Makoja pēcnācējs

Šoneris «Pireneji», dziļi iegrimis zem kviešu kravas smaguma, gausi slīdēja pa okeānu, un cilvēks, kas bija piestājis pie tā dzelzs borta vieglā pirogā, bez grūtībām kāpa augšā. Kad atbraucējs bija sasniedzis treliņus un varēja pārredzēt klāju, viņam šķita, ka acu priekšā šūpojas blāva, tikko saskatāma dūmaka. Likās, ka tā nav nekas vairāk kā ilūzija, ka acīm pēkšņi aizvilkusies priekšā miglas plēve. Viņu pārņēma vēlēšanās to noraut, un tūlīt pat viņš nodomāja, ka kļūst vecs un ir laiks sūtīt uz Sanfrancisko pēc brillēm.

Pārkāpis pār treliņiem, viņš vispirms pārlaida skatienu garajiem mastiem, pēc tam sūkņiem. Tie nedarbojās. Likās, ka uz lielā kuģa viss ir kārtībā, un viņš brīnījās, kāpēc tas raidījis briesmu signālu. Viņš iedomājās savas salas laimīgos iedzīvotājus un cerēja, ka nav izcēlusies epidēmija. Kuģim varbūt bija aptrūcis dzeramā ūdens vai pārtikas. Viņš sarokojās ar kapteini un pēc izmocītās sejas un raižpilnās acu izteiksmes saprata — lai kāda nelaime atgadījusies, velti signāls nav raidīts. Tajā pašā mirklī atbraucējam degunā iesitās vāja nenosakāma smaka. Likās, ka deg labība.

Viņš izbrīnījies paskatījās apkārt. Divdesmit pēdas no viņa matrozis ar nogurušu seju drīvēja klāju. Viņa skatiens pakavējās pie matroža, un viņš ieraudzīja, ka tam tieši zem rokām paceļas tieva dūmu strūkliņa, sagriežas gredzenos un izzūd. Tagad viņš jau bija uz klāja. Kailo kāju raupjajām pazolēm ātri vien izspiedās cauri neparasts siltums. Tagad viņš zināja, kas kuģim par nelaimi. Viņš paskatījās uz baku, no kurienes visa gurdā komanda ar cerībām vēroja viņu. Svešinieka valgās, brūnās acis izlēja pār jūrniekiem tādu kā svētīgu gaismu, kas viņus glāstīja un it kā ietina bezgalīga miera mantijā.

— Cik ilgi jau deg, kaptein? — viņš jautāja maigā un rāmā balsī, kas atgādināja baloža dūdošanu. Vispirms kapteinis sajuta mieru un lēnību, kas dvesa no svešinieka, bet tad, iedomājoties visu, kas bija pārdzīvots un vei bus jāpārdzīvo, viņā uzvirmoja dusmas. Kādas šai skrandainajai sauszemes žurkai kaliko biksēs un kokviinas kreklā bija tiesības uzspiest viņam mieru un līst viņa pārguru- šajā, izmocītajā dvēselē? Kapteinis pats to neaptvēra: dusmu iemesls bija neapzināts emocionāls process.

— Piecpadsmit dienas, — viņš strupi atbildēja. — Bet kas jūs tāds esat?

— Mani sauc Makojs, — svešinieks atbildēja sirsnīgā un līdzjūtīgā balsī.

— Es gribēju zināt, vai jūs esat locis.

Makoja pētījošais skatiens pievērsās garam, plecīgam vīrietim ar noliesējušu, neskūtu seju, kurš bija pienācis klāt kapteinim.

— Es esmu tāds pats locis kā kurš katrs, — Makojs atbildēja. — Mēs visi te esam loči, kaptein, un es pazīstu katru šo ūdeņu collu.

Bet kapteinim trūka pacietības.

— Man vajadzīgs kāds no vietējās varas pārstāvjiem. Man jāparunājas ar viņiem — un, jo ātrāk, jo labāk.

— Tādā gadījumā es varu būt jums noderīgs.

Un atkal šī mānīgā miera sajūta un nokaitētais ceplis zem kājām! Kapteiņa.uzacis nepacietīgi un nervozi pacēlās un dūres savilkās, it kā viņš grasitos sist.

— Velna milti, kas jūs tāds esat? — viņš uzkliedza.

— Esmu galvenais tiesnesis, — joprojām tikpat klusā un laipnā balsi skanēja atbilde.

Garais, plecīgais cilvēks laida vaļā griezīgus smieklus, kas bija drīzāk histēriski nekā jautri. Kā viņš, tā kapteinis vēroja Makoju neticīgi un izbrīnījušies. Neiedomājami, ka šis baskājainais sauszemes žurka varētu ieņemt tik augstu posteni! Zem atpogātā kokvilnas krekla varēja redzēt sirmām spalvām noaugušas krūtis; apakšveļas nebija. No izbalējušās salmenes apakšas līda laukā sirmas pinkas. L'.dz puskrūtīm sniedzās savēlusies patriarha bārda. Jebkurā gatavu apģērbu veikalā par viņa drēbēm dotu ne vairāk kā divus šiliņus.

— Vai jūs neesat rada Makojam no brigas «Devība»? — kapteinis jautāja.

— Viņš bija mans vecvectēvs.

— Ejiet nu! — kapteinis iesāka, bet aprāvās. — Mani sauc Devenports, bet tas ir mans vecākais palīgs misters Konigs.

Viņi sarokojās.

— Bet tagad pie lietas! — kapteinis runāja ātri, jo viņu spieda neatliekama vajadzība. — Mēs degam jau vairāk nekā divas nedēļas. Kuru katru brīdi uguns var izlauzties no tilpnes, un tad mums ir beigas. Tāpēc es esmu uzņēmis kursu uz Pitkernu. Gribu izdzīt šoneri krastā vai nogremdēt, lai izglābtu vismaz korpusu.

— Tādā gadījumā jūs izdarāt kļūdu, kaptein, — teica Makojs. — Vajadzēja laist uz Mangarevu. Tur ir lielisks sēklis, ūdens lagūnā mierīgs kā dzirnavu dīķī.

— Bet mēs esam šeit, nevis Mangarevā, — ierunājās vecākais palīgs. — Tur ir tas joks. Mēs esam šeit, un kaut kas ir jāizdomā.

Makojs labsirdīgi pašūpoja galvu.

— Jūs neko neizdomāsiet. Te nav sēkļa, nav pat enkur- vietas.

— Blēņas! — iesaucās vecākais palīgs. — Blēņas! — viņš atkārtoja skaļāk, pamanījis, ka kapteinis dod viņam zīmi runāt drusku mierīgāk. — Man jūs to neiestāstīsiet. Kur stāv jūsu kuģi — šoneris, kuteris, vai kas nu jums ir? Atbildiet man!

Makojs uzsmaidīja tikpat laipni, cik laipni runāja. Viņa smaids kā glāsts, kā skavas apņēma palīgu, aizraujot viņu Makoja dvēseles klusumā un mierā.

— Mums nav ne šonera, ne kutera, — viņš atbildēja, — bet savas pirogas mēs uzvelkam klintīs.

— Jūs pūšat man miglu acīs, — norūca palīgs. — Kā tad jūs braucat uz citām salām? Pasakiet man!

— Mēs nekur nebraucam. Es kā Pitkernas gubernatois dažreiz braucu. Kad biju jaunāks, braukāju daudz — dažreiz ar tirdzniecības šoneriem, bet visbiežāk ar misionāru brigu. Bet šīs brigas vairs nav, un mēs esam atkarīgi no garām braucošajiem kuģiem. Dažu gadu pie mums iegriežas labi ja seši kuģi. Citreiz ir tā, ka gadu un pat ilgāk mēs neredzam nevienu kuģi. Jūsu šoneris ir pirmais pēdējos septiņos mēnešos.

— Jūs gribat man iestāstīt… — palīgs iesāka, bet kapteinis Devenports viņu pārtrauca:

— Pietiks! Mēs zaudējam laiku. Ko darīt, mister Makoj?

Sirmgalvis pagrieza brūnās, sievišķīgi maigās acis uz krasta pusi, un kapteinis ar savu palīgu sekoja viņa skatienam no vientuļās, klinšainās Pitkernas līdz komandas ļaudīm, kas priekšgalā bija saspiedušies bariņā un saspringti gaidīja viņa lēmumu. Makojs nesteidzās ar atbildi. Viņš apdomāja ilgi un pamatīgi — kā cilvēks, kura dvēseli nekad nekas nav satraucis vai aizskāris.

— Vējš pašlaik ir neliels, — viņš beidzot sacīja. — Mazliet uz rietumiem ir stipra straume.

_— Tāpēc mēs iegājām aizvēja pusē, — kapteinis viņu partrauca, gribēdams parādīt savu kuģošanas prasmi.

— Jā, tāpēc jūs iegājāt aizvēja pusē, — Makojs turpināja, — bet šodien jums ar šo straumi neizdosies tikt galā. Un, ja arī izdotos, te tik un tā nav sēkļa. Jūsu kuģis būs pagalam.

_ Viņš apklusa; kapteinis un viņa palīgs izmisuši saskatījās.

— Bet es jums pateikšu, ko jūs varat darīt. Ap pusnakti vējš kļūs stiprāks. Vai redzat tos mākoņus un dūmaku tur aizvēja pusē? No turienes, no dienvidaustrumiem, tas arī sāks pūst. No šejienes līdz Mangarevai ir trīssimt jūdžu. Laidiet taisnā ceļā uz turieni! Tur jūsu kuģim ir lieliska lagūna.

Palīgs pašūpoja galvu.

— Ieiesim kajītē un paskatīsimies karti, — teica kapteinis.

Kajītē Makojam nāsis iesitās ass, smacējošs smārds. Neredzamas gāzes dzeldēja acis. Uz sakarsušā klāja ar basām kājām gandrīz nevarēja nostāvēt. Makojam aumaļām plūda sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi palūkojās visapkārt. Šis ellišķais karstums bija apbrīnojams. Taisni brīnums, ka kajīti vēl nav pārņēmušas liesmas. Makojam šķita, ka viņš iebāzts milzīgā ķieģeļu ceplī, kas tūlīt, tūlīt iedegsies vēl spēcīgāk un saraus viņu čokurā kā zāles stiebru.

