Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

RŪĶĪTIS

Reiz dzīvoja kāds zēns. Viņš bija apmēram četr­padsmit gadus vecs, garš un izstīdzējis, linu gaišiem matiem. Liela labuma no zēna nebija, jo viņš vismīļāk mēdza gulēt vai ēst un viņa lielākais prieks bija darīt nerātnības.

Bija svētdienas rīts, un zēna vecāki posās uz baznīcu. Zēns, izmeties krekliņā, sēdēja uz galda malas, klusībā priecādamies, ka tēvs ar māti dodas prom un viņš dažas stundas varēs darīt, kas vien ienāks prātā.

«Tagad es drīkstēšu noņemt no sienas tēva bisi un šaut un neviens man to nevarēs liegt,» viņš sevī prātoja. Bet likās, it kā tēvs būtu uzminējis dēla domas, jo, atrazdamies jau uz sliekšņa, lai ietu ārā, viņš apstājās un pagriezās pret zēnu:

— Tā kā tu mums ar māti negribi nākt līdzi uz baz­nīcu, — viņš teica, — tad tev vismaz mājās jālasa spre­diķis. Vai tu man to apsoli?

— Jā, — zēns atbildēja, — to jau es varu.

Bet, protams, viņš domāja lasīt tikai tik daudz, cik viņam pašam patiks.

Zēnam likās, ka māte vēl nekad nav bijusi tik stei­dzīga kā šoreiz. Vienā mirklī viņa stāvēja pie grāmatu plaukta, noņēma no tā Lutera sprediķu grāmatu, uzšķīra tās dienas sprediķi un nolika grāmatu uz galda pie loga. Viņa atvēra arī evaņģēliju un novietoja to blakus spre­diķu grāmatai. Beidzot viņa vēl piestūma pie galda lielo atzveltnes krēslu, kurš bija pirkts pērngad vairāksolīšanā Vemmenhegas mācītāja muižā un kurā, izņemot tēvu, neviens cits nedrīkstēja sēdēt.

Zēns sēdēja un domāja, ka māte tiešām par daudz no­pūlas, jo viņš taču nedomā lasīt vairāk kā vienu vai di­vas lappuses. Bet arī šoreiz bija tā, it kā tēvs būtu ieska­tījies viņa sirdī, jo viņš pienāca dēlam klāt un stingri noteica:

— Centies lasīt uzmanīgi! Kad mēs pārnāksim, es tev likšu atstāstīt katru lapas pusi, un, ja tu kaut ko ne­zināsi, tad tev klāsies slikti.

— Sprediķis ir četrpadsmitarpus lappuses garš, — noteica māte it kā nomērīdama. — Tev tūliņ jāsēžas pie tā klāt, ja gribi laikā izlasīt.

Beidzot vecāki aizgāja, un, kad zēns stāvēja durvīs un nolūkojās tiem pakaļ, viņam bija tā ap sirdi, it kā būtu noķerts lamatās.

«Nu viņi priecājas, ka tik labi izdomājuši un ka man, viņiem abiem promesot, visu laiku būs jānoņemas ar sprediķu grāmatu,» viņš domāja.

Taču tēvs ar māti nemaz nejutās līksmi, bet gan stipri noskumuši. Viņi bija nabadzīgi iebūvieši, un to zemes gabals nebija lielāks par dārzu. Kad tie atnāca šurp, viņi savā nabadzībā varēja nobarot tikai sivēnu un dažas vistas. Tomēr abi bija ļoti centīgi un strādīgi cilvēki, un tagad viņiem piederēja arī govis un zosis. Viņi bija krietni tikuši uz augšu un varētu šajā jaukajā rītā prie­cīgi un apmierināti doties uz baznīcu, ja vien tiem ne­būtu pastāvīgi jādomā par savu zēnu. Tēvs žēlojās, ka zēns esot tik nevīžīgs un slinks, skolā negribējis mācī­ties un tagad nekam lieti nederot, viņu varot sūtīt vie­nīgi zosis ganīt. Mātei šajā ziņā nekā nebija ko iebilst, bet viņu visvairāk apbēdināja zēna ļaunais raksturs, ciet­sirdība pret kustoņiem un ļaunprātība pret cilvēkiem.

— Ak, kaut jel dievs salauztu viņa ļaunprātību un dotu viņam citu sirdi! — māte nopūtās. — Galu galā viņš novedīs pats sevi un arī mūs postā.

Zēns ilgi pārdomāja, vai sprediķi lasīt vai nelasīt. Beidzot viņam tomēr likās, ka šoreiz labāk būt paklau­sīgam. Viņš tad arī nosēdās mācītājmuižas atzveltnes krēslā un sāka pusbalsī lasīt. Bet jau pēc īsa laiciņa paša balss viņu sāka iemidzināt un viņš juta, ka acis ve­ras ciet.

Ārā bija brīnišķīgs pavasara laiks. Lai gan vēl bija tikai divdesmitais marts, bet zēns dzīvoja pašā dienvidu Skonē, Rietumvemmenhegas novadā, un tur jau pavasa­ris greznojās pilnā plaukumā. Koki gan vēl nebija zaļi, taču visur brieda svaigi pumpuri. Visi grāvji bija pilni ar ūdeni, un grāvmalēs ziedēja māllēpes. Sūnas un da­žādi citi augi uz nelielā akmens mūra bija jau kļuvuši brūni un spīdīgi. Skābaržu mežs tālumā kļuva acīm redzot plašāks un kuplāks, un pār zemi pacēlās augsta, dzidri zila debess. Mājiņas durvis bija tikai pievērtas, un cīruļu dziesmas atskanēja līdz pašai istabai. Vistas un zosis pastaigājās pa sētsvidu, un govis, kas sajuta pavasara gaisu pat kūtī, šad tad iemāvās.

Zēns lasīja, pusnomodā klanījās un mocījās ar miegu. «Nē, es nesnaudīšu vis,» viņš domāja, «citādi visu priekšpusdienu netikšu ar sprediķi galā.»

Bet, lai cik cieši viņš arī bija apņēmies negulēt, bei­dzot tomēr aizmiga.

Viņš nezināja, vai bija tikai mazliet vai ilgi gulējis, bet pamodās no viegla trokšņa, ko izdzirda sev aiz muguras.

Uz palodzes tieši viņam priekšā atradās neliels spogu­lis, kurā varēja pārredzēt gandrīz visu istabu. Tajā mirklī, kad zēns pacēla galvu, viņa skatiens krita spo­gulī un viņš ieraudzīja, ka mātes lādes vāks vaļā.

Mātei piederēja liela, smaga ozola lāde ar dzelzs ap­kalumiem. Šo lādi neviens cits nedrīkstēja atvērt kā vien māte pati. Lādē viņa glabāja visu, ko bija mantojusi no savas mātes un kas viņai sevišķi bija pieaudzis pie sirds. Tur gulēja daži vecmodīgi, krokaini sarkanas vad­malas sieviešu tērpi ar īsu ņieburu un pērlēm izrakstītu priekšu. Tur atradās arī baltas, stīvinātas galvassegas, smagas saktas un sudraba važiņas. Tagad vairs tādas lietas nenēsāja, un māte bija jau vairākas reizes domā­jusi tās pārdot, bet sirds neatļāva.

Zēns spogulī it skaidri redzēja, ka lādes vāks bija atvērts. Viņš nevarēja saprast, kā tas noticis, jo māte pirms promiešanas bija vāku aiztaisījusi. Tā gan neva­rēja atgadīties, ka māte būtu lādi atstājusi vaļā tad, kad viņš viens pats palika mājās.

Viņam kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu. Viņš baidījās, vai tikai istaba nav ielavījies kāds zaglis, un ne­drīkstēja ne pakustēties, bet sēdēja pavisam klusi un raudzījās spogulī.

Kamēr zēns tā sēdēja un gaidīja parādāmies zagli, viņš sev jautāja, kas gan varētu būt tā melnā ēna, kura krita uz lādes malu. Viņš skatījās un negribēja ticēt pats savām acīm. Bet tas, kas tur iepriekš bija līdzinā­jies ēnai, kļuva arvien vairāk saskatāmāks, un zēns drīz vien nomanīja, ka tā nemaz nebija ēna. Tiešām, tas ne­bija nekas cits kā mazs rūķītis, kas jāteniski sēdēja uz lādes malas.

Zēns gan bija dzirdējis runājam par rūķīšiem, bet nekad nebija iedomājies, ka viņi varētu būt tik mazi. Rūķītis, kas sēdēja tur uz malas, bija tikko plaukstas lielumā. Viņam bija veca, krunkaina, bezbārdaina seja, un viņš bija ģērbies melnos, garos svārkos, īsās biksēs un melnā cepurē ar platu malu. Viņš izskatījās ļoti smalks ar baltām mežģinēm ap kaklu un aprocēm, ar sprādzēm uz kurpēm un ar pušķī sasietām zeķu saitēm. Patlaban viņš bija no lādes izņēmis izšūtu ņieburu un aplūkoja šo veco darbu tik godbijīgi, ka nemaz nebija pamanījis zēnu pamostamies.

Rūķīti ieraudzījis, zēns pavisam apjuka; tomēr īsti bail viņam no tā nebija. No tik maza radījuma jau ne­maz nav iespējams baidīties. Un, tā kā rūķītis bija tik dziļi iegrimis savā nodabā, ka ne redzēja, ne dzirdēja, tad zēnam uzreiz ļoti iegribējās izdarīt ar to kādu ne­darbu — iegrūst viņu lādē un aizsist vāku ciet vai pa­strādāt kaut ko tamlīdzīgu.

Rūķīti rokām aizskart zēns tomēr neuzdrošinājās, un tādēļ viņš lūkojās istabā pēc kaut kā, ar ko varētu to pagrūst. Viņa skatiens šaudījās no gultas uz galdu un no galda uz plīti. Viņš raudzījās uz vārāmiem podiem un kafijas kannu, kas atradās uz galda blakus plītij. Pa­skatījās uz tēva šauteni, kas karājās pie sienas līdzās dāņu ķēniņu pārim, un uz pelargonijām un fuksijām, kuras ziedēja uz loga. Beidzot viņa skatienu saistīja kāds vecs mušu ķeramais tīkliņš, kas karājās pie loga šķērskoka.

Ieraudzījis mušu ķeramo tīkliņu, viņš tūliņ to satvēra un svieda uz lādes malu. Zēns bija pilnīgi pārsteigts par savu laimi. Viņš gandrīz pats nemaz nezināja, kā tas bija noticis, bet rūķītis tiešām bija noķerts. Nabadziņš gulēja ar galvu uz leju garajā tīklā un nevarēja nekādi tikt laukā.

Pirmajā acumirklī zēns nemaz nezināja, ko ar savu ķērienu iesākt. Viņš rūpīgi šūpoja tīkliņu šurpu turpu, lai rūķītim nedotu iespēju izrāpties.

Tagad rūķītis sāka runāt. Viņš gauži lūdza atdot tam brīvību un teica, ka esot viņa ģimenei jau daudzus gadus labu vien darījis un tiešām pelnījis, ka ar viņu apejoties labāk. Ja zēns viņu atlaidīšot, viņš došot tam vecu dāl­deri, sudraba karoti un zelta naudas gabalu, kas esot tikpat liels, kā viņa tēva sudraba pulksteņa vāks.

Izpirkšanas nauda gan zēnam nelikās liela, bet, ka­mēr rūķītis atradās viņa varā, viņam bija mazliet bail no tā. Viņš sajuta, ka ielaidies ar kādu svešu, noslēpu­mainu radījumu, kas nepieder šai pasaulei, tāpēc arī bija gauži priecīgs, ka rodas iespēja tikt no rūķīša vaļā.

Viņš tad arī tūliņ bija ar piedāvājumu mierā un pārstāja šūpot tīkliņu, lai rūķītis varētu izrāpties. Bet, kad tas jau gandrīz bija no tīkla laukā, zēnam iekrita prātā, ka viņš būtu varējis izdabūt sev vēl lielākas lie­tas un labumus. Vismaz vajadzēja prasīt, lai rūķītis iebur viņam sprediķi galvā.

«Cik muļķīgi es izdarīju, ka palaidu viņu vaļā!» zēns nodomāja un sāka tīkliņu atkal šurpu turpu šūpot, lai rūķītis no jauna tajā ieveltos.

Bet, tikko zēns to darīja, viņš saņēma briesmīga pļauku un viņam likās, ka galva sašķīst tūkstoš gabalos. Viņš atkrita vispirms pret vienu, tad pret otru sienu, beidzot nokrita uz grīdas un palika tur bez samaņas guļot.

Kad viņš atkal pamodās, tad atradās vēl mājiņā. No rūķīša vairs nebija ne vēsts. Lādes vāks bija aizslēgts, un mušu ķeramais tīkliņš karājās parastajā vietā pie loga. Ja zēna labais vaigs no dabūtās pļaukas tā ne­degtu, viņš būtu visu noturējis par sapni.

«Lai nu noticis kas notikdams, tēvs un māte tomēr katrā ziņā apgalvos, ka tas bijis tikai sapnis,» viņš domāja. «Rūķīša dēļ viņi man droši vien no sprediķa nekā neatlaidīs, un būs tiešām labāk, ka tagad steigšus sākšu to atkal lasīt.»

Bet, kad zēns tuvojās galdam, viņam kaut kas likās ļoti savāds. Nevarēja taču būt, ka istaba kļuvusi lielāka. Bet kā tas nu gadījies, ka viņam tagad jāsper daudz vairāk soļu nekā citkārt, pie galda ejot? Un kas tad no­ticis ar krēslu? Tas gan neizskatījās lielāks, kā bijis, bet zēnam bija iepriekš jāuzkāpj uz šķērsīša starp abām krēsla kājām, un tikai tad viņš varēja uzrāpties sēdeklī. Taisni tāpat bija arī ar galdu. Viņš nevarēja galda virsu saredzēt, bet viņam bija jāuzkāpj uz krēsla atzveltnes. — Ko gan tas viss nozīmē? — zēns brīnījās. — Tīri vai jātic, ka rūķītis apbūris krēslu, galdu un visu istabu.

Sprediķu grāmata gulēja uz galda un, likās, nebija pārmainījusies. Tomēr kaut kas savāds tiešām bija noti­cis, jo viņš nevarēja vairs ne vārda salasīt, iekams ne­bija uzkāpis grāmatai virsū.

Zēns izlasīja dažas rindas, tad nejauši pacēla acis. Viņa skatiens krita spogulī, un viņš skaļi iesaucās:

— Paskat, tur jau vēl viens!

Spogulī viņš skaidri redzēja pavisam maziņu zēniņu smailā cepurītē un ādas biksītēs.

— Tas ģērbies gluži tāpat kā es, — zēns teica un iz­brīnā sasita rokas.

Bet te nu viņš redzēja, ka mazais spogulī dara to pašu. Tad viņš sāka plūkt sevi aiz matiem, kniebt sev rokā, griezties riņķī, un tūliņ mazais spogulī darīja to pašu.

Zēns apskrēja dažas reizes ap spoguli, lai paraudzītos, vai kāds mazs puišelītis nav paslēpies aiz spoguļa, bet neatrada tur neviena, un tad viņš izbailēs sāka dre­bēt pie visas miesas, jo tikai tagad saprata, ka rūķītis viņu apbūris un ka spogulī viņš redz pats sevi.

MEŽA ZOSIS

Zēns negribēja un negribēja ticēt, ka pārvērsts par rūķīti. «Tas droši vien ir sapnis un iedoma,» viņš prā­toja. «Man tikai daži mirkļi jāpagaida, un es atkal tapšu par cilvēku.»

Viņš nostājās spoguļa priekšā un aizvēra acis. Tikai pēc dažām minūtēm viņš tās atdarīja un gaidīja, ka bur­vība nu būs beigusies. Bet tā vis nebija, viņš arvien vēl bija tikpat maziņš kā pirms tam. Citādi gan nemaz ne­bija pārvērties. Viņa linu baltie mati, vasaras raibumi uz deguna, ielāpi uz ādas biksēm un salāpītās zeķes — viss bija tāpat kā iepriekš, tikai stipri, stipri pamazināts. Nē, lai viņš arī stāvētu cik ilgi un gaidītu, nekas nepalī­dzēja. Viņam jāmēģina kas cits. Ak, pats labākais, ko viņš varētu darīt, būtu — uzmeklēt rūķīti un mēģināt ar to salabt.

Zēns nolēca uz grīdas un saka meklēt. Viņš raudzījās aiz krēsliem un skapjiem, zem gultas un aiz plīts. Viņš pat ielīda dažās žurku alās, bet rūķītis nebija atrodams.

Meklēdams viņš raudāja un lūdzās, un apsolīja visu, ko vien varēja iedomāties. Nekad, it nekad viņš vairs ne­lauzīs doto vārdu, nekad, nekad vairs nebūs ļauns un nekad vairs neiemigs, sprediķi lasot!

Ja tikai viņš atdabūtu savu cilvēka izskatu, no viņa tiešām iznāktu krietns, labs un paklausīgs zēns. Bet viņš varēja solīt ko solīdams, nekas nelīdzēja.

Piepeši viņš atcerējās mātes nostāstus, ka rūķīši lab­prāt uzturoties govju kūtī, un tūliņ nolēma paraudzīties, vai rūķīša nav tur. Par laimi durvis stāvēja pusvirus, jo pats viņš tās atvērt nevarētu, un zēns viegli varēja ieiet kūtī.

Nonācis pie durvju sliekšņa, viņš apskatījās pēc savām koka tupelēm, jo istabā, protams, staigāja zeķēs. Viņš prātoja, ko tagad iesākt ar lielajām, smagajām tupelēm. Bet te jau ieraudzīja uz sliekšņa mazu kurpīšu pāri. Viņš vēl vairāk nobijās. «Ja jau rūķītis bija pār­vērtis arī koka tupeles, tad taču šī nelaime tik drīz ne­beigsies?» viņš domāja.

Uz veca ozola dēļa durvju priekšā lēkāja zvirbulis. Zēnu ieraudzījis, viņš tūliņ iesaucās:

— Tuit, tuit! Paraug, kur nāk zosu gans Nilss! Pa­skatieties jel uz pundurīti! Apskatiet pundurīti Nilsu Holgersonu!

Zosis un vistas tūdaļ pagriezās pret zēnu, un iesākās briesmīga kņada.

— Kikeriki! — dziedāja gailis. — To viņš pelnījis! Kikeriki! Viņš mani plēsa aiz sekstes.

— Kā, kā, kā! To viņš pelnījis! — sauca vistas un turpināja klaigāt bez apstājas.

Zosis salasījās barā, sabāza galvas kopā un jautāja: — Kas to darījis? Kas to darījis?

Bet gluži brīnišķīgi bija tas, ka zēns saprata, ko viņas teica. Viņš bija tik pārsteigts, ka palika uz sliekšņa stāvam un klausāmies.

— Tas droši vien tāpēc, ka esmu pārvērsts par rūķīti, — viņš sacīja, — tāpēc arī saprotu putnu valodu.

Viņam bija neizturami noklausīties, ka vistas ar savu «to viņš pelnījis» nemaz nerima. Zēns meta viņām ar akmeni un sauca:

— Cietiet jel klusu, diedelnieces!

Bet viņš bija piemirsis, ka tagad, kad nav vairs tik liels, vistām no viņa nav ko baidīties. Viss vistu bars metās zēnam virsū, apstāja viņu un kliedza:

— Kā, kā, kā! Tas ir labi! Kā, kā, kā! To tu esi pelnījis!

Zēns mēģināja bēgt, bet vistas skrēja viņam pakaļ un kliedza tik stipri, ka turpat vai ausis aizkrita. Diezin vai viņš no tām būtu ticis vaļā, ja nepienāktu mājas kaķe. Tikko vistas ieraudzīja kaķi, tās apklusa un izlikās ne par ko citu vairs nedomājam kā vien par tārpiem, ko tās tagad uzcītīgi meklēja zemē.

Zēns žigli pieskrēja pie kaķes.

— Mīļā Mīce, — viņš teica, — tu taču sētā pazīsti katru kaktiņu, katru caurumu? Esi jel tik laba un pasaki man, kur lai atrodu rūķīti!

Kaķe viņam tūliņ vis neatbildēja. Viņa apsēdās, ap­joza asti skaistā ripulī ap priekšķepām un uzlūkoja zēnu. Tā bija liela, melna kaķe ar baltu laukumiņu uz krūtīm. Viņas spalva bija gluda un laistījās saulē. Nagus tā bija ievilkusi. Viņas acis bija vienmērīgi pelēkas ar mazu, šauru spraudziņu vidū. Kaķe izskatījās ļoti labsirdīga.

— Es zinu gan, kur rūķītis dzīvo, — viņa sacīja laipnā balsī, — bet ar to vēl nav teikts, ka es tev to sacīšu.

— Mīļā, mīļā Mīce, tev man jāpalīdz, — zēns lūdzās. — Vai tu neredzi, ka viņš mani apbūris?

Kaķe mazliet vairāk atvēra acis, un tajās pamirdzēja zaļa ļaunprātība. Viņa vēl brītiņu priecīgi pamala savas dzirnavas, nošķaudījās un tikai tad atbildēja:

— Tu gan vēlies, lai es tev tagad tāpēc palīdzu, ka tu mani tik bieži raustīji aiz astes?

Tad zēns saskaitās un pavisam piemirsa, cik mazs un bezspēcīgs viņš tagad ir.

Es jau varu tevi vēlreiz paraut aiz astes, — viņš teica un metās kaķei virsū.

Tai pašā mirklī kaķe tā pārvērtās, ka zēns tikko varēja ticēt, ka tas ir tas pats dzīvnieks. Kaķe izlieca muguru, kājas tai kļuva garākas, viņa ar nagiem kārpīja zemi; aste bija īsa un resna, ausis pieglaustas atpakaļ, mute sprauslāja un plaši atvērtajās acīs zvēroja sarkanas ugunis.

Zēns negribēja ļaut sevi iebaidīties no kaķes, bet spēra vēl soli tuvāk. Pēkšņi kaķe taisīja lēcienu tieši zēnam virsū, apgāza viņu un, muti plaši atpletusi, uz­lika tam savas priekšķepas uz krūtīm.

Zēns juta, ka kaķes nagi iespiežas viņa ādā cauri vestei un kreklam un ka asi zobi kutina kaklu. Viņš visā spēkā sāka kliegt pēc palīga.

Bet neviens nenāca, un viņam likās, ka beidzamā stunda jau situsi. Te viņš sajuta, ka kaķe ievelk nagus un palaiž vaļā viņa kaklu.

— Tā, — viņa teica, — šai reizei būs diezgan. Manas mīļās saimnieces dēļ tev šoreiz pietiks ar bailēm vien. Es tikai gribēju, lai tu zinātu, kurš no mums tagad ir stiprākais.

Tad kaķe aizgāja savu ceļu un izskatījās tikpat mīlīga un godīga kā atnākot. Zēnam bija tāds kauns, ka viņš nevarēja izteikt ne vārda; tādēļ viņš steigšus ieskrēja govju kūtī meklēt rūķīti.

Kūtī atradās tikai trīs govis. Bet, kad zēns ienāca, viņas visas sāka skaļi maurot un sacēla tādu troksni, ka varēja domāt, ka to ir, mazākais, trīsdesmit.

— Mū, mū, mū! — sauca Maijroze. — Ir taču labi, ka pasaulē vēl valda taisnība!

— Mū, mū, mū! — mauroja visas trīs reizē. Viņas māva tik stipri cita par citu, ka zēns nemaz nevarēja saprast, ko viņas saka.

Viņš gribēja vaicāt pēc rūķīša, bet govis tā trokšņoja, ka zēns nemaz netika pie vārda. Viņas izturējās tā, it kā te būtu iemaldījies kāds svešs suns, spārdījās ar pakaļkājām, raustīja kakla ķēdes, grieza galvas atpakaļ un badījās ar ragiem.

— Nāc tikai šurp! — teica Maijroze. — Es tev došu tādu belzienu, ka tu to ilgi atcerēsies.

— Nāc šurp, — teica Zelta Lilija, — izjādināšu tevi uz ragiem!

— Nāc vien, nāc, es tev parādīšu, kā man tas patika, kad tu aizvien sviedi ar savu koka tupeli man pa muguru! — noauroja Zvaigzne.

— Jā, nāc tikai šurp, tad es tev atmaksāšu par lapsenēm, kuras tu man ielaidi ausī, — Zelta Lilija nerimās.

Maijroze bija no visām trim tā vecākā un gudrākā, un viņa bija arī visdusmīgākā.

— Nāc tikai šurp, lai es tev atmaksāju par tām dau­dzām reizēm, kad tu mātei izrāvi slaucamo ķeblīti, kā arī par to, ka tu savai mātei liki kāju priekšā, kad viņa nāca ar piena ķipi, un arī par visām asarām, ko viņa tevis dēļ raudājusi.

Zēns gribēja teikt, cik ļoti viņš nožēlo savu nekrietno uzvedību un ka tagad vienmēr būs godīgs, ja vien tās pateiks, kur atrodams rūķītis. Bet govis viņā nemaz ne­klausījās. Viņas mauroja tik stipri, un zēnam kļuva bail, ka kāda no tām beidzot neatraujas vaļā, tāpēc atzina par labāku klusītiņām atstāt govju kūti.

Iznācis atkal laukā, zēns jutās pavisam izmisis. Viņš saprata, ka visā sētā viņam neviens nepalīdzēs uzmek­lēt rūķīti. Nebūtu arī nekāda liela labuma, ja viņš to atrastu.

Viņš uzrāpās uz platā mūra, kas bija uzcelts ap viņu mājiņu un laukiem un apaudzis dadžiem un kazenājiem. Zēns te apsēdās, lai pārdomātu, ko darīt tādā gadījumā, ja vairs nevarētu atdabūt cilvēka izskatu. Tēvs ar māti, nudien, pabrīnīsies, no baznīcas mājās pārnākuši. Jā, visā apkārtnē ļaudis brīnīsies un nāks pat no Austrumvemmenhegas, no Torpas un no Skurupas, jā, no visa Vemmenhegas novada tie ieradīsies viņu apbrīnot. Un, kas zina, varbūt vecāki ņems viņu līdzi izrādīt Kivikas tirgū.

Ak, pat domāt par to bija briesmīgi! Tad jau galu galā viņam būtu labāk, ja neviens cilvēks viņu vairs ne­redzētu.

Cik gan viņš nelaimīgs! Droši vien visā plašā pa­saulē nav vēl bijis tik nelaimīga cilvēka kā viņš. Viņš vairs nebija cilvēks, bet apburts par rūķīti.

Zēns sāka pamazām saprast, ko tas īsti nozīmē — nebūt vairs cilvēkam. No visiem viņš nu bija šķirts! Viņš nevarēs vairs rotaļāties ar citiem zēniem, nevarēs nekad pārņemt savu vecāku mājiņu, un bija arī pilnīgi izslēgts, ka kāda meitene jebkad būs ar mieru viņu precēt.

Viņš sēdēja un aplūkoja savu mājiņu. Tā bija balti krāsota zemnieku mājele, kas ar savu augsto, stāvo salmu jumtu izskatījās kā zemē iespiesta. Arī saimnie­cības ēkas bija mazas un lauki tik sīciņi, ka zirgs uz tiem tikko varēja apgriezties. Bet, lai arī cik šauri un nabadzīgi te bija, viss tas zēnam vēl šķita par daudz labs. Viņš nevarēja prasīt citu mājokli kā vien caurumu šķūņa pagrīdē.

Bija brīnišķīgi skaists laiks. Ap viņu tecēja pavasara ūdeņi, plauka pumpuri, čivināja putni. Bet viņa sirds bija smaga. Nekad vairs viņš nevarēs par kaut ko prie­cāties.

Viņam likās, ka nekad vēl nav redzējis debesis tik tumši zilas kā šajā dienā. Gāju putni atgriezās. Viņi nāca no svešām zemēm un bija devušies pāri Baltijas jūrai tieši uz Smigehuku, un tagad atradās ceļā uz ziemeļiem. Tur bija dažādu putnu sugas; bet viņš pazina tikai meža zosis, kas laidās divās garās, kāšveidīgās rindās.

Jau vairāki meža zosu bari bija tā garām aizlaidušies. Zosis laidās augstu gaisā, bet viņš tomēr dzirdēja tās saucam:

— Tagad laižamies uz augstajiem kalniem! Tagad laižamies uz augstajiem kalniem!

Tiklīdz meža zosis ieraudzīja mājas zosis, kas pa­staigājās pa pagalmu, tās nolaidās zemāk un sauca:

— Nāciet mums līdzi! Nāciet mums līdzi! Mēs doda­mies uz augstajiem kalniem!

Mierīgās mājas zosis negribot staipīja kaklus un klau­sījās, bet tad prātīgi atbildēja:

— Mums tepat ir labi! Mums tepat ir labi!

Kā jau minēts, diena bija neparasti skaista un gaiss tik svaigs un viegls, ka pat laisties vajadzēja būt bau­dai. Un ar katru jaunu meža zosu baru mājas zosis arvien vairāk uzbudinājās. Dažreiz tās sita ar spārniem, it kā tām būtu liels prieks laisties līdzi. Bet kāda veca zosu māte ikreiz teica:

— Bērni, neesiet taču traki! Tas jau nozīmētu to pašu ko salt un badoties.

Kādam jaunam zostēviņam meža zosu saucieni bija pamodinājuši īstu ceļošanas kāri.

— Ja nāks vēl kāds bars, es laidīšos līdzi! — viņš izsaucas.

Tagad nāca jauns bars un klaigāja tāpat kā citi. Nu jaunais zostēviņš iesaucās:

— Pagaidiet, pagaidiet, es laidīšos līdzi! Viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā, bet nebija radis lidot un atkal nokrita zemē. Meža zosis tomēr bija sadzirdējušas viņa saucienus. Tās pagriezās atpakaļ, lai palūkotos, vai viņš lidos.

— Pagaidiet, pagaidiet! — zostēviņš sauca un mē­ģināja vēlreiz pacelties gaisā.

Zēns, sēdēdams uz mūra, visu to dzirdēja.

«Būtu gauži žēl, ja lielais zostēviņš aizlaistos,» viņš domāja. «Tēvs ar māti ļoti bēdātos, ja, pārnākuši mājās, to vairs neatrastu.»

Tā prātodams, viņš atkal pavisam piemirsa, ka ir mazs un bezspēcīgs, bet nolēca no mūra, ieskrēja zosu barā un apkampa zostēviņu abām rokām.

— Tu nu gan no šejienes prom nelaidīsies, vai dzirdi! — viņš sauca.

Bet tieši šajā mirklī zostēviņš bija sapratis, kas tam jādara, lai paceltos no zemes. Steigā viņš arī nemaz nepūlējās nokratīt no sevis zēnu; zēns tika pacelts līdzi gaisā.

Zostēviņš tik ātri laidās augšup, ka zēnam sāka reibt galva. Iekams viņš paspēja atjēgties, ka jālaiž vaļā zos­tēviņa kakls, tas atradās jau augstu gaisā un būtu krītot nosities, ja tagad laistos vaļā.

Vienīgais, ko zēns varēja darīt, bija pamēģināt uzrāpties zostēviņam mugurā. Un to viņš arī tiešām izda­rīja, lai gan ar lielām pūlēm. Bet nebija nemaz tik viegli noturēties uz gludās muguras starp abiem spārniem, kas cilājās augšup un lejup. Viņam ar abām rokām vaja­dzēja dziļi ieķerties zostēviņa spalvās un dūnās, lai ne­nokristu zemē.

RŪTAINAIS LAKATS

Zēnam tā apreiba galva, ka viņš ilgi nevarēja atjēg­ties. Gaiss svilpa un šņāca viņam pretim, spārni plīvoja blakus, un spalvas tā dūca kā īstā vētrā. Trīspadsmit zosis laidās ap viņu. Visas vēdināja spārniem un gāgināja. Viņam metās zils un zaļš gar acīm un ausīs dunēja. Viņš nezināja, vai zosis laižas augstu vai zemu, ne arī uz kurieni viņu nes.

Beidzot zēns tik daudz atģidās un saprata, ka viņam tomēr jānoskaidro, kurp zosis laižas. Bet tas nebija tik viegli, jo viņš nemaz nezināja, kur lai rod drosmi pa­skatīties lejup.

Viņš bija stipri pārliecināts, ka pie pirmā mēģinā­juma viņam galva pavisam apreibs. Meža zosis nelai­dās pārāk augstu, jo jaunajam ceļabiedram būtu grūti elpot retinātajā gaisā. Viņa dēļ arī zosis laidās mazliet lēnāk nekā parasti.

Beidzot zēns tomēr palūkojās lejup. Viņam likās, ka redz zem sevis lielu, izklātu lakatu, kas sadalīts neskai­tāmos mazos un lielos četrstūros.

«Kur gan es esmu nokļuvis?» viņš pats sev jautāja.

Viņš neredzēja nekā cita kā četrstūri pie četrstūra. Daži no tiem bija šauri, daži — iegareni, bet it visur atradās stūri un taisnas malas. Nekas nebija apaļš, nekas izliekts.

«Kas tas apakšā par lielu četrstūrainu lakatu?» zēns pie sevis noteica, nemaz

negaidīdams atbildi.

Bet meža zosis ap viņu tūliņ sauca:

— Tīrumi un pļavas! Tīrumi un pļavas!

Tad zēns saprata, ka lielais, rūtainais lakats, virs kura viņš laižas, ir Skones līdzenums. Un viņš sāka no­jaust, kāpēc tas izskatās tik rūtains un raibs. Vispirms viņš uzminēja, kas ir gaišzaļie četrstūri; tie bija rudzu lauki, apstrādāti pagājušajā rudenī un zem sniega sa­glabājušies zaļi. Dzelteni pelēkās rūtis bija rugaines, kur pagājušajā vasarā augusi labība; brūnganie četr­stūri bija vecie āboliņa lauki un melnie — tukšie biešu lauki vai neaparta papuve. Brūnās rūtis ar dzeltenām malām droši vien bija skābaržu meži, jo lielie koki, kas aug meža vidū, stāv ziemā bez lapām, kamēr jaunie skābarži mežmalā patur savas nodzeltējušās lapas līdz pat pavasarim. Tur bija arī tumšas rūtis ar mazliet iepe­lēku vidu. Tās bija lielās, četrstūrainās lauku mājas no­melnējušiem salmu jumtiem un bruģētiem pagalmiem. Un tad tur vēl bija rūtis ar zaļu vidu un brūnām malām. Tie bija dārzi, kuru mauriņi jau zaļoja, kamēr krūmāji un koki ap tiem vēl stāvēja kailiem, brūniem zariem.

Zēnam bija negribot jāsmejas, kad viņš redzēja, cik rūtains viss izskatās.

Bet, kad meža zosis izdzirda to smejamies, viņas sauca kā norādamas:

— Auglīga, laba zeme! Auglīga, laba zeme!

Zēns bija kļuvis atkal nopietns. «Kā gan tu vari smieties,» viņš domāja, «tu, ar kuru noticis tas bries­mīgākais, kas vien cilvēkam var atgadīties!»

Kādu laiciņu viņš izturējās ļoti nopietni, bet tad viņam atkal bija jāsmejas.

Kad zēns cik necik bija apradis ar ceļošanas veidu un kad viņam vairs nebija jādomā vienīgi par to, kā noturēties uz zoss muguras, viņš pamanīja, ka pa gaisu laižas daudzi putnu bari un visi uz ziemeļiem. Kliedzieni un klaigas skanēja no bara uz baru.

— Ā, jūs arī esat šodien šurp atlaidušās! — daži kliedza.

— Kā tad, — zosis atbildēja. — Ko jūs domājat par pavasari?

— Kokiem vēl nav lapu, un ūdens ezeros auksts, — skanēja atbilde.

Kad zosis laidās pār kādu vietu, kur apakšā skraidīja māju putni, tās sauca:

— Kā sauc šīs mājas? Kā sauc šīs mājas?

Tad gailis izstiepa kaklu augšup un atbildēja:

— Šīs mājas sauc par «Mazlaukiem», šogad tāpat kā pērngad, šogad tāpat kā pērngad!

Mājām lielāko tiesu bija viņu īpašnieku vārdi, kā tas Skonē parasts, bet gaiļi vis neteica: «Šīs mājas pieder Peram Matsonam un tās — Olem Busonam,», bet deva paši mājām tādus nosaukumus, kādus atrada par piemērotākiem. Ja tie dzīvoja nabadzīgās iebūviešu mājās, tad sauca:

— Šīs mājas sauc par «Bezgraudiem»! Un pašās nabadzīgākajās viņi kliedza:

— Šīs mājas sauc — «Ēd maz»! «Ēd maz»! Lielām un bagātām zemnieku mājām gaiļi deva skaistus, skanīgus nosaukumus, piemēram, «Laimes tīrumi» «Olu kalns» vai «Naudinieki».

Bet lielo muižu gaiļi bija par lepniem, lai izdomātu ko asprātīgu; viņi dziedāja un kliedza tik skaļi, it kā pašai saulei vajadzētu tos sadzirdēt:

— Šī ir Dibeku muiža! Šogad tāpat kā pērngad! Šogad tāpat kā pērngad!

Un tur tālāk stāvēja kāds, kas sauca:

Šī ir Svaneholma, tas nu gan katram būtu jā­iegaumē!

Zēns manīja, ka zosis nelaižas taisnā virziena uz priekšu. Viņas lidoja pār visu dienvidlīdzenumu šurpu turpu, it kā priecādamās, ka atkal atrodas Skonē, un it kā vēlēdamās apsveikt katras atsevišķas mājas.

