Muļķības slavinājums

PIEZĪMES

^{1 - Pallāda — grieķu dievietes Atēnas pavārds; grieķu augstākā dieva Zeva meita, piedzimusi no viņa galvas bruņu cepurē un ar šķēpu rokā, Zeva prāta personifikācija, zinātņu, it īpaši sieviešu rokdarbu sekmētāja, pilsētu sargātāja.}

^{2 - «Moria» — latviskā tulkojumā «muļķība».}

^{3 - Dēmokrits (V—IV gs. p.m.ē.) — slavenais sengrieķu filozofs materiālists, saukts «smējējs», viens no atomisma pamatlicējiem.}

^{4 - Lukiāns (125—180) — grieķu rakstnieks, darbojies Samosatā (Sīrijā), vēlāk Atēnās un Romā, ievērojams ar saviem satīriskajiem dialogiem un uzbrukumiem dievu morālei.}

^{5 - Homērs (IX vai VIII gs. p.m.ē.) — grieķu lielākais episkais dzejnieks, «Iliādas» un «Odisejas» autors; viņam piedēvē arī episko dzejojumu «Varžu un peļu karš» (Batrahomiomahla).}

^{6 - Marons (70. p.m.ē.—19. gads) — izcilā romiešu dzejnieka Publija Vergīlija pavārds. Viņš ir «Eneīdas», «Georgiku» un «Būkoliku» autors.}

^{7 - «Vinegrets» — kāds īsāks Vergīlijam piedēvēts vārsmojums, kur sīki aprakstīta šā ēdiena pagatavošana.}

^{8 - Ovīdijs (43. p.m.ē. — 17. gads) — izcilais romiešu dzejnieks; viņa meistardarbi ir «Metamorfozes» un «Fāsti». Tekstā minētais «Rieksta koks» nav Ovīdija sacerējums.}

^{9 - Polikrats — Atēnu retors, viens no Sokrāta apsūdzētājiem.}

^{10 - Sokrāts (436.—338. p.m.ē.) — slavenais Atēnu orators un retorikas skolotājs.}

^{11 - Busirīds — leģendārais nežēlīgais Ēģiptes valdnieks, kas spī­dzinājis viņa zemē nokļuvušos svešiniekus; viņu nogalina Hērakls.}

^{12 - Glaukons — sofists, viens no runātājiem Platona dialogā «Valsts».}

^{13 - Favorīns — filozofs un retorikas skolotājs, dzīvojis imperatora Adriana laikā; Tersīts — Homēra «Iliādā» tēlots kā pats neglītākais un nekaunīgākais starp grieķiem, kuri cīnījās pie Trojas.}

^{14 - Sinesijs — bīskaps Kirenaika (360—415).}

^{15 - Seneka (I gs.) — romiešu filozofs, stoiķis, imperatora Nērona audzinātājs.}

^{16 - Klaudijs — Romas imperators I gadsimtā.}

^{17 - Plūtarhs (I un II gs.) — grieķu filozofs un rakstnieks, izdevis ievērojamu grieķu un izcilu romiešu valstsvīru «paralēlas» biogrāfi­jas, kur ikreiz kādu romieti salīdzinājis ar kādu grieķi, lai parādītu abu tautu līdzvērtību.}

^{18 - Grills — Homēra varoņa Odiseja karabiedrs. Plūtarhs vēstī par viņu komisku nostāstu. Kad burve Kirke pārvērtusi Odiseja bied­rus sivēnos (to vidū arī Grillu), bet Odisejs atradis līdzekli, kā tos atkal padarīt par cilvēkiem, Grills saīdzis par šādu pārvērtību, ieska­tīdams, ka sivēna stāvoklis nes vairāk laimes.}

^{19 - Apulejs (II gs.) — romiešu rakstnieks, sarakstījis arī romānu «Zelta ēzelis» jeb «Metamorfozes»; minētā darba fabulu aizguvis no grieķu rakstnieka Lukiāna.}

^{20 - Hieronims (IV gs.) — baznīcas tēvs.}

^{21 - Juvenāls (60—140) — romiešu satīriķis. Saglabājušās viņa 16 satīras, kurās pausts dziļš nemiers ar tā laika Romas augstāko aprindu netikumiem. Tie bieži tēloti ļoti skarbās krāsās.}

^{22 - Nēpente — tropu mežu zāle, kuras sulai grieķi piedēvējuši spē­jas aizgaiņāt bēdas un raizes. Nēpenti minējis gan Homērs «Odi­sejā», gan arī Plīnijs savos rakstos.}

^{23 - Trofonija alā (Grieķijā) atradies kāda dieva orākuls. Saskaņā ar nostāstiem tie, kas apmeklējuši šo alu, atgriezušies skumji uz visu mūžu.}

^{24 - Pans — grieķu mitoloģijā mežu, ganību un ganu dievs, ganu stabulītes izgudrotājs, arī pēkšņu baiļu sacēlējs (paniskas bailes, panika). Lepodamies ar savu stabulītes spēli, viņš izaicinājis uz sacīksti pašu mūzikas dievu Apollonu. Par tiesnesi izraudzīts teik­smainais Frīģijas valdnieks Mids, kurš uzvarētāja laurus piešķīris Panam. Lai sodītu viņu par slikto gaumi, Apollons apbalvojis Midu ar ēzeļa ausīm.}

^{25 - Sofists — labā nozīmē: prātnieks, domātājs, filozofs; sliktā nozīmē: maldu filozofs, pārgudrinieks, mānītājs, kas apzināti lieto nepatiesus argumentus.}

^{26 - Herkuless — Hērakls, grieķu tautas izcilais varonis, kurš Mikēnu valdnieka Eiristeja uzdevumā veicis divpadsmit dižus varoņ­darbus.}

^{27 - Solons (VI gs. p.m.ē.) — Atēnu likumdevējs, elēģiju dzej­nieks, viens no tā saucamajiem septiņiem gudrajiem.}

^{28 - Falarīds — Sicīlijas pilsētas Akragantas negants tirāns.}

^{29 - Te atkal runa ir par Frīģijas valdnieku Midu (sk. 24. piezīmi).}

^{30 - Herkuless man liecinieks! — pazīstamākie romiešu iegalvojuma vārdi.}

^{31 - Taless — pirmais vēsturiski droši zināmais sengrieķu filozo­fijas pārstāvis, Milētas filozofijas skolas nodibinātājs, kas darbojās stihiskā materiālisma garā, viens no leģendārajiem septiņiem gudra­jiem, dzīvojis VII—VI gs. p.m.ē.}

^{32 - Haoss — sengrieķu mitoloģijā bezgalīga pirmatnēja masa, no kuras izveidojusies pasaule; Saturns (gr. Krons) — senitāļu dievs, Jupitera tēvs, tā saucamā «zelta laikmeta» dievs; Japets — titāns, Urāna un Gajas dēls, Prometeja tēvs.}