Kad Makojs pacēla vienu kāju un paberzēja apsvilušo pēdu gar bikšu staru, kapteiņa palīgs ņirdzīgi iesmējās.

— Elles priekštelpa, — viņš teica. — Pati elle ir jums tieši zem kājām.

— Karsts gan, — nevilšus izsaucās Makojs, slaucīdams seju ar raibu kabatas drānu.

— Te ir Mangareva, — sacīja kapteinis, noliecies pār galdu un rādīdams uz melnu blaiskumu kartes baltā tuksneša vidū. — Bet te, starp abām, ir vēl viena sala. Kāpēc mēs nevarētu braukt uz turieni?

Makojs pat nepaskatījās uz karti.

— Tā ir Pusmēness sala, — viņš atbildēja. — Tā ir neapdzīvota un paceļas tikai divas vai trīs pēdas virs jūras līmeņa. Lagūna ir, bet tajā netiek iekšā. Nē, Manga- reva ir tuvākā no jums piemērotām vietām.

— Ja Mangareva, tad Mangareva, — sacīja kapteinis Devenports, neļaudams palīgam iebilst. — Sasauciet komandu kuģa pakaļgalā, misters Konig!

Matroži paklausīja un gurdi šļūca pa klāju, ar drausmīgu piepūli vilkdami kājas. No kambīzes paklausīties iznāca koks, viņam blakus nostājās junga.

Kad kapteinis Devenports bija paskaidrojis, kāda ir situācija, un paziņojis savu nodomu braukt uz Mangarevu, sākās kurnēšana. No vispārējās aizsmakušo balsu murdoņas izlauzās pa neskaidram niknam kliedzienam, te vienā, te otrā vietā atskanēja skaļi lāsti. Brīdi visus pārējos trokšņus pārskanēja kāda koknejieša griezīgā balss:

— Kaut jūs izčibētu! Piecpadsmit dienas sabūt ellē, un tagad jūs grib, lai mēs brauc diezin kur ar šito peldošo elli!

Kapteinim neizdevās savaldīt ļaudis, tikai lēnprātīgā Makoja dēļ viņi aprāvās un nomierinājās; murdoņa un lāsti noklusa, un beidzot visa komanda, izņemot divus trīs matrožus, kas satraukti vērās kapteinī, ar ilgpilniem skatieniem mēmi lūkojās uz Pitkernas zaļajām virsotnēm un kraujajām piekrastes klintīm.

Liegi kā pavasara vēsma nošalca Makoja balss:

— Kaptein, man lik^s — matroži teica, ka viņi ciešot badu.

— Jā, tā tas ir. Pēdējās divās dienās es pats esmu apēdis vienu sausiņu un gabaliņu laša. Mums jākar zobi vadzī. Redzat, kad mēs atklājām, ka graudi deg, mēs tūlīt aizdrīvējām lūkas, lai noslāpētu uguni. Un tad noskaidrojās, ka kambīzē palicis maz ēdamā. Bet bija jau par vēlu. Raut vaļā lūkas mēs neuzdrošinājāmies. Ciešot badu? Es ciešu badu ne mazāk par viņiem.

Kapteinis no jauna ņēmās pierunāt vīrus, un no jauna sākās kurnēšana un atskanēja lāsti, sejas raustījās zvēriskās dusmās. Pūpes galā kapteinim aiz muguras nostājās viņa otrais un trešais palīgs. Viņu sejas pauda nogurumu un vienaldzību; likās, ka viņus visvairāk nomāc šis komandas dumpis. Kapteinis Devenports jautājoši palūkojās vecākajā palīgā, bet tas nevarīgi paraustīja plecus.

— Redzat, — kapteinis uzrunāja Makoju, — jūs nevarat piespiest matrožus atstāt šo salu un ar degošu kuģi doties jūrā. Tas viņiem vairāk nekā divas nedēļas bijis peldošs zārks. Viņi ir nopūlējušies un izbadējušies, un viņiem ir diezgan. Mēs kulsimies uz Pitkernu.

Taču vējš bija vājš, «Pireneju» dibens aplipis ar gliemežvākiem, un šoneris nespēja pārvarēt spēcīgo rietumu straumi. Otrās stundas beigās tas bija aiznests trīs jūdzes atpakaļ. Matroži rāvās vaiga sviedros, it kā viņu pašu spēks varētu palīdzēt šonerim pretoties naidīgajai stihijai. Un tomēr «Pirenejus» gan ar kreiso, gan ar labo bortu neatturami nesa uz rietumiem. Kapteinis nemierīgi staigāja šurpu turpu un paretam apstājās, skatīdamies uz gaisā plīvojošajiem dūmu mākulīšiem un meklēdams šķirbas, pa kurām tie spraucās laukā. Galdnieks nepārtraukti meklēja tādas vietas, bet atradis cieši jo cieši aizdrīvēja ciet.

— Nu, ko jūs teiksiet? — beidzot kapteinis jautāja Makojam, kas ar bērnišķu ziņkāri vēroja galdnieku.

Makojs paskatījās uz krastu, kas izzuda sabiezējošajā dūmakā.

— Manuprāt, labāk būtu braukt uz Mangarevu. Vējš kļūs stiprāks, un rītvakar jūs būsiet galā.

— Bet ja nu uguns izlaužas ārā? Tas var notikt kuru katru brīdi.

— Turiet laivas gatavībā. Ja arī izcelsies ugunsgrēks, tas pats vējš aiznesīs jūsu laivas uz Mangarevu.

Kapteinis Devenports brīdi pārlika, un tad Makojs izdzirdēja jautājumu, ko viņš nebūtu gribējis dzirdēt, bet kuru visu laiku bija gaidījis.

— Man nav Mangarevas kartes. Uz lielās kartes ir tikai tāds plankumiņš. Es neatradīšu ieeju lagūnā. Vai jūs nebrauktu līdzi un neparādītu man ceļu?

Makoja miers palika nesatricināts.

— Jā, kaptein, — viņš atbildēja tikpat rāmi, kā būtu atbildējis, saņemot ielūgumu pusdienās. — Es braukšu jums līdzi uz Mangarevu.

Komanda atkal tika sasaukta šonera pakaļgalā, un kapteinis, stāvēdams pūpē, uzrunāja vīrus:

— Mēs esam darījuši visu iespējamo, bet jūs redzat, ka netiekam salai klāt. Mūs nes prom straume ar ātrumu divi mezgli. Šis džentlmenis ir viņa augstība Makojs, Pitkernas salas galvenais tiesnesis un gubernators. Viņš brauks mums līdzi uz Mangarevu. Tātad mūsu stāvoklis nav tik bīstams. Viņš nebūtu piedāvājies braukt līdzi, ja baidītos zaudēt dzīvību. Lai cik liels būtu risks, ja jau viņš no laba prāta uzkāpa uz šonera un ir gatavs riskēt, mums jādara tas pats. Nu, ko jūs teiksiet par Mangarevu?

Šoreiz murdoņu nedzirdēja. Makoja klātbūtne, pārliecībā un miers, kas šķita izstarojam no šā cilvēka, bija iedarbojušies. Matroži pusbalsī aprunājās. Apspriede nevilkās ilgi. īstenībā matroži bija vienprātīgi, un paziņot savu lēmumu viņi uzdeva koknejietim. Savas un savu biedru varonības apziņas pārņemts, runasvīrs, acīm liesmojot, iesaucās:

— Zvēru pie dieva! Ja viņš brauks, arī mēs brauks!

Matroži nomurmināja, ka piekrīt, un izklīda.

— Acumirkli, kaptein, — teica Makojs, kad kuģa saimnieks gribēja dot pavēli vecākajam palīgam. — Vispirms man jāizbrauc malā.

Misters Konigs sastinga kā zibens ķerts un skatījās uz Makoju kā uz prātā jukušu.

— Jāizbrauc malā! — iesaucās kapteinis. — Kas jums tur meklējams? Kamēr jūs ar savu pirogu tiksiet līdz salai, paies trīs stundas.

Makojs ar aci noteica attālumu un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jā, patlaban ir seši. Agrāk par deviņiem es līdz krastam netikšu. Ļaudis sapulcēsies ne ātrāk kā desmitos. Tā kā naktī vējš kļūs stiprāks, jūs varēsiet pacelt buras un rīt no rīta mazā gaismiņā uzņemt mani.

— Veselā saprāta vārdā, — eksplodēja kapteinis, — kam jums jāpulcē ļaudis? Vai tad jūs neapjēdzat, ka man zem kājām deg kuģis?

Makojs bija rāms kā jūra vasaras dienā, un pārējo sašutums neatstāja uz tās virsmas ne vissīkākos vilnīšus.

— Jā, kaptein, — viņš dūdoja, — es saprotu, ka jūsu kuģis deg. Tāpēc es braucu jums līdzi uz Mangarevu. Bet man ir jādabū atļauja braukt jums līdzi. Tāda ir mūsu paraža. Tikai sevišķi svarīgos gadījumos gubernators atstāj salu. Tad uz spēles tiek liktas iedzīvotāju intereses, un viņiem ir tiesības vai nu piekrist aizbraukšanai, vai arī atteikt viņam. Bet es zinu, ka viņi piekritīs.

— Vai esat pārliecināts?

— Pilnīgi.

— Bet, ja esat pārliecināts, kāpēc pūlēties, lai dabūtu šo atļauju? Padomājiet, cik daudz laika mēs zaudējam — veselu nakti!

— Tāda ir mūsu paraža, — Makojs nesatricināmā mierā atbildēja. — Turklāt es esmu gubernators un man jānodod rīkojumi, kas darāms salā manas prombūtnes laikā.

