Džeks Londons Nevaldāmais baltais cilvēks

— Kamēr melnādainais cilvēks ir melns, bet baltais — balts, viņi nekad nesapratīs viens otru, — tā teica kap­teinis Vudvords.

Mēs sēdējām Cārlija Robertsa krodziņā Apijā un kopā ar īpašnieku sūcām viņa sagatavoto «Abu Hamedu». Cār­lijs Robertss apgalvoja, ka dabūjis šā dzēriena recepti no Stīvensa, kurš kļuvis slavens, izgudrodams «Abu Hamedu» tajā laikā, kad slāpes spieda viņu nogaršot Nīlas ūdeni, no tā paša Stīvensa, kurš bija sacerējis «Ar Kitčeneru uz Hartumu» un aizgājis bojā Ledismitas aplenkuma laikā.

Kapteinis Vudvords, spēcīgs, drukns, padzīvojis vīrs ar četrdesmit gadus tropu saulē brūninātu seju un tik skais­tām, dzidrām, brūnām acīm, kādas es vīriešiem savu mūžu nebiju redzējis, runāja, kā jau daudz pieredzējis cilvēks. Krustveida rēta uz viņa kailā galvvidus liecināja par tuvu iepazīšanos ar iedzimtā kaujas cirvi, to pašu liecināja di­vas rētas kakla labajā pusē, kur bija ieurbusies un iznā­kusi ārā bulta. Kapteinis stāstīja, ka toreiz skrējis un bulta viņu traucējusi, bet viņam nav bijis laika nolauzt uzgali, tāpēc viņš izvilcis šautru cauri. Tagad viņš koman­dēja «Savaiji», lielu tvaikoni, kas vervēja dienvidu jūrās darbaspēku vācu plantācijām Samoa.

— Puse visu nepatikšanu izceļas balto stulbuma dēļ, — teica Robertss, ieturēdams pauzi, lai iedzertu no savas glāzes un labsirdīgi nosunītu mazo samoajiešu kalpotāju. — Ja baltais kaut mazdrusciņ padomātu, kas notiek melnā cilvēka prātiņā, lielākā daļa nepatikšanu paietu secen.

— Esmu saticis dažus tādus, kuri apgalvoja, ka viņi saprotot melnos, — atbildēja kapteinis Vudvords, — un es allaž ievēroju, ka viņus pirmos «kai-kai», tas ir, apēda. Atcerieties misionārus Jaungvinejā un Jaunhebrīdu salās, mocekļu salā Erromangā un visās pārējās salās. Atcerie­ties austriešu ekspedīciju, kas tika sacirsta gabalos Zāla­mana salās, Gvadalkanaras biežņā. Atcerieties arī pašus tirgotājus ar viņu ilggadējo pieredzi: viņi plātījās, ka vi­ņiem nepieskaršoties neviens melnādainais, bet viņu gal­vas vēl šobaltdien rotā peldošo mītņu spāres. Ņemsim kaut vai veco Džoniju Simonsu. Divdesmit sešus gadus pava­dīja neskartajos Melanēzijas džungļos un zvērēja, ka pa­zīstot melnos kā savus piecus pirkstus un ka šie viņu neaiztikšot. Viņš aizgāja bojā pie Marovo lagūnas, Jaun- džordžijā, viņam nogrieza galvu melnā Mērija — sie­viete — un vecs vienkājains nēģeris, kurš otru kāju bija atstājis haizivs zobos, nirdams pēc apdullinātām zivīm. Bija tāds Billijs Votss, izdaudzināts nēģeru slepkavnieks, cilvēks, no kura pašam nelabajam būtu bail. Atceros, mēs stāvējām pie Litla raga, zināt, tas ir Jaunajā Īrijā, kad nēģeri nospēra mums puskastes pārdodamās tabakas, — tā maksāja apmēram trīsarpus dolāru. Atriebdamies Bil­lijs nošāva sešus nēģerus, sadauzīja viņu koka laivas un nosvilināja divus ciemus. Pēc četriem gadiem, kad viņš ar piecdesmit puišiem turpat pie Litla raga ķēra trepangus, viņam uzklupa melnie. Piecās minūtēs visi bija pagalam, izņemot trīs puišus, kuriem izdevās aizšmaukt ar laivu. Nestāstiet man, ka mēs saprotam nēģerus. Baltā cilvēka misija ir civilizēt pasauli, un tas nav nekāds vieglais darbs. Pa kuru laiku viņš būtu varējis izprast nēģerus?