Tā viņi nonāca kādā vietā, kur atradās vairākas lie­las, masīvas ēkas ar augstiem dūmeņiem un daudz mazu namiņu.

— Šī ir Jurdbergas cukurfabrika! — sauca gaiļi. — Šī ir Jurdbergas cukurfabrika!

Zēns satrūkās uz zoss muguras. Šo vietu gan viņam vajadzēja pazīt. Tā atradās netālu no tēva mājām, un pagājušajā gadā viņš tur bija ganījis zosis. Bet, no aug­šas skatoties, viss liekas citādāk nekā tad, kad to novēro apakšā.

Ak, nez vai mazā zosu gane Oze un mazais Matss, viņa pagājušā gada biedri, vēl tur bija? Un ko gan tie teiktu, ja zinātu, ka viņš laižas augstu pār viņu galvām!

Tad Jurdberga pazuda no viņa redzesloka, un zosis laidās uz Svedalu un Skaberšē un atkal atpakaļ pār Beringa klosteri un Hekebergu. Šajā dienā zēns dabūja redzēt vairāk no Skones nekā visā savā līdzšinējā mūžā.

Kad meža zosis satika mājas zosis, tās kļuva ļoti jautras. Tad tās lidoja pavisam lēni un sauca lejup:

— Mēs esam ceļā uz augstajiem kalniem! Nāciet jel līdzi! Nāciet jel līdzi!

Mājas zosis atbildēja:

— Vēl ir ziema! Jūs nākat par agru! Griezieties at­pakaļ! Griezieties atpakaļ!

Meža zosis nolaidās vēl zemāk, lai mājas zosis tās labāk varētu saprast, un sauca: — Nāciet mums līdzi, mēs iemācīsim jūs lidot un peldēt!

Tad mājas zosis apvainojās un nemaz neatbildēja.

Bet meža zosis nolaidās vēl zemāk, tā ka viņas gan­drīz vai pieskārās zemei, un tad atkal pēkšņi zibeņātrumā pacēlās augstu gaisā, it kā no kaut kā būtu briesmīgi izbijušās, un sauca:

— Ai, ai, ai! Tās jau nemaz nav zosis, tās ir aitas, tās ir aitas!

Mājas zosis nu ļoti saskaitās un kliedza pilnā kaklā: — Kaut jūs visas nošautu! Kaut jūs visas nošautu! It visas! It visas!

Kad zēns šo strīdu dzirdēja, viņš smējās. Bet tad atminējās, cik liela viņa nelaime, un sāka raudāt. Tomēr pēc īsa brīža viņš smējās atkal.

Nekad vēl viņš nebija devies tik žigli uz priekšu kā tagad, bet ātri, mežonīgi strauji jāt bija arvien viņa lielākais prieks. Nekad viņš nebūtu varējis iedomāties, ka te augšā gaiss tik svaigs un ka šurp atplūst tik laba zemes un sveķu smarža.

Nekad arī viņš vēl nebija iedomājies, kā ir tad, kad lido augstu gaisā. Tas bija tā, it kā laistos tālu prom no bēdām un rūpēm, un visādām nepatikšanām.

VAKARĀ

Lielais zostēviņš, kas bija piebiedrojies meža zosīm, jutās lepns, ka tagad lido meža zosu sabiedrībā pār dienvidlīdzenumu un kavē sev laiku, māju putnus kaitinot

un piezobojot. Bet, lai cik priecīgs viņš arī bija, tomēr laimes sajūta neaizsargāja no tā, ka pret pusdienas laiku viņš sāka arvien vairāk nogurt. Viņš mēģināja dziļāk elpot un ātrāk vēdināt spārnus, tomēr palika citām zosīm iepakaļ.

Kad meža zosis, kas lidoja pašas pēdējās, manīja, ka mājas zoss netiek vairs līdzi, viņas sauca to zosi, kura laidās pašā kāša priekšgalā.

— Akka no Čebnekajses! Akka no Čebnekajses!

— Ko jūs no manis gribat? — jautāja barvede.

— Baltais paliek iepakaļ, baltais paliek iepakaļ!

— Sakiet viņam, ka ātri laisties ir vieglāk nekā lēnām! — barvede atsaucās un laidās tāpat kā agrāk.

Zostēviņš gan mēģināja sekot šim padomam un spārnu vēzienus paātrināt, bet tas viņu tā nogurdināja, ka viņš nokrita gandrīz līdz apgrieztajiem vītoliem, kas auga gar tīrumiem un pļavām.

— Akka! Akka! Akka no Čebnekajses! — sauca pakaļējās zosis, kuras redzēja, cik grūti klājas zostēviņam.

— Ko jūs atkal gribat? — barvede vaicāja un likās esam stipri sadusmota.

— Baltais krīt lejup! Baltais krīt lejup!

— Sakiet viņam, ka augstu lidot ir vieglāk nekā zemu! — sauca barvede.

Zostēviņš gribēja sekot arī šim padomam; bet, kad viņš mēģināja pacelties augstu gaisā, pietrūka elpas un likās — viņš nosmaks.

— Akka! Akka! — sauca pakaļējās.

— Vai jūs mani nevarat likt mierā? — barvede vaicāja un šķita esam vēl nepacietīgāka nekā iepriekš.

— Baltais grasās krist! Baltais grasās krist!

— Kas nevar barā laisties, tam jādodas atpakaļ, pasakiet to viņam! — barvede sauca. Viņai nemaz neienāca prātā laisties lēnāk, un viņa turpināja lidot tikpat ātri.

— Ak, tad tādas tās lietas? — zostēviņš prātoja. Viņam kļuva piepeši skaidrs, ka meža zosis nemaz nedomā ņemt viņu sev līdz uz Lapzemi.

Viņas bija tikai pa jokam to vedinājušas līdzi.

Zostēviņš dusmojās, ka spēki izsīkst tieši tagad un viņš nevar šīm klaidonēm parādīt, ka mājas zoss arī ko spēj. Visnepatīkamākais bija tas, ka viņš šeit sastapies ar Akku no Čebnekajses. Kaut gan viņš bija mājas zostēviņš, tomēr bija dzirdējis par kādu barvedi, ko saucot par Akku un kas esot gandrīz simt gadu veca. Viņa esot tik ļoti iecienīta, ka tikai pašas labākās meža zosis tai mēdzot piebiedroties. Bet neviens gan vairāk nenicinot mājas zosis kā Akka ar savu zosu baru, un taisni tādēļ zostēviņš labprāt gribēja viņām parādīt, ka viņš ir pilnīgi to cienīgs.

Viņš lēni laidās citām iepakaļ, pārlikdams, vai doties atpakaļ vai laisties tālāk. Piepeši mazais puišelītis, ko viņš nesa uz muguras, teica:

— Mīļo zostēviņ Mārtiņ! Tu taču sapratīsi, ka tāds, kas vēl nekad nav lidojis, nekādā ziņā nevar laisties meža zosīm līdzi uz Lapzemi. Vai gan nebūtu labāk, ka tu vēl laikus grieztos atpakaļ, iekams neesi pavisam nomocījies?

Bet šis mazais zeņķītis bija zostēviņam tas visnepatīkamākais, un, tikko viņš saprata, ka mazais netic viņa spēkiem, tūliņ jo ciešāk nolēma palikt pie sava.

— Ja tu vēl vienu vārdu ieminēsies par to, es tevi nosviedīšu pirmajā merģeļa bedrē, pār kuru mēs laidīsimies, — viņš šņāca. No dusmām vien zostēviņa spēki tā

pieauga, ka viņš varēja gandrīz tikpat labi laisties kā pārējās zosis.

Ilgi gan viņš to nespētu; bet tas arī vairs nebija vajadzīgs, jo zosu virkne ātri devās lejup, un līdz ar saules rietu zosis piepeši nolaidās zemē. Iekams zēns un zostēviņš attapās, viņi jau atradās Vombezera krastā.

«Te gan laikam viņas pavadīs nakti,» nodomāja zēns un nolēca no zostēviņa muguras. Viņš stāvēja uz šaura, smilšaina krasta, un viņa priekšā gulēja diezgan liels ezers. Bet tas atstāja neglītu iespaidu, jo bija gandrīz viss pārklāts ar ledu; ezers bija melns un grumbuļains, un pilns plaisu un caurumu, kā jau tas pavasaros mēdz būt. Ilgi ledus vairs nevarēja turēties. No krasta tas jau bija atkusis, un visapkārt locījās melna, spīdīga ūdens svītra. Bet vidū ledus vēl turējās un izplatīja aukstumu un nepatīkamu ziemas sajūtu.

Ezera otrā pusē likās būt piemīlīga, apstrādāta zeme, bet tur, kur zosis bija nolaidušās, atradās liels egļu mežs. Un izskatījās, it kā skuju kokiem būtu vara ziemu pie sevis saistīt. Visur citur zeme bija no sniega brīva, bet zem milzīgajām eglēm tas vēl bija dziļš; izkusis un tad atkal sasalis, tas tagad šķita tikpat ciets kā ledus.

Zēnam likās, ka viņš nokļuvis vientulīgā ziemas tuksnesī, un viņam kļuva tik baigi ap sirdi, ka vismīļāk būtu skaļi raudājis.

Viņš juta stipru izsalkumu, jo visu dienu nekā nebija baudījis. Bet kur gan lai atrod ko ēst? Marta mēnesī nekas ēdams neaug ne kokos, ne laukos.

Jā, kur gan lai viņš ņem ko ēst? Un kas gan dos viņam pajumti? Kas taisīs gultu? Kas ļaus apsēsties pie sava ugunskura? Kas aizsargās no meža zvēriem?

Nu jau saule bija norietējusi un no ezera pūta auksts vējš. Tumsa slīga no debesīm lejup; līdz ar krēslu modās bailes un mežā bija dzirdami zaglīgi soļi un baiga čaukstoņa.

Jautrais prāts, kas viņu bija iedvesmojis, pa gaisu lidojot, nu bija galā, un zēns bailīgi sāka raudzīties pēc sava ceļabiedra. Izņemot to, viņam nebija neviena, pie kā varētu patverties.

Tad zēns pamanīja, ka zostēviņam klājas vēl ļaunāk nekā viņam. Tas atradās vēl aizvien tajā pašā vietā, kur bija nolaidies, un likās pienākusi tā pēdējā stundiņa. Viņa kakls gulēja kā bez dzīvības pie zemes, acis bija aizvērtas, un viņš tikko vēl elpoja.

— Mīļo zostēviņ Mārtiņ, — zēns lūdzās, — pamēģini jel norīt kādu malku ūdens! Līdz ezeram vēl tikai daži soļi.

Bet zostēviņš nekustējās.

Līdz šim zēns aizvien bija izturējies cietsirdīgi pret visiem radījumiem, neizņemot arī zostēviņu, bet tagad tas likās esam viņa vienīgais atbalsts, un viņam uznāca lielas bailes, ka varētu to pazaudēt.

Viņš tūliņ sāka to stumt un grūst, lai dabūtu pie ūdens. Zēnam tas nācās grūti, jo zostēviņš bija liels un smags, bet beidzot tomēr laimējās.

Zostēviņš iekrita vispirms uz galvas ūdenī. Kādu mirkli viņš nemaz nekustējās, bet tad izbāza galvu no ūdens, izpurināja ūdeni no acīm un dziļi atvilka elpu Pēc tam viņš lepni iepeldēja niedrēs un meldros.

Tikko zemi sasniegušas, meža zosis bija metušās ūdenī nemaz neatskatīdamās uz zostēviņu un viņa pavadoni. Viņas bija ar skubu mazgājušās un posušās un tagad saka ēst pussapuvušus ezera augus un aļģes Baltajam zostēviņam laimējās atrast mazu asari. Viņš to ātri saķēra, peldēja atpakaļ uz krastu un nolika to zēnam priekšā

Tas tev kā pateicība par to, ka palīdzēji man tikt ūdenī — viņš teica Tas bija pirmais

laipnais vārds, ko zēns dzirdēja šajā dienā. Viņš par to tik ļoti priecājās, ka vismīļāk būtu apķēries zostēviņam ap kaklu, bet neuzdrošinājās.

Arī par doto viņām bija liels prieks. Sākumā gan viņš domāja, ka nevarēs jēlu zivi ēst, bet tad viņam iegribējās vismaz pamēģināt.

Viņš taustīja pēc sava naža, un tiešām tas karājās pie bikšu pogas, lai gan tik maziņš, ka nebija neko lielāks par sērkociņu. Bet tomēr zivi viņš ar to varēja notīrīt, un nepagāja nemaz ilgs laiks, ka asaris jau bija apēsts.

Kad zēns bija apmierinājis izsalkumu, viņam sametās kauns, ka ēdis jēlu zivi.

«Es acīm redzot neesmu vairs cilvēks, bet īsts rūķītis,» viņš nodomāja.

Kamēr zēns ēda zivi, zostēviņš mierīgi stāvēja blakus, bet, kad Nilss norija beidzamo kumosu, viņš sacīja klusā balsī:

— Mēs esam iekļuvuši stipri iedomīgā meža zosu barā, kas nicina visas mājas zosis.

— Jā, to es manīju, — zēns atbildēja.

— Man tas gan būtu liels gods, ja es ar viņām varētu ceļot līdz Lapzemei un tām parādīt, ka arī mājas zoss kaut ko var.

— O jā-ā, — zēns stiepti atbildēja, jo neticēja, ka zostēviņam tas pa spēkam, taču negribēja tam pretim runāt.

— Bet es neticu, ka tādā ceļojumā viens pats tikšu galā, — zostēviņš turpināja, — tādēļ gribēju tev vaicāt, vai tu nevēlies nākt līdzi un man palīdzēt.

Protams, ka zēns ne par ko citu nebija domājis kā vien par to, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos atpakaļ mājās. Tādēļ viņš arī tā izbrīnījās, ka nezināja, ko atbildēt.

— Man likās, ka mēs abi neesam tik labi draugi, — viņš teica. Bet zostēviņš šķita to pavisam piemirsis. Viņš tikai atcerējās, ka zēns viņam nupat izglābis dzīvību.

— Man gan vajadzētu doties atpakaļ pie tēva un mātes, — zēns ierunājās.

— O, gan es tevi rudenī atkal nogādāšu pie viņiem! — zostēviņš izsaucās. — Un es tevi neatstāšu, iekams nebūšu nolicis tava paša sliekšņa priekšā.

Zēns nodomāja, ka varbūt tiešām būtu tīri labi, ja vecāki viņu tik drīz vēl neredzētu. Tādēļ viņš no priekšlikuma, neatteicās un patlaban gribēja sacīt, ka ir ar mieru, kad izdzirda aiz sevis stipru troksni. Visas meža zosis bija uzreiz ezeru atstājušas un tagad nopurināja no sevis ūdeni. Tad viņas sastājās rindā un ar barvedi priekšgalā nāca viņiem abiem klāt.

Kad baltais zostēviņš tagad aplūkoja meža zosis, viņam nemaz nebija vairs tik omulīgi. Viņš bija gaidījis, ka tās vairāk līdzināsies mājas zosīm un ka viņš nejutīsies viņu vidū tik svešs. Viņas bija daudz mazākas par mājas zostēviņu, un neviena no tām nebija balta, bet visas pelēkas un atsevišķās vietās brūnganas. No viņu acīm tam gandrīz bija bail. Tās bija dzeltenas un tā spīdēja, it kā tajās degtu uguns. Zostēviņš aizvien bija ticis mācīts, ka ir pieklājīgi staigāt lēni un plati, bet šīs te, likās, nemaz neprata iet; viņas pa daļai lēkāja Visvairāk viņš izbijās, kad ieraudzīja viņu kājas, jo tās bija ļoti lielas un ar izmītām pleznām. Varēja tūliņ redzēt, ka meža zosis nemaz nepiegriež vērību, kur iet un nekad netaisa līkumu. Citādi viņas izskatījās ļoti glītas un kārtīgas, bet pēc viņu kājām tūliņ varēja pazīt. ka šīs zosis ir nabaga klaidones.

Kad meža zosis jau bija pienākušas viņiem abiem zostēviņš vēl paguva zēnam iečukstēt:

— Runā droši, bet nesaki tikai ne vārda, ka tu esi cilvēks!

Meža zosis palika viņu abu priekšā stāvam un palocīja vairākas reizes kaklu. Zostēviņš atbildēja ar to pašu,. tikai klanījās vēl biežāk.

Kad viņi bija sasveicinājušies, barvede teica:

— Tagad gan mēs dabūsim zināt, kas jūs tādi esat?

— Par mani nav daudz ko stāstīt, — iesāka zostēviņš. Es piedzimu pagājušajā gadā Skanerā. Rudenī mani pārdeva Holgeram Nilsonam Rietumvemmenhegā, un tur arī līdz šim dzīvoju.

— Tu laikam nemaz neesi no tādas ģimenes, ar kuru varētu lepoties, — teica barvede. — No kurienes tad tev rodas drosme un pārgalvība piebiedroties meža zosīm?

— Varbūt lai jums, meža zosīm, rādītu, ka arī mēs, mājas zosis, ko spējam, — zostēviņš atbildēja.

— Jā, tas gan būtu labi, ja tu mums varētu to pierādīt, — teica barvede. — Mēs jau redzējām, kā tu proti laisties, bet varbūt citās lietās esi izveicīgāks. Vai tu proti ilgi peldēt?

— Ak, nē, ar to gan es nevaru lielīties, — zostēviņš sacīja. Viņam likās, ka barvede nolēmusi to sūtīt atpakaļ uz mājām, un tādēļ tam bija vienalga, kā atbildēt. — Es nekad neesmu tālāk peldējis kā šķērsām pāri merģeļa bedrei, — viņš turpināja.

— Nu, tad es sagaidu, ka esi meistars lēkšanā.

— Neesmu vēl mājas zosi redzējis lecam, — atbildēja zostēviņš un nostādīja sevi vēl ļaunākā gaismā.

Lielais, baltais zostēviņš nu bija pilnīgi pārliecināts, ka barvede neparko to neņems vairs līdzi. Viņš tādēļ jutās ļoti izbrīnījies, kad tā teica:

— Tu atbildi it drosmīgi uz maniem jautājumiem un, kam drosme, tas var būt labs ceļabiedrs, kaut arī sākumā vēl ir neveikls. Vai tev nepatiktu pavadīt ar mums dažas dienas, lai redzam, ko tu vari?

— Tas man ļoti patiktu, — atbildēja zostēviņš vislabākā omā.

Tagad barvede izstiepa knābi un vaicāja:

— Kas tas tāds, kas tev līdzi? Tādu neesmu vēl nekad redzējusi.

— Tas ir mans biedrs, — atbildēja zostēviņš. — Viņš visu mūžu bijis zosu gans un var mums ceļā būt izpalīdzīgs.

— Jā, varbūt mājas zosīm tas noderētu, — atbildēja meža zoss. — Kā viņu sauc?

— Viņam ir dažādi vārdi, — zostēviņš vilcinādamies piemetināja. Viņš nezināja, kā izkļūt no klizmas, jo negribēja teikt, ka zēnam ir cilvēka vārds. — Ak, viņu sauc par Sprīdīti, — tas piepeši teica.

— Vai viņš no rūķīšu cilts? — barvede jautāja.

— Kad meža zosis iet gulēt? — ievaicājās steidzīgi zostēviņš, lai izvairītos no atbildes uz beidzamo jautājumu. — Ap šo laiku man acis pašas no sevis krīt ciet.

Varēja gan redzēt, ka zoss, kas sarunājās ar zostēviņu, bija ļoti veca. Viss viņas spalvu tērps bija pelēks kā ledus, bez jebkādām tumšām svītrām. Viņas galva bija lielāka nekā citām zosīm, kājas rupjākas un vairāk izmītas. Spalvas bija stīvas, pleci kaulaini, kakls vājš. Pie visa tā bija vainīgs vecums. Tikai viņas acis nebija no laika cietušas, tās mirdzēja spožāk un izskatījās jaunākas nekā visām citām.

Tagad viņa ļoti augstprātīgi vērsās pie zostēviņa:

— Nu, tad zini, zostēviņ, ka esmu Akka no Čebnekajses un šī zoss man pa labi ir

Iksi no Vasijaures, un tā, kas no manis pa kreisi, ir Kaksi no Nuoljas. Iegaumē ari, ka otrā pa labi ir Kolme no Sarjektjokas un otrā pa kreisi — Nelje no Svapavāras un ka aiz viņām atrodas Viizi no Uvika kalniem un Kuuzi no Sjangelijas. Un iegaumē arī, ka tās sešas jaunās zosis, kas atrodas pašās beigās, trīs pa labi, trīs pa kreisi, arī ir kalnu zosis no vislabākām ģimenēm. Tu nedrīksti mūs turēt par tādām blandonēm, kuras biedrojas ar katru, kas tām pagadās ceļā, tu nedrīksti domāt, ka mēs dalām savu dusas vietu ar tādiem, kas negrib teikt, no kādas cilts tie cēlušies.

Kad barvede Akka tā runāja, zēns ātri paspēra dažus soļus uz priekšu. Viņš bija apbēdināts, ka zostēviņš, kas tik droši bija runājis par sevi, deva tik nenoteiktas atbildes, tikko jautājums skāra viņu.

— Es negribu noklusēt, kas esmu, — viņš teica.

— Mani sauc par Nilsu Holgersonu, esmu kāda iebūvieša dēls un līdz pat šai dienai biju cilvēks, bet šorīt…

Tālāk zēns netika, jo neviens vairs viņā neklausījās. Tikko viņš bija pateicis, ka ir cilvēks, barvede atgāja trīs soļus, bet pārējās zosis vēl tālāk atpakaļ. Viņas visas dusmīgi staipīja kaklus un nikni šņāca uz viņu.

— Tu jau tūliņ likies man aizdomīgs, kad tevi krastmalā ieraudzīju, un tagad tev steidzīgi jāatstāj šī vieta: mēs neciešam cilvēkus mūsu vidū, — teica Akka no Čebnekajses.

— Tas taču nemaz nav iespējams, — zostēviņš mēģināja zēnu aizstāvēt, — ka jūs, meža zosis, baidāties no tik maza radījuma. Lai viņš rīt katrā ziņā dodas uz mājām, bet pa nakti jūs viņam ļausiet te palikt. Neviens no mums nevar uzņemties atbildību par to, ka tik mazam puišelītim naktī vienam pašam jāaizsargājas no lapsas un sermuļa.

Meža zoss nāca atkal tuvāk, bet bija skaidri redzams, cik grūti tai pārvarēt bailes. — Mani mācīja, ka jābaidās no katra, kas tiek saukts par cilvēku, vienalga, vai tas liels vai mazs, — viņa teica. — Bet, ja tu, zostēviņ, galvo par to, ka viņš mums nekā ļauna nedarīs, lai tad viņš pa nakti paliek šeit! Es tomēr baidos, ka mūsu guļvieta nepatiks ne tev, ne viņam, jo mēs dosimies uz peldošo ledu un gulēsim tur.

Viņa domāja, ka zostēviņš pēc tāda priekšlikuma sāks vilcināties. Bet tas nekā nelika manīt.

— Jūs esat ļoti gudras un protat izmeklēt sev drošu dusas vietu, — viņš noteica.

— Bet tev jāapsola, ka rīt viņš griezīsies atpakaļ uz mājām.

— Tad man no jums jāšķiras, — zostēviņš paskaidroja, — jo es apsolīju viņu neatstāt.

— Tu vari izvēlēties, kurp laisties, — barvede atbildēja.

— Un viņa pacēla spārnus un devās prom uz ledu, kurp tai visas zosis sekoja cita pēc citas. Zēns bija noskumis, ka no viņa ceļojuma uz Lapzemi nekas neiznāk, un turklāt viņam vēl bija bailes no aukstās naktsguļas.

— Kļūst arvien sliktāk, zostēviņ, — viņš sacīja.

— Mēs tur laukā uz ledus nosalsim.

Bet zostēviņš bija labā omā. — No tā nav jābaidās, — viņš mierināja. — Salasi tagad, cik ātri vari, tik daudz salmu un zāles, cik vien spēj panest.

Kad zēnam abas rokas bija pilnas ar sausu zāli, zostēviņš ar knābi sagrāba to aiz krekla apkakles, pacēla un laidās uz ledu, kur, knābi zem spārna pabāzušas, jau stāvēja meža zosis un gulēja.

— Uzliec tagad zāli uz ledus, lai man ir kur stāvēt, ka nepiesalstu. Palīdzi man, tad es arī tev palīdzēšu, — teica zostēviņš.

Zēns darīja, kā viņam pavēlēts, un, tikko viņš bija galā, zostēviņš to vēlreiz sagrāba aiz krekla apkakles un pabāza sev zem spārna.

— Te tev būs silti un labi, — viņš teica un piespieda spārnu sev klāt, lai zēns nenokristu zemē.

Zēns nu bija tā ieguldināts dūnās, ka nevarēja nemaz atbildēt; bet viņam bija tik silta un jauka guļvieta, un viņš arī jutās tik noguris, ka jau nākamajā acumirklī aizmiga.

NAKTS

Visiem zināms, ka ledus ir viltīgs un ka uz to nevar paļauties. Nakts vidū uz Vombezera no malas aizpeldējušais ledus pārmainīja savu stāvokli tā, ka vienā vietā atkal pieskārās krastam. Un notika, ka lapsa kūmiņš Smirre, kas toreiz dzīvoja ezera austrumu pusē Evedas klostera parkā, medīdama to pamanīja. Smirre jau bija zosis vakarā redzējusi, tomēr necerēja, ka varēs kādai no tām piekļūt. Tagad tā steigšus devās uz ledus; bet, kad jau bija gluži tuvu meža zosīm, viņai piepeši paslīdēja kāja un nagi noskrapšķēja uz ledus. Zosis pamodās un sāka sist spārniem, lai paceltos gaisā. Tomēr Smirre bija veiklāka. Viņa taisīja lēcienu, it kā kāds to mestu uz priekšu, saķēra kādu zosi aiz spārna un metās atkal uz krastmalas pusi.

Bet šajā naktī tur laukā uz ledus zosis nebija vienas pašas; viņu vidū atradās kāds cilvēks, lai arī cik maziņš. Kad zostēviņš sasita spārnus, zēns atmodās, nokrita uz ledus un sēdēja tur, vēl miega pārņemts. Sākumā viņš nekādi nevarēja izskaidrot zosu uzbudinājumu, bet tad piepeši ieraudzīja īskājainu suni, kas skrēja prom ar zosi mutē.

Zēns pēkšņi uzlēca kājās, lai atņemtu sunim zosi. Viņš vēl dzirdēja, ka zostēviņš to brīdina: — Sprīdīti, piesargies! Piesargies! «No tik maza suņa man nu gan nav ko baidīties,» domāja zēns un aizjoņoja tam pakaļ.

Meža zoss, ko lapsa Smirre vilka sev līdzi, dzirdēja zēna koka tupeļu klaboņu uz ledus un negribēja ticēt savām ausīm. «Vai tad tāds knēvelis domā, ka var mani lapsai atņemt?» viņa prātoja. Un, lai cik nelāgi tā jutās, no viņas kakla izlauzās dažas skaņas, kas gandrīz līdzinājās smiekliem.

«Vispirms viņš pa galvu pa kaklu iekritīs kādā ledus spraugā,» viņa nodomāja.

Bet, kaut gan nakts bija tumša, zēns redzēja ledū katru plaisu, katru caurumu un pāri tiem taisīja lielus lēcienus. Tas notika tāpēc, ka viņam tagad bija rūķīšu naktsacis un viņš varēja redzēt tumsā. Viņš saredzēja krastu un ezeru tikpat skaidri kā dienā.

Tur, kur ledus atdūrās pret krastu, Smirre taisīja lēcienu, un, kamēr pūlējās tikt augšā pa krasta nogāzi, zēns viņai uzsauca:

— Laid zosi vaļā, neliete!

Smirre nezināja, kas to saucis. Viņa arī nezaudēja laiku, lai atskatītos atpakaļ, bet devās vēl ātrāk uz priekšu. Tagad lapsa ieskrēja lielā, skaistā skābaržu, mežā, un zēns dzinās tai pakaļ, par briesmām nemaz nedomādams. Viņš vēl aizvien atcerējās, ar kādu nicināšanu vakar vakarā zosis bija pret viņu izturējušās, un tādēļ labprāt gribēja

tām parādīt, ka cilvēks, lai būtu cik mazs būdams, ir tomēr pārāks par visiem radījumiem.

Reizi pa reizei viņš pavēlēja sunim savā priekšā, lai tas laiž laupījumu vaļā.

— Kas gan tu esi par suni, ja nekaunies nozagt veselu zosi? — viņš sauca. — Liec to tūliņ zemē, citādi redzēsi, kādas sukas dabūsi! Laid vaļā, es tev saku, citādi pateikšu tavam kungam, kā tu uzvedies!

Kad Smirre manīja, ka to notur par suni, kas baidās no pēriena, viņai bija vai jāsmejas, un tā gandrīz būtu ļāvusi zosij izkrist. Smirre bija liela laupītāja, kam no žurku un lauku peļu medībām vien nepietika, bet viņa iedrošinājās arī doties mājās un zaga tur vistas un zosis. Viņa zināja, cik ļoti no tās baidās visā apkārtnē. Un tagad šie draudi! Tik trakas lietas viņa kopš pašas bērnības nebija dzirdējusi.

Zēns skrēja tik žigli, ka, likās, resnie koku stumbri slīd viņam garām, un attālums starp viņu un Smirri tapa aizvien mazāks un mazāks. Beidzot viņš bija Smirrei tik tuvu, ka varēja to satvert aiz astes.

— Tagad es tomēr tev zosi atņemšu! — viņš sauca un turēja kūmiņu aiz astes tik stipri, cik vien spēja. Bet viņš nebija tik spēcīgs, lai apturētu Smirri. Lapsa tik strauji rāva viņu sev līdz, ka sausās koku lapas virpuļoja gaisā.

Tagad Smirrei kļuva skaidrs, cik maz jābīstas no šī vajātāja. Viņa apstājās, nolika zosi zemē, uzlika tai virsū priekšķepu, lai zoss neaizlaistos, un grasījās pārkost tai kaklu. Bet tad lapsai iegribējās mazo knauķi vēl paķircināt.

— Jā, gādā, ka tu mani apsūdzi kungam, jo tagad es zosi nokodīšu, — viņa teica.

Zēns ļoti izbrīnījās, redzēdams, ka šim sunim, kam viņš bija dzinies pakaļ, ir tik smails purns, un tai pašā laikā viņš izdzirda arī ļaunu, aizsmakušu balsi. Nilss bija tā sašutis par laupītāju, kas turklāt vēl zobojās par viņu, ka viņam nebija ne jausmas no bailēm. Viņš satvēra asti vēl ciešāk, atspiedās pret kādu koka sakni, un tieši tad, kad lapsa jau bija pielikusi pie zoss kakla savu atvērto muti, zēns rāva to no visa spēka. Smirre bija tik pārsteigta, ka ļāva sevi pavilkt dažus soļus atpakaļ, un meža zoss kļuva brīva. Viņa smagi pacēlās gaisā, jo tās spārni bija ievainoti un viņa tikko varēja tos lietot. Turklāt vēl meža tumsā viņa nekā neredzēja un bija tik nevarīga, it kā būtu akla. Viņa tādēļ arī nekādi nespēja zēnam palīdzēt, bet tikai mēģināja izkļūt caur zaļo lapu jumtu, lai atkal sasniegtu ezeru. Te nu Smirre metās zēnam virsū.

— Kad es vienu nedabūju, tad vismaz dabūšu otru! — viņa šņāca, un no balss bija dzirdams, cik ļoti tā sakaitināta.

— Nu nedomā vis, ka tas tev izdosies! — zēns izsaucās. Viņš bija gluži priecīgs, ka tam izdevies zosi izglābt. Viņš vēl vienmēr turējās aiz lapsas astes, un, kad lapsa mēģināja viņu noķert, metās uz otru pusi.

Tas tik bija tracis mežā, ka lapas vien virpuļoja gaisā! Smirre griezās apkārt, bet arī aste skrēja tāpat, riņķī, zēns turējās pie tās cieši, un lapsa nevarēja viņu satvert.

Zēns tā priecājās par savu panākumu, ka sākumā tikai smējās un izzoboja lapsu. Bet kūmiņš bija ietiepīgs un ar cietu gribu, kā jau tas mēdz būt ar veciem medniekiem, un beidzot zēnam kļuva tīri bail, ka galu galā viņu tomēr nenoķer.

Te viņš ieraudzīja kādu skābardi, kas bija izstīdzis tik slaids kā miets, lai drīzāk tiktu brīvībā tur augšā virs zaļā lapu juma, ko vecie koki klāja pār jauno kociņu. Zēns steigšus atlaida lapsas asti vaļā un uzrāpās šajā kokā. Smirre bija tā aizrāvusies, ka vēl kādu laiku griezās apkārt, ķerdama savu asti.

— Tev jau vairs nemaz nav jādanco, — zēns piepeši teica.

Lapsa kūmiņš kļuva galīgi nikna. Nedabūt tādu mazu knauķi savā varā — tāds kauns nemaz nebija panesams; viņa tādēļ nogūlās zem koka, lai zēnu uzmanītu.

Pārliecīgi labi gan zēnam tur augšā nebija. Viņš sēdēja jāteniski uz kāda nestipra zara, un jaunais skābardis vēl nesniedzās līdz lapu jumam, tā, ka zēns nevarēja nokļūt citā kokā; bet zemē kāpt viņš arī nedrīkstēja. Viņam gauži sala, un daudz netrūka, līdz viņš tā pārsaltu, ka būtu jālaižas no zara vaļā; turklāt briesmīgi

nāca miegs, bet zēns sargājās cik varēdams, lai nogurums nepievārētu un viņš nenokristu zemē.

Ak, tas bija briesmīgi — tā sēdēt mežā nakts vidū! Līdz šim viņam nebija bijis ne jausmas, kas īsti ir nakts. Likās, viss ir pārakmeņojies un nekad vairs neatdzīvosies.

Tad sāka svīst rīts, un zēns priecājās, ka daba atkal atgūst savu parasto izskatu, kaut gan aukstums pret rīta pusi kļuva vēl lielāks nekā naktī.

Kad beidzot uzlēca saule, tā nebija vis dzeltena, bet gan sarkana. Zēnam likās, ka saule izskatās dusmīga, un viņš sev jautāja, kādēļ gan viņa tāda. Varbūt tādēļ, ka, saulei prom esot, nakts izplatījusi tik lielu aukstumu pār visu zemi.

Saule aizdegās lieliem, ugunīgiem stariem, kā vēlēdamās pārredzēt, ko nakts uz zemes pastrādājusi, un izskatījās, it kā aiz netīras sirdsapziņas apkārt viss nosarktu. Mākoņi pie debesīm, zīžaini gludie skābaržu stumbri, sīkie, cieši kopā sapinušies zariņi lapu jumā, sarma, kas apklāja koku lapas, — viss pietvīka gluži sārts.

Aizvien jauni saules stari izšāvās pie debesīm, un drīz vien viss nakts baigums bija zudis. Sastingums izgaisa gluži kā projām aizpūsts, un daudz dzīvības parādījās dienas gaismā. Dzilna, sarkanu pakausīti, sāka ar knābi kalt koka stumbru. Vāverīte izlēca ar riekstu no sava mājokļa, apsēdās kādā zarā un sāka riekstu grauzt. Strazds aizlaidās garām ar tārpu mutē, un zīlīte dziedāja koka galotnē. Tad zēns saprata, ko saule bija teikusi visiem šiem mazajiem radījumiem:

— Mostieties un nāciet laukā no saviem mājokļiem, es esmu tagad te! Tagad jums vairs nav jābaidās ne no kā!

No ezera līdz pat zēnam atskanēja meža zosu saucieni, viņas gatavojās ceļot tālāk. Un drīz pēc tam visas četrpadsmit zosis laidās pār mežu. Zēns mēģināja viņas sasaukt, bet tās laidās tik augstu gaisā, ka viņa balss nevarēja tās sasniegt. Viņas droši vien domāja, ka kūmiņš zēnu jau sen apēdis. Ak, viņas pat nepūlējās viņu pameklēt!

No bailēm zēns bija tuvu asarām, bet saule stāvēja tagad tik zeltaini dzeltena pie debesīm, tā izskatījās tik līksma un iedvesa visai pasaulei drosmi.

— Tev nav ne no kā jābaidās, Nils Holgerson, kamēr es te esmu, — viņa teica.

ZOSU ROTAĻAS

Mežā nekas sevišķs nenotika, kamēr zosis ieturēja brokastis. Īsi pirms pusdienas kāda meža zoss parādījās zem lapu juma. Vilcinādamās tā meklēja ceļu starp koku stumbriem un zariem un laidās pavisam lēnām. Tikko lapsa to ieraudzīja, tā atstāja

savu vietu zem jaunā koka un slapstījās viņai klāt. Meža zoss nevairījās no lapsas, bet pielaidās gluži tuvu. Smirre taisīja augstu lēcienu, tomēr to nesatvēra, un zoss devās tālāk uz ezera pusi.

Nepagāja ilgs laiks, kad tuvojās otra meža zoss. Viņa laidās pa to pašu ceļu kā iepriekšējā, bet tikai vēl lēnāk un zemāk. Arī viņa aizlaidās Smirrei gluži tuvu garām, un lapsa lēca tik augstu, ka tās ausis aizskāra putna kājas, bet arī šai zosij laimējās, un lēni kā ēna tā turpināja savu ceļu uz ezeru.

