Maiju tempļa gūstekņi

— Bet tās elektroniskās ierīces? — ieteicās Karloss. —Jūs taču esat bioloģijas pasniedzēja, ne­vis Federālā Izmeklēšanas biroja aģente!

Sofija iesmējās. — Londonā ir dučiem veikalu, kas specializējušies šajā jomā. Galvenokārt tur pār­dod elektroniskas spēļmantiņas pieaugušajiem, kas var to atļauties un kam tik domāt, ka biznesā viņiem vajadzīga spiegošana. Taisnību sakot, man likās interesanti, ka es būšu tāda kā aģente un visu noskaidrošu. Tā nu es iegāju tādā veikalā un sapirkos jaukas lietiņas, ko varēju šeit izmantot. — Viņas seja uz bridi satumsa. — Es tomēr nedomāju, ka bērni nonāks briesmās. Ja es nebūtu ielikusi to otru raiditāju…

Man šķita, ka nebūtu īstais bridis atgādināt, ka tagad viņa ir apdraudēta tāpat kā mēs.

— Kādēļ bija vajadzīgi bērni? — jautāja Migels.

— Kāpēc jūs nenoslēpāt raidītāju pie Freda Džoun­sa vai Rodrika Keja?

— Es mēģināju, — viņa teica. — Bet tie veči ir ķerti uz drošību. Vienīgais, ko es varēju, bija — ielikt raidītājus viņu mašīnās. Bet uz šādām alām neviens nebrauc ar mašīnu. Un vecā kravas mašīna braukāja tikai uz lidlauku un atpakaļ.

— Pastāsti viņai par lidlauku, Maik! — es saciju.

— Es esmu pārāk nospiestā garīgajā.

Maiks visu īsumā paskaidroja. Sofija uzlika savu roku uz manējās.

— Sapurinies! — viņa teica. — Līdz šim viss iz­nāca brīnišķīgi. Jūs, zēni, bijāt vajadzīgi kā neredza­mi gariņi, kas atveda mani šurp. Un… — viņa ar platu smaidu paplēta rokas, — te nu es esmu!

— Vareni… — es bez sajūsmas noteicu.

— Un te ir arī trīsdesmit policisti, kas ierīkojušies slēpņos ap alu. Viņus no Meridas ataicināja jūsu draudzene Etele Bagzbija.

Es atplauku. — Jūs tātad ļāvāt viņiem sevi sagūstīt, lai novērstu uzmanību!

— Tieši tā. Un lai pateiktu jums precizu laiku, kad policisti dosies uzbrukumā alai. Jo tieši pēc… — viņa palūkojās pulkstenī, — četrpadsmit- arpus minūtēm sāksies lieli joki.

Migels nogrozīja galvu un nopūtās. — Jūs, amatieri, esat bīstami, — viņš lēni noteica, tad ieskatījās Sofijai tieši acīs. —Jūs domājat, ka visu zināt. Bet mums nav iespējas izglābties. Rodriks Kejs nav muļķis. Visiem saviem cietumniekiem viņš uzreiz pasaka vienu: ieejas tuvumā ir ierakti divi dinamīta stieņi, kas eksplodēs, kad vien viņam būs vajadzīgs. Un šāda vajadzība radīšoties, ja kāds mēģināšot bēgt. Un, kad šie stieņi eksplodēs… visa ala sabruks. Manuprāt, — un viņš palūkojās rokaspulkstenī, — kad jūsu policisti pēc trīs­padsmit minūtēm un piecdesmit sekundēm sāks

darboties, mums visiem uzreiz būs beigas.

* * *

Trīspadsmit minūtes un piecdesmit sekundes nozīmē vairāk nekā tūkstoti sirdspukstu, ja cilvē­ka sirds no bailēm dauzās tā, kā dauzījās manējā.

No tumsas virs mums atskanēja kluss spie­dziens, tik kluss, ka savas sirds dunoņā es to knapi sadzirdēju.

— Sikspārnis… — nočukstēja Sofija.

