paceldamies atstāj virs planētas dzeltenu caurspīdīgu gāzes strūklu. Mežonīga, nederīga pasaule!
Citām planētām gaismas lidaparāts tuvojās strāvas spēklauka aizsarggredzenā. Lokveidā, kā pa neredzamas lodes virspusi, virs tām klejoja zaraini zibeņi. Dažbrīd tie saplūda vienlaidu straumēs, veselās izlādējušos lādiņu upēs. Sīs nāvējošās varavīksnes, mānīgi zilas, vilinošas, plūda un plūda gar kuģa bruņām, nedzirdami uzliesmodamas un izdzisdamas.
Arī hermētiski noslēgtajā skafandra galvas daļā bija aizbīdnis. Kopš vairāki laolieši bija zaudējuši redzi, neuzmanīgi pagriezdamies pret spīdošu ķermeni, aizbīdnis piederēja pie kosmonauta obligātā tērpa. Pat lidojot prom no gaišzilās saules, viņi tagad piesardzīgi pētīja tās vainaga ceriņ- krāsas rakstus un starus, kas kā izsmidzi- nāta ūdens šalts atspoguļojās gaitu paātrinošā gaismas lidaparāta rēgainajā astē. Bet pašas oldzeltenās, nokaitētās, mirdzošās zvaigznes dzīlēs peldēja violeti sabiezinājumi, ko no divām pusēm apspīdēja drūma gaisma. Gāzes burbuļi plīsa un piepūtās — milzīgi kā veselas planētas! Tie šķita ārkārtīgi viegli.
Kad Laolas-Lialas milzīgais starpgalak- tiku kuģis, iedziļinoties Piena Ceļā, sasniedza mērķi, galaktikas spirāļu skaits kļuva par vietas apzīmējumu: vairāki gaismas lidaparāti atstāja kuģa bortu piektās spirāles plaknē, citi — trešās spirāles vertikālē.
Bezvārža grupai vajadzēja pētīt izplatījumu triju zvaigžņu apvidū. Saule bija pēdējā no tām. Izrādījās, ka pirmajām divām zvaigznēm nav planētu sistēmas.
Viņu lidaparāts kādu laiciņu riņķoja virs Jupitera, bet nenolaidās: radiācijas josla ap to bija simts triljonus reižu spēcīgāka nekā ap Zemi. Viņus nesaistīja arī Saturna gredzena bluķis — zaļgarfdzeltena un pelēkvio- leta ledaina planēta, kas traucās pa izstieptu elipsi. Kādu laiku viņi pavadīja ar izkusušu vulkānisku stiklu klātajos Venēras līdzenumos. Viņi daudzreiz vēroja, kā kvēlo viltus saules virs Marsa: tā ledus kristāliņiem piesātinātā atmosfēra, laužot gaismu, radīja dīvainu, gandrīz baismu krāsu efektu.
Visos aprēķinos laolieši ievēroja «nezināšanas koeficientu» — zināmu nolaidi attiecībā uz tiem spēkiem, kas vēl nav iepazīti. Kā šāds «brīnumu koeficients» reiz viņu priekšā iznira Zeme ar vētraino dzīvi uz tās un blīvo atmosfēru tuksnesīgā kosmosa vidū. Tas bija triumfa brīdis.
Neparasti spēcīga smadzeņotajā ir tieksme sasniegt. Bauda, ko dod vara pār zvēru vai mašīnu, spēj sniegt atalgojumu par visām pārdzīvotajām briesmām un ilgajiem pūliņiem. Piepildījuma mirklis ietver sevī tik daudz, ka pats laika jēdziens paplašinās, sasniegums kļūst vienāds ar ilgumu.
Bezvārdi joprojām pārsteidza dzīvības sīkstums uz Zemes.
Tajos tālajos laikos, kad Saulei bija grūti izlauzties cauri smacīgajai atmosfērai, zili zaļie ūdensaugi varēja uztvert visus redzamos spektra starus. Sūnai, kas aug alās, piemīt spēja gandrīz pilnīgā tumsā savākt izkliedētas gaismas kripatas un ar šūnu lēcām vērst staru uz hlorofila graudu. Papardes vispār aug pustumsā, bet senie kukaiņi dziļi augsnē paši veidoja ap sevi mitru, ogļskābes piesātinātu atmosfēru — neviena no mūsdienu sugām nevarētu tajā dzīvot.
Bezvārdim šķita, ka dzīvība nekad nav bijusi akla. Protams, radusies uz Zemes, tā meklēja ceļus taustīdamās: ne kokiem, ne zivīm, ne cilvēkiem taču vēl nebija analoģijas.
Pētot apkārtējo, Bezvārdis sprieda, ka sākumā Zemes būtnēm skatījuma rakurss bijis ierobežots. Tomēr dažas no tām mēģinājušas it kā «pārraut» telpu: delfīni ienira dzijumā un uzpeldēja virspusē, pērtiķi ložņāja pa kokiem no saknēm līdz galotnei — tiem pasaule bija ieguvusi papildu dimensiju. Pēc tam dzīvā būtne pamēģināja «pārvietot» pašu telpu ap sevi: nevis tuvoties barībai, bet tuvināt to sev — noplūkt augli un pielikt pie mutes.
Lai šī bioloģiskā revolūcija varētu notikt, vajadzēja izveidoties īpašam orgānam.
Daba ilgi eksperimentēja, degunu izstiepa par snuķi, radīja rokastainus pērtiķus, kamēr apstājās pie priekšējām ekstremitātēm.
No kurienes tad sākās cilvēks? Vai tas notika tad, kad viņš paņēma rokās akmeni un ar to pārsita riekstu? Vai vēlāk — kad viņš pirmo reizi uzskrāpēja rotājuma greizās līnijas? Vai vēl daudz vēlāk, kad viņš tā kā Lilita neskaidri izjuta bailes no nāves, žēlumu pret dzīvo, mūžseno sevis iepazīšanas traģēdiju?
Un vai Zemes smadzeņotais bija ilgstošas evolūcijas kronis? Vai arī tikai senā pērtiķa laimīga mutācija, kurš reiz cīnījās ar kalnu lauvu un ieņēma tā alu ar paaugstinātu radiāciju Zemes vētraino pirmatnējo laiku atlieka? Varbūt šī radiācija izraisīja nejaušu ģenētisku lēcienu?
Bezvārdim bija pārāk maz laika pētījumiem. Tā bija lemts, ka Zeme viņam palika kā uz neilgu laiku dabūta grāmata. Tā viņu aizrāva ar pašu pirmo lappusi — viņš lasīja un lasīja, viņa priekšā pacēlās veseli uguns kontinenti… Tomēr viņš* šo grāmatu nepabeigs. Viņam paliks atmiņas un minējumi: viņš varēs domās šķirstīt lappuses, zīlējot, kas palicis neizlasīts. No kurienes, no kādas tumsas tu, Lilita, atnāci uz savu Zemi?…
— Vai tad tu neredzi un nejūti? — reiz jautāja Lilita, ar baudu ievilkdama nāsīs gaisu.