— Bet līdz Mangarevai ir tikai divdesmit četras stundas, ko braukt, — kapteinis iebilda. — Pat ja atpakaļceļā jums vajadzēs iet pret vēju un tas prasīs sešreiz vairāk laika, jūs būsiet mājās nedējas beigās.

Makojs labsirdīgi pasmaidīja.

— Reti kāds kuģis iegriežas Pitkernā, un, ja arī iegriežas, tad tikai tie, kas nāk no Sanfrancisko vai brauc apkārt Hornas ragam. Es būtu laimīgs, ja tiktu atpakaļ pēc pusgada. Var gadīties, ka esmu prom veselu gadu, bet var gadīties, ka man jābrauc uz Sanfrancisko, lai sameklētu kuģi, kas mani atvestu atpakaļ. Mans tēvs kādreiz atstāja Pitkernu uz trim mēnešiem, bet pagāja divi gadi, kamēr viņš tika atpakaļ. Bez tam jums trūkst pārtikas. Ja jums būs jāpārsēžas laivās un piedevām vēl pasliktināsies laiks, paies dienas, iekams jūs tiksiet līdz sauszemei. Es atvedīšu divas pirogas ar pārtiku. Žāvēti banāni būs vislabākie. Līdzko vējš kļūs stiprāks, uzņemiet gaitu. Jo tuvāk salai jūs piebrauksiet, jo smagākas es piekraušu savas pirogas. Uz redzēšanos!

Viņš pasniedza kapteinim roku. Devenports paspieda to un brīdi paturēja savējā. Likās, ka viņš pieķēries pie tās kā slīkstošais pie glābšanas riņķa.

— Kā es varu zināt, vai jūs rīt atgriezīsieties? — viņš jautāja.

— Tur jau ir tas suns aprakts! — iesaucās viņa palīgs. — Kā mēs varam zināt, vai viņš to visu nav izdomājis, lai glābtu pats savu ādu?

Makojs neatbildēja. Viņš paskatījās uz tiem maigi un laipni, un abiem likās, ka viņi saņem daļu šā cilvēka milzīgās dvēseles pārliecības.

Kapteinis atbrīvoja viņa roku, un, pārlaidis pēdējo glāstošo skatienu šonera komandai, Makojs pārrāpās pāri treliņiem un nokāpa pirogā.

Vējš pieņēmās, un «Pirenejiem», par spīti ar gliemežvākiem apaugušajam dibenam, izdevās par vairākām jūdzēm attālināties no rietumu straumēm. Rītausmā, kad līdz Pitkernai bija atlikušas trīs jūdzes, kapteinis Deven- ports ieraudzīja tuvojamies divas pirogas. Atkal Makojs uzrāpās uz borta un pāri treliņiem nolēca uz karstā klāja. Pēc tam augšā uzdeva sausās lapās ietītas žāvētu banānu ķīpas.

— Tagad, kaptein, — sacīja Makojs, — laižam pilnās burās! Es taču neesmu jūrnieks, — viņš pēc dažām minūtēm paskaidroja, stāvēdams kuģa pakaļgalā blakus kapteinim, kas aplēsa «Pireneju» ātrumu, ļaudams skatienam slīdēt no debesīm līdz ūdenim. — Jums jāaizvada šoneris līdz Mangarevai, bet, kad būs sasniegta zeme, es ievadīšu to lagūnā. Cik mezglu, pēc jūsu domām, tas veic?

— Vienpadsmit, — atbildēja kapteinis, uzmezdams pēdējo skatienu šonera saceltajiem viļņiem.

— Vienpadsmit… Ja tas saglabās šo ātrumu, mēs ieraudzīsim Mangarevu rīt no rīta starp astoņiem un deviņiem. Es pievedīšu šoneri pie krasta ap desmitiem, vēlākais, ap vienpadsmitiem. Un tad jūsu likstas būs cauri.

Makojs runāja ar tādu pārliecības spēku, ka kapteinim likās, it kā svētlaimīgais brīdis jau būtu klāt. Stingdams bailēs, viņš divas nedēļas bija vadījis degošo kuģi un tagad juta, ka ilgi vairs nespēs izturēt.

Stipra vēja brāzma iesita kapteinim Devenportam pa muguru un iesvilpās ausīs. Viņš aplēsa tā spēku un aši palūkojās pār bortu.

— Vējš nepārtraukti pieņemas, — viņš paziņoja. — Večuks pašlaik spiež gandrīz visus divpadsmit. Ja vējš ne- nostās, mēs sasniegsim Mangarevu līdz rītam.

Visu dienu «Pireneji» ar degošo kravu vagoja putās sakulto okeānu. Iestājoties naktij, pacēla bombramburu un bramburu, un šoneris traucās tālāk tumsā, atstājot aiz sevis rēcam milzīgus baltām krēpēm rotātus viļņus. Sis ceļavējš darīja savu, un komandas noskaņojums acīm redzami uzlabojās. Otrās sardzes laikā kāds bezrūpīgs matrozis pat uzvilka dziesmu, un, kad nosita astoņas glases, dziedāja jau visa komanda.

Kapteinis Devenports bija saklājis sev guļvietu uz kajītes jumta.

— Esmu aizmirsis, kas ir miegs, — viņš paskaidroja Makojam. — Man vairs galīgi nav spēka. Bet celiet mani augšā, tiklīdz uzskatāt, ka tas ir nepieciešams.

Trijos naktī kapteini uzmodināja viegls pieskāriens pie rokas. Viņš ātri piecēlās sēdus un atspiedās ar muguru pret gaismas lūku, vēl nebūdams atguvies no smagā miega. Vējš takelāžā dziedāja savu kareivīgo dziesmu, un satracinātais okeāns svaidīja «Pirenejus». Šoneris smēla ūdeni vispirms ar vienu, pēc tam ar otru bortu, vidusklājs biežāk bija nekā nebija zem ūdens. Makojs kaut ko kliedza, bet kapteinis nevarēja sadzirdēt. Viņš saķēra Makoju aiz pleca un pievilka sev klāt tā, ka viņa auss atradās pie Makoja lūpām.

— Pulkstenis ir trīs, — viņš saklausīja Makoja balsi, kas joprojām skanēja kā baloža dūdošana, taču dīvaini klusināti, it kā nāktu kaut kur no tālienes. — Mēs esam nobraukuši divsimt piecdesmit jūdzes. Tieši priekšā jūdzes trīsdesmit no šejienes ir Pusmēness sala. Uz tās nav bāku. Ja mēs drāzīsimies tā kā patlaban, mēs uzskriesim tai virsū un pazudināsim kā sevi, tā šoneri.

— Jūs domājat, ka jāliekas dreifā?

— Ja, līdz rītausmai. Tas mūs aizkavēs tikai četras stundas.

Un «Pireneji» ar savu uguns kravu nolikās dreifā, cīnīdamies ar vētru un saņemdami trakojošā okeāna triecienus. Šoneris bija liesmu apņemta čaumala, pie kuras, riskēdami ar dzīvību, kā mazi puteklīši turējās cilvēki, pēdējiem spēkiem palīdzēdami kuģim šajā cīņā.

— Nevar saprast, kur radās tāda vētra, — Makojs teica kapteinim, kad viņi bija nonākuši kajītes aizvēja pusē. — Pēc visiem likumiem šajā gadalaikā te nevajadzētu būt nekādai vētrai. Ar laiku vispār notiek kaut kas nelāgs. Pasāti ir rimušies, un tagad zēvelē pavisam no citas puses. — Viņš pameta ar roku tumsā, it kā viņa skatiens sniegtos simtiem jūdžu tālu. — Tas drāžas uz rietumiem. Kaut kur notiek kaut kas briesmīgāks — viesuļvētra vai kas tamlīdzīgs. Laime, ka esam aiznesti tik tālu uz austrumiem. Šī tāda neliela pūsmiņa vien ir, — viņš piemetināja. — Drīz norims pavisam. To es zinu droši.

Kad svīda gaisma, vētra patiešām bija pierimusi. Taču diena atnesa sev līdzi jaunas — vēl lielākas briesmas. Pār okeānu nogūlās dūmaka jeb, pareizāk sakot, pērļaina migla; kaut blīva un necaurredzama, migla tomēr bija plēves plānumā, jo saules gaisma izlauzās tai cauri un piepildīja to ar starojošu mirdzumu.

«Pireneju» klājs dūmoja stiprāk nekā iepriekšējā dienā, un no virsnieku un matrožu pacilātā noskaņojuma vairs nebija ne vēsts. Kambīzes aizvēja pusē šņukstēja junga. Tas bija zēna pirmais brauciens, un viņa sirdi pildīja nāves bailes. Kapteinis kā dieva nepieņemts klīda apkārt, kodīdams ūsas, drūmi viebdamies un nezinādams, ko iesākt.

— Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja, apstādamies blakus Makojam, kas ieturēja brokastis, ēzdams žāvētus banānus un piedzerdams klāt ūdeni.

Makojs notiesāja pēdējo banānu, izdzēra atlikušo ūdeni un lēni paskatījās apkārt. Viņa skatienā jautās līdzjūtība, kad viņš sacīja kapteinim:

— Nu, kaptein, labāk braukt nekā stāvēt uz vietas un degt. Klājs taču nespēs mūžīgi pretoties ugunij. Šorīt tas ir daudz karstāks. Vai jums nebūtu kurpju pāris, ko man iedot? Kļūst grūti staigāt basām kājām.

Pagriežoties «Pirenejiem» uzgāzās virsū divi milzu viļņi, un vecākais palīgs ieminējās, ka derētu ielaist šo ūdeni tilpnē, ja vien nevajadzētu taisīt vaļā lūkas. Makojs noliecās pār kompasu un pārbaudīja kursu.

— Es pagrieztu vēl vairāk pret vēju, kaptein, — viņš teica. — Kamēr šoneris dreifēja, tas ir aiznests sānis.

— Es jau esmu pagriezis par vienu strēķi uz labo, — kapteinis atbildēja. — Vai tad nepietiek?

