Mapuhi māja

Džeks Londons MAPUHI MĀJA

Lai arī «Aorai» izskatījās smagnēji neveikls, tas ātri slīdēja uz priekšu vieglajā vējā, un kapteinis to pievadīja tuvu rifam, pirms noenkurojās tur, kur izbeidzas lielās bangas. Hikueru koraļļu sala tikai mazliet pacēlās virs ūdens līmeņa, tā bija sabirzušu koraļļu smilšu aplis simt jardu diametrā, divdesmit jūdžu apkārtmērā un trīs četras pēdas virs paisuma augstākā līmeņa. Milzīgās, dzidrās lagūnas dibenā bija daudz gliemežvāku, un no šonera klāja pāri šaurajam koraļļu rifam varēja redzēt, kā strādā nirēji. Taču lagūnā nebija iespējams iekļūt pat preču šonerim. Labvēlīgā ceļavējā kuteriem izdevās iebraukt pa līkumaino un seklo šaurumu, bet šoneri palika ārpusē un iesūtīja tikai laiveles.

«Aorai» veikli nolaida laivu, kurā ielēca pusducis tumšādainu jūrnieku, apjozušies tikai ar sarkanu drānu ap gurniem. Tie ķērās pie airiem, bet laivas pakaļgalā pie stūres nostājās jauneklis baltās drēbēs, kādas tropu zemēs valkā eiropieši. Viņš tomēr nebija eiropietis. Gaišās ādas zeltainais iedegums up zelta dzirkstīgums acu zilajā mirdzumā liecināja par polinēziešu asiņu piejaukumu. Tas bija Rauls, Aleksandrs Rauls, bagātās Marijas Raulas jaunākais dēls. Viņa mātei piederēja vēl seši tādi preču šoneri kā «Aorai». Pie pašas ieejas lagūnā laiva tika pāri krācei un pār mutuļojošajiem paisuma viļņiem sasniedza lagūnas rāmo spoguli. Jaunais Rauls izlēca baltajās smiltīs un sasveicinājās ar slaidu iezemieti. Vīram bija vareni pleci un krūtis, bet labās rokas stumbenis, no kura vēl dažas collas rēgojās laukā laika gaitā izbalojis kauls, liecināja par satikšanos ar haizivi, kas bija laupījusi viņam iespēju nirt pēc pērlēm un padarījusi viņu par sīku intrigantu un pielīdēju.

— Vai zini, Alek? — bija viņa pirmie vārdi. — Mapuhi atradis pērli — un kādu pērli! Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Nopērc to! Viņam tā vēl ir. Un neaizmirsti, ka es tev to pirmais pateicu. Viņš ir muļķis, un tu to dabūsi lēti. Vai tev nav tabaka?

Rauls devās tieši uz būdiņu krastā zem pandana koka. Viņš strādāja pie savas mātes par aģentu, un viņa uzdevums bija apbraukāt visas Paumotu salas un uzpirkt žāvētus kokosriekstu kodolus, gliemežvākus un pērles.

Šai darbā Rauls bija vēl iesācējs, šis bija viņa otrais brauciens, un klusībā viņš raizējās par to, ka neprot novērtēt pērles. Bet, kad Mapuhi parādīja savu pērli, Raulam izdevās apvaldīt pārsteiguma izsaucienu un paturēt sejā bezrūpīgas lietpratības izteiksmi. Pērle viņu pārsteidza. Tā bija baloža olas lielumā, tai bija nevainojama forma, un tās baltums vizmaini atspoguļoja visas apkārtējās krāsas Tā bija kā dzīva. Rauls vēl nekad nebija tādu redzējis. Kad Mapuhi ļāva tai ieslīdēt viņa plaukstā, viņš bija pārsteigts par tās smagumu. Tas nozīmēja, ka tā ir lana pērle. Viņš aplūkoja to uzmanīgi caur palielināmo stiklu. Tai nebija nevienas plaisas, nedz arī kādas citas vainas. Tā bija tik dzidra, ka, likās, tūliņ izkusīs gaisa. Ēnā tā liegi mirdzēja, vizmodama kā maiga mēnesnīca. Tā bija tik caurspīdīga, ka, iemetis glāzē ar ūdeni, viņš tikai ar pūlēm varēja to saskatīt. Tā nogrima tik tieši un ātri, ka viņš tūliņ attiecīgi novērtēja tās svaru.

— Un ko tu gribi par šo pērli? — viņš, veikli tēlodams vienaldzību, vaicāja.

— Es gribu … — Mapuhi iesāka, un aiz viņa, kā ietvarā iekļaudamas viņa tumšo seju, divu sieviešu galvas un meitenes tumšā galviņa mādamas apstiprināja katru viņa vārdu. Viņas bija izstiepušas kaklus, tikko valdīja satraukumu, un acis viņām kāri mirdzēja. — Es gribu māju, — Mapuhi turpināja. — Tai jābūt ar cinkota skārda jumtu un astoņstūrainu pulksteni ar bumbām pie sienas. Tai jābūt sešas asis garai un ar verandu visapkārt. Mājas vidū jābūt lielai istabai un tajā apaļam galdam, bet pie sienas — pulkstenim ar bumbām. Un jābūt — četrām guļamistabām, pa divi katrā pusē lielajai istabai, un katrā guļamistabā jābūt dzelzs gultai, diviem krēsliem un mazgājamam galdam. Bet mājas otrā pusē jābūt virtuvei, labai virtuvei ar katliem, pannām un plīti. Un šī māja tev jāuzceļ manā salā — Fakaravā.

— Vai tas ir viss? — Rauls neticēdams prasīja.

— Un lai būtu šujmašīna, — ierunājās Mapuhi sieva Tefara.

— Neaizmirstiet sienas pulksteni ar bumbām, — piebilda Nauri, Mapuhi māte.

— Jā, tas ir viss, — Mapuhi noteica.

Jaunais Rauls iesmējās. Viņš smējās ilgi un sirsnīgi Taču smiedamies viņš galvā rēķināja aritmētisku uzdevumu Viņam nekad nebija nācies celt māju un par tās celšanu bija visneskaidrākie priekšstati. Vēl arvien smiedamies, viņš aprēķināja, cik izmaksātu brauciens uz Tahiti pēc materiāliem, paši materiāli, atpakaļceļš uz Fakaravu, materiālu izkraušana un būvdarbi. Rēķinot apaļos skaitļos, vajadzētu četri tūkstoši franču dolāru, citiem vārdiem — divdesmittūkstoš franku. Tas nebija iespējams. Kā viņš varēja zināt šādas pērles vērtību? Divdesmittūkstoš franku bija liela nauda un pie tam — viņa mātes nauda.

— Mapuhi, — viņš sacīja, — tu esi liels muļķis. Nosaki samaksu naudā.

Bet Mapuhi pakratīja galvu; un trīs galvas viņa aizmugurē pakratījās līdzi.

— Es gribu māju, — viņš atbildēja. — Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt.

— Jā, jā, — Rauls viņu pārtrauca. — Par maju es visu saprotu, bet no tā nekas neiznāks. Es tev došu tūkstoš Čīles dolāru.

Četras galvas vienprātīgi pakratījās, tā izteikdamas klusu noraidījumu.

— Un kredītu par simt Cīles dolāriem.

— Es gribu māju, — Mapuhi atsāka.

— Kāds labums tev būs no mājas? — Rauls jautāja. — Pirmais orkāns aizslaucīs to jūrā. Tev vajadzētu to zināt. Kapteinis Rafi teica, ka arī tagad varot gaidīt orkānu.