Pagāja īss brīdis, un atkal parādījās kāda zoss, kas laidās vēl lēnāk, vēl tuvāk zemei. Smirre taisīja varenu lēcienu, trūka tikai mata platuma, un viņa to būtu saķērusi, bet arī šī zoss viņai paspruka.

Tikko tā bija nozudusi, jau parādījās ceturtā zoss. Kaut gan tā laidās tik lēnām, ka Smirrei likās, viņa to satvertu bez jebkādām pūlēm, lapsa tomēr baidījās no neveiksmes un nolēma ļaut zosij neaiztiktai aizlaisties garām. Bet arī tā devās pa to pašu ceļu, kur citas, un tieši tad, kad viņa laidās pāri Smirrei, tā nolaidās tik zemu, ka Smirre neizturēja un lēca pakaļ. Viņa uzlēca tik augstu, ka aizskāra to ar ķepu, bet putns veikli pasitās sāņus un izglāba savu dzīvību.

Pirms vēl Smirre bija atvilkusi elpu, parādījās trīs zosis rindā. Tās lidoja gluži tāpat kā iepriekšējās, un Smirre taisīja augstus lēcienus, lai tās satvertu; bet viņai nelaimējās saķert nevienu.

Tagad tuvojās piecas zosis, tās laidās labāk nekā iepriekšējās, un, kaut gan arī viņas likās uzvedinām Smirri uz lēkšanu, tomēr šoreiz lapsa izturēja kārdinājumu.

Pēc diezgan ilga starpbrīža parādījās atkal kāda zoss. Tā bija trīspadsmitā. Viņa bija tik veca, ka viņas spalvas bija caur un cauri pelēkas, bez jebkādām tumšām svītrām. Likās, viens viņas spārns labi nestrādā, un viņa laidās ļoti neveikli un greizi, gandrīz aizskardama zemi. Smirre šoreiz lēca nevis vienreiz vien, bet sekoja tai lēkādama līdz pašam ezeram; tomēr arī tagad viņas pūles bija veltas.

Kad parādījās četrpadsmitā zoss, tas tiešām izskatījās skaisti, jo viņa bija pavisam balta, un, kad tā vēdināja savus lielos spārnus, likās, ka tumšajā mežā iespīd spilgta gaisma. Kad Smirre viņu ieraudzīja, viņa pielika visus spēkus un lēca gandrīz vai līdz pašam lapu jumam, bet baltā zoss aizlaidās neskarta, tāpat kā visas citas.

Kādu laiku zem kokiem bija gluži kluss, varēja domāt, ka viss zosu bars aizlaidies projām.

Te Smirrei piepeši ienāca prātā viņas gūsteknis, un viņa pameta acis uz jauno skābardi — kā jau to varēja sagaidīt, knauķis bija aizbēdzis.

Arī tagad Smirrei neatlika daudz laika prātot, jo patlaban pirmā zoss atkal atgriezās no ezera un lēni laidās zem lapu juma. Kaut gan Smirrei nebija laimējies, viņa tomēr priecājās par zoss atgriešanos un ar lielu lēcienu metās tai virsū, bet lēciens neizdevās īstā laikā, un viņa aizlēca zosij garām.

Aiz šīs zoss nāca atkal viena, tad vēl viena, tad trešā, ceturtā, piektā, līdz beidzot rinda noslēdzās ar veco leduspelēko un lielo balto. Viņas visas laidās lēni un tuvu zemei un, kad atradās virs Smirres, nolaidās vēl zemāk, it kā aicinādamas, lai ķer ciet. Un Smirre skrēja tām pakaļ, taisīja vairāku metru augstus lēcienu, bet tomēr nevarēja nevienu no tām saķert. Tā bija visbriesmīgākā diena, kādu lapsa Smirre bija jebkad piedzīvojusi. Meža zosis laidās pastāvīgi pār viņas galvu šurp un turp, šurp un turp. Lielas, brīnum skaistas zosis, kas bija nobarojušās Vācijas druvās un klajumos,

lidoja visu cauru dienu tik tuvu viņai garām, ka lapsa tās vairākas reizes bija ar purnu aizskārusi, un tomēr ne ar vienu nevarēja apklusināt savu izsalkumu.

Ziema bija tikko aizgājusi, un Smirre atminējās tās dienas un naktis, kad pa lielākai daļai veltīgi klejoja apkārt, neatrazdama it nekā, jo gāju putni bija jau aizlaidušies, žurkas slēpās sasalušajā zemē, bet vistas turēja ieslēgtas. Tomēr garais ziemas izsalkums nebija tik grūti panesams kā šīsdienas neveiksmes.

Smirre vairs nebija jauna; bieži vien suņi bija dzenājuši viņas pēdas un lodes svilpojušas ap ausīm. Viņa bija gulējusi dziļi savā alā, kamēr āpšu suņi jau ložņāja pa alas ejām un tik tikko to neatrada. Bet visas bailes, kādas Smirre bija pārcietusi tik karstā medību laikā, nebija salīdzināmas ar sajūtu, kāda tai radās ikreiz pēc nelaimīga lēciena uz meža zosi.

No rīta, kad zosis sāka lidot, Smirre izskatījās vareni glīta, un, viņu ieraugot, putni tīri vai apjuka. Smirrei patika uzposties, viņas kažoks bija spīdīgi sarkans, krūtis — baltas, ķetnas melnas un aste tik kupla kā strausa spalva. Tomēr visskaistākās bija viņas spraigās kustības un mirdzošās acis. Bet, kad pienāca vakars, Smirres kažoks karājās vienās pinkās, viņa peldēja sviedros, acis bija izdzisušas, mēle gari izkārusies no elsojošās mutes un ap lūpām putas.

Visu pēcpusdienu Smirre bija tā nogurusi, ka gandrīz vai zaudēja prātu.. Viņa nekā cita vairs neredzēja kā lidojošās zosis. Viņa lēca pat uz saules laukumiņiem, kas rotājās uz zemes, un uz nabaga tauriņu, kas bija atstājis savu kūniņu.

Meža zosis visu augu dienu nenogurdamas laidās un laidās. Viņas turpināja mocīt Smirri, nesajuzdamas ne mazāko līdzcietību, kad redzēja Smirri apjukušu, uzbudinātu, gandrīz vai traku. Bez žēlastības viņas lidoja vēl joprojām, lai gan zināja, ka lapsa tās tikko vairs saredz, jo viņa lēca pat uz zosu ēnām.

Tikai tad, kad Smirre galīgi nomocīta un bez spēka, gandrīz izlaizdama garu, atkrita sausajā lapu kaudzē, viņas mitējās to spīdzināt.

— Nu tu, lapsa, zini, kā iet tam, kas ielaižas ar Akku no Čebnekajses! — viņas kliedza tai ausīs un tad; beidzot atstāja to mierā.

KĀDĀS ZEMNIEKU MĀJĀS

Tieši šajās dienās Skonē notika kaut kas tāds, par ko ne tikvien daudz runāja, bet par ko vēlāk rakstīja pat laikrakstos, tomēr daudzi to uzskatīja par kailu izdomājumu, jo šis atgadījums nebija nekādi izskaidrojams.

Vombezera krasta lazdās bija noķerta vāverīte un aiznesta uz kādām netālām zemnieku mājām. Visi mājas iedzīvotāji, kā jaunie, tā arī vecie, ļoti priecājās par mazo, skaisto zvēriņu ar kuplo asti, gudrajām, ziņkārīgajām acīm un mazajām, glītajām kājiņām. Viņi cerēja, ka visu vasaru varēs priecāties par vāverītes žiglajām kustībām, jocīgajiem paņēmieniem, riekstus graužot, un jautrajām rotaļām. Viņi ātri izlaboja kādu vecu vāverīšu būdiņu, kas sastāvēja no mazas, zaļi krāsotas mājiņas un

rata, kas bija nopīts no stieplēm. Mājiņai, kurai bija durvis un logi, vajadzēja noderēt vāverītei par guļam un ēdamtelpām, un tāpēc viņi tur novietoja tās guļvietiņu no lapām, ielika trauciņu ar pienu un dažiem riekstiem. Rats bija nodomāts viņas rotaļu istabai, tur tā varēja rotaļāties, kāpelēt un skraidīt. Cilvēkiem likās, ka nu viņi visu sagatavojuši uz to labāko, un tie ļoti brīnījās, kad redzēja, ka vāverītei acīm redzot te nepatika. Noskumusi un izmisusi viņa sēdēja kādā mājiņas kaktiņā un tikai reizi pa reizei izgrūda kādu asu, žēlabainu skaņu. Ēdienu viņa nemaz. neaiztika un pat ne reizes neapgriezās ar ratu. «Viņai bail,» ļaudis sprieda, «bet gan jau rīt, kad viņa būs pieradusi pie savas apkārtnes, tā rotaļāsies un ēdīs.» Tai pašā laikā zemnieku mājās gatavojās kādām svinībām, un tieši tajā dienā, kad vāverīte bija noķerta, notika lielā cepšana. Bet par nelaimi mīkla negribēja rūgt, un arī ļaudis bija ar darbiem nokavējušies, tā kā viņiem vajadzēja strādāt vēl ilgi, līdz tumsai.

Saprotams, ka visur valdīja liela steiga, arī virtuvē un nevienam nebija vaļas paskatīties, kā klājas vāverītei. Bet vecāmāte bija par vecu, lai palīdzētu pie cepšanas, un, kaut gan viņa pati to it labi saprata, tomēr jutās noskumusi, ka jāstāv no darbiem nomaļus. Viņa negāja gultā, bet nosēdās pie loga un raudzījās ārā. Virtuves durvis bija atvērtas, lai nebūtu tik silts, un pa tām gaisma ieplūda pagalmā. Visapkārt bija tik gaišs, ka vecenīte varēja it skaidri saskatīt šķirbas un caurumus pretējā sienā. Viņa redzēja arī vāverītes sprostiņu, kas karājās tieši tur, kur krita visgaišākie stari, bet nu viņa ieraudzīja, ka vāverīte bez mitēšanās skrien no sava namiņa uz ratu un no rata atpakaļ namiņā., Vecāmāte nodomāja, ka zvēriņš tāpēc tik uztraukts, ka spilgtā gaisma neļauj tam gulēt.

Starp kūti un stalli atradās plati vārti, uz kurieni arī krita virtuves gaisma. Pēc kāda brīža vecāmāte redzēja, ka pa vārtiem lēni un apdomīgi ienāk mazs zeņķītis. Viņš bija tikko sprīdi garš, bet kājās koka tupeles, un ģērbies viņš bija ādas biksēs kā vienkāršs strādnieks. Vecāmāte tūliņ zināja, ka tas ir rūķītis, un nemaz nesabijās. Viņa bija vienmēr dzirdējusi, ka tāds sētā dzīvojot, lai gan neviens to vēl nekad nebija redzējis un viņa zināja, ka rūķītis nes laimi tur, kur tas parādās.

Tikko rūķītis ienāca izbruģētajā sētsvidū, viņš žigli pieskrēja pie sprosta un, tā kā nevarēja to aizsniegt, jo tas karājās par augstu, tad piegāja pie kopā saliktajiem darba rīkiem, izņēma no turienes kādu kārti un uzrāpās pa to augšā tikpat veikli kā matrozis pa virvi. Kad viņš sprostu bija sasniedzis, tad paraustīja mazā, zaļā namiņa durvis, lai dabūtu tās vaļā. Vecāmāte bija gluži mierīga, jo zināja, ka bērni durtiņas aizslēguši, baidīdamies, ka kaimiņu zēni vāverīti neizzog. Kad rūķītis nevarēja durtiņas atvērt, viņa redzēja, ka vāverīte skrien no namiņa rata telpā. Nu abi ilgi sarunājās, un, kad vāverīte bija izteikusi rūķītim visu, kas tai uz sirds, rūķītis nolaidās pa koku lejā un žigli izsteidzās pa vārtiem laukā.

Vecenīte necerēja, ka tā šonakt vēl dabūs redzēt rūķīti, tomēr palika pie loga sēžam. Pēc kāda laiciņa tas nāca atkal. Viņš tik ļoti steidzās, ka kājiņas tikko skāra zemi, un skrēja tieši uz sprostu. Ar savām tālredzīgajām acīm vecenīte varēja visu it skaidri saskatīt, viņa arī manīja, ka rūķītis kaut ko nes rokā, bet nevarēja pazīt, kas tas ir. Tagad viņš nolika to, ko turēja kreisajā rokā, zemē uz bruģa, bet to, kas tam bija labajā rokā, nesa augšā uz sprostu. Te viņš ar savu koka tupelīti tik stipri sita pa lodziņu, ka stikls saplīsa, un pa radušos caurumu viņš vāverītei pasniedza to, ko turēja rokā. Tad viņš nolaidās pa kārti lejā, paņēma no zemes otru nesamo un ar to atkal uzkāpa augšā pie būrīša. Kā zibens viņš bija atkal lejā un metās aši prom, tā, ka vecenīte tikko spēja viņam sekot ar acīm. Bet nu vecāmāte vairs nevarēja nosēdēt istabā.

Pavisam klusi viņa piecēlās no krēsla, izgāja pagalmā un nostājās akas ēnā, lai šeit sagaidītu rūķīti. Tur atradās vēl kāds, kas arī bija kļuvis uzmanīgs un ziņkārīgs. Tas bija mājas kaķis. Viņš klusi pielīda un palika pie sienas stāvam tikai dažus soļus no gaismas joslas.

Aukstajā nakti abiem bija ilgi jāgaida, un vecenīte jau prātoja, vai labāk neiet iekšā, kad izdzirda troksni uz bruģa un tiešām vēlreiz ieraudzīja mazo rūķīti. Arī tagad viņš kaut ko nesa rokā, un tas, ko viņš nesa, kustējās un pīkstēja. Nu vecāmāte saprata, ka rūķītis bija aizskrējis līdz lazdu birztalai un paņēmis tur vāverītes bērniņus, ko nu nesa mātei, lai tie nenomirtu badā.

Vecenīte stāvēja pavisam klusu, lai rūķīti netraucētu, un rūķītis arī nelikās būt to pamanījis. Viņš patlaban grasījās vienu no bērniņiem nolikt zemē, lai varētu uzkāpt pie sprostiņa, kad piepeši ieraudzīja sev blakus kaķa zaļās acis spīdam. Turēdams katrā rokā pa vāverītes mazulim, viņš apjucis palika stāvot. Tad viņš pagriezās un skatījās visapkārt. Te viņš ieraudzīja vecomāti un, ilgi nedomādams, ātri pieskrēja tai klāt, un pasniedza vienu zvēriņu.

Vecāmāte gribēja būt rūķīša uzticības cienīga, viņa paņēma vāverītes bērniņu un turēja to rokā, kamēr rūķītis ar pirmo bija uzkāpis pie sprosta un tad nāca pēc otra, ko viņš tai bija iedevis paglabāt.

Otrā rītā, kad mājas ļaudis bija salasījušies brokastīs vecāmāte nevarēja nociesties, neizstāstījusi savu nakts piedzīvojumu. Visi smējās par viņu un teica, ka viņa esot sapņojusi. Ap šo gadalaiku vāverītēm taču bērnu nemaz neesot.

Bet viņa bija tik pārliecināta par to, ko stāstīja, un lūdza, lai mājinieki apskata sprostu. Tie to arī darīja, un — patiesi, mazajā namiņā uz lapām gulēja četri puskaili, pusakli, tikko divu dienu veci vāverītes mazuļi. Kad mājastēvs to redzēja, viņš teica: — Lai nu noticis kas notikdams, bet tas ir skaidrs,, ka mēs esam izturējušies tā, ka mums jākaunas no zvēriem un no cilvēkiem.

Tad viņš izņēma vāverīti līdz ar visiem četriem mazuļiem no sprosta, ielika tos visus vecāsmātes priekšautā un teica:

— Ej ar tiem uz lazdu birztalu un palaid tos vaļā! Par šo atgadījumu daudz runāja un rakstīja pat laikrakstos, bet lielais vairums cilvēku tam neticēja, jo viņi to nekādi nevarēja izskaidrot.

VITŠEVLĒ

Pēc dažām dienām notika kaut kas savāds. Vienu rītu atlaidās zosu bars un nometās Austrumskonē kādā tīrumā netālu no lielās Vitševles muižas. Barā bija trīspadsmit parastās pelēkās zosis un viens balts zos­tēviņš, kura mugurā sēdēja mazs zēniņš, ģērbies dzelte­nās ādas biksītēs un zaļā vestē; galvā tam bija balta, smaila cepurīte.

Zosis nu atradās tuvu Baltijas jūrai, un zeme tīrumā, kur tās nometās, bija smilšaina, kā tas mēdz būt jūras krastos. Šķita, ka šeit agrāk bijusi plūstošā smilts, ko vajadzējis nostiprināt, jo vairākās vietās bija redzami lieli, stādīti priežu meži.

Kad meža zosis kādu laiciņu bija ganījušās, pa tī­ruma malu nāca daži bērni.

Zoss, kas stāvēja sardzē, tūliņ traucās gaisā, saceldama ar spārnu vēdām lielu troksni, lai viss bars dzirdētu, ka draud briesmas. Visas zosis laidās augšup, tikai baltais zostēviņš mierīgi palika lejā. Ieraudzījis citas aizlaižamies, viņš pacēla galvu un uzsauca:

— Jums taču nav ko bīties, tie jau ir tikai bērni! Zēniņš, ko zostēviņš bija nesis uz muguras, sēdēja mežmalā uz kāda ciņa, drupinādams čiekuru, lai izlobītu tā sēklas. Bērni bija pienākuši tik tuvu, ka viņš vairs neuzdrošinājās skriet pāri tīrumam pie baltā zostēviņa. Zēniņš žigli paslēpās zem kādas lielas, sausas dadža lapas, brīdinoši iekliegdamies.

Bet baltais zostēviņš acīm redzot bija apņēmies ne­ļaut sevi iebiedēt. Viņš joprojām ganījās tīrumā un pat nepalūkojās, uz kurieni bērni dodas. Bērni pa to laiku bija nogriezušies no taciņas un gāja pāri tīrumam, tuvodamies zostēviņam. Kad viņš beidzot pacēla galvu, bērni jau bija tam pavisam tuvu, tad nu viņš ļoti samulsa un apjuka, pat aizmirsa, ka prot lidot, bet metās projām skriešus. Bērni tam sekoja, iedzina to kādā grāvī un tur saķēra. Lielākais no bērniem pasita zosi padusē un devās ceļā.

Zēns, kas gulēja zem dadža lapas, to redzēdams, pie­trūkās kājās, it kā vēlēdamies zostēviņu bērniem atņemt. Bet tad viņš atcerējās, cik mazs un nevarīgs kļuvis, nometās uz ciņa un negantās dusmās dauzīja zemi ar dūrītēm.

Zostēviņš no visa spēka kliedza:

— Sprīdīti, nāc jel man palīgā! Sprīdīti, nāc jel man palīgā!

Tad zēns, kaut arī izbijies, sāka smieties. «Kā tad, es nu gan esmu īstais, kas kādam varētu palīdzēt!» viņš pie sevis noteica. Tomēr piecēlās un sekoja zostēviņam. «Palīdzēt jau es viņam nevaru,» zēns prātoja, «bet gri­bētos vismaz redzēt, ko tie ar viņu darīs.»

Bērni bija labu gabalu priekšā, bet zēnam nenācās grūti tos paturēt acīs, iekams tie bija pienākuši pie kā­das ieplakas, kur šalkdams plūda pavasara strautiņš. Tas nebija ne plats, ne liels, tomēr zēnam bija jāskrien labu gabalu gar tā malu, iekams atrada tādu vietu, kur varēja tikt pāri. Kad nu zēns iznāca no ieplakas, bērni bija nozuduši. Tomēr uz kādas šauras taciņas, kas ievijās mežā, viņš pamanīja to pēdas un tām sekoja.

Drīz vien viņš nonāca krustcelēs, šeit bērni laikam bija šķīrušies, jo pēdas iezīmējās divos virzienos. Zēns tagad jutās pavisam apjucis.

Te uz kāda viršu čemura viņš pamanīja mazu, baltu dūniņu. Zēns saprata, ka to nometis zostēviņš, lai norādītu, uz kuru pusi viņu aiznes, un zēns devās šajā virzienā. Nu viņš gāja cauri visam mežam. Zostēviņu gan nemanīja, bet, kur vien pēdas varētu sajukt, tur gulēja balta dūniņa, norādīdama pareizo virzienu.

Zēns paļāvīgi sekoja šīm zīmēm. Tās viņu izveda no meža, tālāk pāri kādam tīrumam līdz lielceļam un beidzot pa kādu muižas aleju. Alejas galā bija redzami sarkanu ķieģeļu frontoni un torņi, tie bija rotāti ornamentiem un gaiši izkrāsoti. Ieraudzījis muižu, zēns domāja saprotam, kas noticis ar zostēviņu. «Bērni droši vien to būs ienesuši muižā un pārdevuši, un nu jau viņš būs nokauts,» viņš nodomāja, tomēr nespēja apmierināties, iekams droši nezinās, tāpēc vēl straujāk steidzās uz priekšu. Visā alejā viņš nesatika neviena cilvēka, un labi vien bija, jo rūķīši baidās no cilvēkiem.

Muiža, pie kuras viņš nu pienāca, bija krāšņa un senlaicīga, četras garas ēkas

apņēma pils pagalmu. Austrumu pusē atradās dziļa vārtu velve, pa kuru varēja iekļūt pils pagalmā. Visu ceļu zēns bija skrējis itin droši, taču, nonācis pie vārtiem, apstājās. Tālāk iet viņš neuzdrīkstējās, bet stāvēja un prātoja, ko lai nu iesāk.

Stāvēdams un gudrodams, uzlicis pirkstu uz deguna, viņš izdzirda aiz muguras soļus. Pagriezies tas ieraudzīja, ka pa aleju nāk bariņš cilvēku. Zēns steigšus aizlavījās aiz ūdens mucas, kas atradās blakus vārtiem, un tur paslēpās.

Nācēji bija kādi divdesmit jaunieši no tautas augst­skolas, viņi acīm redzot bija devušies kādā tālākā gājienā. Tos pavadīja skolotājs, un, kad viņi bija nonā­kuši pie vārtiem, skolotājs lūdza kādu brītiņu pagaidīt, bet pats iegāja iekšā pavaicāt, vai viņi drīkstētu apska­tīt veco Vitševles pili.

Jaunieši bija sakarsuši un noguruši kā pēc ilga gā­jiena. Viens no viņiem juta tādas slāpes, ka devās pie ūdens mucas un noliecās, lai padzertos. Pār plecu viņam bija metāla soma, kas laikam traucēja, jo jauneklis somu nometa zemē. Somas vāks atsprāga vaļā, un varēja re­dzēt, ka iekšā atrodas pavasara puķes. Soma bija nokritusi zēnam tieši pie kājām, un viņš nu domāja, tagad esot lieliska izdevība iekļūt pilī un uzzināt, kas noticis ar zostēviņu. Žigli viņš ielīda somā un cik jau nu labi varēdams paslēpās zem anemonēm un māllēpēm.

Tikko viņš bija paslēpies, jauneklis paņēma somu un, aizcirtis vāku, uzmeta to plecos. Tad atgriezās skolotājs un teica, ka esot dabūjis at­ļauju apskatīt pili. Vispirms viņš tos ieveda pils pagalmā. Tur tad apstājās un stāstīja par veco celtni.

Viņš tiem atgādināja, ka zemes pirmie cilvēki dzīvo­juši klinšu dobumos un zemes alās, zvērādu un zaru tel­tīs, iekams iedomājušies celt sev mītnes no baļķiem. Un cik gan pūļu un darba, un neatlaidības bijis jāziedo, kamēr no vienkāršas baļķu mājas ar vienu pašu istabu pratuši uzcelt tādu pili kā Vitševli ar simt istabām!

Viņš paskaidroja, ka šādas pilis bagātie un varenie. vīri sev sākuši celt pirms trīssimt piecdesmit gadiem. Skaidri redzams, ka Vitševle celta tajā laikā, kad Skoni apdraudējuši kari un laupītāji. Virs vārtu velves vēl tagad paceļas sargtornis, apkārt pilij stiepjas sardzes ejas un stūros atrodas stipri torņi ar metru bieziem mūriem. Un tomēr šī pils nav celta sensenos laikos, kad ciltis karoja cita ar citu. Jenss Brahe, kas cēlis šo pili, jau rūpējies, lai ēka būtu krāšņa un bagātīgi izrotāta. Ja viņi redzētu lielo, stipro Glimingas akmens pili, kas celta tikai nepilnus simt gadus agrāk, tad viegli ievērotu, ka šīs pils cēlājs Jenss Holgersens Ufstands domājis tikai par to, lai pils būtu stipra un liela, neveltīdams ne mazāko uzmanību tās skaistumam un ērtībām. Ja tur­pretim viņi pavērotu Marsvinsholma un Sventorpa pilis un Evedas klosteri, kas celts kādu gadsimtu vēlāk par Vitševli, tad redzētu, ka šīs pilis celtas jau mierīgākos laikos. Kungi, kas tās cēluši, nav rūpējušies par to nocietināšanu, bet gan centušies, lai viņiem būtu lielas un krāšņas dzīvojamās telpas.

Beidzot visa sabiedrība devās pilī, bet, ja zēns bija cerējis, ka nu varēs izlavīties no somas, tad alojās, jo somu jauneklis paturēja plecā, un Nilsam bija jāseko pa visām pils telpām. Gājiens ļoti ieilga. Skolotājs ik mirkli apstājas, lai paskaidrotu un pamācītu.

Kādā telpā atradās senlaicīga krāsns, skolotājs pie tās apstājās, lai pastāstītu par dažādām kurināmām ierīcēm, kādas cilvēki laiku gaitā lietojuši. Pirmā krāsns mājas iekšienē bijusi istabas vidū sakrauti akmeņi ar dūmu caurumu griestos, pa kuru istabā pūtis vējš un lijis lietus. Tad sākuši lietot lielu mūra krāsni bez dūmeņa. Šāda krāsns gan uzturējusi istabā siltumu, bet pildījusi toar dūmiem un tvanu. Tajā laikā, kad celta Vitševle, cilvēki jau pazinuši vaļējās krāsnis, kas gan bijušas ap­gādātas ar dūmeni, bet lielākā daļa siltuma pa to izplū­dusi ārā.

Ja nu zēns kādreiz bija bijis nepacietīgs un straujš, tad todien viņš krietni vien mācījās paciesties. Bija jau pagājusi vairāk nekā stunda, kamēr viņš nekustīgi gu­lēja somā.

Kad viņi iegāja nākamajā istabā, skolotājs apstājās pie kādas veclaicīgas gultas ar augstu baldahīnu un krāšņiem aizkariem. Viņš tūliņ sāka stāstīt par agrāko laiku gultām un guļvietām.

Skolotājs nesteidzās. Viņš taču nezināja, ka kādā somā ieslēgts nabaga puisēns un gaidīt gaida, kamēr tas beigs. Ienākot istabā ar zeltainām tapetēm, skolotājs stāstīja, kā cilvēki agrākos laikos rotājuši savas sienas, un, apstājies pie sena ģimenes portreta, pastāstīja par daždažādiem tērpiem. Svētku zālēs viņš stāstīja par agrāko laiku kāzu un bēru paražām.

Tad viņš arī mazliet pastāstīja par krietnajiem vīriem un sievām, kas dzīvojuši šajā pilī. Par vecajiem Brahirniem un Barnekuviem, par Kristianu Barnekuvu, kas atdevis savu zirgu karalim, kad tas bēdzis; par Margretu Ašbergu, Čella Barnekuva sievu, kura pēc vīra nāves veselus piecdesmit trīs gadus valdījusi muižā; par baņ­ķieri Hagermani, Vitševles iebūvieša dēlu, kas ieguvis tādu bagātību, ka varējis nopirkt visu Vitševles pili; par Šjerneverdiem, kuri Skones ļaudis apgādājuši ar labā­kiem arkliem, un tie tad varējuši atmest smagos koka arklus, ko tikko pavilkuši trīs vērši.

Visu šo laiku zēns izturējās pavisam klusi. Ja viņš kādreiz aiz palaidnības bija ieslēdzis māti vai tēvu pagrabā, tad tagad nu pats dabūja mācību, jo skolotājs runāja stundām ilgi.

Beidzot viņi atgriezās pagalmā, un tur skolotājs stāstīja par cilvēku grūto un neatlaidīgo darbu, kamēr tie ieguvuši sev darba rīkus un ieročus, drēbes, mājas, mē­beles un greznumlietas. Viņš paskaidroja, ka šī vecā Vitševles pils esot it kā robežstabs. Te varot saskatīt cil­vēku sasniegumus pirms trīssimt piecdesmit gadiem, un no tiem tad varot spriest, vai cilvēki progresējuši vai ne.

Taču šo runu zēnam nevajadzēja noklausīties, jo skol­nieks, kas viņu nesa, atkal juta slāpes un iezagās virtuvē, lai palūgtu kādu lāsi ūdens. Kad nu Nilsu ienesa vir­tuvē, viņš laikam mēģināja apskatīties, vai neieraudzīs zostēviņu, sāka kustēties un tik cieši piespiedās pie vāka, ka tas atsprāga vaļā. Šādi vāki jau vienmēr ļoti viegli at­veras, un jauneklis, nekā liela nedomādams, aizcirta to ciet. Taču virēja ievaicājās, vai somā esot čūska.

— Nē, tikai augi, — skolnieks atbildēja.

— Bet tur, nudien, kaut kas kustējās, — virēja tiepās,

— Nu, paskatieties pati, vai…

Tālāk viņš netika, jo Nilss vairs neuzdrošinājās pa­likt somā, bet ar joni izlēca uz grīdas un metās pa dur­vīm ārā. Meitas tik tikko paguva viņu saskatīt, tomēr steidzās tam pakaļ. Skolotājs vēl stāvēja un runāja, kad to pārtrauca skaļi saucieni:

— Ķeriet viņu ciet! Ķeriet viņu! — ļaudis sauca, skriedami laukā no virtuves, un jaunekļi metās pakaļ pui­šelim, kas žigli kā žurka šāvās projām. Viņi to gribēja notvert pie vārtiem, bet tādu mazu radījumu nemaz nav tik viegli saķert. Cauri dārzam viņš aizjoņoja līdz sētas mājas pagalmam. Cilvēki klaigādami un smiedamies visu laiku dzinās tam pakaļ. Nabadziņš skrēja, ko kājas nesa, tomēr likās, ka vajātāji viņu notvers.

Skriedams garām kādai strādnieku mājiņai, zēns iz­dzirda zoss gāgināšanu un pamanīja baltu dūniņu uz kāpnēm. Tur, tur atrodas zostēviņš! Nilss bija uz parei­zām pēdām. Nu zēns vairs nedomāja par meitām un pui­šiem, kas viņu pašu vajāja, bet drāzās augšup pa kāp­nēm un nokļuva priekšiņā. Tālāk viņš netika, jo istabas durvis bija aizvērtas. Vajātāji, kas tam sekoja, tuvojās, bet iekšā zostēviņš kliedza aizvien žēlāk. Galīgā izmi­sumā zēns saņēma dūšu un no visa spēka pieklauvēja pie durvīm.

Durvis atvēra kāds bērns, un Nilss palūkojās istabā. Istabas vidū sēdēja kāda sieva, turēdama zostēviņu, un pašlaik grasījās apgriezt tam spārnus. Zostēviņu bija atraduši viņas bērni, bet viņa nekā ļauna nedomāja tam nodarīt. Gribēja to ielaist pie savām zosīm, tikai iepriekš apgriezt tam spārnus, lai viņš nevarētu aizlaisties. Taču zostēviņam tā būtu vislielākā nelaime, tāpēc viņš kliedza un vaimanāja, cik skaļi vien spēja.

Laime, ka sieva jau agrāk nebija paguvusi izpildīt savu nodomu. Viņas šķēres bija ķērušas tikai divas spal­vas, kad atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās zēniņš. Bet kaut ko tādu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Tas varēja būt tikai rūķītis, un izbailēs sieva nometa šķēres, sasita plaukstas un aizmirsa saturēt zostēviņu.

Tikko tas jutās brīvs, tā metās uz durvīm. Viņš ne mirkli nekavējās, bet, garāmskrejot, saķēra zēnu aiz ap­kakles un paņēma to sev līdzi. Nokļuvis uz kāpnēm, zos­tēviņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Tai pašā laikā viņš graciozi atmeta kaklu un uzsēdināja Nilsu uz savas mīkstās muguras.

Tad viņi uzlidoja augstu debesīs, bet visi Vitševles ļaudis stāvēja un pavadīja tos skatieniem.

EVEDAS KLOSTERA PARKĀ

To dienu, kad meža zosis izjokoja lapsu, zēns pava­dīja kādā atstātā vāverītes ligzdiņā dziļā miegā. Pret vakaru pamodies, viņš gauži noskuma. «Nu zosis mani drīz sūtīs atpakaļ uz mājām,» viņš domāja, «un tad man neatliek nekas cits kā rādīties tē­vam un mātei tādam, kāds tagad esmu.»

Bet, kad viņš nonāca pie meža zosīm, kas peldēja pa Vombezeru un mazgājās, tās neminēja ne vārda par viņa promsūtīšanu. «Viņas laikam domā, ka baltais par daudz noguris, lai vēl šovakar dotos ar mani ceļā,» zēns prātoja.

Nākamajā rītā zosis jau ilgi pirms saules lēkta jutās mundras, un zēns bija cieši pārliecināts, ka viņiem abiem ar zostēviņu būs jādodas atpakaļ uz mājām. Bet brī­nišķīgā kārtā abi drīkstēja pavadīt zosis viņu rīta lido­jumā. Zēns nevarēja izprast, kas gan tādai atlikšanai par iemeslu. Bet tad viņš sagudroja, ka meža zosis negrib sūtīt zostēviņu tik garā ceļā, pirms tas vēl nav iebaudījis krietnu brokasti.

Lai nu būtu kā būdams, zēns no sirds priecājās par katru stundu, kas viņu šķīra no atkalredzēšanās ar vecākiem.

Meža zosis laidās pār Evedas klostera muižu, kas atradās ļoti jaukā parkā ezera austrumu pusē un izska­tījās brīnum skaista ar lielo pili, glīti izbruģēto parādes pagalmu, kam apkārt stiepās zemi mūri un paviljoni, ar savu veco dārzu, apcirptajiem krūmājiem, kuplajām ale­jām, dīķiem, strūklakām, greznajiem kokiem un īsi apgrieztajiem zāļu laukumiem, kuru dobēs pavasara puķes; jau rotājās pilnos ziedos.

Kad meža zosis rīta agrumā lidoja pāri muižai, ne­viens cilvēks vēl nebija redzams. Kad viņas par to bija labi pārliecinājušās, tās nolaidās gluži tuvu suņa būdai un sauca:

— Kā sauc šo būdu? Kā sauc šo būdu?

— Suns tūdaļ izskrēja laukā no sava mājokļa un rēja pilnā kaklā:

— Vai jūs to saucat par būdu, jūs klaidones? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir liela akmens pils? Vai jūs ne­maz neredzat, cik tai skaistas sienas, cik daudz logu, kas par vareniem vārtiem, kādas greznas terases, vau, vau, vau? Un jūs to saucat par būdu? Vai tad jūs nemaz nere­dzat, kāds te pagalms, kāds dārzs, siltumnīcas un mar­mora tēli? Un to jūs saucat par būdu? Vai tad ap būdām ir visapkārt parks ar skābaržu mežiem un lazdu birzīm, ar pļavām, egļu mežiem un zvēru dārzu, kas pilns stirnu, vau, vau, vau? Ak, to jūs saucat par būdu? Vai jūs esat redzējušas būdu ar tik daudz piebūvēm, ka no tām sa­stādās vesels ciemats? Jūs gan laikam pazīstat ļoti daudz tādu būdu, kurām pašām ir sava baznīca un sava mācī­tāja muiža, zemnieku un rentsmājas, vau, vau, vau? Un to jūs saucat par būdu, jūs klaidones? Pie šīs būdas pie­der vislielākās zemes, jūs ubagu cilts! Jūs no sava aug­stuma nevarat ieraudzīt nevienu pēdu zemes, kas nepie­derētu pie šīs būdas, vau, vau, vau!

Suns izgrūda to visu gandrīz vienā pašā elpas vil­cienā; zosis lidoja pār pagalmu šurpu turpu un klausījās viņā, kamēr tam bija jāatvelk elpa, tad viņas sauca:

— Kāpēc tad tu esi tik nikns? Mēs jau nemaz nevai­cājām par pili, bet tikai par tavu suņa būdu.

Kad zēns dzirdēja šo ķircināšanos, viņš vispirms smējās, bet tad viņā pamodās doma, kas to uzreiz pada­rīja nopietnu. «Ak, cik daudz gan tu dzirdētu tādu joku, ja drīkstētu kopā ar meža zosīm ceļot līdz pašai Lapzemei,» viņš klusi nopūtās. «Ja nu tu reiz esi samaitājis savu dzīvi, tad tāds ceļojums būtu vislabākais, kas tev varētu atgadīties.»

Meža zosis nolaidās kādā lielā laukā viņpus muižas un dažas stundas ganījās, meklēdamas saknes. Pa to laiku zēns iegāja lielajā parkā blakus laukam un cītīgi meklēja, vai pie lazdu krūma zariem šur tur nebūs atro­dams kāds pagājušā rudens rieksts. Pa parku staigājot, viņam atkal un atkal uzmācās domas par atgriešanos mājās. Aizvien no jauna viņš sev iztēloja, cik jauki gan būtu, ja drīkstētu palikt pie meža zosīm. Salt un bado­ties gan viņam nāktos, bet toties viņš būtu brīvs, atsvabināts no dažādiem darbiem un mācīšanās.