— Es grieztu par diviem, kaptein. Šī vētra padarījusi rietumu straumi stiprāku, nekā jūs domājat.

Kapteinis Devenports piekrita pagriezt par pusotru strēķi un kopā ar Makoju un vecāko palīgu kāpa augšā uz tiltiņa paskatīties, vai nav redzama zeme. Bija paceltas visas buras, un «Pireneji», brauca ar desmit mezglu ātrumu. Okeāns aši nomierinājās. Pērļainajā miglā tomēr nepa- vērās neviens plaisums, un ap desmitiem kapteinis Devenports sāka nervozēt. Visi matroži stāvēja savās vietās gatavi, līdzko ieraudzīs priekšā zemi, mesties pie takelāžas un iegriezt šoneri vējā. Tādā miglā uzskrējis virsū koraļļu rifiem, šoneris būtu pagalam kā likts.

Pagāja vēl viena stunda. Trīs matroži saspringti lūkojās pērļainajā miglā.

— Un ja nu mēs paejam garām Mangarevai? — piepeši iejautājās kapteinis Devenports.

— Lai tikai skrien uz priekšu, — nenolaizdams skatienu no okeāna, lēnīgi atbildēja Makojs. — Tas ir viss, ko mēs varam darīt. Mūsu priekšā ir visa Paumotu. Tūkstošiem jūdžu visapkārt rifi un atoli. Kaut kur jau mēs nokļūsim.

— Tad jābrauc vien ir. — Kapteinis Devenports nokāpa uz klāja. — Mēs esam palaiduši garām Mangarevu. Dievs vien zina kad mums gadīsies kāda cita sala. 2ēl, ka nepagriezu šoneri par pusstrēķi uz labo pusi, — viņš pēc brīža atzinās. — Šī nolādētā straume taisa ar jūrniekiem ellīgus jokus.

_ — Veci jūrnieki sauca Paumotu par «Bīstamo arhipe- lagu», — sacīja Makojs, kad viņi bija atgriezušies šonera pakaļgala. — Šīs pašas straumes dēļ.

— Es reiz Sidnejā sarunājos ar kādu puisi, — teica misters Konigs. — Viņš bija braukājis pa Paumotu ar tirdzniecības kuģiem. Viņš stāstīja, ka apdrošināšanas iemaksa te esot astoņdesmit procentu. Vai tas taisnība?

Makojs pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Jā gan, tikai sabiedrības neko neapdrošina, — viņš paskaidroja. — īpašnieki katru gadu noraksta divdesmit procentus savu šoneru vērtības.

— Mans dievs! — novaidējās kapteinis. — Tad iznāk, ka pēc pieciem gadiem šoneris vairs neko nav vērts! — Viņš skumīgi papurināja galvu un noteica: — Briesmīgi ūdeņi, briesmīgi ūdeņi!

Viņi atkal iegāja kajītē paskatīties lielo karti, bet kajīte bija pilna ar indīgiem izgarojumiem, un viņi, kāsēdami un kampdami gaisu, izmetās uz klāja.

— Te ir Morenauta sala. — Kapteinis Devenports rādīja kartē, ko bija izklājis uz kajītes jumta. — Līdz tai nebūs vairāk par simt jūdzēm, ja brauks no aizvēja puses.

— Simt desmit. — Makojs šaubīdamies pašūpoja galvu. — Mēģināt var, bet tas ir grūti. Kazi, man izdodas aizvadīt šoneri līdz krastam, bet tikpat labi es varu to uzsēdināt uz rifa. Slikta vieta, ļoti slikta vieta.

— Tomēr pamēģināsim, — nolēma kapteinis un sāka nospraust jaunu kursu.

Pēcpusdienā ierēvēja buras, lai naktī nepabrauktu garām salai, un otrās sardzes laikā komanda atkal bija atguvusi možu noskaņojumu. Zeme bija tuvu, un rīt viņu mocībām būs gals.

Rīts atnāca skaidrs, pie apvāršņa parādījās svelmainā tropu saule. Dienvidaustrumu pasāts bija pagriezies uz austrumiem un dzina šoneri ar astoņu mezglu ātrumu. Kapteinis Devenports noteica atrašanās vietu, ņemot vērā straumi, un paziņoja, ka līdz Morenauta salai atlicis ne vairāk par desmit jūdzēm. «Pireneji» nobrauca desmit ju- dzes, tad vēl desmit, bet visi trīs mastu galos sēdošie novērotāji neredzēja neko vairāk kā izmirušu, saules apspīdētu okeānu.

— Bet zemei jābūt tepat, kad es jums saku! — no kuģa pakaļgala kliedza kapteinis Devenports.

Makojs nomierinoši pasmaidīja, bet kapteinis kā_prātā jucis paraudzījās viņā, paņēma sekstantu un ķērās pie aprēķiniem.

— Es zināju, ka man ir taisnība! — viņš gandrīz vai kliedza, pabeidzis aprēķinus. — Divdesmit viens, piecdesmit pieci dienvidu platuma, viens, trīsdesmit seši un divi — rietumu garuma. Mēs atrodamies te. Sala atrodas astoņas jūdzes vēja pusē. Bet kas iznāca jums, mister Konig?

Vecākais palīgs ieskatījās savos aprēķinos un klusi teica:

— Platums man ir tas pats — divdesmit viens, piecdesmit pieci, bet garums — viens, trīsdesmit seši, četrdesmit astoņi. Tas nozīmē, ka sala atrodas aizvēja pusē… Bet kapteinis Devenports uzklausīja viņa secinājumus, tik nicīgi klusēdams, ka misteram Konigam atlika vienīgi nošņirkstināt zobus un klusībā pikti nolamāties.

— Vairāk pret vēju! — kapteinis pavēlēja stūrmanim.

— Trīs strēķus pa labi, tā turēt!

Viņš atkal iedziļinājās aprēķinos un pārbaudīja tos. Sviedri viņam plūda aumaļām. Viņš kodīja ūsas, lūpas un zīmuli, skatīdamies uz cipariem kā uz spoku. Pēkšņi mežonīgā dusmu uzliesmojumā viņš saburzīja aprakstīto papīru un samīdīja to kājām. Misters Konigs atriebīgi nosmīnēja un novērsās, bet kapteinis Devenports atspiedās pret kajīti un pusstundu nebilda ne vārda, tikai domāja un bezcerīgi lūkojās tālumā.

— Mister Makoj, — viņš negaidot ierunājās. — Apmēram četrdesmit jūdzes uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā no šejienes kartē ir norādīta salu grupa — Akteo'na salas. Ko jūs teiksiet par tām?

— To ir četras, un visas ir zemas, — Makojs atbildēja.

— Pirmā uz dienvidaustrumiem ir Matueri. Cilvēku uz tās nav, lagūnā iekšā netiek. Tad nāk Tenarunga. Kādreiz uz tās dzīvoja pārdesmit cilvēku, bet tagad, jādomā, nav palicis neviens. Turklāt kuģis tik un tā netiek iekša lagūnā, ūdens tur apmēram asi dziļš. Pārējās divas salas ir Vehauga un Teuararo. Nav ne lagūnu, ne cilvēku, ļoti zemas. Šajās salās «Pirenejiem» nav kur apstāties. Tā ir droša bojā eja.

— Paklausieties tik! — kā traks iekliedzās kapteinis. — Cilvēku nav! Lagūnās iekšā tikt nevar! Kāda velna pēc tad ir tādas salas? Nu labi! — viņš pēkšņi ierēcās kā saniknots terjers. — Aiz ziemeļrietumiem kartē ir vesela čupa salu. Ko jūs teiksiet par tām? Varbūt vismaz pie vienas var piestāt mans kuģis?

Makojs mierīgi pārdomāja atbildi. Viņam nebija vajadzīga karte. Visas šīs salas, rifi, sēkļi, lagūnas, ieejas tajās un attālumi bija atzīmēti viņa atmiņas kartē. Viņš zināja tos tikpat labi, kā pilsētnieks zina savas pilsētas mājas, ielas un šķērsieliņas.

— Papakena un Vanavana ir simt, ja ne vairāk jūdžu uz rietumiem vai, pareizāk sakot, uz ziemeļrietumiem, — viņš teica. — Viena ir neapdzīvota, no otras, cik esmu dzirdējis, iedzīvotāji pārcēlušies uz Kadmusa salu. Bet, lai nu kā, nevienā lagūnā nav ieejas. Ahunui ir vēl simt jūdžu tālāk uz ziemeļiem. Nav ne ieejas lagūnā, ne cilvēku.

— Labi, bet četrdesmit jūdžu no tām ir vēl divas salas? — jautāja kapteinis Devenports, paceldams galvu no kartes.

Makojs pamāja ar galvu.

— Parosa un Manuhungi, ne ieejas lagūnā, ne cilvēku. Četrdesmit jūdžu no tām ir Nengo-Nengo, taču tur arī nav ne cilvēku, ne ieejas lagūnā. Bet turpat ir Hao sala Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Lagūna ir trīsdesmit jūdžu gara un piecas jūdzes plata. Tur ir daudz iedzīvotāju. Ūdeni var dabūt, cik uziet. Lagūnā var iebraukt jebkurš kuģis.

Viņš apklusa un līdzjūtīgi paskatījās uz kapteini Deven- portu, kas, noliekdamies pār karti ar cirkuli rokā, nupat bija izdvesis klusu nopūtu.

— Vai nekur tuvāk par Hao nav nevienas salas ar atklātu lagūnu? — viņš jautāja.

— Nē, kaptein, tā ir tuvākā.

— Bet līdz tai ir trīssimt četrdesmit jūdzes, — kapteinis Devenports runāja ļoti lēni, bet apņēmīgi. — Es nevaru riskēt un uzņemties atbildību par man uzticēto cilvēku dzīvību. Tad labāk nogremdēju šoneri Akteona rifos. Bet kuģis ir labs, — viņš ar nožēlu piebilda, izmainījis kursu, šoreiz vairāk nekā iepriekš ņemot vērā rietumu straumi.

