Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

PIEKTA NODAĻA

Rīts bija gandrīz kā pasakā. Izgājis no Priesteru alas, jutos, kā nonācis smalki retušētā ainā, kāda varētu parādīties kā jauna datora fona attēls: tālumā stiepās ielas ar neticami senatnīgiem namiņiem; tās atkāpās zaļu lauku priekšā, kurus ieskāva līkumotas klinšu sienas, debesīs traucās balti mākoņi. Bet pāri visam mājām, laukiem un aitām, kas ņirbēja kā vates piciņas, stiepās biezas miglas mēles, laizīdamas kalnu virsotnes tālumā, kur beidzās viena pasaule un sākās nākamā auksta, mitra, bez saules.

Kalna otrā pusē mani gaidīja lietus. Par gumijas zābakiem, protams, biju aizmirsis, bet taka drīz vien pārtapa arvien staignākā dubļu lentē. Taču, manuprāt, labāk pieciest mitrumu nekā griezties atpakaļ un otrreiz iet pāri kalnam, tāpēc, noliecis galvu asajā lietū, slampāju uz priekšu. Necik ilgi, un pagāju garām būcenim, pie kura pa gabalu redzēju aitas, kas sildīdamās spiedās cita pie citas. Mirkli vēlāk jau atrados klusā, rēgainā, miglas cauraustā purvā. Atcerējos divtūkstoš septiņsimt gadus veco Kērnholmas muzeja eksponātu un pārliku, cik daudz viņa biedru te guļ, debesu dēļ atteikušies no dzīves.

Kad sasniedzu bērnunamu, lietutiņš jau bija pārvērties lietusgāzē. Man nebija laika klīst pa aizlaisto pagalmu un domāt par baiso gaisotni un durvīm, kas grasījās mani aprit, kad gāju caur tām, un par lietū piebriedušajiem grīdas dēļiem, kas zem manām kājām ieliecās. Izgriezu kreklu, izpurināju slapjos matus un, kad vairs nebiju kā no mārka izvilkts, sāku meklēt. Pats nezināju, ko. Kārbu ar vēstulēm? Uz sienas uzšņāptu vectēva vārdu? Ne uz ko daudz cerēt nevarēju.

Staigāju pa vecu, sabirzušu laikrakstu paklāju, skatīdamies zem krēsliem un galdiem. Šķita, ka tūlīt ieraudzīšu baisu ainu -juceklīgi izmētātus skeletus melnās, apdegušās skrandās -, taču atradu tikai istabas, kas atradās drīzāk svaigā gaisā nekā iekštelpās un kam jebkuru īpatnību bija laupījis mitrums, vējš un dubļu kārta. Pirmajā stāvā valdīja bezcerība. Pagriezos uz kāpnēm, zinādams, ka šoreiz pa tām jāiet. Vienīgi uz kuru pusi augšup vai lejup? Viens mīnuss, ejot augšā, būtu ierobežota iespēja ātri aizbēgt (no klaidoņiem, vampīriem un visa, ko mans satrauktais prāts spēja uzburt). Ja nu vienīgi varētu mesties laukā pa otrā stāva logu. Ejot lejup, būtu tā pati nelaime, turklāt vēl viens trūkums tumsa (lukturīša man, protams, nebija). Beigās izšķīries, kāpu augšup.

Pakāpieni, protestēdami pret manu svaru, atskaņoja čīkstošu simfoniju, tomēr izturēja, un augšā es atšķirībā no sabumbotā apakšstāva atklāju vismaz kaut ko līdzīgu laika kapsulai. Istabas bija abpus gaitenim, tapetes apdriskātas, tomēr telpas saglabājušās pārsteidzoši labi. Viena otra gan bija cietusi no pelējuma, jo pa izsistajiem logiem telpās iekļuva lietus, bet pārējās bija sagrūstas mantas, kas šķita tikpat kā jaunas, vienīgi pārklātas ar putekļu kārtu. Šur tur redzēju pa kādam uz krēsla atzveltnes nevērīgi nomestam sapelējušam kreklam vai uz skapīša noliktu veļu. Viegli varēju iedomāties, ka te viss palicis tā, kā to bija atstājuši bērni, it kā naktī, kad viņi mira, būtu apstājies laiks.

Gāju no istabas uz istabu kā arheologs, pārbaudīdams, kas tajās saglabājies. Kādā kastē atradu salauztas rotaļlietas, bet uz palodzes izmētātus krāsu zīmuļus, kas desmittūkstoš dienās bija izbālējuši saulē; turpat nīka leļļu mājiņa ar visām lellēm, kas bija uz mūžu ieslodzītas greznā cietumā. Pieticīgajā bibliotēkā mitrums ložņādams bija izliecis plauktus greizos smaidos. Pārbraucu ar pirkstiem pār izdilušajām grāmatu muguriņām, it kā gribētu kādu izņemt un palasīt. Tur bija gan klasika Pīters Pens, Noslēpumainais dārzs -, vēsturiski stāsti, kurus vēsture aizmirsusi, gan latiņu un sengrieķu valodas mācību grāmatas. Stūri bija sagrūsti daži veci rakstāmgaldi. Sapratu, ka te bijusi klase, kurā mis Peregrine mācīja bērnus.

Pagriezis kliņķi, lūkoju atvērt kādas smagas durvis, taču tās bija piebriedušas un spēcīgi turējās pretī, tāpēc ieskrējies grūdu ar plecu. Griezīgi čīkstēdamas, durvis atsprāga vaļā, un es ar seju pa priekšu iekritu nākamajā istabā. Piecēlies un pametis skatienu visapkārt, uzreiz sapratu, ka tā ir mis Peregrīnes istaba. Tikpat kā Ērkšķrozītei pilī: pie sienām zirnekļu tīkliem apvītas sveces, tualetes galdiņš ar spoguli un kristāla pudelītēm, milzīga ozolkoka gulta. Iedomājos mis Peregrīni šajā istabā liktenīgās nakts vidū, kad kauca sirēnas un viņa, izlēkusi no gultas, sauca kopā bērnus, kuri apjukuši meklēja mēteļus un skrēja lejā pa kāpnēm.

Vai jūs bijāt pārbijusies? Vai dzirdējāt, ka tuvojas lidmašīnas?

Nu jau kļuva neomulīgi. Šķita, ka mani kāds novēro un visi bērni vēl ir tepat, saglabājušies mūros tāpat kā purva zēns. Jutu skatienus no spraugām un dobumiem.

Ieslīdēju blakusistabā. Pa logu krita vārga gaismiņa. Uz gultiņu pusi, kuras bija pārklātas ar pieputējušiem palagiem, liecās blāvi zilganas tapešu plēksnes. Nevaru izskaidrot, kā, taču zināju, ka šī ir bijusi mana vectēva istaba.

Kāpēc tu sūtīji mani uz šejieni? Ko man te vajadzēja redzēt?

Bet tad manu skatienu piesaistīja kaut kas zem gultas. Nometos tupus, lai apskatītos. Vecs koferis!

Vai tas ir tavējais? Vai ar to tu gāji uz vilcienu, uz mūžiem atvadījies no mātes un tēva, kad tava pirmā dzīve slīdēja projām?

Izvilcis koferi no pagultes, taustījos ap tā sadriskātajām ādas siksnām. Atvēru viegli, taču iekšā nekā nebija, tikai mirušu vaboļu ģimene.

Ari pats jutos iztukšots un dīvaini smags; šķita, ka planēta griežas par ātru, paaugstinādama gravitāciju, kas spieda mani pie grīdas. Zaudējis pēdējos spēkus, apsēdos uz iespējams, vectēva gultas un nezin kāpēc beigās atlaidos uz netīrajiem palagiem un raudzījos griestos.

Par ko tu domāji tajā naktī? Vai ari tevi mocīja murgi?

Sāku raudāt.

Vai zināji, kad nomira tavi vecāki? Vai juti, ka viņi aiziet?

Raudāju vēl trakāk. Pats pret savu gribu, nespēdams apstāties.

