CEĻĀ UZ VIDIENI

No tēva dienasgrāmatas, 1941. gada decembrī:

"Aizrakstīju Vinnam-Džonsam un skubināju viņu braukt šurp. Vairāk nekā piecas nedēļas esmu bijis dziļajos mežos, bet mājās tikmēr pagājušas tikai divas nedēļas. Pats neesmu izjutis laika nobīdi, jo ziema mežā ir tikpat mērena un notu­rīga kā mājās. Mazliet sniga, bet tas bija tikai īss putenis. Nav šaubu, ka iedarbība un man ir pamats ticēt, ka tā ir "relativitātes" iedarbība, kļūst arvien jūtamāka, tuvojo­ties dziļmežam.

Esmu atklājis ceturto ceļu mežā, ceļu, kā nokļūt aiz ārē­jām aizsargjoslām, kaut gan virziena izjūtas zudums tomēr spēcīgi liek sevi manīt. Šis ceļš ir gandrīz pārāk uzkrītošs: upīte, kas tek cauri mežam; K. un S. to sauc par Spītnieci. Tā kā šī niecīgā straumīte pēc divu dienu ceļojuma uz meža iekšieni pārtop kārtīgā upē, nevaru iedomāties, kā notiek ūdens līdzsvarošanās! Vai tā kaut kur kļūst par lielu, platu upi? Par tādu kā Temza?

Ceļš ved tālāk par Zirgu templi, tālāk par Akmens kri­tumiem, pat tālāk par drupu vietu. Satiku shamiga ļaudis. Viņi ir no Eiropas agrīnā bronzas laikmeta, varbūt dzīvojuši divtūkstoš gadus pirms Kristus. Viņiem ir apbrīnojamas stāstnieku spējas. Tā dēvētā Dzīvesrunātāja ir jauna mei­tene, nokrāsojusies zaļa, ar acīmredzamām "psihiskām" spējām. Viņi paši ir leģendāri ļaudis, upes braslu mūžīgie sargi. No viņiem esmu uzzinājis par iekšējās pasaules dabu, kā arī ceļu uz dziļmežu, kas aizved garām drupu joslai un "lielajai aizai". Esmu dzirdējis par milzīgu uguni, kas notu­rot pirmatnējo mežu šīs valstības pašā vidienē.

Galvenās grūtības man joprojām sagādā nogurums. Man jāatgriežas Ozolmājā, jo ceļojums ir pārāk biedējošs, pārāk prasīgs. Varbūt jaunāks cilvēks… Kas zina? Jāsarīko ekspedīcija. Mežs joprojām liek man šķēršļus, aizsargāda­mies ar tādu pašu sparu kā agrāk, kad pat klejojums pa tā ārējo malu izvērtās par baigu piedzīvojumu. Bet shamiga tur rokās daudzus pavedienus. Viņi ir ceļotāju draugi, un es mēģināšu viņus atkal atrast, pirms beigsies nākamā vasara."

Shamiga ir ceļotāju draugi. Viņi tur rokās daudzus pave­dienus…

Neesmu izjutis laika nobīdi…

Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba.

Kāds mierinājums pēc baismīgās, postošās nakts man bija šī nepilnīgā, apsēstības apdvestā dienasgrāmata! Sha­miga tur rokās daudzus pavedienus. Spītniece ir ceļš uz meža dziļākajām joslām. Un, tā kā Kristiāns ir cilvēks no ārpasaules, arī viņam katrā ziņā jāturas pie šiem noteikta­jiem ceļiem, tātad es varēšu viņam sekot.

Lasīju dienasgrāmatu tā, it kā no lasīšanas būtu atkarīga mana dzīvība; varbūt tomēr apsēstībai arī ir sava vērtība. Biju apņēmies doties brālim pa pēdām, līdzko būšu atguvis spēkus, un arī Kītons bija gatavs nākt kopā ar mani. Un iepriekš nebija iespējams paredzēt, kādi šķietami vienkārši vērojumi vai secinājumi, kas minēti tēva piezīmēs, kādā vēlākā brīdī var kļūt ārkārtīgi nozīmīgi.

Harijs Kītons saņēma medicīnisko palīdzību lidostas bāzē, kurā viņš strādāja. Ievainojums nelikās bīstams, bet katrā ziņā bija nopietns. Trīs dienas vēlāk viņš ieradās Ozolmājā ar saitē iekārtu roku, fiziski novārdzis, taču garā spēcīgs un možs. Viņš dziedēja sevi ar gribasspēku. Viņš zināja, kas man ir padomā, un gribēja nākt līdzi; ari man nebija iebildumu pret šādu ceļabiedru.

Man pašam vajadzēja dziedēt divus ievainojumus. Trīs dienas es nevarēju parunāt un norit spēju vienīgi šķidrumu. Jutos vārgs un izmisis. Spēks locekļos pamazām atgriezās, bet izmisums nemitējās, jo acu priekšā man visu laiku bija Gviveneta, kuru rupji uzsviež zirgam uz muguras un aiz­rauj projām no manis. Domādams par viņu, nespēju naktīs gulēt. Agrāk nebūtu ticējis, ka cilvēkam ir tik daudz asaru, ko izraudāt. Apmēram trīs dienas pēc uzbrukuma virsroku ņēma dusmas, kas izpaudās nesaprātīgās, histēriskās lēk­mēs; vienai no tām liecinieks bija Kītons, kurš varonīgi ļāva lāstiem un apvainojumiem vērsties pret sevi un palīdzēja man nomierināties.

Man viņa jādabū atpakaļ. Leģenda vai īstenība, Gvi­veneta no Zaļā meža ir sieviete, kuru es mīlu, un es nevaru dzīvot tālāk, iekams viņa nav drošībā. Man gri­bējās satriekt un sašķaidīt brāļa galvu tieši tāpat, kā es triecu un šķaidīju vāzes un krēslus atkārtotajās neval­dāmo dusmu lēkmēs.

Tomēr nedēļu vajadzēja nogaidīt. Nebūtu gudri doties meža biezoknī, zinot, ka pēc neilga laika pilnīgi zaudēšu spēkus. Pamazām atguvu balsi, atguvu enerģiju un sāku veikt nepieciešamos priekšdarbus ceļojumam.

Bijām nolēmuši doties ceļā 7. septembrī.

Stundu pirms rītausmas Ozolmājā ieradās Kītons. Brīdi klausījos viņa motocikla troksnī, tad tumšajā priekštelpā ielauzās spilgts prožektora stars, un rūcošais motors apklusa. Es tobrīd atrados ozolu mājoklī, ieritinājies koka žāklī, kurā tik bieži bijām sēdējuši kopā ar Gvivenetu. Domas man, protams, kavējās pie viņas, un es biju pikts par Kītona vēlo ierašanos. Tai pašā laikā dusmojos par to, ka viņš ieradies un iztraucējis manas sērīgās pārdomas.

- Es esmu gatavs, viņš teica, ienākdams pa ārdurvīm. Viņš bija norasojis un oda pēc ādas un benzīna. Iegājām ēdamistabā.

- Dosimies ceļā līdz ar pirmo gaismu, es teicu. Tas ir, ja tu vari pakustēties.

Kītons bija teicami sagatavojies ceļam un uzņēmis gai­dāmo pasākumu ar lielu nopietnību. Mugurā viņam bija motociklista ādas kombinezons, kājās garie zābaki un galvā lidotāja ādas cepure. Mugursoma viņam bija piebāzta līdz pēdējai iespējai. Pie jostas viņš bija piestiprinājis divus nažus, vienu ir platu asmeni, kuru acīmredzot grasījās izmantot līdzīgi mačetei, laužoties caur pamežu. Viņam kustoties, šķindēja katliņi un pannas.

Nomezdams milzīgo somu no muguras, Kītons teica: Domāju, ka gudrāk ir kārtīgi sagatavoties.

- Kam sagatavoties? es smaidīdams jautāju. Svēt­dienas mielastam? Dejām meža vidū? Tu esi paņēmis līdzi savu dzīvesveidu. Tev tas nebūs vajadzīgs. Un tu nespēsi to pastiept.

Kītons noņēma cieši piegulošo lidotāja ķiveri un paka­sīja dzeltenīgos matus. Apdeguma rēta sejas apakšdaļā bija koši pietvīkusi; acis viņam zibēja aiz pacilātības un reizē aiz mulsuma.

- Tu domā, ka esmu pārcenties?

- Kas ar tavu plecu?

Viņš izstiepa roku un to uzmanīgi pašūpoja. Dzīst tīri labi. Bez vainas. Vēl dažas dienas, un viss būs pa vecam.

- Tad tu noteikti esi pārcenties. Šito somu tu uz viena pleca nepanesīsi.

Kītons izskatījās mazliet norūpējies. Un kā būs ar šo?

To teikdams, viņš nokratīja no pleca Lī-Enfīlda šauteni, kas bija atmesta aiz muguras. No savas pieredzes zināju, ka tā ir smaga šautene; no tās nāca eļļas smaka, jo viņš to bija kārtīgi notīrījis un ieeļļojis. No ādas mēteļa kabatām viņš izvilka munīcijas kārbas. No krūšu kabatas viņš izņēma pistoli, bet tai atbilstošo munīciju savukārt sameklēja ar rāvējslēdzi aizvilktajā stulpiņa kabatā. Kad šīs norises bija galā, viņa apjoms bija sarucis apmēram uz pusi. Pēkšņi viņš atkal izskatījās pēc agrākā slaidā lidotāja.

- Man likās, ka tas var noderēt, viņš teica.

Savā ziņā viņam bija taisnība, tomēr es papurināju galvu. Vienam no mums tas viss būtu jānes, un takas cauri biezam savvaļas mežam nav piemērotas smagu nastu neša­nai. Kītona plecs bija sadzijis ātri, bet, ja nesenais ievaino­jums tiktu pakļauts pārliecīgam spiedienam vai noberzumiem, tas atkal jūtami liktu sevi manīt. Ari manas brūces bija sadzijušas, un es jutos vesels, tomēr ne tik spēcīgs, lai uzkārtu kaklā vēl divdesmit mārciņas smagu šauteni.

Bet mežā mēs tomēr sastapsim šautenes. Ar vienu šau­jamieroci es jau biju paguvis tikties. Man nebija ne jaus­mas, vai mežā mājo arī vēlāku laiku varoņi un kādi ieroči var būt to rīcībā.

- Varbūt paņemsim pistoli, es teicu. Bet, Harij… tas vīrs, kuru mēs ejam meklēt, ir primitīvs. Viņš ir izvēlējies šķēpu un zobenu, un es gribu stāties viņam pretī tādā pašā veidā.

Saprotu, KTtons klusi noteica. Pastiepis roku pēc pistoles, viņš iebāza to atpakaļ makstī pie pleca.

Mēs izkravājām viņa mugursomu un atlikām malā daudz lietu, kuras, kā kopīgi nospriedām, sagādātu mums vairāk traucējumu nekā ērtību. Pārtiku paturējām apmēram nedē­ļai maizi, sieru, augļus un sālītu gaļu. Paklājs un viegla telts, protams, būs īsti vietā. Ūdens blašķes gadījumam, ja neatrastos dzeramais ūdens. Brendijs, medicīniskais spirts, plāksteri, antiseptisks krēms, ziede pret ādas sēnītēm, pār­sēji; viss ļoti vajadzīgs. Katram pa šķīvim ēšanai, emaljētas krūzītes, sērkociņi un sauja ļoti sausu salmu. Pārējo vietu mūsu mugursomās aizņēma drēbes katram viena kārta pilnīgai apmaiņai. Vissmagākais apģērba gabals man bija necaurlaidīgais lietus apmetnis, kuru biju dabūjis no mui­žas. Tikpat smaga un neērta nasta bija Kītona ādas mētelis, bet tas bija silts un nelaida cauri mitrumu, tāpēc to atzinām par vajadzīgu.

Un tas viss ceļojumam caur mežu, kuram apkārt es varēju apskriet nepilnas stundas laikā! Cik ātri mēs bijām pieraduši pie domas par Raiopu meža pārdabisko raksturu!

Kartes oriģinālu bija paņēmis Kristiāns. Es izklāju kopiju, ko biju zīmējis pēc atmiņas, un parādīju Kītonam savu iecerēto maršrutu gar strautu līdz vietai, kas nosaukta par Akmens kritumiem. Tas nozīmēja šķērsot divas zonas; vienu no tām, cik atceros, sauca par Svārstīgo šķērszonu.

Kristiāns bija mums priekšā apmēram par nedēļu, tomēr es jutos pārliecināts, ka atradīsim viņa pēdas ceļā uz meža vidieni.

Kad sāka svīst gaisma, es paņēmu savu šķēpu ar akmens asmeni un piestiprināju pie jostas ķeltu zobenu, ko man bija uzdāvinājis Magidions. Tad svinīgi aizvēru un aizslē­dzu Ozolmājas durvis. Kītons neveikli pajokoja, lai atstājot zīmīti piena vedējam, bet apklusa, līdzko es pagriezos pret ozolu jaunaudzi un sāku soļot projām. Visu laiku acu priekšā redzēju Gvivenetas tēlu. Kad iedomājos, kā vanagi drāzās caur degošajiem kokiem, mana sirds sāka strauji dauzīties; jaunie ozoli bija ātri atkopušies un sazaļojuši otrreiz. Diena solījās būt rāma un karsta. Ozolu jaunaudzē valdīja neda­bisks klusums. Izgājuši cauri retajam pamežam, nokļuvām atklātā laukā, kas zvīļoja rasas lāsītēs, un pa nogāzi devā­mies lejup uz upīti, uz apsūnojušo vārtiņu pusi, kuri itin kā sargāja spoku mežu no ikdienišķās ārpasaules.

Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!

Kītons man palīdzēja vecos vārtiņus atlauzt no koka, pie kura tie bija pienagloti. Krastu daļa tiem bija pa pusei ierakta zemē. Atraudamies no savas vecvecās vietas, tie vilka līdzi stīgojošas zāles, puvekļus, sūnas un mežrozīšu zarus. Aiz vārtiņiem upīte kļuva platāka un dziļāka un vei­doja bīstamu ūdenskrātuvi, kam gar malām pletās paērkšķu biezoknis. Uzritinājis bikšu galus, es kailām kājām iebridu ūdenī un pagāju gar krastu uz priekšu, uzmanīgi turēda­mies pie saknēm un zariem šajā pirmajā, itin dabiskajā aiz­sardzības zonā. Upes dibens vispirms bija slidens, tad kļuva mīksts. Ūdens, auksts un putains, skalojās man gar kājām. Tobrīd, kad mēs šādi iegājām drēgnajā meža dziļumā, mūs apņēma saltuma vilnis un modās sajūta, ka esam nošķirti no saulainās ārpasaules.