— Pareizi, — piekrita Robertss. — Un vispār nemaz nav nepieciešams izprast nēģerus. Jo baltais cilvēks dum­jāks, jo labāk viņam sokas civilizēt pasauli…

— Un dēstīt bailes no dieva nēģeru sirdīs, — piemeti­nāja kapteinis Vudvords. — Varbūt jums taisnība, Ro­berts. Varbūt tieši baltā cilvēka stulbums_ir_ viņa panā­kumu atslēga, un viena no šā stulbuma pazīmēm, bez šau­bām, ir nespēja saprast nēģerus. Skaidrs ir viens: baltais ir aicināts vadīt nēģerus neatkarīgi no tā, vai saprot vai nesaprot viņus. Viņš ir neatvairāms. Kā pats liktenis.

— Protams, baltais cilvēks nēģeriem ir neatvairāms kā liktenis, — iestarpināja Robertss. — Pastāstiet baltajam, ka ir kāda lagūna, kurā atrodams perlamutrs, bet šo la­gūnu apsēduši desmittūkstoš kareivīgu cilvēkēdāju, un tomēr šis baltais ar pusduci kanaku nirēju un bleķa modi­nātāju hronometra vietā pa galvu pa kaklu drāzīsies turp. Viņi paņems ērtu piectonnīgo divmastnieku un saspiedī- sies tajā kā siļķes mucā. Pačukstiet viņam, ka Ziemeļpolā ir zelta dzīsla, un šis nevaldāmais baltādainais radījums bez garas apdomāšanas dosies ceļā, paņemdams līdzi cērti, lāpstu, cūkas šķiņķi un jaunākā parauga patentēto reni.

Un pats apbrīnojamākais ir tas, ka viņš aizkļūs līdz turienei. Ieminieties viņam, ka aiz nokaitētā elles vaļņa ir dimanti, un misters Baltais Cilvēks bruks virsū valnim un piespiedīs pašu veco Sātanu strādāt ar cērti un lāpstu. Lūk, kas notiek, ja cilvēks ir dumjš un nevaldāms!

— Man gribētos zināt, ko melnādainie par to domā, — es ierunājos.

Kapteinis Vudvords paklusi iesmējās. Viņa acīs staroja atmiņu gaišums.

— Man gribētos zināt, ko domāja un droši vien vēlšo- dien domā Malu nēģeri par kādu nevaldāmu balto cilvēku, kurš bija ar mums uz «Hercogienes», kad mēs piestājām viņu krastā, — kapteinis teica.

Robertss sagatavoja vēl trīs «Abu Hamedus».

— Tas notika pirms divdesmit gadiem. Viņu sauca Sakstorps. Viņš droši vien bija dumjākais cilvēks, kādu es jebkad biju redzējis, bet viņš bija neatvairāms kā nāve. Sis zellis prata tikai vienu — šaut. Atceros, ka es viņu pirmoreiz satiku tieši te, Apijā, pirms divdesmit gadiem. Tevis te vēl nebija, Roberts. Es biju apmeties holandieša Henrija viesnīcā, tur, kur tagadīt ir tirgus. Vai esat kaut ko dzirdējuši "par viņu? Viņš pamatīgi nopelnīja, slepus pārvezdams ieročus dumpiniekiem, pārdeva savu viesnīcu, bet tieši pēc sešām nedēļām viņu nomušīja kādā Sidnejas krodziņā.