Šņukstēdams atminējos visu ļauno, līdz beigās raudāju tik gauži, ka rīstīdamies cīnījos pēc elpas. Iedomājos, ka mana tēva vecāki mira bada nāvē un viņu izkāmējušos augumus aprija krematorija tāpēc vien, ka svešinieki viņus ienīda. Iedomājos, ka bērnus, kas te dzīvoja, sadedzināja un saraustīja gabalos, jo pilots, kam viņi bija pilnīgi vienaldzīgi, nospieda kādu pogu. Iedomājos, kā vectēvam nolaupīja ģimeni un tāpēc mans tētis uzauga, nejuzdams, ka viņam ir tēvs, bet mani pašu tagad mocīja akūts stress un murgi. Sēdēju viens brūkošā mājā, kā muļķis liedams karstas asaras, kas krita uz krekla. Un viss tikai septiņdesmit gadus vecu sāpju dēļ, kuras nezin kāpēc uzkritušas man uz galvas kā postošs mantojums. Un kur nu vēl briesmoņi, pret kuriem nespēju cīnīties! Tie jau bija miruši, tāpēc es nevarēju tos nonāvēt, sodīt vai ar tiem izrēķināties. Mans vectēvs vismaz varēja iestāties karaspēkā un pret viņiem cīnīties. Bet ko darīt man?

Kad beidzot nomierinājos, galva dunēja. Aizvēris acis, piespiedu rokas pie deniņiem, lai kaut uz mirkli remdētu sāpes, un, kad man beidzot kļuva labāk un es atvēru acis, ieraudzīju brīnumainas pārvērtības. Pa logu spīdēja viens vienīgs saulesstars. Piecēlies piegāju pie ieplīsušā stikla un ieraudzīju, ka laukā gan līst, gan spīd saule: maza meteoroloģiska dīvainība, kuru katrs dēvē pa savam. Mana māte (es nejokoju) to sauc par bāreņu asarām. Pēc tam atcerējos, ko par to saka Rikijs: Sātans kulsta savu sievu! Pasmējos un jutos mazliet labāk.

Pēc tam ātri dziestošās saules ielāpā, kas krita istabā, ievēroju kaut ko tādu, ko pirmīt nebiju ieraudzījis. Zem otrās gultas stāvēja lāde, kuras gals rēgojās laukā. Piegājis klāt, pavilku malā segu, kas lādi slēpa.

Tā bija milzīga, veca ceļojumu lāde ar lielu priekškaramo atslēgu. Nospriedu, ka tukša nez vai ir. Tad jau nebūtu aizslēgta. Šķita, ka lāde kliedz:Atver mani! Esmu pilna ar noslēpumiem!

Sagrābis aiz malām, vilku. Lāde pat nepakustējās. Vilku vēlreiz, jau stingrāk, taču atkal nekā! Ej nu sazini, vai lāde pati par sevi bija smaga vai arī paaudzēm krājies mitrums un putekļi bija to pielipinājuši pie grīdas. Piecēlos un pāris reižu iespēru pa lādi: kaut kas noknikšķēja, un tad jau varēju to pa gabaliņam grūst sāniski uz priekšu kā plīti vai ledusskapi, līdz beigās izvilku laukā no pagultes, atstājot uz grīdas vietām pārtrauktu sliedi. Paraustīju slēdzeni, taču, par spīti biezajai rūsas kārtai, tā bija cieta kā akmens. Brīdi apsvēru, kur meklēt atslēgu kaut kur taču tai bija jābūt -, bet meklēt varētu stundām, turklāt slēdzene bija tā sarūsējusi, ka diez vai to varētu atdarīt. Neatlika nekas cits kā lādi atlauzt.

Meklēdams piemērotu darbarīku, blakusistabā uzgāju daudz cietušu krēslu. Nolauzu tam kāju un nikni metos virsū slēdzenei, pacēlis krēsla kāju virs galvas kā bende un triekdams to lejā, cik spēcīgi vien spēju, vēl un vēl, līdz mans ierocis pārlūza un rokā palika spurains gals. Ar skatienu meklēdams istabā kaut ko izturīgāku, uzreiz ievēroju vaļīgu gultas rāmja stieni. Pēc dažiem spērieniem tas nokrita uz grīdas. Izvilcis vienu stieņa galu cauri slēdzenei, aiz otra vilku atpakaļ. Atkal nekā!

Spiedu, uzgūlies ar visu augumu. Lāde iečīkstējās, un viss. Iespēris tai ar kāju, vilku stieni no visa spēka, uztūkstot asinsvadiem uz kakla, un brēkāju:Atveries, sasodītā, atveries, stulbā lāde! Beidzot manam izmisumam un dusmām bija mērķis: ja nespēju izdabūt noslēpumu no mirušā vectēva, tad taču, nolādēts, izvilkšu no vecās lādes! Stienis paslīdēja, un es, zaudējis elpu, novēlos uz grīdas.

Gulēju, skatīdamies griestos un rīstīdamies. Bāreņu asaras bija beigušās, un tagad laukā vienkārši, parasti lija trakāk nekā jelkad. Derētu aiziet uz pilsētu pēc vesera vai metālzāģa, bet tad kāds sāktu izprašņāt, un es negribēju nevienam neko stāstīt.

Pēc tam man prātā iešāvās zelta doma. Ja izgudrošu, kā atlauzt lādi, nevajadzēs mocīties ar slēdzeni. Kas varētu būt spēcīgāks par mani ar neapšaubāmi kuslajām augšējām ekstremitātēm, kuras metas virsū lādei ar gadījuma ieročiem? Gravitācijas spēks! Galu galā es atrados otrajā stāvā, lai gan diez vai spētu pacelt lādi tik augstu, lai izdabūtu to laukā pa logu. Taču kāpņu margas jau sen bija sabrukušas. Tātad lāde tikai jāaizvelk pa gaiteni līdz kāpnēm un jāpagrūž. Vai saturs izturēs triecienu tas jau bija cits jautājums, bet vismaz zināšu, kas lādē iekšā.

Notupies aiz lādes, sāku to grūst uz gaiteņa pusi.

Metāla mala drīz vien iegrima mīkstajā grīdā, un lāde spītīgi apstājās. Nezaudējis dūšu, ķēros klāt no otras puses, sagrābis slēdzeni ar abām rokām un vilkdams atpakaļ. Man par lielu pārsteigumu, lāde jau ar pirmo piegājienu pavirzījās uz priekšu teju par metru. Neteiktu, ka es izmantoju īpaši cēlus paņēmienus: vairākas reizes pietupos, grūdu ar pēcpusi lāde pie katras kustības, metālam beržoties pret koku, apdullinoši čīkstēja līdz dabūju to laukā no istabas un vilku pa gabaliņam no vienām durvīm līdz otrām uz kāpņu laukuma pusi. Ritmiskajās skaņās aizmirsies, rāvos vaiga sviedros.

Beigās tiku līdz kāpņu laukumam un, ne pārāk smalki nolamājies, ievilku aiz sevis lādi. Nu jau tā slīdēja viegli un pēc vairākiem grūdieniem sasvērās bīstamā leņķī, un tagad es varētu to mierīgi apgāzt. Taču gribēju redzēt, kā negantniece sašķīst saņemt balvu par saviem pūliņiem -, tāpēc piecēlos un uzmanīgi to slidināju uz priekšu, līdz ieraudzīju drūmā lejas kambara grīdu. Pēc tam, aizturējis elpu, pagrūdu lādi ar kāju.

Grīļodamās uz aizmirstības kraujas, lāde brīdi vilcinājās, bet tad kūleņojot izlēmīgi gāzās lejā skaistā, baleta cienīgā, lēnā kustībā. Sekoja pamatīgs būkšķis un tā atbalss, satricinot visu māju. No zemes augšup uzšāvās putekļu mākonis: man bija jāaizklāj seja un jāatkāpjas gaitenī, gaidot, līdz nosēdīsies putekļi. Mirkli vēlāk atgriezies, palūrēju uz kāpņu laukumu, taču neredzēju salūzušu dēļu kaudzi, kā labprāt vēlētos, bet gan tikai robainu lādes formas caurumu grīdas dēļos. Tā bija pa taisno iekritusi pagrabā.