^{33 - Plūts — grieķu bagātības dievs.}

^{34 - Hēsiods — grieķu dzejnieks, dzīvojis ap VIII gs. p.m.ē.}

^{35 - Klibais kalējs — domāts Vulkāns (sengr. Hēfaists) — seno romiešu uguns, kalēju un citu amatnieku dievs, Jupitera un Junonas (Zeva un Hēras) dēls, Veneras (Afrodītes) vīrs. Viņš piedzimis klibs un neizskatīgs, tāpēc māte to nometusi no Olimpa. Cita versija vēstī, ka tā klibums radies citādi. Kādreiz Jupiters, sadusmots par tā rīcību, notriecis to no Olimpa, un tas, nokrizdams uz Lemnas salas, izmežģījis kāju.}

^{36 - Aristofans (ap 445—385 p.m.ē.) — sengrieķu ievērojamākais komēdiju rakstnieks.}

^{37 - Dēla — sala Egejas jūrā. Apollona un Artemīdas dzimšanas vieta. Līdz šo dievu piedzimšanai sala bijusi klejojoša.}

^{38 - Sabangotā jūra — Hēsiods vēstī, ka Afrodīte (Venera) piedzi­musi no jūras viļņiem.}

^{39 - Augstais Krona dēls — Zevs; viņu Krētas salā zīdījusi kaza.}

^{40 - Dionīss — līksmes, vīna un vīnkopības dievs, Zeva un Semeles dēls, saukts arī par Bakhu.}

^{41 - Filautija (gr.) — patmīlība.}

^{42 - Olimps — sengrieķu mitoloģijā dievu mītne, kalnu masīvs Zierneļgrieķijā, norobežo Maķedoniju un Tesāliju.}

^{43 - Pitagora četrējādība — skaitļu mistika Pitagora mācībā. Viņš par visu lietu pamatu uzskatīja skaitli «četri». Te laikam domāta kāda Pitagora vārsma, kas tulkojumā skan apmēram šādi: «Es zvēru pie tā, kas devis mūsu dvēselei mūžīgās dabas četrējādības avotu.» Pitagors (VI gs. p. m. c.) — sengrieķu filozofs, matemātiķis un fizi­ķis, reakcionārās Pitagoriešu savienības nodibinātājs Dienviditālijā.}

^{44 - Lukrēcijs Tits Kārs (I gs. p.m.ē.) — viens no izcilākajiem romiešu dzejniekiem un materiālistiskiem filozofiem, sarakstījis poēmu «De rerum natura» (Par lietu dabu), kurā dzejiski izklāstījis sengrieķu filozofa Epikūra materiālistiskos uzskatus: pasaulē viss rodas un iznīkst saskaņā ar zināmiem mūžīgiem dabas likumiem, uz cilvēku neiedarbojas pārdabiski spēki un pēc nāves vairs nav tālākas eksistences. Tāpēc cilvēci vajag atbrīvot no jebkādas māņticības un izkliedēt bailes no nāves.}

^{45 - Sofokls (V gs. p.m.ē.) — viens no trim lielajiem grieķu traģēdiju rakstniekiem. Sarakstījis vairāk nekā 120 traģēdiju un satīru spēļu, no kurām saglabājušās tikai 7. Izteiciens, šķiet, aizgūts no traģēdijas «Ajants», kurā prātu zaudējušais varonis skumst, ka atkal kļuvis normāls cilvēks.}

^{46 - Lēte — sengrieķu mitoloģijā aizmirstības upe pazemes valstībā.}

^{47 - Pļauts — seno romiešu komēdiju rakstnieks (254—184). Viņa komēdijā «Tirgotājs» kāds izlaidīgs sirmgalvis stāsta, ka skolā iemācījies tikai trīs burtus — a, m, o, kas latīņu valodā kopā veido amo, tas ir, mīlu.}

^{48 - Homērs, Iliāda, III, 152.}

^{49 - Homērs, Odiseja, XVII, 218.}

^{50 - Akarnānija — Grieķijas novads, kur audzēja vistreknākos sivēnus.}

^{51 - Brabantieši — Beļģijas provinces Brabantes iedzīvotāji.}

^{52 - Mēdeja — Kolhīdas valdnieka Aiēta meita, Jāsona sieva, burve. Kirke — burve, kas aizturēja pie sevis veselu gadu Odiseju un viņa ļaudis. Venera — mīlas un pievilcības dieve, Jupitera un Diones meita (pēc citas versijas, piedzimusi no jūras putām), Vulkāna sieva, Amora jeb Kupidona māte. Aurora — rītablāzmas dieve.}

^{53 - Memnons — Tītona un Auroras dēls, etiopu valdnieks, kuru pie Trojas nogalināja Ahillejs.}

^{54 - Tītons — Trojas valdnieka Lāomedonta dēls, Auroras vīrs; viņas dēļ Olimpa dievi dāvājuši Tītonam nemirstību, taču bez mūžī­gās jaunības.}

^{55 - Faons — kāds Lesbas salas jauneklis, ko tautas fantāzija tēlojusi kā dzejnieces Sapfo mīluli.}

^{56 - Sapfo — slavena grieķu dzejniece Lesbas salā, kura dzīvojusi ap VII—VI gs. p.m.ē.}

^{57 - Morihs — jādomā, ka šis vārds veidots no grieķu verba mortichein (notriept).}

^{58 - Piedzimis no ciskas — grieķu teika vēstī, ka Bakha (Dionīsa) māte Semele pārvērtusies pelnos no Zeva zibeņu spožuma pirms Bakha (Dionīsa) dzimšanas, taču tas nav noticis ar vēl neiznēsāto dievu. Tad viņa tēvs Zevs iešuvis viņu savā ciskā un iznēsājis līdz dzimšanas brīdim.}

^{59 - Gorgona — grieķu teikās sieviešu kārtas nezvērs ar šausmīgu galvu; tās skatiens pārvērtis par akmeni katru, kurš to uzskatījis. Gorgonai Medūzai, kas vienīgā no trim māsām gorgonām bijusi mirstīga, galvu nocirtis Persejs — Zeva un Danajas dēls. No Me­dūzas asinīm radies spārnotais zirgs Pegazs. Gorgonas galva atainota dievietes Atēnas krūšbruņās un vairogā.}

^{60 - Kupidons — identisks ar Amoru.}

^{61 - Flora — seno itāļu pavasara un ziedu dieviete; tās kults bija saistīts ar izlaidīgām izpriecām, procesijām un mīmiem.}

^{62 - Diāna — Jupitera meita, Apollona māsa, meža, medību un mēness dieviete (atbilst sengrieķu Artemīdai).}

