Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

KULMORDENA

Uz ziemeļiem no Brovikas uz Austrumjetlandes un Sermlandes robežām atrodas kāds vairāku jūdžu garš un vairāk nekā jūdzi plats kalns. Ja tas būtu tikpat augsts, cik garš un plats, tad būtu viens no pašiem skaistākajiem kalniem, bet tā tas tomēr nav.

Reizēm gadās redzēt tādas ēkas, kas sākumā celtas pārāk plaši, bet īpašniekam nav laimējies tās pabeigt. Kad pienāk tuvāk klāt, var redzēt, ka ēkai uzcelti biezi un plati pamati, iemūrēti dziļi pagrabi, bet ārējās sienas nemaz nav uzceltas un arī jumta vēl nav. Visa būve pa­ceļas tikai dažas pēdas virs zemes.

Jāsaka, ka, raugoties uz nupat minēto kalnu, gribot negribot ienāk prātā domas par tādu pamestu celtni, jo arī šis kalns izskatās tā, it kā tas nemaz vēl nebūtu īsti gatavs, bet gan drīzāk tikai tāds iesākts kalna pa­mats. Ar savām stāvajām kraujām tas slejas augšup no līdzenuma, uz visām pusēm paceļas vareni klinšu bluķi, kas izskatās tā, it kā tie būtu nolemti augstas un ārkārtīgi lielas klinšu celtnes balstīšanai. Viss te šķiet tik stiprs, milzīgs un varens, taču trūkst samērīgā aug­stuma un īstā stila. Liekas, ka celtniekam šis pasākums apnicis un viņš tam atmetis ar roku, iekams sācis celt stāvās klinšu sienas un smailās galotnes, kas parasti izveidotos kalnos izpilda tādu pašu uzdevumu kā ēkas sienas un jumti.

Toties jau no senseniem laikiem šīs klintis un kraujas bagātīgi apaugušas ar varenu mežu. Ielejās te aug ozoli un liepas, ezera krastā — bērzi un alkšņi, egles — augšā uz stāvajām klinšu terasēm, bet priedes aug it visur, kur vien atrodama kāda sauja zemes, kur laist saknes. Šis ir tā saucamais Kulmordenas mežs, kas senāk skai­tījās par tik bīstamu, ka katrs, kam vien bija jābrauc tam cauri, lūdza dievu un sagatavojās pēdējai stun­diņai.

Tagad jau pagājis ilgs laiks, kopš Kulmordenas mežs izaudzis, un neviens nevar vairs pastāstīt, kā tas pama­zām izveidojies tāds, kāds redzams mūsu dienās. Sā­kumā kokiem bija jāiztur sīva cīņa, kamēr tie paspēja iesakņoties cietajā klinšu zemē, tie izauga sīksti un iz­turīgi, jo tiem nācās stāvēt kailu klinšu bluķu starpā un te no liesās trūdu kārtas, uzsūkt saknēm barību. Šiem kokiem klājās tāpat kā dažam labam cilvēkam, kam jau­nībā neatlaidīgi, grūti jācīnās un jāpārvar daždažādas grūtības, bet toties vēlāk viņš tieši tāpēc izaug liels un spēcīgs. Kad Kulmordenas mežs pieauga, tur bija atro­dami tik resni koki, ka trim vīriem nenācās viegli tos apņemt rokām. Koku zari bija savijušies necaurejamā režģī, un zeme visapkārt bija klātin noklāta resnām, gludām saknēm. Šis mežs bija laba paslēptuve tiklab meža zvēriem, kā arī laupītājiem, kas prot līst un rāpot, un izlauzt sev ceļu cauri biezokņiem. Tumšs un drau­dīgs, nepazīts un bez iemītām takām, pilns asiem zaru lūžņiem tas ar saviem vecajiem un nosūnojušiem, meža gariem līdzīgajiem kokiem likās baismīgs godīgiem cilvēkiem.

Pirmajā laikā, kad ļaudis sāka apmesties Sermlandē un Austrumjetlandē uz dzīvi, visapkārt nebija nekā cita kā vienīgi meža biezoknis. Taču auglīgajās ielejās to drīz vien pārvērta līdumos. Bet Kulmordenas mežs, kas atradās uz liesas klinšu zemes, neiekārdināja ne­vienu līdumnieku. Un, jo ilgāk tas tā neskarts stāvēja, jo biezāks un varenāks izauga, līdz beidzot izveidoja it kā cietoksni, kura sienas ar katru dienu kļuva biezā­kas; cilvēkam, kas gribēja tam izkļūt cauri, vajadzēja apbruņoties ar cirvi.

Citiem mežiem jābīstas no cilvēkiem, bet no Kulmor­denas meža cilvēki paši baidījās. Tas bija tik tumšs un biezs, ka mednieki un slotu sējēji bieži vien tur apmal­dījās un reizēm tiem bija gandrīz vai badā jānomirst, kamēr atkal izkļuva no biezokņa laukā. Tiem ceļinie­kiem, kas devās no Austrumjetlandes uz Sermlandi vai otrādi, izkļūt mežam cauri nozīmēja doties dzīvības, briesmās. Pa šaurām, zvēru iemītām takām viņi ar pūlēm lauzās uz priekšu; pierobežu iedzīvotāji nespēja pat iz­cirst un uzturēt ceļu caur šo mežu. Pār upēm nebija tiltu, pāri ezeriem nevarēja pārcelties ar plostu, muklājos ne­bija ievelti baļķi. Visā plašajā mežā nebija atrodama neviena būdiņa, kur dzīvotu mierīgi cilvēki, turpretī lau­pītāju mājokļu un plēsīgu zvēru alu netrūka ik uz soļa. Nebija daudz tādu ceļinieku, kam izdevās laimīgi izkļūt cauri šim mežam; daudzi iekrita bezdibeņos, citi iemuka un noslīka purvājos, citus aptīrīja laupītāji vai arī saplosīja plēsīgi zvēri. Pat tie iebūvieši, kas lielā meža malā bija sev iekopuši mājas, smagi cieta no plē­sīgu zvēru uzbrukumiem, jo vilki un lāči bieži vien iz­nāca no meža biezokņa un uzbruka mājlopiem. Kamēr vien plēsīgie zvēri varēja paslēpties lielajā mežā, cilvē­kiem nekādi nebija iespējams tiem piekļūt un tos iznī­cināt.

Tik daudz bija skaidrs, ka tiklab austrumjetlandieši, kā sermlandieši būtu itin priecīgi, ja tiktu no šā biezokņa vaļā; taču, kamēr vēl citur bija atrodama auglīga zeme laukkopībai, tas bija grūti izdarāms. Tomēr pamazām cilvēki virzījās uz priekšu. Visapkārt lielā mūžameža no­gāzēm radās ciemati un zemnieku mājas. Mežā izcirta braucamus ceļus un Kručekā, paša dziļākā biezokņa vidū, mūki uzcēla klosteri, kur ceļinieki varēja atrast drošu patvērumu.

Un tomēr arī vēl tagad mežs joprojām bija mežonīgs un bīstams, līdz vienā jaukā dienā kāds ceļotājs, kas bija aizklīdis līdz pašai meža vidienei, gluži nejauši atrada, ka Kulmordenas kalns slēpj sevī rūdas slāņus. Tikko tas kļuva vispārībai zināms, kad jau bariem vien cilvēki steidzās turp saraust sev bagātību.

Un nu pienāca laiks, kad meža varenība tika sa­lauzta. Cilvēki tur izraka šahtas, uzcēla cepļus rūdas apstrādāšanai. Varbūt arī tas vēl lielajam mežam neko daudz nekaitētu, ja cepļiem nevajadzētu tik milzīgi daudz kurināmā materiāla. Tagad mežā bija saradušies malkas cirtēji un ogļdedži, un tie nu sirmajā biezoknī rīkojās bez žēlastības. Ap rūdas raktuvēm veco mežu galīgi iz­cirta, izcirtumus pārvērta līdumos un aramzemē. Iera­dās iedzīvotāji, un drīz vien tur, kur senāk nebija nekā cita kā vienīgi lāču alas un midzeņi, radās jauni ciemati un baznīcas līdz ar mācītāju muižām.

Pat tajās vietās, kur mežu galīgi neiznīcināja, izcirta vecos milzeņus, tādā veidā padarot biezokni klajāku. Visos virzienos ierīkoja braucamos ceļus un plēsīgos meža zvērus un laupītājus padzina.

Kad cilvēki tā pamazām bija guvuši virsroku pār seno mūžamežu, viņi pret to izturējās visai nesaudzīgi. Bez žēlastības viņi nu cirta kokus un dedzināja ogles. Viņi vēl aizvien nebija aizmirsuši veco naidu pret mežu un tagad nu izskatījās, it kā gribētu to pavisam iznīdēt. no zemes virsas.

Mežam laimējās tajā ziņā, ka Kulmordenas raktuvēs galu galā nemaz neatrada tik daudz izrakteņu, kā sā­kumā cerēja. Tādēļ darbi raktuvēs pamazām atslāba. Tad pārtrauca arī ogļu dedzināšanu un mežs varēja uz­elpot mazliet brīvāk. Daudzi no tiem cilvēkiem, kas bija apmetušies Kulmordenas mežā uz dzīvi, tagad zaudēja darbu un tikai ar grūtībām varēja kaut kā sisties cauri. Bet mežs sāka atkal ataugt un no jauna plesties pla­šumā, tā, ka beidzot zemnieku mājas un raktuves izskatī­jās kā vientuļas salas zaļajā meža biezoknī. Kulmorde­nas iedzīvotāji pievērsās zemkopībai, bet bez sevišķiem panākumiem. Vecajai meža zemei labāk patika audzēt milzu ozolus un milzu egles nekā runkuļus un labību.

Cilvēki tādēļ raidīja tumšus skatienus uz šo mežu,. kas, pats kļūdams aizvien bagātāks un varenāks, likās izzobojam viņu nabadzību. Beidzot viņi tomēr nolēma no meža izdabūt kādu labumu. Varbūt šis mēģinājums atmaksāsies?

Viņi sāka cirst kokus un pārdeva baļķus un dēļus līdzenuma iedzīvotājiem, kas savus kokus jau bija no­cirtuši. Viņi nu redzēja, ka mežs spēj viņus tikpat labi uzturēt kā lauki, tīrumi un rūdas raktuves. No tā laika cilvēki sāka raudzīties uz mežu citādām acīm. Viņi iemā­cījās to kopt un mīļot. Savu veco naidu viņi aizmirsa un sāka skatīties uz mežu kā uz savu labāko draugu.

KARS

Apmēram divpadsmit gadus pirms Nilsa Holgersona ceļojuma kāds kalnraktuvju īpašnieks Kulmordenā gri­bēja atbrīvoties no sava medību suņa. Viņš lika atsaukt mežsargu un teica tam, ka negribot vairs paturēt suni, jo tas dzenājot visas aitas un vistas, ko vien ieraugot; tādēļ lai mežsargs vedot to uz mežu un nošaujot.

Mežsargs apsēja sunim saiti ap kaklu un veda to uz kādu zināmu vietu, kur parasti mēdza nošaut un ap­rakt muižas vecos suņus. Mežsargs bija labs cilvēks, bet arī viņš jutās apmierināts, ka nu reiz varēs tikt vaļā no suņa, kas medīja ne vien aitas un vistas. Bieži tas kle­joja apkārt pa mežu un nočiepa pa zaķim vai jaunam mednim.

Tas bija mazs, melns suns dzeltenām priekškājām un dzeltenām krūtīm. Viņu sauca par Karu, un viņš bija tik gudrs, ka saprata visu, ko cilvēki runāja. Kad nu mežsargs gāja ar viņu pa mežu, Kars gluži labi zināja, kas viņu sagaida, bet neparko negribēja to izrādīt. Viņš nenokāra galvu un neiemiedza asti starp kājām, bet izskatījās tikpat bezbēdīgs kā vienmēr.

Mēs tūdaļ redzēsim, kāpēc suns tā pūlējās, lai ne­viens neievēro, ka viņam bailes. Visapkārt ap raktuvēm aizstiepās liels mežs, ko visi apkārtnes iedzīvotāji un zvēri labi pazina, jo šā meža īpašnieks jau ilgus gadus rūpīgi saudzēja to. Te pat nedrīkstēja cirst sīku malku plītij, jā, pat biezokni te nedrīkstēja retināt, mežs varēja augt un kuplot, kā vien tam patika. Bet, protams, tāds mežs, kuru tik lielā mērā saudzē, kļūst par visai iecie­nītu patvēruma vietu meža dzīvniekiem, tādēļ arī tie šeit bija apmetušies jo lielā skaitā. Savā starpā zvēri dēvēja šo mežu par Miera mežu un uzskatīja to par vis­labāko patvēruma vietu visā apvidū.

Kad nu mežsargs suni tā veda pavadā, sunim iešā­vās prātā, cik ļoti visi mazie zvēri, kas šeit dzīvoja, no viņa baidījās.

«Kā viņi priecātos, ja zinātu, kas mani sagaida!» suns domāja. Un tieši tādēļ viņš jautri rēja un vēdināja ar asti, lai neviens nedomā, ka viņš izbijies un nomākts.

«Kāds prieks man būtu dzīvot, ja es nevarētu šad un tad iet medībās!» viņš gudroja. «Lai nožēlo, kam patīk, es gan to nedarīšu!»

Bet tieši tajā brīdī, kad suns tā domāja, ar viņu no­tika savāda pārmaiņa. Viņš izstiepa kaklu un pacēla galvu, it kā gribētu skaļi iekaukties. Viņš vairs neskrēja mežsargam blakus, bet dažus soļus iepakaļ. Varēja re­dzēt, ka viņam kaut kas nepatīkams ienācis prātā.

Vasara bija tikko sākusies. Aļņu mātēm nesen bija piedzimuši bērni, un vakar vakarā Karam bija laimējies nošķirt no mātes kādu jaunu alnīti, kam nevarēja būt vairāk par piecām dienām, un iedzīt to purvā. Tur viņš to bija dzenājis no zāļu pudura uz zāļu puduru, īstenībā nemaz nevēlēdamies to saķert, bet gan priecādamies par mazā dzīvnieciņa bailēm. Aļņu māte zināja, ka šajā gadalaikā, īsi pēc zemes atkušanas, purvs ir it kā bez dibena un nevar nest tik lielu zvēru kā viņa. Viņa stā­vēja purva malā, kamēr vien varēja nociesties. Bet, kad Kars dzina viņas bērniņu aizvien tālāk un tālāk, aļņu māte piepeši metās purvā iekšā, aizdzina suni, piesauca maziņo sev klāt un kopā ar to devās uz zemes pusi. Aļņi ir daudz izmanīgāki par citiem dzīvniekiem un prot veikli skriet pa bīstamu muklāju, un likās, ka aļņu mātei izdosies laimīgi sasniegt cietu zemi. Bet, kad viņa jau nokļuva gandrīz pašā malā, kāds cinis, uz kura viņa tikko bija uzlikusi kāju, pēkšņi sāka grimt, un viņa grima līdz ar to. Aļņu māte gan pūlējās sasniegt kaut ko cietu, bet velti, viņa grima aizvien dziļāk un dziļāk. Kars stāvēja nekustēdamies un tikko drīkstēja elpot, un, kad redzēja, ka aļņu māte pati saviem spēkiem vairs ne­tiks no purva ārā, tas skrēja projām, cik ātri kājas to spēja nest. Viņš zināja, ka to sagaida briesmīgas sukas, ja vien mājās kļūtu zināms, ka viņš iedzinis alni purvā. Viņam bija tādas bailes, ka tas neapstājās līdz pat mājai.

Šis atgadījums nu bija ienācis Karam prātā un gūlās uz sirdsapziņas smagāk nekā visi viņa agrākie pārkā­pumi. Viņš jau nemaz nebija gribējis aļņu māti un tās teliņu iedzīt nāvē.

«Bet varbūt viņi abi nemaz nav pagalam,» suns pie­peši iedomājās. «Viņi jau bija vēl dzīvi, kad es aizskrēju Prom. Varbūt tie tomēr tikuši malā.» Karam neizsakāmi gribējās par to pārliecināties, ka­mēr tas vēl iespējams. Kars manīja, ka mežsargs ne visai stingri tur saiti. Ar vienu lēcienu viņš izrāvās un strauji ieskrēja mežā. Mežsargs pat nepaguva pielikt bisi pie vaiga, kad tas jau bija pazudis.

Neatlika nekas cits kā skriet sunim pakaļ, un, kad viņš nonāca pie purva, suns stāvēja dažus metrus no malas un kauca kā negudrs. Mežsargs gribēja zināt, kas tur īsti noticis. Viņš nolika bisi zemē un sāka uzmanīgi virzīties uz to pusi. Drīz vien viņš ieraudzīja purvā iesti­gušu aļņu māti un tās maziņo. Māte bija pagalam; telēns gan elpoja, bet bija tā nokusis, ka tikko vēl va­rēja kustēties. Kars stāvēja tam blakus. Te viņš laizīja telēnu, te atkal skaļi iekaucās.

Mežsargs nu izvilka telēnu un mēģināja to aizstiept uz cietzemi. Suns priecājās kā neprātīgs. Viņš lēkāja ap mežsargu, laizīja tā rokas un apmierināts rēja.

Mežsargs pārnesa telēnu mājās un ielika to stallī. Tad tas devās pēc palīgiem, lai izvilktu beigto aļņu māti no purva. Tikai vēlāk viņš atcerējās, ka tam uzdots nošaut Karu. Viņš to pasauca un veda atkal uz mežu. Bet ceļā viņš, likās, pārdomāja citādi, jo piepeši pagrie­zās un devās atpakaļ uz muižu.

Kars mierīgi viņam sekoja, bet, redzēdams, ka to ved atpakaļ, sāka uztraukties. Droši vien mežsargs būs sa­pratis, ka viņš vainīgs pie aļņu mātes nāves, un tagad to vēl krietni nopērs pirms nošaušanas.

Pēriens bija tas visbriesmīgākais, ko vien Kars va­rēja iedomāties. Viņš nokāra galvu, un, kad tie nonāca muižā, nepacēla ne acu, it kā nepazītu neviena cilvēka. Kungs stāvēja uz kāpnēm, kad mežsargs ar suni tu­vojās.

— Kas tas par suni, mežsarg? — viņš jautāja.

— Taču ne mūsu Kars, kam jau sen vajadzēja būt no­šautam?

Mežsargs nu izstāstīja atgadījumu ar aļņu māti. Bet Kars izlikās tik maziņš, cik vien varēja, un palīda zem mežsarga kājām.

Mežsargs stāstīja pavisam citādi, nekā Kars to bija domājis. Viņš ļoti uzslavēja suni un teica, ka tas droši vien zinājis, ka aļņu māte esot briesmās, un gribējis to glābt.

— Piedodiet, kungs, jūs nu varat darīt, kā jums tīk, bet es šo suni nevaru nošaut, — viņš beigās sacīja.

Kars sāka ausīties. Viņš nevarēja nemaz ticēt tam, ko dzirdēja. Kaut gan viņš negribēja parādīt, kādas bai­les pārcietis, tomēr nespēja novaldīties un ierējās. Vai tas varētu būt, ka viņš drīkstēs paturēt dzīvību tikai tādēļ vien, ka bija rūpējies par aļņu telēna māti?

Arī kungs atzina, ka Kars šoreiz uzvedies labi, bet muižā paturēt to nekādā ziņā negribēja. Viņš pārdomāja, ko darīt.

— Ja jūs par viņu atbildat un apsolāt, ka viņš uz priekšu uzvedīsies labāk, lai tad viņš paliek dzīvs, — kungs beidzot teica mežsargam.

Mežsargs bija ar mieru ņemt suni pie sevis, un, lūk, Kars nokļuva mežsarga mājās.

PELĒKSVĀRČA BĒGŠANA

Kopš tā laika, kad Kars dzīvoja pie mežsarga, viņš pilnīgi atmeta neatļautu medīšanu, nevis tāpēc, ka tam būtu bail, bet gan tādēļ, ka negribēja sakaitināt mežsargu. No tās dienas, kad mežsargs bija izglābis viņa dzīvību, Kars to mīlēja vairāk par visu pasaulē. Viņš mežsargam visur sekoja un centās to apsargāt. Kad mež­sargs devās mežā, Kars skrēja viņam pa priekšu un iz­lūkoja ceļu; kad tas atradās mājās, Kars gulēja durvju priekšā un stingri uzmanīja visus, kas namā iegāja un no tā iznāca.

Ja mājās viss bija mierīgi, uz ceļa nebija dzirdami soļi un mežsargs aplūkoja jaunos kociņus, kurus viņš dārzā audzēja, Kars rotaļājās ar mazo alnēnu.

Sākumā Karam nemaz nebija paticis nodoties mazajam telēnam, bet tā kā viņš it visur sekoja savam saimniekam, tad gāja arī uz stalli, kad mežsargs nesa alnēnam pienu, un, kamēr tas dzēra, Kars tupēja un skatījās. Mežsargs alnēnu bija nosaucis par Pelēksvārci, jo atzina, ka telēns skaistāka vārda nav pelnījis, un Kars šajā jautājumā viņam pilnīgi piekrita. Ikreiz to aplūkodams, viņš nodo­māja, ka nav nemaz redzējis neglītāku radījumu. Tā kājas bija nesamērīgi garas, un likās, it kā telēns stai­gātu uz mietiem. Galva viņam bija ļoti liela un izskatī­jās veca un grumbaina un vienmēr nokarājās uz vie­niem sāniem. Āda nemaz nepiekļāvās telēna kauliem, bet krokojās kā kažoks, kas pašūts par lielu. Telēns vien­mēr šķita noskumis un nomākts. Bet, savādi, viņš ar­vien strauji pietrūkās kājās, kad ieraudzīja Karu pie siles stāvam, it kā priecādamies to ieraugot.

Telēns kļuva ar katru dienu nožēlojamāks; viņš ne­auga un beidzot nevarēja vairs piecelties kājās, kad ieraudzīja Karu. Tad suns reiz ielēca viņa aizgaldā, un telēna acis iemirdzējās, it kā būtu piepildījusies viņa karstākā vēlēšanās. Kopš šīs reizes Kars apmeklēja telēnu katru dienu un stundām ilgi palika pie tā. Viņš to laizīja, rotaļājās ar to, jokoja un stāstīja tam visu, kas jāzina meža zvēriem.

Un savādi, kopš tās dienas, kad Kars iedomājās apmeklēt alnēnu, tas sāka augt un atspirgt. Viņš auga tik strauji, ka jau pēc divām nedēļām aizgalds tam kļuva par šauru un viņu vajadzēja ievietot nelielā aplokā. Pēc dažiem mēnešiem viņa kājas jau bija tik garas, ka tas viegli varēja pārlēkt pār aploka žogu, ja vien vēlējās. Tad mežsargs dabūja atļauju uzcelt augstu aploku meža stūrī pie mājām. Šeit telēns pavadīja vairākus gadus un izauga par staltu alni. Kars viņu bieži apciemoja, bet tagad nevis aiz līdzjūtības, bet tāpēc, ka abu starpā bija nodibinājusies karsta draudzība. Alnis aizvien vēl bija noskumis, it kā bez enerģijas, bez īsta dzīvesprieka; bet Kars prata savu draugu iepriecināt un uzjautrināt.

Pelēksvārcis bija pavadījis jau piecus gadus pie mežsarga. Tad vienreiz kungs saņēma rakstisku pie­prasījumu no kāda ārzemju zooloģiskā dārza, vai ne­gribot alni pārdot. Mežsargs par to ļoti noskuma, bet nekā daudz nelīdzētu, ja viņš arī pretotos, jo kungs bija nolēmis alni pārdot. Kars drīz vien to uzzināja un stei­dzās pie sava drauga. Suns jutās pavisam nelaimīgs, ka viņam Pelēksvārcis jāzaudē; bet alnis jauno ziņu uz­ņēma mierīgi un nebija ne priecīgs, ne bēdīgs.

— Vai tad tu bez pretošanās ļausi sevi aizvest prom? — Kars jautāja.

— Kas tad tur būtu par labumu, ja es turētos pre­tim? — Pelēksvārcis atbildēja. — Protams, ka labprāt paliktu te, bet, ja esmu pārdots, tad jau mani tik un tā aizvedīs.

Kars ilgi stāvēja Pelēksvārča priekšā, to vērodams. Varēja redzēt, ka alnis vēl nav gluži izaudzis. Viņa nagi vēl nebija tik plati, ragi tik augsti, kumbrs tik liels un krēpes tik kuplas kā pieaugušiem aļņiem, bet tomēr dzīv­nieks bija diezgan liels un stiprs, lai izcīnītu sev brī­vību.

«Var redzēt, ka viņš pavadījis visu mūžu gūstā,» do­māja Kars, bet nekā neteica.

Tikai ap pusnakti Kars atgriezās; viņš zināja, ka ap to laiku alnis ir izgulējies un ietur pirmo maltīti.

— Tas tīri prātīgi no tevis, ka tik mierīgi padodies liktenim, Pelēksvārci, — viņš teica. — Tevi turēs lielā dārzā, un tev tur būs bezrūpīga dzīve. Žēl tikai, ka tu

atstāj mūsu zemi, neredzējis meža. Zini, tavai ciltij ir sakāmvārds: «Aļņi nav šķirami no meža,» — bet tu ne­maz neesi mežu redzējis.

Alnis pacēla galvu no āboliņa, ko patlaban ēda.

— Es labprāt apskatītu mežu, bet kā lai tieku pāri žogam? — viņš vienaldzīgi noteica.

— Jā, tas tiešām nav iespējams tādam, kam tik īsas kājas, — Kars atbildēja.

Alnis greizi paskatījās uz Karu, kas, lai gan būdams mazs, tomēr vairākas reizes dienā lēca pār žogu. Viņš piegāja pie žoga, lēca — un bija brīvībā, pats gandrīz nemaz nezinādams, kā tas noticis.

Nu tie abi devās mežā iekšā. Bija brīnum skaista, gaiša atvasaras mēness nakts, bet zem kokiem tumšs, un alnis gāja uz priekšu apdomīgiem soļiem.

— Varbūt labāk, ka dodamies atpakaļ, — Kars ietei­cās. — Tu vēl nekad neesi gājis pa tik biezu mežu un vari viegli salauzt kāju.

Tad Pelēksvārcis sāka tūliņ soļot ātrāk un drošāk. Kars viņu noveda tādā meža daļā, kur egles stāvēja tik cieši cita pie citas, ka pat vējš nepūta tām cauri.

— Te tavi ciltsbrāļi paslēpjas no vēja un aukstu­ma, — teica Kars — Viņi šeit pavada ziemu zem klajas debess. Bet tev jau tur svešumā klāsies labāk. Tu stā­vēsi kā vērsis kūtī.

Pelēksvārcis neatbildēja. Viņš apstājās un ar baudu ieelpoja egļu sveķaino smaržu.

— Vai tev vēl ir kaut kas, ko man rādīt, vai jau esmu redzējis visu mežu? — viņš jautāja. Tad Kars devās ar viņu uz kādu lielu dumbrāju un rādīja zāļu ciņus un akačus.

— Pa šo dumbrāju bēg aļņi, kad tiem draud bries­mas, — Kars stāstīja. — Es nezinu, kā viņi to dara, būdami tik lieli un smagi, kāds tu esi, bet purvā tie neiegrimst. Tu droši vien nevarētu paskriet pa tik bīstamu vietu, bet par laimi tev tas arī nebūs vajadzīgs, jo tev nedzīsies pakaļ mednieks.

Pelēksvārcis neatbildēja, bet ar lielu lēcienu jau at­radās dumbrājā. Viņam bija liela bauda sajust, ka purva ciņi zem tā līgojas; viņš skraidīja uz visām pusēm un tad atgriezās pie Kara, ne reizi neiegrimis.

— Vai nu esam redzējuši visu mežu? — viņš jau­tāja.

— Nē, vēl ne, — Kars atbildēja.

Viņš noveda alni mežmalā, kur auga lieli, skaisti lapu koki — ozoli, apses un liepas.

— Te tavi ciltsbrāļi nāk ēst lapas un grauzt mizu, — Kars sacīja. — Viņi uzskata šo barību par gardumu, bet tev jau ārzemēs dos vēl daudz labāku barību.

Alnis ar izbrīnu noraudzījās uz kokiem, kas kā zaļi kupoli pacēlās augstu pār viņa galvu. Viņš nogaršoja ozola lapas un apses mizu.

— Tās ir labas un rūgtas, — viņš teica. — Tās garšo labāk nekā āboliņš.

— Tu vari priecāties, ka esi kaut reizi tās baudī­jis, — suns noteica.

Pēc tam viņš noveda alni pie maza ezera, kura mierī­gais ūdens līmenis atspoguļoja vieglā miglas plīvurā tītos krastus. Pelēksvārcis satraukts apstājās.

— Kas tas ir, Kar? — viņš jautāja, jo ezeru redzēja pirmo reizi savā mūžā.

— Liels ūdens, tas ir ezers, — Kars atbildēja. — Tavējie mēdz to pārpeldēt no viena krasta līdz otram. Ne­var jau prasīt, lai tu to darītu, bet izpeldēties vienreiz ūdenī tu gan varētu.

To teicis, Kars metās ezerā un sāka peldēt.

Pelēksvārcis vēl labu laiciņu palika stāvam krastā. Beidzot tomēr devās ūdenī iekšā. Kad svaigais ūdens vēsi un maigi apņēma viņa ķermeni, viņš aiz labsajūtas aizturēja elpu. Viņš gribēja vēsumu sajust arī uz mu­guras un tādēļ devās aizvien dziļāk. Te viņš manīja, ka ūdens to nes, un nu viņš sāka peldēt. Drīz vien viņš jautri peldēja ap Karu un jutās ūdenī kā savās mājās. Kad viņi abi atkal izkāpa krastā, Kars aicināja doties mājup.

— Ak, līdz rītam vēl ir laika diezgan, — alnis iebilda, pastaigāsimies vēl pa mežu.

Viņi atkal gāja mežā iekšā. Drīz vien tie nonāca mē­ness apspīdētā klajumā. Zālē un puķēs mirdzēja rasas pilieni. Meža pļavas vidū ganījās daži lieli meža zvēri — kāds aļņu tēviņš, vairākas aļņu mātes, jaunas teles un mazi alnēni. Kad Pelēksvārcis tos ieraudzīja, viņš pie­peši apstājās. Aļņu mātēm un jaunajiem telēniem viņš tikko uzmeta acis, visu tā uzmanību saistīja vecais alnis, barvedis, vareniem, platiem, žuburainiem ragiem, spē­cīgu kumbru starp pleciem un lielu, spalvainu pakakli.

— Kas tas tāds? — Pelēksvārcis jautāja, un viņa balss drebēja aiz uztraukuma.

— Viņu sauc par Kronēto, viņš ir no tavas cilts. Tev arī vēlāk būs tādi paši plati ragi un kuplas krēpes, un, ja tu paliktu mežā, tad arī būtu kāda pulka barvedis.

— Ja tas ir mans rads, tad gribu apskatīt viņu tu­vāk, — Pelēksvārcis teica. — Tik skaistu dzīvnieku nekad nebūtu varējis iedomāties. Viņš devās pie aļņiem, bet tūdaļ aši atgriezās atpa­kaļ pie Kara, kas bija palicis mežmalā gaidām.

— Tevi laikam vis laipni neuzņēma? — Kars jautāja.

— Es viņam teicu, ka pirmo reizi satieku savējos, un lūdzu, lai atļauj man paganīties ar tiem kopā, bet viņš man draudēja ar ragiem.

— Tu darīji pareizi, ka izvairījies, — Kars paskaid­roja. — Tik jauns, kāds esi tu, vēl ar pirmiem ragiem, dari prātīgi, ja izvairies no cīņas ar vecu alni. Par kādu citu gan mežā visi smietos, ja tas bez pretošanās atkāptos, taču tev jau nav jādomā par savu labo slavu, jo tu nepaliksi te, bet dzīvosi ārzemēs.

Kars tikko bija beidzis, kad Pelēksvārcis pagrieza muguru un devās atpakaļ uz klajumu. Vecais alnis nāca viņam pretim, un drīz vien sākās sīva cīņa. Viņi ar ra­giem grūda viens otru, cik vien spēja. Pelēksvārcim bija jāatkāpjas pa visu pļavu. Likās, viņš neprot izlietot savu spēku, bet, kad jau bija atspiests atpakaļ līdz mežam, tad cieši atspērās ar kājām zemē, spēcīgi sita ar ragiem un sāka savukārt dzīt Kronēto atpakaļ.

Viņš cīnījās klusi, bet vecais alnis šņāca un elsoja, Piepeši kaut kas, skaļi brīkšķēdams, lūza. Tas bija vecā aļņa raga žuburs. Vecais tad pēkšņi atstāja Pelēksvārci un ieskrēja mežā.

Kars gaidīja mežmalā, līdz viņa draugs pēc cīņas pienāca tam klāt.

— Tagad tu esi visu redzējis, kas mežā atrodas, — viņš Pelēksvārcim teica. — Vai lai tagad dodamies mājup?

— Jā, nu jau būs laiks, — Pelēksvārcis atbildēja. Mājup dodoties, abi klusēja. Kars vairākas reizes nopūtās, it kā būtu smagi vīlies, bet Pelēksvārcis gāja augsti paceltu galvu un šķita priecājamies par saviem piedzīvojumiem. Bez vilcināšanās viņš devās uz priekšu, taču pie sava aizžoga apstājās. Viņš apskatīja šauro telpu, kurā līdz šim bija dzīvojis, izmīdīto zemi, savītušo barību, mazo silīti, no kuras bija dzēris, un tumšo pajumti, kur bija gulējis.

— Alni no meža nevar šķirt! — viņš izsaucās un, stalti atmetis galvu tik tālu atpakaļ, ka pakausis skāra muguru, iejoņoja mežā.

NEVARĪGAIS

Miera meža priežu biezokņa dziļumos katru gadu augusta mēnesī parādījās pelēcīgi balti tauriņi, no tās sugas, ko dēvē par mūķenēm. Šie tauriņi bija sīki, un, tā kā viņu nebija daudz, tos gandrīz neviens neievēroja. Pēc tam kad šīs mūķenes bija dažas naktis lidinājušās apkārt pa mežu, tās izdēja dažus tūkstošus oliņu koku stumbros un drīz vien pēc tam saļima bez dzīvības tur­pat zemē.

Kad iestājās pavasaris, no oliņām izkūņojās mazi kāpuri, kas tūliņ jo naski sāka ēst koku skujas. Kāpuri bija visai ēdelīgi radījumi, taču pārāk lielu postu tie ko­kiem nespēja nodarīt, jo putni tos bez žēlastības iznīci­nāja. Labi, ja no vajātājiem izglābās daži simti.

Tie kāpuri, kam laimējās palikt dzīviem un izaugt, vēlāk uzrāpās augšā zaros, ietinās tur baltos pavedienos un palika tā dažas nedēļas nekustīgi guļam. Arī šajā laikā putni iznīcināja lielāko daļu šo kāpuru. Ja augusta mēnesī kāds simts pieaugušu mūķeņu atkal lai­delējās meža biezoknī, tad tās varēja priecāties, ka bijis labs gads.

Daudz gadu mūķenes turpināja tādu nedrošu un ne­nozīmīgu dzīvi Miera mežā. Visā plašajā apkārtnē nebija nevienas kukaiņu sugas, kam būtu tik mazs pār­stāvju skaits. Un tikpat nevarīgas un nevienam nekaitī­gas tās arī paliktu, ja pēkšņi tām nerastos gluži negai­dīts palīgs.

Bet tas, ka mūķenēm radās palīgs, stāv ciešā sakarā ar Pelēksvārča bēgšanu no mežsarga mājām. Notika tā, ka Pelēksvārcis savu pirmo dienu brīvībā pavadīja, ne­noguris klaiņādams pa mežu, ar kuru viņš gribēja iepa­zīties tuvāk. Pret vakaru viņš nonāca kādā biezoknī un, izspraucies tam cauri, nokļuva klajā vietā, kur zeme bija purvaina un staigna. Pašā vidū atradās kāda melna ūdens peļķe, bet visapkārt laukumam stāvēja augstas egles, kas aiz vecuma bija jau gandrīz bez sulas un bez, skujām. Pelēksvārcim šī vieta nemaz nepatika, un viņš to būtu tūdaļ atstājis, ja vien nepamanītu turpat ūdens malā dažas gaišzaļas cūkaušu lapas.

Kad Pelēksvārcis nolieca galvu pie šīm lapām, viņš ieraudzīja lielu, melnu čūsku, kas bija saritinājusies tur­pat apakšā un gulēja. Alnis bija dzirdējis Kara stāstu par indīgām odzēm, kas ložņājot pa mežu, un, kad nu čūska pacēla galvu un izmeta savu šķelto mēli, un sāka nikni šņākt, Pelēksvārcim likās, ka viņa priekšā atrodas ļoti bīstams radījums. Viņš stipri nobijās, pacēla kāju, deva čūskai ar nagu pamatīgu spērienu un samīdīja čūskas galvu. Pēc tam viņš pats satraukts metās bēgt. Tikko Pelēksvārcis bija aizskrējis, tai pašā vietā pa­rādījās vēl otra tikpat liela un gara, melna čūska. Viņa pielīda nonāvētai klāt un ar mēli nolaizīja tās sašķaidīto galvu.

— Vai tas tiešām tiesa, ka tu esi pagalam, mana vecā labā? — čūska šņāca. — Mēs abi esam pavadījuši tik daudzus gadus kopā laimē un saticībā! Mums abiem te dūksnājā klājās tik labi un jauki, ka mēs kļuvām vecāki par visiem citiem zalkšiem mežā. Mani ķērusi liela ne­laime.

Zalktis bija dziļi satriekts, viņa garais ķermenis sā­pēs locījās, it kā tas būtu ievainots. Pat vardēm, kas dzīvoja pastāvīgās bailēs no zalkša, tagad kļuva nelai­mīgā žēl.

— Tas nu gan ir bijis ļauns radījums, kas nositis nabaga zalkti, kurš taču nespēj pretoties? — rāpulis šņāca. — Šis noziegums patiesi pelnījis smagu sodu.

Zalktis brīdi locījās sāpēs, bet tad piepeši pacēla galvu. — Tik tiešām, ka mani sauc par Nevarīgo un tik tiešām, ka esmu visvecākais zalktis mežā, es atriebšos par šo noziegumu! Es tikmēr nelikšos mierā, kamēr šis alnis gulēs tikpat sastindzis un beigts, kā šeit guļ mana uzticamā vecā dzīvesbiedre!

Pēc šā solījuma zalktis saritinājās kamolā un pār­domāja, ko darīt. Bet tas nu gan būs pats grūtākais uz­devums, ja nabaga zalktim jāatriebjas lielam, spēcīgam alnim. Vecais zalktis Nevarīgais domāja dienām un nak­tīm un tomēr nespēja neko izdomāt.

Kādu nakti, kad tas vēl joprojām kavējās savās at­riebības domās, viņš izdzirda virs galvas vieglu čaboņu. Kad zalktis paraudzījās augšup, tad pamanīja dažus gaišus mūķeņu tauriņus, kas lidinājās starp koku za­riem. Zalktis ilgi noraudzījās tauriņos un pēkšņi iesvil­pās. Likās, viņš bija gluži apmierināts ar plānu, kāds tam iešāvies prātā.

Nākamajā priekšpusdienā zalktis Nevarīgais devās pie odzes Kriles, kas arī dzīvoja Miera mežā kādā augstā, akmeņainā vietā. Tur ieradies, viņš pastāstīja odzei par savas dzīvesbiedres nāvi un lūdza, lai odze uzņemas atriebt veco zalkteni, jo no dabas ir apveltīta ar tik bīsta­miem zobiem. Bet Krilei nebija ne mazākās vēlēšanās uzsākt strīdu ar aļņiem.

— Ja es uzbrukšu alnim, viņš taču mani turpat uz vie­tas nogalinās, — viņa sacīja. — Vecā labā ir beigta, un dzīvu mēs viņu vairs nepadarīsim. Kādēļ gan lai viņas dēļ es sevi grūžu nelaimē?

Kad zalktis dzirdēja šādu atbildi, viņš dusmās iz­stāja galvu veselu pēdu virs zemes un draudīgi šņāca.

— Viš-vaš! Viš-vaš! — viņš sacīja. — Cik žēl, ka tāds radījums, ko daba apveltījusi ar tik spēcīgiem ieročiem, ir pārāk gļēvs, lai tos izlietotu.

Kad odze dzirdēja tādu valodu, arī viņa saskaitās.

— Rāpies vien tālāk, vecais Nevarīgais! — viņa šņāca. — Manos zobos jau satek inde, bet es nevēlos tev nodarīt ļaunu, jo uzskatu tevi par savu radinieku.

Bet zalktis nekustējās no vietas. Krietnu brīdi vēl abas čūskas gulēja šņākdamas un turpināja vārdiem ap­vainot viena otru. Kad Krile bija tā sašutusi, ka vairs nespēja šņākt, bet tikai šaudīja mēli, zalktis pēkšņi ieru­nājās pavisam citādā balsī.

— Man, taisnību sakot, bija pie tevis vēl otrs lū­gums, — viņš sacīja ļoti maigā balsī. — Bet tagad, kad tu esi tik stipri nokaitināta, tu vis negribēsi man

palīdzēt.

— Ja vien tu no manis neprasīsi neiespējamas lie­tas, tad labprāt tev palīdzēšu.

— Dūksnājā pie manas ūdens peļķes, — uzsāka zalktis, — dzīvo kāda tauriņu suga, kas lido vēlās vasa­ras naktīs.

— Zinu gan, par ko tu runā, — sacīja Krile. — Ko tad tu par tiem gribi sacīt?

— Tā te mežā ir vismazākā kukaiņu saime, — turpināja zalktis Nevarīgais, — un turklāt tā nevienam ne­dara ļauna, jo pārtiek vienīgi no koku skujām.

— Arī to es zinu, — Krile atteica.

— Baidos, ka šos tauriņus drīz vien pavisam izdeldēs — zalktis turpināja. — Pavasaros iznīcina visai daudz viņu kāpuru.

Tagad arī odze noprata, ko zalktis vēlas. Acīm redzot tas gribēja tauriņu kāpurus pataupīt sev vienam pašam. Tādēļ arī odze atteica itin mīlīgā balsī:

— Tu gribi, lai piekodinu pūcēm šos tauriņus atstāt mierā?

— Jā, man būtu visai patīkami, ja tu to varētu izda­rīt; tev jau arī šeit mežā savs vārds sakāms, — zalktis atteica.

— Varbūt varu iemest kādu labu vārdu arī melna­jiem strazdiem, — odze piebilda. — Es jau labprāt tev izpalīdzētu, ja vien tu neprasītu no manis gluži neprātī­gas lietas.

— Tagad tu man esi devusi labu solījumu, Krile, — sacīja zalktis Nevarīgais, — un esmu ļoti priecīgs, ka at­nācu pie tevis.

MŪĶENES

Daudz gadu vēlāk Kars kādu rītu gulēja savas mā­jas lievenī. Bija pats vasaras sākums. Naktis bija īsas un gaišas, kaut gan saule vēl nemaz nebija uzlēkusi. Kars pamodās, jo izdzirda kādu saucam viņa vārdu.

— Vai tu tas esi, Pelēksvārci? — viņš vaicāja, jo alnis gandrīz vai ik nakti nāca viņu apciemot. Neviens Karam neatbildēja, bet viņš vēlreiz dzirdēja saucam sevi vārdā. Šoreiz viņam likās, ka viņš skaidri dzird Pelēksvārča balsi, un viņš skrēja turp, no kurienes tā šķita nākam.

Kars dzirdēja, ka alnis skrien viņam pa priekšu, bet viņš nevarēja to panākt. Nemaz nevērodams ceļu un meža takas, alnis metās biezoknī iekšā, dodamies uz vis­kuplāko skuju mežu. Kars tikai ar lielām grūtībām va­rēja sekot sava drauga pēdās.

— Kar, Kar! — atkal atskanēja aļņa sauciens, Ne­bija ko šaubīties, tā bija Pelēksvārča balss, kaut gan šo­reiz tā skanēja tik svešādi, kādu suns vēl nekad to nebija dzirdējis.

— Es jau nāku, es jau nāku! — suns sauca. — Kur tad tu esi?

— Kar, Kar, vai tu nemaz neredzi, kā te birst un birst? — jautāja Pelēksvārcis. Tagad arī Kars ievēroja, ka no kokiem gluži kā lietus bez apstājas bira zemē skujas.

— Jā, es redzu gan, ka skujas birst, — viņš atsaucās un devās dziļāk mežā iekšā uzmeklēt alni.

Taču Pelēksvārcis turpināja skriet aizvien tālāk un tālāk, un Kars atkal gandrīz pazaudēja sava drauga pē­das.

— Kar, Kar! — alnis gluži izmisis sauca. — Vai tu nemaz nemani, kā te mežā ož?

Kars apstājās un sāka ošņāt gaisu. Līdz šim viņš steigā nemaz nebija ievērojis, ka no eglēm plūda daudz stiprāka smarža nekā parasti.

— Jā, es saožu gan, — viņš atteica, tomēr nemēģi­nāja izdibināt, no kurienes šī spēcīgā smarža nāk, bet tikai joņoja pakaļ alnim.

Atkal Pelēksvārcis auļoja aizvien tālāk; suns tik tikko spēja viņam sekot.

— Kar, Kar! — viņš pēc brītiņa sauca. — Vai tu nemaz nedzirdi, ka koki knakš? — Šoreiz viņa balsi iz­skanēja tādas dziļas sāpes, ka pat akmenim vajadzētu iežēloties.

Kars apstājās un klausījās. Tiešām, viņš dzirdēja tikko manāmu knakstēšanu kokos; likās, it kā tur tikšķētu pulkstenis.

— Jā, es dzirdu gan, ka tur knakš! — Kars sauca. Šoreiz viņš vairs neskrēja tālāk. Viņš nojauta, ka alnis nevēlas, lai viņš tam seko. Pelēksvārcis bija tikai gribē­jis vērst viņa uzmanību uz kaut ko, kas te mežā patla­ban notiek.

Kars apstājās zem kādas egles, kurai bija vareni, smagi, lejup noliekušies zari un biezas, tumši zaļas sku­jas. Viņš vērīgi noraudzījās lielajā kokā, un viņam likās, it kā koka skujas kustētos. Kad viņš pienāca kokam tuvāk klāt, tad redzēja, ka milzīgs bars bāli pelēcīgu kāpuru rāpo pa egles zariem un ēd koka skujas. Ikviens zars bija klātin pārklāts ar šiem kāpuriem, un tie visi bez apstā­jas grauza un ēda. Viss koks likās knikstēja no šo mazo, neskaitāmo grauzēju nenogurdināmiem žokļiem. No­grauztās skujas visu laiku bira zemē, un no nabaga ko­kiem plūda tik spēcīga skuju smarža, ka suns gandrīz nemaz nespēja to izturēt.

«Šai eglei vis nepaliks daudz skuju pāri,» Kars sevī nodomāja. Viņš tad paskatījās arī uz citiem tuvākajiem kokiem. Tepat blakām auga kāda stalta egle, taču arī šī egle izskatījās gluži tāpat kā pirmā.

«Kas tad tas?» Kars pārsteigts domāja. «Patiesi žēl skaisto koku, to daiļumam tagad pienācis gals.»

Viņš gāja no koka pie koka un mēģināja izdibināt, kas kokiem noticis. «Šeit stāv kāda priede,» viņš prā­toja, «varbūt kāpuri vēl nebūs iedrošinājušies ķerties tai klāt.» Bet arī priede bija kāpuru pārņemta. Un, lūk, bērzs. «Ak, arī te tie iemetušies, arī te! Tas nu gan mež­sargam nesagādās prieku,» Kars bēdājās.

Viņš nu devās vēl dziļāk mežā iekšā, lai redzētu, cik liels ir koku posts. Visur, kur vien Kars ieradās, it visur atskanēja tā pati tikšķēšana un knikstēšana, visur bija tā pati spēcīgā skuju smarža un it visur lija tāds pats skuju lietus. Karam nemaz vairs nebija jāapstājas un tuvāk jāapskata koki, no šīm pazīmēm jau vien viņš zi­nāja, kas kokiem kait. Mazie kāpuri bija it visur. Viss mežs bija apdraudēts, mūķenes to apgrauza gluži kailu.

Piepeši Kars nonāca kādā meža daļā, kur viņam ne­sitās pretī spēcīgā skuju smarža un kur viss bija kluss un mierīgs.

«Te kāpuru varai gals,» suns nodomāja. Viņš apstā­jās un sāka novērot kokus. Bet posts šeit bija vēl lie­lāks, jo te kāpuri jau bija pabeiguši savu iznīcības darbu un koki stāvēja gluži kaili, bez skujām. Tie izskatījās kā ģindeņi, vienīgais, kas uz tiem vēl vīdēja, bija jūklis baltu pavedienu, ko kāpuri savērpuši un kas tiem node­rējuši kā tilti un pārejas uz citiem zariem.

Te zem nāvei nolemtajiem kokiem stāvēja Pelēksvārcis un gaidīja savu draugu. Taču Pelēksvārcis nebija viens pats, viņam blakus atradās vēl četri lieli, veci aļņi, visievērojamākie visā mežā. Kars tos labi pazina. Tur bija Līkmuguris, augumā mazāks, bet ar lielāku kumbru nekā pārējiem aļņiem; tur stāvēja Raguvainags, staltākais no visas aļņu cilts, tāpat arī Krēpainis ar savu biezo kažoku un tad vēl kāds garkājains alnis, kuru dēvēja par Milžaspēku, tas bija pārlieku dedzīgs un kārs uz strīdiem, bet pagājušā rudens medībās viņš bija dabūjis lodi gurnā.

— Jel pasakiet, — kas te mežā īsti notiek? — jautāja Kars, kad bija sasniedzis aļņus, kuri stāvēja, galvas noliekuši un virslūpu atkāruši, it kā nogrimuši smagās pār­domās.

— To neviens nevar pateikt, — Pelēksvārcis atbil­dēja. — Līdz šim šie tauriņi bija visnespēcīgākā cilts, kāda vien te mežā dzīvoja, un nekādu lielu postu nenoda­rīja, bet pēdējos gados tie savairojušies tik milzīgā dau­dzumā, ka, liekas, tie spēj tagad iznīcināt visu mežu.

— Jā, te tiešām izskatās visai ļauni, — Kars atteica— Bet, kā es redzu, šeit tagad salasījušies paši gudrākie no visiem meža iedzīvotājiem, varbūt viņi būs izdomā­juši, kā te varētu palīdzēt.

Sunim tā runājot, Līkmuguris svinīgi pacēla savu smago galvu, sakustināja garās ausis un sacīja:

— Mēs ataicinājām tevi šurp, Kar, lai no tevis dzir­dētu, vai cilvēkiem jau kas zināms par šo lielo meža postu.

— Nē, — Kars atbildēja, — viņi par šo nelaimi vēl nekā nezina, tik dziļi mežā jau neviens nemēdz nāku ārpus medību laika.

— Mēs, šī meža vecākie, — uzsāka Raguvainags, — esam pārliecināti, ka zvēri vieni paši neko nespēj pret lielo kāpuru pulku.

— Un tā ir liela nelaime, — piebalsoja Krēpainis.

— Tagad Miera mežam drīz vien būs pienācis gals.

— Bet mēs taču nedrīkstam pieļaut, ka viss mežs aiziet postā, — uztraucās Milžaspēks. — Mums vairs nepa­liek nekādas izvēles.

Kars nojauta, cik grūti aļņiem izteikt savu lūgumu, un viņš mēģināja iet tiem talkā.

— Vai jūs varbūt domājat, ka man vajadzētu cilvē­kiem paziņot, kā šeit mežā izskatās? — viņš jautāja.

Tad visi vecie aļņi pamāja ar galvu.

— Tā ir liela nelaime, ka mums no cilvēkiem jāizlū­dzas palīdzība, bet cita ceļa nav, — viņi sacīja.

Drīz vien Kars devās atpakaļ uz mājām. Viņš jutās dziļi noskumis par visu, ko bija redzējis un dzirdējis, un steigdamies gandrīz nepamanīja lielu, melnu zalkti, kas tam ceļā nāca pretī.

— Labdien šeit mežā! — šņāca melnais zalktis.

— Labdien, labdien! — atrēja suns un steidzās tālāk, zalktim garām.

Bet zalktis apsviedās apkārt un mēģināja sunim sekot.

«Varbūt arī zalktis ir nobēdājies par mežu,» Karam iešāvās prātā, un viņš apstājās.

Zalktis tūdaļ iesāka runāt par lielo postu meža bie­zoknī. — Bet, ja te pieaicinās palīgā cilvēkus, tad meža mieram būs gals, — viņš sacīja.

— Es arī no tā baidos, — Kars piekrita, — tomēr jādomā, ka meža vecākie gan zina, ko dara.

— Es varētu dot kādu labāku padomu, — ierunājās zalktis, — bet tikai tad, ja man par to apsola tādu algu, kādu es vēlos.

— Vai tu neesi tas, kuru te dēvē par Nevarīgo? — Kars nicīgi ierunājās.

— Esmu šeit mežā novecojis, — zalktis atteica, — un labi zinu, kā tādus kāpurus var iznīdēt.

— Ja tev tas zināms, tad jau tev droši vien neviens neliegs algu, kāda par to pienāktos, — Kars sacīja.

Kad Kars bija izteicis šos vārdus, zalktis palīda zem veca, satrūdējuša celma un tikai tad, kad atradās drošībā savā šaurajā caurumā, turpināja iesākto sarunu.

— Nu, tad pasveicini no manis Pelēksvārci, — viņš sauca, — un pasaki tam, ja viņš atstāj Miera mežu un dodas projām uz ziemeļiem tik tālu, kur mežā vairs ne­

aug neviens ozols, un ja viņš apsolās neatgriezties atpakaļ tik ilgi, kamēr te vēl dzīvo zalktis Nevarīgais, tad vecais zalktis uzsūtīs sērgu un nāvi kāpuriem, kas tagad ložņā pa koku skujām un apēd tās.