— Tikai ne uz Fakaravas, — Mapuhi atbildēja. — Tur ir daudz augstāks krasts. Uz šīs salas, protams. Ikviens orkāns var noslaucīt Hikueru. Es gribu māju uz Fakaravas. Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt…

Un Rauls vēlreiz noklausījās stāstu par māju. Vairākas stundas no vietas viņš pūlējās izdzīt Mapuhi no galvas šo iedomu, bet Mapuhi māte un sieva, un Ngakura, Mapuhi meita, atbalstīja viņa prasību. Jau divdesmito reizi klausīdamies kārotās mājas sīku aprakstu, Rauls pa vaļējām durvīm ieraudzīja, ka krastā piestāj otra no viņa šonera atsūtīta laiva. Airētāji neizlaida airus no rokām, gatavi tūliņ doties atpakaļ. «Aorai» kapteiņa palīgs izlēca krastā, pārmijā dažus vārdus ar vienroci iedzimto un tad steidzīgi nāca šurp. Piepeši satumsa, jo negaisa mākonis aizklāja sauli. Rauls redzēja, kā pāri lagūnai tuvojas draudīga vētras līnija.

— Kapteinis Rafi saka, mums jāvācas no šejienes projām, pie velna, — palīgs neapsveicinājies iesaucās. — Ja te ir kāds gliemežvāks, mēs varam riskēt un atgriezties pēc tā arī vēlāk, viņš saka. Barometrs nokrities līdz divdesmit deviņi septiņdesmit.

Vēja brāzma sašūpoja pandana koku viņiem virs galvas un aiztraucās tālāk caur kokosa palmām, notriekdama vairākus gatavus riekstus, kas nokrita ar smagu dunoņu. Tad sāka līt — vispirms tālumā, bet, vētras spara nests, lietus mākonis tuvojās, un lagūnas ūdens sāka kūpēt viļņu vagās. Kad pirmās lāses skarbi nokrita uz lapam, Rauls pielēca kājās.

Tūkstoš Cīles dolāru skaidrā, Mapuhi, — viņš sacīja. Un kredīts par divsimt Cīles dolāriem.

Es gribu māju… — Mapuhi atsāka savu.

— Mapuhi! — Rauls auroja, lai viņu sadzirdētu. — Tu esi muļķis!

Viņš izskrēja no būdas un cieši blakus kapteiņa palīgam, saliecies pret vēju, devās uz krastmalu pie laivas. Laiva nebija redzama. Tropiskā lietus gāze to aizsedza kā ar sienu, viņi saskatīja sev zem kājām tikai gabaliņu krasta un niknus lagūnas vilnīšus, kas kampa un grauza smiltis. Šais plūdos viņiem līdzās iznira kāda cilvēka stāvs. Tas bija vienrocis Huru-Huru.

— Vai dabūji pērli? — viņš kauca Raulam ausī.

— Mapuhi ir muļķis! — Rauls kliedza par atbildi, un nakamaja brīdī viņus jau izšķīra lietus straumes.

Pec pusstundas Huru-Huru, vērodams no rifa jūrmalas krastu, redzeja, ka «Aorai» uzņem abas laivas un pagriežas pret selgu. Bet turpat netālu, it kā atnests uz vētras spār- iem, noenkurojas cits šoneris un nolaida ūdenī laivu. Viņš to pazina. Tā bija «Orohena», kas piedereja metisam To- rikj, tirgotājam, kurš pats apbraukāja salas un droši vien pašlaik stavēja laivā pie stūres. Huru-Huru noirgojās. Viņš zinaja,_ka Mapuhi ir Toriki parādā par pagājušā gada pirktajām mantām.

Vētra bija pārgājusi. Tveicēja saule, un lagūna atkal laistījas gluda kā spogulis. Bet gaiss bija lipīgs kā līme, spieda krūtis, un to bija grūti elpot.

— Vai zini jaunumu, Toriki? — Huru-Huru jautāja.

— Mapuhi atradis pērli. Tāda pērle vēl nekad nav atrasta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Pie tam viņš ir tev parādā. Neaizmirsti, ka es tev pateicu pirmais. Vai tev ir tabaka?

Un Toriki devās uz Mapuhi salmu būdu. Viņš bija valdonīgs, bet ne visai gudrs cilvēks. Viņš mierīgi paskatījās uz brīnišķīgo pērli, paskatījās tikai mirkli un mierīgi iebāza to sev kabatā.

— Tev laimējies, — viņš sacīja. — Tā ir skaista pērle. Es tev došu preces uz kredīta.

— Es gribu māju … — Mapuhi apmulsis sastomījas.

— Tai jābūt sešas asis …

<— Ej pie velna ar savām sešām asīm, — tirgotājs viņu pārtrauca. — Tu gribi samaksāt savu parādu, vai ne? Tu man biji parādā tūkstoš divi simti Cīles dolāru. Jauki. Tagad tu man vairs nekā neesi parādā. Mēs esam norēķinājušies. Bez tam es tev vēl došu preces uz kredīta par divi simti dolāriem. Ja es Tahiti šo pērli labi pārdošu, tad atļaušu tev vēl simt dolāru kredīta, kopā tas būs trīs simti. Bet ievēro, tikai tad, ja labi pārdošu pērli. Varbūt man būs jācieš zaudējumi.

Mapuhi sarūgtināts sakrustoja rokas un apsēdās ar noliektu galvu. Viņam nolaupīja pērli. Mājas viņam nebūs, viņš būs samaksājis tikai parādu. Par pērli viņš neko nedabūs.

— Tu esi muļķis, — sacīja Tefara.

— Tu esi muļķis, — atkārtoja viņa māte Nauri. — Kāpēc tu atdevi viņam pērli?

— Ko man bija darīt? — Mapuhi iebilda. — Es viņam biju parādā. Viņš zināja, ka esmu atradis pērli. Tu pati dzirdēji, ka viņš prasīja, lai to parāda. Es viņam nekā neteicu. Viņš pats zināja. Kāds cits viņam bija pastāstījis. Un es biju viņam parādā.

— Mapuhi ir muļķis, — iesaucās arī Ngakura. Viņai bija divpadsmit gadu, un viņa vēl nebija pieņēmusies prātā. Lai atvieglotu sirdi, Mapuhi viņai tā iebelza, ka meitene apvēlās, bet Tefara un Nauri sāka raudāt un apbēra Mapuhi pārmetumiem, kā jau sievietes to mēdz darīt.

Krastā stāvēdams, Huru-Huru ieraudzīja, ka trešais viņam pazīstamais šoneris noenkurojas pie ieejas lagūnā un nolaiž laivu. Tā bija «Hira» un ne velti tā saucās, jo piederēja Vācijas ebrejam Levi, visievērojamākajam pērļu uzpircējam, bet Hira, kā zināms, ir tahitiešu dievs, zvejnieku un zagļu aizstāvis.

— Vai zini visjaunāko? — Huru-Huru vaicāja, kad tuklais un smagnējais Levi bija izkāpis krastā. — Mapuhi atradis pērli. Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Viņš to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem — es laukā noklausījos viņu sarunu. Un Toriki arī ir muļķis. Tu vari lēti nopirkt no viņa pērli. Neaizmirsti, ka es tev to pateicu pirmais. Vai tev nav tabaka?

— Kur ir Toriki?

— Kapteiņa Linča mājā dzer absintu. Viņš tur ir jau veselu stundu.

Un, kamēr Levi un Toriki dzēra absintu un kaulējās par pērli, Huru-Huru klausījās un dzirdēja, ka viņi vienojas par neticami lielu summu — divdesmit pieciem tūkstošiem franku.

