Nakts goboto

NAKTS GOBOTO

Goboto visi tirgotāji, kas atbrauc ar saviem šoneriem, un visi plantatori, kas sarodas no tāliem, mežonīgiem krastiem, — visi kā viens uzvelk kurpes, baltas buru au­dekla bikses un dara, ko var, lai izskatītos pēc civilizē­tiem cilvēkiem. Goboto saņem pastu un kārto rēķinus, tur var izlasīt avīzes, kas reti kad ir vecākas par piecām nedēļām; tas tāpēc, ka mazā saliņa, kuru apjož koraļļu rifi, ir droša enkurvieta, tvaikoņu gala osta un noder par sadales punktu visai plaši izkaisītajai salu grupai.

Dzīve Goboto ir satraucoša, neveselīga un drausma, tāpēc te alkoholisms plosās negantāk nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Guvutu, vienā no Zālamana salām, ļaudis gan apgalvo, ka viņi dzerot pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām. Goboto iemītnieki to nenoliedz. Viņi tikai, starp citu, norada, ka Goboto vēsturē tādi pārtrau­kumi neesot minēti. Bez tam statistika liecina, ka Goboto uz vienu iedzīvotāju ieved daudz vairāk reibinošo dzērienu nekā Guvutu. Guvutu šo faktu izskaidro ar to, ka Goboto vairāk nodarbojas ar tirdzniecību un ka tajā ir vairāk iebraucēju. Goboto, atspēkojot šo paskaidrojumu, atbild, ka pastāvīgo iedzīvotāju tajā ir mazāk, bet iebraucējiem vairāk slāpst. Un šis strīds turpinās bezgalīgi — galve­nokārt tāpēc, ka strīdnieki nomirst, nepaguvuši izšķirt šo jautājumu.

Goboto nav liela. Salas diametrs ir viena ceturtdaļ- jūdze, un tajā atrodas admiralitātes ogļu noliktavas (ku­rās jau apmēram divdesmit gadu neskartas guļ vairākas tonnas ogļu), barakas saujiņai melnādaino strādnieku, liela noliktava un veikals ar skārda jumtu, un bungalo, kur dzīvo pārvaldnieks ar diviem palīgiem. Viņi ir salas baltie iedzīvotāji. Viens no šīs trijotnes katrā ziņā slimo ar drudzi. Darbs Goboto ir smags. Sabiedrība pieturas pie citu sabiedrību piekoptās politikas un uzskata, ka klienti ir labi jāpacienā; šis pienākums jāuzņemas pārvaldniekam un viņa palīgiem. Augu gadu salā ierodas tirgotāji un vervētāji no tāliem, «sausiem» braucieniem un plantatori no tikpat tālām un «sausām» vietām, atvezdami līdzi ne­remdināmas slāpes. Goboto ir Meka uzdzīvotājiem, un, kad uzdzīve ir beigusies, viņi dodas atpakaļ uz saviem šo­neriem un plantācijām, lai atgūtu spēkus.

Mazāk izturīgie atgriežas ne agrak kā pēc sešiem mē­nešiem. Taču pārvaldniekam un viņa palīgiem šādu starp­laiku nav. Viņi vienmēr ir uz vietas, un katru nedēļu mu- sons vai dienvidaustrumu pasāts atnes uz piestātni šo­nerus ar kopru, kokosriekstiem, perlamutra gliemežvākiem, jūras bruņurupučiem un slāpēm.

Darbs Goboto ir ļoti smags. Tāpēc te maksā divreiz vairāk nekā citās stacijās, un tāpēc šai stacijai sabied­rība izvēlas tikai stiprus un bezbailīgus vīrus. Viņi no­dzīvo te ne ilgāk par gadu, bet pēc tam vai nu, kļuvuši par galīgiem nespējniekiem, aizbrauc atpakaļ uz Austrā­liju, vai arī viņu mirstīgās atliekas aprok smiltīs saliņas vēja pusē. Džonijs Besets, gandrīz leģendārais Goboto va­ronis, pārspēja visus rekordus. Viņam bija apbrīnojami stiprs organisms, un viņš izturēja septiņus gadus. Džo- nija pēdējo vēlēšanos precīzi izpildīja viņa palīgi: par savu naudu nopirka veselu mucu ar rumu, iebāza pār­valdnieka līķi rumā un aizsūtīja viņa radiem uz Angliju.