— Ko tu tur saki? — Kars iesaucās, kuram no izbai­lēm visa spalva saslējās augšā. — Ko tad Pelēksvārcis tev nodarījis?

— Viņš man atņēma to, kas man bija vismīļākā, — rāpulis atteica, — un es tagad gribu viņam atriebties.

Zalktis vēl nebija pabeidzis, kad Kars jau metās tam virsū, bet rāpulis mierīgi paslēpās savā alā zem koka saknēm.

— Vari gulēt tur, kamēr vien tev patīk! — Kars bei­dzot iesaucās. — Mēs arī bez tavas palīdzības zināsim, kā atbrīvoties no tauriņu kāpuriem.

Nākamajā dienā muižas īpašnieks mežsarga pavadībā gāja pa mežu. Kars sākumā skrēja viņiem abiem blakus, bet pēc brītiņa nozuda kaut kur mežā. Drīz vien no bie­zokņa atskanēja stipra riešana.

— Tur Kars dzenas atkal kādam medījumam pa­kaļ, — muižas īpašnieks ierunājās.

Bet mežsargs tam negribēja ticēt.

— Kars jau daudzus gadus nav neatļauti medījis, — viņš atteica, pēc tam žigli steidzās mežā iekšā, lai pa­skatītos, kas tas par suni, kas tur biezoknī rējis, un mui­žas īpašnieks devās pakaļ.

Viņi sekoja suņa balsij iekšā biezoknī. Te pēkšņi suns apklusa. Abi vīri apstājās un sāka klausīties, un tad meža lielajā klusumā viņi sadzirdēja, kā strādā skuju grauzēju žokļi. Viņi redzēja skujas, kas virpuļoja no zariem, un sajuta koku spēcīgo smaržu. Tad viņi pamanīja, ka visi koki kā bērtin nobērti tauriņu kāpuriem. Tie bija mazo mūķeņu kāpuri, kas spēj iznīcināt jūdzēm garus, lielus mežus.

LIELAIS KARŠ PRET MŪĶENĒM

Nākamajā pavasarī Kars kādu rītu skraidīja pa mežu.

— Kar, Kar! — atskanēja kāda balss viņam aiz mu­guras. Kars pagriezās atpakaļ; viņš bija pareizi dzirdē­jis. Kāda veca lapsa kūmiņa stāvēja savas alas priekšā, tā bija viņu saukusi.

— Saki, — vai cilvēki kaut ko nolēmuši uzsākt meža labā? — lapsa vaicāja.

Jā, uz to tu vari paļauties, — Kars atteica. — Viņi strādā, cik jaudas.

— Viņi jau paguvuši iznīcināt visu manu dzimtu, — sacīja lapsa, — un tagad viņi nobeigs mani pašu. Bet, ja mežam ar to būtu palīdzēts, tad es viņiem piedotu.

Lai kur biezoknī Kars parādījās, visi zvēri viņu iz­vaicāja, vai cilvēki mežu varēšot vēl glābt. Kars nemaz nespēja tik viegli atbildēt, jo cilvēki paši vēl labi nezi­nāja, vai viņiem izdosies apkarot un iznīdēt mūķenes.

Ja atceramies, cik vecais Kulmordenas mežs senāk bija bīstams un kādas baumas par to klīda, tad tagad likās savādi, ka simtiem cilvēku ik dienas devās mežā un strādāja tur, lai glābtu mežu no galēja posta. Viņi steidzās izcirst visvairāk bojātos kokus, lielajiem attīrīja zarus, izretināja mežu, izcirta krūmājus, lai kāpuri tik viegli netiek no koka uz koku. Ap izpostīto mežu vīri ierīkoja platus ceļus un nožogoja tos ar garām līmes joslām, cerēdami ierobežot tauriņu kāpuru izplatīšanos. Kad tas bija padarīts, viņi aplika koku stumbriem līmes jostas. Tā viņi domāja aizkavēt kāpuru pārvietošanos no apgrauztajiem, kailajiem kokiem, jo tagad kāpuri bija spiesti palikt turpat un nomirt bada nāvē.

Līdz vēlam pavasarim mežā turpinājās šie aizsardzī­bas darbi. Cilvēki cerēja, ka viss izdosies labi, un pacie­tīgi gaidīja, kad no kūniņām izkūņosies kāpuri. Viņi bija cieši pārliecināti, ka kāpuri tagad tikpat kā sagūstīti un lielākam vairumam būs jāaiziet bojā.

Vasaras sākumā kāpuri izlīda no kūniņām. Tagad to bija daudz daudz vairāk nekā pagājušajā gadā. Cilvēki domāja, ka tas vēl nav tik pārāk ļauni, jo kāpuri bija iežogoti ar līmes joslām un nevarēs atrast pietiekoši pār­tikas. Bet šajā ziņā viss nenotika tā, kā ļaudis domāja un cerēja. Tiesa, neskaitāmi kāpuri palika karājamies pie līmes jostām, lieliem kāpuru bariem nācās apstāties, un tie nevarēja nokļūt lejā no kokiem. Tomēr neviens neva­rēja apgalvot, ka šajā ziņā būtu līdzēts un ka visi kāpuri nu saķerti. Tie bija visur, iekš un ārpus aizžogojuma. Tos redzēja rāpojam pa lauku ceļiem un mūriem, tie līda pat augšā gar ēku sienām. Kāpuri bija izkļuvuši no Miera meža, un tagad tie postīja pārējo Kulmordenu.

— Viņi nemetīs mieru, iekams viss mežs būs galīgi nopostīts! — ļaudis runāja. Tagad viņi nezināja vairs padoma pret šīm briesmām, asaras riesās acīs, ieejot mežā. Riebīgie grauzēji, kas tagad visur ložņāja, bija Karam tik pretīgi, ka viņš gandrīz vairs nemaz negribēja iziet laukā no savām mājām. Taču kādu dienu viņam ienāca prātā, ka būtu jāapskatās, kā klājas Pelēksvārcim. Viņš nu devās uz to pusi, kur atradās aļņa mājoklis. De­gunu pie zemes noliecis, Kars steidzās mežā iekšā. Kad viņš gāja garām tai vietai, kur pagājušajā gadā bija sa­stapis zalkti Nevarīgo, tad ieraudzīja zalkti, kas gulēja turpat pie savas alas un aicināja Karu sev klāt.

— Vai esi pastāstījis Pelēksvārcim par to, ko mēs pē­dējo reizi tiekoties runājām? — viņš jautāja. Bet Kars tikai rēja un gribēja piekļūt pie zalkša. — Tev tas gan būtu jāpastāsta, — rāpulis turpināja, — tu taču pats redzi, ka cilvēki nevar kāpurus uzveikt.

— Jā, un tu arī ne! — Kars atcirta, dodamies tālāk.

Kars gan atrada Pelēksvārci, taču tas jutās visai no­mākts. Viņš tikai pavirši apsveicinājās ar suni un tūdaļ sāka runāt par mežu.

— Es pats nezinu, ko dotu, ja vien spētu kaut kā da­rīt šim postam galu! — alnis sacīja.

— Tad jau gan man būs tev jāpastāsta, ka klīst tā­das baumas, it kā tu varētu mežu glābt, — sacīja Kars. Un tagad viņš pastāstīja alnim, ko zalktis viņam bija teicis.

— Ja tas būtu kāds cits dzīvnieks un nevis Nevarī­gais, kas to teicis, tad gan es tūliņ labprātīgi dotos trimdā, — Pelēksvārcis sacīja. — Bet kur gan lai veca­jam zalktim rastos tāda vara pār kāpuriem?

— Protams, tā tikai lielība, — Kars piekrita. — Zalkši jau aizvien izliekas, it kā tie zinātu vairāk nekā citi zvēri.

Kad Kars atkal devās mājup, Pelēksvārcis viņu kādu gabalu pavadīja. Tad Kars izdzirda, ka egles galotnē kāds strazds skaļi sauc:

— Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā!

Kars gandrīz negribēja ticēt pats savām ausīm, bet jau nākamajā mirklī kāds zaķis skrēja pār ceļu. Kad viņš pamanīja abus nācējus, tas apstājās, sakustināja abas ausis un sauca:

— Tur nāk Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! — Tad viņš aizjoņoja, cik žigli vien kājas to nesa.

— Ko viņi visi domā, tā sacīdami? — Kars iejau­tājās.

— Es pats lāgā nezinu, — Pelēksvārcis atbildēja.

— Bet man liekas, ka mazie meža zvēri ir ar mani neap­mierināti, jo es ieteicu griezties pie cilvēkiem pēc palī­dzības. Tagad ļaudis izcērt krūmus un sīkos kokus, tā

viņi dzīvniekiem atņem visas mītnes un paslēptuves.

Abi draugi gāja kādu gabaliņu tālāk. Kars nu dzir­dēja, ka no visām pusēm skan saucieni:

— Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā!

Pelēksvārcis gan izlikās, it kā nekā nedzirdētu, to­mēr Kars tagad saprata, kāpēc viņa draugs tik nomākts.

— Paklausies, Pelēksvārci, — viņš tad ierunājās, — ko tad zalktis gribēja teikt, apgalvodams, ka tu esot nogalinājis to, kas viņam bijis vismīļākais.

— Kā lai es to zinu? — Pelēksvārcis atteica. — Tu taču pats saproti, ka es nevienam dzīvniekam nekā ļauna nemēdzu darīt.

Drīz pēc tam viņi abi sastapa visus četrus vecos aļņus: Līkmuguri, Raguvainagu, Krēpaini un Milzuspēku. Visi četri nāca klusi un domīgi cits aiz cita.

— Sveiki mežā! — Pelēksvārcis viņiem uzsauca.

— Sveiks! — aļņi atņēma. — Mēs patlaban dodamies tevi meklēt, lai kopīgi apspriestos par mežu.

— Lieta tāda, — iesāka Līkmuguris, — mums kļuvis zināms, ka šeit mežā reiz noticis kāds ļauns darbs, un, tā kā tas vēl aizvien nav izpirkts, tad tagad par to jā­cieš visam mežam.

— Kas tas par ļaunu darbu? — Pelēksvārcis jautāja.

— Kāds meža iedzīvotājs reiz nogalinājis nevainīgu radījumu, ko pats nav varējis ēst. Miera mežā to uz­skata par pārkāpumu.

— Un kas tad šādu ļaunu darbu darījis? — Pelēk­svārcis jautāja.

— Tas esot bijis kāds alnis, — Līkmuguris atbil­dēja. — Un tagad mēs gribējām tev vaicāt, vai tu par šo lietu nezini kaut ko tuvāk.

— Nē, — Pelēksvārcis atteica, — es nepazīstu neviena aļņa, kas būtu nogalinājis nevainīgu dzīvnieku.

Pelēksvārcis pameta vecos aļņus un devās ar Karu tālāk. Viņš nu izskatījās vēl klusāks un soļoja, zemu no­dūris galvu. Tagad viņi abi gāja gar odzes Kriles mā­jokli. Odze patlaban gulēja uz kāda akmens.

— Rau, kur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! — odze šņāca, gluži tāpat kā visi pārējie dzīv­nieki. Bet tagad Pelēksvārča pacietībai bija pienācis gals. Viņš nostājās odzes priekšā un pacēla priekškāju.

— Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā jau esi nogali­nājis vecā zalkša sievu? — Krile iesaucās.

— Vai tad es esmu nogalinājis zalkša sievu? — Pe­lēksvārcis vaicāja.

— Jā, pašā pirmajā dienā, kad tu ieradies šeit mežā, tu samīdīji zalkša Nevarīgā sievu.

Pelēksvārcis žigli novērsās un atkal piebiedrojās Ka­ram. Pēkšņi viņš apstājās. Kar, — viņš tad ierunājās, — Kar, noziegumu esmu izdarījis es. Esmu nogalinājis nevainīgu dzīvnieku. Esmu vainīgs meža postā.

— Ko tu tur stāsti? — Kars viņu pārtrauca.

— Pasaki zalktim Nevarīgajam, ka Pelēksvārcis vēl šo pašu nakti dosies labprātīgā trimdā.

— To nu gan es nemūžam viņam neteikšu! — Kars izsaucās. — Tālie ziemeļi aļņiem ir bīstami.

— Un tu domā, ka es spētu palikt šeit pēc tam, kad esmu bijis par iemeslu tik lielai nelaimei? — Pelēksvār­cis vaicāja.

— Jel nepārsteidzies! Pagaidi vismaz līdz rītam, pirms tu ko izlem.

— Tieši tu man mācīji, ka aļņa liktenis saistīts ar mežu, — Pelēksvārcis domīgi atteica un ar šiem vār­diem šķīrās no Kara.

Kars devās mājup, taču šī saruna bija viņu dziļi sa­traukusi, un viņš jau nākamajā rītā devās meklēt savu draugu. Bet Pelēksvārcis nekur nebija atrodams. Suns viņu arī ilgi nemeklēja, viņš tūdaļ nojauta, ka Pelēk­svārcis turējis vārdu un, izpildīdams savu solījumu, aiz­gājis trimdā.

Kars devās mājup visai nelabā omā. Viņš nekādi ne­spēja saprast, kā zalktis pratis padzīt Pelēksvārci. Pavi­sam nedzirdēta muļķība! Kur gan Nevarīgais guvis mežā tādu varu?

Kad Kars tā, dziļi domās nogrimis, soļoja mājup, viņš ieraudzīja mežsargu. Tas stāvēja zem kāda koka un rau­dzījās augšup.

— Ko tur esi ieraudzījis? — jautāja kāds vīrs, kas stāvēja viņam blakām.

— Kāpuru starpā sāk izplatīties kāda sērga, — mež­sargs atteica.

Kars bija gluži pārsteigts. Viņš gandrīz sāka vai vēl vairāk ļaunoties uz zalkti, kuram bija vara izpildīt savu solījumu. Tagad droši vien Pelēksvārcim uz visiem laikiem būs jāatstāj šis mežs, jo zalkši tik ātri vis nemirst.

Un, kaut gan Kars bija dziļi satriekts, viņam tomēr iešāvās prātā kāda doma, kas mazliet atviegloja sirdi.

— Zalktim nemaz nav jādzīvo mūžīgi, gan jau tas kādu dienu gulēs neapsargāts savas alas priekšā, — viņš prātoja. — Tiklīdz tas būs palīdzējis padzīt kāpurus no meža, gan tad atradīsies kāds, kas tam pārkodīs rīkli.

Mūķenēm tiešām bija uzbrukusi sērga, bet pirmajā vasarā tā vēl neplosījās tik plašos apmēros. Tikko tā sā­kās, kad jau kāpuriem bija pienācis laiks iekūņoties, un no kūniņām vēlāk izraisījās miljoniem jaunu tauriņu. Tie katru nakti lidinājās līdzīgi baltām sniega pārslām mežā starp kokiem un izdēja tur neskaitāmas oliņas. Varēja sagaidīt, ka nākamajā gadā posts būs vēl lielāks.

Iznīcība tuvojās, bet ne tikai mežam, tā pārņēma arī mūķenes. Sērga žigli izplatījās no viena meža apgabala uz otru. Saslimušie kāpuri vairs nekā neēda, tie uzrāpās augšā koku galotnēs un tur nomira. Cilvēki līksmoja, kad redzēja kāpurus aizejam bojā, bet jo lielāks bija prieks, kas pārņēma visus meža iemītniekus.

Suns Kars ik dienas skraidīja pa mežu un niknā priekā domāja vienīgi par to mirkli, kad drīkstēs nokost veco zalkti Nevarīgo.

Taču kāpuri bija jau paspējuši izplatīties jūdzēm tālu vecajā mežā, un arī šajā vasarā slimība nepaguva tos visus iznīcināt. Daudzi palika vēl dzīvi, tie iekūņojās un dienās kļuva atkal jauni tauriņi.

Ar gājputnu starpniecību Kars bieži vien saņēma sveicienus no Pelēksvārča. Tas bija licis Karam pateikt, ka esot vēl dzīvs un ka viņam klājoties labi. Taču putni arī pastāstīja sunim, ka Pelēksvārcim vairākkārtīgi dzinušies pakaļ malu mednieki, kas viņu ilgi vajājuši, un tikai ar lielām pūlēm alnim laimējies izbēgt.

Karu mocīja bēdas un rūpes par sava drauga likteni, un viņš ļoti ilgojās pēc Pelēksvārča. Bet viņam vaja­dzēja izturēt vēl divas vasaras. Tikai tad mūķenes galīgi iznīka.

Tikko Kars dzirdēja mežsargu runājam, ka mežs ta­gad esot glābts un tam vairs nedraudot nekādas bries­mas, viņš devās vecā zalkša Nevarīgā medībās. Bet, kad tas ieradās biezoknī, atklājās kaut kas briesmīgs: viņš vairs nebija spējīgs medīt, jo vairs nevarēja paskriet, nespēja saost ienaidnieku un nevarēja neko saredzēt. Ilgajās gaidās viņam bija uzbrucis vecums. Viņš pats nemaz nebija manījis, ka kļuvis vecs. Viņš nevarēja nokost pat nieka zalkti. Tagad Kars vairs nespēja at­brīvot savu draugu Pelēksvārci no tā ienaidnieka.

ATRIEBĪBA

Reiz pēcpusdienā Akka no Čebnekajses ar savu baru apmetās kāda mežezera krastmalā. Zosis atradās gan vēl Kulmordenā, kaut gan Austrumjetlandi tās jau bija pa­metušas un patlaban bija ceļā uz Jenokeras draudzi Sermlandē.

Kā jau kalnājos parasts, pavasaris bija nokavējies; ledus vēl pārklāja visu ezeru, izņemot mazu, šauru svītru pašā ezera malā. Zosis tūliņ metās ūdenī peldēties un meklēt barību, bet Nilss Holgersons priekšpusdienā bija pazaudējis savu koka tupelīti; viņš tagad staigāja starp alkšņiem un bērziem krastmalā un meklēja, ar ko apsiet sev kāju. Viņam bija jāiet diezgan tālu, līdz atrada kaut ko no­derīgu. Nemierīgi viņš raudzījās apkārt, jo mežā nejutās visai omulīgi. «Man labāk patīk ūdens un klaji lauki,» viņš sevī prātoja. «Tad vismaz var tūliņ redzēt, kurp do­ties. Ja šis te vēl būtu skābaržu mežs, tad varētu iztikt; jo tādā mežā nav nekādu sīku krūmu un koku, bet bērzu un egļu meži ir aizauguši un bez ceļiem. Nesaprotu, kā gan cilvēkiem tas var patikt. Ja šis mežs piederētu man, es to tūdaļ liktu izcirst.»

Beidzot viņš atrada kādu bērza tāsi un patlaban pie­laikoja to savai kājai, kad izdzirda sev aiz muguras sausu lapu čaboņu. Viņš paskatījās un ieraudzīja čūsku, kas pa skujām līda tieši viņam pretī. Tā bija neparasti gara un resna, bet zēns tūliņ ieraudzīja, ka tai uz abiem vaigiem atrodas pa baltam plankumam, un tādēļ mierīgi palika stāvot. «Tas ir zalktis,» Nilss nodomāja, «viņš man ļauna nedarīs.»

Bet nākamajā mirklī čūska viņam iesita tik stipri pa krūtīm, ka zēns pakrita. Viņš gan atkal tūliņ pietrūkās kājās un skrēja projām, bet zalktis dzinās viņam pakaļ. Nilss netika ātri uz priekšu, jo zeme bija akmeņaina, aiz­augusi krūmājiem, un rāpulis sekoja tam uz pēdām.

Piepeši viņš ieraudzīja lielu akmeni un sāka rāpties uz tā.

«Šeit zalktis man netiks klāt,» zēns nodomāja, bet, uzrāpies augšā un paskatījies, ieraudzīja, ka zalktis mē­ģina viņam sekot.

Augšā uz akmens šķautnes atradās vēl otrs prāvs, apaļš akmens cilvēka galvas lielumā. Tas gulēja gluži brīvi uz šaurās akmens malas. Nebija nemaz saprotams, kā tas tur tik vaļīgi bija noturējies.

Redzēdams, ka zalktis lien aizvien tuvāk, Nilss aiz­skrēja aiz akmens un grūda to no visa spēka. Akmens uzvēlās zalktim tieši virsū, norāva to sev līdzi zemē un palika uz rāpuļa galvas.

«To es paveicu labi,» zēns nodomāja un atviegloti nopūtās, redzot, ka zalktis vēl dažas reizes stipri noraus­tījās un tad vairs nekustējās. «Visā ceļojuma laikā, šķiet, neesmu bijis lielākās briesmās!» viņš iesaucās nodrebinādamies.

Zēns vēl nebija no bailēm attapies, kad izdzirda gaisā spārnu švīkoņu, un zalktim blakus nolaidās kāds putns. Tas bija līdzīgs krauklim, tikai viņa skaistās, melnās spalvas mirdzēja kā metāls. Nilss piesardzīgi paslēpās kādā akmens spraugā.

Melnais putns gariem soļiem apgāja zalktim visap­kārt un ar knābi apgrieza to. Beidzot viņš sasita spārnus un iekliedzās tādā spalgā balsī, kas griezās ausīs.

— Šeit guļ zalktis Nevarīgais! Viņš ir beigts! Putns vēlreiz aplūkoja zalkti, tad apstājās un, dziļās pārdomās iegrimis, pakasīja ar kāju pakausi:

— Šinī mežā nevar būt vēl otras tikpat lielas čūskas, — viņš prātoja. — Tas noteikti ir viņš.

Melnais putns jau grasījās iecirst zalkša ķermenī savu knābi, kad piepeši apdomājās:

— Neesi muļķis, Bataki! — viņš noteica. — Nevar apēst šo čūsku, pirms Kars to nav redzējis pats savām acīm. Citādi viņš neticēs, ka viņa ienaidnieks miris.

Nilss gan mēģināja noturēties, bet putns soļoja tik smieklīgi svinīgi, pats ar sevi sarunādamies, ka zēns bei­dzot skaļi iesmējās.

Putns to izdzirda un ar vienu pašu spārna vēdienu bija augšā uz akmens. Nilss strauji piecēlās un gāja vi­ņam pretim.

— Vai tu neesi krauklis Bataki, Akkas labs draugs? — viņš jautāja.

Putns pamatīgi apskatīja zēnu un tad palocīja trīs reizes galvu.

— Vai tu neesi tas puišelis, kas lido ar meža zosīm un ko sauc par Sprīdīti?

— Kā tad, tas pats esmu! — zēns atbildēja.

— Cik jauki, ka tevi sastopu! — putns iesaucās. — Tu varbūt varēsi man pateikt, kas nositis šo zalkti.

— Tas akmens tur lejā. Es to nogrūdu, un tas nosita zalkti, — Nilss atteica un izstāstīja, kas bija noticis.

— Tas nav viegls darbs tādam mazam cilvēciņam, kāds tu esi, — teica krauklis. — Man te tuvumā ir kāds draugs, kas būs ļoti laimīgs, kad dzirdēs, ka zalktis pa­galam, un es priecātos, ja varētu tev atmaksāt.

— Saki jel, — kāpēc tu tā priecājies par šā zalkša nāvi? — zēns vaicāja.

— Ak, tas ir garš stāsts! — krauklis nopūtās. — Tev pietrūks pacietības to noklausīties.

Zēns apgalvoja, ka viņam neapniks klausīties, un nu krauklis izstāstīja visu notikumu ar Karu, Pelēksvārci un zalkti Nevarīgo. Kad viņš bija beidzis, zēns vēl ilgi klusēja un raudzījās zemē.

— Es tev pateicos! — viņš beidzot sacīja. — Pēc šā stāsta man liekas, ka pazīstu mežu daudz labāk. Bet labprāt gribētu dzirdēt, vai no lielā Miera meža vēl pa­licis kaut kas pāri?

— Lielākā meža daļa gan nopostīta, — Bataki at­teica. — Koki izskatās tā, it kā mežā būtu plosījies ugunsgrēks. Tos visus vajadzēs nocirst, un paies vēl daudz gadu, iekams mežs spēs atkopties un ataugt, un izskatīsies tāds pats kā agrāk.

— Šis rāpulis tad tiešām pelnījis nāvi, — Nilss sa­cīja. — Bet man vēl gribētos zināt, vai Nevarīgais pa­tiesi bija tā pārliecināts, ka varēs kāpuru vidū izplatīt sērgu?

— Varbūt Nevarīgajam bija zināms, ka kāpuriem būs jānobeidzas, — Bataki teica.

— Laikam gan, bet man jāsaka, ka Nevarīgais bijis ļoti gudrs dzīvnieks. Zēns apklusa.

Bataki nevēroja zēna vārdus, bet, pagriezis galvu, kaut ko klausījās.

— Vai dzirdi? — viņš iejautājās. — Kars nav tālu.

Cik laimīgs viņš būs, kad dzirdēs, ka vecais zalktis pagalam!

Arī zēns tagad sāka klausīties. Suns sarunājās ar meža zosīm, un Nilss teica:

— Jā, viņš būs mēģinājis nokļūt līdz pašam krastam, lai dabūtu kādas ziņas par Pelēksvārci.

Zēns ar kraukli nolēca no akmens un steigšus devās uz ezera pusi. Visas zosis bija iznākušas no ezera un sa­runājās ar kādu vecu un tik nespēcīgu suni, kas likās ik mirkli varēja nobeigties.

— Redzi, tas ir Kars, — Bataki teica zēnam. — Ļausim, lai viņš iepriekš paklausās, ko zosis tam stāsta. Pēc tam pateiksim viņam, ka zalktis beigts.

Viņi abi klausījās, ko Akka stāsta Karam.

— Tas notika pagājušajā gadā, kad pavasarī bijām ceļā. Kādu rītu Iksi, Kaksi un es laidāmies no Siljana ezera Dalarnā pāri lielajiem egļu mežiem, kas atrodas uz

Dalarnas un Helsinglandes robežām. Mēs nekā cita zem sevis neredzējām kā vien tumši zaļus skuju kokus. Starp kokiem gulēja biezs sniegs, upes vēl bija aizsalušas, lai gan šur tur ledū redzēja pa melnam āliņģim; gar krast­malu sniegs vietām jau bija nokusis. Mēs gandrīz nekur neredzējām ciematus vai lielākas lauku mājas, tikai pelēkas, mazas ganu būdiņas, un tās pašas tagad ziemā stāvēja tukšas un pamestas. Vietumis pamanījām šauru līkloču ceļu; tur ļaudis bijā veduši ziemā izcirstos kokus.

Lejā pie upēm gulēja lielas, augsti sakrautas būvkoku grēdas.

Piepeši ieraudzījām mežā trīs medniekus. Viņi skrēja ar slēpēm un veda pie saites suņus. Šauteņu tiem nebija, bet gan aiz jostām aizbāzti naži. Sniegs bija uzsalis, un mednieki neturējās pie līkumainajiem meža ceļiem, bet gāja taisni uz priekšu. Likās, ka viņi it labi zina, kurp dodas.

Mēs, meža zosis, laidāmies augstu un varējām pārre­dzēt visu mežu. Kad ieraudzījām medniekus, mums ļoti gribējās zināt, kādam medījumam viņi dzenas pakaļ. Tā­dēļ laidāmies šurp un turp un vērojām mežu. Beidzot kādā biezoknī ieraudzījām kaut ko līdzīgu trīs lieliem, ap­sūnojušiem akmeņiem. Taču tie nevarēja būt akmeņi, jo uz tiem nebija redzams sniegs.

Tad mēs žigli laidāmies lejup, tieši pašā biezoknī iekšā, lai nomestos uz akmeņiem. Bet lielie, it kā sūnām. apaugušie akmeņi sāka kustēties. Izrādījās, ka tie ir trīs aļņi: viens tēviņš un divas aļņu mātes. Kad nolaidāmies zemē, aļņu tēvs piecēlās un nāca mums pretim. Tas bija lielākais un skaistākais alnis, kādu jebkad bijām sastapušas. Ieraudzījis, ka viņu uzmodinājušas trīs nabaga meža zosis, viņš atkal nogūlās.

— Nē, nē, veco tēv, neliecieties vis gulēt! — es viņam teicu. — Skrieniet, cik ātri vien varat! Mežā ir mednieki, un viņi nāk tieši šurp.

— Paldies, zosumāt, par brīdinājumu, — alnis atteica, un likās, ka runājot viņš jau atkal bija gandrīz, iesnau­dies, — bet jūs zināt, ka šinī laikā aļņu medības aizlieg­tas. Mednieki droši vien dzen pēdas lapsām.

— Lapsu pēdas bija visur, bet tām mednieki nemaz nepievērsa uzmanību. Ticiet man! Viņi zina, ka jūs te uz­turaties. Viņi nāk jūs nogalināt. Tie devušies bez šau­tenes, ar nazi un durkli, jo šinī gadalaikā neuzdroši­nās šaut.

Alnis palika mierīgi guļam, bet abas aļņu mātes piecēlās.

— Varbūt meža zosīm tomēr taisnība! — viņas iz­saucās. — Palieciet vien mierīgi guļot! — alnis pavēlēja. — Šeit biezoknī neviens mednieks netiks, uz to jūs varat paļauties.

Ko mums bija darīt? Mēs pacēlāmies gaisā, bet, pirms bijām sasniegušas savu parasto augstumu, jau re­dzējām, ka alnis iznāk no biezokņa. Viņš ostīja gaisu un tad devās tieši pretī medniekiem. Viņš soļoja pa sa­kaltušiem zariem, kuri brīkšķēdami lūza zem tā kājām. Alnis nonāca pie liela, kaila purva, uzgāja uz tā un no­stājās pašā vidū labi redzamā vietā.

Alnis tur palika, kamēr mednieki iznāca no meža. Tad viņš pagriezās uz otru pusi un skrēja prom pavisam citā virzienā. Mednieki palaida suņus vaļā un paši skrēja ar slēpēm, cik ātri vien spēja.

Atpakaļ atliektu galvu alnis joņoja lielā ātrumā. Sniegs virpuļot virpuļoja ap viņu. Suņi un mednieki pa­lika tālu iepakaļ. Tad viņš apstājās it kā gaidīdams. Bet, kad tie kļuva redzami, viņš skrēja atkal. Mēs sapratām, ka alnis grib aizvilināt medniekus aizvien tālāk no tās vietas, kur atradās aļņu mātes, un priecājāmies par viņa drošsirdību, jo pats viņš devās lielās briesmās, lai glābtu savējos. Neviena no mums nelaidās prom, mums gribējās redzēt, kā tas viss beigsies.

Medības turpinājās vēl dažas stundas. Mēs brīnījā­mies, kā mednieki bez šautenes tā nopūlas sekot tik iz­veicīgam skrējējam. Vai tad viņi cerēja to nokausēt?

Bet tad manījām, ka alnis neskrien vairs tik ātri. Viņš lika kājas apdomīgāk uz sniega, un, kad tās atkal pacēla, sniegā palika asiņainas pēdas.

Tad sapratām, kāpēc mednieki neatlaižas. Viņi paļā­vās uz sniegu. Alnis bija smags, viņš iegrima pie katra soļa. Sasalusī sērsna grauza tā kājas, noberza spalvu un ādu, katrs solis sagādāja tam sāpes. Mednieki un suņi, kuri bija pietiekami viegli un varēja skriet pa sasalušo sniega virskārtu, neatlaidīgi sekoja alnim. Alnis skrēja un skrēja, bet viņa soļi kļuva nedro­šāki, un viņš stipri elsoja. Viņš ne tikai cieta lielas sāpes, bet bija arī noguris, brienot pa dziļo sniegu.

Beidzot alnis zaudēja pacietību. Viņš apstājās un gai­dīja suņus un medniekus, lai iesāktu cīņu. Tā stāvot, viņš vēl paskatījās augšup un, mūs ieraudzījis, sauca:

— Palieciet te, meža zosis, un pagaidiet, kamēr cīņa būs galā! Kad laidīsieties pār Kulmordenu, tad uzmeklē­jiet suni Karu un pastāstiet tam, ka viņa draugs Pelēksvārcis miris varonīgi!

Šai stāsta vietā vecais suns piecēlās un piegāja Akkai dažus soļus tuvāk.

— Pelēksvārcis savā dzīvē arvien bijis godīgs, — viņš teica. — Viņš mani pazīst. Viņš zina, ka esmu dūšīgs suns un priecāšos, ka viņš miris varonīgi. Stāsti man…

— Kar, Kar! — atskanēja no meža kāda cilvēka balss.

Vecais suns strauji piecēlās.

— Tas ir mans kungs, kas mani sauc, — viņš paskaidroja, un es negribu kavēties. Redzēju, ka viņš lādēja bisi, un tagad mēs abi vēl beidzamo reizi dosi­mies mežā. Paldies, meža zos! Tagad zinu visu, kas man bija jāzina, un varu mierīgi gaidīt nāvi.

ISETERAS KAJSA

Nerkē senāk bija kaut kas tāds, ko citur nekur vairs nevarēja atrast. Proti, kāda ragana, ko dēvēja par Iseteras Kajsu.

Savu vārdu Kajsa bija ieguvusi tāpēc, ka viņa bieži vien noņēmās ar vēju un vētru, un tādas raganas pa­rasti mēdz tā saukt. Pievārdu «Iseteras» viņa bija dabū­jusi tāpēc, ka ļaudis runāja — Kajsa esot ieradusies no Iseteras purvāja Askeras draudzē.

Likās gan, ka Kajsas īstā dzīves vieta bija Askera, tomēr viņu bieži vien redzēja drīz še, drīz tur. Visā Nerkē nekur nevarēja justies īsti droši, jo viņa kuru katru brīdi varēja ierasties un pārsteigt cilvēkus.

Kajsa nebija drūma un atbaidīga ragana. Viņa bija jautra un mundra, un visvairāk tai patika spēcīga vētra. Tikko sacēlās vējš, Kajsa āva kājas, jo viņai tādā laikā patika dejot Nerkes līdzenumā.

Nerkes apgabals ir, taisnību sakot, viens vienīgs lī­dzenums, kam visapkārt paceļas mežiem apauguši pa­kalni. Tikai ziemeļaustrumu stūrī šo kalnaino valni pār­trauc Jelmars.

Kad nu vējš tur laukā Baltijas jūrā tā krietni sadū­šojies un gatavojas ceļam uz cietzemi, tas neaizkavēts dodas pāri Sermlandes pakalniem un bez lielām pūlēm pāri Jelmaram iebrūk Nerkē. Te tas šķērso lielo klajumu, bet tieši rietumos atsitas pret augsto Cilsbergas klinšu sienu, un tā atsviež vēju atpakaļ. Tad vējš izlokās kā čūska un auļo uz dienvidiem. Taču šeit tas atduras pret Tivedu, kas dod vējam spēju triecienu un atsviež to pret austrumiem. Bet austrumos atrodas Tiles mežs, un tas aizdzen vēju ziemeļu virzienā uz Keglu. No Keglas vējš atkal joņo uz Cilsbergu, Tivedu un Tiles mežu.

Un tā tas turpinās: vējš auļo un auļo arvien mazākos lokos pa līdzenumu, līdz beidzot līdzenuma vidū kā vil­ciņš griežas pats ap sevi. Tādās dienās, kad vējš kā virpulis šķērsoja klajumu, Iseteras Kajsa jutās līksma. Tad viņa pati nostājās klajuma vidū un griezās līdzi vējam. Viņas garie mati uzlidoja augšā līdz pašiem padebešiem, brunči slaucīja zemi, saceldami putekļu mākoņus, un viss klajums viņai nebija nekas cits kā liels dejas laukums.

Rītos Iseteras Kajsa parasti sēdēja kalna nogāzē kādā augstā priedē un raudzījās pāri klajumam. Ziemā, kad bija uzsnigusi krietna kārta sniega, allaž parādī­jās vesela rinda ragavu. Tikko Kajsa ieraudzīja braucē­jus, viņa metās no koka lejā un sacēla tādu sniega vir­puli, ka ļaudīm tikai ar pūlēm laimējās pārbraukt mājās. Skaistā vasaras laikā turpretim, kad ļaudis patlaban kopa savas pļavas, Iseteras Kajsa sēdēja klusi kādā kokā un mierīgi nogaidīja, kamēr pirmais siena vezums piekrauts un patlaban sāka gatavoties ceļā uz mājām, tad viņa uzsūtīja pāris krietnas lietus gāzes, tā ka viss šīsdienas darbs izrādījās veltīgs.

Tik daudz bija skaidrs — nekas viņai nedarīja tik lielu prieku kā sagādāt cilvēkiem nepatikšanas. Ogļdedži tur augšā Čilsbergā visu nakti neuzdrošinājās aizvērt acis, jo, tikko Kajsa pamanīja kādu ogļu bedri, kas bija palikusi bez uzraudzības, viņa klusītiņām piezagās tai klāt un tik ilgi pūta, līdz tā iekvēlojās gaišās liesmās. Un, kad rūdas vedēji ar saviem smagi piekrautajiem ratiem atradās ceļā no Lakses un Svartas, Kajsa ietina visu apgabalu tik biezā, necaurredzamā miglā, ka cilvēki un zirgi galu galā apmaldījās un iekļuva purvā un muk­lājā ar visiem smagajiem ratiem.

Kad prāvesta kundzei Glanshammarā kādā jaukā dienā ienāca prātā uzklāt dārzā viesiem galdu un pēkšņi spēja vēja pūsma pacēla galdautu un apgāza tases un citus kafijas traukus, ikviens zināja, kam par šo joku jāpateicas. Kad Erebrū pilsētas galvam vējš norāva ce­puri un vecajam kungam nācās skriet pāri visam tirgus laukumam, kad ļaudis, vezdami laivās dārzeņus no Vinsalas, uzbrauca Jelmarā uz sēkļa, kad veļa, kas bija iz­žauta laukā, tika norauta un nosviesta zemē, kad vaka­ros dūmi negribēja kāpt gaisā, bet sitās atpakaļ istabā, it kā nevarēdami atrast parasto ceļu uz dūmeni, tad ne­vienam nebija ne mazāko šaubu par to, kas te ar ļaudīm jokojas.

Bet, kaut arī Iseteras Kajsa bieži nodarbojās ar tam­līdzīgām blēņām, cilvēki tomēr neturēja uz viņu ļaunu prātu. Viņi bija novērojuši, ka Kajsa visvairāk vajāja tos, kurus pazina kā skopuļus un cietsiržus, labus cil­vēkus turpretim, tāpat arī mazus bērnus, viņa bieži ņēma savā apsardzībā. Un veci ļaudis vēl tagad stāsta, ka Iseteras Kajsa toreiz, kad degusi Askeras baznīca, metusies dūmos un liesmās un tikai viņai esot jāpatei­cas, ka izdevies uguni apslāpēt.

Jāsaka, ka ļaudis bieži vien dusmojās uz Iseteras Kajsu, kurai nekad neapnika niekoties. Kad viņa sēdēja augšā uz kādas mākoņa malas un raudzījās lejup uz Nerki, kas izskatījās tik vēlīgi laipna un pārtikusi, dižo­damās ar savām lepnajām zemnieku mājām tur klajumā, ar bagātām rūdas raktuvēm kalnājā un ar lēni plūstošo Svartu, ar sekliem, bet zivīm bagātiem ezeriem un vies­mīlīgo pilsētu Erebrū, kas stiepās visapkārt pilij ar tās varenajiem, drūmajiem torņiem, tad viņa acīm redzot domāja:

«Te ļaudīm droši vien klātos pārāk labi, ja nebūtu manis. Viņi kļūtu miegaini un garlaicīgi. Šeit vajadzīgs kāds, kas viņus uzmundrina un ierosina.»

Tad viņa skaļi un trakulīgi iesmējās, un tās smiekli atgādināja žagatas ķērcienu. Viņa uzsāka aukainu deju un aizjoņoja pāri klajumam no vienas malas līdz otrai. Un, kad Nerkes iedzīvotāji redzēja, ka Kajsas svārku mala saceļ veselu putekļu mākoni, viņi nevarēja apspiest smaidu. Jā, nerātna un niķīga viņa bija, šī Iseteras Kajsa, taču viņa mīlēja jautrību un prata ierosināt un atdzīvināt zemnieku prātus tāpat kā viesuļa brāzma kla­jumu, drāžoties tam pāri.

Tagad gan mēdza apgalvot, ka Iseteras Kajsa jau sen esot mirusi un izbeigusi savas gaitas, tāpat kā visas citas raganas un burvji. Bet tas gan grūti ticams. Tas būtu gluži tāpat, ja kāds nāktu un apgalvotu, ka gaiss virs līdzenuma, no šīs dienas sākot, aizvien būšot mie­rīgs un nekustīgs un ka vētra ar savu dzīvinošo sparu, svaiguma pilno vēju un spēcīgām lietus gāzēm nekad vairs nejoņošot pāri līdzenumam.

Jā, tas, kam šķiet, ka Iseteras Kajsa sen jau mirusi, var paklausīties, kas notika Nerkē tajā gadā, kad Nilss Holgersons ar meža zosīm ieradās šajā apvidū. Tad viņš pats varēs teikt, ko par šo lietu domā.

GADA TIRGUS PRIEKŠVAKARĀ

Tas notika dienu pirms lielā Erebrū gada tirgus. No debesīm gāza kā spaiņiem, un viss šķita ietīts plīvurā. Tas bija tāds lietus, ka cilvēki lāgā nezināja, ko iesākt. Likās, debess atvērusi savas slūžas, un dažs labs klusībā sevī nodomāja:

«Tagad gluži tāds pats laiks kā toreiz, kad vēl dzī­voja Iseteras Kajsa. Tieši tad, kad vajadzēja notikt gada tirgum, Kajsa mēdza uzsākt savus nedarbus. Tāda lietus gāze pašā gada tirgus priekšvakarā, jā, tā gan viņai būtu īsti pa prātam!»

Jo vairāk diena tiecās pret vakaru, jo spēcīgāk sāka līt. Novakarē šķita, visi mākoņi gāžas lejup. Ceļi kļuva izmirkuši un nelietojami, un cilvēkiem, kas bija izgājuši no mājām, dzīdami lopus, lai rīta agrumā nokļūtu Ere­brū tirgū, klājās visai ļauni. Govis un vērši bija tā no­guruši, ka vairs negribēja iet. Daudzi lopiņi apgūlās pašā ceļa vidū, it kā rādīdami, ka viņiem nav spēka do­ties tālāk. Ļaudīm, kas dzīvoja ceļmalā, vajadzēja gada tirdziniekiem un viņu lopiem atvērt durvis un dot nakts­mājas. Pārpildītas bija ne vien dzīvojamās mājas, bet arī staļļi un kūtis.

Kas vien jaudāja, pūlējās nokļūt līdz iebraucamai vietai, bet, kad tā bija sasniegta, cilvēki to gandrīz vai nožēloja. Daudz labāk būtu bijis apmesties kaut kur kādā mājā turpat ceļa malā, jo te iebraucamā vietā viss bija kā bāztin piebāzts un visi staļļi un kūtis jau sen bija aizņemti. Nabaga ļautiņiem neatlika nekas cits kā atstāt savus zirgus un govis turpat zem klajas debess lietū un salā. Jā, paši lopu īpašnieki tikai ar lielām pūlēm varēja kaut kā iespraukties pajumtē.

Pagalmā bija tāda kņada un burzma, tādi dubļi un tik daudz ūdens, ka tas nemaz nav aprakstāms. Daudzi lopi stāvēja tieši ūdens peļķē un nespēja pat atgulties. Vienam otram zemniekam gan bija izdevies sagādāt sa­viem lopiņiem salmus, lai tie vismaz var atlaisties atpūs­ties un tos var cik necik apsegt; bet bija arī tādi, kas sēdēja istabā, dzēra un spēlēja kārtis, un pavisam aiz­mirsa savus lopus, par kuriem viņiem gan būtu jārūpējas.

Nilss Holgersons ar meža zosīm tajā vakarā bija ap­meties kādā saliņā Jelmara ezerā. Tikai šaura ūdens sprauga atdalīja mazo saliņu no zemes. Ja ūdens līme­nis bija zems, tad varēja sausām kājām nokļūt malā.

Ezerā uz salas lija tikpat stipri kā visur citur. Lietū, kas visu laiku gāza bez apstājas, zēns nevarēja aizvērt acis. Beidzot viņš piecēlās un devās apskatīt salu. Viņam likās, ka kustoties lietu izjūt mazāk.

Tikko viņš bija apgājis salai apkārt, kad ūdenī, kas šķīra salu no krasta, izdzirda it kā troksni. Jau nāka­majā mirklī viņš pamanīja kādu zirgu, kas starp krū­mājiem nāca šurp. Tā bija veca ķēve, tik panīkusi un nožēlojama, kādu Nilss Holgersons vēl nekad nebija redzējis. Zirdziņa kājas bija gluži stīvas, pats lopiņš iz­skatījās briesmīgi vājš, tā ka zem ādas tam varēja sa­skatīt visus kaulus. Ķēvei nebija ne seglu, ne pavadas, tikai veci apauši, no kuriem nokarājās pussapuvis vir­ves gabals. Varēja redzēt, ka zirgam nemaz nav bijis grūti atraisīties.

Zirgs soļoja tieši uz to vietu, kur zosis bija apmetušās naktsguļai, un zēnam sametas bailes, ka zirgs var tās samīt.

— Uzmanies, kur tu ej! — viņš tam uzsauca.

— Ak, te jau tu esi! — zirgs atteica, nākdams zēnam klāt. — Esmu nogājis veselu jūdzi, lai tevi uzmeklētu.

— Vai tad tu par mani ko zini? — Nilss izbrīnījies jautāja.

— Kauču esmu jau vecs, tomēr ausis man ir un varu dzirdēt. Patlaban par tevi daudz ko runā un stāsta.

To sacīdams, zirgs zemu nolieca galvu, lai labāk va­rētu redzēt. Tagad Nilss pamanīja, ka lopiņam maza galva, skaistas acis un smalki veidots, mīksts purns.

«Kādreiz tas bijis vērtīgs zirgs», zēns sevī nodomāja, «kaut arī vecumdienās tā panīcis.»

— Es gribētu tevi lūgt doties līdzi un izpalīdzēt man kādā lietā, — zirgs runāja.

Zēnam likās diezgan bīstami doties līdzi tik nožēlo­jamam, vārgam radījumam. Viņš aizbildinājās ar ne­jauku laiku.

Taču zirgs teica:

— Uz manas muguras tev nemaz nebūs sliktāk kā te, kur tu guli. Bet varbūt tev kauns nākt līdzi tik no­dzītam un vecam zirgam, kāds esmu es?

— Ak, no tā gan nebaidos! — zēns atteica.

— Tad pamodini tagad zosis, lai mēs varam norunāt satikšanās vietu, kur viņas tev rīt var atlaisties pakaļ, — zirgs pamācīja.

Drīz vien jau Nilss sēdēja zirga mugurā. Lopiņš so­ļoja daudz labāk, nekā zēns bija varējis iedomāties. Tomēr viņiem bija jāveic krietns gabals naktī un lietū, līdz beidzot tie sasniedza kādu lielu iebraucamo vietu. Te izskatījās visai neomulīgi. Rati izmirkušajā ceļā bija iegriezuši tik dziļas grambas, ka Nilss bija pārliecināts, viņš noslīktu, ja gadītos tur nejauši iekrist. Pie žoga, kas stiepās visgarām iebraucamajai vietai, bija piesieti kādi trīsdesmit vai četrdesmit zirgi un govis; lopi stā­vēja, neaizsargāti no lietus un sala; sētsvidū Nilss pa­manīja piekrautus ratus, pilnus augstām kastēm un sai­ņiem, tur bija novietoti teļi un jēri, sivēni un vistas.

Zirgs apstājās pie žoga. Zēns vēl joprojām sēdēja tā mugurā un ar savām gaišajām nakts acīm it labi re­dzēja, kādā postā atrodas visi dzīvnieki, kas šeit no­vietoti.

— Kā tas noticis, ka jūs stāvat te laukā lietū? — viņš jautāja.

— Mēs atrodamies ceļā uz Erebrū gada tirgu, bet lietus dēļ mums vajadzēja palikt šeit. Tā gan ir iebrau­camā vieta, taču priekšā bija jau tik daudz tirdzinieku un lopu, ka mums vairs neatlika vietas.

Zēns nekā neatbildēja. Klusu ciešot viņš raudzījās apkārt. Retais no lopiem bija aizmidzis, no visām pusēm skanēja nopūtas un skaļa kurnēšana. Nabaga lopiņiem bija tiesības kurnēt un žēloties, jo laiks patlaban bija kļuvis vēl ļaunāks nekā dienā. Bija sacēlies tik auksts vējš kā ledus, un asajām lietus pilēm, kas dzīvniekus pātagoja, tagad jaucās klāt sniegs. Nemaz nebija tik grūti uzminēt, kādu palīdzību zirgs no zēna gaidīja.

— Vai redzi tur tās lielās zemnieku mājas, kas at­rodas tieši pretī iebraucamajai vietai? — zirgs jautāja.

— Jā, redzu gan. Tikai nesaprotu, kādēļ tu negāji turp meklēt pajumti. Vai tad tur arī jau viss pilns?

— Nē, tur nav neviena sveša lopa, — zirgs atteica. — Bet šo māju saimnieks ir tik skops un nelaipns, ka nemaz nelīdzētu, ja ietu viņu lūgties.

— Ak tā! Nu, tad jau jums būs vien jāpaliek tepat, kur atrodaties.

— Bet es esmu tur tajās mājās dzimis un uz­audzis, — zirgs stāstīja, — un zinu, ka tur atrodas liels zirgu stallis un govju kūts ar silēm un daudziem aiz­galdiem. Es biju iedomājies, ka varbūt tu varētu mums palīdzēt iekļūt tur iekšā.

— Ak nē, — zēns atteica, — to es neuzdrošinos. — Bet viņam kļuva nabaga lopiņu gaužām žēl, un viņš no­lēma vismaz pamēģināt kaut ko darīt to labā.

Viņš aizskrēja pāri uz minētajām zemnieku mājām, bet tūdaļ redzēja, ka visas saimniecības ēkas jau noslēg­tas un slēdzenes izņemtas. Viņš nu palika tur stāvam bez padoma un palīdzības. Taču tieši tad viņam radās pavisam negaidīts palīgs. Pēkšņi sacēlās spēcīga vēja brāzma un. atrāva vaļā lielās šķūņa durvis tieši tur, kur zēns nupat bija stāvējis.

Protams, Nilss nu vislielākā steigā devās atpakaļ pie zirga un sacīja:

— Stallī jūs gan nevarat iekļūt, taču lielais, tukšais siena šķūnis ir vaļā, un turp es jūs visus aizvedīšu un novietošu.

— Par to lai tev sirsnīgs paldies! — zirgs atteica. — Būs tik labi, jo vēlreiz varēšu izgulēties savās vecajās mājās. Tas ir vienīgais prieks, kas man dzīvē vēl atlicis.

Jāsaka, ka bagātajās zemnieku mājās, kas atradās iebraucamai vietai tieši pretī, tajā vakarā mājas saime bija ilgāk nomodā, nekā parasts.

Pašam saimniekam varēja būt ap trīsdesmit pieciem gadiem. Viņš bija liela, stalta auguma, bet seja viņam, kaut gan skaista, tomēr šķita diezgan drūma. Dienā viņš bija strādājis uz lauka tāpat kā visi pārējie un izmircis līdz pašai ādai. Tāpēc, ēdot vakariņas, lūdzis savu veco māti, kas vēl vadīja saimniecību, iekurt pa­vardā uguni, lai daudzmaz varētu izžāvēt salijušās drēbes. Māte bija iekūrusi vāju uguntiņu, jo šajā namā vis nedrīkstēja izšķērdīgi rīkoties ar kurināmo, un jau­nais saimnieks novietoja savus svārkus uz krēsla turpat pavarda priekšā. Viņš bija uzlicis vienu kāju augstāk, tuvāk ugunij un, atspiedis elkoni uz ceļa, domīgi rau­dzījās liesmiņā. Tā viņš jau nekustīgi stāvēja krietnu brīdi, skatīdamies ugunī un laiku pa laikam piesviezdams žagarus.

Māte jau bija nokopusi galdu un sakārtojusi viņa guļvietu; viņa pati bija iegājusi dibenistabiņā un apsēdusies tur. Reizi pa reizei viņa pienāca pie durvīm un it kā jautādama paraudzījās dēlā, kas vēl joprojām stāvēja pie pavarda un nemaz nedomāja iet gulēt.

— Man nekas nekait, māt, — viņš tad sacīja. — Man tikai jāpārdomā vēl šis tas no pagājušajiem laikiem.

Bet bija noticis, ka, atgriežoties mājās, jaunajam saimniekam vajadzēja iet garām iebraucamajai vietai. Te kāds zirgu tirgotājs bija viņu uzrunājis un jautājis, vai viņš negribot pirkt zirgu. Viņš nu saimniekam bija pa­rādījis kādu vecu, nodzītu ķēvi, kas izskatījās tik nožē­lojama, ka saimnieks gluži sašutis vaicāja, vai tirgotājs esot pavisam traks, ja domājot, ka viņam izdošoties pie­mānīt saimnieku ar tādu zirgu.

— Ak nē, tā tas nav, bet šis zirgs senāk bijis jūsu īpašums, un tā nu man iešāvās prātā, ka varbūt jums gribētos dot lopiņam vecuma maizi, kas tam ļoti vaja­dzīga.

Tad saimnieks bija apskatījis zirgu tuvāk un to tie­šām pazinis. Jā, viņš pats bija šo zirgu uzaudzējis un iebraucis. Bet tādēļ jau tūliņ viņam tāds vecs, nodzīts lops nav jāpērk. Nē, par to nevar būt ne runas! Viņš nav tāds cilvēks, kas naudu izsviedīs par niekiem.

Tomēr zirgs viņā bija modinājis daudz senu atmiņu, un tagad viņš atradās šo atmiņu varā. Tāpēc viņam arī nenāca miegs.

Jā, šis zirgs reiz bija labs un skaists lopiņš! Jau pašā sākumā tēvs to bija atstājis dēla ziņā un uzrau­dzībā. Viņš to bija iebraucis, un zirgs tam kļuva daudz mīļāks par visu citu, kas viņam piederēja. Tēvs gan bija žēlojies, ka dēls to par daudz labi barojot, un viņam gribot negribot reizēm paklusām vajadzēja nočiept auzas savam mīlulim.

