Markusa O'Braiena pazušana

— Tiesa nospriež, ka jums jāatstāj nometne… paras­tajā ceļā, ser, parastajā ceļā.

Tiesnesis Markuss O'Braiens bija aizdomājies, un Cār- lijs Mukluks iebukņīja viņam sānos. Markuss O'Braiens nokremšļojās un turpināja:

— Apsvērusi nozieguma smagumu, ser, un vainu mīk­stinošos apstākļus, tiesa nonāca pie secinājuma un no­sprieda, ka jūs dabūsiet līdzi pārtiku trim dienām. Ar to, es domāju, pietiks.

Arizonas Džeks drūmīgi paskatījās uz Jukonu. Tā bija uzmilzusi šokolādes krāsas straume, apmēram jūdzi plata un dievs to zina cik dziļa. Krasts, uz kura stāvēja Ari­zonas Džeks, parasti pacēlās savas divpadsmit pēdas virs ūdens līmeņa, bet tagad upe murdēja pie pašas malas, ik pa brīdim aprīdama nelielus augsnes virskārtas gabalus. Šie zemes gabali nokļuva neskaitāmu brūnu virpuļu plati atplestajās rīklēs un nozuda. Ja ūdens pacelsies vēl par dažām collām, Sarkanā Govs tiks applūdināta.

— Nē, nepietiks, — Arizonas Džeks skarbi iebilda. — Ar pārtiku trim dienām ir phr maz.

— Neaizmirstiet Mančestru, — svarīgi atbildēja Mar­kuss O'Braiens. — Viņš nemaz nedabūja pārtiku.

— Un viņa atliekas uzgāja pie Apakšējās upes pa pu­sei eskimosu apgrauztas, — Arizonas Džeks atcirta. — Turklāt viņš nogalināja bez jebkāda iemesla. Džo Dīvs nedarīja neko Jaunu, ir neiečivinājās, bet tikai tāpēc vien, ka Mančestram nebija kārtībā vēders, viņš nolaida Džo no kātiem. Tu neesi taisnīgs pret mani, O'Braien, to es tev pasaku skaidri un gaiši. Dod man pārtiku ne­dēļai, un es mēģināšu laimēt. Bet trim dienām — tā es atstiepšu kājas.

— Par ko tu nogalināji Fergisonu? — stingri noprasīja O'Braiens. — Man jau apnikušas šīs slepkavības bez jeb­kāda iemesla. Tām jādara gals. Sarkanajā Govī nemaz nav tik daudz iedzīvotāju. Tā ir laba nometne, un agrāk te nekad nenotika slepkavības. Bet tagadīt tā ir nudien kā epidēmija. Man žēl tevis, Džek, bet šim gadījumam ar tevi ir jākjūst par piemēru. Fergisons neaizkaitināja tevi tik ļoti, lai būtu iemesls viņu nogalināt.

— Neaizkaitināja! — Arizonas Džeks nošņācās. — Es tev teikšu, O'Braien, ka tu neko nesajēdz. Tev nav ne mazākās mākslinieciskās izjūtas. Par ko es nogalināju Fergisonu? Kāpēc viņš dziedāja «Es vēlētos mazs put­niņš būt»? To es gribētu zināt. Atbildi man! Kāpēc viņš dziedāja «Mazs putniņš, mazs putniņš»? Pietika ar vienu putniņu. Vienu putniņu es vēl varēju paciest. Bet nē — viņam bija jādzied par diviem maziem putniņiem. Es devu viņam iespēju padomāt. Es ārkārtīgi pieklājīgi piegāju vi­ņam klāt un laipni palūdzu izlaist vienu putniņu. Es pazemīgi lūdzos viņu. Liecinieki taču to apstiprināja.

— Un Fergisonam nebūt nebija lakstīgalas rīkle, — iz­meta kāds no pūļa.

Bija manāms, ka O'Braiens nevar izšķirties.

— Vai tad cilvēkam nav tiesību uz māksliniecisku uz­tveri? — uzstājīgi jautāja Arizonas Džeks. — Es brīdi­nāju Fergisonu. Viņa mazie putniņi aizvainoja visu manu būtību. Smalki mūzikas lietpratēji ir spējīgi nonāvēt daudz niecīgāka iemesla dēļ. Esmu gatavs samaksāt par savu māksliniecisko uztveri. Es varu iedzert zāles un no­laizīt karoti, bet iedot pārtiku trim dienām nozīmē aiz­raidīt mani pie veļiem un neko vairāk. Tad bāziet vien mani kapā!

O'Braiens svārstījās. Viņš jautājoši paskatījās uz Cār- liju Mukluku.

— Es teiktu, tiesnesi, ka pārtika trim dienām — tas ir mazliet par bargu, — Čārlijs Mukluks izteica savas do­mas, — bet te noteicējs esat jūs. Kad mēs ievēlējām jūs par tiesnesi, mēs norunājām pakļauties jūsu lēmumiem, un mēs, dievs mans liecinieks, to darījām un darīsim arī turpmāk.