Kītons paslīdēja un tālākos soļus pa upi nogāja šļūk­dams, līdz es palīdzēju viņam izkāpt dubļainajā krastā. Mums vajadzēja krietni pieliekties un piepūlēties, lai izlauztu ceļu caur sazaroto ērkšķu krūmu un mežrožu bie­zokni gar pašu upes malu. Vietām uzdūrāmies paliekām no veca žoga, kas varēja būt te uzsliets pirms vairākiem gadu desmitiem; atlikušie gabali bija tik satrunējuši, ka saira jau no pirmā pieskāriena. Man šķita, ka rītausmas putnu koris skan klusināti, kaut gan virs galvas biezajā, tumšajā lapotnē varēja dzirdēt daudz spārnu švīkstu.

Pustumsa negaidot izgaisa, un mēs nonācām klajākā vietā pie krasta; tur apsēdāmies, lai apžāvētu kājas un atkal uzvilktu zābakus.

- Nemaz nebija tik traki, teica Kītons, slaucīdams asi­nis no vaiga, ko bija saskrāpējis ērkšķains zars.

- Mēs vēl lāgā neesam sākuši, es atbildēju, un viņš pasmējās.

- Es tikai cenšos uzturēt garastāvokli. Viņš paskatījās apkārt. Viens gan ir skaidrs. Tavs brālis ar savu armiju negāja pa šo ceļu.

- Viņiem tomēr jāiet uz upes pusi. Drīz mēs nonāksim līdz viņu pēdām.

"Esmu nolēmis rakstīt šo dienasgrāmatu, lai reģis­trētu visu, kas ar mani notiek. Iemesli ir vairāki. Tos esmu paskaidrojis atstātajā vēstulē. Ceru, ka reiz kāds lasīs šo dienasgrāmatu. Mani sauc Harijs Kītons, dzīvoju Midltongārdenā 27, Buksfordā. Man ir trīsdesmit četri gadi. Šodien ir 1948. gada 7. septembris. Tiesa, datumam vairs nav nozī­mes. Šī ir PIRMĀ DIENA.

Pienākusi mūsu pirmā nakts spoku mežā. Esam gājuši divpadsmit stundas. Nav nekādu pēdu no Kristiāna, zir­giem un G. Atrodamies vietā, ko atklāja Stīvena tēvs; viņš to nosauca par Mazā Akmens klajumu. To mēs sasniedzām līdz ar pēdējiem gaismas stariem, un tā ir lieliska vieta, kur pēc garā gājiena atpūsties un paēst. Tā dēvētais "mazais akmens" ir masīvs smilšakmens bluķis, četrpadsmit pēdas augsts (pēc mūsu aptuvena vērtējuma) un ar divdesmit soļu apkārtmēru. Krietni apdrupis, nodeldēts, laikazoba apstrā­dāts. Stīvens uz tā atrada dažas tikko manāmas zīmes, starp tām arī sava tēva iniciāļus Dž. H. Ja šis skaitās mazs akmens, tad gribētos zināt…

Esmu galīgi pārguris. Plecs ļoti liek sevi manīt, bet esmu izvēlējies "varoņa" lomu un par to nerunāšu, ja vien S. pats nepamanīs. Mugursomu varu panest gluži labi, bet kāpšanas, rāpšanās un fiziskas piepūles ir daudz vairāk, nekā biju gaidījis. Telts uzcelta. Silts vakars. Mežs, šķiet, ļoti normāls. Strautam dzidra, tīra skaņa; to gan vairs nevar saukt par strautu, drīzāk tā ir liela upe. Biezais pamežs spieda mūs atkāpties no krasta. Jau tagad mežā vērojams šis tas neparasts un nepieredzēts daži koki ir milzum lieli un auguši pilnīgā savvaļā, nav nekādu ciršanas vai apzā­ģēšanas pazīmju. Tie ietver lielus pameža laukumus un izskatās gluži kā sargi. Tur, kur lapu pārsegs ir sevišķi blīvs, pamežs ir rets un pārvietoties vieglāk. Bet tur, protams, ir stipri tumšs. Tomēr mēs, atpūzdamies zem šiem milzu kokiem, jūtamies ļoti brīvi un dabiski. Viss mežs elpo. Ir daudz zirgkastaņu, tātad mežs nav viendabīgs, daudz ari ozolu un lazdu, lieli puduri ošu un dižskābaržu. Simt mežu savienoti vienā."

KItons sāka rakstīt dienasgrāmatu jau pirmajā vakarā, bet turpināja to tikai dažas dienas. Kā noprotu, šīs piezī­mes bija domātas slepenas, tāds kā pēdējais testaments pasaulei, ja gadījumā ar viņu kaut kas notiktu. Iebrukums dārzā, bulta, kas viņu gandrīz nogalināja, mans stāsts par to, kā viņam gandrīz izcepa aknas, tas viss viņā radīja drūmas priekšnojautas, kuru dziļāko dabu es sāku saprast tikai krietni vēlāk.

Vakaros, kad viņš jau gulēja, es slepeni iemetu aci šajā dienasgrāmatā un secināju, ka priecājos par savu pado­šanos šai cilvēciskajai vājībai. Es, piemēram, uzzināju, ka plecs joprojām sagādā viņam ciešanas, un raudzījos, lai viņš tam neuzliktu papildu slodzi. Viņa ieraksti bija arī itin glaimojoši: Stīvens ir izturīgs gājējs, ļoti apņēmīgs. Viņa mēr­ķis vai nu apzināti, vai neapzināti ved uz meža vidieni ar lielu precizitāti. Viņš ir liels atbalsts, par spīti dusmām un bēdām, kas kūsā turpat zem virskārtas.

Paldies, Harij. Arī tu man šajās pirmajās ceļojuma die­nās biji liels atbalsts.

Pirmajā ceļojuma dienā tikām gājuši ilgi, bet pārsvarā taisni uz priekšu, turpretī otrā diena jau bija citāda. Kaut gan turpinājām iet pa "ūdens ceļu", mežs pārsteidzoši turējās pretī.

Vispirms mums zuda orientācijas izjūta. Piepeši attapāmies, ka ejam atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši. Brīžiem pat bija iespējams izjust pēkšņu uztveres maiņu. Mums mazliet reiba galva; pamežs piepeši kļuva nedabiski tumšs; upes šalkoņa no kreisās puses pārsviedās uz labo. Kītonu tas biedēja. Man tas darīja raizes, jo tuvāk upei mēs turējāmies, jo mazāk jutām šo maldinošo iespaidu. Taču pašu upi no mums sargāja necaurejami ērkšķu krūmi.

Kaut kā izkļuvām cauri šai pirmajai aizsardzības zonai. Tad mežs sāka mūs vajāt. Koki šķita pārvietojamies. Zari krita mums virsū… nē, tas notika tikai mūsu iztēlē, tomēr ikreiz mēs pārbiedēti sarāvāmies. Brīžiem likās, ka zeme viļ­ņojas un līgojas, pat atveras mūsu priekšā. Sajūtām dūmu un pelnu smaržu, tad uzvēdīja šķebīgo puvekļu smaka. Kad neatlaidīgi turpinājām ceļu, vīzijas izgaisa.

Un Kītons savā dienasgrāmatā ierakstīja: Tās pašas spo­kainās parādības, ko piedzīvoju agrāk. Un tikpat biedējošas.

Bet vai tas nozīmē, ka esmu jau tuvu? Nedrīkstu gaidīt pārāk daudz.

Tad sāka pūst vējš, un vētra, kas sacēlās, noteikti nebija vīzija. Gaudodama tā traucās caur mežu: no kokiem bira lapas, un mums brāzieniem sitās pretī zari, ērkšķi, zeme, akmeņi, tā ka vajadzēja cieši pieplakt pie koku stumbriem, lai paglābtos un lai vējš mūs neaizpūstu atpakaļ turp, no kurienes nācām. Lai izvairītos no šīs neticamās vētras, mums vajadzēja cirst sev ceļu caur ērkšķu biezokni upes Ierastā. Veselas dienas laikā tikām uz priekšu labi ja pusjūdzi un beidzot, saskrambājušies, apdauzījušies un pārgu­ruši, apmetāmies pavadīt nakti…

Un naktī mūs vajāja zvēru trokšņi. Zeme trīcēja, telts neganti kratījās, tumsā gailēja uguntiņas, mezdamas uz telts audekla spokainas, neskaidras ēnas. Visu nakti mēs pavadījām nomodā. Taču nākamajā dienā šķita, ka esam pārvarējuši aizsargjoslu. Virzījāmies uz priekšu visai sek­mīgi un pat jutām, ka tagad ir vieglāk piekļūt pie upes.

Kītona redzeslaukā sāka veidoties pirmsmitago formas. Ceturtajā dienā viņš kļuva nervozs, palaikam sarāvās, deva man zīmi klusēt, pietupās un pētīja mežu. Paskaidroju viņam, kā atšķirt īstu kustību no pirmsmitago formu haluci­nācijām, tomēr pirmās pāris dienas viņu tas šausmināja, un tikai pēc krietna laika viņš sāka justies brīvi. No reālajiem mitago veidoliem mēs vienu dzirdējām ceļojuma pirmajā, vieglākajā dienā, taču redzēt mums neizdevās nevienu.

Vai patiešām?

Mēs bijām nonākuši līdz vietai, kas tēva kartē nosaukta par Akmens kritumiem; šo vārdu viņš bieži pieminēja ari savās piezīmēs. Upe mūsu mazā Spītniece bija kļuvusi apmēram desmit pēdu plata, un dzidrā straume spoži mir­dzēja, traukdamās gar apaugušajiem krastiem, kas šeit bija drīzāk smilšaini nekā staigni. Klajā vieta likās lieliski piemērota apmetnei, un mēs tur pat atradām uzturēšanās pēdas virves gabalus, zīmes kokos, pie kuriem kaut kas bijis piestiprināts. Tomēr mēs tur neredzējām ne meklētās pēdas, ne ugunskura paliekas, un, kaut gan mana sirds iepukstējās straujāk cerībā, ka esam tikuši uz Kristiāna pēdām, man tomēr bija jāatzīst, ka drīzāk te rīkojies kāds mitago, turklāt jau krietni sen.

Gabaliņu no upes sākās stāvs kāpums kalnā ar paretu mežaudzi; lielākoties tur auga dižskābarži. Tie slējās no zemes, ko viscaur klāja lieli laukakmeņi un asi, tumši klintsbluķu izciļņi. Kartē bija norādīts ceļš pāri šim kāpumam, un vietā, kur tas veda gar upes līkumu, krasts bija apzīmēts par "bīstamu".

Mēs atpūtāmies, tad pagājām tālāk no upes un sākām kāpt augšup caur skābaržiem, stāvuma dēļ turēdamies pie slaidajiem stumbriem. Zem katra akmens izciļņa, šķiet, bija ala, un pie daudzām no tām varēja redzēt dzīvnieku pēdas.

Gājiens nebija viegls. Upe zem mums pazuda starp kokiem un vairs nebija ne redzama, ne dzirdama. Mūs pārņēma pilnīgs meža klusums. Kītonu mocīja sāpes plecā, un viņa seja bija tik sarkana, ka apdeguma rētu gandrīz nevarēja saskatīt.

Pārgājām pāri apsūnojušajiem akmeņiem kalna vir­sotnē un sākām kāpt lejup uz upes pusi. Uz nogāzes slējās liels, lejup nosvēries akmens. Izskatījās gandrīz tā un to atzīmēja arī Kītons -, it kā šis akmens būtu agrāk stāvējis taisni un tad sācis slīdēt lejup. Mēs piebremzējām kāpienu un pieskrējām tam klāt, ar joni atsizdamies pret tā gludo virsmu. Kītons bija gluži bez elpas.

Ko tu saki par šito? viņš iesaucās, ar pirkstu pārvilk­dams pāri akmenī iecirstajam zīmējumam. Tā bija rombā iezīmēta vilka galva; sīkākas detaļas laika gaitā bija izgai­sušas. Interesanti, vai šeit kāds apglabāts?

Viņš apgāja akmenim apkārt, joprojām balstīdamies pret to. Es pārlaidu skatienu nogāzei un ievēroju, ka no pameža starp dižskābaržiem slejas vēl vismaz desmit šādi akmeņi; tiesa, tie bija mazāki par mūsējo.

Kapsēta, es nomurmināju.

Kītons stāvēja uz nogāzes lejpus iespaidīgā pieminekļa un skatījās uz to augšup. Kaut kur netālu atskanēja koku kraksti un lejup ripojoša akmens troksnis.

Tad zeme viegli nodrebēja. Es bažīgi palūkojos apkārt, vērodams, vai nesākas kaut kas negaidīts. Atskanēja Kītona izsauciens: Ak Dievs! un, paskatījies atkal uz viņa pusi, redzēju, ka viņš paniski cenšas tikt pie manis. Nākamajā mirldī es pamanīju, kāds tam cēlonis.

Lielais akmens bija izkustējies no vietas un lēni svērās uz priekšu.

Kītons paguva izbēgt. Milzīgais piemineklis nesteidzīgi apvēlās otrādi, izlauza ceļu starp diviem jauniem stum­briem un smagi aizvēlās tālāk apmēram četrdesmit jardus lejup pa nogāzi, atstādams aiz sevis platu, izartu vagu.

Uzmanīgi piegājām pie akmens atstātās bedres un ieskatījāmies tajā. Pašā dibenā, sablīvētajā zemē tik tikko saskatāmi, vīdēja cilvēka kauli, joprojām ietērpti bruņās. Galvaskauss, kas lūkojās augšup mums pretī, bija sitiena sadragāts. Virs galvas bija novietota iegarena ķivere ar smailu galu, tā bija no zaļgana, tomēr spoža metāla. Karotāja rokas bija sakrustotas virs saplacinātajām krūšu bruņām. Metāls šķita pulēts, taču bija zaudējis sākotnējo spodrumu. Kītons domāja, ka tā ir bronza.

Kamēr mēs stāvējām, bijīgi lūkodamies mirušajā, no bruņām nobira smiltis, un skelets sāka kustēties. Kītons pārbīlī iekliedzās, un es jutu, ka man iekšā viss sažņaudzas aiz šausmām. Tomēr tā bija tikai čūska, raiba odze. Tā izslī­dēja no skeleta krūšukurvja zem bruņām un mēģināja pa bedres malu izkļūt no kapa.

Šis īsais bridis mūs abus bija gandrīz paralizējis.

- Žēlīgais Dievs, Kītons tik tikko spēja izdvest. Lai­žamies ātrāk projām!

- Tas ir tikai skelets, es sacīju. Tas mums neko nevar nodarīt.

- Bet kāds viņu te apglabāja, Kītons pamatoti atgā­dināja.

Paķēruši savas mugursomas, steidzāmies lejup pa nogāzi uz upmalas koku pusi. Kad bijām nokļuvuši vietā, kas šķita droša, es iesmējos, taču Kītons ieplestām acīm skatījās atpakaļ caur kokiem, uz akmeņaino nogāzi, kur bija slējies dīvainais piemineklis.

Sekodams viņa skatienam, es nepārprotami redzēju uzzibam gaismas atspīdumu no zaļgana metāla. Nākamajā mirklī tas bija pazudis.