Sai bridi kā «Orohena», tā «Hira», piebraukušas pavisam tuvu krastam, sāka šaut un strauji signalizēt. Kad kapteinis Linčs ar abiem viesiem izgāja laukā, viņi paguva vēl ieraudzīt, ka abi šoneri steigšus apgriežas un dodas projām, nolaizdamr grotes un klīveri un vētras brāzmā zemu nošķiebdamies pār putās balto ūdeni. Tad tie pazuda lietus gāzē.

— Gan jau atgriezīsies, kad vētra būs pāri, — Toriki sacīja. — Mums vajadzētu tikt projām no šejienes.

— Barometrs būs nokrities vēl zemāk, — kapteinis Linčs piebilda.

Viņš bija sirms un bārdains, jau par vecu, lai brauktu jura, turklāt slimoja ar astmu, tāpēc bija nospriedis, ka viņš var dzīvot tikai Hikuerā. Nu viņš iegāja mājā paskatīties uz barometru.

— Ak dievs! — _ pārējie dzirdēja viņu iesaucamies un, iekšā ieskrējuši, pārsteigti redzēja, ka skala rāda jau divdesmit deviņi divdesmit.

Viņi atkal iznāca laukā, lai satraukti vērotu jūru un debesis. Vētras brāzma bija pārskrējusi, bet debesis joprojām nomākušās. Abi šoneri un vēl kāds trešais pilnās burās traucās atpakaļ uz rifu. Kad vējš pieklusa, tiem mazliet nolaida buras, bet pēc minūtēm piecām šoneriem uzpūta pēkšņa brāzma no pretējās puses. Krastā stāvētāji redzēja, ka priekšējās fokburas steigšus lika palaistas va|īgāk un tad nolaistas pavisam. Vētras balss bija skaļa, dobja un draudoša, un ūdens strauji cēlās. Spožs zibens apžilbināja acis un pāršķēla tumšās debesis, un tam sekoja bargi pērkona dārdi.

Toriki un Levi metās skriet uz laivām, pie kam Levi tuntuļoja kā pārbiedēts behemots. Kad abas viņu laivas atstāja lagūnu, pretim traucās laiva no «Aorai». Pie stūres, uzmudinādams airētājus, stāvēja Rauls. Nevarēdams aizmirst pērli, viņš atgriezās, lai pieņemtu Mapuhi noteikumus par māju.

Viņš izlēca krastā tādā negaisa uzbrāzmojumā, ka saskrējās ar Huru-Huru, iekams bija viņu ieraudzījis.

— Par vēlu, — Huru-Huru gaudoja. — Mapuhi to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, un Toriki pārdeva to Levi par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Bet Levi to pārdos Francijā par simttūkstoš frankiem. Vai tev ir tabaka?

Rauls atviegloti nopūtās. Viss viņa satraukums pārgāja. Par pērli vairs nevajadzēja raizēties, kaut arī viņam nebija izdevies to iegūt. Taču viņš neticēja Huru- Huru. Iespējams, ka Mapuhi bija to pārdevis par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, bet neticami, ka Levi, pazīdams pērles, būtu samaksājis par to divdesmit pieci tūkstoši franku. Rauls nolēma iztaujāt kapteini Linču, bet, sasniedzis vecā jūrnieka māju, atrada viņu, stāvot pilnīgā neziņā pie barometra.

— Cik, pēc tavām dpmām, rāda? — kapteinis Linčs uztraukts prasīja, noslaucīdams brilles un atkal palūkodamies barometrā.

— Divdesmit deviņi un desmit, — Rauls atbildēja. — Es vēl nekad neesmu redzējis, ka tas būtu nokrities tik zemu.

— Domāju gan, ka ne! — kaptenis iespurdzās. — Es jau piecdesmit gadu, kopš zēna dienām, esmu braukājis pa jūrām un nekad to neesmu redzējis tā nokrītamies. Vai dzirdi?

Kādu brīdi viņi ieklausījās, kā viļņi krāc un tricina māju, tad izgāja laukā. Vētra bija aprimusi. Viņi redzēja «Aorai» apmēram jūdzi no krasta. To mētāja un svaidīja milzīgi viļņi, kas cits pēc cita brāzās no ziemeļaustrumiem un nikni atsitās pret koraļļu rifu. Kāds no Raula airētājiem rādīja uz ieeju līcī un kratīja galvu. Palūkojies uz to pusi, Rauls ieraudzīja baltu putu un viļņu jūkli.

— Es labāk pārnakšņošu pie jums, kaptein, — viņš sacīja, tad lika airētājam izvilkt laivu krastā un sameklēt pajumti sev un saviem biedriem.

— Tieši divdesmit deviņi, — kapteinis Linčs ziņoja, jo bija iegājis vēlreiz paskatīties barometrā un iznesis laukā krēslu.

Viņš apsēdās un sāka raudzīties uz jūru. Starp mākoņiem parādījās saule, gaiss kļuva smacīgāks, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas. Jūras viļņošanās pastiprinājās.

— No kā gan rodas tādi viļņi, — Rauls pukojās. — Vēja nav, bet paskatieties tikai, paskatieties uz to vilni!

Vairāku jūdžu garais vilnis nesa desmitiem tūkstošu tonnu ūdens, un tā grūdiens kā zemestrīce satricināja trauslo rifu. Kapteinis Linčs apstulba.

— Ak kungs! — viņš iesaucās, pa pusei paceldamies un atkal atslīgdams atpakaļ krēslā.

— Bet vēja nav! — Rauls atkārtoja. — Ja būtu vējš, es vēl varētu saprast.

— Neraizējies, gan tu drīz dabūsi arī vēju, — kapteinis drūmi atbildēja.

Nu viņi abi sēdēja klusēdami. Ādu viņiem norasoja neskaitāmas sīkas sviedru lāsītes, tās saplūda lielākās pilēs, kas savukārt straumēm tecēja lejup. Trūka gaisa, vecais vīrs smagi elsa. Liels vilnis uzbrāzās krastā, apskaloja kokosa palmu stumbrus un noplaka gandrīz turpat pie viņu kājām.

— Tas pārsniedz visaugstāko līmeni, — kapteinis Linčs sacīja, — un es te dzīvoju vienpadsmit gadu. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Tieši trīs.

Viņiem garām izmisuši pagāja kāds vīrietis un sieviete, vesela suņu bara un bērnu pavadīti. Pagājuši garām mājai, viņi apstājās un, labu brīdi vilcinājušies, apsēdās smiltīs. Pēc dažām minūtēm no otras puses parādījās cita ģimene, vīrieši un sievietes bija apkrāvušies ar visādām mantām. Drīz vien ap kapteiņa mītni bija sapulcējušies vairāki simti visdažādākā vecuma vīriešu un sieviešu. Kapteinis uzrunāja kādu sievieti ar zīdaini uz rokām un dabūja zināt, ka viņas māju vilnis tikko ieskalojis lagūnā.

Šī bija salas visaugstākā vieta, bet pa labi un kreisi milzīgi viļņi jau triecās pāri šaurajam koraļļu rifam un lauzās iekšā lagūnā. Rifs ap lagūnu bija divdesmit jūdžu garš, un nevienā vietā tas nebija platāks par piecdesmit asīm. Pērļu meklēšana pašlaik gāja pilnā sparā, un te bija sapulcējušies iezemieši no visām apkārtējām salām, pat no Tahiti.

— Patlaban šeit ir vairāk nekā tūkstoš vīriešu, sieviešu un bērnu, — kaptenis Linčs sacīja. — Redzēsim, cik vēl būs palicis līdz rītam.

— Bet es gribētu zināt, kāpēc nav vēja, — Rauls neatlaidās.

— Neraizējies, draugs, neraizējies, gan drīz būs raižu diezgan!

