Nākotnes piezīmes

Piektā nodaļa

Es pārlasīju viņa piezīmes, un aprakstīt šo pēdejo dienu acīmredzot ir vienkārši mans PIENĀKUMS. Tas ir ļoti grūti, jo man nekad nav nācies rakstīt nekā cita kā vien dažus rakstus, vēstules un slimības vēsures. Bet es pamēģināšu. Uzraksīšu, palabošu, pārrakstīšu, bet lasīt nevienam nedošu. Kā iznāks tā būs labi.

Es gribu un ceru, ka viņš pamodīsies un izlasīs.

Man ir bailes. Šī sajūta mani nepamet tajās nedaudzajās dienās, kas pagājušas pēc svētdienas, pēc operācijas dienas. Cilvēks ir dzīvs, un cilvēks ir miris. Tas ir grūti saprotams un savienojams.

Es eju uz darbu. Nodarbojos ar bērniem, sarunājos ar vīru. Varbūt viņš kaut ko jauš, jo zina par manu līdzdalību operācijā, bet nekā nesaka. Dievs ar viņu. Man jau viss vienalga. Grūti pierast pie domas, ka tagad Viņš guļ šai sarkofagā. Šodien es tur biju aizgājusi tāpat kā katru dienu. Guļ pilnīgi balts. Nekad nebiju domājusi, ka cilvēka āda ir tik balta, ka silto krāsu tai piešķir asinis…

Tur drūzmējās korespondenti. Katru dienu ierodas arvien jauni un jauni, mūsu, padomju, un ārzemju. Vadims sniedz intervijas. Tas viņam apnicis, tāpēc viņš sacerējis papīru un izsniedz katram. Bet šiem tā nepatīk, šiem dod dzīvo vārdu. Viņi taujā: kas un kā, kāds viņš bija. Es pastāvēju kādu minūti un nodomāju: «Es zinu vairāk par visiem.» Ivans Nikolajevičs Prohorovs kļuvis slavenība. Tomēr viņš bijis godkārīgāks, nekā man tas bija licies agrāk. To es sapratu pēc piezīmēm.

Visu laiku rakstu kaut kādus nenozīmīgus vārdus, kas nevienam nav vajadzīgi. Lai gan viņam būs interesanti vēlāk izlasīt par publikas un zinātnes vīru reakciju.

Es rakstu tā, tāpēc ka man nepietiek vīrišķības pāriet pie galvenā. Lai gan nekā briesmīga it kā nebija, viss notika, kā bija plānots. Emu ārste un diezgan visa kā redzējusi: operācijas. asiņošanas, nāves. Esmu redzējusi. kā operēja hipotermijas apstākļos, pati asistēju Pjotram Stepanovičam, jutu zem pirkstiem aukstu ķermeni. Bet tad pagāja stunda, un dzīvība atgriezās. Nē, arī bija visādi. Un arī ne visu gribu atcerēties.

Acīmredzot briesmīgi bija tāpēc, ka šoreiz tas bija tuvs cilvēks. Man tā kā neērti rakstīt «mīļotais». It kā viņam šis vārds vairs nepiestāvētu. Viss ir ļoti sarežģīti. Kā tagad būs — nezinu.

Pēdējā nedēļā es biju pie viņa ik vakarus. Atnācu uz pāris stundām, runājos, gatavoju operācijai. Viss notika slepenībā, līdzdalībnieku skaits bija minimāls. No ārstiem piedalījos es un mūsu Volodja, anesteziologs. Viņam tika pateikts tikai priekšvakarā, mēs ar Vadimu aizgājām pie viņa uz māju. Viņš piekrita. Dāvidam nepateicām: «lieka informācija», kā teica Jura. Viņš pēc tam ļoti apvainojās uz mani un Vaņu.

Gatavošanās bija diezgan sarežģīta, mēs to izstrādājām abi kopā. Nepieciešams, lai zarnu trakts būtu tukšs, pilnīgi tukšs un pēc iespējas sterils. Vēdera ķirurģijā ir tādas metodes — to es labi zinu. Diēta, antibiotikas, caurejas līdzekļi, klizma, asins un plazmas pārliešana. Gatavojām veselas piecas dienas, viņš stipri novārga, viņam bija grūti staigāt.

Šīs tikšanās man bija ļoti smagas. Kauns atzīties, bet dažkārt es iedomājos: «Kaut ātrāk.» Bet pēc tam mocījos, ka esmu tik slikta. Es esmu vesela, man ir Kostja un Dola, darbs un priekšā vēl pagaidām neierobežota dzīve. Viņš ir kā uz nāvi notiesātais, pie kam nāves soda izpildīšanas laiks jau zināms. Nē, ne gluži tā. Viņu nomocījusi slimība, tās saasināšanās periodi, zāles, viņš jau gandrīz vai nīda medicīnu. Viņš apspieda sapīkumu, bija ar mani maigs, un šis maigums bija īpašs, bikls, kaunīgs, aizkustinošs.

Viņš bija ļoti kautrs, allaž baidījās kādu apvainot. Bet sevi arī neļāva apvainot. Viņam piemita savāds svešums, kas nošķīra citus cilvēkus no viņa. «Es jūs neaiztikšu, bet arī man nenāciet par tuvu.» «Nepilnvērtības komplekss», kā viņš mēdza teikt. Patiesi, viņš nekā neprata: ne dejot, ne peldēt, pat ne slidot, nedz arī braukt ar velosipēdu. Un arī ar sievietēm viņam nebija veicies, kā es nopratu pēc dažiem vārdiem. Tas bija jūtams.

Tātad šis tikšanās. Istaba, pie kuras es biju pieradusi ilgajos gados («ilgajos» — kā šis laiks skrien!) un kura acu priekšā kļuva sveša. Pie viņa vienmēr valdīja tīrība, tikai uz rakstāmgalda nekārtība. Bet tagad bija kļuvis pat kaut kā dzidri. Pēkšņi pazuda papīri no galda. Tā pulētā virsma svešādi laistījās. «Piekopjas,» es nodomāju, bet nekā neteicu. Visas grāmatas viņš salika plauktos. Manas vēstules atdeva vēlāk kopā ar piezīmēm. Pagaidām, es visu ieslēdzu savā galdā slimnīcā. Mājās pat nav kur noslēpt: bērni var nejauši atrast. Nav jau tik daudz man to papīru, esmu taču vienkārši ārste. Viņš man teica, ka lielu daudzumu melnrakstu un visvisādu zinātnisku makulatūru nodevis savāktuvei. Kaimiņu skolnieki aiznesuši. Visu vērtīgo savācis skapja apakšējā plauktā un ieslēdzis. «Gaidīs mani,» tā viņš pateica un pasmaidīja. Manā klātbūtnē viņš vienmēr centās būt mundrs, apgalvoja, ka ir lielas izredzes pamosties, bet es neticēju, jutu, ka viņš māna, ka tā ir gandrīz vai pašnāvība. Un bez tam pa šo gadu es daudz tiku lasījusi par anabiozi. Tagad es arī varu rakstīt disertāciju.

Un tomēr man pielipa viņa cerības. Viens no suņiem atradās anabiozē četras dienas un pamodās. Tiesa, drīz aizgāja bojā no asiņošanas zarnās — nebija pamanījuši, citādi būtu izglābuši. Vaņa to smagi pārdzīvoja. Kļūdas. Neprot fiziologi kopt slimniekus.

Vispār viņš velti domāja, ka es viņam labāk vēlētu normālu nāvi. Uznāca gan tādas domas, taču ļoti reti. Man viņš jebkurā gadījumā jau ir gājis bojā. Un es negribu, lai modinātu manā klātbūtnē, jo būšu jau veca, briesmīga, prātu izkūkojusi. No dzīves es sev nekā negaidu, bet novecot tik tā negribu. Pagaidām vēl Kostja saka, ka mamma ir jauna. Taču sirmie mati pēdējā gadā kļuvuši stipri manāmi.

Pārlasīju un nošausminājos. It kā būtu sataisījusies rakstīt par sevi. Vaņa man stāstīja par vairākiem virzieniem, kādos vienlaikus notiek domāšanas process. Viņš man teica daudz visādu gudrību un, liekas, padarījis mani gudrāku. Dažos jautājumos, piemēram, literatūrā, vispār mākslā, es saprotu vairāk par viņu. Pēdējos gados viņam neiznāca laika lasīt, arvien tikai zinātne un zinātne.

Ar ko tagad aizpildīt šo vietu? Pieķeru sevi pie domām: «Pajautāt Vaņam», «Pateikt Vaņam». Tāds rūgtums pēc tam mani pārņem.

Nevaru atsaukt atmiņā mūsu sarunas pēdējās tikšanās reizēs, kad mēģinājuma datums jau bija noteikts. Lai atcerētos vārdus vai labi izdomātu tos no jauna, nepieciešama profesionāla atmiņa. Vaņam piezīmēs tas iznācis tīri labi. Jādomā, ka viņš patiešām varētu rakstīt. Pat viņa stils, man liekas tīri moderns. Bet it kā manis sacīto viņš izdomājis neveiksmīgi. Man šādi vārdi nav palikuši prātā. Lai gan es varēju arī aizmirst.

Vienu no vakariem mums iznāca jauki pasēdēt, liekas, kādas trīs stundas. Pāvels ar bērniem bija aizgājis uz teātri. Es paliku mājā, teicu, ka sāp galva. (Paldies dievam, vairs nevajag izlikties!)

Biju atnesusi žurnālus ar jauniem dzejoļiem, vairākas spoles ar magnetofona lentēm. (Par tām pašreiz interesejas Kostja.) Lasīju viņam priekšā dzejoļus, daži bija tīri labi.

Pēc tam viņš skaitīja no galvas Jeseņinu un Majakovski. Izrādījās, ka viņš daudz atceras, es pat negaidīju. Tad dzērām kafiju un klausījāmies magnetofonu. Ir tāda simpātiska dziesmiņa par tālo Delfīnijas zemi un Ķenguru pilsētu. Tepat gadījās arī moderni ritmi, amerikāņu. Viņš saviebās: «Izslēdz, lūdzu.» Nepatīk. Bet man tā nekas, tie ir tīri patīkami dejošanai. Mēs šad un tad ar Kostju dejojam — viņš tik jocīgi vada, cenšas.

Kā parasti, runājām par bērniem. Es taču nevaru nerunāt par viņiem. Viņu allaž interesējusi «jaunatnes problēma», lai gan ļoti zinātniski, turpretī man tas ir dzīvības jautājums. Mazliet pastrīdējāmies par viņa palīgiem. Vadims man nepatika līdz pat pēdējai dienai, likās nekaunīgs un pašpārliecināts. Kā var kļūdīties jauniešos! Viņi bieži vien tikai maskējas ar bravūru un rupjību. Vadims izrādījās ļoti sirsnīgs. Jura ir daudz sausāks, es viņu nevaru saprast.