— Varbūt es patiešām esmu bijis pārāk bargs, Džek,— kā atvainodamies ierunājās O'Braiens, — bet man ir ap­nikušas šīs slepkavības, un es piekrītu, ka pārtiku izsniedz nedēļai. — Viņš svinīgi nokremšļojās un aši paraudzījās apkārt. — Bet tagadīt mēs varam pielikt punktu šai lie­tai. Laiva ir sagatavota. Leklēr, aizej pēc pārtikas! Pā­rējo mēs izlemsim vēlāk.

Arizonas Džeks pateicīgi paskatījās uz viņu un, murminādams kaut ko par «nolādētajiem mazajiem putni­ņiem», iekāpa laivā, kas berzējās gar krastu. Tā bija pa­liela laiva, taisīta no neēvelētiem priežu dēļiem, kas ar rokām bija sazāģēti no priedēm pie Lindermana ezera pārsimt jūdžu no šejienes Cilkuta piekājē. Laivā bija airu pāris un Arizonas Džeka segas. Leklērs atnesa pārtiku, sabāza to miltu maisā un ielika laivā, nočukstēdams:

— Es ieliku tev krietnu porciju, Džek. Tevi uz to iz­aicināja.

— Laidiet vaļā! — Arizonas Džeks uzsauca.

Kāds atsēja galu un iesvieda to laivā. Straume satvēra laivu un nesa prom. Slepkava neķērās klāt airiem, viņš sēdēja pakaļgalā uz virvēm un tina «kazas kāju». Pēc tam viņš uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja. Krastā stāvošie varēja redzēt vieglus dūmu mākulīšus. Viņi palika krastā tik ilgi, kamēr laiva, pusjūdzi lejāk iegriezusies upes līkumā, pazuda no redzes loka. Tiesa bija izspriesta.

Sarkanās Govs iedzīvotāji paši noteica likumus un iz­pildīja spriedumus bez vilcināšanās, kas raksturīga mīk­stulīgajai civilizētajai sabiedrībai. Pie Jukonas pastāvēja tikai tie likumi, kurus viņi paši noteica sev. Viņi bija spiesti to darīt. Sarkanā Govs uzplauka pie Jukonas tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit septītajā gadā, kad vēl ne­bija atklāta Klondaika un uz turieni nedrāzās milzīgi ļaužu pūļi. Sarkanās Govs iedzīvotāji pat nezināja, vai viņu nometne atrodas Aļaskā vai Ziemeļrietumu terito­rijā vai viņi dzīvo zem zvaigžņoti svītrainā vai britu ka­roga. Neviens topogrāfs'nebija atkūlies līdz šejienei, lai pateiktu, uz kāda platuma un garuma grāda viņi dzīvo. Sarkanā Govs atradās kaut kur pie Jukonas, un ar to viņiem pietika. Kas attiecas uz karogiem, tad viņi bija ārpus jebkuras jurisdikcijas. Kas attiecas uz likumiem, tad viņi dzīvoja Nevienam Nepiederošā zemē.

Viņi noteica paši savus likumus, un tie bija pavisam vienkārši. Jukona izpildīja viņu spriedumus. Kādas div­tūkstoš jūdzes lejāk par Sarkano Govi, izvērsusies simtiem jūdžu platā deltā, Jukona ietecēja Beringa jūrā. Katra jūdze no šiem diviem tūkstošiem jūdžu bija neskarta zeme. Tiesa, tur, kur Jukonā ietecēja Porkjupaina, aiz Polārā loka, atradās Hudzona līča sabiedrības faktorija. Bet līdz tai bija simtiem un simtiem jūdžu. Klīda arī va­lodas, ka simtiem un simtiem jūdžu lejāk esot misija. Taču tās bija tikai valodas, ļaudis no Sarkanās Govs ne­kad nebija tur bijuši. Viņi bija nokļuvuši šai pamestaja zemē pari Cilkutam un Jukonas augštecei.