^{63 - Endimions — ļoti skaists jauneklis, ko mēness dieve Selēne aizmidzinājusi kādā Kārijas kalnā.}

^{64 - Moms — joku, nopaļu un aprunāšanas dievs sengrieķu mito­loģijā.}

^{65 - Āte — apstulbo ļaudis un pat dievus, lai tie izdarītu kādu pārkāpumu, Zeva meita. Homērs par viņas nogrūšanu no debesīm vēstījis «Iliādā».}

^{66 - Priaps — Bakha un Afrodītes dēls, dārzu un druvu dievs.}

^{67 - Merkurs — (sengr. Hermejs — Zeva un Majas dēls) — dievu vēstnesis, mirušo pavadonis uz pazemes valsti, tirgotāju, kā arī zagļu un blēžu dievs. Drīz vien pēc savas piedzimšanas viņš nozaga Apollonam vēršus un pastrādāja daudzus citus nedarbus, bet citādi cilvēkiem labvēlīgs un izpalīdzīgs, vienmēr omulīgs, daiļrunības un visu viltību izgudrotājs.}

^{68 - Silēns — Bakha jeb Dionīsa audzinātājs un pavadonis, teikās atainots ar pliku pakausi, vienmēr piedzēries.}

^{69 - Kordaks — izlaidīga, nepieklājīga deja vecatiešu komēdijā.}

^{70 - Polifēms — milzis ar vienu aci pieres vidū (ciklops) Sicīlijā, jūras dieva Poseidona dēls, kam Odisejs ar viltu izdūra vienīgo aci. Tretanela — izdomāts vārds, apmēram kā trallarala, ar kuru apzī­mēta ciklopu deja.}

^{71 - Atelliešu dejas — izlaidīgas dejas ar nepieklājīgiem žestiem; nosaukums cēlies no Atellas — pilsētas Kampānijā.}

^{72 - Harpokrats — klusēšanas dievs.}

^{73 - Korikaji — šādā vārda senatnē mēdza dēvēt spiegus. Apzīmējums cēlies no kādas tautiņas Mazāzijas piekrastē, kas rīkojusies uz vienu roku ar jūras laupītājiem un nolūkojusi tiem laupījumu.}

^{74 - Cicerons, Par draudzību.}

^{75 - «Krokodila» slēdziens — tā senie grieķi dēvēja kādu sofistiskās loģikas siloģisma veidu, kas bija šāds. Krokodils, nolaupījis sievietei bērnu, saka: «Ja tu teiksi patiesību, es tev atdošu bērnu.» Sieviete atbild: «Tu neatdosi, tātad atdod, jo es teicu patiesību.» Krokodils rezumē: «Tieši otrādi, ja es atdošu, tu nebūsi teikusi patiesību.»}

^{76 - Sorīts (gr. soros — kaudze) — «kaudzes» siloģisms. Tā senatne dēvēja sofistiskās loģikas slēdzienu, ar kuru šķietami pierādīja, ka viens grauds ir kaudze. Liekot graudu pie grauda, beidzot izveidojam kaudzi; pēdējais grauds, pirms kura vēl nebija kaudzes un ar kuru nu rodas kaudze, tātad pats ir kaudze. Tāpat, atņemot no kaudzes pa vienam graudam, varam secināt, ka pēdējais grauds ir kaudze.}

^{77 - «Ragu» siloģisms ir apmēram šāds. Ko tu neesi pazaudējis, tas tev ir. Tu neesi pazaudējis ragus, tātad tev ir ragi.}

^{78 - Horācijs, Satīras, I, 3, 40.—45.}

^{79 - Horācijs, Satīras, I, 3, 54.}

^{80 - Horācijs, Satīras, I, 3, 68.-69.}

^{81 - Horācijs, Satīras, I, 3, 26.-28.}

^{82 - Args — sengrieķu mitoloģijā simtacains milzis, kam greizsir­dīgā Hēra likusi uzraudzīt Zeva iemīlēto Īo. Hermejs pēc Zeva pa­vēles iemidzinājis Argu un nogalinājis to, bet Hēra novietojusi viņa acis pāva astē.}

^{83 - Nīrejs-Tersīts — Nīrejs bija skaistākais no grieķiem pēc Ahilleja Trojas karā, turpretī Tersīts bija visneglītākais.}

^{84 - Faons-Nestors — Faons bija skaistais Lesbas salas jauneklis,, kurš noraidīja dzejnieces Sapfo mīlu. Nestors — Pilas valdnieks, visvecākais no Trojas kara dalībniekiem, kas piedzīvoja trīs paaudzes.}

^{85 - Minerva — par cūku. — Tas saistīts ar romiešu izteicienu «sus Minervam» (cūka nu mācīs Minervu). Šie vārdi tēmēti muļķim, kas grib pamācīt gudrāko.}

^{86 - Tāpat kā megariešus neviens neievēro. — Megaras — pilsēta Korintas zemes šaurumā, megarieši ir tās iedzīvotāji; viņus senatnē bieži izzoboja savrupības un vientiesības dēļ. Teokrits viņus minējis sakarā ar kādu orākula atbildi, kurā megarieši pēc kaujas nemaz nav ievēroti.}

^{87 - Dēmostens (IV gs. p.m.ē.) — atēnietis, ievērojams orators, neatlaidīgs cīnītājs par Atēnu neatkarību. Starp citu, pazīstams ar savām dedzīgajām runām pret Maķedonijas valdnieku Filipu, kurapolitika bija vērsta pret Grieķijas demokrātiju un paredzēja Grieķijas pakļaušanu Maķedonijai (tā notika pēc izšķīrējas kaujas 338. gadā pie Haironejas). Aishins apsūdzēja savu pretinieku Dēmostenu par to, ka Dēmostens kaujā pie Haironejas nometis vairogu un aizbēdzis.}

^{88 - Arhilohs (VII gs. p.m.ē.) — pirmais grieķu liriķis, jambu poēzijas nodibinātājs. Kādā vārsmojumā gluži vaļsirdīgi atzinies, ka kaujas laukā nometis vairogu, ieskatīdams, ka prātīgāk ir bēgt nekā iet bojā. Stingrie lakedaimonieši viņu par to izraidījuši no pilsētas.}

^{89 - Sokrāts parādīts arī Aristofana komēdijā «Mākoņi», kur lielais Atēnu komēdiju rakstnieks liek Sokrātam pielūgt mākoņus kā dievus un apspriest, no kurienes sīkam odam rodas tik skaļa balss.}

^{90 - Teofrasts (IV gs. p.m.ē.) — sengrieķu filozofs, Platona un Aristoteļa skolnieks un sekotājs, dabaszinātnieks. īstajā vārdā Tirtams, bet Aristotelis viņu nosauca par «Dievišķo oratoru (teofrastu)» un mirstot uzticēja Likeja vadīšanu. Atstājis arī interesantu, bet fragmentāru darbu par cilvēku raksturiem.}

