Maiju tempļa gūstekņi

Sigmunds Brauers

Maiju tempļa gūstekņi

Šis ir stāsts par papīra pūķiem, svētdienas sko­las kartiņām, desmit dīvainām dienām Meksikā un par nojautu. Par divu cilvēku nojautu. Viens no tiem bija pusmūža vīrs invalīdu ratiņos, viņu sauca Trakais Edijs. Otrs bija mans sešgadīgais brālis Džoels Kids.

Pat šobrīd vienīgais, ko es jums varu pastāstīt par nojautu, ir tas, ka man nav ne mazākās jēgas, kā tā darbojas. Jautāt par to Džoelam nav nozī­mes. Viņš tikai paraustītu plecus un nozustu. Viņš ir kā spoks, kas nāk un iet kluss kā dūmi un izgaist gluži kā dūmi, tikko ir beidzis darīt to, ko nu viņš kuro reizi dara, lai sabiedētu cilvēku līdz krampjiem.

Nojauta… Šā vai tā, jau no paša sākuma — tas notika vējainās pavasara dienās ar zilām debesīm drīz pēc manas trīspadsmitās dzimšanas dienas — Džoels zināja visu. Man liekas, arī Trakais Edijs zināja. It kā viņiem abiem būtu kāda kopēja pasaule un abi zinātu, kā viss beigsies apmēram pēc pusgada vēl vienā vējainā dienā ar zilām debesīm tajā pašā vietā — Leitonkalna vir­sotnē.

Viss sākās ar to, ka mans pūķis Tomāts…

* * *

Tomāts, protams, bija sarkans, tam bija plati, izliekti spārni un plandoša aste, kas plīkšķinājās un strinkšķēja pie vismazākās vējpūtas. Tomāts man bija uzdāvināts pirms divām dienām, dzimša­nas dienā, un es to biju palaidis tikai vienu reizi — pilnīgi pietiekami, lai saprastu, ka Maiks Endrjūss ļoti kļūdās, apstādinādams savu skrituļdēli mūsu mājas priekšā. Viņš apgriezās un meta izaicināju­mu sejā man un mūsu abu draugam Ralfam Zī.

— Rikij, es tevi sasitīšu lupatās! — Maika sejā bija tik plats smaids kā ķirbim Visu Svēto dienas priekšvakarā.

Ralfs un es pat nepiecēlāmies no lieveņa kāp­nītēm. Mēs visi trīs zinājām, ko Maiks grib sacīt. Nolaizīts ļauna paskata pūķis — Melnā Haizivs — bija iežmiegts viņa kreisajā padusē.

— Ja gribam izteikties precīzi, — iejaucās Ralfs, — tu gribi sasist lupatās Rikija pūķi, nevis pašu Rikiju.

— Kā tev labāk tīk, Einštēin. Cīņā ar manējox Tomāts neizturēs ilgāk par divpadsmit sekun­dēm. — Un viņš norādīja uz Melno Haizivi.

Es ari viņam uzsmaidīju. Nav iespējams neuz­smaidīt zēnam, kurš valkā havajiešu kreklu tik kliedzošās krāsās, ka acis sāp skatoties. Maiks Endrjūss. Rudi mati. Vasarraibumi. Mūžīgi New York Yankees beisbola cepurīte galvā. Dzimis, lai izmēģinātu visu, kas citiem liekas neiespējams.

Tad nu es viņam pateicu:

— Tomāts lai zaudētu savā pirmajā cīņā? Tas nav iespējams!

— Tātad sacensības būs?

— Izlemts, Maik! Tavs pūķis jau ir pagalam.

Viņš pamāja mums. — Leitonkalnā? Pēc piecām

minūtēm?

Ralfs un es piekrītoši pamājām. Divus kvartālus attālais Leitonkalns ir visaugstākā vieta mūsu maza­jā Džeimsvilas pilsētiņā. Gandrīz bez kokiem. Nepārspējama kamaniņu trase ziemā. Nepār­spējama vieta pūķu laišanai pavasarī un rudenī, kad vējains laiks.

— Tu ej, Ralf, — es teicu. — Tūlīt paņemšu pūķi.

Ralfs pielēca kājās. Nodomāju — viņi jau būs palaiduši pūķi, kad es tur nonākšu.

Ja vien mans pūķis būtu bijis turpat guļamistabas skapi, kur es to atstāju!

Džoels!

Tikai viņš varēja būt vainīgais. Kluss un šausmīgs, viņš ir kā mans personīgais spoks, kas vienmēr man seko. Liekas, viņš var iekļūt pa aiz­slēgtām durvīm un aizvērtiem logiem. Kad Džoels ir redzams, viņš daudz nerunā — tikai skatās un vēro. Tikko tu aizgriezies, viņš pazūd, un tad atkal parādās btidī, kad tu vismazāk to gaidi. Parasti tieši tad, kad tu dari ko neatļautu.

Visu vēl ļaunāku vērš tas, ka Džoelam nav nekā­das sajēgas par īpašuma tiesībām; protams, tas neattiecas uz plīša lācīti, ko viņš vienmēr staipa sev līdzi. Toties Džoelam piemīt lieliska spēja atrast visas manas mantas, kas izskatās interesantas. Kā, piemēram, pūķis.

— Ma-ām!!! — Es brēcu no savas istabas. — Uzdāvini taču beidzot Džoelu bērnu namam!

Viņa pavēlēja, lai es apklustu.

Es izbrāzosno mājas, noskrēju divus kvartālus līdz Leitonkalnam un paskaidroju, ka aizkavēšos vēl piecas minūtes. Maika pūķis jau izskatījās kā mazs plankumiņš debesīs. Taču Ralfs un Maiks mani saprata. Džoels iedveš bailes ari viņiem.

Tas prasīja pusstundu, un tobrīd, kad es atradu Džoelu klusā sānieliņā, bija jau par vēlu. Par vēlu, lai līdz vakariņām vēl sacenstos ar Maiku. Daudz par vēlu, lai mans pūķis vēl kādreiz būtu lietojams.

Džoela pūliņi nezinātājam liktos komiski. Kā par nelaimi, tas bija mans brālis, kas centās palaist gaisā savu plīša lācīti, piesietu pie mana pūķa astes, tādēļ es varēju vien nopūsties. Lai gan pūķis bija tik bēdīgā stāvoklī, Džoela apņēmība bija pārsteidzoša; es stāvēju, paslēpies aiz krūmiem, un skatījos daļēji ar dusmām, daļēji ar apbrīnu.

Tas notika tā. Vispirms Džoels pacietīgi pieslēja pūķi stāvus. Tad viņš uzmanīgi kāpās atpakaļ, no­stiepdams auklu. Kad viņš bija atgājis desmit soļus, tad apgriezās un skrēja uz priekšu, kuldams gaisu ar mazajām kājelēm kā ar virzuļiem.

Lai cik neatlaidīgs, viņš tomēr bija dumjš. Jeb­kurš cits pēc pāris ieskrējieniem būtu sapratis, ka plīša lācītis ir par smagu, lai pūķis spētu pacelties gaisā.

Bet ne Džoels. Manā acu priekšā viņš mēģinā­ja piecreiz. Redzēju, ka pirms manas atnākšanas viņš to darījis jau neskaitāmas reizes, jo pūķis no rīvēšanās gar asfaltu bija saplīsis lupatu lēveros.

Zēns izskatījās tik mērķtiecīgs un tik noguris, ka man pietrūka dūšas viņam uzbrēkt. Bez tam posts jau bija nodarīts un dusmošanās nelī­dzētu.

Tādēļ pēc brīža es vienkārši piegāju viņam klāt un teicu: — Cik naudas ir tavā krājkases cūciņā? Vai pietiks, lai nopirktu jaunu pūķi?

Džoels zināja, ka es jokoju. Viņš pasmaidīja zem netīrumu un sviedru kārtas, kas klāja viņa seju. — Vai tu vari izdarīt tā, lai lācis lido?

Es novaidējos. — Nē, drīzāk novilkšu tev ādu pār acīm! Ejam Uz Leitonkalnu pastāstīt Maikam, ka šodien cīņa nenotiks.

Kad mēs pagriezāmies, tur bija viņš. Trakais Edijs. Aizšķērsojis ielu ar saviem braucamajiem ratiem. Izspūruši mati, tumši maisiņi zem acīm, sir­mums bārdā, saplēsts netīrs krekls un sakropļo­tas, nevarīgas kājas. Es biju aizmirsis, ka viņš dzī­vo divas mājas tālāk.

Mani viņš neievēroja. — Tu gribi, lai tavs lācis lido, puisīt?

Tas nebija jautājums. Tas nebija domāts man.

Džoels dedzīgi māja ar galvu.

Trakais Edijs izstiepa rokas, un Džoels ielika tajās pūķi.

— Esi šeit rītdien četros, — norūca Trakais Edijs. Viņš klusēdams atķibināja plīša lācīti, atdeva to Džoelam un tad novietoja saplēsto pūķi sev klēpī.

Tad viņš beidzot paskatījās uz mani. — Tu arī. Man vajadzēs palīdzību. Lai tiktu augšā Leiton- kalnā.

Atbildi viņš negaidīja. Nejautāja, vai es piekrī­tu tam, ka viņš ņem līdzi manu pūķi. Tikai nikni saviebās un pagrieza savu braucamo, lai lēni un mierīgi virzītos atpakaļ mājup.

— Pret ko es varētu izdevīgi iemainīt sabojātu dzimšanas dienas dāvanu? — es ieminējos vaka­riņu laikā. — Vai varbūt iemainīt savu brāli pret kaut ko noderīgu, piemēram, velosipēdu?

Sļurkstinādams mutē spageti, Džoels izrādīja pilnīgu vienaldzību.

— Ļauj, es uzminēšu, — sacīja mamma. — Tam noteikti ir kāds sakars ar tiem dubļiem, ko tu sa­nēsi mājā, kad kliegdams skraidīji apkārt un mek­lēji savu pūķi.

Par dubļiem es biju pilnīgi aizmirsis. Iespējams, ka šis nebija īsti piemērots brīdis lūgumam pēc jauna pūķa.

Tēvs iešļurkstināja mutē savus spageti.

— Semjuel, — teica mamma, — kā tu domā, kāpēc Džoels ēd tik trokšņaini?

— Piedod! — sacīja tētis. — Tie ir tik garšīgi, ka es citādi nevaru.

—Trakais Edijs rītdien apsolīja kopā ar Džoelu laist pūķi, — es paziņoju. — Manu sabeigto pūķi!

Tēva roka ar spageti apstājās pusceļā, un liels makaronu kumšķis noslīdēja uz šķīvja, izšļakstot mērces pilienus pa galdu.

Mammas indīgo skatienu tētis atstāja bez ievē­rības.

— Trakais Edijs? — viņš iesaucās. — Ne­iedomājami!

— Piekrītu, — es teicu. — Neiedomājami. Neiespējami. Mans pūķis nekādi vairs nevar pacel- ties gaisā. Tieši tāpēc es arī gribētu lūgt jaunu dzimšanas dienas dāvanu. Saprotiet, Džoels…

— Nē, — tētis mani pārtrauca. — Neiespējami liekas tas, ka Trakais Edijs grib kopā ar Džoelu laist pūķi. Viņš taču pat ne ar vienu nesarunājas.

— Ko Džoels izdarīja? — jautāja mamma.

— Tieši tāpēc jau es ārdījos. Viņš paņēma ma­nu pūķi, manu dzimšanas dienas davanu, un…

Mamma nopūtās. — Ko Džoels darīja tādu, ka Trakais Edijs par viņu ieinteresējās?

Šķiet, manas dāvanas liktenis viņiem nebija pir­majā vietā; tad nu savukārt nopūtos es.

— Džoels netālu no Edija mājas mēģināja laist gaisā pūķi, — es paskaidroju. Teicu, ka Džoels izskatījās tik apņēmīgs, ka, to redzot, pat es nespēju uz viņu dusmoties.

— I^īist gaisā? Tad es saprotu. Esmu vienīgi pārsteigts par to, ka Trakajam Edijam tomēr vēl ir sirds krūtis, — bilda tētis. Beidzot viņš ielika mutē dakšiņu, bet bija ļoti pārsteigts par to, ka tā ir tukša.

— Semjuel! Vai ir pareizi tā runāt?

Tēvs paraustīja plecus. — Stefij, vai tu atceries, kāds šis puisis bija augstskolas laikos? Jautrākais no visiem. Vienmēr priecīgs un humora pilns. Labs sportists piedevām. Un vienmēr kustībā. Līdzīgs Rikija draugam Maikam. Protams, Edijs nevalkā­ja tādus kreklus, uz kuriem paskatoties vien sāk sāpēt galva.

— Tēt!

— Pat jau tolaik Edijs par lidošanu vien sapņo­ja, — turpināja tētis. — Daži mēdza runāt par mašīnām vai futbolu, vai universitāti. Edijs gan tikai par lidmašīnām — reaktīvajām un parastajām. Visu par tām zināja. Varēja nosaukt vārdā jebko, kas lido­ja pāri. Cesnas, paiperus, fantomus un ko tik vēl ne.

Mamma pamāja ar galvu. — Tas bija vareni. Tolaik…

— Sensenos laikos, — es atgādināju.

— Viņš par sodu nomazgās traukus, — tētis smaidot apsolīja. — Pat ja šī viņa piezīme par tavu vecumu būtu vietā.

Mamma parādīja mums abiem mēli un turpinā­ja: — Reiz, sensenos laikos, mana draudzene aizgā­ja ar Ediju uz randiņu. Viņa gribēja pastaigāties roku rokā. Viņš gribēja parādīt viņai savu grāmatu kolekciju par aviācijas vēsturi.

Beidzot sarunā iejaucās Džoels. — Rikijam viņš būs jāuzstumj kalnā.

— Tu taču to izdarīsi, dēls?

Tagad bija mana kārta māt ar galvu. — Bet pūķis ir pagalam! Protams, nebūtu jau grūti nopirkt kādu vietā, varbūt tādu mazliet lielāku.

— Ja Trakais Edijs ir apsolījis kopā ar Džoelu palaist tavu pūķi, man liekas, viņš to salabos.

Tēvs runāja, bet mani galvas mājieni tikmēr kļuva arvien bezcerīgāki. — Lai viņš laiž ar Džoelu pūķi. Tas nāks Edijam par labu. Nabaga cilvēks ienīst visu pasauli, tāpēc ka ir tā sakropļots.

Mamma sarauca pieri. — Tu tā iedomājies.

Tētis skumji pasmaidīja. — Ne gluži. Tu taču zini. Trakais Edijs piepildīja savu sapni, kļuva par reaktīvā iznīcinātāja pilotu. Piedalījās Vjetnamas karā, veica neskaitāmus lidojumus. Viņš mums vienmēr apgalvoja, ka nekad netiks ievainots gaisā. Viņam bija taisnība. Mugurkaulu viņš salauza uz zemes. Muļķīgā negadījumā ar džipu, kas veda viņu uz lidlauku.

— Viņš taču nav pa īstam traks? — es pajautāju, atcerēdamies Edija nikno skatienu, netīro bārdu un noplīsušo kreklu.

— Nē, dēls, tikai rūgtuma pilns. Es pēdējoreiz runāju ar viņu pirms desmit gadiem. Viņš teica, ka ir muļķīgi ticēt Dievam. Muļķīgi domāt, ka pasaulē vai cilvēka dzīvē pastāv kaut kas labs. Viņš toreiz man teica, ka ienīst Dievu uz visiem laikiem. Viņš ir tik pārpilns naida, ka izvairās no visiem. Džoels tik tiešām būs viņu aizkustinājis, ja viņš iznāca laukā no mājas.

Es palūkojos, kā Džoels uz to reaģē. Palūkojos vēlreiz.

Kā vienmēr, viņš bija nozudis. Ar visu plīša lāci.

3

Plīša lācītis ir Džoela vienīgā vājība.

Kad Džoels ir aizmidzis, guļamistabā var spē­lēt pūtēju orķestris, vai arī jūs varat pielikt viņam pie deguna smaržīgu, karstu sardeli ar sinepēm — viņš nepamodīsies. Bet pamēģiniet tikai paraustīt aiz ķepas viņa lācīti — un viņš vienā mirklī būs augšā, lūkodamies uz jums ar lielām, apsūdzošām acīm.

Neskaitāmas reizes Maikam, Ralfam un man ir bijis nepieciešams aizlavities prom no Džoela, un viņa plīša lācītis tad ir mūsu vienīgais glābiņš. Tad mēs to ieliekam veļas žāvēšanas automātā, un Džoels sēž un skatās caur stiklu, kā lācītis griežas, līdz automāts apstājas, — un tā mēs varam tikt prom bez izsekošanas.

Kad esmu uz Džoelu saskaities, es viņam atgā­dinu, ka ir ļoti grūti no jauna piebāzt pliša lācīti. Tas viņam pielec. Bet es nekad nespētu šai rotaļ­lietai neko nodarīt, jo labi atceros Džoela bēdas ta­jā dienā, kad vecā Jakobsena suns to nočiepa. Džoels rakās ar savu plastmasas dārza lāpstiņu vi­sās suņa iecienītākajās slēptuvēs. Viņš neļāva man iet palīgā. Pat sunim pietika sajēgas nerādīties acīs. Džoela seja no asarām un zemēm bija netīra, kad viņš beidzot atrada lācīti. Tad viņš iedeva to man, lai,es izmazgāju, un mēs abi bijām laimīgi.

Tātad, dabiski, ka tad, kad mēs nākamajā dienā četros ieradāmies pie Trakā Edija mājas, "mēs" sastāvēja no Džoela un manis, un plīša lācīša. Ralfs un Maiks bija izlēmuši darīt ko svarīgāku nekā biedrošanās ar Trako Ediju, piemēram, saskaitīt, cik zāļu stiebru vidēji ir vienā dārziņā aiz mājas.

Trakais Edijs nebrīnījās par Džoela neatlaidīgo vēlmi likt lācītim lidot.

— Piesieniet viņu pie pūķa astes, kungs, — Džoels mudināja. — lai viņš lido kā putns!

Es novaidējos. Mans pūķis, Tomāts, salabots un ielāpains, gulēja Trakajam Edijam klēpī. Edijs sēdēja savos ratiņos mājas priekšā uz ietves. Un nu Džoels atkal grasījās Tomātu sadauzīt tāpat kā vakar.

Trakais Edijs nepievērsa man uzmanību.

— Es zinu, kā tas ir, zēn, — viņš aizsmacis teica Džoelam. — Kad tik ļoti gribas lidot.

Tad Trakais Edijs palūkojās manī, vai esmu to dzirdējis, un viņa asinīm pieplūdušajās acīs bija niknums.

Es aši noklepojos un novērsos. Tad tāpēc viņš palīdz Džoelam, es nodomāju. Varbūt viņam šķiet, ka plīša lācītis, kas pacēlies gaisā, ir daļa no viņa paša.

— Ei, čomiņ! — Tas bija domāts man. — Izņem tās klavieres no pakaļkabatas!

— Piedodiet, es nesapratu.

— Kusties! — Trakais Edijs noņurdēja, kad es atkal palūkojos viņā. — Uz Leitonkalnu! Ātri!

Tā nu es satvēru braucamkrēslu un sāku stumt. Džoels skrēja līdzi.

Pūta spēcīgs pretvējš, tas pluinīja Trakā Edija garos matus, un tie šķipsnām plivinājās gar manām rokām un ratiņu paroceņiem.

Mans pūķis likās pārvērties, un pa ceļam es beidzot sapratu, kāpēc. Tas rēgojās braucamkrēs­lam abās pusēs. Trakais Edijs bija to paplatinājis. Arī viņš, tāpat kā Džoels, gribēja, lai lācītis paceļas gaisā.

Pusceļā uz kalnu Džoels izvilka kaut ko no savas jakas un ieslidināja Trakajam Edijam klēpī. Es redzēju abas kartiņas tikai mirkli. Tās bija svēt­dienas skolas kartiņas, ko Džoels pats bija izkrā­sojis — iespējams, vienīgā dāvana, kādu viņš varē­ja tik īsā laikā sameklēt. Taču es nepaguvu tās apskatīt. Trakais Edijs ielika kartiņas krekla kabatā, pat nepalūkojies uz tām, un noglāstīja Džoelam plecu.

Pēc desmit klusēšanas minūtēm mēs bijām Leitonkalna galā. Tur pulcējās daži citi pūķu laidēji, bet nevienam nepietika dūšas izteikt kādu piezīmi par Trako Ediju ar tā sirmo bārdu un dusmīgajām acīm, kas izaicinoši lūkojās apkārt.

— Pietiek, čom!— Edijs man teica.

Mēs bijām pašā virsotnē, nelielā laukumiņā, no kura varēja pārredzēt jumtus uz visām pusēm. Pil­sētas valdes nams ar parku bija vienā pusē, mūsu skola — otrā. Un pāri mums — plašās, bāli zilās debesis, kurās vējš bija izdzenājis visus mākoņus.

— Atstāj to zeperi šeit un ej! — Trakais Edijs atkal ierūcās. — Pēc stundas atnāc.

Kad es pēc pulksten pieciem uzkāpu pa labi iemīto taciņu kalna galotnē, redzēju, ka Trakā Edija pūķa konstrukcija ir laba.

Tomāts lidoja lepni un augstu, un tā astē karājās Džoela plīša lācītis.

Virs manis pret plašajām, gaišajām debesīm Džoels un Edijs veidoja vienu kopīgu siluetu. Tuvāk pienākot, redzēju, kā viņi padod viens otram spoli ar pūķa auklu. Vispirms turēja viens, tad otrs. Un mana ierašanās bija kā ielaušanās īpašā mazā pasaulē.

Tā tas izskatījās katrreiz, kad es atgriezos pie viņiem kalna virsotnē tajos pāris mēnešos, kamēr mācību gads tuvojām noslēgumam. Jo ikkatrā vējainā dienā Trakais Edijs savos ratiņos mūs gaidī­ja uz ietves pie mājas, it kā instinktīvi justu, ka Džoels un plīša lācītis vēlas lidot.

Par ko gan viņi runājās šajās stundās? Es ne­zinu. Milzīgais pūķis vienmēr bija gaisā, kad es atgriezos, un lācītis lidoja augstu pāri viņiem. Tikai dažas reizes atgriezdamies redzēju Trako Ediju, maigi smaidot, vērojam Džoela laimīgo seju, kas bija pavērsta augšup pret lācīti. Reiz es pat pieķēru viņu aplūkojam abas Džoela dotās krāsainās svēt­dienas skolas kartiņās. Brīnījos par to, ka viņš tās saglabājis. Tomēr visbiežāk, kad es pienācu klāt, viņi pārtrauca visu, ko tobrīd darīja, it kā es būtu traucējošs svešinieks.

Ja runājam par mani un Trako Ediju, tad mēs gandrīz nesarunājāmies. Viņš reti izmeta vairāk nekā dažas frāzes.

— Uz I^eitonkalnu, puis! — viņš mēdza pavēlēt, it kā es nezinātu, ka Džoels atvedis mani līdzi tikai tāpēc, lai es uzstumtu ratiņus pa stāvo taku augšā.

Tad, Leitonkalna virsotnē, viņš parasti teica: — Pietiek, čom! Atstāj zeperi te un ej! — Un pēc brītiņa: — Pēc stundas atnāc!

Viņu īpašās satikšanās reizes varbūt ilgtu visu vasaru, bet brīvlaika trešajā dienā Džoels pa pastu saņēma vēstuli.

Tajā atradās ielūgums uz Meksiku. Kopā ar aviobiļetēm.

— Absurds, — es murmināju, — pilnīgs absurds!

— Tas nozīmē — blēņas, — Ralfs paskaidroja Maikam.

Maiks saka griezt zobus. — Es zinu, zušu- mūli! — Viņš lūkojās uz mani, kā palīdzību gaidī­dams. — Vai tu varbūt ieskaidrosi Ralfam, ka skola ir cauri jau kopš aizvakardienas?

Es nopūtos.

Neņemdams vērā manu nopūtu, Maiks vēlreiz nopētīja garo, tievo svilpi, ko bija izvilcis no kabatas.

— Suņu svilpe, — viņš sacīja Ralfam. — Es to pasūtīju ar kuponu, ko izgriezu no komiksa aiz­mugures vāka. Suņi to dzird, bet mēs ne.

lai to pierādītu, Maiks iepūta svilpē tik stipri, ka viņam izspiedās acis. Mēs dzirdējām tikai Maika elpas skaņu. Bet gandrīz tūlīt pat divas mājas tālāk sāka kaukt vilku suns.

— Feini! — sacīja Ralfs. — Kāda distance?

Maiks iepūta vēlreiz. Vēl tālāk no mums Mērfija

kokerspaniels sāka nikni ķilkstēt.

— Pietiekami tālu, — Maiks teica un pa­smaidīja.

Ralfs nogrozīja galvu. — Varbūt Mērfiju suns vienkārši pievienojās, tāpēc ka vilku suns tā satraucās. Vajadzētu būt kādai zinātniskai metodei, kas pierādītu rezultātu patiesumu ar eksperimen­ta palīdzību. Piemēram, ļaut suņiem nomierināties un pēc tam pasvilpt kādas piecas mājas tālāk uz pretējo pusi. Šādi mēs varētu aprēķināt svilpes dar­bības rādiusu un…

— Veči, pirms divdesmit minūtēm Džoels atvēra pirmo vēstuli savā mūžā, kas bija adresēta viņam. Un tajā bija sešas biļetes uz Kankunu — tas ir Meksikā. Derīgas atpakaļbraucienam pēc desmit dienām. Un nedzirdamas suņu svilpes pašlaik mani interesē vismazāk!

Maiks nožāvājās un piecēlās no manas mājas virtuves puses kāpnītēm, uz kurām mēs visi sēdējām. — Klau, tik agram ritam laiks liekas pārāk karsts, — viņš teica. — Rikij, es zinu, ka tava mam­ma ir darbā. Kā tu domā, vai viņai būtu kas iebil­stams, ja es ietu un aizņemtos mazliet limonādes?

— Aizņemtos? — pajautāja Ralfs. — Šis vārds liek domāt, ka tu vēlāk to atdosi, par ko gan es šaubos, ja jau būsi to izdzēris.

— Paklau, Einštein, — Maiks rūca, — es jau tev sacīju, ka mācības ir beigušās nu jau kopš…

Es atstāju viņus strīdamies un aizgāju pie mūsu dārza lielākā koka.

Baigi foršā dieniņa, es domāju. Vēsa zālīte, kas

kutina kājas. Sēžu, atspiedies pret koku, un priecājos par ēnu. Mīlīga, silta saulīte. Un dumji draugi.

Pēc brīža viņiem pielēca, un viņi atnāca pie ma­nis.

— Kas par lietu? — jautāja Maiks. — Tu izskaties skābs.

— Kas par lietu! — es atcirtu. — Mans mazais brālis saņem aploksni ar sešām biļetēm uz Mek­siku un apmaksātiem desmit dienu uzturēšanās izdevumiem, bet jūs abi runājat par limonādi un skolu!

Maiks un Ralfs saskatījās.

— Viņš taču nejoko, vai ne? — Maiks teica gan­drīz bijīgi. — Tas taču nav kārtējais dumjais jociņš?

Ralfs pamāja ar galvu. —Ja viņš patiešām runā nopietni, tad tas nozīmē vienu no diviem.

Ļaujiet tik Ralfam visu analizēt! Pie skaitļotāja viņš kļūst cēls un mierīgs, un nopietns — kā peldošs gulbis. Atņemiet viņam skaitļotāju — un viņš kļūst neveikls kā gulbis uz sauszemes. Neķemmēti mati slienas stāvus gaisā. Pārāk liels krekls, kas ir vienās krunkās un aizmugurē izlīdis no biksēm. Ralfs ir viens vienīgs nervu kamols — zēns, kas vienmēr iesprūst žogu caurumos, kad mēs kaut kur dodamies pa taisnāko ceļu.

Te nu mēs esam, es — pilnīgi apstulbis no kaut . kā neaptverama, bet Ralfs tūlīt sāk izvērst kaut kādu teoriju.

— Nja, — viņš sacīja, — viens no diviem: vai nu Rikijs ir sajucis prātā, vai ari Džoels tiešām ir saņēmis tās biļetes.

— Patausti viņam pieri, — ierosināja Maiks, — varbūt viņam ir temperatūra.

— Pietiek! — es teicu. — Nu jūs varat iet mek­lēt sev citu draugu.

Maiks nogrozīja galvu. — Paga, paga! Mēs tiešām gribētu tev ticēt.

Ralfs pamāja ar galvu. — Ja ne tās divas lietas.

— Jū, — piebalsoja Maiks, — vēstule un biļetes. Jau desmit minūtes tu vāries par Meksiku, bet vēl neesi parādījis to mistisko vēstuli. Kā gan tu vari cerēt, ka ņemsim tevi par pilnu?

Tas likās saprātīgi. Es pats arī vēl īsti neticēju.