Bet tagad par Sakstorpu. Kādu nakti, kad es tikko biju iemidzis, kaķu pāris sāka pagalmā koncertu. Es no gultas laukā un ar ūdens krūzi pie loga. Tieši tajā brīdī es dzir­dēju, ka atveras blakusistabas logs. Noblīkšķēja divi šā­vieni, un logs aizvērās. Tas notika neizsakāmi ātri. Labi ja desmit sekundēs. Logs atvērās, bum, bum! izšāva re­volveris, logs aizvērās. Lai kas viņš bija, viņš pat neuz­kavējās pie loga, lai redzētu, vai ir trāpījis. Viņš bija pār­liecināts. Vai jūs saprotat? Viņš bija pārliecināts. Kaķu koncerts bija beidzies, un no rīta atrada divus sastingušus miera traucētājus. Man tas šķita drausmīgi. Pirmkārt, spīdēja tikai zvaigznes, bet Sakstorps šāva nemērķējot; otrkārt, viņš izšāva tik ātri kā no divstobrenes, un, vis­beidzot, viņš zināja, ka ir trāpījis savos mērķos bez skatī­šanās.

Pēc divām dienām viņš atnāca pieteikties darbā pie manis. Es tolaik biju kapteiņa palīgs uz «Hercogienes» — milzīgi liela simtpiecdesmittonnīga šonera, kas pārvadāja savervētos nēģerus. Man jāsaka jums, ka vervēšana tais laikos bija īsta vervēšana. Mēs nepazinām ne tādus valdī­bas inspektorus, ne varas iestādes. Tas bija ellīgs darbs, vajadzēja paļauties pašiem uz sevi, un, ja mums klājās čābiski, paši vien bijām vainīgi. Mēs izvedām nēģerus no visām dienvidu jūru salām, no kurām vien mūs nepadzina. Tātad viņš uzkāpa uz šonera un uzdevās par Džonu Saks- torpu. Viņš bija mazs cilvēciņš tādā kā smilšu krāsā: mati smilšu krāsā, seja smilšu krāsā, un acis arī smilšu krāsā. Viņā nebija nekā acīskrītoša. Viņa dvēsele bija tikpat bez­krāsaina kā fizionomija. Viņš teica, ka esot palicis bez naudas un gribot uzmunsturēties uz kuģa. Esot ar mieru strādāt par jungu, koku, kravas pārzini vai vienkāršu mat­rozi. Viņam nebija nekādas jēgas ne par vienu no šiem amatiem, bet viņš teica, ka iemācīšoties. Negribēju viņu, bet viņa šaušana bija atstājusi uz mani tādu iespaidu, ka pieņēmu viņu par vienkāršu matrozi par trim mārciņām mēnesī.

To es nevaru noliegt, ka mācīties viņš gribēja. Taču viņš no dzimšanas nebija spējīgs kaut ko iemācīties. Rīko­ties ar kompasu viņš prata tikpat labi, cik es gatavot tā­dus dzērienus kā Robertss. Un, kas attiecas uz stūrēšanu, tad viņa dēļ es dabūju pirmos sirmos matus. Es nekad neuzdrošinājos laist viņu pie stūres, kad jūra bija nemie­rīga, tāpēc ka braukšana pa vējam un pret vēju viņam bija neatminams noslēpums. Viņš pat nevarēja pateikt, kāda atšķirība ir starp šoti un takelāžu, gluži vienkārši nevarēja. Viņam bija viens pīpis — gaīele vai klīvers. Lie­ciet viņam palaist vaļīgāk grotburu, un jūs nepagūsiet at­tapties, kad viņš būs nolaidis bezanburas stūri. Viņš trīs reizes pārvēlās pār bortu, bet peldēt neprata. Taču viņš mūždien bija dzīvespriecīgs, nezināja, kas ir jūras slimība, un bija vispaklausīgākais cilvēks, kādu es vispār esmu pazinis. Pēc dabas viņš bija noslēgts. Par sevi nekad ne­stāstīja. Mums viņa dzīve sākās ar to dienu, kad viņš ieradās uz «Hercogienes». Kur viņš iemācījies šaut, to varēja pateikt vienīgi zvaigznes. Viņš bija jenkijs — to mēs nopratām pēc tā, ka viņš runāja caur degunu. Un vairāk neko mēs arī neuzzinājām.