Noskrējis lejā pa kāpnēm un nokritis uz vēdera, kā pa plānu ledu locījos tuvāk caurumam. Pāris metru zemāk caur putekļiem tumsā manīju, kas palicis pāri no lādes. Tā bija sašķīdusi kā milzīga ola, sajaukdamās ar gružiem un salauztajiem grīdas dēļiem. Turpat mētājās papīra gabaliņi. Galu galā laikam tomēr biju atradis vēstuļu kārbu. Bet tad, piemiedzis acis, ieraudzīju, ka tie ir fotouzņēmumi. Dučiem. Biju sajūsmā, bet tad sastingu, iedomājies kaut ko šausmīgu.

Man noteikti bija jātiek lejā.

* * *

Pagrabā bija istabu labirints un tik maz gaismas, ka tikpat labi es būtu varējis meklēt ar aizsietām acīm. Nokāpis pa čīkstošajām kāpnēm, bridi stāvēju, cerēdams, ka acis beigās pieradīs, taču tādai tumsai tās nespēja pielāgoties. Cerēju ari, ka pieradīšu pie smakas dīvainas, skābenas smirdoņas, apmēram kā ķīmijas kabineta skapī -, bet kas tev deva! Tāpēc vilkos uz priekšu, uzvilcis kreklu līdz degunam un izstiepis rokas, un cerēju, ka viss būs labi.

Paklupis gandrīz nokritu. Uz grīdas pašķīda stikli. Smirdēja arvien trakāk. Nu jau šķita, ka priekšā kaut kas rēgojas. Nedomājot par briesmoņiem un spokiem grīdā varēja būt vēl kāds caurums? Manu līķi neviens neatradīs.

Pēc tam brīnumainā apskaidrības mirklī apķēros, ka, spaidot mobilā pogas (tas man bija kabatā, lai gan atrados tālu no zonas), telefonu var izmantot kā lukturīti. To pacēlis, mērķēju gaismas staru uz priekšu. Taču tas nespēja izlauzties cauri tumsai, tāpēc pavērsu staru pret grīdu. Pārplīsusi akmens plāksne, peļu mēsli. Pagriezu sāņus vārgā gaisma pret kaut ko atstarojās.

Spēru soli tuvāk, grozīdams telefonu. No tumsas iznira plauktu siena, pilna ar stikla burkām. Tās bija dažnedažāda lieluma un formas, putekļu izraibinātas, ar duļķainu želejveida saturu. Atcerējos virtuvē redzētās sasprāgušās augļu un dārzeņu burkas. Varbūt lejā bija pastāvīgāka temperatūra, tāpēc burciņas palikušas dzīvas.

Tomēr, pienācis tuvāk un labi ieskatījies, sapratu, ka burkās nav augļi vai dārzeņi, bet gan cilvēku orgāni. Smadzenes. Sirdis. Plaušas. Acis. Iekonservēti pašražotā formaldehīdā, tāpēc jau tā drausmīgā smirdoņa. Klupdams krizdams steberēju tumsā projām gan lādēdamies, gan apjucis. Kas te galu galābija7 Tādas burkas varētu atrast medicīnas skolas pagrabā, nevis mājā, kas pilna ar bērniem. Ja vectētiņš Portmens nebūtu par bērnunamu tā jūsmojis, varētu nodomāt, ka mis Peregrīne glāba bērnus, lai savāktu viņu iekšējos orgānus.

Mazliet atguvies, pacēlu skatienu un tad ieraudzīju priekšā gaismiņu ne jau to, kas atstarojās no telefona, bet vāju dienasgaismas mirgoņu. Laikam jau tur bija izeja uz pasauli. Sasparojies elpoju cauri kreklam, turēdamies pa gabalu no sienām un baisiem pārsteigumiem, kas tajās varētu perināties.

Sekoju mirgoņai ap stūri uz mazu telpu ar iebrukušiem griestiem. Dienasgaisma ieplūda pa caurumu no salauztu dēļu un saplēstu stiklu kaudzes puses, no kuras viļņiem cēlās biezi putekļi. Šur tur kā žāvētas gaļas sloksnes bija pielipuši paklāja gabali. Zem netīrumiem dipēja viegli soļi: kāds tumsas iemītnieks bija izglābies no pasaules sabrukuma.

Postažas vidū mētājās lādes atliekas, ap kuru kā konfeti bija izbiruši fotoattēli.

Uzmanīgi spēru soli pēc soļa pa gruvešiem, no kuriem rēgojās augsti koka šķēpi un dēļi ar sarūsējušām naglām. Nometies tupus, mēģināju glābt, kas glābjams. Vilkdams no gružiem fotogrāfiju sejas, notraukdams no tām stiklus un satrūdējušas koka skaidas, jutos kā operatīvais darbinieks. No vienas puses, gribēju steigties ej nu sazini, kurā bridi virs galvas iebruks grida, bet, no otras nespēju atrauties.

Pirmajā acumirkli tās izskatījās pēc bildēm, kādas ir katrā ģimenes albumā. Cilvēki draiskojās pludmalē vai smaidīja verandā; tur bija ari salas ainavas un daudz bērnu, kas pozēja pa vienam vai divatā, neoficiāli un saviesīgi portreti ar mākslīgu fonu, cilvēki ar stingām leļļu acīm, it kā fotografēti lielveikala ateljē pirms simt gadiem. Man sametās baisi. Ne jau stingo leļļu ģīmju, bērniem neparastā matu griezuma vai nopietno seju dēļ, bet gan tāpēc, ka ar katru brīdi visi šķita arvien pazīstamāki. Attēli bija līdzīgi vectēva senajām bildēm, sevišķi tām, kuras viņš glabāja cigāru kārbā. Tāda pati noskaņa.

Vienā, piemēram, bija redzamas divas jaunas sievietes, kas stāvēja uz ne pārāk dabiski uzzīmēta okeāna fona. It kā nekā īpaša, tomēr mani izsita no sliedēm viņu attieksme. Abas bija uzgriezušas objektīvam muguru. Kāpēc gan vajadzēja uztraukties un tērēties, lai pēc tam novērstos? Gandrīz vai šķita, ka gružu kaudzē atradīšu citu uzņēmumu, kurā tām pašām dāmām redzamas sejas, proti, smaidoši galvaskausi.

Citi attēli bija vēl radniecīgāki vectēva kolekcijai. Vientuļa meitene kapsētā lūkojās ūdenī, kurā atspoguļojasdivas meitenes. Atcerējos pie vectēva redzēto foto ar pudelē iesprostoto meiteni. Gan viens, gan otrs noteikti bija viltots. Citā redzēju nesatricināmi mierīgu zēnu, kuram ap krūtīm spietoja bites. Ari to taču varēja viegli noviltot, vai ne? Tāpat kā pie vectēva redzēto zēnu ar pacelto laukakmeni, kas, jādomā, bija no plastmasas. Neīstas bites, neīsts laukakmens.

Atceroties, ka vectēvs stāstīja par bērnunama zēnu ar bitēm, man uz skausta sacēlās matiņi.Pietika viņam atvērt muti, un dažas izlidoja, bet nekad nedzēla, ja Hjū to negribēja, tā sacīja vectēvs.

Manuprāt, tam bija tikai viens izskaidrojums. Vectēva bildes bija no lādes, kas sašķldusi gulēja manā priekšā. Tomēr vēl šaubījos, līdz beigās atradu uzņēmumu ar diviem dullajiem, kas baro viens otru ar lenti. Nezināju, kas tie varētu būt; ja nu vienīgi nakts murgi, bet varbūt mazohistiski sadistiskas balerīnas? Taču es nešaubījos, ka vectētiņa Portmena kolekcijā bija tas pats fotouzņēmums. Biju redzējis to cigāru kārbā pavisam nesen pirms dažiem mēnešiem.

Tā taču nevarēja būt nejauša sakritība. Tātad vectēvs bija atvedis fotoattēlusno šejienes un nemeloja, ka visus pazīst. Vai tiešām, par spīti šaubām, kuras jutu jau astoņu gadu vecumā, fotoattēli nebija viltoti? Bet ar tiem saistītie fantastiskie stāsti? Grūti bija noticēt, ka tie atspoguļo patiesību. Tomēr, stāvot putekļainās, mirušās mājas pustumsā, kurā laikam bija daudz spoku, iedomājos, kavarbūt…

Piepeši augšā kaut kas skaļi nokrakšķēja, liekot man palēkties tik nelāgi, ka izlaidu no rokām fotoattēlus.