Atminos šo atvadīšanos, kad gāju projām. Domas: «Neliete, pametu viņu vienu… Neievērot nekā, palikt,» un citas domas: «Bet bērni? Kā izskaidrot? Kā izturēt viņu skatienu? Nē, nespēju.» Un vai tas vispār tik ļoti vajadzīgs?

Varbūt viņam vienam ir labāk? Lai nevajadzētu izlikties? Viņš ir tāds. . . nevaru atrast vārdu. Izturētu spīdzināšanu, lai tikai, neizliktos smieklīgs un nožēlojams.

Tātad es gāju projām. Vai man bija taisnība vai nebija, nezinu. Viņš ne reizes mani neaizturēja.

Šī rakstīšana kādu laiku man nāks par svētību — gan izklaidēs, gan arī liks atcerēties. Es rakstu slimnīcā, man taču ir pašai savs mazs kabinets, kā jau tas pieklājas kārtīgai vadītājai.

Bet tagad jādodas mājup, pie savām atvasēm.

Vakar es nerakstīju: nebija laika. Visu vakaru noņēmos ar smagu slimnieku. Akūts holecistīts, atkārtota operācija, pats nobarojies, vecs. Pēc tam bija kolapss, elpošanas insuficience, tik tikko nenomira. Te nu gan derētu augstspiediena kamera. Jura toreiz teica (vajadzēja taču par kaut ko runāt!), ka pēc pusgada mūsu klīnikas pilsētiņā kamera būs. Redzēsim.

Biju iegājusi tur, pat divas reizes. Bet tagad esmu iedraudzējusies ar viņiem, lāga puiši un meitenes, īpaši Poļina. Tiesa, viņa ir tīrā indeve. Vadimam neļauj dzīvot, bet acīmredzot viņš kaut ko nogrēkojies. Es to jūtu. Interesanti ir viņus, visus šos jaunos, vērot no savu četrdesmit gadu augstumiem.

Viss iet normāli. Jura man pastāstīja, ka mākslīgās asinsrites aparāta motors pārstājis silt, viņš kaut ko tur atradis, es nesapratu. Temperatūra plus divi grādi tiek uzturēta stabili. Spiediens kamerā ap vienu atmosfēru. Adapteri rāda, ka hipoksijas nav. bet virsējos audos pat skābekļa pārpilnība. Juru tas mazliet uztrauc, un viņš samazinās spiedienu.

Vaņa guļ tāds pats. Bāls, nopietns. Mati uz sejas nav atauguši, saka, ka skūšot reizi mēnesī vai retāk. Reizi pusstundā automāts izdara viņam vienu elpas vilcienu. Tas ir labi izdomāts, jo citādi būs nepatīkami, ja mutē rēgotos caurulītes. Nieri pa visu laiku ieslēdza četras reizes: tik lēni uzkrājās sārņi.

Baidos, ka būs grūtības ar plazmu, kamēr viņi nepārbrauks šurp uz klīnisko pilsētiņu. Stacija šodien atteica, labi, ka man bija iekrāta, es jau viņus pazīstu. Vajadzēs sarīkot skandālu. Palūgšu iejaukties Pjotru Stepanoviču, tie baidās viņa. Večuks arī apvainojās, ka viņam nekas nebija teikts. Viņš nesaprot, kas ir «lieka informācija» un «informācijas aizplūde». Es apvainojos agrāk, tāpēc ka viņš mani «izvirzīja» no klīnikas par nodaļas vadītāju, bet tagad esmu gandrīz vai apmierināta. Neviens tev neprasa zinātni, nodarbojies tikai ar slimniekiem.

Pēc tā vakara ar magnetofonu un dzejoļiem nekā patīkama vairs nevaru atcerēties. Ivans Nikolajevičs bija domīgs, pasauss. Temati sarunām neatradās. Bez tam viņu satrauca sagatavošanās procedūras. Ar dažām no tām viņam vienam bija grūti tikt galā, bet man viņš neļāva.

Ja gribu būt godīga, man jāsaka, ka šie apmeklējumi nebija tīkami. Dažreiz viņš pēkšņi atceras kādu no mūsu tikšanās reizēm. «Atceries, kā mēs ar tevi devāmies kalnos, kad bijām sanatorijā? Toreiz es varēju dūšīgi soļot, tevi vilku aiz rokas.» Tik jauki smaidīja, bet smaids tūlīt pazuda, seja satumsa, un viņš nopūšas: «Bet tagad redz, guļu kā koks…» Un man kļuva nepatīkami, tik grūti. Viņš it kā jūt to, atkal pasmaida un pilns maiguma saka: «Tev droši vien smagi ar mani, dārgā? Zini, es nevaru apvaldīt īgnumu pret visu, pret visu pasauli.» Pēc tam lūdzas, lai es neapvainojos. Rokas skūpstīja tā viegli, tik tikko. Lūpas sausas. Pēc tam es skrēju pa tumšām ielām un aiz bēdām raudāju. Dola (tik maiga meitene) visu pamanīja: «Kas tev noticis, māmiņ?» Ko es viņai atbildēju, neatminu…

Tā tas gāja visas trīs pēdējās dienas. Pie viņa nāca puiši, gribēja pie viņa nakšņot, bet viņš nepiekrita. Leonīds arī nāca katru dienu. Vaņa teica, ka bijis stiprāk iereibis nekā parasti. Tas arī ir dīvains cilvēks, spriežot pēc nostāstiem. Man liekas, ka viņam ar sievu kaut kas nav kārtībā … Vaņa noliedz. Bet viņš var arī nezināt. Vispār Leonīds manī izraisa antipātiju. Svētdien viņš atnāca uz operāciju, atvadījās, nīgrs nosēdēja, kamēr Vaņa aizmiga, un aizgāja, drīzāk gan aizskrēja, ne vārda neteicis. Liekas, ka bija skaidrā, bet varbūt es labi nesaskatīju, ne jau viņš man bija prātā.

Katru vakaru asaras. Es varētu arī ilgāk palikt pie Vaņas. Pāvelam es neteicu, uz kurieni eju. «Man uz kādu laiku jāiziet.» Viņš nejautāja. Arī tas bija smagi, bet par to nav vērts runāt…

Pēdējais vakars. Vaņu gatavošanās ļoti novārdzinājusi, jo nu jau divas dienas viņš nekā nav baudījis kā vien tēju, kafiju un mazliet buljona. Viņš jau tā bija vājš, bet tagad vēders iekritis līdz pašam mugurkaulam, tikai liesa izspiežas kreisajā paribē. Bija divaini viņu redzēt, kad izklausīju sirdi: tik pazīstams, bet tagad pārvērties. Viņš kaunējās, bet man acīs asaras. Es agrāk pat nezināju, ka esmu tik raudulīga.

Vaņa gulēja uz dīvāna zem segas pidžamā kā īsts slimnieks. Nu protams, īsts. Kā gan citādi? Galdiņš bija piegrūsts cieši klāt, uz tā avīzes, žurnāli. Kad atnācu, viņš kaut ko rakstīja, atbalstījis mapi prer celi. Man uzkrita, ka celis ir tik ass, izspiežas cauri segai.

Noskūpstīju viņu kā parasts. «Pasēdi brītiņu, es beidzu savu testamentu.» Es neapsēdos. Zinu, ka viņš nemīl, ja viņu vēro rakstīšanas laikā. Agrāk viņš ne reizi vien man tika teicis, ka manā klātbūtnē nevarot strādāt. Pajautāju, vai viņš tēju padzēris, un devos uz virtuvi to sagatavot. Arī pati biju izsalkusi, bet ne skapī, ne ledusskapī nekā nebija. Netiku gudra: kur viss palicis? Samalu kafiju un ieslēdzu kafijas vārāmo mašīnu. Viņš diezgan ātri pabeidza un pasauca mani: «Dārgā!» Man patika, kad viņš tā sauca. Tas tā nemēdza būt vienmēr.

Iegāju, viņš smaida. Atceros, nodomāju, ka smaids kļuvis vēl mīļāks.

— Visas šīs zemes lietas esmu pabeidzis.

(Es jau mēģinu rakstīt dialogus kā rakstnieks.)

Pēc tam viņš nolasīja man savu testamentu, pajautāja: «Kā ir?» Teicu, ka labi, lai gan man likās pārlieku lietišķīgi, bet oficiālais stils man ir pasvešs. Ziņojumi, paskaidrojumi, kādus nākas rakstīt nodaļas vadītājam, man vienmēr grūti padevušies. Taču kārtība manā nodaļā ir laba, to saka ne tikai komisijas, bet arī slimnieki.

Kafija uzvārījās, es novācu no galdiņa avīzes un uzliku traukus. Vaņa žēlojās, ka neesot, ar ko mani pacienāt. Vēl smējās: «Visu izmetu atkritumu vadā, baidījos, ka nenocietīšos.» Viņš palūdza ieliet stiprāku kafiju, bet es nepiekritu: domāju, ka viņš neaizmigs. Miega līdzekļus nebiju atnesusi.

Mūsu azaids beidzās ātri. Iedzēru ļoti saldu un stipru kafiju, mans izsalkums norima. Saruna ritēja mierīgi. Vaņa turējās labi. Visu laiku raudzījās manī, saņēma manu roku, kā tas mēdza būt agrāk, nerauca pieri un nenoslēdzās sevī. Es biju laimīga, ka viņš ir tik savaldīgs. Viņš teica: «Es jūtos tā, it kā pirms aizbraukšanas: mājās viss apnicis, rītā iesēdīšos vilcienā, vienvietīgā kupejā, iemigšu un pamodīšos jaunā vietā.» Lai arī vārdi nebija tieši šādi, taču jēgu atminu. Pēc tam piebilda, aprauti iesmiedamies:

— Bet, ja naktī būs katastrofa, es pat nepamodīšos!

Viņš teica, ka visvairāk viņam žēl atstāt mani. Taču jāatzīstas, es viņam diez kā vis neticēju. Vienkārši viņš gribēja man pateikt kaut ko patīkamu. Viņš allaž izturējās pret mani labi, maigi, vienādi. Jau slims būdams, mēdza teikt: «Paldies tev par siltumu. Citādi tā arī būtu nomiris, neizjutis siltuma.»