Pēc stundas debesis nomācās. Joprojām pūta dienvidaustrumu pasāts, bet brāzmās okeāns bija līdzīgs šaha galdiņam.

— Mēs būsim tur ap vieniem, — pārliecināts paziņoja kapteinis Devenports. — Pie pašas salas ap diviem. Makoj, jums jāpieved šoneris pie tādas salas, kur ir cilvēki!

Saule vairs neparādījās, un vienos no salām nebija ne miņas. Kapteinis Devenports raudzījās putās sakultajā ķīļūdenī.

— Mans dievs! — viņš iesaucās. — Paskatieties, austrumu straume!

Misters Konigs neticēja. Makojs izvairījās no tiešas atbildes, bet ieminējās, ka neredzot iemesla, kāpēc pie Paumotu salām nevarētu būt austrumu straume. Bridi vēlāk kāda brāzma pilnīgi apstādināja šoneri — un tas gāzās lejup ieplakā starp diviem viļņiem.

— Paskatieties uz loti! — Kapteinis Devenports turēja lotes lini un vēroja, kā kuģis novirzās uz ziemeļaustrumiem. — Paskatieties! Paturiet paši!

Makojs un vecākais palīgs satvēra līni un juta, ka tā raustās un vibrē, paisuma un bēguma straumes sagrābta.

— Četru mezglu straume, — sacīja misters Konigs.

— Austrumu straume rietumu straumes vietā, — sacīja kapteinis Devenports, nosodoši raudzīdamies uz Makoju, it kā tas būtu vainīgs pie visa.

— Tas ir viens no iemesliem, kaptein, kādēļ apdrošināšanas iemaksa šajos ūdeņos ir astoņdesmit procentu, — Makojs jautri atbildēja. — Nekad neko nevar zināt. Straumes pastāvīgi mainās. Bija viens cilvēks — esmu piemirsis viņa vārdu —, kas rakstīja grāmatas un brauca ar jahtu «Kasko». Viņš aizbrauca garām Takaroa trīsdesmit jūdžu attālumā un nonāca pie Tikei — un vienīgi tādēļ, ka bija mainījusies straume. Patlaban mēs esam aizvēja pusē, un labāk būtu pagriezt par dažiem rumbiem uz vēja pusi.

— Bet cik daudz šī straume mūs aiznesusi sāņus? — ērcīgi jautāja kapteinis. — Kā es varu zināt, par cik strēķiem lai pagriež?

— Es arī nezinu, kaptein, — ārkārtīgi laipni atbildēja Makojs.

Atkal uzpūta vējš, un «Pireneji», klājam blāvi mirgojot pelēkajā dienas gaismā, strauji iegriezās vējā. Tad šoneris tika panests atpakaļ, sagriezts un šķērsoja savas pēdas, taustot ceļu uz Akteona salām, ko mastos sēdošie matroži kā neredzēja, tā neredzēja.

Kapteinis Devenports plīsa vai pušu. Viņa dusmas izpaudās drūmā klusēšanā, un visu pēcpusdienu viņš soļoja pa klāju vai arī stāvēja, atspiedies pret vantīm. Iestājoties naktij, viņš, pat neaprunājies ar Makoju, lika pagriezt šoneri uz ziemeļrietumiem. Misters Konigs, kas slepeni paskatījās kartē un kompasā, un Makojs, kas atklāti un vientiesīgi pārbaudīja kursu pēc kompasa, saprata, ka viņi brauc uz Hao salu. Ap pusnakti vējš pierima, pie debesīm iemirdzējās zvaigznes. Cerībā uz labu laiku kapteinis Devenports kļuva mundrāks.

— Kuģa vietu noteikšu no rīta, — viņš sacīja Makojam, tt kaut arī man ir mīkla, uz kura platuma grāda mes atrodamies. Bet es lietošu Samnera metodi un noteikšu to, Vai jūs zināt, kas ir Samnera līnija?

Un viņš sīki izskaidroja Samnera metodes būtību.

Diena bija skaidra, no austrumiem vienmērīgi pūta pasāts, un šoneris tikpat vienmērīgi traucās uz priekšu ar deviņu mezglu ātrumu.

Kapteinis un vecākais palīgs noteica atrašanās vietu pēc Samnera metodes, abu aprēķini saskanēja, un dienas Vidū izdarītie aprēķini apstiprināja no rīta izdarīto aprēķinu pareizību.

— Vēl divdesmit četras stundas, un mēs būsim galā, — kapteinis Devenports apgalvoja Makojam. — Tīrais brī- ttums, kā mūsu lāga večuka klājs vēl turas! Bet tas nebūs ilgi. Tas nevar būt ilgi. Palūkojieties, kā kūp ar katru dienu stiprāk un stiprāk. Bet sākuniā klājs bija ciešs, pirms Izbraukšanas no Frisko par jaunu nodrīvējām. Es biju pārsteigts, kad pirmo reizi izlauzās uguns un vajadzēja aizdrīvēt lūkas. Bet kas tad tas?

Viņš pēkšņi apklusa un, žokli atkāris, skatījās uz dūmu spirālīti, kas locījās un vijās aiz bezanmasta divdesmit pēdas virs klāja.

— Kā tie tur gadījās? — viņš sašutis jautāja.

Zemāk nekādu dūmu nebija. Tie, jādomā, bija pacēlušies no klāja, atraduši aiz masta patvērumu no vēja un divdesmit pēdu augstumā kaut kāda dabas untuma dēļ ieguvuši apveidu un kļuvuši redzami. Dūmi atrāvās no masta un kādu brīdi karājās kapteinim virs galvas kā draudoša zīme. Tad vējš izkliedēja tos — un kapteiņa žoklis atgāja atpakaļ vietā.

— Kā jau teicu, kad mēs pirmo reizi drīvējām ciet lūkas, es biju pārsteigts. Klājs bija ciešs, un tomēr dūmi spiedās laukā kā no sieta. Un tā mēs nepārtraukti drīvējam un drīvējam. Apakšā jābūt baismīgam spiedienam, ja dūmi atrod tik daudz spraugu.

Tajā vakarā debesis atkal aizsedza mākoņi un sāka smidzināt lietus. Vējš visu laiku mainījās, te pūta no dienvidaustrumiem, te no ziemeļaustrumiem; pusnaktī «Pire- nejus» atsvieda atpakaļ spējš brāziens no dienvidaustrumiem, un no šā brīža vējš pūta nepārtraukti.

— Agrāk par desmitiem vai vienpadsmitiem mēs līdz Hao netiksim, — kapteinis Devenports nosūrojās septiņos no rīta, kad austrumu pusē samilzusi mākoņu blīva bija iznīcinājusi pēdējo cerību uz saulainu dienu. Mirkli vēlāk viņš žēlabaini jautāja: — Un kur tad ir tās straumes?

Novērotāji vēl aizvien neredzēja zemi, un dienā gan rāmi līņāja lietus, gan atjoņoja spējas brāzmas. Naktī no rietumiem sāka velties milzu viļņi. Barometrs bija nokri- ties līdz divdesmit deviņi piecdesmit. Vēja nebija, bet okeāns kļuva bargāks un bargāks. Drīz vien šoneri kā spēļu lietiņu valstīja vareni viļņi, kas nebeidzamā rindā nāca no tumsas. Cik ātri vien abu sardžu matroži jaudāja, tika ierēvētās buras, bet, kad pārgurušie vīri bija pabeiguši darbu, tumsā varēja dzirdēt nīgras un gaudīgas, neparasti dzīvnieciskas un draudīgas balsis. Kad sargmatro- žus aicināja kuģa pakaļgalā piesiet un nostiprināt takelāžu, viņi neslēpa savu saīgumu un nevēlēšanos paklausīt. Katrā gausajā kustībā slēpās protests un draudi. Gaiss bija mitrs un gļotaini lipīgs, un, tā kā nejuta ne mazākā vējiņa, visi smagi elpoja, alkaini tverdami gaisu. Sviedri plūda pa sejām un kailajām rokām, un kapteiņa Deven- porta sakritušajā un vairāk nekā jebkad izmocītajā sejā, raižpilnajās, sastingušajās acīs bija lasāma neizbēgama nelaimes priekšnojauta.

— Viesulis ir vairāk uz rietumiem, — iedrošinot teica Makojs. — Ļaunākajā gadījumā mūs skars tā mala.

Kapteinis Devenports tomēr nebija nomierināms un laternas gaismā sāka lasīt to «Konspekta» nodaļu, kur bija ieteikumi jūrniekiem, kā vadāmi kuģi ciklonos un vētrās. Klusumu traucēja vienīgi jungas paklusā šņukstēšana šonera vidusdaļā.

— Vai tu apklusīsi! — kapteinis pēkšņi uzbrēca tik nikni, ka visi, kas bija uz klāja, satrūkās, bet noziedznieks aiz bailēm sāka vaimanāt vēl gaužāk. — Mister Konig, — aiz dusmām un satraukuma drebošā balsī kapteinis uzrunāja savu palīgu, — esiet tik laipns un ar beržamo suku aizbāziet muti tam knēvelim!

Bet pie zēna aizgāja Makojs, un pēc pāris minūtēm junga nomierinājās un aizmiga.

īsi pirms rītausmas no dienvidaustrumiem atlidoja pirmā vēsma, kas maz pamazām pārgāja spēcīgā brīzē. Visa komanda bija uz klāja un gaidīja, kas notiks tālāk.

— Tagad viss būs kārtībā, kaptein, — sacīja Makojs, stāvēdams cieši blakus Devenportam. — Viesulis aizdrāzās uz rietumiem, bet mēs esam uz dienvidiem no tā. Mūs ķēra tikai šī brīze. Stiprāka tā vairs nekļūs. Var vilkt x augšā buras.

— Bet kāds no tā labums? Uz kurieni lai es braucu? Jau otro dienu mēs nezinām, kur atrodamies, bet mums vajadzēja redzēt Hao jau vakarrīt. Uz kurieni mūs nes — uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai uz kurieni? Pasakiet man to, un es vienā mirklī uzvilkšu buras.