Droši vien māja staigā, es nodomāju,vai arī brūk. Pieliecos, lai salasītu bildes. Atkal atskanēja krakšķis, un viss trūcīgais apgaismojums pazuda, atstājot mani taustāmies melnā tumsā.

Dzirdēju soļus, pēc tam balsis. Mēģināju kaut ko saklausīt, neuzdrošinādamies pakustēties, baidīdamies, ka vieglākā kustība izraisīs gružu lavīnu, kas uzgāzīsies man virsū. Zināju, ka bailes ir nepamatotas varbūt tur dullie repa dziedoņi atkal dzina velnu -, tomēr sirds skrēja kā sprintā un zemapziņā dzīvniecisks instinkts lika klusēt.

Kājas jau metās stīvas. Cik klusu vien varēdams, pārnesu svaru no vienas pēdas uz otru, lai riņķotu asinis. Te pēkšņi kaut kas atdalījās no gružu kaudzes un aizripoja, klusumā izraisot lielu troksni. Balsis pieklusa. Pēc tam grīdas dēļi iečīkstējās atkal, un man virs galvas nobira apmetums. Tas, kas bija augšā, tagad zināja, kur mani meklēt.

Aizturēju elpu.

Pēc tam atskanēja klusa meitenes balss:

Abe, vai tu?

Man šķita, ka sapņoju. Gaidīju, ka meitene ierunāsies vēlreiz, tomēr labu brīdi dzirdēju tikai lietus bungošanu pa jumtu, it kā pa to sistu tūkstošiem pirkstu. Pēc tam virs manis iedegās gaisma, un, pastiepis kaklu, ieraudzīju sešus bērnus, kas bija notupušies pie robainā cauruma un skatījās lejup.

Dīvaini, bet visi šķita pazīstami, lai gan es nezināju, no kurienes viņi ir. Varētu nodomāt, ka viņu sejas labi sen esmu

redzējis sapni un piemirsis. Kur gan es viņus biju saticis, un kā viņi zināja mana vectēva vārdu?

Beigās man pielēca. Šo bērnu apģērbs šķita neparasts pat Velsā. Bālas sejas bez smaida. Mani lūkojās cilvēki no zemē izmētātajiem fotoattēliem. Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā diena.

Bērnus es biju redzējis fotoattēlos!

Meitene, kas pirmīt runāja, piecēlās un ieskatījās mani ciešāk. Rokās viņai mirgoja gaismiņa nedz lukturītis, nedz svece. Drizāk tā izskatījās pēc dzīvas uguns bumbiņas, kas nāca tieši no viņas ādas. Pirms dažām minūtēm redzēju meiteni fotoattēlā, taču viņa nemaz nebija mainījusies un tāpat turēja plaukstās gaismu.

Esmu Džeikobs, gribēju teikt.Es tevi meklēju. Taču mute bija sastingusi, un es spēju tikai skatīties.

Meitenes sejā iezagās īgnums. Laikam es izskatījos drausmīgi, izmircis lietū, nosmērējies putekļos, tupēdams gruvešu kaudzē. Nezinu, ko viņa un pārējie bērni gribēja ieraudzīt, bet ne jau mani.

Čukstus apspriedušies, bērni piecēlās un ātri izklīda. Viņu pēkšņā sakustēšanās kaut ko manī atraisīja, un es atguvu balsi, tāpēc saucu, lai viņa pagaida, taču soļi jau dipēja pa grīdu uz durvju pusi. Bridu cauri gruvešiem, līdz uzgrūdos smirdīgajam kāpņu laukumam pirms pagrabstāva. Kad nokāpu lejā, tur nezin kā bija atgriezusies nolaupītā gaisma, bet no bērniem gan nebija ne vēsts.

Izmeties laukā, noskrēju pa drūpošajiem ķieģeļu pakāpieniem zālē un saucu:

Pagaidiet! Apstājieties!

Taču visi jau bija projām. Smagi elsodams un lādēdams pats sevi, izmeklējos viņus pagalmā, mežā.

Te pēkšņi koku vidū kaut kas nobrīkšķēja. Apmeties riņķī, koku zaros ievēroju izplūdušu kustību un baltas kleitas malu. Tā bija viņa! Ieskrēju mežā un metos viņai nopakaļ. Meitene dieba projām pa taku.

Lauzos pār nokritušiem kokiem un zemu nolīkušiem zariem, dzīdamies viņai pa pēdām, līdz beigās aizelsos. Meitene ik pa brīdim pazuda, mezdamās no takas mežā un atkal atpakaļ. Beigās mežs kļuva arvien skrajāks, un mēs jau bijām atklātā purvā. Man paveicās. Meitenei vairs nebija, kur paslēpties, un, lai viņu notvertu, vajadzēja tikai uzņemt ātrumu. Tā kā biju džinsos un krosenēs, bet viņa kleitā, es noteikti uzvarētu. Tomēr, kad sasparojos, meitene negaidot metās uz purvu. Neatlika nekas cits kā viņai sekot.

Skriet vairs nevarēja. Zeme kļuva nedroša: tā slīdēja projām un iemānīja bedrēs, kur ūdens sniedzās līdz ceļgaliem, iesūcās biksēs un saslapināja kājas. Taču meitene laikam zināja, kur spert nākamo soli, tāpēc sāku atpalikt, līdz beigās viņa izgaisa miglā un man atlika tikai sekot viņas pēdu nospiedumiem.

Pazaudējis meiteni no redzesloka, nospriedu, ka pēdas vedīs atpakaļ uz taku, bet nē tās vijās arvien dziļāk purvā. Man aiz muguras saslēdzās migla, un, vairs neredzēdams taku, sāku uztraukties, kā tikt atpakaļ. Mēģināju viņai saukt:Mani sauc Džeikobs Portmens! Esmu Abes mazdēls! Es tev neko ļaunu nedarīšu! Diemžēl migla un dubļi aprija manu balsi.

Pēdas beidzās pie akmeņu kaudzes, kas atgādināja lielu, pelēku eskimosu būdu. Tas bija piramidāls akmeņu krāvums, neolīta laikmeta kaps, kuram par godu Kērnholma acīmredzot bija ieguvusi savu vārdu4.

Akmeņu kalns bija mazliet augstāks par mani, garš, šaurs, ar taisnstūrveida atvērumu malā, tikpat kā durvīm, un pacēlās dubļu vidū uz zāles laukumiņa. Izkāpu no muklāja uz samērā stingras zemes, kas apjoza akmeņus. Sapratu, ka tā ir ieeja tunelī, kas ievijās dziļi zemē. Abās pusēs ieejai bija iegrebtas sarežģītas cilpas un spirāles seni hieroglifi, kuru nozīme gadsimtu gaitā izgaisusi.Te guļ purva zēns, man ienāca prātā. Nē, drīzāk:Šeit ienācis, met cerības tumšajā kapā!

Tomēr gāju iekšā, sekodams meitenes pēdām. Kapam līdzīgais tunelis bija mitrs, šaurs, un tajā valdīja melna tumsa, tāpēc vilkos uz priekšu kā gliemezis. Lai nu kas, bet klaustrofobija mani, par laimi, nevajāja.

Iedomājies, ka meitene nobijusies kaut kur priekšā trīc, ejot ar viņu runāju, mēģinādams pārliecināt, ka nedarīšu neko ļaunu. Vārdi plīkšķēja atpakaļ kā maldinoša atbalss. Kad no jocīgās pozas, kādā biju spiests pārvietoties, sāka sāpēt kājas, tunelis negaidot kļuva platāks un beigās pārvērtās kambarī, kur atkal valdīja piķa melna tumsa, taču tas bija pietiekami plašs, lai beidzot varētu piecelties kājās un, nepieskaroties sienām, izstiept uz sāniem rokas.

Izvilcis no kabatas mobilo, atkal izmantoju to lukturīša vietā. Nevajadzēja daudz laika, lai aptvertu, cik liela ir telpa.

Tas bija vienkāršs kambaris ar akmens sienām, apmēram manas guļamistabas lielumā, pavisam tukšs. Te jau nu meitene paslēpties nevarēja.