^{91 - Par Sokrātu bija runa arī 10. piezīmē.}

^{92 - Fabijs Kvintiliāns — romiešu daiļrunas skolotājs (35—95), at­stājis plašu sacerējumu par runas mākslu.}

^{93 - Katoni — romiešu valstsvīri. Marks Porcijs Katons Vecākais jeb Cenzors (234—149 p.m.ē.) bija karavadonis, vēsturnieks un rakstnieks, stingrs vecromiešu tikumu sargātājs, bet Marks Porcijs Katons Jaunākais bija dedzīgs republikānis un pēc Jūlija Cēzara uz­varas izdarīja pašnāvību Utikā (Āfrikā).}

^{94 - Bruts, Kasijs, Grakhi. — Bruts un Kasijs bija galvenie sazvē­restībā pret Cēzaru, ko nogalināja 44. gadā p.m.ē. Grakhi (brāļi Tibērijs Sempronijs un Gajs Sempronijs) bija ievērojami tautas tri­būni, kas II gs. p.m.ē. centās izdarīt reformas Romas republikā, bet krita par upuriem patriciešu reakcijai.}

^{95 - Marks Antonīns — Marks Aurēlijs Antonīns bija Romas impe­rators (161—180), taču vienlaikus arī stoiķu filozofs, kurš sarakstīja morāla rakstura apcerējumu krājumu.}

^{96 - Kommods — Romas imperators (180—192), kurš bija ļauns, cietsirdīgs un izvirtis valdnieks, ko nogalināja paša kalpi un miesas­sargi.}

^{97 - Tīmons — atēnietis, kura naidu pret cilvēkiem (mizantropiju) kādā dialogā attēlojis grieķu rakstnieks Lukiāns.}

^{98 - Amfions un Orfejs. Amfions bija Zeva un Antiopes dēls, mūzu audzēknis, nepārspējams kitāras spēlē, Niobes vīrs, Tēbu valdnieks. Savukārt Orfejs bija nepārspējams trāķiešu dziedonis, Apollona dēls, Eiridikes vīrs.}

^{99 - Menēnija Agripas minēšana te saistīta ar šādu nostāstu. Romas plebeji, vairs nevarēdami paciest patriciešu spaidus, 494. gadā p.m.ē. atstājuši Romu un apmetušies uz tā saucamā Svētā kalna. Tad se­nāts nosūtījis pie viņiem patricieti Menēniju Agripu, lai tas pierunātu plebejus atgriezties. Šis patricietis pastāstījis plebejiem līdzību par cilvēka ķermeņa locekļiem, kas sadumpojušies pret vēderu kā dīkā stāvošu liekēdi, bet līdz ar to sagādājuši paši sev nelaimi. Plebeji izpratuši līdzības jēgu un atgriezušies.}

^{100 - Temistokls (525—461 p.m.ē.) — Atēnu valstsvīrs un kara­vadonis. Kad Atēnu tauta, kas smagi cietusi no bagātnieku alkatības, sākusi izrādīt neapmierinātību, viņš tai pastāstījis šādu līdzību. Kādā karstā vasaras dienā lapsa, ciezdama slāpes, sasniegusi upi, kur to apstājuši lieli mušu bari, kas nežēlīgi sūkusi tās asinis. Tajā pašā laikā tur gadījies ezis, kurš apžēlojies par lapsu un piedāvājies aiz­dzīt mušas. Lapsa noraidījusi šo pakalpojumu, teikdama: «Šīs mušas jau ir piesūkušās ar manām asinīm; ja tu tās aizraidīsi, nāks citas, gluži badīgas, un izsūks no manis pēdējās atliekas.»}

^{101 - Sertorija izdomātā stirna. — Romiešu karavadonis Sertorijs, lai paceltu savu kareivju cīņas garu, iestāstījis tiem, ka dieviete Diāna viņam atsūtījusi stirnu, kas ziņo par visiem ienaidnieka no­domiem.}

^{102 - Likurgs — spartiešu likumdevējs IX gs. p.m.ē. Plūtarhs vēstī, ka Likurgs kādā sapulcē, runājot par to, cik liela nozīme tikumu veidošanā ir audzināšanai, kā piemēru izmantojis savus suņus, kas abi piedzimuši vienā metienā, bet dažādas audzināšanas rezultātā viens kļuvis kūtrs un rijīgs, toties otrs — veikls un medīgs.}

^{103 - Kā izraut astrus no zirga astes. — «Ko nevar veikt vienā rāvienā, to var veikt pamazām.» — Lai pierādītu šo vārdu patiesumu, romiešu karavadonis Sertorijs, kā stāsta Plūtarhs, kādreiz licis di­viem kareivjiem — vienam spēcīgam, otram vājam — noraut astes saviem zirgiem. Spēcīgais ķēries klāt ar abām rokām un gribējis to veikt vienā rāvienā, taču neko nepanācis. Turpretī vājais rāvis pa vienam astram un guvis panākumus.}

^{104 - Mīnojs — teiksmainais Krētas valdnieks, Zeva un Eiropas dēls, kurš pēc nāves kļuvis par vienu no pazemes (Aīda) tiesnešiem. Tiesas spriešanā viņš vadījies pēc paša Zeva dotajiem likumiem.}

^{105 - Numa Pompīlijs — otrais Romas ķēniņš. Pēc romiešu vēstur­nieka Tita Līvija ziņām, Numa, lai padarītu savus likumus nozīmī­gākus, apgalvojis, ka tie cēlušies no dievietes (nimfas) Ēgerijas, kas bijusi viņa draudzene.}

^{106 - Deciji — tēvs un dēls, Romas konsuli, kas apzināti atdevuši savas dzīvības par tēviju un nodrošinājuši uzvaru romiešiem.}

^{107 - Kurcijs Marks — romietis, kurš 362. gadā p.m.ē. labprātīgi meties plaisā, kas radusies Romas forumā. Pēc tam plaisa tūdaļ aizvērusies.}

^{108 - Kandidāts («baltās drēbēs tērpies») — tā Romā dēvēja ļau­dis, kas pretendēja uz kādu valsts amatu, jo tie mēdza tērpties baltās togās.}

^{109 - Romā bija ieviesusies paraža mirušos imperatorus piepulcēt dieviem, izmantojot šādu paņēmienu. Līķa sadedzināšanas vietā uzcēla augstu torni, kurā tievā saitītē piesēja ērgli, kas paredzētajā brīdī pacēlās gaisā. Līdz ar to tautai tika radīta ilūzija, ka imperatora dvēsele aizlidojusi pie dieviem.}

