Nakti dzimusi

NAKTI DZIMUSI

Bija silts vakars — tādi pat Sanfrancisko negadās bieži —, un pa vecā Alta Injo kluba atvērtajiem logiem plūda iekšā tāluma klusinātais ielu troksnis. Saruna bija ievirzījusies par likumiem pret kukuļošanu un pēdējām pazīmēm, kas liecināja, ka pilsēta būs pilna ar noziedznie­kiem; apmeklētāji sprieda par cilvēku atbaidošo zemis- kumu, samaitātību un ļaunumu, līdz beidzot kāds ieminē­jās par O'Braienu, daudzsološu jaunu bokseri, kas iepriek­šējā vakarā bija nogalināts ringā. Uzreiz likās, it kā gaiss istabā būtu kļuvis spirgtāks. O'Braiens bija tikls jaunek­lis, ideālists. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nelietoja rupjus vārdus un bija skaists kā jauns dievs. Viņš ņēma līdzi lūgšanu grāmatu pat ringā. So grāmatu atrada ģērbtuvē viņa mēteļa kabatā … pēc viņa nāves.

Viņš bija pati jaunība, tīrs, veselīgs, neaptraipīts, jau­nība, ko ar godbijību un apbrīnu cenšamies uzburt at­miņā … kad pašiem tā zudusi un puse mūža jau aiz mu­guras. Un mēs lūdzāmies tik cītīgi, ka atnāca Sapnis, lai uz kādu stundu aizvestu mūs projām no šīs pilsētas un tās biedinošās murdoņaš. Bārdvels ne no šā, ne no iā nocitēja Toro, taču nevis viņš, bet plikpaurainais un izblī- dušais Triftens turpināja citēt šo autoru un bija tovakar pats romantikas apustulis. Sākumā mēs gudrojām, cik daudz viskija viņš varētu būt izdzēris pēc pusdienām, bet drīz vien tas viss izgāja no prāta.

— Tas notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā, man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi, — Triftens stāstīja. — Jā, es zinu, jūs skaitāt kopā. Jums taisnība* Man tagad ir četrdesmit septiņi, bet es izskatos par des­mit gadiem vecāks, un ārsti saka … eh, pie velna visus ārstus!

Viņš pielika pie mutes augstu glāzi un lēni dzēra, lai nomierinātos.

— Bet es biju jauns,.» kādreiz. Pirms divpadsmit ga­diem es biju jauns, man uz galvas bija visi mati; vēders

man bija ierauts kā izsūtāmajam, un neviena diena man nelikās par garu. Deviņdesmit astotajā gadā man bija spēks kaulos. Tu taču mani atceries, Milner. Mēs jau to­reiz bijām pazīstami. Nu, vai es nebiju puika uz goda?

Milners piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš, tāpat kā Trif­tens, bija kalnu inženieris un bija ticis pie bagātības Klondaikā.

— Tev taisnība, vecais, — teica Milners. — Nekad ne­aizmirsīšu, kā tu izdarījies ar tiem mežstrādniekiem, kad mazais korespondentiņš sacēla skandālu. Slevins toreiz bija izbraucis, — viņš mums paskaidroja, — un viņa pārvaldnieks gribēja izrēķināties ar Triftenu.

— Bet paskatieties uz mani tagad! — pikti uzsauca Triftens. — Lūk, ko ar mani izdarījusi Goldsteda! Man ir dievs zina cik miljonu, bet sirdī palicis tukšums un dzīs­lās tāpat. Karstās sarkanās asinis ir izžuvušas. Es tagad esmu kaut kas līdzīgs medūzai, milzīga drebelīgas proto- plazmas masa …

Viņš aprāvās un atkal meklēja mierinājumu augstajā glāzē.

— Sievietes tolaik skatījās uz mani un pagriezās, lai paskatītos vēlreiz. Savādi, ka es paliku neprecējies. Pie visa bija vainīga tā meitene. Par viņu es arī gribēju jums pastāstīt. Es sastapu viņu tūkstoš jūdžu vai vēl tālāk no vietām, kur dzīvo baltie. Un viņa man nocitēja tās pašas Toro rindas, ko pirms brīža citēja Bārdvels, — par dienā dzimušajiem dieviem un naktī dzimušajiem dieviem.

Tas notika pēc tam, kad biju apmeties Goldstedā, ir nenojauzdams, kas šis strauts par zelta bedri. Es devos uz austrumiem pāri Klinšu kalniem — uz Lielo Vergu ezeru. Ziemeļos Klinšu kalni ir kaut kas vairāk nekā vienkārša kalnu grēda. Tā ir robeža, nepārvarama, nepārkāpjama siena. Tai pāri neveda neviens ceļš, taču vecos laikos kle­jojošie mednieki paretam šķērsojuši šos kalnus, kaut gan lielākā daļa drosminieku ceļā aizgājuši bojā. Un tieši tā­pēc es ielaidos šai dēkā. Ar tādu pārgājienu varēja lepo­ties kurš katrs. Tagad es ar to lepojos vairāk nekā ar visu, ko esmu paveicis savā mūžā.