Kapteinim Linčām vēl runājot, milzīgs vilnis pārlējās pāri rifam. Jūras ūdens jau triju collu augstumā mutuļoja ap viņu krēsliem. Daudzas sievietes bailēs sāka klusu gaudot. Bērni sažņaugtām rokām raudzījās uz milzīgajiem viļņiem un žēli raudāja. Cāļi un kaķi izmisīgi kūlās pa ūdeni, līdz beidzot it kā sarunājuši meklēja patvērumu uz kapteiņa mājas jumta. Kāds iezemietis ar veselu grozu jaunpiedzimušu kucēnu uzrāpās kokosa palmā un piestiprināja grozu divdesmit pēdu augstumā. Sunēnu māte smilkstēdama un kaukdama lēkāja ūdenī ap koku.

Bet saule spīdēja tikpat spoži, un vēl arvien nebija ne vēja pūsmas. Viņi sēdēja, raudzīdamies uz viļņiem un «Aorai» nejēdzīgo šūpošanos. Kapteinis Linčs vairs nespēja noskatīties uz milzīgajiem viļņu kalniem, kas gāzās pāri rifam. Viņš aizklāja seju rokām un iegāja mājā.

— Divdesmit astoņi sešdesmit, — atgriezies viņš mierīgi sacīja.

Rokā viņam bija virves ritulis. Viņš sagrieza to divu asu garos gabalos, vienu iedeva Raulam, otru paturēja sev, bet pārējos izdalīja sievietēm, ieteikdams viņām izraudzīties koku un rāpties augšā.

No ziemeļaustrumiem sāka pūst viegls vējiņš, un, sajuzdams tā vēsmu uz vaiga, Rauls kļuva mundrāks. Viņš redzēja «Aorai» sakārtojam buras un atstājam piekrasti un nožēloja, ka nebija uz tā klāja. Šoneris izbēgs no nelaimes, bet sala … Rifam pārbrāzās vilnis, gandrīz notriekdams viņu gar zemi, un viņš noskatīja sev koku. Tad viņš atcerējās barometru un iesteidzās mājā, durvīs sa- skriedamies ar kapteini Linču.

— Divdesmit astoņi divdesmit, — vecais jūrnieks teica. — Drīz te būs gatavā elle… Kas tad tas?

Gaiss šķita pilns trauksmainas kustības. Māja šūpojās un vibrēja, un viņi izdzirda varenu grāvienu. Logiem nodrebēja rūtis. Divas saplīsa. Istabā ietriecās tāda vēja brāzma, ka viņi tikko noturējās kājās. Pretējās durvis tā aizcirtās, ka pat slēdzene sašķīda. Baltā durvju roktura šķembas izbārstījās pa grīdu. Istabas sienas izpletās kā gaisa balons, kad to strauji piepūš. Tad viņi izdzirda jaunu skaņu, kas atgādināja ložmetēja šāvienus, — viļņa galotne atsitās pret mājas sienu. Kapteinis Linčs paskatījās pulkstenī. Tas rādīja četri. Viņš uzvilka biezus, zilus vilnas_ svārkus, noņēma barometru no sienas un iebāza dziļajā kabatā. Jauns vilnis ar dobju grūdienu atsitās pret māju, un vieglā celtne sašķiebās, noslīdēdama no pamatiem, un nosēdās, sasvērdamās ar sāniem par desmit grādiem.

Rauls pirmais izkļuva laukā. Vējš satvēra viņu un vēla projām. Viņš ievēroja, ka tagad pūš no austrumiem, Ar milzīgām pūlēm viņš pieplaka pie smiltīm. Kapteinis Linčs, ko vējš nesa kā salmu kūli, uzkrita viņam virsū. Divi «Aorai» jūrnieki nolēca no kokospalmas un steidzās viņiem palīga. Cīnoties pret vēju, tie liecās visneticamākajos līkumos un ik uz soļa ķērās ar rokām pie zemes.

Vecais virs bija tik stīvs, ka nevarēja uzrāpties kokā, tāpēc jūrnieki, sasējuši kopā vairākus īsus virves gabalus, pamazām uzvilka viņu augšā, līdz varēja piesiet galotnē, piecdesmit pēdu virs zemes. Rauls apmeta savu virvi ap kādas citas palmas stumbru un paskatījās apkārt. Vējš iedvesa šausmas. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējams tāds vējš. Vilnis pārvēlās pāri rifam, samērcēja viņu līdz ceļiem un iegāzās lagūnā. Saule bija nozudusi, iestājās svina pelēks mijkrēslis. Sānos viņam iesitās dažas lietus lāses. Tās bija tik skaudras kā skrotis. Sāļas putas iešļācās sejā. Vaigi dega, it kā būtu iepļau- kāti, un sāpošajās acīs neviļus sariesās asaras. Vairāki simti iezemiešu bija uzrāpušies kokos, un citā reizē Rauls būtu pasmējies par ļaužu ķekariem, kas šūpojās galotnēs. Bet Rauls pats bija dzimis Tahiti. Viņš saliecās, aptvēra abām rokām stumbru, iespieda pazoles koka mizā un saka kāpt pa stumbru uz augšu. Palmas galotnē viņš atrada divas sievietes, divus bērnus un vīrieti. Maza meitenīte, cieši apķērusi, turēja rokās kaķi.

No savas virsotnes viņš pamāja ar roku kapteinim Linčām, un drošsirdīgais sirmgalvis pamāja viņam pretī. Raulu pārsteidza debesis. Tās bija noslīgušas daudz zemāk — patiesībā šķita karājamies tepat virs galvas, bet no svina pelēkām bija kļuvušas melnas. Daudzi vēl sēdēja pulciņos zemē un turējās pie koku stumbriem. Vairākos šādos pulciņos cilvēki lūdza dievu, un vienā sludināja misionārs mormonis. Rauls izdzirda savādu skaņu, ritmisku un vieglu, it kā tālumā čirkstinātu circenis; tas ilga tikai mirkli, bet šajā mirklī viņš paguva neskaidri iztēloties paradīzi un debesu mūziku. Apskatījies viņš ieraudzīja lejā pie kāda koka stumbra lielu ļaužu pulku, kas turējās pie virvēm un cits pie cita. Pēc sejām un vienādajām lūpu kustībām viņš saprata, ka tiek dziedāti korāļi, skaņas nebija saklausāmas.

Vējš vēl arvien pieņēmās spēkā. Rauls nevarēja aprēķināt tā stiprumu, tas jau sen pārsniedza visus viņa priekšstatus par vēja stiprumu, tomēr viņš zināja, ka tas joprojām pieņemas spēkā. Netālu izrāva ar visām saknēm koku, cilvēki, kas pie tā turējās, tika notriekti zemē. Vilnis pārbrāzās pāri šaurajai zemes strēmelei, un cilvēki pazuda. Viss norisinājās ātri. Uz lagūnas balti saputotā ūdens Rauls ieraudzīja izdalāmies melnu galvu un brūnu plecu. Nākamajā mirklī arī tie bija pazuduši. Pārējie koki liecas, lūza un sakrita cits pār citu kā sērkociņi. Raulu pārsteidza vēja spēks. Palma, kurā viņš pats atradās,_ draudoši šūpojās, viena sieviete vaimanāja, cieši apskāvusi meiteni, kas savukārt neizlaida no rokām kaķi.