^{110 - Par Dēmokritu runa bija jau 3. piezīmē.}

^{111 - Alkibiāda silēni — Alkibiāds bija Atēnu karavadonis un valstsvīrs V gs. p.m.ē., Silēns bija Bakha audzinātājs, taču te Erasms domājis Platona dialogā «Dzīres» aprakstītos silēnus — ārēji maznozīmīgas statujas, kuras ir atveramas un kurās atrodas dievu statujiņas; tās bija izplatītas Atēnās.}

^{112 - Dama — ar šo vārdu Horācijs un Persijs (romiešu satīriskais dzejnieks I gs.) apzīmējuši zemas kārtas personas. Savukārt komē­dijās Dama ir skrandās tērpta verga vārds.}

^{113 - Helikona mūzas. Mūzas — Zeva un Mnēmosines meitas, zi­nātņu un mākslu aizbildnes (parasti deviņas); Helikons — kalns Boiotijā, mūzu apmešanās vieta.}

^{114 - Tantala dārzi — seno grieķu vārdkopa, kas norādīja vietu vai lietu, kas vispār nepastāv. Tantals — Frīģijas valdnieks, kurš izpau­dis cilvēkiem dievu noslēpumus un nogalinājis savu dēlu Pelopu, par ko tam pazemē jācieš mūžīgas slāpes un izsalkums.}

^{115 - Marpēsas klints. Marpēsa bija kalns Parās salā, grieķu Arhipelāgā. Sk. Vergīlijs, Eneīda, VI, 471.}

^{116 - Linkejs — Mesēnijas varonis, viens no argonautu ceļojuma da­lībniekiem, kam bijis sevišķi ass skatiens.}

^{117 - Romiešu komēdiju rakstnieka Terencija (II gs. p.m.ē.) iztei­ciens komēdijā «Pats sev soģis».}

^{118 - Milētas jaunavu paraugs — pēc Aula Gellija ziņām (Atikas naktis, XV, 10), kādreiz Milētas jaunavas pārņēmis īsts pašnāvību drudzis.}

^{119 - Diogens (IV gs. p.m.ē.) — dzīvoja Sinopē, bija sengrieķu filozofs kiniķis, kas savā uzvedībā centās ievērot kiniķu skolas mā­cību. Plaši zināms kā viens no oriģinālākajiem antīkās pasaules sa­vādniekiem.}

^{120 - Ksenokrats — ievērojams Atēnu vecās Akadēmijas ideālistis­kais sengrieķu filozofs, Platona draugs.}

^{121 - Hīrons — kentaurs, grieķu teiksmu būtne, Ahilleja audzinā­tājs; viņam piedēvēja izcilas spējas mūzikā un ārstniecībā. Kad dievi gribējuši piešķirt viņam nemirstību, Hīrons atteicies, jo uzskatījis, ka dzīve ir pārāk vienmuļa.}

^{122 - Prometejs — seno grieķu fantāzijas radīts tēls; viņš izveidojis no māliem cilvēku, iedvesis tam dzīvību, sadalījis tā labā upurlopa gaļu un nodevis tā rīcībā dieviem nolaupīto uguni. Tāpēc dievi viņu bargi sodījuši. Nostāsts par Prometeju bieži izmantots kā mākslas darbu sižetlīnija.}

^{123 - Teuts jeb Tots — seno ēģiptiešu dievs, ko uzskatīja par skai­tīšanas, rakstības, ģeometrijas, astronomijas, dambretes un kauliņu spēles izgudrotāju.}

^{124 - Tams — Ēģiptes valdnieks, kurš atcirtis Totam, ka rakstības izgudrošana sekmē tikai lietu aizmiršanu, jo kavē atmiņas izkopšanu (sk. Platons, Faidrs).}

^{125 - Homērs, Iliāda, XI, 514.}

^{126 - Horācija nostāsts par zirgu, kurš, cenzdamies aizdzīt stirnu no kopējām ganībām, «uzņem jātnieku mugurā un laužņus mutē».}

^{127 - Lukiāns savā dialogā «Gailis» liek kurpniekam Mikilam saru­nāties ar gaili, kas teic, ka savā laikā esot bijis filozofs Pitagors. Saskaņā ar Pitagora mācību dvēsele pārceļo pēc nāves no vienas būtnes citā būtnē.}

^{128 - Parīds, Ajants, Ahillejs — Trojas kara varoņi.}

^{129 - Giganti — sengrieķu mitoloģijā čūskkājaini milži, kas sacēlās pret Olimpa dieviem, bet tika pieveikti.}

^{130 - Eiripīds — grieķu traģēdiju rakstnieks (V gs. p.m.ē.), kas sarakstījis 92 lugas, no kurām 18 saglabājušās līdz mūsdienām.}

^{131 - «Pūst aukstu un karstu.» Šis izteiciens pārņemts no senas fabulas. Kādu satīru bargā ziemas salā zemnieks ielaidis savā mītnē. Satīrs, redzēdams, ka zemnieks pūš uz rokām, prasījis, kāpēc tas tā dara. Zemnieks atbildējis — «lai sasildītu rokas». Vēlāk pie galda zemnieks pūtis uz biezputru, «lai atvēsinātu putru». Tāpēc satīrs iesaucies: «Tu no tās pašas mutes pūt karstu un aukstu — man ar tādu nav pa ceļam,» — un aizbēdzis.}

^{132 - Elisija lauki — sengrieķu mitoloģijā svētlaimīgo mājoklis mirušo valstī.}

^{133 - Platons, Dzīres.}

^{134 - Horācijs, Odas, III, 4., 5.6.}

^{135 - Platons, Faidrs.}

^{136 - Vergīlijs, Eneīda, VI, 135.}

^{137 - Horācijs, Vēstules, II, 2, 131.—134.}

^{138 - Hellebors — senatnē iecienīts līdzeklis pret gara slimībām.}

^{139 - Krēzs — ļoti bagāts Lidijas valdnieks VI gs. vidū p.m.ē.}

^{140 - Pēnelope — Odiseja sieva, kas uzticīgi gaidīja viņu divdesmit gadus, noraidīdama visus precību piedāvājumus.}

^{141 - Kvintesence — antīkajā filozofijā ar šo vārdu «piektā būtība» apzīmēja ēteri (piekto elementu jeb stihiju pretstatā četriem zemes elementiem — ūdenim, zemei, ugunij un gaisam); viduslaiku alķīmijā tā dēvēja vissmalkāko pirmvielu, no kuras sastāvot visi ķermeņi un vielas — tātad, iegūstot to, pēc tam var «sastādīt» arī zeltu. Daž­kārt tā tika saukts arī alkohols tā spēcīgās iedarbības dēļ.}

^{142 - Propercija teksts, III, 10, 6.}

^{143 - Malēja — zemesrags Peloponēsas dienvidaustrumos, senatnē ļoti bīstams jūrniekiem.}