Sik os noziegumus Sarkanas Govs iedzīvotāji neņema vērā. Piedzeršanos, ālēšanos un lamāšanos rupjiem vār­diem _te uzskatīja par katra cilvēka dabiskām un neatņe­mamām tiesībām. Sarkanās Govs iedzīvotāji bija indi­viduālisti un turēja godā tikai divas lietas — īpašumu un dzīvību. Te nebija sieviešu, kas varētu sarežģīt viņu vienkāršo morāli. Sarkanajā Govī bija tikai trīs baļķu būdas, vairums iedzīvotāju, četrdesmit vīru, mitinājās teltīs vai zaru būdās. Te nebija arī cietuma, kurā varētu ieslodzīt ļaundarus, bet iedzīvotāji bija pārāk aizņemti ar zelta rakšanu vai meklēšanu, lai izniekotu kaut vienu dienu cietuma celšanai. Turklāt svarīgākais — pārtikas jautājums padarīja tādu procedūru neiespējamu. Tāpēc, kad cilvēks pārkāpa īpašuma vai dzīvības tiesības, viņu iemeta laivā un palaida lejup pa Jukonu. Līdzi iedotās pārtikas daudzums bija atkarīgs no pastrādātā nozie­guma smaguma. Tādējādi mazs zaglītis varēja dabūt pār­tiku divām nedēļām, bet liels zaglis — ne vairāk kā pusi no šāda daudzuma. Slepkava vispār neko nedabūja. Cilvēkam, kas bija vainīgs slepkavībā bez iepriekšēja no­doma, izsniedza pārtiku laikam no trim dienām līdz ne­dēļai. Markuss O'Braiens bija ievēlēts par tiesnesi, un viņš noteica, cik liela pārtikas deva katram pienākas. Likuma pārkāpējs zināja, kas viņu sagaida. Jukona nesa viņu prom, un viņam vai nu izdevās, vai neizdevās no­kļūt līdz Beringa jūrai. Pārtikas deva dažām dienām sa­gādāja viņam iespēju cīnīties. Ja pārtiku nedeva nemaz, tas īstenībā nozīmēja nāves sodu, kaut gan palika ne­liela cerība izglābties — viss bija atkarīgs no gadalaika.

Tikuši vaļā no Arizonas Džeka un noraudzījusies, ka viņš pazūd no redzes loka, ļaudis gāja prom no krasta, atpakaļ pie darba savos iecirkņos, palika tikai Sprogai­nais Džims, kurš lepojās ar vienīgo faraona kāršu kom­plektu ziemeļos un spekulēja ar zelta smiltis saturošiem ze­mes gabaliem. Tajā dienā atgadījās divi svarīgi notikumi. Ap dienas vidu Markusam O'Braienam uzsmaidīja laime. No vienas pannas viņš izskaloja zelta smiltis par vienu, no otras — par pusotra, bet no trešās — par diviem do­lāriem. Viņš bija uzdūries dzīslai. Sprogainais Džims ielūkojās bedrē, pats izskaloja dažas pannas un piedāvāja O'Braienam desmittūkstoš dolāru par visām tiesībām — piecus tūkstošus zelta smiltīs, bet atlikušo piecu tūkstošu vietā — pusi no faraona ienestās peļņas. O'Braiens at­teicās. Viņš dedzīgi paziņoja, ka atrodas te, lai izspiestu naudu no zemes, nevis no saviem biedriem. Un vispār viņam nepatika faraons. Turklāt viņš lēsa, ka šis zemes gabals ir vērtīgāks par desmit tūkstošiem.

Otrs notikums atgadījās pēcpusdienā, kad ar savu laivu krastā piestāja Siskjū Pērlijs. Viņš tikko bija ieradies no civilizētās pasaules, un viņa rīcībā bija četrus mēnešus veca avīze. Bez tam viņam bija pusducis mučeļu viskija, kuras visas bija paredzētas Sprogainajam Džimam. Sar­kanās Govs iedzīvotāji pameta darbu. Viņi baudīja vis­kiju, svērdami zelta smiltis uz Sprogainā Džima sva­riem, — viena porcija maksāja dolāru, — un pārrunāja jaunumus. Un viss būtu bijis labi, ja Sprogainais Džims nebūtu izperinājis zemisku plānu, lai, pirmkārt, piedzir­dītu Markusu O'Braienu un, otrkārt, atpirktu no viņa zemes gabalu.

Plāna pirmā puse izdevās lieliski. Viņi sāka agrā pie­vakarē, un ap deviņiem O'Braiens jau bija tādā stadijā, kad dziedāt vien gribas. Viņš ar vienu roku apķērās Spro­gainajam Džimam ap kaklu un pat rāva vaļā nelaiķa Pergisona dziesmu par mazajiem putniņiem. Viņš uzska­tīja, ka var to darīt pavisam droši, jo nometnē vienīgo ar māksliniecisko izjūtu apveltīto cilvēku Jukona nesa lejup ar piecu jūdžu ātrumu stundā.

Turpretī plāna otrā puse neizdevās. Lai cik daudz vis­kija tika saliets viņa rīklē, O'Braiens neparko nespēja aptvert, ka viņa svēts un draudzīgs pienākums ir pārdot savu zemes gabalu. Taisnību sakot, viņš svārstījās un dažbrīd gandrīz bija gatavs piekrist. Taču aizmiglotās apziņas dziļumos viņš smējās. Viņš saprata Sprogainā Džima spēli un bija apmierināts ar savām kārtīm. Viskijs bija garšīgs. Tas tika liets no īpašas mučeles un bija sa­vas desmit reizes labāks par to dzērienu, ko laida no pārējām piecām.

Siskjū Pērlijs bārā pārdeva viskiju pārējiem Sarkanās Govs iedzīvotājiem, bet O'Braiens un Sprogainais Džims dzēra un kārtoja savas darīšanas virtuvē. Bet O'Braienam bija plaša sirds. Viņš izgāja bārā un atgriezās kopā ar Cārliju Mukluku un Persiju Leklēru.