Tā ir nepazīstama zeme. Tās milzīgās platības neviens nekad nav pētījis. Tur ir lielas ielejas, kur baltais cilvēks nav spēris kāju, bet indiāņu ciltis ir tik primitīvas kā pirms desmittūkstoš gadiem.,, gandrīz tikpat, tāpēc ka tām jau bijusi zināma saskare ar baltajiem. Laiku pa lai­kam atsevišķas indiāņu grupiņas pārnāca pāri kalniem, un tas arī ir viss. Pat Hudzona līča sabiedrībai nav izde­vies atrast un pārņemt savā ziņā viņu apmetnes.

Tagad par meiteni. Es devos uz augšu pa strautu — Kalifornijā jūs to sauktu par upi —, kas nebija atzīmēts nevienā kartē un nebija dabūjis vārdu. Tā bija neaprak­stāma ieleja, vietām ieslēgta augstās klinšu sienās, vie­tām ar plašu un tālu skatu uz skaistiem plašumiem, kur zāle sniedzās cilvēkam līdz pleciem, pļavas bija izraibo­tas ar puķēm, un šur tur neskarti un diži slējās egļu pu- durkšņi. Mani suņi, kuri nesa kravu uz muguras, bija ga­līgi zaudējuši spēkus un noberzuši kājas. Es skatījos ap­kārt, vai neieraudzīšu kādu indiāņu apmetni, kur varētu dabūt kamanas un dzinējus, lai ar pirmo sniegu turpinātu ceļu. Bija vēls rudens, un mani pārsteidza šejienes puķu izturība. Es, jādomā, atrados subarktiskajā Amerikā, aug­stu Klinšu kalnu atzarojumos, un tomēr te zemi no vienas vietas klāja puķes. Vienā jaukā dienā te ieradīsies baltie kolonisti un apsēs visu šo ieleju ar kviešiem.

Beidzot es pamanīju dūmus, izdzirdēju suņu, indiāņu suņu, rejas un sasniedzu apmetni. Tur droši vien bija kādi pieci simti indiāņu, un pēc gaļas kaltēšanai saslietajiem statņiem es spriedu, ka rudens medības ir bijušas veik­smīgas. Un te es satiku viņu, Lūsiju. Tā viņu sauca. Mēs varējām sarunāties tikai zīmju valodā, kamēr viņi aizveda mani uz lielu vigvamu. Zināt, tas ir kaut kas līdzīgs tel­tij, atvērts uz to pusi, kur deg ugunskurs. Vigvams viss bija taisīts no aļņu ādām — no zeltaini brūnām, apkvē­pušām, apbružātām ādām. Iekšā valdīja tāda tīrība un kārtība, kādu nebija gadījies redzēt nevienā indiāņu ap­metnē. Gulta bija saklāta uz svaigiem egļu zariem. Tajā bija sakrauts vesels blāķis ādu, bet pašā virsū uzsviesta gulbja dūnu sega, balta gulbju dūnu sega. Es nebiju re­dzējis neko līdzīgu šai segai. Un uz tās, kājas sakrusto­jusi, sēdēja Lūsija. Viņa bija rieksta brūnumā. Es nosaucu viņu par meiteni. Taču viņa bija sieviete, brūnīg- snēja sieviete, amazone, karaliska sava brieduma piln- asinībā. Bet acis viņai bija zilas.

Tas jau arī bija tas, kas mani satrieca, — viņas zilās acis, nevis gaiši, bet tumši zilas, it kā jūras zilums tajās būtu sajaucies ar debesu zilumu, un ļoti gudras. Vēl vai­rāk — tajās dzirkstīja smiekli, sirsnīgi, saulaini silti un cilvēcīgi, ļoti cilvēcīgi un.,» kā lai to pasaka… sieviš­ķīgi. Tās bija sievietes acis, īstas sievietes acis. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ko vēl lai saku? Bez tam es šajās zilgajās acīs izlasīju kvēlas ilgas, skumjas un rāmumu, pilnīgu rāmumu, kaut ko līdzīgu filozofiskam viszinātāja mieram.

Triftens negaidot pārtrauca savu stāstu.

— Jūs, draugi, domājat, ka esmu dūšā. Nē, neesmu. Tā ir tikai piektā glāze pēc pusdienām. Esmu pilnīgi skaidrā. Esmu svinīgi noskaņots. Man līdzās sēž mana svētā jaunība. Un nevis es, vecais Triftens, bet mana jau­nība apgalvo, ka tās bija visbrīnišķākās acis, kādas es jebkad biju redzējis, — tik rimtas un tik nemierīgas, tik gudras un tik pētīgas, tik vecas un tik jaunas, tik apmie­rinātas un tik ilgu pilnas. Nē, draugi, es neprotu aprak­stīt tās. Kad pastāstīšu jums par viņu, jūs paši visu sa­pratīsiet.

Viņa nepiecēlās. Viņa sniedza man roku.

«Svešiniek,» viņa teica, «no visas sirds priecājos par jums.» Paši varat iedomāties skarbo Rietumu pierobežas izrunu. Iztēlojieties, kā es jutos. Es biju saticis sievieti, balto sievieti, bet šī izruna! Tas bija brīnums — satikt te, pašā pasaules malā, balto sievieti, bet viņas izruna… Tā, es jums teikšu, sāpināja. Tā grieza ausīs kā nepareiza nots. Un tomēr, es teikšu, šī sieviete bija dzejniece. Gan jūs paši sapratīsiet.