Un tomēr kalpotāji Goboto centās būt džentlmeņi. Ja arī šis tas neizdevās tā, kā vajag, viņi tomēr bija un palika džentlmeņi. Lūk, kāpēc Goboto pastāvēja lielais nerakstītais likums, ka iebraucējiem ir jāuzvelk bikses un jāuzauj kurpes. Ar īsām biksēm, lavu-lavu un kailām kā­jām te nedrīkstēja rādīties. Kad kapteinis Džensens, vis­nevaldāmākais no melno ķērājiem, kaut gan bija cēlies no senas ņujorkiešu dzimtas, izkāpa salā gurnautā un apakškreklā, ar diviem revolveriem un nazi aiz jostas, krastā viņu aizturēja. Tas bija tajos laikos, kad te dzī­voja Džonijs Besets, kurš stingri prasīja ievērot etiķeti. Stāvēdams motorlaivas pakaļgalā, kapteinis Džensens ap­galvoja, ka uz viņa šonera nav garo bikšu, un tai pašā laikā paziņoja, ka grib tikt krastā. Goboto viņam sadzie­dēja sašauto plecu un piedevām vēl pieklājīgi atvainojās, jo uz viņa šonera garās bikses patiešām netika atrastas. Taču jau pirmajā dienā, kad kapteinis piecēlās no gul­tas, Džonijs Besets laipni, bet stingri piespieda viesi uz­vilkt savas bikses. Tas bija ievērības cienīgs precedents.

Turpmākajos gados šis paradums nekad netika pārkāpts. Baltie cilvēki un bikses bija nešķirami. Tikai melnādainie skraidīja apkārt pliki. Bikses noteica sabiedrisko stā­vokli.

Šajā naktī viss bija kā parasti, izņemot vienu apstākli. Septiņi vīri, kam acis mirdzēja, bet kājas vēl neļodzījās, vainagojuši skotu viskijam veltīto dienu ar galvu reibi­nošiem kokteiļiem, apsēdās, lai ieturētu pusdienas. Vi­ņiem mugurā bija jakas, kājās — bikses un kurpes. Šie vīri bija pārvaldnieks Džerijs Makmērtrijs, viņa palīgi Edijs Litls un Džeks Endrū, vervētāju keča «Meri» kap­teinis Steplers, plantators Derbijs Šrailtons no Tito-Ito, pusķīnietis, pērļu uzpircējs Pīters Džī, kas braukāja starp Ceilonu un Paumotu salām, un Alfrēds Dīkons, kurš bija ieradies ar pēdējo tvaikoni. Vispirms melnādainie viesmīļi pasniedza vīnu, taču drīz vien visi atkal pārgāja uz vis­kiju ar sodu, piedzerot to klāt ēdienam, iekams tas bija nonācis viņu apdedzinātajos, izkodinātajos kuņģos.

Kafiju dzerot, viņi izdzirdēja caur klīzi norībam enkur- ķēdi; tas liecināja, ka ieradies kuģis.

— Tas ir Deivids Grīfs, — teica Pīters Džī.

— Kā jūs to zināt? — izaicinoši jautāja Dīkons un dzēlīgi turpināja: — Tadi puiši kā jūs cenšas ielaist jau­najam miglu acīs. Es esmu diezgan daudz braukājis pa jūrām, un nosaukt kuģi, kad tā buras saredzamas tālumā kā mazs plankumiņš, vai pēc enkura dārdoņas noteikt, kas to vada, — tās ir … tās ir visīstākās blēņas.

Pīters Džī aizdedzināja cigareti un neatbildēja.

— Daži melnie nosaka apbrīnojami pareizi, — diplo­mātiski piezīmēja Makmērtrijs.

Viesa izturēšanās krita uz nerviem pārvaldniekam un pārējai kompānijai. Kopš tā brīža, kad šopēcpusdien bija ieradies Pīters Džī, Dīkons visādi sējās viņam klāt. Viņš apstrīdēja katru Džī vārdu un vispār izturējās rupji.

— Varbūt tas ir tāpēc, ka Pītera dzīslās rit ķīniešu asinis, — minēja Endrū. — Jūs zināt, ka Dīkons ir aus­trālietis un austrālieši ir ļoti jutīgi pret krāsu.

— Man arī šķiet, ka tā ir, —- piekrita Makmērtrijs. — Un tomēr tāda apcelšana nav pieļaujama, it īpaši pret tādu cilvēku kā Pīters Džī, kurš ir baltāks par pašu bal^ tāko.