— Mani kompanjoni, mani kompanjoni, — viņš pazi­ņoja, pamezdams ar aci saviem draugiem un nevainīgi uzsmaidīdams Sprogainajam Džimam. — Es allaž uz­klausu viņu domas, allaž uzticos viņiem. Viņi ir labi cilvēki. Ielej viņiem ugunsdziru, Džim, un aprunāsimies!

Kompanjoni prasījās uzcienājami, bet Sprogainais Džims, ātri aplēsis zemes gabala vērtību un atcerējies, ka no pēdējās pannas viņš izskaloja septiņus dolārus, no­sprieda, ka ir vērts lieku reizi izmaksāt viskiju pat tad, kad blakusistabā ņem dolāru par porciju.

— Es negribu to apspriest, — O'Braiens žagodamies klāstīja saviem draugiem lietas būtību. — Kas? Es? Lai es pārdotu par desmittūkstoš dolāriem?! Nekā nebija! Es pats rakšu zeltu, bet pēc tam braukšu uz to paradīzes ^emi, uz Dienvidkaliforniju … Tā ir vieta, kur es gribu pavadīt atlikušās mūža dienas… un tad es sākšu, kā jau teicu, tad es sākšu … Bet ko es teicu, ko es sākšu?

— Iekārtosi strausu fermu, — minēja Cārlijs Mukluks.

— Pareizi, to es gribu darīt. — O'Braiens pēkšņi at­skurba un godbijīgās izbailēs paskatījās uz Cārliju Muk- luku. — Kā tu to zini? Es nekad par to neesmu runājis. Es tikai domāju pastāstīt. Tu proti nolasīt domas, Cārlij. Iemetīsim vēl!

Sprogainais Džims pielēja glāzes un apmierināts va­rēja noskatīties, kā rīkles pazūd viskijs par četriem do­lāriem, turklāt par vienu dolāru viņš bija nosodījis pats sevi — O'Braiens uzstāja, ka viņam jādzer līdz ar vie­siem.

— Labāk ņem naudu tagad, — ieteica Leklērs. — Tev būs vajadzīgi divi gadi, lai iztukšotu to caurumu, bet pa to laiku tu varēsi perēt mazos strausēnus un raut laukā spalvas lielajiem.

O'Braiens apsvēra šo priekšlikumu un piekrītoši pa­māja ar galvu. Sprogainais Džims pateicīgi uzmeta mirkli Leklēram un no jauna pielēja glāzes.

— Pagaidiet! — nomurmināja Cārlijs Mukluks, kam mēle sāka galīgi mežģīties. — Kā tavs garīgais tēvs … es… kā tavs brālis… ak tu, velns! — Viņš apklusa, lai saņemtos un sāktu no gala. — Kā tavs draugs … tavs kompanjons es teiktu, es drīzāk dotu padomu, es atļautos piezīmēt… es gribu piezīmēt, ka tur var būt vairāk strausu… Ak tu, velns! — Viņš iztukšoja vēl vienu glāzi un turpināja, rūpīgāk izmeklēdamies vārdus: — Es gribu teikt, ka … Ko tad es īsti gribu teikt? — Viņš vairākas reizes iesita sev pa pakausi, lai izpurinātu no turienes domu. — Rokā ir! — viņš iegavilējās. — Bet ja nu tai caurumā ir vairāk par desmittūkstoš dolāriem?

O'Braiens, kas acīmredzot jau bija gatavs noslēgt da­rījumu, mainīja kursu.

— Pareizi! — viņš iesaucās. — Lieliska ideja! Man pašam tas nav iešāvies prātā. — Viņš sirsnīgi satvēra Cārlija Mukluka roku. — Labais draugs! Labais biedri! — Viņš kareivīgi pagriezās pret Sprogaino Džimu. — Var­būt tajā caurumā ir simttūkstoš dolāru. Tu tak negribēsi aplaupīt savu vecu draugu, ko, Džim? Skaidrs, ka negri­bēsi. Es tevi pazīstu … labāk nekā tu pats sevi, labāk nekā tu pats sevi. Ierausim vēl vienu! Mēs visi esam labi draugi, es saku, mēs visi.

Tā tas turpinājās, viskijs gāja mazumā, bet Sprogainā Džima cerības te pieauga, te izgaisa. Leklērs atkal cen­tās iegalvot, ka nepieciešams tūlīt noslēgt darījumu, un gandrīz jau būtu pielauzis uz pārdošanu ne visai noska­ņoto O'Braienu, ja nebūtu atdūries pret vēl spožākajiem Cārlija Mukluka argumentiem. Pēc tam Cārlijs Mukluks pārliecinoši iestājās par pārdošanu, bet Persijs Leklērs ietiepīgi vilka uz otru pusi. Pēc kāda laika O'Braiens pats uzstāja, ka zemes gabals ir jāpārdod, turpretī abi draugi ar asarām un lāstiem centās viņu atrunāt. Jo vairāk viskija viņi salēja savās rīklēs, jo nevaldāmāka kļuva viņu fantāzija. Katram skaidram «par» vai «pret» viņi atrada neskaitāmus, piedzērušo iebildumus, un viņiem izdevās pārliecināt citam citu tik viegli, ka viņi nepār­traukti mainīja savu nostāju.