Kopš viņam piederēja šis zirgs, viņš nekad vairs ne­gāja kājām uz baznīcu, bet aizvien devās turp braukšus, lai palepotos ar savu skaisto zirgu. Viņš pats gan nēsāja vienkāršas, pašaustas drēbes, rati izskatījās nabadzīgi un nebija nemaz krāsoti, taču viņa zirgs bija vislepnā­kais visā draudzē.

Reiz viņš bija sadūšojies un devies pie tēva ar lū­gumu, vai arī pats nedrīkstētu sev iegādāties glītus vad­malas svārkus un nokrāsot ratus. Tad tēvs kā sastindzis noraudzījās dēlā. Dēlu pat pārņēma bailes, ka tēvu ne­ķer trieka. Viņš nu mēģināja tēvam paskaidrot, cik ļoti pats vēlētos izskatīties mazliet glītāks, ja brauc ar tik staltu zirgu.

Tēvs dēlam nekā nebija atbildējis. Dažas dienas pēc šīs sarunas viņš bija aizbraucis uz Erebrū un tur zirgu pārdevis.

Tēvs gan bija rīkojies cietsirdīgi, taču acīm redzot viņš baidījās, ka zirgs nepavedina dēlu uz iedomību un izšķērdību. Un tagad, pēc tik daudziem gadiem, dēlam bija jāpiekrīt, ka tēvs toreiz rīkojies saprātīgi. Šāds zirgs tiešām varēja pavedināt uz vieglprātību. Bet toreiz viņa sirds gan bija briesmīgi sāpējusi. Lāgu lāgiem viņš bija aizbraucis uz Erebrū tikai tādēļ vien, lai, stāvēdams kādā stūrī, redzētu savu zirgu braucam garām, vai arī lai ar cukura gabaliņu rokā ielavītos tā jaunajā stallī.

«Kad tēvs nomirs un es saņemšu mājas, tad atkal atpirkšu zirgu, tas būs pats pirmais, ko darīšu,» viņš sevī cieši apņēmās.

Tagad tēvs bija miris un viņš jau vairākus gadus saimniekoja mājās, bet vēl ne reizi nebija mēģinājis atgūt savu paša audzēto zirgu. Jā, bija pagājis ilgs laiks, un tikai šodien pirmo reizi viņš atcerējās zirgu.

Cik dīvaini, ka viņš to bija varējis aizmirst! Tēvs bija bijis ļoti valdonīgs un ietiepīgas dabas cilvēks, un, kad, dēls jau bija pieaudzis un kopā ar tēvu apsaimniekoja mājas, tēvam bija liela vara pār viņu. Galu galā viņš pierada domāt, ka it viss, ko dara tēvs, ir labs un pa­reizs. Un, kad beidzot viņš pats pārņēma mājas, tad pūlē­jās visur rīkoties tāpat, kā te būtu rīkojies tēvs.

Viņš zināja gan, ka ļaudis runāja — tēvs esot bijis liels skopulis; bet tiešām ir labāk turēt savu naudas maku aizvērtu un nevajadzīgi nesvaidīties ar naudu. Cil­vēks taču nedrīkst izputināt mantu, kas viņam uzticēta. Tad jau labāk lai tevi dēvē par skopuli nekā mocīties un sisties ar hipotēku parādiem, kā to mēdza darīt citi zem­nieki.

Tiktāl saimnieks bija nokļuvis savās domās, kad pie­peši spēji satrūkās. Viņš sadzirdēja kaut ko dīvainu. Viņam šķita, it kā kāds skaļi un zobgalīgi atkārtotu to pašu, ko viņš klusībā pats sevī bija domājis:

«Labāk turēt naudas maku aizvērtu un nevajadzīgi nesvaidīties ar naudu! Labāk lai tevi dēvē par skopuli nekā mocīties un sisties ar hipotēku parādiem, kā to mēdz darīt citi zemnieki.»

Tas izklausījās gandrīz tā, it kā kāds gribētu pazoboties par viņa gudrību, un viņš gandrīz vai saskaitās, kad pamanīja, ka ir maldījies.. Laukā bija sacēlies spē­cīgs vējš, un, tā kā viņš, te stāvēdams, kļuvis miegains, tad vēja gaudošana dūmenī tam būs likusies kā cilvēka balss.

Zemnieks pagriezās un paskatījās lielajā sienas pulk­stenī. Patlaban sita vienpadsmit. «Pats pēdējais laiks doties pie miera,» viņš nodomāja. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šovakar vēl nav apstaigājis savu sētu un nav pārbaudījis saimniecības ēkas, kā to mēdza darīt ik va­karu, lai pārliecinātos, vai visas durvis un logi aizvērti un ugunis nodzēstas. Kopš viņš te saimniekoja, tas viņam vēl nekad nebija aizmirsies. Žigli viņš uzmeta sev svār­kus un izsteidzās laukā lietū.

Ārā viņš visu atrada kārtībā, tikai lielā šķūņa durvis vējš bija atrāvis vaļā. Viņš paņēma slēdzeni, aizslēdza šķūni un iebāza slēdzeni svārku kabatā. Tad viņš at­griezās istabā, novilka svārkus un atkal pakāra tos pie pavarda. Taču arī vēl tagad zemnieks negāja vis gulēt, bet lieliem soļiem sāka staigāt šurp un turp pa istabu. Kas par nejauku laiku! Tāds salts stindzinātājs vējš un sniegains lietus! Un viņa vecais zirgs stāv tagad kails un neapsegts tur laukā negaisā, un tam nav kur patver­ties! Viņam gan vajadzētu iziet ārā un dot savam veca­jam draugam naktsmāju, ja nu tas reiz ieradies šajā apvidū.

Tagad Nilss izdzirdēja, ka pāri pretī iebraucamā vietā vecais pulkstenis trokšņaini nosita vienpadsmit. Viņš pat­laban sēja vaļā lopus, lai varētu tos aizvest uz saimnieka lielo šķūni. Pagāja krietns laiciņš, kamēr viņš tos visus pamodināja un palaida vaļā. Beidzot tomēr viss bija kārtībā. Un tad, zēnam soļojot pa priekšu, garais gā­jiens lēni kustējās uz skopā zemnieka māju pusi.

Bet pa to laiku, kamēr zēns noņēmās ar lopiem, saimnieks jau bija apstaigājis savu saimniecību un at­kal aizslēdzis šķūņa durvis. Apjucis zēns apstājās. Nē, nabaga lopus nevarēja pamest laukā! Viņam vajadzēja iekļūt namā un dabūt slēdzeni.

— Pieraugi, lai viņi visi izturas mierīgi, kamēr es atnesu slēdzeni! — viņš piekodināja vecajam zirgam un aizsteidzās.

Sētsvidū viņš apstājās un pārdomāja, kā iekļūt namā. Kamēr zēns tā stāvēja, domās nogrimis, viņš ieraudzīja nākam pa lielceļu divus mazus bērnus. Patlaban tie ap­stājās pie iebraucamās vietas.

Nilss tūliņ redzēja, ka tās bija divas mazas meitenes. Viņš steidzās tām klāt, cerēdams, ka abas mazās viņam varbūt varēs izpalīdzēt.

— Nāc jel, Brita-Maija, — lielākā meitene skubināja, — nu tu vairs nedrīksti raudāt. Tūliņ būsim iebraucamā vietā, un te mēs atradīsim sev naktsmājas.

Tikko meitene bija to pateikusi, zēns viņai skaļi uz­sauca:

— Nē, nē, tur jums nemaz nav ko taujāt, iebraucamā vieta ir pārpildīta, tur jūs neviens neuzņems! Bet zemnieka mājās nav neviena ciemiņa. Ejiet tik droši iekšā!

Mazās meitenes skaidri dzirdēja šos vārdus, taču runātāju nevarēja ieraudzīt. Viņas neko daudz nebrīnī­jās, jo visapkārt valdīja dziļa tumsa. Lielākā meitene tūdaļ atbildēja:

— Tajās mājās mēs gan negribam iegriezties, jo tur dzīvo cietsirdīgi un skopi ļaudis. Viņi vainīgi, ka mums tā jāklaiņā pa lielceļiem un jālūdz dāvanas.

— Tas gan iespējams, — zēns atteica. — Un tomēr — ejiet vien droši iekšā, jūs pašas redzēsiet, viss būs labi!

— Nu, varam jau pamēģināt, bet droši vien mums tur nemaz neatvērs durvis, — meitenes atteica, tad devās uz dzīvojamās mājas pusi un pieklauvēja.

Saimnieks vēl vienmēr stāvēja pie pavarda un do­māja par savu veco zirgu, kad sadzirdēja klauvējienus. Viņš piegāja pie durvīm apskatīties, kas gan tur laukā varētu būt, bet tai pašā laikā sevī cieši noņēmās neļau­ties pierunāties un istabā neielaist nevienu ceļotāju. Taču vējš tikai to vien gaidīja, un, tikko saimnieks maz­liet pavēra durvis, tas ar joni metās pa spraugu iekšā un atrāva durvis līdz galam vaļā. Pašu saimnieku spējš vēja grūdiens atsvieda pret sienu. Lai aizvērtu durvis, viņam vajadzēja iznākt priekšnamā, un, kad viņš atgrie­zās istabā, abas meitenītes jau bija paguvušas iesprauk­ties iekšā.

Tie bija divi nabadzīgi, netīri, skrandās tērpti ubagu bērni, divas mazas meitenes, gluži salīkušas zem sauba­goto dāvanu kules. Tās izskatījās gandrīz tikpat lielas kā bērni paši.

— Kas jūs tādas esat, ka nakts laikā dauzāties apkārt? — saimnieks nelaipni jautāja.

Meitenes tūliņ neatbildēja, bet vispirms nocēla sma­gās kules un novietoja tās turpat zemē. Tad viņas iz­stiepa roku sveicienam un panācās dažus soļus uz priekšu.

— Mēs esam Anna un Brita-Maija no Engerdas, — lielākā meitene sacīja, — un vēlētos lūgt naktsmāju…

Zemnieks nesatvēra sveicienam izstieptās rociņas, viņš tūdaļ gribēja abas mazās izsviest laukā, bet tad viņam atkal kaut kas iešāvās prātā. Engerda bija maz­mājiņa, kurā kādreiz dzīvoja trūcīga atraitne ar saviem pieciem bērniem. Atraitne bija vecajam saimniekam pa­likusi parādā pāris simt kronu, un, lai parādu piedzītu, saimnieks licis pārdot viņas mazo mājiņu. Nabaga sieviete ar trim vecākajiem bērniem bija devusies uz Norlandi meklēt darbu, jaunākie bērni palikuši draudzes ziņā.

Saimnieks sadrūma, to atcerēdamies. Viņš zināja, ka visi bija viņa tēvu nosodījuši tikai tāpēc vien, ka viņš no atraitnes pieprasījis naudu, kas taču viņam tiešām pienācās.

— Ko jūs tagad te darāt? — viņš bērniem bargi noprasīja. — Vai tad nabagu apgāde par jums nerūpē­jas? Kādēļ jūs klaiņājat apkārt pa lielceļu ubagodamas?

Mēs jau neesam vainīgas, — vecākā meitene at­teica. — Cilvēki, kas mūs pieņēma, sūta mūs tagad ubagot.

— Nu, jums nav ko sūdzēties, jūsu kules gluži pil­nas, — saimnieks piebilda. — Labāk paēdiet no tā, kas jums pašām līdzi, te jūs nekā nedabūsiet! Visi sievišķi jau guļ. Un tad jūs varat nolikties uz guļu tepat pie pa­varda, te jums nesals.

Viņš kā vairīdamies pamāja ar roku, lai atturētu bērnus tālāk no sevis, un viņa acīs pavīdēja gandrīz ciet­sirdīga izteiksme, jo tam ienāca prātā, cik laimīgs viņš var justies, ka viņam bijis tāds tēvs, kas tā sargājis savu mantu. Varbūt citādi viņam pašam būtu tāpat kā šiem bērniem jāstaigā apkārt ar ubaga tarbu pa. lielceļiem.

Tikko viņš savu domu bija izdomājis līdz galam, kad atkal saklausīja zobgalīgo balsi, ko šovakar jau vai­rākiem lāgiem bija dzirdējis. Balss skaļi atkārtoja vārdu pa vārdam, ko viņš sevī bija prātojis. Viņš ieklausījās, bet tūliņ arī noprata, ka tā bijusi tikai vēja gaudošana dūmenī. Un tomēr tas bija tik dīvaini. Tikko vēja auri atkārtoja viņa domas, tās saimniekam uzreiz šķita tik muļķīgas, cietsirdīgas un nepareizas.

Meitenes pa to laiku bija jau izstiepušās viena otrai blakus uz cietās grīdas; viņas kaut ko klusi murmināja.

— Vai jūs reiz cietīsiet klusu! — saimnieks tām dusmīgi uzsauca. Tagad viņš bija tā sašutis, ka varētu ma­zajām iesist.

Taču murmināšana neapklusa, kaut arīviņš meitenēm uzsauca vēl otru reizi.

— Kad māte devās no mums projām, — pēkšņi atskanēja gaiša bērna balstiņa, — viņa mums piekodināja, lai nekad neaizmirstam noskaitīt vakarlūgšanu. Un mēs to apsolījām. Britai un man jātur solījums, citādi mēs nevaram. Tikko mēs būsim pabeigušas skaitīt: «Nu es gribu dusēt iet, tēvs, slēdz manas acis ciet,» — mēs izturēsimies pavisam klusi.

Saimnieks palika kā bez valodas, viņš apsēdās un klausījās bērnu lūgšanā. Tad tas, lielās dvēseles mokās žņaudzīdams rokas, atkal smagiem soļiem sāka staigāt šurpu turpu pa istabu.

Viņa mīļais zirgs iedzīts postā! Abi mazie bērni spiesti klaiņāt pa ceļiem un ubagot! Un visu to izdarījis viņa tēvs! Ak nē! Tēvs tomēr ne vienmēr ir rīkojies taisnīgi un nevainojami!

Zemnieks atkrita krēslā un paslēpa galvu rokās. Pēkšņi viņa seja sāka raustīties un asaras sariesās acīs. Žigli viņš tās noslaucīja ar plaukstu. Taču asaras no jauna riesās acīs — nelīdzēja nekāda slaucīšana, tās plūda un plūda.

Tad viņa māte pavēra dibenistabiņas durvis, un saim­nieks spēji apsviedās krēslā, lai pagrieztu viņai muguru. Liekas, māte tomēr bija manījusi kaut ko neparastu, viņa labu brītiņu palika turpat stāvam dēlam aiz muguras, it kā gaidīdama, ka viņš to uzrunās. Tad viņai ienāca prātā, cik grūti ir vīriem runāt par to, kas viņus visvai­rāk nospiež; viņai pašai vajadzēs mazliet nākt palīgā.

No savas mazās istabiņas viņa bija visu redzējusi, kas lielajā istabā notika, tādēļ viņai nemaz nevajadzēja jautāt. Viņa klusītiņām piegāja abiem aizmigušajiem bērniem klāt, pacēla tos un ienesa istabiņā, kur nogul­dīja savā gultā. Tad viņa atkal iznāca laukā pie dēla.

— Paklausies, Lars! — viņa sacīja, izlikdamās nere­dzam dēlu raudam. — Ļauj man šos bērnus paturēt!

— Ko tu saki, māt? — dēls atjautāja, mēģinādams apspiest asaras.

— Man vienmēr sāpējusi sirds par viņām kopš tās reizes, kad tēvs pārdeva viņu mātes mazmājiņu. Un arī tev bija viņu žēl.

— Jā, bet…

— Es tik labprāt paturētu viņas tagad te un izaudzinātu no viņām krietnus cilvēkus. Viņas par daudz labas, lai staigātu apkārt ubagodamas.

Saimnieks nekā nespēja atbildēt, jo tagad asaras ar joni plūda no viņa acīm. Viņš satvēra mātes veco, krun­kaino roku un glāstīja to.

Tad pēkšņi viņš kā spējās izbailēs sarāvās.

— Bet ko par to teiktu tēvs?

— Tēvs valdīja te savu laiku, tagad pienācis tavs laiks. Kamēr tēvs vēl dzīvoja, bija viņam jāpaklausa. Tagad pienākusi tava kārta parādīt, kas tu esi par vīru.

Dēlu tik ļoti pārsteidza mātes vārdi, ka viņa asaras apsīka.

— Bet es jau esmu tāds, kāds esmu! — viņš sacīja.

— Nē, — māte atteica, — tāds tu neesi. Tu tikai pūlies būt tāds pats kā tēvs. Bet tēvs šeit bija pārcietis smagus gadus, tāpēc viņš gauži baiļojās no nabadzības. Viņam likās, ka tā pienākums vispirms domāt tikai par sevi. Tu nekad neesi piedzīvojis tādus grūtus laikus, kas cilvēku padara cietu. Tev ir vairāk, nekā tev vajag, un tas nebūtu pareizi, ja tu nemaz nedomātu par citiem cilvēkiem.

Nilss bija ielavījies istabā kopā ar abiem bērniem. Viņš tupēja, paslēpies kādā tumšā kaktā. Jau pašā pir­majā brīdī viņš bija pamanījis šķūņa slēdzeni, kas bija izlīdusi no saimnieka svārku kabatas.

«Ja saimnieks dzīs bērnus projām, es paņemšu slē­dzeni un došos ar to bērniem līdzi,» viņš sevī domāja.

Bet nu gadījās, ka saimnieks bērnus nesūtīja vis projām. Zēnam bija jāsēž tumšajā kaktā, un viņš nezi­nāja, ko tagad iesākt. Māte ilgi runāja ar dēlu, un, mātes vārdos klausoties, dēla asaras apsīka. Beidzot viņa seja izskatījās gluži pārvērtusies, jā, to varēja saukt pat par skaistu. Likās, viņš pa šo laiku būtu kļuvis pavisam cits cilvēks. Vēl aizvien viņš glāstīja mātes veco, krun­kaino roku.

— Tagad, dēls, mums abiem jāiet gulēt, — māte teica, kad redzēja, ka dēls cik necik nomierinājies.

— Nē, — viņš teica un žigli pietrūkās kājās, — es vēl nevaru iet gulēt. Tur laukā ir kāds ciemiņš, es gribu arī viņam dot naktsmāju.

Vairāk viņš nekā neteica, tikai ātri uzmeta svārkus mugurā, paņēma laternu un izgāja laukā. Ārā bija tikpat auksts un lietains, bet, kad saimnieks atradās uz mājas kāpnēm, viņš sāka svilpot kādu melodiju. Viņš pats sev jautāja, vai zirgs viņu vēl pazīs un vai priecā­sies, kad to atkal vedīs iekšā vecajā stallī.

Viņam pār sētsvidu ejot, atskanēja troksnis. Likās, vējš dauza kādas durvis.

«Droši vien šķūņa durvis atkal atrautas vaļā,» viņš sevī nodomāja un gāja tās aizslēgt. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja pie šķūņa un, kad gribēja durvis aizvērt, izdzirda šķūnī dīvainu troksni, — likās, tur kaut kas kustas.

Nilss izgāja no istabas kopā ar saimnieku. Žigli viņš aizskrēja līdz šķūnim, kur bija atstājis visus lopus. Bet tie vairs nestāvēja lietū un salā. Spēcīgs vēja grūdiens bija atrāvis šķūņa durvis, un tā nabaga kustoņi bija at­raduši sev patvērumu un pajumti. Neparastā trokšņa cēlonis bija Nilss.

Tagad saimnieks pacēla laternu un ieraudzīja, ka viss šķūnis pilns ar guļošiem lopiem. Neviens cilvēks nebija redzams. Lopi bija nepiesieti un nolikušies salmos gulēt, kā nu kuram pagadījies.

Saimnieks saskaitās par nelūgtajiem viesiem. Viņš sā­ka saukt un modināt tos, gribēdams lopus izdzīt ārā, bet tie nemaz nekustējās un mierīgi palika guļam savā vietā. Pacēlās tikai kāds vecs zirgs un lēni nāca saimniekam klāt.

Pēkšņi saimnieks apklusa. Jau no zirga gaitas viņš pazina šo veco lopu. Viņš pacēla laternu, zirgs pienāca viņam klāt un uzlika galvu uz saimnieka pleca.

Saimnieks sirsnīgi sāka glaudīt zirgu.

— Mans vecais, mīļais draugs! Mans labais lo­piņš! — viņš sacīja. — Ko viņi tev nodarījuši! Jā, vecais draugs, es tevi atpirkšu. Tu nekad vairs neatstāsi šo māju, un tev te būs tik labi, cik labi vien tu vari iedo­māties, manu vecīt! Visi pārējie, ko tu esi atvedis, var te pārnakšņot, bet tev jānāk man līdzi stallī. Tagad es drīkstu dot tev tik daudz auzu, cik vien tu vari apēst, man tās vairs nav jāzog. Tu nemaz nevari būt tā nodzīts, gan tu te vēl atkopsies. Gan tu atkal kļūsi pats krāšņā­kais zirgs visā apriņķī. Jā, tāds pats, kāds tu kādreiz jau biji! Jā, mīļo vecīt, jā, mīļo draudziņ!

VECĀ RAKTUVJU PILSĒTA

Vecais krauklis Bataki nezināja visā Zviedrijā ne­vienas citas vietas, kas viņam tā patiktu kā Faluna. Tikko pavasarī cauri sniegam sāka mazliet vīdēt zeme, viņš tūliņ devās turp un palika tad vairākas nedēļas veco raktuvju tuvumā.

Faluna atrodas ielejas ieplakā, caur kuru tek ne­liela, ne visai gara upīte. Ielejas ziemeļu galā gaiši spīd skaists, mazs ezeriņš ar zaļiem, robotiem krastiem; tas saucas par Varpana ezeriņu. Dienvidu galā plešas Runnezera izveidotais plašais līkums, no kura iznāktu gandrīz īpašs atsevišķs ezers; to sauc par Tiskena ezeru; tā krasti nav skaisti, tie ir apklāti visvisādiem pūstošiem atkritumiem, bet ūdens ir duļķains un ar rāvas piegaršu. No ielejas pret austrumiem stiepjas ve­sela grēda visai skaistu uzkalnu, kuru virsotnēs grez­nojas stalti priežu meži un sulīgas bērzu birzis, un kalnu grēda nobeidzas ar ēnainiem dārziem. Pilsētas rietumos paceļas atsevišķa kalnu grēda. Tur augšā aug nabadzīgas priedītes, bet nogāzēs neaug ne koki, ne zāle, un kailā zeme līdzinās īstam tuksnesim. Redzami vienīgi visgarām izkaisītie lielie, apaļie akmens bluķi.

Falunas pilsēta, kas uzcelta ielejas upītes abās pusēs. likās, pilnīgi atbilda tām zemes īpašībām, kādas bija tās pamatos. Ielejas zaļajā pusē atradās arī pilsētas skaistākās un staltākās ēkas. Tur pacēlās abas baz­nīcas, pilsētas valdes nams, apriņķa priekšnieka dzī­voklis, kalnraktuvju kantori, banka, viesnīcas, vairākas skolas, slimnīca, skaistākās dzīvojamās ēkas un lepnā­kās vasarnīcas. Turpretim upes klinšainajā pusē gar ielas malām, kura izlocījās gan augšup, gan lejup, pa­cēlās vienīgi sarkani krāsotas vienstāva mājiņas, gari, vienmuļi šķūņi un lielas, smagas fabriku ēkas. Ielas otrā pusē, pašā klinšu tuksnesī, atradās Falunas raktu­ves ar nolaišanās ierīcēm, uzvelkamām trīcēm, sūkņu ēkām un citām vecmodīgām mājām, kas it kā noliecās pār izrakņāto zemi, bet iepretim kausējamo cepļu gara­jām rindām bija sabērti veseli izdedžu kalni.

Krauklis Bataki gandrīz nekad neuzmeta acis ne uz pilsētas daļu austrumu pusē, ne arī uz skaisto Varpana ezeru. Toties viņam patika labāk rietumu puse un ne­lielais Tiskana ezers.

Krauklis Bataki mīlēja visu noslēpumaino, visu tādu, kur varēja paprātot un kur bija ko pārdomāt, un pa­mestajā pusē viņam šajā ziņā bija diezgan daudz materiāla. Tā, piemēram, krauklim bija liels prieks mek­lēt iemeslus, kādēļ vecā, sarkanā koka pilsēta arī nebija nodegusi tāpat kā visas citas sarkanās koka pilsētas šajā zemē. Tāpat viņš bija arī sev jautājis, cik ilgi vēl varēs turēties šīs pār raktuvju malām sašķiebušās mā­jas. Viņš bija arī nopietni pārdomājis par lielo «šahtu», šo milzīgo caurumu zemē pašā raktuvju laukuma vidū; tur viņš bija nolaidies līdz pašam dibenam, lai izdibi­nātu, kā šī lielā, tukšā telpa radusies. Viņš nevarēja vien nobrīnīties par milzīgajām izdedžu gubām, kas kā mūris apņēma ir šahtu, ir raktuvju mājas. Bez tam viņam gribējās arī izdibināt, kādam nolūkam vajadzīgs mazais signalzvaniņš, kas ik pēc zināmiem starpbrīžiem reizēm pēkšņi iezvanās un tā visus garos gadus cauri; un tad viņam sevišķi gribējās izzināt, kā izskatās tur apakšā pazemē, kur raka vara rūdu jau pirms vairākiem gadsimtiem un kur zeme bija tā caurumota un izložņāta kā īsts skudru pūznis. Kad krauklim beidzot bija izde­vies iegūt cik necik skaidrību šajos jautājumos, viņš pacēlās un aizlidoja baigajā klinšu tuksnesī, lai tur vēl pārdomātu, kādēļ te starp laukakmeņiem neaug zāle, vai arī aizlaidās pie Tiskena ezera. Šis ezers viņam likās kā visbrīnišķīgākais ūdens kopums, kādu jebkad redzē­jis. Tikai nebija saprotams, kāpēc tur nepavisam nebija zivju un kāpēc ezera ūdens, ja vētras to saviļņoja, kļuva sarkans. Vēl brīnišķīgāk tas bija arī tāpēc, ka kādai raktuvju upītei, kas ietecēja ezerā, bija pavisam mir­dzošs, dzidri dzeltens ūdens. Bataki lauzīja galvu par sabrukušo ēku drupām, kas vēl tagad atradās ezera krastā, un par zāģētavām, kuras bija redzamas zaļo dārzu un augsto koku ēnā, starp ievērojamo ezeru un kailo klinšu tuksnesi.

Tajā gadā, kad Nilss Holgersons ceļoja apkārt ar meža zosīm, ārpus pilsētas Tiskena ezera krastā atra­dās kāda veca māja, ko sauca par sēra virtuvi, tāpēc, ka dažus mēnešus gadā šeit vārīja sēru. Māja bija veca baraka, kas agrāk bijusi sarkana, bet pamazām kļuvusi pelēkbrūna. Logu vietā bija palikuši tikai četrstūraini caurumi sienās, kuri tagad stāvēja aizsisti. Šajā ēkā krauklim Bataki līdz šim nebija laimējies ieskatīties, un tādēļ tā viņu jo vairāk valdzināja. Viņš lēkāja pa jumtu, raudzīdamies, vai te nav atrodams kāds caurums, vai­rākas reizes nosēdās uz augstā dūmeņa un lūkojās pa šauro eju lejā.

Tomēr kādu dienu krauklim izgāja nelāgi. Pirms tam bija uznākusi spēcīga vēja brāzma un atrāvusi sēra vir­tuvei kādu lūku. Saprotams, ka Bataki tūliņ izlietoja šo gadījumu un ielaidās pa lūku vecajā ēkā. Bet, tikko krauklis bija iekļuvis iekšā, lūka aizcirtās ciet, un Bataki nu bija ieslodzīts. Viņš gan cerēja, ka vējš atraus lūku atkal vaļā, bet tas tomēr nenotika.

Caur sienu spraugām ēkā iespīdēja diezgan daudz gaismas, un tā nu krauklim bija vismaz tas labums, ka viņš varēja aplūkot telpu. Te gan cita nekā nebija kā vienīgi diezgan liels pavards ar pāris iemūrētiem kat­liem, bet tos nu Bataki bija aplūkojis līdz apnikumam. Tagad jau viņam sen gribējās tikt ārā no ēkas, taču tas nebija iespējams. Vējš nevēlējās atraut lūku vaļā. Cita neviena cauruma krauklis neatrada, un arī visas durvis bija aiztaisītas. Bataki atradās gluži kā cietumā.

Tagad viņš sāka saukt pēc palīdzības, klaigāja visu cauru dienu. Laikam nebūs neviena cita dzīvnieka, kas spētu sacelt un nebeigt tādu kņadu kā krauklis, un ziņa par kraukļa nelaimi ātri izplatījās visā apkārtnē. Zāģē­tavas svītrainais runcis bija pirmais, kas dabūja zināt par šo nelaimi. Viņš to paziņoja vistām, un tās atkal izkladzināja to visiem putniem, kam tikai gadījās lais­ties garām. Drīz vien Falunā zināja visi kovārņi, baloži zvirbuļi un vārnas, kādā nelaimē iekritis krauklis. Visi putni tūliņ salaidās pie vecās sēra virtuves, lai noskaid­rotu šo gadījumu. Visi izjuta lielu līdzcietību pret kraukli, tomēr nevienam neienāca nekas labs prātā, kā viņam būtu iespējams tikt no turienes laukā.

Piepeši krauklis iesaucās savā asajā, ķērcīgajā balsī: — Klusu, jūs tur ārpusē! Uzklausieties, ko jums teikšu! Tā kā jūs visi sakāt, ka gribat man palīdzēt iz­kļūt no šejienes ārā, tad uzziniet, kur patlaban atrodas. vecā meža zoss Akka no Čebnekajses ar visu savu baru! Cik man zināms, šajā gadalaikā viņa uzturas Dalarnā. Pasakiet Akkai par manu nelaimi! Esmu pārliecināts, ka vienīgais, kas man spētu palīdzēt, atrodas viņas zosu barā.

Balodis Agars, kas skaitījās par pašu labāko izlūku visā zemē, atrada meža zosu baru Dalelfas piekrastē, un, kad iestājās krēsla, balodis atgriezās kopā ar Akku. Abi nolaidās sēra virtuves priekšā zemē. Meža zoss Akkas mugurā sēdēja arī Sprīdītis. Citas meža zosis bija palikušas uz nelielas saliņas Runnezerā, jo Akka baidījās, ka tas nāktu vairāk par ļaunu nekā par labu, ja viss meža zosu bars ierastos Falunā.

Kad Akka bija kādu brīdi apspriedusies ar kraukli, viņa paņēma Sprīdīti mugurā un aizlaidās uz kādām mājām, kas atradās turpat sēra virtuves tuvumā. Zoss laidās lēnām pāri dārzam un bērzu birzītei, kas apņēma māju no visām pusēm; un laižoties viņi abi, kā zoss, tā arī zēns, visu laiku uzmanīgi skatījās uz zemi. Varēja skaidri redzēt, ka te ārpusē mēdza rotaļāties bērni, jo visgarām bija izmētātas daždažādas rotaļlietiņas, un ne­pagāja ilgs laiks, kad viņi no augšas ieraudzīja to, ko meklēja. Jautri čalojošā pavasara strautiņā griezās ve­sela rinda mazu sudmaliņu, un turpat tuvumā bija no­sviests mazs kaltiņš. Uz nelieliem steķīšiem bija uzlikta pusgatava laiviņa, un turpat blakus mazais zēns atrada nelielu kamoliņu buru diega.

Ar abām šīm atrastajām lietiņām meža zoss ar zēnu aizlaidās atpakaļ pie sēra virtuves. Puisēns piesēja vienu diega galu pie skursteņa, bet otru galu ielaida iekšā dziļajā caurumā un tad arī pats nolaidās pa diegu lejā. Kad viņš bija sasveicinājies ar kraukli, kas tam izteica pateicību, ka steidzies palīgā, zēns tūliņ ķērās pie darba, lai ar kaltiņu izcirstu sienā caurumu.

Lai gan sēra virtuvei nebija biezas sienas, tomēr Nilss ar katru kaltiņa sitienu atskaldīja tikai niecīgu šķembu; pelīte ar saviem asajiem priekšzobiem būtu šo pašu darbu veikusi tikpat ātri. Bija skaidrs, ka zēnam būs jāstrādā visu nakti, lai varētu izkalt pietiekoši lielu caurumu, pa kuru krauklis spētu izspraukties laukā.

Bataki briesmīgi ilgojās izkļūt brīvībā un uzbudinā­jumā nevarēja aizmigt. Pašā sākumā zēns bija ļoti čakls, bet jau pēc kāda laiciņa krauklis dzirdēja, ka kaltiņa cirtieni krīt arvien retāk un beidzot apklust pavisam.

— Tu droši vien esi noguris, — krauklis ieteicās, — un varbūt vairāk nespēj strādāt?

— Nē, nē, es neesmu noguris, — Nilss atsaucās un no jauna saķēra kaltiņu. — Bet es vairākas naktis no vietas neesmu dabūjis izgulēties un tāpēc tagad nezinu kā atturēties no miega.

Kādu laiciņu darbs gāja diezgan sparīgi uz priekšu, tad atkal kaltiņa cirtieni atskanēja arvien gausāk. Un atkal krauklis pamodināja zēnu, taču tagad viņam bija skaidrs, ja nevarēs kaut ko izgudrot, kas zēnu atturētu no miega, tad viņš šonakt ārā netiks, bet tam būs vēl vesela diena jāpavada cietumā.

— Vai tu domā, ka darbs veiktos labāk, ja es tev kaut ko stāstītu? — Bataki iejautājās.

— Iespējams gan, — zēns atteica. Bet tai pašā brīdī viņam uznāca lielas žāvas; mazais puisītis tik ļoti bija samiegojies, ka tikko spēja noturēt rokā kaltiņu.

TEIKA PAR FALUNAS RAKTUVI

— Redzi, mīļo Sprīdīt, — iesāka krauklis, — es šajā pasaulē dzīvoju jau ilgus, ilgus gadus. Esmu pieredzē­jis ir labu, ir ļaunu, un vairākas reizes ļaudis mani saķēruši un turējuši sprostā; tā esmu iemācījies saprast ne vien ko ļaudis runā, bet arī piesavinājies viņu gudrī­bas. Un uzdrošinos apgalvot, ka visā zemē nebūs ne­viena putna, kas tik labi pazītu tavus ciltsbrāļus kā es.

Kādreiz es vairākus gadus nepārtraukti atrados sprostā pie raktuvju strādnieku uzrauga tepat Falunā, un viņa mājā es dabūju dzirdēt to, ko tagad gribu tev pastāstīt.

Vecos laikos šeit Dalarnā dzīvoja kāds milzis ar savām abām meitām. Kad milzis sajuta, ka ir jau kļuvis pārāk vecs un ka viņam drīz būs jāmirst, tas pasauca pie sevis abas meitas, lai sadalītu viņu starpā mantu.

Viņa galvenā bagātība bija daži ar varu piepildīti kalni, kurus viņš gribēja atstāt par mantojumu meitām.

«Bet, iekams es atdošu savu mantojumu,» milzis teica, «jums man jāapsola, ka nositīsiet katru svešinieku, kas atradīs jūsu rūdas kalnus, kamēr tas nav paspējis pastāstīt citiem par savu atradumu.»

Milža vecākā meita bija mežonīga un nežēlīga, un viņa tūliņ nekavēdamās apsolīja, ka uz mata izpildīšot tēva pavēli. Otra meita bija daudz labsirdīgāka, un tēvs redzēja, ka viņa iepriekš pārdomāja un tad tikai gri­bēja dot atbildi. Tādēļ tēvs viņai atstāja vienīgi trešo daļu no visa mantojuma; un tā nu vecākā meita saņēma divreiz vairāk par savu jaunāko māsu.

«Uz tevi es varu paļauties kā uz vīrieti,» teica mil­zis, «un tāpēc tu saņemsi brāļa daļu.»

Drīz pēc tam vecais milzis nomira, un abas māsas izpildīja pēc sirdsapziņas savus solījumus. Dažs labs nabaga malkas cirtējs vai arī mednieks neviļus atrada vara rūdu, kas kalnos daudzās vietās bija izspiedusies pat zemes virspusē; bet, tikko viņš bija pārnācis mājās un pastāstījis par savu atradumu piederīgiem, kad tam arī tūliņ uzbruka nelaime. Vai nu viņu nosita kāds krī­tošs koks, vai arī apraka kalna nobrukums. Un neviens no viņiem nebija pirms nāves paguvis citiem parādīt, kur kalnos atrodas dārgā manta.

Tajos laikos bija tāds paradums visā zemē, ka vasa­rās zemnieki aizlaida diezgan tālu mežos un ganībās savus lopus. Ganu meitas gāja lopiem līdzi, lai tos ap­sargātu, izslauktu un no piena pagatavotu sviestu un sieru. Lai ļaudīm un lopiem vientuļajās ganībās būtu kur patverties pret negaisu, zemnieki biezajos mežos no­līda pa zemes gabaliņam, uzplēsa to, apstrādāja, uz­cēla brīvajā laukumā kādu ēciņu un nosauca to par ganu būdiņu.

Gadījās, ka kāds zemnieks, kas pats dzīvoja Tursonga apriņķī pie Dalelfas, bija uzcēlis savas ganu bū­diņas otrā pusē, pie Runnezera, kur zeme bija pavisam akmeņaina, tā, ka neviens pat to nemēģināja iekopt. Rudenī viņš ar diviem darba zirgiem bija ieradies pie lopiem ganībās, lai palīdzētu pārdzīt mājās lopus un pārvestu sviesta muciņas un siera rituļus. Pie lopu skai­tīšanas viņš novēroja, ka vienam kazu bukam ragi pa­visam sarkani.

«Kāpēc tad kazu bukam Korim tādi sarkani ragi?» zemnieks ieprasījās ganei.

«Es arī nezinu, kāpēc viņa ragi tik sarkani,» ganu meita atbildēja. «Visu augu vasaru viņš ik vakaru at­griezās mājās ar tādiem ragiem. Laikam iedomājies, ka sarkani ragi ir skaisti.»

«Vai tu tā domā?» zemnieks taujāja.

«Ak, šis kazu buks ir ļoti ietiepīgs radījums, es ne­spēju notīrīt viņa ragus: tikko tie noberzti, kad viņš tūliņ atkal aizskrien un nokrāso no jauna sarkanus.»

«Noberz sarkano krāsu vēlreiz!» zemnieks pavēlēja. «Es gribu paskatīties, kur viņš tos nokrāso.»

Tikko ganu meita bija notīrījusi ragus, kad buks tūliņ atkal ieskrēja mežā. Zemnieks dzinās viņam no­pakaļ, un, kad viņš to panāca, buks patlaban trina ragus pie sarkaniem akmeņiem. Zemnieks pacēla dažus akme­ņus, pielika pie mēles, paostīja un bija pārliecināts, ka atradis rūdu.

Kamēr viņš vēl tur stāvēja un pārdomāja, turpat blakus no kalna augšas nogāzās klints gabals. Zemnieks paguva atlēkt sāņus un tā izglābās, tomēr kazu buku Koru gan klints gabals ķēra un nosita; kad zemnieks palūkojās gar kalna malu uz augšu, viņš tur ieraudzīja druknu, milzīgu sievu, kas patlaban atkal gribēja sviest viņam virsū klints bluķi.

«Kas tev prātā!» zemnieks iesaucās. «Es taču ne tev, ne tavējiem neesmu nodarījis nekā ļauna.»

«To es it labi zinu,» milža meita atbildēja. «Tomēr man tevi jānogalina, jo tu esi atradis manu vara kalnu.»

Viņa to teica tik bēdīgā balsī, it kā viņai zemnieks būtu jānosit pret pašas gribu; zemnieks to sajuta un uzsāka ar milzieni valodas. Tad viņa tam pastāstīja par veco milzi, savu tēvu, par solījumu, kas viņai bijis jā­dod, un par māsu, kas dabūjusi brāļa daļu.

«Ak, manai sirdij ir tik pretīgi, ka man jānomaitā visi šie nabaga nevainīgie muļķi, kas atrod manu vara kalnu, un es labāk vēlētos, kaut nemaz nebūtu saņēmusi šo mantojumu,» milža meita teica. «Tomēr, ko esmu solījusi, tas man jāpilda.»

Ar šiem vārdiem viņa ķērās atkal pie klints bluķa un gribēja to grūst lejā.

«Nesteidzies tā!» sauca zemnieks. «Tev taču mani nav jānogalina, jo es neesmu atradis tavu vara kalnu; atradējs bija kazu buks, un viņu tu taču esi jau nosi­tusi.»

«Vai tu domā, ka ar to pietiek?» ieprasījās milža meita šaubu pilnā balsī.

«Saprotams, ka pietiek,» zemnieks atteica. «Tu esi savu solījumu uzticīgi izpildījusi, vairāk no tevis ne­viens nekā nevar prasīt.»

Un viņš prata milža meitu tik labi pārliecināt, ka viņa atstāja to dzīvu.

Vispirms zemnieks tagad devās mājup ar saviem lopiem. Tad viņš aizgāja uz raktuvju iecirkni un nolīga tur divus kalnračus. Tie viņam palīdzēja rakt un meklēt rūdu tajā vietā, kur bija nosists kazu buks. Sākumā zemnieks baidījās, ka milža meita viņu beigu beigās tomēr nositīs, bet viņai laikam jau bija apnicis visu mūžu sargāt rūdas kalnu, un tāpēc tā zemniekam ne­darīja nekā ļauna.

Rūdas kārta, ko zemnieks tagad bija pilnīgi atklā­jis, stiepās pāri visam kalnam. Rūdas rakšana nebija ne grūta, ne arī prasīja lielas pūles. Zemnieks ar abiem kalpiem sanesa no meža malku, sakrāva to veselām kaudzēm vara kalnā un tad aizdedzināja. No karstuma klints iezis sasprāga, un viņi viegli dabūja rūdu. Pēc tam viņi tīrīja rūdu citās ugunīs tik ilgi, kamēr ieguva tīru varu, kur vairs nebija nekādu sārņu piemaisījumu.

Agrākos laikos ļaudis ikdienas vajadzībām lietoja gandrīz vairāk vara nekā mūsdienās, tāpēc varš bija ļoti meklēta un derīga prece, un zemnieks, kam piede­rēja vara raktuve, kļuva drīz vien ļoti bagāts vīrs. Viņš uzcēla sev lepnu māju un savu raktuvi nosauca kazu buka vārdā par Koramantu. Kad viņš brauca uz Tursonas baznīcu, tā zirgs bija apkalts ar sudraba paka­viem, un savas meitas kāzās viņš sagatavoja divdesmit mucu iesala un lika no tā darināt alu un desmit lielus vēršus izcepa uz iesmiem.

Toreiz ļaudis pa lielākai daļai dzīvoja mierīgi turpat mājās, katrs savā draudzē, un visādas jaunas ziņas neizplatījās tik ātri kā tagad. Tomēr vēsts, ka atrasta kāda liela vara raktuve, nonāca diezgan laikus ļaužu ausīs, un, kam nebija nekā svarīgāka, ko darīt, tie ga­tavojās ceļā uz Dalarnu. Koramantā katru nabadzīgu ceļinieku uzņēma visai labi. Bagātais zemnieks pieņēma viņus savā darbā, maksāja tiem krietnu algu un lika rakt rūdu. Rūdas bija diezgan, jā, pārpārim, un, jo vai­rāk ļaužu strādāja zemniekam, jo bagātāks viņš kļuva.

Kādu vakaru, tā stāsta teika, Koramantā ieradās četri dūšīgi vīri ar kalnraču darba rīkiem pār pleciem. Arī viņus uzņēma tikpat laipni kā citus, bet, kad zemnieks vaicāja, vai tie strādāšot viņam, visi vīri no­teikti atsacījās.

«Mēs gribam paši sev rakt rūdu,» viņi paskaidroja.

«Bet jūs taču zināt, ka rūdas kalns pieder man,» zemnieks norādīja.

«Mēs tavu raktuvi nemaz neaiztiksim,» svešie at­bildēja. «Kalns ir liels; un tas, kas brīvi un neapsargāti guļ postažā, pieder tikpat labi mums kā tev.»

Vairāk par šo lietu netika minēts ne vārdiņš, tomēr zemnieks vēl vienmēr izturējās pret svešajiem laipni un viesmīlīgi. Otrā rītā agri svešinieki aizgāja darbā; labu gabalu attālāk viņi patiesi atrada vara rūdu un sāka to rakt. Kad viņi tur jau pāris dienu bija nostrādājuši, zemnieks ieradās pie viņiem.

«Kalnā ir ļoti daudz rūdas,» viņš teica.

«Jā, daudziem šeit būs krietni jāpastrādā, iekams šīs bagātības varēs celt dienas gaismā,» svešie atbil­dēja.

«To es zinu ļoti labi,» zemnieks atteica, «bet manas domas ir tādas, ka jums tomēr no tās rūdas, ko iegūs­tat, kāda daļa būs jādod man kā nodevas, jo jums tomēr jāpateicas man, ka vispār te varat strādāt.»

«Mēs nesaprotam, ko tu ar to īsti gribi sacīt,» vīri attrauca.

«Redziet, es šo kalnu ieguvu ar savu gudrību,» zemnieks paskaidroja.

Un tad viņš. izstāstīja svešajiem par abām milža meitām un par brāļa daļu.

Vīri klausījās uzmanīgi; bet, ko viņi izlobīja no šā stāsta, bija pavisam kas cits, nekā zemnieks domājis,

«Vai tā ir patiesība, ka milža otrā meita ir daudz bīstamāka nekā tā, ar kuru tu sastapies?» vīri vaicāja.

«Jā gan, viņa jūs vis netaupītu,» atskanēja zemnieka atbilde.

Tad viņš aizgāja no vīriem projām, bet vēroja tos notālēm. Pēc kāda brīža viņš redzēja, ka svešinieki iz­beidz darbu un ieiet mežā.

Kad vakarā zemnieks ar saviem ļaudīm ēda vaka­riņas, no meža puses atskanēja spalgs vilku kauciens. Un cauri meža zvēru kaukšanai bija dzirdami arī cil­vēku saucieni pēc palīdzības. Zemnieks žigli pietrūkās kājās, bet abi kalpi, kā likās, negribēja viņam iet līdzi.

«Tas ir pareizi, ka šos neliešus saplosa vilki,» viņi teica.

«Kas iekritis nelaimē, tam jāpalīdz,» zemnieks at­teica un steigšus aizskrēja ar visiem saviem piecdesmit kalpiem uz mežu.

Tur viņi tūliņ ieraudzīja lielu baru vilku, kuri lēkāja ap vienu vietu un plēsās laupījuma dēļ. Kad kalpi bija vilkus aizdzinuši, zemē varēja redzēt četru cilvēku mie­sas, kuras bija jau tā saplosītas, ka nepavisam vairs nevarētu pazīt, ja turpat nebūtu nomestas četras kaln­raču lāpstas.

Pēc šā gadījuma viss vara kalns palika vienīgi zem­nieka īpašumā līdz pat viņa nāvei. Pēc tam to pārņēma viņa dēli, kuri kopīgi apstrādāja raktuves; visu rūdu, ko darbā ieguva gada laikā, sameta līdzīgās kaudzēs, ko savā starpā izlozēja, un pēc tam katrs savu rūdu izkausēja paša atsevišķā ceplī. Visi brāļi kļuva par ļoti bagātiem kalnračiem un uzcēla sev plašas un greznas mājas. Viņiem sekoja nākamie mantinieki; tie savukārt izbūvēja jaunas šahtas un pastiprināja rūdas iegūšanu. Ar katru gadu raktuvju apgabals palielinājās un arvien vairāk pieauga kalnraču-īpašnieku skaits. Daži dzīvoja tepat tuvumā, citu mājas un kausējamie cepļi atradās izkaisīti pa visu iecirkni. Tā pamazām saradās veseli kalnraču ciemi, un visu apgabalu sauca par lielo vara raktuvju iecirkni.

Tagad tikai nedrīkst aizmirst vienu. Rūda atradās visur zemes virsējā slānī, un to varēja lauzt līdzīgi ak­meņiem akmeņlauztuvēs. Tomēr ar laiku rūdu virsējā zemes kārtā, izmantoja, un tagad kalnrači bija spiesti to celt ārā no pazemes. Ar šauro šahtu un garo, līku­maino eju palīdzību viņiem tagad bija jārokas arvien dziļāk zemē iekšā, lai tur ar mīnām spridzinātu rūdas cietos slāņus. Spridzināšana jau pati par sevi ir grūts un smags darbs, bet tas kļūst vēl daudz grūtāks tāpēc, ka dūmi nekur nevar rast izeju; bez tam ļoti daudz pūļu prasa rūdas aizvešana līdz šahtai un uzcelšana augšā. Un, jo dziļāk rakās iekšā zemē, jo bīstamāki kļuva visi darbi. Dažreiz visas apakšzemes ejas pār­plūda ūdeņiem, dažreiz atkal iegruva eju griesti un apbēra visus strādniekus. Ar visām šīm pazemes ne­laimēm ogļraču amats ieguva tik ļaunu slavu, ka neviens gandrīz negribēja labprātīgi doties iekšā zemes dzīlēs. Tad sāka piedāvāt šo darbu uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem un visādiem klaidoņiem, kuri darīja ne­drošus meža ceļus; tiem apsolīja piedot viņu noziegu­mus, ja viņi iestāsies par kalnračiem Falunas raktuvēs.

Ilgus, ilgus gadus neviens vairs nedomāja par brāļa daļas meklēšanu. Tomēr no sabiedrības izstumto vīru vidū, kuri bija ieradušies lielo vara raktuvju iecirknī, atradās arī tādi, kas dēkas vērtēja augstāk nekā savu dzīvību, un tie nu bieži klejoja pa mežu, cerēdami, ka viņiem varbūt izdosies atrast otro vara kalnu, tā saukto «brāļa daļu».

Kā šiem meklētājiem visiem veicies, nevienam skaidri nav zināms, tomēr kāds stāsts par pāris ogļračiem ir uzglabājies. Šie strādnieki vakarā ieradās pie sava kunga un paziņoja, ka viņiem izdevies mežā atrast ļoti bagātu vara dzīslu. Lai nenomaldītos, viņi esot apzīmē­juši ceļu un nākamajā rītā parādīšot kungam šo vara dzīslu. Nākamā diena bija svētdiena, un svētdienā kungs negribēja doties mežā meklēt rūdu, bet labāk gāja ar visiem saviem ļaudīm baznīcā. Bija patlaban ziema, un visi baznīcas gājēji devās kopā pāri Varpana ezeram. Ceļā turp viss norisinājās labi, bet, atpakaļ nākot, abi vīri iekļuva āliņģī un noslīka. Tikai tagad ļaudis sāka atcerēties veco teiku par brāļa daļu, un visi bija pār­liecināti, ka šie abi vīri laikam būšot uzdūrušies uz to.

Lai pēc iespējas mazākā skaitā notiktu raktuvēs ne­laimes gadījumi, daudzi raktuvju īpašnieki ataicināja no ārzemēm piedzīvojušus kalnračus; un tā nu svešie meistari mācīja Falunas kalnračus, kā ērtāk nokļūt dzi­ļajās raktuvēs un pacelties atkal augšā, kā ierīkot apakšā raktuvēs sūkņus, kas aizsūknētu visus ūdeņus, kā rūdu ar tricēm uzvilkt augšā. Teikai par milža meitām svešie lāgā neticēja; tas gan viņiem likās iespējams, ka tepat netālu varētu būt kāds līdz šim vēl neatrasts rūdas slānis, un to tad viņi cītīgi meklēja. Kādu vakaru raktuvju viesnīcā ienāca viens no vācu meistariem un teica, ka viņš esot atradis «brāļa daļu». Bet domas par lielo bagātību, kas tam nu tagad piederēs, sajauca viņa prātus un padarīja, to gluži negudru. Tai pašā vakarā viņš sarīkoja viesnīcā lielas dzīres; viņš dzēra, dejoja un spēlēja kārtis, beigās izcēlās strīds un kaušanās, un kāds žūpu brālis nodūra vācu meistaru.

No lielā vara raktuvju iecirkņa vēl joprojām ieguva tik daudz rūdas, ka šīs raktuves uzskatīja par bagātā­kajām visā zemē. Tās sniedza labus ienākumus ne vien visā plašā tuvākā apkārtnē, bet arī pati valsts ievāca ļoti ievērojamu nodokļu sumu, kas bija liels palīgs un atspaids grūtajos gados. Raktuves cēla un paplašināja ne vien Falunu, bet izplatīja slavu arī pa citām pilsē­tām, tā, ka pat ķēniņi mēdza braukt apskatīt šejienes pirmās šķiras ievērojamās raktuves un dēvēja tās par Zviedrijas laimi un mantas kambari. Ja nu cilvēki do­māja, cik daudz bagātības viņi jau ieguvuši no vecajām raktuvēm, tad nav jābrīnās, ka tie, kas ticēja, ka tu­vumā atrodas vēl lielāki krājumi, juta sašutumu, kad šie krājumi nav pieejami. Daudzi ziedoja dzīvības, velti meklēdami šos dārgumus.

Viens no pēdējiem, kas esot redzējis «brāļa daļu», bija kāds jauns falunietis; viņš bija bagātas un ievērojamas ģimenes loceklis, un tam pašam piederēja mājas un ceplis pilsētas tuvumā. Viņš gribēja precēt kādu skaistu Leksandes zemnieka meitu un tādēļ kādu dienu devās uz turieni. Falunietis bildināja savu izredzēto, bet viņa deva šādu atbildi: ja viņš neapņemšoties atstāt Falunu pavisam un nepārnākšot dzīvot Leksandē, tad viņa pie tā neiešot. Kausētavu dūmi visu laiku tik smagi un smacīgi gulstoties pāri visai pilsētai, ka viņai kļūstot pavisam smaga sirds, tikai par to domājot vien, ka būtu kādreiz tur jādzīvo.