"Piektā diena. Piektā nakts. Kļūst aukstāks. Esmu ļoti noguris, pamatīgi sāp plecs. Arī Stīvens ir noguris, bet apņēmības pilns. Gadījums ar lielo akmeni mani šausmina vairāk, nekā es gribētu atzīt. Karotājs mums seko. Esmu pār­liecināts. Redzu gaismas atspldumus no viņa bruņām. Dzir­dama trokšņaina laušanās caur pamežu. Stīvens saka, lai es to metot ārā no galvas. Mēs esot pietiekami nodrošināti pret vajātājiem. Viņš ir nešaubīgi pārliecināts. Bet baigi pat iedo­māties, ka vajadzētu cīnīties pret kaut ko tādu. Drausmīgi!

Mani vajā šie tēli redzeslauka malā. S. man par tiem stāstīja jau pirms ceļojuma, bet es nenojautu, cik tie var būt apgrūtinoši. Stāvi, veselas grupas, pat dzīvnieki. Reizēm es tos redzu pavisam skaidri. Biedējošas vīzijas. S. saka es pats esot sācis tos radīt, īstenībā tie nemaz neeksistējot un man vajagot censties skatīties tikai uz priekšu, līdz pie tiem pierodu.

Šonakt mūs saoda vilki upes otrā krastā. Pieci lieli zvēri ar pretīgu smaku, droši un pašpārliecināti. Neizdeva ne skaņas. Tie gan bija īsti. Pēc tam klusi pazuda atpakaļ mežā.

Esam gājuši jau piecas dienas. Cik varu spriest, apmē­ram sešdesmit stundu. Mans pulkstenis nezināmu iemeslu dēļ ir pārstājis darboties. Stīvenam pulksteņa nemaz nebija līdzi. Bet es spriežu, ka gājuši esam apmēram sešdesmit stundu, tātad esam nostaigājuši vismaz astoņdesmit vai deviņdesmit jūdžu. Vēl neesam sasnieguši to vietu, kur manās fotogrāfijās bija redzami cilvēku stāvi un ēkas. Luk­tura gaismā mēs vēlreiz apskatījām šīs fotogrāfijas. Šķiet, mēs būtu varējuši pa šo laiku iziet mežam cauri reizes divdesmit, tomēr mēs joprojām atrodamies tā malējā joslā.

Mani māc bailes. Šis nepārprotami ir spoku mežs. Un, ja ir taisnība viss, ko S. man stāsta, tad tur būs ari avatāra un pilsēta un nodarītais būs atdarāms. Dievs, stāvi man klāt un sargi mani!"

Tur būs arī avatāra un pilsēta…

Nodarītais būs atdarāms…

Kamēr KItons man blakām cieši gulēja, es izlasīju šos vārdus vairākas reizes. Ugunskurs dega ar mazu liesmiņu, kas dzirās pavisam apdzist, un es piemetu vēl pāris pagaļu. Nakts debesis uzlidoja dzirksteļu kūlis. Tumsā mums apkārt bija dzirdamas zaglīgas skaņas, kas blakus upes vienmuļa­jai, nerimtīgajai šalkoņai izskanēja asi un satraucoši.

Tur būs avatāra un pilsēta…

Brīdi lūkojos uz aizmigušo Kītonu, tad uzmanīgi atliku nelielo piezīmju grāmatiņu atpakaļ mugursomas slēgtajā kabatā.

Tātad Kītona sakars ar Raiopu mežu viņa vārdiem runājot, spoku mežu nav radies tikai aiz ziņkārības vai biedriskuma pret mani. Viņš ir bijis šādā mežā jau agrāk un tur piedzīvojis vairāk, nekā stāstījis man.

Vai viņš tur, tajā mežā, būtu saticis kādu mitago? Kādu avatāru, varbūt kāda dieva tēlu zemes virsū? Un par kādu nodarījumu viņš runā? Par savām apdeguma rētām?

Man ļoti būtu gribējies aprunāties par to ar viņu. Taču nedrīkstēju atklāt, ka esmu lasījis viņa dienasgrāmatu, un Francijas spoku mežu viņš bija pieminējis tikai vienu reizi īsi un garāmejot. Cerēju, ka ar laiku viņš man uzticēs noslē­pumu, atklās, ko nēsā sevī, šausmas, vainu, atriebību?

Stundu pēc rītausmas novācām naktsmītni, jo mūs visu laiku traucēja meža zvēri, visticamāk, vilki. Paskatījušies līdznestajā kartē, jutāmies satriekti par to, cik tālu neesam nogājuši un cik tuvu joprojām atrodamies meža malai. Bijām gājuši tik daudzas dienas, un tomēr mūsu ceļojums vēl bija tikai pašā sākumā. Kītonam bija ļoti grūti pieņemt mainīgās laika un telpas attiecības. Es savukārt ar interesi prātoju, ko ar mums darīs īstie savvaļas meži.

Jo šie vēl nebija savvaļas meži. Kītons apgalvoja, ka nule redzētais kapulauks esot senas, bet koptas birzs vieta. Raiopu mežs bija laika gaitā aizaudzis un kļuvis mežonīgs arī malējās joslās, tomēr visur vēl bija manāma cilvēka roka. Kītons paskaidroja, ka lielais, resnais ozols, kam nesen bijām pagājuši garām, iesējies pats un izaudzis līdz tagadē­jiem apmēriem bez cilvēka iejaukšanās, bet turpat tuvumā bijis dižskābardis, kam desmit pēdu augstumā no zemes rūpīgi apcirsti zari; tiesa, tas noticis pirms vairākiem sim­tiem gadu un apcirstajā vietā saaugušās jaunās atvases laika gaitā pārtapušas milzīgos, stumbriem līdzīgos zaros, kas pilnīgi aizēnoja debesis.

Bet vai cirtis ir cilvēks vai mitago?

Mēs pagaidām izgājām cauri tām joslām, kurās, sprie­žot pēc mana tēva dienasgrāmatas, mājoja tādas dīvainas meža būtnes kā Zarukronis, Zaļmeža Džeks, Arturs un kurās varēja būt arī veselas apmetnes: shamiga, izraidītie, čigāni, visi mitoloģiskie grupējumi, kas saistīti ar dziļu mežu apgabaliem.

Bet varbūt mēs ejam cauri arī pašas Gvivenetas ģenēzes zonai? Cik pavisam ir šo Gvivenetu mech Penn Evs? Gviveneta, vadoņa meita. Cik viņu klīst pa šo neaptverami plašo mežu? Šī pasaule ir gara un esamības sajaukums, vieta, kas pastāv ārpus mums pazīstamajiem telpas un laika liku­miem, milzu pasaule, kurā pietiek vietas tūkstošiem šādu meiteņu, un tās visas ir veidojusi cilvēka apziņa, kas izvili­nāta no pilsētām un ciematiem Raiopu meža tuvumā.

Man viņas ārkārtīgi pietrūka. Kītons ļoti trāpīgi tika pateicis par niknumu, kas kūsā turpat zem virskārtas. Brī­žiem mani sagrāba nevaldāmu dusmu lēkmes, un es tik tikko spēju kopā ar ceļabiedru doties uz priekšu; situ it visam, kam varēju trāpīt, un drebēju niknumā par to, ko mums nodarījis mans brālis.

Kopš uzbrukuma pagājušas jau daudzas dienas, un viņš mums ir pamatīgu gabalu priekšā. Nevajadzēja tik ilgi kavēties! Tagad palicis maz cerību viņu atrast. Mežs ir tik milzīgs, tik pirmatnējs un neaptverami plašs!

Depresijas brīži uznāca un atkal pārgāja. Un sestās die­nas vidū es uzgāju zīmes, kas vēstīja par Kristiāna ldātbūtni, turklāt pavisam negaidītā veidā, un šīs zīmes liecināja, ka viņš tomēr nemaz nav mums tik lielu gabalu priekšā.

Apmēram stundu bijām gājuši pa briežu iemītu taku gar upes Ierastu. Paparžu un citu augu puduri šeit nebija biezi, un mīkstajā, mitrajā zemē maza briedēna pēdas bija saskatāmas tik labi, ka pat bērns būtu spējis tām sekot. Koki te auga tuvāk pie upes. To ārējie zari, sniegdamies no abiem krastiem, virs upes gandrīz sakļāvās, veidodami savādu, klusu tuneli. Pa lapotņu starpām ielauzās gaismas stari, un mēs gluži kā pa fantastiski apgaismotu apakšzemi dzinām pēdas medījumam.

Dzīvnieks bija mazāks, nekā es gaidīju; lepni izslējies un modrs tas stāvēja blakām brikšņiem upes krastā, kur zemes strēle bija diezgan plata un sausa. Kītons tik tikko pamanīja dzīvnieku, jo uz tumšā meža fona tas gandrīz nebija saska­tāms. Uzmanīgi lavījos tam tuvāk, turēdams rokā Kītona pistoli. Biju pārlieku izsalcis pēc svaigas gaļas, lai domātu par šādas nonāvēšanas zemisko aspektu. Ar vienu šāvienu trāpīju tam mazliet virs astes, un divu pēdu garumā virs mugurkaula cauri ādai izdūrās sīkas kaula šķembas. Dzīv­nieks bija gandrīz pagalam, un es metos tam klāt, ātri izbeigdams tā agoniju. Sadalījis to tā, kā man tika mācījusi Gviveneta, pasviedu Kītonam jēlu gurna gabalu un smaidī­dams skubināju kurt ugunskuru. Kītons izskatījās bāls un satriekts. Atrāvies no asiņainā gaļas gabala, viņš iztrūcināts paskatījās uz mani. Tu esi to darījis jau agrāk!

- Esmu gan. Šimbrīžam būsim paēduši, kā nākas. Vai­rākas mārciņas varēsim saceptas atstāt rītdienai, un, ja spēsim pastiept, abus gurna gabalus ņemsim līdzi.

- Un pārējo?

- Pārējo atstāsim. Tas uz laiku atturēs vilkus no mūsu pēdām.

- Tu tā domā? viņš nomurmināja un, piesardzīgi paņē­mis nosviesto gabalu, sāka tīrīt no tā lapas un smiltis.

Meklēdams malku ugunskuram, Kītons pēkšņi izdvesa apslāpētu šausmu kliedzienu un pasauca mani. Viņš stā­vēja aiz brikšņiem un skatījās zemē. Iedams pie viņa, atkal sajutu to pašu smaku, ko, jāatzīstas, biju jutis jau tobrīd, kad žagos klāt briedim: liela, pūstoša dzīvnieka smaku.

Taču šoreiz tās cēlonis bija nevis dzīvnieks, bet divu cilvēku līķi. Kītons iegārdzās un aizvēra acis. Paskaties uz to vīru, viņš teica, un es noliecos, ieskatījos pustumsā un sapratu, kāpēc viņš tā saka. Vīrieša krūtis bija pāršķeltas līdzīgā veidā, kā to bija grasījies darīt Fenlanders Kītonam, gribēdams izgriezt līķim aknas.

- Kristiāns, es teicu. Tas ir viņa roku darbs.

- Viņi jau ir miruši dienas divas vai trīs, Kītons teica. Es redzēju līķus Francijā. Redzi, vēl viņi ir lokani. Joprojām drebēdams, viņš noliecās un pagrozīja meitenes potīti. Bet sāk jau uzpūsties. Nolādēts! Viņa bijusi jauna… paskaties…

Es paretināju krūmus ap mirušajiem. Viņi patiešām bija jauni. Mīlētāji, es nospriedu, abi pilnīgi kaili, tikai meitenei ap kaklu bija kaula kaldarota, un puisim ap kāju lieliem karājās saplēstas ādas siksnu paliekas, it kā apavi, ko viņš valkājis, būtu rupji norauti līķim no kājām. Meitenes dūres bija sažņaugtas. Es pastiepu roku, un pirksti bez grūtībām atlaidās vaļā. Katrā plaukstā viņa turēja pārlauztu irbes spalvu, un es atcerējos, ka ar tādām bija greznots Kristiāna apmetnis.

- Mums vajadzētu viņus aprakt, Kītons teica. Ievē­roju, ka viņa acis pieplūdušas asarām. Deguns viņam bija slapjš. Noliecies viņš ielika puiša roku meitenes delnā, tad pagriezās, acīmredzot lūkodamies pēc piemērotas vietas kapam.

- Būs slikti, viņš nočukstēja; tad ari es pagriezos un ieraudzīju, ka mūs plašā aplī ielenkuši nikna izskata vīri. Visi, izņemot vienu, acīmredzot vecāko un galveno, bija uzvilkuši lokus un tēmēja uz mani vai KItonu. Viens no viņiem drebēja, un trīcēja arī viņa loks; redzēju, ka bulta svārstās starp manu seju un krūtīm. Pelēko krāsu, ar ko bija notriepta viņa seja, izvagoja asaru pēdas.

Viņš tūlīt šaus, Kītons iešņācās, un es pat nepaguvu atbildēt: Zinu, kad šis izmisušais cilvēks raidīja bultu.

Tajā pašā mirklī vecākais vīrs, kas stāvēja viņam bla­kām, pacēla nūju un piespieda loka malu. Ar spēju, baisu troksni bulta aizlidoja man un Kītonam garām un kaut kur tālāk ietriecās kokā.

Vīri palika stāvam aplī, nenolaizdami lokus. Izmisušais šāvējs stāvēja nelaimīgs un pikts, nevarīgi nokāris loku gar sāniem.

Viņu vadonis panācās uz priekšu, lūkodamies mums cieši acīs un neizlaizdams no skatiena arī manu akmens šķēpu. No viņa plūda salda smarža, un tas likās pavisam neparasti salda kā ābolu aromāts, it kā viņš būtu ieziedies ar ābolu sulu. Mati viņam bija sapīti piecās bizēs un izraibi­nāti ar ziliem un sarkaniem plankumiem.

Viņš paskatījās mums garām uz abu jauniešu līķiem, tad uzrunāja apkārt stāvošos vīrus. Tie nolaida lokus un izņēma bultas. Vecais vīrs bija ievērojis, ka līķi trūdējuši jau vairākas dienas, bet drošības labad viņš tomēr pārlaida pirkstu pār mana šķēpa asmeni, pavīpsnāja, tad pārbaudīja manu zobenu, kas uz viņu atstāja manāmu iespaidu, un Kītona nažus, kuri viņu mulsināja.

Abi mirušie tika izvilkti klajā vietā pie upes un sasaitēti kopā. Tika izveidotas divas rupji darinātas nestuves un līķi bijīgi novietoti uz tām. Grupas vadonis notupās meitenei blakus un brīdi lūkojās viņai sejā. Dzirdēju viņu sakām: Uth guerig… uth guerig…

Vīrietis, kurš acīmredzot bija meitenes tēvs (vai varbūt puiša tēvs, grūti pateikt), atkal klusi sāka raudāt.

Uth guerig, es skaļi nomurmināju, un vecākais vīrie­tis paskatījās augšup uz mani. Viņš izrāva irbes spalvu no meitenes labās rokas un salauzīja to savā plaukstā. Uth guerig! viņš nikni teica.

Tātad viņi zina par Kristiānu. Viņš ir uth guerig, lai ko tas nozīmētu.

Slepkava. Izvarotājs. Cilvēks bez līdzcietības.