Tai pēdējā vakarā man negribējās runāt par operāciju, bet Vaņa neatlaidīgi atgriezās pie tās. Viss bija apspriests, lomas sadalītas un vispār kaut ko mainīt bija jau par vēlu … Viņš bažījās, kaut tikai noslēpumu neatklātu un nodomu neizjauktu. Bet tas bija maz ticams. Līdzdalībnieki bija paredzēti pavisam septiņi: Jura, Vadims, Poļa, Igors, es, Volodja — anesteziologs un vēl viena laborante Vaļa. Protams, gatavojās visa laboratorija, bet nezināja, kam. Bija paziņots, ka pirmdienas rītā sāksies mēģinājums ar hipotermiju, kurai būs jāilgst daudzas dienas. Ar šādu ieganstu tika pārbaudīta aparatūra, sterilizēta veļa un instrumenti, sagatavoti šķīdinājumi, medikamenti un reaktīvi. Pat suņi bija atlasīti. Trīs litrus plazmas un asins aizstājēju iepildīšanai mākslīgās asinsrites aparātā sagatavoju es savā nodaļā Veselu nedēļu izrakstīju no stacijas pa vienai divām ampulām.

Visa gatavošanās tika plānota speciālās apspriedēs — šaurās, ar Juru un Vadimu, un plašākas, kad pieaicināja mani, Polu, Igoru. Dīvaini bija ierasties šai dzīvoklī «darīšanās» un izturēties kā svešai. Volodja un Vaļa nezināja nekā līdz pašām beigām.

Ilgi tika apspriests jautājums, lūgt vai nelūgt oficiālu atļauju. Vadims pastāvēja uz to: «Vai tiešām viņi nesaprātīs?», ar «viņi» saprotot Akadēmijas vadību. Un tomēr izšķīrāmies par klusēšanu. Nobijāmies, ka varētu sākties «saskanošana», kas ieilgtu vairākus mēnešus, neviens negribēs uzņemties atbildību un pateikt «jā» tādā neparastā pasākumā. Galu galā ko viņi mums var padarīt? Eksperiments veikts pēc cietušā neatlaidīga pieprasījuma.

Interesanta bija pirmā reakcija pirmdienas rītā. Ivans Petrovičs izsauca Semjonu, Juru. Vadimu, sākumā kliedza, pēc tam sarūgtināts pārgrieza, acis: «Kā jūs uzdrīkstējāties piedalīties šai pasākumā? Nogalinājāt cilvēku, nogalinājāt lielisku zinātnieku!» Pēc tam atkal: «Jums vajadzēs atbildēt pēc visiem likumiem. Es šo lietu tā neatstāšu! Es nedomāju: jūsu dēļ iet cietumā!» Un tā tālāk. Viņš aiztrieca viņus un tūlīt pat sāka kaut kur zvanīt. Bet Jura negaidīja tālāko un tūlīt no rīta pats devās uz apgabala komiteju ar «testamenta» kopiju. Svarīgi ir pasākumu pareizi apgaismot pašā sākumā. Galu galā viss nokārtojās, un jau pirmdien biia dots pirmais paziņojums presē. Ivans Petrovičs savā kabinetā cienīgi pieņēma žurnālistus un pozēja fotogrāfiem. Beigās iznāca, ka tieši viņš radīja Prohorovu un sagatavoja operāciju. Taču Jura arī nesnauda un veda apmeklētājus uz laboratoriju, bet laboratorijā direktors neorientējās un atbildēja ne to, ko vajadzēja. Un tā komandēšana bija Juras rokās. Sākās «piespēles». Visiem bija ļoti pretīgi, bet jaunais nekronētais šefs Jura pateica, ka tā vajag. Ja arī vajag, tad pretīgi tik un tā.

Pēc tam mēs runājām par visādiem niekiem. Es stāstīju dažādas slimības vēstures, par bērniem. Pārrunājām pēdējo kinofilmu, kuru viņš, saprotams, nebija redzējis un bija lasījis tikai atsauksmes. Es vairs visu neatminu. Zinu tikai, ka mēs abi centāmies viens otra priekšā izlikties mierīgi un jautri. Tā parasti mēdz būt ilgas šķiršanās priekšvakarā. Māte man stāstīja, kā pavadīja tēvu karā. Man bija desmit gadu, un es patiešām domāju, ka visi ir līksmi.

Beidzot desmitos vakarā Vaņa pateica, ka ir noguris un man laiks iet uz māju. Neskaidras un sarežģītas jūtas pārņēma mani. «Tās ir pēdējās minūtes, paturi tās prātā. Rau, tās aizslīd.» Un tai pašā laikā: «Cik labi. ka laiks doties mājup.» Un tepat arī kauns, ka man vajadzētu palikt un nav pārliecības, ka viņš to vēlas.

Viņš piecēlās no guļvietas, viegli grīļodamies piegāja pie rakstāmgalda (tukšais galds laistījās) un izņēma no atvilktnes aktu vākus.

— Es te pēdējā gadā kaut ko pierakstīju. paņem, uzglabā. Pamodīšos, būs interesanti. Rādīt nevienam nerādi… Tik ilgi, kamēr pati par to neizšķirsies. Šorīt uzrakstīju pēdējo. Lūdzu tevi: nelasi šodien, man būs nepatīkami. Un te vēl ir tavas vēstules.

Viņš centās runāt mierīgi, un tas viņam gandrīz izdevās. Es arī turējos, kā nu varēdama.

Pēc tam viņš lūdza mani paņemt kaut ko atmiņai. Taču es nekādi nevarēju aptvert, ko ņemt. Galvā pavīdēja kādas zemiskas domas: «Bet ja nu kāds uzzina?» Tā ieēdusies šī konspirācija. Izvēlējos dažas fotogrāfijas, kādu man nebija. Tās arī tagad ir šeit, es katru dienu skatos un mēģinu iedomāties, kā viņš auga, mācījās, par ko domāja.

Vēl es paņēmu maziņo Tolstoja čuguna bistīti. Un viss.

Un viss. Noskūpstīju un aizskrēju. Vēl dzirdēju, kā viņš teica: «Piedod man, dārgā.» Durvis aizcirtās. Es kāpu lejā, bet galvā man dunēja: «Beigas. Beigas. Beigas. . .» Atkal raudāju visu ceļu un visu nakti arī. Iedomājos, kā viņš tīra zobus, dzer zāles, liekas gulēt. Droši vien pēc veca paraduma vēl lasa avīzi. . . Un atkal mocījos: «Kā es varēju viņu atstāt vienu?» Slikti man bija.

…Vairāk šodien rakstīt nespēju. Esmu galīgi beigta. Jāiet mājās. Noilgojos pēc saviem mīļajiem. Ko es būtu iesākusi bez viņiem? Tā vien dzirdu viņu čalas: «Māmiņa, māmiņa atnākusi!» Bet Kostja, pretendējot uz solīdumu, basē: «Mā, beidzot!» Bet pēc tam aizmirstas un skūpsta kā agrāk, kad bija mazs. Vēl pirms aiziešanas jāieiet paskatīt smagi slimos. Negribas, taču neieiet nevaru. Kāpēc tas tā?

Tā nu es esmu pienākusi pie paša galvenā — jāapraksta svētdiena. Citādi kā dienas vārdā es to nosaukt nevaru. Mēģinājums? Eksperiments? Vai tad šie vārdi ir vietā, kad kaut kas tāds tika izdarīts ar cilvēku?

Man jābūt vīrišķīgai un jāapraksta viss, kā bija.

Operācija bija paredzēta pulksten deviņos no rīta. («Operācija», šķiet, ir pats piemērotākais un man pats ierastākais vārds.) Es aizmigu īsi pirms ausmas, bet septiņos jau biju kājās. Jāizpilda savi pienākumi: jāsagatavo ģimenei ēst, jāapkopj dzīvoklis. Parastās svētdienas rīta sarunas: «Kostja, celies», «Dola, beidz lasīt», «Pāvel, te tev ir tīrs virskrekls» . .. Kālab es to visu rakstu? Vai tad runa ir par mani?

Aizgāju pusdeviņos, pasacījusi, ka man jāiet uz slimnīcu un līdz pusdienām neatgriezīšos. Pāvels neko neatteica, bet pavērās manī diezgan nikni. Acīmredzot viņš nojauta, uz kurieni es eju pa vakariem. Viņš zināja par Vaņas smago slimību, viņi bija pazīstami, un es viņam tiku teikusi — tā, starp citu.

Gāju steigdamās. Es iedomājos: Vadims jau piebraucis pie viņa mājas ar taksometru, dodas augšā pa kāpnēm. Vaņa ir gatavs, noskuvies, padzēris kafiju. Tas bija paredzēts plānā. Gultas vēļu novācis, viņš ir ļoti kārtīgs, nepavisam ne tāds kā parasti vecpuiši. Vadims saka kaut ko jautru, piemēram: «Nu šef, aiziet!» Kaut kādu banālu frāzi, ar kuru cenšas apslēpt sāpes un apjukumu. Vaņas seju es nevarēju iedomāties, ko viņš teica — arī ne. Droši vien kaut ko nenozīmīgu: «Tu ar taksometru? Ātri dabūji?» Tagad viņš priekšnamā uzvelk mēteli. Tas arī tagad karājas uz pakaramā kabinetā, un nevienam nepaceļas roka nolikt to kaut kur pastāvīgā vietā. Diezgan nobružāts ziemas mētelis, viņš to valkāja, kamēr vien atceros. Mēdza teikt: «Esmu pieradis, un kāpēc gan man švītēties?»

Pēc tam Vadims stāstīja: tā arī esot bijis. Viņš apģērbies priekšnamā, atgriezies istabā, pārlaidis vēlreiz acis visapkārt — vai viss kārtībā, varbūt arī gribējis atvadīties. Pateica: «Dzīvo te vesels, es neatgriezīšos tik drīz.» Bet nodomāja droši vien: «Pavisam neatgriezīšos.» Izredzes atgriezties viņš pats novērtēja ar desmit procentiem. Pēc tam ieteicies: «Apsēdīsimies, pirms dodamies ceļā.» Apsēdušies. Cik dīvaina situācija, pat grūti iedomāties: cilvēks dodas nākotnē. Vadims saka, ka sajūta bijusi pilnīgi tāda kā pirms aizbraukšanas: acis pašas meklējušas koferi.

Rīts bija apmācies. Cilvēku uz ielām vēl maz, krīt viegls sniedziņš. Nodomāju: «Marts bet no pavasara vēl ne vēsts. Nav mitrs, vajadzēja uzvilkt kurpes.» Tad apķēros: kāda tam nozīme? Vaņas dēļ? Lai viņš to atminētos tur, otrajā dzīvē? Viņš taču arī agrāk neievēroja, kā esmu ģērbusies.