Jauneklis meiteni ļoti mīlēja un atceļā uz mājām gauži noskuma. Viņš Falunā dzīvoja jau no bērna kā­jām un bija tā pieradis pie pilsētas gaisa, ka pat nebija ienākušas galvā domas, ka kādam te būtu grūti dzīvot. Kad viņš nu nāca tuvāk pilsētai, tad kļuva gluži izbi­jies. No raktuvju lielās šahtas, no simtiem kausējamām krāsnīm pacēlās biezi, melni dūmi, izplatīdami kodīgu sēra smaku un apņemdami visu pilsētu kā miglā. Sēra dūmi kavēja koku un stādu attīstību, tāpēc visā apkārtnē pletās kaili lauki. Visapkārt jauneklis redzēja melnu dūmu apņemtas liesmojošas kausējamās krāsnis, ne vien pašā pilsētā un tuvākajā apkārtnē, bet visā apkaimē: Griksbujā, Bentsarvetā, Bergsgordenā, Stenesetā, Korsnesā, Vikā un pat Aspebudā. Tagad viņš saprata: kas pieradis dzīvot pastāvīgā saules gaismā pie spožā Siljana ezera zaļajiem krastiem, tam nebija iespējams uz­turēties šeit.

Pilsētas izskats vērta viņu vēl drūmāku, nekā viņš bija jau līdz šim. Viņam nebija nekādas patikas doties tūliņ mājās, tādēļ tas nogriezās no ceļa un iegāja mežā. Te viņš klejoja apkārt visu augu dienu, nemaz nedomā­jot, uz kurieni dodas.

Pret vakaru viņš piepeši atradās pie kāda kalna sienas, kas spīdēja kā tīrais zelts, un, kad apskatījās tuvāk, tad pārliecinājās, ka spožums ceļas no plašas vara dzīslas. Sākumā viņš sajuta lielu prieku par savu atradumu; bet tad viņam ienāca prātā teika par «brāļa daļu», kas jau tik daudziem atnesusi nelaimi, un arī viņš izbijās.

«Šodien mani patiesi vajā nelaime,» jaunais cilvēks domāja. «Varbūt arī man būs jāzaudē dzīvība tāpēc, ka esmu atradis šo bagātību.»

Ātri viņš pagriezās atpakaļ un devās uz mājām. Pēc kāda laiciņa tas sastapa lielu, staltu sievieti. Likās, ka viņa varētu būt kāda ogļrača godājama un cienījama māmiņa; tomēr viņš neatcerējās, ka būtu to, kādreiz redzējis. Man labprāt gribētos zināt, ko tu te mežā meklē, jo visu dienu redzu tevi klejojam apkārt,» sieviete ieteicās.

«Es meklēju kādu noderīgu apbūves vietu, jo mei­tene, kuru mīlu, negrib dzīvot Falunā,» jauneklis at­bildēja.

«Vai tikai tu nedomā lauzt rūdu no vara kalna, kuru nupat atradi?» sieviete prašņāja tālāk.

«Nē, man tagad ir jāatstāj kalnrača dzīve, jo citādi es nedabūšu savu iemīļoto meiteni.»

«Nu, tad tikai turi vārdu, un tev nekas ļauns ne­notiks,» sieviete noteica un devās projām.

Bet jauneklis pasteidzās arī visu tā izkārtot, kā savā postā bija izrunājies. Viņš atstāja savu darbu raktuvēs un uzcēla sev māju tālu projām no Falunas. Tur viņa iemīļotai nebija nekas pretī apmesties.

Ar to nobeidzās kraukļa stāsts. Mazais zēns patiesi visu laiku bija atturējies no miega, lai gan viņš savus darba rīkus lietoja ne visai veikli.

— Un kas notika tālāk? — zēns ievaicājās, kad krauklis apklusa.

— No tā laika varu te iegūst stipri mazāk. Pati pilsēta gan vēl pastāv, bet kausējamās krāsnis ir bei­gušas kurēties. Visā apkārtnē vēl ir ļoti daudz vecu kalnraču māju, bet to tagadējiem iedzīvotājiem jānodarbojas ar lauku apstrādāšanu un meža kopšanu. Falunas rak­tuves ir izmantotas galīgi, un tagad būtu pats pēdē­jais laiks uzmeklēt «brāļa daļu».

— Vai šis kalnracis, par kuru tu nupat stāstīji, tiešām bijis beidzamais, kas redzējis «brāļa daļu»? — zēns jautāja.

— Kad tu būsi izcirtis sienā caurumu un mani at­brīvojis, tad es tev pastāstīšu, kas bijis pats beidza­mais, — krauklis atbildēja.

Nilss sarāvās un sāka strādāt žiglāk. Viņam likās, it kā krauklis būtu to teicis pavisam savādā balsī. Gan­drīz vai izklausījās, viņš grib zēnam likt saprast, ka pats ir redzējis lielo vara dzīslu. Varbūt viņam bija kāds sevišķs nolūks, ka stāstīja tieši šo teiku?

— Tu gan laikam esi daudz lidojis apkārt šajā ap­vidū? — zēns ievaicājās, lai dabūtu zināt ko tuvāk. — Un, tā laižoties pāri kalniem un mežiem, tu droši vien daudz ko esi atradis?

— Saprotams, un es tev varētu parādīt daudz ko ievērojamu, ja vien tu drīzāk tiktu galā ar savu darbu, — krauklis noteica.

Tagad Nilss kala tik sparīgi, ka šķembas šķīda uz visām pusēm. Viņš bija pārliecināts, ka krauklis atra­dis «brāļa daļu».

— Ir tikai žēl, ka tu, būdams krauklis, nevari gūt no tā sev nekāda labuma, — zēns ierunājās.

— Es par šo lietu vairs neteikšu ne vārda, iekams neredzēšu, vai tu maz spēj izcirst tādu caurumu, ka es varētu izkļūt laukā, — krauklis atbildēja.

Puisēns nu kala tā, ka kaltiņš viņa rokā kļuva pa­visam karsts. Viņam likās, ka ir atminējis kraukļa no­domu. Viņš pats taču nespēja rūdu lauzt un tāpēc no­domājis visu dāvāt to viņam, Nilsam Holgersonam. Tas bija pats ticamākais un dabiskākais. Bet, ja nu zēns dabūtu zināt noslēpumu, tad, atguvis cilvēka izskatu, atgrieztos uz šejieni, lai saņemtu milzīgo bagātību. Un, ja nu viņam būtu tik daudz naudas, tad viņš nopirktu visu Rietumvemmenhegas draudzi un uzceltu tikpat lielu pili kā Vitševli. Un kādā jaukā dienā viņš tad ielūgtu pie sevis pilī iebūvieti Holgeru Nilsonu un viņa sievu. Kad viņi nāktu iekšā, viņš pats stāvētu uz lieveņa un teiktu:

«Lūdzu, nāciet vien iekšā un rīkojieties tā, it kā jūs būtu paši savās mājās!»

Protams, ka viņi to nepazītu un vaicātu viens otram,. kas gan šis smalkais kungs tāds varētu būt, kas viņus uzaicinājis pie sevis. Un tad smalkais kungs jautātu:

«Vai jums labprāt nepatiktu dzīvot tādā pilī, kāda ir šī?»

«Jā gan, pats par sevi saprotams, tomēr, šāda pils nav priekš mums,» viņi atbildētu.

«Tomēr jūs šo pili varat saņemt kā atlīdzību par. lielo, balto zostēviņu, kas pērngad no jums aizlaidās,» smalkais kungs tad atbildētu…

Zēns nu rīkojās ar kaltiņu aizvien čaklāk… Otrkārt, viņš savu naudu izlietotu, uzceldams Sunnerbu ganībās arī zosu ganei Ozei un mazajam Matsam jaunu mājiņu.

Protams, daudz skaistāku un lielāku nekā vecā būdiņa. Un tad viņš nopirktu visu Tokernu un uzdāvātu zosīm un tad….

— Nu gan man jāslavē tavs čaklums, — krauklis ieteicās. — Man liekas, ka caurums būs jau. diezgan liels.

Un Bataki tiešām varēja izspraukties cauri. Zēns viņam drīz vien sekoja un ieraudzīja kraukli dažus soļus attālu jau sēžam uz akmens.

— Tagad es izpildīšu savu solījumu, Sprīdīt, krauklis iesāka svinīgā balsī, — un pateikšu, ka es pats esmu pēdējais redzējis «brāļa daļu». Tomēr es tev neieteiktu to meklēt, jo esmu nopūlējies daudzus gadus, kamēr atradu.

— Es domāju, ka tu aiz pateicības par manu palī­dzību pats man to parādīsi, — zēns ieteicās.

— Ak, Sprīdīt, tev varbūt briesmīgi nāca miegs, ka­mēr es tev stāstīju par «brāļa daļu», — krauklis teica. — Citādi tu taču to nevēlētos. Vai tad tu nedzirdēji, ka visi tie, kas dara zināmu citiem, kur atrodas «brāļa daļa», zaudē paši savas dzīvības? Nē, mīļais draugs! Bataki savā garajā mūžā ir iemācījies klusēt.

Pēc šiem vārdiem krauklis izpleta spārnus un aiz­laidās.

Blakus sēra virtuvei gulēja zosu māte Akka, bet aizritēja labs brītiņš, tikai tad zēns piegāja viņai klāt un to modināja. Viņš bija pavisam noskumis un nelabā omā, tāpēc, ka zaudējis iecerēto lielo bagātību, un tagad jutās tā, it kā visā pasaulē vairs nebūtu itin nekā, par ko varētu priecāties.

Dalarnā svin kādu dienu, ko visi bērni gaida tikpat nepacietīgi kā ziemsvētkus. Tas ir svētā Valborga va­kars, kad viņi drīkst dedzināt ugunskurus brīvā dabā.

Jau vairākas nedēļas iepriekš zēni un meitenes ne­domā ne par ko citu kā vien par to, kā salasīt kurināmo svētā Valborga ugunij. Viņi dodas mežā un lasa sausus zarus un egļu čiekurus, meklē skaidas pie galdniekiem, mizas, tāsis un resnus klučus pie malkas cirtējiem. Katru dienu viņi iet lūgt veikalniekam vecas kastes; bet, ja kādam izdodas sadabūt tukšu darvas mucu, tad tas noslēpj to kā vislielāko dārgumu un ceļ gaismā tikai pašā beidzamā brīdī, tieši pirms uguns aizdegšanas. Zirņu un pupiņu žuburu mietiem, tāpat izgāztiem sētu sta­biem un visiem salauztiem darba rīkiem, tīrumā aiz­mirstām maikstēm draud briesmas. Kad nu beidzot lielā diena klāt, tad bērni ik ciemā uz pakalna vai ezermalā no sausiem zariem un visa, kas tikai deg, sakrauj milzīgu ugunskuru. Dažreiz pat vienā ciemā ir vairāki ugunskuri. Gadās, ka meitenes un zēni sastrīdas, jau malku meklējot; notiek arī tā, ka ciema dienviddaļā bērni grib aizdegt atsevišķu uguns­kuru, bet ciema ziemeļdaļas bērni negrib tam piekrist un sarīko paši uz savu roku citu ugunskuru.

Parasti sārti jau gatavi pēcpusdienā, un bērni ar sērkociņiem kabatā staigā ap tiem un nepacietīgi gaida tumsu. Ap to laiku Dalarnā diena briesmīgi gara. Pulk­stenis jau astoņi vakarā, bet tumsa negrib un negrib iestāties. Ārā ir auksts un mitrs, jo ziema tikko šķīru­sies. Laukos viss sniegs jau nokusis, un pa dienas vidu, kad saule stāv augstu pie debesīm, gluži patīkami silts; bet mežos atrodamas vēl augstas sniega kupenas, ezeri pārklāti ar ledu, un naktī temperatūra bieži noslīd pat vairākus grādus zem nulles. Tāpēc arī notiek, ka vie­tumis iekurina ugunskuru, iekams nav gluži tumšs. Bet tikai mazākie un nepacietīgākie bērni tā steidzas; lie­lākie gaida nakti, lai ugunskurs spīdētu jo spoži.

Beidzot sengaidītais brīdis klāt. Ierodas katrs bērns, kas atnesis kaut niecīgāko zariņu. Vecākais zēns aiz­dedzina salmu vīkšķi un pabāž to zem ugunskura. Uguns arī tūliņ sāk degt. Zari sprakšķ un sprakšķ, gaisā paceļas melni, draudīgi dūmu mutuļi, beidzot arī gaišas liesmas izlaužas no ugunskura, uzpland vairāku metru augstumā un redzamas visā plašā apkārtnē.

Tikai tagad bērni var paskatīties visapkārt. Lūk, kāda uguns! Raug, tur vēl viena! Tur uz tā pakalna patlaban aizdedzina kādu, un tagad tur deg viena paša augšā uz kalna! Visi bērni cer, ka viņu uguns būs vis­lielākā un gaišākā; viņiem bail, ka citas ugunis to nepārspēj, un viņi pašā pēdējā brīdī skrien mājās pa­lūgt vecākiem vēl dažas pagales.

Kad ugunskurs jau krietni iededzies, to skatīties nāk pieaugušie un pat sirmgalvji. Uguns nav tikai skaista vien, tā izplata arī patīkamu siltumu vēsajā vakarā, un skatītāji apsēžas uz akmeņiem un ciņiem ap sārtu. Tā nu visi sēž un raugās, līdz beidzot kādam iekrīt prātā, ka varētu gluži labi uzvārīt kannu kafijas, ja nu reiz ir tik laba uguns. Kamēr kafijas katls vārās, kāds stāsta teiku, kad tā ir galā, atrodas atkal cits, stāstītājs.

Lielie domā galvenokārt par kafiju un nostāstiem, bet bērni cenšas pēc iespējas ilgāk uzturēt, savu, ugunskuru gaišās liesmās. Pavasarim tik grūti izkausēt sniegu un ledu. Būtu jauki, ja varētu mazliet palīdzēt! Citādi die­zin vai īstā laikā spēs raisīties lapas un ziedu pumpuri.

Meža zosis bija apmetušās naktsguļai uz Siljana ezera ledus, un, tā kā saltais ziemeļu vējš pūta pa visu ezeru, Nilss bija palīdis zem zostēviņa spārna. Zēns bija tikko iemidzis, kad to uzmodināja bises šāviens. Viņš ātri izlīda no spārna apakšas un izbijies skatījās vis­apkārt.

Te laukā uz ledus viss bija kluss. Lai cik vērīgi viņš raudzījās, mednieki nekur nebija redzami. Bet, kad viņš paskatījās uz krastmalu, tad pavisam, apmulsa. Viņam likās, ka redz atkal kādu brīnišķīgu parādību kā toreiz Vinetā vai Lieldjules dārzā.

Pēcpusdienā pirms apmešanās naktsguļai zosis bija vairākas reizes laidušās pār ezeru. Tad viņas bija zēnam rādījušas lielas baznīcas un ciematus Siljana ezera krastā. Zēns bija redzējis Leksandes, Retvikas, Moras ciemus un Sulerē salu. Baznīcas ciemi bija ļoti lieli; tie drīzāk līdzinājās mazām pilsētiņām. Zēns bija stipri iz­brīnījies, redzēdams, cik te ziemeļos zeme biezi apdzī­vota. Viss apgabals viņam likās daudz draudzīgāks un viesmīlīgāks, nekā varēja sagaidīt. Viņš te nepamanīja it nekā drausmīga vai atbaidoša.

Bet tagad tumšā naktī uz šiem pašiem krastiem viņš ieraudzīja liesmojam veselu uguns vainagu. Ugunis dega Mora, ezera ziemeļu daļā, uz Suleres salas krastiem, Vikara ciemā, uz Šubergas ciema kalniem, uz zemes mēles pie Retvikas, uz Lerdala kalna, uz visām salām un pakalniem līdz pat Leksandei. Zēns saskaitīja vai­rāk par simt ugunīm. Viņš nevarēja saprast, no kurienes tās cēlušās. Vai tā nebija atkal kāda burvība?

Arī meža zosis bija atmodušās no šāviena, bet, tikko Akka paskatījās uz krastmalu, viņa teica: — Cilvēku bērni šodien priecājas, — un zosis atkal pabāza galvu zem spārna un iemiga no jauna.

Zēns ilgi nolūkojās ugunīs, kas kā gara dārgakmeņu rota mirdzēja krastmalā. Gaisma un siltums neatvairāmi, gluži kā tauriņu, vilka viņu sev klāt; viņam neizsakāmi gribējās pieiet tuvāk ugunskuriem, bet viņš labi nezi­nāja, vai var zosis atstāt vienas, jo dzirdēja šāvienu pēc šāviena. Kad viņš tagad zināja, ka no tiem nekādas briesmas nav gaidāmas, tad arī šāvieni viņu valdzināja. Ļaudis pie ugunskuriem šķita tik līksmi, ka tiem no smiekliem un gavilēm vien bija par maz un vajadzēja vēl izšaut dažu labu šāvienu. Pie kāda ugunskura, kas dega kalna virsotnē, laida raķetes. Pats ugunskurs tur augšā bija milzīgs, bet no tā vien cilvēkiem nepietika, tie gribēja uzmest savu prieku līdz pašiem padebešiem. Pamazām Nilss bija pienācis krastam klāt. Piepeši. viņš izdzirda dziesmas. Tad nu viņš vairs nevarēja no­turēties, bet skriešus devās uz cietzemi.

Pie Retvikas atrodas garš tvaikoņu tilts, kas tālu iestiepjas ūdenī. Pašā tilta galā stāvēja bars dziedātāju; nakts klusumā viņu dziesmas atskanēja pār ezeru. Viņi laikam domāja, ka pavasaris līdzīgi meža zosīm iemidzis uz Siljana ezera ledus, un vēlējās to uzmodināt.

Dziedātāji iesāka dziesmas: «Es zinu zemi tālu zie­meļos», «Kad vasarā skaistajā zaļo jau lauks, plūst Dalarnā upes divas», «Marša soļos dodamies uz Tunu», «Vīru rota — drosme, spēks» un beidzot «Dalarnā dzī­voja, Dalarnā dzīvo». Tās visas bija Dalarnas dziesmas. Uz tilta nebija uguns, un dziedātāji nevarēja tālu sare­dzēt, bet dziesmu skaņas uzbūra visu klausītāju acu priekšā dzimteni, vēl skaistāku un mīļāku, nekā tā bija dienas gaismā. Likās, it kā tie lūgtu pavasari: «Paska­ties jel, kāda zeme tevi gaida! Vai negribi nākt mums palīgā? Vai vēl ilgāk ļausi ziemai nomākt šo brīnišķīgi skaisto zemi?»

Nilss Holgersons noklausījās dziesmā līdz beigām un tad sāka atkal skriet uz dziedātāju pusi. Uz paša krasta dega kāds ugunskurs. Viņš uzmanīgi pienāca tik tuvu, ka varēja saredzēt cilvēkus sēžam un stāvam ap uguni, tāpat dzirdēt viņu sarunas. Atkal viņam uznāca šau­bas, vai tikai tā nav kāda burvība. Nekad vēl viņš ne­bija redzējis cilvēkus tādos tērpos. Sievietēm galvā bija melnas, smailas cepures, mugurā īsi baltas ādas kam­zoļi, sārti lakati ap kaklu, zaļi zīda ņieburi, melni svārki ar baltsarkanzaļu un pelēki svītrotu priekšu. Vīriešiem bija zemas, apaļas cepures, gari, zili svārki ar sarka­niem apšuvumiem, īsas, dzeltenas ādas bikses, apsietas ap ceļiem sarkanām saitēm ar vilnas bumbulīšiem galos. Zēns nevarēja saprast, vai apģērbs piešķir viņiem tādu izskatu vai arī viņam pašam liekas, ka visi šie ļaudis daudz lielāki un staltāki nekā citos novados. Viņš dzir­dēja tos sarunājamies, bet ilgi nevarēja saprast vārdus. Nilsam ienāca prātā mātes košie apģērbi, kurus viņa glabāja lādē un kurus Skonē jau sen vairs nenēsāja. Viņš prātoja, vai tikai neredz tādus ļaudis, kas dzīvo­juši pirms simt gadiem.

Bet drīz vien šīs domas izgaisa, jo viņa priekšā atra­dās dzīvi cilvēki. Par zēna pārdomām nav nemaz jā­brīnās, jo Dalarnas iedzīvotāji tiešām daudz ilgāk nekā citi novadi saglabājuši savu senatni kā valodā, tā arī tērpos un ieražās.

Drīz vien zēns saprata, ka ļaudis ap ugunskuru runā par veciem, pagājušiem laikiem. Viņi stāstīja, kā viņiem senāk klājies jaunības dienās, kad vajadzējis nostaigāt tālus ceļus citos svešos apgabalos, lai ar savu darbu sa­pelnītu dienišķo maizi piederīgajiem mājās. Zēns noklau­sījās vairāku vīru dzīves gaitu. Tomēr vislabāk tā atmiņā iespiedās kāds nostāsts, ko pastāstīja kāda veca, veca sieviņa.

PURVA ĶERSTAS STĀSTS

— Maniem vecākiem bija neliela mājiņa Austrumbjerkā, — vecīte iesāka, — bet mēs bijām daudz brāļu un māsu, un laiki toreiz bija grūti, tādēļ man jau ar seš­padsmit gadiem vajadzēja doties svešumā. Mēs no Retvikas izgājām vienā laikā apmēram divdesmit jauniešu. Stokholmā es pirmo reizi nonācu tūkstoš astoņi simti. četrdesmit piektā gada četrpadsmitajā aprīlī. Ceļā man bija līdzi nedaudz maizes, gabaliņš teļa gaļas un kumosiņš siera. Visa mana bagātība naudā bija divdesmit četri šiliņi. Bet pārtiku, ko dabūju līdzi no mājām, es sabāzu maisiņā un kopā ar darba drēbēm jau aizsūtīju iepriekš kādos zemnieka ratos.

Un tā mēs visi divdesmit kopā nogriezāmies pa Falunas ceļu; nostaigājot katru dienu trīs vai četras jūdzes, mēs Stokholmu sasniedzām septītajā dienā. Toreiz bija pavisam citādi nekā tagad, kad mūsu meitenes sasēžas vilcienos un šo pašu ceļu ļoti ērti nobrauc astoņās devi­ņās stundās.

Kad nu mēs soļojām pa Stokholmas ielām, ļaudis sauca cits citam:

«Redziet, tur nāk Dalarnas karapulks!»

Un tā arī likās, it kā soļotu vesels karapulks, jo mūsu smagās kurpes ar pamatīgajiem papēžiem, kuros kurp­nieki bija sadzinuši vismaz piecpadsmit krietnu naglu katrā, dimdināja visu ielu; tā kā nebijām pieraduši pie bruģa apaļajiem akmeņiem, tad gājām neveikli, dažkārt pat klupdami un krizdami.

Mēs devāmies tieši uz iebraucamo vietu «Baltais zirgs» pilsētas dienvidos, Lielajā Pirts ielā, kur Dalarnas ļaudis mēdza apmesties, kad iebrauca pilsētā. Mūsu kaimiņi, Mora ļaudis, apmetās šai pašā ielā, tikai pie «Lielā vainaga».

Tagad nu bija jārauga drīzāk ko nopelnīt, jo man jums jāsaka, ka no līdzi dabūtiem divdesmit četriem šili­ņiem man bija vēl palikuši tikai astoņpadsmit. Kāda no mūsu meitenēm teica, ka man jāmēģinot pieteikties pie pulkveža, kas dzīvojot Hornstula ielā. Tur mani pieņēma uz četrām dienām, un man bija jāuzrok dārzs un jā­iestāda saknes. Kā algu par šo laiku man maksāja div­desmit četrus šiliņus dienā, bet pašai bija jāēd sava pārtika. No šādas peļņas es nu gan neko daudz nevarēju atļauties ēšanai, bet kungu mazās meitenītes bija drīz ievērojušas, ka esmu ļoti izsalkusi, viņas ieskrēja virtuvē un man šo to iznesa, tā, ka galu galā biju paēdusi.

Pēc tam es atradu darbu pie kādas kundzes Norlanda ielā. Te man bija jāguļ ļoti nožēlojamā istabiņā, kur peles un žurkas sagrauza manu aubīti un kakla laka­tiņu un izgrauza arī caurumu ceļakulē. Man iedeva vecu zābaka stulmu, ar ko aizlāpīju caurumu. Šajā mājā man iznāca darbs četrpadsmit dienas, pēc tam steidzos atpakaļ uz mājām ar diviem dālderiem kabatā.

Šoreiz es devos ceļā pāri Leksandei un pāris dienu uzturējos Rennes ciemā. Atceros, ka ļaudis tur vārīja auzu putru, piejaucot klāt smalkas pelavas un klijas. Cita nekā viņiem nebija, un toreizējās bada dienās viņi varēja būt laimīgi, ka tiem vēl ir tik daudz iztikai.

Jā, tajā gadā man neklājās visai spoži, bet nākošajā gāja vēl grūtāk. Jo, redziet, man bija jādodas atkal projām no mājām peļņā, citādi mājiniekiem nebūtu ko ēst. Šoreiz mēs sametāmies kopā kādas trīs meitenes un devāmies uz Hudiksvalu. Līdz turienei bija savas div­desmit četras jūdzes, un visu ceļu mums vajadzēja nest ceļamaisus uz muguras, jo tagad negadījās nevieni zemnieku rati, kas mūs pavestu. Mēs bijām cerējušas dabūt darbu dārzos, bet, kad tur nonācām, vēl nebija nokusis sniegs un no dārzu darbiem nekas neiznāca. Tad es gāju ārā no ciema, staigāju pa zemnieku mājām un gauži lūdzu dot man kaut kādu darbiņu. Ak, mīļie, cik izsalkusi un nogurusi es biju, kad beidzot kādās mājās mani paturēja, kur lika kārst vilnu par astoņiem šiliņiem dienā! Beidzot man tomēr izdevās atrast darbu pilsētas dārzos, kur es paliku līdz jūlija mēnesim. Bet tad mani pārņēma tik briesmīgas ilgas pēc mājām, ka devos mājup uz Retviku. Man taču toreiz bija tikai septiņpadsmit gadu. Manas kurpes bija galīgi nodriskātas, tā, ka visas divdesmit četras jūdzes vajadzēja nostaigāt basām kā­jām. Tomēr man bija ļoti jautrs prāts, jo šoreiz es biju ietaupījusi piecpadsmit dālderus, pie kam nesu vēl līdzi mazākajiem bērniem dažas vecas, sakaltušas baltmaizītes un vīstoklītī cukura graudiņus, ko biju sakrājusi. Tikko man iedeva divus graudiņus cukura kafijas krūzī­tei, es pieliku tikai vienu, bet otru paglabāju.

Tagad jūs te nu sēžat, meičas, un nezināt, cik ļoti jums jāpateicas dievam, ka pienākuši labāki laiki, jo to­reiz viens bada gads sekoja otram. Visiem Dalarnas jauniešiem bija jādodas katru gadu projām svešumā pelnīt maizi. Nākamajā, tūkstoš astoņi simti četrdesmit septītajā gadā, es devos atkal uz Stokholmu un strādāju tur lielajā Hornbergas dārzā. Tur mēs bijām vairākas meitenes un tagad dabūjām arī lielāku dienas algu, tomēr mums bija jādzīvo ļoti taupīgi. Rakdamas dārza zemi, mēs salasījām vecas naglas un kaulus, ko pārdevām lupatniekiem. Par šādi iegūto naudu tad pirkām cietus jo cietus sausiņus, kādus mēdza cept karavīriem. Jūlija beigās es atgriezos atkal mājās, lai palīdzētu novākt ražu. Šoreiz es biju ietaupījusi trīsdesmit dālderus.

Arī nākošajā gadā man bija jāiet peļņā. Tagad es atradu vietu Stalmestargordenā, Stokholmas tuvumā. Tovasar Lagordjerdetā rīkoja manevrus, un ēdienu pār­zinis mani sūtīja uzraudzīt virtuvi, kas bija novietota lielos ratos. Pat ja es nodzīvotu simt gadu, tomēr nekad neaizmirsīšu to dienu, kad man karaļa Oskara priekšā nometnē bija jāpūš ganu stabule. Karalis man kā balvu atsūtīja veselus divus dālderus.

Tad es dažas vasaras no vietas pelnījos kā pārcēlāja Brunsvikā un vedu pāri ļaudis no Albanas uz Hagu. Tās bija manas visjaukākās vasaras. Mums laivā līdzi bija arī ganu stabule, un dažreiz ļaudis paši ņēma rokās airus, lai es varētu tiem pūst stabuli. Kad rudenī pār­cēlāja darbs izbeidzās, es devos uz Uplandi un palīdzēju tur zemniekiem apkūlībās. Ap ziemsvētkiem es vienmēr atgriezos mājās ar kādiem simt dālderiem kabatā. Un tad es vēl kuļot arī biju nopelnījusi graudus sēklai; tikko iestājās labs ziemas ceļš, tēvs aizbrauca graudiem pakaļ. jā, redziet, ja es un citi bērni nebūtu nesuši mājās savus sīkos ietaupījumus, tad mājiniekiem trūktu iztikas, jo pašu zemes raža mums pa lielākai daļai līdz ziemsvēt­kiem bija noēsta, un tajos laikos vēl nemēdza stādīt daudz kartupeļu. Pēc svētkiem bija jau jāsāk pirkt graudi maizes cepšanai no bodnieka. Mums bija jābūt ļoti tau­pīgiem, jo toreiz muca rudzu maksāja četrdesmit dālderu un muca auzu — divdesmit četrus. Atceros, ka reiz mēs par auzu mucu atdevām govi. Toreiz visi cepa pie mai­zes klāt smalki sakapātus salmus. Varu jums apgalvot, ka šo salmu maizi nebija viegli norīt. Vajadzēja pie­dzert krietni daudz ūdens, kamēr to dabūja lejā.

Tā es katru gadu klejoju apkārt no vienas vietas uz otru, kamēr apprecējos. Tas notika tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā. Redziet, mēs ar Janu bijām jau Stokholmā labi iedraudzējušies. Bet, braucot no turie­nes uz mājām, mana sirds sajuta maķenīt bailes, ka tikai stokholmietes nenovērš viņa domas no manis. Es zināju, ka meičas viņu saukāja par skaisto Purva Janu un daiļo dalarnieti. Tomēr viņa sirdī nemājoja viltība, un, kad viņš pilsētā bija diezgan iekrājis, mēs nosvinē­jām kāzas.

Nākošie gadi aizritēja itin līksmi, un mums nebija nekādu rūpju; tomēr tāda dzīve nevilkās visai ilgi. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešajā gadā Jans nomira, un es paliku viena pati ar pieciem maziem bērniem. To­mēr pārlieku grūti mums arī tagad neklājās, jo Dalarnā bija iestājušies labāki laiki. Nu jau kartupeļi padevās labāk un arī labība auga raženāk. Bija liela starpība, salīdzinot ar agrākajiem gadiem. Es apstrādāju savus nelielos lauciņus, kas man bija palikuši pēc vīra nāves, un arī pašiem sava mājiņa mums bija. Tā aizritēja gads pēc gada, bērni pamazām pieauga, un tie, kuri vēl tagad ir dzīvi, jau kļuvuši par diezgan pārtikušiem cilvē­kiem, — lai paldies par to mīļajam dievam! Jūs to ne­maz nevarat iedomāties, cik trūcīgi te Dalarnā toreiz dzīvoja ļaudis, kad jūsu māte vēl bija jauna.

Pēc šiem vārdiem vecīte apklusa. Uguns bija izdzi­susi, kamēr viņa stāstīja. Tagad visi piecēlās un teica, ka laiks iet mājās. Zēns izgāja ārā uz ledus, lai apska­tītos pēc saviem biedriem, bet, kamēr viņš viens pats skrēja projām pa ledu, tam ausīs vēl vienmēr skanēja vārdi, ko bija dzirdējis dziedam uz tilta:

Tad sekoja daži pantiņi, kurus zēns vairs neatcerē­jās. bet beigas viņam vēl bija palikušas atmiņā:

Nilss vēl nebija aizmirsis to, ko skolā mācījies par Stūru cilts vīriem un par Gustavu Vazu, un vienmēr viņš bija brīnījies, kādēļ tieši te Dalarnā tie ikreiz mek­lējuši palīdzību. Tagad zēns saprata: tādā zemē, kur at­rodas tādas sievietes kā šī vecīte, kas nupat pie uguns­kura bija stāstījusi savus piedzīvojumus, vajadzēja būt arī neuzvaramiem vīriem.

Vairākas dienas Melarezera ziemeļos plosījās negaiss. Debess bija klātin noklāta mākoņiem, vējš gaudoja, lie­tus lija straumēm. Kaut gan cilvēki un zvēri zināja, ka bez tāda laika nevar iestāties pavasaris, tomēr tas viņiem likās gandrīz vai nepanesams.

Kad lietus jau bija lijis cauru dienu, sniega kupenas mežos sāka kust un pavasara strautiņi burbuļot. Ūdens it visur, vai tas atradās seklās peļķēs vai mierīgi skalojās grāvjos, vai arī sūcās starp purvu un dumbru ciņiem, — it visur tas sāka rosīties un meklēja ceļu uz upēm, lai līdzi tām nokļūtu jūrā.

Strauti steidzās cik ātri vien varēdami uz Melara upēm, un upes pūlējās tos novadīt līdz ezeram. Tad piepeši vienā pašā naktī visi mazie Uplandes un Bergslagas ezeri nometa savu ledus segu. Upes nu pildījās ledus gabaliem un ūdens sakāpa līdz krastmalai. Melarezers drīz vien bija uzņēmis sevī tik daudz ūdens, ka tam, mežonīgi putojot, vajadzēja meklēt izeju. Bet Norstrems, pa kuru ezers notek, ir šaurs un nevar pietiekami ātri novadīt ūdeni. Turklāt vēl pūta nikns austrumu vējš un svieda jūras viļņus pret krastu, neļaujot Norstremam ieplūst jūrā. Tā kā upes aizvien no jauna nesa Melaram ūdeni klāt, bet tas tos tik strauji vis nespēja novadīt, lielajam ezeram neatlika nekas cits kā kāpt laukā no krastiem.

Ezers kāpa lēni, it kā žēlodams skaisto krastmalu. Tā kā tā ir zema, tad jau īsā laikā apkārtne bija pārplūdusi, un visur valdīja liels uztraukums.

Melarezers atšķiras no citiem. Tas sastāv no nelielām jomām, līčiem un šaurumiem. Nekur neredz lielus ūdens klajumus. Šis ezers kā radīts ekskursijām, izbraucieniem buru laiviņās un jautrai zvejai. Tas ir tik bagāts jaukām, kokiem apaugušām salām, saliņām un pauguriem. Kaili krasti nemaz nav ieraugāmi. Izskatās gluži tā, it kā ezers nekad nebūtu domājis, ka te varētu atrasties kas cits nekā grezni nami, vasarnīcas un atpūtas vietas. Tā kā parasti tas izskatās mierīgs un piemīlīgs, tieši tāpēc visi tik briesmīgi uztraucas, kad dažreiz pavasaros tas kļūst bīstams.

Kad šoreiz likās, ka Melarezers nopietni taisās pār­plūst, visas laivas un laiviņas, kuras pa ziemu bija uz­vilktas uz cietzemes, lielā steigā salaboja un pārdarvoja, lai vajadzības gadījumā tās būtu gatavas lietošanai. Veļas mazgātāju laipas noņēma, no krastmalas, tiltus nostiprināja. Uzraugi, kuru pārziņā atradās krastmalas dzelzceļi, staigāja šurpu turpu un nedrīkstēja aizmigt ne nakti, ne dienu.

Zemnieki, kuriem vēl bija siens uz salām, steidzās to nogādāt malā — drošībā. Zvejnieki glāba savus tīklus un rīkus, lai plūdi tos neaizrautu. Pie pārceltuvēm drūz­mējās cilvēki, kas vēlējās, cik iespējams, ātrāk tikt otrā krastā; visi traucās, lai plūdi tos nepārsteigtu.

Stokholmas apkārtnē, kur krastmala kā sētin nosēta vasarnīcām, valdīja vislielākā rosība. Lai gan lielais vai­rums namu stāvēja tik augstu krastā, ka tiem nedrau­dēja tiešas briesmas, tomēr ikkatrai vasarnīcai bija sava peldu būda un laivu piestātne, tās nu steidzīgi vajadzēja novākt drošībā.

Ne vien cilvēki tā uzbudinājās, kad Melarezers kāpa ārā no krastiem. Arī pīles, kas bija sadējušas olas krasta krūmājos, ūdensžurkas un cirslīši, kuri dzīvoja gar krast­malu un kuru alās vēl atradās mazi bērni, bija vislielākā mērā uztraukti. Pat lepnie gulbji sāka baiļoties par sa­vām ligzdām un olām.

Viņu bailes arī bija dibinātas, jo Melara ūdens ik stundu cēlās augstāk. Tas jau kāpa gar vītolu un alkšņu stumbriem. Pat dārzos tas bija ieplūdis un tur turpināja savus nedarbus; sakņu dobēs, tāpat kā rudzu laukos, tas nodarīja lielu postu.

Ezers kāpa un kāpa vairākas dienas. Zemās pļavas ap Gripsholmu stāvēja zem ūdens, un lielā, vecā pils bija atšķirta no sauszemes ne jau vairs ar šauru grāvi, bet gan ar veselu līci. Strengnesas skaistais liedags bija pārvērties putojošā straumē, un Vesterosas iedzīvotāji jau gatavojās braukt laivās pa ielām. Divi aļņi, kas ziemu bija pavadījuši uz kādas Melara salas, redzē­dami savu paslēptuvi zem ūdens, metās ezerā un peldus sasniedza zemi. Pa ūdeni peldēja liels daudzums koku, dēļu un baļķu, spaiņu un toveru, un ļaudis visur pulējās glābt savu īpašumu.

Šajā smagajā laikā lapsa Smirre kādu dienu pastai­gājās pa nelielu bērzu birzi uz ziemeļiem no Melarezera. Viņa vēl arvien domāja par meža zosīm un Sprīdīti. Viņu pēdas tā bija pazaudējusi un tagad prātoja un domāja, kā zosis atkal dabūt rokā.

Viņa tā staigāja gluži noskumusi, kad piepeši ierau­dzīja uz kāda bērza zara balodi — ziņnesi Agaru.

— Priecājos, tevi satiekot, Agar! — iesaucās lapsa kūmiņš. — Tu varbūt varēsi man pateikt, kur pašlaik atrodas Akka no Čebnekajses ar savu baru?

— Var jau būt, ka zinu, — atbildēja Agars, — bet tev nu gan es to neteikšu.

— Man tas vienalga, — Smirre atbildēja, — ja tikai apņemies viņai aiznest kādu ziņu, kas man uzticēta. Tu zini, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas Melarezera krasti. Ir briesmīgi plūdi, un lielais gulbju pulks, kas apdzīvo Jelstas līci, ļoti noraizējies par savām ligzdām un olām. Gulbju karalis Gaišais esot dzirdējis stāstām par mazo puišeli, kas ceļo kopā ar meža zosīm un kas visur zina padomu, viņš mani sūtīja pie Akkas un lūdza, lai tā kopā ar Sprīdīti ierodas Jelstas līcī.

— Es tavu lūgumu izpildīšu, — Agars atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā tāds mazs radījums var gulbjiem palīdzēt.

— Es arī ne, bet stāsta, ka viņš varot it visu, — Smirre atteica.

— Brīnos arī par to, ka Gaišais sūta šo ziņu meža zosīm ar lapsu, — iebilda Agars.

— Tev taisnība, mēs esam ienaidnieki, — Smirre at­bildēja laipnā balsī. — Bet tagad, briesmu brīdī, mums cits citam jāizpalīdz. Tomēr būtu labāk, ja tu Akkai neteiktu, ka šo ziņu saņēmi no lapsas, jo viņai tas liksies aizdomīgi.

JELSTAS LĪČA GULBJI

Visdrošākais patvērums Melarezera visiem ūdens put­niem ir Jelstas līcis, Ekulsundas līča iekšējā daļa, bet Ekulsundas līcis savukārt ir Bjerkes līča paplašinājums ziemeļos. Šis līcis ir viens no lielākajiem, kas iestiepjas Uplandē. Līča krasti ir lēzeni, ūdens te nav dziļš un aiz­audzis niedrēm, gluži tāpat kā Tokernas ezers. Šis līcis gan nav tik liels kā slavenais putnu ezers, tomēr tei­cama paslēptuve putniem, jo kopš daudziem gadiem pie­skaitīts rezervātiem. Šeit uzturas liels pulks gulbju. Ve­cās kroņa muižas Ekulsundas īpašnieks aizliedzis medīt šinī līcī, lai netraucētu gulbjus.

Tikko Akka bija saņēmusi vēsti, ka gulbjiem nepie­ciešama tās palīdzība, viņa devās uz Jelstas līci. Viņa te ieradās vakarā ar visu savu zosu baru un tūliņ arī redzēja postu, ko plūdi nodarījuši. Lielās, norautās gulbju mītnes vējš dzenāja pa līci; dažas jau bija izirušas, citas apgāzušās, un olas tagad gulēja ūdens dibenā.

Kad Akka ieradās līcī, gulbji bija salasījušies pie labāk aizsargātā krasta austrumu pusē. Plūdi bija viņiem nodarījuši lielu postu, taču gulbji jutās pārāk lepni, lai izrādītu savas bēdas.

— Nav vērts skumt, — viņi teica. — Šeit diezgan sakņu, zāļu un stiebru, taisīsim atkal jaunas mītnes.

Nevienam no tiem nebija nācis prātā lūgt pēc palīdzī­bas, un viņi nemaz nevarēja nojaust, kādu ziņu Smirre nosūtījusi meža zosīm.

Gulbju bija vairāki simti, un viņi bija sapulcējušies pēc vecuma un kārtas. Jaunākie un mazāk piedzīvojušie atradās pulka ārmalā, vecākie un gudrākie — vairāk pret vidu. Pašā vidū peldēja gulbju karalis Gaišais un karaliene Sniegbaltā. Abi viņi bija vecāki par citiem gulbjiem, un vairums gulbju saimes locekļu skaitījās to bērni un bērnubērni.

Gaišais un Sniegbaltā vēl atcerējās tos laikus, kad Zviedrijā nemaz nebija meža gulbju, bet vienīgi piera­dināti mājas gulbji peldēja pa pils grāvjiem un dīķiem. Tad reiz kāds gulbju pāris bija aizlaidies un apmeties Jelstas līcī. No viņiem tad arī cēlušies visi tie, kas šeit vēlāk dzīvoja. Tagad viņu cilts locekļi jau apdzīvoja vairākus Melarezera līčus, kā arī Tokernas un Hornborgas ezerus. Visi tie bija cēlušies no Jelstas līča, un gulbji, kas tur dzīvoja, lepojās, ka viņu dzimtas locekļi vairojas un ieņem ezeru pēc ezera.

Meža zosis bija nolaidušās līča rietumu krastā, bet, ieraudzījusi gulbjus, Akka tūliņ aizpeldēja pie tiem. Viņa pati bija gluži izbrīnījusies par saņemto ziņu, kas to ļoti pagodināja, un negribēja tādēļ ne mirkli vilcināties ar palīdzību.

Nonākusi gulbju tuvumā, Akka atskatījās atpakaļ, vai arī zosis peld taisnā līnijā vienlīdzīgos atstatumos viņai pakaļ.

— Peldiet nu glīti un žigli! — viņa teica. — Neska­tieties tā, acis izpletušas, uz gulbjiem, it kā vēl nekā skaista nebūtu redzējušas, un nepiegrieziet arī vērību tam, ko viņi jums teiksi

Tā nebija pirmā reize, kad Akka apmeklēja veco gulbju karali un karalieni. Līdz šim gulbji to arvien bija uzņēmuši ar cieņu, kāda pienākas tik iecienītam un daudz ceļojušam putnam. Bet viņai nekad nebija paticis tas, ka nācās izpeldēt cauri visiem citiem jaunajiem gulbjiem, kas pulcējās ap karali. Nekad viņa pati sev nelikās tik maza un pelēka kā gulbju vidū un šad tad arī bija izdzirdusi piezīmes par pelēkiem un nabadzīgiem putniem. Taču gudrākais bija šādas piezīmes nemaz ne­ievērot. Šoreiz viss noritēja neparasti labi. Gulbji mierīgi pel­dēja sāņus, un meža zosis devās pa balti mirdzošo lidoņu iežogoto ceļu uz priekšu. Šie baltie putni, kas izpleta spārnus kā buras, lai svešu priekšā lepotos visā savā skaistumā, arī tiešām bija brīnišķīgi. Šoreiz tie netai­sīja nevienas piezīmes, un Akka jutās pavisam pār­steigta.

«Karalis Gaišais droši vien dabūjis zināt par viņu nerātnībām un pavēlējis izturēties pieklājīgi,» vecā meža zoss nodomāja. Bet piepeši gulbji, kas pūlējās izturēties rātni, ierau­dzīja balto zostēviņu, kas peldēja pēdējais garajā meža zosu rindā. Pārsteigti un sašutuši gulbji sačukstējās, un labā uzvedība bija vējā.

— Kas tas tāds? — viens no gulbjiem iekliedzās. — Meža zosis iedrošinās tērpties baltās spalvās?!

— Lai viņas nedomā, ka baltas spalvas tās pada­rīs par gulbjiem! — atskanēja kliedzieni no visām pusēm. Viņi sasaucās skaļām, spēcīgām balsīm. Nemaz nebija iespējams tiem paskaidrot, ka tas ir mājas zostēviņš.

— Tas droši vien ir pats zosu karalis? — zobojās gulbji.

— Kāda nekaunība! — sauca citi.

— Tā jau nemaz nav zoss, tā ir mājas pīle!

Baltais zostēviņš atminējās Akkas vārdus, — lai neliekas ne zinis. Viņš cieta klusu un ātri peldēja uz. priekšu, bet nelīdzēja nekas, gulbji kļuva arvien uzmā­cīgāki.

— Kas tā par vardi, ko viņš nes uz muguras? — kāds iejautājās.

— Meža zosis laikam domā, ka mēs nepazīstam par cilvēku apģērbtu vardi?

Tagad visi gulbji, kas iepriekš bija peldējuši glītās rindās, sajaucās nekārtīgā burzmā. Visi spiedās uz priekšu, lai apskatītu balto meža zosi.

— Tādam baltam zostēviņam gan vajadzētu kaunē­ties gulbjiem acīs rādīties!

— Viņš droši vien tāds pats pelēks kā tie citi, tikai būs iekritis zemnieces piena kublā.

Akka tieši bija aizpeldējusi līdz Gaišajam un patla­ban gribēja viņam jautāt, ar ko tam varētu palīdzēt, kad karalis pamanīja gulbju vidū nekārtību.

— Kas tur notiek? Vai es viņiem nepavēlēju izturēties pieklājīgi pret meža zosīm? — viņš neapmierināts jautāja.

Gulbju karaliene Sniegbaltā aizpeldēja nomierināt savus uztrauktos pavalstniekus, un karalis atkal pagrie­zās pret Akku, bet te jau arī Sniegbaltā pavisam uz­traukta atpeldēja atpakaļ.

— Tur ir kāda balta zoss! — viņa sauca. — Tas nu gan ir kauns! Es vairs nebrīnos, ka gulbji tā uzbudinā­jušies.

— Balta meža zoss? — Gaišais iesaucās. — Tas, nu­dien, par traku! Tas nevar būt! Tu esi pārskatījusies.

Drūzma ap zostēviņu Mārtiņu kļuva aizvien lielāka. Akka un pārējās meža zosis mēģināja nokļūt pie viņa, bet veltīgi. Viņas grūstīja uz visām pusēm.

Tagad vecais gulbju karalis, kas bija stiprāks par visiem pārējiem, pastūma citus gulbjus pie malas un at­brīvoja ceļu. Bet, ieraudzījis, ka uz ūdens tiešām atrodas balta zoss, viņš sašuta līdzīgi pārējiem gulbjiem. Šņāk­dams no dusmām, viņš metās zostēviņam virsū un iz­rāva tam dažas spalvas.

— Es tev rādīšu, meža zoss, ka pie gulbjiem nevar nākt tādā ērma izskatā! — viņš sauca.

— Laidies prom, Mārtiņ! Laidies prom, laidies prom! — sauca Akka, jo saprata, ka gulbji tam izraus beidzamo balto spalvu.

— Laidies prom! Laidies prom! — mudināja arī Sprī­dītis.

Bet zostēviņš bija tā iespiests starp gulbjiem, ka ne­varēja pacelt spārnus. No visām pusēm pēc viņa tiecās stiprie gulbju knābji, lai izrautu pa spalvai.

Zostēviņš Mārtiņš atgaiņājās, kā vien mācēja, cirz­dams ar knābi uz visām pusēm, un arī citas meža zo­sis uzbruka gulbjiem. Bet nevarēja būt šaubu par cīņas iznākumu, ja meža zosīm pēkšņi nerastos negaidīts palīgs.

Kāds erickiņš bija noskatījies, cik ļauni klājas meža zosīm pie gulbjiem. Viņš skaļi iesaucās, kā to parasti dara sīkie putniņi, kad jāpadzen kāds vanags vai piekūns. Tikko viņš bija trīs reizes iesaucies, kad jau visi apkārtnes sīkie lidotāji lielos baros zibeņātrumā drāzās uz Jelstas līča pusi,

Šie sīkie, nespēcīgie putniņi metās gulbjiem virsū. Viņi čiepstēja tiem ausīs, aizklāja spārniņiem acis un apmulsināja tos kliegdami:

— Kaunieties! Kaunieties, gulbji! Kaunieties, kaunieties, gulbji!

Sīko putniņu uzbrukums ilga tikai dažus mirkļus, bet, kad viņi bija aizlaidušies un gulbji attapās, meža zosis jau atradās līča pretējā krastā.

JAUNAIS ĶĒDES SUNS

Laimīgā kārtā gulbji bija par lepniem, lai dzītos meža zosīm pakaļ, un tās mierīgi varēja iemigt uz kādas niedrēm apaugušas salas.

Bet Nilss Holgersons bija tā izsalcis, ka nespēja aiz­migt. «Jāparaugās, vai nevar ielavīties kādā istabā un atrast kaut ko ēdamu,» viņš prātoja.

Šajā plūdu laikā, kad pa ūdeni peldēja visādas lie­tas, tādam mazam radījumam kā Nilsam Holgersonam nemaz nebija grūti nokļūt uz sauszemes. Viņš uzlēca uz dēļa gala, ko viļņi bija iedzinuši niedrājā un, izzve­jojis kādu koku, ar tā palīdzību stūmās pa seklo ūdeni uz krastmalu.

Tikko sasniedzis cietzemi, viņš izdzirda sev blakus ūdenī troksni. Brīdi Nilss stāvēja nekustēdamies. Vis­pirms viņš pamanīja gulbju mātīti, kas turpat netālu no viņa gulēja savā lielajā ligzdā, bet tad tūliņ arī ierau­dzīja lapsu, kas bija iebridusi dažus soļus ūdenī, lai piekļūtu pie ligzdas.

— Klau! Klau! Celies augšā! Celies augšā! — klie­dza Nilss un sita ar koku pa ūdeni.

Gulbju māte pamodās, tomēr ne tik ātri, ka lapsa to nespētu saķert. Bet Smirre mainīja savu nodomu un metās uz zēnu.

Nilss redzēja lapsu nākam un sāka bēgt. Viņa priekšā atradās zema, līdzena pļava; ne koka, kur uzkāpt, ne cauruma, kur ielīst. Atlika tikai skriet. Zēns gan bija labs skrējējs, bet skaidrs, ka skriešanā viņš vis nevar sacensties ar lapsu, kas varēja skriet brīvi un netraucēti un kam nekas nebija mugurā.

Par laimi tuvumā bija divas mazas būdiņas, kuru logos vēl dega uguns. Nilss, protams, devās uz to pusi, lai gan domāja, ka pa ceļam līdz būdiņām lapsa to pagūs saķert pat vairākas reizes.

Vienreiz lapsa jau bija zēnam tik tuvu, ka likās, — medījums tai rokā, bet Nilss spēji palēca un atkal pa­griezās uz līča pusi. Lapsa tā zaudēja dažus mirkļus, un, iekams tā no jauna pieskrēja tuvāk, Nilss ieraudzīja nākam divus vīrus, kas visu dienu līdz pašam vēlam vakaram bija mēģinājuši glābt peldošās mantas un ta­gad devās mājup.

Abi nācēji bija noguruši un miegaini. Viņi nebija pamanījuši ne lapsu, ne arī zēnu, lai gan abi skrēja tiem pa priekšu. Nilss negribēja lūgt palīdzību, viņš apmierinājās ar to, ka varēja iet tiem blakus, cerēdams, ka lapsa neuzdrošināsies tuvoties cilvēkiem.

Bet drīz vien viņš dzirdēja, kā lapsa klusītiņām zogas klāt. Jā, tiešām, lapsa kūmiņš uzdrošinājās pienākt cilvēkiem gluži tuvu, jo sevī domāja, ka vīri to noturēs par suni.

— Kas tas par suni, kas zogas mums iepakaļ? — tiešām ierunājās viens no vīriem. — Viņš mums pieza­dzies tik tuvu klāt, it kā gribētu iekost.

Arī otrs vīrs apstājās un atskatījās atpakaļ.

— Taisies, ka tiec! Ko tu te meklē! — viņš uzsauca un iespēra lapsai ar kāju, piespiezdams to atkāpties ceļa otrā malā. Nu lapsai vajadzēja turēties mazliet atstatāk, tomēr viņa vēl joprojām sekoja abiem vīriem.

Tā viņi sasniedza vienu no būdiņām un iegāja tajā iekšā. Zēns īstenībā bija nodomājis ielavīties viņiem līdzi; bet, tikko ienāca sētsvidū, tā ieraudzīja lielu, skaistu ķēdes suni ar garu spalvu; suns izskrēja no būdas un apsveica savu maizestēvu. Tad zēns mainīja savu nodomu un palika ārā.

— Paklausies, ķēdes suni! — viņš klusu teica, tikko abi vīri bija aiztaisījuši aiz sevis durvis. — Vai tu negribi man palīdzēt noķert šonakt lapsu?

Ķēdes sunim bija vājas acis; piesiets pie ķēdes, viņš bija kļuvis nikns un ļauns.

Viņš atbildēja, neganti riedams:

— Noķert lapsu? Kas tu tāds esi, ka drīksti mani izsmiet? Nāc vien tuvāk, lai varu tevi pārmācīt!