^{144 - Horācijs, Satīras, II, 7, 15.—16.}

^{145 - Kristofors — kristiešu svētais, tēlots kā milzis ar lielu rungu rokā, brienot pāri upei ar Jēzus bērniņu uz pleca.}

^{146 - Barbara — kristiešu svētā, kareivju aizbildne, arī kalnraču un vispār to, kam draud pēkšņa nāve.}

^{147 - Erasms — kristiešu svētais, palīgs lopu slimībās un vēdera kaitēs, bieži tēlots ar uzšķērstu vēderu un izrautām zarnām.}

^{148 - Sv. Juris — kristiešu svētais. Galvenais viņam piedēvētais varoņdarbs ir cīņa ar pūķi, lai atbrīvotu meiteni, ko pūķis gribējis aprīt.}

^{149 - a) Hipolits — grieķu teiku varonis, Tēsēja dēls; b) Hipolits bija arī kristiešu baznīcas tevs, kurš III gs. krasi vērsās pret herētiķiem (ķeceriem), it īpaši pret gnostiķiem.}

^{150 - Sv. Bernards — Kristiešu leģenda vēstī, ka velns kādreiz sastapis sv. Bernardu un lielījies, ka zinot septiņus psalmu pantiņus, kuri noteikti sagādājot debesu valstību katram, kas tos ik dienas noskaitot. Kad Bernards lūdzis norādīt tos, velns atteicies. «Labi vien būs,» atbildējis svētais, «es noskaitīšu katru dienu no sākuma līdz galam visus psalmus un tātad arī tos septiņus pantiņus.» Velns nobijies no tik daudzām lūgšanām un atklājis noslēpumu.}

^{151 - Vergīlijs, Eneīda, VI, 625.-627. Erasms to citē ar dažiem pārgrozījumiem.}

^{152 - Enejs — Vergīlija «Eneīdas» varonis, teiksmainais Romas tautas ciltstēvs.}

^{153 - Arturs — britu karalis, centrālā persona teiksmu ciklā par apaļā galda bruņiniekiem.}

^{154 - Eiklīds — sengrieķu matemātiķis Aleksandrijā IV gs. p.m.ē.}

^{155 - Juvenāls, Satīras, III, 90,—91.}

^{156 - Hermogens — slavens dziedātājs, ko bieži minējis Horācijs.}

^{157 - Horācijs, Vēstules, I, 18, 6.}

^{158 - Akadēmiķi — te domāti Platona filozofijas piekritēji. Akadēms bija grieķu mītu varonis, un viņa vārdā nosauca birzi netālu no Atēnām, kurā filozofs Platons saviem audzēkņiem lasīja lekcijas.}

^{159 - Ambrozija — sengrieķu mitoloģijā dievu ēdiens.}

^{160 - Apells un Zeiksīds — ievērojami grieķu gleznotāji IIV gs. p.m.ē.}

^{161 - Ar manu vārdu. Šķiet, ka te Erasms norādījis uz kādu Moru, iespējams, Tomasu Moru.}

^{162 - Mikils — persona Lukiāna dialogā «Gailis».}

^{163 - Horācijs, Vēstules, I, 15, 18,-19.}

^{164 - Apollona trijkājis — Apollona orākuls.}

^{165 - Saturna dēls — Jupiters.}

^{166 - Fēbs — Apollons.}

^{167 - Neptūns — seno romiešu jūras dievs.}

^{168 - Dažādu ļaunumu dievi.}

^{169 - Te Erasms, acīm redzot, par paraugu ņēmis Lukiāna zobga­līgo dialogu «Ikaromenips».}

^{170 - Senajiem grieķiem bija izteiciens «raud kā pie savas pamātes kapa», lai apzīmētu tos, kuri liekuļo bēdas, kad īstenībā viņiem prieks.}

^{171 - Pitagora mācekļi — sengrieķu filozofa Pitagora (VI gs. jp.m.ē.) sekotāji, kas bija apvienojušies īpašā vienlīdzības brālībā.}

^{172 - Menips — Lukiāna dialoga «Ikaromenips» varonis, aizlidojis uz Mēnesi, no tā noskatās uz cilvēku dzīvi.}

^{173 - «Zelta zars», ko Sibillas vadībā atrada Vergīlija «Eneīdas» varonis Enejs, lai nokļūtu pazemē. Te Erasms par «zelta zaru» dēvējis gudrību.}

^{174 - «grieķu epigramma» — te autors norādījis uz «Iliādas» 1. dziedājuma pirmajām piecām vārsmām, kur Homērs apdzied Ahilleja dusmas un to drausmīgās sekas.}

^{175 - Plosās gluži kā pazīstamais Kūmu ēzelis. — Te domāta Kū­mās (pilsēta Kampānijā) stāstītā Ēzopa fabula par ēzeli, kurš, tēr­pies lauvas ādā, baidījis ļaudis, taču garo ausu dēļ pazīts, nopērts un atdzīts savā mītnē.}

^{176 - Falarīds, Dionīsijs — divi nežēlīgi tirāni grieķu senatnē (Sicīlijā).}

^{177 - Palaimons — Tibērija laika gramatiķis; Donats — romiešu IV gs. gramatiķis.}

^{178 - Anhīss — Eneja tēvs, Dardanijas valdnieks.}

^{179 - Bubsequa, bovinalor, manticulator — mazlietoti latīņu vārdi; tulkojumā «vēršu gans», «kas veikli prot izvairīties», «mugursomas pārmeklētājs».}

^{180 - Alds Manūcijs — pazīstamais grāmatu iespiedējs Venēcijā (1449—1515). Viņš 1485. gadā nodibināja tālu izslavētu tipogrāfiju, kurā tika iespiesti daudzi seno grieķu un romiešu rakstnieku darbi.}

^{181 - Te garāmejot skarts dzejnieks Lukīlijs (II gs. p.m.ē.), kurš nav atzinis par saviem kritiķiem Persiju un Lailiju kā pārāk zināt­niski izglītotus, teikdams ar humoru, ka viņš rakstot tikai tarentiešiem un sicīliešiem, proti, vienkāršajiem ļaudīm.}

^{182 - Horācija izteiciens. Šis dzejnieks iesaka manuskriptus ilgi glabāt savās rokās un nesteigties ar publicēšanu.}

^{183 - Alkajs — viens no visizcilākajiem grieķu liriķiem, kas dzīvoja ap VII—VI gs. p.m.ē.}

^{184 - Kallimahs — ievērojams grieķu dzejnieks III gs. p.m.ē.}

^{185 - Vergīlijs, Eneīda, II, 39.}

^{186 - Scīpioni — vairāki romiešu karavadoņi III un II gs. p.m.ē.}

^{187 - Sīzifs — teiksmainais Korintas dibinātājs un valdnieks. Par to, ka apmānījis pašus dievus, smagi sodīts — viņam pazemes valstībā nemitīgi jāveļ kalnā smags akmens, kurš atkal un atkal noripo lejā.}