Kad atnācu, viņu vēl nebija. Atbrauca tikai pēc pusstundas, — Vadims neesot varējis atrast taksometru. Tiesa, visi pārējie līdzdalībnieki jau bija sanākuši, es ierados pēdējā. Bija drusku kauns: «Varēji gan piecelties agrāk!»

Visiem bija savas rūpes: Jura darbojās pie automātikas regulēšanas bloka (es jau zināju, kas tas ir). Poļa lēja plazmu mākslīgās asinsrites aparāta oksigenatorā. Volodja pievienoja narkozes aparāta cauruli pie skābekļa balona. Igora operāciju telpā nebija: viņš ar savu palīdzi atradās laboratorijā, tepat līdzās.

Man te jau viss bija zināms: es biju tikusi uzaicināta uz pēdējiem mēģinājumiem. Neaprakstīšu iekārtu, jo neesmu pietiekami kvalificēta. Bez tam sīks apraksts drīz parādīsies žurnālos, ceļojumu nākotnē nepieskaitīja slepenajiem pasākumiem.

Telpā bija saspiesti un ne sevišķi tīri. Jura saka, ka prezidijā esot jau pieņemts lēmums uzcelt viņu laboratorijai nelielu ēku un ka tur būšot arī zāle sarkofagam ar visu mehāniku. Bet kad tas viss vēl būs? Es zinu, kā Akadēmija ceļ. Lai gan, ja būs spiediens no augšas, tad varbūt arī ātri. Un tas ir iespējams: sensāciju kārie žurnālisti jau runā par «padomju zinātnes lepnumu». Nepatīkami klausīties. Par Vaņu tagad raksta kā par kaut kādu lietu! Bet Jura nesaskata te nekā slikta. Apgalvo: «Tas notiek zinātnes labā.» Kaut tikai viņš neapvienotu to ar pašlabumu.

Centrā stāv sarkofags: liels cilindrs, līdz pusei no organiskā stikla, tā ka redzams viss, kas ir tā iekšienē. Abi cilindra vāki bija atvērti. Priekšā galds uz ritentiņiem, uz tā tiks dota narkoze un pievienota visa mehānika: gumijas caurules uz mākslīgās asinsrites aparātu, zondes spiediena mērīšanai sirdi, adapteri. Pēc tam galda plāksni tieši iebīdīs kamerā, bet visas gumijas caurules un vadi tiks izvadīti caur speciālu hermētiski noslēdzamu logu.

Tas viss izskatās ļoti iespaidīgi, bet naidīgi. Izņemot kameru, viss pārējais šķiet rupjš un neglīts. Rēgojas caurules, vadi, tīrais haoss. Jura saka: «Iekārtas makets.» Drīzumā būšot citādi: plūdlīnijas formas, skaista krāsa … Bet man tas viss kaut kā atgādina kapsētas žogu un kapa pieminekli.

Mani pienākumi operācijā nebija no grūtajiem. Manuprāt, Vaņa tos speciāli izdomāja, lai es varētu būt kopā ar viņu pēdējās minūtēs. Bet varbūt arī ne — ārsts tomēr ir nepieciešams: vai maz kas var gadīties pašā operācijas sākumā. Man vispirms vajadzēja palīdzēt Volodjam narkotizēšanā, jo viņa parastos palīgus — māsas — mēs negribējām pieaicināt; pēc tam man vajadzēja kā asistentam un operācijas māsai palīdzēt Vadimam pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un ievadīt kateterus sirdī. Poļa viena pati ar to netiktu galā.

Sarunāties nevienam negribējās. Es nomazgāju rokas un sāku gatavot sterilo galdiņu, gumijas caurules un zondes ievadīšanai sirdī. Tas nav grūti: viss bija sterilizēts jau laikus, vajadzēja tikai salikt uz galdiņa.

Viņi atbrauca, kad es jau beidzu. Vēl tikai vajadzēja atšķaidīt heparinu.

Poļa paskatījās pa logu un noteica: «Atveduši.» Skumjas pārņēma sirdi, izzuda pēdējās cerības — atlikt. Kaut kur zemapziņā bija šāda doma: ja nu pēkšņi gadās kādi sarežģījumi tehnikā vai arī viņš saslimst? Laboratorijā es jau redzēju, ka viss ir gatavs, un tagad arī viņš atbraucis, tātad — notiks. Tikai kālab «atveduši»? It kā viņš pats vairs nevarētu, — būtu jau gulošs slimnieks.

Jura tūlīt visu pameta un aizgāja sagaidīt. Man arī gribējās iet, bet es jau biju sterila. Vai patiešām neizdosies pārmīt kaut vai vārdiņu? Nē, tā nevar. Viņām ir grūti, viņš ir jāatbalsta. Es steigšus visu pabeidzu un apklāju galdiņus ar steriliem palagiem. Kārbās bija rezerves cimdi un halāti. Bijām norunājusi «nevilcināt».

Gāju uz kabinetu pa tukšajiem gaiteņiem. Sirds dauzījās, ausīs dunēja. Domas galvā fragmentāras. Uzpeldēja kāds ritmisks motīvs: «… kāpnes, gaiteņi… mēmās rakstu zīmes …» Kāpēc? Nezinu.

Kabineta durvis bija vaļā. Vaņa gulēja uz dīvāna, ļoti bāls, deguns bija kļuvis tā kā garāks un iezilgans. Nodomāju: «Cik viņš slikti izskatās.» Viņš apsēdās, tiklīdz pamanīja, ka es ienāku. «Esiet sveicināta, Ļuba.» Neuzdrīkstējās uzrunāt ar «tu», bet tēva vārdā nenosauca. Tātad, arī man jāturas tāpat — oficiāli. Tātad vienīgi ar balsi, vienīgi ar skatienu.

— Ivan Nikolajevič, varbūt atliksim?

Tā gribējās, lai viņš pateiktu: «Jā, atliksim.» Nebija nekādu citu slepenu domu, vienīgi žēlums bija pavisam sažņaudzis sirdi.

— Nē, vai jums prāts, Ļubova Borisovna. Ja ne šodien, tad vispār nekad.

Es tā arī zināju. Šī cilvēka patmīlība nepazīst robežu. Droši vien viņš nodomāja: «Esmu atbraucis, bet tagad atpakaļ — zaudējis dūšu. Nē!»

Tagad, kad esmu izlasījusi viņa piezīmes, es labāk viņu saprotu. Viņš ļoti baidījās.

Saņēmu viņa roku: es taču esmu ārste, man jāpatausta pulss. Tas ir ļoti ātrs, apmēram simt divdesmit. No satraukuma, kā visiem slimniekiem pirms operācijas. Manas zāles nav līdzējušas. Pajautāju, vai viņš gulējis naktī. Atbildēja, ka jā, esot gulējis. Es atkal viņu noguldīju uz dīvāna. Tikai tagad pamanīju pārējos: Juru, Vadimu. Visi stav. Vadimam trīcēja žoklis un acis valgi mirdzēja. Pirmoreiz padomāju par viņu labi. Jura bija uzsvērti mierīgs. «Ak tu koka gabals,» es nodomāju.

— Kāpēc jūs visi esat nokāruši degvīnus! Ejiet un dariet savu darbu tikai nevilciniet. Ilgas atvadas — liekas asaras.

Vaņa to pateica īgni. Droši vien gribasspēku sasprindzinājis līdz pēdējam.

Jura atbildēja par visiem:

— Mums viss ir gatavs.

Man arī. Var atsegt asinsvadus, lai pieslēgtu aparātu. Poļa to jau piepildījusi ar plazmu. Tātad jāievada morfijs un jāsāk narkoze. Nekāda pamata, lai vilcinātos, nav un nav arī vajadzīgs.

— Nu tad dodiet morfiju. Jura, kad iesiet, pasakiet Volodjam, lai atnāk un izdara injekciju.

To teicu es, labi atminu. Pēc tam man tūlīt kļuva neērti, it kā es būtu pārņēmusi iniciatīvu, kamēr citi vēl šaubās. Izskats man droši vien bija vainīgs, tāpēc ka Vaņa paņēma mani pie rokas un pateicās:

— Pareizi, Ļuba, ir jāsāk.

Pēc tam Jura un Vadims izgāja.

Es iedomājos: ir kādas desmit minūtes atvadām. Ko man darīt?

Gribējās mesties pie viņa, apkampt, skūpstīt lūpas, pieri, acis, raudāt… Bet es stāvēju .. Nedrīkst! Tas viņam būs grūti, nepanesami, tā atvadīties.

— Mans mīļais! Turies, mēs vēl tiksimies…

Neizturēju, pieplaku uz mirkli, noskūpstīju. Jūtu, ka acīs riešas asaras…

— Uz redzēšanos!

Aizskrēju — vairs nespēju. Nedzirdēju, ko viņš atbildēja, tikai skatiens iespiedies atmiņā — nožēlojams, bezpalīdzīgs …

Tā es arī neizmantoju savas pēdējās desmit minūtes, nespēju savaldīties. Līdz pat šim laikam mani moka sirdsapziņa par to. Es tās noraudāju tualetes istabā uz palodzes. Pēc tam nomazgājos, noslaucījos kabatlakatiņā un kāpu lejā uz operāciju telpu. «Nu tagad patiešām viss ir galā. Viss,» nodomāju. Kā es dzīvošu bez viņa?

Bet dzīvoju. Eju uz darbu, gatavoju pusdienas. Vakar mazgāju veļu. Operēju. Kopā ar Dolu mācos angļu valodu. Bet dvēsele kā sastingusi pat vēl šobrīd.

Un kas tad īsti ir — mīlestība?

Jāturpina. Viss briesmīgais jau garām. Es pēc tam kustējos kā automāts, pat runāju par nesvarīgām lietām, tikai neatminu — par ko.

Kad es ienācu operāciju telpā, Vaņas un Volodjas vēl nebija. «Tātad Volodja viņu atvedīs pats. Kaut viņš nepakristu uz kāpnēm. Pieņemts gan vest ar ratiņiem.»

Sāku mazgāt rokas. Kā vienmēr, šī procedūra mani mazliet nomierināja: iegāju ierastu refleksu sfērā. Mēs mazgājāmies ar Vadimu kopā, pie vienas izlietnes blakus istabā, kas bija pārvērsta par operāciju zāles priekštelpu. Mazgājāmies klusējot, runāt negribējās, katram savas domas. Es baidījos, kaut tikai viņam sirds neapstātos pirms laika, kaut tikai kreisais priekškambaris netiktu pārstiepts — ja nu pēkšņi aortas vārstuli tur slikti? Ko tad? Atvērt pleiras dobumu, masēt sirdi un steigšus sildīt, atsakoties no anabiozes? Tikai tas viņam nebūs vajadzīgs, labāk nomirt narkozē nekā mocīties, mirstot no leikozes. Es spriedu par to aukstasinīgi. Es taču esmu ārste un esmu pieradusi novērtēt dzīvību. Lai gan tik un tā vajadzēs to darīt, vajadzēs atdzīvināt — tā prasa mūsu ārstu kanoni — līdz galam.