Vīrietis, kas turēja otru bērnu, pieskārās Raula plecam un pamāja. Rauls paskatījās un ieraudzīja, ka apmēram simt pēdu no viņu koka, šūpodamās kā piedzērusi, aizpeld garām mormoņu baznīca. Tā bija norauta no pamatiem, un tagad vējš un'viļņi to vēla un dzina uz lagūnu. Briesmīgi spēcīgs vilnis satvēra to, sašķieba un trieca pret kokosa palmu puduri. Ļaužu ķekari bira no tām kā nobrieduši rieksti. Vilnis noplakdams atstāja viņus guļam zemē, daži palika nekustīgi, citi locījās un raustījās. Raulam viņi kaut kā atgādināja skudras. Viņš neizbijās. Viņš vairs nejuta baiļu. Gluži lietišķi viņš vēroja, kā nākamais vilnis aizskalo projām visas cilvēku paliekas. Trešais vilnis, milzīgāks par visiem iepriekšējiem, iegrūda lagūnā baznīcu, kur tā, līdz pusei iegrimusi, aizpeldēja pa vējam tumsā, stipri atgādinādama Noasa šķirstu.

Rauls apskatījās pēc kapteiņa Linča mājas un bija pārsteigts, ka tās vairs nav. Viss tiešām norisinājās ļoti ātri. Viņš ievēroja, ka vairāki cilvēki nolaidušies zemē no tiem kokiem, kas vēl bija palikuši neskarti. Vējš atkal bija pastiprinājies. Par to liecināja viņa paša palma. Tā vairs nešūpojās un nelocījās šurp un turp. Tagad tā stāvēja gandrīz nekustēdamās, vējā zemu noliekusies, un tikai drebēja. Bet no šās dreboņas kaklā kāpa nelabums. Tā atgādināja kamertoņa vai Havajas ģitāras stīgu vibrāciju. Visļaunākais bija tas, ka palma vibrēja neparasti ātri. Pat tad, ja tā netiktu izrauta ar visām saknēm, bija skaidrs, ka tādu spiedienu tā ilgi vairs neizturēs un lūzīs.

Rau! Viena jau nolūzusi. Viņš neredzēja, kā tas notika, bet tur, lūk, stāvēja vidū pārlūzuša koka stumbenis. Grūti aptvert, kas īsti bijis, ja nav redzējis pats savām acīm. Lūstošo koku krakšķi un cilvēku izmisuma kliedzieni izgaisa vētras varenajos krācienos. Kad tas notika, Rauls skatījās turp, kur atradās kapteinis Linčs. Viņš redzēja, ka palma bez trokšņa pāršķeļas vidū pušu. Tās galotne ar trim «Aorai» jūrniekiem un veco kapteini aizslīdēja pār lagūnu. Tā nenokrita, bet lidoja pa gaisu kā salmiņš. Viņš vēroju, ka la aizlido apmēram simt soļu un tad iegrimst ūdeni. Vērīgi skatoties, Raulam likās, ka kapteinis Linčs atvadoties vel pamāj viņam ar roku.

Rauls vairs negaidīja. Viņš paraustīja iezemieti aiz pleca un ar zīmēm rādīja, ka jālaižas lejā. Vīrietis gribēja to darīt, bet sievietes no bailēm bija kā pārakmeņojušas, un viņš nolēma palikt ar tām kopā. Rauls apmeta savu virvi ap palmu un laidās lejup. Sāļa ūdens šalts viņu apšļaca no_ galvas līdz kājām. Viņš aizturēja elpu un izmisis turējās pie virves. Vilnis noplaka, un, piespiedies pie koka, Rauls atvilka elpu. Pēc tam viņš sasēja virvi ciešāk, un tad viņam pārvēlās pāri jauns vilnis. Viena sieviete nolaidās lejā un pievienojās viņam, bet iezemietis un otra sieviete ar abiem bērniem un kaķi palika augšā.

Rauls jau no augšas bija novērojis, ka cilvēku pūlīši, kas turējās pie koku stumbriem, palika aizvien mazāki. Nu viņš redzēja, kā tas notika viņa tuvumā. Raulam pašam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētos, bet sieviete viņam blakus kļuva arvien vārgāka. Pēc katra viļņa viņš vispirms bija pārsteigts par to, ka nebija vēl aizskalots, un pēc tam par to, ka nebija aizskalota arī sieviete. Beidzot viņš bija palicis viens. Rauls pacēla galvu. Arī palmas galotne bija nozudusi. Vidū nošķelts, drebēja nobrāztais stumbrs. Rauls bija glābts. Palma turējās ar saknēm, bet vējš tai vairs nebija bīstams. Rauls sāka rāpties uz augšu. Viņš bija tik nespēcīgs, ka kustējās ļoti lēni, un vilnis pēc viļņa apskaloja viņu, līdz viņš paceļas augstāk par tiem. Tad viņš piesēja sevi pie stumbra un sagatavojās vīrišķīgi sagaidīt nakti un visu to nezināmo, kas vēl varēja draudēt.

Tumsā viņš jutās ļoti vientuļi. Reizēm viņam likās, ka pienācis pasaules gals un viņš vienīgais vēl palicis dzīvs. Bet vējš tikai pieauga. Tas pieauga ar katru stundu. Kad pulkstenis pēc Raula aprēķina varēja būt vienpadsmit, vējš bija sasniedzis neiedomājamu spēku. Tas bija kaut kas briesmīgs un mežonīgs, kaucošs zvērs, siena, kura gāžas pāri visam un noslauka savā priekšā visu un kurai nav gala. Raulam šķita, ka viņš ir kļuvis viegls un ēterisks, ka viņš pats kustas un ka viņu neaptveramā ātrumā nes caur kādu bezgalīgu, blīvu masu. Vējš vairs nebija gaisa kustība. Tas bija materializējies kā ūdens vai dzīvsudrabs. Raulam bija tāda sajūta, ka viņš varētu izstiept roku un izraut no tā kādu gabalu tāpat kā no nokauta vērša, ka viņš varētu ieķerties tajā un piespiesties kā pie klints.

Vējš viņu smacēja. Viņš nevarēja pagriezt seju pret to un elpot, jo tas brāzās viņam mutē un nāsīs, izplezdams viņa plaušas kā pūšļus. Tādos brīžos Raulam likās, ka viņa ķermenis blīvi piebāzts ar zemi. Viņš varēja paelpot, tikai piespiedis lūpas pie koka stumbra. Vēja nebeidzamie grūdieni atņēma viņam pēdējos spēkus. Ķermenis un domas pagura. Viņš vairs neko nevēroja, neko neprātoja un bija pa pusei bez samaņas. Viņa apziņā bija tikai viena doma: «Tas ir orkāns.» Šī doma arvien atgriezās, šad tad uzliesmodama kā vāja uguntiņa. «Tas ir orkāns.» Un viņš atkal iegrima nemaņā.

Orkāns visniknāk plosījās no vienpadsmitiem naktī līdz trijiem rītā, un taisni ap vienpadsmitiem pārlūza tas koks, kurā glābās Mapuhi ar savu ģimeni. Mapuhi iznira virs lagūnas, neizlaizdams no rokām savu meitu Ngakuru. Tikai Dienvidjūras salu iemītnieks varēja palikt dzīvs tādā virpulī. Pandana koks, pie kura viņš bija sevi piesējis, kulstījās putās un bangās; tikai turoties pie tā un gaidot un atkal ātri parāpjoties uz augšu, viņam izdevās savu un Ngakuras galvu izsliet virs ūdens, lai ievilktu elpu. Bet gaiss bija sajaukts ar ūdeni, lidojošām putām un blīvu lietu, kas gāzās gandrīz horizontāli.