Pienāca brīdis, kad tiklab Cārlijs Mukluks, kā Leklērs pieprasīja, lai O'Braiens pārdod zemes gabalu, un kā jo­kojot iznīcināja visus sava drauga iebildumus, līdzko viņš tos izteica. O'Braienu pārņēma izmisums. Viņš bija iz­smēlis savu argumentu krājumu un sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš lūdzoši skatījās uz draugiem, kuri viņu bija pametuši. Viņš zem galda iespēra Cārlijam Muklukam pa kāju, bet šis nodevējs tūlīt izvirzīja vēl vienu — visprā­tīgāko argumentu par labu pārdošanai. Sprogainais Džims atnesa spalvaskātu, tinti un papīru un uzrakstīja pirkša­nas aktu. O'Braiens sēdēja ar spalvaskātu rokā.

— Ielej vēl vienu, — viņš palūdza. — Vēl vienu, iekams es parakstu un atsakos no simttūkstoš dolāriem.

Sprogainais Džims spārnots pielēja glāzes. O'Braiens izdzēra savu porciju un pievirzījās tuvāk, lai ar drebu- līgu roku parakstītu papīru. Paguvis tikai uzmest traipu, viņš piepeši uztrūkās kājās, it kā viņu būtu pasviedusi gaisā kāda apziņā uzplaiksnījusi doma. O'Braiens stā­vēja, zvārodamies uz priekšu un atpakaļ, un viņa mulsa­jās acīs atspoguļojās galvā notiekošais domāšanas pro­cess. Beidzot viņš nonāca pie secinājuma. Viņa seju ap­staroja labvēlība. Viņš pagriezās pret faraona īpašnieku, saņēma viņu aiz rokas un svinīgi teica:

— Džini, tu esi mans draugs. Te mana roka. Paspied to! Vecais, es to nedarīšu. Es nepārdošu. Es nevaru ap­laupīt draugu. Neviens draņķis neteiks, ka Markuss O'Braiens aplaupījis draugu, kad tas bijis pilnā. Tu esi pilnā, Džim, un es negribu tevi aplaupīt. Nupat es iedo­mājos … agrāk tas man neienāca prātā … Nezinu, kas ar mani notiek, bet agrāk tas man neienāca prātā. Iedo­mājies, tikai iedomājies, Džim, draudziņ, ja nu visā taja sasodītajā zemes pleķi nav desmit tūkstošu! Tu būsi iz­putināts. Nē, ser, es to nedarīšu. Markuss O'Braiens iz­spiež naudu no zemes, nevis no saviem draugiem.

Tādas cēlsirdības saviļņoti, Persijs Leklērs un Cārlijs Mukluks apslāpēja visus faraona īpašnieka iebildumus ar aplausiem. Viņi katrs - no savas puses uzkrita virsū O'Braienam, mīlīgi apkampdami viņa kaklu, gribēdami pateikt tik daudz, ka nesadzirdēja Sprogainā Džima iero­sinājumu papildināt dokumentu ar ierunu, ka gadījumā, ja zemes gabalā būs mazāk par desmit tūkstošiem, viņš saņems starpību starp ienākumiem un pārdošanas cenu. Jo vairāk viņi runāja, jo sentimentālāks un cēlāks kļuva strīds. Jebkuri savtīgi apsvērumi tika atbīdīti sāņus. Ta­gad viņi veidoja filantropu trio, kas centās pasargāt Spro­gaino Džimu no viņa paša un viņa filantropijas. Viņi neatlaidīgi apgalvoja, ka viņš ir filantrops. Viņi atteicās pat uz brīdi pieņemt, ka pasaulē var atrast kaut vienu nekrietnu domu. Viņi kāpa, līda un rāpās ētikas augstu­mos vai arī grima sentimentālisma metafiziskajā jūrā.

Sprogainais Džims svīda, skaitās un lēja viskiju. Viņu apbēra ar pierādījumiem, no kuriem nevienam nebija nekā kopīga ar viņa iekāroto bagāto zemes gabalu. Jo vairāk viņi runāja, jo tālāk no tā aizgāja, un divos naktī Spro­gainais Džims atzina sevi par uzvarētu. Citu pēc cita viņš pavadīja savus slābanos viesus cauri virtuvei un iz­grūda ārā. Pēdējais parādījās O'Braiens, un visi trīs, saķērušies, lai nenokristu, svarīgiem soļiem iznāca uz lieveņa.

— Tev ir galva uz pleciem, Džim, — teica O'Braiens.