— Tagad nav īstais bridis runām par sik­spārņiem, — Karloss rāmi sacīja.

— Kāda starpība? — iebilda Sofija. — Labāk izliksimies, ka gals vēl nav tik tuvu.

— Sikspārņi? — es teicu, priecīgs par katru sarunu tēmu, kam nav sakara ar dinamītu un sekunžu ritēšanu.

— Jā, ļoti žēl, ka jūs neesat bijuši šādā vietā krēslas laikā, — Sofija turpināja. — Alā ir simtiem tūkstošu sikspārņu. Kad tie izlido, tas ir tik varens skats, ka elpa aizraujas.

Es vēlreiz palūkojos augšup, lai gan, iespējams, biju to darījis jau reizes desmit, neko īpašu nesaskatīdams.

Sofija par atbildi pasmaidīja. — Šajā tumsā viņi ir neredzami, ietinušies savos melnajos ādas spārnos. Bet krēslā, kad viņi izlido savās vakara gaitās, viņi lido kolonnās. Desmitiem kolonnu, tūkstošiem un tūkstošiem, neskaitāmi tūkstoši sik­spārņu. Tik daudz, ka Kejam nemūžam nepietiktu spēka visus izķert. Tāpēc ka viņi dzīvo ala visi kopā.

It kā sadzirdējis Sofijas vārdus, iespiedzās vēl viens sikspārnis.

— Jūs varētu jautāt, kā viņi tumsā var tik nekļūdīgi lidot, — viņa turpināja. — Ar skaņas palīdzību. Viņi spalgi spiedz un sadzird, kā skaņa atbalsojas no apkārtnes priekšmetiem. Līdzīgi radaram…

Es pat nedzirdēju, ko vēl viņa sacīja. Mans prāts bija aizķēries pie viena vārda. Skaņa!

Jā, es nodomāju. Tas var izdoties. Skaņa!

Saķēru Maika ceļgalu kā knaiblēs.

— Ei! — viņš iesaucās.

Nepievērsu tam uzmanību. — Tev taču tā ir līdzi? Suņu svilpe!

— Jā, — viņš atbildēja. — Bet tagad tiešām nav īstais brīdis saukt suņus vai biedēt čūskas.

Tad viņa acis iepletās, jo viņš ari saprata.

Mēs ātri pateicām to Sofijai un Karlosam. Viņi plati pasmaidīja.

Tad Sofija pagriezās pret cilvēkiem, kas sēdē­ja uz sola, un krietnu brīdi runāja spāniski. Maiji raudzījās Sofijā akmenscietām sejām, līdz beidzot, it kā to iekšienē būtu uzvilkta atspere, visi reizē plati pasmaidīja.

— Atlikušas divas minūtes, — Sofija paziņoja. — Pēc divām minūtēm šurp metīsies policisti, tāpēc es sākšu pēc pusotras. Šis manevrs noteikti izdosies. Pēc tam — gatavojieties bēgšanai! — Viņa pievērsās Maikam un man. —Jūs abi, kuri neesat pieķēdēti, — uzmaniet, lai mazie nepazūd vai neapjūk!

Tad Sofija ļoti rāmi pasmaidīja un paņēma Maika nedzirdamo svilpi. Likās, pagāja vismaz stunda, kad, novērsusi skatienu no pulksteņa, viņa iepūta svilpē.

Protams, skaņu mēs nedzirdējām.

Tomēr pēc dažām sekundēm sadzirdējām pir­mos spiedzienus. Tad vēl. Un vēl. Un vēl. Un gaisu sāka pildīt sikspārni.

Tie krita no griestiem kā spārnoti akmeņi. Kā melns lietus tie aptumšoja vājo spuldžu gaismu, satraukti spiedzot un svilpjot, un lidojot lokos.

Pēc dažiem mirkļiem šķita, ka mēs atrodamies brēcošā dzīvā viesuļvētrā. Sikspārņi triecās virsū cits citam un ari mums.

— Bēdziet! — Sofija iekliedzās.

Džoels satvēra manu roku tikpat drudžaini cieši kā es viņējo.