— Man nemaz nav bail no tevis, — Nilss atbildēja, pieskriedams sunim klāt. Kad suns ieraudzīja mazo pui­šeli, viņš bija tā pārsteigts, ka nevarēja izrunāt ne vārda.

— Es esmu tas zēns, ko sauc par Sprīdīti un kas ceļo ar meža zosīm, — Nilss Holgersons teica. — Vai tu neesi dzirdējis par mani runājam?

— Esmu gan dzirdējis. Dažreiz par tevi vīteroja zvirbuļi, — suns atbildēja. — Tu jau esot paveicis lie­las lietas, kaut arī esi tik maziņš.

— Jā, līdz šim man klājies gluži labi, bet, ja tu tagad nepalīdzēsi, tad man beigas. Man cieši pa pēdām seko lapsa. Viņa stāv tur aiz pakšķa un uzglūn.

— Es, nudien, vairs nespēju saost, — suns atbil­dēja. — Bet gan mēs to aizdzīsim. — Ar šiem vārdiem suns riedams metās uz priekšu, cik vien tālu ķēde to atļāva.

— Šonakt tā vairs nerādīsies, man liekas, — viņš apmierināts noteica, atgriezdamies pie Nilsa.

— Ak, ar riešanu vien šo lapsas kūmiņu nevar pa­dzīt, tam vajag vairāk, — zēns apgalvoja. — Drīz vien viņa būs atkal klāt, un tas arī būtu vislabākais, jo esmu izgudrojis, kā tu vari to noķert.

— Tu atkal zobojies par mani! — suns iesaucās.

— Nemaz ne. Nāc būdā, lai lapsa mūs nevar sa­dzirdēt, un es pastāstīšu, kā tev jārīkojas!

Zēns un suns ielīda būdā un kādu brīdi klusi saru­nājās.

Pēc kāda laiciņa lapsa atkal pabāza purnu gar mājas pakšķi. Viss bija kluss, un viņa lēnītiņām iezagās pa­galmā. Tur tā saostīja zēna, pēdas līdz suņa būdai un aptupās uz pakaļkājām pienācīgā attālumā, lai pārdo­mātu, kā labāk zēnu izvilināt laukā. Piepeši suns izbāza galvu no būdas un ņurdēja:

— Taisies, ka tiec projām! Citādi iekodīšu!

— Tevis dēļ nu gan es nebēgšu. Tupēšu te, kamēr man patiks,— lapsa atbildēja.

— Ej projām! — suns vēlreiz noņurdēja. — Citādi var gadīties, ka šonakt esi medījusi beidzamo reizi. Bet lapsa nekustējās ne no vietas un tikai ņirgājās.

— Zinu, cik tālu tava ķēde sniedz, — viņa teica.

— Esmu tevi divas reizes brīdinājis! — suns uz­sauca, iznākdams no būdas. — Par sekām tev tagad jāatbild pašai.

To teikdams, viņš ar lielu lēcienu metās uz lapsu un saķēra to bez grūtībām, jo vairs nebija piesiets. Zēns bija atraisījis ķēdi.

Brīdi viņi abi cīnījās, bet jau drīz vien suns uzva­rēja; lapsa gulēja zemē, neuzdrošinādamās kustēties.

— Paliec mierā! — rūca suns. — Paliec mierā! Ci­tādi tevi uz vietas nokodīšu!

Viņš saņēma lapsu aiz kakla ādas un iestiepa būdā. Zēns jau gaidīja ar ķēdi. Viņš to divas reizes aptina ap lapsas kūmiņa kaklu un rūpīgi nostiprināja. Lapsa vēl aizvien nedrīkstēja kustēties.

— Tagad, Smirre, ceru, ka no tevis iznāks krietns ķēdes suns, — Nilss sacīja, paveicis savu darbu.

Students

Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ar meža zosīm li­doja cauri zemei, Upsalā dzīvoja kāds ļoti krietns, jauns students. Viņš mita mazā jumtistabiņā, un ļaudis ru­nāja, ka tas pārtiekot tīri vai no zila gaisa. Savas stu­dijas viņš veica ar prieku un mīlestību un visu padarīja ātrāk par dažu labu studiju biedru. Tomēr viņš pārliecīgi nenodevās ne mācībām, ne sapņiem, bet prata arī palīksmot kopā ar biedriem. Viņš bija patiesi tāds, kā­dam jābūt īstam studentam. Viņam nepiemita gandrīz nekādi trūkumi, vienīgā nelaime bija tikai tā, ka panā­kumi to pārāk izlutināja. Bet tas var gadīties vislabā­kajam cilvēkam. Laime nemaz nav tik viegli paciešama, it īpaši jaunībā.

Kādu rītu, tikko students bija pamodies, viņš sāka pārdomāt, cik lieliska viņa dzīve.

«Visi cilvēki mani mīl, kā biedri, tā arī skolotāji,» viņš sevī prātoja. «Un cik teicami man veicies ar stu­dijām! Šodien man pēdējo reizi jāiet uz eksāmeniem, un drīz pēc tam es būšu studēts vīrs. Un, kad es to pa­veikšu īstā laikā, tad tūliņ dabūšu vietu ar lielu algu. Patiesi savādi, ka man vienmēr uzsmaidījusi tāda laime. Bet es arī esmu tik rūpīgi pildījis savus pienākumus, ka slikti man nemaz nevar klāties.»

Studenti Upsalā nesēž klasēs un nemācās kopā kā skolēni, bet katrs nodarbojas mājās savā istabā. Ja viņi ir sagatavojuši kādu priekšmetu, tad iet pie profesora un lūdz, lai pārbauda. Tādu pārbaudi studentu vidū pa­rasti sauc par tentamenu. Un tagad arī mūsu studen­tam patlaban bija priekšā visgrūtākā pārbaude visā stu­diju laikā.

Tikko viņš bija apģērbies un ieturējis brokastis, tas apsēdās pie rakstāmgalda, lai pēdējo reizi vēl iemestu acis grāmatā.

«Man liekas, ka tas ir pavisam lieki, jo esmu jau tā labi sagatavojies,» students domāja. «Tomēr gribu izla­sīt visu līdz galam, lai nevarētu sev neko pārmest.»

Viņš nebija vēl visai ilgi sēdējis pie grāmatas, kad pie durvīm pieklauvēja un istabā ienāca kāds students ar biezu papīru žūksni padusē. Šis students bija pavi­sam citāds nekā tas, kas sēdēja pie rakstāmgalda. Viņš. bija bailīgs un kautrs un izskatījās nabadzīgs un trū­cīgs. Viņš bija viens no tiem, kas mūžīgi ieracies vienīgi savās grāmatās un par citu neliekas ne zinis. Runāja, ka viņš esot ļoti mācīts, bet bija tik bikls un neuzņē­mīgs, ka vēl ne reizi nebija iedrošinājies pieteikties uz tentamenu. Visi viņa biedri bija pārliecināti, ka viņš būšot mūžīgais students, kas gadu no gada paliek Upsalā, visu laiku studē un studē, bet tomēr no viņa nekas labs neiznāk.

Tagad šis students bija atnācis pie mūsu studenta palūgt, lai tas izlasa grāmatu, ko viņš esot sarakstījis. Grāmata vēl nebija iespiesta, bet atradās rokrakstā.

— Tu man sagādātu lielu prieku, ja iemestu tajā acis un pateiktu, vai grāmata arī kur derēs, — viņš teica.

Students, kuram vienmēr smaidīja laime, sevī nodo­māja:

«Vai nav tā, kā es teicu, ka visi mani labprāt ieredz? Tagad arī šis savādnieks nāk pie manis. Viņš nevar sa­ņemties parādīt savu darbu citam un grib, lai es dodu savu spriedumu.»

Viņš apsolīja izlasīt manuskriptu, cik drīz vien tas būs iespējams, un kautrīgais students nolika savu darbu viņam priekšā uz rakstāmgalda.

— Es gan tevi lūdzu būt uzmanīgam, — viņš teica. — Esmu pie šā darba nostrādājis piecus gadus, un, ja tas pazustu, es otrreiz to vairs nespētu uzrakstīt.

— Manuskriptam nekas nenotiks, kamēr tas atradī­sies pie manis, — atteica students, un svešais ar šo solījumu aizgāja.

Students pievilka lielo papīru žūksni sev klāt.

— Brīnos, ko viņš te visu būs saskricelējis, — tas ieteicās. — Ak tā, Upsalas pilsētas vēsture! Tas izklau­sās diezgan labi!

Upsala patika mūsu studentam visvairāk no visām Zviedrijas pilsētām, un viņš bija ļoti ziņkārīgs izlasīt, ko mūžīgais students sarakstījis par šo pilsētu.

«Kad es tā labi visu pārdomāju, tad varu šo vēsturi tūliņ izlasīt,» viņš sevī nosprieda. «Nav taču nekādas nozīmes nomocīt sevi līdz pēdējam acumirklim. Tādēļ vien jau man neies labāk pie profesora.»

Students iesāka lasīt un nepacēla vairs acu no pa­pīra lapām, kamēr nebija visas izlasījis. Pabeidzis viņš jutās ļoti apmierināts.

«Paskat tikai!» students ieteicās. «Tas jau ir īsts zi­nātnieka darbs. Kad šī grāmata nāks klajā, tad viņš būs laimīgi nodrošināts. Ak, cik es esmu priecīgs, ka va­rēšu viņam pasacīt, ka darbs ir labs.»

Viņš salika atkal kopā visas atsevišķās lapas, no kurām manuskripts sastāvēja, un rūpīgi novietoja tās uz galda. Kamēr viņš vēl visu nokārtoja, tas dzirdēja sitam pulksteni.

«Ak tu piķis! Ir pats beidzamais laiks steigties pie profesora!» viņš iesaucās un izskrēja pa durvīm, lai paķertu savas melnās drēbes, kas atradās augšā mazajā skabūzītī. Un, kā tas bieži mēdz būt, kad jāsteidzas, kaut kas bija noticis ar slēdzeni un atslēgu, un pagāja labs laiciņš, iekams students atgriezās atpakaļ istabā.

Bet, pārkāpis pāri slieksnim, viņš skaļi iekliedzās. Steigā dodoties ārā no istabas, viņš bija aizmirsis aiz­vērt durvis, un logs pie rakstāmgalda arī bija palicis vaļā. Bija sacēlies caurvējš, un students tagad redzēja manuskripta lapas lidojam ārā pa logu. Ar lielu lēcienu viņš aizsteidzās pie rakstāmgalda un uzšāva roku uz lapām. Tomēr daudz te vairs nebija glābjams. Tikai desmit vai divpadsmit lapas gulēja uz rakstāmgalda. Citas visas, vēja nestas, lidoja projām pa jumtiem un mājām.

Students izliecās ārā pa logu un nolūkojās lapām nopakaļ. Ārpusē pie jumta lodziņa tupēja melns putns un uzlūkoja viņu zobgalības pilnā pārākuma apziņā.

«Vai tas tikai nav krauklis?» studentam iešāvās prātā. «Mēdz sacīt, ka kraukļi esot nelaimes putni.»

Dažas lapas atradās vēl turpat uz jumta, un tā viņam vēl būtu bijis iespējams kaut cik glābt manu­skriptu, ja nevajadzētu steigties uz pārbaudi. Bet viņš nosprieda, ka tomēr vispirms jārūpējas pašam par sevi.

«No tā taču ir atkarīga visa mana nākotne,» stu­dents nodomāja.

Viņš ātri uzrāva savu melno uzvalku un aizsteidzās pie profesora. Pa ceļam viņam visu laiku bija jādomā par nozudušo manuskriptu. «Tā ir ļoti nepatīkama lieta,» viņš prātoja. «Žēl, ka man bija tik briesmīgi jāsteidzas.»

Profesors iesāka pārbaudi, bet students par citu neko nevarēja domāt kā vienīgi par bojā gājušo manuskriptu.

«Kā tas nabadziņš īsti teica?» viņš domāja. «Vai viņš neteica, ka ir nostrādājis piecus gadus pie šīs grā­matas un ka vairs nebūtu spējīgs uzrakstīt kaut ko tamlīdzīgu? Ak, kā lai es saņemos drosmi pasacīt, ka viņa darbs ir aizgājis bojā!»

Students bija ļoti uzbudinājies un pārāk nelaimīgs par notikušo, tāpēc nespēja sakopot domas. Visas viņa zināšanas bija izgaisušas. Viņš nemaz nedzirdēja, ko profesors tam jautāja, un viņam nebija itin nekādas jēgas, ko atbildēja. Profesors bija gluži pārsteigts par studenta nezināšanu un nevarēja citu neko darīt kā ļaut viņam vienkārši izgāzties.

Kad students iznāca atkal uz ielas, viņš jutās ļoti nelaimīgs.

«Tagad es vairs nedabūšu labo vietu,» viņš domāja. «Un pie tā visa vainīgs šis nelaimīgais grāmatu tārps. Kādēļ viņam tieši šodien vajadzēja nākt ar savu manu­skriptu? Bet tā jau iet vienmēr, kad gribi būt otram izpalīdzīgs.»

Šajā acumirklī students redzēja nākam pretī tieši to, par kuru viņš nupat domāja. Protams, ka viņš nācējam negribēja tūliņ atzīties, ka nozaudējis manuskriptu, ka­mēr nebija izmēģinājis to kaut kā atgūt, un tādēļ gri­bēja paiet klusu garām. Bet arī otrs gāja pavisam no­mākts un nobēdājies, visu laiku domādams, ko. gan stu­dents teiks par viņa grāmatu. Kad tas nu gribēja steig­ties garām, nelaipni pamādams ar galvu, grāmatas sa­rakstītāju pārņēma briesmīgas bailes. Viņš saķēra biedru pie piedurknes un jautāja, vai tas jau kaut mazliet esot ielūkojies viņa manuskriptā.

— Es patlaban nāku no eksāmena, — students at­bildēja un žigli gribēja iet tālāk. Bet otrais domāja, ka students tikai vēlas tikt no viņa vaļā, lai nebūtu jāsaka, cik ļoti tam nepaticis manuskripts. Ak, nu autoram bija tā, it kā sirds viņam lūztu pušu. Šis darbs, kuram viņš bija ziedojis piecus garus mūža gadus, tātad nekur ne­derēja! Dziļi noskumis viņš teica studentam:

— Klausies, ko es tev lūgšu! Izlasi manu grāmatu, cik ātri vien iespējams, un tad pasaki man, ko tu par to domā; bet, ja tai nav nekādas vērtības, ņem sadedzini, jo tad es to vairs negribu ne redzēt!

Pēc šiem vārdiem viņš ātri aizsteidzās. Students pavadīja viņu ar skatienu un gribēja saukt atpakaļ, bet tad tam ienāca prātā kas cits, un viņš devās uz mājām.

Pārnācis mājās, viņš steigšus pārģērba atkal savas darbdienas drēbes un aizsteidzās, lai meklētu pazudušās lapas. Viņš meklēja uz ielām, tirgus laukumos un dārzos. Tad viņš pārmeklēja sētas un izgāja pat tālu ārpus pilsētas, tomēr tam nelaimējās atrast nevienu vienīgu lapu.

Kad viņš pāris stundas tā bija izmeklējies, tad jutās tik izsalcis, ka kaut ko vajadzēja iekost. Savā parastajā ēdnīcā viņš atkal satika mūžīgo, studentu, kas tūliņ stei­dzās viņam klāt, lai dabūtu kaut ko zināt par savu grāmatu.

— Es šovakar aiziešu pie tevis un par to paru­nāšu, — students mazliet noraidoši ieteicās. Viņš tomēr vēl negribēja atzīties, ka nozaudējis manuskriptu, kamēr nebija pilnīgi pārliecinājies, ka to nekad vairs neda­būs rokā.

Mūžīgais students nobālēja.

— Neaizmirsti, ka tev grāmata jāiznīcina, ja tā ne­kur neder! — viņš iesaucās aizejot, jo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka biedram viņa darbs nepavisam nav paticis.

Students steidzās atkal atpakaļ uz pilsētu un meklēja, kamēr kļuva pavisam tumšs, tomēr no pazudušajām lapām neatrada nekādu pēdu. Nākot atpakaļ, uz savu dzīvokli, viņš sastapa dažus studiju biedrus.

— Kur tad tu visu laiku blandījies apkārt, ka pat neieradies pavasara svētkos? — biedri vaicāja.

— Ko, vai tad šodien ir pavasara svētki? — iesau­cās students. — To es pavisam biju piemirsis.

Kamēr viņš vēl sarunājās ar biedriem, tiem garām gāja kāda jauna meiča, kas studentam ļoti patika. Viņa nelikās studentu redzam, bet sarunājās ar kādu citu, kam ļoti laipni uzsmaidīja. Tikai tagad studentam pēk­šņi iešāvās prātā, ka viņš taču bija lūdzis šo jauno mei­teni, lai arī viņa ierodas pavasara svētkos, jo gribēja būt ar to kopā, bet tagad viņš pats tur nebija ieradies. Ak, ko gan lai meiča tagad par viņu domā!

Viņam iedūrās kā nazis sirdī, un viņš gribēja steig­ties meitenei tūliņ pakaļ, bet šajā acumirklī viens no biedriem ieteicās:

— Ar Stenbergu, mūsu grāmattārpu, vairs nav labi. Šodien pēc pusdienas viņš saslimis.

— Nav taču nekas bīstams? — students vaicāja.

— Viņam ir sirdskaite. Bijusi nopietna lēkme, kas katru brīdi var atkārtoties. Ārsts saka, ka to nomācot kādas smagas bēdas, un viņa izveseļošanās esot atka­rīga no tā, vai būtu iespējams šīs bēdas novērst.

Tad students aizsteidzās pie slimnieka. Tas gulēja bāls un nevarīgs savā gultā vēl joprojām smagās lēk­mes ietekmē.

— Es atnācu pie tevis, lai parunātu par tavu grā­matu, — students iesāka. — Tas ir ļoti ievērojams darbs, reti kad dabū lasīt kaut ko tik skaistu.

Mūžīgais students pacēlās gultā sēdus un uzlūkoja biedru lielām acīm.

— Kādēļ tad tu šo pēcpusdienu izturējies tik sa­vādi? — viņš ievaicājās.

— Es biju sliktā omā, tāpēc, ka izgāzos cauri tentamenā, un bez tam man likās, ka mans spriedums tev nemaz nav no tik liela svara, — students paskaidroja. — Tomēr tava grāmata man patika ļoti.

Slimnieks pētījoši uzlūkoja studentu un arvien vai­rāk pārliecinājās, ka tas no viņa kaut ko slēpj.

Tu to saki tikai tāpēc, ka es esmu slims un gribi mani iepriecināt.

— Nepavisam ne. Tas ir ļoti teicams darbs, to es tev varu pilnīgi apgalvot.

— Vai tu patiesi to neesi iznīcinājis, kā es tev liku?

— Tik traks es taču neesmu.

— Tad atnes manuskriptu šurp! Pierādi man, ka tu to neesi iznīcinājis, pēc tam es tev ticēšu, — noteica slimais un noguris un bezspēcīgs atslīga atpakaļ uz spilvena. Students kļuva pavisam nemierīgs, jo baidījās, ka nabaga slimniekam varētu uznākt atkal jauna lēkme.

Šis brīdis studentam bija šausmīgs. Viņš saņēma slimnieka rokas savās rokās un sāka tam stāstīt, ka caurvējš izrāvis manuskripta lapas ārā pa logu un ka viņš jūtoties ļoti nelaimīgs, jo nodarījis autoram tik lielus zaudējumus. Kad viņš bija beidzis, slimnieks mīļi glāstīja stu­denta rokas.

— Tu esi ļoti labs pret mani, — viņš teica. — Tomēr nepūlies velti, stāstot man šādas izdomas, lai mani žē­lotu. Es saprotu, ka tu esi izpildījis manu gribu un manuskriptu iznīcinājis, jo tas bija nederīgs. Tagad tu tikai negribi atzīties, jo baidies, ka es to neizturēšu.

Students deva goda vārdu, ka teicis patiesību, tomēr slimnieks stūrgalvīgi palika pie sava un negribēja ticēt.

— Ja tu atdotu manu manuskriptu, tad es gan tev ticētu, — slimais teica.

Viņš kļuva arvien vārgāks, un students galu galā atzina par labāku pavisam aiziet. Viņš baidījās, ka ar savu klātbūtni tikai varētu pasliktināt slimnieka stāvokli.

Pārnācis mājās, viņš jutās tik noguris un izmisis, ka tikko spēja noturēties kājās. Viņš uzvārīja sev glāzi tējas un likās gultā. Kad jauneklis uzvilka sev pāri segu, tam negribot ienāca prātā, ka šorīt atmostoties bijis daudz laimīgāks. Arī viņa paša jaukās cerības ta­gad bija vējā, bet tas jau vēl būtu paciešams. «Visļau­nākais taču ir, ka es visu mūžu nevarēšu tikt vaļā no apziņas, ka esmu padarījis otru cilvēku nelaimīgu,» viņš pats sev teica.

Viņš bija pārliecināts, ka visu nakti nevarēs ne mirkli aizmigt. Tomēr dīvainā kārtā iemiga tūliņ, tikko bija nolicis galvu uz spilvena. Viņš nepaguva pat no­dzēst lampu, kas dega uz galdiņa pie gultas.

PAVASARA SVĒTKI

Tajā brīdī, kad students iemiga, ārpusē uz jumta pie bēniņu lodziņa stāvēja mazs puišelis dzeltenās ādas biksītēs, zaļā vestē, ar baltu pušķi rotātu cepurīti galvā. Šis mazais zēns bija pārliecināts, ja viņš būtu jaunā cilvēka vietā, kas tur gulēja savā gultā, tad justos pil­nīgi laimīgs.

Ka Nilss Holgersons, kas tikai vēl pirms pāris stun­dām bija rotaļājies pie Ekulsundas līča dzelteno pureņu vidū, tagad atradās Upsalā, vainojams bija krauklis Bataki, kas viņu ievilināja šajā dēkā.

Puikam pašam tādas domas nepavisam nevarēja ienākt prātā. Viņš gulēja uz ciņa un lūkojās augšā zila­jās debesīs, kad pēkšņi starp klīstošajiem mākoņiem ieraudzīja kraukli. Puika vismīļāk būtu gribējis noslēp­ties no kraukļa, bet Bataki jau bija. viņu ieraudzījis un nākamajā mirklī nolaidies lejā purenēs. Te viņš uzru­nāja Nilsu Holgersonu tik vienkārši, it kā viņi abi jau sen būtu bijuši vislabākie draugi.

Lai gan krauklis izturējās ļoti drūmi un svinīgi, zēns tomēr pamanīja, ka putna acis nicīgi iedzalkstījās. Zē­nam pat likās, ka krauklis ir atlaidies, lai viņu kaut kā piezobotu. Tādēļ viņš nolēma nemaz nepievērst tam uz­manību.

Bet krauklis teica, viņš vis neesot aizmirsis doto so­lījumu, ka atlīdzināšot Sprīdītim par to, ka nav drīkstē­jis viņam atklāt, kur atrodas «brāļa daļa», tāpēc tagad uzticēšot tam kādu citu noslēpumu.

Viņš zinot, kādā veidā tāds, kas apburts tāpat kā Sprīdītis, atkal varot kļūt par cilvēku.

Krauklis bija pilnīgi pārliecināts, ka, izmetot tādu makšķeri, zēns tūliņ tai uzķersies. Tomēr Sprīdītis iz­turējās diezgan vēsi un atteica: viņš zinot gan, ka kļū­šot atkal par cilvēku, ja Akkai izdošoties balto zostē­viņu aizvest sveiku un veselu vispirms uz Laplandi un tad atpakaļ uz Skoni.

— Bet tu taču zini, ka nav nemaz tik viegli izvadāt zostēviņu sveiku un veselu pa visu zemi, — krauklis atbildēja. — Būtu teicami, ja tu zinātu vēl kādu citu iespēju, kad šis pasākums tev neizdotos. Bet, ja tu nekā negribi zināt, es varu arī klusēt.

Tad zēns sacīja, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja krauklis pastāstītu šo noslēpumu.

— To es arī darīšu, — krauklis paskaidroja, — bet tikai, kad pienāks īstais brīdis. Sēdies man mugurā un dodies līdzi kādā lidojumā, tad redzēsim, vai neradīsies kāds izdevīgs gadījums.

Nu zēnam atkal modās aizdomas, un viņš lāgā ne­zināja, kā izturēties pret kraukli.

— Tev gan laikam nav drosmes man uzticēties? — krauklis iejautājās.

Bet Nilss nepavisam nevarēja paciest, ja kāds do­māja, ka viņam trūkst drosmes. Un tāpēc viņš jau nā­kamajā mirklī sēdēja krauklim mugurā.

Bataki nonesa Nilsu Upsalā un palaida viņu tur uz kāda jumta. Tad viņš lika zēnam, lai tas labi apskato­ties un viņam pasakot, kas šajā pilsētā dzīvojot un kas to pārvaldot.

Zēns pārlaida skatienu pāri pilsētai. Pilsēta bija diezgan plaša un atradās jaukā vietā — liela un aug­līga līdzenuma vidū. Viņš redzēja daudzas smalkas un skaistas mājas, un uz kāda pakalna pacēlās stipra mūra pils ar diviem masīviem torņiem.

— Varbūt tur dzīvo pats karalis ar savu galmu, — puisēns ieminējās.

— Tavs minējums ir diezgan pareizs, — krauklis atteica. — Šajā pilsētā senos laikos tiešām dzīvojuši karaļi; bet tagad šis spožais laiks jau beidzies.

Nilss palūkojās vēlreiz visapkārt. Un tagad viņa uz­manība pievērsās skaistajai katedrālei ar trim slaidiem torņiem, krāšņiem portāliem un bagātīgi izgreznotiem mūriem. Milzīgā ēka laistījās rieta saules staros.

— Varbūt te dzīvo bīskaps ar saviem mācītājiem? — zēns ieteicās.

— Šis minējums arī nav peļams, — krauklis atbil­dēja. — Agrāk te dzīvojuši arhibīskapi, kuriem bijusi tāda pati vara kā karaļiem; arī tagad te dzīvo kāds arhibīskaps, tikai viņam vairs nav agrākās varas šajā pilsētā.

— Tad es nezinu, kas te īsti valda, — Nilss sacīja,

— Šajā pilsētā valda zinātne, — krauklis svinīgi paziņoja. — Visas šīs lielās ēkas, kuras tu redzi te vis­apkārt, ir ierīkotas zinātnei un tās vīriem.

Zēns tam nemaz negribēja ticēt. Bet krauklis aici­nāja:

— Nāc vien man līdzi, tad tu pats redzēsi.

Pēc šiem vārdiem krauklis paņēma Nilsu un laidās projām, viņi kopā aplūkoja lielos namus. Daudzās vietās logi bija vaļā, un zēnam izdevās šur un tur ieskatīties iekšā. Tagad viņš nu redzēja, ka krauklis runājis pa­tiesību.

Bataki rādīja zēnam lielo bibliotēku, kas bija pilna grāmatām, sākot no pagrabiem līdz pašai jumta korei. Krauklis ieveda zēnu lepnajā augstskolas ēkā un rādīja viņam greznās auditorijas. Tad viņš laidās ar mazo garām vecajām ēkām, kuras sauca par Gustava iestādi; te zēns pa logiem varēja redzēt izbāztus zvērus. Viņi laidās pāri botāniskajam dārzam, kur bija savākti kopā daudzi reti stādi, un skatījās uz observatoriju, kur teleskopi bija nostādīti pret debesīm.

Viņi lidoja garām daudziem logiem; un zēns redzēja istabas, kuru sienas bija apkrautas grāmatām, un veci kungi ar brillēm uz deguna te uzcītīgi lasīja un rakstīja. pēc tam viņi laidās garām jumtu lodziņiem, kur istabi­ņās studenti gulēja izstiepušies uz dīvāniem ar bieziem papīra žūkšņiem rokās.

Beidzot krauklis nolaidās uz kāda jumta.

— Vai nu tu redzi, ka man bija taisnība, kad tev teicu, ka šajā pilsētā valda zinātne? — krauklis vaicāja.

Un zēnam bija jāpiekrīt, ka krauklim esot gan taisnība.

— Ja es nebūtu krauklis, — Bataki turpināja, — bet tāds pats cilvēks kā tu, tad es gan nomestos uz dzīvi šajā pilsētā. Es katru dienu sēdētu istabā, kur gar sie­nām ir daudz grāmatu, un lasītu visu, kas grāmatās rakstīts. Vai tev arī negribētos tā darīt?

— Nē, liekas, ka man labāk patīk ceļot apkārt ar meža zosīm, — puisēns atbildēja.

— Kā, vai tu negribētu būt par cilvēku, kas prot ārstēt slimības? — krauklis iejautājās.

— Jā gan, tas man it labi patiktu.

— Vai tu negribētu būt tāds cilvēks, kurš visu zina, kas kādreiz noticis pasaulē, kurš prot visas valodas, kurš zina pasacīt saules, mēness un zvaigžņu ceļus pie debesīm? — krauklis vaicāja.

— Jā gan, tas varētu būt ļoti interesanti.

— Vai tu negribētu mācīties pazīt, kas labs un kas ļauns, kas taisnība un kas netaisnība?

— Arī tas ir labi un derīgi, — zēns atbildēja. — Es jau bieži to esmu izjutis.

— Un vai tev nepatiktu kļūt par mācītāju un teikt sprediķi dzimtenes baznīcā?

— Ja man tas kādreiz izdotos, tad tēvs un māte būtu pārāk laimīgi, — zēns nopūtās.

Ar šādām sarunām krauklis gribēja panākt, lai Nilss saprastu, cik laimīgi var justies tie jaunieši, kuriem iz­devies šeit apmesties un nodoties studijām. Tomēr Sprī­dītis toreiz vēl nevēlējās būt viens no tiem.

Nejauši tai pašā vakarā tika rīkoti pavasara svētki, kurus Upsalā svin katru gadu pavasara atnākšanai par godu.

Tagad Nilss Holgersons redzēja studentus gājienā uz botānisko dārzu, kur šos svētkus parasti mēdza svi­nēt. Viņi nāca garā un plašā kopgājienā, ar baltajām studentu cepurēm galvā, un visa iela līdzinājās melnai straumei, kas pārklāta baltām ūdensrozēm. Gājienam pa priekšu nesa zeltā izšūtus baltus zīda karogus, un visā gājiena laikā dalībnieki nepārtraukti dziedāja pavasara atmodas dziesmas. Tomēr Nilsam Holgersonam likās, ka dziesmas nedzied vis studenti pavasarim par godu, bet, ka tās pašas plūst pāri visai jauniešu straumei, it kā pavasaris pats būtu kaut kur paslēpies un dziedātu studentiem. Zēns nemaz nespēja iedomāties, ka tik skaista varētu būt cilvēku dziedāšana! Šīs dziesmas skanēja kā vēja šalkšana skuju meža galotnēs, kā tē­rauda zvana mēles baznīcu torņos un kā meža gulbju dziesmas tālajā jūras krastā.

Kad studenti bija nonākuši dārzā, kur zāļu laukumi vizēja pirmajā gaiši zaļajā pavasara krāšņumā un ko­kos un krūmos raisījās pirmie pavasara pumpuri, gājiens apstājās pie runātāju tribīnes. Tajā uzkāpa kāds jauns, stalts vīrietis un sāka runāt.

Tribīne bija uzcelta uz lielās augu mājas lieveņa, bet krauklis novietoja zēnu uz siltumnīcas jumta. Tur viņš sēdēja ļoti ērti un mierīgi un noklausījās daudzas runas, Beidzot tribīnē uzkāpa kāds vecāks kungs. Viņš teica, ka esot jauki būt jaunam un studēt Upsalā. Viņš runāja par skaisto un mierīgo studiju darbu un par patīkamo, saulaino jaunības prieku, kuru nekur nevarot baudīt tik pilnīgi kā savu studiju biedru vidū. Ne vienreiz vien viņš uzsvēra lielo laimi, ko gūstam, pavadot laiku jautru un cēlu jauniešu sabiedrībā; tas atvieglojot darbu, mazi­not raizes un piešķirot cerībām mirdzumu.

Zēns aplūkoja studentus, kas bija sanākuši kopā pus­lokā ap runātāja tribīni, un tikai tagad viņš sāka sa­prast, cik liela laime būtu, ja varētu piederēt šādai sa­biedrībai. Liels gods un laime. Te katrs juta sevī daudz vairāk spēka nekā savrupībā, tāpēc, ka piederēja šai saimei.

Pēc runas nodziedāja atkal kādu dziesmu, un pēc dziesmas tribīnē kāpa cits runātājs. Nilss nekad nebūtu ticējis, ka cilvēku teiktie vārdi spētu tik dziļi saviļņot, aizraut un iepriecināt.

Līdz šim Nilss Holgersons bija aplūkojis pa lielākai daļai tikai studentus, bet tagad viņš vēroja, ka ne tikai viņi vien bija dārzā. Tur redzēja arī jaunas meitenes gaišos tērpos un vēl daudz citu ļaužu. Bet visi tie, tāpat kā Nilss, likās ieradušies šeit tikai studentu dēļ.

Runas un dziesmas dažkārt uz brīdi tika pārtrauk­tas, tad sapulcējušies sadalījās bariņos un izklīda pa visu dārzu. Tomēr pēc neliela pārtraukuma ikreiz tri­bīnē parādījās kāds jauns runātājs, kuru drīz vien ielenca klausītāju bari. Un tā tas turpinājās, līdz metās vakars.

Kad svētki bija beigušies, zēns dziļi atvilka elpu un sāka berzēt acis, it kā pamodies no sapņa. Viņš bija atradies tādā zemē, kur līdz šim nebija spēris savu kāju. Visi šie jaunieši, kas tik pilni dzīvesprieka un droši par uzvaru lūkojās nākotnē, bija spējuši arī citiem iedvest līksmi un laimes sajūtu, tā, ka arī zēns tagad it kā at­griezās no prieku zemes. Kad bija apklusušas pēdējās dziesmas skaņas, Nilsam radās tāda sajūta, it kā viņa līdzšinējā dzīve būtu bijusi ļoti nožēlojama, un viņš gandrīz nemaz vairs nevarēja saņemties griezties atpa­kaļ pie saviem ceļabiedriem.

Krauklis visu laiku bija sēdējis zēnam blakus, tagad viņš ar kāju kasīja sev aiz auss.

— Nu, Sprīdīt, vai lai tagad tev pastāstu, kā tu at­kal varētu kļūt par cilvēku? — viņš vaicāja. — Tev vajag nogaidīt, kamēr tu atradīsi kādu, kas tev sacītu, ka viņš labprāt gribētu tavā vietā ceļot, apkārt ar meža zosīm. Tad tev jānogaida īstais brīdis un tam jāsaka… — Tagad Bataki pateica zēnam dažus vārdus, kas bija tik iespaidīgi un bīstami, ka tos nemaz nedrīkstēja iz­runāt skaļi, bet vajadzēja paziņot čukstot un turklāt lietot tikai tad, kad bija liela nepieciešamība.

— Tā, cits tev nekas vairs nav jāsaka, ja gribi atkal kļūt par cilvēku, — krauklis beigās noteica.

— Jā, to es ticu, — zēns atbildēja, — bet es nekad neatradīšu tādu, kas gribētu stāties manā vietā.

— Ak, tas nemaz nav tik neiespējami, — krauklis apgalvoja.

Pēc tam Bataki atgriezās ar Sprīdīti pilsētā un no­lika to uz jumta pie lodziņa, kur, kā jau mēs dzirdējām, zēns sēdēja labu brīdi un pārdomāja, cik laimīgam tomēr vajag būt šim studentam, kas šeit gulēja.

PĀRBAUDĪJUMS

Students atmodās no miega un ieraudzīja, ka lampa vēl vienmēr deg uz viņa naktsgaldiņa.

«Ak, esmu aizmirsis to nodzēst,» viņš nodomāja un atspiedās uz elkoņa, lai to izdarītu. Bet, iekams students bija paguvis lampu izdzēst, viņš ievēroja, ka uz rak­stāmgalda kaut kas kustas.

Istabiņa bija gluži maza; starp gultu un rakstām­galdu bija tikai neliels atstatums, un students labi va­rēja pārredzēt visas grāmatas un papīrus, rakstāmlietas un ģīmetnes, kas atradās uz galda. Viņš saredzēja arī uz galda pamesto spirta plītiņu un tējas paplāti. Cik savādi — tikpat skaidri kā visas citas lietas viņš redzēja arī pavisam mazu puišeli, kas patlaban bija noliecies pie sviesta trauciņa un gatavoja sev sviestmaizi.

Students iepriekšējā dienā bija tik daudz piedzīvojis, ka jutās gluži vienaldzīgs pret visu, kas vēl varētu no­tikt. Viņš ne sabijās, ne arī brīnījās, tikai domāja, ka tas pavisam dabiski: šis mazais puišelis iezadzies istabā, lai sadabūtu sev kaut ko ēdamu.

Lampu nenodzēsis, students nolikās atpakaļ gultā un pusaizvērtām acīm vēroja mazo puišeli. Tas patla­ban omulīgi sēdēja uz tintes sausekļa un mielojās ar studenta vakariņu paliekām. Varēja redzēt, ka mazais šo patīkamo nodarbošanos vilka pēc iespējas garumā. Viņš čāpstināja lūpas un aiz labsajūtas valbīja acis. Sausās maizes garozas un siera atlikumi mazajam knē­velim acīm redzot ļoti gāja pie sirds.

Students negribēja mazo traucēt mielastā, bet, kad tas likās jau pavisam paēdis, viņš to uzrunāja.

— Paklau, kas tu tāds esi? — students iejautājās.

Zēns satrūkās un aizskrēja pie loga; bet, kad redzēja, ka students paliek mierīgi gultā un necenšas to saķert, apstājās.

— Es esmu Nilss Holgersons no Rietumvemmenhegas, — viņš paskaidroja. — Esmu tāds pats cilvēks kā tu, bet tiku pārvērsts par rūķīti un kopš tā laika ceļoju

apkārt ar meža zosīm.

— Dīvains gadījums, — students ieteicās.

Un tad viņš mazo izprašņāja par visiem sīkumiem, kamēr apmēram zināja, ko Nilss Holgersons pieredzējis, kopš aizgājis no mājām.

— Tev patiesi ir ļoti labi, — students nopūtās.

— Ak, kaut es varētu būt tavā vietā un tikt vaļā no visām savām rūpēm!

Bataki sēdēja ārpusē uz palodzes un klausījās. Kad students tā nopūtās, krauklis piedauzīja ar knābi pie loga rūts, un zēns tūliņ noprata, ka krauklis viņam atgādina izmantot gadījumu, ja students izteiktu īsto vārdu.

— Nestāsti man taču niekus, ka tu ar mani mainī­tos! — zēns atbildēja. — Students nekad negribēs būt cita vietā.

— Tā es arī šorīt domāju, kad pamodos, — students atteica. — Bet tev tikai vajadzētu zināt, ko visu šodien esmu pārdzīvojis. Man vairs nav ne mazākās laimes pasaulē. Vislabākais būtu, ja es varētu aizlaisties meža zosīm līdzi.

Atkal krauklis piedauzīja ar knābi pie loga; arī Nilsam sāka skurbt galva un sirds stipri pukstēja, jo iz­klausījās tā, ka students drīz, drīz izteiks īsto vārdu.

— Tagad es tev esmu izstāstījis, kā man līdz šim gājis, — zēns teica studentam. — Pastāsti arī tu, kā klājas tev!

Students bija ļoti priecīgs, ka varēja kādam atklāt savu sirdi, un viņš izstāstīja it vaļsirdīgi, kas viss viņam nupat gadījies.

— Visu citu es pārdzīvotu, — viņš beidzot sacīja.

— Bet nespēju paciest, ka esmu iegrūdis biedru nelaimē. Man būtu daudz labāk, ja es varētu tavā vietā ceļot apkārt ar meža zosīm.

Tagad krauklis vēl spējāk pieklauvēja pie loga, bet zēns palika labu brīdi mierīgi sēžam un lūkojās zemē, nogrimis domās.

— Pagaidi brīdi, es tūliņ būšu atpakaļ, — viņš klusi teica studentam.

Pēc tam viņš sīkiem, gausiem solīšiem pārgāja pāri rakstāmgaldam un izkāpa ārā pa logu. Tieši tai brīdī, kad viņš nokļuva uz jumta, uzlēca saule un sārtie rīta stari apmirdzēja visu Upsalu. Visi torņi un jumti zaigoja un vizuļoja, un zēnam neviļus ienāca prātā, ka šī tomēr ir īsta līksmes pilsēta.

— Par ko īsti tu domā? — krauklis iesaucās. — Nu jau tu atkal esi palaidis garām izdevību kļūt par cilvēku!

— Man nav nekādas patikas mainīties ar studentu, — atbildēja zēns. — Jo tad man būtu vienīgi nepatikšanas ar vēja aizpūstajiem papīriem.

— Papīru dēļ tev nepavisam nav jāuztraucas, tos es tev varu pagādāt atpakaļ, — krauklis ieteicās.

— To es ticu gan, tomēr neesmu drošs, vai tu to arī darīsi. Šajā ziņā man vispirms vajadzētu būt nodrošinā­tam, — Nilss turpināja.

Neatteicis ne vārda, krauklis izpleta spārnus un aiz­laidās. Bet jau pēc pāris mirkļiem viņš atgriezās ar dažām papīra lapām knābī. Un tā viņš veselu stundu laidelēja turp un atpakaļ, čakli kā bezdelīga vijot ligzdu, un nesa zēnam vienu manuskripta lapu pēc otras.

— Tā, tagad tev jau ir rokā gandrīz viss manuskripts, — viņš beidzot ierunājās un elsdams no­metās uz palodzes.

— Esmu tev ļoti pateicīgs, Bataki, — zēns atteica. — Un tagad es iešu atkal iekšā turpināt sarunu ar stu­dentu.

Šajā acumirklī arī krauklis paskatījās pa logu iekšā, un te nu viņš redzēja, ka students kārto lapas, rūpīgi tās izgludinot.

— Tu tomēr esi vislielākais muļķa galva, kādu jebkad esmu redzējis! — Bataki rāja zēnu. — Kādēļ tu atdevi studentam manuskripta lapas? Tagad tev vairs nemaz nav vērts iet pie viņa iekšā, jo nu viņš vairs nekādā ziņā negribēs ar tevi mainīties.

Zēns uzlūkoja studentu. No pārāk lielas laimes tas skraidīja vienā kreklā pa istabu un lēkāja no prieka.

— Ak Bataki, tu jau mani gribēji tikai pārbaudīt, to es zinu itin labi, — Nilss Holgersons sacīja. — Tu droši vien domāji, ka es atstāšu zostēviņu Mārtiņu vienu

pašu viņa grūtajā ceļojumā, ja tikai man pašam būtu labi. Bet, kad tur istabā students mani iepazīstināja ar savu stāstu, tikai tad es sajutu, cik nejauki, ja atstāj draugu postā. Un to es negribēju darīt.

Krauklis pakasīja ar kāju pakausi un izskatījās gan­drīz apmulsis. Viņš nemaz vairs nezināja, ko teikt, un laidās tūliņ ar zēnu atpakaļ pie meža zosīm.

PELDOŠĀ PILSĒTA

Neviens gan nebija mīļāks un sirsnīgāks par mazo pe­lēko zosi Daiļdūnīti. Visas meža zosis viņu ļoti mīlēja, un baltais zostēviņš labprāt atdotu savu dzīvību viņas dēļ. Ja viņa kaut ko lūdza, pat Akka nevarēja tai atteikt.

Tikko Daiļdūnīte nonāca pie Melara, viņa pazina at­kal apgabalu. Aiz ezera vajadzēja atrasties jūrai ar lie­lajām šērām, kur uz kādas mazas saliņas dzīvoja viņas vecāki un māsas. Daiļdūnīte lūdza meža zosis, lai tās, pirms dodas tālāk uz ziemeļiem, iegriežas viņas dzim­tenē, jo viņai griboties savējiem pateikt, ka esot sveika un vesela. Vecākiem tas sagādātu lielu prieku.

Akka gan pateica Daiļdūnītei savas domas, ka viņas vecāki, brāļi un māsās toreiz, Elandes salu atstājot, ne­esot vis izrādījuši nekādu lielu līdzjūtību pret slimo Daiļdūnīti. Bet Daiļdūnīte negribēja Akkai piekrist.

— Ko tad viņi lai būtu darījuši, redzēdami, ka es vairs nespēju lidot? — viņa atjautāja. — Manis dēļ viņi taču nevarēja palikt Elandē.

Lai vairāk ieinteresētu meža zosis un ierosinātu tās lidot viņai līdzi uz šērām, Daiļdūnīte sāka stāstīt par savu dzimteni. Tā atrodoties uz kādas klinšu salas. Ja raugoties uz šo salu no tālienes, tad izliekoties, ka tur neesot vairāk kā vienīgi kaili akmeņi, bet, ja pielidojot salai gluži klāt, tad redzot, ka klinšu spraugās un iedo­bumos pārpilnam atrodama visāda barība. Un ilgi vaja­dzētu meklēt labākas vietas perēšanai kā tur klinšu spraugās un zem kārklu krūmu zariem. Bet visjaukākais esot kāds vecs zvejnieks, kas dzīvojot turpat uz pakalna. Daiļdūnīte esot dzirdējusi, ka savās jaunības dienās viņš bijis liels mednieks, kas aizvien braukājis pa jūru un me­dījis putnus. Bet savās vecumdienās, kad sieva jau nomi­rusi un bērni aizbraukuši tālu prom pasaulē, viņš dzīvo­jot viens pats savā namiņā un tagad sargājot putnus uz salas. Viņš vairs nekad nešaujot putnus un atrunājot arī citus zvejniekus no putnu medībām. Viņš pat apstaigājot putnu ligzdas un, ja redzot kādu perējam, tad pienesot pats tam klāt barību. Neviens putns no viņa nebaidoties. Daiļdūnīte bieži vien ieradusies viņa būdā un tikusi pa­mielota ar maizes drupatām. Tā kā vecais vīrs tik labi izturoties pret putniem, tie arī lielos baros ierodoties tur šērās, un drīz vien jau tiem sākšot pietrūkt vietas. Ja pa­vasarī atlidojot par vēlu, tad varot notikt, ka jau visas perējamās vietas aizņemtas. Tāpēc arī Daiļdūnītes vecā­kiem un māsām ar brāļiem vajadzējis viņu pamest Elandes salā.

Viņa tik ilgi lūdzās, ka beidzot meža zosis arī paklau­sīja. Viņas gan jau bija nosebojušās un labāk dotos tieši uz ziemeļiem, tomēr Daiļdūnītes vecāku apciemojums pa­garināja ceļojumu tikai par vienu dienu.

Kādā rītā, ieturējušas krietnu azaidu, zosis devās ceļā uz rītiem pāri Melaram. Nilss lāgā nezināja, uz ku­rieni viņi dodas, bet ievēroja, ka krasti kļūst arvien biezāk apdzīvoti un uz ezera manāma lielāka rosība, jo tā­lāk viņi lidoja uz austrumiem.

Smagi piekrauti plosti un laivas devās tādā pašā virzienā kā meža zosis, un daudz skaistu, baltu tvaikoņu nāca viņiem pretim vai arī devās garām. Gar ezera krastiem dzelzceļa sliedes un lauku ceļi locījās uz to pašu pusi, visi uz vienu un to pašu mērķi. Tur austrumos vaja­dzēja atrasties tai vietai, uz kurieni visi steidzās.

Uz kādas salas viņš ieraudzīja lielu, baltu pili, un mazliet tālāk uz austrumiem krasti bija kā sētin nosēti vasarnīcām. Sākumā starp tām atradās lielāki atsta­tumi, bet drīz vien vasarnīcas stāvēja cieši cita citai bla­kus. Tās bija daždažādas. Gan līdzīgas pilīm, gan vien­kāršām mājiņām. Vietumis bija redzamas garas, zemas kungu mājas, citur vasarnīcas ar daudziem tornīšiem. Ap dažām bija dārzi, bet vairums celtas lapu koku mežā, kas brīvi auga gar ezera krastu. Visas šīs mājas bija ļoti da­žādas, tomēr kaut kas tām bija kopējs: tās nebija vien­kāršas un nopietnas kā citas ēkas, bet nokrāsotas mir­dzoši zaļas, zilas, baltas vai sarkanas kā leļļu mājiņas. Nilss lūkojās lejup uz šīm līksmajām vasarnīcām, kad Daiļdūnīte iesaucās:

— Tagad es skaidri pazīstu savu dzimteni! Lūk, rau­gieties! Es redzu peldošu pilsētu!

Nilss skatījās uz priekšu, bet nevarēja nekā cita ieraudzīt kā vien retus tvaikus un miglu, kas pārklāja ūdeni. Tad viņš atšķīra augstus torņus un dažas mājas ar garām logu rindām. Te tās parādījās, te izzuda, ska­toties pēc miglas kustībām. Bet zeme nekur nebija re­dzama. Viss, likās, peldēja uz ūdens.

Tagad līksmās, leļļu mājiņām līdzīgās vasarnīcas krastmalā pazuda un to vietā stājās drūmas fabrikas. Aiz augstām sētām atradās koku un ogļu noliktavas. Smagi tvaikoņi stāvēja noenkuroti pie melniem, netīriem tiltiem; bet pāri tam visam plīvoja viegla, caurredzama migla, kas šo skatu savādi pārveidoja un piešķīra tam pat skaistu, svešādu varenumu.

Meža zosis atstāja aiz sevis fabrikas un noliktavas un tuvojās miglā tītajām torņu smailēm. Pēkšņi migla noslīga uz ūdens, tikai daži rožaini un zilgani mirdzoši viegli tvaiki plīvoja virs zosu galvām. Pārējā migla vē­lās pār zemi un ūdeni, pilnīgi apslēpdama namu pama­tus un apakšējo daļu, bet augšējie stāvi, torņi un namu frontoni bija saredzami. Daži nami izskatījās pārliecīgi augsti un atgādināja Bābeles torni. Zēns varēja iedomā­ties, ka tie celti uz pakalniem un klinšu mugurām; klintis gan vairs nebija saredzamas, bet tikai nami, kas pacēlās virs miglas masas. Pati migla bija mirdzoši balta, nami tanī izskatījās tumši un melni, jo saule stāvēja austru­mos un tās stari namus neskāra.

. Visur, kur vien zēns raudzījās, no miglas iznira jumti un torņi, un viņš saprata, ka meža zosis laižas pār lielu pilsētu. Brīžiem migla sadalījās, un tad zēns redzēja strauju, šalcošu upi, bet zemes nekur nebija. Skats bija brīnum jauks, tomēr Nilss jutās it kā mazliet nomākts. Tā klājas bieži, ja ierauga kaut ko tādu, ko gluži labi nevar izprast.

Tikko pilsēta atradās viņiem aiz muguras, zemi vairs neslēpa migla, un atkal skaidri bija saskatāmi krasti, sa­las un ūdens. Zēns paraudzījās atpakaļ, lai labāk saska­tītu pilsētu, bet tas viņam nelaimējās. Tā tagad šķita kā burvīga pasaka. Spilgtos saules staros migla dūmoja mirdzoši rožainā, zilā vai dzeltenā krāsā. Nami bija gluži balti, it kā celti no gaismas, bet logi un torņi mirdzēja vienās ugunīs. Viss tas peldēja aizvien vēl virs ūdens.

Meža zosis steidzās uz austrumiem. Redzētā aina at­kārtojās. Atkal bija redzamas fabrikas un darbnīcas, tad skaistas vasarnīcas. Lejā peldēja daudz tvaikoņu un laivu, bet tagad tās nāca no austrumiem un devās uz rietumiem, uz pilsētas pusi. Viņi lidoja tālāk, un šauro Melarnu līču vietā ūdeņi kļuva plašāki, salas — lielākas. Cietzeme atkāpās un drīz vairs nemaz nebija redzama. Augu valsts kļuva nabadzīgāka, lapu koki — retāki, un drīz vien to vietā stājās priedes. Vasarnīcas izzuda. Bija redzamas tikai lauku mājas un zvejnieku būdas.

Vēl tālāk vairs nebija lielu, apdzīvotu salu: ūdens iz­skatījās kā nosēts mazām saliņām un klintīm. Līču krasti izzuda. Viņu priekšā atvērās jūra, plaša un bezgalīga.

Šeit laukā zosis nolaidās uz kādas klints, un Nilss vaicāja Daiļdūnītei:

— Kas tā bija par pilsētu, pār kuru tikko laidāmies?

— Es nezinu, kā cilvēki to sauc, — mazā pelēkā zoss atbildēja. — Mēs, lauku zosis, to saucam par «Peldošo pilsētu».

MĀSAS

Daiļdūnītei bija divas māsas — Skaistspārnīte un Zeltacīte. Šīs abas bija spēcīgi un gudri putni, bet viņām nebija tik mīkstas un spīdīgas spalvas kā Daiļdūnītei, un arī viņu raksturi nebija tik maigi un mīlīgi. Jau tajā laikā, kad māsas vēl bija mazi zoslēniņi, ir vecāki, ir radi un pat vecais zvejnieks bija likuši saprast, ka Daiļdūnīte viņiem patīk labāk, un tādēļ abas māsas Daiļdūnīti jau no sākta gala ienīda.

Kad meža zosis apmetās uz šēras, Daiļdūnītes abas māsas — Skaistspārnīte un Zeltacīte ganījās zaļajā lau­kumā un tūliņ ieraudzīja svešinieces.

— Lūk, māsiņ Zeltacīt, kādas skaistas meža zosis sa­laidušās mūsu salā! — teica Skaistspārnīte. — Man nav bijusi izdevība redzēt daudz tādu putnu, kam būtu tik stalta uzvedība. Un paskat tikai, viņu starpā uzturas arī balts zostēviņš. Vai tu maz kādreiz esi redzējusi skais­tāku putnu? Viņu varētu pat noturēt par gulbi. Zeltacīte piekrita māsai un teica, ka sala esot ļoti pagodināta ar šo viesu ierašanos. Bet pēkšņi viņa pati sevi pārtrauca un iesaucās:

— Māsiņ Skaistspārnīt! Māsiņ Skaistspārnīt! Vai tu redzi, kas tur vēl ir pie viņām?