Tagad esam nonākuši pie galvenā. Jaunhebridu salās mums nevedās — piecās nedēļās tikai četrpadsmit nē­ģeri —, un ar dienvidaustrumu vēju mēs uzņēmām kursu uz Zālamana salām. Malaitā toreiz, tāpat kā tagad, bija viegli vervēt darbaspēku, un mēs braucām uz Malu, salas ziemeļrietumu galu. Rifi tur ir gan pie krasta, gan atklātā jūrā, un ir pamatīga noņemšanās, kamēr izmet enkuru. Tomēr viss izdevās labi, un mēs uzspridzinājām dinamītu, lai nēģeri zinātu, ka ir sākusies vervēšana. Trijās dienās mēs nedabūjām neviena strādnieka. Melnie simtiem brauca mums klāt ar savām laivām, taču viņi tikai smējās, kad mēs rādījām krelles, katūnu un cirvjus un stāstījām, ka darbs Samoa plantācijās ir tīrā izprieca.

Ceturtajā dienā viss mainījās. Pieteicās vairāk nekā piecdesmit puišu, un viņus izvietoja galvenajā tilpnē. Pro­tams, viņiem bija brīv staigāt pa klāju. Tagad, kad atska­tos atpakaļ, šī pierakstīšana vairumā liekas aizdomīga, bet toreiz mēs domājām, ka varbūt kāds varens virsaitis ir atcēlis aizliegumu pieteikties darbā. Piektās dienas rītā abas mūsu laivas, kā parasti, brauca malā — viena sedza otru, lai būtu drošs, ja izceltos kāda jezga. Un, kā pa­rasti, uz klāja slaistījās, tērgāja, smēķēja un gulēja piec­desmit nēģeri. Uz kuģa paliku es, Sakstorps un vēl četri matroži. Abās laivās strādāja iedzimtie no Džilberta salas. Vienā sēdēja kapteinis, kravas pārzinis un vervētājs. Otrā, kas sedza pirmo un stāvēja simt jardu no krasta, atradās kapteiņa otrais palīgs. Abas laivas bija labi apbruņotas, kaut gan nekas it kā nedraudēja.

Četri matroži, to skaitā Sakstorps, berza kuģa pakaļ­galā treliņus. Piektais matrozis ar šauteni rokā stāvēja sardzē pie paša grotmasta, kur nolikta tvertne ar ūdeni. Es biju priekšgalā, beidzu spodrināt jauno priekšgafeles sastiprinājumu. Es sniedzos pēc savas pīpes, kad krastā atskanēja šāviens. Izslējos taisni, lai palūkotos, kas no­tiek. Man kaut kas iebelza pa pakausi, un es apdullināts novēlos no klāja. Pirmā doma bija, ka man kaut kas uz­gāzies uz galvas, bet, jau krītot, es sadzirdēju velnišķīgu šaušanu no laivu puses un, pagriezdamies uz sāniem, pa­guvu paskatīties uz sardzē stāvošo matrozi. Divi lieli nē­ģeri turēja viņu aiz rokām, bet trešais no mugurpuses ar cirvi sašķaidīja viņam galvaskausu.