Kamēr zēns vēl nodevās šīm domām, vecā, pelēkā zoss piepeši nolaidās viņam blakus un jautāja, vai viņš arī esot ko ēdamu atradis. Nē, viņš nekā neesot atradis, zēns atbildēja. Akka mēģināja viņam palīdzēt, bet arī viņa riekstus neatrada, tomēr uzgāja dažus mežrožu augļus, kas karājās pie kāda krūma. Zēns tos apēda gardu muti; bet viņam ienāca prātā, ko gan teiktu māte, ja zinātu, ka tās dēls pārtiek no jēlām zivīm un sasalu­šiem mežrožu augļiem.

Kad meža zosis beidzot bija paēdušas, viņas devās atkal uz ezeru un līdz pusdienai, daždažādi rotaļādamās, kavēja laiku. Viņas aicināja balto zostēviņu ar viņām cīkstēties lēkšanas, lidošanas un peldēšanas mākslā, un lielais baltais arī centās uz vislabāko, bet žiglās meža zosis viņš tomēr nepārspēja. Zēns visu laiku sēdēja zostēviņam mugurā, skubināja to un bija tikpat jautrs kā citi. Tie bija tādi smiekli, kliedzieni, gāgināšana, ka tīri jābrīnās, kāpēc kungi pilī to nepamanīja.

Kad meža zosīm apnika rotaļas, tās pārlaidās uz le­dus un dažas stundas atpūtās. Pēcpusdienu viņas pava­dīja gandrīz tāpat kā priekšpusdienu, vispirms kādu lai­ciņu paganījās, tad mazgājās un pēc tam rotaļājās ledus malā līdz pašam saules rietam; tad viņas nostājās uz ledus un tūliņ iemiga.

«Jā, tieši tāda dzīve man patiktu,» zēns nodomāja, kad vakarā palīda zem zostēviņa spārna. «Bet rīt gan mani sūtīs projām.»

Pirms iemigšanas viņš vēlreiz apdomāja visus labu­mus, kas celtos no ceļojuma ar meža zosīm. Viņu nebārs, kad būs slinks, visu cauru dienu viņš varēs klejot apkārt, un viņa vienīgās rūpes būs sadabūt kaut ko ēdamu. Ta­gad viņam tik maz vajadzētu pārtikai.

Tad viņš sev iztēloja, ko gan visu dabūtu skatīt, cik daudz dažādu piedzīvojumu pieredzētu. Ak, tas būtu pa­visam kas cits nekā darbs un rājieni mājās. «Ak, kad tikai es drīkstētu zosīm līdzi ceļot, tad nemaz nežēlotos, ka esmu apburts,» viņš domāja.

Ne no kā viņam tagad vairs nebija bail kā vien no atpakaļsūtīšanas uz mājām; bet arī trešdien zosis par to nekā neminēja. Diena pagāja tāpat kā iepriekšējā, un brīvā dzīve te ārā zēnam iepatikās aizvien vairāk.

Viņam likās, ka viss vientuļais Evedas klostera parks, kas bija tik liels kā mežs, pieder viņam vienam pašam, un viņš nejuta ne mazākās ilgas pēc šaurās istabiņas un savas dzimtenes mazajiem laukiem.

Trešdien viņš noticēja, ka meža zosis grib viņu patu­rēt pie sevis, bet ceturtdien šo cerību zaudēja.

Ceturtdiena sākās gluži tāpat kā iepriekšējā diena. Meža zosis ganījās lielajos laukos, un zēns devās parkā meklēt barību. Pēc kāda laika Akka viņam piebiedrojās un jautāja, vai viņš kaut ko esot atradis. Nē, viņš nekā nebija atradis. Te Akka uzgāja kādu ķimeni, pie kuras karājās vēl neaiztikti visi graudiņi. Bet, kad zēns bija paēdis, Akka teica, viņai liekoties, viņš klejojot par daudz pārdroši pa parku. Vai tad viņš nemaz nezinot, no cik daudz ienaidniekiem jāsargājas tik mazam radījumam, kāds esot viņš. Nē, to viņš nezinot, zēns atbildēja. Tad Akka sāka šos ienaidniekus uzskaitīt.

Kad viņš ejot mežā, viņam jāuzmanoties no lapsas un no caunas, kad esot krastmalā, tad nedrīkstot piemirst ūdru, kad sēžot uz mūra, lai domājot par sermuli, kas varot izlīst pa vismazāko caurumu, un, pirms viņš lie­koties gulēt lapu čupā, tā iepriekš jāpārmeklējot, vai zem tās neesot ierīkojusies odze uz ziemas guļu. Tikko viņš parādoties klajā laukā, tā jāpiesargājoties no ērgļa un vanaga, kas lidinoties augstu gaisā. Lazdu krūmājā viņu varot saķert zvirbuļu vanags. Kraukļi un vārnas atrodo­ties visur, un tiem lai viņš daudz neticot. Tiklīdz meto­ties krēsla, lai labi uzmanoties no lielajām pūcēm, kas lidojot bez trokšņa, tā, ka pielaižoties pavisam klāt, iekams viņu tuvumu varot jaust.

Kad zēns dzirdēja stāstām par tik daudz ienaidnie­kiem, kas draud ar nāvi, viņam likās gluži neiespējami saglabāt dzīvību. No nāves gan viņam lielas bailes ne­bija, tomēr būtu patīkamāk, ja viņu neviens neapēstu. Tādēļ viņš Akkai jautāja, ko darīt, lai izsargātos no plē­sīgiem zvēriem.

Akka tūliņ atbildēja, ka viņam jāmēģinot būt labās attiecības ar mazajiem zvēriem mežā un laukā, ar vāverītēm, zaķiem, žubītēm, zīlītēm, dzeņiem un cīruļiem, tad tie viņu briesmās brīdināšot, parādīšot viņam paslēptu­ves, bet vislielākā vajadzības brīdī sametīšoties kopā, lai viņu aizsargātu.

Bet, kad vēlāk dienā zēns gribēja izlietot šo padomu un griezās pie vāverītes Sirles ar lūgumu, lai tā viņam nelaimes brīdi izpalīdzētu, tad izrādījās, ka tas viņam maz derēs.

— Uz mazo zvēru palīdzību tu nedrīksti cerēt, — teica Sirle. — Vai tu domā, ka viņi nezina, ka tu esi zosu gans Nilss, kas pagājušajā gadā izpostīja bezdelīgu ligzdas, sasita strazdu olas, iesvieda ūdenī jaunās vārnas, melna­jiem strazdiem izlika cilpas un vāverītes ieslodzīja sprostā. Tev pašam sev jāpalīdz, kā māki, un tu vari vēl priecāties, ka mēs nesametamies kopā, lai padzītu tevi atpakaļ pie tavējiem.

Tā bija tieši tāda atbilde, kādu zēns senāk mierīgi nebūtu noklausījies. Bet tagad viņam kļuva bail, ka arī meža zosis var dabūt zināt, cik ļauns viņš bijis. No tā brīža viņš atradās pastāvīgās bažās, ka galu galā meža zosis neatļaus viņam palikt pie sevis, un tādēļ, būdams viņu sabiedrībā, neatļāvās ne mazāko nerātnību. Pro­tams, tagad, kad zēns bija tik mazs, viņš nevarēja no­darīt daudz ļauna, bet izdevības tam būtu diezgan iznīci­nāt putnu ligzdas un sasist viņu oliņas. Taču viņš aiz­vien bija gluži rātns, nevienai zosij nebija izrāvis ne spalvu no spārna, nevienu reizi nebija atbildējis nepie­klājīgi un, kad viņš Akkai deva laburītu, katrreiz noņēma cepuri un palocījās.

Visu ceturtdienu viņš domāja, ka zosis negrib viņu ņemt līdzi uz Lapzemi tādēļ, ka viņš tik ļauns. Un, kad vakarā izdzirda, ka vāverīšu māte Sirle esot nozagta un viņas jaunpiedzimušajiem mazuļiem nu būšot jānomirst badā, viņš nolēma tiem palīdzēt, un mēs jau zinām, cik labi Nilsam Holgersonam tas izdevās.

Kad piektdien zēns atkal ieradās parkā, viņš dzirdēja žubītes katrā krūmājā dziedam par to, ka ļauni laupītāji nozaguši vāverīti Sirli viņas tikko piedzimušiem bērni­ņiem un ka zosu zēns Nilss iedrošinājies aiziet pie cilvē­kiem un aiznesis vāverītei viņas mazuļus.

— Ko gan tagad parkā tā cildina, — dziedāja žubī­tes, — kā Sprīdīti, no kura visi tā baidījās, kamēr viņš vēl bija zosu gans Nilss? Vāverīte Sirle nes viņam riekstus, nabaga zaķīši met viņa priekšā kūleņus, stirnas. ņem viņu uz muguras un skrien projām, kad lapsa Smirre parādās tā tuvumā. Zīlītes viņu biedina no va­naga, žubītes un cīruļi apdzied viņa varoņdarbu.

Zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka Akka un citas meža zosis arī par to dzirdējušas, bet tomēr piektdiena pagāja, un neviens viņam neteica, ka viņš drīkst palikt pie zosīm.

Līdz pašai sestdienai Smirre ļāva tām mierīgi ganī­ties Evedas klostera laukos. Bet, kad sestdien agri viņas tur nolaidās, lapsa kūmiņš gulēja te paslēpies un sekoja tām no tīruma uz tīrumu. Kad Akka redzēja, ka lapsa tām mieru nedos, viņa ātri nolēma pacelties gaisā un aiz­laisties ar visu baru vairākas jūdzes pār Fera līdzenumu un Linderedas kalnu muguru. Tur viņa nolaidās zemē Vitševles apvidū. Bet šeit Vitševlē, kā jau iepriekš mi­nēts, tika nozagts zostēviņš. Ja zēns nebūtu pielicis visus spēkus, lai tam palīdzētu, zostēviņš būtu beigts.

Kad zēns sestdienas vakarā kopā ar zostēviņu atgrie­zās pie Vombezera, viņam pašam likās, ka izdarījis krietnu darbu, un tagad prātoja, ko par to teiks Akka un meža zosis. Ar uzslavām tās neskopojās, tomēr neteica vārdu, pēc kura viņš ilgojās.

Un tad atkal pienāca svētdiena. Vesela nedēļa bija nu pagājusi, un zēns vēl joprojām palika tikpat mazs kā pirmajā dienā.

Tomēr tā nemaz neizskatījās, ka viņam būtu lielas bēdas par to. Svētdienas pēcpusdienā viņš sēdēja lielā, kuplā vītolā ezera malā un pūta stabuli. Ap viņu pulcējās tik daudz zīlīšu, žubīšu un strazdu, cik vien kokā bija vietas, un dziedāja katrs savu dziesmiņu, kuras zēns uz savas stabules mēģināja izspēlēt.

Bet šī māksla zēnam nebija labi pazīstama. Viņš pūta nepareizi, ka mazajiem skolotājiem spalvas cēlās stāvus, un izbijušies tie kliedza un sita ar spārniem. Zēns tik sirsnīgi smējās par viņu uzbudinājumu, ka stabule izkrita no rokām.

Viņš sāka pūst no jauna, bet arī šoreiz negāja labāk un viss putnu bars žēlojās:

— Šodien tu, Sprīdīt, spēlē vēl nelādzīgāk kā parasti. Tu nevari izdabūt nevienas tīras skaņas. Kur tavas do­mas, Sprīdīt?

— Manas domas ir citur, — atbildēja zēns. Un tā arī bija taisnība. Viņam aizvien bija jādomā par to, cik ilgi gan drīkstēs palikt pie meža zosīm un vai tikai šodien jau viņu nesūtīs projām.

Piepeši zēns nosvieda stabuli un nolēca no vītola zemē, jo redzēja, ka Akka ar visām zosīm garā rindā nāk pie viņa. Viņas nāca neparasti lēni un svinīgi, un zēnam tūliņ kļuva skaidrs, ka viņš tagad dabūs zināt, ko viņas nodomājušas ar to darīt.

Kad zosis beidzot apstājās viņa priekšā, Akka teica:

— Tev ir iemesls par mani brīnīties, ka neesmu tev vēl pateikusies par to, ka mani izglābi no Smirres na­giem. Bet es piederu pie tiem, kas labāk atmaksā ar dar­biem nekā vārdiem. Un liekas, mīļo Sprīdīt, ka man iz­devies izdarīt tev lielu pakalpojumu. Redzi, es sūtīju ziņu tam rūķītim, kas tevi apbūris. Sākumā viņš negribēja ne dzirdēt par tava vecā izskata atdošanu, bet es viņam sūtīju ziņu pēc ziņas un liku pateikt, cik labi tu te pie mums esi uzvedies. Tagad viņš liek tevi sveicināt un sa­cīt, ka, tiklīdz būsi atgriezies mājās, tu kļūsi atkal cilvēks.

Bet savādi. Cik zēns bija līksms, kad Akka sāka ru­nāt, tik noskumis viņš jutās tagad, kad viņa bija beigusi Viņš neteica ne vārda, bet novērsās un sāka raudāt.

— Ko tad tas nozīmē? — Akka jautāja. — Izskatās tīri tā, it kā tu no manis būtu vairāk sagaidījis, nekā tev tagad piesolu.

Bet zēns domāja par bezrūpīgām dienām un jautriem jokiem, par piedzīvojumiem un brīvību, un ceļojumiem augstu gaisā zemei pāri, kas viss viņam tagad būs jā­zaudē, un viņš no bēdām skaļi raudāja.

— Man nemaz negribas kļūt atkal par cilvēku, — viņš šņukstēja. — Es vēlos tikt jums līdzi uz Lapzemi

— Es tev kaut ko teikšu, — Akka atbildēja. — Rūķīti var viegli aizvainot, un baidos, tev būs ļoti grūti kādu citu reizi to sastapt tik labā omā, ja tagad atraidīsi viņa piedāvājumu.

Dīvaini bija ar šo zēnu, ka viņš līdz šim nevienam vēl ne reizes nebija no sirds pieķēries, ne tēvam, ne mā­tei, ne skolotājam, ne skolas biedriem, ne arī kaimiņu zēniem. Viss, ko tie jebkad bija no viņa prasījuši, rota­ļas vai darbs, vienalga, tas viss viņam bija licies gar­laicīgs. Tāpēc arī tagad viņam nebija neviena cilvēka, pēc kura viņš ilgotos vai kura tam trūktu.

Vienīgie, ar ko viņš cik necik sapratās, bija zosu gane Oze un viņas brālis mazais Matss, bērni, kas, tāpat kā viņš, ganīja zosis. Bet arī ar tiem viņu nesaistīja īsta draudzība. Ak, nē, pavisam nē!

— Es negribu atkal kļūt par cilvēku! — zēns elsoja. — Es gribu jūs pavadīt uz Lapzemi! Tādēļ arī biju veselu nedēļu paklausīgs!

— Mēs tev neliegsim mūs pavadīt, kamēr vien tev patiks, — teica Akka. — Bet vispirms pārdomā krietni, vai tu labāk nevēlētos atgriezties atpakaļ mājās. Varētu nākt diena, kad tu to nožēlotu.

— Nē, — zēns atteica, — tur nav nekā ko nožēlot. Man vēl nekad nav gājis tik labi kā te pie jums.

— Nu tad lai notiek tā, kā tu vēlies, — Akka piekrita.

— Paldies, paldies! — zēns sauca. Un viņš jutās tik laimīgs, ka tagad tāpat varētu raudāt aiz prieka, kā pirmīt raudāja aiz bēdām.

MELNĀS UN PELĒKAS ŽURKAS

Skones dienvidaustrumos netālu no jūras atrodas veca pils, kuru sauc par Glimingu mājokli. Tā sastāv no vienas vienīgas augstas un stipras akmens ēkas, ko līdze­najā apkārtnē var saskatīt verstīm tālu. Pilij tikai četri stāvi, bet tā ir tik varena, ka parastā zemnieku māja, kas atrodas uz tās pašas zemes tai blakus, izskatās kā bērnu paijiņa.

Ārējie mūri, starpsienas un velves šajā akmens namā tik biezi, ka iekšienē tikko vēl atliek vieta biezajiem šķērsmūriem. Kāpnes un ejas ir šauras, un istabu pilī nav daudz.

Lai mūri būtu stiprāki, augšējos stāvos ietaisīti ne­daudzi logi, bet apakšējā — tikai mazi gaisa caurumi. Senos kara laikos ļaudis bija pārlieku priecīgi, ja varēja ieslēgties tik lielā, stiprā mājoklī, tāpat kā tagad aukstā ziemas laikā viņi priecājas, ja var ietīties kažokā. Bet, kad iestājās labie miera laiki, cilvēki vairs negribēja dzīvot pils tumšajās, aukstajās mūra telpās. Jau kopš ilga laika viņi Glimingu pili atstājuši un pārvietojušies tādās telpās, kas pieejamas gaisam un gaismai.

Tajā laikā, kad Nilss Holgersons klejoja ar meža zosīm, Glimingu pilī cilvēki vairs nedzīvoja, bet iemīt­nieku tomēr tur netrūka. Uz jumta lielā ligzdā ik vasaru apmetās svēteļu pāris, zem jumta mājoja divas naktspūces, ejās karājās sikspārņi, virtuvē uz plīts dzīvoja vecs kaķis un apakšā pagrabā bija simtiem melnu, kādas vecas sugas žurku.

Žurkas gan nav lielā cieņā pie citiem zvēriem, bet Glimingu pils melnās žurkas bija izņēmums, un par tām runāja aizvien ar godbijību, tāpēc, ka cīņās pret saviem ienaidniekiem tās bija parādījušas drošsirdību, kā arī ļoti daudz izturības lielajos nelaimes laikos, kas bija pie­meklējuši viņu cilti. Viņas piederēja pie žurku cilts, kas kādreiz bijusi ļoti liela un varena, bet tagad atradās tuvu izmiršanai. Ilgus gadus melnās žurkas apdzīvoja Skoni un visu apkārtni. Tās varēja atrast ik pagrabā, pajumtēs, šķūņos, pieliekamajos kambaros, virtuvēs, saimniecības ēkās un staļļos, baznīcās un pilīs, alus darītavās, dzirnavās un cilvēku apdzīvotās ēkās; bet tagad viņas bija no turienes izdzītas un gandrīz iznīkušas. Tikai atsevišķās vietās vēl varēja sastapt dažas no tām, bet nekur viņu nebija tik daudz kā Glimingu pilī.

Kad kāda cilts izmirst, tad pie tā galvenokārt vai­nīgi cilvēki; bet šajā gadījumā tā nebija. Ļaudis gan bija karojuši pret melnajām žurkām, tomēr kaut cik ievē­rojamu postu nebija varējuši tām nodarīt. Melnās žurkas uzvarēja kāda viņu pašu cilts, kuru dēvēja par pelēka­jām žurkām. Pelēkās jeb tā saucamās klejojošās žurkas senos laikos šeit nebija nemaz dzīvojušas. Viņas bija cē­lušās no nabaga ieceļotājām, kas pirms dažiem simt ga­diem atvestas šurp ar kādu Lībekas kuģi uz Malmes ostu, kur tad nokļuvušas malā. Tie bija nabaga radījumi bez dzimtenes, pusizsalkuši; viņas apmetās ostā, peldēja starp pāļiem, zem tiltiem un pārtika no atkritumiem, ko cilvēki svieda ūdenī. Nekad viņas neuzdrošinājās ieiet pilsētā, kas piederēja melnajām žurkām.

Bet ar laiku, kad pelēkās žurkas bija skaitā vairoju­šās, tās saņēma dūšu un devās pilsētā iekšā. Sākumā tās apmetās tikai dažās vecās, atstātās mājās, ko melnās žurkas bija pametušas. Viņas meklēja barību ielu note­kās un mēslu kaudzēs un bija mierā ar visu, ko melnās žurkas nevēlējās pat aizskart. Tās bija ļoti norūdītas, pieticīgas un bezbailīgas un dažos gados kļuva tik vare­nas, ka viņām ienāca prātā padzīt melnās žurkas no Malmes. Viņas tām atņēma jumtu telpas, pagrabus un noliktavas, sāka tās mērdēt badā vai arī nokoda, jo ne­baidījās no cīņas.

Kad Malme bija ieņemta, viņas devās mazākos un lie­lākos baros iekarot visu zemi. Gandrīz nesaprotami, kādēļ melnās žurkas nesalasījās lielā kopīgā karagājienā un neiznīcināja pelēkās, kamēr to vēl nebija tik daudz.

Bet melnās bija stipri pārliecinātas par savu varu un nemaz nespēja iedomāties, ka varētu šo zemi kādreiz pa­zaudēt. Viņas mierīgi dzīvoja savos īpašumos, kamēr pelēkās žurkas tām atņēma māju pēc mājas, pilsētu pēc pilsētas. Viņas tika mērdētas, izspiestas, iznīcinātas. Skonē tās nekur citur nebija varējušas patverties kā vie­nīgi Glimingu pilī.

Vecajai mūra ēkai bija tik biezas sienas un tik maz žurku eju, ka melnajām žurkām laimējās pili noturēt un aizkavēt pelēkajām žurkām tur ielauzties. Cīņa starp uz­brucējām un pils iemītniecēm ilga gadu no gada, nakti pēc nakts. Tomēr melnās žurkas cītīgi sargāja savu pili un izrādīja nicināšanu pret nāvi, tāpēc viņas līdz šim bija paturējušas vareno ēku un šeit aizvien palika uzva­rētājas.

Jāsaka, arī melnās žurkas, kamēr tās vēl bija vare­nas, tapa tāpat nīstas no visām dzīvām radībām kā tagad pelēkās un ne bez iemesla. Arī viņas krita virsū nabaga nelaimīgiem ieslodzītiem, mocīja tos un apgrauza līķus; tās izzaga beidzamo runkuli no nabagu ļaužu pagrabiem, guļošām zosīm viņas nokoda kājas, vistām zaga olas un mazos, maigām dūnām segtos, dzeltenos cālīšus, kā arī izdarīja vēl tūkstošiem citu nedarbu. Bet, kamēr nu viņas bija kritušas nelaimē, viss tas tika it kā piedots un visi apbrīnoja šīs cilts beidzamās žurkas, kas spēja tik ilgi turēties pretim pelēkajām.

Pelēkās žurkas, kas dzīvoja Glimingu pilī un tās ap­kārtnē, joprojām turpināja cīņu un izlietoja katru gadī­jumu, lai ieņemtu vareno ēku. Viņas gan varētu nedau­dzajām melnajām žurkām ļaut mieru Glimingu mājoklī, jo pelēkajām piederēja visa pārējā zeme. Bet tas tām nenāca ne prātā. Viņas parasti sacīja, ka te esot runa par viņu godu un melnās žurkas katrā ziņā jāuzvarot. Bet, kas pelēkās žurkas labāk pazina, tie zināja, ka tām ir vēl cits iemesls: cilvēki izlietoja Glimingu pili par graudu noliktavu, un tādēļ pelēkās negribēja mesties mierā, iekams melnās nebūs uzveiktas.

SVĒTELIS

Kādu rītu zosis, kas atradās uz Vombezera ledus un gulēja, atmodās ļoti agri no saucieniem augstu gaisā.

— Trirop! Trirop! — atskanēja no turienes. — Dzērve Trianute liek sveicināt meža zosi Akku ar visu viņas zosu baru. Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!

Akka ātri izstiepa kaklu gaisā un atbildēja:

— Paldies un labdienas! Paldies un labdienas!

Pēc tam dzērves laidās tālāk, bet meža zosis vēl ilgi dzirdēja, kā tās sauca pār katru lauku un mežiem ap­augušu pakalnu:

— Trianute liek sveicināt! Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!

Meža zosis ļoti priecājās par šo ziņu.

— Tev laime, — tās teica baltajam zostēviņam, — ka tu varēsi būt klāt pie lielās dzērvju dejas.

— Vai tad tas ir kaut kas tik neparasts — redzēt dzērves dejojam? — jautāja zostēviņš.

— Tas ir kaut kas tāds, ko tu vēl nekad neesi pat sapnī redzējis, — atbildēja meža zosis.

— Nu mums jāapdomā, ko lai rīt darām ar Sprīdīti, lai ar viņu neatgadās kāda nelaime, kamēr ceļosim uz Kulla kalnu, — teica Akka.

— Sprīdīti nevar atstāt vienu! — sauca zostēviņš.

— Ja dzērves viņam neatļauj noskatīties dejā, tad es pa­lieku pie viņa.

— Nevienam cilvēkam nekad nav atļauts būt klāt dzērvju sapulcē uz Kulla kalna, — Akka atteica, — un es neuzdrošinos Sprīdīti ņemt tur līdzi. Bet vēlāk dienā mēs to vēl pārrunāsim. Tagad mums vispirms jāpadomā, ko lai sadabūjam brokastīs.

Ar to Akka deva zīmi pacelties gaisā. Arī šodien viņas Smirres dēļ barību meklēja ļoti tālu un uzdrošinājās nolaisties purvainajās pļavās uz dienvidiem no Glimingu pils.

Visu cauru dienu zēns sēdēja kāda neliela dīķa krastā un pūta niedru stabuli. Viņš bija sliktā omā, tāpēc, ka nedrīkstēja noskatīties dzērvju dejā, un nespēja ne vārda parunāt ne ar zostēviņu, ne ar meža zosīm.

Ak, cik tas bija rūgti, ka Akka vēl aizvien viņam ne­uzticas! Ja zēns bija atteicies kļūt atkal par cilvēku tikai tādēļ, ka viņam vairāk patika klejot ar nabaga meža zosu baru, tad taču viņai būtu jāsaprot, ka tāds zēns nevar zosis nodot. Un tāpat viņai vajadzēja saprast, ka tas ir viņas pienākums — parādīt viņam it visu, kas vien ievē­rojams, viņš taču no tik daudz kā bija atteicies, lai tikai paliktu pie meža zosīm.

«Man viņām tieši jāpasaka savas domas,» zēns sprieda. Tomēr pagāja stunda pēc stundas, bet viņš savu nodomu neizpildīja. Tas varbūt izklausās savādi, bet zēns sajuta tik lielu cieņu pret veco Akku, ka, likās, pre­toties tās gribai viņam nemaz nav tik viegli.

Purvainās pļavas vienā pusē, kur ganījās zosis, atra­dās plats akmens mūris. Kad pret vakaru zēns pacēla galvu, lai runātu ar Akku, viņš pamanīja šo mūri. Iz­trūcies viņš iekliedzās, tā, ka visas zosis pavērās augšup, un arī viņas pārsteigtas skatījās uz to pašu vietu. Pirmajā acumirklī viņas visas līdz ar zēnu domāja, ka ieapaļajiem akmeņiem, no kuriem sastāvēja mūris, radu­šās kājas un ka tie ceļas un skrien projām. Bet drīz vien viņas ieraudzīja, ka tas bija žurku bars, kas skrēja pa mūri. Žurkas kustējās ļoti ātri un skrēja uz priekšu rindā cieši blakus cita citai, un viņu bija tik daudz, ka labu brīdi tās noklāja visu mūri.

Zēns jau tad baidījās no žurkām, kad bija vēl liels, stiprs cilvēks. Kā lai viņam tagad nebūtu bail, kad kļuvis tik mazs, ka divas vai trīs žurkas to viegli varēja uzva­rēt? Drebuļi skrēja viņam pār muguru, kamēr noraudzī­jās žurku gājienā.

Bet savādi, arī zosis likās sajūtam pret žurkām tādu pašu riebumu. Viņas ar tām nesarunājās, un, kad žur­kas bija garām, nodrebinājās, it kā viņu spalvās būtu iekrituši netīrumi.

— Tik daudz pelēko žurku ir ceļā, — teica Iksi no Vasijaures, — tā nav nekāda laba zīme.

Tagad zēns gribēja izmantot gadījumu un teikt Akkai, ka, pēc viņa domām, viņu gan vajadzētu ņemt līdzi uz Kulla kalnu; bet viņš atkal pie tā netika, jo kāds liels putns piepeši nolaidās zemē zosu barā.

Kad šo putnu uzlūkoja, tad varēja domāt, ka tas savu ķermeni, kaklu un galvu aizņēmies no kādas mazas, baltas zoss. Bet pie visa tā viņam bija lieli, melni spārni, garas, sarkanas kājas un garš knābis, pārāk liels viņa mazajai galvai un vilka to uz leju, tāpēc putns izskatījās it kā mazliet noskumis un norūpējies.

Akka steidzīgi sakārtoja spārnus un daudzas reizes paklanījās, dodamās svētelim pretim. Viņa nebija sevišķi pārsteigta, ieraugot to tik agrā gadalaikā Skonē, jo zināja, ka svēteļu tēviņi ierodas krietnu laiku iepriekš, lai apskatītos, vai ligzda nav pa ziemu cietusi, pirms svēteļu mātītes uzņemas pūles pārlidot Baltijas jūru. Bet viņa tomēr brīnījās, ka svētelis to uzmeklē, jo viņš vismīļāk pastaigājās tikai ar savējiem.

— Negribētu domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu mājokli, Ermenriķa kungs, — Akka sacīja.

Un nu tiešām izrādījās, ka pilnīgi taisnība, ja stāsta, ka svētelis tikai reti kad atverot knābi nežēlodamies. Tā kā svētelim bija grūti izdabūt vārdus, tad viss tas, ko viņš teica, izklausījās vēl skumjāks. Viņš labu laiku klakšķināja ar knābi un tad runāja aizsmakušā, vārgā balsī. Viņš žēlojās par visu. Viņa ligzda augstu virs Glimingu pils jumta esot ziemas vētrās galīgi sapostīta, un viņš arī nemaz nevarot atrast Skonē barību. Cilvēki paņemot pamazām visus viņa īpašumus. Tie nosusinot viņa purvus, apstrādājot un iznīcinot viņa staignājus. Viņš esot nodomājis doties prom no Skones un nekad vairs šurp neatgriezīšoties.

Kamēr svētelis žēlojās, meža zoss Akka, kas nekur neatrada ne pajumtes, ne patvērumu, klusumā nodomāja: «Ja man klātos tik labi kā jums, Ermenriķa kungs, tad es gan būtu par lepnu sūdzēties. Jūs taču varējāt palikt par brīvu meža putnu, un tomēr cilvēki jūs tik labi ierauga, ka neviens no viņiem neraida uz jums lodes un arī nezog olas no jūsu ligzdām.»

Bet viņa paturēja savas domas pie sevis un teica svētelim tikai to, ka nemaz nevarot ticēt, ka viņš atstā­šot mājokli, kas jau kopš savas pirmās dienas esot svē­teļa miteklis. Tagad svētelis ātri jautāja, vai zosis esot redzējušas pelēko žurku gājienu uz Glimingu pili, un, kad Akka atbildēja, ka esot gan šīs velna apsēstās redzējušas, viņš tai stāstīja par drošsirdīgajām melnajām žurkām, kas jau kopš ilgiem gadiem pili aizsargājušas.

— Bet šonakt Glimingu pils nāks pelēko žurku varā, — teica svētelis nopūzdamies.

— Kāpēc tad tieši šonakt, Ermenriķa kungs? — Akka jautāja.

— Tāpēc, ka gandrīz visas melnās žurkas devās vakar vakarā uz Kulla kalnu, domādamas, ka visi zvēri steigsies turp, — atbildēja svētelis. — Bet, redziet, pelē­kās žurkas palika mājās un tagad salasās, lai naktī iebruktu pilī, tāpēc, ka to aizsargā vienīgi dažas neva­rīgas žurkas, kas nespēja doties līdzi uz Kulla kalnu. Viņas arī savu mērķi sasniegs; bet es esmu tik daudzus gadus nodzīvojis mierā un saticībā ar melnajām žurkām, ka man nemaz nepatīk satikties ar viņu ienaidniecēm.

Tagad Akka saprata, kāpēc svētelis pie viņām atnā­cis. Viņš bija tā sašutis par pelēko žurku rīcību, ka gribēja par tām žēloties. Bet, pēc svēteļu paražas, droši vien arī neko nebūtu darījis, lai nelaimi novērstu.

— Vai jūs esat melnajām žurkām par to ziņojis, Ermenriķa kungs? — Akka jautāja.

— Nē, — svētelis atbildēja, — tas jau arī neko nelīdzētu. Iekams viņas varēs tikt atpakaļ, pils jau būs ieņemta.

— Neesat nemaz par to tik pārliecināts, Ermenriķa kungs, — Akka atteica. — Man liekas, es pazīstu kādu vecu meža zosi, kas labprāt aizkavētu tādu kauna lietu.

Kad Akka to bija pateikusi, svētelis izbrīnījies pacēla galvu un skatījās viņā lielām acīm. Tur bija ko brīnī­ties, jo vecajai Akkai taču nebija ne nagu, ne knābja, kas noderētu cīņai. Un turklāt tā vēl bija dienas putns. Tikko iestājās nakts, tā cieši aizmiga, kamēr žurkas cīnījās tieši naktī.

Bet Akka, likās, bija stingri apņēmusies melnajām žurkām palīdzēt. Viņa pasauca Iksi no Vasijaures un pavēlēja tai vest zosis uz Vombezeru, un, kad tās mēģi­nāja ko iebilst, viņa kā pavēlot teica:

— Man liekas, būs labāk mums visām, ka jūs pa­klausāt. Man jālaižas uz lielo mūra pili, un, ja jūs mani pavadāt, cilvēki pagalmā mūs ieraudzīs, un tad viņi šaus uz mums. Vienīgais, ko gribu ņemt līdzi, ir Sprī­dītis. Viņš var ļoti noderēt, jo viņam labas acis un viņš spēj palikt nomodā arī naktī.

To dienu zēns bija nelabā omā, un, kad dzirdēja, ko Akka stāsta, viņš izstiepās visā savā garumā un, rokas uz muguras salicis, degunu gaisā, spēra dažus soļus uz priekšu, lai paskaidrotu, ka viņam nenāk ne prātā cīnī­ties ar žurkām un lai Akka meklē sev citu palīgu.

Bet, tikko viņš parādījās, svētelis sakustējās. Pēc svēteļu paražas, viņš visu laiku bija stāvējis ar noliektu galvu. Tagad kaut kas viņa kaklā sāka gurkšķēt, it kā viņš smietos. Zibeņātri viņš nolieca knābi, saķēra zēnu un uzmeta to dažus metrus augstu gaisā. Šo paņēmienu tas atkārtoja septiņas reizes, zēnam kliedzot un zosīm saucot:

— Ko jūs, Svēteļa kungs, darāt, tā taču nav varde!

Tas ir cilvēks, Ermenriķa kungs!

Beidzot svētelis nolika zēnu sveiku un veselu zemē un teica Akkai:

— Es tagad laidīšos atpakaļ uz Glimingu pili, Akkas māt! Visi, kas vien tur dzīvo, bija ļoti noskumuši, kad aizlaidos prom. Viņi droši vien priecāsies, kad tiem paziņošu, ka meža zoss Akka un Sprīdītis, šis cilvēks pundurītis, nāks tos glābt.

Pēc šiem vārdiem svētelis izstiepa kaklu, savēcināja spārnus un kā šautra no izvilkta loka devās projām. Akka saprata, ka svētelis viņu izsmej, bet neizrādīja to.

Viņa pagaidīja, kamēr zēns sameklē savas koka tupe­lītes, kas bija nokritušas zemē, kad svētelis to svieda gaisā, tad uzsēdināja zēnu sev uz muguras un laidās svētelim pakaļ. Zēns nepretojās un neteica ne vārda par to, ka negrib doties līdzi. Viņš bija tīri zaļš no dusmām. Šis iedomīgais garknābis ar garajām, sarka­najām kājām domā, ka Sprīdītis nekam nederot. Nu, gan viņš parādīs, kas par puiku ir Nilss Holgersons no Rietumvemmenhegas.

Neilgi pēc tam Akka jau stāvēja svēteļa ligzdā uz Glimingu pils jumta. Tā bija liela un varena ligzda. Pašā apakšā tai bija palikts rats un uz tā vairākas kār­tas zaru un zāļu. Ligzda bija tik veca, ka šeit daždažādi krūmāji un augi bija sākuši laist saknes; un, kad svē­teļa sieva sēdēja uz olām, viņa varēja ne tikvien prie­cāties par brīnišķīgo skatu, kas tai no šejienes atklājās uz pusi Skones, bet arī par mežrozēm un laimiņiem vis­apkārt ligzdai.

Zēns ar Akku tūliņ nomanīja, ka te notiek kas nepa­rasts. Uz ligzdas malas sēdēja divas naktspūces, vecs, pelēksvītrains kaķis un kāds ducis vecu žurku ar gariem zobiem un asarojošām acīm. Tie vis nebija tādi zvēri, kas parasti būtu atrodami kopā mierīgā sabiedrībā. Ne­viens no tiem nepaskatījās un neapsveica Akku. Tie ne par ko vairs nedomāja, bet stīvām acīm sekoja dažām garām, pelēkām līnijām, kas bija redzamas lejā uz kai­lajiem laukiem. Visas melnās žurkas sēdēja pavisam klusi. Varēja redzēt, ka tās izmisuma pārņemtas un saprot gluži labi, ka nespēj aizstāvēt ne pili, pat ne savu dzīvību. Abas pūces vārstīja lielās acis, briesmīgi ķērcīgā balsī stāstīja par pelēko žurku cietsirdību un teica, ka nu arī šīm jāatstājot savs miteklis, jo pelēkās žurkas nežēlojot ne olas, ne jaunus, vēl lidot nespējīgus putnus. Vecais, svītrainais kaķis bija pārliecināts, ka pelēkās žurkas to nokodīs, tiklīdz tādā lielā skaitā ielauzīsies pilī; tas ņaudēja un bāra melnās žurkas:

— Kā gan jūs varējāt būt tādas muļķes, ka atļāvāt saviem labākajiem karotājiem aiziet no šejienes? Kā jūs tā varējāt noticēt pelēkajām žurkām? Tas pavisam nepiedodami!