Stāvēju, prātodams, kur viņa, velns parāvis, varēja ieslīdēt, un tad man kaut kas ienāca prātā, turklāt tas šķita tik pašsaprotami, ka atlika tikai brīnīties, kāpēc tikai tagad iedomājos. Meitenes taču nemaz nebija! Es viņu biju izdomājis, tāpat kā pārējos bērnus. Skatoties fotoattēlus, viņus visus uzbūra manas smadzenes. Bet pēkšņā, dīvainā tumsa pirms bērnu ierašanās? Aptumsums?

Galu galā tas taču nav iespējams: bērni nomira pirms veselas mūžības. Pat ja viņi nebūtu miruši, tikai muļķis ticētu, ka viņi var izskatīties mats matā kā fotografēšanas brīdi. Turklāt viss notika ļoti ātri un man nebija laika apķerties, ka varbūt dzenos pakaļ halucinācijai.

Ausis jau skanēja daktera Golana izskaidrojums:Māja jums šķita tik emocionāli uzlādēta, ka pietika tajā ieiet, lai uzšķiltos stresa reakcija. Jā, doktors Golans ir psihopļurkšķis. Bet tas nenozīmē, ka viņam nebija taisnība.

Pazemots pagriezos un vilkos atpakaļ. Negribēju vairs vilkties kā gliemezis un, lai kaut cik saglabātu pašcieņu, uz dūmakaino gaismu tuneļa galā devos četrrāpus. Pametis skatienu augšup, apķēros, ka esmu to visu redzējis Mārtiņa muzejā tieši te tika atrasts purva zēns. Samulsu, iedomādamies, ka pretīgi smirdošu, aizlaistu zemi cilvēki savulaik uzskatīja par debesu vārtiem, ticēdami tik dedzīgi, ka zēns manos gados labprāt ziedoja dzīvību, lai tur nonāktu. Nožēlojams, stulbs gājiens.

Beigās nolēmu, ka laiks braukt mājās. Lai ar fotoattēliem pagrabā notiek kas notikdams! Man bija apnikušas mīklas, brīnumi un pirmsnāves vārdi. Pakļaudamies vectētiņa Portmena apsēstībai, jutos sliktāk, nevis labāk. Bija pēdējais laiks no tā visa atbrīvoties.

Tuneļa galā atliecis muguru, izgāju laukā, kur mani apžilbināja gaisma. Aizklājis ar plaukstu acis, skatījos caur pirkstu spraugām pasaulē, kuru tik tikko pazinu. Tas pats purvs, tā pati taka, viss tas pats, tomēr pirmo reizi, kopš te atrados, zeme peldēja līksmi dzeltenā saules gaismā, debesis šķita neticami zilas, un bija pazudusi ari virmojošā migla, kas jau šķita neatņemama salas īpatnība. Laiks bija silts drīzāk laiska vasaras nogale, nevis brāzmains sākums.Ak kungs, cik aši te mainās laikapstākļi! es nodomāju.

Stampāju atpakaļ uz taku, nelikdamies ne zinis par drebuļus uzdzenošajiem, pretīgajiem purva dubļiem zeķēs. Pagriezos uz pilsētas pusi. Dīvaini, bet taka vairs nebija dubļaina, it kā dažās minūtēs būtu izžuvusi; taču tā bija no vienas vietas noklāta ar svaigiem zirgāboliem greipfrūta lielumā, kuru dēļ man nācās līkumot. Dīvaini, kā es tos nebiju ievērojis, nākdams uz šejieni? Vai tiešām visu rītu biju aptaurēts? Bet varbūt esmu tagad?

Neatrāvis skatienu no mēslu paklāja, kas stiepās man priekšā, gāju, līdz sasniedzu kalnu, un tad devos atpakaļ uz pilsētu, kur beidzot sapratu, kāpēc visa taka ir vienos mēslos. No rīta pa grants ceļiem pie ostas braukāja traktoru rindas, vedot zivju vai kūdras kravas, bet tagad vezumus vilka zirgi un mūļi. Dzinēju rūkoņu bija nomainījusi pakavu klaboņa.

Nedzirdēju ari visur dūcošos dīzeļa ģeneratorus. Vai tiešām dažu stundu laikā, kamēr biju projām, pilsētā būtu beigusies degviela? Un kur pilsētnieki pirms tam turēja tik lielus mājlopus?

Jā, un vēl kāpēc cilvēki uz mani tā skatījās? Visi, kuriem gāju garām, iepleta acis, apstājās, lai ko viņi darīja, un, izstiepuši kaklu, pētīja mani.Jūtos kā trakais, un laikam pēc tāda arī izskatos, es nospriedu, pamezdams skatienu lejup un redzēdams, ka no vidukļa uz leju esmu vienos dubļos, bet uz augšu putekļos, tāpēc, nodūris galvu, cik ātri vien varēdams, soļoju uz Priesteru alu, kur cerēju noslēpties anonīmā tumsā, pirms tētis atnāk no pusdienām. Biju nolēmis uzreiz viņam paziņot, ka gribu iespējami ātrāk tikt mājās. Ja tētis vilcināsies, būs jāatzīstas, ka redzēju halucinācijas, un tad bez vārda runas tiks nopirktas biļetes uz nākamo prāmi.

Bārā, kā parasti, sēdēja bars iereibušu viru, salikuši virs putojošām puslitra glāzēm. Redzēju daudz cietušos galdus, to pašu nespodro interjeru, ko es tagad uztvēru kā savas otrās mājas tālu prom no īstajām. Tomēr, kad pagriezos uz kāpnēm, dzirdēju svešu balsi, kas man uzbrēca:

Kur tu tagad domā iet?

Jau uzlicis kāju uz pakāpiena, pagriezos, un bārmenis nomērīja mani ar skatienu. Tas nebija Kevs, bet gan kāds svešs, drūms virs ar mazu, apaļu galvu. Ar bārmeņa priekšautu, spurainām, kopā saaugušām uzacīm un kuplām ūsām, kuru dēļ viņa seja izskatījās svītraina.

Varētu teikt, ka eju augšā kravāt ceļasomu, un, ja tētis negribēs vest mani mājās, tēlošu, ka man nāk virsū lēkmes. Tomēr es tikai izmetu:

Uz savu istabu.

Tas gan izklausījās vairāk pēc jautājuma nekā atbildes.

Ko tu teici? bārmenis nometa uz galda glāzi, kurā lēja dzeramo. Tu domā, ka te ir viesnīca, vai?

Nočīkstēja krēsli viesi pagriezās un blenza uz mani. Pārlaidu skatienu sejām. Visas bija svešas.

Laikam man uznākusi lēkme, es nospriedu.Tieši tagad. Ak tad tāda ir lēkme. Just gan neko nejutu. Spožas bultas acu priekšā nezibsnīja, plaukstas nesvīda. Šķita, ka drīzāk sajukusi pasaule, nevis es.

Pateicu bārmenim, ka laikam noticis pārpratums.

Mums ar tēti augšstāvā ir numurs, es skaidroju, un te ir mana atslēga.

Izvilku to no kabatas kā pierādījumu.

Dod apskatīt, bārmenis pārliecās pār leti un izrāva man to no rokām.

Paņēmis atslēgu kā izdegušu spuldzi, viņš ar juveliera rūpību sāka to pētīt.

Tā jau nu gan nav mūsējā, bārmenis noburkšķēja un ieslidināja atslēgu sev kabatā. Bet tagad pasaki, ko tu patiešām gribi, un šoreiz nemelo!

Man sāka svilt vaigi. Neviens ārpus mājām mani vēl nebija nosaucis par meli.

Es taču teicu. Mēs tās istabas noīrējām! Ja neticiet, paprasiet Kevam!

Es nepazīstu nekādu Kevu! Nepūt pilītes! viņš saltā balsi izmeta. Nekādas istabas neizīrējam, un augšstāvā dzīvoju tikai es!

Pametu skatienu visapkārt gaidīdams, ka, mani izjokojuši, visi sāks smieties. Taču vīru sejas bija stingas kā akmens.

Viņš taču ir amerikānis, ieminējās kāds vīrs ar neparasti garu bārdu. Vai tik nav no armijas.

Blēņas! noņurdēja cits. Paskatieties uz viņu! Vēl slapjš aiz ausīm!