Kā šodien redzu ūdens tvertni, grotmastu, melnādainos, kuri sagrabuši matrozi, cirvi, kas nolaižas uz viņa galvas, bet pari visam — spoža saules gaisma. Mani bija apbū­rusi tuvojošās nāves vīzija. Likās, ka cirvis krīt lejup šausmīgi lēni. Es redzēju, kā tas ietriecās galvā un mat­rozis saļima. Nēģeri turēja viņu stingri, kamēr iezvēla vēl pāris reižu. Tad arī es dabūju vēl divus belzienus pa galvu un nospriedu, ka esmu miris. Tāpat laikam nodo­māja tas nelietis, kurš bija sitis. Es nespēju pakustēties, gulēju un skatījos, kā viņi nocērt sargam galvu. Jāatzīst, ka to viņi izdarīja veikli. Viņi bija ievingrinājuši roku šajā darbā.

No laivām vairs nešāva, un es nešaubījos, ka viņi visi kā viens ir apkauti. Kuru katru brīdi melnie varēja būt atpakaļ, lai paņemtu manu galvu. Acīmredzot viņi cirta nost galvu tiem matrožiem, kas bija uz klāja. Malaitā gal­vas ir vērtīgas, īpaši balto galvas. Tās ieņem goda vietu laivās, kurās dzīvo piekrastes iedzimtie. Kādu dekoratīvu efektu panāk mežu iedzīvotāji, es nezinu, bet viņi vērtē galvas tikpat augstu kā piekrastes iedzīvotāji.

Tomēr manī vēl gailēja vāja cerība izglābties, un es četrrāpus aizvilkos līdz vinčai, kur ar mokām uzslējos kā­jās. No šejienes varēju redzēt kuģa pakaļgalu un trīs gal­vas uz kajītes jumta; tās piederēja matrožiem, kurus es biju komandējis mēnešiem ilgi. Nēģeri pamanīja, ka es stāvu, un skrēja pie manis. Gribēju tvert revolveri, bet atklāju, ka viņi to pievākuši. Nevaru teikt, ka man dūša būtu saskrējusi papēžos. Ne reizi vien esmu bijis par matu no nāves, bet nekad tā nebija pienākusi man tik tuvu kā toreiz. Es atrados pusnemaņā, un man viss bija vienalga.

Nēģeris, kas drāzās pa priekšu, bija paķēris kambīzē lielo gaļas nazi un, grasīdamies sagriezt mani gabalos, vaikstījās kā pērtiķis. Tomēr no griešanas nekas neiznāca. Viņš kņūpus novēlās uz klāja, un es redzēju, ka viņam no mutes izšļācas asinis. Es neskaidri sadzirdēju šāvienu, pēc tam vēl un vēl. Nēģeri krita cits pēc cita. Es pamazām atžilbu un ievēroju, ka šauj nekļūdīgi. Ik pēc šāviena kāds nēģeris nožāvās uz klāja. Es apsēdos blakus vinčai uņ pacēlu acis. Uz zāliņa sēdēja Sakstorps, Kā viņam bijā izdevies tur uzrāpties, netiku gudrs, jo viņš bija uzstiepis līdzi divus vinčestrus un sazin cik patronsomu, un tagad viņš darīja vienīgo darbu, uz ko bija spējīgs.

Esmu redzējis apšaušanu un apkaušanu, bet nekad ne­esmu redzējis kaut ko tādu. Es sēdēju pie vinčas un ska­tījos izrādi. Es jutos nevarīgs kā bērns, un viss notieko­šais man šķita kā sapnis. Bang, bang, bang, bang! šāva Sakstorps, un — būkš, būkš, būkš, būkš! — gāzās uz klāja nēģeri. Tas bija dīvaini, kā viņi krita. Pēc pirmā mēģinājuma sagrābt mani, kad tika noguldīti kādi desmit cilvēki,_ nēģeri it kā apstulba, bet Sakstorps šāva vienā šaušanā. Sajā laikā pie kuģa piebrauca kanoe un tās divas laivas, kas bija apbruņotas ar mums nolaupītajiem snai- deriem un vinčestriem. Nēģeri gāza virsū Sakstorpam tādu uguni, ka bail. Viņam par laimi, nēģeri labi šauj tikai no neliela attaluma. Viņi neliek šautenes pie pleca. Viņi gaida, kamēr cilvēks būs zemāk par viņiem, un tad šauj, piespieduši ieroci pie gurna. Kad Sakstorpam bija pārkar- sis viens vinčestrs, viņš paņēma otru. Tad tāpēc, rāpjoties augšā, viņš bija paķēris līdzi divas šautenes.