Tas bija kā ienirt aklā, tumšā sniega vētra. Sikspārņi — tie nebija daudz lielāki par peli — sitās pret mūsu pleciem un noliektajām galvām. Ar vienu roku sargāju seju, ar otru vedu sev lidzi Džoelu.

Es nezināju, ka dusmās un apjukumā kliedzu uz šim simttūkstoš radībām, kas lidinājās un vir­moja, un spiedza, un brēca tieši tādās pašās dus­mas un apjukumā.

Tikai tad, kad aiz daudzajiem simtiem tūkstošu melno punktu parādījās dienasgaisma, es sapratu, ka mums ir izdevies. Un ka dinamīts nav spradzis.

— Un tas apmēram ir viss, — es beidzu savu stāstu Trakajam Edijam Džeimsvilā, četras dienas pēc tam, kad iznācām no alas dienasgaismā, vienu stundu pēc atgriešanās. Mēs sēdējām Edija mājas lieveni. — Maika ultraskaņas svilpe pamodināja sikspārņus, satracināja tos. Svilpe ari traucēja viņu pašu iekšējā radara darbību. Sofija saka — sik­spārņiem tas bijis kā satiksmes sastrēgums, kurā visas mašīnas grib braukt dažados virzienos ar vis­lielāko ātrumu. Vairāk nekā pietiekami, lai novērstu sargu uzmanību!

Trakais Edijs neko neteica. Tikai cieši lūkojās mani no sava braucamkrēsla.

— Kad iznācām no alas, policisti mūs jau sagaidīja. Sargiem netika dota ne mazākā izdevība kaut ko uzsākt. Un neviens necieta.

Trakais Edijs joprojām klusēja.

— laimīgas beigas! — es teicu. — Maiju cilts indiāņi atgriezās pie savām ģimenēm. Un mēs visi sveiki un veseli atkal esam Džeimsvilā.

Trakais Edijs gaidīja.

Arī es nekur nesteidzos. Tas bija vareni. Būt atkal mājās. Prom no karstuma. Prom no jaguāriem un sikspārņiem, un čūskām. Jauka vasaras diena ar pazīstamu putnu treļļiem un attālu mauriņa pļā­vēja rūkoņu. Un es pats mierīgi, nesteidzīgi apsveru katru vārdu, ko sacīt vīram braucamkrēslā.

— Tomēr jūs varbūt jau esat uzzinājis vienu nepatīkamu lietu, — es turpināju. Interesanti, vai viņš juta dusmas manos ledaini saltajos vārdos.

— Rodriks Kejs jau sen bija aizbraucis ar savu per­sonīgo lidmašīnu. Viņš piekodināja Fredam Džoun- sam gaidīt viņu alā, bet pats ņēma un aizlaidās.

— Kā lai es to zinātu? — Edijs noburkšķēja.

— Jūs tikai nupat atgriezāties.

Atklātajam lievenim pārslīdēja vēss vējiņš, sabužinādams Edija garās pinkas.

— Ietilpīgas, ilgiem lidojumiem piemērotas ben­zīna tvertnes… — es teicu, it kā nebūtu viņu dzirdējis. Savās dusmās biju nežēlīgs. — Maza ātr­gaitas reaktīvā lidmašīna, kas var lidot zemu un izvairīties no radarsistēmām… Rodriks Kejs varēja nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz jebkurā vietā!

Pavirzījos tā, lai Trakais Edijs nevarētu izvairīties no mana skatiena.

— Kur viņš nolaidās? — es jautāju.

Edijs lūkojās manī, acis nemirkšķinot. Labu bridi lūkojās — un tad aptvēra, ka es visu zinu.

— Kur viņš nolaidās? — es atkārtoju.

— Kas tev par daļu! — viņš atcirta. — Nedomā, ka es tagad sākšu puņķoties un bimbāt un lūgšu tev piedošanu!

Viņš ieraudzīja pārsteigumu un dusmas manā sejā.