— Man, jāsaka, patīk tavs stils … smalks un cēls, tava devīgā viesmīl… viesmīl… viesmīlība. Tas tev dara godu. Tavā raksturā nav ne miņas no zemiskuma un mantrausības. Es jau sacīju …

Bet tieši šajā mirklī faraona īpašnieks aizcirta durvis. Stāvēdami uz lieveņa, visi trīs iesmējās. Viņi smējās ilgi. Tad Cārlijs Mukluks turēja runu:

— Jocīgi… pamatīgi izsmējāmies … bet neba to es gribēju teikt. Es gribu teikt… ko tad īsti? A, rokā ir! Jocīgi, kā domas slīd prom. Doma bēg… doma bēg, un tai ir jādzenas pakaļ … tas ir grūti. Vai tu esi kādreiz medījis trušus, mans draugs Persij? Man bija suns… lielisks trušu suns. Kā viņu sauca? Vairs neatceros vārdu… vārdi man nekad nav turējušies prātā… Aiz­mirsu vārdu … aizbēga vārds … Vārds aizbēga, un tam ir jādzenas pakaļ… nē, domai… Aizbēga doma, bet es to dabūju rokā .Es gribēju teikt, ka … Ak tu, velns!

Pēc tam ilgu laiku valdīja klusums. O'Braiens izslīdēja no draugu skavām, apsēdās uz lieveņa un turpat arī mie­rīgi aizmiga. Cārlijs Mukluks dzinās pakaļ bēgošajai do­mai pa visiem aizmigloto smadzeņu kaktiem un rievām. Leklērs kā apburts gaidīja, kad viņš atkal sāks runāt. Pēkšņi draugs iegrūda viņam mugurā dunku.

— Rokā ir! — Cārlijs Mukluks spalgā balsī ieaurojās. No negaidītā grūdiena,dabūtais trieciens pārtrauca Lek-

lera domāšanas" procesu.

— Cik daudz no pannas? — viņš noprasīja.

— Liec mierā pannu! — pikti atrūca Cārlijs Mukluks.

— Domu … es noķēru to … noķēru blēdi… panācu. Leklēra seja pauda sajūsmu un apbrīnu, un viņš atkal

skatījās otram mutē.

— Ak tu, velns! — nolamājās Cārlijs Mukluks.

Sajā mirklī atvērās virtuves durvis un Sprogainais Džims uzkliedza:

— Vācieties mājās!

— Jocīgi, — teica Cārlijs Mukluks. — Tā pati doma… akurāt tā pati, kas man. Ejam mājās!

Viņi katrs no savas puses satvēra O'Braienu un devās prom. Cārlijs Mukluks skaļi metās vajāt jaunu domu.

Leklērs jūsmīgi vēroja pakaļdzīšanos. Vienīgi O'Braienam bija viss vienalga. Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nezināja. Viņš bija tikai streipuļojošs automāts, ko mīļi un saudzīgi balstīja viņa kompanjoni.

Viņi gāja pa taciņu gar Jukonu. Uz mājām pa šo ceļu nevarēja aiziet, bet doma laikam bija aizbēgusi pa šo ceļu. Cārlijs Mukluks irgājās par domu, taču nevarēja to noķert, lai pamācītu Leklēru. Viņi nonāca līdz tai vie­tai, kur stāvēja Siskjū Pērlija laiva. Virve, ar ko tā bija piesieta, stiepās pāri taciņai uz priedes celmu. Viņi pa­klupa uz virves un novēlās zemē. O'Braiens bija pašā apakšā. Viņa smadzenes apgaismoja vārs apziņas uzlies­mojums. Viņš sajuta uz sevis ķermeņu smagumu un kādu brīdi kā traks vicināja dūres, lai izlauztos no šā mur- skuļa. Tad viņš atkal aizmiga. Bija dzirdama paklusa krākšana, un Cārlijs Mukluks iespurcās.

— Jauna doma, — viņš ierosināja, — pirmšķirīga jauna doma. Nupat kā noķēru to… galīgi bez kādām pūlēm. Nāca man taisni virsū, un es tai papaijāju galviņu. Ta­gad tā ir mana. O'Braiens ir pilnā … piedzēries kā lops. Kauns … kauns un negods . .. Viņu vajag pārmācīt. Re, kur Pērlija laiva. Ieliksim O'Braienu Pērlija laivā! Atrai­sīsim to … lai peld lejup pa Jukonu! O'Braiens pamodī­sies no rīta. Straume ir-pārāk stipra… ar airiem straumi neuzveikt… vajadzēs čāpāt atpakaļ kājām. Pārnāks dus­mīgs pēc nelabā. Mūs abus uzskatīs par goda vīriem. Tā viņam būs mācība, tā būs mācība.

Siskjū Pērlija laivā nebija nekā cita kā vienīgi airu pāris. Tā berzējas ar bortu gar krastu līdzās O'Braienam. Draugi ievēla viņu laivā. Cārlijs Mukluks atraisīja virvi, un Leklērs iestūma laivu straumē. Pēc tam viņi nostrā­dājušies un piekusuši turpat krastā apgūlās un aizmiga.