Vadims teica, ka baidoties: ja nu viņš pēkšņi nevarēs atsegt asinsvadus? Trīcēšot rokas. Es viņu nomierināju, apsolīju, ka palīdzēšu. ka izdarīšu pati, ja vajag. Lai viņš tikai izvada kateteru cauri sirds priekškambaru sieniņai, kreisajā priekškambarī. Es pastāstīju viņam par savām bažām, lai gan nevajadzēja, jo viņam pavisam sašļuka dūša. Neatminu, ko viņš teica, bet bija redzams, ka mīl Vaņu. Tas ir patīkami.

Mēs nomazgājāmies un sākām ģērbt sterilos halātus. No ķirurga viedokļa operācija ir niecīga — atsegt divas vēnas un artēriju. Apspriedē mēs nolēmām, ka drenēt kakla vērnas nav vērts: atdzesēšana skābekļa kamerā neprasa spēcīgu mākslīgās asinsrites aparāta jaudu.

Nez kāpēc viņi ilgi nenāca, un Poļa aiz­gāja uzzināt, kas noticis. Bet tūlīt pat atgriezās: «Nāk!»

Viņi ir klāt. Vaņa ir ļoti bāls, nāk lēnām, viņu atbalsta zem rokas. Viņš pasmaidīja izmocītu smaidu, sasveicinājās: «Labdien!» Igoru, Poļu un Vaļu viņš vēl nebija redzējis. Pārģērbts pidžamā — tas arī saskaņā ar plānu. Es šo pidžamu esmu redzējusi, man pat pazibēja kaut kādas pagātnes ainas.

— Nu ko tad vairāk, Ivan Nikolajevič, gulstieties, sāksim.

Kādi cietsirdīgi vārdi: «Gulstieties, sāksim.» Tas ir, tie ir parasti, nenovēršami, bet iegūst briesmīgu jēgu, kad sakām tos slimniekiem pirms smagas, riskantas operācijas. Un tomēr tagad tie skanēja vēl briesmīgāk, kā signāls sākt nāves sodu. «Gulstieties, sāksim.» To teica Jura, un man bija nepatīkami: it kā viņš steidzinātu.

— Nāciet, atvadīsimies stāvus. Nāciet, es jūs noskūpstīšu.

Pirmais pienāca Jura. Vaņa kaut ko klusi viņam pateica, es nesadzirdēju, uzzināju jau vēlāk. «Uz tevi visas cerības.» Mēs vēlāk sēdējām un atsaucām, atmiņā ikvienu žestu, ikvienu vārdu.

Poļai: «Precies, slikti ir vienam.» Man šie vārdi kaut kā iedūra: vai tad viņš ir viens? Un vai tad apprecēties ir tik liela laime?

Igoram: «Dzīvojiet saticīgi, lūdzu, neķildojieties.»

Volodjam: «Jūs man piedodiet, ka pavedināju jūs uz tādu pasākumu.» Volodja kaut ko nomurmināja, it kā: «Ko jūs, ko jūs, nav vērts.» Pagriezās pret sienu. Droši vien tādas sejas izteiksmes bija agrāk pēc grēksūdzes un svētā vakarēdiena: katrs vērās pats sevī.

Vaļai viņš vienkārši pateica: «Dzīvo vesela.»

Mēs ar Vadimu bijām sterilos halātos, viņi noskūpstīja mūs uz pieres, uzmanīgi, lai nepieskartos.

Vadimam viņš teica: «Esi savaldīgs ar cilvēkiem. Bet zinātnē — tieši otrādi, vajadzīga drosme. Es, redz, nebiju pietiekami drošs, un tāpēc pateicu ļoti maz.»

Man tikai nočukstēja: «Turies, dārgā.» Ļoti klusu, tā ka pat es to slikti dzirdēju. Man tas bija vienalga.

— Nu, un tagad rāpšos augšā. Palīdziet, puiši.

Viņš sāka rausties uz galda. Volodja viņam palīdzēja. Tas izskatījās kaut kā neveikli un nožēlojami. Bija redzams, ka ķermenis slikti paklausa viņam. Es centos iedomāties, kas viņam prātā: droši vien galvenā doma bija: «Aizbēgt!» Bet viņš turējās un, izņemot neveiklās kustības, ne ar ko sevi nenodeva, varbūt vienīgi ar apjukušo sejas izteiksmi. Es arī turējos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka maska bija uzvilkta līdz pašām acīm. Skropstas es nekrāsoju jau nedēļu.

Sēžot uz galda, viņš novilka pidžamu. Ļoti vājš — kauli un āda.

Apgūlās un uz dažām sekundēm piemiedza acis. (Es nobijos: vai asaras?) Visi pamira bija absolūts klusums. Redzams, viņš saņēma visus savus spēkus, visu vīrišķību. Seja pakāpeniski kaut kā nomierinājās, acis atvērās, viņš pasmaidīja. Mūsu priekšā atkal bija Ivans Nikolajevičs Prohorovs, bet man — Vaņa.

Viņš palūkojās visos pēc kārtas, pasmaidīja, mazliet ar cietēja izskatu, mazliet ironiski.

— Nu tad uz redzēšanos. Satiksimies pēc kādiem desmit gadiem.

Pastiepa Poļai roku injekcijai. Viņai vajadzēja ievadīt intravenozi narkotiku ievadnarkozei — tiopentālu un relaksantus. Vēnā viņa trāpīja tūlīt, un es vēl nodomāju: «Dūšīga meitene.» Viņa pavilka virzuli, šļircē parādījās asinis. Poļa pavērās manī jautājoši, it kā es te būtu galvenā. Es pamāju ar galvu — «ievadīt». Viņš skatījās griestos ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, it kā jau vairs neatrastos starp mums.

Virzulis sāka kustēties, un pēc dažām sekundēm acis aizvērās. Viņš aizmiga, un mēs visi klusībā atvieglināti uzelpojām: smagā atvadu scēna bija beigusies. Tagad nu katram atlika labi paveikt savu darbu. Taču telpā vēl kādu laiku valdīja klusums.

Esmu piekususi. Visu vakaru rakstu bez pārtraukuma, pierakstīju veselu burtnīcu. Viņa vairs nav, tagad palikusi tikai atskaite. Uzrakstīšu citreiz. Kur man tagad steigties?

Veselu nedēļu neesmu rakstījusi. galvenais jau uzrakstīts, liekas, ka zudusi interese. Pagājušo reizi es viņu it kā otrreiz apbedīju. Un tomēr mans pienākums ir pabeigt.

Šodien ir piektdiena — gandrīz divas nedēļas kopš operācijas. Es aizeju ik dienas, tāpat kā atraitnes iet uz kapiem pirmajā laikā. Pēc tam pārstāj iet, un droši vien arī es pārstāšu. Tāda ir dzīve. Gribas protestēt noturēt, bet nespēju. Pati ievēroju, ka jau ne visu laiku domāju, ka citas lietas saista manu uzmanību.

Turpināšu.

Pēc tam kad viņš aizmiga, relaksantu iedarbībā gandrīz pilnīgi apstājās elpošana. Volodja ātri ievadīja viņam trahejā caurulīti, pieslēdza aparātu ar slāpekļa oksidulu un ar elpojamā maisa palīdzību sāka ritmiski piepūst plaušas, kā jau to vienmēr dara operāciju laikā.

Viņam novilka pidžamas bikses, sporta biksītes, un viņš palika kails un vientuļš. Es esmu pieradusi pie tādiem skatiem un jau neuztvēru to kā viņa, Vaņas, kailumu. Nekādas atmiņas tas neizraisīja, vienkārši — slimnieks. Bet vispār dīvaini: kails cilvēks tipiskos laboratorijas apstākļos, ar lielu daudzumu aparātu un rīku. Iespaids bija tāds, it kā grupa ļaundaru ārstu taisās veikt noziedzīgu eksperimentu. Vēlāk es jautāju: izrādījās, ka daudzi bija domājuši par to, par noziegumu. Man bija neērti, citiem arī. Narkoze jau bija noregulēta, bet mēs nez kapēc vilcinājāmies. Jura mums atgādināja: «Ir laiks.»

Tad Poļa nodzina viņam matus cirkšņu apvidū, un mēs ar Vadimu noziedām operācijas vietu ar jodu. Griezieniem vajadzēja būt ļoti maziem, jo grūti cerēt, ka anabiozes apstākļos brūces sadzīs. Mēs sākām operēt: atsegt asinsvadus. Vadims izrādījās nespējīgs: viņam trīcēja rokas, un turpināt vajadzēja man. Operēt bija viegli: zemādas taukaudu gandrīz pavisam nebija, artērija un vēna atradās tuvu. Pārsējām asiņojošos vadiņus, Ieskaitot pašus sīkākos, līdz brūce bija pilnīgi sausa. Dažas minūtes nogaidījām un ievadījām heparīnu, lai asinis nesarecētu. Pēc tam saskaņā ar plānu vajadzēja pievienot mākslīgās asinsrites aparātu, lai varētu pieslēgt mākslīgo asinsriti gadījumā, ja, ievadot zondi kreisajā priekškambarī, sirdsdarbība priekšlaicīgi apstātos. Tā arī izdarījām: pieslēdzām pie kreisās augšstilba vēnas un artērijas, bet caur labo vēnu Vadims sāka ievadīt speciālu zondi sirdī. Tā ir sarežģīta procedūra, bet Vadims bija tādā stāvoklī, ka es baidījos — viņš netiks galā. Nezinu, ko mēs būtu iesākuši, jo es to darīt neprotu. Vajadzētu riskēt, sākt anabiozi, nekontrolējot spiedienu sirds kreisajā pusē. Bet viss beidzās labi: pēc kādām desmit minūtēm mēs no zondes dabūjām spilgti sarkanas asinis, tātad tās gals bija iegājis kreisajā priekškambarī. Vadims ar halāta piedurkni noslaucīja pieri — sterilitātes refleksi viņam nav stabili. Pēc tam es ievadīju caurulīti otrajā augšstilba vēnā, un mākslīgās asinsrites aparāta pieslēgšanas procedūra bija pabeigta. Mēģinājumi ar suņiem jau bija devuši skaidru priekšstatu par nepieciešamajiem adapteriem («informācijas apjoms»), un nekā lieka mēs nepievienojām. Pat artēriju neatvērām, apmierinoties ar spiediena noteikšanu pēc pulsa. Paaugstinātais skābekļa spiediens kamerā stabili nodrošina audu apmierinošu oksigenāciju. Svarīgi ir iegūt datus par venozo asiņu piesātinājumu, šim nolūkam labajā priekškambarī ievadīta vēl viena tieva zonde.