Un tai pašā mirklī arī Skaistspārnīte pazina māsu Daiļdūnīti un bija tik pārsteigta, ka palika labu laiciņu stāvot ar atvērtu knābi un šņāca.

Tas taču nav iespējams, tas taču nav iespējams! Kā viņa varējusi nokļūt pie šiem lepnajiem putniem? Mēs taču viņu atstājām Elandē, kur tai vajadzēja aiziet bojā.

Nu viņa mūs apsūdzēs tēvam un mātei un pateiks, ka mēs viņu esam grūdušas un izmežģījušas tai spārnu. Bet tas vēl nebūtu tas ļaunākais, gan tu redzēsi, ka mūs padzīs no šīs salas! — Zeltacīte uztraucās.

— Ja nu šī luteklīte būs atkal šeit, tad mums gaidā­mas vienīgi nepatikšanas, — ieteicās Skaistspārnīte. — Bet man liekas, ka gudrākais būs, ja mēs sākumā izrādīsim, it kā priecātos par viņas atgriešanos. Viņa taču ir liela muļķe, un var būt, ka tā nemaz nebūs ievē­rojusi, ka mēs viņu tīši pagrūdām.

Kamēr Skaistspārnīte ar Zeltacīti tā sarunājās viena ar otru, meža zosis krastā jau bija paspējušas izgludināt saburzītās spalvas un tagad garā rindā gāja uz klints grotu, kur mita vecāki, kā to labi zināja Daiļdūnīte.

Daiļdūnītes vecāki bija lāga putni; viņi te dzīvoja uz salas daudz ilgāk par visiem citiem putniem un lab­prāt palīdzēja visiem, kas te ieradās, sniegdami labus padomus. Arī viņi bija redzējuši atlaižamies meža zosis,, bet Daiļdūnīti gan nebija pazinuši viņu barā.

— Paskaties tikai, tur uz klinšu salas nolaižas meža zosu bars! Tas tomēr ir savādi, — ieteicās zosu tēvs. — Tas ir stalts zosu bars, to jau var redzēt no lido­juma. Tomēr tik lielam baram te būs grūti atrast pie­mērotas ganības.

— Līdz šim sala vēl nav tā pārpildīta, un mēs varam: uzņemt arī viesus, — ieminējās zosu māte, kurai bija laipns un labsirdīgs raksturs, tāds pats kā Daiļdūnītei.

Kad Akka pienāca tuvāk, Daiļdūnītes vecāki gāja viņai pretī; viņi patlaban gribēja apsveikt jaunos viesus uz salas un novēlēt tiem visu labāko, kad Daiļdūnīte pa­cēlās no savas vietas rindā, pārlaidās rindas priekšgalā un nometās pie vecākiem zemē.

— Tēvs, māmiņ, te nu es atkal esmu! Vai jūs vairs nepazīstat savu Daiļdūnīti? — viņa iesaucās.

Sākumā vecās zosis negribēja ticēt savām acīm, bet tad pazina savu meitiņu un, protams, jutās ļoti laimīgas.

Kamēr meža zosu bars, zostēviņš Mārtiņš un arī Daiļ­dūnīte tik jautri sagāginājās savā starpā, jo visi gribēja pastāstīt, kā īsti Daiļdūnītei laimējies izglābties, pie­skrēja arī Skaistspārnīte un Zeltacīte.

— Labdien! Labdien! — viņas sauca un izrādīja tādu prieku par māsas pārrašanos, ka Daiļdūnīte bija ļoti aiz­grābta.

Meža zosīm te uz klinšu salas ļoti patika, un tāpēc viņas nosprieda pirms nākošā rīta nelaisties tālāk. Pēc kāda brīža abas māsas vaicāja Daiļdūnītei, vai viņa ne­gribētu nākt apskatīties, kur viņas esot nodomājušas tai­sīt savas ligzdas. Daiļdūnīte bija tūliņ ar mieru iet līdzi, un, kad viņa redzēja māsu izraudzītās ligzdu vietas, tā slavēja māsas un teica, ka viņas izmeklējušas ļoti labi aizsargātas perēkļu vietas.

— Kur tad tu apmetīsies, Daiļdūnīt? — māsas vai­cāja.

— Es? — atjautāja Daiļdūnīte. — Es vairs nepa­likšu te uz salas, bet ceļošu līdzi meža zosīm uz Lapzemi.

— Žēl gan; tātad tu gribi mūs atkal atstāt, — ietei­cās māsas.

— Es jau būtu gan labprāt palikusi pie jums Un pie vecākiem, — atbildēja Daiļdūnīte. — Bet esmu saderi­nājusies ar lielo balto…

— «Ko? — iesaucās Skaistspārnīte. — Tu dabūsi skaisto zostēviņu? Tas taču ir…

Bet šajā acumirklī Zeltacīte viņai piegrūda stipri pie sāniem, un māsa aprāvās.

Abas ļaunās māsas visu priekšpusdienu bieži bāza galvas kopā. Viņas bija ļoti dusmīgas, ka Daiļdūnīte da­būjusi tik skaistu līgavaini, kāds ir baltais zostēviņš. Viņām pašām gan arī bija precinieki, bet tie bija vien­kāršie, pelēkie zostēviņi; un no tā laika, kad viņas bija ieraudzījušas skaisto, balto zostēviņu Mārtiņu, viņām pašu precinieki likās nejauki un nabadzīgi un viņas vairs negribēja tos pat uzlūkot.

— Tīri var dusmoties līdz nāvei, — ieteicās Zeltacīte. — Kaut jel tu viņu būtu dabūjusi, māsiņ Skaistspārnīt!

— Es gribētu, kaut baltais zostēviņš būtu pavisam pagalam, tad man nebūtu visu vasaru sev jāatkārto: tava māsa Daiļdūnīte saderinājusies ar balto zostē­viņu, — Skaistspārnīte prātoja.

Tomēr abas māsas arī turpmāk bija vienmēr laipnas pret Daiļdūnīti; pēcpusdienā Zeltacīte paņēma Daiļdūnīti sev līdzi, lai parādītu tai savu līgavaini.

— Viņš gan nav tik skaists kā tavs līgavainis, bet par to es varu būt droša, ka viņš neizliekas labāks, nekā patiesībā ir, — sacīja Zeltacīte.

— Ko tu ar to gribi teikt, Zeltacīt? — Daiļdūnīte jautāja.

Zeltacīte sākumā gan negribēja, bet beidzot tomēr atzinās: Zeltacīte un Skaistspārnīte bija savā starpā pār­spriedušas, vai tikai ar baltā zostēviņa precību viss nori­sinājies dabiskā kārtā.

— Līdz šim vēl nekad balts zostēviņš nav ceļojis līdzimeža zosīm, — māsas sprieda, — un mums labprāt gri­bētos zināt, vai tikai viņš nav apburts?

— Vai jūs esat trakas, vai? — iesaucās aizvainotā Daiļdūnīte. — Viņš taču ir pieradināts zostēviņš.

— Bet jums tur tomēr ir kāds, kas ir apburts, — ieteicās Zeltacīte, — un kādēļ viņš pats arī nevarētu būt apburts? Tavā vietā es gan baidītos, vai tikai viņš nav melnais jūras krauklis kormorans?

Zeltacīte prata savus vārdus tik pārliecinoši izteikt, ka patiesi iedvesa Daiļdūnītei bailes.

— Ko tu tur runā, tā taču nevar būt tava nopiet­nība! — iesaucās Daiļdūnīte. — Tu tikai gribi mani sa­biedēt.

— Es vēlu tev vislabāko, Daiļdūnīt, — Zeltacīte atteica. — Nespēju iedomāties neko briesmīgāku par to, ja tu aizlaistos ar kādu jūras kraukli. Tomēr es tev ko teikšu. Raugi viņu piedabūt, lai viņš saēdas šīs saknītes, ko es priekš tevis te esmu salasījusi. Ja viņš būs ap­burts, tad tas tūliņ parādīsies. Ja nebūs apburts, tad pa­liks tāds pats, kāds bijis.

* * *

Nilss sēdēja starp lauku zosīm un klausījās, par ko sarunājas Akka ar Daiļdūnītes vecākiem, kad piepeši pavisam izbijusies atskrēja Daiļdūnīte.

— Sprīdīti, Sprīdīti — viņa šņukstēja. — Zostēviņš Mārtiņš patlaban mirst. Es viņu nogalināju.

— Paņem mani mugurā, Daiļdūnīt, un aiznes žigli pie viņa! — iesaucās Nilss.

Viņi abi aizlaidās, bet Akka ar citām meža zosīm aiz­steidzās viņiem nopakaļ. Kad viņas nonāca pie zos­tēviņa, tas gulēja zemē, izstiepies garšļaukus. Viņš ne­spēja izrunāt neviena vārda, bet visu laiku rīstīja gaisu.

— Pakutini viņam rīkli un padauzi pa muguru! — pavēlēja Akka.

Nilss tā arī darīja; tad baltais zostēviņš sāka klepot un izrīstīja garas saknes, kas tam bija iesprūdušas kaklā.

— Vai tu tās ēdi? — Akka vaicāja, norādot uz zemē guļošajām saknēm.

— Jā, — zostēviņš atbildēja.

— Tad vari būt laimīgs, ka tās tev bija iestrēgušas kaklā, — Akka paskaidroja. — Šīs saknes ir saindētas. Un, ja tu tās būtu norijis, tad neglābjami aizietu bojā.

— Daiļdūnīte teica, lai es saknes ēdot, — zostēviņš paskaidroja.

— Es tās dabūju no māsas, — iesaucās Daiļdūnīte un izstāstīja visu, kā bija noticis.

— Piesargies no māsām, Daiļdūnīt! — Akka viņu pamācīja. — Viņām nav labs prāts uz tevi. Tomēr Daiļdūnītei bija par daudz laba sirds, viņa pat nespēja iedomāties, ka kāds varētu būt arī ļauns. Kad pēc tam atnāca Skaistspārnīte un teica, ka gribot tai parādīt arī savu līgavaini, viņa tūliņ gāja tai līdzi.

— Viņš gan nav tik skaists kā tavējais, — māsa teica,. — bet toties viņš ir daudz dūšīgāks un drošsirdīgāks.

— Kā tu to zini? — Daiļdūnīte vaicāja.

— To es tev varu pasacīt. Starp kaijām un pīlēm te valda posts un bēdas, tādēļ ka katru rītu līdz ar gais­mas svīšanu atlaižas kāds liels laupītājputns un katru reizi aiznes pa vienai projām.

— Kas tas ir par laupītājputnu? — Daiļdūnīte iepra­sījās.

— Mēs pašas nezinām, — atbildēja māsa. — Tādu laupītājputnu mēs te nekad uz salas agrāk netikām re­dzējušas. Ir savādi, ka viņš līdz šim nekad vēl nav ķēries klāt zosīm. Tagad nu mans līgavainis ir noņē­mies rīt ar viņu cīnīties un aizdzīt pavisam projām.

— Kaut tikai viss veiktos labi! — ieteicās Daiļdū­nīte.

— Es tomēr baidos, vai viss izdosies labi, — māsa atbildēja. — Jā, ja mans zostēviņš būtu tik liels un stiprs kā tavējais, tad jau gan es cerētu uz panākumiem.

— Vai man palūgt zostēviņu Mārtiņu, lai viņš uzsāk cīņu ar svešo laupītājputnu? — Daiļdūnīte ie­prasījās.

— Tas gan būtu ļoti jauki no tavas puses, — piekrita Skaistspārnīte. — Lielāku pakalpojumu tu man nemaz nevarētu izdarīt.

Otrā rītā zostēviņš Mārtiņš piecēlās pirms saules lēkta; viņš bija uzlaidies uz paša augstākā klintsraga un uzmanīgi lūkojās uz visām pusēm. Drīz no rietumiem parādījās liels, tumšs putns, kas laidās uz salas pusi. Viņam bija milzīgi lieli spārni, un zostēviņš tūliņ re­dzēja, ka tas ir ērglis. Zostēviņš bija sagaidījis, ka vis­sliktākajā gadījumā varētu atlaisties pūce, bet tagad re­dzēja, ka cīņa var prasīt dzīvību. Tomēr viņam nenāca ne prātā izvairīties no cīņas ar daudz lielāku un stip­rāku putnu, nekā bija pats.

Ērglis it kā krišus nokrita no augšas zemē un iecirta savus nagus kādā kaijā, tomēr viņš vēl nebija paspējis pacelties ar kaiju gaisā, kad piedrāzās zostēviņš.

— Laid vaļā kaiju! — viņš sauca. — Un nekad vairs nerādies šajā apgabalā, citādi tev būs darīšana ar mani!

— Kas tu tāds par lielībnieku īsti esi? — iesaucās ērglis. — Tā tava laime, ka es nekad neuzbrūku zosīm, citādi tava dziesmiņa būtu uzreiz izdziedāta.

Zostēviņš Mārtiņš domāja, ka ērglis ir par augstprā­tīgu, lai uzsāktu cīņu ar viņu. Tādēļ viņš pats tūliņ uz­bruka ērglim, ieknābās tam kaklā un sāka dauzīt ar spār­niem. Saprotams, ka ērglis to nevarēja pieļaut, un tūliņ gāja cīņā ar zostēviņu, tomēr ne jau ar visu spēku.

Zēns vēl gulēja pie Akkas un citām meža zosīm, kad dzirdēja Daiļdūnītes saucienu:

— Sprīdīt! Sprīdīt! Balto zostēviņu plosa ērglis!

— Ņem mani mugurā, Daiļdūnīt, un aiznes pie viņa! — iesaucās zēns.

Kad abi atlaidās uz klints kraujas, zostēviņam jau tecēja asinis no vairākām brūcēm, tomēr viņš vēl neat­laidās no cīņas. Arī zēns nevarēja ielaisties ar ērgli, tā­dēļ neatlika nekas cits kā meklēt labākus palīgus.

— Žigli, žigli, Daiļdūnīt! Pasauc palīgā Akku ar meža zosīm! — Nilss kliedza.

Bet, tikko zēns bija izteicis šos vārdus, kad ērglis ap­stājās cīņā.

— Kas te runā par Akku? — viņš prasīja. Un, kad viņš vēl ieraudzīja Sprīdīti un jau netālu dzirdēja meža zosu gāgināšanu, ērglis tūliņ izpleta spārnus.

— Saki Akkai, ka es nekad nedomāju sastapt viņu vai kādu citu no viņas bara te tik tālu jūras krastā! — viņš iesaucās un lepni un majestātiski aizlaidās.

— Tas ir tas pats ērglis, kas mani kādreiz atnesa at­pakaļ pie meža zosīm, — ieteicās puika un izbrīnījies nolūkojās tam nopakaļ.

Meža zosis gribēja jau no paša rīta agri laisties pro­jām no salas, tomēr tagad nosprieda iepriekš vēl ieturēt brokastis. Kamēr viņas vēl ganījās, pie Daiļdūnītes atlaidās prīkšķe.

— Man tev jānodod sveiciens no tavām māsām, — prīkšķe teica. Viņas vairs neuzdrošinās rādīties meža zo­su tuvumā, tomēr lai es tev pasakot, lai tu neaizlaižoties no salas, iekams neesot apmeklējusi veco zvejnieku.

— To es arī izdarīšu! — iesaucās Daiļdūnīte. Tomēr viņa bija kļuvusi par daudz bailīga un negribēja viena pati doties ceļā. Tādēļ lūdza zostēviņu un Sprīdīti, lai tie viņu pavada līdz zvejnieka būdai.

Būdas durvis bija pavisam vaļā. Daiļdūnīte iegāja iekšā, bet zēns ar zostēviņu palika ārā. Nākamajā acu­mirklī viņi jau dzirdēja, ka Akka dod zīmi, ka jādodas tālāk. Tai pašā brīdī no būdas iznāca šķietami Daiļdū­nīte un aizlaidās kopā ar meža zosīm.

Meža zosu bars jau bija labu gabalu palaidies uz priekšu pāri sīkajām saliņām, kad zēns sāka brīnīties par pelēko zosi, kas laidās viņiem līdzi. Daiļdūnīte taču vien­mēr lidoja tik viegli un mierīgā gaitā, bet šī te airējās smagi uz priekšu pa gaisu, ar troksni plivinādama spārnus.

— Akka, griezies atpakaļ! Akka, griezies atpakaļ! — Nilss uzbudināts sauca. — Mūsu barā ir iemaldījies kāds svešs putns. Skaistspārnīte iezagusies mūsu vidū!

Tikko zēns bija izteicis šos vārdus, kad pelēkā zoss nejauki un dusmīgi iekliedzās, un tagad neviens vairs nešaubījās, kas tā tāda bija. Akka un citas meža zosis pagriezās uz viņas pusi; pelēkā zoss nebēga vis tūliņ no bara projām, bet metās virsū baltajam zostēviņam, paķēra Sprīdīti knābī un aiznesa sev līdzi.

Tagad šērās izcēlās mežonīgas medības. Skaistspār­nīte laidās ļoti ātri, bet meža zosis nepalika viņai iepa­kaļ, un viņai vairs nebija nekādu cerību, ka spēs no tām izbēgt,

Tad pēkšņi no jūras pacēlās viegla, balta dūmu strūkla, un tūliņ pēc tam atskanēja arī šāviena troksnis. Steigā putni nemaz nebija pamanījuši, ka viņi laižas pāri kādai laivai, kurā sēdēja viens vienīgs zvejnieks.

Par laimi lode nebija nevienu ķērusi; bet tieši virs pašas laivas Skaistspārnīte paplēta vaļā knābi un ļāva Sprīdītim iekrist jūrā.

KALNU IELEJĀ

Ļoti tālu uz ziemeļiem, Lapzemes kalnos, atradās veca ērgļu ligzda uz klinšu radzes, kas karājās pār krauju kalna sienu. Ligzda bija savīta no egļu zariem. Pa daudzajiem gadiem tā bija arvien tikusi paplašināta un celta augstāka, un tagad tās caurmērs bija daži metri. Tā gandrīz bija tik augsta kā lapu telts.

Klints siena, uz kuras atradās ērgļa ligzda, pacēlās diezgan plašas ielejas malā, ko vasarā apdzīvoja kāds meža zosu bars. Šī starp kalniem paslēptā, cilvēku gan­drīz nepazītā ieleja putniem bija teicams mājoklis. Pat lapiem tā bija maz pazīstama. Ielejas vidū atradās neliels, apaļš ezers, kas sagādāja bagātīgu pārtiku ma­zajiem zoslēniem, bet augstiem krūmājiem un sīkiem bērziņiem apaugušie paugurainie krasti noderēja zosīm kā ļoti labas paslēptuves olu perēšanai.

Jau kopš senseniem laikiem ērgļi bija apdzīvojuši klinti, bet zosis — ieleju. Ik gadus ērgļi iznīcināja dažas zosis, tomēr sargājās aiznest pārāk daudz, lai zosis nebaidītos dzīvot salā. Turpretim meža zosīm ērgļu klāt­būtne nāca zināmā mērā par labu. Kaut gan ērgļi paši bija laupītāji, tomēr citi laupītāji no tiem vairījās.

Dažus gadus pirms Nilsa Holgersona ceļojuma ar meža zosīm vecā barvede Akka no Čebnekajses skatījās kādu rītu no ielejas uz ērgļu ligzdu. Ērgļi devās medī­bās tūliņ pēc saules lēkta. Iepriekšējās vasarās Akka ik rītu bija novērojusi viņus aizlaižamies, lai pārliecinātos, vai tie izvēlējušies savām medībām ieleju vai arī dosies uz citiem medību novadiem.

Viņai nebija ilgi jāgaida. Abi krāšņie putni pacēlās no klints. Skaisti, bet bīstami tie šūpojās gaisā. Viņi laidās apstrādātā līdzenuma virzienā, un Akka atviegloti uzelpoja.

Barvede bija par vecu, lai dētu olas un audzinātu mazuļus. Vasarā viņa pavadīja laiku, iedama no vienas ligzdas pie otras, dodama labus padomus, kā dēt olas un kopt mazos. Viņa uzmanīja ne vien ērgļus, bet arī kalnu lapsas, pūces un citus ienaidniekus, no kuriem zosīm un to mazuļiem draudēja briesmas.

Ap pusdienas laiku Akka atkal raudzījās pēc ērgļiem. Katru vasaru, kamēr vien zosis apmetās šinī ielejā, viņa mēdza tā darīt. No ērgļu lidojuma viņa saprata, vai tiem bijušas labas medības, tad viņa varēja justies mie­rīga par savējiem. Bet šodien Akka neredzēja tos at­griežamies.

«Tā droši vien ir zīme, ka sāku kļūt veca,» viņa prātoja, labu brīdi izgaidījusies. «Ērgļi laikam jau sen būs atgriezušies.»

Visu pēcpusdienu viņa nebeidza raudzīties uz kal­niem, gaidot ērgļus parādāmies uz klintīm, kur tie mē­dza ieturēt vakariņas; vakarā viņa vēl nogaidīja brīdi, kad tie parasti mazgājas ezerā. Un atkal viņa žēlojās, ka kļūst veca. Viņa tik ļoti bija pieradusi, ka ērgļi uz­turējās tur augšā uz klints, ka nemaz nevarēja pieļaut domu, ka tie nav atgriezušies.

Nākamajā rītā Akka pamodās labi agri, lai novērotu ērgļus izlaižamies. Bet arī šoreiz veltīgi. Turpretim rīta klusumā viņa izdzirda dusmīgu un reizē arī žēlu sau­cienu, kas likās nākam no ērgļu ligzdas. «Vai tad tur augšā tiešām būtu notikusi kāda nelaime?» viņa sevī prātoja. Akka žigli pacēlās gaisā un uzlaidās tik augstu, ka tai bija iespējams ieskatīties ligzdā.

Viņa neredzēja ne ērgli, ne ērglieni. Lielajā ligzdā atradās tikai puskails ērglēns, kas kliedza aiz izsalkuma.

Lēni, it kā vilcinādamās Akka nolaidās ligzdā. Tā bija drausmīga vieta. Tūliņ varēja redzēt, ka atrodas pie laupītājiem. Ligzda un klints bija sētin nosēta bal­tiem kauliem, spalvām, asiņainiem ādas gabaliem, zaķu galvaskausiem, putnu knābjiem un kājām. Ērglēns pats šo atlieku vidū ar savu lielo, atvērto knābi, smago, tikko dūnām klāto ķermeni un vēl neveiklajiem spārniem, uz kuriem gluži kā dzeloņi rēgojās spalvas, izskatījās pretīgs.

Beidzot tomēr Akka pārvarēja pretīgo sajūtu un ap­metās uz ligzdas malas, nemierīgi skatīdamās visapkārt, jo ērgļi katru mirkli varēja atgriezties.

— Ak tad beidzot kāds ierodas? — ērglēns iesaucās. — Sagādā man tūliņ pārtiku! Nu, nu, neesi tik nepacietīgs! — Akka atbildēja. — Saki vispirms, — kur ir tavi vecāki?

— Jā, kaut es to zinātu! Vakar no rīta viņi aizlaidās un atstāja man tikai vienu kalnu lemingu. To taču tu saproti, ka tas sen jau apēsts. Kauns un negods, ka māte man ļauj tā badoties!

Akka bija pārliecināta, ka vecie ērgļi nošauti, un tai ienāca prātā, nu viņa būs atsvabināta uz visiem laikiem no šīs laupītāju ģimenes, ja ļaus ērglēnam nomirt badā, bet nevarēja pārspēt sevi un ļaut aiziet bojā mazam, ne­aizsargātam radījumam.

— Ko tu sēdi un gaidi? — ērglēns iekliedzās. — Vai tu nedzirdēji, ka gribu ēst?

Akka izplēta spārnus un nolaidās lejā mazā ezera malā. Drīz tā atkal pacēlās gaisā ar foreli knābī.

Ērglēns sāka skaļi dusmoties, ieraudzījis zivi.

— Tu domā, ka es to ēdīšu? — viņš kliedza, atgrūz­dams zivi ar kāju. — Atnes man tūliņ kādu lemingu vai balto irbi, vai dzirdi?

Bet Akka izstiepa kaklu un iedeva krietnu sitienu ar knābi ērglēnam pa pakausi.

— Iegaumē labi, — viņa teica, — ja nesu barību, tad tev jāapmierinās ar to, ko tev sagādāju! Tavs tēvs un māte ir pagalam, no viņiem tu vairs nevari sagaidīt ne­kādu palīdzību. Bet, ja labāk gribi nomirt badā, gaidot uz baltajām irbēm un lemingiem, tad man tur nekas nav ko iebilst.

To teikusi, Akka aizlaidās projām un tikai pēc krietna brīža atkal apmeklēja ligzdu. Ērglēns jau bija zivi ap­ēdis un, kad Akka tam pienesa jaunu, tas tūdaļ to aprija, lai gan it labi varēja manīt, ka tāda barība viņam ļoti pretīga.

Akkai nu bija grūts uzdevums. Vecie ērgļi vairs nekad neatgriezās, un viņai vienai pašai vajadzēja sagā­dāt ērglēnam pārtiku. Viņa tam nesa zivis un vardes, un šī barība, likās, ērglēnam gāja labumā, jo viņš izauga liels un spēcīgs. Drīz vien viņš bija savus vecākus gluži piemirsis un domāja, ka Akka ir viņa īstā māte. Akka arī bija viņu iemīlējusi kā savu pašas bērnu. Viņa to rūpīgi audzināja un visādi pūlējās mīkstināt ērglēna mežonīgo dabu un atradināt to no augstprātības.

Kad dažas nedēļas bija pagājušas, Akka juta, ka tu­vojas laiks, kad viņa zaudē spalvas un nevar vairs lais­ties. Viņa zināja, ka veselu mēnesi vairs nevarēs ērglē­nam uznest barību augšā ligzdā un tam būs jāiet bojā.

— Klausies, Gorgo, — kādā dienā Akka tam teica, — es vairs nevarēšu tev atnest zivis. Tagad nu jāapsver, vai tev pietiks drosmes nolaisties ielejā, lai es tev arī

uz priekšu varu sagādāt pārtiku. Tev nu jāizvēlas, vai labāk gribi te nomirt badā vai doties uz ieleju, kas arī var tev maksāt dzīvību.

Ne mirkli neapdomādamies, Gorgo uzkāpa uz ligzdas malas. Viņš pat acīm neizmēroja attālumu, bet izplēta savus mazos spārnus un laidās lejup. Dažas reizes gan viņš gaisā apmeta kūleņus, tomēr lietoja spārnus diez­gan veikli un neievainots nokļuva ielejā.

No tās dienas Gorgo visu vasaru pavadīja kopā ar jaunajiem zoslēniem un drīz vien kļuva tiem par labu biedru. Tā kā viņš pats sevi turēja par zoslēnu, tad pūlē­jās dzīvot tāpat kā viņi, un, kad tie iepeldēja ezerā, viņš skrēja tiem pakaļ, kamēr tikko nenoslīka. Viņš jutās ļoti pazemots, ka nevarēja iemācīties peldēt, un žēlojās par to Akkai.

— Kāpēc es nevaru peldēt tāpat kā citi? — viņš vaicāja.

— Tavi kāju pirksti kļuvuši par daudz līki pa to laiku, kamēr biji tur augšā uz klints, — Akka atteica. — Taču tādēļ jau tev nav jānoskumst, no tevis vēl die­nās iznāks krietns putns.

Ērglēna spārni ātri pieauga, bet viņam neienāca prātā tos izlietot ātrāk par rudeni, kad zoslēni mācījās laisties. Tas bija viņam jauks laiks, jo šajā mākslā viņš drīz vien kļuva pats pirmais. Viņa biedri nekad nepalika gaisā ilgāk par to laiku, cik bija vajadzīgs, bet Gorgo pavadīja gaisā gandrīz vai visu laiku un vingrinājās lidošanā. Vēl aizvien viņam nebija ienācis prātā, ka nav zoslēns. Tomēr daudz kas ērglēnā modināja izbrīnu, un viņš nāca pie Akkas aizvien ar jauniem jautājumiem.

— Kādēļ baltās irbes un lemingi skrien projām, tikko mana ēna parādās augšā pie klints sienas? — viņš jautāja. — Citu zosu klātbūtnē viņi tā nebīstas.

— Tavi spārni kļuvuši par lieliem, kamēr tu gulēji augšā uz klints; no tādiem spārniem mazie dzīvnieki baidās, — Akka paskaidroja, — bet par to tev nav jānoskumst, no tevis tomēr iznāks labs putns.

Kad Gorgo bija iemācījies lidot, viņš pats sāka ķert sev zivis un vardes pārtikai. Bet drīz vien viņā radās pārdomas arī par to.

— Kāpēc es pārtieku no zivīm un vardēm? Mani brāļi un māsas ēd citu barību, — viņš brīnījās.

— Tas noticis tāpēc, ka man nebija citas barības, ko tev dot, kamēr tu gulēji augšā uz klints, — Akka atbildēja.

Kad meža zosis rudenī devās uz dienvidiem, Gorgo laidās tām līdzi. Viņš joprojām sevi turēja par viņu pie­derīgo. Gaiss bija pilns putnu, kas visi atradās ceļā uz siltām zemēm, un, kad nu Akka laidās ar ērgli savā barā, visi putni ļoti uztraucās. Drīz vien Akkas bars bija ielenkts no ziņkārīgajiem putniem, kuri skaļi izteica savu izbrīnu. Akka pavēlēja tiem ciest klusu, bet tik daudzas ļaunas mēles nevarēja apturēt.

— Kāpēc viņi mani sauc par ērgli? — Gorgo pastā­vīgi jautāja un iekarsa aizvien vairāk. — Vai tad viņi neredz, ka esmu meža zoss? Neesmu nekāds laupītājs, kas ēd sev līdzīgus. Kāpēc viņi mani saukā tik neglītā vārdā?

Kādu dienu tie laidās pār kādām zemnieku mājām, kuru sētā uz mēslu kaudzes rakņājās daudz vistu.

— Ērglis, ērglis! — iesaucās vistas un steidzīgi me­tās paslēpties.

Bet tagad Gorgo, kas bija dzirdējis runājam par ērgļiem tikai ļaunu, nevarēja dusmas savaldīt. Viņš sa­sita spārnus, šautrai līdzīgi nošāvās zemē un iecirta na­gus kādā no vistām.

— Es tev gan parādīšu, ka neesmu ērglis! — viņš skaļi kliedza un ar knābi kapāja vistu.

Te viņš izdzirda augšā Akku saucam. Viņš tūliņ pa­klausīja un steidzās pie tās atpakaļ. Vecā meža zoss lai­dās tam pretim, lai viņu pārmācītu.

— Ko tu darīji? — viņa sauca un cirta tam ar knābi.

— Tu gribēji noslepkavot nabaga vistu? Tev gan vajadzētu kaunēties!

Bet, kad ērglis bez ierunām saņēma sodu, lielo putnu baros visapkārt sacēlās izsmieklu vētra. Ērglis to dzir­dēja un dusmīgi paskatījās uz Akku, it kā gribēdams tai uzbrukt. Tad viņš pēkšņi pagriezās un ar spēcīgām spārnu vēdām uzlaidās augstu gaisā, tik augstu, ka to neviens sauciens nevarēja sasniegt; viņš nebeidza lidot augšā, kamēr vien meža zosis to spēja saskatīt.

Pēc trim dienām viņš atkal ieradās pie meža zosīm.

— Tagad es zinu, kas esmu, — viņš teica Akkai. — Un, tā kā esmu ērglis, tad man jādzīvo tā, kā ērgļiem pienākas. Mēs tomēr varam palikt labi draugi, tevi un tavējos es nekad neaizskaršu.

Akka bija tik ļoti lepojusies, ka no ērgļa izaudzinā­jusi lēnu, nekaitīgu putnu, viņai negribējās, ka Gorgo iet dzīvot savā vaļā.

— Vai tu domā, ka varu būt laupītājputna draugs? — viņa atvaicāja. — Dzīvo tā, kā tev mācīju, tad tu drīkstēsi palikt manā barā.

Abi bija lepni un nelokāmas dabas; neviens no viņiem negribēja piekāpties. Beidzot Akka aizliedza ērglim rādī­ties savā tuvumā, un viņas dusmas bija tik lielas, ka ne­viens vairs nedrīkstēja pat minēt Gorgo vārdu.

No tās dienas Gorgo klejoja pa apkārtni vientulis, visu ienīsts kā briesmīgs laupītājs. Bieži vien viņš bija drūmā omā un droši vien daudz reižu ilgojās pēc tiem laikiem, kad uzskatīja sevi par meža zosi un rotaļājās ar zoslēniem. Dzīvnieku vidū viņu ieslavēja par reti droš­sirdīgu. Stāstīja, ka visā plašā pasaulē viņš nebaidoties ne no viena cita kā no Akkas, savas audžumātes. Starp citu stāstīja arī, ka viņš neuzbrūkot nevienai meža zosij,

GŪSTĀ

Gorgo bija tikai trīs gadus vecs. Viņš vēl nemaz ne­bija domājis meklēt sev dzīvesbiedreni un nodibināt ģimeni, kad kādā dienā viņu saķēra mednieks un pārdeva brīvdabas muzejam Skansenā. Tur jau atradās divi ērgļi. Tie abi bija ieslēgti stiprā, dzelzīm apkaltā sprostā, kas stāvēja klajā vietā. Tas bija tik liels, ka tur bija iestādīti pat daži koki un no lieliem akmeņiem uzrīkots kalns, lai ērgļiem būtu omulīgāk. Tomēr putni nejutās labi. Gandrīz cauru dienu tie nekustēdamies pavadīja vienā vietā. Viņu skaistās spalvas zaudēja mirdzumu un izspūra; neizsakāmās ilgās, bez jebkādas cerības ērgļi raudzījās gaisā.

Pirmā gūstniecības nedēļā Gorgo bija modrs un rosīgs. Bet pamazām to nomāca smaga vienaldzība. Gluži mierīgi, tāpat kā abi pārējie ērgļi, viņš sēdēja vienā vietā, raudzīdamies sev priekšā un nekā neredzot. Tā pa­gāja dienas, un Gorgo to nemaz nemanīja.

Reiz rītā, kad Gorgo kā parasti bija pusnomodā, viņš izdzirda, ka kāds to lejā sauc vārdā.

— Kas mani sauc? — viņš jautāja.

— Vai tad tu, Gorgo, mani vairs nepazīsti? Es esmu Sprīdītis, kas ceļoja ar meža zosīm.

— Vai Akka arī saķerta? — jautāja Gorgo tādā balsī, it kā pamostos no dziļa miega un vispirms tam būtu jāsakopo savas domas.

— Nē, Akka un baltais zostēviņš, un viss meža zosu bars tagad droši vien atrodas Lapzemē, — zēns atbil­dēja. — Tikai es esmu šeit saķerts.

Tā stāstīdams, zēns pamanīja, ka Gorgo novērš acis un nekustēdamies ar stingu skatienu raugās gaisā.

— Ērgļu karali! — zēns iesaucās. — Es neesmu aiz­mirsis, ka tu reiz mani aiznesi atpakaļ pie meža zosīm.

Tu saudzēji arī baltā zostēviņa dzīvību. Saki, — kā es tagad varētu tev palīdzēt?

Bet Gorgo tikko pacēla galvu.

— Netraucē mani, Sprīdīti — viņš teica. — Es pat­laban sapņoju, ka lidoju augstu gaisā, un negribu at­mosties.

— Tev vairāk jākustas un jādomā par to, kas notiek ap tevi! — zēns viņu uzmundrināja. — Citādi drīz vien tu izskatīsies tikpat nožēlojams kā abi pārējie ērgļi.

— Es vēlētos būt tiem līdzīgs. Viņi tā iegrimuši savos sapņos, ka nekas vairs nespēj tos traucēt, —Gorgo atbildēja.

Kad iestājās nakts un ērgļi gulēja, uz sprosta jumta atskanēja viegls troksnis. Abi vecie ērgļi nelikās ne zinis, bet Gorgo atmodās.

— Kas tur? Kas tur kustas uz jumta? — viņš jautāja.

— Tas ir Sprīdītis, Gorgo, — zēns atbildēja. — Es mēģinu pārvīlēt stieples, lai tu varētu aizlaisties.

Ērglis pacēla galvu un gaišajā naktī ieraudzīja zēnu, kas sēdēja un vīlēja sprosta stieples. Uz mirkli putnā atausa cerības stariņš, bet tad izmisums ņēma virsroku.

— Ak, Sprīdīt, es esmu liels putns, — viņš teica. — Kā gan tu spētu pārvīlēt tik daudz stiepļu, lai es va­rētu izspiesties cauri? Labāk nepūlies un atstāj mani mierā!

— Guli vien un nerūpējies par mani! — zēns atbil­dēja. — Ar šo darbu es netikšu galā ne šonakt, ne nāka­majā naktī, un tomēr es tevi atsvabināšu, pirms vēl ne­esi galīgi aizgājis postā.

Gorgo atkal aizmiga; nākamajā rītā pamodies, viņš redzēja, ka zēns pārvīlējis vairākas stieples. Šajā dienā ērglis bija mazāk nomāktā garastāvoklī nekā citkārt. Viņš mazliet pavēcināja spārnus, laidelēdamies starp zariem un staipīdams stīvos locekļus.

Kādā rītā vēl pavisam agri, kad pirmā rīta blāzma iedegās pie debesīm, Sprīdītis viņu modināja:

— Pamēģini nu, Gorgo!

Ērglis pacēla galvu. Zēns tiešām bija pārvīlējis daudz stiepļu un iztaisījis diezgan lielu caurumu. Gorgo sasita spārnus un metās augšup. Divas reizes viņš at­krita atpakaļ sprostā, bet beidzot tam laimējās izkļūt laukā.

Lepnā lidojumā viņš pacēlās līdz padebešiem. Mazais Sprīdītis skumji noraudzījās ērglim pakaļ. Ak, kā gan viņš vēlējās, lai nāktu kāds un atdotu arī viņam brī­vību!

Tagad gan mazais zēns jau itin labi bija iedzīvojies Skansenā. Viņš bija sadraudzējies ar visiem zvēriem un ieguvis sev daudz draugu viņu vidū. Zēns tagad zināja, cik te brīvdabas muzejā daudz interesantu lietu; te varēja tik daudz mācīties, un viņam nemaz nebija garš laiks. Tomēr viņa domas ik dienas kavējās pie iemīļotā baltā zostēviņa Mārtiņa un visiem pārējiem ceļabiedriem.

«Ja es nebūtu saistīts ar solījumu, gan atrastu kādu putnu, kas mani nonestu pie meža zosīm,» viņš domāja.

Var izlikties savādi, ka Klements Larsons nebija at­devis rūķītim brīvību, bet nevajag aizmirst, cik durna galva bija spēlmanim, kad tas atstāja Skansenu. Agri no rīta pirms aizbraukšanas viņš gan bija atcerējies rūķīti un gribēja nolikt tam ēdienu, bet par nelaimi nevarēja atrast zilu trauciņu. Visi Skansenas iedzīvotāji — lapi, dalarnietes, dārznieki un strādnieki nāca no viņa ardie­voties. Atvadīšanās brīdis pienāca, un viņam nebija izde­vies sadabūt zilu trauku. Beidzot viņš nezināja cita pa­doma kā griezties pie kāda veca lapa un lūgt to izpa­līdzēt.

— Paklausies! — viņš teica. — Šeit Skansenā dzīvo kāds rūķītis, kam es ik rītu nesu ēst. Vai gribi izdarīt man pakalpojumu? Te būs maķenīt nauda, nopērc kādu zilu trauciņu un noliec rūķītim rītos mazliet biezputras un piena uz Bollnesas būdas kāpnēm!

Vecais laps izskatījās izbrīnījies, bet Klementam ne­bija laika izskaidrot tuvāk; viņam bija jāsteidzas uz staciju.

Laps arī tiešām aizgāja uz pilsētu, lai nopirktu trauku, bet, kad zila neredzēja, kas šim mērķim noderētu, viņš nopirka baltu un katru dienu kārtīgi pildīja to ar pienu un biezputru.

Tādā kārtā zēns nebija atbrīvots no sava solījuma. Viņš gan zināja, ka Klements projām, bet aiziet ne­drīkstēja, Šajā naktī zēns vairāk nekā jebkad ilgojās pēc brīvības, jo pavasaris un vasara reiz tiešām bija klāt. Cik bieži viņš savā ceļojumā netika cietis no aukstuma un slikta laika! Pirmajās dienās te Skansenā viņam ne vienu reizi vien bija ienācis prātā, ka varbūt tas ir gluži labi, ka vajadzēja atteikties no ceļojuma; ja viņš tagad maija mēnesī nokļūtu Lapzemē, tad viņam tur droši vien būtu jānosalst. Bet nu jau iestājies silts laiks, mauriņi rotā­jas svaigā zaļumā, bērzi un apses bija apvilkuši tik košu lapu tērpu, kas mirdzēja kā liegs zīds, ķirši un visi pārējie augļu koki stāvēja vienos ziedos, ogulāju zariņos jau bija aizmetušies sīki, mazi auglīši, ozoli apdomīgi raisīja savus pumpurus un Skansenas sakņu dārzā za­ļoja zirņi, pupas un kāposti.

«Cik jauki gan tagad būtu ceļot zostēviņa Mārtiņa mugurā pa silto gaisu un raudzīties uz zaļo zāli un skais­tajām puķēm rotāto zemi!» zēns domāja.

Tā viņš prātoja, sēdēdams uz sprosta jumta, kad pie­peši ērglis Gorgo nošāvās lejā un apmetās viņam blakus.

— Es gribēju izmēģināt spārnus un paskatīties, vai varu vēl tevi panest, — viņš teica. — Tu taču nedo­māji, ka vēlos tevi pamest gūstā? Sēdies man mugurā, un es tevi aiznesīšu pie taviem ceļabiedriem.

— Nē, tas nav iespējams, — atteica zēns. — Es esmu devis vārdu, ka palikšu te, kamēr man atkal atdos brīvību.

— Nestāsti niekus! — Gorgo atteica. — Tevi te at­veda pret paša gribu un tad vēl piespieda dot solījumu palikt! Tāds piespiests solījums nemaz nav jātur, to taču tu laikam sapratīsi?

— Un tomēr es nevaru to lauzt, — zēns atteica.

— Ne, mīļais Gorgo, pateicos par tavu labo nodomu, bet tu man nevari palīdzēt.

— Ak tā? Es nevaru? — Gorgo atteica. — Nu to mēs tūliņ redzēsim.

Tai pašā mirklī viņš satvēra zēnu savos stiprajos na­gos, pacēla sev līdzi gaisā un pazuda ziemeļu virzienā.

DĀRGĀ JOSTA

Ērglis apstājās lidot tikai tālu uz ziemeļiem no Stokholmas; viņš nometās uz kāda pakalna un palaida Nilsu vaļā.

Tikko zēns bija brīvs, viņš tūliņ skrēja, cik vien ātri varēja, atpakaļ uz Skansenu.

Ērglis taisīja lēcienu, satvēra to un uzlika kāju vi­ņam virsū.

— Tu vēlies doties atpakaļ gūstā? — viņš jautāja.

— Ko tu īsti no manis gribi? Es laikam gan drīkstēšu iet, kur pats vēlos! — zēns iesaucās un mēģināja atbrī­voties no ērgļa nagiem. Bet Gorgo viņu atkal cieši sa­tvēra savos stiprajos nagos, pacēla gaisā un nesa projām.

Viņš laidās ar zēnu pāri visai Uplandei un apstājās tikai pie lielā Elfkarlebijas ūdenskrituma. Te viņš nometās uz kāda akmens, kas atradās virpuļojošās straumes vidū, un palaida zēnu atkal vaļā.

Nilss nu redzēja, ka viņam nav iespējams no ērgļa aizbēgt. No augšas, balti putodams, gāzās ūdens, un lejā visapkārt šalca spēcīgā upes straume. Zēns bija sašutis, ka ērglis piespiedis viņu lauzt doto solījumu, viņš uz­grieza tam muguru un nerunāja vairs ne vārda.

Kad nu ērglis bija nolicis zēnu tādā vietā, no kurie­nes tas vairs nevarēja aizbēgt, viņš izstāstīja puisēnam, kā Akka no Čebnekajses to uzaudzinājusi un kā viņš sa­naidojies ar savu audžumāti.

— Un tagad tu, Sprīdīt, varbūt sapratīsi, kādēļ vēlos tevi aiznest atpakaļ pie meža zosīm, — viņš beidzot, teica. — Esmu dzirdējis, ka tu stāvot pie Akkas augstā cieņā, un tāpēc gribētu tevi lūgt nodibināt mieru starp Akku un mani.

Tiklīdz zēns izdzirda, ka ērglis to nes projām nevis savas paša iedomas pēc, viņš tūliņ kļuva pret to laipns.

— Es tev no sirds gribētu palīdzēt, — viņš teica, — bet esmu saistīts ar solījumu. — Un nu viņš savukārt izstāstīja ērglim, kā nokļuvis gūstā un kā Klements atstājis Skansenu, neatbrīvojis viņu no solījuma.

Tomēr ērglis neparko negribēja atteikties no sava nodoma. — Paklausies, Sprīdīt! — viņš teica. — Mani spārni tevi aiznesīs, kurp vien vēlies, manas acis saska­tīs visu, ko vien tu gribētu ieraudzīt. Stāsti man, kāds izskatījās šis vīrs, kam devi solījumu, es gribu viņu at­rast un nonest tevi pie viņa! Tālāk tev pašam jāpacen­šas, lai viņš tev atdod brīvību.

Šis priekšlikums zēnam patika.

— Jā, tūliņ var redzēt, cik gudrs putns tev bijis par audžumāti, — Nilss teica. Tad viņš aprakstīja, kāds iz­skatījās Klements Larsons, un vēl piebilda, ka Skansenā dzirdējis stāstam, viņš esot kāds spēlmanis no Helsinglandes.

— Nu, tad pārmeklēsim visu Helsinglandi no Lingbu līdz Mellanas ezeram, no Sturbergas līdz Hornslandei! — ērglis iesaucās. — Jau rīt, pirms būs iestājies vakars, tu varēsi ar šo vīru izrunāties.

— Tagad tu gan droši vien apsoli vairāk, nekā pats spēsi izpildīt, Gorgo, — zēns sacīja.

— Tad es būtu slikts ērglis, ja tā rīkotos, — Gorgo atbildēja.

Kad ērglis Gorgo ar Sprīdīti atstāja Elfkarlebiju, viņi abi bija kļuvuši labi draugi. Zēns jāšus sēdēja ērglim mugurā. Tādā kārtā viņš it labi varēja aplūkot visus novadus, kuriem pāri laidās. Kamēr ērglis bija viņu turējis savos nagos, tas nemaz nebija iespējams. Varbūt bija arī tīri labi, ka zēns nemaz nezināja, ka ērglis viņu nesis pāri tādām jaukām vietām kā vecais Upsalas Karaļkalns, Esterbijas fabrikas, Danemuras raktuves un vecā Erbihusas pils, — citādi zēnam ļoti sā­pētu sirds, ka viņš šīs skaistās vietas nemaz nav redzējis.

Tagad ērglis Gorgo ātrā lidojumā nesa viņu pāri Jestriklandei. Dienvidu daļā gan nekā daudz nebija ko redzēt, kas saistītu zēna uzmanību. Apakšā uz visām pusēm pletās milzīgs, egļu mežiem apaudzis līdzenums. Vairāk pret ziemeļiem šķērsām pāri visam apvidum, no Dalas līdz pašam Botnijas jūras līcim, stiepās skaista zemes josla, ko klāja ar kuplu mežu apauguši pakalni, mirdzoši ezeri un straujas upes. Ap baltām baznīcām bija redzami lieli, apdzīvoti ciemi, lielceļi krustojās ar dzelzceļa līnijām, ap mājām bija iekopti dārzi, un zie­došo koku liegās smaržas dvesmoja gaisā.

Pie upēm zēns pamanīja vairākas lielas dzelzs lietuves, kas izskatījās līdzīgas tām, kādas viņš jau bija novērojis kalnraktuvju apgabalā. Gandrīz vienādos atsta­tumos tās virknējās līdz pašai jūrai, kur beidzot pacēlās liela pilsēta ar baltiem namiem. Uz ziemeļiem no šīs biezi apdzīvotās vietas sākās atkal tumšie meži; tikai te zeme nebija līdzena, vietumis slējās augšup, vietumis atkal slīga lejup gluži kā bangaina jūra.

«Šī zeme apvilkusi zaļus priežu zaru brunčus un pelēku laukakmeņu jaku,» zēns klusībā sevī prātoja. «Bet ap vidu apjozusi dārgu jostu, kam vērtībā nav līdzīgas, jo tā rotāta zili mirdzošiem ezeriem un puķainām pļa­vām, lielās dzelzs lietuves pušķo to kā dārgakmeņi, un pilsēta ar daudzajiem namiem, pilīm un baznīcām to no­slēdz kā koša sakta.»

* * *

Sasniedzis šī apgabala ziemeļu daļas mežus, Gorgo nolaidās uz kādas klints virsotnes un, kad zēns bija no­kāpis no viņa muguras, teica:

— Te mežā atrodas dažādi gardumi. Es tikai tad ju­tīšos tiešām brīvībā, kad būšu mazliet pamedījis. Tev taču nebūs bail, ja atstāšu tevi vienu?

— Nē, — zēns atbildēja, — es nebaidos.

— Tu vari iet, kurp vien vēlies, tikai ap saules rietu tev jāierodas šeit atpakaļ! — Gorgo sacīja un aizlaidās.

Zēns jutās diezgan vientuļš un pamests, kad nu viens pats sēdēja uz akmens un noraudzījās kailajos klinšu pauguros un lielajā mežā, kas pletās visapkārt. Bet viņš nemaz nedabūja ilgi tā sēdēt viens pats. Drīz vien tas iz­dzirda dziesmas skaņas, kas nāca lejā no meža, tad viņš pamanīja pavīdam starp koku zariem kaut ko gaišu. Zēns nu ieraudzīja zili dzeltenu karogu; atskanēja dzies­mas un līksmi saucieni, un viņš noprata, ka karogu nes ļaužu pulks, kas iet gājienā. Tomēr aizritēja vēl krietns brītiņš, iekams viņš varēja skaidrāk saskatīt, kas tas par gājienu, kas līčloču vijās augšup kalnā. Nilss Holgersons nevarēja vien sagaidīt, kurp gājiens galu galā do­sies. Droši vien šie cilvēki nenāks šurp uz vientuļo, kailo klinšu pauguru, kur viņš patlaban atradās, to nemaz ne­varēja gaidīt. Un tomēr notika tieši tā. Tagad karogs atkal parādījās mežmalā, un aiz tā nāca liels pulks ļaužu, kuriem karogs bija rādījis ceļu. Visa kalna nogāze nu bija pilna kustības un rosmes, un šajā dienā zēns dabūja tik daudz redzēt, ka viņam ne mirkli nebija garš laiks.

MEŽA DIENA

Uz platās kalna muguras, kur ērglis Gorgo bija at­stājis mazo zēnu, pirms apmēram desmit gadiem bija plosījies liels meža ugunsgrēks. Pārogļotie koki tika no­cirsti un aizvākti projām, un tur, kur lielais izdegums robežoja ar neskartu mežu, pamazām jau sāka parādīties sīki augi. Bet liela izdeguma platība vēl joprojām bija baigi kaila un tukša. Starp akmeņiem vēl vietumis redzē­ja melnus, apdegušus koku stumbrus, kas liecināja, ka reiz te audzis liels un varens mežs, bet nekur neredzēja jaunus dzinumus, kas sprauktos laukā no kailās zemes.

Cilvēki nevarēja nobrīnīties vien, cik ilgs laiks pa­iet, kamēr izdegums atkal apaug ar mežu; viņi pavisam aizmirsa, ka kopš tā laika, kad mežs te izdega, zeme bija zaudējusi visu mitrumu. Ne vien koki bija nodeguši, bet it viss, kas te mežā auga, — virši, vaivariņi, sūna un brūklenes, it viss bija izdedzis un nozudis, un pat zeme, kas klāja klintāju, šeit pēc lielās ugunsnelaimes bija kļuvusi tik sausa un irdena kā pelni. Vējš, kas pūta pāri izdegumam, uzvirpuļoja zemi augstu gaisā, un, tā kā šī kalnainā augstiene bija padota visiem vējiem, tad drīz vien atsedzās klintājs pēc klintāja un tika noslaucīts gluži kails. Arī lietus darīja savu un noskaloja pāri pali­kušās vaļējās smiltis. Kad nu vējš un lietus veselus des­mit gadus no vietas bija tā pūlējušies noslaucīt zemi no klinšu muguras, tad arī beidzot tā izskatījās gluži kaila, un nemaz nevarēja iedomāties, ka tā jebkad varētu būt citāda.

Bet kādu dienu pašā vasaras sākumā salasījās visi ciema skolas bērni, kas dzīvoja netālu no lielā izdeguma. Katrs bērns nesa mugurā lāpstu vai kapli un rokā sai­nīti ēdamā. Kad bērni bija sapulcējušies, viņi garā gā­jienā devās augšup kalnā. Pašā priekšgalā nesa karogu, un tam blakus gāja skolotājs un skolotājas, gājienam sekoja mežsargs un zirgs, kas vilka lielu vezumu jaunu eglīšu un priežu sēklu.

Garais gājiens neapstājās bērzu birzī, kas auga ne­tālu aiz ciema, nē, tas tikai devās aizvien uz priekšu augšup kalnā. Arvien augstāk un augstāk tas kāpa pa veciem, pamestiem ganu ceļiem. Lapsas izbrīnījušās iz­bāza galvas no alām un prātoja, kas gan tas varētu būt par lielu ganu pulku, kas tagad dodas kalnā. Gājiens virzījās gar senām, pamestām ogļu dedzinātavām, kur agrāk katru rudeni mēdza dedzināt ogles, un krustknābji grozīja savus līkos knābjus, nevarēdami izprast, kas tie par ogļdedžiem, kas tik lielā barā dodas mežā.