Visas divpadsmit žurkas neatbildēja ne vārda; bet svētelis par spīti savām bēdām tomēr nevarēja noturē­ties, kaķi nepaķircinājis:

— Nebaidies, peļu ķērāj! — viņš teica. — Vai tu nemaz neredzi, ka Akkas māte un Sprīdītis nākuši pili glābt? Vari būt drošs, ka tas viņiem izdosies. Tagad man jāliekas uz auss un es esmu gluži mierīgs. Rīt, kad pamodīšos, Glimingu pilī vairs nebūs nevienas pelēkās žurkas.

Zēns pameta Akkai ar acīm, rādīdams, cik ļoti vēlē­tos dot svētelim reiz pa muguru, kad tas, stāvot uz vienas kājas uz pašas ligzdas malas, taisījās iemigt.

Bet Akka nemaz neizskatījās apvainota, viņa apmie­rināja zēnu un teica:

— Tad jau būtu pavisam ļauni, ja kāds, kas tik vecs kā es, nezinātu izkļūt no vēl lielākām grūtībām kā šīs te. Ja jūs, pūču tēv un māt, kas spējat būt visu nakti nomodā, varat aiznest no manas puses dažas ziņas, tad, domāju, viss atkal būs labi.

Abas pūces bija ar mieru izpildīt šos uzdevumus, un Akka uzdeva pūču tēvam uzmeklēt aizceļojušās melnās žurkas un skubināt tās, lai pēc iespējas ātri griežas at­pakaļ; bet pūču māti tā aizsūtīja pie torņa pūces, kas. dzīvo Lundas baznīcas tornī, ar tik noslēpumainu uzde­vumu, ka Akka pūču mātei to drīkstēja paziņot, tikai klusītiņām čukstot.

ŽURKU VADĀTĀJS

Bija jau ap pusnakti, kad pēc ilgas meklēšanas pelē­kās žurkas beidzot uzgāja kādu vaļēju pagraba lodziņu. Tas gan bija diezgan augstu mūrī, bet žurkas nostājās cita uz citas, un drīz vien drošākā žurka jau sasniedza lodziņu, lai pa to iekļūtu Glimingu pilī, pie kuras mūriem tik daudz viņu priekšteču bija atradušas nāvi.

Brīdi pelēkā žurka sēdēja lodziņā un gaidīja, ka kāds tai uzbruks. Galvenais aizsargu pulks droši vien bija projām, bet viņa domāja, ka mājās palikušās melnās žurkas bez cīņas vis nepadosies. Pukstošu sirdi viņa klausījās vismazākajā troksnītī, bet viss palika kluss. Tad pelēko žurku barvede saņēma dūšu un ielēca auk­stajā, tumšajā pagrabā.

Pārējās žurkas cita pēc citas sekoja savai barvedei. Visas izturējās klusi, jo sagaidīja, ka melnās žurkas viņām uzbruks. Tikai tad, kad pagrabā bija saradies tik daudz žurku, ka tām vairs uz grīdas nebija vietas, viņas iedrošinājās doties tālāk.

Kaut gan neviena no viņām vēl nebija pilī bijusi, viņas tomēr it viegli atrada ceļu. Viņas drīz vien uzgāja tās ejas, pa kurām melnās žurkas devās uz augšējiem stāviem. Bet, pirms viņas rāpās augšā pa šaurajām kāp­nēm, tās vēl uzmanīgi klausījās. Šī melno žurku iztu­rēšanās viņas vēl vairāk uzbudināja nekā atklāts uzbrukums. Kad beidzot viņas sasniedza pirmo stāvu, tās nemaz negribēja ticēt savai laimei.

Tikko viņas tur iegāja, tām jau iesitās nāsīs labības smarža. Telpa bija pilna ar lieliem labības kūļiem. Bet vēl nebija laiks priecāties par uzvaru. Ar lielāko rūpību viņas vispirms pārmeklēja lielās, tukšās telpas. Vecajā pils virtuvē viņas uzlēca uz plīts, kas aizņēma gandrīz pusi virtuves, un vienā no nākamajām istabām tikko neiekrita kādā akā. Viņas pārmeklēja vismazākos caurumus, bet melnās žurkas nekur neatrada.

Kad pils pirmais stāvs atradās pilnīgi viņu varā, tās tikpat apdomīgi devās uz otro. Atkal tām vajadzēja grūti un bīstami rāpties pa mūriem; katru mirkli viņas ar bailēm gaidīja piepešu uzbrukumu. Un, kaut gan brīnišķīgā graudu smarža vilināja, viņas tomēr, ieturē­damas vislielāko kārtību, piespieda sevi pārmeklēt sen­laiku ļaužu istabu ar vareniem pīlāriem un akmens galdu, pavardu un dziļos logu iedobumus, un caurumu grīdā, pa kuru vecos laikos bija lējuši verdošu piķi uz uzbrūkošo ienaidnieku.

Bet melnās žurkas kā bija, tā palika neredzamas. Nu pelēkās meklēja ceļu uz trešo stāvu. Pils lielā svētku zāle bija tikpat auksta un tukša kā pārējās telpas. Bei­dzot viņas nokļuva pēdējā stāvā, kas sastāvēja tikai no vienas lielas, tukšas telpas. Vienīgā vieta, kas tām neienāca prātā un ko tās nepārmeklēja, bija lielā svēteļu ligzda uz jumta, kur tieši šajā acumirklī pūču māte modināja Akku un pastāstīja tai, ka torņa pūce Flameja esot uzklausījusi viņas lūgumu un sūtot pieprasīto lietu.

Kad pelēkās žurkas tik apzinīgi bija pārmeklējušas visu pili, viņas apmierinājās. Tās saprata, ka melnās žurkas būs pili atstājušas, nemaz nedomādamas preto­ties, un ar jautru prātu devās pie labības kaudzēm. Bet, tikko tās bija nobaudījušas pirmos graudus, apakšā pils pagalmā atskanēja mazas svilpītes spalga skaņa. Žurkas pacēla galvas no labības un nekustēda­mās klausījās, tad paskrējās dažus soļus uz priekšu, it kā gribēdamas atstāt labības gubas, bet atgriezās atkal atpakaļ un sāka no jauna mieloties.

Atkal spalgi un skaļi atskanēja svilpe. Nu notika kas savāds. Žurka, divas žurkas, jā, pat vesels žurku bars pameta graudus, nolēca no graudu kaudzēm un metās skriešus pa visīsāko ceļu lejā pagrabā, lai dotos no pils ārā. Tomēr vēl daudzas pelēkās žurkas bija palikušas. Tās kavējās pārdomās. Glimingu pils bija ar tādām grūtībām beidzot ieņemta, un viņām negribējās to atstāt. Bet tad tās atkal izdzirda svilpes skaņas, kurām nevarēja nesekot. Vislielākā steigā, pa galvu pa kaklu tās metās prom no labības, skrēja cauri šaura­jiem mūra caurumiem un kūleņu kūleņiem vēlās pagalmā cita uz citas.

Pagalma vidū stāvēja mazs zeņķītis un pūta svilpīti. Tam visapkārt bija jau liels bars žurku, kas viņā klau­sījās kā apburtas, un katru brīdi arvien vēl nāca jaunas klāt. Kad zēns, kaut arī uz īsu brīdi, apklusa, likās, ka žurkas metīsies uz viņu un to vai aprīs, bet, tikko viņš sāka pūst svilpītē, viņas bija atkal tā varā.

Kad zeņķītis ar savu svilpīti bija visas pelēkās žur­kas izvilinājis no Glimingu pils, viņš sāka lēni iet no pagalma laukā uz lielceļa; un visas pelēkās žurkas tam sekoja, jo svilpīte viņu ausīs skanēja tik valdzinoši saldi, ka tās nespēja pretoties.

Zeņķītis gāja viņām pa priekšu un veda tās pa ceļu uz Valbīju. Bez apstājas viņš pūta savu svilpīti, kas likās taisīta no kāda zvēra raga, kaut gan šis rags bija tik mazs, ka mūsu laikos vairs nav neviena zvēra, kam tas būtu varējis piederēt. Neviens arī nezināja, kas šo svilpīti pagatavojis. Bet torņa pūce Flameja to bija at­rdusi Lundā kādā baznīcas iedobumā Viņa to bija parādījusi krauklim Bataki, un viņi abi tad prātojuši, ka šis gan būšot viens no tiem ragiem, ko senos laikos izgatavojuši tādi cilvēki, kas gribējuši iegūt varu pār žurkām un pelēm. Krauklis bija Akkas draugs un viņai izstāstījis, ka Flamejai pieder tāds rets dārgums.

Un tiešām, žurkas nespēja pretoties svilpītes skaņām. Zēns gāja viņām pa priekšu un pūta tik ilgi, kamēr zvaigznes mirdzēja pie debesīm, un žurkas visu laiku viņam sekoja. Viņš pūta rītausmā, pūta, saulei lecot, bet žurkas viņam sekoja un sekoja, aizvien vairāk attālinā­damās no Glimingu pils labības krātuves.

VĒTRA

Meža zosis bija nakti pavadījušas Elandes salas zie­meļdaļā un tagad atradās ceļā uz cietzemi. Stiprs dien­vidvējš, kas pūta pār Kalmaras jūras šaurumu, dzina tās tālāk ziemeļu virzienā. Un tomēr zosis diezgan ātri tuvojās cietzemei. Viņas jau bija sasniegušas pirmās krastmalas saliņas, kad piepeši izdzirda skaļu šalkoņu, it kā aiz viņām laistos milzīgs putnu bars lieliem spār­niem. Ūdens apakšā kļuva gluži melns. Akka tik pēkšņi piekļāva spārnus, ka, šķita, viņa stāv uz vietas gaisā, pēc tam laidās lejup uz jūru. Bet, iekams zosis bija sa­sniegušas ūdeni, vakara vētra viņas panāca. Tā dzina sev pa priekšu putekļu mākoņus, viļņu putas un mazu putniņu barus. Aizrāva sev līdzi arī meža zosis un aiz­dzina tās tālu jūrā.

Tā bija briesmīga vētra. Vairākas reizes zosis mēģi­nāja griezties atpakaļ, bet tas bija pilnīgi neiespējami, vētra dzina tās aizvien tālāk Baltijas jūrā. Viņas jau bija aiznestas Elandes salai garām, un to priekšā atradās tikai bezgalīgā, tuksnesīgā jūra. Viņām bija jāpadodas vēja varai.

Kad Akka manīja, ka nav iespējams atgriezties atpa­kaļ, viņa nolaidās uz ūdens, lai vētra tās netrenkātu ap­kārt pa visu jūru. Viļņi bija milzīgi un kļuva ik mirkli lielāki. Iezaļgani, baltām putu virsotnēm tie aizvien aug­stāk vēlās cits aiz cita. Likās, tie sacīkstas savā starpā, kurš var uzšlākties augstāk un spēcīgāk. Meža zosis no viļņiem nebaidījās. Gluži otrādi, likās, tie pat sagādāja viņām lielu baudu. Viņas ļāvās, lai viļņi tās nes augšup un lejup, un priecājās kā bērni šūpolēs. Viņu vienīgās rūpes bija, ka viļņi tās neizkliedē. Nabaga cietzemes putni, kurus vējš dzina zosīm pāri, apskauda zosis un sauca:

— Jā, tiem, kas prot peldēt, tagad maza bēda!

Tomēr arī meža zosīm draudēja briesmas. Šūpoda­mās viļņos, tās kļuva ļoti miegainas. Tā vien gribējās pabāzt galvu zem spārna un iemigt. Bet nekas nav bīs­tamāk kā šādi atdoties miegam. Akka tādēļ arvien uz­sauca:

— Neaizmiedziet, meža zosis! Kas guļ, to aiznes pro­jām no bara! Tas, ko aiznes no bara, ir pazudis!

Tomēr, lai kā meža zosis centās turēties miegam pre­tim, viņas iemiga cita pēc citas. Arī pati Akka grasījās iesnausties, kad tā piepeši ieraudzīja kaut ko tumšu un apaļu parādāmies uz kāda viļņa.

Roņi! Roņi! Roņi! — viņa skaļi iekliedzās un, spār­nus sasitusi, ātri pacēlās virs ūdens. Bija pats pēdējais laiks. Iekams beidzamā zoss pacēlās virs ūdens, to roņi jau grasījās saķert aiz kājām.

Tā zosis atkal bija vētras varā, kura tās dzina aizvien tālāk jūrā iekšā. Vētra nedeva miera ne sev pašai, ne zosīm. Zeme nekur nebija redzama, tikai trakojošā jūra visapkārt.

Tikko tās iedrošinājās nolaisties uz viļņiem, viņas atkal kļuva miegainas, un, kad roņi to manīja, tie nāca zosīm klāt. Ja vecā Akka nebūtu bijusi tik modra, neviena zoss gan laikam nepaliktu dzīva.

Vētra trakoja cauru dienu un sagādāja lielus zaudē­jumus putnu bariem, kas ap šo laiku atradās ceļā. Daži bari pazaudēja virzienu, un tos aiznesa svešās zemēs, kur tiem bija jānomirst badā; citi tik ļoti nogura, ka tika iesviesti jūrā un tur noslīka. Daudzi dabūja galu uz asa­jām klintīm, citi atkal krita par upuri roņiem.

Vētra trakoja visu cauru dienu, un galu galā Akkai jau sāka uzmākties jautājums, vai tikai viņām visām beidzot nebūs jāaiziet bojā.

Meža zosis bija galīgi nogurušas, bet nekur nebija saredzams zemes gabaliņš, kur varētu atpūsties. Pret vakaru jūrā pēkšņi parādījās lieli, klejojoši ledus gabali, tie drāzās un sitās cits pret citu, un Akka baiļojās, ka, zosīm ūdenī nolaižoties, ledus gabali var tās samalt. Lāgiem viņas mēģināja nomesties uz ledus gabaliem, bet spējā vētra tās iesvieda jūrā. Citreiz uz ledus uzrāpās nežēlīgie roņi. Saulei rietot, zosis vēl joprojām turējās gaisā, izmisušas par nakti, kas strauji tuvojās un šo­reiz likās iestājamies ātrāk nekā parasti. Cik briesmīgi, ka zeme vēl joprojām nebija saredzama! Kas notiks ar viņām, ja nakti vajadzēs pārlaist uz jūras? Vai nu viņas saberzīs ledus gabali, nokodīs roņi, vai arī vētra iz­kliedēs uz visām pusēm.

Debess bija klāta mākoņiem, mēness noslēpies, un strauji satumsa. Baigā tumsa lika nodrebēt pat drošā­kajām sirdīm. Gājputnu izmisuma kliedzieni bija skanējuši uz jūras visu cauru dienu, un neviens tiem nepie­vērsa uzmanību, bet tagad, kad vairs nevarēja saskatīt, no kurienes tie nāk, šīs skaņas izklausījās drausmīgas. Lejā cits pret citu brakšķēdami sitās ledus gabali. Va­rēja dzirdēt roņu medību saucienus. Likās, zeme ar debesi sagriezās.

AITAS

Kādu brīdi zēns bija sēdējis un raudzījies uz jūru. Piepeši viņam likās, ka šalkoņa apakšā kļūst vēl spēcī­gāka. Viņš paskatījās augšup un ieraudzīja tieši savā priekšā dažu metru atstatumā melnu, stāvu klinti, pret kuru viļņi sašķīda baltās putās. Meža zosis devās uz šo klinti, un Nilss bija pārliecināts, ka viņas sašķaidīs pret aso akmens sienu. Bet viņš nedabūja ne apdomāties, kad jau Akka ar savu baru bija klintij klāt. Tad viņš ierau­dzīja klintī pusapaļu iedobumu. Visas zosis ielaidās šajā iedobumā. Nākamajā mirklī tās jau atradās drošībā.

Pirms zosis sāka priecāties par laimīgo izglābšanos, tās apskatījās, vai visi ceļabiedri ir pilnā skaitā. Tur jau arī bija Akka, Iksi, Kolme, Nelje, Viizi, Kuuzi un visas sešas jaunās zosis, zostēviņš, Daiļdūnīte un Sprīdītis. Trūka tikai Kaksi no Nuoljas, kreisā spārna pirmās zoss, un neviens nekā nezināja par viņas likteni.

Redzēdamas, ka trūkst tikai Kaksi, meža zosis apmie­rinājās. Kaksi bija veca un gudra. Viņa pazina visus ceļus un sava bara paražas, gan jau tai izdosies atkal pievienoties savējiem.

Meža zosis sāka aplūkot savu patvēruma vietu. Pa ieeju alā spiedās iekšā vāja dienas gaisma, un viņas redzēja, ka ala ir ļoti dziļa un plaša. Viņas sāka jau priecāties, ka atradušas labu vietu naktsguļai, kad dažas zosis pamanīja kādā tumšā kaktā spīdam zaļas ugun­tiņas.

— Tās ir acis! — Akka iesaucās. — Te alā mājo lieli zvēri.

Zosis metās uz izejas pusi, bet Sprīdītis, kas tumsā redzēja labāk par meža zosīm, viņām uzsauca:

— Nebēdziet! Pie sienas guļ tikai dažas aitas.

Kad zosis bija pieradušas pie alas krēslas, viņas va­rēja aitas it labi saredzēt. Pēc skaita lielo aitu bars bija zosīm gandrīz līdzīgs, bet bez pieaugušām aitām alā at­radās arī daži jēri. Kāds liels auns gariem, izliektiem ragiem likās būs pulka barvedis. Zosis klanīdamās tam tuvojās.

— Dievs palīdz šajā tuksnesī! — viņas teica sveici­nādamas, bet lielais auns nekā neatbildēja.

Zosis tādēļ domāja, ka aitām nepatīk viņu klātbūtne alā, un Akka teica:

— Jums varbūt nav pa prātam, ka esam šeit ienāku­šas, bet vējš mūs atnesa šurp. Visu dienu mūs dzenāja vētra, un tā būtu liela laime, ja mēs drīkstētu šeit pavadīt nakti.

Uz atbildi bija jāgaida ilgi, varēja tikai dzirdēt, ka aitas smagi nopūšas. Akka gan zināja, ka aitas ir ļoti biklas un savādas, tomēr lāgā nezināja, ko tagad iesākt. Beidzot kāda veca aita garu, skumju sagrauztu purnu atbildēja žēlā balsī:

— Neviena no mums neatteiks jums pajumti, bet šeit valda sēras, un mēs jūs nevaram vairs tā uzņemt kā senāk.

— Nerūpējieties mūsu dēļ! — Akka atbildēja. — Ja jūs zinātu, cik daudz esam šodien pārcietušas, tad saprastu, ka jūtamies laimīgas, atradušas kaktiņu, kur pavadīt nakti.

Dzirdot šos vārdus, vecais auns piecēlās.

— Man liekas, jums būtu labāk laisties apkārt pa vislielāko vētru nekā palikt te. Bet, pirms atkal dodaties ceļā, gribam jūs pacienāt ar to labāko, kas mums šeit ir.

Auns noveda zosis pie kādas bedres ar ūdeni, kurai blakus atradās kaudze sakapātu salmu un pelavu, un lūdza zosis ieturēt maltīti.

— Šogad bija barga ziema, — auns teica. — Zem­nieki, kam mēs piederam, mums atnesa sienu un auzu salmus, lai mēs nenomirstam badā. Šīs drazas ir viss, kas mums vēl palicis.

Zosis naski metās uz barību. Viņas bija laimīgas par.. savu atradumu un tāpēc labā omā. Viņas gan redzēja, ka aitas nobēdājušās, bet, zinādamas, cik viegli tās iebaidīt, nemaz neticēja, ka draud kādas nopietnas bries­mas. Paēdušas zosis taisījās uz guļu. Bet vecais auns piecēlās un nāca tām klāt. Tas izskatījās ļoti savāds. Zosis vēl nekad nebija redzējušas aunu ar tik lieliem, gariem ragiem. Tam bija liela, kaulaina piere, gudras acis, un tas izturējās ļoti cienīgi, kā jau lepns un dūšīgs radījums.

— Es nevaru jums atļaut te pārgulēt, nepateicis, ka šī vieta nav droša, — viņš sacīja. — Nakts viesus mēs pašlaik nevaram uzņemt.

Beidzot Akka sāka saprast, ka lieta nopietna.

— Ja vēlaties, mēs dosimies projām. Bet vai iepriekš nevarat mums pateikt, kas jūs šeit apdraud? Mēs nekā nezinām. Mēs pat nezinām, kur atrodamies.

— Jūs atrodaties uz Mazās Kārļa salas, uz rietu­miem no Gotlandes, — teica auns, — un šeit dzīvo tikai aitas un jūras putni.

— Varbūt jūs esat meža aitas? — Akka vaicāja.

— Gandrīz varētu tā sacīt, — auns atbildēja. — Ar cilvēkiem mums maz darīšanu. Kāda Gotlandes ciema zemnieki mums dod barību aukstās un sniega bagātās ziemās, un par to viņiem tiesība paņemt dažas no mums, ja aitu pulks kļūst par lielu. Sala tik maza, ka var uztu­rēt tikai zināmu lopu skaitu. Mēs dzīvojam alās un citādi tiekam pašas galā.

— Vai tad jūs te dzīvojat cauru ziemu? — Akka gluži izbrīnījusies jautāja.

— Jā, — auns atteica. — Pārtikas te pietiek visam gadam.

— Tad jau jūs esat laimīgākas par citiem aitu pul­kiem, — Akka piebilda. — Kāda nelaime tad jums uz­brukusi?

— Pagājušajā ziemā bija gauži auksts. Jūra sasala, un trīs lapsas atnākušas šurp pa ledu un šeit apmetu­šās. Atskaitot šīs lapsas, te uz salas nav neviena kaitīga zvēra. — Kā tad lapsas uzdrošinās uzbrukt tādiem kusto­ņiem kā jūs?

— Dienā gan ne, tad es varu savējos aizsargāt, — auns paskaidroja, pakratīdams ragus. — Bet naktīs, kad mēs guļam, viņas ielien alā un uzbrūk mums slepus. Mēs gan pūlamies neaizmigt, bet kā lai iztiek bez gulē­šanas. Un tad viņas mums uzbrūk. Citās alās viņas jau noslepkavojušas visas aitas, un tur bija tikpat lieli aitu bari kā šeit.

— Nav patīkami atzīties, ka mēs esam tik bezspēcī­gas, — sacīja vecā aitu māte. — Mums klātos daudz labāk, ja mēs būtu rāmas māju aitas.

— Vai jums liekas, ka šonakt lapsas nāks šurp?— jautāja Akka.

— Citādi nav domājams, — vecā aita atbildēja. — Vakarnakt tās bija te un aiznesa vienu jēru. Viņas neliksies ātrāk mierā, kamēr vien kāda no mums vēl būs pie dzīvības. Arī ar citiem aitu bariem tās rīkojas tāpat.

— Bet, ja arī tās nedaudzās aitas, kas vēl palikušas dzīvas, uzturēsies šeit, tad taču nepaies ilgs laiks, līdz jūs visas būsiet pieveiktas, — Akka bažījās.

— Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies, — nopūtās vecā aitu māte. — Drīz pienāks laiks, kad te Mazajā Kārļa salā nebūs vairs nevienas pašas aitas.

Akka jutās gauži noraizējusies. Doties atpakaļ vētrā un jūrā nav patīkami, bet tikpat bīstami ir palikt šeit, ja gaidāmi tādi plēsoņas. Pēc brītiņa viņa griezās pie Nilsa.

— Vai tu mums arī šoreiz nevarētu palīdzēt, kā to vairākkārt esi darījis? — Akka vaicāja.

— Jā, labprāt, — zēns atteica.

— Man gan žēl, ka tu nedabūsi gulēt, — Akka turpi­nāja, — bet es tevi ļoti lūdzu, paliec šonakt nomodā un pamodini mūs, kad redzi lapsas tuvojamies, lai mēs lai­kus varam aizlaisties.

Nilss ar prieku to apsolīja, jo doties laukā tādā vētrā bija daudz bīstamāk. Viņš palīda zem kāda akmens pie alas ieejas, lai būtu aizvējā, un gaidīja.

Pēc kāda laiciņa vētra, šķita, mazinājās. Debess no­skaidrojās, un uz viļņiem rotājās mēness stari. Zēns devās pie alas ieejas, lai palūkotos ārā. Ala atradās diez­gan augstu klintī, pa kuru šurp veda ļoti stāvs ceļš. Pa šo ceļu lapsām droši vien vajadzēja nākt.

Lapsas nenāca, bet apakšā krastmalā zēns ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņam iedvesa bailes. Lejā smiltīs pie klints pakājes stāvēja daži milži jeb akmens troļļi, gandrīz vai kā cilvēki. Sākumā zēnam likās, ka viņš sapņo. Bet nu viņš tos saredzēja pavisam skaidri. Dažiem bija lielas, apaļas galvas, citiem galvu nemaz nebija. Da­žiem bija tikai viena roka, citiem — lieli kupri. Nekā tamlīdzīga zēns vēl nebija redzējis.

Zēnu pārņēma tādas bailes no šiem troļļiem, ka tas gandrīz aizmirsa lapsas. Bet te jau viņš izdzirda skrapstam uz akmeņiem asus nagus. Paskatījies tas ierau­dzīja trīs lapsas nākam pa stāvo celiņu.

Tikko zēns manīja, ka viņam darīšana ar īstenību, viņš pilnīgi nomierinājās un nejuta ne mazāko baiļu. Viņam bija tikai žēl modināt zosis un atstāt aitas viņu liktenim. Viņš ieskrēja alā, uzmodināja aunu, to aiz ragiem purinādams, un uzlēca tam mugurā:

— Celies augšā, vecais, pabaidīsim lapsas! — viņš čukstēja.

Nilss mēģināja izturēties, cik vien iespējams, klusi, tomēr lapsas bija troksni izdzirdušas. Pie ieejas tās ap­stājās un pārdomāja. Noteikti tur iekšā kāds kustējās.

— Nezin vai aitas nav nomodā? — jautāja viena lapsa.

— Ko niekus! Ej vien iekšā! — mudināja otra.

— Viņas taču mums nekā nevar padarīt.

Kad lapsas bija iegājušas dziļāk alā, priekšējā lapsa čukstēja:

— Kam lai ķeramies šonakt klāt?

— Šonakt ņemsim lielo aunu, — teica pēdējā lapsa, — tad mums būs vieglāk tikt galā ar pārējām.

Zēns, sēdēdams auna mugurā, redzēja lapsas tuvoja­mies.

— Dod krietnu grūdienu ar ragiem taisni uz priekšu, — viņš iečukstēja aunam ausī.

Auns paklausīja, un lapsa vēlās pa kaklu pa galvu uz izejas pusi.

— Tagad dod pa kreisi! — teica zēns, pagriezdams auna galvu vajadzīgā virzienā. Auns deva varenu belzienu, kas trāpīja otrai lapsai sānos. Tā apvēlās vairākas reizes, pirms tika atkal kājās. Zēns no sirds vēlējās atstāt arī trešai lapsai kādu piemiņu, bet tā jau bija gabalā.

— Nu, cerēsim, ka šonakt tām pietiks, — Nilss prā­toja.

— Man arī tā liekas, — noteica auns. — Atlaidies vilnā uz manas muguras! Pēc visa šodien pārciestā tu esi pelnījis siltu guļvietu.

ELLES CAURUMS

Nākamajā dienā auns ar zēnu uz muguras apstaigāja salu, kas sastāvēja no vienas vienīgas lielas klints un izskatījās kā liela māja slīpām sienām un plakanu jumtu. Auns uzkāpa vispirms uz jumta, lai parādītu labās ganī­bas, kādas šeit atrodamas. Sala bija aitām tieši kā ra­dīta. Te auga diezgan nabadzīga zāle un mazi, smar­žīgi augi, ko aitas ļoti mīl.

No klints augstienes varēja saredzēt daudz ko vairāk nekā tikai ganības.

Vispirms bija redzama visa plašā, zilā jūra, kas tagad, saules staros mirdzēdama, vēla vilni pēc viļņa. Baltas putas šļakstījās tikai ap vienu otru klinti. Tieši uz austrumiem atradās Gotlandes garais krasts un dien­vidrietumos Lielā Kārļa sala, kas bija līdzīga Mazajai Kārļa salai. Auns piegāja pie pašas klints malas, un zēns redzēja, ka visa klinšu siena bija sētin nosēta putnu ligzdām. Apakšā zilajos viļņos saticīgi šūpojās dūnu putni — niras un melnās pīles, ķerdami reņģes.

— Šī ir tiešām svētīta zeme, — Nilss sacīja. — Jums, aitām, gan te laba dzīve. — Jā, tas tiesa, šeit ir ļoti skaisti, — vecais auns piekrita. Liekas, viņš gribēja ko piebilst, bet tikai nopū­tās. Tad atsāka: — Tikai, ja tu pastaigājies viens pats, tad esi uzmanīgs, ka neiekrīti klinšu plaisās, kas stiepjas pār kalna muguru.

Šis brīdinājums bija vietā, jo dažas no plaisām bija platas un dziļas. Visdziļāko no šīm klinšu plaisām saucot par Elles caurumu. Tas esot vairākus metrus dziļš un vairāk nekā metru plats.

— Ja tur kāds iekrīt, — auns noteica, — tad viņam beigas.

Zēnam šķita, ka šajos vārdos slēpjas kāda dziļāka jēga.

Auns noveda zēnu lejā jūrmalā, un Nilss tagad va­rēja apskatīt tos milžus, no kuriem naktī bija tik ļoti no­bijies. Tie bija lieli klinšu gabali. Auns tos sauca par «raukar». Zēns ilgi tos apbrīnoja. Tie šķita kā akmenī pārvērsti troļļi.

Bet, lai cik jauki te apakšā izskatījās, Nilss tomēr vēlējās doties atpakaļ kalnā. Lejā likās baigi, jo visur bija sastopamas noslepkavoto aitu paliekas. Lapsas šeit mēdza noturēt savus mielastus. Te bija pilnīgi apgrauzti kauli, pa pusei apēsti ķermeņi, kā arī vēl pavisam neaiz­tiktas aitas. Sirds sažņaudzās, redzot, ka lapsas bija lau­pījušas aitas nevis pārtikai, bet vienīgi aiz laupītkāres.

Auns neapstājās, bet klusēdams gāja tālāk. Kalnā uzkāpis, viņš palika stāvam un teica:

— Ja kāds gudrs un krietns radījums redzētu visu šo postu, viņš ātrāk neliktos mierā, līdz laupītāji būtu saņēmuši pelnīto sodu.

— Bet lapsām taču arī jādzīvo, — zēns iebilda.

— Tas tiesa, — auns atteica. — Un, ja kāds zvērs nenonāvē vairāk citu dzīvnieku, nekā viņam nepieciešams iztikai, tad viņš var mierīgi dzīvot. Bet šīs te jau ir īsti ļaundari un slepkavas!

— Tiem zemniekiem, kam šī sala pieder, būtu jānāk jums palīgā, — Nilss piebilda.

— Viņi jau vairākas reizes te bijuši. Bet lapsas pa­slēpjas alās, tā, ka viņas nevar nošaut.

— Ak, veco tēv, jūs taču nedomājat, ka tāds mazs puišelītis kā es varētu tikt ar lapsām galā? — zēns jautāja.

— Kas mazs un apķērīgs, tas daudz ko var, — auns atbildēja.

Vairāk viņi abi par to nerunāja, un zēns devās pie meža zosīm, kuras ganījās kalnā. Kaut gan Nilss to aunam neizrādīja, tomēr aitu liktenis viņu ļoti apbēdi­nāja, un viņš labprāt tām palīdzētu. «Jāparunā ar Akku un zostēviņu Mārtiņu,» viņš domāja, «varbūt viņi varēs dot man kādu labu padomu.»

Mazliet vēlāk baltais zostēviņš paņēma zēnu uz muguras un devās uz Elles cauruma pusi. Bezrūpīgi tas gāja pa atklāto kalna muguru un nemaz nedomāja, ka spilgto, balto spalvu dēļ viņu varētu ieraudzīt jau pa lielu gabalu. Tas bija pavisam savādi. Viņš nemaz ne­mēģināja slēpties aiz akmeņiem vai augu puduriem, bet mierīgi turpināja savu ceļu, šur tur noraudams pa zāļu stiebram. Vēl savādāk tas izskatījās tāpēc, ka vakarējā vētrā tam laikam bija klājies ļauni. Viņš kliboja ar labo kāju, un kreisais spārns tam kā salauzts vilkās gar zemi.

Zēns gulēja uz viņa muguras un raudzījās zilajās debesīs. Viņš tagad bija tā apradis ar zoss muguru, ka mierīgi varēja stāvēt vai gulēt uz tās. Savā bezrūpībā zostēviņš un zēns, protams, nepamanīja, ka klints augšā uzrāpušās trīs lapsas. Arī lapsas, zinādamas, ka atklātā laukā gandrīz nav iespējams pielavīties zosīm klāt, sākumā nemaz nedomāja zostēviņu vajāt. Bet, tā kā viņām nekā cita nebija, ko darīt, tās beidzot ielīda vienā no garajām spraugām un mēģināja piekļūt pie zostēviņa.

Kad tās vairs nebija tālu no zostēviņa, viņš mēģināja pacelties spārnos. Bet tas viņam neizdevās. Lapsas sa­prata, ka viņš nevar laisties, un nu tās skrēja ātri uz priekšu. Viņas nemaz vairs necentās slēpties: beidzot tās bija tik tuvu, ka varēja jau sagatavoties lēcienam. Visas trīs tās uzreiz palēcās uz zostēviņa pusi.

Tomēr zostēviņš, likās, beidzamā mirklī bija ko manī­jis. Viņš pasitās sāņus, un lapsas aizlēca garām. Bet liela nozīme tam nebija, jo viņš tikai mazliet atradās lapsām priekšā un turklāt tas bija klibs. Nabadziņš skrēja, cik vien ātri spēja.

Zēns atmuguriski sēdēja uz zoss muguras un sauca, lapsas ķircinādams:

— Jūs, lapsas, esat no aitu gaļas pārlieku uzbarojušās, jūs jau nespējat noķert pat klibu zosi! — Viņš tās visvisādi kaitināja; lapsas iekarsa un skrēja kā trakas.

Baltais zostēviņš metās tieši uz lielo spraugu. Pie tās nonācis, viņš sasita spārnus un pārlaidās pāri. Tieši tajā brīdī lapsas bija to jau gandrīz sasniegušas.

Ticis pāri spraugai, zostēviņš atkal turpināja skriet. Bet Nilss noglāstīja tā kaklu un teica:

— Nu tu vari atpūsties, zostēviņi

Tai pašā brīdī aiz viņiem atskanēja mežonīgi klie­dzieni, nagu skrāpēšanās un vairāku ķermeņu krišana. Lapsas bija pazudušas.

Nākamajā rītā Lielās Kārļa salas bākas uzraugs at­rada savu durvju priekšā koka mizas gabalu, uz kuras bija rakstīts līkiem, stūrainiem burtiem:

Bākas uzraugs to arī darīja.

PILSĒTA JŪRAS DIBENĀ

Iestājās klusa un skaidra nakts. Meža zosis vairs nemeklēja pajumti kādā no grotām, bet gulēja augšā kalnā, un zēns bija nogūlies zosīm blakus sausajā, izkaltētajā zālē.

Mēness spīdēja tik spoži, ka zēns nemaz nevarēja iemigt. Viņš pārdomāja, cik ilgi jau projām no mājām, un, kad sarēķināja, iznāca, ka no ceļojuma sākuma jau pagājušas trīs nedēļas. Viņam iekrita prātā, ka patlaban ir lieldienu sestdiena. «Šonakt taču visas raganas atgriežas mājās no Blokulla kalna,» viņš prātoja smiedamies, jo no rūķīšiem un gariem viņam bija mazliet bail, bet raganām viņš neticēja.

Ja raganas būtu šonakt ceļā, tad viņš tās ieraudzītu. Tik skaidrā naktī būtu saredzams pats vismazākais mel­numiņš, kas kustētos gaisā.

Tā debesīs lūkojoties, viņš ieraudzīja kaut ko ļoti skaistu. Diezgan augstu pie apvāršņa īrās pilns, gaišs mēness, un tam pa priekšu laidās liels putns. Viņš ne­laidās mēnesim garām, bet likās, it kā laistos tieši no tā laukā. Uz gaišā fona šis putns izskatījās gluži melns, un viņa spārni sniedzās no mēness vienas malas līdz otrai. Putna lidojums bija tik vienmērīgs, ka zēnam likās, putns uz mēness ir uzzīmēts. Viņa ķermenis bija mazs, kakls tievs un garš un arī kājas nokarājās tievas un garas. Tas varēja būt tikai svētelis.

Un tiešām, pēc dažiem mirkļiem svētelis Ermenriķis nolaidās zēnam blakus. Viņš noliecās pār Nilsu un pa­grūda viņu ar knābi, lai to uzmodinātu.