^{188 - Dodones varš — Zeva orākulam Dodonē bijusi vieta, ko iežogojušas vara bļodiņas, tā sakārtotas, lai, savstarpēji pieskarda­mās, pārnestu ilgstošu skaņu visā aplī.}

^{189 - Stentors — kāds grieķis Trojas karā, kurš varējis kliegt tik skaļi kā 50 vīri kopā.}

^{190 - Universālijas — vispārīgie jēdzieni viduslaiku sholastiskajā filozofijā.}

^{191 - Vulkāna tīkli — pēc grieķu teikas, uguns un kalēju dievs Hēfaists (Vulkāns) izkalis brīnišķīgu slazdu, lai notvertu savu sievu Afrodīti (Veneru) laulības pārkāpšanā ar kara dievu Arēju (Marsu).}

^{192 - Teneda cirvis — izteiciens no parunas, lai apzīmētu ātru rīcību. Teneds, bargais Tenedas salas valdnieks, blakus sūdzētājam licis stāties bendēm, lai tas nepatiesas sūdzības gadījumā sodītu sūdzētāju.}

^{193 - Reālisti, nominālisti, tomisti, albertisti, okanisti, skotisti — viduslaiku sholastiskās filozofijas novirzieni.}

^{194 - Transsubstanciācija — kristiešu dievgalda «brīnums», kad ar priestera vārdiem vīns un dievmaize (oblāta) it kā pārvēršas par Kristus asinīm un miesu.}

^{195 - Te Erasms runā par kādām mistiskām zīmēm, ko dievs neiz­dzēšami iespiežot sakramenta saņēmējiem.}

^{196 - Hrīsips — stoiķu filozofs III gs. p.m.ē., pazīstams ar savu veiklību disputos un ar saviem sofismiem.}

^{197 - Hrīsostoms, Basilijs, Hieronims — baznīcas tēvi IV gadsimtā.}

^{198 - Pēnelopes audekla aušana — Odiseja uzticīgā sieva Pēnelope, gaidīdama vīra atgriešanos pēc Trojas kara, lai atgaiņātos no uzbā­zīgajiem preciniekiem, izgudroja šādu viltību. Tā apsolīja, ka izrau­dzīsies vienu no tiem par vīru, tiklīdz būs noaudusi Odiseja vecajam tēvam Lāertam līķautu. Bet, ko viņa dienā noauda, to naktī izārdīja. Tādējādi līķauts nebija noaužams.}

^{199 - Atlants — titāns, kurš uz saviem pleciem balstījis debesu jumu par sodu, ka sacēlies kopā ar titāniem pret Zevu.}

^{200 - Solons. Par viņu vēstīts jau 27. piezīmē.}

^{201 - Bakalaurs — viduslaikos Rietumeiropā zemākais zinātniskais grāds.}

^{202 - Te izzoboti Oksfordas universitātes teologi. Kāds mūks ap­galvojis, ka divi izteicieni — «Sokrat, tu skrej» un «Sokrāts skrej» — nozīmes ziņā ir vienlīdzīgi, bet Oksfordas universitāte to nosodījusi.}

^{203 - «Nosodīto maldu» publikācija viduslaikos tika apzīmogota ar lielo universitātes zīmogu.}

^{204 - Antīkā astronomija pazina septiņas planētu sfēras, kurām vēl pievienoja astoto — stāvzvaigžņu sfēru un devīto — virzītāju sfēru (lat. primum mobile). Bet teologiem ar tām nepietika. Tie izgudroja vēl desmito sfēru, kurā ierādīja vietu svētlaimīgajiem.}

^{205 - Lai labāk izprastu šo vietu, te jāatstāsta šāda teika. Kad Jupiters sajutis grūtniecību un stipras sāpes savās smadzenēs, viņš ataicinājis dēlu Vulkānu, lai tas ar cirvi pāršķeļ viņam galvu. Līdzko tas bijis izdarīts, no pāršķeltās galvas izlēkusi Pallāda pilnā bruņu tērpā, ar šķēpu rokā un vara ķiveri galvā.}

^{206 - Tetragramma — četri jūdu burti, kas apzīmēja dievu Jahvi un nebija lasāmi.}

^{207 - Vārds «abraksasieši» radies no gnostiķu noslēpumainā vārda «abraksas», kas savukārt ir saistīts ar II gs. sektanta Basilida prā­tojumiem par 365 debesīm. Mistiskais vārds «abraksas» nav nekas cits kā šī vārda burtu grieķiskā skaitļu vērtība, kas veido 365. At­tīstot šo tēzi tālāk, gnostiķi sāka uzskatīt šo vārdu par dievības simbolu.}

^{208 - Erasms te ņēmis palīgā «Eneīdu» (VI, 417.—422.), kur Enejs tāpat apklusina pazemes nikno suni Cerberu.}

^{209 - Locījumi — protams, latīņu valodā un latīņu rakstībā.}

^{210 - Niobe — Tantala meita, Tēbu valdnieka Amfiona sieva, lepna, par savu lielo ģimeni, iedomājusies, ka ir pārāka par dievieti Lēto, kurai bijuši tikai divi bērni — Apollons un Artemīda. Lai atriebtu par mātes apvainošanu, abi divi nogalinājuši ar bultām visus Niobes bērnus. To redzēdama, Niobe sāpēs pārvērtusies par klinti.}

^{211 - Horācijs, Satīras, I, 8, 46. Muļķība grib teikt, ka viņai, klausoties šo teologu runās, notikusi bezmaz vai katastrofa vēderā, tāpat kā Horācija aprakstītajam vīģes koka dievam Priapam minē­tajā satīrā, noskatoties uz Kanīdijas un Sagānās (romiešu burves) māžošanos ar nakts upuriem.}

^{212 - Korollārijs — viduslaiku loģikā un metodikā tēze, kas izriet no iepriekšējā un tādēļ neprasa nekādu tālāku pierādījumu.}

^{213 - «Vēstures spogulis» (Speculum malus) un «Romiešu varoņ­darbi» (Gesta Romanorum) — viduslaikos sacerēti darbi.}

^{214 - Himera — teiksmains ugunsspļāvējs nezvērs, priekšā lauva, vidū kaza un čūska astes daļā.}

^{215 - Faiāki — teiksmaina tauta, jautri uzdzīvotāji, kuri viesmīlīgi uzņēmuši Odiseju.}

^{216 - Horācija vārsma sākas šādi: «Pēnelopes precinieki, dīk­dieņi...» (Vēstules, I, 2, 28).}

^{217 - Vārds «bīskaps» radies no grieķu vārda «episkopos», kas lat­viešu valodā tulkojams kā «uzraugs».}