Tā gājiens galu galā sasniedza lielo izdegumu kalna virsotnē. Klintis šeit bija nopūstas gluži kailas, pat smal­kās linejas, kas senāk vijās ap akmeņiem, nekur nebija manāmas, arī skaistā, sudrabaini mirdzošā, baltā briežu sūna bija nozudusi no klinšu muguras. Ap melnajām ūdens peļķēm, kas bija sakrājušās klinšu spraugās un zemākās vietās, neauga ne cūkaušu lapas, ne zaķa kāposti. Mazajos laukumiņos starp lielākiem klinšu gaba­liem, kur vēl bija patvērusies zeme, neredzēja ne papar­des, ne baltās anemones, ne dzegužpuķes, ne ziemcietītes — visu šo zaļo un sarkano, liego un piemīlīgo meža rotu.

Kad ciema bērni izklīda klajumā, likās, it kā pelēko, izdegušo kalna augstieni pēkšņi būtu apspīdējuši gaiši saules stari. Atkal reiz pēc ilga laika kas jauns un līksms, kas svaigs un jaunatnīga spara pilns, kaut kas tāds, kas vēl atrodas pilnā augšanā! Varbūt šie skolēni spēs palīdzēt nabaga pamestajam mežam, varbūt viņi spēs iedvest tam jaunu dzīvību!

Kad bērni bija atpūtušies un paēduši, viņi paņēma lāpstas un kapļus un sāka strādāt. Mežsargs viņiem pa­rādīja, kas darāms, un katrs skolēns iestādīja kaut arī vismazākajā zemes laukumiņā, kādu vien tas spēja at­rast, pa sīkai, mazai eglītei,

Stādot jaunos kociņus, bērni tik nopietni sarunājās savā starpā, it kā būtu lieli cilvēki. Mazie kociņi, ko viņi stādīja, tagad labāk saturēšot zemi un vējš to tik viegli nevarēšot aizpūst prom. Bet tas jau neesot vienīgais la­bums. Zem kociņu saknēm radīšoties jauna zeme, kur iebiršot dažādas sēklas, un pēc pāris gadiem te, kur ta­gad redzami tikai kaili klinšu pauguri, varēšot jau lasīt avenes un mellenes. Arī mazie kociņi, ko viņi tagad iestādot, dienās izaugšot par lieliem kokiem, no kuriem vēlākos gados varēšot celt staltas mājas un būvēt lepnus kuģus.

Ja bērni nebūtu ieradušies kalnā un nebūtu sākuši stādīt jaunu mežu, kamēr klinšu iedobumos vēl kaut mazliet patvērusies zeme, vējš un lietus drīz vien at­ņemtu pēdējo iespēju vēl kaut ko iestādīt un tad te augšā uz klintāja vairs nekad neaugtu mežs.

— Jā, cik labi, ka mēs uznācām kalnā, — bērni ča­loja. — Bija arī patiešām pats pēdējais laiks. — Un viņi paši likās sev tik neparasti svarīgi.

Kamēr skolēni šeit augšā kalnā tik cītīgi strādāja, tēvi un mātes mājās pēc kāda laika jau sāka prātot, kā gan bērniem tur augšā kalnā tagad klājas. Viņi, protams, domāja, ka bērni devušies turp augšā vairāk tīra joka pēc, jo kādu mežu gan var iestādīt tādi mazi radījumi. Tomēr būtu diezgan interesanti paraudzīties, ko viņi tur augšā dara. Un tūliņ jau arī tēvi un mātes atra­dās ceļā uz meža izdegumu. Kad viņi sasniedza augsto kalna taku, tie sastapa citus kaimiņus, kas arī patlaban bija ceļā.

— Vai jūs dodaties augšā uz izdeguma vietu?

— Jā, mēs dodamies turp.

— Vai gribat apraudzīt bērnus?

— Jā, gribam uzkāpt augšā un palūkot, ko viņi īsti tur dara.

— Tas jau, protams, tiek darīts vairāk joka pēc.

— Nu jā, cik nu viņi tur tos kokus iestādīs!

— Mēs paņēmām līdzi kafijas katliņu, lai bērniem tiek kas silts, citādi jau viņiem visu dienu jāpārtiek tikai no sausas maizes vien.

Tā nu tēvi un mātes beidzot sasniedza izdeguma vietu. Sākumā viņi gan tikai priecājās par to, cik skaistas un sārtas izskatās bērnu svaigās sejiņas uz pelēcīgā kalna muguras. Bet tad viņi sāka vērīgāk ieskatīties bērnu darbā: daži no tiem stādīja jaunos kociņus, citi atkal vilka vagas un kaisīja tajās sēklas, un vēl citi rāva ārā viršus, lai šo augu saknes nenomāc jaunos dēstus. Vecāki tagad ievēroja, cik nopietni bērni strādā un cik aizrautīgi viņi nodevušies savam darbam. Jā, viņiem jau nemaz neatlika laika palūkoties apkārt.

Kāds tēvs brīdi noraudzījās mazajos, tad arī viņš sāka raut laukā viršus. Protams, tikai tāpat joka pēc vien. Bērni nu bija skolotāji, jo viņi jau zināja šo mākslu un tāpēc drīkstēja tēvam un mātei parādīt, kā tas jādara.

Beigu beigās arī visi pieaugušie, kas te bija ieradu­šies palūkot, kā mazajiem klājas, sāka piedalīties kopī­gajā darbā. Nu darbs kļuva vēl saistošāks, un pēc īsa brīža bērniem radās jauni palīgi.

Bet tagad pietrūka darba rīku. Dažus zēnus, kam bija garākas kājas, nosūtīja lejā uz ciemu pēc kapļiem un lāpstām. Kad šie zēni steidzās pa ceļu, no namiem iznāca iedzīvotāji un bažīgi jautāja:

— Kas tad nu noticis? Vai kāda nelaime?

— Nē, nē, bet viss ciems sapulcējies tur augšā izde­guma vietā un palīdz stādīt mežu.

— Skat, skat, ja jau viss ciems sapulcējies tur augšā, vai tad nu lai mēs paliekam mājās?

Un tā nu iznāca, ka visi devās augšā kalnā. Sākumā racēji apstājās un mierīgi noraudzījās kādu brīdi; bet tad arī viņiem sāka pirksti degtin degt un viņi paši gribēja piedalīties darbā. Lai gan bija tik patīkami pavasaros apstrādāt laukus, domājot par raženajiem graudiem, ku­rus rudenī varēs atkal ievākt, taču šis darbs likās vēl jo vilinošāks.

Te no sēklām izaugs nevis nespēcīgi zāļu stiebri vien, te radīsies vareni koki ar augstiem stumbriem un lieliem zariem. Te nebija runas par ražu, ko var ievākt jau pēc vienas vasaras, nē, te bija. jādomā par daudzu gadu ražu. Bija jādomā par kukaiņu sīkšanu, strazdu svilpošanu un rubeņu rubināšanu, par visām neskaitāmām dzīvībām, kas te atkal radīsies šajā kailajā izdeguma vietā. Un turklāt tas bija it kā piemineklis, ko viņi atstās nākama­jām paaudzēm. Līdz šim viņi bija saņēmuši kā manto­jumu tukšu, kailu kalnu, tagad te pacelsies stalts mežs. Un, ja viņu pēcnācēji to pratīs saprast un novērtēt, tad viņi sapratīs arī to, ka viņu priekšteči bijuši labi un krietni ļaudis, un tāpēc pieminēs tos dziļā cieņā un pa­teicībā.

LIELĀ, ZAĻĀ LAPA

Nākamajā dienā zēns, sēdēdams ērgļa mugurā, laidās pāri Helsinglandei, kas pavasarīga un mirdzoša pletās zem viņiem; skuju koki bija izdzinuši gaiši zaļas, jaunas skujas, lapu kokus greznoja jaunas lapas, pļavas rotājās svaigā zaļumā un tīrumi — jauniem asniem. Tas bija kalnains un mežiem bagāts apvidus, bet cauri tam stie­pās gaiša ieleja, no kuras savukārt uz visām pusēm plē­tās citas ielejas, šauras un īsas vai arī platas un garas.

«Šis apgabals ir zaļš kā koka lapa, arī ielejas tur lejā zarojas gandrīz tāpat kā dzīsliņas uz lapas,» Nilss Holgersons domāja.

Sākumā no galvenās ielejas atzarojās divas lielas ielejas — viena uz austrumiem, otra uz rietumiem. Tad sākās mazāki atzarojumi, kas stiepās diezgan tālu uz ziemeļiem. Tālāk no galvenās ielejas atkal atdalījās divi atzarojumi, kas kā spēcīgas rokas tiecās katrs uz savu pusi, kur tie kļuva pamazām šaurāki un galu galā izzuda biezoknī.

Galvenās ielejas vidū tecēja plata, skaista upe, kas vairākās vietās paplašinājās un kļuva par ezeru. Upes krastos atradās pļavas, kas bija kā sētin nosētas nelie­liem, pelēkiem šķūņiem; aiz pļavām pletās tīrumi, un bei­dzot mežmalā sākās mājas. Tās bija lielas un labi celtas un atradās cita aiz citas nepārtrauktā virknē. Upes krastā augstu gaisā slējās baznīcu torņi, ap baznīcām mājas grupējās lielos ciematos. Arī ap dzelzceļiem bija saceltas mājas, tāpat ap zāģētavām, kas atradās šur tur ezeru un upju krastos un bija viegli saskatāmas, jo tās apņēma milzīgas dēļu grēdas.

Arī blakus ielejas, tāpat kā galvenā, bija bagātas ezeriem, tīrumiem, ciematiem un zemnieku mājām. Laip­nas un piemīlīgas, šīs ielejas iekļāvās starp tumšajiem kalniem, kļūdamas aizvien šaurākas un šaurākas, līdz beidzot tur bija vieta vairs tikai mazam strautiņam.

Kalnu nogāzes starp ielejām bija klātas skuju koku mežiem. Zeme te gan nebija līdzena, lieli klinšu bluķi gu­lēja, nekārtīgi sasviesti cits pār citu, taču mežs visu ap­klāja it kā ar pūkainu villaini, kas likās pārsegta kādam stūrainam ķermenim.

Tas bija skaists apvidus. Zēns tajā varēja noraudzī­ties pēc sirds patikas, jo ērglis aplidoja visas malu mali­ņas, meklēdams veco Klementu Larsonu.

Ar rītausmu lauku mājās kūsāt kūsāja rosme. Kūtīm, kas šajā apvidū ir ļoti lielas un augstas, pat ar dūme­ņiem un platiem logiem, plaši atvēra durvis un laida laukā lopus. Tās bija skaistas, gaišas govis, pamaza auguma, veiklas un mundras. Jautri lēkādamas, tās traucās ārā. Tad nāca teļi un aitas, un skaidri bija re­dzams, cik līksmi tie jutās.

Lauku mājās ik brīdi radās arvien lielāka rosme. Pā­ris jaunu meiču ar somiņām uz muguras staigāja starp lopiem. Kāds zēns ar garu vicu dzenāja aitas kopā, un neliels suns skraidīja starp govīm un dusmīgi rēja tos kustoņus, kuri grasījās badīties. Saimnieks jūdza zirgu ratos, kuros atradās tukši sviesta kubliņi, siera formas, pārtika un dažādi rīki. Skanēja jautri smiekli un dzies­mas, un lopi bija tik līksmi, it kā šī, diena būtu liela svētku diena.

Drīz vien jau visi bija ceļā uz mežu. Kāda meiča gāja pa priekšu, ar skaistu skanīgu balsi aicinādama kusto­ņus. Lopu bars viņai sekoja garā rindā. Gans ar lopu suni uzmanīja, lai kustoņi nenoklīst no pareizā ceļa. Kā pēdējie nāca pats saimnieks ar kalpu, pieturēdami ratus, jo šaurais, stāvais ceļš bija nelīdzens un akmeņains.

Vai nu Helsinglandē tāds paradums, ka visi zemkopji izdzen savus lopus ganos vienā un tai pašā dienā, vai arī šajā gadā tas tā nejauši gadījās. Bet Nilss Holgersons redzēja tik daudz jautru ganāmpulku un cilvēku, kas no ielejām devās augšup vientuļajos mežos, piepil­dīdami tos ar jaunu dzīvību. No tumšā meža visu dienu skanēja meiču līksmā trallināšana un govju zvaniņu ska­ņas. Dažam ganāmpulkam jau bija grūts un tāls ceļš aiz muguras, un zēns redzēja, ar kādām pūlēm lopiņi mēģināja pārkļūt pāri purvainām vietām un dūkstīm. Bieži vien tiem nācās izvēlēties garākus apkārtceļus. Ga­dījās arī, ka pajūgs ar mantām uzgrūdās kādam lielā­kam klints bluķim un apgāzās. Un tomēr cilvēki pārva­rēja it visas grūtības ar skaļiem smiekliem un līksmu prātu. Pret vakaru gājēji sasniedza klajus laukus, kur atra­dās zems stallis un dažas mazas, pelēkas būdiņas. Govis no prieka skali iemāvās, jo pazina savas vasaras ganī­bas un tūliņ jau steidzās nogaršot jauno, sulīgo zāli. Jo­kodami un jautri tērzēdami, ļaudis sanesa ūdeni un kuri­nāmo, un to, kas atradās ratos, ienesa lielākajā būdā. Drīz vien dūmi pacēlās no skursteņa, un meičas, gans un vīri sasēdās ap gludu akmeni ieturēt launagu.

Gorgo bija cieši pārliecināts, ka vecais spēlmanis būs starp tiem, kuri dodas kalnos ar ganāmpulkiem. Tikko viņš pamanīja kādu ganāmpulku, tā nolaidās ze­māk un ar savām skaidrajām acīm to novēroja. Bet stun­das pagāja, un vecais vēl joprojām nebija atrodams. Krustām šķērsām izlidojis visu apgabalu, ērglis, vaka­ram iestājoties, nonāca pie kādas vientuļas būdiņas augstu kalnos. Ļaudis ar lopiem šeit bija jau ieradušies. Viņi skaldīja malku, un meitas slauca govis.

— Raugies turp! — sauca Gorgo. — Man liekas, nu viņš mums ir rokā. Viņš nolaidās zemāk, un šoreiz zēns lielā izbrīnā redzēja, ka ērglim taisnība. Tur tiešām stāvēja Klements Larsons un skaldīja malku.

Gorgo nolaidās mežā netālu no ganu būdas.

— Tagad esmu izpildījis, ko biju solījis, — viņš teica, lepni izsliedams galvu. — Nu tev pašam jārauga, kā vari ar šo veco izrunāties. Es pa to laiku apmetīšos šīs kuplās egles galotnē un gaidīšu tevi.

DZĪVNIEKU JAUNGADA NAKTS

Ganu būdā dienas darbs bija paveikts, vakariņas pa­ēstas, bet ļaudis vēl sēdēja un tērzēja. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņi atcerējās pavadījuši tik jauku vasaras nakti mežā, tāpēc viņiem arī nemaz negribējās doties pie miera. Bija tik gaišs kā dienā, un jaunās meičas čakli noņēmās ar rokdarbiem, tomēr lāgiem pacēla galvu un smaidīdamas raudzījās uz mežu.

— Tā, nu reiz atkal atrodamies šeit, — viņas teica, un ciemata kņada pagaisa no viņu atmiņas, bet visu ap­ņēma meža dziļais miers. Kad meičas, mājās būdamas, bija domājušas, ka visu vasaru būs jāpavada mežā, tad bija šaubījušās, vai spēs paciest meža vientulību, bet, tikko ieradās ganu būdās, viņām jau likās, ka tagad pie­nācis visjaukākais laiks viņu dzīvē.

Pie dažām ganu būdām, kas atradās gandrīz vai kopā, bija sanākuši jaunieši — meitenes un zēni, lai sa­sveicinātos: te mauriņā bija sapulcējies diezgan prāvs ļaužu bars, tomēr sarunas lāgā negribēja risināties. Jau­nekļiem jau nākamajā dienā bija jādodas atpakaļ lejā uz ciemu, un ganes viņiem piekodināja nokārtot visādus sīkus uzdevumus, kas mājās būtu jāizdara; tāpat viņas arī lūdza pasveicināt piederīgos. Tas tad arī būtu viss, kā mēdz sacīt.

Piepeši vecākā gane pacēla galvu un gluži līksmi ierunājās:

— Man liekas, mums nemaz nevajadzētu sēdēt te tik klusi, jo mūsu vidū atrodas divi labi teicēji. Viens no viņiem ir Klements Larsons, kas tepat sēž man blakus. Otrs ir Sunana ezera Bernhards. Lūk, viņš stāv tur otrā pusē un patlaban noraugās uz Blakosenu. Palūgsim vi­ņus abus, lai pastāsta mums kaut ko, un tam, kas zinās jaukāko teiku, es apsolu šo kakla lakatu, ko patlaban adu.

Priekšlikums guva skaļu atzinību. Abi teicēji gan sā­kumā mazliet pretojās, bet tad padevās. Klements nu lūdza Bernhardu, lai viņš iesākot pirmais, un Bernhar­dam nekas nebija pretī. Viņš Klementu Larsonu visai labi nepazina un domāja, ka vecais vīrs pastāstīs kādu senu teiku par spokiem un troļļiem. Zinādams, ka ļau­dīm tādas teikas ļoti patīk, viņam pašam arī likās visprātīgāk izvēlēties tamlīdzīgu nostāstu.

Viņš iesāka:

— Pirms daudziem gadu simtiem notika tā, ka kāds Delsbujas prāvests tieši Jaungada naktī jāja caur mežu tepat netālu garām. Ievīstījies savā biezajā kažokā, siltu ādas cepuri galvā viņš sēdēja savā zirgā, pie segliem ka­rājās soma ar svētā vakarēdiena biķeri, lūgšanu grā­matu un talāru. No attālā ciema, kas atradās dziļi mežā; viņu bija izsaukuši pie slimnieka; prāvests līdz vēlai naktij sarunādamies nosēdēja pie slimnieka gultas. Ta­gad viņš jāja atpakaļ mājup, lai gan bija pilnīgi pārlie­cināts, ka nokļūs mājās tikai vēlu pēc pusnakts.

Jājot caur mežu tik vēlā laikā, kad parasti jau mēdza atrasties gultā, prāvests tomēr sevī nopriecājās, ka vismaz laiks pieturējās labs. Nakts bija rāma un rēna un debess apmākusies. Pilnais mēness, liels un apaļš, slē­pās aiz mākoņiem un izplatīja gaismu, kaut gan pats ne­bija redzams. Bez šīs mēness gaismas grūti būtu atšķirt ceļu, jo ziema bija bez sniega un visa apkārtne ietērpta vienmuļā, brūnganpelēkā krāsā.

Šonakt prāvests jāja uz zirga, ar kuru bija ļoti ap­mierināts. Tas bija prāvs, izturīgs un gandrīz tikpat gudrs kā cilvēks. Starp citu, lai kur zirgs būtu, tas vien­mēr prata atrast ceļu mājup. Par to prāvests jau bija pārliecinājies vairākas reizes un tik cieši uz to paļāvās, ka, sēdēdams zirga mugurā, par ceļu nemaz vairs nedo­māja. Un tā viņš arī tagad jāja tumšajā naktī caur biezo mežu, nogrimis domās un atlaidis pavadu gluži vaļīgi.

Prāvests domāja par savu nākamās dienas sprediķi, bez tam viņam galvā šaudījās arī citas domas. Tikai pēc laba laika viņš pats sev jautāja, cik tālu gan vēl varētu būt līdz mājām. Kad prāvests beigu beigās sāka lūkoties apkārt uzmanīgāk un redzēja, ka mežs vēl arvien tikpat biezs kā pašā sākumā, tad kļuva ļoti pārsteigts. Tā kā viņš bija jājis diezgan ilgi, tad jau vajadzēja sākties draudzes apdzīvotajām vietām.

Toreiz Delsbuja izskatījās tāda pati kā tagad. Baz­nīca, mācītājmuiža un visas lielākās mājas atradās ap Delleni, draudzes ziemeļu daļā, kamēr dienvidu pusē bija galvenokārt tikai mežiem apauguši kalni. Kad nu prāvests redzēja, ka viņam visapkārt biezs mežs, tad sa­prata, ka patlaban vēl atrodas draudzes dienvidu daļā un, lai nokļūtu mājās, jādodas uz ziemeļiem. Bet prāves­tam likās, ka tieši šajā virzienā viņš vis nejāj. Patlaban pie debesīm gan nebija redzams ne mēness, ne zvaigz­nes, pēc kuriem būtu iespējams ieturēt pareizu virzienu, taču prāvests uzskatīja sevi par tādu cilvēku, kam orientēšanās spējas diezgan attīstītas. Bet nu viņam likās, ka ir novirzījies sāņus.

Viņš jau gribēja pagriezt zirgu, bet tad atcerējās, ka līdz šim zirgs nekad vēl nebija nomaldījies un laikam arī šoreiz gāja pareizi. Drīzāk jau viņš pats, prāvests, būs alojies. Viņš visu laiku bija nogrimis dziļās domās un ceļu nepavisam nebija ievērojis. Tāpēc viņš atļāva zir­gam iet tālāk tajā pašā virzienā un no jauna iegrima sa­vos prātojumos.

Bet pēkšņi kāds zars aizķēra tik stipri, ka viņš tikko nenokrita no zirga. Nu prāvests saprata, ka jānoskaidro, kur īsti atrodas.

Viņš aplūkoja ceļu un ievēroja, ka jāj pa mīkstu sūnu, kur nekāda iemīta taka nav manāma. Tomēr zirgs, ne­maz nevilcinādamies, žigli soļoja uz priekšu. Bet arī ta­gad, tāpat kā agrāk, prāvests bija tajā pārliecībā, ka viņi dodas pavisam uz otru pusi.

Šoreiz viņš ilgi nedomāja, ko darīt. Saķerot pavadu un piespiežot zirgu apgriezties, prāvestam arī izdevās nokļūt atpakaļ uz cietas takas. Bet, tikko viņi te bija iznākuši, zirgs apgriezās un no jauna devās atpakaļ mežā.

Prāvests gan bija ļoti pārliecināts par sava virziena pareizību, bet nodomāja, ka zirgs laikam grib uzmeklēt labāku ceļu, ja izturas tik stūrgalvīgi. Un viņš ļāva tam vaļu.

Lai gan īsts ceļš nebija redzams, zirgs tomēr diezgan labi gāja uz priekšu. Ja gadījās ceļā kāds stāvs kalns, zirgs veikli kā kalnu kaza devās augšā, bet otrā pusē atkal uzmanīgi kāpa lejā, savilcis kājas pavisam kopā.

«Kaut es tikai laikus pārkļūtu mājās un nenokavētu dievkalpojumu,» prāvests domāja. «Ja es neierastos laikā, ko tad teiktu mani delsbujieši?»

Ilgi viņš par to nedabūja domāt, jo pēkšņi bija nonā­cis vietā, ko atkal pazina. Tas bija neliels, tumšs ezeriņš, kur viņš pēdējo vasaru bija ķēris zivis. Tagad prāvests pārliecinājās, ka viņa bažas bijušas pareizas: šī vieta atradās dziļi mežā, bet zirgs vēl arvien lauzās uz dien­vidaustrumu pusi. Likās, ka viņš bija noņēmies aizvest savu kungu krietni tālu nost no baznīcas un mācītāj­muižas.

Prāvests žigli izlēca no segliem. Paliekot zirga mu­gurā, viņš varēja iekļūt vēl dziļāk mežā, bet prāvestam bija jātiek mājās. Taču zirgs stūrgalvīgi turējās pretējā virzienā, tāpēc prāvests nosprieda iet kājām un zirgu vest pavadā, kamēr viņi nebūs iznākuši uz pareizā ceļa. Viņš aptina pavadu sev ap roku, un ceļojums sākās. Iet pa mežu biezajā kažokā nebija viegli, taču prāvests bija spēcīgs vīrs, kas nebaidījās ne no kādām grūtībām. Bet drīz vien zirgs viņam sagādāja jaunas rūpes: tas negāja vis savam saimniekam paklausīgi nopakaļ, bet atspērās pakaviem pret zemi un apstājās.

Prāvests beidzot sadusmojās. Viņš parasti nekad ne­mēdza sist zirgam un negribēja to darīt arī šoreiz. Viņš tam vienkārši pārmeta pavadu pāri kaklam un atstāja.

«Mums nu jāšķiras, ja jau tu katrā ziņā gribi iet pats savu ceļu,» prāvests noteica.

Bet, tikko viņš bija paguvis paiet dažus soļus uz priekšu, tā zirgs pienāca no mugurpuses klāt, uzmanīgi saķēra aiz piedurknes un mēģināja atturēt. Prāvests ap­griezās un paskatījās zirgam acīs, lai izdibinātu, kādēļ tas izturas tik savādi.

Prāvests nevarēja lāgā izprast, kā tas iespējams, to­mēr viens bija skaidrs: par spīti lielajai tumsai viņš it labi saskatīja zirga galvu, un tā viņam šķita tikpat iz­teiksmīga kā cilvēka seja. Viņš saprata, ka zirgs izjūt lielas, drausmīgas bailes un satraukumu; tā acīs varēja lasīt lūgumu un reizē arī pārmetumu: «Esmu tev kalpojis dienu no dienas un aizvien izpildījis tavu gribu,» zirgs šķita sakām. «Vai tad tu man nevari paklausīt šo vienu vienīgo reizi?»

Prāvestu gluži aizkustināja šis lūgums, ko viņš it kā lasīja zirga acīs. Viņš skaidri saprata, ka zirgam šonakt vajadzīga viņa palīdzība. Būdams krietns un drosmīgs vīrs, viņš padevās. Neko daudz nevilcinādamies, viņš pieveda zirgu pie akmens, lai vieglāk varētu iekļūt seg­los, uzkāpa zirgam mugurā un teica:

«Ej vien tālāk! Tā kā tu arī mani gribi vest līdzi, tad es tevi neatstāšu, lai neviens nevarētu teikt par Delsbujas prāvestu, ka viņš liedzies palīdzēt tam, kam palī­dzība bijusi nepieciešama.»

Pēc tam viņš atlaida pavadu, lai zirgs iet, kurp vien grib, bet pats tikai centās noturēties seglos. Tas bija diezgan bīstams un grūts ceļš, jo visu laiku vajadzēja doties augšup kalnā. Viņus apņēma tik biezs mežs, ka ne pāris soļu neredzēja uz priekšu. Tomēr prāvestam likās, ka viņi visu laiku dodas augstā kalnā. Zirgs ar pūlēm kāpa pa stāvajām klinšu sienām. Ja prāvests būtu vadī­jis zirgu pats, viņam nekad neienāktu prātā to mocīt pa tik grūtiem ceļiem.

«Tu taču nedomā kāpt augšā pašā Blakosenā?» prā­vests ieteicās, un pie tam viņš mazliet pasmaidīja, jo Blakosens, kā zināms, bija pats augstākais kalns visā Helsinglandē.

Tā arvien dodoties uz priekšu, prāvests ievēroja, ka viņš ar savu zirgu nebija vienīgie ceļinieki šajā naktī. Viņš dzirdēja akmeņus ripojam un zarus lūstam. Iz­klausījās tā, it kā lieli meža zvēri lauztu sev ceļu cauri meža biezoknim; un, tā kā šajā apgabalā bija ļoti daudz vilku, prāvests sāka domāt, vai tikai zirgs to beigu bei­gās neaizvedīs uz kādu meža zvēru sacīksti.

Visu laiku viņi jāja augšup kalnā, tikai augstāk un augstāk! Un, jo augstāk nonāca, jo retāks kļuva mežs.

Beidzot prāvests jāja pāri gandrīz kailai kalna korei, no kurienes uz visām pusēm atvērās plašs skats. Bez­gala tālu aizstiepās zeme, pārklāta ar drūmu mežu, klin­tīm un kalnu grēdām. Tā kā vēl nebija visai gaišs, prā­vestam nācās grūti orientēties, kur viņš īsti atrodas, bet jau pēc neilga laika viss kļuva skaidrs.

«Esmu tiešām uzjājis Blakosenā,» viņš sevī nodo­māja. «Cits kalns tas nevar būt. Tur rietumos redzams Jervezers, un austrumos ap Agonenu mirdz jūra. Arī ziemeļos redzu kaut ko spīdam, tā droši vien būs Dellena. Tur ielejā redzu Niana ūdenskrituma balto dūmaku. Jā, protams, tas ir Blakosens. Tas nudien ir piedzīvo­jums!»

Kad viņi bija nonākuši pašā kalna virsotnē, zirgs pats apstājās aiz kuplas egles. Likās, it kā viņš te gri­bētu paslēpties. Prāvests paliecās uz priekšu, pavēra da­žus zarus tā, ka varēja redzēt tiem cauri.

Viņa acu priekšā atklājās kalna kailā mugura, tomēr te nebija tukšs un kluss, kā viņš bija domājis. Pašā lau­kuma vidū atradās liels klints bluķis, kam visapkārt bija sapulcējušies daudzi meža zvēri. Prāvestam likās, ka zvēri te sanākuši, lai noturētu kādu apspriedi.

Vistuvāk pie klints bluķa prāvests ieraudzīja lāčus; tie likās tik lempīgi un tomēr tik vareni noauguši, ka iz­skatījās it kā kažokos ietērpti klinšu bluķi. Viņi bija no­likušies guļus un nepacietīgi mirkšķināja mazās ačeles. Varēja redzēt — viņi tikko piecēlušies no ziemas guļas, lai ierastos tieši zvēru sapulcē. Viņi pūlējās nepadoties miegam. Aiz lāčiem ciešās rindās bija aptupušies vairāki simti vilku, kas nemaz neizskatījās miegaini, bet daudz kustīgāki un žirgtāki šajā ziemas tumsā nekā gaišajās vasaras naktīs. Viņi tupēja kā suņi uz pakaļkājām, kul­stīja ar asti zemi un stipri elsoja, izkāruši mēli. Aiz vil­kiem stīvām kājām un neveikli ložņāja apkārt lūši, gluži kā lieli, neglīti kaķi. Viņiem, kā likās, bija bail no citiem zvēriem, tādēļ ikreiz šņāca, ja kāds zvērs tuvojās. Aiz lūšu rindām nāca tiņi, kam bija it kā suņu galvas un lāču kažoki. Viņiem nepatika staigāt pa zemi, tādēļ tie nepacietīgi mīdījās savām platajām kājām, gribēdami rāpties atpakaļ kokos. Aiz viņiem pāri visam laukumam līdz pašam mežam skraidīja un grozījās lapsas, caunas, zebiekstes un visi citi zvēriņi, kas gan ir mazi augumā, tomēr izskatās daudz mežonīgāki un asinskārīgāki nekā lielie zvēri.

Prāvests varēja pārskatīt zvērus ļoti labi, jo viss pla­šais laukums bija apgaismots. Pašā vidū uz klints bluķa stāvēja meža gars. Tas turēja rokā degošu egles lāpu, kas dega ar gaišu, skaidru liesmu. Šis meža gars bija tik milzīgs kā pats augstākais koks mežā; mugurā viņam bija zaļš skuju mētelis un matu vietā karājās čiekuri. Viņš tur stāvēja uz klints bluķa pavisam mierīgs, nolū­kodamies mežā un klausīdamies zvēros.

Lai gan prāvests visu ļoti labi saskatīja, tomēr viņam bija tā jābrīnās, ka negribējās ticēt savām acīm. Viņam likās, ka redz kādu parādību.

«Tas taču nepavisam nav iespējams,» viņš sev teica. «Esmu par daudz ilgi jājis apkārt pa mežu tumsā; tā ir vienkārši iedoma, kas pārvarējusi manu prātu.»

Tomēr prāvests sekoja visam ārkārtīgi uzmanīgi un ziņkārīgi sev jautāja, kas viss te vēl notiks un ko viņš vēl redzēs.

Ilgi viņam nebija jāgaida. No meža puses atskanēja maza zvaniņa skaņas. Un drīz pēc tam viņš atkal dzir­dēja soļu dipoņu. Zari lūza un brikšķēja, it kā vesels zvēru pulks lauztos cauri meža biezoknim.

Liels mājlopu bars steidzās augšā kalnā. No meža tas parādījās tādā pašā kārtībā, kādā mēdza doties uz kūti: visiem pa priekšu nāca govs barvede ar zvaniņu kaklā, tad vērsis, pēc viņa citas govis, pēc tiem jaunlopi un pašās beigās teļi. Pēc lielajiem lopiem sekoja vesels aitu pulks, tad kazas un beigās zirgi un kumeļi. Ne gans, ne gane negāja līdzi lopu baram, vienīgi ganu suns to pavadīja.

Prāvestam gandrīz sirds apstājās pukstēt, redzot, ka mājlopi devās tieši klāt plēsīgajiem zvēriem. Viņš lab­prāt būtu tiem stājies ceļā, lai skaļiem saucieniem brī­dinātu neiet tālāk, tomēr saprata, ka šonakt nav neviena cilvēka varā kavēt lopu gaitas, un tāpēc izturējās pavi­sam mierīgi.

Varēja redzēt, ka arī mājlopi ļoti baidījās no šā gā­jiena, kas viņiem bija jāpilda. Viņi izskatījās nožēlojami un baiļu pilni; pat govs barvede gāja nodurtu galvu un nedrošiem soļiem. Arī kazas neizrādīja ne mazāko prieku palēkāt vai pabadīties; zirgi gan pūlējās izlikties dros­mīgi, tomēr varēja redzēt, ka viņi šausmās dreb. Visno­žēlojamākais izskatījās ganu suns; viņš bija iemiedzis asti kājstarpā un gandrīz vai līda uz vēdera.

Govs barvede aizveda visu savu pulku jo tuvu meža garam, kas stāvēja uz klints bluķa. Viņa apgāja klintij apkārt un pagriezās tad atkal uz meža pusi. Plēsīgie zvēri nevienu lopu neaiztika, un tagad viss gājiens ne­skarts devās zvēriem garām.

Kamēr mājlopi gāja gar meža garu, prāvests redzēja, ka gars pār vienu otru lopu nolaida zemu savu lāpu un tad pagrieza to sāņus.

Ikreiz, kad tas notika, plēsīgie zvēri skaļi un jautri ierēcās, it sevišķi, ja lāpa noliecās pār kādu govi vai citu lielāku lopu. Pats dzīvnieks, pār kuru noliecās lāpa, tik skaļi un spalgi iebrēcās, it kā tam durtu nazi sirdī, un arī viss bars žēli brēca līdzi.

Tagad prāvests sāka saprast, ko šeit redz. Viņš jau agrāk bija dzirdējis teiku, ka Delsbujas mājlopiem esot katru Jaungada nakti jāsapulcējas Blakosena kalnā, lai meža gars varētu apzīmēt tos lopus, kam nākamajā gadā jākļūst par upuri plēsīgajiem zvēriem. Prāvests savā sirdī sajuta lielu līdzcietību pret nabaga lopiņiem, kam nākamajā gadā bija jākrīt plēsīgo zvēru nagos. Vai tad viņiem vēl vajadzētu cita pavēlnieka nekā cilvēks?

Tikko pirmais ganāmpulks bija aizgājis, kad no meža atskanēja jauns zvaniņš, un kalnā nāca lopi no citām mājām. Tagad atkal viss atkārtojās tāpat kā ar pirmo ganāmpulku. Lopi gāja pie meža gara, kas bargi un no­pietni stāvēja uz klints bluķa un drīz vienu, drīz otru lopiņu apzīmogoja ar nāves zīmi. Un tā lopu bari bez pārtraukuma sekoja cits pēc cita. Daži bari bija tik mazi, ka sastāvēja vienīgi no vienas gotiņas un dažām aitām, bet citos bija tikai pāris kazu. Varēja redzēt, ka tie nāca no mazajām un nabadzīgajām meža būdiņām; tomēr arī tiem vajadzēja stāties meža gara priekšā, jo neviens lops nevarēja paiet garām neparādījies.

Prāvests domāja par Delsbujas zemniekiem, kas tik ļoti mīlēja savus mājkustoņus.

«Ja viņi to zinātu, tad gan nepieļautu, ka šāda sa­nāksme notiek,» viņš domāja. «Viņi drīzāk upurētu paši savas dzīvības, nekā ļautu saviem lopiņiem nākt te pie lāčiem un vilkiem meža gara priekšā, lai tas tad nodotu savu spriedumu.»

Beidzamais lopu bars, kas iznāca no meža, bija no mācītājmuižas. Prāvests govs barvedes zvaniņu pazina no tālienes; laikam arī zirgs to pazina, jo sāka drebēt un tā miesa pārklājās sviedriem.

«Jā, jā, tagad arī pienākusi tava reize iet garām meža garam un saņemt viņa spriedumu,» prāvests teica zir­gam. «Tomēr nebaidies! Es saprotu, kādēļ tu mani te atvedi, un tevi neatstāšu.»

Mācītājmuižas varenais lopu bars nāca no meža augšā garā rindā un gāja tieši pie plēsīgajiem zvēriem un meža gara. Gājienu noslēdza zirgs, kas savu kungu bija atnesis šeit Blakosena kalnā. Prāvests nebija nokāpis no zirga, bet sēdēja mierīgi seglos un ļāva arī sevi aiznest meža gara priekšā.

Prāvestam nebija ne, šautenes, ne naža, ar ko aiz­stāvēties; bet viņš izņēma lūgšanu grāmatu un piespieda to cieši pie krūtīm, kad devās cīņā ar ļauno garu.

Sākumā likās, it kā neviens, nebūtu pamanījis prāvestu. Tāpat kā citi lopu bari, arī mācītājmuižas lopi gāja garām meža garam, tomēr degošā lāpa nenoliecās nevienu reizi. Bet, kad nāca gudrais zirgs, meža gars sakustējās, lai viņu apzīmētu nāvei.

Taču šajā brīdī prāvests stiepa meža garam pretī savu lūgšanu grāmatu, un lāpas gaisma krita tieši uz iesējuma krustu. Tad meža gars spalgi un drausmīgi iekliedzās, degošā lāpa viņam izkrita no rokas un uguns nodzisa tai pašā mirklī.

Šajā pēkšņajā pārejā no gaismas uz tumsu prāvests neko vairs nevarēja saredzēt un arī dzirdēt neko vairs nedzirdēja. Viņam visapkārt valdīja tas pats mēmais klu­sums, kāds meža biezoknī mēdz būt ziemā.

Piepeši biezie mākoņi, kas bija aizseguši debesis, pa­šķīrās. Cauri mākoņu spraugai spīdēja pilnais mēness, un visa zeme kļuva apgaismota. Tagad prāvests redzēja, ka Blakosena kalna galā bija palicis tikai viņš viens pats ar zirgu. No plēsīgajiem un citiem meža zvēriem te ne­bija ne vēsts, un arī zeme nebija nomīdīta no daudzajiem lopu bariem, kas te bija gājuši garām. Bet viņš pats sēdēja zirga mugurā ar lūgšanas grāmatu izstieptajās rokās. Zirgs zem viņa drebēja un bija gluži slapjš no sviedriem.

Kad prāvests bija nojājis no kalna un pārkļuvis mā­jās, viņš pats vairs nezināja, vai redzētais bijis sapnis vai īstenība. Tikai to viņš saprata, ka tas bija atgādinā­jums, lai neaizmirst nabaga mājlopus, kas padoti plē­sīgo zvēru varai. Un viņš sāka sprediķot Delsbujas zem­niekiem tik aizrautīgiem vārdiem, ka viņa laikā tajā novadā mežos kļuva iznīdēti visi lāči un vilki. Tomēr pēc viņa nāves tie laikam ir atkal saviesušies no jauna.

Ar to Bernhards nobeidza savu teiku. Viņš guva uz­slavu no visām pusēm un likās pilnīgi drošs, ka godalgu dabūs viņš. Lielākā klausītāju daļa pat nožēloja Klementu, ka tam bija jāsacīkstas ar Bernhardu.

Tomēr Klements iesāka savu stāstu bez kādām bailēm:

— Kādu dienu es staigāju pa Skansenu, lielo parku pie Stokholmas, un mani gauži mocīja sēras pēc dzim­tenes, — viņš sāka vispirms, bet tad runāja par Sprī­dīti, kuru atpircis tikai tādēļ, lai to neiesprostotu krātiņā un nenēsātu apkārt rādīt ļaudīm kā kādu meža zvēru. Un viņš stāstīja tālāk, ka tūliņ pēc labā darba par to saņēmis atlīdzību. Vecais stāstīja un stāstīja, un klausī­tāju apbrīna pastāvīgi pieauga, kad viņš beidzot nonāca pie karaļa sulaiņa un greznās grāmatas, visas ganu meitas bija nolaidušas savus rokdarbus klēpjos. Viņas sēdēja nekustīgi un nolūkojās Klementā, kas zināja tik brīnišķīgus piedzīvojumus.

Tikko Klements bija beidzis, vecākā ganu meita teica, ka kakla lakats piederot viņam. Viņa paskaidroja:

— Bernhards mums stāstīja notikumu, ko piedzīvojis cits, bet Klements ir pats pieredzējis īstu teiksmu, un tas man patīk daudz labāk.

Viņai piekrita arī citas ganu meitas. No tā laika, kad viņas bija dabūjušas zināt, ka Klements ir pats saru­nājies ar karali, viņas uz to nolūkojās pavisam citādām acīm, un vecais spēlmanis pat baidījās izrādīt, cik lepns viņš jutās. Bet tieši šīs lielās laimes brīdī kāds negaidot ieprasījās, ko viņš īsti esot iesācis ar mazo rūķīti.

— Man pašam vairs neatlika laika nopirkt zilu trauciņu, — Klements atbildēja, — bet es lūdzu veco Lapzemes vīru, lai viņš to izdara manā vietā. Kas vēlāk ar rūķīti noticis, to es nezinu.

Tikko Klements bija izteicis šos vārdus, kad nez no kurienes mazs čiekuriņš lidoja pa gaisu un iesita viņam taisni pa degunu.

Čiekurs nebija nokritis no koka, un arī neviens no klātesošiem to nebija sviedis. Neviens nevarēja saprast, no kurienes čiekurs gadījies.

— Ak Klement, Klement! — iesaucās ganu meita, — liekas tīri tā, it kā mazie gariņi varētu dzirdēt, ko mēs te runājam. Man šķiet, ka jums nevajadzēja Sprī­dīša ēdināšanu uzticēt citam, bet gan pašam nolikt zilo trauciņu.

MAIZE

Kad ērglis otrā rītā bija ielidojis kādu gabalu Ongermanlandē, viņš teica, ka šoreiz jūtoties izsalcis un tāpēc gribot sev pagādāt kaut ko ēdamu. Viņš iesēdināja Nilsu Holgersonu kādā varenā priedē, kas auga uz augstas klints, un pats aizlaidās projām.

Zēns uzmeklēja sev ērtu sēdekli starp zariem un no turienes skatījās lejup uz Ongermanlandi. Bija skaists rīts, saules stari zeltīja koku galotnes, lēns vējiņš it kā glāstīdams žužināja skujas, un patīkama smarža dvesa pretī no meža. Lejā pletās lieliska ainava, un Nilss jutās priecīgs un bezrūpīgs; viņam likās, ka nevienam nav labāk par viņu.

Skats bija atklāts uz visām pusēm, tā, ka zēns brīvi varēja raudzīties apkārt. Uz rietumiem stiepās apaļi klinšu pauguri un atsevišķas kalnu virsotnes, kas jo tā­lāk, jo likās augstākas un mežonīgākas. Arī pret austru­miem zeme bija kalnaina, bet tad tā kļuva arvien vairāk nolaidenāka, kamēr tālumā pie jūras pletās pavisam lī­dzena. Visur mirgoja pretī upītes un upes, kurām, tekot starp kalniem, bija jāpārvar daudz krāču un ūdens­kritumu, bet lejāk tās kļuva platākas un, spoži vizuļoda­mas, plūda uz piekrasti. Arī Botnijas jūras līci Nils Holgersons varēja saredzēt. Cietzemes tuvumā jūrā bija iz­kaisītas vairākas saliņas, un tajā iestiepās dažas zemes mēles, bet tālāk viss saplūda kopā tumšzilā, spožā ūdens līmenī, kas izskatījās gluži kā vasarīga debess.

«Šī zeme šķiet kā upes krasts tūliņ pēc lietus,» zēns domāja. «Tad rodas daudz sīku strautiņu, kas izrauj zemē vagas, tek līku loču uz priekšu, pievienojas citiem un beidzot satek visi kopā. Ir jauki nolūkoties šādā ūdens kustībā. Es labi atminos, kā vecais laps Skansenā vienmēr mēdza sacīt, ka Zviedrija kādā nelaimīgā brīdī esot apgriezta otrādi. Citi viņu par to izzoboja, tomēr viņš palika pie sava apgalvojuma un teica, ja tie būtu redzējuši, cik skaisti esot tur augšā ziemeļos, tad viņi gan piekristu, ka sākumā nav bijis nodoms tādu zemi atstāt nomalē. Un man gandrīz liekas, ka viņam tais­nība.»

Kad zēns bija diezgan ilgi noraudzījies ainavā, viņš noņēma no pleciem somiņu, izņēma no tās gabalu smal­kas baltmaizes un sāka ēst.

«Man šķiet, ka es visā savā mūžā neesmu ēdis tik labu maizi,» viņš sevī domāja. «Un cik daudz man vēl ir!

Ar to pietiks vairākām dienām. Vakar šajā laikā es ne­būtu ticējis, ka šodien būšu tik bagāts ar maizi.»

Kamēr Nilss priecīgi koda maizi un ēda, viņš sāka atcerēties, kā bija ticis pie šīs maizes.

— Varbūt man maize arī tāpēc tā garšo, ka es to ieguvu tik savādā ceļā, — zēns noteica.

Jau iepriekšējā vakarā ērglis bija aizlidojis no Medelpadas un, tikko bija sasniedzis Ongermanlandes robežu, kad zēns ieraudzīja zālainu ieleju un upi, kas ar savu skaistumu un plašumu pārspēja visu, ko viņš līdz šim bija redzējis.

Ieleja pletās tik varena starp kalniem, un zēns sev jautāja, vai tikai cita upe, daudz lielāka un platāka par tagadējo, nav to izrakusi. Varbūt vēlāk, kad ieleja jau bija izrauta, tā atkal aizbira un pieskalojās ar smiltīm un zemi, ne nu gluži, bet kādu gabalu uz kalnu pusi. Pēc tam tagadējā upe, kas bija plata un tik bagāta ūde­ņiem, ir izgrauzusies sanesām cauri un radījusi savu gultni, skaisti izveidojot krastus. Krastu nokarēs rotājās gan sarkanas, zilas un dzeltenas puķes, kas jautri dzirk­stīja zēnam pretim, gan atkal bija redzami klinšu ieži, kas ūdenim bijuši par cietiem, lai tos izlauztu; tie tagad slējās upes krastā kā stāvi mūri un stipri torņi.

Lidojot tā augstu gaisā, zēnam gandrīz vai likās, it kā viņš varētu ielūkoties trijās dažādās pasaulēs. Tur dziļi ielejā, kur plūda upe, bija pirmā pasaule. Tur plu­dināja baļķus, tur steidzās tvaikoņi no viena tilta uz otru, tur dārdēja kokzāģētavas, tur krāva preces kuģos, tur zvejoja lašus, tur īrās un burāja laivas, tur šurpu turpu šaudījās neskaitāmi bezdelīgu bari, kuras taisīja savas ligzdas krastu kraujās.

Bet stāvu augstāk, tā saucamajā līdzenumā, kas ple­tās līdz pašiem kalniem, bija otra pasaule. Tur atradās zemnieku mājas, ciemi un baznīcas; tur zemnieki apstrā­dāja savus tīrumus, tur ganījās lopi, tur zaļoja pļavas, tur sievas čakli kopa sakņu dārziņus, tur aizvijās lielceļi, tur joņoja vilcieni.

Un tālu augšā, kur pacēlās mežiem apaugušās kalnu grēdas, bija trešā pasaule. Tur medņu māte perēja savas olas, tur meža biezoknī slēpās aļņi, tur lūsis uzglūnēja saviem upuriem, tur skrubināja sēkliņas vāverīte, tur smaržoja skujas un ziedēja mellenes, tur svilpoja strazdi.

Kad Nilss Holgersons ieraudzīja bagāto upes ieleju, viņš sāka sūdzēties par izsalkumu. Zēns teica ērglim, ka nav ēdis jau veselas divas dienas un tāpēc jūtas ļoti iz­salcis.

Ērglis baidījās, ka nesāk klīst valodas — zēnam pie viņa klājoties sliktāk nekā pie meža zosīm. Un tāpēc viņš tūliņ sāka laisties lēnāk.

— Kādēļ tu par to neko neteici agrāk? — viņš vai­cāja. — Tu vari dabūt ēst, cik vien gribi. Ja tavs ceļa­biedrs ir ērglis, tad tev nu gan nav jācieš izsalkums.

Tūliņ pēc tam ērglis ieraudzīja kādu zemnieku, kas apakšā pie upes apsēja savu tīrumu. Sētuvi šis vīrs bija uzkāris uz krūtīm, un, tikko tā bija tukša, gāja grābt jaunu sēklu no maisa, kas atradās tīruma otrā malā. Ērglis pareizi bija paredzējis, ka šajā maisā būs vislabā­kais, ko tikai zēns var vēlēties, un tāpēc sāka laisties lejup.

Iekams ērglis bija sasniedzis zemi, viņam visapkārt sacēlās briesmīgs tracis, jo, pārliecināti, ka viņš uzbruks kādam putnam, visi citi spārnotie — vārnas, zvirbuļi un bezdelīgas steidzās klāt un sacēla negantu kņadu.

— Projām, projām, laupītāj! Projām, projām, putnu plosītāj! —viņi kliedza. Lielo traci pamanīja arī zemnieks un steidzās glābt savu maisu, tā ka ērglim bija jābēg projām, un arī zēns nedabūja neviena graudiņa. — Šie mazie putniņi izturējās pavisam savādi; tiem ne­pietika, ka aizdzinuši ērgli, bet vajāja viņu vēl krietnu gabalu augšup pa ieleju. Un it visur cilvēki sadzirdēja sīko putnu saucienus. Sievas skrēja ārā no istabām un skaļi sita plaukstas, tā, ka šis troksnis gandrīz bija līdzīgsšāvieniem, un vīri metās laukā, paķēruši rokās šautenes.

Tas atkārtojās visu laiku, tiklīdz ērglis laidās mazliet zemāk. Zēnam izgaisa visas cerības, ka Gorgo varēs viņam sagādāt kaut ko ēdamu. Nilss nebija līdz šim ne­maz zinājis, cik ienīsts un nicināts ir ērglis! Zēnam gan­drīz kļuva tā žēl.

Pēc laba brīža viņi laidās pāri kādai zemnieku mājai, kur saimniecei laikam patlaban bija lielā maizes cepša­nas diena. Svaigi izceptie baltmaizes kukuļi bija izlikti sētā, lai atdzistu, un pati saimniece nostājusies turpat blakus, lai suņi vai kaķi neaiznestu kādu kukulīti projām.

Ērglis būtu varējis nolaisties sētā zemē, tomēr saim­nieces acu priekšā nedrīkstēja aiztikt baltmaizi. Neziņā viņš nu lidoja šurpu turpu, pāris reižu bija jau pielai­dies visai tuvu dūmenim, bet tad atkal pacēlies gaisā.

Tagad arī saimniece bija ievērojusi ērgli un, galvu, pacēlusi, sekoja tam ar skatieniem.

— Cik savādi izturas šis putns, — viņa teica. — Man pat liekas, ka viņš gribētu kādu no šīm baltmaizēm.

Saimniece bija ļoti skaista sieviete, stalta auguma un gaišmate ar atklātu un laipnu seju. Viņa sirsnīgi smējās, paņēma pat kādu kukulīti no dēļa un turēja to uz augšu, paceltu pāri galvai.

— Ja tikai gribi, ņem vien to droši! — viņa sauca. Ērglis nesaprata, ko viņa teica, tomēr noģida, ka saimniece grib viņam dot pacelto kukuli. Zibeņātrumā viņš nošāvās leja, paķēra maizi knābī un pacēlās atkal gaisā.

Kad zēns redzēja, ka ērglis paķēra maizes kukulīti, viņam acīs saskrēja asaras. Tās nebija vis prieka asa­ras, ka nu dabūs baltmaizi, bet gan aizgrābtības asa­ras, ka saimniece pati bija savu maizi atdevusi lielajam laupītājputnam.

Un vēl tagad, sēžot šeit priedes galotnē, Nilss Holgersons iedomājās stalto, gaišmataino sievieti; viņš to skaidri redzēja acu priekšā, kā viņa tur stāvēja sētā ar augšup paceltu baltmaizes kukulīti.

Viņa, bez šaubām, zināja, ka tas bija karaliskais ērg­lis, liels laupītājs, ko cilvēki mēdz apsveikt šāvieniem, un laikam bija arī pamanījusi savādo būtni, kas ērglim sēdēja mugurā; tomēr daudz neprātoja, kas tie tādi bija, bet, tikko saprata, ka viņi izsalkuši, tūliņ sniedza tiem savu maizi.

«Kad es kādreiz kļūšu atkal par cilvēku,» zēns sevī apņēmās, «tad visādā ziņā došos ceļā un uzmeklēšu skaisto saimnieci pie lielās upes, lai izsacītu viņai patei­cību, ka tā bija pret mums tik laba.»

MEŽA DEGŠANA

Kamēr Nilss Holgersons vēl bija aizņemts ar brokas­tīm, no ziemeļiem viņam uzdvesa viegla deguma smaka. Viņš tūliņ pagriezās uz to pusi un redzēja ar mežu ap­augušajā kalnājā paceļamies smalku dūmu strūkliņu, baltu kā miglu, tieši ne tuvākajā joslā, bet gan attālā­kajā. Šie dūmi, kas cēlās no meža biezokņa, zēnu pār­steidza, tomēr viņš domāja, ka tur varētu taču atrasties kāda ganu būda, kur ganu meitas pašlaik vāra sev rīta kafiju.

Tomēr bija savādi, ka dūmi pieņēmās un izplatījās arvien vairāk. No vienas ganu būdas vien tādi dūmi ne­varēja celties, bet varbūt tur strādāja ogļu dedzinātāji? Skansenā zēns bija redzējis ogļu dedzinātāja būdu un ogļu dedzinātavu un arī dzirdējis, ka tur tālajos mežos dažās vietās dedzinot ogles. Tomēr ogles pa lielākai daļai dedzina tikai rudeņos un ziemās.