Uth guerig! Neuzdrīkstējos sacīt viņiem, ka esmu šī mežoņa brālis.

Zināmas raizes mums darīja briedis. Galu galā tas pie­derēja mums. Dzīvnieka ķermenis un gurna gabali tika pie­nesti tuvāk, un viru pulciņš mazliet atkāpās; daži smaidīja un ar zīmēm rādīja, lai mēs ņemam gaļu sev. Nebija ilgi jāpūlas, lai ar žestiem parādītu, ka gaļa būs dāvana viņiem no mums. Es tik tikko biju paguvis pasmaidīt un papurināt galvu, kad seši vīri jau bija uzklupuši kaudzei, uzmetuši lielos gabalus sev plecos un enerģiski devās uz upmalas pusi, uz savu apmetni.

DZĪVESRUNĀTĀJA

"Sestā nakts. Esam kopā ar ļaudīm, kuri sargā upes pārejas; viņus saucot shamiga, saka Stīvens, kurš atce­ras šo vārdu no tēva dienasgrāmatas. Notika dīvaini aiz­kustinoša atrasto jauniešu apglabāšana. Turklāt satriecoši seksuāla. Viņi tika pārnesti pāri upei, ienesti mežā, starp citiem kapiem, kuru kopiņas pacēlās augstu virs zemes. Abi tika izkrāsoti ar baltiem spirālveida rakstiem, apļiem un krustiņiem, un meitenei tika zīmēts citāds raksts nekā puisim. Abus guldīja vienā kapā, iztaisnotiem ķermeņiem, uz krūtīm sakrustotām rokām. Puiša dzimumloceklim galā tika piesieta tieva aukla, kas tika aptīta viņam ap kaklu, simulējot erekciju. Meitenes dzimumorgānu atvere tika atplesta ar nokrāsotu akmeni. Stīvens domā, ka tas darīts, lai nodrošinātu viņiem seksuālu aktivitāti citā pasaulē. Virs kapa tika samesta augsta zemes kaudze.

Shamiga ļaudis ir mitago, leģendāra grupa, cilts no fabulas. Dīvaini pat iedomāties. Vēl dīvaināk, nekā bija kopā ar Gvivenetu. Tie ir leģendāri cilvēki, kas sargā upes pārejas un pēc nāves parādās tajās kā rēgi. Kad upē ir plūdi, tie pār­veidojas akmens pakāpienos vismaz tā stāsta leģenda. Ar shamiga ļaudīm saistītas vairākas fabulas, kas mūsdienās visas zudušas aizmirstībā, bet Stīvens iemācījās viena šāda nostāsta fragmentu tur ir par meiteni, kas iekāpa ūdenī, ienira, lai palīdzētu virsaitim šķērsot upi, un tika izmantota akmens nocietinājuma sienas būvē.

Shamiga, šķiet, nemēdz gudrot laimīgas beigas. Tas kļuva skaidrs, kad pie mums atnāca "dzīvesrunātāja". Mei­tene agrīnos padsmitu gados, pilnīgi kaila un nokrāsota zaļa. Diezgan satraucošs iespaids. Ar Stīvenu notika kaut kas neaptverams, un viņš, šķiet, meiteni pilnīgi saprata."

Krēslā, pēc apbedīšanas, shamiga apsēdās mieloties ar mūsu svaigo medījumu. Tika sakurts liels ugunskurs un apmēram divdesmit pēdu atstatumā izvietots lāpu aplis. Shamiga ļaudis sapulcējās ap ugunskuru; ievēroju, ka vīriešu ir vairāk nekā sieviešu un ir tikai četri bērni, bet visiem mugurā košas tunikas vai svārki un apmetņi līdz viduklim. Viņu būdas tālāk no upes, izcirtumā bija rupji tēstas, četrstūrainas, ar lēzeniem salmu jumtiem; katru ēku balstīja primitīvs koka rāmis. Spriežot pēc atkritumiem un vecu būdu atliekām, un pat pēc kapulauka, šī apmetne te bija atradusies jau daudzu paaudžu ilgumā.

Brieža gaļa, cepta uz iesma un papildināta ar garšzālēm un savvaļas ķiršu mērci, garšoja lieliski. Pieklājība prasīja lietot zariņus, kas bija nosmailināti un iešķelti kā dakšiņas. Tomēr no lielā ķermeņa gabala gaļa tika atdalīta ar pirkstiem.

Mielasts beidzās, kad bija vēl diezgan gaišs. Uzzināju, ka bēdu plosītais vīrietis ir meitenes tēvs. Zēns bija itishan: no citas vietas. Kādu laiku turpinājās primitīvas sarunas zīmju valodā. Mūs neturēja ļaunās aizdomās; uth guerig pieminēšana tika skarbi noraidīta sak, nav jūsu darīšana; jautājumi par mūsu izcelšanos izraisīja atbildes, kas mul­sināja sapulcējušos vīrus, un pēc kāda laika darīja viņus aizdomīgus.

Tad piepeši apmetnes iemītnieku izturēšanās mainījās, un tos pārņēma itin kā priekšnojautas, itin kā slēpts satrau­kums. Ap mums sanākušie vīri tie, kuri nepētīja mani un Kītonu ar uzjautrinātu ziņkāri, paskatījās apkārt, ielūko­damies tumsā aiz lāpām, krēslā, kas sedza mežu un kluso upi. Kaut kur nedabiski ieķērcās putns, un tam atbalsoja īss satraukuma izsauciens. Cilts vecākais, kuru sauca Duriums, paliecās uz manu pusi un nočukstēja: Kushar!

Pirms es paguvu attapties, viņa jau bija mūsu vidū un staigāja starp shamiga ļaudīm tumšs, slaids stāvs uz degošo lāpu fona. Viņa pieskārās katram pieaugušajam pie ausīm, acīm un mutes un dažiem iedeva mazu, izlocītu koka zariņu. Vairums tos bijīgi turēja rokā, bet divi vai trīs izraka zemē mazas bedrītes un apraka veltes sev pie kājām.

Nonākusi pie Kītona un manis, Kušara nometās ceļos mūsu priekšā un cieši mūs nopētīja. Viņa bija izkrāsojusies zaļa, tikai ap acim šauri balti un melni apļi. Pat zobi viņai bija zaļi. Mati gari un tumši, taisni nosukāti pār muguru. Viņas krūtis bija tik tikko jaušamas un locekļi sīld un tievi. Viņai nebija ķermeņa apmatojuma. Man radās iespaids, ka viņai ir tikai desmit vai divpadsmit gadu, bet par to bija ļoti grūti spriest.

Viņa sāka runāt ar mums, un mēs atbildējām savā valodā. Viņas tumšās acis, kas lāpu gaismā spīdēja, vairāk kavējās pie manis nekā pie Kītona, un arī mazo zariņu viņa pasniedza man. Es to noskūpstīju, un viņa īsi iesmējās, tad ar savu mazo plaukstu aptvēra manējo un viegli to saspieda.

Tika atnestas divas lāpas, katru novietoja meitenei savā pusē, un viņa iekārtojās ērtāk uz ceļgaliem, tad pievērsa skatienu man un sāka runāt. Visi shamiga pagriezās uz mūsu pusi. Meitene vai viņas vārds ir Kušara? Vai varbūt kushar ir vārds, kas raksturo viņu? aizvēra acis un sāka runāt mazliet augstākā balsī nekā, pēc manām domām, būtu normāli.

Vārdi plūda no viņas mutes daiļskanīgi, svelpjoši, nesaprotami. Kītons pameta uz mani neveiklu skatienu, un es paraustīju plecus. Pēc īsa brīža es pačukstēju: Mans tēvs kaut kā iemanījās saprast…

Apklusu, jo Duriums uzmeta man skarbu skatienu, pie­liecās man tuvāk un izstiepa roku dusmīgā žestā, kas nepār­protami nozīmēja: "Klusu!"

Kušara runāja tālāk, joprojām aizvērtām acīm, nema­nīdama nekādus žestus. Es pievērsu visu uzmanību upes skaņām, lāpām, meža šalkām, tāpēc gandrīz salēcos, kad meitene teica un vēlreiz atkārtoja: Uth guerig! Uth guerig!

Skaļi sacīju: Uth guerig! Pastāsti man par viņu!

Meitene atvēra acis. Viņa pārstāja runāt. Viņa izskatījās satriekta. Pārējie shamiga ap mani ari izskatījās satriekti. Tad viņi kļuva nemierīgi un satraukti, un Duriums skaļi pauda savu neapmierinātību.

Atvainojiet, es klusi teicu, paskatīdamies uz viņu un pēc tam uz meiteni.

… visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausītāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest viņas stāstu varoņiem apveidu maiņu.

Vārdi no tēva vēstules Vinnam-Džonsam uzpeldēja manā atmiņā kā vainu apliecinoši fragmenti. Prātoju, vai kādā nozīmīgā vietā esmu kaut ko piemirsis vai sagrozījis un vai teiktā jēga palikusi tāda pati vai ne.

Kušara joprojām lūkojās manī, un viņas apakšlūpa viegli drebēja. Man šķita, ka īsu mirkli viņas acis sakāpj asaras, taču miklais skatiens tikpat ātri kļuva dzidrs. Kītons sēdēja klusēdams, uzlicis roku uz kabatas, kurā nēsāja pistoli.

- Tagad es tevi pazīstu, Kušara teica, un es mirkli biju tik pārsteigts, ka neattapu atbildēt.

- Atvaino, pēc brīža es atkārtoju.

- Tu tāpat, viņa teica. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainījies. Es uzreiz tevi nepazinu.

- Es laikam nesaprotu… iesāku sacīt. Kītons mūs vēroja ar dīvainu skatienu. Ko tu nesaproti? viņš noprasīja.

- Ko viņa ar to domā…

Viņš sarauca pieri. Vai tad tu saproti, ko viņa saka?

Pametu uz viņu īsu skatienu. Un tu ne?

- Es neprotu šo valodu.

Shamiga ļaudis ar svelpjošu, šņācošu skaņu lika skaidri aptvert, ka vēlas klusumu un gaida stāsta turpinājumu.

Kītona ausīm tātad meitene joprojām runāja valodā, kāda bijusi divtūkstoš gadu pirms Kristus. Bet es viņu tagad sapratu. Kaut kā biju iekļuvis šīs jaunās dzlvesrunātājas apziņā. Vai to bija domājis tēvs, kad pieminēja meiteni ar "izteiktām psihiskām spējām"? Tomēr pārsteidzošais mūsu sazināšanās fakts neļāva man ilgi prātot par to, kas noticis. Tobrīd, sēdēdams upes krastā un klausīdamies čukstošajā balsī no pagātnes, es nevarēju zināt, kāda iznīcinoša pār­maiņa notikusi ar mani.

- Es esmu šo cilvēku dzivesrunātāja, viņa teica un atkal aizvēra acis. Klausies nerunādams. Dzīvi nedrīkst mainīt.

- Pastāsti man par uth guerig, es sacīju.

- Nepiederošais šobrīd ir atkāpies. Es varu stāstīt vie­nīgi dzivi, ko redzu. Klausies!

Pēc šī nelokāmā paziņojuma es apklusu…

Nepiederošais! Kristiāns ir Nepiederošais!

… un klausījos turpmākos stāstus, ko stāstīja dzīvesrunātāja.

Pirmo stāstu es atceros labi, pārējie ir pagaisuši no manas atmiņas, jo tie man izteica maz un bija grūti sapro­tami. Pēdējais stāsts atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, jo tas skāra gan Kristiānu, gan Gvivenetu.

Lūk, kāds bija Kušaras pirmais stāsts!

"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, virsaitis Partorlass paņēma sava brāļa Diermadasa galvu un skrēja atpakaļ uz savu akmens fortu. Pakaļdzīšanās bija nežēlīga. Četrdesmit vīru ar šķēpiem, četrdesmit vīru ar zobeniem, četrdesmit suņu briežu augumā, bet Partorlass noskrēja tos visus, turēdams sava brāļa galvu uz kreisās rokas delnas.

Tajā dienā bija pārplūdusi upe un shamiga izgājuši medībās, mājās palikusi tikai meitene Svitorana, kuras mīļotais bija Diermadasa dēls, pazīstams ar vārdu Kimuts Hokspīkers. Meitene Svitorana iekāpa ūdenī un nolieca galvu, lai palīdzētu Partorlasam pāriet upi. Viņa kļuva par akmeni, tik gludu kā visgludākais pakāpiens, un viņas mugura, balta un tīra, pacēlās virs ūdens. Partorlass uzkāpa uz tās un pārlēca pretējā krastā, tad pasniedzās atpakaļ un izcēla akmeni no upes.

Tas gulēja viņam uz labās plaukstas. Viņa forts bija būvēts no akmeņiem, un dienvidu sienā rēgojās caurums. Un tajā dienā Svitorana kļuva par daļu no forta, un baltais akmens sienā aizturēja ziemas vējus.

Kimuts Hokspīkers sasauca kopā visus klanus no sava tuad, proti, no zemēm, kuras viņš pārvaldīja, un lika tiem zvērēt viņam uzticību, jo Diermadass bija miris. Pēc mēnesi ilgas kaulēšanās tie bija ar mieru. Tad Kimuts Hokspīkers veda tos uz Partorlasa akmens fortu un lika to aplenkt.

Aplenkums ilga septiņus gadus.

Pirmajā gadā Partorlass viens pats šāva bultas uz kara­pulku līdzenumā lejpus forta sienām. Otrajā gadā Partolass svieda karapulkā metāla šķēpus. Trešajā gadā viņš no ratu koka izdrāza nažus un ar tiem atturēja saniknoto kara­pulku. Ceturtajā gadā viņš svieda tiem lopus un mežacūkas, ko bija turējis forta iekšienē, paturēdams tikai tik daudz, lai pašam un ģimenei pietiktu uzturam. Piektajā gadā, kad vairs nebija ieroču un pavisam maz bija atlicis pārtikas un ūdens, viņš svieda līdzenumā sanākušajam karapulkam savu sievu un meitas, un pēc šī sviediena karapulks pašķīda tiktāl, ka varēja salasīties kopā tikai pēc sešiem mēnešiem. Pēc tam viņš svieda savus dēlus, bet Hokspīkers svieda tos atpakaļ, un tas vēl vairāk pārbiedēja Partorlasu, jo viņa dēli bija kā vistas, kam ir pārlauztas muguras un kas raugās pēc žēlas­tības graudiem. Septītajā gadā Partorlass sāka mest ienaid­niekam akmeņus no sava forta sienas. Katrs akmens des­mitkārt pārsniedza krietna vīra svaru, bet Partorlass meta tos līdz pat apvārsnim. Beidzot viņš nonāca līdz pēdējām sienas paliekām, kas sargāja fortu no ziemas vējiem. Viņš nepazina gludo, balto akmeni no upes un svieda ar to pašam karavadonim Kimutam Hokspīlceram, nogalinādams viņu.