Bet drēbes, bārdainis atbildēja, pasniegdamies un aptaustīdams manas jakas piedurkni, tādas veikalā neatrast ar uguni. Noteikti no armijas.

Paklausieties, es sacīju, es neesmu karavīrs un neko negribu jums iestāstīt! Zvēru! Gribu tikai atrast savu tēti, sakravāt mantas un…

Amerikānis, pie joda! iebaurojās resns vecis. Paņēmis no krēsla pamatīgu seglu jostu, viņš nostājās starp mani un durvīm, uz kurām es lēnītēm kāpos atpakaļ. Man riebjas viņa izruna! Varu saderēt, ka fašistu spiegs!

Es neesmu nekāds spiegs, nedroši atbildēju. Esmu tikai apmaldījies.

-Jauki! viņš ierēcās. Gan jau izdabūsim no viņa patiesību ar vecu paņēmienu. Ar virvi!

Pudeles brāļi viņam skaļi piebalsoja. Nevarēju saprast, vai veči runā nopietni vai arī dzen velnu, tomēr negribēju aizkavēties, lai to pārbaudītu. Smadzenēs drudžaino baiļu vidū riņķoja instinkts:Skrien! Daudz vieglāk būtu visu noskaidrot, ja bārs nebūtu pilns ar dzērājiem, kas draudīgi solīja mani nolinčot. Protams, aizbēgdams es tikai apstiprināšu savu vainu, taču man tas nerūpēja.

Lūkoju apiet resno.

Viņš mēģināja mani sagrābt, taču lēns dzērājs nav pretinieks ātram un līdz nāvei pārbiedētam cilvēkam. Izlikos, ka skriešu pa kreisi, bet īstenībā metu līkumu pa labi no viņa. Resnais dusmās ierēcās, un pārējie, atrāvušies no krēsliem, klupa man virsū, taču es, veikli izvairījies no viņu rokām, izskrēju laukā

pa durvīm skaidrajā pēcpusdienā.

* * *

Dragāju projām pa ielu, kājām dunot pa grants ceļu kā pakaviem, un dusmīgās balsis aiz muguras pamazām pieklusa. Nogriezies gar pirmās mājas stūri, lai pazustu vajātāju skatieniem, skrēju pa dubļainu pagalmu, kur cāļi čiepstēdami bēga uz visām pusēm, un tad pa atklātu lauku, kur sievietes stāvēja rindā pie vecas akas pēc ūdens, un, kad diebu garām, visas pagrieza galvu uz manu pusi. Lai gan izklaidei nebija laika, gribējās viņām uzsaukt:Ei, ko gaidāt, sieviņas? Un tad priekšā parādījās zema sēta, piesaistot manu uzmanību. Viens, divi, trīs, un jau biju tai pāri! Piezemējos uz ceļa ar dzīvu satiksmi, kur mani gandrīz notrieca ātri braucošs vezums. Kad zirgi man gar pašām krūtīm metās sāņus, atstājot pakavu nospiedumus un ratu sliedi turpat pie manām kājām, braucējs nobļāva kaut ko pazemojošu par manu māti.

Biju neizpratnē. Viens gan man bija skaidrs: laikam pamazām zaudēju prātu. Sapratu, ka jāturas no cilvēkiem pa gabalu, iekams nezinu, kas esmu vai neesmu. Beigās pagriezos uz aleju, kas atradās aiz divām māju rindām, cerēdams, ka tur jau nu būs, kur paslēpties. Mirkli vēlāk jau nesos laukā no pilsētas. Palēnināju gaitu līdz raitam solim, cerēdams, ka dubļiem notašķīts, izmircis amerikāņu zēns soļojot pievērsīs mazāku uzmanību nekā skrienot.

Lai kā centos izturēties normāli, tomēr pie katra troksnīša vai ašas kustības satrūkos. Sveicinādams pamāju sievietei, kas žāva veļu, bet viņa, tāpat kā visi, tikai noskatījās. Pieliku soli.

Dzirdēdams aiz muguras dīvainu troksni, ieniru piebūvē. Mīņādamies gaidīju aiz puspievērtām durvīm, ar acīm iztaustīdams grafīti apķēzītās sienas.

Dūlijs ir jāklīgs ēzeļpakaļa.

Ko, bez cukura?

Man garām paskrēja suņu mamma ar vaukšķošiem kucēniem. Smagi nopūties, pamazām atslābu. Saņēmis sevi rokās, izgāju uz ielas.

Kāds mani sagrāba aiz matiem. Nepaguvu pat iekliegties, kad roka, apvijusies man riņķī, piespieda pie kakla kaut ko asu.

Nebrēc, citādi iegriezīšu, atskanēja balss.

Turot asmeni pie kakla, uzbrucējs piespieda mani pie sienas un, apgājis riņķī, ieskatījās sejā. Man par lielu pārsteigumu, tas nebija bāra dzērājs, bet gan meitene. Vienkāršā baltā kleitā, ar stingru sejas izteiksmi, manuprāt, satriecoši skaista, lai gan acīmredzot ne pa jokam gribēja pārgriezt man rīkli.

Kas tu tāds esi? viņa šņāca.

Es… ē… amerikānis, izstostīju, īsti nesaprazdams, ko viņa prasa. Mani sauc Džeikobs.

Meitene ar trīcošu roku piespieda nazi vēl stingrāk manam kaklam. Nobijusies, tātad bīstama.

Kāpēc tu mani vajāji?

Es gribēju ar tevi parunāt, neko vairāk. Nenogalini mani!

Saviebusies viņa mani pārtrauca.

Par ko parunāt?

Par māju un cilvēkiem, kas tajā dzīvoja.

Kas tevi uz šejieni atsūtīja?

Mans vectēvs. Ābrahams Portmens.

Meitene izbrīnā atvēra muti.

Tu melo! acīm degot, viņa iesaucās. Laikam domā, ka nezinu, kas tu esi? Neturi mani par muļķi! Atver acis, lai varu tajās ieskatīties!

Es nemeloju! Skaties! Iepletu acis, cik plati vien varēdams.

Meitene, pastiepusies pirkstgalos, tajās ieskatījās un tad piecirta kāju:

Nē,īstās acis! Ar viltotajām neapmānīsi, tāpat kā ar smieklīgajiem meliem par Abi!

Es nemeloju, un acis irmanējās!

Meitene tik stipri spieda asmeni, ka es tik tikko spēju paelpot. Labi, ka nazis vismaz bija truls, citādi viņa noteikti būtu man iešņāpusi.

Paklau, tu laikam mani ar kādu jauc, svepstēju, bet es varu pierādīt, kas esmu!

Meitenes roka mazliet atlaidās.

Nu tad pierādi, citādi ar tavām asinīm palaistīšu zāli!

Man te kaut kas ir. Iebāzu roku žaketes kabatā.

Meitene atlēca atpakaļ, kliegdama, lai beidzu, un pacēla

nazi, kas sāka man acu priekšā trīsēt.

-Vēstule, nekas vairāk! Nomierinies!

Meitene nolaida nazi man pie kakla, bet es, nesteidzīgi izņēmis no žaketes mis Peregrīnes vēstuli un fotoattēlu, to pacēlu, lai viņa redz.

Pa daļai vēstules dēļ arī atbraucu. Man to iedeva vectēvs. No Putna. Tā taču sauca jūsu direktori, vai ne?

Tas nav nekāds pierādījums! pat nepaskatījusies uz mani, meitene atcirta. Un no kurienes tu tik velnišķīgi daudz par mums zini?

Es taču teicu, ka vectēvs…

Meitene izsita vēstuli man no rokām.

Man apnicis klausīties tavās muļķībās!

Acīmredzot biju aizskāris meitenē kādu stīgu. Pieklususi viņa izmisīgi saviebās, it kā nespēdama izšķirties, kur pēc draudu īstenošanas noslēpt manu līķi. Tomēr viņa nepaguva neko izlemt, jo alejas otrā galā atskanēja saucieni. Pagriezušies ieraudzījām vīrus no bāra, kas skrēja uz mūsu pusi, apbruņojušies ar nūjām un lauksaimnieku darbarīkiem.

Ko tas nozīmē? Ko tu esi izdarījis?

Ne jau tu vien alksti mani nogalināt!