— Es neesmu jūrnieks, kaptein, — rimti atbildēja Makojs.

— Kādreiz es uzskatīju sevi par tādu, — skanēja atbilde, — kamēr nebiju iekūlies šajās Paumotu.

Ap dienas vidu novērotājs iekliedzās:

— Tieši pretī bangas!

Tūlīt samazināja ātrumu un sāka raisīt vaļā un pievilkt buras. «Pireneji» slīdēja uz priekšu, cīnīdamies ar straumi, kas draudēja uzsviest šoneri uz rifiem. Virsnieki un matroži strādāja kā traki, viņiem palīdzēja koks, junga, pats kapteinis Devenports un Makojs. Viņi bija par matu no bojā ejas. Sēklis bija zema, kaila un bīstama zemes strēmele, pret kuru nemitīgi triecās viļņi, kur cilvēks nevarēja atrast mājvietu un pat putni nevarēja apmesties. Šoneris pagāja garām sēklim kādu simt jardu attālumā un atkal iekļuva vējā; šajā brīdī smagi elsojošie matroži, paveikuši savu darbu, sāka lādēt Makoju — Makoju, kurš bija uzkāpis uz šonera, ierosinājis doties uz Mangarevu, aizvilinājis viņus prom no patvēruma Pitkerna salā — pretī drošai nāvei šajos mainīgajos un šaušalīgajos okeāna plašumos. Taču Makoja miers nebija satricināms. Sis cilvēks uzsmaidīja matrožiem tik vienkārši un sirsnīgi, ka

viņa cildenā labestība šķita iespiežamies drūmajās, nomāktajās dvēselēs un viņi nokaunējušies vairs nespēja dabūt lāstus pār lūpām.

— Briesmīgi ūdeņi, briesmīgi ūdeņi! — murmināja kapteinis Devenports, kuģim attālinoties no bīstamās vietas; piepeši viņš apklusa un pievērsa skatienu sēklim, kam vajadzēja atrasties tieši aizmugurē, bet kas jau atradās «Pi- renejiem» vēja pusē.

Viņš apsēdās un aizklāja seju ar rokām. Un visi — vecākais palīgs, Makojs un matroži — ieraudzīja to, ko bija ieraudzījis kapteinis. Sēkļa dienvidu galu apskaloja austrumu straume, kas bija atnesusi šoneri šurp; ziemeļu galā sēklim garām tecēja tikpat spēcīga rietumu straume, kas bija sagrābusi kuģi un vilka to prom.

— Man reiz gadījās dzirdēt par šīm Paumotu, — novaidējies teica kapteinis, atklādams savu vaska bālo seju. — Man par tām stāstīja kapteinis Moijendeils, kad bija pazaudējis te kuģi. Es vēlāk pasmējos par viņu. Lai dievs man piedod, ka es smējos par viņu. Kas tas ir par sēkli? — viņš jautāja Makojam.

— Nezinu, kaptein,

— Kāpēc jūs nezināt?

— Tāpēc, ka agrāk nekad neesmu to redzējjs un neesmu par to arī dzirdējis. Es zinu, ka kartēs šā sēkļa nav. Sis rajons nekad nav pamatīgi pētīts.

— Tātad jūs nezināt, kur mēs atrodamies?

— Tāpat kā jūs, — Makojs laipni atbildēja.

Četros pēc pusdienas tālumā parādījās kokospalmas, it kā tās augtu tieši ūdenī. Mazliet vēlāk virs ūdens izcēlās zems atols.

— Tagad es zinu, kur mēs atrodamies, kaptein. — Makojs nolaida binokli. — Tā ir Apņēmības sala. Mēs esam četrdesmit jūdzes no Hao salas, un vējš pūš mums taisni pierē.

— Tad sagatavojieties, apstāsimies tepat. Kur ir ieeja lagūnā?

— Lagūnā var iebraukt tikai piroga. Bet tagad, kad mēs zinām, kur atrodamies, mēs varam laist uz Barklaja de Tolli salu. Tā ir tikai simt divdesmit jūdzes no šejienes uz ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā. Ar tādu vēju mēs būsim tur rīt no rīta pulksten deviņos.

Kapteinis iedziļinājās kartē un apsvēra pie sevis.

— Ja mēs sadauzām to te, — Makojs piebilda, — mums tik un tā laivās jābrauc uz Barklaja de Tolli salu.

Kapteinis nodeva pavēles, un «Pireneji» velreiz pagriezās, lai dotos ceļā pa neviesmīlīgo okeānu.

Nākamajā dienā uz kūpošā šonera valdīja tas pats izmisums, kas tagad draudēja izvērsties par dumpi. Straume bija kļuvusi stiprāka, vējš piestājis, un šoneri nesa uz rietumiem. Novērotāji pavēstīja, ka tālu austrumos, no masta gala tikko saskatāma, parādījusies Barklaja de Tolli sala, un šoneris vairākas stundas pēc kārtas veltīgi mēģināja izlauzties līcļz tai. Pie apvāršņa kā mirāža rēgojās kokos- palmas, kas bija saredzamas tikai no masta. Uz klāja stāvošajiem palmas bija paslēptas aiz zemes izliekuma.

Kapteinis Devenports atkal aprunājās ar Makoju un iedziļinājās kartē. Septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvid- i austrumiem atradās Makemo sala. Tās lagūna stiepās trīsdesmit jūdžu garumā, un ieeja tajā bija lieliska. Bet, kad kapteinis deva pavēles, komanda atteicās paklausīt. Matroži paziņoja, ka viņiem pietiekot cepināties uz elles ugunīm. Zeme turpat vai ar roku aizsniedzama. Kas par to, ka šoneris netiek tai klāt? Viņi varot braukt arī laivās. Un tad lai šoneris degot. Viņiem dzīvība vēl kaut ko nozīmējot. Viņi uzticīgi esot kalpojuši kuģim, tagad viņi kalpošot paši sev.

Pagrūduši nost otro un trešo palīgu, matroži metās pie laivām un drudžaini gatavojās nolaist tās ūdenī. Kapteinis Devenports un vecākais palīgs ar revolveriem rokā devās uz šonera pakaļgalu, kad, uzkāpis uz kajītes, matrožus uzrunāja Makojs.

Izdzirduši pirmās lēnīgās, dūdojošās balss skaņas, matroži apstājās, lai klausītos. Viņš iedvesa tiem savu neizsakāmo pārliecību, un vienkāršās domas kā burvju strauts plūda uz matrožu sirdīm, un viņi paši pret savu gribu atvilga. Atmiņā atausa sen aizmirsti laiki, daži atcerējās bērnu dienās dzirdētās šūpuļa dziesmas, mātes mierinošos vārdus un glāstus, dienas gaitām beidzoties. Un viņiem sāka likties, ka šajā pasaulē vairs nav raižu, nav briesmu, nav noguruma. Viss bija, kā vajag, un bija pats par sevi saprotams, ka viņiem nav ko domāt par sauszemi un ar šo peldošo elli no jauna jādodas okeānā.

Makojs runāja vienkārši, bet nebija jau no svara, ko viņš runā. Viņa personība runāja pārliecinošāk par jebkuriem vārdiem. Tā bija pārdabiski smalkas un bezdibenīgi

dziļas dvēseles alķīmija, valdzinoša, pievilcīgi pazemīga un neparasti valdonīga gara izpausme. Tas bija gaismas stars tumšajās matrožu dvēseļu kapenēs, daudz tīrāks un neizmērojami lielāks spēks par to, kas slēpās kapteiņa un vecākā palīga revolveru spožajos, nāvi nesošajos stobros.

Matroži sāka svārstīties, un tie, kas jau bija paguvuši atraisīt laivas, steigšus sēja tās atkal klāt. Tad viņi pa vienam vien sāka sāniski kāpties atpakaļ.

Kāpjot lejā no kajītes jumta, Makojs staroja bērnišķīgā priekā. Dumpis bija novērsts. Vispār nekāda dumpja nebija bijis. Un nekādi dumpji nekad nebija uzliesmojuši, jo tiem neatlika vietas svētlaimīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja.

— Jūs viņus nohipnotizējāt, — pavīpsnājis klusi noteica misters Konigs.

— Viņi ir labi puiši, — Makojs atbildēja. — Sirdis viņiem ir labas. Viņiem ir klājies grūti, viņi ir sūri grūti strādājuši un strādās tā līdz galam.

Misteram Konigam nebija laika atbildēt. Viņš deva pavēles, matroži paklausīgi tekalēja pa klāju, un šoneris sāka lēni griezties, līdz uzņēma kursu uz Makemo.

Vēja tikpat kā nebija, un pēc saulrieta tas nostāja pavisam. Bija neizturami karsts, un matroži velti pūlējās iemigt. Uz nokaitētā klāja gulēt nebija iespējams; indīgie izgarojumi, kas sūcās laukā pa šķirbām, kā ļauni gari ložņāja pa kuģi, līda nepiesardzīgajiem nāsīs un rīklē un lika tiem šķaudīt un kāsēt. Virs galvas blāvi mirgoja zvaigznes, austrumos Uzlekušais pilnais mēness apgaismoja dūmu mākulīšus, vērpetes un tīmekļus, kas savijās, locījās un dejoja uz klāja, virs treliņiem, ap mastiem un vantīm.

— Pastāstiet man, — teica kapteinis Devenports, berzēdams sūrstošās acis, — kas notika ar «Devības» komandu pēc tam, kad viņi bija izkāpuši malā Pitkernā. Es izlasīju avīzē, ka viņi nodedzinājuši brigu un ka viņu pēdas uzietas pēc daudziem gadiem. Bet kas notika pa to laiku? Man vienmēr ir gribējies uzzināt. Viņiem visiem draudēja karātavas. Uz salas bija arī daži iedzimtie un sievietes. Viņu dēļ droši vien izcēlās nepatikšanas.