— Es labprāt uzrādītu jums lietiskos pierādīju­mus, — es sacīju, — bet es smagi kļūdījos un at­devu vēstuli atpakaļ Džoelam. Un viņš…

Draugi novaidējās un abi kopā pabeidza teiku­mu manā vietā: — Ir pazudis.

* * *

Mēs atradām Džoelu uz Trakā Edija mājas lieve­ņa. Viņš sēdēja uz maza soliņa blakus Trakā Edija braucamkrēslam. Mums pienākot, tā īpašnieks iz­grūda savu parasto rūcīgo sveicienu. Taču šoreiz es to knapi dzirdēju. Visu ceļu Maiks tika pūtis savā svilpē — un aiz mums rēja puse Džeimsvilas suņu.

Kad nonācām līdz lievenim, Trakais Edijs atkal noliecās, lai pētītu vēstuli, ko turēja rokā. Viņam klēpī gulēja bieza aploksne.

— Redziet, veči, — es teicu Maikam un Ralfam, — tur ir pierādījums!

Trakais Edijs atkal pacēla galvu un pavērās manī. — Vai esi kādreiz lidojis ar lidmašīnu, puis?

— Vienreiz lidoju uz Disnejlendu, — es iesāku.

— Fū! Satiksmes aviolīnija. Tikpat kā braukt autobusā. — Viņš atgrūda matus no sejas. — Es

domāju īstu lidmašīnu. Kurā var sajust katru pilota kustību.

Es paraustīju plecus.

— Nu, liekas, šī būs tava pirmā īstā izde­vība. — Edijs pasmīnēja mežonīgu, šķību smaidu un pacēla vēstuli. — Liekas, te viss ir tīrs.

Maiks iesvilpās, un Ralfs nosēcās.

Džoels smaidīja.

— Sešas biļetes! — Maiks teica, vēlreiz no­svilpies. — Es, Ralfs, Lisa, Rikijs…

Trakā Edija seja dusmās saviebās. — Neaiz­mirsti Džoelu!

Džoels smaidīja.

— Protams, neaizmirsīšu. Protams! — Maiks ātri piemetināja.

Trakais Edijs nomierinājās.

— Vai jūs varētu mums nolasīt to vēstuli? — Ralfs jautāja.

Trakais Edijs gandrīz jau sāka lasīt, bet aprāvās,, negribēdams izrādīt pārāk lielu ieinteresētību. Viņš pagrūda vēstuli uz manu pusi.

Es nokremšļojos un sāku lasīt:

— "Godātais Kida kungs! Mēs priecājamies, ka jūsu dati tik precīzi atbilst mūsu prasībām. Jums ir arī labas rekomendācijas. Aploksnē Jūs atradīsiet nepieciešamos dokumentus Jūsu grupas lidoju­mam. Kankunā Jūs sagaidīs. Ar cieņu — senjors Kastiljo."

Kad beidzu lasīt, iestājās klusums.

— Tad tā tas ir? — teica Ralfs.

— Tā ir, — es atbildēju. — Nekādas atpakaļ­adreses. Nekāda telefona.

Ralfs neatlaidās: — Vai tiešām nekas nav teikts par to, ko viņi gaida no Džoela? Un kādēļ viņam jāved līdzi vēl pieci cilvēki?

Džoels smaidīja.

Es novaidējos. — Ralf, — es teicu, — tu taču neņem to nopietni? Tā vēstule ir acīm redzama kļūda! Ko gan kāds var gribēt no mūsu Džoela? Viņš tikko pabeidza sagatavošanas klasi!

Trakais Edijs nogrozīja galvu. — Kāds taču ir izdevis par šīm biļetēm lielu naudu. Viņi noteikti uzticas Džoelam.

— Neaptverami! — es teicu. — Te kaut kas ir sajaukts. Kaut kur jābūt otram Džoelam Kidam, kādam pieaugušajam, kas gaida šo vēstuli.

Beidzot atkal ierunājās Maiks. — Kas par to? Aizlidosim un noskaidrosim! Es, Ralfs, Lisa un… — viņš nobeidza ar uzsvaru, — un mēs noteik­ti paņemsim līdzi Džoelu.

— Nē, nē, nē! — es sacīju. — Tas ir trakums! Neviens nekad tā nesūta biļetes pilnīgi svešam cil­vēkam, it īpaši sešgadīgam bērnam. Es nevēlos būt klāt tajā bridi, kad viņi uzzinās, ka neīstais Džoels Kids veltīgi izlietojis sešas dārgas aviobiļetes.

— Jā, jā, jā! — teica Maiks. — Ko gan viņi var mums padarīt? Nošaut, vai?

Es neuztraucos. Jo zināju, kas mūs atturēs no jebkādas Meksikas. Un es to pateicu Maikam paš­apmierinātā pārliecībā. — Pat ja šis biļetes tiešām būtu domātas Džoelam, mūsu vecāki miljons gadu neļaus mums braukt uz Meksiku.

— Vai jūs tiešām sūtāt mūs uz Meksiku kopā ar Veco Indiju Bagzbiju? — es aizrīdamies jautāju nākamajā ritā pie brokastgalda. — Pilnīgi neaptve­rami!

— Nevis ar Veco Lēdiju Bagzbiju, — mamma izlaboja, — bet ar Bagzbijas jaunkundzi.

Tētis tikai pasmaidīja par manu pārsteigumu.

— Kas te tik neaptverams? Meksika? Vai var­būt Vecā Lēdija… hm… Etele Bagzbija?

— Kā viens, tā otrs, — es atteicu. — Viņa jau bija piedzimusi, pirms izgudroja lidmašīnu. Un mums nav ne jausmas, kas mūs gaida Kankunā. Un ko viņi sacīs, kad ieraudzīs nepareizo Džoelu Kidu ar visu kompāniju.

Tētis veltīja savu smaidu mammai. — Stefānij, paskaties uz tā nabaga zēna sarkano ģīmi! Varētu nodomāt, ka viņš nav teicis Maikam Endijūsam — drīzāk govis sāks lidot, nekā vecāki kļūs — kā nu tur bija? — tik dulli, lai ļautu mums doties uz Meksiku.

To es tiešām tiku sacijis. Piedevām vēl apsolījis Maikam, ka visu atlikušo vasaru cirpšu viņa mau­riņu, ja mēs tomēr aizbrauktu.

— Maiks Endrjūss? — es blefoju. — Tāds kā pazīstams vārds…

— Tā varētu būt, — teica tētis. — Tas ir viņš, kurš vakar pavadīja divas stundas pie Eteles Bagzbijas.

Es saviebos. Ja reiz viņš ko ieņēmis galvā…

— Tieši Maiks pārliecināja veco kundzi, ka viņa esot vēl pietiekami jauna, lai neatteiktos no tāda piedzīvojuma.

Vecā Lēdija Bagzbija ir pietiekami veca, lai būtu mana tēta vecāmāte.

— Un tieši Maiks pārliecināja viņu, lai viņa ir jūsu pavadone. It sevišķi tāpēc, ka viņa ir vienīgais pieaugušais cilvēks, kas tik īsā laikā var saga­tavoties ceļam.

Beidzot es atguvu runasspējas. — Tas ir tāpēc, ka viņa ir pārāk veca, lai strādātu.

Mamma uzsmaidīja man savu maigāko mātes smaidu. Parasti tas vienmēr beidzas ar nepatikšanām.

— Rikij, — viņa sacīja, — mēs, visi vecāki, vakar vēlu vakarā sanācām kopā. Bijām ar tevi vienis­prātis. Tas ir traki. Un tomēr…

Viņa ar žestu apstādināja jebkādus iebildumus, ko es varētu izteikt. Es aizvēru muti.

— Pirmkārt, — viņa turpināja, pacēlusi gaisā rādītājpirkstu, — tā kā izlidošana paredzēta rit, mums nav laika sameklēt īsto Džoelu Kidu un atdot viņam biļetes. — Viņa iztaisnoja otru pirkstu, lai norādītu, kas ir "otrkārt".

— Otrkārt, mums nav nekādu iespēju dabūt rokā senjoru Kastiljo, kas parakstījis vēstuli. Nav atpakaļadreses. Nav telefona. Nekādi nav iespē­jams paziņot viņam par šo kļūdu pirms lidmašīnas atiidošanas.

Tad pacēlās trešais pirksts. — Bet biļetes ir derīgas. Tās nevar nodot atpakaļ. Ja jūs, zēni, tās neizmantosiet, biļetes ies zudumā.

Interesanti! Dziļā naktī, kad tu, cilvēks, blenz griestos un sapņo skaistus nomoda sapņus, daudz kas liekas iespējams. Piemēram, tas, ka mēs var­būt ierodamies Meksikā un atklājam — senjors Kastiljo ir ļaundaris, dumpinieku vadonis, bet mēs viņu pieveicam un kļūstam varoņi. Tādā garā.

Taču gaišā dienas laikā realitāte ņem virsroku.

Realitāte saka tev, ka bariņš zēnu nekad nespēs uzvarēt pieaugušus rīkļurāvējus, kas bruņojušies ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. Realitāte liek atcerēties, ka Meksika ir tūkstošiem jūdžu tālu un ļaudis tur nesaprot angļu valodu, turklāt tu nevari atskriet pāris kvartālu līdz mājām, ja draud' nepatikšanas.

Otra lieta, kas man piepeši pielēca, kad mam­ma beidza runāt» bija tas, cik ļoti mēs paļaujamieš uz to, lai vecāki uzstāda noteikumus. Un varbūt lai pasaka "nē".

Es gribēju teikt — mēs vienmēr viņiem visu ko ■lūdzam, pat ja zinām, ka tas mums nenāktu par labu. Piemēram, es vienmēr lūdzu, vai drīkst pabraukties ar mašīnu. Naktīs es sapņoju, cik forši būtu ierasties skolā, sēžot pie auto stūres, un pavi- zināt visus draugus pa galveno ielu. Bet, ja mam­ma vai tētis beidzot piekāptos un iedotu man mašīnas atslēgas, es, iespējams, sāktu domāt par pašu galveno. Piemēram, par to, ka īstenībā nekad neesmu vadījis mašīnu. Vai to, ka es varētu izraisīt satiksmes negadījumu.

Vārdu sakot, mēs vienmēr prasām visu, ko mums iegribas, paļaudamies, ka vecāki mums to aizliegs, ja tā būs pareizāk. Bet tieši šobrīd neviens neko neaizliedza.

Tā nu tas bija — pēc tam, kad kopš paša vēs­tules saņemšanas brīža biju nemitīgi dusmojies uz vecākiem par to, ka viņi neatļaus mums šo lielisko dēku, es pēkšņi aptvēru, ka Meksika nebūt nav mans sapnis. Tikai tāpēc, ka mamma un tētis teica, ka pēc divdesmit četrām stundām būsim jau ceļā.

— Bet… bet… tas ir ārprāts! — Es sapratu, ka pats runāju tieši to, ko biju domājis dzirdēt no ve­cākiem. — Biļetes ir no pilnigi sveša cilvēka! Mēs nezinām, kas ir istais Džoels Kids, ar ko viņš nodar­bojas, ko no viņa un viņa biedriem gaida senjors Kastiljo. Un jūs ņemat un sūtāt vecu večiņu un ba­riņu sīko uz Centrālamerikas džungļiem, lai tie visu uzzinātu uz vietas!

— Uz Meksikas dienvidaustrumu daļu, — sacī­ja tētis, — precīzāk, uz Jukatanas pussalu.

Viņš māksloti pasmaidīja, lai parādītu, ka ap­zinās, cik ļoti tas mani tracina.

— Senjors Kastiljo varbūt ir… ir dumpinieku vadonis!

— Dēls, tā nav tā valsts, ko tu domā, — teica tētis. — Meksikā politiskais stāvoklis ir ļoti stabils.

Beidzot mani izglāba mamma. — Rikij, — viņa sacīja, — es aizmirsu pieminēt, kas ir ceturtkārt, piektkārt un sestkārt. Tā kā Etele Bagzbija var to at­ļauties un ir nolēmusi, ka vēlas izklaidēties, viņa grib atmaksāt senjoram Kastiljo pusi no jūsu biļešu cenas, kad jūs turp aizbrauksiet. Galu galā tā nav mūsu vaina, ka vēstulei bija nepareiza adrese. Tādējādi sen­jors Kastiljo uzzinās, kāpēc nav ieradies īstais Džoels Kids, un mēs uzzināsim, kā viņš dabūjis mūsu adresi. Tā senjors Kastiljo vismaz nezaudēs pilnīgi visu naudu, ko izdevis par biļetēm.

Te iejaucās tētis. — Un vēl mēs, vecāki, bijām vienisprātis, ka Etelei tas būs īsti piemēroti. Viņa dzīvo vientuļi un tiešām priecāsies par šo piedzīvo­jumu.

Brīnišķīgi! Ceru, ka viņa negribēs, lai mēs reizē ar viņu guļam pusdienlaiku.

Atjēdzu, ka mamma un tētis skatās uz mani.

— Un sestkārt? — es vaicāju.

— Jā. — Viņi abi pasmīnēja. — Sestkārt!

— Mums, vecākiem, ari nenāktu par ļaunu mazs atvaļinājums, — sacīja tētis. Mamma piekrītoši nopūtās. — Iedomājies vien to laimi! Pirmās desmit vasaras brīvlaika dienas bez raizēm par to, kādas ziepes tu Un Maiks, un Ralfs varat sastrādāt Džeimsvilā.

Saderam, ka Indiānas Džounss ne reizi nesāka savus piedzīvojumu braucienus džungļos, mājas priekšā gaidīdams mūžvecu kadiljaku, kas velkas pa ielu tik lēni, ka divi suņi, dzenoties viens otram pakaļ, divas reizes paskrien tam garām.

Tieši to es teicu Maikam un Ralfam. Viņi piekrītoši nopūtās.

Beidzot izbalējušais zilais grausts no mašīnas bija jau tik tuvu, ka varējām redzēt Lēdiju Bagzbiju lūkojamies caur milzīgā stūres rata spieķiem.

— Vai tiešām es redzu to, ko redzu?… — Maiks nočukstēja.

— Tropu cepure! — apstiprināja Ralfs.

Es ari to redzēju. Apaļās cepures mala pieskārās stūres augšai, vecajai kundzei mēģinot caur spieķiem kaut ko saredzēt. Galu galā mašīna nodrebot apstājās mūsu priekšā.

— Džoel! — es kliedzu. Kur viņš pazudis? — Džoooeeelll, mēs esam…

Viņš pieskārās man pie pleca. Kad biju atkal ūz zemes, Džoels skatījās manī tik sērīgi, it kā brīnī­tos, kā esmu varējis maldīgi nodomāt, ka viņa te nav.

Par atbildi nozibināju acis, tad ievēroju kom­pasu, kas bija nevērīgi iebāzts viņa krūšu kabatā.

— Džoel, kur tu to dabūji?

— No Edija kunga.

— Es to paņemšu pie sevis, — es paziņoju. — Tu to pazaudēsi.

Pastiepu roku, un viņš atdeva man kompasu nevilcinoties.

— Saņemsi atpakaļ ceļojuma beigās, — es noteicu.

— Labrīt, kareivji! — Vecā Lēdija Bagzbija iesaucās, pūlēdamās atvērt mašīnas durvis.

Kādreiz viņa bija pilsētā pazīstama īgņa. Tad atrisinājās kāds gadu desmitiem ildzis ar viņas tēvu saistīts noslēpums — toreiz, kad notika Pārkstrītas dārgumu meklējumi — un viņa kļuva mazāk īgna, sevišķi prefcbērniem.

— Labrīt! — mēs atsaucāmies. Maiks aizdrāzās pie mašīnas durvīm un palīdzēja viņai izkāpt.

Vecās Lēdijas Bagzbijas kājas ar skaļu knakšķi atsitās pret asfaltu, un, kad viņā apgāja apkārt mašīnas priekšgalam, lai apskatītu mūs un mūsu bagāžu, mēs sapratām dīvainā trokšņa cēloni.

Bija nozudusi parastā garā, melnā kleita, ko viņa vienmēr valkāja pilsētā. Bija nozudušas garlaicīgās melnās zempapēžu kurpes.

To vietā viņai kājās bija tūristu zābaki — gan­drīz līdz ceļiem — un tajos cieši sabāztas… zilas džīnas? Virs zilajām dzinām viņai bija vaļīgs sarkans svīteris, pieskaņots viņas… lūpukrāsai?

Droši vien vecā kundze ievēroja, ka esmu satriekts, jo pieglauda sirmu matu šķipsnu, kas bija izlīdusi no tropu cepures, un plati pasmaidīja.

— Kā jums patīk mana jaunā "es"? — Viņa ie­smējās. — Jūtos par divdesmit gadiem jaunāka.

— Ū! — Ralfs izgrūda, stāvot man blakus.

— Jūs izskatāties kā divdesmitgadīga… Iebikstīju viņam ar elkoni, lai apklust. Esmu

ievērojis, ka sievietes reizēm aizvainojas, ja jūs piekrītat viņu izteikumiem attiecībā uz viņu ve­cumu vai svaru.

— Jūs izskatāties gatava uz visu, — es teicu. Un tā arī bija. Ar smaidā piesārtušu seju un

tropu cepures malas ēnā atmaigušām krunkām Indija Bagzbija vairs neizskatījās tik sažuvusi, kā mēs vienmēr tikām uzskatījuši. Viņas garais, kaulainais deguns vairs nelikās tik ass un melnās, caururbjošās acis — tik loti līdzīgas ērgja acīm. Viņa izskatījās tik jauki, ka tobrīd es biju gatavs ar prieku sagaidīt nākotni.

— Kraujieties mašīnā, — viņa paziņoja, — ci­tādi Lisa nodomās, ka esam viņu aizmirsuši.

— Lisa? — es nopīkstēju.

Maiks ieklepojās. — Vai tad es būtu aizmirsis tev pateikt, ka Lisa arī brauc?

— Tas laikam būs izgājis tev no prāta, Maik, — es atcirtu ar niknu skatienu.

— Ak… Nu, ir taču sešas biļetes, un… Ķēros pie skaitļošanas. Es. Džoels. Maiks.

Ralfs. Vecā Indija Bagzbija. Un Lisa Higinsa.

— Bez tam es ari gribēju līdzi kādu sievieša cil­vēku, — Vecā Lēdija Bagzbija pabeidza Maika vietā. — Viss notika tik ātri, ka es nevarēju paaicināt nevienu no savām draudzenēm.

— Ko tu labāk gribētu, — čukstēja Maiks,

— kādu no viņas vecajām draudzenēm vai Lisu?

Es vēl mēģināju izšķirties, bet vecā Lēdija Bagzbija izjauca manu domu gaitu. — Ceru, ka tev nav iebildumu, Rikij?

— Protams, nav. — Saviebu seju smaidā. —Tas būs kolosāli: ņemt līdzi meiteni, kas var mūs pārspēt beisbolā un matemātikā arī. Vienkārši kolosāli!

* * *

Ja salidzina dinozaurizraktenigu kadiljaku ar reaktīvo Boeing 727 telpas ziņā, kāda atvēlēta pa­sažierim, lai izstieptu kājas, boings liekas kā mai­zes kaste. Toties tas ir ātrāks. Galu galā, lai nokļūtu līdz lidostai, mēs bijām izcietuši trīs stundu nepār­trauktu signalizēšanu no aizmugures, kamēr Vecā Lēdija Bagzbija un kadiljaks majestātiski nopeldē­ja deviņdesmit jūdzes pa šoseju mazliet lielākā ātrumā nekā bruņurupucis. Šis 727 vismaz veiks divtūkstoš jūdzes gandrīz tikpat ilgā laikā.

Mēs bijām paēduši lidmašīnā pasniegtās brokastis. Maiks — otrā pusē Ralfam, kurš sēdēja man blakus pa labi un bija jau izlasījis pusi no grā­matas par Meksiku (viņš bija sācis to lasīt, tikko mēs pacēlāmies gaisā), — Maiks bija atcerējies pieklājību un nelūdza stjuartei atdot viņam citu pasažieru neaizskartos saldēdienus.

Lisa, Džoels un Vecā Lēdija Bagzbija sēdēja aiz mums.

Pacelšanās noritēja gludi — un paldies Dievam, jo Maiks pirms tam bija pusstundu vārījies par lidmašīnu avāriju statistiku; to viņš darīja, lai nobaidītu Ralfu, un tas lika Ralfam trīs reizes rikšot uz tualeti, vēl pirms lidmašina sāka ieskrieties.

Un tagad, pēc divarpus stundu lidojuma, man uz ceļiem bija izklāta karte.

Paskatoties pa iluminatoru kreisajā pusē, es varēju redzēt tālu apakšā Meksikas līča mirdzošo zilumu. Mēs lidojām tieši uz dienvidiem un kuru katru brīdi varējām būt virs Jukatanas pussalas ziemeļgala.

Kartē bija redzams, ka Amerikas Savienotās Valstis un Meksika veido ap Meksikas līci izlieku­mu, līdzīgu "C" burtam, ko var iztaisīt, saliecot rādītājpirkstu un īkšķi. Un, ja rādītājpirksts būtu Florida, kas liecas lejup pret īkšķa galu, tad Jukatanas pussala būtu āugšupvērstais īkšķis. Kankuna kā mazs punktiņš atradās īkšķa galiņa dienvidaustrumu pusē, kur Kārību jūra saplūst ar Atlantijas okeānu.

Domājot par nākotni, nezināju, vai man diet aiz satraukuma vai ari bailēs vaidēt.

Meksika… Dziļi džungļos sen zudušas civilizāci­jas… Tirgus laukumu kņada… Noslēpumi un piedzīvojumi…

Vai varbūt visa tā vietā — cietums.

Mēģināju iedomāties sevi senjora Kastiljo lomā. Iztērējušam tik daudz naudas par biļetēm, ieraudzīt no lidmašīnas izkāpjam jocīgu vecu tanti tropu cepurē kopā ar pieciem sīkajiem. Varbūt viņa pir­mā vēlēšanās būs — saukt pec policijas. Un Maiks Endrjūss zināja daudzus nostāstus par to, kā amerikāņu tūristi pavadījuši garus gadus Meksikas cietumu kamerās, kur redzējuši daudz prusaku, bet neviena advokāta.

Ko tad, ja senjors Kastiljo nesaprot angliski? Kā mēs tādā gadījumā spēsim izskaidrot viņa kļūdīšanos? Kā Vecā Lēdija Bagzbija mācēs pateikt, ka, pēc viņas domām, būtu godīgi atmaksāt viņam pusi no biļešu cenas? Un kā…

— Beidz uztraukties, Rikij!

Pārsteigumā atsitu ceļus pret brokastu paplāti.

— Vai nervozē? — Lisa turpināja, pārkārusi galvu no aizmugures pār mana sēdekļa atzveltni.

Paslēpu seju rokās. Kā gan viņa spēj lasīt ma­nas domas?

— Ļoti vienkārši, — viņa atbildēja, — tu vien­mēr uztraucies ari mūsu pārējo vietā.

— Bet es nemaz nejautāju, kā tu spēj lasīt… ak, sīkums!

Viņa paglaudīja man galvu. — Kas gan slikts var notikt? Mēs nolaidīsimies. Etele samaksās naudu senjoram Kastiljo, un mēs uzzināsim, kādēļ Džoels saņēma biļetes. Tad mēs priecīgi pavadīsim tur atlikušās dienas.

Etele?

— Mēs esam draudzenes, — Lisa paskaidroja, kā atbildot manām domām.

— Beidz! — es sacīju. — Lūdzu, beidz! Pārstāj uzminēt, par ko es domāju. Nesaki man, par ko vēl es varētu uztraukties. Tas viss liekas tik dīvaini.

— Cilvēku upurēšana, — teica Ralfs, nepaceļot degunu no grāmatas.

' — Ko?

— Upurēšana. Te tā sacīts. Maiju cilts indiāņi, kas dzīvoja Jukatanas pussalā pirms daudziem gad­simtiem, cēla milzīgas piramīdas un centās no­drošināt tabu ražu, upurējot dieviem jaunas meite­nes. Klīst baumas, ka skaidrās naktīs joprojām varot dzirdēt viņu kliedzienu atbalsis. Citi uzska­ta, ka tie ir jaguāru brēcieni, kad tie naktī dodas medībās.

Varat būt droši — Ralfs nekad nenobisies, lasī­dams par baismīgām lietām grāmatās. — Brī­nišķīgi! — es teicu.

Neesmu pārliecināts pār to, ka viņš vai arī Lisa to sadzirdēja. Biju atkal aizsedzis seju ar rokām.

Kad lidmašīna nolaidās Kankunas lidostā, man vairs nebija jāraizējas par to, lai Džoels nenozūd, kā viņš mēdz darīt visnepiemērotākajos brīžos.

Toties es ļoti raizējos par to, ka viņu arestēs.

— Kungs, viņam ir tikai seši gadi! — es protes­tēju muitas nodalījumā. — Ņemiet labāk mani!

— Seši būt pietiekoši vecs, lai būt mūlis, — muitnieks ar krietnu akcentu noburkšķēja kupla­jās ūsās. Viņa blāvi zilajam formas tērpam spiedās cauri lieli sviedru plankumi.

— Mūlis? Mūlis? — Viss likās tik neizprotams.

Pagriezos, lai meklētu palīdzību pie pārējiem,

kas vēl atradās garajā rindā aiz manis. Viņi likās tikpat pārbijušies kā es.

Kad atkal paskatījos uz priekšu, vēl viens muit­nieks bija sagrābis Džoelu aiz pleca.

— Ei! — es iekliedzos. — Jums nav tiesību ta darīt!

Kad sakustējos, lai palīdzētu Džoelam, divi citi pogainie saķēra mani un pacēla gaisā. Tirinājos starp viņiem, nespēdams nekur tikt.

— Varbūt kaut kas ir, ko slēpt, senjor? — pir­mais muitnieks man jautāja. — Varbūt mazais ir mūlis?

Atbildes vietā es sāniski spēru pa kreisi un trāpīju ar papēdi savam sargam tieši zem ceļgala.

Viņš strauji ievilka gaisu un saspieda ciešāk manu augšdelmu. Tas bija kā haizivs kodiens. Es vairs nespārdījos.

Viņi nolaida mani zemē, bet otri divi ieveda Džoelu atsevišķā istabā. Duras aiz viņiem aizcirtās.

— Lūdzu, ejiet! — viens no muitniekiem, zob­galīgi paklanīdamies, pamāja uz izejas pusi. — Mēs izsūtīt mazo ārā, kad mēs beigt.

Maiks, Ralfs, Lisa un Vecā Lēdija Bagzbija pie­vienojās man ārpusē. Mēs stāvējām drūmā pus­lokā, kamēr pārējie pasažieri gāja mums garām. Visi viņi grieza galvu uz otru pusi; it kā pat sa- skatīšanās ar mums nozīmētu iesaistīšanos mūsu nepatikšanās.

— Mūlis… — es iesāku, — nesaprotu!

Vecā Lēdija Bagzbija atgrūda tropu cepuri pakausī un pakasīja pieri. —Tas ir žargons, — viņa paskaidroja. — Tas nozīmē: kāds, kurš kaut ko nelegāli ieved, parasti — narkotikas. "Mūli" to dara ar visdažādāko paņēmienu palīdzību. Reizēm noslēpj narkotikas protēzēs. Citkārt norij ar narkotikām pildītus baloniņus.

Kādus gan vēl pārsteigumus viņa man sagādās? Vispirms — zilas džinas un kosmētika, tagad — zināšanas par narkotiku ievešanu?

Tad priekšplānā izvirzījās cits jautājums. Kur gan, pēc muitas vīru domām, Džoels glabā narkotikas vai jebko citu, ko tie meklē? Atbilde sekoja gandrīz nekavējoties.

Viens no muitniekiem pavadīja Džoelu pa li­dostas zāli līdz mums. Džoels gāja, spītīgi paslējis zodu gaisā. Galvenokārt tāpēc, ka viņa pliša lācītis bija skrandās. Nu bija izdarīts tas, ar ko es tik daudzreiz biju viņam draudējis. Un Džoels nesagādāja vīriem to prieku — skatīt viņa asaras.

Kad viņi palaida vaļā Džoela roku, viņš iespēra lielākajam muitniekam ar kāju, tad pagriezās un soļoja pie mums.

— Neuztraucies, Džoel,.— Lisa ātri teica un pasmaidīja, — es salāpīšu lācīti, būs kā jauns.

Viņš uzsmaidīja Lisai.

Protams, es arī viņa vietā būtu uzsmaidījis, lai arī negribētu to atzīt Maika vai Ralfa klātbūtnē. Lai gan Lisa Higinsa spej sagādāt tikpat daudz raižu kā Džoels — vienīgā starpība tā, ka viņai jau trīs­padsmit gadu un nav vajadzības klusiņām pielīst cilvēkam klāt, lai padarītu viņu vai traku, — tas tomēr ir daudz sarežģītāk, jo, saprotams, viņa ir meitene. Vēl sliktāk — viņai ir labi panākumi sportā. Ja viņa kaut ko nespēj, viņa trenēsies tik­mēr, kamēr būs gandrīz pati pilnība.