Šāva viņš pārsteidzoši ātri. Turklāt ne reizi neaizšāva garām. Ja zemes virsū ir kaut kas nevaldāms, tad tas bija Sakstorps. So slaktiņu padarīja šausmīgu ātrums. Nēģeri nespēja attapties. Kaut cik atguvušies, viņi metās pār bortu un, protams, apgāza savus kanoe. Sakstorps jopro­jām šāva. Ūdens ņudzēja no nēģeriem, un — buh, buh, buh! — viņš trieca tajos iekšā savas lodes. Viņš ne reizi nekļūdījās, un es skaidri dzirdēju, kā katra lode ar būkšķi ieurbjas cilvēka miesā.

Nēģerļ pajuka uz visām pusēm un steidza sasniegt krastu. Ūdens bija nosēts .ar galvām, kas atgādināja bum­biņas; es kā sapnī piecēlos un vēroju, kā šīs bumbiņas lēkā un pazūd dzelmē. Daži tālie šāvieni bija apbrīnojami. Tikai viens bēglis sasniedza krastu, bet, kad viņš piecēlās, lai ietu ārā no ūdens, Sakstorpa lode sasniedza arī viņu. Tas bija lielisks trāpījums. Un, kad divi nēģeri skrēja pie ievainotā, lai izvilktu viņu malā, Sakstorps nolaida no kā­jas arī viņus.

Es jau nodomāju, ka viss ir cauri, kad šaušana sākās no jauna. Kāds nēģeris bija izsprucis no kopkajītes, lai skrietu pie treliņiem, bet pusceļā nokrita. Kopkajīte acīm­redzot bija pilna ar viņiem. Es saskaitīju divdesmit cil­vēkus. Viņi skrēja ārā pa vienam un metās pie treliņiem. Bet neviens netika līdz bortam. Tas atgādināja man šau­šanu lidojošā mērķī. Pa durvīm izdrāzās melns ķermenis, noblīkšķēja Sakstorpa šāviens, un melnais ķermenis lidoja lejā. Tur, kopkajītē, droši vien nezināja, kas notiek uz klāja, tāpēc šie joprojām drāzās laukā, kamēr visi bija apšauti.

Sakstorps mazliet nogaidīja, lai pārliecinātos, ka bries­mas ir garām, un nokāpa uz klāja. No visas «Hercogie­nes» komandas dzīvi bijām palikuši tikai mēs abi, un es biju pagalam vārgs, bet viņš — pilnīgi bezpalīdzīgs tagad, kad nevajadzēja vairs šaut. Klausot maniem norādīju­miem, viņš izmazgāja un pārsēja manus ievainojumus. Pamatīga viskija porcija deva man spēku, jo kaut kā va­jadzēja tikt prom no šejienes. Nekas cits neatlika. Visi bija nogalināti. Mēs mēģinājām uzvilkt buru. Sakstorps cēla augšā, bet es turēju. Viņš lieku reizi parādīja savu neaptēstību. Bura necēlās augstāk ne par centimetru, un, kad es atkal zaudēju samaņu, likās, ka beigas mums ir.