— Jā, nepatikšanas bija, — atbildēja Makojs. — Viņi bija ļauni cilvēki. Viņi tūlīt sāka strīdēties sieviešu dēļ. Vienam no nemiera cēlājiem, Viljamsam, nomira sieva. Visas sievietes bija tahitietes. Viljamsa sieva nokrita no klints, medījot jūras putnus. Tad viņš atņēma sievu kādam iedzimtajam. Iedzimtie sadusmojās un apkāva gandrīz visus nemiera cēlājus. Bet tad dzīvi palikušie jūrnieki apkāva visus iedzimtos. Sievietes palīdzēja viņiem. Paši iedzimtie arī apkāva cits citu. Gāja va|ā slaktiņš. Tie bija briesmīgi cilvēki.

Timiti nogalināja divi citi iedzimtie, par draudzības zīmi sukādami viņam matus. Slepkavas bija atsūtījuši baltie cilvēki. Pēc tam baltie nogalināja viņus pašus. Tul- laloo viņa alā nogalināja sieva, kura gribēja par vīru balto. Viņi bija ļoti ļauni. Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem. Otrā gada beigās visi iedzimtie bija nonāvēti, no baltajiem dzīvi palikuši tikai četri. Tie bija: Jangs, Džons Adamss, Makojs — mans vecvectēvs un Kvintals. Viņš arī bija ļoti slikts cilvēks. Reiz viņš nokoda savai sievai ausi par to, ka viņa noķērusi maz zivju.

— Tad nu gan ir bijuši salašņas! — iesaucās misters Konigs.

— Jā, viņi bija ļoti slikti cilvēki, — Makojs piekrita un dūdoja tālāk par savu nekrietno senču asinsdarbiem un kaislībām. — Mans vecvectēvs izbēga no karātavām, lai izdarītu pašnāvību. Viņš uztaisīja dedzinātavu un sāka tecināt spirtu no palmir saknēm. Kvintals bija viņa vecs draugs, un viņi visu laiku kopā dzēra. Beidzot Makojs saslima ar dzēruma trakumu, piesēja sev pie kakla akmeni un ielēca jūrā.

Kvintala sieva, tā pati, kurai viņš nokoda ausi, arī aizgāja bojā, nokrizdama no klintīm. Tad Kvintals aizgāja pie Janga un pieprasīja, lai tas atdod savu sievu, bet pēc tam aizgāja pie Adamsa un pieprasīja viņa sievu. Viņi zināja, ka Kvintals viņus nogalinās. Tad viņi paši nogalināja Kvintalu ar cirvi. Pēc tam Jangs nomira. Ar to viņu nelaimes beidzās.

— Kā lai nebūtu beigušās, — nomurmināja kapteinis Devenports. — Nebija taču vairs neviena, ko nogalināt.

— Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem, — teica Makojs.

Otrā rītā no austrumiem pūta pavisam viegla vēsma, un, neiedrošinādamies pagriezt šoneri uz dienvidiem, kapteinis Devenports pavēlēja strauji pagriezt pa kreisi. Viņš baidījās no briesmīgās rietumu straumes, kura viņam ne vienu reizi vien bija atņēmusi patvērumu. Bezvējš pieturējās visu dienu un visu nakti, un matroži, kuriem bija jāiztiek no žāvētiem banāniem, sāka kurnēt. No šīs banānu diētas viņi zaudēja spēku un sāka sūdzēties par sāpēm vēderā. Visu dienu straume nesa «Pirenejus» uz rietumiem, un nebija cerību, ka sacelsies vējš, kas dzītu šoneri uz dienvidiem. Pirmās sardzes vidū tālu dienvidos parādījās kokos- palmas, kuru kuplie cekuli slēpās pār zemu atolu.

— Tā ir Taengas sala, — teica Makojs. — Ja nakti ne- uzpūtīs vējš, mēs paiesim garām Makemo.

— Kas lēcies dienvidaustrumu pasātam? — sašutis vaicāja kapteinis. — Kāpēc tas nepūš? Kas notiek?

— Vainīgi ir lielo lagūnu izgarojumi, — paskaidroja Makojs. — Lagūnu te ir bez sava gala. Šie izgarojumi sajauc visu pasātu sistēmu. To iespaidā vējš pat pagriežas atpakaļ un pēc tam nāk no dienvidrietumiem kā viesuļvētra. Šis ir Bīstamais arhipelāgs, kaptein.

Kapteinis Devenports pagriezās pret sirmgalvi un jau vēra muti, lai izlamātos, bet pēdējā brīdī savaldījās. Makoja klātbūtne neļāva izlauzties uz āru zaimiem, kas bija turpat mēles galā. Kopā aizvadītajās dienās Makoja ietekme bija kļuvusi aizvien stiprāka. Kapteinis Devenports, šis jūras patvaldnieks, kurš ne no viena nebijājās un allaž ļāva mēlei vaļu, pēkšņi juta, ka nespēj dabūt pār lūpām lamu vārdus, ja klāt ir šis vecais vīrs ar brūnajām sievietes acīm un dūjas balsi. Atskārtis to, kapteinis Devenports bija dziļi satriekts. Šis sirmgalvis taču nebija tas Makojs no «Devības», nemiernieks Makojs, kurš bija izbēdzis Anglijā no cilpas, Makojs, kurš tais senajās asiņainajās dienās bija miris nedabiskā nāvē Pitkerna salā.

Kapteinis Devenports nebija reliģiozs, taču šajā brīdī viņu pārņēma neprātīga vēlēšanās mesties zemē pie šā vecā vīra kājām un runāt… viņš pats nezināja, ko. Tas bija tik spēcīgs saviļņojums, ka Devenports nespēja atrast tā iemeslu, tikai neskaidri apzinājās, cik nožēlojams un sīks ir līdzās šim cilvēkam, kurš bija naivs kā bērns un maigs kā sieviete.

Viņš, protams, nedrīkstēja pazemot sevi virsnieku un matrožu acīs. Un tomēr dusmas, kas bija urdījušas viņu izlamāties, vēl plosījās viņa krūtīs. Kapteinis pēkšņi zvēla ar dūri pa kajītes stenu.

— Paklau, vecais, mani tik viegli nevar pieveikt! Šīs Paumotu ir vazājušas mani aiz deguna un dzinušas ar mani velnu, bet es nepadošos. Es vadīšu šo kuģi, vadīšu, vadīšu un vadīšu taisni cauri Paumotu, kaut vai līdz pašai

Ķīnai, bet es atradīšu tam lagūnu! Kaut visi līdz pēdējam aizbēgs, es palikšu uz tā. Es šīm Paumotu parādīšu! Tās mani nepiemuļķos. Sis šoneris ir lāga puika, un es nepametīšu to tik ilgi, kamēr būs atlicis kaut viens dēlis, uz kura stāvēt! Vai dzirdi?

— Es palikšu ar jums, kaptein, — Makojs teica.

Cauru nakti pūta viegls dienvidu vējš, un izmisušais

kapteinis, laiku pa laikam pārbaudījis straumes virzienu un redzēdams, ka degošā krava tiek nesta uz rietumiem, pagāja tālāk, lai klusi, tā ka Makojs nedzird, izlamātos.

Kad atausa rīts, dienvidos atkal parādījās palmas.

— Tas ir Makemo aizvēja krasts, — Makojs teica. — Dažas jūdzes uz rietumiem ir Katiu sala. Varam pamēģināt piekļūt klāt tai.

Bet stiprā straume, kas plūda starp abām salām, nesa viņus uz ziemeļrietumiem, un vienos pēcpusdienā Katiu palmas iznira no ūdens un atkal nogrima okeānā.

Pēc dažām minūtēm, tieši tad, kad kapteinis bija atklājis, ka «Pirenejus» sagrābusi jauna straume no ziemeļaustrumiem, novērotāji saskatīja kokospalmas ziemeļrietumos.

— Tā ir Raraka, — sacīja Makojs. — Bez vēja mēs tai klāt netiksim. Straume 'mūs nes uz dievidaustrumiem. Bet mums jātur acis vaļā. Dažas jūdzes tālāk mēs iekļūsim straumē, kas plūst uz ziemeļiem un tad, apmetuši līkumu, pagriežas uz ziemeļrietumiem. Tā var aiznest mūs prom no Fakaravas, bet Fakarava ir «Pirenejiem» piemērota vieta.

— Sīs nol … šīs straumes nēsā mūs, kur vien tām labpatīk, — iekarsis teica kapteinis. — Bet mēs tik un tā sameklēsim kaut kur lagūnu.

Notikumi uz šonera attīstījās straujāk un straujāk. Klājs bija tā nokveldēts, ka likās — vēl mazliet, mazliet, un no spraugām izlauzīsies liesmas. Daudzās vietās karstums spiedās cauri pat biezajām zābaku zolēm, un vīriem vajadzēja skriet, lai neapdedzinātu kājas. Dūmi kļuva aizvien biezāki un kodīgāki. Visiem asaroja acis, visi klepoja un mocījās ar elpas trūkumu kā diloņslimnieki. Pēcpusdienā tika sagatavotas nolaišanai laivas. Tajās iekrāva atlikušos žāvētos banānus un navigācijas ierīces. Baidīdamies, ka klājs var uzsprāgt gaisā kuru katru brīdi, kapteinis aiznesa uz glābšanas laivu pat hronometru.

Nakti visa komanda aizvadīja nomācošās gaidas, un, kad sāka svīst gaismiņa, vīri ar iedubušām acīm un novārgušām sejām raudzījās cits citā, it kā brīnītos, ka šoneris vēl ir vesels un viņi dzīvi.

Skraidīdams no vienas vietas uz otru un dažbrīd pat smieklīgi palēkdamies, kas nebūt nepiestāveja parasti cienīgajam kapteinim, Devenports apskatīja klaju.

— Mums būs beigas pēc dažām stundām, ja ne pēc minūtēm, — viņš pavēstīja, atgriezies šonera pakaļgalā.