Un viņa ir skaista. Tas šad un tad iesit tev kā ar bomi pa galvu, kad izturies pret viņu čomiski. Viņai ir gari, tumši mati un acis tik zilas kā debesis. Kad viņa pasmaida, ir tā, it kā caur negaisa mākoņiem izlauztos silta saule; kad viņa ir nikna, viņas seja ir kā jau pieminētais negaiss. Tomēr parasti tu atceries smaidu. Tāpēc arī mani nepārsteidza tas, ka Džoels uzsmaidīja Lisai par atbildi viņas solīju­mam salabot plīša lācīti.

Mums nebija laika par to vairs runāt.

Jo kāda cita balss ar spānisku akcentu atgā­dināja man, kāpēc bailes visu lidojuma laiku bija pārspējušas priecīgo satraukumu.

— Mister Kid? Mister Kid?

Viņam mugurā bija netīrs, vaļīgs kokvilnas krekls. Viņa tumšās bikses lejgalā bija apdilušas. Un viņa sandales lēnā ritmā plakšķēja pa grīdu.

— Mister Kīd? Mister Kid?

Vēcā Lēdija Bagzbija atbildēja pirmā: — Tie esam mēs, senior Kastiljo!

Es aizmiedzu acis, lai neredzētu sašutumu un apjukumu, kam tūlīt jāsākas.

Klusums.

Kad es atvēru acis, šis vīrs žāvājās. — Labi, ka es jūs atrast, — viņš starp žāvām izteica. — Kādu brīdi es domāt, ka es atnācis ne tajā dienā.

— Absurds! — es nomurmināju. — Pilnīgs absurds.

— Tas nozīmē — neiespējami, — Lisa pa­skaidroja Maikam.

— Tiešām? — Maiks sarkastiski atteica. — Pirmo reizi dzirdu.

Maiks uzmeta Ralfam tādu skatienu, kas likās sakām "pamēģini tik atvērt muti", — tad nepatikā nogrozīja galvu un soļoja mums līdzi, sekojot mek­sikānim pa gaiteni turp, kur lidosta pārvērtās tādā kā miniatūrā suvenīrveikalu alejā. Bija grūti iz­vairīties, lai nesaskrietos ar simtiem citu pasažieru, kas te drūzmējās; daudziem bija lielas, piebāztas somas, kas bīstami zvārojās uz visām pusēm.

— Neaptverami! — es atkal noteicu. — Šis vīrs neceļ ne ausu, ieraudzījis tā otra Džoela Kida vietā mūs. Un mēs vienkārši sekojam viņam, pat nepa­jautājot, kurp.

— Jocigi, vai ne? — Vecā Lēdija Bagzbija no- grudzinājās. — Vajadzēs vairākas stundas, lai pie­rakstītu to visu dienasgrāmatā.

Tiešām jocīgi.

Iespējams, ka mēs esam iekļuvuši kādā velnišķā starptautiskā spiegošanas afērā un mūs ved uz spidzinašanu, lai izvilktu no mums ziņas, kuru mums nemaz nav. Varbūt meksikānis tikai izlie­kas, ka viņam vienalga, kas mēs esam, bet īstenībā mēs neesam nosaukuši paroli un tagad mūsu lik­tenis jau izšķilts. Varbūt viņi domā, ka Džoelam ir kāda slepena mikrofilma, varbūt tieši tāpēc muitā viņu pārmeklēja. Varbūt…

— Nomierinies, Rikij! — Lisa teica tepat blakus.

— Slepena mikrofilma — kā tad!

— Kā tu zini, ko es domāju?

— Domāji? Tu taču runāji balsi. Pietaupi savu pārmēra iztēli tām grāmatām, ko tu nākotnē gribi sarakstīt.

Viņa cieši satvēra manu roku.

— Viss būs forši, — viņa teica. — Tici man!

* * *

— Ticēt tev! — es kliedzu pēc minūtēm desmit.

— Ticēt tev!

Viņa drosmīgi pamāja un kaut ko atkliedza.

— Ko? — es bļāvu.

Viņa atkal bļāva pretī.

— Ko?

Viņa lūdzoši salika rokas un rādīja augšup.

Es piekrītoši pamāju. Nebija jēgas mēģināt vēl sarunāties, tāpēc es atkal iegrimu savās drūmajās domās.

Mēs stāvējām mazas lidmašīniņas spārnu ēnā uz šaura skrejceļa vairāku simtu jardu attālumā no galvenā lidlauka. Lidostas celtne likās trīsuļojam pēcpusdienas karstumā. Es jau jutu, kā betona segums karsē manu teniskurpju zoles. Ievilkt dziļu elpu likās gluži kā ieraut plaušās svelmi no vaļējas krāsns mutes. Sviedri no mana degungala pilēja kā lietuslāses.

Vistrakākais tas, ka šajos sviedros nevarēju vainot Meksikas vasaras karstumu vien. Vaino­jamas varēja būt art bailes, bailes no lidmašīnas, kas rūca un kratījās, un laida gaisā melnus dūmus, ko atpakaļ pūta viena paša dzinēja darbinātais pro­pellers priekšgalā.

Lidaparāta krāsa — kādreiz varbūt bijusi sar­kana — bija nolobījusies no saules un Vecuma. No apšuvuma skārda rēgojās ārā sarūsējušas skrūves. Rūsa iekrāsoja ari dažādo virsmas iedobumu malas; iedobumi bija tik dziļi, ka tajos vīdēja ēnas.

Drūmi.

Tikmēr mūsu meksikāņu pavadonis izrādīja pir­mās dzīvīguma zīmes, drudžaini mādams, lai kāp­jam augšup pa pakāpieniem, kas veda lidmašīnas melnajā vēderā. Varbūt viņš gribēja ātrāk atgriezties lidostas kondicionētā gaisa oāzē. Vai ari zināja, ka vienīgi stingrs pamudinājums varēs dabūt mūs šā grausta iekšpusē.

Propellera saceltajā vējā Vecā Lēdija Bagzbija piespieda cepuri pie galvas un, zemu noliekusies, sāka rāpties lidmašīnā. Džoels sekoja, un no viņa uzšķērstā lācīša plivinājās pildījuma skrandas. Tad Maiks, tad Ralfs, tad Lisa.

Es vilcinājos.

Meksikānis kaut ko kliedza un māja vēl dru- džaināk.

Es joprojām vilcinājos, zinādams un priecā­damies, ka manas lūgšanas tiks sadzirdētas cauri jebkādam troksnim. Lūdzu ne jau tāpēc, lai šajā īsajā brīdī māņticīgi izlūgtos veiksmi. Drīzāk gan atzīstot to, ka mana dzīve, kā allaž, atrodas Dieva rokās un ka pašreizējā situācija to labi apstiprina.

Beidzot es uzkāpu tos nedaudzos pakāpienus.

Lidmašīnas slēgtās iekšienes smaka man iebelza kā ar koku pa galvu: veci sviedri, sastāvējies tabakas smārds, sapelējušas tauvas un pārkarsusi motoreļļa.

No durvīm es varēju saredzēt četrus krēslus, ko varēja nolaist šaurās kabīnes katrā pusē, pa vie­nam zem katra mazītiņā iluminatora, kas nebija atverams svaiga gaisa plūsmai.

Aiz šiem sēdekļiem bija kastes un dažādas cieši piebāztas audekla somas. Visi jau bija apsēdušies, tikai Lēdija Bagzbija stāvēja man priekšā, aizšķērso­jot eju, kliedzot kaut ko pilotam ausī.

Lai gan arī viņš bija apsēdies, tomēr pa pusei aizgriezies no vadības pults un vējstikla, vērdamies Vecajā Lēdijā Bagzbijā ar izbrīna un dusmu izteik­smi sejā.

Viņš acīm redzami bija amerikānis. Par spīti karstumam, kas bija pārvērtis lidmašīnu cepeškrās­ni, viņam mugurā bija bieza ādas jaka. Galvā viņam bija cepurīte ar uzrakstu Hard Rock Cafe, un cepures nags meta tumšu ēnu pār pusi sejas. Taču es saredzēju tik cietsirdīgus vaibstus, ka man pārskrēja šermuļi. Līks deguns, smagnējs zods un raupji vaigukauli. Ar tādu nav joki.

Viņš izskatījās tik rūdīts, ka man šķita — aizvēr­to durvju tikai mazliet klusinātajā motora troksnī neesmu pareizi sadzirdējis Lēdijas Bagzbijas sa­cīto.

— Jaunais cilvēk, — viņa kliedza, — te atrodas bērni!

Viņa saķēra pilota ausi un to parāva. — Un, ja jūs vēlreiz viņu klātbūtnē lietosiet lamuvārdus, es jums noraušu abas divas!

īstais brīdis šādiem pārsteigumiem!

— Sapratāt? — viņa turpināja.

Pilots blenza vecajā kundzē.

— Sapratāt? — viņa tik spēcīgi parāva aiz auss, ka pilotam nācās pacelties no sēdekļa.

Viņš pacēla dūrē savilktu roku, bet Vecā Lēdija Bagzbija neatlaidās.

— Sapratāt?

Atbildes vietā pilots nolaida pacelto dūri un mēģināja pamāt ar galvu.

Viņa atlaida ausi, uzmeta vēl pilotam dusmīgu skatienu, tad aizsoļoja uz savu vietu — cienīgi, lai arī gāja saliekusies, lai neatsistu galvu pret lidmašīnas griestiem. Aina bija komiska, bet tas nebija kino. Un viņš nesmējās.

Vai es biju satraukts, kad mazā lidmašīnīte sāka kustēties pa skrejceļu? Nebūt ne. īstenībā — kā es vēlāk apgalvoju Lisai — es vienmēr sažņaudzu rokas dūrēs tā, ka nagi iespiežas plaukstu ādā.

Varēju vienīgi cerēt, ka Vecā Lēdija Bagzbija ir pajautājusi pilotam, kurp mēs dodamies, pirms piekritusi turpināt ceļojumu. Bet tad es sapratu, ka jautāšanai nav nekādas nozīmes. Ja pilots tiešām bija tik nikns, kā izskatījās, tik un tā nebija nekā­das garantijas, ka viņš teiks patiesību.

Citiem vārdiem sakot, mēs atradāmies lidma­šīnā, ko vadija cilvēks, kas varbūt bija traks un neapšaubāmi bija noskaities, un mums nebija ne jausmas, kur mēs nolaidīsimies, nedz arī — kas mūs tur sagaida.

Nagi iecirtās dziļāk miesā. Biju priecīgs par sāpēm, kas novērsa manu uzmanību. Būtu atdevis trīs zobus — lai tos izrauj bez narkozes — par to prieku, kādu justu, atrodoties mājās Džeimsvilā un nodarbojoties ar kaut ko tik garlaicīgu kā mauriņa cirpšana.

Tad lidmašīna uzņēma ātrumu — un es būtu atdevis visus atlikušos zobus par iespēju cirpt mau­riņu kaut vai ar šķērēm, lai tikai es būtu mājās.

Nelielā lidmašīna klaudzēja un kratījās, un raustījās, un brauca pa skrejceļu tik ilgi, ka man šķita — mēs piedalāmies izturības sacensībās.

Tad, it kā nāvīgās mokās atraudamās no zemes, lidmašīna pacēlās augšup. Klaudzēšana un raustīšanās pierima, arī propellera troksnis likās pieklustam.

Ticis gaisā, mūsu lidaparāts drāzās spēcīgi un apņēmīgi. Pagriezienā es varēju redzēt zemi ātri attālināmies. Lidmašīnai paceļoties, atslābināju rokas. Pirmo reizi pilnībā sajutu sāpes delnās, pus- lokveidīgajos iespiedumos, ko bija atstājuši nagi. Un kas par to?

Tagad es sajutu dīvainu prieku par pašu lido­jumu.

Ko sacija Trakais Edijs? Ka pasažieru lidmašīna ne ar ko neatšķiras no autobusa. Ka īstā lidmašīnā cilvēks izjūt katru pilota izdarīto kustibu. Un es to izjutu.

Mēs cēlāmies augšup, preti saulei, un es iedomājos, ka varu sajust gaisa viļņošanos gar metāla apvalku, iedomājos, ka mūsu lidaparāts ir kā lasis, kas, ienirstot un uznirstot, graciozi slīd pa straumi.

Ievēroju, ka Džoels smaida, un sapratu, ka viņš jūt to pašu. Uz brīdi sapratu Trakā Edija sarūg­tinājumu un dusmas par to, ka viņam šī brīvība atņemta. Man gribējās, lai šis brauciens nekad nebeigtos.

* * *

Džoela kompass, ko biju pievācis, rādīja, ka mēs lidojam uz rietumiem. Pēc pusotras stundas dzinē­ja dunoņa mazliet pierima, un es atkal atcerējos otru iemeslu, kādēļ negribēju, lai lidojums beidzas.

Pat nesarunājoties — trokšņa dēļ — un nesalīdzinot savus iespaidus ar citu iespaidiem, es tagad sapratu, ka meksikānis, kurš bija atvedis mūs uz lidmašīnu, nebija zinājis, kas viņam īsti jāsa­gaida. Dabiski, ka viņš nebrīnījās par to, ka cilvēku grupa, kas atsaucās, izdzirdusi Džoela Kida vārdu, ir tāda kā mūsējā.

Taču pilots — tā bija cita lieta.

Biju nokavējis viņa pašu pirmo reakciju, Vecajai Lēdijai Bagzbijai ienākot, tomēr tas, ko dzirdēju no viņu sarunas, pārliecināja mani — pilots saprot, ka te kaut kas nav kārtībā.

Un kā uz musu parādīšanos reaģēs senjors Kastiljo?

īpaši svarīgi tas šķita tāpēc, ka nu jau pusotru stundu bijām lidojuši pār neskartiem džungļiem. Negribējās ne domāt, cik dienu mums vajadzētu kājām iet atpakaļ līdz Kankunai un hoteļu virknei, kas pārstāvēja civilizāciju.

Lidmašīna sasvērās uz vienu pusi — un es noel- sos. Majestātisks debesskrāpis sniecās no džungļiem'pret mūsu lidmašīnu. Samirkšķināju acis, un tās sāka radīt pareizi. Nevis debesskrāpis, bet gan četrstūru piramida milzīga džungļu klaju­ma vidū!

Pusloka nobeigumā lidmašīna sasvērās vēl spēcīgāk, un es ieraudzīju citas milzīgas akmens drupas ap piramīdu. Un starp kokiem klajuma malā slējās vēl citu akmens veidojumu neskaidras apri­ses.

Kur mēs atrodamies? Brīnīties nebija laika.

Lidmašīna krita lejup tik ātri kā lielas klavieres, un es jau sāku satraukties par gaidāmo piezemē- šanos.

Satraukums bija pamatots, jo mēs atsitāmies pret skrejceļu ar tādu brīkšķi, no kura varēja iz­krist visas lidaparāta skrūves. Lidmašīna tenterē- ja pa skrejceļu, gan palēkdamās, gan atkal atsiz­damās pret to, līdz pēdīgi izlēma palikt tomēr pie zemes.

Mēs palēninājām gaitu, kratīdamies un čīkstē­dami pa nelīdzeno betonu vairākus simtus jardu. Tad sasniedzām betona angāra patvērumu. Propellera rēkoņa piepeši apklusa, varēja sadzirdēt tikai motora knikšķus.

No pilota sēdekļa puses mūs sasniedza rucīga balss:

— Galapunkts, sīkie! — Viņš runāja ar niknu sparu. — Un labāk klausiet man uz vārda — vai arī šis būs jūsu pēdējais ceļojums!

— Cičumice! — Džoels ķiķināja aizmugurējā sēdeklī. Mašīna bija tik veca, ka Vecā Lēdija Bagzbija salīdzinājumā ar to šķita kā skolniece.

— Cičenica… — Ralfs teica jau desmito reizi.

— Cičenica…

Džoels dedzīgi pamāja, smaidot pār visu ģīmi.

— Cičumice! Cičumice! — Viņš iespieda īkšķus padusēs un paplivināja elkoņus kā cālis.

— Cičumice!

— Nē, — atkal iesāka Ralfs. — Cičenica! Maiju pilsētas drupas no…

Es pārtraucu viņu. — Nepūlies, Ralfi Šis zēns nemēdz daudz runāt, bet, ja kāds joks viņam iepatīkas, tad viņš to tik viegli neatmetīs. Kā toreiz, kad viņš divas nedēļas no vietas katru dienu prasī­ja, kāpēc cāļi iet pāri laukumam.

— Kāpēc? — Maiks pajautāja.

— Iespējams, ka viņam tagad tāds vecums, — es atbildēju. Taču es nespēju pilnībā pievērst savu uzmanību viņa jautājumam. Joprojām mēģināju izprātot, kur mēs esam un kas tagad notiks.

Pilots bija sametis mūsu ceļasomas mašīnas tukšajā bagāžniekā, pēc tam ļāvis mums izvēlē­ties — vai nu iet kājām, vai kāpt iekšā. Tad sācis braukt, neteikdams vairs ne vārda.

Ceļš no mazā lidlauka līkumoja caur bieziem džungļiem; koki, apmēram divreiz augstāki par mūsu vāģi, auga visos virzienos vienādi biezi.

— Paklau — kāpēc tie cāļi gāja pāri lauku­mam? — Maiks bija neatlaidīgs.

Mans vaids pārspēja atsperu čīkstoņu, vāģim lēkājot no grambas grambā. — Klausies, Maik, — es teicu, — vai tad mums nav svarīgākas lietas ap­spriežamas? Piemēram, kurp… — es norādīju uz mūsu šofera uzkumpušo muguru pie stūres, — …viņš mūs ved?

— Pie senjora Kastiljo, protams, — paskaidro­ja Vecā Lēdija Bagzbija. Cepure viņai bija sašķiebusies sāniski un sirmo matu šķipsnas nokarājās gar vaigiem. Viņa šķitās nogurusi, man viņas bija žēl, tāpēc es neizteicu savas šaubas skaļi.

Piemēram, ja jau šis pilots ir tik drausmīgi dus­mīgs, tad kā gan izturēsies senjors Kastiljo? Un, ja senjoram Kastiljo nepatiks mūsu paskaidrojumi par to, kāpēc mēs esam ieradušies gaidītā īstā Džoela Kida vietā, kāda drošība mums var tikt solīta mūžameža vidū?

Slēpdams raizes, es pasmaidīju.

— Lūdzu, lūdzu, — sacīja Maiks, — tas man nedod miera! Kāpēc cāļi gāja pāri laukumam?

Es pārgriezu acis. — Pasaki viņam, Džoel!

— lai tiktu otlā pusē! — mans brālītis priecīgi teica.

Maiks nošņācās. Lisa noglastīja Džoela ceļgalu. Es pievērsos Raitām; kopš bijām ieraudzījuši uzrak­stu pie laikazoba saēstajām koka celtnēm lidlauka malā, viņš visu laiku nemiera dīdījās.

— Labi, Enciklopēdijgalva, pūt vaļā!

— Cičenica. Jūs redzējāt uzrakstu lidlaukā. Šeit to izrunā "Cīc-in-īca", — viņš ātri piemetināja, it kā baidīdamies, ka viņam vairs nebūs izdevības paspīdēt ar savām zināšanām. — Pēdējā vakarā Džeimsvilā es gandrīz visu laiku nosēdēju bib­liotēkā, lasot par Jukatanas pussalu. Cičenica ir viena no lielākajām seno maiju pilsētām Jukatanā.

Ralfs saviebās — straujā piezemēšanās pēc mašīnas lēciena pāri ipaši lielai ceļa grambai bija pārmetuši viņu vairākas collas uz sāniem. Bet tas viņu neapklusināja. ,

— Spāņi iekaroja maiju zemes sešpadsmitā gad­simta vidū, un gadsimtiem ilgi daudzu pilsētu drū- pas bija pazudušas mūžamežā. Tad… — Ralfs sa­rauca uzacis, mēģinot atcerēties. — …jā, 1841. ga­dā amerikāņu rakstnieks Džons Loids Stīvenss iz­deva grāmatu ar detalizētu aprakstu par saviem at­klājumiem toreiz vēl neskaidrajā maiju cilšu vēsturē.

— Kā tad sauc šo grāmatu? — Maiks tincināja, kaitinoši smīnēdams.

Ralfs samirkšķināja acis. Tad vēlreiz, atceroties: — "Ceļojums pa Centrālameriku, Ciapu un Juka- tanu".

— O! — Maiks kļuva melns un maziņš.

— 1843. gadā tai sekoja "Piezīmes ceļojumā pa Jukatanu", — Ralfs turpināja bez liekas kavēšanās. Mēs ļoti'reti ļāvām viņam izspļaut vienā gabalā tik daudz informācijas, un viņš bija pilns apņēmības šo brīdi izmantot līdz galam. — Tas izraisīja vis­pārēju interesi par šo pētniecības nozari, un vēl daudzi arheologi pētīja šīs un citas maiju celtņu drupas. Mūsu gadsimta sākumā…

— Vai tur pār ceļu nepārskrēja jaguārs? — Maiks iejautājās.

Mēs paliecāmies uz priekšu, lai paskatītos caur netīro vējstiklu.

— Liekas, nē, — Maiks pats atbildēja uz savu jautājumu. — Tātad, — viņš turpināja, — kā būs ar Ņujorkas "Jenkiju" komandu? Paagri būtu pro­gnozēt, bet, manuprāt, viņi šogad iekļūs Pasaules kausa finālā.

Ralfs nopūtās, skaņu mašinas radītajā troksni nevarēja sadzirdēt, tikai nojaust pēc Ralfa sejas izteiksmes.

— Tieši tagad nāca pats interesantākais, — viņš teica, nevērsdamies atsevišķi ne pie viena no mums.

Lisa metās viņam palīgā.

— Mūsu gadsimta sākumā… — viņa pateica priekšā, uzmetusi Maikam dusmīgu skatienu par to, ka viņš sabojā Ralfam visu prieku.

Ralfs staroja. — Vīrs, vārdā Edvards Tom- sons — es aizmirsu viņa trešo vārdu, bet rakstā tas bija pieminēts, — nopirka zemi Cičenicas apkārtnē, jo klīda baumas… par dārgumiem, kas paslēpti Svētajā akā.

Viņš apklusa. Galvenokārt tāpēc, lai sodītu Maiku, liktu tam gaidīt turpinājumu. Vāģis nokratījās vēl pārsimt jardu.

— labi, labi, — Maiks beidzot noteica. —Jūtos vainīgs. Kas tur bija ar to Svēto aku?

— To bija viegli iegaumēt, — Ralfs turpināja. — Seit lietus līst reti, un Jukatanā nav nevienas lielas upes. Turklāt kaļķakmens slāni klāj ļoti plā­na augsnes virskārta…

— Slāni, plāni… Stāsti mums par Svēto aku! — Maiks, kas reti ir pacietīgs, jau grieza zobus.

— Slānis, pareizāk sakot, iezis — tas ir klinšu formācija jeb veidojums zem augsnes kārtas. —

Mūs ieinteresējis, Ralfs vairs nesteidzās. Man bija vienalga. Ceļš likās bezgaligs, un es nealku sastap­ties ar senjoru Kastiljo. — Saprotat, lietus šeit Joti ātri iesūcas zemē, jo kaļķakmens ir porains un augsnes virskārtas tikpat kā nav. Dažviet no kaļķ­akmens erozijas zemē rodas lieli tukšumi. Ari ši aka ir tāds liels dobums zemē…

Viņš apklusa, lai pārliecinātos, ka klausītāji — tas ir, mēs — pievēršas viņam nedalītā uzmanībā.

Tad apmierināts turpināja: — Šī aka ir tik varen liela, ka pie tās nākuši lūdzēji no simtiem jūdžu attāluma.

— Cik varena? — jautāja Lisa.

— Pagaidi, — teica Maiks, — kas ar tiem dār­gumiem?

— No akas malas līdz ūdens līmenim ir gandrīz septiņdesmit pēdas, — turpināja Ralfs. — Sep- tiņstāvu mājas augstums! Un pati aka ir gandrīz tikpat plata kā futbola laukums. Ūdens… — Ralfs atkal samiedza acis, atsaukdams atmiņā faktus. —Tas bija… vēl sešdesmit pēdas dziļš. īsi sakot, šajā dziļajā akā ietilptu trīspadsmitstāvu māja.

Es iesvilpos.

— Un dārgumi? — Maiks vēlreiz iejautājās.

— Jā, dārgumi… Šo aku uzskatīja par tik svē­tu, ka senie maiji meta ūdenī vērtīgus priekš­metus, cerēdami, ka aka uzklausīs viņu lūgšanas. Kad šis virs, Edvards Tomsons, nopirka te zemi, viņš aku nosusināja. Dūņas tās dibenā bija div­padsmit pēdu dziļas, bet viņš bija neatlaidīgs un pamazām sāka vikt šos vērtīgos priekšmetus ārā.

— Kādus, Ralf? — Pat Vecā Lēdija Bagzbija klausījās ar interesi.

Ralfs baudīja šos mirkļus papilnam. — Zelta zvaniņus, nefrīta krelles, vara gredzenus, skaisti gravētus zelta šķīvjus… Tādas un līdzīgas milzum dārgas lietas.

Tagad iesvilpās Maiks.

— Un vēl kas, — sacija Ralfs.

Mašīna no šaurā zemesceļa uzbrauca uz asfal­ta. Mums garām pretējā virzienā aizšņirkstēja kāds auto. Es sajutu atvieglojumu. Divrindu šoseja ar ceļazimēm! Citas mašīnas! Neapšaubāmas civi­lizācijas pazīmes!

Ralfa nākamie vārdi — tagad daudz labāk sadzirdami, jo auto brauca pa gludu klājumu, — atkal lika man sastingt.

— Svētajā akā atradās arī simtiem kaulu, — viņš teica. — Cilvēku kaulu!

— Paldies par informāciju, — es sacīju.

— Nav par ko. — Ralfs reizēm nejūt sarkasmu, tāpēc viņš mierīgi pabeidza stāstījumu. — Svētā aka bija cilvēku upurēšanas vieta. Karavīrus, bēr­nus un jaunas meitenes meta šais noslēpumaina­jās dzīlēs, lai pielabinātu lietus dievības.

Pirms mēs paguvām ko pateikt, mūsu šoferis, pilots, skali ierunājās: — Vai vēstures stunda bei­gusies?

Tas mūs pārsteidza. Mēs nebijām jautuši, cik tālu dzirdama Ralfa balss.

— Labi, — sacija pilots, uztvēris mūsu klusēšanu kā piekrišanu. —Jo tieši tur mēs satik­simies ar senjoru Kastiljo. Pie Svētās akas.

Es gandrīz smējos no atvieglojuma.

Cilvēki! Cilvēki! Cilvēki! Cičenicā bija cil­vēki!

Mašīna iebrauca stāvvietā, ko piepildīja vairāki desmiti īrētu mašīnu un tūristu autobusu, no kuriem vēlās — grupa pēc grupas — saulē apsvilināti tū­risti.

Mūsu bariņš iegāja modernā betona un flīžu ēkā, kas kalpoja kā muzejs un ieeja Cičenicas liela­jās, izklaidus novietotajās senajās celtnēs; aiz tās atradās vēl viena jauna ēka ar restorānu, uzkodu veikaliem, suvenīru kioskiem un grāmatveikalu. Un visur — simtiem cilvēku.

Manas bailes tikt apraktam mežonīgos džungļos kopā ar traku, niknu zinātnieku, vārdā senjors Kas­tiljo, izgaisa. Mūsu nīgrais pavadonis ādas jakā bija tikai tas, kas bija, — nīgrs pavadonis ādas jakā, cil­vēks, kam nepatīk sarežģījumi. Nevis kāds prātā jucis amerikānis, kas slēpjas Meksikā un pelna sev iztiku, strādādams par pilotu nenormāliem zinātniekiem.

Biju tik priecīgs, atrodoties starp šiem ļaudīm, ka brīdī, kad pie mums kautrigi pienāca meksikāņu meitenīte — varbūt pāris gadu vecāka par Džoelu —, lai piedāvātu man Cičenicas karti, es bez vilcināšanās iedevu viņai tos piecus dolārus, ko viņa lūdza, acīmredzot iemācījusies no galvas nepieciešamos angļa vārdus.

Mūsu nīgrais pavadonis, iedams vismaz desmit soļus mums priekšā, pierādīja, ka viņš ir arī nīgrs pavadonis ar ļoti labu dzirdi un piedevām viegli sadusmojams.

Viņš tūliņ apstājās un nāca atpakaļ pie mums. Neņemdams vērā tūristu barus visapkārt, viņš iz­sita naudu meitenei no rokas.

— Ei! — es iesaucos, un iesaucās Maiks un Ralfs, un Lisa, redzot, ka naudaszīme noplivinās zemē.