Šajā ziņā pārvaldniekam bija pilnīga taisnība. Pīters Džī, šis cilvēks ar eiropiešu un aziātu asiņu sajaukumu, bija labs un gudrs. īstenībā rāmās uri godīgās ķīniešu asinis bija tās, kas apvaldīja no viņa tēva mantotās pār­steidzīgās un izvirtušās angļu asinis. Bez tam viņš bija vairāk izglītots nekā visi klātesošie, labāk par visiem ru­nāja angliski un dzīvoja ciešākā saskaņā ar džentlmeņa ideālu nekā jebkurš cits. Un, visbeidzot, viņam bija cēla dvēsele. Viņš nosodīja vardarbību, kaut gan kādreiz bija nogalinājis cilvēkus. Viņam riebās ķildas, un viņš vien­mēr vairījās no tām kā no sērgas.

Kapteinis Steplers iejaucās, lai atbalstītu Makmērtriju:

— Es atceros, kad pārgāju uz citu šoneri un devos uz Oltmcnu, melnie tūliņ pateica, ka tas esmu es. Mani ne­maz nebija gaidījuši un nekādā ziņā nevarēja iedomāties, ka es būšu uz šī kuģa. Bet viņi pateica aģentam, ka kap­teinis esmu es. Viņš paskatījās ar binokli un neticēja melnajiem. Tomēr viņiem bija taisnība. Vēlāk viņi man pastāstīja, ka pazinuši mani pēc tā, kā es vadu šoneri.

Dīkons neklausījās viņā un atkal sāka sieties klāt pērļu uzpircējam.

— Kā jūs pēc enkurķēdes skaņas varat zināt, ka tas ir … kā jūs viņu nosaucāt? — viņš ķildīgi vaicāja.

— Par to var spriest pēc daudzām pazīmēm, — at­bildēja Pīters Džī. — To ir ļoti grūti paskaidrot. Šim nolūkam būtu vajadzīga vesela grāmata.

— Es arī tā domāju, — izsmējīgi teica Dīkons. — Pa­skaidrot tā, ka nekas nekļūst skaidrs, ir gaužām viegli.

— Kas grib saspēlēt bridžu? — iejautājās otrais pa­līgs Edijs Litls, nogaidoši skatīdamies uz klātesošajiem un grasīdamies jaukt kārtis. — Vai jūs negribat spēlēt, Pīter?

— Ja viņš spēlē, tad viņš ir lielībnieks, — atcirta Dī­kons. — Man tā lielīšanās jau līdz kaklam. Mister Džī, vai jūs nebūtu tik laipns un saprotamāk nepastāstītu, kā jūs zināt, kas nupat izmeta enkuru? Pēc tam es saspē- lēšu ar jums piketu.

— Es labāk gribētu bridžu, — atteica Pīters. — Kas attiecas uz to, ko jūs gribat zināt, tad es pateikšu kaut ko. Spriežot pēc skaņas, tas bija mazs kuģis. Nebija dzirdams ne svilpiens, ne sirēna — atkal maza kuģa pa­zīme. Tas izmeta enkuru tuvu pie krasta — vēl viena pa­zīme, kas liecina par to pašu, tāpēc ka tvaikoņiem un lielajiem šoneriem jāizmet enkurs, neaizbraucot līdz sēkļa vidum. Tālāk. Ieeja līcī ir līkumota. Neviens vie­tējais kapteinis neuzdrošināsies pēc tumsas iestāšanās braukt iekšā tajā ne ar vervētāju, ne ar preču kuģi. Ne­viens ārzemnieks, protams, arī ne. Ir tikai divi izņēmumi. Pirmais bija Margonvils, bet viņu notiesāja uz nāvi aug­stākā tiesa Fidži. Tātad atliek otrs izņēmums — Deivids Grīfs. Vai diena vai nakts, vienalga, kādi ir laika ap­stākļi, — viņš ieies šaurumā. To visi labi zina. Vēl pa­stāv tāda iespēja: ja Grīfs atrodas kaut kur citur, to mē­ģina izdarīt kāds jauns pārgalvīgs kapteinis. Bet, pirm­kārt, par tādu pārdrošnieku neesmu dzirdējis ne es, ne kāds cits. Otrkārt, Deivids Grīfs kreisē šajos ūdeņos ar «Gungu», kas nesen atstājis Karo-Karo. Aizvakar, kad «Gunga» bija iebraucis Sendflaja šaurumā, es biju uz šī kuģa un runāju ar Grifu. Viņš veda aģentu uz jauno staciju. Teica, ka vispirms iegriezīšoties Babo, bet pēc tam došoties uz Goboto. Viņam pietika laika atbraukt līdz šejienei. Es dzirdēju enkura dārdoņu. Kas cits tas var būt, ja ne Deivids Grīfs? «Gungas» kapteinis ir Do- novens, un es viņu pazīstu pārāk labi, lai pieļautu, ka viņš viens bez sava saimnieka tumsā uzdrošinājies braukt iekšā Goboto līcī. Pēc dažām minūtēm Deivids Grīfs ienāks pa šīm durvīm un teiks: «Guvutu dzer pat pār­traukumos starp divām iedzeršanām.» Es saderu uz piec­desmit mārciņām, ka tieši viņš ienāks pa šīm durvīm un teiks tieši tā: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp di­vām iedzeršanām.»