Nilss žigli piecēlās.

— Es nemaz negulēju, Ermenriķa kungs, — viņš teica. — Bet kāpēc jūs nakts laikā atrodaties ceļā? Kā klājas Glimingu pilī? Vai jūs vēlaties runāt ar Akkas māti?

— Šī nakts par daudz gaiša gulēšanai, — Ermenri­ķis atbildēja. — Tādēļ arī laidos šurp uz Kārļa salu, lai apmeklētu tevi, savu draugu Sprīdīti. Kāda kaija man teica, ka tu šonakt esot te. Neesmu vēl pārgājis uz Glimingu pili, bet dzīvoju Pomeranijā.

Zēns neizsakāmi priecājās, ka svētelis viņu uzmek­lējis. Kādu laiciņu tie sarunājās kā vecu vecie draugi. Pēkšņi svētelis vaicāja zēnam, vai viņš nevēloties pa­lidot kopā ar to šajā burvīgajā naktī.

Ar lielāko prieku zēns piekrita šim priekšlikumam, ja tikai viņš var būt atpakaļ pirms saules lēkta. Svētelis to apsolīja, un viņi abi devās ceļā.

Atkal Ermenriķis laidās tieši pret mēnesi, arvien augstāk un augstāk; jūra it kā nogrima zem viņiem. Viņi lidoja tik viegli, reizēm likās, tie gaisā stāv uz vietas.

Kad Ermenriķis nolaidās zemē, Nilsam šķita, ka pa­gājis neilgs laiks, kopš viņi izlidojuši.

Viņi bija nolaidušies vientuļā jūras krastā, ko sedza mīksta un smalka smilts. Uz cietzemes pusi stiepās gara apaugušu kāpu josla. Kāpas gan nebija visai aug­stas, tomēr aizsedza zēnam skatienu zemes iekšienē. Ermenriķis uzkāpa uz kāda smilšu pakalna, ievilka vienu kāju un dzīrās bāzt knābi zem spārna.

— Kamēr es kādu brīdi atpūšos, tu vari pastaigā­ties gar jūrmalu, — viņš teica zēnam. — Tikai neapmaldies, lai vari mani atkal atrast!

Zēns vispirms gribēja uzkāpt uz kādas kāpas parau­dzīties, kā izskatās zemes iekšienē. Bet pēc dažiem so­ļiem viņa koka tupele atsitās pret kaut ko cietu. Viņš noliecās un ieraudzīja plānu, rūsas saēstu, gandrīz caur­spīdīgu vara naudas gabalu. Tas likās tik nevērtīgs, ka zēns to paspēra ar kāju.

Kad viņš pacēla atkal galvu, tad palika pārsteigts stāvam. Nepilnus divus soļus no viņa slējās tumšs mūris ar lieliem vārtiem, ko rotāja tornis.

Vēl pirms īsa mirkļa, kad viņš noliecās pēc naudas gabala, jūra mirdzēdama gulēja viņa priekšā, bet tagad to aizsedza garš mūris, izrotāts torņiem un tornīšiem, un tur, kur vēl nupat bija jūraszāļu grēda, atvērās lieli mūra vārti.

Nilss saprata, ka šeit notikusi kāda burvība, bet bai­les viņam nebija. Tie nebija ne troļļi, ne citi nejaucēni, kurus viņš vienmēr naktīs baiļojās sastapt. Kā mūris, tā arī vārti bija tik krāšņi, ka zēnam radās vēlēšanās paskatīties, kas atrodas aiz tiem.

Zem vārtu velves, ģērbušies raibos, skaistos tērpos, sēdēja sargi un spēlēja kauliņus. Viņi bija tik dziļi no­grimuši savā spēlē, ka nemaz nemanīja zēnu paejam tiem steigšus garām.

Aiz vārtiem atradās liels, gludi izbruģēts laukums. Ap to stāvēja augsti, stalti nami, starp kuriem atvērās garas, šauras ielas.

Laukumā mudžēt mudžēja cilvēki. Vīrieši bija tērpu­šies zīda drēbēs, virs kurām tie nēsāja garus, ādām ap­šūtus mēteļus; cepures tiem bija greznotas spalvām, un viņi tās nēsāja uz vienas auss; uz krūtīm viņiem karā­jās smagas zelta ķēdes. Visi viņi bija tērpušies tik krāšņi, gluži kā karaļi.

Sieviešu galvas segas bija augstas un smailas. Viņas valkāja garas kleitas šaurām piedurknēm. Ģērbušās viņas bija ļoti skaisti, tomēr ne tik grezni kā vīrieši.

Tas tiešām līdzinājās bildēm pasaku grāmatā, ko māte šad tad izņēma no lādes, lai viņam parādītu. Zēns nemaz nespēja ticēt savām acīm.

Bet pati pilsēta bija vēl brīnišķīgāka par cilvēkiem. Katrai mājai bija smaili zelmiņi uz ielas pusi un tik bagātīgi izgreznoti, ka likās savā starpā sacenšamies greznībā. Augstais mūris apjoza visu pilsētu, gluži kā žogs apņem tīrumu. Ielas galā mūris bija rotāts ar tornīšiem. Uz mūra staigāja kareivji; uz krūtīm tiem bija spožas bruņas un galvās spīdošas ķiveres. Apbrīnojot šos jaukumus, Nilss sajuta savādu nemieru:

«Manas acis nekad nav kaut ko tamlīdzīgu redzē­jušas,» viņš domāja, «un nekad vairs arī to neredzēs.» Viņš nu sāka skriet pilsētā iekšā, augšup un lejup pa ielām.

Ielas bija šauras, bet tās nebija tukšas un drūmas kā citās pilsētās. Visur bija cilvēki. Vecas sievas sēdēja durvju priekšā un vērpa ar vārpstu. Tirgotāju nolikta­vas un veikali bija atvērti ielas pusē kā gada tirgū. Visi amatnieki strādāja laukā. Vienā vietā gatavoja trānu, citur ģērēja ādas, vēl tālāk vija virves.

Ja vien zēnam būtu bijis laiks, viņš varētu iemācī­ties visādus amatus. Viņš redzēja ieroču kalējus kaļam plānas krūšu bruņas, zeltkaļi lika dārgakmeņus gredze­nos un rokassprādzēs, dzelzs griezēji veidoja dzelzi, kurpnieki lika zoles mīkstām sarkanām kurpēm, zelta vērpēja tina zelta pavedienu un audēji ieauda zīdu un zeltu savos audumos.

Bet zēns nevarēja uzkavēties. Viņš skrēja aizvien uz priekšu, lai apskatītu pēc iespējas vairāk, pirms viss tas atkal izzūd. Krustām šķērsām izstaigājis visu pilsētu, Nilss atkal nonāca pie vārtiem. Aiz tiem atradās jūra un osta ar veclaiku kuģiem, uz kuriem airētāju sēdekļi ieņēma vidu, bet kuģa priekšējā un pakaļējā daļā atra­dās augstas uzbūves. Daži kuģi uzņēma kravu, citi paš­laik izmeta enkurus. Nastu nesēji un tirgotāji žigli skrai­dīja šurpu turpu. Visur valdīja moža rosme un dzīvība.

Arī šeit nemiers neļāva zēnam apstāties. Viņš atkal steidzās tālāk pilsētā iekšā un nonāca pie lielā tirgus laukuma. Šeit atradās doma baznīca ar trim augstiem torņiem un dziļiem, akmens tēliem izgreznotiem vār­tiem. Doma sienas bija tik bagātīgi izrotātas tēlnieku mākslas darbiem, ka neredzēja nevienu akmeni, kam nebūtu savs izgreznojums. Un kāds žilbinošs krāšņums atvērās, raugoties pa vaļējo portālu! Zelta krucifiksi, apzeltītiem kalumiem pušķoti altāri un priesteri mirdzo­šos zelta amata tērpos! Tieši baznīcai pretim stāvēja kāds nams ar dzeguļainu jumtu un garu, smailu torni, kas likās aizslienamies līdz pašiem padebešiem. Tas lai­kam bija pilsētas valdes nams. No baznīcas līdz pilsē­tas valdes namam visapkārt ap tirgus laukumu stāvēja visskaistākie nami ar dažnedažādiem izrotājumiem un augstiem zelmiņiem.

Nilss no skriešanas bija sakarsis un nokusis. Viņš domāja, ka pašu ievērojamāko jau būs redzējis, un sāka iet lēnāk. Ielā, kurā viņš tagad iegriezās, pilsētas iedzī­votāji droši vien pirka savas greznās drēbes. Ļaudis šeit drūzmējās mazo tirgotavu priekšā, kur tirgotāji iz­klāja uz galdiem smagus, puķainus zīda tērpus, biezus zelta brokāta audumus, vizošu samtu, vieglus zīda laka­tus, smalkas, zirnekļa tīkliem līdzīgas mežģines.

Zēnam lielā ātrumā skrienot pa ielām, neviens to nebija ievērojis. Cilvēki droši vien domāja, ka tiem garām traucas maza, pelēka žurka. Bet tagad, kad tas soļoja lēnām, kāds no tirgotājiem viņu pamanīja un ar zīmēm aicināja klāt pie sava galda.

Sākumā zēns izbijās un gribēja steigties garām, bet tirgotājs māja un smaidīja, un izklāja uz galda zīda audumu, it kā gribēdams viņu pievilināt.

Zēns pakratīja galvu. «Visā savā mūžā nebūšu tik bagāts, ka varēšu nopirkt kaut vienu metru šās drēbes,» viņš nodomāja.

Tagad visās tirgotavās bija viņu ieraudzījuši. Kurp vien viņš palūkojās, visur kāds tirgotājs to aicināja, mādams ar roku. Viņi atstāja savus bagātos pircējus un visu uzmanību pievērsa tikai viņam. Zēns redzēja, kā viņi iesteidzās tirgotavās un iznesa laukā savas vis­dārgākās mantas un viņu rokas steigā drebēja, izklāstot preces viņa priekšā.

Kad zēns neapstājās un gāja tālāk, kāds tirgotājs pārlēca pāri savam galdam, pieskrēja pie zēna un no­klāja pie viņa kājām sudraba brokāta gabalu un visādās krāsās vizošus sienu pārklājus. Zēns nevarēja noturēties nesmējies. Vai tad šis labais cilvēks neredz, ka tāds nabags kā viņš nevar nopirkt tik dārgas lietas. Viņš apstājās un izstiepa pret tirgotāju abas tukšās rokas, lai šie ļaudis redz, ka viņam taču nekā nav, un atstāj to mierā.

Bet tirgotājs pacēla pirkstu, pakratīja galvu un pie­grūda zēnam klāt veselu gubu visdārgāko preču.

«Vai tas maz varētu būt, ka viņš to visu pārdod par vienu vienīgu zelta gabalu?» Nilss pats sev jautāja.

Tirgotājs izvilka no kabatas mazu, nodilušu naudas gabalu, to vismazāko, kāds vien var būt, un rādīja to Nilsam. Un savā pārdošanas kārē viņš pielika preču gubai vēl klāt divus smagus sudraba kausus.

Tad zēns sāka meklēt savās kabatās. Kaut gan it labi zināja, ka viņam nav ne plika graša pie dvēseles, viņš meklēja gribot negribot.

Pārējie tirgotāji uzmanīgi raudzījās, kā norisēs da­rījums, un, kad redzēja zēnu meklējam kabatās, viņi pārlēca pāri saviem galdiem, satvēra tik daudz zelta un sudraba rotu, cik vien viņu rokas varēja saturēt, un piedāvāja tās zēnam. Un visi rādīja zīmēm, ka viņi pret visu šo nevēlas nekā cita kā vienu vienīgu niecīgu grasi.

Zēnam vajadzēja izkratīt vestes un bikšu kabatas, lai parādītu, ka viņam nekā nav. Tad šiem lepnajiem tirgotājiem saskrēja asaras acīs, un zēns sajuta savādu uzbudinājumu, jo viņi izskatījās tik izmisuši. Nilss pār­domāja, vai tiem kaut kā nevarētu palīdzēt, un piepeši viņam ienāca prātā rūsas saēstais vara naudas gabals, ko nesen bija redzējis jūrmalas smiltīs.

Vislielākā steigā viņš skrēja pa ielu lejup. Viņam laimējās, viņš nonāca pie tiem pašiem vārtiem, pa ku­riem bija ienācis. Zēns izskrēja laukā un steidzīgi mek­lēja veco naudas gabalu.

Un tiešām, tur tas arī gulēja, bet, kad viņš to bija pacēlis un gribēja doties atkal atpakaļ pilsētā, tad re­dzēja tikai jūru savā priekšā. Nebija vairs ne pilsētas mūra, ne vārtu, ne sargu, ne ielu, ne māju, vienīgi tikai jūra.

Zēna acis apmiglojās asarām. Jau pašā sākumā vi­ņam bija licies, ka tas viss, ko viņš redz, nav nekas cits kā kāda māņu rotaļa, bet tad vēlāk tas bija piemirsies. Viņš bija tikai domājis, cik skaists ir viss, ko viņš redz savām acīm. Tagad, kad pilsēta bija nozudusi, zēns jutās dziļi satriekts.

Tai pašā brīdī svētelis pamodās un pienāca viņam klāt. Nilss to nedzirdēja, un putnam vajadzēja viņu pa­grūst ar knābi.

— Man liekas, tu guli tikpat cieši kā es, — viņš teica.

— Ak, Ermenriķa kungs, — zēns iesaucās, — kas tā bija par pilsētu, kura nupat vēl še stāvēja?

— Vai tu redzēji kādu pilsētu? — svētelis jautāja. — Es jau teicu, ka esi gulējis un sapņojis.

— Nē, tas nebija sapnis, — atteica Nilss un izstās­tīja svētelim visu, ko bija redzējis.

Tad Ermenriķis teica:

— Kas attiecas uz mani, tad tomēr domāju, ka tu, šeit jūrmalā gulēdams, esi to visu sapņojis. Bet negribu noklusēt, ka krauklis Bataki, visgudrākais starp put­niem, man stāstīja, ka šajā vietā reiz atradusies pilsēta Vineta. Neviena pilsēta pasaulē nekad neesot bijusi skaistāka un bagātāka par to. Bet nelaimīgā kārtā šīs pilsētas iedzīvotāji kļuvuši lepni un uzdzīves kāri. Un Bataki saka, ka par sodu Vineta negantā vētras laikā nogrimusi jūras dibenā. Bet tās iedzīvotāji nevarot no­mirt un arī nedrīkstot izpostīt savu pilsētu. Pa simt gadiem reizi tā uz vienu stundu drīkstot pacelties no jūras dziļumiem visā savā krāšņumā!

— Tas taisnība, — teica Nilss, — jo es to redzēju.

— Bet, kad šī stunda apkārt un pa šo laiku nevie­nam Vinetā nav izdevies kaut ko pārdot kādam dzīvam radījumam, tad pilsētai atkal jānogrimstot jūras dzelmē. Ja tev, Sprīdīt, būtu bijis kaut visniecīgākais naudas gabals, ar ko samaksāt tirgotājiem, tad Vineta būtu palikusi zemes virsū un tās iedzīvotāji drīkstētu dzīvot un nomirt līdzīgi citiem cilvēkiem.

— Ak, Ermenriķa kungs, — zēns teica, — tagad es zinu, kādēļ jūs nācāt nakts vidū man pakaļ. Jūs domā­jāt, ka es varu glābt veco pilsētu. Ak, Ermenriķa kungs, es esmu dziļi nelaimīgs, ka man tas nav izdevies!

Viņš paslēpa seju abās rokās un sāka rūgti raudāt. Un grūti bija pateikt, kurš no abiem izskatījās vairāk noskumis, — zēns vai svētelis.

DZĪVĀ PILSĒTA

Otro lieldienu pēcpusdienā meža zosis ar Sprīdīti bija ceļā un laidās tagad pār Gotlandi.

Lielā sala gluda un līdzena gulēja zem tiem. Zeme te, tāpat kā Skonē, bija sadalīta četrstūros, un viņi redzēja daudz baznīcu un zemnieku māju. Starpība bija tikai tā, ka te lauki mijās ar košām birzīm. Un mājas nebija iežogotas. Toties lielu, lepnu kungu māju te ne­bija, tāpat arī nemaz nemanīja vecu, torņiem greznotu piļu un plašu parku.

Ceļu pār Gotlandi zosis bija izvēlējušās Sprīdīša dēļ, jo nabaga zēns kopš divām dienām bija gluži pārvērties un neteica neviena paša jautra vārda. Viņš vēl joprojām domāja par skaisto, dīvaino pilsētu, kas tik neparastā kārtā bija parādījusies, un jutās gluži izmisis, ka nebija varējis to glābt. Vispār viņš nemaz tik jūtīgs nebija, bet šoreiz tiešām bēdājās par skaistajām celtnēm un staltajiem cilvēkiem.

Lai gan Akka un zostēviņš Mārtiņš pūlējās Sprīdīti pārliecināt, ka tas, ko viņš redzējis, nav bijis nekas cits kā sapnis, — zēns par to nekā negribēja dzirdēt. Viņš bija cieši pārliecināts, ka redzējis to visu pats ar savām acīm, un šo pārliecību viņam it neviens nespēja atņemt. Viņš staigāja apkārt tik nomākts, ka ceļabiedri sāka par viņu uztraukties.

Bet tad piepeši atlaidās vecā Kaksi un pievienojās zosu baram. Vētra to bija aizdzinusi uz Gotlandi, un viņa bija izkrustojusi visu salu. Beidzot izzinājusi no dažām vārnām, ka viņas biedrenes, meža zosis, atrodo­ties Mazajā Kārļa salā. Kad nu Kaksi dzirdēja, kas zēnam kait, viņa iesaucās:

— Ja Sprīdītis sēro par kādu vecu pilsētu, gan tad mēs viņu pratīsim uzjautrināt. Nāciet tikai man līdzi, es jūs novedīšu kādā vietā, ko vakar redzēju! Viņam nemaz vairs nevajadzēs bēdāties.

Zosis atvadījās no aitām un devās ceļā. Viņas laidās uz to vietu, ko Kaksi gribēja Sprīdītim parādīt. Un, lai cik noskumis viņš arī bija, viņam tomēr vajadzēja raudzīties lejup uz zemi, pār kuru meža zosis patlaban lidoja.

Un tad viņam likās, it kā šī sala sākumā būs bijusi tāda pati stāva klints kā Mazā Kārļa sala, tikai, pro­tams, daudz lielāka par to. Taču vēlāk tā kaut kādā veidā kļuvusi saspiesta plakana. Droši vien kāds bija paņēmis veltni rokā un ar to nogludinājis salu tāpat, kā mēdz izgludināt maizes mīklu; tikai darbs nebija kārtīgi paveikts līdz galam, jo, kad zosis laidās gar pašu krastmalu, zēns redzēja vairākās vietās augstas, baltas kaļķakmens sienas ar alām un smailām klinšu šķautnēm; taču salas lielākā daļa bija gluda un vietām krastmala pavisam lēzena.

Gotlandē meža zosis pavadīja jauku, mierīgu svēt­dienas pēcpusdienu. Bija patīkams, rēns pavasaris, koki sētin nosēti lieliem pumpuriem, un pavasara puķes pār­klāja pļavas, papeļu slaidie pūpoliņi šūpojās gaisā, un dārziņos, kas atradās ap mazajām mājiņām, skaisti za­ļoja ērkšķogu krūmiņi.

Siltums, pumpuru un puķu plauksme bija izvilinājusi cilvēkus uz ceļiem un pagalmos, un it visur, kur bija sapulcējies kāds bariņš, notika rotaļas. Ne tikai bērni vien gāja rotaļās, bet arī lielie. Viņi sacentās, sviezdami akmeņus, un meta gaisā bumbas, kas uzlidoja gandrīz vai līdz meža zosīm. Bija tik līksmi uz visu to nolūko­ties, un zēns droši vien būtu priecājies līdzi, ja tikai spētu aizmirst, ka nav varējis glābt seno pilsētu.

Tomēr viņam bija jāatzīst, ka lidojums ir skaists. Gaiss skanēja no jautrām dziesmām; mazi bērni gāja rotaļās un dziedāja. Pat pestīšanas armija bija ceļā. Zēns redzēja veselu baru cilvēku melnos un sarkanos tērpos; šie ļaudis sēdēja mežā uz kāda pakalna, spēlē­dami ģitāras un pūzdami ragus. Pa kādu ceļu nāca liels cilvēku pūlis. Pēc viņu lielajiem, zelta burtiem iz­rakstītajiem karogiem, kas plandīja vējā, Nilss noprata,. ka tā ir pretalkohola savienība. Šie nācēji dziedāja vienu dziesmu pēc otras. Vēl ilgu laiku viņu dziesmas skanēja zēna ausīs.

Vēlāk, atceroties Gotlandi, viņam aizvien vajadzēja domāt par dziesmām un rotaļām.

Ilgu laiku Nilss bija skatījies lejup, kad nejauši pa­cēla acis. Kas par brīnumu! Viņš nemaz nebija manījis, ka zosis atstājušas salas iekšieni un laidās tagad uz rietumu krastu. Plašā, zilā jūra pletās viņa priekšā. Tomēr ne jūra viņu valdzināja, bet gan pilsēta, kas at­radās ūdens malā.

Zosis laidās no austrumiem, saule slīdēja lejup rietu­mos. Kad viņas tuvojās pilsētai, tās mūri un torņi, aug­stie, smailie zelmiņi un baznīcas izskatījās gluži melnas pret gaišajām rieta debesīm. Zēns tāpēc nevarēja īsti saskatīt pilsētu, un dažus mirkļus domāja, ka šī pilsēta ir tikpat krāšņa kā tā, ko bija redzējis lieldienu naktī.

Kad viņi laidās tālāk, zēns redzēja, ka pilsēta sastāv no mazām, zemām koka mājiņām; šur tur vēl pacēlās augsti smailjumti un veclaiku baznīcas. Nami bija balti krāsoti, tomēr bez kādiem izgreznojumiem, bet, tā kā zēns vēl nesen kā bija aplūkojis nogrimušo pilsētu, tad viņš viegli varēja iedomāties, kā šīs mājas izskatījušās senāk: dažas laikam bija rotātas kolonām, citas izdai­ļotas ar melnu vai baltu marmoru. Gluži tādā pašā stāvoklī atradās vecās baznīcas. Vairums bija bez jum­tiem un tukšām iekštelpām. Logi bez rūtīm, grīda ap­augusi ar zāli, gar sienām vijās efejas. Tomēr Nilss zināja, kādas senās dienās izskatījušās šīs baznīcas: sienas gleznām un mākslas darbiem rotātas, altāros zel­tīti krusti, un priesteri, ģērbušies zeltā austos svārkos, pildīja savu amatu.

Zēns noraudzījās uz šaurajām ielām, kas šajā svētku vakarā izskatījās kā izmirušas. Bet viņš zināja, ka senāk šīs ielas bijušas staltu cilvēku pārpilnas. Viņš zināja, ka ielas līdzinājušās plašām darbnīcām, kur kustēt kustē­jušies daždažādi amatnieki.

Bet Nilss Holgersons nemaz neredzēja, ka šī pilsēta arī vēl šodien ir skaista un ievērojama. Viņš neredzēja ne skaistās mājiņas ar melnām sienām, baltiem stūriem un sarkanām pelargonijām aiz mirdzoši spodrajām logu rūtīm nomaļu ieliņās, viņš neievēroja ne krāšņos dārzus un alejas, ne skaistām vītnēm apaugušās drupas. Viņa acis tā bija apžilbušas no pagātnes spožuma, ka tagadnē viņš vairs nevarēja saredzēt nekā laba.

Meža zosis divas trīs reizes pārlaidās pār pilsētu, lai Sprīdītis labāk varētu visu aplūkot. Beidzot viņas apmetās uz kādas baznīcas drupām, kas bija apaugušas ar zāli, lai še pavadītu nakti.

Zosis jau gulēja, bet Sprīdītis vēl aizvien bija nomodā un noraudzījās gaiši sārtajās rieta debesīs. Kādu laiciņu tā sēdējis, viņš vairs nebēdājās, ka nav varējis izglābt nogrimušo pilsētu.

Nē, tagad, vērodams šo pilsētu, viņš to vairs nevē­lējās. Ja tā pilsēta, ko viņš bija redzējis, nebūtu jūrā nogrimusi, tad pēc kāda laika tā varbūt izskatītos tikpat panīkusi kā šī. Varbūt arī Vineta nebūtu varējusi turē­ties pretim laikam un iznīcībai un būtu kļuvusi līdzīga šai pilsētai ar baznīcām bez jumtiem, vienkāršām mājām bez kādiem izgreznojumiem, un vienmuļām, tukšām ielām. Bija labāk, ka tā atradās kaut kur noslēpumainā dziļumā visā savā greznībā.

«Varbūt tiešām labāk, ka noticis tā,» Nilss sevī no­domāja. «Man pat šķiet, ja es tagad spētu nogrimušo pilsētu glābt, tad to vairs nedarītu.» Un viņš vairs ne­sēroja par nozudušo pilsētu.

Ir daudz cilvēku, kas tā domā, tāpēc, ka viņi vēl jauni. Bet, kad cilvēks kļūst vecs un pierod apmierinā­ties ar mazumiņu, tad priecājas vairāk par šeit esošo Visbiju nekā par skaisto Vinetu, kas atrodas jūras dzelmē.

MĀLA PODS

Smolandes dienvidrietumu daļā atrodas Sennerbu novads. Zeme tur diezgan līdzena un vienveidīga. Ja redz šo novadu ziemā, tad viegli var ienākt prātā doma, ka zem sniega segas guļ uzarti tīrumi, sazēluši rudzu un nopļauti āboliņa lauki, kā jau tas līdzenumos mēdz būt. Bet, kad aprīļa sākumā Sennerbu novadā beidzot nokūst sniegs, izrādās, ka tas sedzis tikai smilšainus viršu laukus, kailus klintājus un lielus tīreļus. Šur tur gan var ieraudzīt arī pa apartam tīrumam, taču tie ir tik mazi un niecīgi, ka acs tos tikko spēj saskatīt. Vie­tumis manāmas mazas, pelēkas vai sarkanas zemnieku mājiņas, bet tās pa lielākai daļai paslēpušās bērzu pu­duros, it kā tām būtu bail rādīties cilvēku acīm.

Tur, kur Sennerbu novads robežo ar Hallandi, atro­das plašs, smilšains viršu klajums, tas ir tik liels, ka, stāvot šajā malā, otru malu nemaz nevar saskatīt. Visā plašajā klajumā neredz nekā cita kā tikai viršus, un nebūtu viegli ieaudzēt šeit citus augus. Vispirms tad vajadzētu iznīdēt viršus, kuriem gan ir tikai mazi, sa­rukuši stumbriņi, sīki zari un sakropļotas lapas, tomēr tie iedomājas esam koki. Tāpēc arī izturas kā īsti koki, gluži kā mežs aizņem plašus novada laukus, turas sa­derīgi kopā un izdeldē visus citus augus, kas gribētu šeit iespiesties.

Vienīgā vieta, kur virši nav galvenie valdnieki visā klajumā, ir kāds zems, akmeņains paugurs, kas stiepjas pāri visam viršu laukam. Tur aug paegļu krūmi, sēr­mūkšļi un vairāki lieli, skaisti bērzi.

Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ceļoja meža zosīm līdzi, šajā novadā atradās arī kāda maza mājiņa ar nelielu, uzartu lauku, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ mājiņas iedzīvotāji bija aizgājuši projām. Mājiņa bija tukša un tīrums nekopts.

Atstājot savu mājiņu, īpašnieki gan bija rūpīgi no­slēguši krāsns spelti, logus un durvis. Bet viņiem nebija ienācis prātā, ka viena loga rūts izsista un caurums aiz­bāzts ar lupatām. Pāris vasarās pēc. dažām krietnām lietus gāzēm lupatas bija satrūdējušas un izirušas, un beidzot kādai vārnai bija izdevies izvilkt tās no loga cauruma.

Akmens paugurs viršu laukā nebija tik vientuļš, kā likās, to apdzīvoja liela vārnu saime. Visu gadu vārnas tur, protams, neuzturējās. Ziemā vārnas devās uz dienvi­diem, bet rudenī tās Jetlandē lidoja no viena tīruma uz otru, uzknābādamas labības graudus, vasarā dzīvoja Sennerbu novadā, sadalījās pulciņos pa zemnieku mājām un pārtika no ogām, olām un jauniem putnēniem. Taču ik pavasari, kad tām bija jādomā par ligzdām un olu dēšanu, tās atkal atgriezās šajā viršiem apaugušajā klajumā.

Vārna, kas bija izvilkusi lupatu no loga cauruma, saucās Garma Baltspalve. Bet viņu citādi nesaukāja kā par Tūļu vai Miegamici, vai arī Tūļu-Miegamici, jo viņa bija neveikla un neapķērīga, un visi to izsmēja. Tūļa-Miegamice bija lielāka un stiprāka par citām vārnām, tomēr visas pārējās par viņu zobojās. Nelīdzēja arī tas, ka viņa bija cēlusies no vecas, iecienītas cilts. Taisnību sakot, viņai vajadzētu būt visas lielās vārnu saimes barvedei, jo šis gods jau no senseniem laikiem bija aizvien piekri­tis vecākajai baltspalvu vārnai. Bet, iekams Tūļa-Miegamice ieraudzīja dienas gaismu, viņas cilts bija zaudē­jusi varu, un tagad šis gods tika piešķirts kādam cietsir­dīgam vārnu virsaitim, vārdā Viesulis.

Barvežu maiņa bija notikusi tādēļ, ka vārnas uz akmens paugura gribēja grozīt dzīves veidu. Daudzi droši vien domā, ka visu vārnu dzīves veids ir vienāds. Tomēr tāds uzskats ir maldīgs. Ir veselas vārnu ciltis, kas dzīvo godīgi un pārtiek tikai no graudiem, tārpu kā­puriem un jau kritušiem dzīvniekiem. Bet ir arī tādas vārnas, kas dzīvo kā īsti laupītāji; tās uzbrūk jauniem zaķēniem, maziem putniem un izlaupa katru putnu ligzdu, kas vien gadās ceļā.

Vecās Baltspalves bija arvien bijušas stingras un mē­renas. Kamēr vara atradās viņu rokās, visas vārnas bija spiestas tā izturēties, ka neviens tām nevarēja pārmest kādu ļaunu darbu. Bet vārnu bija ļoti daudz, un viņu vidū valdīja liela nabadzība. Ilgāku laiku tik bargs dzīves veids tām likās neciešams. Viņas tad sacēlās pret Baltspalvēm, atņēma tām varu un atdeva to Viesulim, kas bija plaši pazīstams kā bīstams laupītājs un ligzdu postītājs un ko ļaunprātībā pārspēja vienīgi viņa paša sieva Vēja Brāzma. Jaunā virsaiša vadībā vārnas bija tapušas tik lielas laupītājas, ka no tām vairāk baidījās nekā no vanagiem un kalnu ūpjiem.

Protams, Tūļai-Miegamicei vairs nebija nekādas va­ras. Viss vārnu pūlis vienbalsīgi nosprieda, ka viņa ne­maz neesot līdzīga saviem slavenajiem priekštečiem un barvedes amatam nemaz nederot. Viņu vispār vairs ne­maz neievērotu, ja vien tā pastāvīgi neizdarītu kādu muļ­ķību. Gudrākās vārnas dažkārt spriedelēja, ka Tūļas-Miegamices stulbums esot tās laime, jo Viesulis un Vēja Brāzma senās vadoņu cilts pēctecei citādi vis neļautu palikt šai vārnu barā.

Tagad turpretim tie abi izturējās laipni pret Tūļu-Miegamici un labprāt ņēma to līdzi savos sirojumos, jo tad visas citas vārnas varēja redzēt, cik lielā mērā tie abi pārāki un veiklāki par Tūļu-Miegamici.

Vārnas nezināja, ka lupatas no cauruma logā izvil­kusi Tūļa-Miegamice, un, ja tas būtu viņām zināms, tās justos ārkārtīgi pārsteigtas. Viņas nekad nevarētu iedo­māties, ka Tūļa-Miegamice spētu būt tik uzņēmīga un uz­drošinātos tuvoties cilvēku mājoklim. Tūļa-Miegamice noslēpumu neatklāja, jo tai bija savi iemesli. Viesulis un Vēja Brāzma gan dažas dienas bija izturējušies laipni pret viņu, taču tas notika tikai citu putnu klāt­būtnē un turklāt dienas laikā; bet reiz kādā ļoti tumšā naktī, kad citi putni jau bija novietojušies naktsguļai un sēdēja savos zaros, Tūļai-Miegamicei pēkšņi uzbruka divas vārnas un to gandrīz vai noknāba. No tās reizes viņa vakaros, kad jau bija satumsis, aizvien mēdza uz­meklēt savu guļvietu mazajā mājiņā.

Gadījās, ka kādā pēcpusdienā, kad vārnas jau bija salaidušās Vārnu paugurā, tās atrada kaut ko visai ne­parastu. Tūļa-Miegamice, Viesulis un vēl dažas citas aizlaidās uz kādu prāvu bedri viršu lauka malā. Tā bija parasta grantsbedre, bet vārnas nespēja apmierināties ar tik vienkāršu atrisinājumu, tās laidās turp un pārci­lāja vai katru prāvāku smilšu graudu, lai izdibinātu, kā­dam nolūkam cilvēki šo bedri izrakuši. Kamēr tās rosījās pa bedri, pēkšņi nobruka viena bedres mala. Vārnas tū­liņ devās turp. Viņām laimējās, jo nobrukušo akmeņu un grants vidū tās pamanīja diezgan prāvu māla podu, ko sedza koka vāks. Putni, protams, gribēja zināt, vai tur kas iekšā, un mēģināja izknābt podā caurumu un nocelt vāku, taču ne viens, ne otrs tiem neizdevās.

Kā bez padoma tie nu stāvēja ap māla podu un pētīja to no visām pusēm, kad piepeši izdzirda kādu balsi:

— Hei, vārnas, vai man jums palīdzēt?

Vārnas žigli atskatījās un ieraudzīja bedres malā lapsu, kas lūkojās lejup. Kas zīmējās uz krāsu un augumu, lapsa kūmiņš bija varen glīts, tā bija viena no visskaistākām lapsām, ko putni jebkad redzējuši. Kūmiņa vienīgā nelaime bija tā, ka tas pazaudējis vienu ausi.

— Ja tev patiktos mums šoreiz izpalīdzēt, — sacīja Viesulis, — mēs nekā neteiktu.

Pēc šiem vārdiem vārna pameta bedri, un citi putni tai steigšus sekoja. Lapsa nu ielēca bedrē, aplūkoja podu, paraustīja koka vāku, bet arī kūmiņam neizdevās podu atvērt.

— Vai vari iedomāties, kas tur iekšā? — Viesulis jautāja.

Lapsa valstīja podu šurp un turp, uzmanīgi klausoties. — Tur iekšā nav nekas cits kā sudraba nauda! — viņa sacīja.

Tas bija vairāk, nekā vārnas cerēja.

— Vai tev tiešām liekas, ka tas varētu būt sudrabs? — tās jautāja, un acis tām iedegās karstā iekārē. Jo, lai cik savādi tas arī izliktos, nav nekā cita pasaulē, ko vārnas mīlētu vairāk par sudraba naudu.

— Paklausieties jel, kā tur iekšā skan! — sacīja lapsa un vēlreiz sāka valstīt podu.

— Nevaru tikai iedomāties, kā lai tai piekļūstam.

— Ak, tas nekādi nav iespējams! — vārnas žēlojās.

Lapsa pakasīja galvu ar kreiso ķepu un pārdomāja.

Varbūt tagad ar vārnu palīdzību izdotos dabūt savā varā mazo puišeli, kas aizvien prata tik veikli izšmaukt viņas nagiem.

— Es gan zinu kādu, kas prot podam nocelt vāku, — kūmiņš beidzot sacīja.

— Kas tas ir? Kur viņš atrodas? — sauca vārnas un savā lielajā ziņkārē atkal salaidās bedrē.

— To es jums labprāt pateikšu, ja vien apsolāt viņu vēlāk atstāt man.

Un tagad lapsa pastāstīja vārnām par Sprīdīti un teica, ja vien vārnām izdotos dabūt viņu šurp, Sprīdītis katrā ziņā pratīšot nocelt podam vāku. Bet par šo pa­domu kūmiņš prasīja, lai vārnas puišeli vēlāk atdod viņam. Tā kā vārnām nebija ne mazākā iemesla Sprīdīti žēlot, viņas to arī apsolīja.

Norunāt bija viegli, bet daudz grūtāk uzzināt, kur Sprīdītis un meža zosis pašlaik atrodas.

Piecpadsmit vārnu pavadībā Viesulis nu devās ceļā un paziņoja, ka drīz vien būšot atpakaļ. Bet aizritēja diena pēc dienas, taču vārnas uz Vārnu paugura neva­rēja viņu sagaidīt pārnākam.

VĀRNU LAUPĪJUMS

Trešdien mazā gaismiņā meža zosis bija kājās, lai sagādātu sev brokastis pirms ceļojuma uz Austrumjetlandi. Saliņa Zosu līcī, kur tās bija pavadījušas nakti, bija neliela un kaila, tomēr visapkārt ūdenī auga dažā­das zāles, un no tām zosis varēja pārtikt. Zēnam klājās ļaunāk, jo te viņš nevarēja sadabūt nekā ēdama.