— Paliec rāms! — pilots atcirta. — Šiem ļaudīm būtu jāiegaumē, ka manā klātbūtnē nedrīkst grāb­stīties.

Meksikāņu meitenīte — vaļīgā kokvilnas kleitiņā, ar garām, melnām bizēm — nesaprotoši skatījās uz mūsu pavadoni.

— Vete, [1] — viņš tai uzšņāca. — Compren- des? [2]

— Es nopirku to karti, viss ir godīgi, — es sacīju. — Viņa nav darījusi neko sliktu!

— Pieci dolāri šiem te ir divu dienu alga. Ja viņi redzēs, ka jūs esat tik devīgi, tad turpmāk uzmāk­sies jums katrā solī.

. Meitene berzēja delnas virspusi, kur pilots bija iesitis, un grozīja galvu šurp un turp, sekodama mūsu strīdam, nesaprazdama ne vārda.

Vecā Indija Bagzbija pienāca tuvāk un pacēla piecdolāru banknoti. — Divu dienu alga? — viņa pajautāja. — Tad es gribētu iegādāties kartes vis­maz nedēļas vērtībā.

— Quatro, [3] — viņa klusi teica meitenei un vēl piebilda garu teikumu spāniski.

Spāniski? Nu bija pienācis brīdis, kad Lēdijas Bagzbijas sagādātie pārsteigumi vairs nelikās pārsteidzoši.

Ik gadu 20. martā un 21. septembri saule met pār ziemeļrietumu pakāpieniem ēnu, kas atgādina milzīgu čūsku — tumšu un līkumainu, tik lielu kā trešdaļa futbollaukuma. Tāda pati ēnas čūska spokainā pilnmēness gaismā parādās tieši pēc div­padsmit stundām tajās pašās naktīs.

Protams, kad tuvojāmies piramīdai pirmoreiz, es to vēl nezināju.

Jutu tikai to, ka piramīda vieš manī mistiskas bailes, it kā sauktu uz mums gadsimtiem cauri ar mirstošu meiteņu kliedzieniem un asinskāru priesteru dziedāšanu.

Ari Džoels to juta. Viņš turējās man pie sāniem tik cieši, ka saplakušais plīša lācītis katrā trešajā vai ceturtajā soli piesitās man pie gurna.

Tas, ka it visur bija redzami tūristi, palīdzēja. Tomēr ari tie izturējās klusi, runāja čukstus, it kā šī gadsimtu nasta visus nomāktu.

Mūsu pilots gan laikam neko tamlīdzīgu nejuta. Viņš gāja tik lieliem, nikniem soļiem, ka mums bija grūti sekot. Vecā Lēdija Bagzbija jau elsa un pūta; vainīgs droši vien bija arī karstums un raizes par gaidāmo satikšanos ar senjoru Kastiljo — lai cik labi būtu bijuši mūsu nodomi Džeimsvilā, kad saņēmām vēstuli.

Par spīti vecās kundzes lēnajai gaitai, mēs tomēr izlēmām turēties tuvāk viņai, lai gan atsta­tums starp pavadoni un mums kļuva āmen lielāks.

Beidzot viņš apstājās, nozibināja acis un gaidī­ja, līdz mēs pienāksim klāt. Tad, neteicis ne vārda, atkal sāka soļot uz priekšu, šoreiz lēnāk.

Mēs sekojām viņam uz klajuma ziemeļu galu — gājiens ilga minūtes desmit —, tad lejup pa taku, tik platu kā ceļš, taku, kas veda tieši džun­gļos.

— Svētā aka! — paziņoja Ralfs, pa ceļam ieskatījies kartē.

— Kur? —jautāja Maiks. Viņš lūkojās uz visām pusēm. — Es nekur neredzu ūdeni.

— Mums priekšā, — teica Ralfs.

Mūsu pavadonis piekrītoši noņurdēja, tad vēl­reiz pārtrauca savu klusēšanu, teikdams: — Uzmanieties no zemiem kokiem! Čūskas.

Palūkojušies augšup, mēs visi saspiedāmies ciešāk kopā takas vidū un centāmies neatpalikt no pavadoņa.

Robainā koku ēna neko daudz neaizsargāja mūs no spiedīgā karstuma. Gaisu pildīja kukaiņu skaļā dūkoņa. Un šad tad manījām priekšā nozibam spilgtu švīku — papagaiļus lidojumā. Ja apstākļi būtu citādi, šie krāsainie zibšņi liktu mums pārsteigumā sasaukties. Taču mēs tikai sačuk­stējāmies, turēdamies pilotam cieši aiz muguras.

Tad mēs jau atradāmies vietā, kur beidzās ceļš un sākās puslokveida klinšu ieplaka. Tās tālākajā malā, kur tīrā kaļķakmens loks bija robains, mek­sikāņu strādnieki, stāvēdami uz platformām, ar lāp­stām un kapļiem drupināja klinti.

Mūsu uzmanību tomēr galvenokārt saistīja ūdens dziļi, dziļi lejā — mierīgs un zaļš.

Ko tika teicis Ralfs? Sešdesmit pēdu dziļš.

Septiņdesmit pēdu kritiens lejup — sešdesmit pēdās noslēpumainas tumsas. Kā tu justos, sasais­tīts un bezpalīdzīgs, kad priesteri sāktu šūpot tevi turp un atpakaļ, lai iesviestu ūdenī? Kā tu justos, krītot lejup, kur tev jāšķeļ šī rāmā virsma, jāslīkst…

Pilota balss iztraucēja manas iedomu šausmas.

— Senjor Kastiljo! — viņš skaļi kliedza strād­niekiem tālumā. — Senjor Kastiljo! Man jums ir kāds nepatīkams pārsteigums!

Izdzirduši senjora Kastiljo vārdu, strādnieki otr­pus Svētās akas ātri palūkojās apkārt, pēc tam sastinguši stāvēja un gaidīja viņa parādīšanos.

Kāpēc šis cilvēks izraisīja tādas bailes?

Un ko viņš darīs ar mums?

— Senjor Kastiljo! — pilots atkal sauca. — Sen­jor Kastiljo!

Beidzot no ēnas piecēlās kāds vīrs, tik neliela auguma, ka, krēslā sēžot, bija gandrīz nesaskatāms. Mums bija pietiekami laika viņu aplūkot, kamēr viņš uzmanīgi virzījās pie mums gar akas malu.

Ja Vecā Lēdija Bagzbija tēloja savu lomu, uzlikusi galvā tropu cepuri, tad šis vīrs, jādomā, varēja būt bijis pats pirmais pircējs šādu tērpu veikalā — viņš bija nopircis tur visus pārējos apģērba gabalus.

Viņam kājās bija platas dzeltenbrūnas bikses, kuru abas staras no augšas līdz apakšai rotāja aizpo­gājamas kabatas, mugurā — tieši tāda pati veste ar tikpat daudz kabatām. Zem tās — krekls pabāla iede­guma krāsā. Josta ar cieši piebāztām mazām ka­batiņām. Un galvā, protams, tropu cepure. Taču šai cepur ei Idāt bija vēl ari smalks odu tīkls, kas aizsedza vīra seju un kaklu. Augumā viņš nebija daudz garāks par Lisu, bet neskaidri saskatāmie sejas vaibsti aiz tīkla rādīja, ka viņš ir pusmūža cilvēks.

— Ja, Džounsa kungs, kas par lietu? — viņš bažīgi sauca, atnācis līdz ceļam. — Kādas nepa­tikšanas jūs esat atvedis senjoram Kastiljo?

Runasveids liecināja, ka viņš ir amerikānis, tāpat kā mūsu pilots.

— Cik reizes man būs jāsaka, lai tu beidz "kun- got"? — atbildēja Džounss un ar plašu žestu norādī­ja visapkārt. — Tu neesi nekāds izsūtāmais zēns. Šeit nav Hiltona viesnīca. Te ir sviedrētava pašā nekurienes vidū.

— Piedod, Džouns… tas ir, Fred. Tikai senjors Kastiljo…

— Iedveš tev bailes, sīkaļa. Nu, kur viņš ir?

— Meridā. Senjors Kastiljo galvaspilsētā tiekas ar valdības pārstāvjiem. Bet, lūdzu, nestāstiet to maniem strādniekiem! Citādi viņi kļūs vēl slinkāki. Tā ka es nevaru neko līdzēt, man…

— …ļoti žēl, vai ne? Tā tu gribēji teikt, vai ne? Tev vienmēr loti žēl, vai ne tā?

Mazais vīrelis nolieca galvu.

— Rrr! — ierūcās Freds. Vīrelis satrūkās.

— Nesaprotu, kā Kastiljo varēja uzticēt tev sava vietnieka amatu šajos izrakumos! — Freds nospļāvās sarkanīgajos putekļos sev pie kājām. — Un tagad mums te ir grūtības.

Freds ar īkšķi norādīja uz mūsu pusi.

Mazais cilvēciņš uzmeta mums ātru skatienu un tad atkal nodūra galvu. — Liekas ļoti jauki tūristi, — viņš noteica.

— Kā tad, — sacīja Freds. — Tiešām jauki tūristi! Tas ar saplēsto lācīti ir Džoels Kids.

Vīrelis pacēla galvu, tad noņēma no sejas tīklu, atsegdams mazu deguntiņu un gaišas, neiedegušas krunciņas acu kaktiņos.

— Džoels Kids? Un tā ir viņa grupa? Ak Dievs, kāda šausmīga kļūda!

Vecā Lēdija Bagzbija panācās uz priekšu.

— Mēs ari tā domājam. Likās, ka vienīgais atri­sinājums ir — pašiem ierasties te un…

— Pagaidiet, kundzlt! — ieteicās Freds Džounss. Tad viņš vērsās pie mazā auguma vīra.

— Klau, Rod…

Vai tam, ko es redzēju, varēja ticēt?

Vecā Lēdija Bagzbija pagāja vel solīti uz priekšu, tad ar sava tūristu zābaka papēdi uzkāpa tieši uz Freda kāju pirkstiem.

Viņš saķēra pēdu un, lēkādams ar veselo kāju, sāpēs šņāca.

Vecā Lēdija Bagzbija iespēra viņam pa to kāju, ar kuru viņš lēkāja. Saviebos, dzirdot zābaku atsi- tamies pret kaulu.

Freds Džounss šņāca vēl skaļāk.

— Vai tagad jūs uzklausīsiet mani, jaunais cil­vēk? — Vecā Indija Bagzbija jautāja, atbildi negaidī­dama. — Mēs trīs stundas pavadījām automobilī, tad gandrīz četras stuņdas nosēdējām, iespiesti reaktīvajā lidmašīnā, tad vēl četrarpus — lēkājot pa gaisabedrēm vecā divplāksnī, pēc tam desmit jūdzes kratījāmies kravas mašīnā, pusjūdzi nogājām šāda karstumā, un es savā septiņdesmit trīs gadu vecumā esmu nogurusi un vēlos iet van­nā, kas man arī pienākas, — un tas notiks, tikko viss noskaidrosies! Esmu nogurusi arī no jūsu rupjības. Tādēļ aizveriet muti, kamēr es paru­nāšos ar…

Man gribējās aplaudēt.

Freds Džounss klusēdams lēkāja un centās 56

vienlaicīgi gan turēt roku pie vienas kājas pirk­stiem, gan masēt otras lielu.

— Parunāšos ar… — Vecā Lēdija Bagzbija vērsās pie mazā vīreļa, kurš aizgrābts skatījās Freda Džounsa sāpju izpausmēs.

— Ak jā, — beidzot viņš sacīja. — Ar Rodriku Keju. Tā māni sauc. — Viņš pastiepa labi koptu roku. — Priecājos iepazīties, kundze!

— Jaunkundze, — stingri sacīja Vecā Lēdija Bagzbija. — Etele Bagzbija. Un, ja mēs varētu kādu bridi aprunāties divatā, kur mūs netraucētu šis rup­jais cilvēks, es paskaidrotu jums, kādēļ mēs izlēmām daļēji atlīdzināt par aviobiļetēm, kas kļūdas pēc tika atsūtītas mūsu Džoelam Kidam. Un varbūt jūs varēsiet izskaidrot, kā tās varēja pie mums nokļūt.

— Protams, protams, — sacīja Rodriks Kejs.

Vecā Lēdija Bagzbija salieca elkoni, Rodriks

Kejs to galanti satvēra un aizveda viņu sānis. Taču viņš vēl palūkojās atpakaļ, ar apbrīnu noskatī­damies uz smagi cietušo Fredu Džounsu.

— Rodriks Keja kungs bija tikpat satriekts kā mēs tobrīd, kad biļetes pienāca Džeimsvilā, — vakarā stāstīja Vecā Indija Bagzbija. — Tomēr viņš priecājās, ka mēs esam nolēmuši izmantot biļetes, nevis ļaut tām iet zudumā. Viņš bija priecīgs ari par manis piedāvāto atlīdzību. Un viņš priecājās, ka esam ieradušies, lai paziņotu viņam par biļešu noklīšanu.

— Un viņš neteica, ko tas viss nozīmē? — es brīnījos. — Un kas ir senjors Kastiljo?

Vecā Lēdija Bagzbija pasmaidija. — Tieši to es viņam jautāju. Viņš teica, ka senjoram Kastiljo var­būt esot par to kāda nojausma. Bet viņš nezināja, kad senjors Kastiljo varētu atgriezties no Meridas.

Mēs visi sēdējām viesnīcas "Maiju zeme" restorānā un gaidījām pasūtītās vakariņas. Manas stundām ilgās raizes izrādījās veltīgas. Mēs nebi­jām ieradušies attālā džungļu apmetnē. Cičenica bija tūrisma centrs, un te bija vairākas viesnīcas.

Dzīve viesnīcā nenoliedzami bija labāka par dzīvošanu teltī. Mēs nupat bijām pasūtījuši vaka­riņas maiju gaumē — laimaugļu zupu, pēc tam omleti ar kukurūzu, un pēc visa todien veiktā ceļa es biju tik izsalcis, lai apdomātu, vai man nepagaršot arī sautētu papagaiļa gaļu.

Tomēr bija aizvadīta grūta diena, un, par spīti izsalkumam, man jau nāca miegs. Paskatoties uz pārējiem, redzēju, ka ne tikai man vienam.

Mūsu pulciņš aizņēma trīs istabas. Vienā dzīvo­ja Vecā Lēdija Bagzbija un Lisa. Otrā — Maiks un Ralfs. Džoels un es — trešajā. Džoels bija lai­mīgs — Lisa bija jau piebāzusi viņa pliša lācīša vēderu un aizšuvusi to. Es arī biju tuvu laimei. Domāju par tādu vienkāršu baudu kā galvas nolikšana uz mīksta spilvena pēc krietnas maltītes.

Kamēr apcerēju vareno izgulēšanos, Ralfs paliecās uz priekšu un sarauca pieri grumbās.

— Vēl kas, — viņš teica Lēdijai Bagzbijai.

— Kādēļ viņi gribēja to otru Džoelu Kidu?„Kas ir tas, ko mēs nevaram izdarīt viņa vietā?

Vecā Lēdija Bagzbija priecīgi saberzēja rokas.

— To es pataupīju jums kā pārsteigumu!

— Jā? — Ralfs jautāja tikpat drūmi.

— Rit mēs visi būsim arheologi — amatieri! — viņa teica un pētīja mūsu sejas. — Cik nopratu, otrs Džoels Kids ir universitātes profesors. Viņam bija jāatved sev līdzi grupa pēdējā kursa studentu un jāpalīdz Keja kungam izrakumos.

— Klau, — Maiks saviebies teica, — varbūt pirms vakariņām nerunāsim par veciem kauliem?

— Veciem kauliem? — pārjautāja Lēdija Bagzbija.

Mūsu oficiante, sieviete ar brīnišķīgu tumšas vara krāsas ādu — sāku noprast, ka tas ir maiju mantojums — un tikpat brīnišķīgu, siltu smaidu, atnesa lielu paplāti ar traukiem. Viņa nolika to uz plaukta un sāka pasniegt mums šķīvjus ar laimauglu zupu.

Vecā Lēdija Bagzbija viņai pateicīgi uzsmaidīja.

Kad oficiante aizgāja, mēs salikām rokas galda lūgsnā. Es vēl pievienoju savu personīgo "paldies" Dievam par laimigu pacelšanos un nolaišanos ar mazo, nedrošo lidmašīnu.

Tad Lēdija Bagzbija turpināja: — Veci kauli? Maik! Arheoloģija nav tikai veci kauli! Tā ir iespē­ja ierakties vēsturē. Katrs atraktais zemes slānis ir ari noteikts pagātnes posms. Kas gan zina, ko mēs varam atrast? Pat ikdienas dzīves atkritumi, kas gulējuši zemē astoņsimt gadus, stāsta mums par to, kā cilvēki tolaik dzīvojuši. Tas ir aizraujoši!

— Jā, kundze, — Maiks teica, strēbdams zupu un smaidīdams savu paipuisīša smaidu. — Veci kauli un piedevām veci atkritumi. Kas var būt vēl aizraujošāks!

— Ej nu tu… — Vecā Lēdija Bagzbija mēģināja dusmoties, bet tas viņai neizdevās. — Si ir vien­reizēja izdevība! Pirmā pilsēta Čičenicā tika uzcelta apmēram pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Tās uzplaukuma laikā, pirms astoņsimt gadiem, pilsē­ta aizņēma vairākus kvadrātkilometrus un tajā dzīvoja desmitiem tūkstošu cilvēku. Rit jūs varē­siet to pētīt. Pašlaik atraktas vairāk nekā divdesmit celtnes. Un nekad nevar zināt, kad nāks kārta nāka­majam atklājumam. Starp citu…

Viņa apklusa. Mēs visi paliecāmies tuvāk, bet nedz Maiks, nedz Ralfs, nedz es nepārstājām ēst zupu.

— Pastāstīšu jums par netālo Balankančas gro- tu. Kamēr jūs izkravājāt mantas, es biju vannā, — viņa tīksmīgi nopūtās, atceroties šos brīžus, — un mazliet palasīju. Simtiem gadu šī ala bija neatklāta. Tad 1959. gadā kāds gids nejauši atspiedās pret sienu. Viņš izkrita tai otrā pusē un atklāja dabisku alu, kas bija tik zema, ka viņam vajadzēja līst četr­rāpus. Tuneļa galā atklājās telpa, ko kādreiz izmantojuši priesteri, un tajā atradās simtiem vērts­lietu, kas atstātas kā ziedojumi.

Pēkšņi man vairs nemaz nenāca miegs.

Pienāca oficiante ar omletēm.

— Un visā šai lielajā teritorijā ir pavisam droši, — teica Vecā Lēdija Bagzbija. — Mēs varam to pētīt bez bailēm, nevis kā agrāko laiku arheolo­gi, kam nācās dienām ilgi ceļot ar ēzeļiem pa džungļu takām, lai šeit nokļūtu.

— Tas ir vareni, — Lisa sacīja un pabīdīja nost tukšo zupas šķīvi, lai atbrīvotu vietu omletei, ko oficiante pašlaik lika galdā. — Ja mēs atradīsim kaut ko vērtīgu, viņi vairs nedusmosies par to, ka istais Džoels Kids neieradās. Un senjors Kastiljo…

Liekdamās pār galdu, oficiante palaida vaļā Lisas šķīvi. Tas iekrita citos traukos, izšļakstī- dams omletei pārlieto tomātu mērci uz visām pusēm.

— Senjors Kastiljo! — oficiante noelsās.

Vecā Lēdija Bagzbija aši piecēlās un norai­zējusies satvēra oficiantes elkoni.

— Vai viss kārtībā? — viņa apvaicājās.

Oficiante atjēdzās, it kā šis pieskāriens un mūsu

izbrīns pēkšņi būtu atgādinājis, ka viņa te nav viena.

— Jā, jā… — viņa sacīja. — Nekas. Es… es paklupu. Atļaujiet, es visu satīrīšu!

Viņa aizsteidzās pēc lupatas, bet mēs palikām klusēdami.

Atcerējos, kā mazā meitene bija pārbijusies, izdzirdēdama senjora Kastiljo vārdu, un atkal sāku uztraukties.

Jo es biju atradies oficiantei vistuvāk un zināju, ka viņa nepaklupa vis, kad sniedza Lisai šķīvi.

Sapnī redzēju, ka senjors Kastiljo ir īsts mus­kuļu kalns ar vampīra ilkņiem un ka viņš pusnak­tī dzenas man pakaļ pa Cičenicas pamestajām dru­pām, bet es bēgu un ieslēdzos kādā kambarī pira­mīdas iekšienē. Senjors Kastiljo paņēmis lielu veseri un dauza ar to durvis.

Bum! Bum! Buml

Klaudzieni kļuva skaļāki.

Buml Buml Buml

Un tad senjors Kastiljo pārmainīja balsi, lai tā izklausītos līdzīga Lisas balsij.

— Rikij, Rikij! — viņš teica Lisas balsi, mēģinā­dams mani piemānīt. — Vai viss kārtībā?

Bum! Bum! Bum!

— Nu, lūdzu! — viņš teica. — Atver durvis!

Bum? Bum? Bum?

Manas apdullušās smadzenes beidzot apjēdza, ka tas ir skaļš "tuk, tuk, tuk". Senjora Kastiljo pārvērstā balss kļuva par Lisas balsi. Jā, es biju pamodies. Bet vēl tik miegains, ka plakstiņi šķita kā aizlīmēti.

Tuk, tuk, tuk!

— Nejokojies, Rikij, atver!

— Jā, jā… — es murmināju, taustīdamies uz durvju pusi. Ceļojums bija mani tiešām nokausējis. Likās, būtu vieglāk brist pa purvu nekā aiziet tos pāris soļus līdz durvīm.

Tuk. Tuk. Tuk.

Džoels, laimīgais" sīkaļa, joprojām krāca. Kādēļ tieši man jāver vāļā durvis?

— Rikij… — Lisa iesāka un aprāvās.

— Kas par lietu, — es jautāju, — vai tad pagulēt nemaz nedrīkst?

Viņa ātri novērsās un runādama lūkojās kādā tālā punktā gaiteņa galā.

— Pulkstenis jau deviņi, — viņa teica. — Visi jūs abus gaida.

Varēju redzēt tikai vienu viņas vaigu. Bet tas, kuru redzēju, bija nosarcis. Tad es sapratu, kāpēc.

— Au!

Es atsprāgu atpakaļ un aizcirtu durvis.

Tā notiek ar cilvēku, kuru ierauga punktainās apakšbiksēs, ja tam nav pie rokas nekā, ar ko aizsegties.

— Etele vakar pastāstīja man par izrakumu plāniem, — Lisa teica Maikam, Ralfam un man.

— Tas pasākums ir ļoti atkarīgs no Meksikas un Amerikas valdības dotācijām.

Mēs atkal nogriezāmies takas līkumā, no kura pavērās skats uz Cičenicu. Šodien bija apmācies, mākoņi pelēki, bet ne tik tumši, lai draudētu lietus. Zemu noslīgušās debesis darīja lielo pira­mīdu vēl noslēpumaināku un majestātiskāku.

— Tieši tāpēc Rodriks Kejs nebija tik ļoti vīlies, kā varētu gaidīt, — Lisa turpināja. — Pirmkārt, ne jau viņš maksāja par biļetēm.

— Tas man liekas sakarīgi, — Maiks teica.

— Un tev, bālstilbi?

Ierūcos. Atvērt durvis, kad tev kājās ir tikai apakšbikses, ir jau gana nepatīkami. Bet saprast, ka arī Maiks par to uzzinājis?…

Garastāvokli bojāja ari tas, ka nevarēju atrast Džoela kompasu. Te nu mēs bijām — gatavi doties džungļos, bet man nav instrumenta, kas palīdzētu ieturēt pareizo kursu.

Pateicu to viņiem.

Lisa pasmaidīja. —Tev nu gan ir iztēle, Rik! Cičenica ir izpētīta un visi ceļi iezīmēti. Mums nav vajadzigs kompass.

Bridi paīgņojos. Meitenes vienmēr ir tik prak­tiskas.

Tomēr bija grūti ilgi bozties. Galu galā mums vēl bija vairākas stundas brīva laika. Un Vecā Indija Bagzbija bija piekritusi pastaigāties kopā ar Džoelu, tā ka mums bija vislielākā brīvība.

Mēs to izmantojām.

Lielās Kukulkana piramīdas tuvumā mēs pagājām garām daudz zemākai celtnei, Jaguāru templim, un nonācām bumbotavā.

Nezinu, vai Ralfs to ievēroja. Viņš bija ieracies rokasgrāmatā.

— Šeit viņi spēlēja spēli, ko sauca pokatoks, — viņš paziņoja, joprojām neatraudamies no grā­matas. — Laukumā, kas bija apmēram tikpat liels kā futbola laukums.

— Klau, Einštein, — Maiks viņu pārtrauca,

— paskaties apkārt!

— Labi. — Beidzot apskatījies visapkārt, Ralfs pārsteigumā nožagojās. — Hei, te jau tas ir!

Laukums tiešām bija milzīgs. No visām pusēm to ietvēra augsta akmens siena. Katrā laukuma galā atradās pa nelielam, pussabrukušam templim.

— Pokatoks, — Ralfs atkal lasija no grāmatas,

— ir līdzīgs mūsdienu basketbolam. Tikai hori­zontālas groza stīpas vietā bija vertikāla. Viņi spēlē­ja ar gumijas bumbu seši sprīži diametrā. Ar rokām bumbu satvert nedrīkstēja. Tikai spert vai ar galvu izsist cauri stīpai.

Maiks noskatīja laukumu visā tā garumā un iesvilpās. — Diezgan grūti, — viņš teica un pa­smīnēja. — Vai pasaules čempionāti pūkatūkā viņiem arī bija?

— Pokatokā, — Ralfs izlaboja. — Nekādu pasaules čempionātu. Toties labākajiem spēlētājiem un uzvarētājiem tika piešķirta privilē­ģija upurēt savu dzīvību dieviem.

— Ko!?

— Neuztraucies, Maik, — es teicu. — Ja tu spēlētu pokatoku tāpat, kā tu spēlē beisbolu, tad dzīvotu simt gadu.

Viņš uzmeta man dusmigu skatienu.

Es tikai smīnēju, priecādamies, ka esmu atmak­sājis par "bālstilbi".

Tad mēs devāmies tālāk. Izgājām cauri Tūkstoš Kolonnu laukumam — tur bija ļoti daudz akmens stabu. Apskatījām senās pirtis, tirgus laukumu, vēl kādu duci akmens tempļu. Redzējām Karavīru tem­pli, Griezumiem Rotāto templi, augstā priestera kapu, Mazo Galvu templi un Pūču templi.

Un satikām daudzus meksikāņu bērnus, kas nebija vecāki par Džoelu.

Likās, bērni atrodas visur. Smejoši, ķiķinoši, kautrīgi, mūs vērojoši.

Tieši pirms pusdienlaika ieraudzījām arī mei­teni, kas bija pārdevusi mums kartes.

— Sveika! — es uzsaucu, redzot viņu kopā ar citiem bērniem. — Vai tu mūs atceries?

Viņa palūkojās uz mani. Es pagājos uz viņas pusi.

Meitenītes acis iepletās. Viņa ātri kaut ko nobēra spāniski, tad iespiedzās un bēga. Draugi sekoja viņai, cik vien ātri spēja.

Tūlīt pēc pusdienām devāmies uz izrakumu vietu. Rodriks Kejs iedeva mums rīkus un paskaidroja, kas jādara, tad aizsteidzās, lai atbildē­tu uz dažiem spāniski uzdotiem jautājumiem, kas atskanēja no citas strādnieku grupas; nepagāja ne četrdesmit piecas sekundes, kad Ralfam no rokām izslīdēja smags cirtnis un uzkrita uz kājām vis­lielākā auguma un vismežonīgākā paskata strād­niekam — meksikānim.

Ralfs ar šausmām nolūkojās uz savām rokām, it kā neticēdams, ka tās tik ātri iegrūdušas viņu nelaimē. Meksikānis ar šausmām nolūkojās uz saviem kāju pirkstiem, it kā tikai nupat būtu at­klājis, cik maz tos aizsargā sandales, sevišķi pret kaut ko tik smagu kā cirtnis. Maiks, Lisa un es bailīgi verāmies vira platajā, rētām klātajā sejā, gaidīdami dusmu izvirdumu un ko nu viņš darīs ar mačeti, kas karājās viņam pie siksnas.

Dusmu izvirduma nebija.

Meksikānis ievilka gaisu plaušās, pārgrieza acis un iekoda sev lūpā. Tad laipni uzsmaidīja Ralfam.

— Senjor, — viņš sacija, ar vienu roku viegli paceldams no zemes cirtni un sniegdams Ralfam, — lūdzu, tas ir jūsējais! Pazemīgi atvainojos par savu neveiklumu. Nākamreiz manas kājas noteik­ti kustēsies ātrāk un jums nekādigi nebūs jāuz­traucas manis dēļ.