Līdz lagūnas viņam krastam bija desmit jūdžu. Koku stumbri, baļķi, kuteru un māju paliekas, kas te griezās trakā virpulī, nonāvēja deviņus no katriem desmit nelaimīgajiem, kuri nenoslīka. Pusdzīvi, izmocīti tie iekļuva šās velnišķīgās stihijas dzirnavās un tika samalti putrā. Bet Mapuhi laimējās. Liktenis gribēja, lai viņš iekļūtu izglābušos skaitā. Līdz asinīm sadauzīts, viņš tika izmests smiltīs. Ngakurai bija lauzta kreisā roka, labās rokas pirksti bija samalti, vaigā un pierē bija līdz kaulam dziļa brūce. Mapuhi apķērās apkārt kādam kokam, kas te vēl stāvēja, un, turēdams meiteni un vaidēdams, tvēra pēc elpas, bet lagūnas viļņi apskaloja viņus līdz ceļiem un reizēm līdz viduklim.

Ap trijiem rītā orkāns sāka norimt. Ap pieciem pūta vairs tikai spēcīgs vējš, bet sešos laiks kļuva pavisam rams un spīdēja saule. Jūra nomierinājās. Lagūnas malā, kur viļņošanās vēl nebija norimusi, Mapuhi ieraudzīja to sadragātos ķermeņus, kam nebija izdevies sasniegt cietzemi. Starp tiem droši vien bija arī Tefara un Nauri. Viņš saka iet gar krastu, aplūkodams līķus, un atrada savu sievu, kas gulēja pa pusei ūdenī. Viņš apsēdās un raudāja, izdodams skarbas, dzīvnieciskas skaņas, — tā mežoņi izpauž savas bēdas. Sieviete neveikli sakustējās un ievaidējās. Mapuhi apraudzīja viņu tuvāk. Viņa bija dzīva un nebija pat ievainota. Tefara bija tikai aizmigusi. Arī viņa bija to nedaudzo laimīgo skaitā, kuri izglābās.

No tūkstoš divi simti cilvēkiem, kas iepriekšējā vakarā bija salā, dzīvi bija palikuši tikai trīs simti. Mormoņu misionārs un žandarms tos reģistrēja. Lagūna bija pilna līķiem. Neredzēja vairs nevienas mājas, nedz būdiņas. Visā salā nebija palicis ne akmens uz akmens. Noturējusies bija tikai reti kāda kokosa palma, bet palikušās bija aplauzītas, un tām bija notriekti visi rieksti. Nebija dzeramā ūdens. Seklajās akās, kur uzkrājas lietus ūdens, bija nosēdusies sāls. No lagūnas izzvejoja dažus izmirkušus miltu maisus. Izglābušies izgrieza nokritušo kokosriekstu kodolus un ēda tos. Vietām viņi salīda mazās bedrītēs, kuras izraka smiltīs un pārklāja ar skārda jumtu atliekām. Misionārs pagatavoja primitīvu destilatoru, bet viņš nespēja izdesti- lēt ūdeni trīs simti cilvēkiem. Otrās dienas vakarā Rauls, peldēdamies lagūnā, ievēroja, ka nejūt vairs tik negantas slāpes. Viņš pavēstīja to pārējiem, un drīz vien trīs simti vīriešu, sieviešu un bērnu stāvēja līdz kaklam ūdenī un centās kaut tādējādi remdināt savas slāpes. Līķi peldēja viņiem garām, un viņi klupa pret tiem, kas gulēja lagūnas dibenā. Trešajā dienā ļaudis apraka visus mirušos un sāka gaidīt glābšanas kuģus.

Pa to laiku Nauri, ko orkāns bija atšķīris no viņas ģimenes, piedzīvoja citādas likstas. Kopā ar dēli, pie kura viņa turējās, sadauzīta, nobrāztu un skabargām piedzītu ādu viņa tika pārsviesta pāri rifam un nesta projām jūrā. šeit, milzīgu viļņu kalnu mētāta, Nauri pazaudēja savu dēli. Viņai bija jau gandrīz sešdesmit gadu, bet viņa bija dzimusi šais salās un visu mūžu nodzīvojusi pie jūras. Peldēdama tumsā, aizrīdamās, smakdama un cīnīdamās pēc elpas, viņa sajuta spēcīgu kokosrieksta triecienu sev pa plecu. Vienā mirklī viņa saprata, kas darāms, un satvēra riekstu. Stundas laikā Nauri izdevās notvert vēl septiņus riekstus. Kopā sasieti, tie izveidoja glābšanas jostu, kas noturēja viņu virs ūdens, tai pašā laikā draudēdami viņu arī sadauzīt līdz nāvei. Nauri bija resna sieviete un drīz vien pārklājās zilumiem, bet viņa jau bija pieredzējusi orkānus un, lūdzot savu haizivju dievu, lai pasarga no haizivīm, gaidīja, kad vējš aprims. Bet ap pulksten trijiem viņa bija tādā nemaņā, ka it nekā nesajuta. Viņa nepamanīja arī, ka ap sešiem vējš pilnīgi apklusa. Nauri atjēdzās tikai tad, kad viņu izskaloja smiltīs. Viņa ieķērās tajās ar ievainotām un asiņainām rokām un kājām un rāpās uz augšu, līdz viļņi viņu vairs nevarēja aizsniegt.

Viņa zināja, kur atrodas. Šī mazā saliņa nevarēja būt nekas cits kā Takokota. Te nebija lagūnas. Neviens te nedzīvoja. Hikueru no šejienes šķīra piecdesmit jūdžu. Viņa nevarēja saskatīt Hikueru, bet zināja, ka tā atrodas dienvidos. Pagāja vairākas dienas, un viņa pārtika no kokosriekstiem, kas bija noturējuši viņu virs ūdens. Viņa dzēra to sulu un ēda kodolus, bet nekad pilnīgi neremdināja izsalkumu. Nauri nevarēja būt droša, ka viņu kads izglābs. Viņa redzēja pie apvāršņa glābšanas kuģu dūmus, bet nebija ne mazāko cerību, ka kāds kuģis piestās pie vientuļās un neapdzīvotās Takokotas.

Jau no paša sākuma viņai nedeva mieru līķi. Jūra neatlaidīgi izmeta tos smiltīs, un viņa tikpat neatlaidīgi, kamēr vien pietika spēka, grūda tos atpakaļ jūrā, kur tos saplosīja un aprija haizivis. Kad viņas spēki apsīka, līķi kā baiga josta apņēma salu, un viņa atkāpās no tiem, cik tālu vien varēja, lai gan nekur tālu aiziet nebija iespējams.

Desmitajā dienā pēdējais kokosrieksts bija apēsts un Nauri bija galīgi izžuvusi aiz slāpēm. Viņa vilkās gar krastmalu, meklēdama kokosriekstus. Dīvaini, ka uzpeld tik daudz līķu, bet nav neviena rieksta. Jūrā taču vajadzēja būt ieskalotiem daudziem, daudziem riekstiem, taču bija tikai slīkoņi! Beidzot viņa atmeta cerības un apguļas smiltīs. Tas bija gals. Atlika tikai gaidīt nāvi.

Reiz, atgūdama samaņu, viņa pamazām attapās, ka rau- gas uz kāda slīkoņa galvu, karn ir gaiši sarkans matu cekuls. Vilnis pavēla ķermeni uz viņas pusi un tad atkal aiznesa atpakaļ. Slīkonis apgriezās, un viņa redzēja, ka tam nav sejas. Nauri tomēr šķita pazīstams tā gaiši sarkanais matu cekuls. Pagāja stunda. Nauri nemaz nepūlējas izdibināt, kas ir slīkonis. Viņa gaidīja nāvi, un viņai bija gluži vienalga, kas agrāk bijis šis briesmonis.