Kad viņš, izsalcis un rīta dzestrumā drebinādamies, raudzījās visapkārt, tas pēkšņi pamanīja divas vāverītes, kas rotaļājās kokos turpat netālu uz kādas klinšu saliņas. Viņam nu iešāvās prātā, ka varbūt vāverītēm būs kaut kas palicis pāri no ziemas krājumiem, un zēns lūdza balto zostēviņu, lai pārnes viņu uz zemesragu, viņš gribot palūgt vāverītēm dažus riekstus.

Zostēviņš Mārtiņš tūliņ pārpeldēja līci; bet par ne­laimi abas vāverītes bija tā aizrāvušās savā rotaļā un gaiņāja viena otru, ka tām nemaz neatlika laika uzklau­sīt zēnu. Viņas aizvien vairāk virzījās iekšā krūmājos. Zēns žigli skrēja tām pakaļ un drīz vien bija nozudis no zostēviņa redzesloka. Mārtiņš mierīgi gulēja ūdens malā un gaidīja zēnu atgriežamies.

Zēns brida pāri pļavai, kur anemones bija tik augstu izstiepušās, ka sniedzās tam gandrīz vai līdz zodam. Te pēkšņi viņš sajuta, ka to no mugurpuses kāds sagrābj un mēģina pacelt gaisā. Viņš strauji pagriezās un ieraudzīja vārnu, kas bija saķērusi tā kreklu. Zēns pūlējās atsvabināties, bet, pirms tas viņam izdevās, piesteidzās vēl otra vārna, ieķērās viņa zeķē un norāva zēnu zemē.

Ja Nilss Holgersons tūliņ būtu saucis pēc palīga, baltajam zostēviņam droši vien izdotos viņu atbrīvot, bet zēns domāja, ka viņam pašam jātiek galā ar pāris vārnām. Viņš spārdījās un grūda putnus projām, bet vārnas nepadevās, un tām tiešām izdevās Nilsu pacelt gaisā. Savu laupījumu viņas nesa tik neuzmanīgi, ka zēna galva spēji atsitās pret koka stumbru. Viņš da­būja krietnu belzienu pa galvu, tā, ka sametās melns gar acīm un uz mirkli zēns zaudēja samaņu.

Kad viņš atkal atvēra acis, tad atradās augstu gaisā. Tikai lēni viņš atguva apziņu un sākumā pat neatjēdza, kur atrodas, tāpat acis lāgā nevarēja saskatīt apkārtni. Kad viņš palūkojās lejup, tam likās, ka tur izklāta liela vilnas sega, kurā ieausti prāvi, nevienādi, zaļi un brūni raksti. Tā bija ļoti bieza un krāšņa sega, tikai zēns sevī nožēloja, ka sega visai cietusi. Visa milzīgā sega tiešām izskatījās kā saplosīta, tai pāri stiepās garas svītras, un vietām lieli gabali bija norauti nost. Visdīvainākais, ka sega it kā bija pārklāta pār lielu spoguli, jo tur, kur redzēja caurumus un svītras, visur spīdēja vizuļojošs spogulis. Tad pie apvāršņa parādījās uzlecošā saule. Pēkšņi visi caurumi un svītras lielajā segā sāka zaigot zeltā un purpurā. Tas izskatījās tik lieliski, ka zēns no visas sirds priecājās par brīnišķīgo krāsu rotaļu, kaut gan labi nesaprata, ko viņa acis tur apakšā saredz. Tagad vārnas sāka doties lejup, un nu tikai viņš pamanīja, ka milzīgā sega zem viņa ir zaļiem skuju un kailiem lapu kokiem klāta zeme, bet caurumi un svītras — mazi ezeri un līči.

Nilsam ienāca prātā, ka pirmo reizi, uz zoss muguras laižoties pāri Skonei, viņam bija licies, ka redz lejā lielu, rūtainu lakatu. Bet kā gan sauca šo zemi, kas ir līdzīga saplosītai segai?

Vesels bars jautājumu jaucās viņam galvā. Kādēļ gan viņš nesēž baltā zostēviņa mugurā? Kādēļ tāds liels bars svešu putnu laižas ap viņu? Kādēļ viņu tā rausta uz visām pusēm, tā, ka pat viegli nokrist zemē?

Pēkšņi viņam viss kļuva skaidrs. Vārnas bija viņu nolaupījušas. Baltais zostēviņš vēl gulēja jūrmalā un gaidīja viņu, un šodien meža zosis bija nolēmušas doties tālāk uz Austrumjetlandi. Viņu nes uz dienvidrietumiem, jo saules ripa palika aiz muguras. Jā, lielā meža sega tur lejā droši vien ir Smolande.

«Kā nu klāsies baltajam zostēviņam, kad nevarēšu vairs par viņu rūpēties?» Nilss bēdājās.

Viņš sāka saukt, lai vārnas to tūliņ nes atpakaļ pie meža zosīm. Pats par sevi viņš neko daudz nebažījās. Vienkārši domāja, ka vārnas grib viņu panerrot.

Vārnas nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa saucie­niem, bet gan, cik ātri vien iespējams, devās tālāk. Pēc kāda laika viena no tām pēkšņi sāka sist spārniem, kas vārnu valodā nozīmē: «Uzmanieties! Briesmas!» Tūliņ arī visas vārnas ienira lejā egļu silā un spraucās caur milzīgajiem zariem, kamēr sasniedza zemi. Šeit nonā­kušas, tās novietoja zēnu zem kādas egles ar ļoti bieziem zariem, kur tas bija tik labi paslēpts, ka pat vanaga acs to nevarētu pamanīt.

Piecdesmit vārnas tad apstāja zēnu un pagrieza knābjus pret viņu, it kā to uzmanīdamas.

— Nu, vārnas, vai tagad dabūšu zināt, kādēļ jūs mani nolaupījāt? — Nilss jautāja.

Bet viņš tikko paguva pabeigt iesākto teikumu, kad jau kāda liela vārna tam uzšņāca:

— Ciet klusu, citādi izknābšu tev acis!

Acīm redzot viņa domāja nopietni, un zēnam cits nekas neatlika kā paklausīt. Klusēdams viņš nu sēdēja zem egles un skatījās vārnās, un tās savukārt raudzī­jās viņā.

Jo ilgāk viņš tās vēroja, jo mazāk tās viņam patika. Viņu spalvu tērps bija ļoti netīrs un nekārtīgs, it kā tās nemaz nezinātu, kas ir mazgāšana un spalvu eļļo­šana. Viņu kāju pirkstu starpas bija pilnas ar sakaltušu zemi, bet gar knābjiem varēja saskatīt ēdienu paliekas. Tie bija pavisam citādi putni nekā meža zosis, to zēns tagad labi redzēja. Vārnām bija visai cietsirdīgs un bez­kaunīgs izskats; tās šķita mantkārīgas un nejaukas, kā jau laupītājas un klaidones.

«Tagad gan atrodos īstu laupītāju barā,» Nilss sevī nodomāja.

Tai pašā mirklī viņš izdzirda gaisā meža zosu sau­cienu:

«Šeit es esmu! Kur esi tu?» — «Šeit es esmu! Kur esi tu?»

Zēns nu saprata, ka Akka un citas meža zosis viņu meklē, bet, iekams viņš paguva atsaukties, lielā vārna tam iešņāca ausī:

— Domā par savām acīm!

Un zēnam nekas cits neatlika kā ciest klusu.

Meža zosīm ne prātā neienāca, cik zēns tām tuvu; tās laikam nejauši bija laidušās pāri šim mežam; vēl dažas reizes atskanēja viņu saucieni, tad apklusa.

— Tagad tev jāzina, kā palīdzēt sev pašam, Nils Holgerson, — zēns sacīja. — Pienācis laiks parādīt, vai esi arī ko mācījies šajās brīvē pavadītajās nedēļās.

Pēc kāda brīža vārnas gatavojās doties tālāk. Acīm redzot tās bija nolēmušas zēnu nest līdzi tāpat kā iepriekš, jo viena viņu jau satvēra aiz krekla, bet otra grasījās saķert zeķi. Tad zēns teica:

— Vai tad jūsu vidū nav nevienas, kas būtu tik spē­cīga, ka varētu paņemt mani uz muguras? Jūs jau tagad esat mani tā sabeigušas, ka jūtos gluži samalts. Ļaujiet man sēdēt kādai no jums mugurā, varu apsolīt, ka zemē vis nenovelšos.

— Nemaz nedomā, ka mums daudz rūp, kā tev klā­jas, — barvedis atcirta.

Tad pienāca pati lielākā vārna, kurai vienā spārnā bija balta spalva, un sacīja:

— Protams, mums visām būs labāk, Viesuli, ja mēs Sprīdīti nogādājam vietā sveiku un veselu, un tādēļ es pamēģināšu paņemt to sev uz muguras.

— Ja tu to vari, Tūļa-Miegamice, — Viesulis atteica, — tad man nav ko iebilst. Tikai tu nedrīksti viņu pa­zaudēt!

Ar to vien jau bija daudz sasniegts, un zēns jutās itin omulīgi. «Vēl nav jāzaudē dūša,» viņš sevī nodo­māja. «Gan tikšu galā ar šīm vientiesēm.»

Vārnas devās dienvidrietumu virzienā pāri Smolandei. Bija brīnišķīgs, rāms un saulains pavasara rīts, visi putni virs zemes dziedāja savas skaistākās precinieku dziesmas. Lielajā, tumšajā silā augstas egles galotnē sēdēja strazds lejup noslīgušiem spārniem un piepūstu kaklu, tas svilpoja bez apstājas:

— Ak cik daiļa tu esi! Ak, cik tu daiļa! Neviena nav tik skaista kā tu! Neviena nav tik skaista kā tu!

Un, tikko tas savu dziesmu bija izdziedājis, tā uz­sāka to pašu atkal no jauna.

Bet tieši tajā brīdī vārna nesa zēnu mežam pāri. No­klausījies vairākas reizes no vietas strazda dziesmā, Nilss salika abas rokas taurveidīgi pie mutes un sauca lejup:

— To jau esam sen dzirdējuši! To jau esam dzirdē­juši!

— Kas tas? Kas tas? Kas tur par mani zobojas? — vaicāja strazds un mēģināja runātāju ieraudzīt.

— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns atbildēja. Te barvedis pagrieza galvu atpakaļ un draudēja_:

— Piesargi savas acis, Sprīdīt!

Bet zēns domāja: «Kas man ko bēdāt! Nu tikai tev parādīšu, ka man nemaz nav bail!»

Vārnas laidās arvien dziļāk zemes iekšienē un visur varēja redzēt mežus un ezerus. Uz kāda bērza sēdēja meža baloža daiļava un uz kaila zara viņas priekšā meža balodis pats. Viņš lepni piepūta spalvas ap kaklu un šūpoja visu ķermeni tik dziļi, ka pat krūts spalvas skāra zaru, un dūdoja:

— Tu, tu, tu esi visdaiļākā te mežā! Neviena te mežā nav tik daiļa kā tu, tu, tu!

Bet augstu gaisā vārnas mugurā sēdēja zēns un, iz­dzirdīs meža balodi dūdojam, nespēja klusēt.

— Netici viņam! Netici viņam! — viņš uzsauca.

— Kas, kas, kas man ceļ neslavu? — sašutis dūdoja meža balodis un pūlējās ieraudzīt, kas tur augšā tā bija saucis.

— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns atbildēja.

Atkal Viesulis pagriezās atpakaļ un pavēlēja ciest klusu. Taču Tūļa-Miegamice, kuras mugurā zēns sēdēja, sacīja:

— Ļauj jel viņam patērzēt, tad mazie putni domās, ka mēs, vārnas, esam kļuvušas asprātīgas un jautras!

— Nu, tik lieli muļķi tie nemaz nav, — Viesulis at­cirta, tomēr izteiktā doma tam patika, un viņš ļāva zēnam pilnu vaļu.

Tālāk un vēl aizvien tālāk veda viņu ceļš pāri mežiem un mežu pļavām, bet, protams, reizēm varēja saskatīt arī pa baznīcai un ciemam, un pašā mežmalā šad tad pavīdēja kāda mājiņa. Reiz tie ieraudzīja vecu, skaistu muižas ēku sarkanām mūra sienām un stāvu jumtu. Aiz muižas atradās mežs un ezers, kura priekš­plānā bija plašs, varenu kļavu iežogots laukums, un dārzā auga lieli, kupli ērkšķogu krūmi. Pašā augšā uz vējrādītāja sēdēja melnais strazds un dziedāja tik skaļi, ka strazda sieva, kas patlaban bumbierī iekārtajā strazdu mājiņā tupēja uz olām, varēja sadzirdēt ik vārdu:

— Mums ir četras mazas skaistas oliņas! Mums ir četras mazas skaistas apaļas oliņas! Visa mūsu ligzda ir jauku olu pilna!

Šo dziesmu strazds dziedāja jau tūkstošo reizi, kad zēns lidoja pāri muižas pagalmam. Viņš salika rokas taurē un sauca lejup:

— Gan kovārnis tās aiznesīs! Gan kovārnis tās aiz­nesīs!

— Kas grib mani iebiedēt? — jautāja strazds un ne­mierīgi vēcināja spārnus.

— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns taurēja. Šoreiz vārnu barvedis neapsauca zēnu. Vārnu baru šādi vārdi tik lielā mērā uzjautrināja, ka viss bars aiz prieka ieķērcās.

Jo tālāk tie devās zemes iekšienē, jo lielāki kļuva ezeri; visapkārt redzēja salas un zemesragus. Kādā ezera malā stāvēja pīļtēviņš un zemu locījās jaunas pīles priekšā:

— Būšu tev uzticīgs visu mūžu! Būšu tev uzticīgs visu mūžu! — viņš apgalvoja.

— Pat viena vasara tev būs par garu! — sauca zēns, garām laižoties.

— Kas tu tāds esi? — uztraucās pīļtēviņš.

— Mani sauc «Vārnu laupījums»! — zēns atbildēja.

Ap pusdienas laiku vārnas nolaidās kādā meža pļavā. Viņas devās meklēt barību, bet nevienai no tām neienāca prātā, ka arī zēns izsalcis. Tad Tūļa-Miegamice atlaidās ar mežrožu zariņu mutē. Pie zariņa karājās sārti augļi. — Redz, ko tev atnesu, — Tūļa-Miegamice teica bar­vedim. — Tāds gardums pienākas tev.

— Un tu domā, ka es ēdīšu sakaltušas, vecas mežrožu ogas? — Viesulis nicīgi atvaicāja.

— Domāju, tu par tām priecāsies, — Tūļa-Miegamice atcirta un it kā sašutusi aizsvieda zariņu prom. Tas nokrita tieši zēna priekšā, un pēdējais naski to sa­tvēra un kāri apēda visas ogas.

Kad vārnas bija paēdušas, tās sāka savā starpā sarunāties.

— Kas tev prātā, Viesuli? Kādēļ tu šodien tik mazrunīgs? — kāda vārna jautāja barvedim.

Man ienāca prātā, ka šajā apvidū reiz dzīvoja vista, kas ļoti mīlēja savu saimnieci. Lai sagādātu saim­niecei prieku, viņa izdēja varen daudz olu un paslepšu perēja tās šķūnītī. Olas perēdama, viņa priecājās, ka saimniece būs laimīgi pārsteigta par cāļiem. Saimniece, protams, bija izbrīnījusies un nezināja, kur vista palikusi. Viņa to visur izmeklējās, bet nevarēja atrast. Vai tu, Garknābi, vari uzminēt, kas vistu atrada?

— Man liekas gan, Viesuli, ja jau tu to stāsti. Arī man kaut kas līdzīgs ienāk prātā. Vai atceraties lielo, melno kaķi Hinneridu mācītājmuižā? Kaķe bija neap­mierināta ar mājiniekiem, jo tie atņēma tai kaķēnus un noslīcināja. Tikai vienu vienīgu reizi kaķei izdevās no­ slēpt kādu jaunpiedzimušu kaķēnu, viņa to aiznesa un apslēpa salmu gubā uz lauka. Viņa bija tik laimīga par savu bērniņu, bet man šķiet, es par savu ķērienu biju vēl laimīgāks nekā kaķe.

Tagad nu visas vārnas kļuva visai ņipras, tās cita citu pārtrauca.

— Kas nu tā par lielu mākslu zagt olas un jaunpiedzimušus kaķēnus? — iesaucās viena. — Es kādreiz gan­ drīz nomedīju pusaudzi zaķi. Sekoju tam no krūma uz krūmu…

Bet tālāk tā netika, cita vārna sāka stāstīt:

— Var jau būt, ka gluži patīkami nozagt pa cālim vai kaķēnam. Taču daudz interesantāk, ja var cilvēkiem sagādāt nepatikšanas. Es reiz nozagu sudraba karoti…

Zēnam pietrūka pacietības klausīties tālāk šādas blēņas.

— Klausieties, vārnas, — viņš iesaucās, — jums gan vajadzētu kaunēties! Jūs stāstāt tikai ļaunu vien. Es trīs nedēļas nodzīvoju kopā ar meža zosīm un pieredzēju,

un dzirdēju tikai labu. Jums droši vien ir nekrietns bar­vedis, kas atļauj laupīt un nogalināt. Jums gan vaja­dzētu sākt citu dzīvi. Varu pastāstīt, ka cilvēkiem apni­kusi jūsu izturēšanās un viņi sāks jūs apkarot un iznīcināt. Un tad jums drīz pienāks gals. Kad Viesulis un citas vārnas to dzirdēja, viņas tā saskaitās, ka metās zēnam virsū un gribēja viņu turpat vai uz vietas noknābt. Bet Tūļa-Miegamice smējās un aizstājās Nilsam priekšā.

— Nē, nē! — viņa atvairīja uzbrucējus un likās esam gluži nobijusies. — Kas gan jums prātā? Ko teiks Vēja Brāzma, ja mēs viņu noknābsim, pirms viņš nocēlis naudas podam vāku?

— Ak, tev jau sametās bail no sieviešiem? — zobojās Viesulis, tomēr Sprīdīti tagad visi lika mierā.

Brītiņu vēlāk vārnas atkal devās tālāk. Līdz šim zēns bija domājis, ka Smolande nav tik nabadzīga zeme, kā bija dzirdējis stāstām. Zeme gan bija mežiem klāta un ar daudziem pauguriem izraibināta, bet upju ielejās un starp ezeriem atradās iekopti tīrumi, un tādu īsti tuksnesīgu zemes joslu viņš netika redzējis. Tomēr jo vairāk tie lidoja zemes iekšienē, jo retākas kļuva zem­nieku mājas un ciemi. Beidzot Nilss nekā cita nevarēja saskatīt kā vienīgi purvus, viršiem klātus klajumus un paegļu pudurus.

Saule tuvojās rietam, tomēr vēl bija dienas gaisma, kad vārnas sasniedza plašu, viršiem klātu klajumu. Viesulis izsūtīja ziņnesi, kam uzdeva pateikt citām vārnām, ka lidojums beidzies sekmīgi. Kad jaunā vēsts kļuva zināma, vairāki simti putnu ar Vēja Brāzmu priekšgalā laidās Viesulim pretim. Kamēr vārnas skaņi un jautri sasveicinājās, Tūļa-Miegamice pačukstēja zēnam:

— Tu visā ceļojuma laikā biji tik jautrs un bezbēdīgs, esmu tevi iemīlējusi. Tāpēc došu tev labu padomu. Tikko mēs nonāksim pie mērķa, tev uzliks kādu darbu, kas lik­sies viegls. Bet sargies to darīt!

Drīz vien Tūļa-Miegamice ielaidās grantsbedrē un nolika zēnu zemē. Zēns pakrita kā nemaņā un nemaz nespēja piecelties. Neskaitāms vārnu bars, skaļi ķērk­dams, lidoja ap viņu, bet zēns neatdarīja acis.

— Piecelies, Sprīdīt! — Viesulis pavēlēja. — Tev būs jāveic kāds darbs, kas tev tīrais nieks.

Taču zēns nekustējās un izlikās aizmidzis. Viesulis sagrāba zēnu aiz piedurknes un vilka to pāri visai bed­rei pie naudas poda.

— Celies augšā, Sprīdīt, — viņš pavēlēja, — un nocel podam vāku!

— Kādēļ jūs man neļaujat gulēt? — zēns samiego­jies jautāja. — Šovakar esmu tik noguris. Pagaidiet līdz rītam!

— Nocel vāku! — Viesulis sapurināja zēnu.

Zēns nu ņēmās podu apskatīt no visām pusēm.

— Kā gan lai es, nabaga bērns, attaisu šo vāku? Pods taču tikpat liels kā es pats!

— Nocel vāku, tev saka! — vēlreiz uzsauca Viesu­lis. — Citādi tev klāsies ļauni!

Zēns piecēlās, piegāja pie poda, apraudzīja vāku un ļāva rokām noslīdēt gar sāniem.

— Parasti neesmu tik nespēcīgs, — viņš tad sacīja.

— Ļaujiet man līdz rītam izgulēties, gan tad spēšu vāku nocelt.

Viesulim pietrūka pacietības, viņš pielēca zēnam klāt un ieknāba tam stilbā.

Nilss šādu vārnas izturēšanos nedomāja paciest. Viņš pietrūkās kājās, atkāpās pāris soļu atpakaļ, izvilka nazi un, roku izstiepis, turēja to atvāztu pretim vārnu barvedim.

— Piesargies! — viņš uzsauca Viesulim.

Bet tas bija par daudz sašutis, lai ievērotu zēna drau­dus. Aklās dusmās viņš metās virsū zēna nazim, kas tam ieurbās acī un galvā. Zēns gan atrāva ieroci atpakaļ, taču bija jau par vēlu. Viesulis vēl pāris reižu pavi­cināja spārnus un tad saļima.

— Viesulis pagalam! Svešais nogalināja mūsu bar­vedi! — vārnas kliedza.

Sacēlās briesmīgs tracis, dažas vārnas vaimanāja, citas sauca pēc atriebības. Viss bars ar Tūļu-Miegamici priekšgalā metās zēnam virsū. Bet arī šoreiz Tūļa-Miegamice izturējās gluži negudri. Viņa tikai vēcināja spārnus, aizsegdama ar tiem zēnu, un neļāva putniem ar mazo izrēķināties.

Tagad zēns saprata, ka nokļuvis visai bīstamā stāvoklī. Aizbēgt no vārnām viņš nekādi nevarēja, nebija tādas vietas, kur paslēpties. Pēkšņi viņam iešāvās prātā māla pods. Ar spēcīgu ķērienu viņš norāva podam vāku un ielēca podā. Taču pods nebija nekāda laba paslēp­tuve, jo gandrīz līdz pašai malai to pildīja sīki sudraba gabali. Diezin cik dziļi zēns tajā netika, bet tad viņš no­liecās un pilnām riekšavām sāka mest sudraba gabalus laukā.

Vārnas, kas, cieši sakļāvušās, stāvēja ap podu, gata­vas zēnu noknābt, uzreiz aizmirsa savu atriebības kāri. Lielā steigā tās metās uzlasīt naudas gabalus. Pilnām riekšavām zēns svieda tos laukā no poda, un visas vār­nas, pat Vēja Brāzmu ieskaitot, pūlējās satvert kādu naudas gabalu. Un ikkatra, kam laimējās kādu sudraba gabalu saķert, steidzās to aiznest un noslēpt savā ligzdā.

Kad zēns beidzot bija visus sudraba gabalus izme­tis no poda, viņš paskatījās un ieraudzīja smilšu bedrē tikai vienu vienīgu putnu. Tā bija vārna ar balto spalvu spārnā — Tūļa-Miegamice, Nilsa nesēja.

— Tu man izdarīji lielu pakalpojumu, Sprīdīt, — viņa teica, — daudz lielāku, nekā vari iedomāties.

Vārnas balss tagad skanēja pavisam citādi nekā senāk. — Tādēļ arī es gribu glābt tavu dzīvību. Sēdies man mugurā, nonesīšu tevi kādā paslēptuvē, kur tu nakti pavadīsi drošībā. Rīt iekārtošu tā, lai tu nokļūtu pie sa­viem draugiem.

MĀJIŅA

Kad zēns otrā rītā pamodās, viņš gulēja gultā; vis­apkārt bija četras sienas, bet virs galvas — jumts. Viņam likās, ka atrodas mājās, un pusmiegā tam iešāvās prātā: «Vai māte drīz nāks ar kafiju?» Bet tad viņš atce­rējās, ka atrodas gluži viens pats kādā pamestā mājiņā netālu no Vārnu paugura un ka viņu šurp atnesusi Tūļa-Miegamice.

Pēc ceļojuma ar vārnām zēnam sāpēja visi kauli. Gulēt gultā likās tik patīkami. Viņš gaidīja Tūļu-Miegamici, kas bija solījusies atkal ierasties viņam pakaļ.

Visapkārt gultai bija rūtaini kokvilnas aizkari, zēns pabīdīja tos sāņus, lai apskatītu istabu. Viņš uzreiz sa­prata, ka šādu telpu vēl nekad nav redzējis. Sienas bija sasistas no divkāršiem dēļiem, tieši virs tiem pa­cēlās jumts. Griestu nemaz nebija, un zēns varēja sa­skatīt jumta kori. Viss namiņš bija tik mazs, ka derēja drīzāk tādam zeņķītim, kāds viņš tagad bija, un nevis lieliem cilvēkiem; tomēr plīts un mūrītis bija tādi, kā parasts. Ieejas durvis blakus plītij bija tik šauras, ka drīzāk līdzinājās spraugai sienā. Pretējā sienā atradās plats, zems logs ar daudzām rūtīm. Istabā nebija gan­drīz nekādu lietu, ko varētu cilāt. Pie garākās sienas bija piestiprināts sols un zem loga — galds, lielā gulta, kurā viņš gulēja, tāpat izrakstītais skapis arī bija pie­stiprināti pie sienas. Zēns labprāt būtu gribējis izdibināt, kam šī mājiņa pieder un kāpēc te neviens nedzīvo. Likās gan, ka mā­jiņas iedzīvotāji gatavojušies atkal šurp atgriezties. Uz plīts stāvēja kafijas kanna un putras pods, bet krāsns stūrī atradās mazliet malkas, turpat kaktā stāvēja krāsns bigulis un maizes lize. Vērpjamais ratiņš bija uzcelts uz sola, uz plaukta virs loga atradās lini un pakulas, un šķipsna savērptas dzijas; turpat blakus gulēja tauku svece un sērkociņi.

Jā, varētu domāt, ka cilvēki, kam šī mājiņa piederē­jusi, tiešām nodomājuši atgriezties. Gultās bija nolikta gultas veļa, pie sienas piestiprināti gari drēbes gabali, uz kuriem varēja saskatīt trīs jātniekus — Kasparu, Melchioru un Baltzaru. Šie paši jātnieki un zirgi bija attēloti vairākas reizes, tie jāja visapkārt istabai, un viņu ceļš aizvijās augšup līdz pašam jumta šķērskokam. Augšā uz šķērskoka zēns pēkšņi pamanīja kaut ko, kas viņu rautin izrāva no gultas. Pie kāda vadža karā­jās dažas sausas maizes. Tās gan izskatījās vecas un appelējušas, tomēr maize paliek maize. Ar krāsns lizes palīdzību zēns vienu maizi nocēla no vadža. Ātri viņš nu steidzās apmierināt izsalkumu un tad piebāza visas kabatas ar maizi. Cik neizsakāmi labi tā garšoja!

Tad viņš vēlreiz apskatīja istabu, meklēdams kādu lietu, kas varētu noderēt.

«Laikam taču drīkstēšu paņemt sev to, gar ko te ne­viens cilvēks neliekas ne zinis,» viņš prātoja. Bet it viss, ko zēns redzēja, bija viņam par lielu un smagu. Vienīgais, ko varēja paņemt līdzi, bija daži sērkociņi.

Viņš uzrāpās uz galda un, ķerdamies pie aizkariem, nokļuva uz plaukta virs loga. Viņam tur augšā stāvot un sērkociņus kulītē bāžot, istabā ielaidās vārna ar balto

spalvu.

— Nu, te nu es esmu! — Tūļa-Miegamice sacīja un nometās uz galda. — Nevarēju ātrāk ierasties, jo mēs, vārnas, šodien vēlējām sev jaunu barvedi.

— Ko tad jūs ievēlējāt? — zēns jautāja.

— Tādu vadoni, kas necietīs laupīšanu un varmā­cību, — vārna atteica, majestātiski izsliedamās visā augumā. — Ievēlēja Garmu Baltspalvi, ko senāk sau­kāja par Tūļu-Miegamici.

— Tas tiešām lieliski! — zēns priecājās un sirsnīgi apsveica jauno barvedi.

— Jā, tu vari man vēlēt laimes, — sacīja Garma un izstāstīja zēnam, cik grūti tai klājies ar Viesuli un Vēja Brāzmu.

Pēkšņi pie loga atskanēja balss, kas zēnam šķita pazīstama.

— Vai viņš atrodas šeit? — jautāja lapsa kūmiņš Smirre.

— Ja, tur iekšā viņš paslēpās, — atteica kādas vār­nas balss.

— Piesargies, Sprīdīt! — Garma brīdināja. — Ārā stāv Vēja Brāzma ar lapsu, kas tevi grib apēst.

Vairāk Garma nepaguva pasacīt, lapsa no visa spēka lēca pret logu. Vecais, satrūdējušais rāmis padevās, un jau nākamajā mirklī lapsa stāvēja mājiņā uz galda.

Jaunievēlēto barvedi Garmu Baltspalvi, kam vairs neatlika laika aizlaisties prom, tā tūdaļ nokoda. Tad Smirre nolēca uz grīdas un raudzījās visapkārt, meklē­dama zēnu.

Nilss pūlējās aizslēpties aiz pakulu kodaļas, taču lapsa bija viņu jau pamanījusi un gatavojās lēcienam. Ak, mājiņa bija tik maza un zema, un zēns saprata, ka lapsa viņu dabūs rokā. Te piepeši zēnam iešāvās kas prātā. Viņš žigli aizdedzināja sērkociņu un pielika to pakulām. Kad tās uzliesmoja, viņš visu vīšķi meta lapsai virsū. Kad uguns apņemtais pakulu kušķis uzkrita lap­sai, pēdējo pārņēma trakas bailes. Viņa vairs nedomāja par zēnu, bet uz visātrāko spruka no mājiņas laukā.

Bet nu likās, ka, vairīdamies no vienām briesmām, zēns sastapa vēl lielākas. No pakulu vīšķa, ar ko viņš svieda Smirrei, uguns pārgāja tālāk uz gultas aizka­riem. Zēns nolēca zemē un mēģināja liesmas apdzēst; tomēr tās ātri pieņēmās, un visa istaba pildījās dūmiem. Smirre, kas stāvēja aiz loga, drīz vien uzminēja, kas iekšā notiek.

— Nu, Sprīdīt, — viņa sauca, — izvēlies tagad pats, kas tev labāk patīk: izcept ugunī vai iznākt laukā pie manis? Man jau gan patiktos tevi apēst, bet, ja liesmas

tevi izcepina, man arī nav nekas ko iebilst, es būšu īsti apmierināta.

Zēns bija pārliecināts, ka šoreiz lapsas vēlēšanās piepildīsies, jo uguns izplatījās neticami ātri. Visa gulta jau stāvēja liesmās, un no grīdas šāvās augšup dūmi, gar uzgleznotiem jātniekiem šaudījās liesmu mēles. Zēns bija uzlēcis uz plīts un mēģināja atraut cepeškrāsns spelti, kad piepeši viņš izdzirda, ka durvis ieskrapstas slēdzene un kāds to lēni apgriež. Tiem vajadzēja būt cilvēkiem, un lielajā postā, kādā tas patlaban atradās, viņš no cilvēkiem nemaz vairs nebijās, bet gan prie­cājās. Tad viņš durvīs ieraudzīja divus bērnus, un, nemaz nevērodams, kādas tiem sejas, ieraugot savu istabu liesmās, viņš pa galvu pa kaklu metās tiem ga­rām brīvībā.

Tālu skriet zēns neuzdrošinājās, jo zināja it labi, ka Smirre viņu uzmana, un tāpēc labāk bija uzturēties bērnu tuvumā. Viņš pagrieza galvu atpakaļ, lai apska­tītos, kādi tie izskatās; bet vēl ne sekunde nebija pa­gājusi, kad viņš jau metās viņiem pretim, saukdams:

— Labdien, Oze! Labdien, mīļo Mats!

Bērnus ieraudzījis, Nilss pilnīgi aizmirsa, kur atro­das. Vārnas, degošā mājiņa, runājošie zvēri, it viss pēkšņi izzuda no viņa atmiņas. Viņš ganīja zosis kādā rugāju laukā Rietumvemmenhegā, un blakus tīrumā ar savām zosīm staigāja abi Smolandes bērni. Tikko viņš ieraudzīja abus bērnus, tā uzlēca uz nelielā mūra žoga un iesaucās:

— Labdien, Mats! Labdien, zosu gane Oze!

Bet, kad abi bērni pamanīja sīku, mazu puišelīti skrienam viņiem pretim izplestām rokām, tie sadevās rokās un, līdz nāvei izbiedēti, atkāpās dažus soļus at­pakaļ.

Kad Nilss redzēja viņu izbailes, viņš attapās un atcerējās, kas tagad bija. Un tikai tad saprata, ka nekas ļaunāks viņam vairs nevar atgadīties, ja patlaban abi bērni to ieraudzītu viņa tagadējā izskatā. Kauns un sirdssāpes, ka viņš vairs nav cilvēks, māca viņu vai nost Viņš apgriezās un bēga, pats nezinādams kurp Bet tālāk viršu klajumā zēns gan satika ko patīkamu. Starp virsim pavīdēja kas balts, un viņš ieraudzīja balto zostēviņu un Daiļdūnīti, kas nāca uz viņa pusi. Kad zostēviņš redzēja zēnu tik aši skrienam, viņš domāja, ka tam draud kādas briesmas. Žigli viņš uzcēla to sev mugurā un steigšus aizlidoja projām.

MEŽA PĪĻTĒVIŅŠ JARRO

Veterna austrumkrastā atrodas Omberga, uz austru­miem no Ombergas ir Dagsmosse, bet uz austrumiem no Dagsmosses — Tokerna ezers. Visapkārt Tokernam plešas lielais, vienmērīgais Austrumjetas līdzenums.

Tokerns ir krietni liels ezers, bet senos laikos tas esot bijis vēl daudz lielāks. Cilvēkiem licies, ka tas ap­klāj pārāk lielu auglīgā līdzenuma gabalu, un viņi sā­kuši ezeru nosusināt, novadot tā ūdeņus, lai nosusinātās vietās varētu iekopt un sēt labību. Tomēr viņiem nav izdevies visu ezeru pārvērst aramzemē, kāds sākumā bijis to nodoms; un tā ūdens vēl joprojām pārklāj lielu plašumu. Bet kopš ezera nolaišanas tas kļuvis sekls un ūdens nevienā vietā nav dziļāks par vienu metru. Ezera krasti kļuvuši purvaini un staigni, bet ezera vidū virs ūdens paceļas mazi, muklaini paugurīši.

Taču ir tāds augs, kas labprāt stāv ar kājām ūdenī, ja vien galva brīvi plīvo vējā. Tās ir ezera niedres, kas nekur nepadodas labāk kā šajos seklajos Tokerna kras­tos un ap mazajiem, staignajiem pauguriem ezera vidū. Tās te aug tik vareni, ka sasniedz pat cilvēka augumu, un ir tik biezi saaugušas kopā, ka laiva tikai ar lielām pūlēm var izspiesties tām cauri. Niedrājs izveido zaļu jostu, kas apjož visu ezeru, un pēdējais tādēļ cilvēkiem pieejams tikai tajās vietās, kur niedres izpļautas.

Bet, ja cilvēkam niedru dēļ grūti piekļūt ezeram, tad ir tādi radījumi, kam niedrājs sniedz pajumti un daudz ko citu. Niedrājā atrodas mazi aizsprosti un gari kanāli ar zaļganu, stāvošu ūdeni, kur aug ūdens ziedi un glīve­nes un kur neskaitāmos vairumos mājo odi un knišļu bari, zivtēni un varžu kurkuļi. Šo mazo aizsprostu un kanālu malās atrodas liels skaits labu paslēptuvju, kur ūdensputni perē savus mazuļus un rod tiem bagātīgu barību; te tos neapdraud ienaidnieka acs un tiem nav jābēdā par ikdienišķo pārtiku.

Un tiešām, niedrājā dzīvo milzīgi putnu bari, to skaits ar katru gadu vairojas, jo vieta šeit patiesi lie­liska. Pašas pirmās Tokernā apmetās meža pīles, vēl šobaltdien tās tur dzīvo tūkstošiem. Taču tagad ezers vairs nepieder tikai pīlēm vien, tām jādalās ar gulbjiem, nirām, laučiem un daudziem citiem ūdensputniem.

Tokerna ezers ir neapšaubāmi pats labākais putnu ezers visā Zviedrijā, un putniem jābūt laimīgiem, ka tiem tik ilgi pieder tāda lieliska apmešanās vieta. Tomēr nav droši zināms, cik ilgi tie vēl valdīs pār niedrāju, jo cilvēki nevar aizmirst, ka ezers slēpj lielu, plašu kla­jumu labas un auglīgas zemes, un aizvien no jauna iz­virzās jautājums par ezera nosusināšanu. Ja to reiz galīgi izlems, tad daudziem tūkstošiem putnu būs šis apgabals jāatstāj.

Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ceļoja ar meža zosīm, Tokerna krastā dzīvoja kāds meža pīļtēviņš, vārdā Jarro. Viņš bija vēl jauns, tam aiz muguras bija tikai viena vasara, rudens un ziema. Patlaban sākās viņa pirmais pavasaris. Viņš tikai nesen bija atgriezies no Ziemeļāfrikas un turklāt pārnācis par agru, jo ezers vēl gulēja zem ledus segas.

Kādā vakarā, kad tas kopā ar citiem jauniem pīļtēvi­ņiem līksmi lidoja pār ezeru, pēkšņi atskanēja daži šā­vieni, un skrotis ķēra Jarro krūtīs. Viņam likās, ka pēdējā stunda jau klāt; bet, lai mednieks, kas to bija sašāvis, nedabūtu viņu rokā, Jarro lidoja tālāk, cik vien spēki ļāva. Viņš nedomāja, kurp laižas, bet devās tikai uz priekšu. Kad beidzot spēki to atstāja un spārni tikko cilājās, viņš vairs nemaz neatradās virs ezera, bet lidoja patlaban pār kādām zemnieku mājām Tokerna krastā. Līdz nāvei pārguris, tas nokrita pašā namdurvju priekšā. Drīz pēc tam kāds jauns kalps gāja pār pagalmu. Viņš ieraudzīja Jarro un pacēla to. Bet Jarro, kura vie­nīgā vēlēšanās tagad bija mierīgi nomirt, saņēma pēdē­jos spēkus un ieknāba kalpam pirkstā, lai tas viņu laiž vaļā.

Ja arī nabaga putnam neizdevās atbrīvoties, tad vis­maz viņa knābienam bija labas sekas, jo kalps manīja, ka tas vēl nav pagalam. Vārīgi viņš nu ienesa ievainoto putnu istabā un parādīja to mājas saimniecei — jaunai zemniecei ar laipnu, patīkamu seju. Viņa tūliņ paņēma Jarro no kalpa rokām, noglāstīja tā muguru un nosusi­nāja asinis, kas sūcās no putna mīkstajām kakla dūnām. Tad viņa to vērīgi aplūkoja un redzēja, cik tas skaists ar savu tumši zaļo, mirdzošo galvu, balto kaklu, sārtbrūno muguru un zilajiem spārniem. Viņai bija žēl, ka tik skaistam putnam jāmirst. Žigli viņa nu sakārtoja kādu grozu un ieguldīja tur Jarro.

Jarro visu laiku bija sitis spārniem un mēģinājis at­brīvoties, bet, kad tas saprata, ka cilvēki nemaz negrib viņu nogalināt, viņš tīkamā labsajūtā ierīkojās grozā. Tikai tagad viņš sajuta, cik ļoti noguris no lielajām sāpēm un asins noplūduma. Saimniece pacēla grozu, lai novietotu to kaktā aiz pavarda, bet, pirms viņa pa­spēja putnu nolikt zemē, Jarro jau bija aizvēris acis un aizmidzis.

Pēc kāda brīža Jarro pamodās no viegla pieskāriena. Kad viņš atvēra acis, tad izbijās tik ļoti, ka aiz bailēm zaudēja vai samaņu. Tagad nu gan viņš bija pazudis, jo viņa priekšā stāvēja kāds, kas tam likās vēl bīstamāks par cilvēkiem un laupītājputniem. Neviens cits kā gar­spalvainais putnu suns Cēzars stāvēja viņa priekšā un viņu apostīja.

Kādas neaprakstāmas bailes Jarro bija izcietis jau pagājušajā vasarā, kad, būdams vēl gluži mazs, dzelte­nām, liegām dūnām klāts putnelis, dzirdēja pār niedrāju atskanam saucienu: «Cēzars nāk! Cēzars nāk!» Un, kad viņš pamanīja brūnbaltraibo suni brienam pa niedrēm, plati atvērtu rīkli un kāriem zobiem, viņam šķita, ka redz pašu nāvi. Jarro aizvien bija cerējis, ka nekad nepiedzī­vos brīdi, kad Cēzars stāvēs viņa priekšā aci pret aci.

Un tagad sev par lielu nelaimi viņš bija nokritis tieši tajā pagalmā, kur atradās Cēzara mājas, jo nu suns stā­vēja pie viņa groza.

— Kas tu tāds esi? — viņš dusmīgi rūca. — Kā tu šeit radies? Vai tad tavas mājas nav lejā niedrājā?

Tikai ar mokām Jarro spēja izteikt:

— Neturi uz mani ļaunu prātu, Cēzar, ka esmu iemaldījies šajās mājās! Es tur nekā nevarēju darīt. Mani ķēra skrotis, un cilvēki paši mani novietoja šajā grozā.

Ak, tā, cilvēki paši tevi ielikuši grozā, — sacīja Cēzars. — Tad jau gan viņi būs nodomājuši ļaut tev iz­veseļoties, lai gan man liekas, viņi darītu daudz prātī­gāk, ja tevi apēstu, kamēr esi viņu varā. Bet te mājās tevi neviens nedrīkst aizskart. Tev nemaz nav jāskatās tādām baiļu pilnām acīm, patlaban mēs abi neatrodamies Tokerna ezerā.

Pēc šiem vārdiem Cēzars pagrieza meža pīļtēviņam muguru un nolikās uz auss kvēlojošā pavarda priekšā. Tikko Jarro saprata, ka lielās briesmas secen, viņu atkal pārņēma tik spējš nogurums, ka tas no jauna iemiga.

Kad Jarro pamodās otrreiz, viņš ieraudzīja pie groza trauku ar putru un ūdeni. Kaut gan viņš vēl jutās diez­gan slims, viņu tomēr mocīja izsalkums, un tā nu viņš sāka ēst. Kad namamāte pamanīja, ka noliktā barība tam garšo, viņa pienāca klāt, noglāstīja putna muguru un iz­skatījās priecīga. Tad Jarro atkal iemiga. Vairākas die­nas no vietas viņš nespēja nekā cita kā tikai gulēt un ēst.

Kādā rītā viņš jutās jau tik atspirdzis, ka izkāpa no groza un sāka staigāt pa grīdu. Bet necik tālu viņš vis netika, jo pakrita un nespēja vairs piecelties. Tad Cēzars pienāca viņam klāt, atvēra savu plato rīkli un satvēra viņu zobos. Jarro, protams, domāja, ka suns to uz vietas nokodīs, bet Cēzars viņu aiznesa atpakaļ grozā un nenodarīja tam ne mazākā ļaunuma. Slimā putna sirdī nu pamodās uzticība pret Cēzaru. Savā nākamajā mēģinā­jumā pastaigāties pa virtuvi Jarro tieši devās uz Cēzara pusi un itin mierīgi novietojās viņam blakus. Pēc tam viņi abi kļuva labi draugi, un Jarro ik dienas vairākas stundas nogulēja starp Cēzara ķetnām.

Bet vēl jo lielāku sirsnību un uzticību Jarro sajuta pret pašu saimnieci. No viņas tas itin nemaz nebaidījās, un, tikko tā atnesa barību, putns ar galvu glāstīja saim­nieces roku. Kad viņa atstāja virtuvi, viņš sāpīgi nopū­tās un, kad tā atkal ienāca istabā, līksmi apsveica viņu savā putnu valodā.

Jarro pavisam aizmirsa, cik ļoti senāk baidījies no cil­vēkiem un suņiem. Tagad tie viņam likās līdzjūtīgi un labsirdīgi, viņš tos iemīlēja. Jarro vēlējās ātrāk izveseļo­ties, lai varētu aizlaisties pie citām pīlēm uz Tokernu un pastāstīt, ka viņu senie ienaidnieki nemaz nav tik bīstami un no tiem nebūt nav jābaidās.

Jarro bija novērojis, ka šeit mājās kā Cēzaram, tā arī cilvēkiem ir tādas acis, kas modina uzticību, un viņam bija tik patīkami tajās raudzīties. Vienīgais radījums, kam viņš nelabprāt skatījās acīs, bija mājas kaķe Klorina. Viņa gan nedarīja tam nekā ļauna, tomēr Jarro ne­varēja un nevarēja izjust pret kaķi īstu uzticību. Turklāt viņa arī bieži strīdējās ar Jarro, tāpēc, ka tas par daudz pieķēries cilvēkiem.

— Tu domā, viņi tā rūpējas par tevi aiz tīras pašaiz­liedzīgas mīlestības, — Klorina sacīja. — Pagaidi tikai, kad tu būsi labi nobarojies, gan tad viņi tev apgriezīs kaklu. Jā, cilvēkus es pazīstu.

Kā visiem putniem, arī Jarro sirds bija mīksta un uz­ticīga, un kaķes vārdi viņu dziļi apbēdināja. Saimniece viņam apgriezīšot kaklu! Nē, to viņš nekad neticēs! Arī par viņas mazo puisīti, kas rotaļādamies un tērzēdams stundām ilgi varēja nosēdēt pie viņa groza, Jarro nespēja domāt ļauni. Abi mīlēja viņu un izjuta pret to tādu pašu mīlestību kā pats Jarro pret viņiem.

Kādu dienu, kad Jarro un Cēzars gulēja savā parastā vietā pavarda priekšā, Klorina sēdēja uz plīts malas un sāka ar meža pīļtēviņu ķircināties.

— Man ļoti gribētos zināt, ko jūs, pīles, darīsiet nā­kamgad, kad ezers būs nosusināts un pārvērsts par aram­zemi? — vaicāja kaķe.

— Ko tu teici, Klorina? — Jarro izbijies uzlēca kājās.

— Es aizvien aizmirstu, ka tu tik labi nesaproti cil­vēku valodu kā es un Cēzars, — kaķe atteica. — Citādi tu gan zinātu, ko sprieda vīri, kas vakar bija šeit. Viņi runāja, ka Tokerna ūdeņi jānolaižot un jau nākamajā gadā ezera dibens būšot gandrīz tikpat sauss kā istabas grīda. Tāpēc jau es arī labprāt gribētu zināt, kur jūs, meža pīles, nākamgad dzīvosiet!

Kad Jarro dzirdēja kaķi tā runājam, viņu pārņēma briesmīgas dusmas. Viņš šņāca gluži kā odze un nikni sacīja:

— Tu esi tik ļauna kā laucis, un tikai gribi mani uz­kūdīt pret cilvēkiem. To nu gan es nemūžam neticēšu, ka viņiem tāds nolūks, jo ezers pieder meža pīlēm, un tas taču cilvēkiem būtu jāzina. Vai tad viņiem tiešām varētu ienākt prātā tik daudziem putniem atņemt patvērumu un padarīt tos nelaimīgus? To visu tu droši vien esi pati iz­

domājusi, lai mani iebiedētu. Man gribētos, lai tevi sa­plosa ērglis Gorgo, jā, man pat nebūtu nekas pretim, ja saimniece tev apgrieztu bārdu!

Bet šie niknie vārdi nespēja piespiest kaķi klusēt.

— Ak, tā, tev liekas, es meloju? — viņa atcirta. — Tad vari pajautāt Cēzaram! Viņš arī bija vakar va­karā šeit istabā, un Cēzars nekad nemelo.

— Cēzar, tu saproti cilvēka valodu daudz labāk nekā Klorina, — Jarro sacīja. — Paskaidro jel viņai, ka tā nav labi izpratusi, ko viņi runājuši! Apdomā pats, kas tad no­tiktu, ja cilvēki nosusinātu Tokernu un ezera dibenu pār­vērstu par aramzemi! Tad jau lielajām pīlēm nebūtu vairs ne ūdenslēcu, ne citu augu un mazie pīlēni paliktu gluži bez barības, jo aptrūktu kurkuļu un knišļu. Arī niedrāja tad vairs nebūtu, kur paslēpties jaunajiem pīlē­niem, kamēr tie vēl nav iemācījušies lidot. Tad jau visām meža pīlēm būtu jādodas prom un jāmeklē cita vieta. Bet kur gan atrodams otrs tāds labs patvērums kā Tokerna ezers? Cēzar, saki taču, ka Klorina nav lāgā sapratusi! Cēzars izturējās visai dīvaini. Sarunas sākumā viņš bija itin modrs, bet, tikko Jarro griezās pie viņa ar jautājumu, viņš sāka žāvāties un, nolicis savu garo purnu; uz priekšķetnām, aizvēra acis, un uzreiz iegrima dziļā miegā.

Ar zobgalīgu smaidu kaķe nu noraudzījās lejup uz suni un sacīja:

— Man šķiet, Cēzaram nemaz netīk atbildēt uz tavu jautājumu, — viņa pievērsās Jarro. — Viņš ir gluži tāds pats kā visi citi suņi, kas nekad negrib atzīties, ka cil­vēki spēj būt netaisni. Bet tu vari tiešām paļauties uz maniem vārdiem. Varu tev arī pateikt, kādēļ cilvēki no­domājuši ezeru nosusināt tieši tagad. Ja jūs, meža pīles, būtu vienīgās ezera apdzīvotājas, viņi varbūt ezeru ne­maz nesteigtos nosusināt, jo no jums viņiem atkrīt savs labums. Bet pēdējā laikā ezerā lielā skaitā apmetušies lauči, niras un vēl citi putni, ko cilvēki nelieto pārtikai; viss niedrājs pilns no tiem, un šo putnu dēļ cilvēki vairs nevēlas ezeru uzturēt.

Jarro neteica kaķei ne vārda, bet, galvu pacēlis, iekliedza sunim ausī:

— Cēzar, Cēzar! Tokernā vēl ir tik daudz pīļu, ka tās, līdzīgi mākoņiem, spēj aizklāt debesis, to taču tu zini! Saki jel viņai, ka tas nav tiesa! Cilvēkiem nevar ienākt prātā atņemt mums pajumti!

Tad Cēzars pēkšņi uzlēca kājās un metās Klorinai virsū, tā, ka tai bija jāglābjas uz plaukta pie sienas.

— Gan es tevi iemācīšu klusēt, kad man gribas gulēt! — viņš dusmīgi tai uzsauca. — Protams, esmu dzirdējis, ka ezeru gribot šogad nosusināt. Bet šis jautā­jums jau tik daudzas reizes apspriests, un tomēr nekas tālāk nav darīts. Arī man šī lieta nemaz nepatīk. Kas tad notiks ar medībām, ja Tokerna ezeru nosusinās? Tu esi vientiesīga muļķe, ja tevi tas tā iepriecina. Kas tad mums būs par dzīvi, ja Tokernā vairs nemājos putni?

VILINĀTĀJS

Pēc dažām dienām Jarro jau bija tiktāl atveseļojies, ka spēja pārlidot pāri visai istabai. Saimniece viņu no­glaudīja, un viņas mazais dēlēns izskrēja ārā un noplūca meža pīļtēviņam pirmo uzdīgušo zāļu stiebriņu. Kad saimniece viņu glāstīja, Jarro sevī domāja, lai gan viņš tagad tā atžirdzis, ka jūtas gluži vesels un tūliņ spētu aizlidot līdz Tokernam, viņam tomēr nemaz nepatiktu no cilvēkiem šķirties. Jā, viņš labprāt dzīvotu pie tiem visu mūžu.

Bet tad kādā agrā rītā saimniece apmeta pīļtēviņam cilpu, kas neļāva spārniem brīvi lidot, un iedeva to tam pašam kalpam, kas ievainoto putnu bija atradis pagalmā. Kalps paņēma Jarro padusē un gāja lejā uz ezeru.

Pa Jarro slimības laiku ledus bija nokusis. Ezera krastos un pauguros vēl līgoja vecās, sausās pērngada niedres, bet visas ūdenszāles jau dzina jaunas atvases, un ūdensaugu stiebri sniedzās līdz pašai ūdens virsmai. Arī visi gājputni bija atgriezušies. No niedrēm vīdēja ārā kuitalu izliektie knābji, niras lepojās jaunām apkak­lēm, un mērkaziņas cītīgi meklēja salmus ligzdām.

Kalps iekāpa laivā, novietoja Jarro laivas dibenā un īrās ezerā. Jarro, kas visu šo laiku bija pieradis sagaidīt tikai labu no cilvēkiem, sacīja Cēzaram, kas arī atradās turpat laivā, viņš esot kalpam pateicīgs, ka tas vedot to ezerā. Tikai kalpam nemaz nevajadzējis viņu piesiet, jo viņam ne prātā nenākot no cilvēkiem aizbēgt.

Cēzars nekā neatbildēja, šorīt viņš bija uzkrītoši maz­runīgs. Tikai tas pīļtēviņam likās dīvaini, ka kalps bija paņēmis bisi līdzi. Viņš nespēja ticēt, ka labsirdīgie zem­nieki medītu putnus. Turklāt Cēzars bija sacījis, ka šajā gadalaikā cilvēki nemēdzot putnus šaut.

— Tagad ir taupīšanas laiks, — viņš bija teicis, — kaut gan es tam lielu uzmanību neveltīju.

Kalps airēja uz kādu niedrājā ieslēgtu saliņu. Tad viņš izkāpa no laivas, savilka vienkopus lielu kaudzi vecu niedru un nolikās aiz tām guļus. Jarro bija ar cilpu piesiets pie laivas, taču saite bija pietiekoši gara, un putns brīvi varēja pastaigāties pa niedrāju.

Pēkšņi viņš ieraudzīja dažas jaunas meža pīles, ar kurām tas bija sacenties ezera pārpeldēšanā. Pīles bija diezgan patālu, bet Jarro skaļiem saucieniem aicināja tās sev klāt. Jaunās pīles viņam atbildēja, un drīz vien lai­vai tuvojās liels, skaists pīļu bars. Putni vēl nebija pielaidušies klāt, kad Jarro jau sāka tiem stāstīt par savu brīnišķīgo izglābšanos un par to, cik cilvēki pret viņu iz­turējušies labi. Pēkšņi atskanēja daži šāvieni, un trīs pīles iekrita niedrājā. Cēzars ielēca ūdenī un iznesa tās malā.

Tagad Jarro visu saprata. Cilvēki bija viņu izglābuši, lai ar viņa palīdzību pievilinātu citus putnus. Un tas vi­ņiem arī bija izdevies. Trīs pīles viņa dēļ zaudēja dzīvību. Viņam nu bija tā ap sirdi, ka aiz kauna gribējās vai nomirt. Jā, viņam pat likās, ka draugs Cēzars to nicīgi uzlūko; un, kad viņi atkal atradās istabā, viņš vairs ne­uzdrošinājās Cēzaram tuvoties un nogulties tam blakus.

Nākamajā rītā Jarro atkal aizveda uz saliņu ezerā. Arī šoreiz viņš ieraudzīja vairākas pīles. Bet, kad tās tuvojās, viņš tām uzsauca:

— Prom! Prom! Sargieties! Laidieties citā virzienā! Te aiz niedru kaudzes guļ paslēpies mednieks! Es esmu atvests šurp, lai jūs piemānītu!

Šoreiz viņam tiešām izdevās putnus laikā brīdināt, tie nepienāca pa šāvienam.

Jarro sekoja pīlēm sasprindzinātā uzmanībā, un vi­ņam nebija pat laika noraut kādu svaigu, uzdīgušu zāļu stiebriņu. Tikko kāds putns tuvojās, viņš sauca un brī­dināja to jau no tālienes. Viņš brīdināja pat niras, kaut gan uz šiem putniem nekad nebija turējis labu prātu, jo tie veikli ierīkojās meža pīļu paslēptuvēs. Bet viņš ne­gribēja, ka viņa dēļ kāds putns iekļūst nelaimē. Un tā Jarro uzmanības dēļ kalpam šoreiz bija jādodas mājup tukšām rokām.

Tomēr, lai cik dīvaini tas likās, šoreiz Cēzars bija la­bākā omā nekā iepriekšējā dienā. Kad metās vakars, viņš pats pienāca pie groza, paņēma Jarro mutē un aiznesa pie pavarda, kur ļāva tam gulēt starp savām priekšķetnām.

Bet Jarro vairs nespēja justies omulīgi cilvēku mā­joklī. Viņš bija dziļi nelaimīgs, un viņa sirdī smeldza doma, ka cilvēki viņu nekad nav patiesi mīlējuši. Kad saimniece vai viņas mazais puisēns pienāca to noglāstīt, viņš pabāza knābi zem spārna un izlikās, ka guļ.

Vairākas dienas no vietas Jarro bija spiests uzņem­ties bēdīgo vilinātāja putna lomu, un visi Tokerna putni to pazina jau no tālienes. Kādu rītu, kad tas kā parasti sauca: «Uzmanieties, putni! Nenāciet šurp! Es še atrodos tikai, lai jūs pielabinātu!» — viņš pēkšņi ieraudzīja pel­dam kādu niras lizgdu. Taisnību sakot, tas nebija nekas sevišķs. Tā bija pērngada ligzda, un niru ligzdas tā cel­tas, ka tās, tāpat kā laivas, var peldēt ūdenī. Tāpēc šādu niru ligzdu viegli gadās sastapt ezerā peldam. Bet Jarro šoreiz nespēja novērst acis no ligzdas, jo tā peldēja tieši uz saliņu, it kā to kāds vadītu. Kad ligzda bija piepeldējusi tuvāk, Jarro ieraudzīja mazu cilvēciņu, kas sēdēja ligzdā un airēja ar diviem ko­ciņiem, kas viņam bija irkļu vietā. Mazais cilvēciņš tam uzsauca:

— Pienāc tik tuvu ūdens malai, cik vien tev iespē­jams, Jarro, un sataisies lidošanai! Drīz vien tu būsi brīvs!

Dažus mirkļus vēlāk ligzda piepeldēja gluži tuvu niedrājam, bet mazais airētājs nekāpa vis no savas laivas ārā. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, gandrīz nekustēdamies, aizslēpies aiz zāļu stiebriem. Arī Jarro aizturēja elpu. Doma, ka viņam varbūt izdosies atbrīvoties no sa­vas nelaimes, viņu stindzināja.

Te piepeši virs niedrāja parādījās bars meža zosu. Jarro atkal attapās un skaļi tās brīdināja netuvoties. Taču meža zosis vairākas reizes lidoja pāri saliņai, tomēr turējās tik augstu gaisā, ka kalpam nebija pa šāvienam. Beidzot viņš tomēr neizturēja kārdinājumu un izšāva dažas reizes. Tikko atskanēja pirmais šāviens, mazais zeņķītis žigli izlēca krastā, izvilka no maksts mazu na­zīti un veikli pārgrieza Jarro saiti.

— Laidies, steigšus prom, Jarro, pirms kalps vēl nav paspējis pielādēt bisi! — viņš tad uzsauca meža pīļtēvi­ņam, pats naski ielēca atpakaļ laiviņā un atgrūda to no malas.

Mednieks visu uzmanību bija pievērsis meža zosīm un nemaz nepamanīja, ka Jarro ticis brīvībā. Bet Cēzars gan to bija pamanījis, un, tikko Jarro gatavojās pacel­ties spārnos, viņš pielēca tam klāt un satvēra to.

Jarro kliedza, cik spēka, bet mazais zeņķītis, kas bija meža pīļtēviņu izglābis, teica Cēzaram:

— Ja tu tiešām esi tik cēls un augstsirdīgs, kāds iz­skaties, tad gan negribēsi Jarro aizturēt, kad viņam ra­dusies iespēja atbrīvoties no tik necienīga uzdevuma, kāds uzlikts putnam vilinātājam.

Kad Cēzars izdzirda šos vārdus, viņš dusmīgi savilka augšlūpu, bet, mirkli apdomājies, palaida Jarro vaļā. — Laidies prom, Jarro! — viņš sacīja. — Tu patiesi esi daudz par labu, lai piekrāptu citus putnus. Es tikai tādēļ negribēju tevi laist, ka istaba bez tevis man liksies tik tukša.

EZERA NOSUSINĀŠANA

Pēc Jarro aizlidošanas virtuvē tiešām bija garlaicīgi un tukši. Suns ar kaķi vairs nevarēja strīdēties par pīļ­tēviņu, bet saimniecei trūka jautrās čalas, ar kādu Jarro aizvien apsveica, tikko viņa atvēra virtuves durvis. Vis­sāpīgāk pīļtēviņa trūkumu sajuta mazais saimnieces dē­lēns Pers Ola. Tas bija tikko trīs gadus vecs, viņš bija mātei vienīgais bērns, un vēl nekad viņam nebija bijis tik labs rotaļu biedrs kā Jarro. Kad mājinieki mazajam zēnam paskaidroja, ka Jarro aizlaidies atpakaļ pie citām meža pīlēm ezerā, viņš nemaz negribēja apmierināties un domāja visu laiku tikai par to, kā labo Jarro atkal varētu dabūt atpakaļ.

Kamēr Jarro gulēja savā grozā, Pers Ola ar viņu bieži sarunājās. Viņš bija cieši pārliecināts, ka pīļtēviņš visu saprot, ko viņam stāsta. Viņš lūdza māti, lai tā ved viņu uz ezermalu uzmeklēt Jarro un palīdz viņu pār­liecināt, lai tas nāk atpakaļ. Māte neklausījās mazā valodās, bet zēns negribēja no sava nodoma atsa­cīties.

Kādu dienu mazais Pers Ola rotaļājās viens pats ārā dārzā. Cēzars gulēja uz kāpnēm, un, kad māte izveda zēnu laukā, viņa piekodināja sunim: — Uzmani Peru Olu, Cēzar!

Ja viss būtu bijis kā parasti, Cēzars arī tiešām zēnu tā uzmanītu, ka tam nedraudētu nekādas briesmas. Bet šajā dienā Cēzars nemaz vairs nelīdzinājās pats sev. Viņš bija izdzirdīs runājam, ka zemnieki, kas dzīvoja ap ezeru, sanākuši kopā un apspriedušies par ezera nosusi­nāšanu. Jautājums gandrīz galīgi izlemts. Pīlēm nu jā­dodas projām meklēt citur patvērumu, un Cēzaram vairs nekad nebūs izdevība godīgi un pamatīgi izmedīties. Šī doma viņu tik lielā mērā nodarbināja, ka Pers Ola vi­ņam pavisam vairs nebija prātā.

Tikko mazais puisītis atradās pagalmā, viņš tūliņ sāka domāt, kā nokļūt Tokernā un parunāt ar Jarro. Viņš pats atvēra mazos dārza vārtiņus un devās pa šauro ce­liņu pļavā uz ezera pusi. Kamēr viņu vēl varēja ierau­dzīt pa mājas logu, viņš gāja lēnām, bet tad sāka skriet. Viņam bija bail, ka māte vai kāds cits nepamana un ne­aizliedz iet lejā uz Tokernu. Viņš jau nekā ļauna negri­bēja darīt, tikai parunāt ar Jarro, lai tas nāk atpakaļ, bet nojauta, ka lielie cilvēki to neatļaus.

Kad Pers Ola nonāca ezermalā, viņš vairākas reizes skaļi sauca Jarro vārdu. Tad viņš ilgi gaidīja, bet Jarro nerādījās. Pers Ola gan redzēja daudz putnu, kas bija līdzīgi meža pīlēm, bet, tā kā visi tie laidās viņam ga­rām, nepievēršot ne mazāko uzmanību, Pers Ola nodo­māja, ka neviens no tiem nav īstais.

Kad Jarro vēl joprojām nerādījās, mazajam zēnam sāka likties, ka pašā ezerā tas būs vieglāk atrodams. Ezermalā atradās vairākas labas laivas, bet tās visas bija piesietas. Vienīgā laiva, kas stāvēja nepiesieta, bija veca un satrunējusi, to neviens vairs nelietoja. Pers Ola ar lie­lām pūlēm ierāpās tajā, nemaz nebēdādams par to, ka laivas dibens pilns ar ūdeni. Ar airi, protams, viņš ne­prata rīkoties, toties sāka laivu šurp un turp šūpot. Lie­lam cilvēkam, protams, tas neizdotos, bet bērniem piemīt tīri apbrīnojamas spējas iekļūt ezerā, ja ūdens ir augsts un nelaime tuvu; tā arī Peram Olam tiešām izdevās aiz­irties no malas Tokernā iekšā, un nu viņš skaļā balsī sauca Jarro.

Vecajai laivai, ūdenī šūpojoties, atvērās visas šķirbas, un ūdens arvien vairāk sāka plūst laivā iekšā. Bet ma­zajam zēnam par to nebija bēda. Viņš sēdēja pašā priekšā uz dēlīša un uzrunāja katru putnu, brīnīdamies, ka Jarro tik ilgi nerādās.

Galu galā Jarro zēnu tiešām pamanīja. Viņš dzirdēja, ka zēns viņu sauc tajā vārdā, kādā to mēdza saukt cil­vēki, un noprata, ka zēns devies ezerā viņu meklēt. Jarro par to neizsakāmi priecājās; tātad cilvēku vidū viens to­mēr bija atradies, kas viņu no sirds mīlēja! Kā šautra viņš laidās mazajam draugam pretim, nosēdās uz laivas malas un ļāva zēnam sevi glāstīt. Abi bija ļoti laimīgi, ka atkal satikušies.

Pēkšņi Jarro pamanīja, kādā stāvoklī atrodas laiva. Tā jau bija gandrīz pilna ar ūdeni, un drīz vien tai būs jānogrimst. Jarro gan mēģināja Peram Olam iestāstīt, ka viņš neprot ne peldēt, ne laisties un ka tādēļ jāmē­ģina tikt atpakaļ krastā, bet zēns putnu nesaprata. Jarro vairs ne mirkli nevilcinājās, viņš steidzīgi aizlaidās mek­lēt palīgu.

Pēc īsa brītiņa Jarro atkal atgriezās, nesdams uz muguras kādu sīku puisīti, kas bija vēl mazāks nekā Pers Ola. Ja tas nebūtu runājis gluži kā cilvēks, Pers Ola to noturētu par lelli. Mazais nu pavēlēja Peram Olam tūlīt satvert garu mietu un cik spēka stumties uz tuvākās saliņas pusi. Pers Ola paklausīja, un tad viņi abi kopīgiem spēkiem virzīja laivu uz priekšu. Pēc da­žiem grūdieniem viņiem arī laimīgi izdevās sasniegt tuvējo niedru apņemto puduru. Tikko viņi abi pieīrās krastam, mazais pavēlēja atstāt laivu. Un tieši tajā mirklī, kad Pers Ola izkāpa krastā, laiva piesmēlās ar ūdeni un nogrima.

Kad Pers Ola to ieraudzīja, viņš saprata, ka tēvs ar māti būs dusmīgi, un viņš būtu sācis raudāt, ja uzmanību nesaistītu kas cits. Patlaban pār viņu galvām lidoja ve­sels bars pelēku putnu, kas apmetās turpat uz saliņas. Mazais puišelītis aizveda Peru Olu pie svešajiem putniem un pastāstīja viņam, ka tās esot meža zosis, nosauca viņu vārdus un paskaidroja, ko putni savā starpā runā. Tas viss bija tik jautri, ka Pers Ola aizmirsa visu citu.

Pa to laiku mājinieki bija pamanījuši zēna nozušanu un sāka to meklēt. Tie izskatīja visas saimniecības ēkas, pārmeklēja pagrabu un raudzījās akā. Tad viņi izmeklēja visus ceļus un taciņas un beidzot apjautājās kaimiņu mā­jās, vai bērns nav aizmaldījies turp. Pēc tam viņi gāja pārmeklēt ezeru, bet Pers Ola nekur nebija atrodams.

Putnu suns Cēzars gan zināja, ko saimnieki meklē, bet viņš nekā nedarīja, lai tiem palīdzētu nokļūt uz īsta­jām pēdām. Viņš mierīgi gulēja, it kā viņam par visu nebūtu nekādas daļas.

Vēlāk dienā atrada Pera Olas pēdu nospiedumus ezermalā pie laivām. Tikai tad pamanīja, ka vecās, sa­trunējušās laivas vairs krastmalā nav. Nu vecāki sāka saprast, kas noticis.

Saimnieks ar kalpiem tūliņ devās uz ezeru, viņi lai­vās pārmeklēja to, bet, kaut gan braukāja pa Tokernu līdz pašam vēlam vakaram, no zēna nebija ne vēsts. Do­mājams, vecā laiva nogrimusi un bērns tagad guļ kaut kur ezera dibenā.

Vakarā Pera Olas māte, baiļu mocīta, staigāja gar ezermalu. Visi citi bija pārliecināti, ka zēns noslīcis, tikai viņa viena nespēja tam ticēt un meklēja bez apstājas savu bērnu. Viņa meklēja gan niedrājā, gan muk­lainajā ezermalā, nevērojot, cik kājas dziļi stieg dūņās, cik slapjas tās kļūst. Viņa bija izmisusi, sirds viņai smeldza kā vāts. Viņa neraudāja, bet, rokas lauzīdama, skaļā balsī sauca sava puisēna vārdu.

Visapkārt ezerā atskanēja žēlas putnu klaigas un vaimanas. Viņai šķita, ka putni tai seko un arī vaimanā un gaužas.

«Arī tiem laikam savas bēdas, jo viņi tik žēli klaigā,» viņa domāja. «Bet tie taču tikai putni,» viņa pati sevī prātoja, «putniem droši vien nav nekādu bēdu.»

Bet savādi, arī pēc saules rieta putni nerima vaima­nāt. Viņa klausījās neskaitāmās putnu balsīs pār ezeru. Vairāki putni viņai sekoja. Citi straujām spārnu vēdām laidās garām. Gaisu pildīja žēlabas un vaimanas.

Pēkšņi bailes, ko tā pati pārcieta par savu bērnu, at­vēra viņas sirdi. Viņa it kā kļuva tuvāka visām dzīvām radībām un daudz labāk nekā senāk sāka saprast putnus un to ikdienišķās rūpes par mājokli un bērniem. Tagad viņai vairs nelikās, ka cilvēku un putnu starpā pastāv tik liela atšķirība, kā senāk bija domājusi.

Viņai ienāca prātā jautājums par ezera nosusināšanu, tas jau bija tikpat kā izlemts. Un tūkstošiem gulbju, pīļu un niru tad zaudēs savas mājas un savu dzimteni šeit Tokerna krastos! «Tas būs visiem putniem smags pārdzī­vojums,» viņa domāja. «Kā lai viņi tā izaudzē savus mazuļus?»

Viņa apstājās un sāka pārdomāt.

«Jā, varbūt tiešām ir izdevīgi pārvērst ezeru apstrā­dājamā zemē,» saimniece prātoja, «bet vai tad tam jābūt tieši Tokerna ezeram, kas tik daudziem putniem dod pa­tvērumu?»

Viņa atcerējās, ka rīt galīgi izlems ezera nosusinā­šanas jautājumu, un iedomājās, ka varbūt tādēļ viņas puisītis šodien nozudis. Vai tas nav bijis dieva prāts ar sāpēm aizkustināt tās sirdi, lai tā kļūst žēlsirdīga un aiz­kavē ļaunu darbu, kamēr šis jautājums vēl nav izlemts?

Viņa ātri steidzās atpakaļ mājās un pārrunāja ar vīru par ezera nosusināšanu. Viņa stāstīja savam dzīvesbiedram par ezeru un putniem, un Peru Olu un izteica domu, ka tas esot dieva sods. Tad viņa nomanīja, ka vīrs tai piekrīt.

Viņu mājas bija krietni lielas, bet ar ezera nosusinā­šanu tās gandrīz divreiz vēl palielinātos. Šī iemesla dēļ tad arī Pera Olas tēvs bija viens no karstākajiem ezera nosusināšanas aizstāvjiem. Citi baidījās no lieliem izde­vumiem un izteica domas, ka pasākums varbūt nelaimē­jas tāpat kā iepriekš, bet Pera Olas tēvs bija visus pār­liecinājis. Viņš prata lieliski runāt, un šī jautājuma at­risināšanā izlietoja visu savu māku, jo karsti vēlējās dēlam atstāt divtik lielu mantojumu, kā pats reiz sa­ņēmis no tēva.

Tagad arī viņu mocīja jautājums, vai tikai tas nav dieva sods, ar ko tas atņēmis viņam dēlu tieši dienu pirms ezera nosusināšanas kontrakta parakstīšanas. Viņa sievai vairs nenācās grūti vīru pārliecināt.

— Jā, varbūt tiešām debesu tēvs negrib, ka cilvēki jauc viņa kārtību, — viņš teica. — Rīt parunāšu vēl ar citiem, man šķiet, tad viss paliks atkal pa vecam.

Kamēr saimnieks ar saimnieci sarunājās, Cēzars gu­lēja pavarda priekšā. Galvu pacēlis, viņš uzmanīgi klau­sījās. Kad viņš par savu lietu bija pilnīgi drošs, tas pie­cēlās, piegāja namamātei klāt, satvēra viņu aiz svārkiem un vilka uz durvju pusi.

— Ko tu gribi, Cēzar? — viņa iejautājās un pūlējās no suņa atbrīvoties. — Vai tu varbūt zini, kur Pers Ola atrodas? — viņa tūliņ pēc tam iesaucās.

Cēzars jautri ierējās un lēkāja ap durvīm. Saimniece atvēra tās, un Cēzars lieliem lēcieniem steidzās lejā uz Tokernu. Neko daudz nedomājot, namamāte devās viņam pakaļ, jo bija pārliecināta, ka suns zina, kur atrodas viņas pazudušais puisēns. Tikko tā aizsniedza ezera krastu, viņa izdzirda bērna raudas, kas nāca tieši no ezera.

Pers Ola bija pavadījis visbrīnišķīgāko dienu savā mūžā kopā ar Sprīdīti un putniem, bet tagad viņš rau­dāja, jo jutās izsalcis un baidījās no tumsas. Ak, cik priecīgs viņš kļuva, kad ieradās tēvs un māte Cēzara pa­vadībā, lai pārvestu viņu mājās!