Novērotājs mastā iesaucās, ka ieraudzījis zemi. No klāja to neredzēja, un Makojs kāpa augšā, bet kapteinis izmantoja šo izdevību, lai atvieglotu sirdi ar lāstiem. Bet pēkšņi tie palika viņam uz mēles: ziemeļaustrumos kapteinis ieraudzīja uz ūdens tumšu svītriņu. Tā bija nevis brāzma, bet parastais vējš — tas pats pasāts, kas bija pazudis un tagad uzradies no jauna, atkāpies par astoņiem rum- biem no sava parastā virziena.

— Turieties pa vējam, kaptein, — teica Makojs, atgriezies šonera pakaļgalā. — Tas ir Fakaravas austrumu krasts, un mēs ieiesim lagūnā pilnā gaitā, ar sānvēju un visām uzvilktām burām.

Pēc stundas kokospalmas un zemie krasti bija redzami jau no klāja. Taču doma, ka «Pireneju» gals neizbēgami tuvojas, nospieda visus kā slogs. Kapteinis bija pavēlējis nolaist ūdenī trīs laivas un, lai tās turētos atsevišķi, iesēdināt katrā pa matrozim, šoneris gāja gar pašu krastu — līdz baltputotajam atolam bija labi ja divas kabeļtauvas.

— Esiet gatavs griezt iekšā, kaptein, — Makojs brīdināja.

Pēc brīža atols it kā pašķīrās, pavērdams šauru līcīti, aiz kura kā trīsdesmit jūdžu garš un desmit jūdžu plats spogulis pletās lagūna.

— Laiks, kaptein!

Pēdējo reizi pagriezās «Pireneju» rājas, un šoneris, paklausot stūrei, iepeldēja līcī. Bet šoneris nebija paguvis lāgā pagriezties un matroži nebija paguvuši nostiprināt šotes, kad visi paniskās bailēs piepeši metās uz pakaļgalu. Nekas nebija noticis, un tomēr viņi apgalvoja, ka kaut kam ir jānotiek. Kāpēc viņiem tā šķita, to viņi paši nezināja. Bet viņi zināja, ka tam jānotiek. Makojs grasījās skriet uz priekšu, lai no turienes vadītu šoneri, bet kapteinis sagrāba viņu aiz rokas un pagrieza atpakaļ.

— Palieciet tepat, — viņš sacīja. — Klājs vairs nav drošs. Kas noticis? — viņš uzkliedza. — Kāpēc mēs stāvam uz vietas?

Makojs pasmaidīja.

— Mēs ejam pret septiņu mezglu straumi, kaptein, — viņš paskaidroja. — Ar tādu ātrumu bēguma laikā ūdens atkāpjas no lagūnas.

Pēc nepilnām divām stundām šoneris bija pavirzījies uz priekšu labi ja par sava garuma tiesu, bet vējš kļuva spirgtāks, un «Pireneji» sāka kustēties raitāk.

— Sakāpt laivās! — pavēlēja kapteinis Devenports.

Viņš nebija paguvis izteikt šos vārdus līdz galam un

matroži tikko bija sarosījušies, lai izpildītu viņa pavēli, kad no vidusklāja izlauzās milzīgs uguns un dūmu stabs, apsvilinot daļu buru un takelāžas, kas iegāzās ūdenī. Pūta sānvējš, un tas glāba pakaļgalā sadrūzmējušos matrožus. Viņi kā prātu zaudējuši metās pie laivām, bet viņus apstādināja Makoja nesatricināmi rāmā balss.

— Esiet mierīgi, — viņš teica. — Viss ir kārtībā. Vispirms nolaidiet, lūdzu, zēnu!

Stūrmanis pārbīlī bija pametis savu posteni, un kapteinis pēdējā brīdī bija paguvis satvert spieķus, lai kuģis nenovirzītos no kursa un.neietriektos krastā.

— Gādājiet par laivām! — viņš uzsauca misteram Ko- nigam. — Vienu no tām turiet tieši pakaļgalā! Es ielēkšu tajā pēdējā brīdī.

Palīgs brīdi svārstījās, tad pārlēca pār treliņiem un nokāpa laivā.

— Pusrumbu pa labi, kaptein!

Kapteinis Devenports nodrebēja. Viņš bija domājis, ka ir uz šonera viens pats.

— Ir pusrumbu pa labi, — viņš atbildēja.

«Pireneju» vidusklājā bija versmojošs caurums, no kura

vēlās biezi dūmu mākoņi, kas uzmutuļoja augstu pār mastiem un pilnīgi aizsedza kuģa priekšgalu. Patvēries aiz bezanmasta, Makojs ar grūtībām vadīja šoneri pa šauro līcīti. Uguns pa klāju līda uz pakaļgalu, līdz baltais grot- masta buru tornis aizdegās un pazuda liesmu virmulī. Fokmasta buras gan nebija saskatāmas, bet viņi zināja, ka tās vēl dzen šoneri uz priekšu.

— Ka tikai nesadegtu visas buras, iekams neesam paguvuši ieiet lagūnā, — smagi nopūties, teica kapteinis.

— Pagūsim, — pārliecināts apgalvoja Makojs. — Laika ir pietiekami. Mums jāpagūst. Bet, tikuši iekšā, mēs pagriezīsim šoneri ar pakaļgalu pret vēju; tas izklīdinās dūmus un apturēs uguni.

Liesmu mēle nolaizīja bezanmastu, alkatīgi pasnaicījās pēc apakšējās buras un nozuda. Kaut kur no augšas kapteinim uz galvas uzkrita degošs troses gabals. Ātri, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, kapteinis notrauca to uz klāja.

— Kāds kurss, kaptein?

— Ziemeļrietumi.

— Turiet uz ziemeļrietumiem rietumu virzienā.

Kapteinis Devenports pagrieza stūri.

— Ziemeļrietumi, kaptein!

— Ir ziemeļrietumi!

— Bet tagad rietumi!

Soli pa solim iedams iekšā lagūnā, šoneris apmeta loku un nostājās ar pakaļgalu pret vēju; tikpat lēni un mierīgi kā cilvēks, kam lemts dzīvot vēl tūkstoš gadu, Makojs dziedošā balsī izrunāja komandas vārdus:

— Vēl vienu rumbu, kaptein!

— Ir vēl vienu rumbu!

Kapteinis Devenports mazliet pagrieza stūri, tad strauji mainīja virzienu un atkal pavisam nedaudz pagrieza stūri.

— Tā turēt!

— Ir tā turēt!

Kaut gan tagad vējš pūta no pakaļgala, karstums bija tik neizturams, ka kapteinis tikai greizi palūkojās uz kompasu, griezdams stūri pamīšus te ar vienu, te ar otru roku, bet ar brīvo paberzēdams vai aizsegdams vaigus, uz kuriem bija sākušas mesties čulgas. Makojam jau svila bārda, un kapteinim iesitās degunā tik stipra gruzduma smirde, ka viņš piepeši pagriezās un noraizējies paskatījās uz veco vīru. Lāgu lāgiem kapteinis pavisam palaida vaļā stūri, lai patrītu apdedzinātās rokas gar biksēm. Visas bezanmasta buras līdz pēdējai aizrāva liesmu virpulis, un viņiem abiem vajadzēja liekties līkumā un sargāt seju.

— Tagad, kaptein, — teica Makojs, pamezdams skatienu uz priekšā guļošo zemo krastu, — četrus rumbus pa labi un tā turēt.

Viņiem apkārt un virsū krita degoši tauvu gabali un buru skrandas. Kapteinim pie kājām gruzdēja darvaina trose; sarijies sīvos dūmus, kas cēlās no tās, viņš sāka neganti klepot, bet stūri no rokām neizlaida.

Šoneris skāra dibenu un, paslējis priekšgalu augstāk, līgani apstājās. No grūdiena kapteinim un Makojam uz galvas nobira degošu atlūzu krusa. Kuģis vēlreiz pagāja uz priekšu un atkal apstājās. Ar ķīli sadrupinājis trauslos koraļļus, tas vēlreiz pavirzījās uz priekšu un apstājās trešoreiz.

— Precīzāk pēc rumba, — teica Makojs. — Precīzāk? — viņš pēc brīža klusi jautāja.

— Šoneris vairs neklausa, — atbildēja kapteinis.

— Labi. Tas griežas apkārt. — Makojs palūkojās pār bortu. — Mīkstas, baltas smiltis. Labāku neko nevar vēlēties. Lieliska piestātne.

Līdzko šoneris bija pagriezis pakaļgalu pret vēju, tam pāri aizvēlās baismīgs dūmu un uguns vilnis. Apsvilinātais kapteinis izlaida no rokām stūri. Skrienot uz laivu, viņš paskatījās uz Makoju, kurš pagāja sāņus, lai palaistu viņu garām.

— Jūs pirmais! — kapteinis uzsauca, sagrābdams Makoju aiz pleca un gandrīz pārgrūzdams viņu pār treliņiem. Taču uguns bija bīstami tuvu, un kapteinis lēca tūlīt aiz Makoja; abi iekājās trosē un vienlaikus nošļūca laivā.

Negaidot nekādus rīkojumus, laivas priekšgalā stāvošais matrozis pārgrieza trosi. Jau paceltie airi iecirtās ūdenī, un laiva šāvās uz krastu.

— Lieliska piestātne, — raudzīdamies atpakaļ, murmināja Makojs.

— Jā, lieliska piestātne, bet bez jums mēs to nebūtu atraduši, — atbildēja kapteinis.

Trīs laivas ātri tuvojās baltajam, ar koraļļiem nosētajam krastam; drusku tālāk, kokospalmu birzītes malā, bija redzamas kādas sešas septiņas no zālēm taisītas būdiņas un pārdesmit izbijušos iedzimto, kas, acis ieplētuši, skatījās uz viņu salā piestājušo ugunspūķi.

Laivas atdūrās krastā, un viņi izkāpa baltajās smiltīs.

— Bet tagad, — teica Makojs, — man japadoma, ka tikt atpakaļ uz Pitkernu.