Svitorana tika atsvabināta no sava akmens veidola un rūgti apraudāja kritušo virsaiti. "Tūkstoš vīru ir miruši tāpēc, ka sienā bija caurums," viņa teica. "Tagad caurums ir manās krūtīs. Vai tāpēc nokausim vēl tūkstoti vīru?" Klanu vecākie apspriedās un tad devās atpakaļ pie upes, jo bija tas gadalaiks, kad no jūras upē iepeld lielās zivis. ŠI ielejas vieta kļuva pazīstama ar vārdu Issaga ukirik, kas nozīmē meitene, kura izbeidza karu.

Kamēr meitene stāstīja, shamiga palaikam murmināja un smējās, dzīvodami līdzi ikvienai frāzei, ikvienam tēlam. Es šajā stāstā vispār nespēju saskatīt neko uzjautrinošu. Kāpēc viņi skaļāk smejas par pakaļdzīšanās aprakstu (astoņ­desmit vīru un četrdesmit suņu) un par akmens fortu nekā par to, kā Partorlass sviež savu sievu, meitas un dēlus? (Un galu galā kāpēc viņi vispār atļaujas smieties? Kušara taču to noteikti dzird!)

Sekoja citi stāsti. Kītons, kurš varēja klausīties vienīgi plūstošajā svešās valodas skaņā, izskatījās sadrūmis, tomēr apņēmies būt pacietīgs. Stāsti bija maznozīmīgi, un lielāko daļu es šodien esmu aizmirsis.

Tad, norunājusi apaļu stundu un ne brīdi neapstājusies atvilkt elpu, Kušara uzsāka stāstu par Nepiederošo, un es, paņēmis pildspalvu un papīru, centos to pierakstīt, reizē meklēdams sev noderīgus pavedienus un nenojauzdams, ka pats stāsts glabā sevī brīdinājumus par galīgo sadursmi, kas vēl bija tālu priekšā gan laikā, gan meža telpā.

"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, Nepiederošais atnāca uz kailo kalnu aiz akmeņiem, kuri aplī stāvēja apkārt apburtajai vietai Veruambas. Nepiederošais iedūra savu šķēpu zemē un notupās tam blakus, vērodams akmeņu vietu daudzas stundas pēc kārtas. Ļaudis sapulcējās lielā apļa ārpusē, tad iekāpa grāvja iekšienē. Apļa lielums bija četrsimt soļu no vienas malas līdz otrai. Grāvis tam apkārt bija iegrimis līdz piecu vīru augumam. Akmeņi visi bija pārvērstas dzīvas būtnes, agrākie cilvēki, un katram no tiem bija savs akmensrunātājs, kas čukstēja tam priesteru lūgsnas.

Jaunākais no virsaiša Aubriagasa trim dēliem tika aizsū­tīts uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās bez elpas, ar asiņojošu brūci kaldā. Nepiederošais, viņš teica, esot kā zvērs, ģērbies stulpiņos un lāčādas kamzolī, ar milzīgu lāča galvaskausu aizsargcepures vietā, un zābaki viņam esot no oša koka un ādas.

Uz kalnu tika aizsūtīts Aubriagasa otrais dēls. Viņš atgriezās ar zilumiem uz sejas un pleciem. Nepiederoša­jam, viņš teica, esot četrdesmit šķēpi un septiņi vairogi. Pie jostas viņam karājoties piecu lielu karavīru virsaišu galvas, sakrunkojušās un bez acīm dobumos. Aiz kalna neredzamā vietā esot apmetušies viņa pavadoņi divdes­mit karotāji, visi lieli spēkavīri, un viņi ļoti baidoties no sava vadoņa.

Tad vecākais no brāļiem tika aizsūtits uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās, turēdams rokās savu galvu. Galva īsi pateica savu sakāmo, iekams Nepiederošais kalnā bija paguvis nodārdināt savu vissmagāko vairogu.

Lūk, ko galva teica:

"Viņš nav viens no mums, nav mūsu ciltsbrālis, nav no mūsu rases, nav no mūsu zemes, nav no šī laika, nedz ari no cita laika, kurā dzīvojusi mūsu cilts. Viņa vārdi nav mūsu vārdi, viņa metāls nācis no lielākiem zemes dziļumiem nekā vampīru mājokļi; viņa dzīvnieki ir nezvēri no tumsības vietām, viņa vārdi skan kā mirēja sauciens bez satura, viņa līdzcietība ir neredzama, mīlestība viņam ir tukša skaņa, bēdas viņam ir smieldi, mūsu varenie klani viņam ir lopu bars, ko apkaut un apēst. Viņš ir nācis, lai mūs iznīcinātu, jo viņš iznīcina visu, kas viņam svešs. Viņš ir mežonīgais laika vējš, un mums vai nu jāstājas viņam pretī, vai arī jākrīt, jo mēs nekad nevarēsim būt vienas cilts ar viņu. Viņš ir Nepiederošais. Tas, kurš spēj viņu nonāvēt, vēl ir tālu. Viņš ir apēdis trīs kalnus, izdzēris četras upes un veselu gadu gulējis ielejā tuvu pie visspožākās zvaigznes. Tagad viņam vajag simt sieviešu un četrsimt galvu, un tad viņš aizies no šīs zemes uz savu dīvaino pasauli."

Nepiederošais pagrabināja savu vissmagāko vairogu, un vecākā brāļa galva iekliedzās un raidīja atvadu skatienu tai, kuru viņš mīlēja.

Tad galva tika piesieta savvaļas sunim uz muguras. To aizsūtīja Nepiederošajam, kas izdūra tai acis un piekāra to sev pie jostas.

Desmit dienas un desmit naktis Nepiederošais staigāja apkārt akmeņu svētnīcai un vienmēr palika bultām nepie­ejams. Pie viņa uz sarunām tika nosūtīti desmit labākie karotāji, un visi atgriezās, nesdami savas galvas rokās, un raudādami atvadījās no sievām un bērniem. No svētnīcas tika aizsūtīti visi savvaļas suņi, kas aiznesa šīs kaujas tro­fejas svešajiem atnācējiem.

Vilku akmeņi lielajā aplī tika notriepti ar vilku asinīm, un runātāji čukstēja vārdus Gulgaroth un Olgarog, lielo Vilku dievu vārdus no savvaļas mežu laikiem.

Briežu akmeņi tika izkrāsoti ar briežu rakstiem, un runātāji izsauca vārdus Munnos un Clumugto briežu vār­dus, kuri staigā ar cilvēku sirdīm.

Un uz lielā kuiļa akmens tika nolikts beigts kuilis, kurš bija nogalējis desmit vīrus, un tā sirds asinis krāsoja zemi. Šī akmens runātājs, kurš bija visvecākais un gudrākais no visiem runātājiem, izsauca vārdu Urshacam, aicinādams, lai tas parādās un iznīcina Nepiederošo.

Rītausmā pēc vienpadsmitās nakts cēlās svešinieku ieeju sargātāju kauli un čīkstēdami aizbēga purvainajos mežos. Astoņi skeleti, spokaini balti, un uz tiem joprojām bija tās pašas drānas, kas upurēšanas dienā. Šo svešinieku rēgi aizbēga melnu vārnu izskatā, un svētnīca palika neap­sargāta.

Tad no vilku akmens cēlās lielie vilku gari, milzu apveidi, pelēki un mežonīgi, un lēca cauri ugunij un pāri lielajam grāvim. Tiem sekoja seno laiku ragainie dzīvnield, brieži, kas skrēja uz pakaļkājām. Ari tie izdrāzās cauri uguns dūmiem, un to brēcieni skanēja baismi un stindzinoši. To neskaidrie apveidi izgaisa saltajā rīta miglā. Tie nevarēja nogalināt Nepiederošo, tāpēc aizbēga atpakaļ zemes spo­kainajās alās.

Visbeidzot pa akmens porām iznira kuiļa gars; tas noņurdēja, paošņāja rīta gaisu un sāka lakt rasu, kas bija pārklājusi savvaļas zāļu audzes apkārt akmenim. Kuilis bija divu vīru augumā. Tā ilkņi bija tik asi kā virsaiša duncis, pieauguša vīra izplestu roku atstatumā viens no otra. Tas vēroja, kā Nepiederošais ātri apskrien apkārt aplim, bez piepūles turēdams rokās savus zobenus un vairogus. Tad tas aizskrēja uz apļa ziemeļu ieejas pusi.

Tajā rītausmā, rīta miglā, Nepiederošais iekliedzās pirmo reizi, un, kaut gan viņš centās turēties braši, Uršakama gars viņu biedēja. Viņš paņēma Aubriagasa vecākā dēla galvu, ielika tai acu vietā ametistus un aizsūtīja to atpakaļ uz svētnīcu, kur savās ādas teltis gaidīja cilšu pārstāvji, lai tiem pateiktu, ka viss, ko viņš prasa, ir viņu stiprākais šķēps, svaigi kauts viņu gardākais briedis, māla trauks ar viņu vecāko vīnu un viņu visskaistākā meitene. Pēc tam viņš iešot projām.

Viss prasītais viņam tika aizsūtīts, taču meitene pēc visu domām, skaistāka par leģendāro Svitoranu atgriezās, jo Nepiederošais viņu bija atzinis par neglītu. (Meitene par to nemaz nejutās nelaimīga.) Tika sūtītas citas, katra savā veidā skaista, taču visas Nepiederošais atraidīja.

Beidzot jaunais karotājs šamanis Ebrega savāca sīkākus un lielākus ozola, pliedera un vilkābeles zarus un izveidoja no tiem meitenes skeletu. No vecām lapām un kūts pakai­šiem, no zaķu un aitu cietajām spirām viņš izveidoja mei­tenes miesu. Visu to viņš noklāja ar smaržīgām puķēm no meža izcirtumiem zilām, sārtām un baltām, kas ir patiesa skaistuma krāsas. Ar mīlestību viņš to darīja dzīvu, un, kad meitene viņa priekšā piecēlās sēdus, kaila un auksta, viņš to ietērpa skaistā, baltā tunikā un sapina tai matus. Kad mei­teni ieraudzīja Aubriagass un citi vecākie, viņi vairs nespēja parunāt. Viņai piemita tāds īpašs skaistums, kādu šie vīri vēl nebija redzējuši, un tas sasaistīja viņu mēles. Kad mei­tene ieraudājās, Ebrega attapās, ko ir izdarījis, un mēģināja paņemt viņu pats sev, taču virsaitis viņam to neļāva.

Viņi deva meitenei vārdu Muarthan, kas nozīmē mīļotā, kas radīta no bailēm. Meitene aizgāja pie Nepiederošā un iedeva tam ozola lapu, kas bija izgatavota no plānas bron­zas. Nepiederošais zaudēja galvu un iemīlējās viņā. Tas, kas ar viņiem notika pēc tam, vairs neskar šīs tautas dzīvi; vienīgi Ebrega nekad nemitējās meklēt savu radīto bērnu un meklē viņu joprojām."

Kušara beidza stāstu un atvēra acis. Viņa man uzsmai­dīja, tad iekārtojās ērtākā pozā. Kītons izskatījās drūms; zodu viņš bija atbalstījis uz ceļiem, un acīs jautās tukšs, garlaikots skatiens. Kad meitene beidza runāt, viņš pacēla galvu, paskatījās uz mani un jautāja: Vai cauri?

Man tas jāpieraksta, es teicu. Biju paguvis uzmest tikai stāsta pirmo trešdaļu, jo pēc tam Kušaras stāsts un tā tēli mani aizrāva arvien vairāk un es spēju vairs tikai klau­sīties. Kītons ievēroja satraukumu manā balsī, un meitene, atgāzusi galvu atpakaļ, paskatījās manī ar neizpratnes pilnu skatienu. Arī viņa bija ievērojusi, ka stāsts atstājis uz mani spēcīgu iespaidu. Shamiga ap mums pamazām virzījās projām no lāpām. Viņiem šis vakars bija beidzies. Turpretī man šī jaunā sapratne bija tikai sākums, un es centos notu­rēt Kušaru mūsu tuvumā.

Tātad Kristiāns ir Nepiederošais. Svešs ienācējs, kurš ir pārāk stiprs, lai to pārmāktu, pārāk atšķirīgs, pārāk varens. Nepiederošais noteikti kļuvis par baismu tēlu daudzām cilvēku apmetnēm. Ir atšķirība starp svešiniekiem un Nepie­derošajiem. Svešiniekiem, ceļotājiem no citām apmetnēm, vajadzīga cilšu palīdzība. Viņiem var palīdzēt, viņus var upurēt atkarībā no lēmēju iegribas. Patiesībā Kušaras pēdējā stāstā pat bija pieminēti svešinieku kauli, kas sargā ieejas lielajā aplī, un tas noteikti ir Eivberijā, Viltšīrā.

Bet Nepiederošais ir citāds. Biedējošs, jo neatpazīs­tams un neizprotams. Viņš lieto nezināmus ieročus; viņš runā pilnīgi nepazīstamā valodā; viņa uzvedība neiekļaujas nekādās normās; viņa attieksme pret mīlestību un godu ir pilnīgi atšķirīga. Un tieši šīs svešādās īpašības apmetņu iedzīvotāju acīs dara viņu par postošu spēku, par būtni bez līdzcietības. Un Kristiāns patiešām ir kļuvis postošs un nežēlīgs.

Viņš nolaupīja Gvivenetu tāpēc, ka šādam mērķim bija veltījis savu dzīvi. Viņš to vairs nemīl, uz viņu vairs neiedar­bojas meitenes maģiskais spēks, un tomēr viņš to nolaupīja. Kā viņš teica? "Man rūp, lai viņa būtu mana. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem."

Kušaras stāsts bija ļoti saistošs, jo es tajā pazinu dau­dzus elementus: meitene, kas radīta no savvaļas vielas, dabas daļa, kas tiek raidīta cīņā pret pārdabisko; ozolla­pas simbols, talismans, kuru es joprojām nēsāju; meitenes radītājs, kurš nevēlas šķirties no viņas; pats Nepiederošais, kuru biedē tikai viens kuiļa gars, Uršakams: Urskumugs! Un viņa gataviba pieņemt ziedoto gaļu, vīnu un meiteni, lai atgrieztos "savā dīvainajā pasaulē"… Arī Kristiāns šobrīd dodas uz Raiopu meža pašu vidieni.

Interesanti, kāds ir šī stāsta turpinājums? Varbūt es nekad to neuzzināšu. Meitene dzīvesrunātāja šķita uz viena viļņa tikai ar savas tautas senajām atmiņām, stās­tiem un notikumiem, kas ceļo no mutes mutē un varbūt katrā pārstāstā mainās; varbūt tieši tāpēc pieņemts šis neparastais pilnīga klusuma likums aiz bažām par to, ka klausītāju piezīmes stāsta laikā varētu pakāpeniski gaisināt patiesību.

Nevar nepamanīt, ka liela daļa patiesības stāstā jau zudusi. Runājošas galvas, meitenes no savvaļas puķēm un mēsliem… Iespējams, ka īstenībā kāds karotāju pulks no cita kultūras slāņa draudējis Eivberijas apmetnei un pie­labināts ar gaļu, vīnu un laulībām ar kāda vadoņa meitu. Tomēr mīts par Nepiederošo bija baiss, un manas domas nemitīgi urdīja dziļa un cieša vēlēšanās izzināt nezināmo.