Virs krūtīm un vēdera nostiprināja ar plānu plastmasas plēvi nosegtu tērauda karkasu. Tā ir mākslīgās elpošanas iekārta — zem karkasa periodiski tiek radīts retinājums, krūtis paceļas, un plaušās ieplūst gaiss.

Un tā viss bija pabeigts, slimnieku var iebīdīt kamerā un galīgi pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un kontroles aparatūru. Jura palaida vaļā kaut kādus sprūdus, un galda vāks viegli ieslīdēja cilindrā, savā pastāvīgajā vietā. Visas caurules un adapteru vadus izvadīja cauri speciālam logam un pievienoja pie mākslīgās asinsrites aparāta (tas arī atrodas apvalkā, kas ļauj paaugstināt spiedienu tāpat kā kamerā) un pie sarežģītas mašīnas, kas veic mērījumus, reģistrāciju un automātisko vadīšanu (kā tā saucas, man ir aizmirsies).

Volodja ielika Vaņam mutē mazu sietiņu — gaisa vadu, lai neaizkristu mēle, un aizvēra muti. Ieslēdzām krūšu mākslīgo elpošanu.

Mani pienākumi bija beigušies, bet Jura palūdza mani izdarīt atzīmes mēģinājuma (operācijas!) žurnālā. Visi citi bija aizņemti: Poļa pie mākslīgās asinsrites aparāta, Vadims un Jura novēroja reģistrējošās iekārtas un kondicionētāju, atdzesēšanas programmas izpildi, Volodja sekoja narkozei, Igors ar palīdzi rūpējās par bioķīmiskām analīzēm. Pētījumu apjoms gan bija daudz mazāks nekā mēģinājumos ar suni, jo to mērķi bija tīri praktiskas dabas, tomēr arī cilvēku bija maz.

Lūk, šie ieraksti:

23. III, 11.00. aizvēra kameras vākus, sāka atdzesēšanu, ieslēdza kondicionētāju un ventilatoru.

11.20. temperatūra barības vadā — 30°. Līdztekus ieslēgts mākslīgās asinsrites aparāts ar jaudu 1 l/m.

11.25. sāka paaugstināt spiedienu kamerā.

11.40. spiediens 2 atm. temperatūra — 26°. Sirds kontrakciju biežums 56 reizes minūtē. Gaidāma fibrilācija. Jābaidās par kreisā kambara pārpildīšanos.

11.52. fibrilācija. spiediens kreisajā kambarī nav paaugstinājies!

12.00. temperatūra — 16°. sāka pazemināt spiedienu kamerā, lai aizstātu asinis.

12.24. mākslīgās asinsrites aparāts apstādināts, lai aizstātu asinis.

12.40. mākslīgās asinsrites aparāts ieslēgts ar jaudu 2,5 l/m. Temperatūra — 13°. Spiediens kamerā ceļas.

13.00. temperatūra — 8°. jauda samazināta līdz 1,5 l/m. Spiediens 2 atm.

13.50. temperatūra taisnajā zarnā — 2°. Atdzesēšanas periods beidzies. Sākas pastāvīga režīma izstrādāšana.

Rakstīšanā atkal bija pārtraukums. Šodien ir otrdiena, 11. aprīlis. Pagājušas sešpadsmit dienas. Kņada, paldies dievam, norimusi. Arī entuziasms kļuvis mazāks. Ja agrāk dežurēja pa pieci, jo brīvprātīgo no laboratorijas un Kibernētikas institūta (inženieri un tehniķi mašīnu uzraudzīšanai) bija cik uziet, tad tagan jau sākušies strīdiņi: kam dežūrēt. Gadījās, ka Jura palika viens pats.

Cik negudra gan ir sievietes sirds: man tagad liekas, ka viņš jau ir aizmirsts, ka palīgi grib piesavināties viņa slavu. Es pat pieķēru sevi pie sērīgas domas — «tikai man vienai nekas nav vajadzīgs un nekas nav palicis». Es taču neesmu sieva, un uz Vaņu un vēl jo vairāk uz laboratoriju man nebija nekādu tiesību. Tagadējos jaunievedumus laboratorijā es izjūtu kā personisku apvainojumu.

Bet es piespiežu sevi būt objektīvai, un tad izrādās, ka man nav ko pārmest Juram. Galu galā nevar taču prasīt, lai laboratorijā viss paliktu tāpat kā agrāk. Protams, Poļa atstāsta man tenkas, ka daudzi neesot mierā ar Juru, bet, kad es cenšos iedziļināties lietas būtībā, tad izrādās, ka viņš vienkārši prasa disciplīnu. Ivans Nikolajevičs nekad nebija bijis sevišķi stingrs, un daudzi to izmantoja. Arī Semjons bija mīksts. Starp citu, viņš pārgājis uz direktora nodaļu, kā jau tas bija gaidāms, bet uzvedas labi. Pat Vadims sacīja: «Viņš netaisa mēslus, lai gan varētu.»

Tagad visi spēki koncentrēti šīs iekārtas pilnveidošanai, tā nosaukta par «ANA-1». Pēc manām domām, nosaukums muļķīgs, bet es šajā lietā neiejaucos. Pārlasīju un apķēros: «Tas tikai vēl trūktu, ka iejauktos!» Vaņa allaž mani mācīja būt objektīvai, bet tā arī neizmācīja. Pārāk daudz manī ir sievišķīgā. Tiesa, šāda mācīšana nebija velta — es cenšos sevi novērot it kā no malas. Bet ne vienmēr tas izdodas. Pārāk vēlu esmu sākusi mācīties.

Protams, iekārtu vajag pilnveidot, lai tā strādātu droši un varētu iztikt ar vienu dežurantu. Labi, ka Jura nav no tiem, kas mīl izpriecas, bet viņa jaunkundze arī tāda pati, «zilzeķe»: visu laiku tikai lasa dzejoļus — tā viņi sēž mājās, un viņš ikvienā dienas vai nakts stundā ierodas lāpīt bojājumus.

Vaņu jau iesaukuši par «Apburto princi». Mani tas aizvaino līdz asarām.

Stipri palīdzējušas avīzes, kā saka Vadims Jura iedarbina visas sviras, izmanto momentu, kamēr direktoru, priekšnieku un vienkārši entuziastu interese nav atslābusi. Entuziasmam arī nepieciešama barība, bet kur to lai ņem? Vadims lasa lekcijas, bet efekts, saprotams, nav tāds, kāds bija Ivanam Nikolajevičam. Tagad man viss, kas bija viņā, šķiet ideāls, bet cik reižu es netiku rājusies? Vai šajā ziņā ir spēkā kādi psihikas likumi? Nezinu.

Jāraksta tālāk. Man tas mazliet jau ir apnicis, un redzu, ka neiznāk labi. Bet es it kā esmu uzņēmusies pienākumu: uzrakstīt, uzrakstīt Vaņam. Tāpēc arī man jāraksta.

Režīma izvēle ir sarežģīta problēma, tāpēc ka, kaut arī temperatūra palikusi pastāvīga, organismā turpinājās izmaiņas. «Stacionārs režīms» (visi šie vārdi man sveši) bija sasniegts tikai pēc nedēļas.

Uzdevums bija izvēlēties spiedienu un attiecības starp mākslīgās asinsrites aparāta darba un miera periodiem tā, lai O₂ un CO₂ saturs audos nepārsniegtu pieļaujamās robežas.

Kad izstrādājām režīmu, mums bija daudz brīva laika un mēs sarunājāmies, lai nebūtu tik smagi. Tiesa, Jura vairāk ņēmās ap mašīnām (sāka silt sūkņa motors), Igors nodarbojās ar analīzēm, bet mums ar Vadimu, Poļu un Volodju nebija ko darīt.

Mēs sēdējām pie mākslīgās asinsrites aparāta un skumju pilni sarunājāmies. Bija dīvaini: viņš guļ šeit — un mēs klusinājām balsis. Laboratorijā bija samērā klusu, jo kondicionētājs atradās blakus istabā un durvis mēs bijām aizvēruši.

Iespaids ir tāds, it kā tuvinieki sēž pie nelaikā bēru dienas priekšvakarā. Es to izjutu, kad bija nomirusi māmiņa.

Nē. šķiet, tagad mums bija sliktāk. Mūs it kā nepameta vainas sajūta — vai mēs neesam nozieguma līdzdalībnieki? Poļa ierunājas par to pirmā, un visi pievienojās. Sākām pārspriest — kāpēc? Ideja un iniciatīva ir viņa, bet vai mums nevajadzēja viņu atrunāt, varbūt pat atteikties? Kāpēc es tā neizdarīju? Tomēr nepiedalīties es arī nevarēju — tā būtu bijusi nodevība.

Vadimam pirmais pastāstīja Jura, vēl slepus no šefa. «Mani aizrāva idejas tīri zinātniskā puse.» Liekas, ka tā viņš teica. Tikai pirms pašas operācijas viņš iedomājās par noziegumu. Bet atkāpties jau bija par vēlu.

Poļa teica: «Bet vai tad es varēju atteikties, ja viņš pats mani lūdza?» Un arī es nevarētu.

Pēc tam viņa visu laiku jautāja: cik ilgi viņš būtu nodzīvojis bez «tā»? Es atbildēju, ka varbūt pusgadu, bet varbūt mēnesi. Slikti bija tas, ka reakciju dēļ viņam kļuva bīstami pārliet asinis. Es esmu ķirurgs un ticu asinīm vairāk nekā zālēm. Trīs četras reizes mēnesī svaigas asinis — tas ir ļoti labi, citādi anēmija viņu būtu pazudinājusi. Cik es viņam pārlēju šīs asinis! Droši vien kādus divdesmit litrus.

Un arī es pajautāju tieši, vai viņi tic atdzīvināšanas iespējai.