Viņa deva zīmi, un indiāņi, dieva vārds, izgāja ārā. Viņi bez ierunām klausīja šīs sievietes pavēlēm. Viņa bija virsaitis. Viņa lika, lai vīrieši uzceļ man telti un aprūpē manus suņus. Un indiāņi darīja, kā bija likts. Viņi neat­ļāvās paņemt no manām mantām ne tik daudz kā moka­sīnu aukliņu. Indiāņiem viņa bija Tā, Kam Jāklausa, un es jums teikšu — man šermuļi skrēja pa muguru, redzot, ka te, tūkstoš jūdžu no nevienam nepiederošas zemes, baltā sieviete stāv mežoņu cilts priekšgalā.

«Svešiniek,» viņa sacīja, «es domāju, ka jūs esat pir­mais baltais cilvēks, kas sper kāju šajā ielejā. Apsēdieties, parunāsim mazliet, bet pēc tam paēdīsim. Uz kurieni ved jūsu ceļš?»

Man atkal kļuva savādi no viņas izrunas. Bet es gri­bētu, lai jūs pagaidām to aizmirstu. Ticiet man, es pats aizmirsu to, sēdēdams uz dūnu segas, klausīdamies un lūkodamies visbrīnišķākajā sievietē, kas it kā bija iznā­kusi 110 Toro vai kāda cita dzejnieka grāmatas.

Es nodzīvoju ielejā kādu nedēļu. Viņa pati uzaicināja mani. Apsolīja dot man suņus, kamanas un indiāņus, kas pa vislabāko ceļu pārvedīs mani pāri Klinšu kalniem piec­simt jūdžu no viņu apmetnes. Viņas vigvams stāvēja sav­rup no citiem, augstā upes krastā, un pāris indiāņu mei­teņu gatavoja šai sievietei ēst un apkalpoja viņu. Tā mēs runājām, runājām, kamēr sāka snigt un es varēju braukt ar kamanām. Un, lūk, ko viņa man pastāstīja.

Lūsija piedzimusi uz robežas, trūcīga pārceļotāja ģi­menē, un jūs jau zināt, ko nozīmē tāda dzīve: darbs, tikai darbs, kam nav ne gala, ne malas.

«Es neredzēju, cik skaista ir pasaule,» viņa teica. «Man nebija laika. Es zināju, ka tā ir tepat, visapkārt mūsu būdai, bet vienā gabalā vajadzēja cept maizi, berzt, maz­gāt un darīt visādus nebeidzamus darbus. Reizēm es kļuvu galīgi slima, tā gribējās izrauties brīvībā, īpaši pa­vasarī, kad, putnu dziesmās klausoties, gandrīz vai sajuku prātā. Gribējās drāzties pa ganību garo zāli, lai kājas kļūst slapjas rasā, pārrāpties pāri žogam un skriet pa mežu tālu, tālu, līdz pārejai, lai no turienes redzētu visu. Ko visu es neilgojos! Staigāt pa kanjoniem, peldēt no viena ezera otrā, draudzēties ar ūdriem un plankumaina­jām forelēm, piezagties klāt vāverēm, zaķiem un citām pūkainām radībiņām, novērot, paskatīties, ko tās dara, izdibināt to noslēpumus. Man likās tā: ja man būtu laiks, es to vien darītu kā gulētu puķēs un, ja izturētos klusi un mierīgi, dzirdētu tās sačukstamies un stāstām cita citai visādas gudrības, ko rpēs, cilvēki, nezinām.»

Triftens pagaidīja, kamēr pielej viņa glāzi.

— Citreiz viņa sacīja: «Man gribējās skriet naktīs kā meža zvēram, skriet mēnesnīcā, zem zvaigznēm, skriet kai­lai tumsā, lai tā glāsta manu balto miesu kā vēss samts, skriet un skriet bez apstājas. Kādu vakaru, līdz nāvei pie­kususi, — diena bija šausmīgi karsta, mīkla nerūga, sviests nekūlās, es biju sapiktojusies un noskrējusies — nu, tovakar es pateicu tētim, ka man gribas skriet. Viņš tāds kā izbrīnījies un izbijies paskatījās uz mani, iedeva man divas pilulas un pateica, lai es liekoties gultā un labi izguļoties, tad no rīta būšot spirgta un vesela. Kopš tā laika ne viņam, ne kādam citam neesmu uzticējusi savas ilgas.»

Viņu saimniecība galīgi panīka — varu iedomāties, kā viņi badojās, — un ģimene pārcēlās uz Sietlu. Tur Lūsija

strādāja fabrikā, stundas, zināt, garas, un darbs nāvīgi smags. Pēc gada viņa kļuva par oficianti lētā restorānā, traktierī, kā viņa to dēvēja.

Kādreiz viņa man sacīja: «Man bija vajadzīga roman­tika. Bet pannās un kublos, fabrikās un lētajos restorānos nebija nekādas romantikas.»

Astoņpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar cilvēku, kas gatavojās atvērt restorānu Džuno. Viņš bija iekrājis kādus dolārus, un viņš Lūsijai šķita esam bagātnieks. Viņa nemīlēja šo cilvēku, to viņa vairākkārt uzsvēra, bet bija ļoti nogurusi un gribēja tikt vaļā no smagā jūga. Turklāt Džuno atrodas Aļaskā, un Lūsijai sagribējās re­dzēt šo brīnumzemi. Bet maz viņai izdevās redzēt. Vīrs atvēra lētu restorāniņu, un Lūsija drīz vien uzzināja, ka viņš apprecējis viņu, lai tiktu pie kalpones, kurai mazāk jāmaksā. Viņai vajadzēja kārtot un darīt visu, sākot ar apmeklētāju apkalpošanu un beidzot ar trauku mazgā­šanu. Augu dienu viņa gatavoja ēst. Tā viņa nodzīvoja četrus gadus. Vai varat iedomāties šo visiem pirmatnējiem instinktiem apveltīto radījumu, kas alkst pēc brīvības, bet ir iespundēts pretīgā krodziņā un raujas melnās miesās četrus šausmīgus gadus?,

«Nekam nebija jēgas,» viņa teica. «Kam tas bija vaja­dzīgs? Kāpēc es biju nākusi pasaulē? Vai tiešām tā bija visa dzīves jēga — strādāt, neko vairāk kā strādāt un būt vienmēr nogurušai? Likties gultā nogurušai un pa­mosties nogurušai, vadīt dienas līdzīgas citu citai, ja ne vēl grūtākas?» Dažādus svētus liekuļus Lūsija bija dzirdē­jusi runājam par nemirstību, bet viņa šaubījās, vai viņas laicīgā dzīve ir nemirstības ķīla.

Un tomēr viņa sapņoja par citādu dzīvi, lai gan daudz retāk. Viņa bija izlasījusi tikai dažas grāmatas — grūti iedomāties, kādas, droši vien «Piejūras bibliotēkas» ro­mānus —, bet tās pašas deva barību viņas fantāzijai. «Dažreiz,» viņa sacīja, «man tajā virtuves karstumā tā sāka reibt galva, ka likās — ja nedabūšu ieelpot svaigu gaisu, nudien paģībšu. Es izliecos pa logu, aizvēru acis un redzēju brīnum jaukas ainas. Es eju pa lauku ceļu, apkārt viss tik tīrs un kluss, nav ne putekļu, ne_ dubļu. Pa smaržīgām pļavām urdz strauti, rotaļājas jērēni, vē­jiņš atnes puķu smaržas, un viss tīts maigā saules gaismā. Piemīlīgas govis laiski stāv, līdz ceļiem iebridušas ūdenī, un meitenes peldas strautā, visas tādas baltas, slaidas.

Man šķita, ka es atrodos Arkādijā. Kādā grāmatā biju lasījusi par šo zemi. Varbūt, saulē bruņas zibinādami, ceļa līkumā parādīsies jātnieki vai dāma pienbaltā zirgā. Tā­lumā jau rēgojās pils torņi vai arī es ieraudzīju baltu, kā no gaisa austu pasaku pili ar čalojošām strūklakām, puķēm malu malās un pāviem mauriņā … Bet, kad es atvēru acis, man sejā atkal iesitās virtuves karstums, un es izdzirdēju Džeiku, savu vīru, sakām: «Kāpēc nepasnie­dzi viņiem pupas? Domā, ka es varu gaidīt visu dienu?» Romantika! Vistuvāk tai es laikam biju tajā dienā, kad piedzēries pavārs, armēnis, mēģināja pārgriezt man rīkli ar kartupeļu mizojamo nazi, bet es vispirms apdedzināju roku pie plīts, iekams nositu viņu ar kartupeļu stampā­jamo.

Es ilgojos pēc bezrūpīgas, līksmas dzīves, pēc roman­tikas, bet man bieži ienāca prātā, ka man nav lemta laime un esmu dzimusi, lai gatavotu ēst un mazgātu traukus. Tolaik Džuno bija mežonīga sabiedrība. Es redzēju, kā izturas citas sievietes, bet viņu dzīves veids mani nevili­nāja. Es gribēju būt tīra. Nezinu, kāpēc, bet gribējās būt tīrai, un es nospriedu tā: vai nav vienalga — mirt, maz­gājot traukus, vai tā, kā mira šīs sievietes? …»

Triftens uz brīdi apklusa, it kā lai sasietu pārtrūkušo domas pavedienu.

— Tāda bija sieviete, ko es sastapu ziemeļos: viņa bija mežonīgu indiāņu cilts virsaite un pārvaldīja vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Un tas notika diezgan vienkārši, lai gan šķita, ka viņai lemts dzīvot un nomirt starp podiem un pannām. Bet tad «atskanēja čuksts, parādījās tēls». Viņas sapnis piepildījās, un vai­rāk nekas viņai nebija vajadzīgs.