- Es dzenos pa uth guerig pēdām, es teicu, un Kušara paraustīja plecus.

- Protams. Tavs ceļš būs ilgs un grūts.

- Cik sen viņš nonāvēja jūsu meiteni?

- Pirms divām dienām. Bet varbūt tas nebija pats Nepie­derošais. Aiz Nepiederošā iet viņa karotāji, kas sargā viņa gaitu caur savvaļas mežiem, uz Lavondisu. Uth guerig var būt tev priekšā par veselu nedēļu vai pat vairāk.

- Kas ir Lavondisa?

- Pasaule aiz uguns. Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.

-Vai shamiga zina par kuilim līdzīgo briesmoni? Par Urskumugu?

Kušara nodrebēja, ar tievajām rokām apņemdama savu augumu. Briesmonis ir tuvu. Pirms divām dienām tas bija dzirdams briežu gravā netālu no upes.

Urskumugs bijis šai apkaimē pirms divām dienām! Tas gandrīz droši nozīmē, ka ari Kristiāns bijis pavisam tuvu. Lai ko viņš dara un lai kurp dodas, viņš nav tik tālu man priekšā, kā biju domājis.

Uršakams bija pirmais Nepiederošais, viņa turpi­nāja. Tas gāja pa lielajām ledus ielejām; tas vēroja, kā lielie koki spraucas cauri noplicinātajai zemei; tas sargāja mežu no mūsu ļaudīm un no ļaudīm pirms mums, un no ļaudīm, kas atnāca pēc mums. Tas ir mūžīgais zvērs. Tas barojas no zemes un saules. Kādreiz tas bija cilvēks, un kopā ar citiem to izraidīja trimdā uz šīs zemes ledus ielejām. Burvība tiem visiem piešķīra zvēru izskatu. Burvība darīja tos mūžīgus. Daudzi no manas tautas ir gājuši bojā tāpēc, ka Uršakams un viņa cilts saniknojušies.

Kādu brīdi es lūkojos Kušarā, pārsteigts par dzirdēto. Ledus laikmets bija beidzies septiņus vai astoņus gadu tūkstošus pirms tam, kad izveidojās viņas tauta (manuprāt, tā bija agrīnā bronzas laikmeta tauta, kas dzīvoja Veseksā). Tomēr viņa zina par ledājiem un par ledāju atkāpšanos… Vai tiešām nostāsti var tik ilgi saglabāties? Stāsti par ledājiem, par jaunajiem mežiem, par cilvēku pārvietošanos uz zieme­ļiem, pāri purviem un sasalušajiem kalniem?

Urskumugs, Pirmais Nepiederošais. Kā rakstīja tēvs savā dienasgrāmatā? Man gribas atrast pirmtēlu… Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta.

Grūtības ar shamiga ļaudīm ir tādas, ka viņu dzīvesrunātāja nespēj stāstos ievērot noteiktu kārtību. Tēva saskares laikā ar viņiem vārds Urshacam acīmredzot netika pieminēts. Taču skaidrs, ka primārais mitago, pirmais leģendārais tēls, kas tik ļoti saistīja tēva interesi, ir nācis no paša ledus laikmeta. Tas radies toreizējā aukstā perioda akmens skaldītāju un mednieku apziņā, kamēr tie cen­tās ierobežot mežus, sekodami aukstumam, kas atkāpās ziemeļu virzienā, un atstādami aiz sevis klajumus, kuros pakāpeniski, daudzu paaudžu garajā pavasarī veidojās auglīgas ielejas.

Tad, neteikusi vairs ne vārda, Kušara aizslīdēja projām no manis, un abas lāpas tika nodzēstas. Bija vēls, un visi shamiga bija atgriezušies savās zemajās būdās vai arī apgūlušies uz ādām turpat ugunskura tuvumā. Mēs ar Kītonu uzslējām savu nelielo telti un ielīdām tajā.

Naktī skaļi iebrēcās pūce kaitinoši un griezīgi. Nerim­tīgi un vienmērīgi čaloja upe, traukdamās pāri shamiga apsargātajiem akmens pakāpieniem.

No rīta viņi visi bija pazuduši. Būdas bija pamestas. Kāds suns vai šakālis bija racies pa nogalināto jauniešu kapu. Ugunskura vieta vēl kūpēja.

Pie joda, kur šie varēja palikt? nomurmināja Kītons, kad mēs, noskalojuši sejas, stāvējām upes krastā. Mums bija atstāti vairāki gaļas gabali, rūpīgi ievīstīti plānā audeklā. Viņu aiziešana likās dīvaina un negaidīta. Šis klajums izska­tījās pēc viņu mājvietas, un likās, ka vismaz dažiem no viņiem būtu vajadzējis palikt tepat. Ūdens upē bija cēlies un apsedzis pakāpienus. Stīvi raudzīdamies tajos, Kītons noteica: Man šķiet, ka te ir vairāk akmeņu nekā vakar.

Arī es paskatījos turp, kur viņš. Vai tā varētu būt tais­nība? Ja kaut kur aizmugurē tik stipri lijis, ka upē pacēlies ūdens līmenis, vai tāpēc piepeši varētu būt trīskāršojies akmeņu skaits?

- Tīrās iedomas, es nodrebinādamies izmetu. Uzliku plecos mugursomu.

- Man gan tā neliekas, atbildēja Kītons, sekodams man, un gar upes krastu mēs devāmies tālāk meža dzi­ļumā.

PAMESTĀS VIETAS

Divas dienas pēc aiziešanas no shamiga mēs uzgājām apdrupušo akmens torni to pašu, kuru Kītons bija nofo­tografējis mūsu lidojuma laikā. Tas atradās gabaliņu attālāk no upes, krūmu un vīteņaugu ieskauts. Mēs brīdi kavējā­mies pamežā un raudzījāmies pāri klajumam uz lielajām, pelēkajām sienām, logu caurumiem, vīnstīgām un efejām, kas lēni pārņēma būvi savā varā.

- Kā tev šķiet, kas tas ir? jautāja Kītons. Novēroša­nas tornis? Mākslīgas drupas?

Tornim nebija augšdaļas. Durvju aila bija kvadrātveida, būvēta no masīviem akmens bluķiem. Arku rotāja sarežģīti raksti.

- Man nav ne jausmas.

Piegājuši tuvāk, mēs tūlīt pamanījām, ka zeme ap drupām ir izrakņāta un nomīdīta nepārprotamas zirgu pēdas. Atradām divu ugunskuru vietas. Bet visuzkrītošākās pēdas dziļākas un platākas bija atstājis kāds lielāks radī­jums, gandrīz izdzēsdams agrākos nospiedumus.

- Viņi ir bijuši šeit! es iesaucos, juzdams, ka sirds sāk dauzīties. Beidzot biju atradis taustāmu apliecinājumu tam, ka esam itin tuvu Kristiānam. Acīmredzot viņš kaut kur bijis spiests aizkavēties. Viņš ir man priekšā tikai divas dienas vai pat mazāk!

Ēkas iekšienē jūtami oda pēc pelniem, bija redzams, ka sirotāji šeit atkal labojuši un kaldinājuši ieročus. Drūmo pustumsu mazliet kliedēja gaismas stari no logu vietām; griestu caurumu kādreizējā jumta vietā pilnīgi nosedza lapu biezoknis. Tomēr es pavisam skaidri redzēju kaktu, kurā viņi bija turējuši Gvivenetu; salmu kaudzei, kas vēl mētājās turpat, droši vien bija pārsegts pāri kāds apmet­nis. Divas garas, mirdzošas matu šķipsnas bija ieķērušās rupjās sienas nelīdzenajā akmens virsmā; es tās paņēmu un saudzīgi aptinu sev ap pirkstu. Skopajā pusgaismā ilgi lūkojos tajās, mēģinādams atvairīt izmisuma lēkmi, kas nule draudēja mani pārņemt.

- Paskaties šurp! pēkšņi mani pasauca Kītons, un es atgriezos zemajā durvju ailā. Paspēris soli caur mežrožu un vīnstīgu biezokni, redzēju, ka viņš attīrījis durvju arku no augiem, lai labāk saskatītu iecirsto zīmējumu.

Tā bija panorāmiska ainava, kas attēloja mežu un uguns­kuru. Katrā arkas pusē bija izveidoti koki, kas visi izauga no vienas čūskveida saknes; tā stiepās šķērsām pāri visam akmenim. No šīs saknes lejup karājās astoņas aklas cilvēku galvas. Mežs no visām pusēm apņēma ugunskuru zīmē­juma centrā. Ugunskura vidū stāvēja kails vīrietis, kam bija sīki izveidotas visas ķermeņa daļas, tikai ne seja. Izslietais dzimumloceklis bija nesamērīgi liels, un virs galvas pacel­tajās rokās vīrs turēja zobenu un vairogu.

- Herkuless, Kītons minēja. Pilnīgi tāds kā Ierīta mil­zis Sērnabasā. Nu tas, kas izcirsts krita kalnā.

Minējums paliek minējums.

Mana pirmā doma par šo akmens torni bija tāda, ka tas celts pirms tūkstošiem gadu un mežs to pārņēmis sevī tāpat kā pašlaik pārņem Ozolmāju. Bet mēs bijām ienā­kuši tik tālu šajā dīvainajā vietā, ka jau tagad atradāmies daudz tālāk no mežmalas, nekā tas fiziski iespējams, kā tad šo torni var būt cēlusi cilvēka roka? Palika vēl iespēja, ka, mežam paplašinoties, paplašinās ari laika nobīdes tā iekšienē…

Es zināju, ka KItonam ir taisnība, kad viņš teica: Visa šī būve ir viens vienīgs mitago. Un tomēr tā man neko neizsaka…

Pazudušais tornis. Sabrukusi akmens ēka, kas valdzina tos, kuri dzīvo zem salmu un niedru jumtiem, starp sienām, kas pītas no zariem un apmestas ar zemi. Cita izskaidro­juma te nevar būt.

Un šī būve patiešām iezīmēja ārējo malu dīvainai, spo­kainai apkaimei, kurā slējās leģendāras, pazudušas ēkas.

Mežs nelikās citāds, bet, iedami cauri pamežam pa dzīvnieku iemītām takām vai dabas izveidotām ejām, mēs varējām redzēt šo pussagruvušo, pamesto ēku sienas un dārzus. Redzējām grezni veidotu māju ar jumtgalēm, bet tukšām logu vietām un iebrukušu jumtu. Bija arī krāšņa Tjūdoru laika celtne ar apsūnojušām, zaļganpelēkām sie­nām, satrunējušām un sairušām koka daļām. Tās dārzā kā balti rēgi slējās marmora statujas, un no efeju un rožu bie­zokņa uz mums skatījās savādas sejas, pretī sniedzās rokas un pastiepti pirksti.

Tad neuzkrītoši mainījās pats mežs tas kļuva tumšāks un asāk smaržoja. Izbeidzās līdzšinējais lapukoku pārsvars. Tagad nolaideno slīpumu sedza priežu mežs, kas nevarēja lepoties ar kuplām lapotnēm.

Gaiss te šķita retināts, koki izplatīja sīvu aromātu. Pie­peši ieraudzījām augstu koka māju, kuras logi bija aizslē­ģoti un dakstiņu jumts vesels un spožs. Klajumā, kas to apjoza, gulēja liels, pelēks vilks; dārzs ap māju bija kails un sauss, bez zāles, un zemi sedza bieza skuju kārta. Vilks saoda mūsu tuvumu un uzslējās kājās, tad, pacēlis purnu, izgrūda baisu kaucienu.

Mēs atkāpāmies mežā un devāmies projām no šīs senās ģermāņu mājvietas.

Vietām lapukoki kļuva pavisam reti, un pamežs tur bija tik biezs, ka mēs ar grūtībām izspraucāmies tam cauri; reizēm vajadzēja biezokņiem virzīties gar malu, metot līku­mus, un mēs visiem spēkiem centāmies nezaudēt virziena izjūtu. Šādos lielākos biezokņos mēs redzējām iebrukušus salmu jumtus, no zariem pītas, ar zemi apmestas sienas, reizēm masīvus stabus vai akmens kolonnas, bet no šīm atliekām nespējām noteikt to piederību kādam kultūras periodam. Iespraukušies vienā labi apslēptā klajumā, mēs ieraudzījām audekla un ādas nojumes, ugunskura paliekas, kaudzē sakrautus briežu un aitu kaulus apmetni biezokņa vidū, kura, spriežot pēc spēcīgās pelnu smakas, joprojām tika izmantota.

Tomēr tikai pret vakaru mēs izkļuvām no biezā pameža un tad savā priekšā ieraudzījām pašu pārsteidzošāko un iespaidīgāko mitago būvi. Mežam kļūstot retākam, mūsu skatienam pakāpeniski atklājās augsti torņi un robotas sie­nas; tumšais, svešādais akmens veidojums šķita slejamies pār visu tuvējo apkārtni.

Tā bija pils no fantastiskiem senatnes sapņiem, drūms, aizaudzis bruņinieku laika cietoksnis no perioda, kad bruņ­niecība bija drīzāk romantiska nekā nežēlīga. Divpadsmi­tais gadsimts, es nospriedu, vai varbūt vienpadsmitais. Tam nebija lielas nozīmes. Cietoksnis attiecās uz laiku pēc lielo piļu izlaupīšanas un pamešanas, kad daudzas varenas būves tika atstātas savā vaļā un pamazām sabruka vai ari pazuda aizmirstībā kaut kur Eiropas dziļākajos mežos. Ap pili ple­tās zālāji, kuros cītīgi mielojās neliels bariņš izdēdējušu pelēku aitu. Kad devāmies no meža uz pils grāvja pusi, kur smakoja stāvošs ūdens, tās, dusmīgi blēdamas, izklīda un aizbēga.

Saule jau tuvojās rietam, un mēs, nonākuši augsto sienu ēnā, sākām lēni iet apkārt pilij. Centāmies turēties pa gabalu no bīstamās nogāzes gar grāvi. Augstie, šaurie logi savulaik bija ļāvuši strēlniekiem tālu pārlūkot apkārtni un pamanīt ienaidnieku, un, to atcerējušies, mēs atvirzījāmies uz meža pusi. Tomēr cietokšņa iekšienē nedzirdējām un neredzējām neko tādu, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni.

Apstājāmies un brīdi lūkojāmies uz pašu augstāko novē­rošanas torni. Leģendās no šādām gūsta vietām meitenes, tādas kā Rapuncela, mēdza nolaist lejā savus zelta matus, pa kuriem rāpās augšā viņu drosmīgie bruņinieki.

Tam gan jābūt diezgan sāpīgi, Kītons domīgi teica, un mēs iesmējušies devāmies tālāk.

Nokļuvuši atkal saulē, drīz sasniedzām vārtus. Piebrau­camais tilts bija pacelts, taču izskatījās satrunējis un nede­rīgs. Kītonam gribējās ielūkoties pils iekšienē, bet mani māca neskaidras bažas, un es vilcinājos. Tieši tobrīd pama­nīju, ka no diviem sienas izciļņiem lejup karājas virves. Tajā pašā laikā Kītons aitu apgrauztajā krastmalas zālē ievēroja ugunskura paliekas. Ieskatījāmies uzmanīgāk un pārlieci­nājāmies, ka zālaino krastu viscaur izbradājuši zirgi.