Dīkons kādu brīdi jutās satriekts. Pēc tam viņam sejā sakāpa asinis.

— Tā, dabūjāt atbildi, — sacīja Makmērtrijs, labsir­dīgi iesmiedamies. — Es arī piemetīšu no savas puses pāris soverēnu.

— Bridžs! Kas sāks? — nepacietīgi uzsauca Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter!

— Spēlējiet vien, — teica Dīkons. — Mēs ar viņu sa­rausim piketu.

— Es labāk spēlētu bridžu, — rāmi teica Pīters Džī.

— Vai jūs vispār spēlējat piketu?

Pērļu uzpircējs pamāja ar galvu.

— Tad rausim vaļā! Varbūt es jums parādīšu, ka šajā lietā man ir vairāk sajēgas nekā par enkuriem.

— Ē, pagaidiet… — iesāka Makmērtrijs.

— Spēlējiet vien bridžu, — Dīkons viņu aprāva. —Mēs dodam priekšroku piketam.

Tā Pīters Džī pret savu gribu tika ierauts spēlē, kura, kā viņš paredzēja, sagādās nepatikšanas.

— Tikai vienu roberu, — viņš teica, dalīdams kārtis.

— Uz cik lielu summu? — jautāja Dīkons.

Pīters Džī paraustīja plecus.

— Uz kādu vēlaties.

— Simts punktu — piecas mārciņas partija. Norunāts?

Pīters Džī piekrita.

— Par dubultpartiju, protams, desmit mārciņas?

— Lai būtu, — teica Pīters Džī.

Pie otra galdiņa četri spēlēja bridžu. Kapteinis Step- lers, kuram nepatika spēlēt kārtis, skatijas uz spēlma­ņiem un lēja viskiju lielajās glazēs, kas stāvēja katram pie labās rokas. Makmērtrijs, ar pūlēm slēpdams bažas, ik pa brīdim pameta skatienu uz piketa spēlmaņu pusi. Viņa biedrus angļus tāpat uztrauca austrālieša izturēša­nās, un viņi baidījās no kāda izlēciena. Visiem bija skaidrs, ka Dīkons uzkurina sevī naidu pret jaukteni un ka agri vai vēlu notiks sprādziens.

— Ceru, ka Pīters zaudēs, — paklusā balsī teica Mak­mērtrijs.

— Diezin … Ja nu viņam vienīgi nelaimējas, — at­bildēja Endrū. — Piketa viņš. ir meistars. To es zinu no pieredzes.

Par to, ka Pīteram Džī veicas, varēja spriest pēc tā, cik īgni Dīkons pildīja glāzi pēc glāzes. Pirmo partiju viņš bija zaudējis, un, kā liecināja viņa paša izmestās frāzes, arī otra nesolīja neko labāku, kad pēkšņi atvē­rās durvis un ienāca Deivids Grīfs.

— Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzer­šanām, — viņš nevērīgi bilda, pirms sarokojās ar pār­valdnieku. — Sveicināts, Mak! Mans kapteinis ir laivā. Viņš dabūja zīda kreklu, kaklasaiti un teniskurpes, vārdu sakot, visu nepieciešamo, bet lūdz, lai jūs aizsūtot viņam bikses. Manējās ir par mazām, bet jūsējās viņam būs pašā laikā. Sveicināti, Edij! Kā ir ar ngari-ngari^ Jūs,

Džek, ari uz pekām? Nu gan brīnums —• nevienam nav drudža, un neviens nav piedzēries līdz nemaņai! — Viņš nopūtās. — Pieņemsim, ka nakts vēl tikai sākas. Sveicināti, Pīter! Ka jūs izkūlāties no tās brāzmas, pēc tam kad mēs bijām izšķīrušies? Mums vajadzēja izmest otru enkuru.