«Pienāca manas atmodas diena,» stāstīja Lūsija. «Ma­nās rokās nonāca avīzes papīra gabals. Es atceros katru vārdu, kas uz tā bija rakstīts, un varu tos noskaitīt jums.» Un viņa nocitēja man rindas no Toro grāmatas «Cilvēka kliedziens»:

«Jaunās priedes gadu no gada sadigst kukurūzas laukā, un tas mani pacilā. Mēs runājam par indiāņu ci- vilizēšanu, bet viņi no tā nebūs labāki. Dzīvojot mežā biklā atšķirtībā no pasaules, indiānim nav zudusi saikne ar viņa dieviem, un laiku pa laikam viņam gadās retā iz­devība atrasties savdabīgā saskarē ar dabu. Indiānis ska­tās uz zvaigznēm ar pazinēja acīm, un viņam ir sveši mūsu krogi. Viņa dvēseles nebeidzamais starojums, kas liekas nespodrs tikai tāpēc, ka ir tālu no mums, lldzlģš bālajam, bet mierinošajam zvaigžņu mirdzumam, kurš spēj sacensties ar žilbinoši spožo, bet nedzīvo un ātri dziestošo sveču gaismu. Sabiedrības salu iedzīvotājiem bija dienā dzimuši dievi, bet tos neuzskatīja par tik se-> niem kā … nakti dzimušos.»

Lūsija atkārtoja šis rindas vārdu pa vārdam, un es aizmirsu izrunu, tāpēc ka tie skanēja svinīgi kā ticības, tiesa gan, pagānu ticības apliecinājums un ietvēra sevī visu šīs sievietes sapņa dzīvo spēku.

«Pārējais bija noplēsts,» Lūsija piebilda ar dziļām skumjām balsī. «Tā bija tikai avīzes strēmele. Šis Toro ir bijis gudrs cilvēks. Gribētos uzzināt par viņu vairāk.» Lūsija brīdi klusēja, un, zvēru jums, seja viņai bija neiz­sakāmi svēta, kad viņa sacīja: «Es būtu viņam laba sieva.»

Tad viņa turpināja savu stāstu:

«Tikko biju izlasījusi šīs rindas, man kļuva skaidrs, kas ar mani notiek. Es biju dzimusi naktī. Es, kas visu mūžu biju dzīvojusi starp dienā dzimušiem, pati biju dzi­musi naktī. Tāpēc mani neapmierināja ēdiena gatavošana un trauku mazgāšana, tāpēc man gribējās skriet kailai mēnesnīcā. Un es sapratu, ka netīrais krogs Džuno nav man īstā vieta. Un tad es pateicu: «Man pietiek.» Es sa­liku savus trūcīgos drēbju gabalus un gāju prom. Džeiks mēģināja atturēt mani.

«Ko tu gribi darīt?» viņš jautāja.

«Šķirties no tevis,» es atbildēju. «Iet uz mežu, kur ir mana īstā vieta.»

«Nekur tu neiesi,» viņš sacīja, grasīdamies aizturēt mani. «No stāvēšanas pie katliem tev aptumšojies prāts. Uzklausi mani, iekams pastrādā kaut kādas aplamības.»

Bet es pagriezu pret viņu revolveri, mazu četrdesmit ce­turtā kalibra koltiņu, pateicu: «Tas lai runā manā vietā,» — un aizgāju.»

Triftens iztukšoja glāzi un paprasīja vēl,

— Vai zināt, zēni, ko tā meitene izdarīja? Toreiz vi­ņai bija divdesmit divi gadi. Viņa visu mūžu bija pavadī­jusi pie pannām un zināja par pasauli ne vairāk kā es par ceturto vai piekto dimensiju. Viņa varēja apmierināt jebkuru savu vēlēšanos, taču viņai nenāca ne prātā iet uz deju zālēm. Aļaskā priekšroku dod ceļošanai pa ūdeni.

Viņa gāja uz krastu. Kāda indiāņu kanoe tobrīd devās uz Daiju. Jūs jau zināt, kādas ir šīs laivas: izdobtas no koka stumbra, šauras, dziļas, sešdesmit pēdu garas. Lūsija sa­maksāja indiāņiem dažus dolārus un iekāpa laivā.

«Romantika?» viņa jautāja man. «Romantika sākās uzreiz. Laivā sēdēja trīs indiāņu ģimenes, tā ka tur neva­rēja ne apgriezties. Pa kājām maisījās suņi un bērneļi, un visi airēja, lai kanoe ietu uz priekšu. Visapkārt diži savā lielumā slējās kalni, un mākoņu spraugās reizēm paspīdēja saule. Un kur nu vēl klusums! Apbrīnojamais klusums! Reiz tālumā starp kokiem pavīdēja mednieku ap­metnes dūmi. Šis ceļojums atgādināja pikniku, jautru pik­niku, un es sapratu, ka mani sapņi piepildās, un gaidīju, ka kuru katru brīdi kaut kas notiks. Un notika arī.