— Esmu aizmirsis, — Bezvārdis vainīgi atsaucās. — Es tik ilgi lidoju kosmosā. Bet tagad, kopā ar tevi, atceros visu no jauna.
Viņi stāvēja zem koka ar tumšsārtiem zariem, kas izplatīja agra rudens balzamisko smaržu. Tā bija sūra un izteiksmīga kā roku pieskāriens. Bezvārdis domīgi raudzījās uz Lilitu: viņai šķita, ka no visurienes plūst stari, kamēr viņš redzēja gaismu, bet nejuta prieka. Pārāk vecas planētas bērns, viņš neizjūta laimes trīsas — bērnišķas, kā paradīzē. Tās pārņēma Lilitu, Zemes iemītnieci, līdzko viņa saskārās ar visu esošo. Viņš skatījās un saprata, bet viņa baudīja prieku.
Laolietis dziļi ievilka elpu, aizmirsis, ka pats nav dzimis, lai baudītu šo smaržīgo, blīvo atmosfēru. Ja nelietotu dažus mākslīgus paņēmienus, viņa plaušas būtu sadedzinājis sabiezinātais skābeklis, kas svilināja kā uguns. Viņš allaž pa pusei pievēra savas milzīgās acis — uz Zemes bija pārāk daudz gaismas. Šķita, pat spektra stari šeit lūst spilgtāk.
Bet blakus stāvēja Lilita. Viņus šķīra veseli gadu tūkstoši, civilizāciju bezdibenis. Taču viņa nekā nezināja par to. Zināja vienīgi viņš.
Viņa basām kājām stāvēja uz savas jaunās planētas, un acis — pelēkas, iegarenas — vērīgi lūkojās apkārt. Viņas pasaule bija vienkārša. Tālumā pār rudiem pauguriem kūpēja zili mākoņi.
— Ak tu, spārnotā būtne! — Bezvārdis nočukstēja.
Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka viņa priekšā ir mežone. Sajūsmināts, laimīgs viņš tīksmi izjuta savu nevilšo mazvērtību viņas priekšā. Arī laime ir dramatiska. Līdzīgi baltajai krāsai tā veidojas no veselas nesaderīgu spektra krāsu plūsmas.
Divu ceļš vienam pie otra nav vienkāršs. Tas ir gandrīz tikpat tāls un līkumains kā tukšumā lidojošām zvaigznēm.
Laolietis izdarīja kaut ko Lilitai nesaprotamu. Viņš tuvināja viņai savu seju. Tas nebija ne ar ko salīdzināms: Bezvārža lūpas piespiedās viņas lūpām! Kādu sekundes daļu Lilitai likās, ka viņš grib iekost: kādēļ gan citādi vajadzētu tuvināt muti? Tiesa, viņa bija paspējusi pamanīt, ka tajā
nav zobu, toties cietas plāksnītes, kas var saspiest ādu.
Viņa grasījās atkāpties un aizsargāties. Viņai rokas bija spēcīgākas nekā Bezvārdim — to nu viņa zināja] Ja vien viņš nelaidīs darbā kādu maģisku lietiņu, kas līdz šim būtu bijusi ļaunprātīgi noslēpta.
Taču viņš nebūt negribēja nodarīt viņai sāpes, tikai nekustīgi stāvēja tai pašā dīvainajā, nedabiskajā pozā, un, ja Lilita nejustu, cik strauji pukst Bezvārža sirds, viņa nodomātu, ka viņš ir aizmidzis.
Tiešām, likās, ka Bezvārdis guļ — viņa acis nevērās vajā. Šķita, ka galva viņam tūlīt noripos no pleciem — Lilita pieturēja viņa pakausi. Tā bija viņas pirmā kustība. Bezvārdim izlauzās neskaidra skaņa, līdzīga vaidam, taču viņš tūlīt atmeta galvu, un viņa ieraudzīja pārvērtušos seju. Sajā brīdī viss bija neparasts: silts vilnis applūdināja viņas sirdi.
— Tev nav bailes no manis? — viņš nočukstēja.
— Man ne 110 viena nav bailes, — Lilita atsaucās, viegli notrīcēdama.
Viņš kaut ko teica savā valodā. Lilita nesaprata. Viņas valodā tāda vārda laikam nebija. Taču viņš atkārtoja atkal un atkal un izskatījās lēnprātīgs kā cilvēks, kas nav piedalījies kopīgās medībās, bet tagad stāv pie ugunskura, veltīgi gaidīdams, ka viņam atmetīs paliekas.
Ciltī valdīja bargs likums: kas negāja medībās, tas nesaņēma savu daļu. Un tomēr Lilita reiz noslēpa dūmos apkvēpušu gaļas gabalu ar kaulu tādam atstumtajam. Bet viņa skatiens, kas bija līdzīgs notrenkta zvēra skatienam, piepeši pārvērtās: viņš izrāva kaulu meitenei no rokām un triumfēdams aizskrēja prom. Uz Lilitu viņš vairs nepaskatījās; tabundas ļaudis nezināja, kas ir pateicība.
Bet laolieša sejas izteiksme palika laipna un uzticības pilna. Viņš joprojām gaidās uzlūkoja meiteni.
Piepeši Bezvārdis tvēra ar roku pie krūtīm. Seja nomelnēja, vaigi iekrita. Viņš dīvaini raustījās elpas trūkumā un tai pašā laikā ar plaukstu spieda ciet degunu un muti, it kā pats gribētu apgrūtināt elpošanu. Lilitas acu priekšā viņš slīga lejup kā zāle, kas nokalst spēcīgā svelmē. Tas izskatījās kā ļauna burvība. Meitene taču nevarēja zināt, ka gluži vienkārši pārstājis darboties ferments, kas ļāva laoliešiem bez kaitīgām sekām elpot Zemes atmosfēru, neuzģērbjot skafandru.
Cilvēkam dzīvības un nāves robeža vienmēr šķiet drausmīga. Jebkurā attīstības pakāpē ir nepanesami grūti apzināties, ka tey pašam līdzīgā kustīgā un siltā būtne acu priekšā kļūst auksta un nekustīga.
Sākumā Lilita pārbijās, tad pēkšņi iesvē- lās žēlumā. īsi iekliegušies, viņa pacēla Bezvārdi uz rokām. Milzīgās acis bija pārgrieztas, lūpas gluži pārogļojušās. Viņa skrēja palēkdamās, nesdama laolieti uz muguras kā zvēru mātīte ievainotu mazuli.
Lielā ola bija netālu. Lilita iegrūda Bezvārdi iekšā, ielīda pati un aizcirta vāku.