— Jā, jā, aizrijies! — Trakais Edijs izaicinoši teica. — Es esmu ievārījis putru. Un es pats visu nokārtošu. Un nedomā biedēt mani ar cietumu! — Viņš norādīja uz saviem invalīda ratiņiem. —Cietums nevar būt sliktāks.

— Kā jums nav kauna… — es iesāku un aprāvos. Jo iedomājos, kāds izskatos no malas. Kā­jas ieplestas. Rokas uz gurniem. Paštaisnu dusmu iemiesojums.

Pēkšņi sajutos muļķīgs un bēdīgs, un dumjš, un apjucis vienlaikus. Kas gan es tāds esmu, ka gribu spriest pār viņu tiesu? Vai es zinu, kā tas ir, kad viss atlikušais mūžs jāpavada nīstamā braucam­krēsla cietumā pēc tam, kad esi bijis brīvs un lido­jis kā putns? v

— Piedodiet… — es lēni teicu. Es tiešām jutos vainīgs. Pēdējās pāris dienās centīgi gatavotā apsū­dzības runa nebūtu nekas cits kā ņirgāšanās par ne­laimē nokļuvušu cilvēku, savas varas apziņas bau­dīšana, liekot viņam sevi lūgties. Tobrīd es redzēju pats sevi viņa degošajā skatienā un pats sev nepatiku.

— Man patiešām žēl. — Vai viņš saprata, kāpēc es to saku? — Lūdzu, jūsu kompass! Visu ceļoju­mu es to glabāju Džoela vietā.

Edija acis kļuva pavisam apaļas, un viņš gārdzoši noelsās. Sakniebu lūpas ciešāk, juzdams viņam līdzi, jo sapratu, ko viņš pēkšņi uzzinājis. — Vai drīkst, es apsēdīšos? — pajautāju.

—Jā, droši. — Spītīgais izaicinājums bija prom. Tā vietā bija stājies pagurums.

— Tātad viņi nedabūja zirnīti! — Edijs noteica, kad es apsēdos. Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.

— Nē.

— Un dimantus ari ne. —Trakā Edija balss skanēja man aiz muguras; sēžot uz lieveņa augstākā pakāpiena, es pieliecu galvu pie ceļiem un lūkojos uz koku, kas auga viņa dārzā.

— Un dimantus arī ne. — Tālīnais mauriņa pļāvējs piepeši apklusa un pastiprināja klusumu starp mums. Domāju par to, kā es tikai vakar nejauši biju nometis kompasu zemē un izdzirdējis, ka tā iekšienē kaut kas nogrāb… un tad pacēlis to.

— Jūs, zēni, varēja nogalināt. Ari Džoelu.

— Tā apmēram ir, — es teicu. Kādēļ man gribējās raudāt aiz sāpēm, ko dzirdēju viņa balsi? Pirms dažām minūtēm es taču būtu varējis viņu dus­mās nožņaugt.

— Es to nebiju paredzējis.

Tagad man patiešām gribējās raudāt. Viņš nevainoja mani par to, ka biju paņēmis kompasu. Viņš vainoja pats sevi.

— Kā tu uzzināji? — viņš nomākts jautāja.

— Džounss mums beigās diezgan daudz pastāstīja. Piedevām vēl iedvesmoja dažādi sī­kumi, — es teicu. — Utis galvā. Durvju atvēršana, kad esi vienās apakšbiksēs. Tādas lietas.

Viņu neuzmundrināja pat mans mēģinājums jokot.

— Nesaprotu, — viņš teica. — Utis?…

— Pašā pirmajā rītā es pamodos pilnīgi ap­dullis, — es ātri stāstīju. —Tik apdullis, ka ne­sapratu, ka stāvu durvīs neapģērbies. Tik apdullis, ka jebkurš būtu varējis pārmeklēt manas mantas. Izrādijās, ka Rodriks Kejs bija iebēris mums ēdie­nā miegazāles. Džounss pārmeklēja mūsu istabas. Bet viņš ļoti steidzās un sajauca mantas.