Ralfs saņēma cirtni ar abām rokām. Viņa acis gandrīz izspiedās no dobumiem — ar tādu piepūli viņam nācās to turēt.

Tad meksikānis pagriezās un cienīgi aizkliboja gar strādnieku grupām un baltu, saulē izkaltušu mālu kaudzēm uz darba teritorijas tālāko galu. Tur viņš apsēdās uz soliņa izcirtuma malā. Viņa klusos vaidus tik tikko varēja sadzirdēt papagaiļu tērgāša- nas, kukaiņu sanēšanas un cilvēku sarunu troksnī.

— Vai tas bija tavs ieguldījums starptautisko attiecību uzlabošanā? — Maiks jautāja Ralfam. —Miera un labas gribas veicināšana visā pasaulē?

Ralfs neatbildēja. Viņa seja joprojām bija bailēs nobālusi. Lisa piegāja klāt un lēnām atbrīvoja cirtni no Ralfa saspringtā tvēriena.

Maiks atspiedās pret savu lāpstu — tieši tā, kā pilsētas valdes algotie strādnieki to mēdz darit Džeimsvilā. — Trakums! Man likās, mums gals klāt, — viņš izteica savas domas par notikušo.

— Saprotiet, es dzirdēju, ar kādu būkšķi tas kaplis atsitās pret tā čoma pirkstiem. Un viņš tiešām iz­skatījās ļauns vecis.

— Dīvaini, — es teicu. — Bet šajā braucienā viss ir dīvains.

Beidzot arī Ralfs spēja parunāt. — Un mums nevajadzētu darboties ar lāpstām un cirtņiem.

Maiks iesmējās. — Tas gan! It īpaši tev. Tas vīrs būtu varējis tevi pataisīt plakanu.

— Nē, ne jau tā es domāju, — Ralfs neatlaidās.

— Te notiek arheoloģiski izrakumi. Esmu lasījis, cik uzmanīgam jābūt rokot. .

Maiks atkal iesmējās. — Atradies uzmanīgais!

Lisa apmierināta pasmaidīja, redzot, kā iedar­bojies viņas elkoņa labi tēmētais belziens Maika paribē. — Ko tu teici, Ralf? — viņa pārjautāja.

— Mums taču vajadzētu tīrīt zemi nost ar otiņu. Katrs zemes slānītis nozīmē citu vēstures periodu. Rakties visam cauri ar lāpstu — tas nozīmē iznīcināt visu, ko mēs varbūt varētu atrast.

— Tiešām, — es teicu, — esmu redzējis attē­lus "National Geographic" žurnālos. Visi profesori un tā tālāk rāpo uz ceļiem un ar mazām slotiņām slauka nost smiltis sprīdi pa sprīdim.

Maiks paraustīja plecus. — Domā, ka mēs nu būsim tie zinātāji, bet Rodriks Kejs ne? — Viņš norādīja visapkārt. — Paskatieties!

Sava jēga tur bija. Mēs atradāmies Svētās akas tālākajā malā. Virkne platformu stiepās pa stāvo sienu lejup līdz pat ūdens līmenim. Pamatigas kāp­nes veda no vienas platformas uz otru. Vieni strād­nieki padeva spaiņus ar zemi no rokas rokā. Citi rakās klints sānos. Pašā augšā, mūsu tuvumā, citi strādnieki šķiroja spaiņu saturu.

— Bez tam, — Maiks turpināja, — vai tu domā, ka senjors Kastiljo un Rodriks Kejs dabūtu valdības pabalstus šiem darbiem, ja paši nejēgtu, ko dara?

Ralfs un es piekrītoši pamājām.

Lisa izteica visgudrāko piezīmi. — Kad ieradī­sies senjors Kastiljo, tad taču viss kļūs skaidrs, vai ne?

* * *

Mūsu režīms nākamajās četrās dienās bija šāds: agri celties, lai visu ritu klejotu pa Cičenicas drupām (reizēm mums sekoja vesels bars mek­sikāņu bērnu). Tad vēlas brokastis, tad — darba stundas, rokot zemi karstumā, kas apņēma mūs kā bieza sega, — pēc tam vakariņas, tad miegs.

Šajā kārtībā, liekas, nebija nekā noslēpumaina.

Senjors Kastiljo vēl nebija ieradies, bet mūsu klātbūtne, likās, nevienu neinteresēja. Varbūt pilots Freds Džounss joprojām īgņojās, taču mēs viņu vairs nesatikām.

Gandrīz vienīgais cilvēks, ar kuru runājāmies, bija Rodriks Kejs. Viņš vienmēr smaidīja un vien­mēr pļāpāja, ar savām īsajām, ašajām kājām pieti- pinādams klāt drīz vienai, drīz otrai strādnieku grupiņai. Šķiet, viņš nekad nedusmojās par to mazo darba daudzumu, ko šajā karstumā varēja padarīt Vecā Lēdija Bagzbija, nekad nenoskaitās uz Džoelu par to, ka viņš strādāšanas vietā uzmanīja savu rotaļu lācīti.

Tikai Rodrikam Kejam nekad nebija laika at­bildēt uz jautājumiem. Kolīdz viņš pacietīgi sāka mums kaut ko skaidrot, no izrakumu otra gala parasti atskanēja spāniski izteikts jautājums — un Rodriks atvainodamies gāja turp.

Piektajā dienā kaut kas tomēr notika.

Brokastlaikā Ralfs un Maiks sastrīdējās. Tobrīd, kad sākās šis strīds, es laiski kasīju galvu un apsvēru, vai man vajadzētu nogaršot kafiju mek­sikāņu gaumē vai ne.

— Maik! — Ralfs iesāka, strēbdams kantalupi. — Man nav nekādu iebildumu pret dzīvošanu vienā istabā ar tevi, bet es negribētu, ka tu aiztiec manas mantas.

— Es? — iespiedzās Maiks. — Es? Tu jau esi tas, kurš rakājas manā somā!

— Kā tad, Maik! Kādēļ gan man butu vajadzīgs oranžs apakškrekls?

— To arī vajadzēja pierādīt! — Maiks devās pretuzbrukumā. — Kā tu zini, kādā krāsā ir mans apakškrekls, ja neesi rakājies manās mantās?

— Elementāri. Es to atradu savā somā. Acīm­redzot tu nevari vien izšķirties, kurš tev patīk labāk. Manējais vai savējais.

— Diezin vai…

Te iejaucās Vecā Lēdija Bagzbija. — Džentl­meņi, manuprāt, par šo nesaprašanos ir atbildīgs kāds trešais.

Abi pagrieza galvas un blenza vecajā kundzē.

Viņa pamāja ar galvu. — Domāju, ka vainīgas ir pārāk centīgās istabenes, kas katru dienu uzkopj mūsu numurus. Jā, pat Lisas un manas lietas šad un tad tikušas samainītas. — Vecā Lēdija Bagzbija uzsmaidīja Lisai. — Un es zinu, ka lisa nav vainīga. Lai nu kā, man liekas, viņas gaume modes jomā atšķiras no manējās.

Lisa, sēdēdama man blakus, uzsmaidīja Lēdijai Bagzbijai.

Es pakasīju pakausi, tad noteicu: — Domāju, ka Vecā… tas ir, Bagzbijas jaunkundze, runā pareizi un tas ir istabenes, kas aiztiek mūsu mantas. Divas dienas es nevarēju atrast Džoela kompasu, un tad, kad man vajadzēja pacelt dažas nokritušas monē­tas, es atradu kompasu aiz sava skapīša.

Gribēju jau turpināt, bet tad ieraudzīju, ka Džoels paplūkā savu lācīti un arī pakasa galvu. Varbūt kasīšanās ir lipiga tāpat kā žāvas, bet man atkal sagribējās pakasīt galvu.

To es arī darīju.

Tad redzēju, ka lisa tā dīvaini skatās. Vispirms uz mani. Tad uz Džoelu man iepretim.

— Paklau! — es smaidot teicu. —Tā kompasa būšana nav nemaz tik svarīga.

Viņa klusēdama papurināja galvu.

Es atkal pasmaidīju un atkal pakasījos.

— Ko tu tā skaties? — es jautāju.

Lisa dziļi ievilka elpu. — Rikij, tev uz galvas kaut kas kustas! Tādi paši kā uz Džoela rotāļu lācīša.

Pastiepu roku, lai vēlreiz pakasītos. Tad mana roka apstājās pusceļā. Jo uz Džoela lācīša tiešām kaut kas kustējās.

Lēdijai Bagzbijai vajadzēja tikai vienu acu uzme­tienu, lai saprastu, kas par lietu. Džoelam un man, un lācītim bija utis.

Tonakt piecas minūtes pāri pusnaktij es vēl biju nomodā.

Protams, Vecā Lēdija Bagzbija un viesnīcas ad­ministrācija izlēma, ka ar utīm bijis inficēts rotaļu lācīša popējums. Protams, visas mūsu drēbes tika dezinficētas. Protams, Džoelam un man vēl un vēl­reiz nācās-mazgāt galvu ar īpašu šampūnu, tad vēl un vēlreiz, lai būtu droši, ka visas utis iznīcinātas. Protams, mēs pārvācāmies uz citām istabām.

Bet kā gan cilvēks var būt pilnigi pārliecināts par to, ka iznīdētas visas utis līdz pēdējai?

Es nebiju pārliecināts.

Katrreiz, kad aizvēru acis, iedomājos — uz spil­vena sēž maza uts, kas to vien gaida, kad es aizinigšu, lai ierāpotu man matos un izdētu kaudzi oliņu.

Tā nu es neaizmigu.

Toties ik pēc piecām minūtēm iededzu kabatas lukturīti un apskatīju spilvenu, cerot kādu no utīm pārsteigt nesagatavotu.

Džoels, protams, gulēja ciešā miegā, par spiti mana gaismekļa zibensātrajiem reidiem pa spil­venu.

Tad piedevām — lai gan man tik un tā nebija cerību aizmigt — izdzirdu pie durvīm klusu klau­vējienu.

Rīkojos gudri. Iekāpu džīnās un uzmetu vēl krekliņu, pirms gāju pie durvīm. Tad pa caurumiņu paskatījos, kas tur ir.

Neviena.

Nepatikā noskurinājos. Tā kā pārāk vēls, lai dzī­tu jokus, vai ne?

Tad satrūkos no vēl viena klauvējiena.

Ātri ieskatijos actiņā vēlreiz.

Neviena.

Vēl viens klauvējiens.

Pavēru durvis šaurā spraudziņā. Joprojām nevienu neredzēju.

— Senjor! — dzirdēju kādu čukstam.

Palūkojos lejup un ieraudzīju spraugā brūnu

aci, kas lūkojās augšup uz mani.

Pavēru durvis plašāk.

— Senjor, — mazā meitene atkal nočukstēja, — lūūdzu!

Meitene, kas pārdeva kartes. Meitene, kas aiz­bēga.

Viņa pastiepa roku un, saņēmusi manu plauk­stu, kas atradās uz durvju roktura, vilka mani prom. Es pretojos.

— Lūūdzu! — viņa atkārtoja un pavilka mani vēlreiz.

— Kāpēc? — es jautāju.

— Lūūdzu! — Vēl viens rāviens.

— Kāpēc?

Vēl rāviens.

Beidzot ļāvu viņai izvilkt mani gaitenī.

— Lūūdzu! — viņa teica, vilkdama mani prom pa tukšo gaiteni.

Kas te notiek?

Meitene cieši vērās mani. Augumā viņa nebija daudz lielāka par Džoelu. Basām kājām. Un lielām, brūnām acīm, kas pildījās asarām.

Brīnišķīgām acīm!

Es izlaboju savu atteikumu. — Es gribēju teikt… nē… man jāuzvelk kurpes.

Asaras plūda viņai pār vaigiem, veidojot mazas, netīras straumītes.

— Tūlīt būšu atpakaļ.

Tas, ka viņa joprojām raudāja, liecināja, ka viņa sapratusi tikai vārdu "nē" un manu sejas izteik­smi.

Pacēlu roku, norādot, lai viņa pagaida, un iestei­dzos istabā pēc krosenēm. Noliecos, lai tās aizšņo- rētu; kad piecēlos un pagriezos, viņa stāvēja tieši man aiz muguras.

Apspiedu pārsteiguma saucienu. Un klusībā cerēju, ka viņa nesadraudzēsies ar Džoelu, jo divi tik neatlaidīgi un tik klusi radījumi — tas būtu jau par daudz.

Tad ļāvu meitenei satvert manu roku un vest

mani uz viesnīcas rezerves izeju.

* * *

Jā, tas bija neprātīgi. Neviens neredzēja mani izejam no viesnīcas. Nebiju atstājis ari zīmīti. Un tagad atrados uz džungļu takas, kas nogriezās no ceļa gar viesnīcu, — viens pats ar knapi septiņus gadus vecu meitenīti, kas nesaprata angļu valodu. Viņas vārdu krājums sastāvēja no vārdiņa "lūdzu", ko viņa atkārtoja ik pēc trīsdesmit sekundēm — tieši tik bieži es centos apstāties un izraut savu roku no viņas tvēriena.

Milzigais, bālais mēness aplis skaidrajās debe­sīs bija skaists, bet man no tā nekļuva labāk ap dū­šu. Sevišķi tad ne, kad viesnīcas gaismas mums aiz muguras vairs nebija saredzamas un sudrabotā mē­ness mirdza rādija man tikai koku zarus un ēnas, un vairāk neko.

Un meitene joprojām pacietīgi vilka mani uz priekšu dziļāk un dziļāk mežā.

Manu dzirdi sasniedza tāls brēciens — garš, sirdi stindzinošs.

Apstājos. Jau tagad es vairs nezināju atpakaļ­ceļu. Ko Ralfs tika stāstījis par kliedzieniem? Tur kliedzot sen mirušās jaunavas. Vai jaguāri.

Atkal šī skaņa! Kaut kur mums priekšā. Meite­ne atkal pavilka mani aiz rokas, bet es stāvēju kā iemiets.

Vēl viens brēciens.

— Nebaidies! — sacija sievietes balss man pie pašas auss.

Gandrīz droši varu teikt, ka atpakaļ uz zemes nonācu tikai pēc piecām sekundēm. Atkāpos un tikai tad beidzot paskatījos uz balss īpašnieci.

— Tas tikai kaķis.

Tieši pēc šausmu brēciena, kāds mani pat teāt­ra zālē būtu padzinis zem krēsla, šī meksikāņu sieviete uzrodas sazin no kurienes un mierīgi saka man, ka tas esot tikai kaķis?

— Protams, — es teicu, joprojām galīgi pārbi­jies. — Tikai kaķis.

Manu nekustīgumu un apstulbumu viņa noturē­ja par kaut ko citu.

— Drosmīgs gan tu esi! — viņa sacīja. — Citi gringo [4], kad izdzird lielo kaķi, grib skriet prom.

Tā kā biju džungļos viens ar svešinieci, es nodomāju, ka neatzišos viņai, ka neesmu nemaz tik drosmīgs. Pamāju ar galvu.

— labi. Tu esi īstais, kurš mums vajadzīgs, lai apturētu senjoru Kastiljo.

— Apturēt senjoru Kastiljo? — Mēģināju stulbi jokot, cerēdams, ka viņa trieks mani prom. — Vai viņš pārāk steidzas?

Uzmirdzēja baltu zobu smaids. — Jā, tas ir gringo stilā — briesmās jokot! Tas man patīk.

Brīnišķīgi! Viņa laikam ir galīgā izmisumā vai ari traka, cerēdama, ka trispadsmitgadīgs zēns, kas neprot spāniski, būs piemērots bruņinieka lomai.

Kāds paknibinājās man gar muguru.

— Ai!

— Kuš! Mēs joprojām esam briesmās.

Knibināšanās pārvērtās par kniebienu.

— Bet… Ai!

Mēness bālā gaisma bija pietiekama, lai sievie­te pēkšņi saprastu, kas notiek.

— Hosē, liec viņam mieru! Viņam nav kāļa, ko tev iedot!

Sadūšojies pagriezos pret uzbrucēju — un ieskatījos tieši ģīmī ēzelim.

Tobrīd — pēc mazas meitenītes pusnakts apciemojuma, pēc brēcieniem džungļos, pēc tam, kad no nekurienes bija parādījusies šī sieviete, pēc ziņas, ka tagad man jāpieveic senjors Kastiljo, — es biju jau gatavs jebkādiem pārsteigumiem.

— Sveiks, Hosē! — es nopūzdamies sacīju.

Hosē atņēma sveicienu, uzdvesdams man tādu

elpu kā no kanalizācijas caurules.

— Hosē mūs nesis, — sieviete paziņoja. — Mū­su būda ir vairākas jūdzes tālu džungļos, prom no ceļiem, un tev jābūt atpakaļ pirms rītausmas.

— Nē, kundze, — es teicu.

— Tu vari palikt visu nakti? Tik mazs zēns? — Viņas balsi skanēja pārsteigums. — Jūs, amerikāņi…

— Es gribēju teikt — nē, kundze, es nedomāju kāpt mugurā jūsu ēzelim un doties uz jūsu būdu.

— Saprotu.

Vai tiešām tik viegli?

— Džesika! — sieviete uzrunāja mazo meiteni. Spāniskajā izrunā pirmā skaņa bija maiga, iz­klausījās kā "Jesika". — Tev vairs nevajadzēs lūgt Dievu par to, lai tavs tēvs paliek dzivs. Ja mums neizdosies dabūt palīdzību, tu viņu vairs nekad neredzēsi.

Man ienāca prātā meitenītes lielās, brūnās acis. Tad kāda cita doma. — Tas nav godīgi, — es teicu. — Viņa taču nesaprot angliski. Jūs to teicāt tikai tāpēc, lai liktu man justies vainīgam.

Vai man tikai šķita, ka sieviete biezajā tumsā pasmaida un parausta plecus? Domāju par to, cik muļķīgi būtu palikt kopā ar šo nenormālo. Kas gan viss var notikt viņas mājā?

— Es nevaru iet jums līdzi, — es teicu.

Atkal plecu raustīšana.

— Klau? Vai dzirdēji? — viņa vaicāja.

Ieklausījos. Tālumā atkal atskanēja šausmu brē­ciens.

Stāvēdams tumsā un ēnā, jutos tā, it kā koku zari stieptos pēc manis. Labprāt būtu meklējis mie­rinājumu pat pie smirdīgā ēzeļa.

Brēciens pieņēmās spēkā un tad noklusa.

— Esquintla. Milzu žurka, kura dzīvo džungļos. Trekna un lēna. Lielie kaķi — jūs, amerikāņi, sau­cat tos par jaguāriem — ļoti iecienījuši milzu žurkas. Atceries rēcienu? Jaguārs, kas medī nakti. Jaguārs kliedz, esquintla skrien. Bet jaguārs to drīz panāk. Varbūt šis jaguārs nomedīs tik daudz, lai šonakt vairs nebūtu izsalcis. — Viņa apklusa. — Bet var­būt ne. Varbūt lēnu amerikāni ir vieglāk panākt un…

Man nepatika viņas mājieni.

— Tad nāc līdzi man un Džesikai, — viņa teica un pasmaidija. — Vai varbūt gribi palikt šeit viens?

It kā apstiprinādams viņas vārdus, no tumšā meža atkal atskanēja jaguāra rēciens. Apsvēru stā­vokli.

— Kundze, — es teicu, — kā būs ar Hosē? Vai man sēdēt jums priekšā vai aizņiugurē?

— Džesika nav mana meita.

Es knapi dzirdēju, ko viņa saka. Pārsteigumā blenzu visapkārt. Būda bija tieši būda, nekas cits. Pie tam diezin vai lielāka par manu guļamistabu. Sienas tai bija no bieziem, cieši cits citam blakus zemē iedzītiem mietiem, ko saturēja virves. Grīda — zemes klons. Jumts bija no zāles.

Uz zema apaļa galda kvēpinājās viena pati petrolejas lampa. Vienā būdas stūri bija guļam tikls. Otrā — Hosē. Un viss. Nojautu, ka manas guļamistabas skapī ir vairāk mantu, nekā pieder visai šai ģimenei kopā..

Svešā laikam pamanīja manu apjukumu.

— Skumji, vai ne?

Es neatbildēju.

— Mani sauc Sofija. Es dzivoju Meridā, gal­vaspilsētā. Tur pat tādas sievietes kā es, kas bagāt­niekiem uzkopj telpas, var dzīvot karaliski salī­dzinājumā ar šo.

Džesika pienāca tuvāk un kautrīgi saņēma sie­vietes roku, joprojām skatīdamās lejup.

— Tomēr es atgriezos, — Sofija turpināja.

— Lai gan biju zvērējusi, ka nekad te neatgriezīšos.

— Džesika nav jūsu meita? Viņa ir…

— Viņa ir — kā to saka… — Sieviete pievēra acis koncentrēdamās. lampas gaisma atspīdēja viņas kaparkrāsas vaigukaulos. Kad viņa atkal atvēra acis, tās mirdzēja tikpat melnas kā viņas mati. Viņa palūkojās manī; mūsu sejas bija vienādā augstumā. Kaut kas viņā man likās pazīstams.

— Viņa ir… meita… manai māsai.

— Māsasmeita, — es teicu.

— Jā. — Viņas izrunā tas izklausījās kā "džjā". So balsi es kaut kur jau biju dzirdējis.

— Es mācos angļu valodu no dāmas, pie kuras strādāju. Bet reizēm vārdi mani neklausa.

Nevarēju nesmaidīt, kaut gan atrados daudzu stundu gājiena attālumā no viesnīcas, džungļu vidū, vienā būdā ar ēzeli, kas mūs šurp atnesis, jūtot tā elpu sev uz kakla.

— Atgriezos šeit tāpēc, — sacīja sieviete, — ka mana māsa paziņoja man par savu vīru, Džesikas tēvu.

— Viņa atrakstīja? Piezvanīja? Noliedzošs žests. — Daudzi no mums neprot

rakstīt. Piezvanīt?… — Viņa norādīja uz būdas iekārtojumu.

Neteikšu, ka jutos dumjš. Biju priecīgs, ka skopais apgaismojums neļauj saskatīt kauna sār­tumu manā sejā.

— Nē, — Sofija skaidroja. — Mēs, maiji un maiju pēcteči, izmantojam paši savu zinu nodo­šanas veidu. Tas neprasa ilgu laiku — no vienas mutes otrā. Reizēm, jā, reizēm mēs esam nere­dzami. Celtnieki, kas liec muguru smagā darbā. Sievietes, kas kalpo svešiem ļaudīm. Bet mēs zi­nām vairāk, nekā cilvēki iedomājas, un mēs pazīs­tam cits citu, un ziņa vienmēr sasniedz to, kam tā domāta.

Biju piekusis stāvēdams un pamīņājos.

Sofija kaut ko spāniski pateica Džesikai. Džesi­ka izskrēja no būdas, tad atgriezās, stiepdama trīskājainu ķebli.

— Sēdies! Viņa atnesīs vēl vienu man, — sacī­ja Sofija. — Vīrieši — kad te vēl dzīvoja vīrieši — mēdza sēdēt ārpusē, ēnā. Pietiks mums visiem.

Apsēdos. Prāts teica, ka man vajadzētu būt no­gurušam. Taču jutos kā uzlādēts. Kāda jēga viņai bija atvest mani, svešu ārzemnieku, tik tālu džun­gļos nakts vidū?

Savā lēnajā angļu valodā viņa to man skaidroja veselu pusstundu.

Apmēram pirms pusgada Džesikas tēvs kādu nakti džungļos esot pazudis.

Vai jaguārs? bija mana pirmā doma — gandrīz vai nopietna. Jo bija grūti aizmirst brēcienus un to, ka tumsa likās mani satveram.

Nē. Sofija bez smaida paskaidroja, ka šejienes maiji uzskatot — tas bijis milzu vīrs ar spalvām kā spārniem. Es varbūt pasmaidītu, bet viņa runāja čukstus, it kā baidīdamās, ka ari mēs varam pazust džungļos un vairs nekad neatrasties.

Kukulkans. Viņa sacija — maiji ticot, ka Kukulkans ir atgriezies. Viņa pati tam neticot, bet daudzi šejienieši ticot.

Leģenda vēsta, ka Kukulkans dzīvojis pirms deviņsimt gadiem. Tas atnācis no ziemeļiem. Maiji to kā upuri iemetuši Svētajā akā, bet tas nav noslī­cis, tāpēc viņi to izvilkuši un iecēluši augstākā vald­nieka godā. Viņa vārds nozīmējot — Spārnotā Čūska, un kopš tā laika parādījušās spārnotās čūskas figūras — statuetes un ciļņi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Tagad, Sofija stāstīja, daži apgalvo, ka Kukulkans atgriezies. Stāsta, ka tie, kuri tic tam, ka Kukulkans parādās pilnmēness naktīs, un seko viņa norādījumiem, iegūst daļu no viņa spēka. Bet tie, kas netic, mirst noslēpumainā vai nešķīstā nāvē vai ari vienkārši pazūd.

Šajā vietā Sofijas balss noklusa līdz čukstam. — Baumo arī par cilvēkiem — vergiem. Tam nu es, protams, neticu.

Pirmo reizi pēc ilgāka laika ierunājos arī es: .— Kādi tad ir šie Kukulkana norādījumi?

Sofija paraustīja plecus. — Viņš runā tikai ar tiem, kas ir visnabagāki un dzīvo vistuvāk džungļiem. Viņiem ir pārāk lielas bailes stāstīt to visu citiem, pat man, jo es vairs neesmu dabas daļa. Viņi saka — es vairs tāda neesmu, jo dzivoju pil­sētā.

— Vai nav nekādu minējumu, kāpēc viņš tā dara?

— Kukulkanam esot vajadzīgas spalvas spārniem.

Tas viss jau likās drusciņ par traku.

— Vai tad jūs nevarat lūgt policijai, lai tā sa meklē Džesikas tēvu? — Biju viens ar Sofiju šeit, džungļos, kas pilni dīvainām nakts skaņām, kuras, viņai runājot, centos nedzirdēt. Šķita, ka nebūtu pareizi sacīt viņai, cik neprātīgi ir viņas maiju cilts draugi un viņa pati arī. Daudz gudrāk likās viņai izdabāt, ņemt visu par pilnu.

— Vai tu redzi Džesikas māti? — Sofija pajau­tāja.

Es pietrūkos kājās. Ja jau Sofija un Hosē bija parādījušies no tumsas ar sikspārņa veiklību, tad varbūt kāds nupat ielavījies būdā?

— Viņas te nav, — Sofija turpināja, nepievēršot uzmanību manai dīvainajai uzvedībai. — Tu viņu neredzi, jo arī viņa ir pazudusi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa gribēja griezties pēc palīdzības policijā.

Es apsēdos.

Vēl viens rēciens pārtrauca džungļu nakts klusumu. Šis bija daudz tuvāks.

— Lielais kaķis. Dzirdi? Šī vieta nav laba. Tieši tāpēc es te atgriezos. Te neviens neredzēs mūs sarunājamies.

Vienā kustībā es gan dedzīgi pamāju, gan nodrebēju patiesās bailēs. Seit, starp izsalkušiem jaguāriem, lai būtu visdrošāk? Viņa tiešām ļoti baidās no senjora Kastiljo!

— Priecājos, ka tu ari tā domā. Tu un tavi drau­gi ir Džesikas vienīgā cerība. Un ari to cilvēku ce­rība, kuri atrodas gūstā.

Pārsteigumā iepletu acis. Mēs — bariņš bērnu un veca dāma?

— Mēs nevaram griezties pie policijas. Citādi pazudis vēl vairāk cilvēku. Bet jūs… jūs esat no sen- jora Kastiljo ļaudīm — un reizē ari neesat.

Viņa pētīja mani, gaidot, ko es sacīšu.

Atcerējos, kur esmu viņu jau redzējis, lln sāku aptvert.

— Jūs esat tā oficiante, kas mūs apkalpoja pir­majā vakarā, — tā pati, kam izkrita šķīvis no rokām!

Viņa piekrītoši pamāja. —Tik pēkšņi izdzirdēju šo vārdu. It kā viņš man visur sekotu.

Arī es pamāju ar galvu. — Un tāpēc arī Džesika aizmuka, kad pieminēju senjoru Kastiljo.

Nepabeidzu savu domu. Proti, ja šie ļaudis ir tik māņticīgi, ka tic spārnotam milzim, tad, bez šaubām, tos biedē tikai vārda pieminēšana vien.

— Un jūs nospriedāt, ka mēs neesam senjora Kastiljo palīgi?

— Bērni jūs vēroja dienām ilgi. — Es atcerējos, ka mums bija licies — tie mums visur seko.

— Viņiem nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka jūs ļoti maz ko zināt. Pārāk maz, lai jūs būtu sen­jora Kastiljo pusē. Tad mēs uzzinājām ari par Freda Džounsa dusmām — tas ir senjora Kastiljo pilots — un ļoti nopriecājāmies par to, ka jūs šeit esat nokļuvuši nejauši.