Taču ola palika nekustīga un nedūca, tricinot visu ķermeni, kā tas bija ik reizi, kad Lilita iekāpa tajā pēc Bežvārža. Tomēr vāks cieši aizvērās un pats vairākas reizes pagriezās. Tūlīt iedegās vāja, iepelēka gaisma, bija jūtams, ka kaut kas notiek ar gaisu: laolietis sāka elpot vienmērīgāk, viņa ādas melnā nokrāsa lēnām sāka izzust. Tomēr puspievērtajās acīs vēl neatspoguļojās saprāts. Toties Lilita sajuta rīklē kodīgu sausumu. Viņa elpoja aizvien ātrāk un ātrāk kā smiltīs izsviesta zivs. Acu priekšā virmoja dzelteni un violeti apļi.
Kā ikvienam mežonim, viņai bija paniskas bailes no jebkura nespēka. — Ja es tagad aiziešu uz pasaules viņu pusi, — Lilitas galvā pavīdēja neskaidra doma, — neviens nevarēs Bezvārdi glābt.
Lilita sasprindzināja — nē, ne jau atmiņu — tā viņai bija lieliska: viss, ko meitene reiz bija redzējusi, palika prātā uz visiem laikiem, — bet gribu — gribu, kas ir rīcības svira.
Ar drebošu roku Lilita pieskārās vadības pultij. Viņa, protams, nesaprata, ko īsti dara, bet precīzi atkārtoja svešas kustības tajā secībā, kādā tās bija iespiedušās viņas smadzenēs.
Ola nodrebēja, arī uz Lilitas stāvu pārgāja tās trīsas. Atskanēja vienmērīga dūkoņa: viņi pacēlās gaisā. Lilita grozīja rokturi tikmēr, kamēr šaudīgā bultiņa uz baltā diska nebija nostājusies tieši tādā stāvoklī, kādā bija nesen, kad Bezvārdis veda viņu pie «visas rokas» (tā viņa klusībā vēl arvien sauca piecus laoliešus).
Ola traucās ātri, bet Lilita jau ar nagiem plosīja vaigus un locījās elpas trūkumā, jo iekšā viņai kaut kas spieda. Pelēkā gaisma, kas kabīnē kļuva aizvien spilgtāka, šķita dziestam.
Tikai griba un apbrīnojamā dzīvnieciskā atmiņa neļāva kļūdīties: viņa aizvadīja olu līdz gaismas lidaparātam!
Laolieši — tolaik pie kuģa bija divi no viņiem — ieraudzīja, ka lidošanas kapsula met kūleņus, kā piedzērusi streipuļodama neredzamās grambās, un tūlīt ieslēdza tālvadības sistēmu. Pakļāvusies saprātīgai gribai, olas gaita izlīdzinājās, un tā laimīgi nolaidās. Atskrūvējuši vāku, laolieši izvilka abus nesamaņā esošos ārā. Lilitu viņi atstāja zemē, bet Bezvārdi steigšus ienesa kuģī: viņš tiešām bija stipri saindējies ar Zemes gaisu.
Ja Lilita nekavējoties nebūtu ienesusi viņu olā, kur bija Laolas-Lialas atmosfēra, Bezvārdis jau būtu miris.
Un otrādi — Lilita kabīnes gaisā, kas saturēja maz skābekļa, bija saindējusies ar tvanu, vēl mazliet — un arī viņa būtu varējusi nomirt elpas trūkuma dēļ.
Starp citu, laolieši ilgi nezināja, kas īstenībā bija noticis. Viņi domāja, ka olu vadījis pats Bezvārdis, un sākumā uzskatīja viņa stāstu par murgiem. Kā gan viņš varēja zaudēt samaņu uz Zemes, ja lidaparāts bija pacēlies gaisā un lidojis precīzi, nenovirzīdamies no kursa?
Kad viņi gribēja iztaujāt Lilitu, meitenes vairs nebija. Viņa bija atguvusies un aizgājusi — ar smagu galvu, neskaidru rūgtumu sirdī, nervu sasprindzinājuma izmocīta. Kurp? Vai tad viņa zināja — ola bija aiznesusi viņu uz citu pasaules daļu.
—1 Jūs Lilitu bezpalīdzīgu pamētāt zemē? — Bezvārdis iesaucās, tikko atģidies.
Pārējie neizpratnē skatījās viņā.
— Tavu dzīvi izšķīra minūtes. Mēs nevarējām domāt par citu.
Neapšaubāmi, viņi bija taisnīgi radījumi, pat pašaizliedzīgi, kad prasīja darbs, un, protams, bezbailīgi un uzticami līdz galam. Bet viņiem galīgi trūka līdzcietības. Bezvārdis, ielūkodamies viņu skaidrajās, stingrajās sejās, sajuta krūtīs saltumu.
Laolieši uz pirkstgaliem atkāpās, cenzdamies netrokšņot un saskatīdamies. Viņš vēl bija tik vārgs! Tā arī nevarēja saprast: kādēļ Bezvārdim ievajadzējās iebāzt lidaparātā šo iedzimto, kā viņš pabeidza lidojumu, atrazdamies gandrīz šoka stāvoklī, un kādēļ noliedza, ka sēdējis pie vadības pults?
Saule svilināja pārāk stipri. Lilita piecēlās no zāles. Tālumā balsnēja lidaparāta milzīgais ķermenis, neciešami spīdēdams vertikāli krītošajos saules staros. Otrā pusē vilinoši zaļoja mežs.
Viņa klimta pa pusdienas svelmē nokaitušo savannu, saule smagi kā svins spieda pakausi. Miesu pārklāja lipīgi sviedri, nāsis, šķiet, nespēja ievilkt ne malciņu gaisa. Noļukušās plaušu plēšas strādāja ar milzīgu piepūli.
Tālumā veseliem bariem skrēja dīvaini dzīvnieki — kupraini, ar sagrieztiem ragiem vai arī plankumaini, ar nesamērīgi izstieptiem kakliem un mazām galvām — tie meklēja patvērumu biezoknī.
Lilita uzdūrās takai, kas veda uz zvēru dzeršanas vietu, un, aizmirsusi piesardzību, gāja uz priekšu, jo slāpes bija negantākas nekā bailes. Viņa gandrīz nepamanīja, ka ir nonākusi meža dziļajā, zaļajā krēslā, ko rotā spilgti puķu dārgakmeņi; no tieviem, līkiem stiebriem kā zelta lietus krita lejup zied- pumpuru virknes, siltos iztvaikojumos dega koši sarkani orhideju kausiņi; tauriņi un putni, tāpat kā augi, šeit neatzina citas krāsas kā tikai purpursārtu, zeltītu un smaragdzaļu.
Upes līcis veidoja niedrēm aizaugušu lagūnu, un gurdā lapotne valgi virmoja ūdens atspulgā. Ūdens putni, kas izskatījās pēc saulē balojošām spožām sniega pikām, nekustīgi blenza lejup: sīkas zivteles, zivju mazuļi, ūdens dzīvnieciņi bezbailīgi šaudījās starp viņu koraļļkrāsas kājām. Pelēks gārnis ar puķainiem, gar sāniem nolaistiem spārniem slēpās ogulāju krūmā; ogas sārtojās, gārnis, laikam pārēdies, laiski bikstīja tās ar knābi, dažreiz bez ziņkāres pievērsa apaļo aci saules mirdzā vizuļojošā, ogām piebērtā krūma atspulgam, ūdenī.