Un pirmā apmešanās uz salas! Un puišeļi, kas ar že­bērkli dūra zivis strauta ietekā, un liCiais briedis, ko viens no indiāņiem nogāza uz vietas! Visur auga puķes, bet tālāk no krasta zāle bija bieza, sulīga un cilvēka garumā. Dažas meitenes nāca man līdzi, mēs kāpām uzkalnos, la­sījām ogas un saknes, kas bija skābas, bet garšīgas. Mēs uzskrējām virsū lielam lācim, kas ogulājos ieturēja vaka­riņas. Viņš ierūcās un metās bēgt, nobijies ne mazāk kā mēs. Un kur tad vēl nometne, ugunskuru dūmi un svaigas brieža gaļas smarža! Tas bija brīnišķīgi. Beidzot es biju kopā ar naktī dzimušiem un jutu, ka te ir mana īstā vieta. Tonakt pirmo reizi mūžā, tā man vismaz šķita, es aizgāju gulēt laimīga, pacēlusi stūrī telts malu un lūkodamās ārā uz zvaigznēm, kas mirgoja aiz kalna platajiem pleciem, ieklausīdamās nakts trokšņos, zinādama, ka tā būs arī rīt, vienmēr un mūžīgi, jo es vairs neiešu atpakaļ. Un es arī negāju atpakaļ.

Romantika! To es pieredzēju nākamajā dienā. Mums vajadzēja tikt pāri prāvai, ne mazāk kā divpadsmit piec- padsmti jūdžu platai jūras attekai. Kad bijām tās vidū, sacēlās vētra. To nakti es pavadīju krastā ar vilku suni, tāpēc ka vienīgā biju palikusi dzīva.»

— Iedomājieties, — pārtraucis stāstu, sacīja Triftens, — kanoe bija apgāzusies un nogrimusi, visi braucēji sa­dragāti pret klintīm un aizgājuši bojā. Lūsija, pieķērusies sunim pie astes un izvairīdamās no klintīm, izkļuva malā, uz neliela sēkļa, kas bija vienīgais jūdzēm garajā krastā.

«Man par laimi, tā bija cietzeme,» viņa sacīja. «Es de­vos taisnā ceļā atpakaļ cauri mežiem, pāri kalniem, kurp deguns rāda. Varēja likties, ka es kaut ko meklēju un zinu, ka atradīšu meklēto. Man nebija ne mazāko baiļu. Es biju dzimusi naktī, un milzīgais mežs nevarēja pazu­dināt mani. Nākamajā dienā es atradu to, kas man bija vajadzīgs. Es ieraudzīju pussagruvušu būdiņu nelielā iz­cirtumā. Gadiem ilgi tā bija stāvējusi tukša. Jumts bija iebrucis. Uz lāvām mētājās satrūdējušas segas, uz plīts stāvēja podi un pannas. Bet tas nebija tas interesantā­kais. Jūs neuzminēsiet, ko es atradu mežmalā. Astoņu pie koka piesietu zirgu skeletus. Es nospriedu, ka tie nobei­gušies aiz bada un no tiem palikušas pāri tikai mazas kaulu čupiņas. Katrs zirgs bija nesis uz muguras nastu. Te jau tās arī mētājās starp kauliem — krāsota audekla maisi, bet tajos atradās aļņādas maisi. Un kā jūs domā­jat — kas bija tajos?»

Lūsija apklusa, pieliecās un izvilka no egļu zaru guļas apakšas ādas maisu. Viņa atsēja to vaļā, un man rokās sāka plūst zelta straume, kādu es nekad nebiju redzē­jis, — rupjas zelta smiltis, bet visvairāk tīrradņi, un, spriežot pēc izskata, likās, ka tas viss vēl ne reizi nav skalots.

«Tu saki, ka esot kalnu inženieris,» Lūsija sacīja man, «un pazīstot šo zemi. Vai vari nosaukt strautu, kur zelts būtu tādā krāsā?»

Es to nevarēju. Zelts bija bez jebkāda sudraba piejau­kuma. Tas bija gandrīz tīrs, un es pateicu to viņai.

«Pareizi,» Lūsija sacīja. «Es pārdodu to par deviņpa­dsmit dolāriem uncē. Par Eldorādo zeltu nevar dabūt vai­rāk kā septiņpadsmit, bet par Minukas zeltu dod apmēram astoņpadsmit. Lūk, ko es atradu starp kauliem — astoņas zirgu nastas ar zeltu, katrā simt piecdesmit mārciņu.»

«Ceturtdaļmiljona dolāru!» es iesaucos.

«Tā iznāk arī pēc maniem aptuveniem aprēķiniem,» sa­cīja Lūsija. «Tā ir romantika! Strādāju kā vergs visus šos gadus, bet, līdzko izkļuvu brīvībā, trijās dienās tik daudz piedzīvojumu! Kas tad bija noticis ar cilvēkiem, kuri bija ieguvuši visu šo zeltu? Es bieži vien domāju par to. At­stājuši apkrautos un piesietos zirgus, viņi nozuduši no ze­mes virsas, un nav no šiem ļaudīm vairs ne miņas. Ne reizi neesmu dzirdējusi runājam par viņiem. Neviens ne­zina, kāds liktenis viņus piemeklējis. Nu, un es, kā jau naktī dzimusī, uzskatu, ka esmu viņa pilntiesīga manti­niece.»

Triftens apklusa, lai aizdedzinātu cigāru.