— Bet kāpēc tieši mēs? Ko mēs varam lidzēt?

— Kāpēc? Jūs esat mazi, — Sofija sacīja.

— Tāpat kā maiji — neievērojami. Bieži jums pat nepievērš uzmanību, kā jau kaut kam nesvarīgam. Jūs esat tie, kas var izdibināt patiesību un palikt nepamaniti.

— Ko lai mēs darām? Mēs te būsim vēl tikai piecas dienas.

— Freds Džounss, — Sofija noteica. — Viņš ir iejaukts visā. Varbūt viņš var parādīt ceļu uz atri­sinājumu.

Pamāju ar galvu. Diezin vai mums būs viegli vēl kaut ko uzzināt par šo amerikāni.

— Bet jums jābūt ļoti uzmanīgiem, — Sofija teica. — Pat ja leģenda par Kukulkanu nav patiesa, pārāk daudzi cilvēki jau ir pazuduši.

Protams, man vajadzēja visu pastāstīt Vecajai Lēdijai Bagzbijai. Taču es kļūdījos, iestāstīdams sev, ka nebūtu labi viņu satraukt. Tā nu es nāka­majā rītā parādījos pie brokastgalda, cenšoties izskatīties pēc iespējas mundrāks, nesakot neko par pagājušo nakti, neko par atgriešanos mājup Hosē mugurā pustrijos no rīta.

Pastāstīju to tikai Maikam un Ralfam — viesnīcas priekštelpā, kamēr Vecā Indija Bagzbija un lisa, un Džoels gatavojās vēl vienai vietējo ainavu apskatei.

— Feini! — sacīja Maiks. — Visus atlikušos rītus mēs tagad būsim detektīvi. Neviens pat nejutīs mūsu prombūtni.

— Nav vis feini, — Ralfs noteica. — Tikai teleseriālos detektīvi visu atrisina.

— Un pie tam paliek dzīvi, — es piemetināju.

Maiks paraustīja plecus. — Es jau labprāt vēl

pastrīdētos, bet jums jāpieņem lēmums tūlīt.

Viņš norādīja uz vestibila loga pusi. Mēs ar acīm sekojām Maika skatienam.

— Freds Džounss, — Maiks sacija, lai gan nebi­ja nekādas vajadzības, jo šis virs savā neaizmirsta­majā mašīnā pa palmu ieskauto ceļu lēni tuvojās viesnīcai. — Uz reclziti, Bagzbijas jaunkundzi — Maiks nokliedza pār plecu.

Sminot viņš pameta mūs vienus.

Paraustīju plecus. Ralfs arī paraustīja plecus.

— Kādam būs jāuzņemas pār viņu šefiba, — es noteicu.

Ralfs atkal paraustīja plecus. — Un vienmēr nez kāpēc tieši mums.

Durvis pēc Maika aiziešanas vēl joprojām viri­nājās, kad mēs tās sasniedzām. t

* * *

— Džouns! Tikai nākamnedēļas vidū!? Vai tas ir viss, ko tu spēj?

— Jā, ser. Diemžēl tā ir, ser.

— Tā ir tava pēdējā izdevība, dumjais mērkaķi! lai solītā komanda būtu šeit, vai arī es pats savām rokām noraušu tavu galvu un iebāzīšu to tev rīklē!

Ralfs un es, un Maiks spiedām cits citu dziļāk spraugā starp sienu un atkritumu tvertni.

Mēs bijām lavijušies nopakaļ kravas mašīnai uz viesnīcas iekšpagalmU un nogaidījuši, līdz no­klaudzēja tās durvis un likās droši sekot Fredam Džounsam; tad mēs turējāmies, cik vien cieši varējām, viņa pēdās, kamēr viņš devās viesnicas rezerves izejas virzienā — uz tām pašām durvīm, pa kurām es pirms neilga laika biju sekojis maza­jai meitenei uz satikšanos džungļos ar Sofiju.

Pēc tam, izbijušies no kādas balss, mēs kāpā­mies atpakaļ. Kā par nelaimi, vienīgā slēptuve bija sprauga starp sienu un atkritumu tvertni. Kā par nelaimi, tvertne bija pilna, gaiss karsts un mūsu nāsis jutīgas.

Mēs smakām pilnīgā klusumā, atļaujoties veltīt tikai nelielus, vārgus bliezienus neatlaidīgajām mušām, kas izmantoja mūs kā nolaišanās laukumu. Šī vīra balss bija pārāk nejauka, lai mēs riskētu tikt pieķerti.

— Saprati, Džouns? Mēs jau esam par tālu aizgājuši, lai atkāptos. Palīdzībai jāierodas pēc iespējas ātrāk.

— Jā, ser, — Džounss paklausīgi noteica.

Ar to arī saruna beidzās.

Pa betonu mums tuvojās soļi, kurus pazinām kā Džounsa soļus. Mēs saspiedāmies vēl ciešāk, bet satraukumam nebija pamata. Džounsa galva bija noliekta, un viņš soļoja ātri. Viņš mūs nepa­manīja.

Maiks izbāza galvu no slēptuves. » Vai viņš sajucis prātā?

Maiks palūrēja gar tvertnes sānu uz pretējo pusi. Pēc brīža mūsu ausis sasniedza klaudziens — viesnīcas durvju aizciršanās. Ar dīvainu sejas izteiksmi Maiks ierāvās atpakaļ spraugā.

—Jaunākās ziņas! — viņš sacija. — Kas ir vecis ar to rupjo balsi kā armijas seržantam?

— Nu? — Ralfs čukstēja.

— Tas, kurš izrīko Fredu Džounsu kā mazu bērnu!

— Nu, saki! — es teicu.

— Rodriks Kejs!

— Nekādi ne! — man izspruka.

Maiks pamāja ar galvu.

Pirms varēju ko pateikt, ierūcās mašīnas motors.

Maiks metās ārā. Mēs sekojām.

— Nē, Maik! — Ralfs iešņācās, kad ieraudzīja, ko Maiks nodomājis.

Taču bija jau par vēlu. Maiks jau atradās uz lēni braucošās mašīnas bampera, pieķēries pie rezerves riepas. Ralfam un man bija tikai pāris sekundes lai­ka, lai izdomātu, vai pievienoties viņam vai ne.

Protams, mēs bijām gana dumji, lai to darītu.

Nomierinājos — gan tikai mazliet —kad sapratu — mēs atrodamies uz ceļa, kas ved uz Cičenicas lidlauku. Kravas mašīnu bamperi parasti nav apgādāti ar drošības jostām, un tās ne­daudzās jūdzes pa šoseju līdz sānceļam nebija man­as dzīves laimīgākie brīži, tie nebūtu tādi pat tad, ja pa šoseju nebrauktu citi transportlīdzekļi.

Nogriezušies pa bedrainu, sausu zemesceļu, sākām klepot un smakt putekļu mākonī, kas mūs ietina.

— Baigi foršā ideja, — es mēģināju pačukstēt Maikam, bet man izdevās vienīgi ierit neveselīgi daudz Meksikas zemes.

Tā nu mēs braucām klusēdami.

Tad — bez brīdinājuma, mašīnai samazinot ātrumu kādā ipaši sliktā ceļa posmā, — Maiks no­lēca zemē un aizripoja nostāk.

Bija diezgan nogurdinoši spēlēt "Ādamam bij' septiņ' dēli" ar tādu spēles vadītāju kā Maiks, bet pēkšņi es aptvēru to, ko Maiks droši vien jau visu, laiku bija zinājis.

Mašīna grasījās apstāties. Drīz. Un, tā kā tās vienī­gais ceļamērķis varēja būt netālais lidlauks, bija prā­tīgāk pēdējo ceturtdaļjūdzi noiet kājām. Tad pielavīties tik tuvu, cik vajadzīgs, nevis palikt uz bampera līdz pēdējam brīdim un pēc tam izmisīgi laist ļekas vaļā.

Tā nu ari es nolēcu un ripoju, līdz apstājos.

Ralfs vārgi iebrēcās, jo kravas mašīna tur­pināja braukt.

Es neko daudz neuztraucos. Zināju, ka viņš vairāk baidīsies palikt viens nekā sadauzīties nole­cot Pēc pāris sekundēm ari Ralfs jau lidoja pa gaisu un piezemējās ar beigta ziloņa grāciju.

Mēs visi trīs notraucām putekļus un sākām soļot

uz priekšu cauri Meksikas vasaras karstumam.

* * *

Cik tas ir bīstami — pielavīties lidlaukam?

Diezgan bīstami, ja tev bail no čūskām un jāiet no ceļa nost džungļos, lai no aizmugures apietu ēkas, kas saceltas ap skrejceļu.

Mēs iegājām pāris soļus džungļos.

— Zēni! — iesaucās Ralfs, palūkojies augšup.

— Kā tad, kā tad, zinu, — noteica Maiks, — čūskas to vien dara, kā karājas kokos un gaida, kad varēs uzlēkt tev virsū.

— Tad ne jau, — sacija Ralfs, lai gan es ievē­roju, ka no bailēm viņš nosvīdis divtik daudz kā pirms tam. — Būtu muļķīgi, ja mēs ietu visi trīs.

Gaidīju, ka Maiks, kurš vienmēr gribēja likties drošsirdīgs, pateiks kādu sarkastisku piezīmi. Bet viņš klusi teica: — Varbūt muļķīgi ir tas, ka vispār kāds no mums iet.

Zināju, ko viņš domā. Piedzīvojumi liekas aizraujoši tikmēr, kamēr par tiem tikai fantazē. Tik ilgi, līdz faktiski jau esi tur, gaidīdams, kad tev uzklups čūska.

— Es gribēju teikt—kādam vajadzētu palikt, — sacīja Ralfs. — Gadījumā, ja abi pārējie iekļūst nelaimē.

Ralfam, kā parasti, bija taisniba. — Paliec, — es viņam teicu. — Tu jau vienmēr murgo par čūskām.

Viņš papurinaja galvu. — Nē, mēs lozēsim ar salmiņu. Kurš izvilks īsāko, tas paliks. Un, ja abi pārējie pēc stundas nebūs atpakaļ, — dosies pēc palīdzības.

Mēs lozējām ar zāles lapiņām, jo nekā cita nebi­ja. Kad atvērām plaukstas, Ralfam bija isākā lapiņa. Kad mēs gājām prom, viņa sejā bija gan atvieglo­jums, gan izmisums. Es aptvēru, ka palikt gaidot,neziņā par to, kas var notikt, ir visgrūtākais.

Apiešana lokā ap lidlauku man un Maikam neprasīja daudz laika, ar visu to, ka ceļā mums nācās klupt un slīdēt starp kokiem. Maikam bija tik labas orientēšanās spējas, ka man pat neva­jadzēja vilkt ārā no bikšu kabatas kompasu.

Nomocījām arī pēdējos piecdesmit soļus līdz lidlauka galvenās ēkas aizmugurei.

Vai te kāds ir? Ko viņi iesāks, ja mūs abus pieķers? Un — šis jautājums ienāca man prātā pārāk vēlu — kā mēs to visu paskaidrosim Vecajai Lēdijai Bagzbijai?

Nekas nenotika. Mums tuvojoties, kukaiņi nepārstāja dūkt, no visām pusēm vēl arvien skanē­ja tāli putnu saucieni, un neviena čūska pat neparādījās.

Mēs aizgājām līdz ēkas gala sienai un piespiedāmies pie tās izbalojušā cementa blokiem. Sprīdi pa sprīdim tuvojāmies mājas stūrim.

Joprojām nekas nenotika.

* Mūsu acu priekšā, karstumā virmodams, gulē­ja skrejceļš. Viegla eļļas un dizeļbenzīna smarža. Bet ne skaņas, tikai tās, kas nāca no džungļiem.

Tad mūsu dzirdi skāra kāda klusināta saruna.

— Tas ir iekšā, — es čukstēju Maikam.

Viņš pamāja ar galvu.

Tā bija telefonsaruna. Ātrs vārdu birums spā­niski, tad klusums, tad atkal runas plūdi. Mēs nomierinājāmies, jo zinājām, kur runātājs atrodas. Tas mūs gandriz iegāza.

Piespiedušies pie baltās sienas, mēs droši vien bijām tikpat uzkritoši kā mušas cukurtraukā. Ja Maiks nebūtu ievērojis kādu attālāku kustību, kamēr es mēģināju saņemt drosmi un ielūkoties pa tuvāko lodziņu mājas iekšienē, tad pēc pāris mirkļiem mūs būtu ieraudzījis Freds Džounss.

Bez iepriekšēja brīdinājuma Maiks atrāva mani atpakaļ līdz stūrim un aizgrūda sev aiz muguras.

— Nespēju tam ticēt! — viņš sacīja, lūrēdams gar stūri.

— Kam? — es čukstus vaicāju.

Tur ir durvis. Viņš iznāca no pazemes pa dur­vīm!

Nometos uz ceļiem un parāpoju apkārt Maikam, lai arī es varētu uzmanīgi pabāzt galvu ap stūri.

Tur, skrejceļa galā, bija tā vieta, kur Maiks pirmīt bija pamanījis kustību. Patlaban Freds Džounss aizvēra aiz sevis durvis — nolaida tās uz zemes.

Pārvarēju tieksmi izberzēt acis. Tās bija paras­tas durvis, bet novietotas tā, ka aizvērtas piegūlās zemei, it kā būtu tur nokritušas.

Ja Maiks nebūtu pamanījis durvju atvēršanos, pirms iznāca Freds, tad Freds būtu ieraudzījis mūs pie ēkas sienas — un kas zina, kā tas beigtos…

Es nodrebinājos.

Freds pagriezās un nāca uz mūsu pusi.

Mēs paslēpāmies.

— Vai redzēji? — šņāca Maiks. — Durvju virs­puse! Nomaskēta! Cilvēks varētu tām uzkāpt virsū un nemanit.

Atbildes vietā es atkāpos uz džungļu pusi un parāvu Maiku aiz piedurknes. Freda soļi jau kļuva pārāk labi sadzirdami, lai es justos omulīgi.

— laiks laisties lapās, — es klusi teicu.

— Bet…

— Ko tad, ja viņš mūs tomēr redzēja? — es pajautāju. — Un tikai izliekas, ka ne? Laižamies!

Maiks vilcinādamies pamāja ar galvu, un mēs ienirām atpakaļ džungļos.

Pirmais, ko mēs vēlējāmies, nokļuvuši atpakaļ viesnīcā, bija — dzert. Dzert no tīrā ūdens pudelēm glāzi pēc glāzes. Tad — iet katram uz savu istabu, lai rastu atvieglojumu vēsā, vēsā dušā. Tā uz cilvēku iedarbojas divas stundas ilgs gājiens Meksikas priekšpusdienas karstumā!

Iznācis no dušas, apsēdos uz gultas malas. Pēc noslaucīšanās visu atlikušo enerģiju iztērēju tikai tam, lai uzvilktu zilās džīnas. Pāris minūtes atpū­tos, tad spēju uzvilkt arī sporta krekliņu. Atkritu gultā un izklaidīgi berzēju savas labās pēdas virs­pusi tajā vietā, kur tā bija iekaisusi no garā ceļa un kroskurpes norīvēta.

Pusstunda līdz ēšanai. Tad — daudzas stundas izrakumos. Tad… Es blenzu griestos. Par vakaru negribējās ne domāt. Jo pēc tumsas iestāšanās mums būs jāuzzina kaut kas vairāk par tām durvim lidlaukā.

Neprātīgi! Bet vajadzēja tikai aizvērt plakstiņus, un es redzēju mazo Džesiku ar lielajam, brūnajām acīm. Bez tēva. Bez mātes. Mēs te paliksim vēl tikai četras dienas. Pat neticot, ka varam daudz ko līdzēt viņas vecāku atrašanā, mums tomēr vajadzēja mēģināt.

Tik daudz kas bija neprātīgi.

Turēju acis aizvērtas un domāju par to.

Par biļetēm šurp. Par pārsteigumu, dzirdot Rodriku Keju tik rupji runājam, pie kam parasti viņš Freda Džounsa klātbūtnē izlikās tik apjucis. Par dīvainajām durvīm uz pazemi. Leģendām par spārnoto cilvēku. Un par pusnakts klejojumu džungļos, kas laupīja man daudzas stundas tik nepieciešamā miega.

Domas slīdēja, neviens jautājums nekļuva skaidrāks, un drīz es vairs ne par ko nedomāju, mani plakstiņi kļuva smagi, līdz…

Skaļš klauvējiens pie durvīm uzrāva mani no miega.

Paskatījos pulkstenī.

Bez piecām minūtēm divpadsmit. Biju snaudis divdesmit minūtes.

— Ļauj man atpūsties, Maik! — es teicu durvju virzienā. — Pēc brīža satiksimies ēdamzālē.

Vēl viens skaļš klauvējiens.

— Kida kungs? — Maiks runāja rupjā balsī.

labi tēlots, nodomāju.

Bungāšana pa durvīm kļuva nepārtraukta.

— Kida kungs? — Maiks runāja tīši sagrozītā balsī.

Paķēru glāzi, pielēju to ar ūdeni un piegāju pie durvīm.

— Jā, — es teicu, turēdams roku uz kliņķa.

— Tikai dažas minūtes…

Neļāvu Maikam nobeigt sakāmo. Atrāvu durvis vaļā un gāzu ūdeni turp, kur varētu būt viņa ģīmis, — tad ieelsos galējā pārsteigumā, redzot savu acu augstumā uzvalku, kas priekšpusē tumšs no mitruma. Man bija jāpaceļ galva — pārāk augstu, manuprāt, — un es ieraudzīju stingru mek­sikāņa seju, ko līdz pusei aizsedza dusmīgas ūsas un spāņu tipa bārda.

Viņam blakus stāvošais vecākais un augumā mazākais vīrs parādīja man savu zīmotni.

— Meksikas federālā policija, — viņš sacīja.

— Mums jāaprunājas.

* *

Pēc minūtēm desmit viņi abi tā smējās, ka vecākais izšķaudīja savus mākslīgos zobus zupas šķīvī. Tas viņam izraisīja vienīgi vēl lielākus smiek­lus.

Beidzot, kad visi pārējie restorāna apmeklētāji jau pārmetoši klakšķināja mēli, policistu smiekli pālēnām pārvērtās žagās.

— Tikai nešaķiet mān vēlreiž, — svepstēja vecākais policists, mēģinādams izlikties, ka viņa zupā nav nekā neparasta, — ka taš mažaiš ir Džoelš Kidš!

Es tikai pamāju ar galvu.

Niknais, kura uzvalka pašā vidū joprojām kā mērķis rēgojās neizžuvis slapjums, krampjaini ievil­ka elpu un centās atkal piešķirt savai balsij nopiet­nību.

— Kā reaģēja senjors Kastiljo, kad ieraudzīja mazo Džoelu Kidu? — To viņš jautāja Vecajai Lēdijai Bagzbijai.

Viņa rāmi pasmaidīja un sacīja: — Mēģiniet ar karoti.

— Atvainojiet?…

—Jūsu kolēģim vajadzētu ņemt karoti un izzve­jot tos zobus. Man ari reiz gadījās tāda ķibele, un vienīgais, ko šādā gadījumā var darīt, ir — pēc iespējas ātrāk ielikt tos atpakaļ.

Vecākais policists pameta skatu visapkārt un tad sekoja izteiktajiem norādījumiem.

— Tagad, — sacīja Vecā Lēdija Bagzbija, — es ar prieku atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem.

Viņa pakratīja pirkstu jaunākajam policistam pie deguna, lai tas nesāktu runāt. — Bet es atbildēšu uz tiem tikai tad, ja jūs atbildēsiet uz manējiem.

Smaidi no federālās policijas ierēdņu sejām nozuda. — Senjorita, jūs neesat tādā stāvoklī, lai varētu cerēt uz bārterdarījumiem, — sacīja vecākais no viņiem.

— Tiešām? Mēs neesam izdarījuši neko sliktu.

— Jūs esat saistīti ar senjoru Kastiljo.

— Paldies! — Vecā Lēdija Bagzbija pasmaidīja.

Policisti iepleta acis.

— Tā vien jau ir interesanta ziņa. Jūsu attieksme pret senjoru Kastiljo ir tāda, it kā viņš nebūtu godīgs cilvēks.

Jaunākais policists novaidējās.

Lisa, Maiks, Ralfs un es lepni saskatījāmies. Savam vecumam Lēdija Bagzbija nepavisam nebi­ja ar pliku roku ņemama.

— Kādēļ jūs par viņu interesējaties? — turpinā­ja Vecā Lēdija Bagzbija.

— Mēs varam aizvest jūs sev līdzi uz Meridu un uzdot jautājumus cietuma kamerā, — piedraudēja jaunākais.

— Bet lūdzu! — sacīja Vecā Indija Bagzbija.

— Esmu pārliecināta, ka tūrisma birojam tā būs laba reklāma. Meksikas policija iebiedē vecu dāmu un piecus bezpalīdzīgus bērnus!

Man likās, ka jaunākais tūlīt aizrīsies pats ar savām ūsām.

Vecākais tikai nopūtās. — labi, sarunāts, — viņš sacīja, — ko jūs gribat zināt?

— Iesākumam, — teica Vecā Lēdija Bagzbija,

— kāpēc jūs esat šeit?

—Jau labu laiciņu mūsu valdībai šis Cičenicas pasākums liekas aizdomīgs, — iesāka vecākais policists. — Pārāk daudz naudas ieguldīts. Pārāk maz rezultātu.

Vecā Lēdija Bagzbija pamāja ar galvu. — Un jūsu interese par Džoelu Kidu — mūsējo vai arī to otru?…

Džoels pasmaidīja un trokšņaini izstrēba pēdējās zupas lāses.

— Mēs domājām, ka Džoels Kids ir kāds cits. Kads nedaudz vecāks cilvēks.

Šī atbilde nebija mums nekāds pārsteigums. Kad iepazīstināju policistus ar savu neaprēķināmo brālīti Džoelu, abiem iepletās acis, un tad, protams, sekoja lielie smiekli.

— Jā… — jaunākais policists noteica un tad apklusa, apdomādams atbildi. — Mēs zinājām, ka senjoram Kastiljo atbrauks palīgi. Bijām nolēmuši pāris dienas pagaidīt, lai Džoels Kids ar visu iepazīstas, un tikai tad uzdot savus jautājumus.

— Kādus jautājumus? — Vecā Lēdija Bagzbija gribēja zināt.

Vecākais policists papurināja galvu. — Tagad mūsu kārta.

Lēdija Bagzbija paraustīja plecus.

— Kā reaģēja senjors Kastiljo, kad ieraudzīja šo Džoelu Kidu? — jautāja vecākais.

— Mēs nezinām, — atbildēja Vecā Lēdija Bagzbija. — Mēs neesam šo vīni satikuši.

— Tas nav iespējams! — sacīja jaunākais.

Pēkšņi es sapratu, ka viņa vārdi attiecas nevis

uz Vecās Lēdijas Bagzbijas atbildi, bet drīzāk gan uz ko citu, ko šī atbilde ierosinājusi viņa paša domās. Taču mums neiznāca turpināt sarunu.

To pārtrauca Rodrika Keja parādīšanās.

— Te nu jūs visi esat! — viņš teica un plati no- smaidīja. — Un jums ir viesi.

— Meksikas federālā policija, — sacīja jaunākais pieceldamies. Viņš slējās pāri Kejam ka tornis un pat nemēģināja slēpt nicinājumu, vērojot safari tērpu, kas bija Kejam mugurā. — Mēs mek­lējam senjoru Kastiljo.

Rodrika Keja seja nobāla, pēc tam nez kādēļ likās sarūkam vēl šaurāka, ja tas iespējams.

— Ak Dievs! — viņš noteica. Likās, tūlīt viņš apraudāsies.

— Ak Dievs? — pārjautāja vecākais policists.

Rodriks Kejs sataustija tuvāko krēslu un apsēdās. Tad sāka ātrām kustībām apvēdināt seju.

— Jā. Ak Dievs! — Viņš norādīja uz manu ūdensglāzi. — Lūdzu! Man vajag padzerties. Man ir tik slikti.

— Nu, stāstiet! — sacīja jaunākais policists.

Rodriks Kejs nopētīja abu sejas, it kā tajās varē­tu lasīt atbildi.

— Esmu dzirdējis baumas, — sacīja Rodriks Kejs. — Negribēju tām ticēt. Bet es tik ilgi neesmu redzējis senjoru Kastiljo. Un tagad, kad ieradusies policija, sāku baidīties no ļaunākā.

Viņš padzērās ūdeni, tad klusinātā balsī turpinā­ja: — Saprotiet, daži maiju cilts indiāņi, kas strādā izrakumos, stāsta, ka senjors Kastiljo upurēts Svētajai akai.

— Upurēts! — Vecākais tīri vai izspļāva šo vārdu.

Rodriks Kejs skumji nolieca galvu. — Jā. Upurēts. To izdarījis leģendārais spārnotais milzis, vārdā Kukulkans.

Neviens no mums vairs nedzirdēja, ko pēc tam apsprieda Rodriks Kejs un policisti. Viņš aizgāja ar tiem no restorāna, pateikdams mums, ka šodien darbs izrakumos nenotiks. Tie bija patīkami jaunumi.

Tas nozīmēja, ka manā rīcībā ir visa pēcpus­diena, lai varētu domāt un domāt par priekšāstā- vošo nakti. Savai ekspedīcijai mēs bijām ieplānojuši veltīt četrarpus stundas. Divas stundas turp, di­vas atpakaļ, lai noietu tās desmit jūdzes. Un pus­stunda — durvju pārbaudei.

Mani ne visai iepriecināja izredzes vēlreiz mērot ceļu mēnesnīcā caur džungļiem, pat ja šoreiz kopā ar mani būs Maiks un Ralfs, pat ja mums būs kabatas lukturīši, pat ja mēs būsim apbruņoti ar nūjām, ko sagatavosim pēcpusdienā.

Ari aizmigt nebija viegli, jo es zināju, ka rokaspulksteņa modinātājsignāls atskanēs tieši divos naktī, un prātoju par to, vai Ralfam bija tais­nība, kad viņš apgalvoja — mums nevajag pašiem neko pētīt, vajadzēja pastāstīt policistiem par durvīm uz skrejceļa.

Kā par nelaimi, visu pēcpusdienu mēs neredzējām nevienu no policistiem, ari vakarā ne. Tā nu mums nācās pašiem izlemt, ko darīt. Izpētīt tagad vai ļaut, lai vēl viena diena iet zudumā. Un, kā norādīja Maiks, iespējams, ka policisti jau ir atgriezušies Meridā.

Tad es aizmigu un sapņoju par jaguāriem un lidojošām čūskām. Un pamodos no sava modinātāj­pulksteņa smalkajiem pīkstieniem, lai pēc tam satiktos ar Maiku un Ralfu pie viesnīcas rezerves izejas.

* * *

Nakts vēsums vismaz darīja iešanu vieglāku, lai gan labās pēdas virspuse man joprojām sāpēja. Daudz nerunājām. īsajā šosejas posmā mēs ar Maiku bijām pārāk aizņemti, ar acīm meklējot paslēptuvi gadījumam, ja parādītos kādas mašīnas ugunis. Un Ralfs bija pārāk aizņemts ar baiļpilnu tricēšanu.

Tad nāca pagrieziens un ceļš uz lidlauku. Izvilku savu uzticamo kompasu. — Ha! — es teicu, mēnesnīcā to aplūkojis. — Ziemeļi.

— Kādēļ tas vajadzīgs? — jautāja Ralfs.

— Mums taču nav jāzina debesspuses, kad atro­damies uz ceļa.

— Nenāk par ļaunu pārbaudīt, vai tas ir kārtī­bā, — es teicu. — Nekad nevar zināt, kurā brīdī…

Es apklusu. Gandrīz biju pateicis "kaut kas var izbiedēt tā, ka jāmetas iekšā džungļos". Ralfam tas būtu bijis par daudz.

— "Kurā brīdī" — kas?

— Nu… hm… piepeši tu vairs neredzi zvaigznes un zaudē orientāciju. Hei, Ralf, starp citu, — kur īsti atrodas Ziemeļzvaigzne?

Ralfs palūkojās augšup plašajās, melnajās debesis, pētīdams spožās zvaigznes. Likās — cil­vēkam atliktu pastiept roku un kādu no tām noplūkt.

— Tā ir…

Maiks ar savu ceļaspieķi iebelza Ralfam pa di­benu. — Kusties, sivēn!

— I/)ti asprātīgi, Maik.

Maiks neatbildēja. Tikai pagriezās un brašā soli sāka maršēt pa ceļu uz lidlauka pusi. Tas man nepatika. Parasti visapņēmīgāk Maiks rīkojas tieši tad, kad ir visvairāk nobijies.

— Kluss kā kapsētā… — Maiks čukstēja. Mēs aplūkojām lidlauka celtnes, kas tagad mēness gaismā bija spocigi baltas.