Lilita pieplaka pie ūdens un dzēra, dzēra bezgalīgi, kā dzer izmocīti dzīvnieki, nejūtot garšu, tikai valgmē spirdzinot apkaltušās lūpas, rīkli un barības vadu. Nespēdama atrauties, viņa gāja ūdenī aizvien dziļāk, kamēr nodriskātie zāles svārciņi piepūtās kā bura un, vēja rauti, klusi aizpeldēja pa straumi.
Pēkšņi kaut kas it kā iebelza pa Lilitas miklo pakausi: cilvēka skatiena noslēpumainais spēks piespieda viņu pagriezties. Viņa vēl juta sev pievērstu neredzamo skatienu, tas bija pilnīgi taustāms, it kā viņa kaut ko turētu plaukstās — no viņas krūtīm tūliņ izlauzās šausmu kliedziens.
Desmit soļu attālumā melns, plankumains zvērs kāri laka ūdeni — vai nu tas bija tikko pienācis, vai arī viņa to nebija agrāk pamanījusi. Ķermenis gorījās, kaķa galva sprauslādama pagriezās — un reizē ar Lilitas kliedzienu zvērs pieleca kājās. Tās bija garas, taisnas, spēcīgas kā atsperes. Zvērs gatavojās lēcienam. Bet cits ķermenis, līdzīgs melnam zibenim, izspraucās no brik- snāja, nošvīkstēja lidojoša šķēpa svilpienam līdzīgs troksnis — un zvērs pazuda aiz zaļās sienas.
Tas viss notika ātrāk, nekā krītošs akmens paspēj atsisties pret zemi. Seklajā ūdenī joprojām šaudījās sarkangalvainas zivis, bet laiskie pelēkie gārņi tik tikko kustināja knābjus.
Pārsteigtā Lilita apjukusi raudzījās visapkārt: šis mežs nebija līdzīgs nekam, ko viņa līdz šim bija pazinusi! Vai tad viņa tikko nebija redzējusi slaiku, ar biezu spalvu klātu zvēru; melnie plankumi uz viņa muguras veidoja pārtrauktas svītras? Vai gan desmit so|u attālumā no viņas nestāvēja melnādains cilvēks, turēdams rokā saliektu, ar stiegru savilktu zaru — ieroci, kas tabundas ciltij nebija pazīstams? Viņam bija plata seja ar lieliem vaigu kauliem, apaļš zods un uz priekšu izvirzīta apakšlūpa. Uz platajām krūtīm karājās pusmēnessveida akmens, kam viens rags bija nogludināts. Izspiedušies uzacu kauli vienādā mērā sejā viesa skarbuma un augstsirdības izteiksmi.
Tas viss bija noslēpumaini, neparasti, — ne no zvēra, ne no cilvēka nebija palikušas ne mazākās pēdas!
Glābjoša instinkta skubināta, Lilita metās meklēt izeju no šīs noslēgtās zaļās paradīzes — vai elles! — atpakaļ uz līdzenumu, vientuļi augošo koku pavēnī, pie zāles stiebriem, kas vējā dzied kā saspriegtas vēršu cīpslas …
Ceļu aizšķēršļoja liānu stīgrie taustekļi, milzu papardes ar cietām, vaskainām lapām, sēnes, sūnas, orhidejas, koki — nebija neviena zemes gabaliņa, ko nebūtu pārņēmis
alkatīgs, bezcerīgi samudžināts zaļš tīkls!
Dažbrīd viņa pieplaka ar ausi pie zemes un saklausīja tālu dunoņu, kas līdzinājās zemestrīcei, — tuvojās ziloņi, tāpēc vajadzēja nogriezties sāņus, lai pelēkie milži nesabradātu. Taču dzirde uztyēra arī bifeļu bara nagu skrapšķus — savanna bija kaut kur tuvumā.
Daudzreiz Lilita nespēkā apstājās. Cilvēkam jau nevajag nemitīgi dižoties ar drosmi. Kamēr viss rit ierastajā gaitā, viņš var dzīvot ar pusi spēka. Bet tad uzbrūk kaut kas agrāk nebijis, un ir nepieciešama drosmīga sirds, lai neapjuktu un uzvarētu.
Kad Lilita izkļuva no biezokņa, gaisma, gaiss, zeme — viss bija iedzeltens. Saule gan vēl nebija pilnīgi norietējusi, bet, aizslēpusies aiz vientuļa koka, veidoja mirdzošu putekļu vainagu ap tā plakanajiem, kārtainajiem zariem. Mākoņi lēnām peldēja uz apvāršņa pusi, uzsūcot šo gaismu, un paši it kā sakarsdami sāka trīsuļot. Neciešama spīduma cauraustas zilganpelēkas plēnes aizsedza gaismekli — zeme kļuva vēl dzeltenāka. Plēnes pamazām atvēsa, kamēr beidzot vakaros stājās sardzē blīvs rieta mākonis ar nevienādi apgrieztu malu, kas pēdējo reizi iedzirkstījās kā asmens.
Zālēdāju bari steidza uzmeklēt drošu atdusas vietu; to ēnas aizziba krūmājos, nagu dipoņa skanēja visās malās kā sienāžu sisi- nāšana. Savanna pamazām noklusa, gatavodamās miegam un aizsardzībai.
Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zaglīgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.
Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis klejoja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.
Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.
— Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!
Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinādamās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.
Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemiegusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bailes no apgaismojuma.
Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stāvēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.
— Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.
Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas skatiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpumaini bija uzradusies.
Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprindzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.
— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.
Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to nespētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.
Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vainadziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var likties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.
Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi paņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidaparātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saulstaros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.
Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir vesela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi neieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā neizzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemidzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pavadīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?
Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vibrāciju, toņa paaugstināšanos un pazemināšanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.
Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīstamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšējie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asinsvadus; neredzamas asinis aizplūda no Lilitas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.
Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja muskuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melodijā mijās spēks un grācija.
Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepildīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.
Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mūzikas stunda bija beigusies.
… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Lilitu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brītiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sarkanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.
Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs izskaistina smadzeņotā kustības un visu izskatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Lilita ir vienāda ar viņiem.
Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vajadzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lialas mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izziņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.
Kopā ar Lilitu Bezvārdī atdzīvojās runas instinkts, viņam gribējās izplūst atvieglojošā vārdu straumē. (Kādreiz to veltīgi gaidīja pacietīgā Elila …)
— Nabaga tukšās šūniņas! — runāja Bez« vārdis, viegli pieskardamies Lilitas pierei. — Klausies un nebrīnies ne par ko. Es zinu, ka tas viss nogulsies tavā apziņā kā sapnis. Lai tas arī paliek sapnis — kaut tikai paliktu!