Kamēr Grīfs iepazinās ar Dīkonu, Makmērtrijs aizsū­tīja uz laivu kalpu ar biksēm, un, kad ieradās kapteinis Donovens, viņš bija ģērbies, kā jau baltajam pieklājas — vismaz kā šajā salā pieklājas.

Dīkons bija zaudējis arī otro partiju, par to liecināja viņa ska|ā lamāšanās. Pīters Džī vienā mierā aizdedzi­nāja cigareti.

— Ko? Jūs gribat beigt spēli tāpēc, ka esat uzvarē­jis? — vaicāja Dīkons.

Grīfs uzrāva uzacis, jautājoši paskatīdamies uz Mak- mērtriju, kura seja pauda sašutumu.

— Robers ir cauri, — atteica Pīters Džī.

— Roberā ir trīs partijas. Man jādala. Turpinām!

Pīters Džī piekrita, un sākās trešā partija.

— Kucēns… Prasās pēc pātagas, — Makmērtrijs pa­čukstēja Grifam. — Beigsim spēli, zēni! Es gribu uzma­nīt viņu. Ja viņš aizies pārāk tālu, es viņu izsviedīšu krastā, vienalga, kādas būtu sabiedrības instrukcijas.

— Kas viņš ir? — jautāja Grīfs.

— Atbraucis ar pēdējo tvaikoni. Sabiedrība iesaka ap­ieties ar viņu saudzīgi. Viņš grib ieguldīt savu naudu kādā plantācijā. Viņam ir sabiedrības akreditīvs par des- mittūkstoš mārciņām. Viņš ieņēmis galvā, ka visai Aus­trālijai jābūt baltai. Dīkons domā tā: ja viņam ir balta āda un viņa tēvs kādreiz ir bijis republikas virsproku- rors, tad viņš var būt suns. Tāpēc viņš sienas klāt Pī- teram, bet jūs zināt, ka Pīters mazāk par jebkuru noska­ņots strīdēties vai taisīt skandālu. Nolādētā sabiedrība! Es neesmu uzņēmies auklēt tās zīdaiņus ar bankas rē­ķiniem. Ielejiet savā glāzē, Grīf! Šis vīrs ir nepatīkams tips, nepatīkamāks par nepatīkamu.

— Varbūt viņš tikai ir pārāk jauns, — sprieda Grīfs.

— Viņš neprot valdīties, kad ir iemetis, tas ir skaidrs. — Pārvaldnieks neslēpa riebumu un dusmas. — Ja vien viņš pacels roku pret Pīteru, es pats sadošu šim mazajam nekauņaml

Pērļu uzpircējs izvilka no dēļa puļķīšus, ar kuriem bija atzīmējis rēķinu, un atvirzījās nost. Viņš bija uzva­rējis trešajā partijā. Paskatījies uz Ediju Litlu, Pīters sacija:

Ik—- Tagad es varu spēlēt bridžu. »—- Bet es gribu atspēlēties, — nelikās mierā Dīkons. i— Es patiešām esmu noguris no šīs spēles, — Pīters D/i centās iegalvot viņam ar savu parasto mieru. mņ— Nāciet spēlēt, — uzstāja Dīkons. — Vēl vienu. Tā taču jūs nedrīkstat pievākt manu naudu. Esmu palaidis vēju piecpadsmit mārciņas. Vai nu es paspēlēju otrtik, vai atspēlējos.

Makmērtrijs gribēja iejaukties, bet Grīfs ar skatienu atturēja viņu.

Ja šī partija patiešām ir pēdējā, lai notiek, — teica Pīters Džī, vākdams kopā kārtis. — Laikam mana kārta dalīt. Cik es sapratu, tad šoreiz likme ir piecpadsmit mārciņas. Vai nu jūs būsiet man parādā trīsdesmit, vai ari mēs būsim kvīti.

— Pareizi, draudziņ! Vai nu mēs esam kviti, vai es mak āju jums trīsdesmit mārciņas.

Jļ— Ies vaļa karsts cīniņš, — piezīmēja Grīfs, pievilk­dams tuvāk krēslu.

Pārējie stāvēja vai sēdēja ap galdu, un Dīkonam atkal neveicās. Nebija šaubu, ka viņš ir labs spēlmanis, bet viņam negadījās labas kārtis. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nespēj vienaldzīgi paciest savu neveiksmi. Viņš neganti lamājās un kliedza uz aukstasinīgo metisu. Partijas bei­gas Pīters Džī aprēķināja savu laimestu; Dīkonam nebija ne piecpadsmit punktu. Viņš klusēdams raudzījās uz savu pretinieku.