Otrā rītā viss ciemats zināja, kāds joks izspēlēts ar O'Braienu. Tika slēgtas lielas derības, kas būs ar abiem grēkāžiem, kad pārradīsies O'Braiens. Pēcpusdienā tika izlikts novērošanas postenis, lai aizlaikus uzzinātu, kad viņš parādīsies. Visi gribēja redzēt O'Braienu pārnākam. Taču viņa kā nebija, tā nebija, kaut gan ļaudis gaidīdami nosēdēja līdz pusnaktij. Viņš neatgriezās arī nedz nā­kamajā, nedz aiznākamajā dienā. Sarkanā Govs vairs ne- nekad neredzēja Markusu O'Braienu, un, lai gan radās daudzi minējumi, viņa pazušanas noslēpuma atslēga ne­kad netika atrasta.

Markuss O'Braiens vienīgais zināja noslēpumu, bet viņš neatgriezās, lai to atklātu. Atmoda nākamajā rītā viņam bija īstas mocības. Kuņģi bija apdzeldējis pārmērīgais izdzertā viskija daudzums, iekšā viss bija sažuvis un dega kā ugunī. Galva plīsa pušu, bet ļaunākais bija tas, ka sāpēja seja. Sešas stundas moskītu miljoni bija ēduši viņu, un no nepateicīgo kukaiņu indes viņa seja bija šausmīgi piepampusi. Tikai ar neticamu gribasspēka pie­pūli viņam izdevās pavērt šauras spraudziņas, lai parau- dzitos uz pasauli. Viņš nejauši pakustināja rokas un juta, ka tās sāp. O'Braiens pašķielēja uz rokām un nepazina tās, tik ļoti tās bija samilzušas no moskītu dzēlieniem. Viņš bija zaudējis sevi vai, pareizāk sakot, savu izskatu. Viņš neatrada sevī nekā pazīstama, nekā tāda, kas ar asociācijām palīdzētu viņam atkal apzināties savu eksis­tenci. Viņš bija pilnīgi atšķirts no pagātnes, jo nekas viņam neatgādināja šo pagātni. Turklāt viņš jutās tik slims un nožēlojams, ka viņam nepietika ne spēka, ne vēlēšanās skaidrot, kas viņš tāds bijis.

Tā turpinājās tik ilgi, kamēr viņš pamanīja savu līko mazo pirkstiņu, — tāds tas bija kļuvis pēc nepareizi saauguša lūzuma, un tad viņš apjauta, ka ir Markuss O'Braiens. Tajā pašā brīdī atmiņā atausa pagātne. Zem īkšķa naga atklājis asinsizplūdumu, ko bija dabūjis pa­gājušajā nedēļā, viņš bija pilnīgi pārliecināts, kas viņš ir, un zināja, ka šīs svešās rokas pieder Markusam O'Braienam vai otrādi — ka Markuss O'Braiens pieder šīm rokām. Sākumā viņš iedomājās, ka ir slims, ka viņam ir drudzis. Atvērt acis bija mokoši grūti, un viņš turēja tās ciet. Garām peldošs zariņš iesita pa laivu. Viņš no­domāja, ka kāds klauvē pie būdas durvīm, un teica: «Iekšā.» Brīdi pagaidījis, viņš īgni izgrūda: «Tad palie­ciet turpat, kaut velns jūs rāvis.» Tomēr viņam gribējās, lai nezināmais klauvētājs ienāktu un pateiktu, ka viņš ir slims.

Kamēr O'Braiens tā gulēja, viņa smadzenēs atdzīvojās pagājušās nakts notikumi. Viņš iedomājās, ka nepavisam nav slims, ka ir tikai piedzēries un ka laiks celties augšā un iet uz darbu. Darbs bija saistīts ar priekšstatu par šurfu, un viņš atcerējās, ka bija atteicies pārdot savu zemes gabalu par desmittūkstoš dolāriem. Viņš spēji pie­trūkās sēdus un ar mokām pavēra acis. Viņš ieraudzīja sevi laivā brūnās, uzmilzušās Jukonas vidū. Ar skuju kokiem apaugušie krasti un salas nebija pazīstami. Kādu laiku viņš sēdēja kā apmāts. Viņš neko nespēja saprast. Viņš atcerējās pagājušās nakts orģiju, taču starp to un pašreizējo stāvokli nebija nekāda sakara.