Es pakasīju pakausi, atceroties utis. — Džounss ātri aizsvilstas. Pārmeklēdams mūsu istabu, viņš atplēsa vaļā rotaļu lācīti. Kejs bija licis viņam to. atkal sašūt, lai neviens neuzzinātu, ka viņi bijuši pie mums. Džounss aizgāja uz personāla istabu un sašuva lācīti, un to neviens neievēroja, jo muitnie­ki lāci jau bija vienreiz uzšķērduši. Tikai, piebāz­dams rotaļlietu, Džounss tur iestūķēja netīras lupatas, no kurām pēc dažām dienām izšķīlās utis.

Džounss mums tā arī neizstāstīja, ko bija mek­lējis. Kad es atradu dimantus, es to sapratu. Ja viņš tos nevarēja dabūt, viņš noteikti negribēja, lai kāds cits tos atrod.

Es pavirzījos sānis, lai varētu sēdot atbalstīties pret lieveņa margām un, vismaz atpakaļ paska­toties, redzēt Trako Ediju. Viņa seja vairs nebija nikna.

— Un tad es uzdevu pats sev jautājumu: kādēļ Kejs un Džounss domā, ka mums ir kaut kas tāds, kas viņiem vajadzīgs? Kādēļ, ja mēs tiešām neesam tā Džoela Kida grupa, kuru viņi gaidīja?

Trakais Edijs pamāja.

— Un kuru cilvēku — tā es sev jautāju tālāk — mēs pazīstam, kas varētu pazīt arī viņus? Pēc tam — acīm redzams secinājums. Bijušais armijas cilvēks. Pilots. Tāds esat jūs. Un vēl tā dīvainā frāze, ko jūs izteicāt, pirms mēs aizbraucām. Jūs jautājāt, vai es esmu kādreiz lidojis ari citādā lidmašīnā nekā lielās tūristu lidmašīnas. Jūs teicāt, ka tas būs aizraujoši — lidot ar mazāku. Un tas tiešām tā bija. Bet kā gan jūs varējāt zināt, ka mēs lidosim ar mazu

lidmašīnu, ja vien jau iepriekš nezinājāt, ka mūsu pilots būs Freds Džounss?

Trakais Edijs atkal pamāja, pēc tam pateica to, ko es visu laiku biju minējis. — Es biju Rodrikam Kejam parāda. Reiz Vjetnamā viņš izglāba man dzīvību. Tā nu, kad viņš gribēja, lai es būtu viņa partneris nelikumīgajos darījumos, es piekritu. Teicu sev, ka tie nav ne ieroči, ne ari narkotikas, bez tam tiešām biju viņam pateicību parādā. Es telefoniski noorganizēju nolaišanās vietas. Džounss lidoja šurp un turp. Es rīkojos arī ar naudu. Šajā galā es to iekasēju un noguldīju Šveices bankās. Vai reizēm aizsūtīju viņiem skaidrā naudā vai dimantos, ja viņiem vajadzēja.

Tagad bija mana kārta saprotoši pamāt. To es arī darīju.

— Senjors Kastiljo nemaz neeksistēja, — sacī­ja Trakais Edijs. — Kāds militāro kompjūteru speciālists Vašingtonā ari bija Keja parādnieks. Tā nu viņš sadomāja nevainojamu izcila kara veterā­na biogrāfiju, cilvēku, kas beidzis universitāti un kfuvis par arheologu, — Eduardo Kastiljo. Kad pirms izrakumu atļaujas izsniegšanas un naudas piešķiršanas Meksika lūdza amerikāņu pusi apstiprināt Kastiljo pilnvaras, viss šķita kārtībā. Kejs uzdevās par vietnieku, izlikās baidāmies no visa, sevišķi jau no senjora Kastiljo. Viņš man bieži pa telefonu apgalvoja, ka tas esot perfekts plāns.

Sāku smieties, smējos un smējos, un vairs nevarēju apstāties. Kad beidzot mani smiekli rimās, Trakais Edijs aizdomigi nikni skatījās mani, it kā baidoties, ka es smejos par viņu. — Nē, nekas, — es teicu. — Plāns varbūt tiešām bija perfekts. Ka­mēr neuzradās Džoels!