— Lūdzu! — trīcelīgā balsī sacīja Ralfs.

— Izdarīsim to ātri — un miers!

Mēs mēģinājām. Diemžēl durvis bija tik labi nomaskētas, ka mums izdevās tās atrast tikai pēc pusstundas. Un ari tikai tāpēc, ka Ralfs uzkāpa tām virsū.

— Veči! — viņš iešņācās. — Šeit!

Mēs knapi varējām viņu saredzēt. Tas bija labi. Ja pie zemes pieliekušos Ralfu gandrīz nevarēja saskatīt, tad tas nozīmēja, ka mani un Maiku arī ne. Mēs devāmies pie Ralfa.

— Klausieties! — viņš sacīja un piesita ar nūju pie zemes. Parastās skaņas vietā, kāda rodas, kokam atsitoties pret zemi, mēs dzirdējām dobju metāla džinkstu.

*

Nometāmies zeme Ralfam blakus un uzmanīgi paspīdinājām kabatas lukturīšus. Maiks pastiepa roku, lai atbrīvotu durvju virsmu no zāles.

Saķēru viņu aiz rokas. — Vai tu gribi, lai Džounss uzzina, ka te kāds ir bijis?

— Pareizi, — viņš sacīja, — bet kur ir rokturis?

Ralfs sāka vieglītiņām taustīt durvis ar plauk­stu. Pēc brī^a viņš paziņoja: — Šeit! — Pēc tam: — Tās nav aizslēgtas!

Viņš sāka vilkt durvis augšup. Tās pacēlās pāris sprižu platā spraugā.

— Nāciet palīgā! — Maiks paliecās uz priekšu.

Pēkšņi man kaut kas pielēca. Neaizslēgtas

durvis! Mūsu klaudzināšanās!

— Stāt! — es iekliedzos. Viņi sastinga.

— Atkāpties! — Ne vārda neteikdams, metos projām.

Nojautusi manas izbailes, draugi sekoja man pa. pēdām. Es neapstājos, līdz nebijām sasnieguši mežmalas dziļo ēnu.

Maiks skatījās manī tā, it kā es būtu zaudējis prātu. Ralfs nervozi palūkojās augšup.

— Beidz domāt par čūskām, vecais! — es teicu Ralfam. — Padomā labāk par durvīm.

— Kāpēc? — jautāja Maiks. — Tu mums gan­drīz piebiedēji sirdstrieku.

— Kāpēc? — es atbildēju. — Tūlīt pateikšu. Durvis nav aizslēgtas.

— Nu un tad? Mēs grasījāmies tikai iekāpt un atkal izkāpt ārā. Neviens mūs nepieķertu.

— Padomā taču! — es sacīju. — Varbūt durvis ir vaļā tāpēc, ka Džounss jau ir tur iekšā.

Sekoja klusums. Tad Ralfs saprotoši pamāja.

— Un mēs viņu brīdinājām ar savu klaudzināšanos.

— Tieši tā.

— Ko nu? — jautāja Maiks.

— Vai atceries to peli, ko mēs vienreiz sagūstījām tavā pagrabā?

— Protams, — Maiks atteica, neko nesapraz­dams. — Tai bija tāda maza aliņa kaktā. Bet es nesaprotu… Vai tu domā, ka mums tagad būtu jā­ņem šļūtene un jānoslīcina tas, kurš ir tur, lejā?

— Jā! — Ralfs ieķiķinājās. — Un tad mēs var­būt atkal sabojāsim paklāju, un pēc tam vecāki būs nikni kā…

Es skaļi nopūtos, lai viņš izbeigtu muļķoties.

— Vai tu neatceries, kas notika pirms tam, pirms plūdiem? Kad mēs krietni ilgi bijām gaidījuši, tā pele pabāza galvu, lai paskatītos, vai mēs jau esam aizgājuši.

Tagad bija Ralfa kārta nopūsties. — Tātad mums jāstāv un jāgaida te zem kokiem kā tādai čūsku ēsmai?

— Es iepūtišu savā suņu svilpē, — Maiks iero­sināja. —Taupīju to tieši šādam gadījumam. Varbūt tas viņas….

— Jā, jā, un ataicinās šurp visus jaguārus no jūdzēm tālas apkaimes! — izspļāva Ralfs.

— Mieru! — es iejaucos. — Gaidīsim tieši pusstundu. Ja līdz tam laikam neviens neparādīsies, varam iet droši.

* * *

Jutāmies droši.

Kad atgriezāmies un atrāvām vaļā durvis, neviens nemetās mums virsū. Ari labi. Jo tobrīd mūsu nervi bija jau tā saspringti, ka mazākā kus­tība būtu mūs nogāzusi no kātiem.

Durvis atvērās bez trokšņa. Ralfa kabatas luktu­rīša gaismā parādījās nekrāsotas betona kāpnes uz leju. Mēs apstājāmies.

— Ja mēs piecās sekundēs to neizdarīsim, — es beidzot sacīju, — tad es savas kājas vairs neno- valdīšu. Tās pašas prasās prom.

Ralfs norija siekalas — un mēs gandrīz sadzir­dējām guldzienu atbalsojamies betona tuneļa no­spiedošajā klusumā. Maiks ieslēdza savu lukturīti un spēra pirmo soli uz priekšu.

Mēs viņam sekojām.

Apmēram pēc trīsdesmit soļiem sasniedzām pagriezienu, kas noveda mūs īsā gaitenī; tas savu­kārt beidzās pie atvērtām durvīm, aiz kurām atkal bija tumsa.

Ralfs un es ieskrējām Maikam mugurā.

— Metīsim mieru! — viņš norūca.

— Tagad vai nekad! — es atčukstēju.

Maiks izslējās, saņemdams drosmi, tad devās

iekšā pa durvīm.

Mēs katrs būtu varējuši minēt kaut tūkstoš reižu un tik un tā nebūtu uzminējuši, kas bija aiz durvīm. Tomēr mums vajadzēja to iedomāties. Kad mēs iegājām, lukturīša dzeltenīgais gaismas stars apspīdēja spožu, izliektu metāla virsmu pāris pēdas virs mūsu galvām.

— Nu nē! — elsa Maiks.

Virzīdams gaismu atpakaļ, viņš apgaismoja metāla virsmu vēl tālāk.

— Nu baigi! — Ralfs klusi dvesa.

Piekritu abiem. Slaida un varena, tā aizpildīja gandrīz visu milzīgo telpu. Privāta reaktīvā lidmašīna!

Piegājām tai tuvāk. Virs mūsu galvām bija viens spārns un viena reaktīvā dzinēja sprausla. Izdarīju vienīgo aprēķinu, uz kādu tobrīd biju spējīgs. Vēl viens spārns un sprausla otrā pusē nozīmēja to, ka aparātam ir dubults dzinējs.

Man nav lielas jēgas par aviāciju, bet šķita, ka tāda lidmašīna varētu maksāt apmēram miljonu.

Maiks palīda zem lidaparāta, un pēc dažām sekundēm dzirdējām viņu otrā pusē sakām: — Nāciet paskatīties, veči!

Mēs gājām.

Pie gala sienas plauktos stāvēja maiju statue­tes — desmitiem, dažas no tām bija aiz Vecuma ap- drupušas. Uz apakšējā plaukta bija kaut kādu mēģeņu rindas, plaukta galā — dažādu izmēru put- nubūri.

Ralfs lika mums palūkoties pretējā virzienā.

— Slīpne, — viņš paziņoja. Mēs pagriezāmies pret viņu un tad — turi), kur viņš rādīja.

— Uz augšu, — Ralfs sacīja. — Un paskatieties uz lidmašīnas purnu!

Maiks un es tā darījām. Bet es nesapratu. Mēs redzējām tikai nelielu āķi, kas rēgojas lejup no paša korpusa gala.

— Slīpne un āķis, — turpināja Ralfs. — Sa­protat?

Mēs ar Maiku pārmijām apjukušus skatienus. — Ralf, — Maiks teica, — visu nakti mēs te nevaram palikt.

— Uzbrauktuve droši vien ved ārā uz skrej­ceļu, — teica Ralfs. — Bet kā uz turieni aizvelk reaktīvo lidmašīnu? Varbūt ar vinču. Kur piestip­rina virves galu? Pie āķa.

Viņš paspīdināja visapkārt ar lukturīti. — Ahā, — viņš triumfējoši paziņoja, — hidrauliskā iekārta!

Tik tiešām, vienā telpas sānā stāvēja liela hidrauliskā iekārta. — Redzat, kur tā pievienota? Pie grīdas un pie griestiem. Varu derēt, ka ar tās palīdzību griesti paceļas. Kā milzīgs vāks, lai izlais­tu lidmašīnu ārā. Tālāk… — Viņš apklusa pār­domās. — Kā gan to iedarbina?

Taisni pārsteidzoši, kā viņam aizmirstas visas bailes, ja ir jārisina kāda zinātniskas vai mehāniskas dabas problēma!

— Ralf! — es satvēru viņu aiz elkoņa. — Mēs esam redzējuši pietiekami daudz. Iesim!

— Protams, — viņš izklaidīgi noteica.

Aizvedu viņu prom, augšup pa kāpnēm.

Neviens mūs negaidīja virszemē, neviens ne­slēpās aiz lidlauka ēkām, arī pa ceļam ne, neviens mums neuzglūnēja viesnīcā.

Atgriezāmies tikai kādu pusstundu pirms rītaus­mas. Es priecājos par drīzo iespēju ieslīdēt dušā un atveldzēt tagad jau pamatīgo tulznu uz labās kājas.

Tikai, kad atgriezos istabā, Džoels bija pazudis.

Uz viņa spilvena gulēja gara, raiba spalva. Un zīmīte.

'Tu un tavi draugi —-turiet muti ciet par to, ko re­dzējāt! Citādi tu savu brāli vairs nekad nesatiksi."

Klusi pieklauvēju pie draugu istabas durvīm. Maiks tās atvēra. Ralfs jau bija aizmidzis.

— Kas ir? — Maiks žāvādamies jautāja. Kad pastāstīju viņam jaunumus, bailes un adrenalīna piepludums asinīs pēkšņi padarīja viņu tikpat modru kā mani.

— Kā? — viņš jautāja. — Kā viņi tik ātri varēja uzzināt, ka mēs tur bijām?

— Vēl svarīgāk — kur ir Džoels, — es teicu, — un ko šie grasās ar viņu darīt?

Maiks divas reizes pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram. Ralfu tas nepamodināja. — Pat ja mēs varē­tu atrast tos abus policistus, vai viņi mums daudz līdzētu tik milzīgos džungļos, kādi te visapkārt?

— Tieši tā, — es teicu. — Džounss — jo tas noteikti ir Džounss, kas nolaupījis Džoelu, — uzreiz uzzinātu par meklēšanu, un Džoelam tad… — Bet es nebiju spējīgs šo domu izsacīt skaļi.

— Vai nepateikt Vecajai Lēdijai Bagzbijai? — skaļi prātoja Maiks.

Papurināju galvu. — Nē.

Apklusu izbrīnā par to, ka Maiks pēkšņi tik dedzīgi purina galvu.

— Vecā Lēdija Bagzbija ir īsts vecs špicbuks, — es turpināju, — un tajā pašā laikā forša vecenīte, bet viņa noteikti pieprasītu, lai mēs izsaucam poli­ciju, un tādā gadījumā…

Maiks izskatījās tā, it kā būtu gatavs apraudāties, bet es atkal apklusu, sajuzdams kaut ko sev aiz muguras. Izdzirdu viņas balsi, pirms paguvu pagriezt galvu.

— Vecs špicbuks? — Nevarēju saprast, vai Vecā Lēdija Bagzbija ir uzjautrināta vai nav. — Un nu pastasti man, jaunais špicbuk, kāpēc man būtu jāsauc policija?

Beidzot es pagriezos. Tad pakāpos atpakaļ, lai justu Maika plecu, kamēr viņa tuvojās no durvju puses — steigā biju aizmirsis tās aizvērt, gribē­dams ātrāk paziņot par zīmīti.

— Un, ja jau mēs par to runājam, — turpināja vecā dāma, — esiet tik laipni un pastāstiet, kur jūs, jaunie špicbuki, pavadījāt nakti!

Turpmākajās divdesmit minūtēs izkratījām sirdi, taču pabeigt nepaspējām.

Sofija — savā oficiantes formastērpā — ieskrēja pa durvīm.

— Ak te jūs esat!

Mēs visi pagriezāmies pret viņu. Pat Ralfs bei­dzot pamodās.

— Džesika pazudusi! — Sofija iesaucās. Viņa pacēla augšup garu spalvu, tādu pašu, kādu es biju atradis uz Džoela spilvena. — Spārnotā Čūska! Tas viņu sagūstījis!

* * *

Bijām tik ļoti izmisuši, ka Vecā Lēdija Bagzbija atjāva mums noorganizēt meklēšanu, bet tikai ar dažiem noteikumiem. Pirmkārt, palikt drupu rajona. Otrkārt, vienmēr iet pa pāriem. Treškārt, divas stundas pagaidīt, līdz drupas tiks atvērtas publikai. Un vēl — turēties pa gabalu no jebkurām briesmām un. ja ieraugām Džounsu, nekavējoties paziņot viņai.

Tā nu mēs sadalījāmies pāros. Ralfs un Lisa aizgāja uz vienu pusi, Maiks un es — uz otru. Vecā Indija Bagzbija palika viesnicā — divu iemeslu pēc. Viens — pa telefonu varēja tikt paziņoti atbrīvošanas nosacījumi. Un otrs — par spīti zīmītes brīdinājumam, Indija Bagzbija gribēja sa­zināties ar tiem policistiem, kas bija te iepriekšējā dienā, un, ja tas neizdotos, — ar vietējo policiju.

Man nebija ne jausmas, kurp devās Sofija. Vi­ņa kaut ko nomurmināja par maiju sazināšanās tīklu un palīdzības veidiem, tad pazuda.

Taču tam nebija nozīmes — mēs bijām pārāk aizņemti, lemjot par labāko rīcības plānu. Džoels pazudis. Būs slikti, ja mēs neziņosim policijai. Būs slikti, ja ziņosim. Varbūt mēs vienkārši (lai nesajuk­tu prātā, neko nedarot) mānījām paši sevi, iegalvo­dami sev, ka meklējumi tuvākajā apkārtnē varētu dot kādu labumu, — es tiešām nezinu, ko mēs cerējām tik īsā laikā atrast. Kā tika ieminējusies Sofija, to drīzāk varēja darīt tādēļ, lai izslēgtu viegli sasniedzamas vietas un lai policija, kad tā ierastos, zinātu, kur vairs nevajag meklēt.

Mēs skriešus izklīdām pa publikai atvērtajām drupām.

Lielo piramīdu nupat skāra pirmie saules stari, jebkurā citā reizē tas būtu bijis brinišķigs skats. Sārti oranža gaisma apspīdēja koku galotnes, un saules mala jau traucās augšup šajā kvēlē. Gaiss likās tīrs un spirgts, nevis blīvs un tvaiku pilns kā dienā. Taču vienigais, ko tas man deva — iespēju vieglāk rikšot.

— Pārbaudiet to pusi! — mudināju Ralfu un Lisu, norādot gar vienu sānu lielajai piramīdai. — Mēs ar Maiku izlūkosim Svēto aku.

Mēs nogriezāmies un sākām skriet pa īso ceļu uz aku, kura jau bija piedzīvojusi simtiem cilvēku upuru.

Mēģināju nelaist šo domu sev tuvāk.

Tas neizdevās.

Simtiem cilvēku upuru, atkal un atkal atbalso­jās manī, kamēr pusskriešus devāmies gar kokiem, simtiem cilvēku upuru. Visi — neīstiem dieviem, neīstenotām cerībām. Un tagad kāds ar šo pašu leģendu starpniecību apdraud manu brāli.

Bet kādu mērķu labad?

Cīnījos pret iztēles uzburto ilgo kritienu no akas malas lejup zaļajā, mierīgajā ūdens virsmā. Cīnījos pret dzirdes tēloto vientuļo plunkšķi. Centos nedomāt šausmu domas par lēnu, klusu viļņošanos arvien dziļākā un dziļākā ūdenī.

Es domāju par Džoelu. Kādēļ tieši viņš? Kādēļ tas viss notiek?

Svētā aka nesniedza atbildi.

Mēs palēninājām soli, lai atvilktu elpu, tad virzījāmies uz priekšu, slēpdamies aiz kokiem, lai mūs nevarētu pamanīt. Klusajā rītausmā nekas nekustējās. Pat raibie putni nelidinājās apkārt. Protams, arī kukaiņi cēlās spārnos tikai līdz ar kar­stuma iestāšanos.

Pievirzījāmies tuvāk izrakumu laukumam.

Neviena strādnieka; platformas bija mitras no rasas, kas mirdzēja zirnekļu tiklos, un…

Pēkšņi man ienāca prātā kāda doma.

— Paskaties vērīgi, Maik! — es nočukstēju.

— Ko tu redzi?

— Neko.

— Pareizi. Neviens nav aizskāris rasu. Nedz ari zirnekļu tiklus. — Mani iestrāvoja prieks.

— Neviens te nav bijis!

Manas visdrūmākās aizdomas vienā mirkli izgaisa — gluži kā austošās saules gaisinātais auk­stums mums apkārt. lai kur Džoels atrastos, te, akā, viņa nav!

— Steigsimies! — mudināju Maiku. — Iesim uz atlikušajām celtnēm. Mēs apskatīsim, ko varēsim, un tad ziņosim par visu Vecajai Lēdijai Bagzbijai.

Viņš piekrītoši pamāja, un mēs sākām atpa- kaļskrējienu.

Kad tikām atpakaļ klajumā, Maiks norādīja augšup uz Lielo piramīdu.

Ar skatienu sekoju viņa izstieptajai rokai. Un atkal manī uzvirmoja prieks.

Mūžsenās akmens celtnes virsotnē, saules apspīdēti, stāvēja divi mazi, apkampušies bērni. Vieni paši.

Mēs bijām apsolījuši turēties pa gabalu no jebkurām briesmām. Un šīs — es teicu pats sev — nevarēja uzskatīt par briesmām. Freds Džounss nekur nebija redzams.

Maiks droši vien domāja to pašu. Ne vārda neteikdami, mēs sākām skriet. Piramīdas pamat­ni es sasniedzu pussoli pirms Maika.

Kā bija rakstits rokasgrāmatā? Deviņdesmit viens pakāpiens līdz templim piramīdas virsotnē?

Liekas, mums vajadzēja ne vairāk kā desmit sekundes, lai to sasniegtu. Tomēr augšupceļā man uzmācās šaubas. •

Kā gan Džoels un Džesika tikuši uz paša tempļa jumta? Templis bija kā mazāka kaste, kura uzlikta uz lielas kastes — piramīdas; tās nošķeltā virsotne stiepās ap tempļa pamatni viscaur apmēram desmit pēdu platumā. No iepriekšējā, dīkdienīgā apmek­lējuma atcerējos, ka templis paceļas vismaz divstāvu mājas augstumā no pašas piramīdas gala. Pilnīgi neiespējami, ka divi mazi bērni spētu paši uzrāpties pa tā stāvajām vienlaidu sienām.

Kad bijām uzkāpuši deviņdesmit vienu pakā­pienu, atradu izskaidrojumu. Pie tempļa sienas zemē gulēja pieslienamās trepes.

Kāpēc viņi pa tām rāpušies? Ja viņiem bijusi izdevība aizbēgt no Freda Džounsa, tad kāpēc viņi izvēlējušies piramīdu, nevis viesnīcu? Un, kad bija uzrāpušies, — kāpēc viņi nogrūduši trepes lejā? Kļūda? Vai bērni cerējuši, ka tādā veidā viņi varē­tu tikt vaļā no Freda Džounsa? Varbūt nejauši nogrūduši, tikko uzrāpušies?

Nelaimīgā kārtā es paskatījos lejup tāpat kā to­reiz, kad biju uzkāpis te pirmoreiz. Nācās pārvarēt reiboni, lieli augstumi nav mana stiprākā puse, un pakāpieni te bija daudz stāvāki nekā jebkurām mājas kāpnēm.

Maiks neievēroja manu satraukumu.

— Ātri! — viņš teica, satvēra trepes un strauji pieslēja pie sienas. Tās sniedzās gandrīz līdz tempļa jumtam. Maiks sāka kāpt augšup un pēc dažām sekundēm uzvēlās tempļa virsotnē.

Dzirdēju Džoela prieka saucienu. Ar to bija diez­gan, lai es spētu pārvarēt savu vājumu. Sakodu zobus un kāpu. Vienu mirkli, tieši sirdspuksta ilgtimā, trepes sagrīļojās — tieši tad, kad biju sa­sniedzis pēdējo spraisli. Tad es sajutu Maiku satveram manu roku.

— Priecājos, ka tu arī beidzot nolēmi ieras­ties, — viņš klusi teica. — Nemaz nebūs viegli dabūt viņus lejā.

Maika tonis liecināja, ka viņš ievērojis manas izbailes. Biju pateicīgs par to, ka viņš iztiek bez komentāriem.

Aplūkoju tempļa jumtu, cenšoties neskatīties pāri malai. Vēl tur bija mazs akmens soliņš. Uz tā stāvēja papagaiļa skulptūriņa un vairāki zelta kausi. Aiz soliņa — spainis ar kaut kādu tumšu klīsteri un aizsiets maiss.

Pat mūsu klātbūtnē Džoels nelaidās vaļā no Džesikas. Nabaga zēnam bija vēl vairāk bail no augstuma nekā man. Man būtu vajadzējis izdarīt no lā kādus secinājumus, bet savas paša bailes no augstuma neļāva man sadzirdēt smalko iekšējo bal- stiņu, kas gribēja man kaut ko paziņot.

— Kā mēs to izdarīsim? — Mana balss aizlūza. Neviļus aši paskatījos sāņus. Džungļi likās bais­mīgi tālu lejā.

— Sīkums! — Maiks pārliecinoši teica, un es cerēju, ka viņš arī jūtas pārliecināts.

Viņš atsprādzēja siksnu un izvilka to no biksēm.

— Dari to pašu! — viņš teica.

Es izdarīju.

— Mēs sasiesim tās kopā, pēc tam — zem Džoela padusēm. Viens no augšas turēs, bet otrs no apakšas uzmanīs viņa kājas.

Džesika kaut ko ātri spāniski pasacīja.

— Piedod! — es teicu. — No comprendo!

Viņa norādīja uz džungļu malu.

Tad es sapratu. Sapratu, ko viņa teica. Sapratu, kāpēc trepes gulēja pie tempļa pamatnes. Un sapratu, kāpēc Džoels atradās te, augšā, par spīti savām bailēm no augstuma.

Viņi šeit bija atstāti kā gūstekņi!

Cik ērti! Sarga vietā — iespējamais kritiens no divu stāvu augstuma. Ja trepes bija noņemtas, Džoelam un Džesikai nekas cits neatlika kā vien gaidīt, līdz ļaundaris atgriezīsies.

Un pašlaik tas notika. Viņš nāca — kopā ar diviem citiem.

Jo Džesika bija rādījusi uz trim stāviem tālu le­jā, mežmalā, — tie visi skrēja šurp, uz piramīdu.

Viens no tiem bija Freds Džounss. Abus pārējos — arī amerikāņus — es nekad iepriekš ne­biju redzējis.

— Nupat ir ziepes, — Maiks teica. — Pieliecies zemāk!

— Aizbēgt nepagūsim, — es izgrūdu stingām lūpām. — Viņi mūs tūlīt ieraudzīs. Mēs netiksim prom, jo viņi tūlīt būs klāt.

Noķerti kā bezkājainas vaboles uz pannas, es domāju. Un karstums drīz būs divkārt liels.

Maiks aizlīda līdz tempļa jumta malai un, pārlie­cies tai pāri, mazliet pakustināja roku. Nespēju apvaldīt šausmu sēcienu. kad izdzirdēju šis kustības rezultātu. Viņš bija nogrūdis trepes no sienas augšmalas un ļāvis tām nokrist lejā uz ap­males.

.Viņš atbildēja uz manu neizteikto jautājumu:

— Vai tu nedomā, ka viņi izbrīnīsies, redzot pies­lietas kāpnes? Mēs tik un tā nevaram no šejienes aizbēgt. Cerēsim, ka viņi nedzirdēja trepes nokrī­tam. Mums vismaz būs tas labums, ka viņi būs pārsteigti, mūs te ieraugot.

Viņš laikam saskatīja manā sejā izmisumu.

— Ieroči? — Maiks ātri turpināja. — Varbūt šī papagaiļa skulptūra. — Viņa acis slīdēja tālāk.

— Un kā ar to maisu?

Kustējos puspieliecies. Daļēji tādēļ, lai mani neierauga. Bet galvenokārt tāpēc, ka baidījos nokrist no jumta. Tā nu es gandrīz apvēlos no pārsteiguma, kad pacēlu saini un tam nebija gan­drīz nekāda svara.

Tas bija viegls kā… spalvas?

Nebija vairs laika brīnīties. Lielās piramīdas pakājē atskanēja balsis, trim vīriem sākot kāpienu augšup. Palaidu maisu vaļā, un tas bez skaņas nokrita.

Liekas, pēc veselas mūžības izdzirdējām skrāpēšanos gar jumta malu. Kāds bija pieslējis trepes vietā. Mēs abi nokritām pie zemes. Džoels un Džesika klusēdami skatījās te uz mums, te uz jumta malu.

Ko gan ar viņiem ir darījuši, kas viņus sabiedējis tā, ka viņi nespēj izteikt ne vārda?

Nelieli bunkšķi, vienam vīram sākot kāpt augšup.

Ko lai dara? Čukstus jautāju to Maikam.

— Nogrūst trepes un mest pārējiem pa galvu ar skulptūru un akmeņiem? — viņš atjautāja.

Es pamāju ar galvu.

Maiks aizrāpoja turp. Tad pagriezās un atrāpo­ja atpakaļ. Kad viņš palūkojās mani, es redzēju viņa acis mokas un skumjas.

— Piedod, — viņš čukstēja, — es nespēju to izdarīt! Kad vēl iedomājos par to, kas ar to cilvēku notiks, — tiešām nespēju. Piedod!

Uz bridi aizvēru acis un iedomājos, ko biju licis Maikam darīt. Biju piekritis, ka viņš nopietni ievaino vai varbūt pat nogalina cilvēku, aukstasinīgi nogrūžot to zemē no piramīdas.

— Mana vaina… — es atčukstēju.

Siksnas gulēja uz jumta mūsu acu priekšā. Un man prātā iešāvās doma, kuru īstenībā negribējās izdomāt līdz galam.

— Diez vai… — es nomurmināju. Paņēmu siksnu.

Spraugas starp akmeņiem bija pietiekami platas, lai tur varētu ievietot siksnas sprādzi. Un pietiekami šauras, lai sprādze neizslidētu.

Pametu skalu uz Maika pusi. Viņa ieplestās acis rādija, ka viņš visu sapratis.

Vīram rāpjoties arvien augstāk, būkšķi kļuva skaļāki.

Aizvēris acis, lūdzot "Mīļais Dievs…", es pār­slīdēju pārjumta malu… tad lūdzu Dievu, lai ak­meņi noturētu siksnas sprādzi uz vietas… tad lūd­zos, lai siksnas āda izturētu manu svaru…

Viss izturēja.

Tā kā acis man bija aizmiegtas, es drīzāk jutu nekā redzēju, ka Maiks ir man blakus. Pēdējā brīdī.

Skaļa nosēkšanās paziņoja, ka viens no vīriem ir uzrāpies uz jumta.

— Nu, mūdži, — šņirkstēja Freda Džounsa balss, — būtu gan bijis daudz vieglāk jūs tepat augšā nogalināt.

Sirds man sitās tik spēcīgi, ka likās — tās kustības var atgrūst mani no sienas. Tieši zem manis atradās apmale. Taču attālums no virsot­nes līdz šaurajai apmalei bija pārāk liels. Es sapratu, ka pārvelšos tai pāri — un lejup pa piramīdas stāvo slīpumu kā smaga lupatu lelle.

Vai siksna vēl izturēs? Un ko tad, ja Džesika vai Džoels kaut kādi nodos mūsu klātbūtni? Vai ja Džounss ievēros siksnas sprādzes mirdzumu? Vai ja kāds no viņa kompanjoniem iedomāsies apiet apkārt templim pa apmali un pārbaudīt, kas notiek mūsu pusē?

Visa šī baiļošanās neļāva man sajust pagurušās rokas. Bet tikai pirmajā brīdī.

Siksna izturēja. Džoels un Džesika klusēja. Freds Džounss neievēroja sprādzi. Un abi viņa vīri palika tur, kur bija trepes.

Un tagad manas paša rokas grasījās mani no­dot. Cik ilgi es vēl izturēšu? Katra sekunde vilkās kā stunda.

Džoels iečinkstējās.