Pārdomu klusums, klusums lidojumā … tu to nesapratīsi, Lilita. Tu gluži vienkārši nezini, kāda ir Visuma un kāda ir smadzeņu uzbūve. Tu taču esi pārliecināta, ka roka kustas pati no sevis …
Pēc kāda veca priekšstata doma ir ātrāka par visu. Tātad doma — mentālā lauka starojums — pārvietojas telpā ar kaut kādu savu ātrumu? Un ja nu tā pie tam nav pakļauta gravitācijai? Ja nu tieši tā ir pirmais vēstnesis no ultragalaktisko ātrumu pasaules! Ja tev kaut uz mirkli pavērtos šī iespēju bezgalība! Ķermeņu pārvietošanās telpā kļūst gandrīz nevajadzīga, arhaiska. Ceļo tikai doma. Tā ir saprāta acis un ausis, visu pārdzīvojumu sakopojums. Tā signalizē, dibina kontaktus un apmainās ar informāciju. Domu uztvers teleskopi, tāpat kā tagad tie uztver gaismu. Miljoniem reižu pastiprinātu, mēs to kā aicinājuma signālu sūtīsim uz visām galaktikām. Bet varbūt tas, kas man patlaban šķiet tik fantastisks, jau sen kļuvis par īstenību — vai vēl vairāk: varbūt tas vienmēr ir bijis likums Visuma viņā pusē, noslēpumainajā antivielas pasaulē? Ja nu
antipasauļu cilvēki nekad nav pazinuši citus sakaru uzturēšanas līdzekļus? Lilita, Lilita, es taču esmu tikai parasts smadzeņotais no violetās zonas vecās galaktikas, taču reizēm es jūtu, ka mana doma patiešām ir nemirstīga un visvarena!…
Viņš satvēra Lilitu aiz rokas. Viņa smaragdzaļās acis saviļņojumā plaši iepletās — un tūlīt atkal aizvērās: gaisma kā pātaga iesita pa redzokļiem. Piemiedzis acis, Bezvārdis pamanīja, ka pār Lilitas ādu pārskrien trīsas: sveš.a pieskāriena sabiedētas pirmatnējās būtnes muskuļu neapjausta kustība! Tomēr viņa neatrāva roku, viņa pārvarēja sevī seno norobežotības instinktu, un, kad Bezvārdis pavēra acis, tad sastapa Lilitas plato acu smago skatienu, kas mokoši pūlējās pārvarēt gadu tūkstošus …
Piepeši dīvaina, neskaidra doma pavīdēja, šķiet, nevis Bezvārža apziņā, bet pašā sirdī, dzeļoša doma, kas pauda žēlumu un labvēlību: vai beidzot nevajadzēja noslēgties viņa ceļojumam Laikā? Vai tagad pienākums pret Laolu-Lialu neatkāpsies, atdodot vietu pienākumam pret jauno, mežonīgo Zemi? Un ko vēl Laolai-Lialai var dot viņš, viens no tās lieliski noregulētās mašīnas skrūvīšu miljardiem? Savu gandrīz nemanāmo informācijas kripatu? Ak, to tik viegli var aizstāt! Vai tad viņš varēs ar savas valodas spēku vien pārliecināt bezkaislīgos, viszinošos lao- liešus, ka viņu ideālā civilizācija ir kropla? Vēlāk to izdarīs pati dzīve, lielā kultūru un jēdzienu sadursme Visumā. Viņš tik un tā nenodzīvos līdz tam laikam. Viņa laiks ir ierobežots, un uz Zemes viņš sadegs vēl ātrāk. Un tomēr viņš paspēs kaut ko izdarīt Zemes bērnu labā. Izskaidros vienkāršākos mehānikas principus, ierādīs, kā savaldīt uguni, galu galā, vismaz sameistaros ratus ar diviem riteņiem! Lai ko viņš paspētu — viņa dzīve nebūs veltīgi gājusi zudībā, tāpat kā veltīgi nebija dzīvojuši tie alpīnisti uz Zaļā Biķera: viņu meita bija Elila. Bet viņa lolojums būs Lilita.
Tikai tagad viņš saprata, ka bezgalīgi mīl viņu, ka dvēsele mūžsenis alkst ziedot sevi.
— Bet kāda atbildība! Par katru soli, pat par katru domu es būšu atbildīgs jūsu nākotnes priekšā, — Bezvārdis nočukstēja, skumīgi vērodams zāles zaļuma skartos rudos paugurus, kuru krāsas viņam šķita mazliet savādākas nekā Lilitai. — Pastāvīgi sajust laiku ķēdi, saistību ar daudzām dzīvēm. Kopš šā brīža manī nekas nemirs; pavediens vērpsies uz priekšu taču kurp?!
— Bet es negribu! — Lilita piepeši teica.
Dažreiz Bezvārdis piemirsa, ka viņa spīvi
un kāri ieklausās viņa pārdomās un šis tas sasniedz viņas tumšo apziņu.
— Es gribu būt brīva, — Lilita atkārtoja, — lai varētu iet, kurp man gribas, un nedomāt ne par ko. Es negribu baidīties dzīvot, tā kā tu baidies saraut nezin kādu saistību ķēdi! Es stāvēšu meža vidū un kliegšu visiem zvēriem: atņirdziet, atņirdziet savas sarkanās rīkles! Tik un tā es esmu stiprāka un gudrāka par jums. Es uzkāpšu kalnā un būšu lielāka par visiem kokiem!
— Kādēļ tā, Lilita? — Bezvārdis apjucis jautāja. Lilitas mežonīgais sauciens kā asi trīts asmens pāršķēla viņa pārdomu vienmērīgo plūdumu. — Kādēļ? — viņš jautāja.
— Tādēļ, ka es tā gribu, — viņa stūrgalvīgi atkārtoja, izplezdama rokas.
Viņš pašķielēja uz Lilitas pusi: dīvaini — cik daudzas pasaules viņš jau ir izstaigājis, bet viņa mācekļa laiks vēl arvien nav beidzies! Doma … tā izsēta izplatījumā kā zvaigžņu putekļi. Tā ir vispārēja. Ja kāds nespēj to atrisināt līdz galam, tā neizbēgami atdzimst cita smadzenēs. Laikam gan doma ir Brīvības iezīme? Tās baso kāju pēdas smiltīs? …
Saule jau bija zemu, un okeāna rietumu mala salti bangoja. Austrumu pusē stiepās zilganmelns ūdens klajš ar baltām, piekrastes kāpām līdzīgām krēpēm. Viļņu vāli nemitēdamies skarbi šalca. Svina krāsas apmale atdalīja ūdeni no pelēkajām debesīm.
Spilgtas ēnas krājās pēdu nospiedumos: smagie, gandrīz kvadrātveidīgie piederēja laoliešiem, šaurie, trauksmainie Lilitai. Zāles stiebri, no kuriem viņa tagad pina savas sandales, atstāja rakstainu nospiedumu gludajās smiltīs.