— Vai zināt, ko šī sieviete izdarīja? Viņa noslēpa visu zeltu un, paturējusi tikai trīsdesmit mārciņu, devās at­pakaļ uz krastu. Te viņa padeva zīmi garām braucošai laivai, aizbrauca ar to līdz Peta Hīlija faktorijai Daijā, sapirkās tur visu nepieciešamo un šķērsoja Cilkutas pār­eju., Tas notika astoņdesmit astotajā gadā, astoņus gadus pirms zelta atrašanas Klondaikā, kad Jukonas piekraste vēl bija drūms, mežonīgs apvidus. Lūsija baidījās no in­diāņiem, bet viņa paņēma līdzi divas jaunas skvo, tika pāri ezeriem un nobrauca lejup pa upi līdz pirmajām ap­metnēm Lejasjukonā. Vairākus gadus viņa klaiņoja te, bet tad nonāca līdz tai vietai, kur es viņu sastapu. Lūsijai bija te iepaticies, kā viņa pati izteicās, tāpēc, ka viņa ieraudzījusi «milzīgu briežu tēviņu stāvam ielejas dzi­ļumā līdz ceļiem purpura īrisos». Viņa palikusi dzīvot kopā ar indiāņiem, dakterējusi viņus, iemantojusi šo ļau­tiņu uzticību un pamazām sākusi valdīt pār viņiem. Kopš tā laika Lūsija tikai vienu reizi atstājusi šo novadu: ar jaunu indiāņu grupu viņa pārgājusi Cilkutu, izrakuši pa­slēpto zeltu un atnesusi to uz šejieni.

«Un te nu es dzīvoju, svešiniek,» viņa nobeidza savu stāstu, «un tas ir visvērtīgākais, kas man pieder.»

Lūsija izvilka briežādas maisiņu, kas karājās viņai kaklā kā medaljons, un attaisīja to. Maisiņā bija ietau­kotā zīdā ietīts, laika gaitā nodzeltējis, applūksnājis un nosmulēts avīzes gabaliņš, uz kura bija iespiests frag­ments no Toro. '

«Un jūs esat laimīga?… Apmierināta?» es jautāju. «Ar ceturtdaļmiljona dolāriem jūs Savienotajās Valstīs varētu dzīvot bez darba. Jums te, jādomā, daudz kā pie­trūkst.»

«Ne visai daudz,» viņa atbildēja. «Es nemainītos ne ar vienu sievieti Savienotajās Valstīs. Te es jūtos kā starp savējiem, te ir mana vieta. Tiesa, ir brīži.» Un es ierau­dzīju viņas acīs tās alkainās ilgas, par kurām jau iemi­nējos. «Ir tādi brīži, kad man briesmīgi gribas, kaut tas Toro būtu te.»

«Kāpēc?» es vaicāju.

«Lai es varētu apprecēties ar viņu. Brīžiem jūtos bez­gala vientuļa. Es taču esmu tikai sieviete, īsta sieviete. Man ir gadījies dzirdēt par citādām sievietēm, kas mētā­jušās apkārt un darījušas dīvainas lietas, piemēram, kļu­vušas par kareivjiem vai jūrniekiem. Bet tās ir dīvainas sievietes. Viņas vairāk līdzinās vīriešiem nekā sievietē^,' izskatās vairāk pēc vīriešiem, un viņām ir svešas parasto sieviešu vajadzības. Viņas nealkst pēc mīlestības, neilgo­jas turēt rokās vai klēpī mazus bērnus. Es neesmu no tā­dām. Spriediet pats, svešiniek, — vai es esmu līdzīga? vīrietim?»

Nē, viņa nebija līdzīga vīrietim. Viņa bija sieviete, skaista, melnīgsnēja sieviete ar tvirtu, veselīgu, apaļīgu ķermeni un brīnišķām tumši zilām acīm.

«Vai es neesmu sieviete?» viņa jautāja. «Esmu. Esmu tāda pati kā vairums citu. Un savādi: kaut gan esmu naktī dzimusi, es vairs neesmu tā, kad runa ir par mīlestību. Es domāju, ka cilvēks mīl sev līdzīgus. Tā vismaz ir ar mani, tā bija visus šos gadus.»

«Jūs gribat man teikt…» es iesāku.

«Nekad,» Lūsija aprāva mani, un es pēc viņas acīm nopratu, ka viņa runā taisnību. «Man bija tikai viens vīrs, es viņu saucu par Vērsi. Viņš droši vien vēl tagad tur krogu Džuno. Aizejiet pie viņa, kad vien būsiet tur, un jūs pārliecināsieties, ka viņš ir pelnījis šo palamu.»

Pēc diviem gadiem es tiešām uzmeklēju šo cilvēku. Viņš bija tieši tāds, kādu Lūsija bija aprakstījusi, — drukns un flegmātisks. Tāds viņš šļūkāja starp galdiņiem, ap­kalpodams viesus.

«Jums derētu sieva, kas palīdzētu,» es teicu.

«Man kādreiz jau bija sieva,» viņš atbildēja.

«Kļuvāt atraitnis?»

«Jā. Viņa sajuka prātā. Viņa vienmēr sacīja, ka virtu­ves karstums pataisīšot viņu traku, un tā arī notika. Vienā jaukā dienā viņa piedraudēja man ar revolveri un aizlai­dās kopā ar dažiem sivašiem kanoe. Uznāca pūtiens, un viņi visi noslīka.»