— Klusu, sīkais! Tas, ka tevi nolaiž ar virvi, ir labāk nekā tas, ko mēs varējām ar tevi izdarit.

Pēkšņās dusmas izgaisināja manas bailes. Aizmirsu sāpošās, gandrīz nejutigās rokas. Mēs ar Maiku esam Džoela vienīgā cerība.

Beidzot atvēru acis.

Maika seja bija tikai dažu sprīžu attālumā. Viņa acu mirdzumā un sakostajos žokļos es saskatīju tās pašas dusmas, kas bija manī.

— Vai esat gatavi otram mērglim? — sauca Džounss. — Un to meiteni uzmaniet! Viņa pirmīt gandrīz man izmuka.

Tātad, kamēr mocījos gaidās, viņš jau bija nolaidis Džesiku zemē. Varbūt ar to pašu virvi, ar ko tagad ir sasējis Džoelu.

Doma par to, kas var notikt ar Džoelu, deva man spēku vēl turēties.

Vēl bridis bezgalīgu gaidu. Tad kļuva dzirdams, kā Freds Džounss kāpj lejup pa kāpnēm. Maiks nevilcinājās. Viņa seja piepūlē piesarka; viņš pievilkās augšā pie malas un pārsvieda pāri vienu roku, lai iekrampētos ar pirkstiem spraugā starp akmeņiem. Tas deva viņam pietiekamu atbalstu, lai uzvilktos augšā un tiktu atkal uz jumta.

Mēģināju izdarīt to pašu, bet man nebija spēka.

— Nu, draugs! — Maiks sēca un no augšas satvēra abas manu roku locītavas.

Viņš vilka, un es karājos — tas bija sāpīgi. Bet tās bija līksmas sāpes, lai gan manu iekšdelmu āda pilnīgi nobrāzās, kamēr es sprīdi pa sprīdim mocījos augšup.

Tad es jau biju augšā. Vismaz tik daudz no mana svara, lai varētu pats līst uz priekšu.

grībējās raudāt no atvieglojuma.

Taču no lejas atskanējušās balsis sastindzināja mani, lika norīt elsas.

— Kur lācītis? — sacīja balss. — Vai tad seržants negribēja to dabūt, lai apskatītu elek­troniku tur iekšā?

— Nav vairs laika, — atbildēja Džounss. — Drīz šeit būs pilns ar tūristiem. Tagad mēs paslēpsimies un izlidīsim nakti. Ja ar mums kaut kas notiks, tad šie gūstekņi mūs izpirks, — lai kurš arī būtu tas, kas ielicis to elektronisko ietaisi lācītī.

— Seržants mūs piebeigs, ja mēs neatnesīsim lāci līdzi.

Atbilde likās ieurbjamies man mugurkaula sma­dzenēs.

— Tad kāp! — sacīja Džounss. — Ej paķer to draņķi un tad panāc mūs!

Mums nebija vairs spēka pat saukt palīgā, bet tas arī nebūtu līdzējis. Virs jumta parādījās seja; vispirms tajā atspoguļojās milzīgs pārsteigums, tad tā saviebās niknā grimasē. Sejas īpašnieks izvilka ieroci, kas lika mums turēt mutes ciet.

Varējām vienīgi cerēt, ka Lisa un Ralfs mūs ie­raudzīs, kad mūs vedīs prom no piramīdas. Jo pre­toties nebija nekādas iespējas. It ipaši pēc tam, kad Freds Džounss bija piedraudējis, ka ar prieku nošaus Džoelu, ja aizkavēsim viņus kaut mirkli.

Tā nu mēs gājām uz priekšu, un viņi no aiz­mugures dzina mūs uz džungļiem. Viņi lika mums doties pa aizaugušu taciņu, kas bija ieraugāma tikai no pāris metru atstatuma. Tikai pēc tam Freds Džounss un viņa palīgi mazliet nomierinājās.

— Atpakaļ uz būdām? — viens no viņiem jau­tāja Džounsam.

— Nē, — sacija Džounss. — Kejs gribēja iet pirmais. Viņš norunāja satikties ar mums Sikspārņu

alā. Būs kāds gabaliņš jānokāto.

— Un mēs darām, kā pavēl boss, — piebilda otrs.

Rodriks Kejs — boss un seržants? Sikspārņu ala?

Kaut kas asi iedūrās man nierēs — un tas vis nebija Džounsa rādītājpirksts. Gāju uz priekšu, kā norādīja šautenes stobrs, gāju nelaimīgs tāpēc, ka atbildes uz jautājumiem slēpās kaut kur džungļos mums priekšā.

* * *

Sikspārņu ala bija vēl viena iedobe, mazāka un seklāka par Svēto aku. Viena no tās sienām bija sagruvusi. Taka caur šiem akmeņiem liecināja, ka te staigājušas daudzas kājas. Tā veda uz alas dibe­nu, kur mazs strautiņš tecēja pa plakanu klinti un pazuda milzīgā caurumā alas pretējā sienā.

Bruņots sargs — amerikānis ar melnu, plakanu mašīnpistoli — sveica mūsu parādīšanos ar laisku mājienu.

— Ej uz priekšu! — Džounss man pavēlēja. — Pagaidām esat iztikuši bez māžošanās. Es ne­ieteiktu tagad kaut ko uzsākt.

It kā mēs kaut ko varētu! Trīs stundas bijām gājuši un svīduši, un cīnījušies ar džungļu vīteņ­augiem pa šauru taciņu. Mana labā kāja neizturami pukstēja sāpēs. Gribējās nokrist uz vēdera un iemērkt galvu rūsainajā straumē.

Ko nu? Mēs bijām vismaz sešas jūdzes tālu no viesnīcas. Pat mēneša laikā policija nespētu izķemmēt džungļus sešu jūdžu rādiusā.

Rodriks Kejs droši vien bija sliktā noskaņojumā. Ja viņš atgrieztos viesnīcā, tur viņu noteikti nopratinātu, sevišķi jau tāpēc, ka viņa pilots Freds Džounss bija galvenais aizdomās turētais — pie tam tagad nolaupīti bijām arī mēs ar Maiku. Tas nozīmēja, ka jebkādai operācijai, ko Kejs vada, tagad droši vien pienākušas beigas. Un tas mums, viņa gūstekņiem, nesolija neko labu.

Un, pat ja mēs varētu aizbēgt, kurp mēs varētu doties? Sapratu, ka mums neizdosies atrast ceļu atpakaļ. Kompass manu bikšu aizmugures kabatā likās — kā Lisa vienmēr aizrādīja— bezjēdzīgs. Šajos džungļos mums neko nelīdzētu zināšanas par to, kur ir ziemeļi.

— Fiksāk! — Džounss nošņācās un iegrūda man dunku sānos. Skriešana lejup pa šķembām, cenšoties saglabāt līdzsvaru uz stāvās takas, neļāva daudz domāt par biedējošo nākotni.

Rodriks Kejs iznāca no alas ēnas. Nudien, viņš likās pavisam cits cilvēks. Nekāda safari tērpa. Nekādas padevigi nodurtas galvas. Viņam bija armijas bikses, tumšas lidotāja saulesbrilles un armijas cepure. Taisna, militāra stāja. Viņš vairs neizskatījās augumā mazs. Viņš izstaroja spēku un dusmās.

— Džouns, vai tu kādreiz vari ko izdarīt arī pareizi? — viņš uzkliedza. — Teicu, lai tu atved divus sīkos, nevis četrus!

— Ser, mūs atklāja! — Džounss taisnojās.

Kejs nopētīja mani un Maiku no galvas līdz

kājām. Vina seja nepauda neko.

— Vai šie ir tie paši, kas iekļuva galvenajā bāzē?

— Jā, ser. Un vēl viens. Tas tievais.

— Muļķi, tev vienkārši bija jātur durvis aiz­slēgtas!

— Es jau paskaidroju, ser! — Džounss smilk­stēja. — Es biju prom tikai četrdesmit piecas minūtes. Apsardzes videokamera parādīja viņu sejas, un es uzreiz jums ziņoju, kamēr viņi vēl gāja atpakaļ uz viesnīcu.

Kejs pavērsa savas tumšās brilles pret Džoun- su. — Aizveries! Tu gulēji angārā, baidīdamies, ka es tevi pieķeršu, ja tu gulēsi pie lidmašīnas. Taisnošanās vēl vairāk apliecina tavu vainu.

— Tieši tā, ser! — Džounss salutēja.

— Jūs, — Kejs uzrēja pārējiem, — ievediet gūstekņus iekšā!

Viņi tūlīt paklausīja. Mēs iegājām vēsajā alā. Visur rēgojās lielas kaudzes sikspārņu mēslu. Cik daudz cilvēku būs tur iekšā?

Iedami cauri alai, izdzirdējām zemu dūkoņu. Sapratu tās izcelsmi, kad pēc dažiem soļiem sa­sniedzām pagriezienu. Vietā, kur straume gad­simtu gaitā bija izgrauzusi kaļķakmeni, ala papla­šinājās apmēram divkārt, veidodama lielu iedobu­mu, kas atbalsoja ūdens pilēšanu no griestiem.

Zemā dūkoņa nāca no benzīna motora — tas ražoja elektrību šaurajai spuldžu virtenei, kura vāji apgaismoja vienu iedobuma malu. Vispirms es palūkojos augšup, bet nevarēju pat saredzēt, vai tumsā mājo sikspārņi. Vērsu savu uzmanību uz priekšu.

Gar sienu stiepās armijas parauga gultas, vis­maz desmit. Tām priekšā stāvēja rupji galdi un ļo- dzigi krēsli. Šķīvji un ēdamrīki stāvēja uz galdiem kārtīgās rindās, gaidīdami ēdiena parādīšanos.

Iesānis stāvēja vēl citu, garu galdu rindas. Pēc brīža puskrēslā pazinu, kas atrodas uz šiem galdiem; sākumā domāju, ka tie ir bezgalvaini spoki ar nolaideniem pleciem. Acīm pie pustum­sas pierodot, sapratu, ka tie ir daudzi putnubūri, kas apklāti ar gaišu audeklu.

Pie citiem galdiem stāvēja zemi soli. Uz šiem galdiem atradās dažas no maiju skulptūriņām, ko atcerējos redzējis privātās lidmašīnas tuvumā. Tur­pat gulēja naži un citi instrumenti, ko es nepazinu.

Mūsu uzmanību piesaistīja ķēdes žvadzoņa. Maiks un es atkāpāmies, par spiti šauteņu stob­riem, kas grūda mūs uz priekšu. Jo mums likās, ka no tumsas ceļas un uz mūsu pusi nāk miroņi!

— Džesika! — atskanēja vienas spocīgās būtnes balss. Un es atkal sapratu, ka esmu kļūdījies. Tum­šie, saķēdētie stāvi bija sieviete un vīrietis — tie steidzās apkampt Džesiku, kura skrēja tiem pretim.

Mēs dzirdējām tikai spāņu valodu, ko pārtrau­ca prieka elsas un asaras. Visi trīs kopā viņi bija kā viens.

Un aiz šīs vienotās grupas bija vēl kāds ducis citu cilvēku, kas nekustīgi sēdēja pie alas sienas. Viņi visi pie potītēm bija sakalti kopā ar ķēdi.

Džounss un abi viņa pavadoņi pagrūda mūs uz Džesikas un viņas vecāku pusi. Tad mūs visus piegrūda pie sienas.

— Iekārtojieties! — Džounss sacīja. — Te jūs kādu laiciņu paliksiet.

Džoels bija cieši satvēris manu roku, un tādā kā pusnemaņā mēs devāmies uz tukšu vietu solā.

— Nav labi, senjor Kid, ka jūs arī esat šeit no­kļuvis, — čukstēja vīrs man blakus. — Šiem ļaudīm ir daudz, ko zaudēt, tādēļ viņi ir gatavi uz visu.

Pacēlu galvu, lai aplūkotu važās iekalto mek­sikāni, kas runāja angliski un nezin kā zināja manu uzvārdu.

Kad manā sejā parādījās atskārta, viņš skumji pamāja ar galvu. —Jā, — vīrs sacīja, — arī mūs vi­ņi saķēra — tikpat viegli, kā vilks saķer jēru.

Tas bija tas pats policists, kas bija mūs vakar iztaujājis. Viņa vecākais biedrs sēdēja blakus uz soliņa un lūkojās zemē.

Kad Džounss un viņa ļaudis bija atstājuši mūs vienus pašus, Maiks pirmais pārtrauca drūmo klusumu. Pārliecies pāri Džoelam, viņš uzrunāja man blakus esošo policistu: — Vienā vietā — privā­ta reaktīvā lidmašīna, un tagad — putni būros, slepena ala. Es neko nesaprotu!

Jaunākais policists, kas sēdēja man blakus, — viņu sauca Karloss, — pacēla galvu un lēni pagrieza to uz Maika pusi. Viņa lepnās ūsas tagad bija noļukušas un netīras.

— Privāta lidmašīna? — viņš pārjautāja gurdā balsī. — Neiespējami! Mēs neskaitāmas reizes esam pārmeklējuši šo apkārtni. Te nav citu skrej­ceļu kā vien Cičenicas lidlaukā. Vēl un vēlreiz mēs tikām organizējuši lidlaukā negaidītas pārbaudes. Nekādas reaktīvās lidmašīnas tur nav.

Maiks mēģināja paskaidrot, bet, ziņkārības dzīts, es viņu pārtraucu:

— Jūs meklējāt lidmašīnu? Tātad…

— Mums jau sen bija aizdomas, ka šinī apkār­tnē notiek nelegālu kravu pārvadājumi, — policists tikpat gurdi turpināja. — Mēs tikai nevarējām pateikt , kurš to dara un kā.

Es atcerējos senatnes mākslas priekšmetus, mēģenes un putnu būrus, kas stiepās gar lidmašinas sāniem, un minēju vienīgo, kas ienāca prātā.

— Putni un skulptūras? — es jautāju. — Kāpēc kādam vajag tos nelegāli izvest?

Ari vecākais policists, Migels, tagad klausījās. — Nauda, — viņš atbildēja. — Daži no papagaiļiem, kas guļ šajos būros, ir piecus tūkstošus vērti.

— Piecus tūkstošus dolāru? — es satriekts iesaucos.

— Jā, un mūsu vēsturiskais mantojums, sta­tuetes — tās, kuras nav viltojumi, — amerikāņu kolekcionāru aprindās vērtas varbūt divreiz vairāk.

— Pagaidiet, — Maiks ieteicās, — viltojumi?

— Jā. Daži no ļaudīm, kas te sēž, ir īsti meis­tari. Viņi spēj izveidot precīzu oriģināla kopiju, tik labu, ka tikai muzeja eksperti varētu pamanīt atšķirību. —Migels rūgti iesmējās. — Bet šīs te jau neved uz muzejiem! Tās domātas privātiem kolekcionāriem, kuri dzīvo pietiekami tālu cits no cita. Neviens rto viņiem nekad neuzzinās, ka citiem kolekcionāriem pieder tādi paši viltojumi.

— Tātad iznāk… ja oriģināla maiju statuete maksā…

— Ja to pārdod īstajam cilvēkam — desmit līdz divdesmit tūkstošus, — sacīja Migels. —Tās ir tik dārgas tāpēc, ka izvestas no Meksikas nelegāli. Šie priekšmeti pieder mūsu tautai.

— Desmit līdz divdesmit tūkstošus, — es atkār­toju. — Turklāt viņi var uztaisīt vēl četras vai piecas kopijas un dabūt simt tūkstošus!

— Tieši tā, — sacīja Karloss. — Jo šiem naba­ga maijiem, kas dzīvo te, alā, kā vergi, viņi neko nemaksā. -

— Vergi? To es arī nesaprotu, — Maiks teica. Džoels, sēdēdams starp mums, cītīgi klausījās un šūpoja zem sola savas īsās kājeles. — Kādēļ šie meksikāņi ir te? Sakalti ķēdēs un tamlīdzīgi.

— Leģenda par Kukulkanu, Spārnoto Čūs­ku, — sacīja Karloss. — Vakar Rodriks Kejs nostā­jās mūsu priekšā un izlielījās par Visu pēc kārtas.

Tad Karloss mums visu paskaidroja. Izrakumi Svētajā akā bija tikai iegansts, lai Rodriks Kejs varē­tu uzturēties šai apvidū. Tad viņš sāka izplatīt bau­mas par cilvēkiem — vergiem un par leģendārā spārnotā Kukulkana atgriešanos. To visu palīdzē­ja apstiprināt Freda Džounsa izdarības — šad un tad pilnmēness naktīs viņš ar garu, spalvām klātu cepuri galvā plivinājās gar džungļu mājokļiem.

Leģendas iedarbību vēl pastiprināja dažu vietējo maiju zemnieku nolaupīšana; galvenokārt tie bija cilvēki, kas atteicās ticēt leģendai. Nolaupīšanām bija vairāki mērķi. Tās iebiedēja pārējos tā, ka viņi klusēja un ticēja. Tās sagādāja Kejam darbaspēku šeit, alā. Un, tā kā leģenda klīda starp maijiem no mutes mutē, tie nesa šurp papagaiļus — jo Kukulkans it kā vēloties to spalvas —, un atnesē­jam savukārt tika solīta Kukulkana labvēlība.

Izrakumu laukums lieti noderēja kā vieta, kur saņemt no maijiem atnestos putnus. Maiji pazina džungļus, tāpēc spēja sagūstīt papagaiļus un nogādāt tos šurp no jūdzēm tālas apkārtnes.

Kukulkans "pieprasīja" ari mākslas priekšme­tus — tie bija jāmet Svētajā akā. Maijiem nebija ne jausmas, ka Rodrikam Kejam kā izrakumu vadītā­jam bija ļoti vienkārši pāri Svētajai akai dažas pēdas zem ūdens līmeņa nostiept platu tīklu. Senos dārgumus, kas bija glabājušies džungļu būdās, mai­ji tagad atkal labprātīgi nesa uz Svēto aku un upurē­ja, tāpat kā to pirms vairākiem gadsimtiem tika da­rījuši viņu senči.

Pēc tam tos savāca Rodriks Kejs. Dažus — slik­tākas kvalitātes izstrādājumus — uzrādija valdībai kā pierādījumu tam, ka senjora Kastiljo teorija par akas tuvumā no zemes izrokamiem senajiem priekšmetiem ir pareiza. Citus izmantoja, lai taisī­tu kopijas, ko sūtīt uz Savienotajām Valstīm.

— Jā, — Karloss nobeidza stāstījumu, — tas bija labi organizēts pasākums. Un mums nebija nekādu faktu, tikai aizdomas. — Viņš paskatījās uz mums. — Redzat, mēs ievērojām, ka šinī apkaimē mēdz pazust amerikāņu grupas. Viņi parasti ie­radās uz desmit dienām kā tūristi, bet nebrauca prom no valsts vairākus mēnešus. Imigrācijas departamentā pamanīja zināmas likumsakarības. Tās vienmēr bija sešu cilvēku grupas. Un vienmēr uz desmit dienām. Kad ierēdņi papētīja rūpīgāk, viņi ievēroja vēl kaut ko. Visiem sešiem parasti bija militāra pagātne.

Paskatījos uz alas tālākajām malām. — Sargi! — es teicu, — Rodrikam Kejam bija vajadzīgi sargi, lai turētu paklausībā vergus.

Karloss piekrītoši pamāja. — Un lai darītu vēl šo to pa naktīm, kas uzturētu indiāņos ticību Kukulkanam.

—Jā, — Migels turpināja. — Bet mums bija vie­nīgi aizdomas. Tad sākām pārbaudīt viņu saraksti.

Maiks apmierināts pamāja. — Un tad jūs izlasījāt vēstuli, kurā bija ieliktas sešas biļetes un apmaksāti izdevumi par desmit dienu uzturēšanos šeit, — Džoelam Kidam adresētu vēstuli.

—To otru Džoelu Kidu gaidīja ne tikai senjors Kastiljo, — apstiprināja ūsainais policists.

— Nu es saprotu, kādēļ muita aizturēja manu brāli Džoelu, — es teicu. — Saprotu ari to sarunu, ko es un Maiks, un Ralfs noklausījāmies.

Pastāstīju policistiem par Rodrika Keja draudiem Džounsam — ka palīgiem jāierodas pēc iespējas drīzāk, — draudiem, ko bijām dzirdējuši, slēpjoties aiz atkritumu kastes.

— Pastāstiet mums vēl kaut ko! — sacīja Migels. — Tāpat mums būs visu dienu jānosēž uz šī beņķa.

— Jūs taču teicāt, ka Kejs liek šiem cilvēkiem strādāt, — Maiks teica, norādot uz galdiem ar pus- pabeigtajām skulptūriņām. — Pārtraukums drīz beigsies.

— Nē, draugs. Bīstos, ka ne. Tu un pārējie bērni esat atklājuši noslēpumu, kas Rodrikam Kejam bija tik svarīgs. Liekas, viņš plāno pamest šo bāzi.

— Vareni! — es teicu. — Tad mums tikai jāno­gaida, līdz viņš aizvācas.

Migels nogrozīja galvu. — Man bail, ka viss būs daudz sliktāk. Kādēļ lai viņš atstātu dzīvus lieciniekus?

Mēs runājām, bet Džoels, kas bez sava lācīša nerada mieru, tikmēr klausījās un šūpoja kājas.

Manis paša kājas, tagad sasaistītas, joprojām sā­pēja, it īpaši labās pēdas virspuse. Pasniedzos to paberzēt. Maiks stāstīja abiem policistiem par reaktīvo lidmašīnu, ko bijām uzgājuši.

Viņi klausījās, lūdza mūs pēc iespējas sīkāk aprakstīt lidaparātu, un viņu sejas beidzot kļuva dzīvīgākas. — Tālbraucēja, bez šaubām, — sacīja Karloss. — Un Džounss turēja to veco, sarūsējušo divplāksni, to klaberkasti, lai iegalvotu mums, ka. no šī lidlauka nekas ievērības vērts prom nelido.

Migels domīgi pakasīja galvu. — Tomēr vajadzīgs rūpīgi izstrādāts plāns, lai ikreiz izvēlē­tos citu lidlauku, kur nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs. To noteikti kārto kāds cits.

Piepeši mūsu uzmanību pievērsa ātru soļu dipoņa pa akmeņiem. Rodriks Kejs ar Džoela lācīti — vēders tam atkal bija uzšķērsts — devās tieši pie Maika un manis.

— Gribu dzirdēt atbildes, — viņš stingri teica. — Un tūlīt!

Mēs sparīgi mājām ar galvu. Bija viegli saprast, kādēļ Rodriks Kejs, tāds, kāds viņš bija patlaban, tik ļoti biedēja Fredu Džounsu.

— Šajā rotaļlietā bija iestiprināta elektroniska ierīce — raidītājs, kas ziņoja par tās atrašanās vietu. Kas to tur ielika? Un kādēļ?

— Es nezinu, — teicu Džoela vietā. Cerēju, ka mana balss nedrebēja tik ļoti kā es pats.

— Klausies, šmuli! Džounss bija gatavs šos divus sīkuļus izvārtit darvā un spalvās un tad atstāt cepināmies piramīdas virsotnē. — Kejs apklusa un ar pirkstiem bungoja pa zodu, izlikdamies, ka pār­domā kaut ko. — Kādēļ lai mēs šonakt to neiz­darītu ar jums četriem? Tas šos zemniekus krietni iebiedēs.

Atcerējos spaini ar piķi un raupjā maisa vieglu­mu un visu sapratu. Džounss droši vien bija piramī­das galā ar Džoelu un Džesiku, kad mēs tai pirmo­reiz paskrējām garām ceļā uz Svēto aku. Un tad Džounss atklāja elektronisko ierīci. Incītis izglābis Džoelam dzīvību, bet varbūt vienkārši tikai to pagarinājis — un gals visam pienāks šajā alā.

— Runājiet! — Kejs pavēlēja.

— Mēs tiešām nezinām! — Maiks ieteicās.

Kejs pacēla roku sitienam. Karloss kaut ko dus­mīgi pateica spāņu valodā. Kejs nikni paskatījās, apgriezās uz papēža un aizgāja.

Karloss paraustīja plecus. — Es viņam tikai pajautāju, ko viņš iegūs, ja visi pieaugušie dusmās sadumposies, redzēdami viņu sitam mazu zēnu. Pajautāju, vai viņš to vēlētos, lai ari viņš un pārējie amerikāņi ir apbruņoti.

Karloss pasmaidīja, priecīgs par savu nelielo uzvaru. — Un es runāju spāniski, lai visi saprastu. Tomēr tas, ko teica Kejs, ir interesanti, — Karloss turpināja, kļūdams atkal nopietns. — Mēs taču to raidītāju neielikām. Jūs ari ne. Tad kas?

Migels pamāja ar galvu. — Ļoti slikti, ka viņi to atklāja. Jo ierīce atvestu šos cilvēkus tieši uz alu. Tā bija mūsu vienīgā cerība uz glābiņu!

Pārstāju masēt pēdu. Kurš bija ielicis elektro­nisko ierīci? Tagad es zināju. Zināju ari, kad. Un zi­nāju, ka varbūt pašlaik viņa ir ceļā uz šo pašu alu.

Dziļi ievilku elpu un pastāstīju Karlosam un Migelam savu versiju — versiju, kas darīja mūsu gaidīšanu cerīgāku.

Tādēļ musu sirdis gandrīz lūza, kad pec trim stundām Sofiju alā ieveda bruņoti vīri.

— Mēs gaidījām, ka jūs te parādīsieties, — es drūmi teicu, kad sargi bija sasaistījuši Sofiju ar mums un paši aizgājuši. — Tikai mēs cerējām uz glābiņu, nevis uz to, ka dalīsieties mūsu liktenī.

Sofija sarauca pieri. — Jūs mani gaidījāt?

Norādīju uz savu labās kājas kurpi. — Ja ieliek raidītāju cilvēkam krosenē, tad tam ir savi trūku­mi. Piemēram, tas noberž kāju.

Viņa pacēla uzacis vēl augstāk. — Kādēļ gan neizglītotai maiju cilts sievietei būtu jādara kaut kas tamlīdzīgs?

"Tamlīdzīgs" izklausījās pēc "tāmlīdzīgs". — Vai tiešām jums tāda izruna? — es pajautāju.

Viņa pasmīnēja. — Nebūt ne. Pasaki man — kā tu uzminēji?

— Ja neņem vērā norīvētu kāju? Rodriks Kejs mums pastāstīja par raidītāju Džoela lācītī, un man ienāca prātā, ka cilvēks, kurš tik ļoti interesējas par to, kur mēs atrodamies, domājams, kaut kur ielik­tu vēl vienu tādu ierīci. Tad mana pēda pateica to, ko man būtu vajadzējis saprast agrāk. Ar manu kroseni kaut kas bija noticis, lai gan pirmās piecas dienas tā man ne spieda, ne berza. Mēģināju izdomāt, kurā brīdī man sāka sāpēt kāja, un atcerējos, ka tas bija pēc mūsu sarunas. Tad sapratu, kāpēc jūs tik centigi pierunājāt mani izsekot Fredu Džounsu. Un kāpēc jūs šorīt tik ātri nozudāt, kamēr mēs pārējie meklējām Džoelu.

— Gāju uz savu istabu paskatīties monitora ekrānā. Džoela raidītājs bija iznīcināts, man atlika paļauties uz tavējo.

Paraustīju plecus. — Vienīgi tagad mums tas neko vairs nedod.

— Daudz vairāk, nekā tu vari iedomāties, — atteica Sofija. Bet mums ir maz laika. Tūlīt visu paskaidrošu.

Protams, viņa bija maiju cilts piederīgā, kā jau tika mums stāstījusi. Taču viņas vecāki bija bagāti ļaudis Meridā. Sofiju sūtīja mācīties uz Anglijas skolām, un tur viņa vairākus gadus ari mācījās uni: versitātē. Tagad viņa bija bioloģijas pasniedzēja Londonā un viņas darbalauks nebija vis papagaiļu kontrabanda, bet gan džungļu ekoloģija. Darbodamās starptautiskā savvaļas dzīvnieku aizsardzības padomē, viņa atklāja, ka krāšņo papa­gaiļu skaits viņas bērnības zemē katastrofāli sama­zinās. Tad sekoja līgums ar ASV dabas aizsardzības organizāciju, kurai ļoti vajadzēja kādu meksikāņu izcelsmes darbinieku, kas varētu strādāt Meksikas vidienē.

— Un te nu es esmu, — viņa sacīja. — Es biju tieši tāda darbiniece, kāda viņiem vajadzīga. Un vasarā man nebija lekciju universitātē. Padzirdējusi baumas par Kukulkanu, es atbraucu šurp un sāku strādāt par oficianti, lai uzzinātu ko vairāk. — Viņa sarauca pieri. — Kad uzzināju, ka meža būdā viena pati, bez vecākiem palikusi, dzīvo Džesika, es pieņēmu viņu par audžumeitu — un man kļuva vēl svarīgāk atklāt patiesību.