Vadims sāka kaut ko murmināt: «Jā, zināt …» Bet pēc tam atmeta ar roku un teica: «Neticu.» Viņam virsū metās Pola: «Tad kāpēc tu … Kā tu uzdrošinājies…» utt. Es arī nobrīnījos un palūdzu paskaidrot. Viņš pateica apmēram sekojošo: ja viņu tūlīt sāktu modināt, viņš pamostos, bet pēc gadiem nevar nenotikt struktūras izmaiņas molekulās, kas pārzina tās šūnu funkcijas, kuras pašreiz nedarbojas. Šai brīdī pienāca Jura (viņš acīmredzot pa ausu galam bija klausījies) un ļoti asi sacīja: «Bet kā tu to visu zini? Vai tad bija izdarīti speciāli pētījumi? Tādu nav vai arī tie nekā nepierāda. Vienkāršo dzīvnieku anabioze ir fakts, neveiksmes augstāko dzīvnieku anabiozes panākšanā izskaidrojamas ar atdzīvināšanas metodikas grūtībām. Šūnas un orgāni iet bojā tāpēc, ka līdz šai dienai nav iespējams mākslīgi nodrošināt tām piemērotus apstākļus atjaunošanās periodam. Ivans Nikolajevičs ierosināja principiāli jaunu pieeju: plazmas cirkulācija un kamera, bet mēs radīsim labu tehniku ar ideālu regulāciju. Un tad redzēsim!»

Es ļoti labi paturēju prātā viņa runas jēgu, par kuru biju pateicīga. Vadims sēdēja kā skolnieks. Pēc tam Jura piebilda tikpat asi (kā priekšnieks!), lai mēs izbeigtu rakņāties pa savām jūtām. «Šefs parādīja varonību zinātnes un cilvēces labā.» Un ka mūsu pienākums ir darīt visu, lai eksperiments izdotos, vienalga, kā arī par to runātu.

Pamatīgi viņš mūs norāja, bet pēc tam kļuva it kā vieglāk. Pat Vadims neaizsvilās un nesāka strīdēties. Es aizvien vairāk ievēroju, ka viņš skatās uz Juru ar zināmu cienību, liekas, ka tā viņš neskatījās pat uz Ivanu Nikolajeviču, pastāvīgi teica rupjības un strīdējās. Bet viņš ir ļoti labs.

Jura izturas pret mani ar cieņu, kā pret vecāku cilvēku, un man pat ir neveikli. Protams, viņam viss ir zināms, iespējams, ka Vaņa pats viņam pateica pēdējās dienās. Es to jūtu. Tikai kāpēc gan viņš pieļāva šīs ārišķības un pat mazliet tā kā pozēja? Kāpēc tā jāsteidzas ar laboratorijas reorganizāciju, ar tās nodošanu Kibernētikas institūtam? Vai tiešām nav iespējams pagaidām vadīt nelaiķa šefa vārdā, tāpat kā agrāk, bet neieviest šādu stingrību? Vai tiešām viņš ir tikai karjerists? Nezinu, tā kā neizskatās. Tā es domāju tagad, toreiz šaubu man nebija.

Sarunas vairs nevedās. Ikvienam atradās savas darīšanas. Jura vispār kaut kur aizgāja, droši vien uz darbnīcu: dzirdēju, ka runāja.

Es apsēdos pie loga un skatījos uz ielu. Krita sniegs, bet ārā bija drēgni. Nepatīkams laiks, pilnīgi atbilst garastāvoklim. Domas aizklīda uz citu pusi: bet, ja atmodināšana iespējama, tad mēs atteikdamies būtu izrādījušies nodevēji? Es jau esmu sapinusies.

Atceros, cik bezcerīga tobrīd man likās dzīve. Pat bērni: Kostja jau sācis pa telefonu ar meitenēm ilgi runāties. Tiesa, pagaidām visu man vēl stāsta, bet varbūt jau ne vairs visu? Ej nu sazini! Dola pagaidām vēl pilnīgi ir manējā, lai gan viņa ļoti mīl tēvu, un es vēl nezinu, kuru viņa būtu izvēlējusies. Viņi augs un attālināsies — tāds ir dabas likums. Ar vīru diez vai tuvība atjaunosies, vismaz tad man likās, ka ne… Bet ar Vaņu es būtu bijusi laimīga līdz pašam vecumam, par to esmu pārliecināta. Paliek vēl ķirurģija… Bet kas es par ķirurgu? Vienkārši pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja. Brukas, apendicīti, kuņģa rezekcijas… Retumis — plaušu operācijas, tās man padodas labi, bet slimnieki dod priekšroku klīnikai. Vidējam līmenim neesmu pacēlusies pāri. Veci ķirurgi ir, viņus mīl un ciena līdz nāvei, bet vecas ķirurģes es diez kāpēc neesmu redzējusi? Vai arī sievietes uznākušas arēnā tikai pēc kara un vēl nav paguvušas novecot? Es jau esmu pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, sākšu piebriest, sirmot un pavisam nemanot kļūšu par pretīgu veceni, kas mīļa būs tikai mazbērniem … Un atminēšos tikai šos nedaudzos spilgtos gadus. Lai gan tajos bija vairāk ciešanu nekā laimes.

Bet viņš šai laikā tikai gulēs un gulēs? Jeb vai man lemts pārdzīvot tikšanos ar viņu pēc tam, kad ar mani jau viss būs galā? Nē, negribu! Mani pārņēma šausmas, kad es iedomājos sevi un viņu. Sevi nākotnē, bet viņu tādu, kāds viņš bija pirms slimības: ne jau diez kādu «skaistuli vīrieti», protams, bet slaidu, staltu un vienmēr steidzīgu…

Lūk, tādas man bija domas toreiz. Tās arī tagad periodiski atkārtojas, īpaši kad nodaļā ir nelaime, nāve vai kad iegriežos laboratorijā un paskatos.

Mākslīgās asinsrites aparātu iedarbināja, un es pierakstīju skaitļus no aparātiem (Jura man to uzdeva), domāt nebija laika. Pēc tam atkal apstādināja, un mēs gaidījām.

Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Jādzīvo. Kam kas ir uzdots, to arī pildi. Ne visiem lemts būt profesoriem, izgudrotājiem, māksliniekiem, kādam jādara arī parastais darbs. Tanī ir jāatrod prieks, citādi dzīvot nevar. Man aug bērni, vajag, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem. Es ārstēju slimniekus, un arī tas ir jādara labi, lai no operācijām nomirtu tikai retais, lai arī cilvēku dvēseles ciestu mazāk. Ak, es sāku runāt trafareti, man nav ne mazākā talanta izvēlēties skaistus un oriģinālus vārdus.

Vai esmu pieļāvusi kļūdu?

Dzīvoja reiz sieviete, nē, sākumā bija meitene. Bija laba meita, laba skolniece, laba pioniere un komjauniete. Bargajos kara gados strādāja rūpnīcā, vēl pusaudze būdama, un ne tikai trūkuma dēļ. Viss viņai labi veicās. Sapņoja kļūt par ārsti, iestājās institūtā, pabeidza. Nostrādāja trīs noliktos gadus uz laukiem un atgriezās mājā pie māmiņas, lielpilsētā. Godīgi runājot, vajadzētu vēl tā kā palikt, bet tur bija pārāk skumji, vientuļi un gribējās strādāt interesantu darbu, būt par ķirurgu, iet uz teātri. Un par visu vairāk gribējās satikt viņu, lai iemīlētu — uz mūžu. Studente būdama, nez kāpēc nepaspēja.

Viss izdevās: Pjotra Stepanoviča klīnika, Pāvels, skaists, stalts inženieris, spožs kavalieris: dejotājs, balamute (lai mani bērni man piedod!). Nebija slikts cilvēks. Mīlestība, laulība un drīz vien — Kostja. Bija ļoti grūti: ķirurģija prasa no cilvēka ļoti daudz, bet te ģimene — vīrs un dēls. Klīnikā ir divas medicīnas: slimnieki un zinātne. Slimnieki — tās ir ļaužu bēdas, tas ir ļaužu prieks, bet reizē arī tavējās bēdas un tavējais prieks. Un darbs, darbs, kas ļoti bieži ir nepateicīgs. Zinātne klīnikā — arī tā vispirms ir darbs, nekādu spilgtu atklājumu — cerība uz tiem paliek priekšdienām un arī tad pavisam niecīga. Man patika tikai pirmā medicīna, zinātne man nezin kāpēc nelikās interesanta. Vismaz tā ne, kāda bija pie mums. Šefs mani rāja un mīlēja, nevaru sūdzēties. Es daudz operēju, biju viens no pirmajiem palīgiem, labi ārstēju slimniekus un lepojos ar to. Apzinīgi ārstēju pēc grāmatām, pat tulkotajiem maksāju no savas trūcīgās algas. Pāvels to neaizliedza, bet nievīgi viebās. Arī naktīm sēdēju slimnīcā, kā ikviens labs ārsts. Bet disertāciju neuzrakstīju, turpretī citas manas vienaudzes uzrakstsīja — un kļuva par asistentēm, pēc tam par docentēm, taču ķirurģijā es turēju viņām līdz, un raksturs man nav no saticīgajiem. Un tā nu mani izvirzīja patstāvīgā darbā. Šefs kliedza: «Apnicis man klausīties sūdzības par tevi, ja tu disertāciju neraksti — vācies! Še tev laba vieta — cīnies nu viena pati.» Pjotrs Stepanovičs ar savējiem diez ko viss neceremonējās, ne tā kā Vaņa. Žēl bija atstāt klīniku — astoņi gadi atdoti, un žēl bija šķirties no godkārīgajiem sapņiem, bet ko tu padarīsi.

Kāpēc gan es visu to rakstu? Es meklēju kļūdu. Nē, agrāk man nekas nebija jāpārmet. Vīru es mīlēju vairākus gadus, kamēr viņš pirmais nekļuva man … Nav ko žēloties, varbūt nekā arī nebija, tikai runas vien. Un, pat ja bija, tad arī es esmu vainīga — šo pašu slimnieku, bērnu dēļ es neveltīju viņam to uzmanību, kādu viņš vēlējās un bija pelnījis: alga viņam bija laba, strādāja viņš arī daudz, lai gan dzirksteli es nemanīju. Viņš lūdza mani pāriet uz vieglāku darbu, varbūt uz kādu laboratoriju. Es negribēju. Tā radās un aizvien platāka kļuva atsvešināšanās plaisa, un dažkārt bija arī rupjas scēnas. Mīla izplēnēja. Ko tur var līdzēt? Bērni un darbs, darbs un bērni. Un vēl — grāmatas. Vakaros apsēsties uz dīvāna, savilkt kājas zem sevis, ieslēgt stāvlampu, bet virskrekls neizgludināts, mājkalpotājas nav …

Un vēlāk? Kamēr viss bija pareizi — ikvienam vārēju skatīties acīs. Ja gadījās kļūda (medicīnā bez tām nevar iztikt), tad vienmēr varēju teikt: jā, esmu kļūdījusies, nebiju ņēmusi vērā to vai citu. Taču sirdsapziņa man tīra, tas nenotika ne aiz paviršības, ne arī aiz slinkuma. Pat kad braucu no laukiem projām, man bija tā kā kauns, bet ne ļoti — zināju, ka šurp sūta jaunu ārstu no absolventiem.