Trakais Edijs pasmaidīja. — Džoels! Man šis pui­ka patīk. Nesen Kejs pieprasīja, ka man jāsavāc vēl viena komanda. Bet man viss jau bija noriebies — šī nolaišanās vietu kārtošana, pircēju meklēšana un grupu organizēšana ik pāris mēnešus. Piedevām vēl biju dzirdējis, ko baumo par Keja darbību, un tas man nepavisam nepatika. Izdomāju, ka nošaušu divus zaķus ar vienu šāvienu. Aizsūtīšu dimantus un zīmīti ar paziņojumu, ka izstājos no šīs spēles, — viņi to visu gaidīja, kompasā ieliktu. Un gribēju iz­strādāt ar viņiem mazu joku, pie reizes uzdāvinot tavam brālim jaukas vasaras brīvdienas. Man likās

— pat Rodriks Kejs nespētu nodarīt pāri nevainīgam bērnam.

Dziļi ievilku elpu. — Varbūt jums taisnība. Tikai Kejs nesaņēma zīmīti. Nedz ari dimantus. Kompass visu laiku bija pie manis. Un tonakt, kad viņi pārmeklēja manas mantas, tas tieši bija nejauši aizkritis aiz mana skapīša.

Trakais Edijs pabrauca krēslu uz priekšu.

— Es lāgā neprotu kaut ko lūgt, — viņš teica.

— Bet man ir svarīgi, lai tu saprastu — es negribēju riskēt ne ar vienu no jums. Ar Džoelu nepavisam ne.

Pievēru acis un skaļi atkārtoju zīmītes saturu, ko pa šo laiku jau biju iemācījies no galvas: — "Rod! Nosūtu dimantus. Pielieku klāt nedaudz vairāk, lai segtu izdevumus, kas Tev radīsies sakarā ar šo knauķu apciemojumu. Ceru, ka Tu saproti, ko tas viss nozīmē. Es vairs nepiedalos un komandas ari neorganizēšu."

— Tad jau tev viss skaidrs?

Es atbildēju — jā. Bet kā tad paliek ar kontra­bandistu un papagaiļu bendi Rodriku Keju? Un kā ar dimantiem? Beigu beigās tā ir īsta asins nauda, kas iegūta, terorizējot māņticīgos maijus.

Man negribējās lasīt Edijam morāli vai draudēt, ka nodošu viņu, vai pamācīt, kā būtu jārikojas. Taču izrādījās, ka tas nav vajadzīgs.

— Vai tu nevarētu man palīdzēt? — viņš lūdza.

— Aizsūti dimantus Sofijai uz to ekoloģijas pado­mi. Viņiem vajag daudz naudas, lai veicinātu dabas un senatnes pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu.

— Protams, — es teicu.

Un tā tas beidzās. Pēc divām nedēļām, kad stū­mu Trako Ediju uz Leitonkalnu, lai viņš kārtējo reizi palaistu pūķi kopā ar Džoelu, Edijs man iede­va izgriezumu no Vašingtonas avīzes. Tajā bija aprakstīts starptautiski meklēta nelegālā darboņa arests.

Kopš tās dienas Edijs atkal noslēdzās sevī. Viņš man tā arī neko vairāk nepastāstīja un vispār neko vairāk neteica kā parastos četrus teikumus.

— Uz Leitonkalnu, puis! — viņš mēdza sacīt, kad mēs ar Džoelu parādījāmies. Tad, Leitonkalna galā: — Labs ir! Lai mazais paliek. — Un piebilda:

— Atnāc pēc stundas!

Tikai tagad es spēju arī iedomāties viņu smai­dām dziļi savā plušķainajā bārdā, un tādēļ man gribētos, lai stāsts par papīra pūķiem, svētdienas skolas kartiņām, par desmit dīvainām dienām Meksikā un par nojautu beigtos šinī vietā.

Taču tas beidzās septembrī.