Tas varēja būt vienīgi Kristiāns. Tātad mēs joprojām ejam pa viņa pēdām. Viņš pirmais nokļuvis pie šīs pils, un viņi pārrāpušies pāri sienām, lai meklētu laupījumu iekš­pusē.

Bet varbūt tomēr ne?

Grāvja ūdenī ar seju uz leju peldēja cilvēka līķis. Es to pamanīju tikai pēc brīža. Tas bija kails. Tumšos matus un bālgano dibenu klāja zaļgana gļotu kārta. Neliels sārts laukums muguras vidū kā gaiši sarkans aļģes zieds vēstīja par ievainojumu, kas raidījis šo vanagu nāvē.

Vēl nebiju atguvies no satricinājuma, kas mani pār­ņēma, ieraugot mirušo, kad aiz paceļamā tilta izdzirdu kaut ko kustamies.

- Zirgs, sacīja Kītons, un, saklausījis tādu kā zviedzienu, es pamāju ar galvu.

- Es ieteiktu stratēģisku atkāpšanos, es sacīju.

Taču Kītons vilcinājās, nenovērsdams skatienu no koka

vārtiem.

- Nāc nu, Harij…

- Nē. Pagaidi… Es gribētu redzēt iekšpusi…

Un tajā pašā brīdī, kad viņš spēra soli uz priekšu, pētī­dams bultu atveres virs vārtiem, atskanēja koka čīkstoņa un iestrinkšķēdamās nostiepās virves. Milzīgais paceļamais tilts ar rībošu troksni nokrita lejup. Tas atsitās pret krastu plaukstas tiesas attālumā no sastingušā Kītona un ieurbās zemē ar tik griezīgu čerkstoņu, ka es neviļus iekodu mēlē.

- Ak Dievs! Kītons izdvesa un, kāpdamies atpakaļ uz manu pusi, taustījās kabatā pēc pistoles. Uz iebraucamā ceļa parādījās jātnieks. Tas iecirta zirgam piešus, skubinā­dams to uz priekšu, un nolaida lejup īsu pīķi ar zilganu galu.

Mēs pagriezāmies un metāmies uz meža pusi. Zirgs rikšoja mums pakaļ, un tā pakavi skaļi sitās pret cieto zemi. Bruņinieks mums kaut ko uzsauca dusmīgā balsī; vārdi šķita pazīstami, tomēr palika nesaprotami, un tajos skanēja kaut kas no franču valodas. Es nebiju paguvis viņu lāgā apskatīt. Biju pamanījis tik daudz, ka viņam ir gaiši mati un pašķidra bārda un ap galvu apņemta tumša lente; sedlu aizmugurē bija uzmesta masīva metāla ķivere. Mugurā viņam bija bruņukrekls un kājās tumšas ādas bikses. Viņa zirgs bija melns ar trim baltiem nagiem…

n.

Trīs balti, nāve! Gvivenetas vārsma ar skaudru spēku ielau­zās manā atmiņā.

…un pavisam vienkāršiem sarkaniem zirglietu rotā­jumiem: uz iemauktiem, ap kaklu un uz izrakstīta sedlu paklāja, kas karājās zirgam zem vēdera.

Zirgs sprauslāja mums aiz muguras, smagi dimdinā­dams velēnas un ar katru soli nākdams tuvāk. Bruņinieks cirta piešus tam sānos un skubināja auļot ātrāk. Viņa bruņukrekls grabēja un spožā ķivere trokšņaini sitās pret kādu no sedlu metāla daļām. Bēgdams es pametu skatienu atpa­kaļ un redzēju, ka viņš viegli saliecies uz kreiso pusi un zemu nolaidis pīķi, gatavs kuru katru brīdi to iegrūst vienā vai otrā no mums.

Tomēr mēs paguvām ienirt vēsajā pamežā īsu brīdi pirms pīķa niknā cirtiena pret vilkābeļu dzelkšņaino sienu. Bruņinieks iejāja mežā, pieliecies zemu gar zirga skaustu un uzmanīgi piespiedis pīķi pie dzīvnieka sāna. Mēs ar Kītonu vairījāmies no viņa, slēpdamies biezajos krūmos vai aiz stumbriem un cenzdamies pazust no viņa skatiena.

Pēc neilga laika viņš atgriezās klajākā vietā, pāris reižu nojāja gar krūmu audzi turp un atpakaļ, tad nolēca no zirga.

Tikai tagad es ievēroju, cik šis vīrs ir milzīgs vismaz sešarpus pēdu garš. Pacēlis savu abpusgriezīgo zobenu, viņš sāka cirst ceļu caur ērkšķu biezokni, visu laiku kaut ko kliegdams savā pusfranču valodā.

Kāpēc viņš ir tik nikns? Kītons pusčukstus izgrūda, un svešais to sadzirdēja. Paskatījies skaņas virzienā, bruņi­nieks mūs ieraudzīja un sāka skriet uz mūsu pusi; saules atspīdumi spilgti zibēja uz viņa bruņukrekla.

Tad norībēja šāviens. Taču šāvējs nebija Kītons. Atska­nēja savāds, apslāpēts troksnis, un drēgnajā meža gaisā piepeši pacēlās kodīga sēra smaka. Bruņinieks atstreipuļoja atpakaļ, taču nenokrita. Pārsteigumā ieplestām acīm viņš raudzījās no mums pa labi, ar roku satvēris plecu, kurā bija trāpījusi smagā lode. Arī es paskatījos turp. Ēnā starp kokiem pamanīju pazibam to pašu rojālistu, kurš bija šāvis uz mani pie dzirnavu dīķa. Viņš drudžainā steigā centās atkal pielādēt savu musketi.

-Tas taču nevar būt tas pats vīrs! es skaļi iesaucos, bet mitago pagriezās pret mani un pasmaidīja; skaidri redzēju ja arī tas būtu citas ģenēzes veidojums, tas bija tas pats agrāk satiktais tēls.

Bruņinieks izgāja no krūmiem un pasauca zirgu. Viņš lēni noņēma tam apseglojuma piederumus. Ar plato ieroča asmeni plakaniski uzsitis zirgam pa muguru, viņš to palaida savā vaļā.

Rojālists jau bija pazudis biezoknī. Reiz tas bija mēģinā­jis mani nogalināt. Tagad viņš bija izglābis mani no slepka­vīga uzbrukuma. Vai šis cilvēks man seko?

Kamēr es domāju šīs baisās domas, Kītons pievērsa manu uzmanību tai biezokņa daļai, no kuras mēs pirmoreiz bijām ieraudzījuši pili. Ari tur kāds stāvēja kāds svešāds stāvs, kas dziestošajā vakara gaismā zaļgani spīdēja. Seja tam bija spokaini bāla un sastingusi, bet tas bija tērpies bruņās un mūs vēroja. Droši vien tas bija mums sekojis jau kopš mūsu pirmās tikšanās pie Akmens kritumiem.

Gluži satriekts par trešā rēga parādīšanos, Kītons stei­dzās tālāk caur mežu pa mūsu iepriekš izraudzīto taku, un es viņam sekoju. Drīz zaļganais cietoksnis bija palicis aiz­mugurē, un nekādi trokšņi neliecināja par pakaļdzīšanos.

Ceļu mēs atradām ceturtajā dienā pēc aiziešanas no shamiga nometnes. Abi ar Kītonu bijām nošķīrušies, lauz­damies caur brikšņaino mežu un meklēdami kādu kuiļu vai briežu taku vai jebkādu citu stigu, kas atvieglotu pārvieto­šanos. Upe bija palikusi pa kreisi, jo tās gultne veda caur seklu gravu, pa kuras krastu iet nebija iespējams.

Kītona izsauciens mani neizbiedēja, jo tajā neskanēja bailes. Cauri ērkšķainajam biezoknim izlauzos pie viņa un tūlīt pamanīju, ka viņš nokļuvis klajākā vietā.

Ticis ārā no pameža, redzēju, ka atrodos uz aizauguša un apdrupuša ķieģeļu ceļa, kurš bija apmēram piecpadsmit pēdu plats, un abās pusēs tam stiepās noteku grāvīši. Koki virs tā veidoja kaut ko līdzīgu griestu velvei; tas bija lapotņu tunelis, kuram cauri spraucās saules gaisma.

- Augstais Dievs! es izsaucos, un Kītons, stāvēdams šī neticamā bruģa paša vidū, pamāja ar galvu. Viņš bija nome­tis mugursomu zemē un atpūtās, iespiedis rokas gurnos.

- Laikam romiešu būvēts, viņš sacīja. Atkal minējums, bet šoreiz, šķiet, visai ticams.

Kādu brīdi gājām pa šo ceļu uz priekšu, ar patiku izjuzdami kustību brīvību pēc ilgās spraukšanās caur krūmiem. Apkārt spalgās balsīs dziedāja putni, kas acīmredzot pār­tika no lidojošajiem kukaiņiem dzidrajā vakara gaisā to bija vesels milzums.

Kītonam gribējās ticēt, ka šis ceļš ir īsts, tikai apaudzis ar mežu, bet mēs bijām iegājuši pārāk dziļi, lai tā varētu būt.

- Bet kāds tad ir tā mērķis? Es nezinu nevienu leģendu par zudušiem ceļiem, zudušām takām.

Taču te nebija runa par leģendām. Kādreiz, iespējams, radās spēcīgs mītiska ceļa tēls, kas veda tālāk par zināmo zemi; gadsimtu gaitā tas saira, bet es atcerējos, ka mani vecvecāki reizēm runāja par "feju takām", kas redzamas tikai zināmās naktīs.

Pēc pārsimt jardiem Kītons apstājās un parādīja man dīvainus totēmus, kas bija salikti abās pusizirušā ceļa malās.

Tos daļēji apslēpa pamežs, un es no viena notraucu lapas, satriekts par skatu, kas pavērās man acu priekšā: pussatrūdējusi cilvēka galva ar vaļēju muti, kurā iebāzts dzīvnieka stilba kauls. Tā bija uzdurta triju nosmailinātu mietu galā. Kītons otrā ceļa pusē spieda ciet degunu, vairīdamies no puvekļu smakas. Šī ir sieviete, viņš teica. Man rodas sajūta, ka tiekam brīdināti.

Brīdināti vai ne, mēs tomēr devāmies tālāk. Varbūt tā bija tikai iedoma, taču mums šķita, ka kokus gar ceļa malu pārņēmis neparasts klusums. Zaros varēja dzirdēt kustību, taču putnu dziesmas vairs neskanēja.

Redzējām vēl citus totēmus. Tie bija piesieti pie zemā­kajiem zariem. Tie izskatījās pēc lupatu lellēm nelieli krā­saina auduma maisiņi, kam ar rupjiem vilcieniem uzzīmēti pārējie locekļi. Dažos no tiem bija sadurti nagi un kauli, un visa šī satraucošā vide šķita burvestības pilna.

Izgājām cauri ķieģeļu arkai, kas slējās pāri ceļam, un pārrāpāmies pāri kritušam kokam aiz tās. Ieraudzījām, ka esam nokļuvuši klajā vietā, pamestā dārzā, kur no zāļu un nezāļu puduriem, savvaļas puķēm un mežonīgiem kazenāju krūmiem slējās kolonnas un statujas. Mūsu priekšā pacēlās villa, kas būvēta nepārprotamā romiešu stilā.

Sarkanais dakstiņu jumts bija daļēji iegruvis. Kādreiz baltās sienas gadu un laika apstākļu ietekmē bija kļuvušas pelēcīgas. Ieejas durvis bija vaļā, un mēs iegājām aukstajā, spokainajā ēkā. Grīdas marmora segums ar mozaīkām vietumis bija saglabājies vesels. Mozaīkas bija smalkas un sarežģītas, ar dzīvniekiem, medniekiem, lauku dzīves ainām un dieviem. Mēs uzmanīgi pārgājām tām pāri. Liela dala grīdas jau bija iegruvusi pagraba telpās, kur senie romieši mēdza ierīkot kurtuvi nama apsildei.

Izstaigājām villu, apskatijām pirti ar trim dziļiem basei­niem, kas joprojām bija izklāti ar marmora flīzēm. Divās istabās bija apgleznotas sienas, un uz mums nolūkojās vecīgs romiešu pāris mierīgas, nevainojami koptas sejas… Vienīgie bojājumi bija barbarisku zobena cirtienu pēdas uz abu kakla, un tajās vietās sienā rēgojās dziļi robi.

Galvenajā telpā uz marmora grīdas bija redzamas vai­rāku ugunskura vietu paliekas, un kaktā bija sasviesta kaudze apgruzdušu un apgrauztu kaulu. Taču ugunskuru vietas bija aukstas un sen jau apdzisušas.

Nolēmām pārlaist nakti šeit, lai pārmaiņas pēc nebūtu jāceļ mazā telts, ko allaž vajadzēja iespiest šauros lauku­miņos starp cieši saaugušiem, kukaiņu apsēstiem kokiem. Pussagruvusī villa lika mums abiem justies saspringti un baisi, jo mēs apjautām, ka esam apmetušies cita, tāla laik­meta baiļu vai cerību iemiesojumā.

Savā ziņā villa bija ekvivalents gan pirmajām drupām, gan lielajai pilij, gar kuras mūriem bijām gājuši pirms pāris dienām. Tā bija noslēpumaina vieta, pazudusi pagātnē un, protams, romantikas apvīta. Bet kādai rasei tā piederējusi? Vai tā iezīmē romiešu sapņa beigas, vai tā ir villa, kurā dzīvojuši pēdējie romieši? Romiešu leģioni aizgāja no britu salām piektā gadsimta sākumā, atstādami tūkstošiem savu tautiešu neaizsargātus pret anglosakšu iekarotājiem. Bet varbūt tas ir sakšu sapnis, villa, kurā aprakts zelts, un var­būt to vēl aizvien vajā romiešu leģionu rēgi? Vai šī vieta iedveš meklējumu alkas vai bailes? Jāteic, ka man un Kītonam tā iedvesa vienīgi bailes.

No malkas paliekām, ko atradām apkures telpā, mēs sakūrām nelielu ugunskuru. Kad kļuva gaišs, dūmu smarža vai varbūt ēdiena smarža pievilināja apmeklētājus.

Vispirms es izdzirdu zaglīgas kustības pirts telpā, un tām sekoja čukstus izteikts brīdinājums. Tad iestājās klu­sums. Kītons piecēlās un izvilka revolveri. Es aizgāju līdz aukstajam gaitenim, kas savienoja mūsu istabu ar pirts telpām, un iededzu nelielo lukturi, lai apgaismotu nelūgtos nācējus.

Viņi satrūkās, taču neizbijās un skatījās manī garām gaismas aplim, mazliet piesegdami acis. Vīrietis bija liels un plecīgs. Arī sieviete bija gara, un rokās viņa turēja mazu audekla vīstokli. Viņiem blakus stāvēja zēns nekustīgs, tukšu skatienu neizteiksmīgajā sejā.