— Ož pēc zaudējuma, — teica Grīfs.

— Turklāt pēc divkārša, — piebilda Pīters Džī.

— Nav nekādas vajadzības man to sacīt, — noskal­dīja Dīkons. — Es esmu mācījies aritmētiku. Esmu jums parādā četrdesmit piecas mārciņas. Te būs, saņemiet!

Jau tas vien, kā viņš uzsvieda uz galda deviņas piecu mārciņu naudas zīmes, bija aizvainojoši. Bet Pīters Dži kā bija, tā palika mierīgs un neizrādīja, ka būtu aiz­skarts.

— Jums bija cūkas laime, bet jūs neprotat spēlēt kārtis, to gan es varu teikt, — turpināja Dīkons. — Es va­rētu jūs pamācīt.Metiss pasmaidīja un, vākdams kopā naudu, piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ir tāda vienkārša spēle — kazino. Brīnums, ka jūs neesat nekad par to dzirdējis, — bērnu spēle.

— Esmu redzējis, kā to spēlē, — rāmi atteica metiss.

— Kā tad tā? — izgrūda Dīkons. — Varbūt jūs do­mājat, ka varat to spēlēt?

— O nē, to gan nel Baidos, ka man nepietiks tam ap­ķērības.

— Kazino ir lieliska spēle, — laipni piezīmēja Grīfs. — Man tā ļoti patīk.

Dīkons neklausījās viņā.

— Es saspēlēšu ar jums par desmit mārciņām par­tijā — līdz trīsdesmit vienam punktam, — viņš nelika mierā Pīteru Džī. — Un es jums parādīšu, cik maz jēgas jums ir par kārtīm. Sāciet! Kur ir jauna kava?

— Nē, paldies, —• atbildēja metiss. — Mani gaida, lai spēlētu bridžu.

— Jā, nāciet šurp! — uzstājīgi lūdza Edijs Litls. — Nā­ciet šurp, Pīter, un sāksim!

— Nobijāties no tādas vienkāršas spēles kā kazino, — zobojās Dikons. — Varbūt likme par augstu? Nu, ja tā, tad es spēlēšu ar jums uz pensiem vai fārtingiem.

Šī cilvēka izturēšanās apvainoja visus klātesošus. Mak­mērtrijs vairs nevarēja to paciest.

— Rimstieties, Dīkon! Viņš teica, ka vairs negrib spē­lēt. Lieciet viņu mierā!

Dīkons saniknots pagriezās pret mājas saimnieku, bet viņš vēl nebija paguvis sākt zākāties, kad iejaucās Grifs.

— Es labprāt saspēlētu ar jums kazino, — viņš sacīja.

— Bet ko jūs par to zināt?

— Neko sevišķu, bet es gribētu pamācīties.

— Nedomāju nodarboties šovakar ar mācīšanu kaut kādu pensu dēļ.

— Jā, pareizi gan, — atbildēja Grīfs. — Esmu ar mieru spēlēt gandrīz vai uz jebkuru summu, protams, saprātīgās robežās.

Dīkons gribēja tikt vaļā no šā uzmācīgā cilvēka vienā paņēmienā.

— Simts mārciņu partija, ja tas jūs apmierina.

Grīfs ar prieku piekrita.

— Viss kārtībā! Lieliski! Sāksim! Vai svīpus[4] jūs ari

skaitāt?

Dīkons apjuka. Viņš bija cerējis, ka Goboto tirgotāju pārbiedēs lielā summa.

— Vai svīpus jūs arī skaitāt? — Grīfs atkārtoja. Endrū atnesa jaunu kavu, un Grīfs izvilka no tās džo-

keru.

— Protams, ka ne, — atbildēja Dīkons. — Tā ir zī­daiņu spēle.

— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.

— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.

Dīkons atkal bija cietis sakāvi.

— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.

— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lie­lais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?

— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.

— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?

— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?

— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.

— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dī­kons.

— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.

— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīko­nam priekšā uz galda.

Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un ba­žīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.

— Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.

— Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vien­mēr ir reāla lieta.

Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.

— Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,

— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!

Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.

— Vai viss ir pareizi?

— Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat de­rīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.

Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zau­dēja.

— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču neno­runājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pār­traukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.

Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.

— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārci­ņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.

— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaug­stināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!

— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saim­niekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?

Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dī­kons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zau­dēto, lai cik partiju bija zaudējis.

Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.

— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?

— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?

Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:

— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdes­mit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …

— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.

Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkār­šoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vai­rākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz asto­ņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.

Grīfs papurināja galvu.

— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akredi­tīvs tikai par desmit tūkstošiem.

— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?

Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.

— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.

— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspē­lētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.

— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.

Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirda­mas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Ska­tītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs ne­klausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.

— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.

— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jau­tāja Dīkons.

— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!

Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar dre­bošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.

— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sid­neju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.

Grīfs vēlāk teica:

— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.

Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.

— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs ne­gribat vēl pacīnīties?

Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmē­ram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aiz­mirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savād­nieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.

Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži ru­nājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks pa­spēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams. Naudu, ko jūs man paspēlējāt,- jūs saņēmāt man­tojumā no sava tēva vai no kāda cita radinieka, kurš to nopelnījis, pūlēdamies vaiga sviedros. Bet, ja cilvēks nostrādā divus gadus Karo-Karo par aģentu, tas jau kaut ko nozīmē. Es lieku tos desmit tūkstošus mārciņu, ko jūs man paspēlējāt, pret diviem darba gadiem. Ja jūs uzva­rēsiet, nauda būs jūsu. Ja pazaudēsiet, jums jāpieņem darbs Karo-Karo un rit no' paša rīta jādodas uz turieni. To varēs saukt par īstu rīcību. Nu, vai spēlēsiet?

Dīkons nespēja parunāt. Rīkle viņam bija kļuvusi sausa, un, ņemdams kārtis, viņš tikai pamāja ar galvu.

— Vēl kas, — turpināja Grīfs. — Es varu izkārtot vēl labāk. Ja jūs paspēlēsiet, divi jūsu darba gadi būs mani, protams, bez atlīdzības. Un tomēr es maksāšu jums algu. Ja jūs strādāsiet apmierinoši, ja izpildīsiet visas instruk­cijas un likumus, es jums divus gadus maksāšu pa piec­tūkstoš mārciņām gadā. Nauda tiks ieskaitīta jūsu rēķinā, un jūs to saņemsiet ar procentiem no sabiedrības, kad būs pienācis laiks. Vai esat tā ar mieru?

— Tas nu ir par daudz, — nomurmināja Dīkons. — Jūs esat netaisns pats pret sevi. Aģents saņem tikai desmit vai piecpadsmit mārciņas mēnesī.

— Tā būs atlīdzība par jūsu rīcību, — Grīfs teica, lik­dams noprast, ka saruna jābeidz. — Bet, iekams sākam spēli, es uzrakstīšu dažus no šiem likumiem. Ja jūs pa­spēlēsiet, jums divus gadus katru rītu būs tie skaļā balsī jāatkārto. Tas nāks jums par labu. Kad jūs būsiet tos skaļi atkārtojis septiņsimt trīsdesmit Karo-Karo pavadītus rītus, esmu pārliecināts, ka tie paliks jums atmiņā uz mūžu. Iedodiet man savu spalvu, Mak! Tā …

Viņš vairākas minūtes ātri rakstīja, tad palūdza skaļi nolasīt uzrakstītās rindiņas.

«Man vienmēr jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir tik­pat labs kā otrs, ja vien viņš nedomā, ka ir labāks par citiem.»

«Lai cik piedzēries es būtu, es nedrīkstu aizmirst, ka esmu džentlmenis. Džentlmenis ir tas, kas ir cildens un laipns. Piezīme: labāk nemaz nepiedzerties!»

«Kad es spēlēju vīriešu spēli ar vīriešiem, man jāspēlē kā vīrietim.»

«Labs lamu vārds, teikts īstajā reizē un retumis, ir ļoti noderīgs. Pārāk bieža lamāšanās sabojā pati sevi. Pie­zīme: lamāšanās nespēj ne mainīt spēles gaitu, ne likt vējam pūst.»

«Nevienam vīrietim nav tiesību noniecināt savu vīrieša pašcieņu. Tādas tiesības nevar nopirkt pat par desmittūk- stoš mārciņām.»

Kad sāka lasīt šos noteikumus, Dīkons k|uva bāls aiz dusmām. Pēc tam seju no kakla līdz pierei lēni pārplūdi­nāja sārtums.

— Tā, tas nu būtu viss, — teica Grīfs, salocīdams pa­pīru un nolikdams to galda vidū. — Vai jūs vēl spē­lēsiet?