O'Braiens aizvēra acis un iespieda sāpošo galvu rokās. Kas tad bija noticis? Pamazām galvā iezagās briesmīga doma. Viņš pretojās tai, centās aizdzīt to prom, tomēr doma neatkāpās: viņš ir kādu nogalinājis. Tikai tā va­rēja izskaidrot faktu, ka viņš atrodas laivā, kas peld lejup pa Jukonu. Sarkanās Govs likums, ko viņš tik ilgi bija vērsis pret citiem, tagad bija pavērsts pret viņu pašu. Viņš ir kādu nogalinājis un tādēļ palaists pa straumi. Bet ko? Lai kā O'Braiens sasprindzināja atmiņu, viņš kā pa miglu atcerējās vienīgi to, ka viņam virsū bija uzgā- zušies ķermeņi un viņš dairījies izlauzties no šā rnur- skuļa. Kas viņi tādi bija? Varbūt viņš nogalinājis ne vienu vien, bet vairākus. Viņš sniedzās pie jostas. Naža makstī nebija. Nevarēja būt šaubu, ka viņš kādu ir no­dūris. Taču vajadzēja būt kādam slepkavības iemeslam. Viņš atvēra acis un pārbīlī sāka apskatīt laivu. Pārtikas tajā nebija, nevienas unces pārtikas. Ievaidējies viņš atslīga laivā. Viņš bija nogalinājis bez jebkāda iemesla. Viņš bija sodīts ar visu likuma bardzību.

Kādu pusstundu O'Braiens sēdēja nekustēdamies, iespie­dis sāpošo galvu rokās un mēģinādams domāt. Tad viņš atvēsināja kuņģi ar malku ūdens, ko pasmēla pār malu, un jutās labāk. Viņš piecēlās un, stāvēdams laivā platās Jukonas vidū, kur viņu, vientuli, dzirdēja tikai pirmat­nējā daba, nolādēja reibinošo dzērienu. Pēc tam viņš pie­sējās garām slīdošai lielai priedei, kas bija iegrimusi ūdenī dziļāk par laivu un tāpēc tika nesta ātrāk. Viņš nomazgāja muti un rokas, apsēdās pakaļgalā un ļāvās pārdomām. Bija jūnija beigas. Līdz Beringa jūrai bija divi tūkstoši jūdžu. Laiva nogāja caurmērā piecas jūdzes stundā. Šajā gadalaikā šajos piatuma grādos nesatumsa ne nakti, ne dienu, un viņš varēja braukt visas divdesmit četras stundas. Tādējādi viņš dienā nobrauks simt div­desmit jūdzes. Ja divdesmit jūdzes atskaitīja nost visā­diem negadījumiem, palika simt jūdžu dienā. Divdesmit dienās viņš sasniegs Beringa jūru. Un tas nebūs saistīts ne ar kādu enerģijas patēriņu, upe strādās viņa vietā. Viņš varēja gulēt laivas dibenā un taupīt spēkus.

Divas dienas O'Braiens neņēma mutē ne kripatu. Tad, izbraucis Piejukonas līdzenumos, viņš apstājās pie kā­das zemas saliņas un salasīja meža zosu un pīļu olas. Sērkociņu nebija, un viņš apēda olas jēlas. Tās bija ba­rojošas un uzturēja viņā spēku. Pārbraucis pāri Polā­rajam lokam, viņš uzdūrās Hudzona līča sabiedrības fak- torijai. Nodaļa vēl nebija ieradusies no Makenzi, un no­metnē nebija ne miltuma. O'Braienam piedāvāja meža pīļu olas, bet viņš atbildēja, ka viņam pašam laivā ir vesels bušelis olu. Viņam piedāvāja iedzert viskiju, bet viņš atteicās no tā,-savilcis seju neviltota riebuma gri­masē. Sērkociņus gan viņš paņēma un tagad varēja vārīt olas. Upes lejtecē O'Braienu aizkavēja pretvējš, un div­desmit četras dienas viņš bija spiests iztikt no olām vien. Par nelaimi, guļot viņš bija pabraucis garām Svētā Pā­vela un Svētā Krusta misijām. Tāpēc viņš vēlāk dedzīgi varēja apgalvot un arī apgalvoja, ka visas runas par misijām pie Jukonas esot tukšas b'lēņas. Tur neesot nevie­nas misijas, un viņš jau nu to zināja vislabāk.

Nokļuvis Beringa jūrā, O'Braiens olu diētu nomainīja ar roņa gaļas diētu un nespēja tikt skaidrībā, kurš no šiem ēdieniem viņam garšo sliktāk. Gada beigās viņu uz­ņēma Savienoto Valstu muitas kuteris, un nākamajā ziemā viņš Sanfrancisko guva panākumus, lasīdams lekcijas par atturību. Sajā darba laukā O'Braiens ir atradis savu aici­nājumu. «Vairieties no pudeles!» — tāds ir viņa lozungs un kaujas sauciens. Viņš liek noprast, ka viņa paša dzīvē pudele ir bijusi par iemeslu lielai katastrofai. Viņš pat piemin, ka pazaudējis savu īpašumu šā sātana kārdinā­juma dēļ, bet klausītāji jauš, ka aiz šā gadījuma slēpjas kāda briesmīga un neatminama ļaundarība, kurā vaino­jama pudele. O'Braiens ir guvis panākumus šajā darba laukā- un ir iemantojis sirmus matus un cieņu karagā­jienā pret stipriem dzērieniem. Bet pie Jukonas Markusa O'Braiena pazušana ir un paliek leģenda. Tas ir sera Džona Franklina pazušanai līdzvērtīgs noslēpums.