Vīrietis sāka runāt. Izklausījās, it kā tā būtu vācu valoda. Ievēroju, kā viņš tur kreiso roku uz roktura pogas garam, maksti iebāztam zobenam. Tad sieviete pasmaidīja un arī sāka runāt, un sasprindzinājums uz brīdi izgaisa.

Ievedu viņus mūsu istabā. Kītons iekūra uguni un uzdūra uz iesma vēl kādu gabalu no mūsu gaļas krājumiem. Mūsu viesi notupās ugunskura otrā pusē, mums pretī, un skatījās te uz ēdienu, te uz istabu, te uz Kītonu, te uz mani.

Acīmredzot viņi bija sakši. Vīrietis bija ģērbies biezās vilnas drēbēs, un viņa platais krekls un stulpiņi bija sasieti ar ādas sloksnēm. Virs pārējā apģērba viņš bija uzvilcis zvērādu kažoku. Viņa garie, blondie mati priekšā bija sapīti divās bizēs. Arī sieviete bija gaišmataina, un viņai mugurā bija vaļīga, rūtaina tunika, viduklī apsieta ar jostu. Zēns bija ļoti līdzīgs vīrietim, tikai krietni mazāks; viņš sēdēja klusēdams un visu laiku skatījās uguni.

Paēduši viņi mums pateicās un tad nosauca savus vār­dus: vīrieti sauca Ealdvulfs, sievieti Egvearda, zēnu Hērthigs. Bija skaidri redzams, ka šī villa viņus biedē. Bet mūsu personas viņus mulsināja. Mēģināju ar žestiem paskaidrot, ka mēs pētām mežu, bet tas labu brīdi neizdevās. Egvearda platām acīm un sarauktu pieri skatījās manī, un viņas seja bija pavisam bāla; jāatzīst, ka tā bija itin glīta, par spīti raižu un grūtību iezīmētajām līnijām ap acīm.

Piepeši viņa kaut ko teica vārds izklausījās kā Cunnasman -, un Ealdvulfs izdvesa pārsteiguma skaņu, bet raupjajā sejā iemirdzējās sapratne.

Viņš man kaut ko jautāja un vēlreiz atkārtoja šo vārdu. Es nesapratu un paraustīju plecus.

Viņš sacīja vēl kādu vārdu vai vairākus vārdus. Elchempa. Tad viņš norādīja uz mani. Vēlreiz viņš atkārtoja Cunnasman. Ar žestu viņš pauda "sekot". Viņš man jautāja, vai es kādam sekoju, un es enerģiski pamāju ar galvu.

-Jā! es teicu un piebildu vāciski: Ja!

- Cunnasman, Egvearda izdvesa un pārvietojās tā, lai varētu pāri ugunskuram pasniegties un aizskart manu roku.

- Tev piemīt kaut kas neparasts, teica Kītons. Vis­maz šo cilvēku acīs. Un tiem shamiga arī tā likās.

Sieviete bija paņēmusi savu vīstokli. Mazais Hērthigs iešņukstējās un aizrāpās tālāk prom, ar bailīgu skatienu lūkodamies, kā sieviete attin vaļā audeklu. Vīstoklis bija nolikts pie ugunskura, un zibošā gaisma man atklāja satrie­cošu skatu.

Tas, ko Egvearda nesa kā mazu, satītu bērnu, bija mumificēta vīrieša roka, kas nocirsta no ķermeņa tieši zem elkoņa. Pirksti bija gari un spēcīgi, uz vidējā pirksta bija mir­dzošs, sarkans akmens. Turpat vīstoldī atradās arī pārlauzta tērauda dunča asmens, kura dārgakmeņiem rotātais spals tikai daļēji spēja liecināt, cik tas kādreiz bijis skaists ierocis.

- Aelfric, viņa klusi teica un maigi uzlika savu plaukstu mirušajai rokai. Vīrietis Ealdvulfs darīja to pašu. Tad Egve­arda atkal ietina savu drūmo relikviju. Zēns izgrūda savādu skaņu, un tobrīd es sapratu, ka viņš ir mēms. Viņš bija arī pilnīgi kurls. Tomēr acis viņa sejā mirdzēja tik zinoši un saprotoši, ka tas šķita gandrīz vai nedabiski.

Kas ir šie cilvēki?

Es sēdēju, lūkodamies viņos. Kas viņi ir? No kāda vēstu­res perioda? Gandrīz droši var teikt, ka no piektā gadsimta pēc Kristus, no pirmajiem gadu desmitiem, kad ģermāņi sāka iespiesties britu salās. Kā gan citādi viņi varētu atras­ties romiešu villas tuvumā? Ap sesto gadsimtu mežs un zemes slāņi jau bija pārklājuši šāda veida romiešu laika liecības.

Nevarēju iedomāties, ko viņi pārstāv, bet jutos dzirdējis stāstu par savādu ģimeni vīru, sievu un kurlmēmu dēlu, kuri nēsā sev līdzi dārgu karaļa vai kāda karotāja relikviju un kaut ko meklē, meklē atrisinājumu savam stāstam.

Nevarēju iedomāties nevienu stāstu par Aelfric. Acīm­redzot šī leģenda pazudusi no rakstu pieminekļiem un vēlāk arī no mutvārdu krājumiem. Tā saglabājusies vienīgi kā neapzinātas atmiņas.

Man šie sakši varbūt neko nenozīmēja, bet, kā pareizi norādīja Kītons, es katrā ziņā kaut ko nozīmēju viņiem. Likās gandrīz, it kā… it kā viņi mani pazītu vai vismaz kaut ko zinātu par mani.

Ealdvulfs runāja ar mani, skrāpēdams rakstus mar­mora grīdā. Pēc brīža es sāku saprast, ka viņš zīmē karti, un iedevu viņam papīru un zīmuli no saviem nelielajiem krājumiem. Tagad varēju saskatīt, ko viņš grib attēlot. Viņš uzzīmēja villu un ceļu, un tālīno, līkumoto upi mūsu Spīt­nieci, kas tagad plašā straumē drāzās caur mežu. Izskatījās, ka mūsu priekšā ir aiza stāvām, kokiem apaugušām malām un upe līkumo pa tās šauro ielejas gultni.

Ealdvulfs izrunāja vārdu "Freya!" un norādīja, ka man jāiet augšup pa upi. Viņš atkārtoja to vēlreiz un ar cerību lūkojās, vai būšu sapratis. Viņš teica: Drichtan! Freya!

Paraustīju plecus, likdams manīt, ka neko nesaprotu, un Ealdvulfs, bezcerīgi noelsdamies, griezās pie Egveardas.

- Freya! sieviete atkārtoja. Tad viņa izdarīja jocīgas kustības ar rokām.

- Drichtan.

- Man ļoti žēl. Sakšu valodu es nesaprotu.

- Wiccan, viņa noteica un mēģināja domu paskaid­rot vēl kā citādi, tomēr beigās paraustīja plecus un meta mieru.

Jautāju viņiem, kas atrodas aiz aizas. Kad Ealdvulfs saprata jautājumu, viņš uzzīmēja liesmas, parādīja uz mūsu mazo ugunskuru, tad mēģināja attēlot daudz lielāka apmēra uguni. Turklāt izskatījās, ka viņš enerģiski protestē pret manu došanos turp.

- Elchempa, viņš teica un attēloja dūrienu ugunī. Brīdi viņš mani vēroja, tad vēlreiz izdarīja grūdienu liesmās.

- Feor buend! Elchempa! Tad viņš piesita man pie krūtīm.

- Cunnasman. Freya. Her. Her! Viņš rādīja kartē upi, nelielu gabaliņu no ietekas aizā.

- Man liekas, Kītons klusi teica, man liekas, ka viņš saka… kinsman. Ciltsbrālis.

- Ciltsbrālis?

- Cunnasman kinsman. Kītons paskatījās uz mani.

- Tāda iespēja pastāv.

- Un Elchempa? Varbūt Nepiederošais?

-El alien. Jā, man šķiet, tas ir iespējams. Tavs brālis dodas uz uguns pusi, bet Ealdvulfs grib, lai tu pats ietu uz augšu pa upi un atrastu to, ko sauc Freya.

- Un tas varētu būt…

- Egvearda vēl sacīja wiccan,Kītons. teica. Tas varētu būt witch… Burvis, burve, varbūt zintnieks vai gudrais. Droši vien šis vārds nebija gluži tas, ko viņi gribēja sacīt…

Kaut ar grūtībām, man izdevās pajautāt Ealdvulfam, ko nozīmē Elchempa, un viņa dramatiskie žesti, kas attēloja nonāvēšanu, dedzināšanu un saciršanu, pārliecināja mani, ka runa ir par Kristiānu. Viņš gājis caur mežu kaudams un laupīdams, un visi zina par viņu un runā par viņu ar bailēm.

Bet tagad Ealdvulfam, šķiet, bija radusies jauna cerība. Un šī cerība biju es. Man atmiņā ieskanējās mazās Kušaras vārdi:

Tagad es tevi pazīstu. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainī­jies. Es uzreiz tevi nepazinu.

Kītons teica: Viņi ir gaidījuši tevi. Viņi tevi pazīst.

- Bet kā tas iespējams?

- Varbūt ziņu devuši shamiga. Varbūt Kristiāns pats ir runājis par tevi.

- Galvenais, viņi zina, ka es esmu šeit. Bet kāpēc tāds atvieglojums? Vai viņi domā, ka es varu savaldīt Kris­tiānu? Pieskāros kaklam, uz kura joprojām bija raupjas un jutīgas rētas, ko atstājusi virve. Tad viņi maldās.

- Kāpēc tad tu viņam seko? Kītons klusi vaicāja.

Un es nedomādams atbildēju: Lai viņu nogalinātu un atbrīvotu Gvivenetu.

Kītons iesmējās. Redzi nu!

Es jutos noguris, bet milzīgā seno sakšu pārstāvja klāt­būtne mani satrauca un neļāva atbrīvoties. Tomēr Ealdvulfs enerģiski lika saprast, ka man un Kītonam jāliekas gulēt. Viņš to rādīja ar žestiem, atkārtodams vārdu slaip, kas skanēja pietiekami līdzīgi angļu sleep, lai nozīme kļūtu skaidra.

- Slaip! Ich willa where d'yon!

- Es jūs sargāšu, Kītons pārtulkoja un iesmējās. Pēc ritma var nojaust pavisam labi.

Egvearda atnāca mūsu pusē un izklāja savu apmetni, tad apgūlās mums blakus. Ealdvulfs aizstaigāja līdz atvērtajām durvīm un izgāja ārā tumsā. Izvilcis savu garo zobenu, viņš to iedūra zemē un notupās aiz tā, saliektos ceļgalus novie­todams katrā pusē spožajam asmenim.

Šādi viņš nosēdēja sardzē visu atlikušo nakts daļu. No rīta viņa bārda un drēbes bija samirkušas rasā. Dzirdēdams mani sakustamies, viņš piecēlās kājās un pasmaidīja, tad ienāca atpakaļ istabā un nopurināja no drēbēm mitrumu. Pēc tam viņš pastiepās pēc mana zobena un izvilka to no ādas maksts. Saraucis pieri, viņš nopētīja ķeltu darinā­jumu un salīdzināja to ar savu cieto tērauda asmeni. Mans zobens bija izliekts, tievu, smailu galu un uz pusi īsāks nekā Ealdvulfa ierocis. Viņš skeptiski papurināja galvu, bet tad sasita abus asmeņus kopā un, šķiet, mainīja savas domas. Viņš pasvārstīja Magidiona dāvanu rokās, mēģinādams noteikt tās svaru, tad divreiz cirta ar to gaisā un atzinīgi pamāja ar galvu.

Atkārtodami padomu, ka man vajadzētu doties uz upi un izmest no galvas domu par sekošanu Nepiederošajam, viņš kopā ar Egveardu devās projām. Mēmais, nelaimīgais zēns soļoja viņiem pa priekšu, vilkdams roku caur rasainajām papardēm, kas pamestajā dārzā bija sakuplojušas biezas un bagātīgas.

Mēs ar Kītonu paēdām brokastis, tas ir, iemocījām pa saujai ūdenī iejauktu auzu pārslu. Šis vienkāršais rituāls, kad laiks tiek atbīdīts malā par labu īsai maltītei un pār­domām, kaut kā patīkami uzmundrināja un deva enerģiju gaidāmajai dienai.

Atsākām iet pa romiešu būvēto ceļu, tad atgriezāmies mežā, kur caur biezajiem krūmājiem veda dabiski izveido­jusies taka. Kurp tā mūs aizvedīs, man nebija ne jausmas, bet, ja upe met līkumus tā, kā rādīts Ealdvulfa zīmētajā kartē, mums vajadzētu kaut kad nonākt pie tās.

Apmēram dienu vai pat ilgāk nebijām manījuši ne zīmes no Kristiāna un baidījāmies, ka esam pilnīgi pazaudējuši viņa pēdas. Tagad mums vienīgā cerība bija atrast vietu, kur šķērsojām upi. Tur mums ar Kītonu acīmredzot uz laiku vajadzēs šķirties un papētīt Spītnieci abos virzienos.

- Tātad tu nedomā sekot saksieša padomam? jautāja KItons.

- Man vajag Gvivenetu, nevis kaut kāda māņticīga nekristieša svētību. Nešaubos, ka viņš gribēja labu, bet es taču nevaru ļaut Kristiānam aiziet tik tālu priekšā…

Atmiņā atkal uznira tēva dienasgrāmata…

Esmu bijis projām deviņdesmit dienu, kaut gan Ozolmājā aizritējušas tikai divas nedēļas…

Un Kristiāns, atkal Kristiāns, kura vecīgais izskats man sagādāja tādu triecienu!

Man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā pabūt kopā ar tevi.

Un viņš bija aizgājis no mājām apmēram pirms asto­ņiem mēnešiem!

Katra diena, ko Kristiāns ieguva, aizsteigdamies man priekšā, varbūt nozīmēja nedēļu vai mēnesi. Varbūt dziļmeža vidienē, aiz uguns tās valstības vidienē, ko Kušara bija nosaukusi par Lavondisu, ir vieta, kur laikam vairs vispār nav nozīmes. Kad brālis šķērsos šo robežu, viņš aizies no manis pārāk tālu, nokļūs pasaulē, kas man tikpat sveša kā Kušarai Londona. Tad man vairs nebūs nekādu cerību viņu atrast.

Šī doma manī izraisīja dīvainas tirpas. Tā mani šausmi­nāja. Tā bija uznirusi nelūgta, it kā visu laiku būtu kaut kur klusībā gaidījusi īsto bridi. Un es atcerējos, ko Kušara tika teikusi par Lavondisu:

Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.

Doma par Kristiāna ieniršanu bezlaika valstībā kā skaudra, stindzinoša bulta ieurbās manā sirdī, un es sapratu, ka man ir taisnība.

Nedrīkst zaudēt nevienu stundu, nedrīkst izšķiest vējā nevienu mirkli…

Загрузка...