Atvilkusi man no rīkles nazi, viņa piespieda to man pie sāna, bet pēc tam sagrāba aiz apkakles.

Tu esi manā varā. Dari, ko saku, vai nožēlosi!

Nestrīdējos. Nezināju, vai nelīdzsvarotas meitenes rokās

man bija labākas izredzes nekā dzērāju barā, kuri vicina nūjas, bet no viņas vismaz cerēju kaut ko uzzināt.

Meitene mani pagrūda, un mēs diebām prom pa blakus aleju. Pusceļā viņa metās sāņus, vilkdama mani līdzi, un tad, pieliekušies zem izžautiem palagiem un pārlēkuši pāri vistu aploka sētai, ieskrējām nelielas mājas pagalmā.

Iekšā! viņa nočukstēja un, pametusi skatienu visapkārt, vai kāds mūs neredz, iegrūda mani pa durvīm šaurā būceni, kur smirdēja pēc kūdras dūmiem.

Istabā nekā nebija, tikai vecs suns, kas gulēja uz dīvāna. Atvēris vienu aci, viņš uz mums paskatījās un, zaudējis interesi, atkal aizmiga. Metāmies uz logu, no kura pavērās skats uz ielu, un pieplakām tam blakus pie sienas. Stāvējām un ausījāmies, taču meitene neaizmirsa ar vienu roku turēt mani, bet ar otru spiest nazi man pie sāniem.

Pagāja minūte. Vīru balsis te pieklusa, te kļuva skaļākas, tāpēc bija grūti noteikt, kur viņi ir. Pārlaidu acis pār mazo telpu. Tā šķita ārkārtīgi vienkārša pat Kērnholmai. Vienā stūri bija nelīdzena rinda ar rokām pītu grozu. Pie milzīgas čuguna plīts stāvēja ar rupju audeklu apvilkts krēsls. Iepretim mums pie sienas karājās kalendārs, un, lai gan pustumsā pa gabalu neko nespēju salasīt, uz to skatoties, man prātā uzdzirkstīja savāda doma.

Kas tagad par gadu?

Meitene teica, lai aizveros.

Nopietni, es čukstēju.

Viņa uzmeta man dīvainu skatienu.

Nezinu, kas tev prātā, bet ej un paskaties! meitene teica un pagrūda mani uz kalendāra pusi.

Tā augšējā daļā bija melnbalta tropu ainava un smaidošas, apaļīgas meitenes ar kuplām poniju frizūrām, ģērbušās vecmodīgos peldkostīmos. Turpat ieraudzīju gadu un mēnesi:1940. gada septembris. Pirmais un otrais datums bija nosvītroti.

Mani pārņēma arvien lielāks stingums. Atcerējos šorīt piedzīvotās dīvainības: neparasti straujo laikapstākļu maiņu, sajūtu, ka pasaule visapkārt izskatās sena, lai gan viss tajā ir jauns. Kalendārs sniedza atbildi uz visiem šiem jautājumiem.

1940. gada 3. septembris. Bet kā tas iespējams?

Bet tad ienāca prātā vectēva vārdi pirms nāves.Viņpus vecā vīra kapa. Līdz šim es tos nekādi nebiju spējis izskaidrot. Vienubrīd šķita, ka vectēvs domājis garus: tā kā visi viņam pazīstamie bērni jau miruši, iedomājos, ka man jāiet viņpus kapa, lai viņus sameklētu, taču tas būtu pārāk dzejiski. Vectēvs bija tiešs cilvēks, kas neniekojās ar metaforām un mājieniem. Viņš taču konkrēti pateicavecais vīrs, jo paskaidrojumiem nebija laika. Tagad beidzot apķēros, ka salinieki par veco viru sauc purva zēnu, bet kaps ir akmeņu krāvums. Pirms vairākām stundām es pats tur biju un iznācu laukā citā pasaulē, 1940. gada 3. septembri.

Tas viss man ienāca prātā, un tad istaba pēkšņi sagriezās, manas kājas saļodzījās, un beigās visapkārt pulsēja samtaina tumsa.

* * *

Pamodos uz grīdas. Manas rokas bija piesietas pie plīts. Meitene satraukti soļoja, acīmredzot dzīvi sarunādamās pati ar sevi. Gandrīz nevērdams vaļā acis, ieklausījos.

Jādomā, ka viņš ir nebūtne, viņa sacīja. Kāpēc tad ložņāja pa veco māju kā laupītājs?

Man nav ne jausmas, kāds viņai atbildēja, un viņam laikam ari ne.

Tātad meitene nerunāja ar sevi, lai gan no vietas, kur atrados, otru cilvēku neredzēju.

Tu saki, viņš pat nesaprata, ka iekļuvis cilpā?

Paskaties pats! Viņa pamāja uz mani. Vai tad vari iedomāties kādu Abes radinieku, kas būtu tik nesakarīgs?

Un nebūtni vari iedomāties? zēns jautāja pretī.

Mazliet pagriezis galvu, aplaidu skatienu istabai, tomēr

runātāju nekur neredzēju.

Varu iedomāties nebūtniblēdāmies, meitene nepalika atbildi parādā.

Suns, jau pamodies, attipināja un sāka laizīt man seju. Aizmiedzis acis, centos nelikties par viņu ne zinis, taču mitrā masāža ar mēli bija tik siekalaina un pamatīga, ka beigās uzslējos sēdus tāpēc vien, lai tiktu no tās vaļā.

Paskat, kas pamodies! Meitene sasita plaukstas, ironiski mani apsveikdama. Pirmīt gan tu vareni notēloji. Vislabāk man patika ģībonis. Esmu pārliecināta, ka teātris zaudēja labu aktieri, kad tu izvēlējies par labu slepkavošanai un kanibālismam.

Atvēru muti, lai protestētu un teiktu, ka neesmu vainīgs, un tūlīt aizvēru, ieraudzījis, ka uz manu pusi pa gaisu lido tasīte.

Te tev būs ūdens, zēna balss sacīja. Nevaru ļaut tev nomirt, pirms esam tevi aizveduši pie direktores. Vai tagad varam iet?

Balss nāca no zila gaisa. Pasniedzos pēc tases, un, juzdams, ka mazajam pirkstiņam kaut kas pieskaras, gandrīz izlaidu to no rokām.

Tu nu gan esi neveikls, balss teica.

Tu esi neredzams, truli atbildēju.

Protams. Milards Nulle ir tavā rīcībā.

Nevajadzēja teikt viņam savu vārdu!

Un tā ir Emma, balss turpināja. Viņa ir pabailīga, bet tu jau droši vien pats to ievēroji.

Emma nikni paskatījās uz viņu, pareizāk sakot, gaisā, kur, manuprāt, viņam vajadzēja būt, tomēr neko neteica. Tase manās rokās trīcēja. Mēģināju jau atkal neveikli visu paskaidrot, taču mani pārtrauca dusmīgas balsis aiz loga.

Klusu! Emma nošņāca.

Dzirdēju soļus, kas tuvojās logam, un tad žalūzijas mazliet pašķīrās.

Kas tur notiek? Emma prasīja.

Viņi pārmeklē mājas, balss atbildēja. Ilgi mēs te palikt nevaram.

-Jā, bet arī laukā mierīgi tikt nevarēsim!

Manuprāt, varēsim gan, Milards atbildēja, tomēr, drošs paliek drošs, ļauj man ieskatīties grāmatā.

Žalūzijas nokrita lejā, un no galda pacēlās blociņš ādas vākos, kas gaisā atvērās. Milards dungodams to pāršķirstīja. Mirkli vēlāk blociņš ar troksni aizvērās.

Man jau bija tādas aizdomas! viņš iesaucās. Jānogaida minūte vai divas, un tad varēsim mierīgi iziet laukā pa durvīm.

Vai tu traks? Emma bija nesapratnē. Tie nagu maucēji uzbruks mums ar ķieģeļiem!

Neuzbruks, ja kaut kas novērsīs viņu uzmanību no mums, -Milards paskaidroja. Vari man ticēt, ka labākas izdevības nebūs.

Tiku atsvabināts no plīts un vests uz durvīm, kur sakņupuši gaidījām. Un tad sākās troksnis, kas pieņēmās skaļumā, pārspēdams vīru kliedzienus. Dzinēji. Pēc skaņas nopratu, ka desmitiem.