Kad atžilbu, Sakstorps nevarīgi sēdēja uz treliņiem un gaidīja manus tālākos rīkojumus. Es liku viņam rūpīgi apskatīt ievainotos, vai kāds nespēj pārvietoties. Viņš at­lasīja sešus. Vienam, es atceros, bija lauzta kāja, bet Sakstorps teica, ka rokas viņam esot kārtībā. Es gulēju ēnā, gaiņāju mušas un devu rīkojumus, bet Sakstorps skubināja savu nespējnieku komandu. Zvēru, ka viņš spieda šos nelaimīgos nēģerus pārcilāt katru virvi, kamēr viņi atrada tauvas. Viens no viņiem, vilkdams virvi, no­krita uz klāja beigts, bet Sakstorps piekāva pārējos un pavēlēja viņiem turpināt darbu. Kad grotbura un foks bija uzvilkti, es pavēlēju viņam pārcirst enkura ķēdi un palaist to vaļā. Kaut kā aizkļuvu līdz stūres bortam, lai mēģinātu vadīt kuģi. Nevaru saprast, kā tas viņam iznāca, taču viņš nevis pārcirta ķēdi, bet gan izmeta otru enkuru, un tā nu mēs stāvējām, divtik stingri noenkuroti.

Galu galā Sakstorpam izdevās atbrīvoties no abiem en­kuriem un pacelt priekšburu un klīveru, un «Hercogiene» uzņēma kursu. Klājs izskatījās briesmīgs. Visur vāļājās miruši un mirstoši nēģeri. Daži no viņiem bija ielīduši visneiedomājamākās vietās. Daudzi no klāja bija ierāpu- šies kajītē. Es liku Sakstorpam un viņa kapraču komandai mest pār bortu kā mirstošos, tā jau beigtos. Haizivīm to­dien bija ko nenoēsties. Protams, četri nogalinātie mūsu matroži aizgāja to pašu ceļu. Viņu galvas mēs tomēr ieli­kām maisā un piesējām klāt smagumu, lai tās nekādā ziņā neizmestu malā un nenonāktu melno rokās.

Piecus mūsu gūstekņus es nolēmu likt pie darba, bet viņi bija citādās domās. Viņi nogaidīja izdevīgu brīdi un pārlēca pār bortu. Divus Sakstorps noknieba ar revolveri gaisā un būtu nošāvis arī pārējos trīs, kas jau peldēja, ja es nebūtu viņu atturējis. Man, redzat, tas slaktiņš jau bija līdz kaklam, bez tam viņi bija palīdzējuši izkustināt šoneri no vietas. Taču šī žēlsirdība neko nedeva, jo visus trīs aprija haizivis.

Kad izgājām atklātā jūrā, man sākās smadzeņu iekai­sums vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai nu kā, «Hercogiene» dreifēja trīs nedēļas, kamēr es atlabu un mēs aizvilkāmies līdz Sidnejai. Katrā ziņā šie Malu nēģeri ilgi atcerēsies, ka ar balto cilvēku nedrīkst jokot. Toreiz Sakstorps bija patiešām nevaldāms.

Cārlijs Robertss gari nosvilpās un teica:

— Kā nu ne! Bet kas notika vēlāk ar Sakstorpu?

— Viņš nodarbojās ar roņu medīšanu, un viņam gāja no rokas. Gadus sešus viņš brauca uz Viktorijas un San­francisko kuģiem. Septītajā gadā Beringa jūrā viņa šoneri sagrāba krievu kreiseris, un, kā stāsta, visa komanda no­sūtīta uz Sibīrijas sāls raktuvēm. Vismaz es vairāk par viņu neesmu dzirdējis.

— Civilizēt pasauli… — murmināja Robertss. — Civi­lizēt pasauli… Hm, par to var iedzert. Kādam tas ir jā­dara … es gribu teikt — jācivilizē pasaule.

Kapteinis Vudvords paberzēja rētu uz sava plikā galv­vidus.

— Es savu esmu izdarījis, — viņš teica. — Jau četr­desmit gadu kalpoju. Tas būs mans pēdējais brauciens. Pēc tam braukšu mājās un likšos mierā.

— Varu saderēt, ka neliksieties, — iebilda Robertss. — Jūs mirsiet uz kuģa, nevis mājās.

Kapteinis Vudvords nešaubīdamies pieņēma derības, bet es domāju, ka Cārlijam Robertsam ir lielākas izredzes uz­varēt.


Загрузка...