— Tā man arī vajag, — aizlūzušā balsī nomurmināja Dīkons. — Esmu bijis ēzelis. Mister Džī, kamēr nav zi­nāms, vai esmu uzvarējis vai zaudējis, es gribētu atvaino­ties. Nezinu, varbūt vainīgs bija viskijs, bet es esmu ēzelis, nekauņa, slikti audzināts cilvēks — vispār draņķis.

Viņš sniedza roku, un metiss, gaiši smaidīdams, sa­tvēra to.

— Paklausieties, Grīf, — teica Džī, — viņš ir lāga puisis. Metiet pie malas to ērmošanos, izdzersim pa at­vadu glāzei un aizmirsīsim visu!

Grīfs šaubījās, bet Dīkons iesaucās:

— Nē, es to nepieļaušu! Es vēl neesmu norēķinājies. Ja jau Karo-Karo, tad Karo-Karo. Ne vairāk, ne mazāk.

— Pareizi, — piekrita Grīfs, sākdams jaukt kārtis. — Ja viņš būs piemērots Karo-Karo, Karo-Karo viņam par ļaunu nenāks.

Spēle ritēja klusi un nopietni. Viņi nospēlēja trīs reizes un nevienu reizi nesavāca vajadzīgos punktus. Piektās un pēdējās dalīšanas sākumā Dīkonam pietrūka trīs pun­ktu, bet Grifam četru. Dīkonu varēja glābt tikai punkti, un viņš spēlēja uzmanīgi. Viņš vairs nerūca un nelamā­jās un spēlēja labāk nekā līdz šim. Viņš tika pat pie diviem melnajiem dūžiem un ercena dūža.

— Es domāju, jūs varat nosaukt kārtis, kas ir man rokā? — viņš jautāja pēc pēdējās dalīšanas un pakratīja savas kārtis.

Grīfs pamāja ar galvu.

— Tad nosauciet tās!

— Pīķa kalps, pīķa divnieks, ercena trijnieks un kā­rava dūzis, — atbildēja Grīfs.

Tie, kas stāvēja Dīkonam aiz muguras un skatījās viņa kārtīs, nedeva nekādas zīmes. Tomēr Grifs bija nosaucis kārtis pareizi.

— Man šķiet, ka jūs spēlējat kazino labāk nekā es, — atzina Dīkons. — Es varu nosaukt tikai trīs no jūsu kār­tīm: kalps, dūzis un lielais kazino.

— Nav pareizi. Kavā nav piecu dūžu. Trīs jūs jau no­mētāt, un ceturtais patlaban ir jums rokā.

— Godavārds, jums taisnība! — teica Dīkons. —• Man bija trīs dūži. Bet, lai nu kā, «kārtis» būs manas. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.

— Es jauju jums paņemt mazo kazino… — Grīfs ap­klusa, lai parēķinātu. — Jā, un dūzi arī. Bez tam man būs «kārtis» — un es iešu ar lielo kazino. Ejiet!

— «Kāršu» nav nevienam, un es esmu uzvarējis! — iesaucās Dīkons, kad spēle bija galā. — Es eju ar mazo kazino un četriem dūžiem. Lielais kazino un pīķi dos jums tikai divdesmit.

Grīfs pakratīja savas kārtis.

— Ka tikai jūs neesat kļūdījies!

— Nē, — noteikti paziņoja Dīkons. — Es skaitīju katru pacelto kārti. Lai nu kur, bet tur gan es nesajuku. Man ir divdesmit sešas — un jums arī divdesmit sešas.

— Pārskaitiet, — sacīja Grīfs.

Pirkstiem drebot, Dīkons rūpīgi un lēni pārskaitīja kār­tis. Viņam bija divdesmit piecas. Dīkons pārliecās pāri galdam, paņēma Grifa uzrakstītos noteikumus, salocīja pa­pīru un iebāza to kabatā. Tad viņš izdzēra tukšu savu glāzi un piecēlās. Kapteinis Donovens paskatījās pulk­stenī, nožāvājās un arī piecēlās.

— Jūs iesiet uz kuģi, kapteini? — jautāja Dīkons.

— Jā, — atbildēja Donovens. — Kad lai es atsūtu jums pakaļ laivu?

— Es iešu kopā ar jums tūlīt pat. Garām ejot, paņem­sim manu bagāžu no «Bilija». Es gribēju no rīta doties ar to uz Babo.

Dīkons sniedza roku klātesošajiem. Visi novēlēja viņam veiksmi Karo-Karo.

— Vai Toms Batlers spēlē kārtis? — viņš apvaicājās Grifam.