Epilogs

Tagad varu paskaidrot, kāpēc pašā sākumā pieminēju nojautu. Es ticu tētim, bet, taisnību sakot, mēs jau paši to bijām sapratuši.

Pēdējoreiz, kad Trakais Edijs devās ar Džoelu un viņa lācīti laist pūķi, viņš beidzot pateica kaut ko citu nekā parastos četrus teikumus.

Vējš bija labs, un Edija balss skanēja mazliet maigāk. — Ņem zēnu sev līdzi, — viņš klusi sacī­ja. — Viņš atjāva man paturēt lācīti pie sevis.

Tas jau bija kaut kas. Parasti vajadzīga liela viltī­ba, lai liktu Džoelam šķirties no lācīša. It īpaši pēc piedzīvojumiem Meksikā.

— Un varat nesteigties ar atpakaļnākšanu, — Trakais Edijs piemetināja.

Kad Edijs pacēla pūķi sev no klēpja, es nejauši ievēroju abas Džoela svētdienas skolas kartiņas, tās pašas, ko Džoels viņam iedeva, kad viņi pir­moreiz palaida pūķi.

Abas kartiņas tagad glabājas mana skapja augšējā plauktā, lai nekad nepazustu. Tās ir tādas kartiņas ar Bībeles pantiņu un zīmējumu, kas bērniem pašiem jāizkrāso. Viena no tām ir apkricelēta ar Džoela roku. Ar oranžu zīmuli tur rakstīts: "Lai Dieviņš jums stāv klāt, Edija kungs!" Otrā uzzīmēta pūķa laišana; kartiņa izkrāsota dzel­tenos, sarkanos un zaļos toņos, un Džoels visur ir pārkrāsojis pāri zīmējuma kontūrām. Zem zīmēju­ma iespiestas rindas no Pāvila Vēstules korintiešiem: "Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brivība."

Kā gan Džoels mācēja atrast tieši tās kartiņas, kas visvairāk piemērotas Trakajam Edijam? Un kā Džoels zināja, ka šī reize ir pēdējā, kad Trakais Edijs ņems viņu lidzi laist pūķi? Redzat, tā ir nojau­ta. To es nevaru izskaidrot.

Kad mēs atkal uzkāpām kalnā, Džoels nemaz nebija pārsteigts, ieraugot Ediju sakņupušu krēslā, kam pie viena riteņa bija piesieta pūķa aukla, bet pie otra, zemē nokritis, gulēja rotaļu lācītis. Džoels nekrita panikā un nemaz neuztraucās, kamēr es kā plēsts skrēju meklēt ārstu. Mans brālītis tikai gaidīja kalna galā pie braucamkrēsla un uzsmai­dīja ārstam, kad tas ieradās.

Un kā Trakais Edijs zināja, kura svētdienas pēc­pusdiena būs tā, kad viņš patiešām spēs aizlidot, atbrīvojies no braucamkrēsla, — lidot kopā ar Bībeli, ko mēs atradām viņa jakas kabatā?

Es nevaru atbildēt ari uz šo jautājumu.

Zinu tikai, ko tētis man paskaidroja par nojaus­mu — nākamās trešdienas pēcpusdienā, Trakā Edija bērēs. — Tādējādi Dievs aizsargā savas radības, — viņš nočukstēja, kad mamma nolika puķes uz svaigās kapa kopiņas.

Vējš kļuva spēcīgāks. Nebija grūti uzminēt, ko domā Džoels, skatīdamies, kā vējš norauj ziedla­pas un aiznes tās augstu zilgmē pāri mums.

Izdevējs — apgāds "Jumava', Aspazijas bulvāri 24, Rīga LV 1050. Reģistrācijas apliecība Nr. 2—1012. Iespiests v/u "Poligrāfists", Doma laukumā I, Rīgā LV 1050. Pašūt. Mr. H70

[1] ej prom! (Spāniski).

[2] saprati? (Spāniski).

[3] Četras (Spāniski).

[4] ASV iedzīvotājs, baltais (meksikāņu apzīmējums).