Bet tālāk gan … Es nezinu … Droši vien vajadzēja savaldīties. Jau tad, kad viņš gulēja klīnikā (galvaskausa lūzums, pakļuva zem mašīnas, kāds tūļa!), nevajadzēja šo sarunu — par grāmatām, par zinātni, par nākotni. Nevajadzēja uzklausīt skumjos mājienus par vientulību, par neveiksmēm — vīrieši ir viltīgi, kad sieviete viņiem patīk. Bet es nenoturējos: klausījos un pati runāju, viss sagadījās brinum labi — viņš gulēja mazā palātā.

Mana iemīlēšanās bija pirmā kļūda. Pēkšņi biju atradusi cilvēku, gudru, mazliet skumju, ļoti aizrautīgu, ar nenokārtotu dzīvi. Tas nav grūti, kad sapņi jau vītuši un dvēsele pilna vilšanās pelnu. Toreiz jau likās tāpat kā tagad: neko vairāk, tikai audzināt bērnus, ārstēt slimniekus, dzīvot ar cilvēku, kuru vairs nemīli. Bija pat vēl skaudrāk, jo biju jaunāka — žēlums pret sevi bija lielāks, ceļš priekšā garāks un Pāvels uzvedās sliktāk.

Vai tā nebija kļūda, ka iemīlēju? Varbūt kļūdījos tad, kad neuzdrīkstējos rīkoties noteikti? Vajadzēja atstāt Pāvelu, bērni bija vēl mazi, ne tā kā tagad. Nemelot. Bet viņš taču neuzstāja. Pat otrādi… «Padomā, apsver, bērni…» Ak, cik bezgala grūti tagad gūt skaidrību visā šai lietā! Pamazām viss maini jās: redzējāmies reti, bērni auga, Pāvels viņus mīlēja arvien vairāk, un tas tuvināja. Un tagad būtu vēl sliktāk …

Vispār es rakstīju, rakstīju, bet pabeigt nevaru. Vainas sajūta mani tomēr nepamet. Daudzus gadus es meloju. Es, kas sevi uzskatīju par nevainojami godīgu. Vairākas reizes mēģināju saraut saites, ieslīgt šajās skumjās, pamest cerības tāpat kā šobrīd. Cerības mani ķircināja līdz pašai slimībai: «Bērni paaugsies,» bet pēc tam tu atskaties — ar vēsu prātu: «Kur nu vairs!» Nevarēju pamest, kaut kas mani vilka, nepārvarami. Es zināju viņa trūkumus, visu piedevu — vai tā ir mīla? Cik labi tomēr, ka ir tāds vārds — mīla, kas nepakļaujas loģikai. Pat tagad, kad palikusi tikai loģika, es teikšu: labi.

Dzīvoju, jau trīs nedēļas dzīvoju. Visu dienu ir ko noņemties. Darbu vienmēr var atrast, kad tas ir ļoti nepieciešams. Tikai vakarā pirms iemigšanas mani ielenc šo gadu ēnas, kuri nule kā beidzās tik neparasti.

Dzīve rit savu gaitu. Trīs nedēļas — tas nav ilgs laiks, un ir pat smieklīgi tās skaitīt: «Pagājušas trīs nedēļas, vēl palicis… divdesmit gadu!» Bet viņš piesaistījis mūs pie sevis ar stiprām saitēm. Ar laiku pieradīsim neskaitīt dienas, kad priekšā ir vēl gadu desmiti, bet pagaidām — nevaram neskaitīt.

Nekas būtisks nav noticis, ja neskaita bojājumus mākslīgās asinsrites aparātā un kondicionētājā. Daži bija visai nopietni: nācās pat ledu likt sarkofagā, kad samaitājās saldētājs. Bet viss beidzās labi. Temperatūru noturējām.

Vielmaiņa pazeminājusies apmēram līdz vienam procentam. Tas nozīmē — viens gads par simtu! Nieri ieslēdz reti: reizi trijās četrās dienās. Varētu pat retāk, bet viņi cenšas rūpīgi noturēt atkritumvielu daudzumu normālā līmenī. Ir sameklēts un apmācīts pastāvīgs dežurantu štats maiņā — viens inženieris un tehniķis laborants, viņš ir arī ķīmiķis. Jura uzrakstījis sīku instrukciju — to viņš prot, visu salikt pa plauktiņiem. Viņa zinātnē arī bija tāds, vienīgi dzīvē viņam nebija kārtības

Jautājums par olbaltumu sairšanu vēl nav . Tagad cenšas izstrādāt tādas konstrukcijas jaunu iekārtu, lai varētu sekot svaram. Slāpekļa līdzsvars tiekot uzturēts, bet precīzi konstatēt ir grūti, jo olbaltumu patēriņš ir niecīgs un noteikšanas metodes nav sevišķi precīzas. Bioķīmiķi gan izdara sīkus pētījumus, bet es te daudz neko nesaprotu, lai gan Igors man stāstīja.

Vadims pārvācās, nesagaidījis mēneša beigas. Sievasmāte nez kādā ceļā uzzinājusi un sākusi tā uzvesties, ka vajadzējis pasteigties. Viņš bija atnācis, jautāja man, vai būšot ērti? Bet es gan zinu, ka pats galvenais — viņam ir neērti manā priekšā. Teicu, lai pārbrauc vien. Iesvētījām jauno dzīvokli, bija runas, atmiņas. No notikumiem bija maz ko atminēties, to vispār nebija daudz, vairāk bija intelektuālu strīdu ar Ivanu Nikolajeviču. L. P. arī bija, iedzēra, bet ar mēru. Viņam un man bija visgrūtāk, pārējie bija jauni, viņiem viss vēl priekšā, bet no mums Vaņa paņēmis līdz un aiznesis pagātnē pārāk daudz. Taču es centos būt jautra.

Puišiem plānu ir daudz. Darbs, liekas, sokas labi. Jura vāc kopā arvien vairāk matemātiķu un inženieru, bet no fiziologiem pakāpeniski taisās vaļā. Viens otrs kurn, taču vairums viņu atzinuši. Vienīgi daži ortodoksi profesori turpina saukt: «jaunais cilvēks».

Bez šaubām, ja viņam gadīsies klupt, daudzi pagrūdīs. Bet nezin vai kāds to sagaidīs. Man viņš joprojām nav sevišķi simpātisks, taču gods kam gods. Talantīgs cilvēks. Vaņas liktenis ir drošās rokās.

Mājā man arī viss normāli. Tas ir ļoti svarīgi — atgūt godu, neļaut vainas apziņai sevi saliekt. Žēl Vaņas, žēl mīlas, bet es pieķeru sevi pie domas: «Atkārtot? Nē, negribu!» Es pati brīnos: vai tiešām esmu tik raupja? Kādas tad man ir tiesības nosodīt puišus par nepietiekamu godbijību pret nelaiķa šefu?

Šai telpā, kur viņš guļ sarkofagā, kļuvis kaut kā ikdienišķi. Divpadsmit stundu dežūras, ieraksti žurnālos. Kādreiz jaunībā Pāvels mani aizveda uz elektrostaciju (gribēja palepoties, redzi, es esmu priekšnieks! Paskaties, kā visi mani ciena), un tur arī sēž dežuranti, kas ik pēc stundas pieraksta aparātu rādījumus. Tā tas ir arī šeit. Kādu laiku pat sāka nosegt sarkofagu ar palagiem, lai nebūtu redzams, bet Jura aizliedza, jo varot saplīst kādas zondes un laikā nepamanīs. Bet labāk būtu neskatīties …

Cik dīvaini — guļ cilvēks ne dzīvs, ne miris. Ir saglabājušies kaut kādi pienākumi pret viņu, bet tu nevari saprast, kādi un kālab?

Laboratorijā (tagad to sauc jau par nodaļu) paredzēta plaša darbu programma anabiozes jautājumos. Tiks radīta jauna iekārta, to samontēs jaunā ēkā, klīniskajā pilsētiņā, bet šo pēc modernizācijas izmantos eksperimentiem. Pētīs atmodināšanu — ar suņiem. Tomēr, manuprāt, ja viss izdosies, tad pēc dažiem gadiem atradīsies arī brīvprātīgie. Tāds jau cilvēks ir — kaut kas viņu virza uz visriskantākajiem pasākumiem.

Bet, ja nu neizdosies, ko tad? Taču Jura ir pārliecināts, un arī Vadims sāk piekāpties. Viņi laipo, saka, ka mēģinājumus, kas tika veikti Vaņas laikā, viņi noteikti varēšot atkārtot, bet pēc tam ļoti pakāpeniski sākšot paildzināt anabiozi. Nesteidzoties, ja būs neveiksmes, rēķinoties ar zinātnes attīstību.

Šis eksperiments (es arī jau esmu pieradusi — «eksperiments»!) acīmredzot stipri stimulēs anabiozes pētīšanu un dzīvības funkciju regulēšanu. Ļoti daudz zinātnieku no dažādām zemēm brauc skatīties šo brīnumu. Tā ka, pēc manām domām, eksperiments izdosies.

Tikai bailes par viņu: ko viņš jutīs, kad pamodīsies? Kāds viņš būs? Es gan neparko nebūtu piekritusi. Labāk mirt tā, kā mirst visi … Žēl, ka mūsu medicīna maz domā par mierīgu nāvi — jāizcieš pārāk daudz moku, pirms sasniegsi miera ostu …

Šodien es beidzu savas piezīmes. Varētu arī tālāk rakstīt dienasgrāmatu, taču neredzu jēgas. Kā veicas darbi, kas noticis ar iekārtu — tas viss tiek pierakstīts oficiālajās atskaitēs daudz sīkāk un kvalificētāk.

Bet mani pašas pārdzīvojumi, tenkas, neveiksmes darbā un mājā (par priekiem tā kā nav vēlēšanās rakstīt) diez vai kādu interesēs. Parastas sievietes ārstes necilā dzīve, kam nejaušības pēc gadījās saskarties ar varoņdarbu. Bet varbūt tas nemaz nav varoņdarbs? Pat ar visu savu mīlestību es nevaru viņu iedomāties kā varoni, lai gan visi saka — jā. Bet es viņu pazīstu labāk, un bez tam man ir viņa piezīmes.

Neiztirzāsim: ja varonis, tad varonis.

Pirmās daļas beigas