Bet, tuvojoties ūdens klajam un attālinoties no pazīstamās savannas, viņas soļi kļuva arvien lēnāki. Jūra baidīja Lilitu. Tai bija sava balss, tās elpa bija tik varena, ka pārspēja visas pārējās smaržas. Lilita gāja, muti pavērusi; viņa aizrijās ar sāļo vēju — tas reizē šausmināja un reibināja. Piepeši kāds manīgs vilnis šņākdams nolaizīja viņas kājas. Tās apsvilināja svaigums. Lilita atlēca atpakaļ.
Taču pēc mirkļa viņa jau plaukšķināja pa ūdeni, laida putas kā matu cirtas caur pirkstiem un smējās, pavērsusi pret laoliešiem šauro seju ar pelēkajām acīm, kas tagad izskatījās zilas.
Bezvārdim vajadzēja apsaukt Lilitu, jo viņa gāja aizvien dziļāk, ūdens putas pārklāja viņas plecus.
Bezvārža sirdī modās skaudība un skumjas: viņi, atnācēji, taču nevarēja kaili doties Zemes ūdeņos; viņiem vajadzēja palikt ieslēgtiem savos apģērbos ar gravitācijas oderi, kas sildīja vai atvēsināja atkarībā no Zemes temperatūras svārstībām. Viņš mēģināja atdzīvināt atmiņā Laolas-Lialas dzīvo vēju, bet āda atsacījās uztvert atmiņas, tās palika abstrakcija.
Mūžības mirklis — tā bija visa Bezvārža dzīve un viņa ceļš no Laolas-Lialas!
Viņš ilgi sēdēja klusēdams. Smiltis vēl glabāja Lilitas baso pēdu nospiedumus.
«Bet, ja nu tā Visuma daļa, ko mēs pazīstam,» viņš prātoja, «ir tikai zvaigžņotais Visums, kāda vieta tad tajā paredzēta cilvēkam? Kādēļ tālās, nošķirtās saliņās iedegas reta dzīvības dzirkstele? Ko tā sniedz pasaulei? Matērija ir izšķērdīga, — lai radītu kādu nieciņu, tiek patērēts milzīgs enerģijas daudzums. Lai cik plašs būtu zvaigžņu pulks un lai cik satricinoši liela liktos to masa, tās noasiņo fotonu plūsmās! Visumā zvaigžņu viela mūžīgi pārveidojas. Saraujoties zvaigznes turpina izstarot dažādas frekvences viļņus, it kā spīdeklis joprojām nevarētu nomest savu tērpu … Vai domāšanu nav radījis pašaizsardzības instinkts? Ja nu matērija aizsargā sevi ar domas palīdzību? Varbūt smadzeņotie ir tikai viena forma organizētās vielas cīņā ar entropiju? Neapšaubāmi, saprāts pilnveidosies aizvien vairāk un vairāk. Vai nav iespējams apturēt zvaigžņu vielas izkliedēšanos, veltīgu siltumenerģijas aizplūšanu Visumā? Pagaidām nav iespējams! Bet mēs atradīsim šādas iespējas. Vajadzīgs tikai otrs Visums — cilvēku un viņu radīto mašīnu Visums — karaspēks, kas aizsargā zvaigznes, patiešām, debesu karaspēks! …»
— Atpakaļ! Bezvārdis pēkšņi iekliedzās.
Lilitas galva pazuda zem ūdens. Balts putu kalns izauga tur, kur bija atradušās viņas starojošās acis un melnie mati, ko ūdens plūsma bija izsvaidījusi kā medūzas taustekļus.
Kliedziena iztraucēti, laolieši tikai mirkli vienaldzīgi uzlūkoja bangojošo okeānu un drosmīgo peldētāju. Ja Bezvārdis gribētu, arī viņš varētu iesaistīties viņu klusajā, bet dzīvajā domu apmaiņā par piemaisījumiem baltajās kāpu smiltīs un sāļu koncentrāciju.
Laolieši steidzās: viņu uzturēšanās uz Zemes bija ierobežota. Ārkārtīgi precīzs kvantu pulkstenis rādīja Atgriešanās punktu, un rādītājs nepielūdzami tuvojās tam. Piena Ceļa dzīlēs, dubultzvaigznes sistēmā, kas ietilpa galaktikas kodola kopā, viņus gaidīja milzīgais starpgalaktiku kuģis, kurā viņi pirms tūkstoš gadiem bija atstājuši Laolu-Lialu. Visiem manevrējošajiem gaismas lidaparātiem, kas jau trešo gadsimtu klejoja pa planētu sistēmām, tagad vajadzēja atgriezties ar savu informāciju. Tā tiks kodēta un pārraidīta uz violeto zonu ar ultraātro «telpas caurtveres» paņēmienu. Tā nonāks uz Laolas-Lialas, iekāms kuģis būs devies atpakaļceļā.
Ko viņi atradīs un uzzinās, kad atkal visi būs sapulcējušies? Kā trūks? …
Bezvārdis bezpalīdzīgi stāvēja pašā ūdens malā; Lilitu nesa aizvien tālāk. Okeāna viļņu rēkoņā viņa nebija sadzirdējusi brīdinošo, kliedzienu. Meitenei draudēja nāve — bezjēdzīga, muļķīga; visa Laolas-Lialas varenība šeit bija bezspēcīga!
Un piepeši — tāpat kā Lilita džungļos — viņš ieraudzīja melnu ķermeni, kas metās no kāpas virsotnes putojošās bangās. Vai tas bija cilvēks? Pārsteidza tā locekļu proporcionalitāte un smuidrums viņš atgādināja lidojošu putnu. Uz mirkli viņš pilnīgi pazuda baltajās piekrastes bangās un iznira nākamā viļņa galotnē, krietni tālāk. Jūra brāzās viņam pakaļ kā ārprātīga; visa tās virsma ņirbēja saules spozmē.
Bezvārdis neskaidri, kā caur zilu kristālu, redzēja, ka divi ķermeņi slīd kā divas zivis, lidinās ūdens masā, paceļas pār to, atkal iegrimst saulē un sālī un pazūd pavisam. Tas vilkās bezgala ilgi. Tūkstošiem reižu viņi gāja bojā Bezvārža acu priekšā un atkal iznira, kamēr paisums izmeta abus krastā un aiztraucās atpakaļ, atstājot aiz sevis mitrajās smiltīs trakojošas, šņācošas putas …
Vīrietis atģidās sekundi ātrāk nekā Lilita. Viņš paslējās uz ceļiem un ieskatījās viņai sejā, cieši aptvēris meiteni abām rokām. Šajā mirklī Lilitas plaksti nodrebēja: viņa to pazina.
… Kad viena seja piespiesta pie otras, kad četras acis saplūst vienā, tad dziļa un melna raugās šī noslēpumainā acs ar dimanta dzirksti baltumā …
Bezvārdis berzēja Lilitas aukstās rokas, kaut ko dedzīgi čukstēja viņas glābējam lao- Iiešu valodā. Beidzot abi paskatījās uz svešo. Bezvārdis ieslēdza automātisko tulku: cilvēks atbildēja. No viņa platajām krūtīm balss plūda skaņi un brīvi.