Taču pēc stundas viņa lēnām piecēlās sēdus un aplūkoja līķi. Neparasti liels vilnis bija to uzmetis tik augstu, ka mazākie vairs nevarēja aizsniegt. Jā, viņa nebija maldījusies, tāds sarkanu matu cekuls bija tikai vienam cilvēkam Paumotu salās. Tas bija vācu ebrejs Levi, kas bija nopircis Mapuhi pērli un aizvedis to projām ar «ITiru». Tagad skaidrs, ka «Hira» gājusi bojā. Zvejnieku un zagļu dievs bija novērsies no pērļu uzpircēja.

Viņa aizrāpās līdz slīkonim. Krekls tam bija norauts un ap vidu bija redzama ādas josta, kurā glabā naudu. Aizturētu elpu Nauri mēģināja atāķēt sprādzes. Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija domājusi, un viņa steigšus aizrāpās projām pa smiltīm, vilkdama līdzi jostu. Tad viņa attaisīja vienu kabatu pēc otras, bet visas bija tukšas. Kur viņš varēja būt to ielicis? Viņa to atrada pašā pēdējā kabatā — pirmo un vienīgo pērli, ko viņš bija nopircis šai braucienā. Nauri parāpās vēl pāris soļu tālāk, lai nebūtu jāpieskaras slīkoņa jostai, un aplūkoja pērli. Tā bija tā pati, ko Mapuhi bija atradis un ko viņam nolaupīja Toriki. Viņa to pasvārstīja rokā un tīksminādamās paviļāja šurp un turp. Bet viņa nepriecājās par tās skaistumu. Nauri tajā redzēja māju, ko Mapuhi, Tefara un viņa tik rūpīgi bija uzcēluši savās iedomās. Ik reizes, uzlūkodama pērli, viņa redzēja māju visos sīkumos, tur bija pat pulkstenis ar bumbām pie sienas. Tās dēļ bija vērts dzīvot.

Viņa norāva strēmeli no sava ahu un, cieši iesējusi tajā pērli, pakāra sev kaklā. Tad viņa elsodama un vaidēdama sāka vilkties gar krastmalu un uzmanīgi meklēja kokosriekstus. Drīz viņa atrada vienu un, paskatījusies apkārt, arī otru. Viņa pāršķēla riekstu, izdzēra tā sulu, kas garšoja pēc pelējuma, un apēda līdz pēdējai kripatiņai visu kodolu. Mazliet vēlāk viņa atrada iedragātu, no bluķa izdobtu laivu. Tai nebija duļļa, bet viņa nezaudēja cerības un pievakarē atrada arī dulli. Katrs atradums bija laba zīme. Pērle bija talismans. Pirms saulrieta viņa vēl ieraudzīja ūdenī peldam koka kasti. Velkot krastā, tās saturs grabēja, un viņa atrada tajā desmit lašu konservu kārbu. Viņa attaisīja vienu, dauzīdama pret laivas malu. Pa izsisto caurumu viņa izdzēra šķidrumu. Pēc tam viņa vairākas stundas maziem kumosiņiem makšķerēja no kārbas laukā pašu lasi.

Nauri gaidīja palīdzību vēl astoņas dienas. Pa šo laiku viņa nostiprināja laivai dulli, izlietodama visas kokosriekstu šķiedras, ko varēja atrast, un arī sava ahu paliekas. Laivai bija liela sūce, un Nauri nespēja to aizlāpīt, bet viņa izraudzījās kokosrieksta čaulu, kas noderēja par smeļamo. Viņa ilgi domāja, kā pagatavot airi. Ar skārda gabaliņu viņa nodzina sev matus līdz pašai ādai. Tad viņa savija no matiem auklu un piesēja ar to konservu kastes dēli pie trīs pēdas gara koka. Izgrauzusi ar zobiem robiņus, viņa pie tiem nostiprināja auklu.

Pēc astoņpadsmit dienām ap pusnakti viņa nolaida laivu ūdenī un devās atpakaļ uz Hikueru. Nauri bija veca sieviete. Pēc visa pārdzīvotā viņa bija zaudējusi savus taukus, palikuši bija tikai kauli un āda, un mazliet sīkstu muskuļu. Laiva bija liela, domāta trim spēcīgiem airētajiem. Bet Nauri ar paštaisīto airi tika galā viena. Bez tam laivā stipri sūcās ūdens, un trešā daļa laika pagāja, to smeļot laukā. Atausa diena, taču viņa velti lūkojās pec Hikueras. Takokota, palikusi aiz muguras, bija izzudusi pie apvāršņa. Saule tveicēja, un viņas kailais ķermenis pārplūda sviedriem. Viņai bija palikušas divas lašu kārbās, un viņa izsita tām caurumus un izdzēra šķidrumu. Viņai nebija laika izvilkt no kārbas pašu zivi. Straume nesa viņu uz rietumiem, un viņa nezinaja, vai ir pavirzījusies uz priekšu arī uz dienvidiem.

Drīz vien pēc pusdienas, pieceldamās laivā visā augumā, Nauri ieraudzīja Hikueru. Kokospalmu puduru uz salas vairs nebija. Tikai šur tur retumis rēgojās pa aplauzītam stumbram. Ieraugot salu, viņa kļuva mundrāka. Viņa taču atradās tai tuvāk nekā bija domājusi. Bet straume nesa laivu uz rietumiem. Pretodamās straumei, Nauri turpināja airēt. Aira lāpstiņas sējums kļuva vaļīgs, un viņai pagaja daudz laika, savelkot auklu ciešāk. Bez tam vienmēr bija jāsmeļ. Ik pēc pāris stundām viņai vajadzēja mest mieru airēšanai, lai izsmeltu no laivas ūdeni. Un visu laiku Viņa tika nesta uz rietumiem.

Ap saulrietu Hikuera atradās trīs jūdzes dienvidaustrumos no Nauri. Parādījās pilns mēness, un ap pulksten astoņiem sala bija divas jūdzes no viņas tieši austrumos. Nauri pamocījās vēl stundu, bet sala joprojām bija tikpat talu kā iepriekš. Viņa bija iekļuvusi ļoti stiprā straumē, laiva bija pārāk liela, airis nekur nederēja, un viņa izšķieda daudz laika un pūļu, smeļot ūdeni. Bez tam Nauri bija ļoti nogurusi un spēki viņai zuda. Lai viņa pūlējās ka pūlēdamās, laivu nesa uz rietumiem.

Nauri pielūdza savu haizivju dievu, izlēca no laivas un sāka peldēt. Ūdens viņu atsvaidzināja, un laiva drīz vien alika viņai aiz muguras. Pēc stundas zeme jau bija lietni tuvāk. Tad nāca visbriesmīgākais. Taisni viņai priekšā, ne tālāk par divdesmit pēdām, ūdeni pāršķēla milzīga spura. Nauri peldēja tai tieši virsū, un tā lēnām aizslīdēja projām, pagriezdamās pa labi un apmezdama ap viņu loku. Nauri neizlaida spuru no acīm un tikai peldēja. Kad ta nozuda, viņa iegremdēja seju ūdenī un gaidīja. Kad ta atkal parādījās, viņa sāka atkal peldēt. Nauri manīja, ka haizivs nesteidzas. Skaidrs, pēc orkāna tai nebija trūcis barības._ Ja haizivs būtu ļoti izsalkusi, Nauri nešaubījās, ka tā tūliņ mestos viņai virsū. Haizivs bija piecpadsmit pēdu gara un varētu Nauri pārgriezt uz pusēm ar vienu kodienu.