^{218 - Interdikti, suspensijas, agravācijas — pāvestu cīņas ieroči pret viņu ienaidniekiem. Interdikts — aizliegums kādā apgabalā vai val­stī noturēt dievkalpojumus un vispār ar ticību un baznīcu saistītas ceremonijas (laulības, apbedīšanas u. c). Suspensija — aizliegums priesterim uz zināmu laiku pildīt savus amata pienākumus. Agravacija (kāpinājums) — baiga ceremonija, ko izmantoja baznīcā pirms izslēgšanas no tās. Atriebības tēlojums — pēc pāvesta norādījuma no baznīcas izslēgtais tika attēlots gleznā, kur bija radītas elles ugunis un velni; šo tēlojumu izlika publiskās vietās ļaudīm par brīdinā­jumu.}

^{219 - Pētera mantojums — viduslaikos tā dēvēja dažādus īpašumus, galvenokārt zemesīpašumus, ko pāvesti ar viltu bija piesavinājušies.}

^{220 - Tāds bijis Erasma laika pāvests Jūlijs II, kurš, pēc nostāstiem, vairāk redzēts bruņās nekā pāvesta tērpā, vairāk vicinājis šķēpu nekā krustu un nemitīgi karojis, lai paplašinātu tā saucamo «Pētera mantojumu».}

^{221 - Satraps — senās Persijas apgabala (satrapijas) neierobežots pārvaldnieks.}

^{222 - Regulārie — garīdznieki, kuri ievēro mūku reglamentu, kaut arī nepieder pie kāda mūku ordeņa.}

^{223 - Ramnūsiete — laimes dieviete (romiešiem Fortūna); tā no­saukta sakarā ar kādu Atikas ciemu, kur tai bija templis.}

^{224 - Timotejs — Atēnu karavadonis, kuram bija iesauka «Laimī­gais»; gleznotāji tēloja to iesnaudušos, bet viņa priekšā stāvēja Fortūna.}

^{225 - «Pūce laižas pie viņa» — atēniešu izteiciens, ar kuru tie norādīja, ka uzvara tuvojas viņiem, jo pūce bija dievietes Atēnas svētais putns un cīņās šī dieviete piešķīra uzvaru.}

^{226 - «Tie dzimuši ceturtajā mēneša ceturksnī» — sakāmvārds par tādiem, kuru sūrā grūtā darbošanās nāk par labu citiem, nevis pašiem darītājiem. Ceturtajā mēneša ceturksnī esot dzimis arī Herkuless (Hērakls).}

^{227 - «Jāj Sejāna zirgu» — paruna, ko citējis Auls Gellijs (Atiskās naktis, III, 9) attiecībā uz tādu, kam gaidāms traģisks gals. Sejāns bija imperatora Tibērija labā roka, taču vēlāk krita nežēlastībā un tika nogalināts. Viņa zirgs katram tā vēlākajam īpašniekam sagādāja lielu nelaimi.}

^{228 - «Tas ir Tulūzas zelts» — Auls Gellijs jau citētajā vietā vēstī arī to, ka konsuls Cepions licis izlaupīt kādu templi Tulūzā, taču visi, kas pieskārusies nolaupītajam zeltam, miruši visnožēlojamākajā nāvē.}

^{229 - Erasma piezīmes — pārējo Erasma darbu vidū vēlākos laikos ļoti liela nozīme ir viņa no antīkās literatūras savāktajiem sakām­vārdiem un komentāriem («Adagia», «Chiliades»).}

^{230 - Horācijs, Odas, IV, 12, 27.}

^{231 - Horācijs, Odas, IV, 12, 28.}

^{232 - Horācijs, Vēstules, II, 2, 126—128.}

^{233 - Sorbonna — Parīzes universitāte, tajā laikā ievērojamākais teoloģijas cietoksnis Eiropā.}

^{234 - Priaps — dārzu un auglības dievs. Te domāta kāda nerātna epigramma no antīko nerātno epigrammu krājuma «Priapeia», kur Priaps aplam saprot sava kunga lasītos Homēra vārdus.}

^{235 - Te Muļķība ar saviem citātiem zobojas par klausītājiem, jo mācītāja Zālamana grāmatā ir tikai 12 nodaļas.}

^{236 - Trīsvalodnieki — grieķu, latīņu un ebreju valodas pratēji.}

^{237 - Te Erasms domājis viduslaiku sholastisko Normandijas teologu Nikolu de Liru (1270—1340).}

^{238 - Vēlreiz Nikola de Lira.}

^{239 - Šis vārdā neminētais mācītais vīrs nav pareizi pārtulkojis la­tīņu vārdu «pelles» (āda). Senatnē teltis tiešām sedza ar ādām, taču ne jau ar «cutis» (cilvēka āda), bet gan ar «pelles» (dzīvnieka āda).}

^{240 - Tenedas advokāts — tā mēdza dēvēt cilvēku, kurš ar visu tika galā ātri, tā sakot, pārcirta lietu mezglu.}

^{241 - Hrīsips un Didims — pirmais bija stoiķu filozofs III gs.. p.m.ē., bet otrais — gramatiķis I gs. p.m.ē. Abi sarakstījuši dau­dzus darbus, taču no tiem saglabājušies tikai fragmenti.}

^{242 - Origens — baznīcas tēvs III gadsimtā, lielākā autoritāte kristietības pirmsākumu periodā.}

^{243 - Draugi ieteikuši Jūlijam Cēzaram sargāties no Antonija un Dolabellas intrigām, bet Cēzars atbildējis: «Nē, no uzdzīvotājiem nav jābaidās; jābaidās no kalsnējiem un bālajiem.» Tā viņš norādījis uz: Brutu un Kasiju, kuri vēlāk tiešām noslepkavoja viņu.}

^{244 - Lucifers — tulkojumā «gaismas nesējs», rīta un vakara zvaig­zne. Baznīcas tēvi, balstoties uz svētajiem rakstiem, Luciferu dēvēja par tumsības valdnieku, sātanu, kas nogrūsts no debesīm.}

^{245 - «Skaitļu grāmata» — Mozus 4. grāmata.}

^{246 - «Apustuļu darbu» 26. nodaļas 24. pantā teikts, ka romiešu prokurators Fēsts, noklaušinādams Pāvilu, izsaucies: «Pāvil, tu esi traks! Lielā rakstu zināšana tevi padara traku.»}

^{247 - Platons, Faidons.}

^{248 - Sv. Bernards, pēc nostāsta, kādreiz tik dziļi nogremdējies svētajos rakstos, ka, sajūtot slāpes, paķēris blakus stāvošo krūzi un nodzēries, nemanīdams, ka tā pildīta ar eļļu.}

^{249 - Pravieša Esaijas vārdi, ko citējis apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem, 2. nodaļā, 9. pantā.}