īsie, sprogainie mati gandrīz aizsniedza krunku, kas šķērsoja pieri — tā bija gudra un negaidīta krunka skaidrajā, jauneklīgajā pierē. Viņš pieliecās, lai paceltu smiltīs nomesto kreklu — tas bija darināts no plānas ādiņas, gandrīz vai švītīgs, mīksts un lieliski izstrādāts, — un savilka kakla apmalē ievērto cīpslu auklu.
— Ko viņš teica? — Lilita kāri prasīja.
— Viņu sauc par Smaragdu. Viņš ir no šīs zemes. Viņš jautā, vai tu neesi atnākusi no Mēness.
— Lai viņa sapņi piepildās un vēlēšanās gūst apmierinājumu, — steidzīgi ieteicās Lilita, piespiezdama rokas pie krūtīm. — Nē, no Mēness gan ne.
Griezīga signāla skaņa atbalsojās kāpās: laolieši bija beiguši darbu un atgriezās lidojošajās kapsulās. Smaragds bažīgi pameta galvu atpaka], meklēdams debesīs dziedošo bultu. Taču Lilita pat nepagriezās.
—< Es esmu Lilita, tabundas meita. Pasaki viņam.
— Mums jāiet prom, Lilita, — Bezvārdis teica, vilkdams viņu aiz piedurknes. — Atceries, tava dzimtene ir tālu.
Signāla skaņa uzstājīgi atkārtojās, un Lilitas tievais kakls, ko neaptvēra amuleti, noliecās. Viņas nāsis drebēja raudās. Pēdējo reizi pagriezusies, viņa skumji, kā no dziļas aizas, paskatījās uz cilvēku, ko apspīdēja slīpie saules stari.
Smaragds joprojām nekustīgi stāvēja kāpās.
— Atgriezies! — iztālēm atskanēja viņa balss.
… Jā, Bezvārdis vairs nejutās kā Laolas-Lialas atoms: viņš bija ieguvis pats savu esamību, viņā pašā ietilpa vesels Visums. Kur viņš to tagad liks?
Lēmums palikt uz Zemes prasīja vīrišķību, viņš to saprata un labprāt būtu aizņēmies kādu daļiņu tās no Zemes iemītniekiem.
Kaut gan — vīrišķību var saprast dažadi. Odams un Smaragds to izprata pilnīgi reāli: būt vīrišķīgam nozīmēja rīkoties pretēji baiļu sajūtai.
Bezvārdim šis jautājums vairs nebija risināms tik vienkārši — ar vienu dūres sitienu. Viņš zināja, cik relatīva ir rīcības redzamā puse: var jau arī nekustoties virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Odamam jebkāda divdabība bija neizprotama: viņam skrējiens bija skrējiens. Kad atpūšas muskuļi, arī prāts var dusēt; tāda ir lietu dabiskā kārtība, tāpat kā dienas un nakts maiņa.
Bet Lilita? … Bezvārdim kaismi gribējās, pārlecot pāri gadu tūkstošiem, novirzīt viņas domāšanu no ierastās orbītas, kā gaismas kūlis novirza elektronu. Viņš vēroja tabundas meitas mežonīgo, noslēpumaino, saistošo gara dzīvi ar īgnumu un maigumu. Dažbrīd viņam gribējās pasmieties par savu neatlaidību: viņš taču sen vairs nebija jauneklis! Nu jau būtu laiks kā vecam, stiegrām kokam, kas dzīvo klusuma pasaulē, sniegt citiem pacietīgas vienaldzības mācību. Tomēr koka stumbrā dzimst skaņas — spalgas, jauneklī- •v gas, līdzīgas jēlmateriāla raudzei, — viņš ar izbrīnu ieklausījās pats sevī. Tagad viņam šķita, ka ikviens viņa līdzšinējais solis kosmosā bijis tikai kādā āķīgā spēlē izkaisīto riņķu savienošana. Zaļā Biķera harmoniskajā pasaulē un Saturna gredzena bluķu virpulī — visur viņš salīdzināja un pētīja. Vīrišķības vektors bija noteikts pietiekami skaidri: tiekties uz priekšu bez cerības uz atgriešanos! Spēles riņķi nu ir savienoti cits ar citu. Atrast tam visam jēgu — jā, tas prasīja desmitkārt lielāku vīrišķību salīdzinājumā ar iepriekšējiem pūliņiem un upuriem. Jo viņa pienākums bija nesalīdzināmi palielinājies salīdzinājumā ar šauro, kā viņam tagad šķita, laoliešu pienākumu.
Pirms izlidošanas viņš paziņoja savu lēmumu. Likās, ka pārējie to bija gaidījuši, jo vienprātīgi protestēja.
—- Tas nav iespējams! — atbildēja visi četri.
— Kas var man aizliegt? Es esmu brīvs laolietis.
— Jā, — viņi teica, — bet tikai uz savas planētas. Ārpus tās tu esi bezpalīdzīgs. Elpošanas ferments ir nestabils, mēs varam atstāt tikai pavisam niecīgu rezervi. Lai to papildinātu, būtu vajadzīga vesela laboratorija ar fotonu enerģiju. Tu esi Laolas-Lialas daļa un nevari eksistēt bez tās, tāpat kā mēs visi.
Bezvārdis stūrgalvīgi klusēja. Laolieši saskatījās.
— Padomā, cik ilgi tu varēsi izturēt, kad mēs būsim aizlidojuši? Tu nosmaksi, skābekļa pārpilnība sadedzinās tevi.
— Droši vien. Bet es vismaz kaut ko paspēšu izdarīt Zemes labā!
— Cilvēku tumšās smadzenes nespēj daudz uztvert. Viss būs velti, vai tad tu to neredzi? Un Lilita? Pazaudējusi tevi tik briesmīgā veidā, viņa būs vēl nelaimīgāka, zinādama, ka tas noticis viņas dēļ.
•— Varbūt viņa neiedomāsies.
— Viņa jau zina. Mēs viņai pateicām.
Bezvārdis atmeta galvu, viņa acīs nozibsnīja niknums. Viņš gribēja asi attraukt, ka nevienam nav tiesības ierobežot otra brīvību vai izvēlēties viņa vietā, taču tikai smagi nopūtās. Tālās planētas jaukajai sabiedrībai bija savas važas, varbūt vēl spēcīgākas nekā mežonīgajai tabundas ciltij: tās bija nevis ārpus laolieša, bet gan viņā pašā.
— Mēs visi piederam Lielajam mērķim, — atkārtoja kosmonauti. — Kas mūs var atbrīvot no tā? Tu pats esi sev iedzinis galvā pasaciņu par galaktiešu vienlīdzību, — viņi pacietīgi turpināja, — un tikai tādēļ, ka nejauši atklājās — Zaļā Biķera sievietes hromosomu aparāts ir savienojams ar mūsu hromosomām. Iespēja dot dzīvību bērnam nav nopietni ņemams pamats veselai filozofijai. Laolas-Lialas saprāts jau sen ir ticis pāri patvaļīgu secinājumu slieksnim.