Ai, Milard! Kolosāli! iesaucās Emma.

Viņš nospurcās.

Un tu teici, ka ar saviem pētījumiem nositu laiku.

Emma uzlika plaukstu uz durvju kliņķa un tad pagriezās

pret mani.

Turies man pie rokas! Neskrien! Izturies tā, it kā nekas nenotiktu.

Aizvākusi nazi, viņa piekodināja nebēgt, citādi atkal to ieraudzīšu, pirms viņa mani nogalinās.

Kā lai zinu, ka tu mani šā vai tā nenogalināsi?

Emma bridi padomāja.

To tu nevari zināt.

To pateikusi, viņa atvēra durvis.

* * *

Laukā uz ielas drūzmējās cilvēki ne tikai viri no bāra, kurus uzreiz ievēroju pāris māju tālāk, bet ari sadrūmuši veikalnieki, sievietes un vezumnieki, kas, apstājušies ceļa vidū un izstiepuši kaklus, skatījās debesis, kur pavisam zemu precīzā ierindā rēkdama lidoja nacistu iznicinātāju vienība. Kaut ko tamlīdzīgu jau biju redzējis Mārtiņa muzejā izstādē Kērnholma ienaidnieka aplenkumā. Tiešām neparasti: visnotaļ necilā pēcpusdienā pēkšņi nokļūt zem ienaidnieku nāves lidmašīnām, kas tūlīt var raidīt šāvienu zalves.

Šķērsojām ielu, cik nemanāmi vien varēdami; Emma bija krampjaini sagrābusi mani aiz rokas. Gandrīz vai tikām alejas pretējā pusē, kad beidzot mūs kāds ievēroja. Atskanēja sauciens, un pagriezušies redzējām, ka mums pakaļ metas vīri.

Sākām skriet. Aleja bija šaura, gar tās malām stiepās staļļu rindas. Bijām pusceļā, kad atskanēja Milarda balss:

Atpalikšu un viņus apmānīšu! Gaidiet mani aiz bāra tieši pēc piecarpus minūtēm!

Mums aiz muguras nodipēja Milarda soļi, un, kad nonācām alejas galā, Emma mani apstādināja. Palūkojušies pār plecu, redzējām, ka ceļgalu augstumā virs grants atritinās un slīd virve. Tiklīdz pūlis gribēja virvi saķert, tā cieši savilkās, un cilvēki nokrita dubļos, juku jukām vēzēdami kājas un rokas. Emma izskatījās priecīga, un biju gandrīz vai pārliecināts, ka dzirdu Milarda smieklus.

Skrējām tālāk. Nesapratu, kāpēc Emma ar Milardu norunāja satikties Priesteru alā. Tā taču bija uz ostas, nevis vecās mājas pusi. Tikpat mīklains bija arī Milarda pareģojums par lidmašīnām, tāpēc klusēju. Vēl vairāk samulsu, kad Emma nezagās uz pagalmu, bet grūda mani uz parādes durvīm.

Iekšā neviena nebija, tikai bārmenis. Novērsos, lai viņš neredz manu seju.

Saimniek! Emma iesaucās. Kad griezīsiet vaļā mucas krānu? Esmu izslāpusi kā viena sasodīta nāra!

Bārmenis iesmējās.

Neesmu pieradis apkalpot mazas meitenes.

Dzīves sīkumi! Emma sauca, uzsizdama ar plaukstu pa leti. Ielejiet man lielo glāzi jūsu smalkākā, stiprākā mucu viskija! Ne jau tās pretīgās, ūdeņainās samazgas, kuras parasti piedāvājat!

Mani pārņēma izjūta, ka Emma dzen velnu, laikam eksperimentēdama tāpat kā Milards ar virvi alejā.

Bārmenis pārliecās pāri letei.

Tātad gribat kaut ko kreptīgāku! Viņš baudkāri smaidīja. Labi, tikai nesakiet mammai un tētim, citādi pie manis ieradīsies gan priesteris, gan konstebls. Paņēmis pudeli ar tumšu nelāga izskata dzērienu, bārmenis pielēja kausu līdz malām. Bet ko draugam? Laikam jau pilns kā mārks, ko?

Cītīgi pētīju kamīnu.

No kautrīgajiem, vai? bārmenis nelikās mierā. No kurienes viņš ir?

Teica, ka no nākotnes, Emma atbildēja. Bet es saku, ka viņš ir traks kā marta zaķis.

Bārmeņa seja pārvērtās.

Kā jūs teicāt no kurienes?

1

Peregrine lielais (medību) piekūns(angļu vai.).

2

Penderyn velsiešu viskijs.

3

Sk. 2. piezīmi.

4

Cairnholm (Kērnholma) nosaukums atvasināts nocairn piramidāls akmeņu krāvums.

Laikam beidzot mani pazinis, viņš iekliedzās un, nometis viskija pudeli, grasījās skriet pie manis.

Gribēju jau laist ļekas vaļā, taču bārmenis nepaguva atstāt leti: Emma apgrieza kausu otrādi, izšļakstinādama uz visām pusēm brūno viskiju. Pēc tam viņa mani tiešām pārsteidza -pagrieza delnu pret leti, un tur acumirklī pacēlās pusmetru augsta uguns siena.

Bārmenis iebrēcies mēģināja apslāpēt uguns sienu ar dvieli.

Turp, apcietinātais! Emma pavēlēja un, ieķērusies man elkonī, vilka uz uguni. Bet tagad palīdzi! Lūdz Dievu un cel augšā!

Sakņupuši Emma vilka pirkstus gar spraugu, kas stiepās visas grīdas garumā. Es spiedu blakus viņas pirkstiem, un par abiem mēs pacēlām augšā grīdas daļu, kas atklāja caurumu apmēram manu plecu platumā priesteru alu. Visapkārt dūmu bija ka biezs, bārmenis cīnījās ar liesmām, bet mēs ar Emmu mierīgi nokāpām lejā un pazudām.

Priesteru ala bija mazliet lielāka par lifta kabīni un zemāk pārvērtās ejā, pa kuru bija jārāpo. Zem grīdas valdīja melna tumsa, tomēr mirkli vēlāk parādījās maigi oranža gaisma: Emma bija uzbūrusi liesmainu bumbiņu, kas trīsēja virs viņas delnas. Blenzu, aizmirsis par visu pasauli.

Kusties! viņa man uzbrēca un pagrūda. Rau, kur durvis!

Šļūcu uz priekšu, līdz vairs nevarēju parāpot. Tad Emma aizslīdēja man garām, apsēdās uz dibena un spēra pa mūri ar abām kājām. Tas atvērās, un mēs ieraudzījām dienasgaismu.

Klāt esat, kad izrāpojām alejā, atskanēja Milarda balss.

Neizturēji bez izrādes, vai ne?

Nesaprotu, par ko tu runā, Emma atbildēja, tomēr balsī jautās lepnums.

Milards mūs veda uz pajūgu, kas jau gaidīja. Ierāpušies ratos no aizmugures, saspiedāmies zem brezenta. Nezin pa kuru laiku zirgā uzkāpa vīrs, parāva grožus, un tad mēs gāzelēdamies un kratīdamies devāmies ceļā.

Brīdi braucām klusēdami. Spriežot pēc trokšņiem ārpusē, sapratu, ka attālināmies no pilsētas. Saņēmis drosmi, pajautāju:

Kā jūs zinājāt par ratiem? Un lidmašīnām? Jūs esat gaišreģi, vai?

Emma noķiķināja:

Diez vai.

Zinājām tāpēc, ka tas viss notika jau vakar, Milards paskaidroja, un aizvakar. Cilpas princips, saproti?

Kā tā?

Viņš jau nepieder nevienai cilpai, Emma klusi sacīja.

Es taču saku: viena nolādēta nebūtne!

Nedomāju gan. Tad viņš nedotos tev rokās dzīvs.

Paklausieties, iejaucos sarunā. Es neesmu ne viens, ne otrs. Esmu Džeikobs.

Gan jau visu noskaidrosim. Tagad paklusē! Pasniegusies Emma pagrūda malā brezentu, atklādama zilu

debesu strēli, kas slīdēja mums līdzi.