Bet Nauri nebija laika noņemties ar haizivi. Vienalga, vai viņa peldēja vai ne, straume visu laiku nesa viņu projām no zemes. Pagāja pusstunda, un haizivs kļuva drošāka. Redzēdama, ka tai nekas nedraud, tā sāka mest ap Nauri arvien šaurākus lokus un, garām slīdot, nekautrīgi zibsnīja ar acīm. Nauri ļoti labi zināja, ka agrāk vai vēlāk plēsoņa uzdrošināsies mesties viņai virsū. Nauri nolēma rīkoties pirmā. Tas bija izmisuma pilns solis. Nauri taču bija jau veca sieviete, turklāt atradās viena pati jūrā un bija kļuvusi pavisam vārga aiz bada un pārciestajām grūtībām, tomēr, sastapusies ar šo jūras plēsoņu, viņa gribēja novērst tā uzbrukumu, pati uzbrukdama pirmā. Viņa peldēja uz priekšu, gaidīdama izdevīgu brīdi. Beidzot haizivs gausi slīdēja viņai garām tikai astoņu pēdu attālumā. Nauri it kā uzbrukdama metās uz to. Haizivs nikni pasita ar asti un aizbēga, ar savu raupjo sānu nobrāzdama viņai ādu no elkoņa līdz plecam. Tā aizpeldēja airi ar lielu līkumu un beidzot pazuda.

Mapuhi un Tefara gulēja ar skārda gabaliem pārklātā smilšu bedrē un ķildojās.

— Ja tu būtu darījis, kā es teicu, — Tefara jau tūkstošo reizi pārmeta, — ja tu būtu paslēpis pērli un nebūtu nevienam neko stāstījis, tā būtu tev vēl tagad.

— Bet Huru-Huru bija kopā ar mani, kad es atvēru gliemežnīcu, es tev jau neskaitāmas reizes esmu to leicis.

— Un tagad mums vairs nebūs mājas. Rauls man šodien sacīja, ja tu nebūtu pārdevis Toriki pērli…

— Es to nepārdevu. Toriki mani apzaga …

— Ja tu nebūtu pārdevis pērli, viņš tev dotu pieci tūkstoši franču dolāru, kas ir tikpat kā desmittūkstoš Cīles dolāru.

— Viņš būs apspriedies ar savu māti, — Mapuhi paskaidroja. — Viņa gan kaut ko saprot no pērlēm.

— Bet tagad mums vairs nav peries, — Tefara žēlojās.

— Toties es samaksāju Toriki savu parādu. Tas tomēr ir tūkstoš divi simti dolāru.

— Toriki ir beigts! — Tefara iekliedzās. — Nekas nav zināms par viņa šoneri. Tas ir aizgājis bojā kopā ar «Aorai» un «Hiru». Vai Toriki tev dos trīs simti dolāru kredīta, kā solījās? Nē, jo Toriki ir beigts. Un, ja tu nebūtu atradis pērli, vai tu tagad būtu Toriki parādā tūkstoš divi simti dolāru? Nē, jo Toriki ir beigts un mirušajiem nekas nav jāmaksā.

— Bet Levi nesamaksāja Toriki, — Mapuhi sacīja. — Viņš iedeva tam papīra gabaliņu, pret kuru Papeetē varētu saņemt naudu. Taču tagad Levi ir beigts un nevar samaksāt;' un Toriki ir beigts, un papīrs pazudis kopā ar viņu, bet pērle pazudusi ar visu Levi. Tev taisnība, Tefara. Esmu paspēlējis pērli un neesmu nekā par to dabūjis. Labāk gulēsim.

Piepeši viņš pacēla roku un ieklausījās. Ārpusē bija dzirdamas tādas skaņas, it kā kāds smagi un ar mokām elpotu. Kāda roka grābstījās ap pinumu, kas aizsedza ieeju.

— Kas tur ir? — Mapuhi iesaucās.

— Nauri, — skanēja atbilde. — Vai nezināt, kur ir mans dēls Mapuhi?

Tefara iekliedzās un satvēra vīra roku.

— Spoks! — zobiem klabot, viņa čukstēja. — Spoks!

Mapuhi seja aiz šausmām kļuva dzeltena. Viņš bailīgi

piespiedās sievai.

— Labā sieviete, — viņš stomījās, cenzdamies pārvērst savu balsi. — Es labi pazīstu tavu dēlu. Viņš dzīvo lagūnas austrumu krastā.

Ārpusē atskanēja nopūta. Mapuhi kļuva mundrāks. Viņš bija pievīlis garu.

— Bet no kurienes tu nāc, labā sieviete? — viņš vaicāja.

— No jūras, — skanēja skumīga atbilde.

— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! — ievaimanājās Tefara, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ.

— No kura laika Tefara pārnakšņo svešās mājās? — Nauri balss jautāja.

Mapuhi uzmeta sievai baiļu un pārmetumu pilnu skatienu. Viņas balss bija nodevusi viņus abus.

— Un no kura laika mans dēls Mapuhi atsakās no savas vecās mātes? — balss turpināja.

— Nē, nē, es ne — Mapuhi nav atteicies no tevis, — viņš iesaucās. — Es neesmu Mapuhi. Es tev saku, ka viņš ir lagūnas austrumu krastā.

Ngakura uztrausās sēdus un sāka raudāt. Pinums sakustējās.

— Ko tu dari? — Mapuhi prasīja.

— Es eju iekšā, — Nauri balss atbildēja.

Pinuma gals cēlās uz augšu. Tefara gribēja palīst zem segas, bet Mapuhi viņu nelaida. Viņam vajadzēja kāda, pie kā turēties. Drebēdami pie visām miesām, klabošiem zobiem, acis iepletuši, viņi raudzījās uz pinumu. Bedrē ielīda Nauri — slapja un bez ahu.

— Tu varētu iedot savai vecajai mātei nodzerties, — spoks žēli sacīja.

— Iedod viņai nodzerties, — Tefara drebošā balsī teica.

— Iedod viņai nodzerties, — Mapuhi savukārt teica Ngakurai.

Un viņi abi izgrūda Ngakuru laukā no segas apakšas. Pēc brītiņa Mapuhi, bailīgi palūrējis, redzēja, ka spoks dzer. Kad tas izstiepa trīcošo roku un uzlika uz viņējās, viņš sajuta šīs rokas svaru un pārliecinājās, ka tas nav spoks. Tad viņš izlīda no segas apakšas un izvilka līdzi arī Tefaru. Drīz vien viņi visi klausījās Nauri stāstu. Un, kad viņa pastāstīja par Levi un ielika Tefarai rokā pērli, pat Tefara atzina, ka viņas vīramāte ir dzīvs cilvēks.

— Rīt no rīta, — Tefara sacīja, — tu pārdosi pērli Raulam par pieciem tūkstošiem franču dolāru.

— Bet māja? — Nauri iebilda.

— Viņš uzcels māju, — Tefara atbildēja. — Viņš saka, tā izmaksāšot četri tūkstoši franču dolāru. Bet par tūkstoš franču dolāriem viņš dos mums preces uz kredīta, tas ir, par divi tīkstošiem Cīles dolāru.

— Un vai māja būs sešas asis gara? — Nauri jautaja.

— Jā, — Mapuhi atbildēja, — sešas asis.

— Un vai vidus istabā būs pulkstenis ar bumbām?

— Jā, un apaļais galds arī būs.

— Tad iedodiet man kaut ko ieēst, esmu izsalkusi, — Nauri mierīgi sacīja. — Un pēc tam mēs liksimies gulēt, jo esmu nogurusi. Bet rīt, pirms pārdodam pērli, parunāsimies vēl par māju. Tos tūkstoš franču dolārus labāk ņemt skaidrā. Ja pērk preces no tirgotājiem, tad nauda vienmēr ir labāka nekā kredīts.