>— Ja mēs esam tik viszinoši, — Bezvārdis nomurmināja, — kādēļ tad visos aprēķinos tiek saglabāts «nezināšanas koeficients», atlaide sakarā ar tiem spēkiem, kas vel nav izzināti?
— Lai izsargātos no tehniskām kļūmēm. Struktūras dabā ir iepriekšējo kustību pēdas. Lai varētu valdīt, jāzina pirmsākums. Novērošana arī ir tas process, ar kura palīdzību tiek saistīta telpa un laiks. Visuma mehānisms ir sarežģīts.
— Bet dvēseles mehānisms?! — Bezvārdis iesaucās.
Viņi neatbildēja. Bezvārdis jutās kā tukšumā.
— Forma ir interesanta tikai kā kustības rezultāts, -— pēc ilgstošas klusēšanas teica viens no Iaoliešiem.
— Katra novērotāja asociāciju loks var būt citāds, — gurdi iebilda Bezvārdis. Dusmas bija rimušas; strīdoties ar viņiem, Bezvārdim vairs nevajadzēja valdīties. — Viss ir atkarīgs no paša novērotāja potenciāla, no viņa uzkrātās informācijas. Vai tad jūs nepieļaujat, ka citi smadzeņotie no tiem pašiem faktiem varētu izdarīt nopietnākus secinājumus nekā mēs?
— Mēs neesam sastapuši tādus smadze- ņotos, — augstprātīgi atsaucās laolieši.
Protams, arī mūsu maņu orgāni ir aprobežoti, taču tā ir saprātīga, atlases ceļā noteikta aprobežotība — tā ir barjera, kas pasargā no skaņu un krāsu lavīnas, kura citādi draudētu mūs aprakt.
— Nu, labi, — Bezvārdis pārtrauca, — apskatīsim jautājuma otru pusi. Ņemsim visvienkāršāko: ēdiena sagremošanas laiku. Kurš, pēc jūsu domām, uzvarēs, ja intelekta līmenis ir vienāds? Tas, kuram laiks rit lēnāk, vai tas, kuram ātrāk? Vai jūs nejūtat, cik nepamatots ir pats jautājums? Jo lielāka atšķirība starp civflizācijām, jo dziļākai jābūt to mijiedarbībai!
Laolieši pašūpoja galvas.
— Kā lai mēs to zinām? Mums ir Laola- Liala, pēc kuras mēs ilgojamies. Tās labad mēs esam gatavi upurēt visu — bet tikai tās labad! Mēs devāmies kosmosā nepieciešamības spiesti.
— Nē taču! — Bezvārdis gandrīz sāka kliegt. — Dzīvās, domājošās dabas pienākums ir pakļaut inerto un nedzīvo! Tas ir tās vienīgais uzdevums. Mēs neizbēgami ar laiku sāksim izprast jēdzienu «dzimtene» nevis kā globālu, bet gan kā galaktisku. Civilizāciju difūzijai jāattīstās visas saprātīgās dzīvības robežās. Esmu dziļi pārliecināts, ka morāles principi Visumā ir vienādi un nevar būt ne runas par naidu vai pakļaušanos. Jautājums ir tāds: kādu vietu ieņemsim mēs? Dodamies kosmosā, mēs taču domājām tikai par vienu: ko varēsim gūt sev? Taču problēma ir citāda: ko Laolas-Lialas domājošā pasaule var dot citiem? Tas, ka galaktikas ir reti apdzīvotas, pamazām nostiprināja mūsu -galvās ideju par savu izņēmuma stāvokli, savu iedomāto pārākumu. Vienaldzība pret citām dzīvības izpausmēm kļuva par iedzimtu. Mēs jau sen vairs neesam zinātkāri un ziņkārīgi, bet tikai uzpūtīgi. Un neviens to nemana! Es baidos izdomāt šo domu līdz galam, bet mūsu lieliskā civilizācija ir noslēgusies pati sevī un varbūt draud izvērsties par kaut ko briesmīgu! Pakļaušanās lietderībai un noteiktām normām pamazām ir izspiedusi drosmi un risku. Vai tikai tā nav sācies ceļš uz norietu, no kā mēs tik ļoti baidījāmies? Nē, ja Laola-Liala grib dzīvot, tai jāiemācās domāt citādi. Šeit noteicošais būs nevis tas, ka es nejauši atguvu redzi, bet gan pats ceļš pa kosmosu.
— To lai izšķir Laola-Liala, — kosmonauti viņam nepacietīgi atbildēja. — Mūsu lidaparātu gaida orbitālajā kosmodromā. Pašlaik mūsu galvenais uzdevums — startēt no Zemes un pārvarēt spēka laukus, lai bez traucējumiem varētu dzēst ātrumu starpību sakabināšanas laikā. Pēc trim dienām mēs lidosim prom.
— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu neredzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs palikuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi veseli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!
Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.
— Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vienkārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.
— Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?
Bezvārdis pakratīja galvu.
— Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.
— Tātad es palikšu viena? Mēs vairs nekad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?
— Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bezgalīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs dežūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paaudzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lidosim un lidosim …
Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.
Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet nepanesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nākotne bez cerībām …
—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņēmīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asaras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.
— Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!
Lilita novērsās.
— Es vairs nenakšņoju alā, — viņa nočukstēja. — Odams pats iekur savu ugunskuru.
Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tātad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aizņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Lilitas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Laolieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.
Pamazām Odams savu baiļpilno neizpratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.
— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaizdams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.
Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras tehniku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Kociņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija notīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plostam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.
… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas savannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna piekrasti.
Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai blakus kā no zemes izauga Smaragds — lunkana, muskujaina būtne, kurai joprojām vīrišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.
Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.
Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombinezons izgaisa starp koku stumbriem.
Laolieša acis aizklāja plēve.
Pēc tam Bezvārdis vēroja, kā uz ekrāna parādījās miglains piepildīta biķera apveids, tajā mirdzēja sirdsveida pile, kas izskatījās kā kaķa acs tumsā. Dežurējošā kosmonauta milzīgā roka pārslīdēja pāri ekrānam. Kad tas noskaidrojās, piliens bija pazudis, iejucis starp daudziem citiem.
Laoliešu kuģis bija pacēlies ierastajās izliektās telpas robežās. Lilita un Smaragds bija palikuši uz plakanās zemes. Gadu tūkstošiem planēta cilvēku priekšstatā būs tieši tāda: plakana, nekustīga, neelpojoša.
Bet viena no cilvēces jau bija redzējusi zilo atmosfēras apvalku ap zemeslodi. Savā klēpī viņa nesa neiznīcināmo meklējumu graudu. Nākotnes ciltsmāte! Viņas bērnu bērni gribēs izplest pasaules robežas. Un mēs vislabāk zinām, vai viņiem tas ir izdevies.