Triftens piepildīja glāzi un ilgi klusēja.

— Bet meitene? — atgādināja Milners. — Tu pārtrauci pašā interesantākajā vietā. Kas tālāk?

— Tālāk bija tā, — Triftens turpināja. — Kā jau Lū­sija pati teica, viņa bija mežone caurcaurēm, tikai ne mī­lestībā. Viņa vēlējās par vīru pati savas rases cilvēku. Viņa ļoti mīļi un bez aplinkiem paskaidroja man, ka gri­bot kļūt mana sieva.

«Svešiniek,» viņa sacīja, «jūs man ļoti patīkat. Jums ir pa prātam tāda dzīve, citādi jūs nebūtu rudenī pārgājis pāri Klinšu kalniem un nokļuvis te. Te ir skaistas vietas. Reti kur ir vēl skaistākas. Kālab jūs nevarētu apmesties te uz dzīvi? Es būšu jums laba sieva.»

Man bija jāatbild. Viņa gaidīja. Kārdinājums, jāatzīs­tas, bija liels. Es jau biju puslīdz iemīlējies viņā. Jūs zi­nāt, ka es neapprecējos. Un tagad, atskatoties uz nodzīvoto mūžu, es varu teikt, ka Lūsija bija vienīgā sieviete, kas mani tā satrauca. Bet tur viss man likās pārāk nejēdzīgi, un es samelojos, kā jau džentlmenim klājas. Pateicu vi­ņai, ka esmu jau precējies.

«Un sieva gaida tevi?» jautāja Lūsija.

«Jā,» es atbildēju.

«Un viņa mīl tevi?»

«Jā, mīl.»

Un tas bija viss. Lūsija vairs nekad nerunāja par to… izņemot vienu reizi, kad viņas kaislība izlauzās uz āru.

«Man vajag tikai pateikt vienu vārdu,» viņa sacīja, «un tu netiksi prom no šejienes. Jā, es pateikšu vienu vārdu, un tu paliksi tepat. Bet es neteikšu to. Es negribu tevi, ja tev nav vajadzīga mana mīlestība.., un ja tu negribi mani.»

Viņa saposa mani ceļam un nāca pavadīt.

«Trakoti žēl, ka tu brauc prom, svešiniek,» viņa atva­doties teica. «Tu man patīc, un es mīlu tevi. Ja kādreiz pārdomā, nāc atpakaļ.»

Tobrīd man gribējās noskūpstīt viņu, bet es nezināju, kā lai to izdara un kā viņa to uzņems. Es taču biju gan­drīz iemīlējies viņā. Bet Lūsija pati izlēma šo jautājumu.

«Noskūpsti mani,» viņa sacīja, «lai būtu ko atcerēties.»

Un mēs saskūpstījāmies tur, sniegotajā ielejā pie Klinšu kalniem. Es atstāju Lūsiju stāvam ceļmalā un devos līdzi saviem suņiem. Pagāja sešas nedēļas, iekams tiku pāri kalniem un sasniedzu pirmo posteni pie Lielā Vergu ezera.

Pilsēta dunēja aiz logiem kā attālas bangas. Kustēda­mies klusi kā kaķis, viesmīlis atnesa mums sifonus. Trif- tena balss šajā klusumā skanēja kā bēru zvans:

— Labāk būtu bijis, ja es būtu palicis tur. Paskatieties uz mani.

Mēs paskatījāmies uz viņa sirmajām ūsām, pliko galv­vidu, maisiņiem zem acīm, iekritušajiem vaigiem, lielo dubultzodu, uz šo nožēlojamo graustu, kas kādreiz bijis spēcīgs vīrietis, bet paguris, aizdusis un aptaukojies no pārāk vieglas un iztikušas dzīves.

— Vēl nav par vēlu, vecais, — tikko dzirdami teica Bārdvels.

— Dieva vārds, žēl, ka esmu tāds gļēvulis! — iesaucās Triftens. — Es varētu iet atpakaļ pie viņas. Lūsija vēl tagad ir tur. Es varētu saņemties un dzīvot vēl ilgus ga­dus … ar viņu … tur, kalnos. Palikt te ir pašnāvība. Bet paskatieties uz mani: esmu jau vecs, man ir četrdesmit septiņi gadi. Nelaime tā, — viņš pacēla glāzi un paskatī­jās uz .to, — ka tāda pašnāvība ir viegli izdarāma. Esmu pagalam mīkstčaulīgs. Doma par garu ceļojumu ar su­ņiem šausmina mani, doma par stipru rīta salu un aple­dojušām iejūga siksnām iedveš man bailes…

Ar ierastu kustību celdams glāzi pie lūpām, viņš spējā dusmu uzplūdā it kā gribēja triekt to pret grīdu, tad, kā­das citas domas pārņemts, saminstinājās. Atkal pacēlis glāzi pie lūpām, Triftens piesmakušā balsī rūgti iesmējās, bet viņa vārdi skanēja svinīgi:

— Iedzersim par Naktī Dzimušo! Viņa bija apbrīno­jama sieviete.