Dūmi ar katru mirkli kļuva lielāki. Tagad tie jau bija pārņēmuši visu kalna kori. Ogļu dedzinātava nekad nevarēja radīt tik daudz dūmu, tas bija pilnīgi izslēgts. Acīm redzot kaut kur dega mežs; zēns redzēja arī, kā no dūmu vietas pacēlās ļoti daudz putnu un pārlaidās uz tuvāko kaimiņu kalnu. Vanagi, medņi un arī mazāki putni, kurus zēns lielā attāluma dēļ nevarēja pazīt, bēga projām no ugunsgrēka.

Mazā, gaišā dūmu strūkliņa tagad bija izvērtusies par smagu, baltu mākoni, kas vēlās pāri kalna malai un slīga lejup ielejā. No šā mākoņa cēlās gaisā dzirk­stis un kvēpu mutuļi, bet vietumis izšāvās arī pa sar­kanai liesmu mēlei. Tur pāri viņā pusē droši vien bija izcēlies milzīgs ugunsgrēks. Kas tur gan īsti dega? Nevarēja taču būt, ka tik dziļi mežā būtu uzcelta kāda liela zemnieku māja.

Tā kā uguns plosījās ar tādu sparu, tad droši vien tur nedega viena vien zemnieku māja. Tagad dūmi cēlās augšup ne tikai no kalna kores, bet arī no ielejas, kuru zēns gan nevarēja redzēt, jo to aizsedza tuvākie kalni, tomēr milzīgs dūmu blāķis cēlās augšā arī no turienes. Skaidrs, ka dega mežs.

Zēns nemaz nespēja iedomāties, ka svaigais, zaļais mežs varētu sākt degt. Un tomēr tas bija noticis! Bet, ja nu tiešām mežs sācis degt, tad varēja taču gadīties, ka ugunsgrēks izplešas arī līdz šejienei. Visai iespējams, ka tas nenotiks, tomēr zēns vēlējās, kaut drīzāk atlaistos ērglis. Vislabākais būtu ātrāk tikt no šejienes prom! Jau deguma smaka vien, kas ar katru elpas vilcienu ieplūda plaušās, bija nepanesama.

Piepeši visapkārt atskanēja šausmīga brīkšķēšana un sprakstēšana. Tā atskanēja no tuvākās kalna kores. Kalna virsotnē arī atradās tikpat augsta priede kā tā, kurā sēdēja Nilss Holgersons. Tā bija ļoti augsta un pacēlās pāri visiem citiem kokiem. Nesen vēl to apspīdēja rīta saules sārtie stari, tagad pēkšņi šī koka skujas iekvē­lojās. Priedi bija ķērusi uguns. Tik skaista priede nekad nebija izskatījusies, bet tas bija koka pēdējais krāšņums. Tas bija pirmais koks uzkalnā, ko bija ķērusi uguns, un zēns nemaz nevarēja saprast, kā tas noticis. Vai uguns bija atlidojusi turp ar sarkaniem spārniem? Vai arī tā šņākdama bija līdusi pa zemi, kā to mēdz darīt čūska? Šo jautājumu nebija tik viegli atrisināt, bet uguns jau bija klāt. Visa priede dega gaišās liesmās kā sausu žagaru sārts.

Lūk, tagad dūmi pacēlās uzreiz vairākās vietās kalna korē. Uguns bija reizē ir putns, ir čūska; tā varēja tikpat labi laisties pa gaisu, kā arī līst pa zemi. Viss meža pakalns aizdegās pēkšņi.

Putni laidās projām trakā steigā. Līdzīgi sodrēju mutuļiem viņi izšāvās no dūmiem un laidās pāri ielejai uz to pakalniņu, kur atradās zēns. Ūpis nosēdās zēnam gandrīz pavisam blakus, un tieši virs zēna galvas kādā zarā nometās piekūns. Citā laikā abi šie putni būtu bijuši diezgan bīstami kaimiņi, bet tagad tie zēnu pat neievēroja. Viņi tikai stingi raudzījās ugunsgrēkā un nespēja saprast, kas īsti notiek mežā. Priedes galotnē uzskrēja arī kāda cauna; viņa nostājās zara pašā galā un ar savām spožajām acīm cieši nolūkojās pāri uz degošo meža uzkalnu. Ļoti tuvu caunai bija nosēdusies vāverīte, tomēr abi zvēriņi nelikās viens otru ne redzot.

Tagad uguns vēlās lejup no kalna, šņāca un auroja kā vētrā. Cauri dūmiem varēja redzēt, kā liesmas metās no viena koka uz otru. Pirms kāda egle iesāka degt, to vispirms kā plīvurā ietina dūmu mākonītis, tad uzreiz visas skujas kļuva sarkanas, un pēc tam sāka sprakšķēt un degt viss koks.

Ielejā tecēja neliela upīte, apaugusi alkšņiem un bērziņiem. Likās, ka ugunij te vajadzētu apstāties, jo lapu kokus uguns tik ātri nepārņēma kā skuju kokus. Šeit uguns apstājās it kā mūra priekšā un nevarēja tikt tālāk. Liesmas kvēloja un sprēgāja, un mēģināja pār­sviesties uz skuju mežu upītes otrā pusē, tomēr tas neizdevās.

Uz brīdi meža degšana apstājās; bet tad liesmām izdevās aizkļūt līdz augstai, nokaltušai priedei, kas at­radās apakšā pie nogāzes. Drīz vien gaišās liesmās dega viss nokaltušais koks, un līdz ar to uguns bija pārkļuvusi pāri upei. Karstums kļuva nepanesams; ik koks pakalna malā atradās vislielākās briesmās, jo varēja aizdegties jau nākošajā mirklī. Un ar tādu mežonīgu krākšanu un rīboņu, kas līdzinājās visstiprākās vētras vai straujākā ūdenskrituma troksnim, uguns šāvās pa pretējo kalna pusi uz augšu.

Piekūns un ūpis izpleta spārnus un aizlaidās. Cauna metās lejā no koka. Skaidrs, ka tagad nepaies ilgs laiks, iekams uguns apņems priedi, tādēļ zēnam bija jādomā, kā tikt no tās zemē. Tomēr nebija viegli nokļūt lejā pa augsto, taisno priedes stumbru. Zēns pieķērās pie koka, cik labi vien varēja, un laidās no zara uz zaru, kamēr beigās smagi nokrita zemē. Tomēr viņam neatlika vairs laika pārliecināties, vai nav ievainots. Tikai ātrāk, ātrāk projām! Kā šņācošs zibens uguns uzšāvās priedē; zeme apakšā jau bija gluži sakarsusi un sāka kūpēt. Blakus zēnam vienā pusē skrēja lūsis, bet otrā locījās gara odze, un turpat līdzās odzei klukstēja medņa māte, stei­dzoties projām kopā ar saviem pūkainajiem cālīšiem.

Kad bēgļi bija nonākuši pa nogāzi ielejā, viņi satika cilvēkus, kas patlaban steidzās dzēst meža ugunsgrēku. Viņi jau laikam sen bija izskrējuši no mājām, tikai zēns tos agrāk nebija ievērojis, jo pats visu laiku raudzījās uz to pusi, kur plosījās uguns. Arī pakalna otrā pusē tecēja upīte, apaugusi lapu kokiem; un aiz šiem kokiem strādāja ļaudis. Viņi apcirta alkšņos augošos skuju kokus, nesa no upītes ūdeni un laistīja zemi, plūca ārā viršus un visādas mētras, lai uguns pa krūmu apakšu netiktu uz priekšu.

Arī šie ļaudis nedomāja ne par ko citu kā tikai par liesmu jūru, kas tagad vēlās viņiem virsū. Bēgošie zvēri aizskrēja turpat starp viņu kājām, tomēr dzēsēji par to nelikās ne zinis. Viņi tagad nesita odzi, nemēģināja saķert medņa māti, kuras mazie cālīši skraidīja gar upī­tes krastu turp un atpakaļ; pat Sprīdīti viņi tagad ne­ievēroja. Viņi tur stāvēja un turēja rokās garus priežu zarus, kurus bija samērcējuši ūdenī, lai tos izlietotu kā ieročus pret uguni. Dzēsēju nebija visai daudz, un šķita tik savādi noraudzīties, ka cilvēki te stāv pavisam mie­rīgi, sagatavojušies cīņai, kamēr visi citi radījumi bēga no uguns projām.

Un, kad uguns, spēcīgi šņākdama un sprakstēdama, vēlās pa nogāzi lejā, izplatīdama savā ceļā nepanesamu karstumu un smacīgus dūmus un grasījās mesties uz upīti un tās zaļo lapu mūri, dzēsēji pirmajā brīdī neviļus padevās atpakaļ, it kā nespēdami paciest lielo tveici. Tomēr viņi neatkāpās tālu un tūliņ atkal atgriezās.

Meža ugunsgrēks tagad devās ar traku spēku uz priekšu. Dzirkstis sprēgāja un lēja veselu uguns lietu uz lapu kokiem. Garas, ugunīgas mēles šaudījās ārā no dūmu mākoņiem, it kā mežs otrpus upes aicinātu un vilktu ugunsgrēku uz priekšu.

Tomēr zaļie lapu koki uguni uz brīdi aizturēja, un aiz zaļā mūra strādāja cilvēki. Kur zeme sāka kūpēt, viņi tūliņ atnesa spaiņos ūdeni un aplaistīja to vietu. Ja kādu koku ietina dūmi, dzēsēji sparīgiem cirvju cir­tieniem koku tūliņ nogāza un apdzēsa liesmas. Ja uguns iemetās kaut kur viršos, viņi tūliņ šo vietu sāka dauzīt ar slapjajiem priežu zariem un to apdzēsa.

Dūmi tagad bija tik biezi, ka visu aizsedza. Nemaz nebija iespējams redzēt, kā cīņa īsti norisinājās; tomēr varēja vērot, ka viegla šī cīņa nebija, un vairākas reizes jau likās, ka nupat uguns ņems virsroku.

Bet, paskat tikai, pēc kāda brīža postīgā uguns sprak­šķēšana un šņākšana sāka mazināties un dūmi izklīst! Lapu koki bija pazaudējuši visas savas lapas, zeme zem tiem bija galīgi melna, cilvēki notriepušies sodrējiem un izmirkuši sviedros, tomēr meža ugunsgrēks bija pārva­rēts, tas vairs neliesmoja. Dūmi tagad balti un mīksti vēl vietu vietumis kūpēja zemē, un cauri tiem pacēlās melni, apdeguši koku stumbri. Tas bija viss, kas palicis pāri no krāšņā meža.

Zēns bija uzrāpies uz akmens un no turienes no­skatījās cilvēku cīņā ar uguni. Bet tagad, kad mežs bija izglābts, briesmas draudēja viņam pašam. Ūpis un piekūns piepeši sāka mest acis uz viņa pusi.

Taču šajā mirklī zēns sadzirdēja pazīstamu balsi saucam viņa vārdu. Karaliskais ērglis patlaban brāzās lejā pie viņa. Un drīz vien Nilss Holgersons, izglābies no visām briesmām, šūpojās atkal ērgļa mugurā augstu gaisā.

PIECI IZLŪKI

Kad Nilss Holgersons vēl atradās Skansenā, viņš kādā dienā sēdēja uz Bolnesas nama kāpnēm un klau­sījās, kā Klements Larsons sarunājās ar veco lapu par Norlandi. Abi vīri bija gluži vienis prātis, ka pats labā­kais Zviedrijas apgabals esot Norlande. Taču Klementam Larsonam vairāk patika tas Norlandes novads, kas atrodas dienvidos no Ongermanas upes, kamēr vecais laps apgalvoja, ka tieši tā zemes daļa, kas atrodoties ziemeļos no šīs upes, esot visvērtīgākā.

Sarunā noskaidrojās, ka Klements Larsons nekad nav bijis tālāk par Hennesandi, un tad nu laps nevarēja atturēt zobgalīgu smīnu. Kā tad viņš tik noteikti varot spriest par novadu, ko ne reizi neesot skatījis pats savām acīm!

— Es jau redzu, Klement, ka man tev būs jāpastāsta kāda teika, lai tu varētu spriest, kā izskatās Vesterbotenā un Lapzemē, lielajā Samelandē, kur tu vēl ne reizi neesi bijis, — viņš sacīja.

— Par mani gan neviens nevarēs teikt, ka es jebkad būtu atsacījies noklausīties kādu teiku, tāpat kā par tevi nevarēs apgalvot, ka tu jebkad atraidītu tasi kafi­jas, — Klements Larsons atbildēja, un vecais laps sāka savu stāstu.

— Reiz notika, Klement, ka putni, kas bija apmetu­šies Zviedrijā dienvidos no lielās Samelandes, sāka runāt, ka viņu te esot pārāk daudz, un tāpēc nolēma, ka jādodas vairāk uz ziemeļiem.

Tie salasījās visi vienkopus apspriesties. Jaunākie un nepacietīgākie jau tūdaļ bija gatavi doties ceļā, bet vecie vispirms gribēja izsūtīt izlūkus, kuriem vajadzēja šo zemi labi izpētīt.

«Ikvienam no pieciem lielajiem putnu bariem jāsūta pa izlūkam,» sacīja gudrākie, «lai mēs visi uzzinātu, kā tur augšā izskatās un vai tur arī ir perējamās vietas, pietiekoši barības un paslēptuves.»

Tad arī pieci lielie putnu pulki izvēlēja no sava vidus piecus labus un gudrus putnus. Meža putni izraudzīja medni, līdzenuma putni izvēlējās cīruli, jūras putni — kajaku, saldūdens putni — niru un kalnu putni — sniedzi.

Kad šiem pieciem izvēlētajiem putniem vajadzēja do­ties ceļā, mednis, kas bija pats lielākais un valdonīgā­kais, teica:

«Mums jāaplido ļoti liela zemes platība. Ja mēs do­damies visi pieci kopā, tad paies ilgs laiks, kamēr ap­skatīsim visu apgabalu. Bet, ja nu mēs katrs dodamies uz savu pusi un apskatām savu zemes daļu, tad šo uzdevumu varam veikt dažās dienās.»

Pārējie četri izlūki bija ar medni vienis prātis un rīkojās tā, kā viņš izlēma. Viņi visi kopā nosprieda, ka mednis apskatīs zemes vidieni; cīrulim jālaižas vairāk uz austrumiem, kajakam — austrumu virzienā, vēl tālāk nekā cīrulim, tur, kur zeme sastopas ar jūru; nira ap­ņēmās doties uz rietumiem vēl tālāk par medni, un sniedzei vajadzēja aizlaisties vistālāk uz rietumiem, līdz pašai zemes robežai.

Šādā kārtībā visi pieci putni devās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedzas cietzeme. Tad viņi griezās atkal atpa­kaļ un pastāstīja pārējiem putniem, kas bija sapulcēju­šies vienkopus, visu, ko tie savā tālajā lidojumā re­dzējuši.

Kajaks, kas bija lidojis pa jūru netālu no krastmalas, iesāka pirmais.

«Tur augšā ziemeļos ir laba zeme,» viņš stāstīja. «Tur nav nekas cits kā nepārtraukta šēru rinda. Visur atrodami zivīm bagāti līči, mežiem apaugušas zemes mēles un daudz salu. Lielais vairums salu ir neapdzī­votas, ūdensputni tur visur atradīs lieliskas perējamās vietas. Cilvēki braukā pa līčiem un nodarbojas ar zveju, bet viņu tur nav tik daudz, ka tie traucētu putnus. Ja jūras putni gribētu paklausīt manam padomam, tad tiem tūdaļ vajadzētu laisties uz ziemeļiem.

Pēc kajaka pienāca kārta cīrulim, kas bija apskatījis zemi gar piekrasti.

«Es tiešām nesaprotu, ko kajaks tur stāsta par zemes mēlēm un salām,» viņš sacīja. «Es gan nekā cita nere­dzēju kā lielus, plašus laukus un skaistas, ziedošas pļa­vas. Visā mūžā neesmu redzējis tādu zemi, kur būtu tik daudz lielu upju; bija tīrais prieks noraudzīties, kā šīs milzīgās straumes lēni un mierīgi nes savus ūdens krājumus cauri šai zemei. Upju krastos saceltas māja pie mājas, gluži tāpat kā kādas ielas malā, un pie iete­kām atrodas pilsētas. Citādi šī zeme izskatās ļoti tuksne­sīga. Ja līdzenuma putni gribētu uzklausīt manu padomu, tad tiem tūliņ jādodas uz ziemeļiem.»

Pēc cīruļa runāja mednis, kas bija apskatījis zemes vidieni.

«Es nezinu, ko cīrulis stāsta par pļavām un ko kajaks par šērām un salām,» viņš iesāka. «Visā savā ceļojumā nekā cita neredzēju kā vienīgi egļu un priežu silus, lie­lus purvājus un daudz čalojošu un urdzošu strautu; viss cits, ja vien nebija upe vai purvs, bija lieli, tumši meži Es tur neredzēju neviena lauka un neviena cilvēku mājokļa. Ja meža putni gribētu klausīt manam pado­mam, tad tie tūdaļ dotos uz ziemeļiem.»

Kad mednis bija beidzis savu vēstījumu, sāka stāstīt nira. Tā bija izlūkojusi to zemes daļu, kas atrodas aiz lielajiem mežiem.

«Es gan tiešām nezinu,» viņa iesāka, «kur cīrulim un kajakam bijušas acis. Tur augšā taču zemes tikpat kā nemaz nav. Tur ir tikai lieli ezeri. Skaistos krastos mirdz tumšzili kalnu ezeri, kas vietumis atrod izeju šalcošos ūdenskritumos. Pie dažiem tādiem ūdenskri­tumiem es redzēju baznīcas un ciemus, bet citi bija gluži vientuļi un pamesti. Ja saldūdens putni grib sekot ma­nam padomam, tad viņiem tūdaļ jādodas uz ziemeļiem.»

Pašās beigās sniedze, kas bija aizlidojusi līdz pa­šām zemes robežām, izteica savus novērojumus.

«Es nezinu, ko nira stāsta par ezeriem. Nevaru arī saprast, ko mednis teica par mežiem, un nezinu, kādas zemes redzējuši cīrulis un kajaks,» viņa uzsāka. «Es atradu tur tālu augšā ziemeļos lielu, kalnainu apvidu. Nekur nebija vērojams līdzenums, tāpat nebija sasto­pami meži. Visur redzēju tikai laukus un sniegu, tāpat arī kalnu strautus, kuru ūdens bija tik balts kā piens. Tur nebija ne lauku, ne pļavu, cik tālu acis vien snie­dza; vienīgi kārkliem un sīkiem pundurbērziņiem apau­gušas kalnu nogāzes, pārklātas ar briežu sūnu. Nesa­stapu tur ne zemkopjus, ne mājas dzīvniekus, ne lauku mājas. Bija redzami vienīgi lapi, ziemeļbrieži un lapu teltis. Ja kalnu putni klausītu manam padomam, tie tūdaļ dotos turp.»

Kad nu visi pieci sūtņi bija izteikuši savas domas, tie sāka cits citu dēvēt par meļiem, bija gatavi uzsākt cīņu savā starpā, lai ar spēku pierādītu savu vārdu pa­tiesību. Bet vecie, gudrie un piedzīvojušie putni, kas bija šos izlūkus izsūtījuši uz visām pusēm, priecīgu prātu noklausījās viņu ziņojumus. Viņi nu nomierināja cīņas kāros.

«Nemaz nestrīdieties!» tie sacīja. «Tik daudz mēs sapratām no jūsu vārdiem, ka tur augšā atrodams labs kalnāja apgabals un plašs ezeru apvidus, tāpat lieli meži un lieli klajumi un krastmalā bagātas šēras. Tas jau ir daudz vairāk, nekā mēs cerējām. Jā, pat daudzas lielas karaļvalstis nevar lepoties, ka to robežās būtu tik daudz dažādu zemju bagātību.»

CEĻOJOŠĀ ZEME

Tagad, kad Nilss Holgersons pats lidoja pāri zemei, par kuru vecais laps bija stāstījis, viņam nāca prātā dzirdētā teika.

Ērglis bija norādījis zēnam, ka līdzenā piekraste zem viņiem esot Vesterbotene un zilie augstumi tālu rietumos — Lapzeme.

Jau tā vien bija laime, ka pēc meža ugunsgrēkā pārciestajām bailēm atkal mierīgi varēja sēdēt ērgļa Gorgo mugurā. Turklāt arī pats ceļojums bija brīnišķīgi jauks. No paša rīta vējš pūta no ziemeļiem, bet tagad tas bija grozījies un abiem ceļotājiem pūta no mugur­puses, tādēļ viņi to nemaz nemanīja. Tā kā ērglis lidoja ļoti vienmērīgi, Nilsam reizēm likās, ka viņi stāv uz vietas. Šķita, lielais putns tikai vēdina spārnus, bet tālāk nekur netiek. Toties tur lejā viss kustēt kustējās Visa zeme ar visu, kas vien tur atradās, likās lēni slī­dam uz dienvidiem. Meži, mājas, pļavas, žogi, upes pilsētas, salas, šēras, zāģētavas — it viss kustējās! Zēns sevī prātoja, kurp gan tie visi grib doties. Varbūt tiem apnicis šeit tik augstu ziemeļos, un nu tie dodas dienvidu pusi?

Visu to vidū, kas kustējās un steidzās uz dienvidiem, tikai viens vienīgs stāvēja. Tas bija kāds vilciens. Tas atradās tieši zem abiem ceļotājiem un tāpat netika ne no vietas. Lokomotīve spļaudīja dūmus un dzirksteles, zēns skaidri varēja sadzirdēt, kā tur lejā uz sliedēm griežas vagonu riteņi, bet pats vilciens stāvēja, kā stā­vējis! Meži aizsteidzās tam garam, dzelzceļnieku būdi­ņas aizsteidzās garām, pārbrauktuves barjeras un tele­fonu stabi aizsteidzās garām, bet vilciens stāvēja, kā stāvējis. Plata upe ar lielu tiltu bez jebkādām grūtībām izslīdēja no vilciena apakšas un devās uz dienvidiem.

Beidzot pieskrēja kāda stacija. Stacijas priekšnieks stā­vēja uz platformas ar savu sarkano karodziņu rokā un lēni devās vilcienam pretī. Kad viņš pavicināja karo­dziņu, lokomotīve izgrūda tumšus dūmu mutuļus un žēli iesvilpās, it kā tā sūrotos, ka nemaz netiek uz priekšu. Bet tai pašā mirklī vilciens sāka kustēties, un, gluži tāpat kā stacija un viss cits, tas arī virzījās uz dienvi­diem. Zēns redzēja, kā atveras vagonu durvis un kā izkāpj braucēji, kamēr pats vilciens ar visiem šiem ceļo­tājiem nepārtraukti slīdēja uz dienvidiem. Bet tad Nilss Holgersons novērsa acis no dzelzceļa un no zemes un mēģināja raudzīties tieši uz priekšu. Raugoties šajā dī­vainajā vilcienā, viņam gandrīz vai sāka reibt galva.

Kad Nilss tā kādu brītiņu bija novērojis baltu mā­koni, viņam kļuva garlaicīgi, un viņš atkal paskatījās lejup. Vēl joprojām viņam likās, it kā ērglis mierīgi stāvētu gaisā uz vietas, bet tur lejā it viss slīdētu uz dienvidiem. Sēdēdams ērgļa mugurā, zēns nevarēja ne ar ko citu īsināt sev laiku kā pats ar savām domām un sāka sev iztēloties, kā gan tas būtu, ja Vesterbotene tie­šām sāktu kustēties un dotos uz dienvidiem. Tad jau tur lejā lauks, pār kuru viņš patlaban laidās un kurš tikko bija apsēts, jo vēl it nekur nesaskatīja ne mazāko asniņu, arī nonāktu Skones dienvidu daļā, kur tagad ap šo laiku jau rudziem bija vārpas!

Skuju koku meži te augšā ziemeļos izskatījās citā­dāki. Koki stāvēja tālu cits no cita, tiem bija īsi zari un gandrīz pavisam tumšas skujas. Daudzu koku galot­nes bija nokaltušas, un paši koki izskatījās slimi. Visa zeme bija pārklāta veciem celmiem, un neviens te nebija papūlējies tos novākt. Ak, ja tāds nožēlojams mežs no­kļūtu tik tālu dienvidos un varētu apskatīt Kulmordenu! Cik nabadzīgs gan tas tad sev izliktos! Un šis dārzs, ko Nilss patlaban ieraudzīja! Te gan bija skaisti koki, bet neviena augļu koka, neredzēja arī nevienas kuplas liepas, ne kastaņas, vienīgi pīlādžus un bērzus. Bija arī glīti krūmāji, bet te nevarēja saskatīt nevienu krāšņu zeltalietus krūmu, te nebija plūškoku, tikai ievas un ceriņi. Arī sakņu dobes bija redzamas, bet tās līdz pat šim laikam vēl nemaz nebija uzraktas un apstādītas. Ja nu tāds dārziņš nonāktu līdz lielajam Sermlandes dārzam? Tad tas pats sev liktos līdzīgs īstam tuksnesim. Vai arī tur tā pļava, kas bija kā no­sēta maziem, pelēkiem šķūnīšiem. Gandrīz varēja vai domāt, ka te pusi no pļavas platības izlietoja ēku būvei! Ja nu šāda pļava nokļūtu dienvidos blakus Austrumjetas līdzenumam! Tad nu gan zemniekiem būtu acis jā­ieplēš aiz brīnumiem.

Bet, ja plašais priežu sils, kurš patlaban atradās tur lejā un kurā priedes neauga vis kā citos parastos mežos stāvi un taisni, bet gan kupli sazarojušas skaistās gru­pās uz brīnumaina briežu sūnas paklāja, ja šāds sils nokļūtu dienvidos Evedas klostera parkā, tad gan pēdē­jam būtu jāatzīstas, ka reiz atradis kaut ko sev līdzīgu.

Kā gan būtu, ja tur lejā tā nelielā koka baznīca ar sarkanajām dēļu sienām un raibi izkrāsoto torni līdz ar neskaitāmām pelēcīgām būdām, kas uzceltas dievlū­dzējiem tālumniekiem, kā būtu, ja nu šāda koka baz­nīca nonāktu Gotlandes salā, kur paceļas staltas, lielas mūra baznīcas? Jā, tad gan tās varētu daudz ko pa­stāstīt.

Visa šī apgabala lepnums bija varenās, tumšās upes, bagātās ielejas ar daudzām pārtikušu zemnieku mājām, zāģētavām un kokiem, ciematiem un neskaitāmiem ku­ģiem pie upju ietekām. Ja nu tāda lepna upe nonāktu tur lejā dienvidos, tad jau visām upēm un strautiem uz dienvidiem no Dalelfas aiz kauna būtu vai zemē jā­ielien!

Un ja kāds no šiem ērti apstrādājamiem, lielajiem līdzenumiem ierastos Smolandē nabaga zemnieku acu priekšā? Tad gan turienes zemkopji steigšus pamestu savus niecīgos, akmeņainos laukus un steigtos apstrā­dāt šo līdzenumu.

Bet šī apgabala vislielākā bagātība bija gaisma. Dzērves purvos gulēja stāvus; nakts gan bija jau iestā­jusies, bet gaisma palikusi. Saule nebija steigusies uz dienvidiem kā viss cits. Tā bija aizgājusi tikai tik tālu uz ziemeļiem, ka tās stari tagad krita taisni zēnam sejā. Un, šķita, tā nemaz nebija nodomājusi pazust aiz ap­vāršņa. Kā gan būtu, ja šī saule spīdētu Rietumvemmenhegā? Tas gan patiktu Holgeram Nilsonam — tad jau darba diena ilgtu veselas divdesmit četras stundas!

SAPNIS

Nilss pacēla galvu un gluži samiegojies raudzījās visapkārt. Dīvaini! Viņš gulēja tādā vietā, kur vēl nekad nebija bijis. Nekad viņš nebija redzējis ne šo ieleju, ne šos kalnus, kas to ietvēra no visām pusēm. Viņš nebija redzējis ne apaļo ezeru ielejas vidū, ne arī tik nožēlo­jamus, līkus, sakropļotus bērzus kā šos, zem kuriem atradās.

Bet kur gan bija ērglis? Tas nekur nebijā saskatāms. Vai tad Gorgo būtu viņu pametis? Tas nu gan ir pie­dzīvojums!

Nilss atlaidās atkal guļus, aizvēra acis un mēģināja atcerēties, kas bija noticis, iekams viņš aizmiga.

Zēns atcerējās, ka tie abi laidās pār Vesterbotenu. viņam visu laiku bija licies, it kā ērglis mierīgi stāvētu uz vietas, kamēr zeme tur lejā steidzās uz dienvidiem. Bet tad Gorgo bija mainījis virzienu, pagriezdamies uz ziemeļrietumiem, vējš nu pūta no sāniem, un zēns atkal sajuta tā dvesmu, un tai pašā mirklī zeme lejā apstājās. Zēns bija izjutis, ka lielais putns viņu nes vēja ātrumā.

— Tagad mēs laižamies pār Lapzemi, — Gorgo bija piepeši teicis, — un zēns tūdaļ bija noliecies uz priekšu, lai palūkotos lejā uz zemi, par kuru tik daudz bija dzir­dējis stāstām.

Bet viņš jutās vīlies, jo neredzēja nekā cita kā vie­nīgi plašus mežus un purvus. Tikai meži un purvi, purvi un meži. Šī lielā vienmuļība padarīja viņu beidzot gluži miegainu, un viņš tikko nenokrita zemē.

Tad viņš bija teicis ērglim, ka nevarot vairs ilgāk nosēdēt tā mugurā un vēloties mazliet nosnausties. Gorgo arī tūliņ nolaidās ielejā, un zēns metās guļus sūnās; bet tad Gorgo satvēra to savos nagos un pacēla atkal gaisā.

— Guli vien, Sprīdīti — viņš teica. — Saules stari man neļauj aizmigt, un es gribu turpināt ceļojumu.

Un, kaut gan zēnam nebija ērti putna nagos, viņš beidzot tomēr iemiga un guļot redzēja sapni.

Viņam likās, ka iet pa platu lielceļu Dienvidzviedrijā un tā steidzas, cik vien viņa mazās kājiņas to spēj. Viņš nebija viens: turpat līdzās tai pašā virzienā devās vēl citi gājēji. Viņam blakus soļoja rudzu vārpas, smagu graudu pilnas, rudzupuķes un dzeltenās pīpenes; ābeles elsa vien zem skaisto ābolu nastas, tām sekoja zirņi un pupas pilnām pākstīm, lieli pīpeņu ceri un kupli ogu­lāji. Lielie lapu koki mierīgi un diži gāja pa pašu ceļa vidu; viņu galotnes lepni šalca, un tie negrieza nevienam ceļa. Turpretī mazāki augi — zemenes, vizbu­lītes pienenes, āboliņš un neaizmirstules — traucās uz priekšu gar Nilsa kājām. Sākumā zēnam likās, ka te soļo tikai augu valsts, bet tad viņš pamanīja, ka arī cilvēki un kustoņi piedalās gājienā. Kukaiņi lidoja starp augiem, grāvjos peldēja zivis, uz ejošajiem kokiem sē­dēja putni un skandināja dziesmas; mājlopi un meža zvēri sacentās ātrumā, un šo zvēru un augu burzmā soļoja cilvēki — citi ar lāpstām un izkaptīm, citi ar cirvjiem, vēl citi ar bisēm un daži ar zvejas piede­rumiem.

Gājiens jautri devās uz priekšu, un zēns nemaz ne­brīnījās, kad redzēja, kas tos veda. Tā bija pati saule. Viņa ritēja tiem pa priekšu kā liela galva, kuras seja mirdzēja priekā un labsirdībā un kuru gluži kā matu cirtas apvija daudzkrāsaini, spoži stari.

— Uz priekšu! — viņa nepārtraukti sauca. — Ne­viens lai nebaidās, kamēr es esmu te! Uz priekšu! Uz priekšu!

«Es gribētu zināt, kurp saule mūs ved?» zēns sevī prātoja. Rudzu vārpas, kas soļoja viņam blakus, to iz­dzirda un steidzās atbildēt:

— Viņa grib mūs vest uz Lapzemi, lai cīnītos pret lielo Stindzinātāju.

Nilss Holgersons drīz vien nomanīja, ka daži no gājējiem kļūst domīgi; tie sāka iet lēnāk un beidzot pavisam apstājās. Viņš redzēja, ka lielie skābaržu koki palika stāvam; stirnas un kvieši arī apstājās grāvja malā, tāpat kazenāji, saulpurenes, kastaņas un lauku irbes.

Zēns palūkojās apkārt un prātoja, kāpēc tik daudzi gājēji apstājas. Tad viņš pamanīja, ka neatrodas vairs Dienvidzviedrijā. Viņi visi bija tik strauji gājuši, ka atradās jau Svealandē.

Tagad ozols sāka iet aizvien lēnāk. Viņš pastāvēja, tad it kā vilcinādamies spēra vēl dažus soļus un beidzot pavisam apstājās.

— Kādēļ ozols vairs nenāk mums līdzi? — zēns jautāja.

— Viņam ir bail no lielā Stindzinātāja, — teica kāds jauns, gaiši zaļš bērzs, kas tik jautri un dūšīgi soļoja uz priekšu, ka tīri prieks bija viņā noskatīties.

Kaut gan daudzi jau bija palikuši iepakaļ, tomēr vēl liels pulks soļoja drošsirdīgi tālāk. Bet saule ripoja tiem pa priekšu un smaidīdama sauca:

— Uz priekšu, uz priekšu! Lai neviens nebaidās, kamēr es esmu pie jums!

Gājēji tikpat strauji devās vien tālāk. Drīz gājiens nonāca Norlandē, nu saules smaidi un uzmudinājumi vairs nelīdzēja: ābele apstājās, ķiršu koks apstājās, auzas apstājās. Zēns griezās pie tiem, kas apstājās.

— Kādēļ nenākat vairs līdzi? Kādēļ pametat sauli? — viņš vaicāja.

— Mēs neuzdrošināmies. Mēs baidāmies no lielā Stindzinātāja, kas dzīvo tur augšā Lapzemē, — tie atbildēja.

No tā zēns sprieda, ka viņi jau nonākuši līdz Lapzemei. Gājēju pulks kļuva aizvien mazāks. Rudzi, mieži, zemenes, mellenes, zirņu stīgas, jāņogu krūmi vēl līdz šim bija turējušies līdzi; aļņi un govis bija līdz šim soļo­juši blakus; bet tagad viņi visi palika iepakaļ. Cilvēki gāja vēl kādu gabalu, bet tad arī tie apstājās. Saule būtu palikusi gluži viena, ja tai nepiebiedrotos jauni ceļa­biedri: kārkli un vesels pulks citu mazu kalna krūmāju, un arī lapi, ziemeļbrieži, kalnu pūces, zilas lapsas un sniega irbes.

Piepeši zēns izdzirda, ka kāds tiem steidzas pretī. Tās bija daudzas upes un strauti, kas, spēcīgi šņākdami un putodami, nāca tiem pretim.

— Kāpēc tie tā steidzas? — viņš jautāja.

— Viņi bēg no lielā Stindzinātāja, kas dzīvo tur augšā kalnos, — kāda sniega irbe atbildēja.

Pēkšņi Nilss ieraudzīja tieši priekšā paceļamies kādu augstu, tumšu mūri ar robotu smaili. Šo mūri ieraugot, likās, visi atkāpās, bet saule steidzīgi pagrieza pret to savu starojošo vaigu, pārplūdinādama mūri ar gaismu. Tad izrādījās, ka viņu priekšā nav vis mūris, bet brīnum skaisti kalni, kas paceļas cits aiz cita. Kalnu virsotnes sārti mirdzēja saules staros, bet pakājes laistījās gaiši zilas ar zeltainu vizmu.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — mudināja saule. — Kamēr esmu pie jums, briesmas nedraud! — Un viņa jau ripoja augšup pa stāvo kalnu.

Bet ceļā uz kalna virsotni sauli pameta jaunais, drosmīgais bērzs, izturīgā priede un stūrgalvīgā egle. Šeit viņu pameta arī ziemeļbriedis, laps un kārklu krūmi. Un beidzot, kad saule sasniedza kalna virsotni, bija palicis vienīgi mazais Nilss Holgersons.

Saule ieripoja kādā aizā, kuras sienas bija ledus ap­klātas, un Nilss Holgersons jau gribēja tai sekot, kad piepeši izbijies apstājās pie ieejas aizā, kur iekšā ierau­dzīja kaut ko drausmīgu. Aizas dibenā sēdēja vecs trol­lis. Tā ķermenis bija no ledus, mati — no ledus lāste­kām un mētelis — no sniega. Šā briesmoņa priekšā gulēja trīs vilki, kas, saulei parādoties, uzlēca kājās un atvēra rīkles. No viena vilka rīkles nāca šausmīgs aukstums, no otra — svelmains ziemeļu vējš un no trešā — melna tumsa.

«Tas droši vien ir lielais Stindzinātājs ar saviem pavadoņiem,» zēns nodomāja. Viņš saprata, ka gudrā­kais būtu bēgt, tomēr ziņkārība bija lielāka nekā bailes, un viņš palika stāvam, lai noskatītos, kā sastapsies saule un trollis.

Trollis nekustējās, bet, pavērsis savu briesmīgo seju pret sauli, lūkojās tajā; arī saule stāvēja gluži mierīgi, viņa tikai smaidīja un staroja. Tā pagāja kāds laiciņš, un zēns izdzirda trolli nopūšamies un gaužamies, sniega mētelis tam noslīdēja no pleciem, un visi trīs briesmīgie vilki nekauca vairs tik stipri.

Bet piepeši saule iesaucās: — Mans laiks ir pagā­jis! — un izripoja no aizas ārā.

Te nu trollis atlaida vaļā savus trīs vilkus, un zie­meļu vētra, aukstums un tumsa dzinās no aizas ārā saulei pakaļ.

— Projām, dzeniet to projām! — kliedza trollis. — Aizdzeniet to tik tālu, ka tā vairs nekad neuzdrošinās atgriezties! Parādiet tai, ka Lapzeme pieder man!

Kad Nilss izdzirda, ka sauli padzen no Lapzemes, viņš briesmīgi izbijās, skaļi iekliedzās un atmodās.

Cik necik attapies, viņš redzēja, ka guļ lielā, kalnu iežogotā klinšu ielejā. Bet kur gan ir Gorgo? Un kā lai viņš uzzina, kur atrodas pats?

Nilss piecēlās un raudzījās apkārt. Viņa skatiens krita uz kādu savādu, no egļu zariem celtu lielu ligzdu uz augsta klinšu izciļņa.

«Tā ir taisni tāda pati ērgļu ligzda, par kādu Gorgo… »

Nilss nepabeidza savu domu. Norāvis no galvas ce­puri, viņš lielā priekā vicināja to gaisā un kliedza:

— Urā!

Zēns bija sapratis, kurp Gorgo to atnesis: tā bija vieta, kur ērgļi apdzīvoja kalna virsotni, bet meža zosis — ieleju. Viņš bija sasniedzis savu ceļa mērķi. Vēl daži mirkļi, un viņš apsveiks balto zostēviņu un Akku un visus citus ceļabiedrus.

PIE MĒRĶA

Nilss klusi devās meklēt savus draugus. Visa ieleja dusēja. Saule vēl nebija parādījusies, un Nilss saprata, ka vēl par daudz agrs un zosis nebūs atmodušās. Zēns tikko bija paspēris dažus soļus, kad apstājās un pasmai­dīja; viņš ieraudzīja kaut ko ļoti skaistu. Kāda meža zoss gulēja zālē savā ligzdiņā, un viņai blakus stāvēja zostēviņš. Arī tas gulēja, bet bija it labi redzams, ka viņš nostājies tik tuvu, lai briesmu brīdī būtu klāt.

Nilss tos netraucēja, viņš soļoja tālāk starp sīkajiem kārklu krūmiem, kas klāja zemi. Drīz vien viņš atkal ieraudzīja kādu jaunu pāri. Arī šīs zosis nebija no zēna bara, un tomēr viņš priecājās, tās ieraugot. Tās visas bija meža zosis. Zēns no prieka klusi dziedāja jautru dziesmiņu.

Viņš paskatījās zem cita krūma un ieraudzīja kādu paziņu. Tā noteikti bija Nelji, kas gulēja uz olām, tai blakus stāvēja zostēviņš Kolme. Jā, tas bija viņš, par to nebija vairs šaubu.

Nilsam ļoti gribējās tos abus uzmodināt, bet viņš tomēr atturējās un gāja tālāk.

Zem kāda cita krūma viņš atrada Viizi un Kuuzi un netālu no tām Iksi un Kaksi. Visas četras zosis gulēja, un zēns, tās netraucējis, devās garām.

Pagājis uz priekšu, viņš starp krūmiem saskatīja kaut ko baltu. Nilss juta, ka sirds viņam sāka strauji pukstēt aiz prieka. Jā, tur atradās tas, ko viņš meklēja.

Zem maza kārklu krūma uz olām sēdēja Daiļdūnīte, tik­pat jauka kā vienmēr, un viņai blakus stāvēja baltais zostēviņš. Kaut gan viņš gulēja, tomēr pat miegā tas bija lepns uz to, ka var Lapzemes kalnos stāvēt blakus savai sievai un apsargāt to.

Nilss pārvarēja savu lielo prieku un nemodināja arī balto zostēviņu, bet devās tālāk.

Viņš nu meklēja diezgan ilgi, kamēr atrada citas meža zosis. Tad uz kāda pakalniņa viņš ieraudzīja kaut ko pelēku. Pienācis tuvāk, zēns pazina Akku no Čebnekajses, kas stāvēja tur augšā nomodā un raudzījās ap­kārt, it kā sargādama visu ieleju.

— Labdien, Akkas māt! — zēns sauca. — Ak, cik skaisti, ka atrodu jūs nomodā! Pagaidiet mazliet un nemodiniet citus, es labprāt gribētu ar jums parunāties vienatnē.

Vecā zosu barvede metās no pakalniņa zemē un pie­skrēja zēnam klāt. Vispirms viņa saķēra to un purināja, tad visgarām ar knābi noglāstīja un atkal sapurināja. Bet viņa neteica ne vārda, jo zēns bija lūdzis citus ne­modināt.

Sprīdītis noskūpstīja veco Akkas māti uz abiem vai­giem un tad sāka stāstīt, kā nokļuvis Skansenā un kā turēts tur gūstā.

— Un tagad varu pastāstīt par Smirri ar nokosto ausi, kas saķerta sēdēja lapsu krātiņā Skansenā, — zēns turpināja. — Un, kaut gan lapsa bija ļoti nejauka pret jums, man tomēr bija viņas ļoti žēl. Lapsu krātiņā at­radās daudz lapsu, bet tās jutās tīri labi, tikai Smirre sēdēja pavisam noskumusi un ļoti ilgojās pēc brīvības. Man tur bija daudz draugu, un reiz dzirdēju no kāda lapu suņa, ka Skansenā ieradies viens vīrs, lai pirktu lapsas. Viņš esot no kādas salas tālu jūrā. Uz šīs salas iznīdētas visas lapsas, un nu nevarot vairs glābties no žurkām, tādēļ nodomāts lapsas atkal tur ieviest.

Tikko biju par to dzirdējis, devos uz lapsu krātiņu un teicu:

— Smirre, rīt atnāks šurp ļaudis, kuri grib pirkt dažas lapsas. Tādēļ neslēpies, bet paliec šeit priekšā, lai tevi var saķert, tad tu tiksi atkal brīvībā!

Smirre paklausīja manam padomam un tagad droši vien brīvi skraida apkārt pa salu. Ko jūs par to sakāt, Akkas māt? Vai esmu jums izdarījis pa prātam?

— Tu esi rīkojies tā, kā es pati būtu darījusi, —. Akka atbildēja.

— Man prieks, ka esat ar mani apmierināta, — zēns teica. — Bet es gribētu jums vēl ko jautāt. Kādā dienā redzēju, ka ērgli Gorgo, kas kādreiz uzbruka zos­tēviņam Mārtiņam, kā gūstekni ievietoja Skansenā. Viņš izskatījās ļoti noskumis un nožēlojams, un es gudroju, ka jāmēģina pārvīlēt dažas stieples virs viņa galvas, lai ērglis atkal atgūst brīvību. Bet tad man ienāca prātā, ka viņš ir bīstams laupītājs un putnu ēdājs. Es nezināju, vai drīkstu viņam atdot brīvību, un domāju, ka varbūt būs labāk, ja atstāju viņu tur, kur viņš atrodas. Ko jūs par to domājat, Akkas māt? Vai tas bija pareizi?

— Nē, tas nebija pareizi, — Akka atbildēja. — Par ērgļiem var sacīt, ko grib, bet tie ir lepni putni un mīl brīvību vairāk nekā visi citi dzīvnieki, un ir netaisni, ka viņus tur gūstā. Vai zini, ko tagad mēs darīsim? Tikko būsi atpūties, laidīsimies abi divi uz lielo putnu cietumu un atsvabināsim Gorgo.

— Šos vārdus es gaidīju no jums, Akkas māt! — zēns atbildēja. — Stāsta, ka jūs vairs nemīlot to, ko uzaudzinājāt ar tādām pūlēm, tādēļ ka viņš spiests dzī­vot tā, kā dzīvo ērgļi. Redzu, ka tās ir aplamas runas. Tagad iešu skatīties, vai nav pamodies baltais zostēviņš Mārtiņš, un, ja pa to laiku gribat teikt kādu vārdu tam, kas mani atnesa šeit pie jums, tad atradīsiet viņu tur augšā uz klints izciļņa, kur reiz atradāt mazu, nevarīgu ērglēnu.

SLIMĪBA

Tajā gadā, kad Nilss Holgersons ceļoja ar meža zosīm, daudz runāja par diviem bērniem, kādu zēnu un meiteni, kas staigāja pa visu Zviedriju, meklēdami savu tēvu. Viņi bija no Smolandes, no Sunnerbu draudzes, kur bija dzīvojuši ar saviem četriem brāļiem un māsām mazā būdiņā liela viršu lauka malā. Vienreiz vakarā, kad šie abi bērni vēl bija mazi, pie viņu durvīm pieklau­vēja kāda nabadzīga klaidone un lūdza naktsmājas.

Kaut gan būdiņa bija ļoti maza jau viņiem pašiem, tomēr māte svešiniecei uztaisīja guļvietu uz grīdas. Visu nakti nabaga sieviete briesmīgi klepoja un no rīta bija tik nespēcīga, ka nevarēja ceļu turpināt.

Bērnu vecāki pret svešinieci izturējās tik labi, cik vien bija iespējams. Viņi tai ierādīja savu gultu, un tēvs aizgāja uz aptieku pēc zālēm. Pirmajās dienās slimniecei nemaz nevarēja iztapt un viņa bija ļoti nepa­teicīga, bet vēlāk kļuva aizvien sirsnīgāka, gluži paze­mīga un pateicīga. Beidzot viņa lūdzās, lai iznesot to laukā klajumā un ļaujot nomirt ārā. Kad bērnu vecāki negribēja izpildīt viņas lūgumu, tā sāka stāstīt, ka bei­dzamajos gados klejojusi apkārt kādā čigānu barā, kaut gan pati neesot čigāniete. Lai dzīvotu brīvībā ar klai­doņiem, viņa aizbēgusi no saviem vecākiem, kas bijuši saimnieki. Kāda čigāniete, kas viņu ienīdusi, laikam gan uzbūrusi viņai šo slimību. Turklāt šī čigāniete viņu vēl biedinājusi, ka tikpat ļauni kā viņai pašai klāšoties arī tiem, kas tai došot pajumti un izturēšoties pret viņu labi. Un šiem draudiem viņa ticot, tāpēc arī sirsnīgi lūdzot, lai to izmetot no mājām un vairs par viņu ne­rūpējoties, jo nevēloties atnest nelaimi tik labiem cilvē­kiem. Bet vīrs un sieva nebija izpildījuši slimnieces vēlē­šanos. Iespējams, ka slimās stāsts tos izbiedēja, tomēr viņi nebija tādi cilvēki, kas spētu izmest no savas mājas nabaga mirēju.

Drīz pēc tam slimā nomira, un tad uzbruka nelaime pēc nelaimes. Kaut gan viņi bija ļoti nabadzīgi, tomēr trūkumu nebija pazinuši, un senāk būdiņā mājoja prieks. Tēvs izgatavoja aužamos šķietiņus, un māte ar bērniem palīdzēja darbā. Tēvs gatavoja šķietiņu rāmjus, un ma­zākie bērni izgrieza un nogludināja zarus, bet māte ar vecāko meitu tos sakārtoja rāmjos. Visi strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram un jokojās savā starpā, un bija aizvien jautri, sevišķi, ja tēvs stāstīja par tām dienām, kad gājis uz svešām zemēm un pārdevis tur šķietus. Tēvs prata jautri stāstīt, un visiem bija sirsnīgi jāsmejas, viņā klausoties.

Laiks pēc nabaga klaidones nāves bērniem likās kā ļauns sapnis. Viņi nezināja, cik ilgi tā bijis, tikai atce­rējās, ka mājās atkal un atkal rīkoja bēres. Viņu četri brāļi un māsas nomira cits pēc cita, un bērniem likās, ka bēres notiek katru dienu. Būdiņā sāka valdīt nomā­cošs klusums.

Māte vēl cik necik turējās nelaimēm pretim, bet tēvs kļuva gluži cits cilvēks. Viņš vairs nespēja ne strādāt, ne jokot, bet sēdēja no agra rīta līdz vēlam vakaram, galvu rokās iespiedis, un domāja.

Reiz — pēc trešajām bērēm — tēvs sāka runāt tik. izmisušus vārdus, ka bērniem kļuva bail. Viņš nevarot saprast, kādēļ šīs nelaimes tiem uzbrūkot. Vai tad viņi neesot darījuši labu darbu, uzņemot slimo savā namā? Vai tad tiešām ļaunais izrādīšoties stiprāks par labo? Māte mēģināja viņu nomierināt, bet nekā nepanāca, vīrs nekļuva tik mierīgs un padevīgs, kāda bija viņa pati.

Dažas dienas vēlāk bērni pazaudēja tēvu. Viņš ne­nomira, bet aizgāja, pamezdams viņus. Tas notika tad, kad saslima vecākā māsa. Tēvs bija viņu mīlējis vairāk par visiem bērniem; redzot viņu uz nāves gultas, viņš vairs nespēja izturēt un aizbēga. Māte viņam nekā ne­pārmeta, bet gan sacīja, ka tā varbūt esot labāk, jo citādi viņš galu galā varētu zaudēt prātu. Tēvs gudroja un gudroja: kā gan dievs pieļauj ļaunam cilvēkam darīt tik daudz posta?

Pēc tēva aiziešanas viņi kļuva gluži nabagi. No sā­kuma viņš vēl sūtīja tiem cik necik naudas, bet laikam gan viņam pašam klājās ļauni, jo sūtījumi drīz vien izpalika. Un tai pašā dienā, kad nomira vecākā māsa, māte aizslēdza durvis un aizgāja ar abiem palikušajiem bērniem. Viņa devās uz Skoni, lai strādātu biešu laukos, beidzot viņa atrada darbu Jordbergas cukurfabrikā. Māte bija krietna strādniece, atklāta un jautra. Visi viņu mīlēja un brīnījās, ka pēc tik daudzām nelaimēm viņa vēl ir tik mierīga. Bet māte tiešām bija stipra un pa­cietīga. Ja runājot pieminēja abus viņas palikušos jaukos bērnus, viņa tikai noteica:

— Tie abi jau arī nebūs dzīvotāji.

Viņa to teica bez asarām, mierīgā balsī, jo no dzīves vairs nekā negaidīja.

Tomēr šoreiz notika citādi. Slimībai par upuri krita viņa pati. Nāve viņu pārsteidza ātrāk nekā tās bērnus. Vasaras sākumā viņa bija atnākusi uz Skoni, un vēl nebija iestājies rudens, kad viņas bērni kļuva bāreņi.

Pa slimības laiku viņa vairākas reizes piekodināja bērniem, lai tie vienmēr atminoties, ka viņa nekad ne­esot nožēlojusi, ka pieņēmusi nabaga slimnieci. Neesot grūti mirt, viņa teica, apzinoties, ka izpildīts pienākums. Visiem esot jāmirst, no nāves neviens nevarot izbēgt. Tomēr katrs cilvēks pats varot izvēlēties, vai mirt ar tīru vai netīru sirdsapziņu.

Pirms nāves māte bija mēģinājusi mazliet parūpēties par savu bērnu nākotni. Viņa lūdza, lai atļauj bērniem apdzīvot istabu, kurā viņi visi trīs vasarā bija mitinā­jušies. Ja vien bērniem būšot pajumte, tad viņi nevie­nam nekļūšot par nastu, jo paši pratīšot nopelnīt maizi, to viņa zinot.

Istabā bērni tiešām drīkstēja palikt, par to viņiem bija jāgana zosis, jo nebija nemaz tik viegli dabūt zosu ganu. Un tad arī notika tā, kā māte bija teikusi: uzturu viņi paši sev nopelnīja. Mazā Oze iemācījās vārīt kon­fektes, un zēns prata izgriezt no koka dažādas spēļu lietiņas, kuras tas pārdeva apkārtējās mājās. Bērniem patika tirgoties, un viņi sāka uzpirkt no zemniekiem olas un sviestu un pārdeva to cukurfabrikas strādniekiem Abi bērni bija godīgi un kārtīgi, un viņiem varēja visu uzticēt. Meitenīte bija vecāka, tai bija trīspadsmit gadu un viņa bija saprātīga kā pieaudzis cilvēks. Viņa bija klusa un nopietna, bet zēns — runīgs un jautrs, un viņa jokodamās teica, ka brālis uz lauka gāginājot zosīm līdzi.

Bērni dzīvoja jau apmēram divus gadus Jordbergā, kad kādā vakarā skolā notika priekšlasījums. Tas gan vairāk bija domāts pieaugušajiem, tomēr tur sēdēja arī abi bērni. Viņi sevi neuzskatīja par bērniem, un to gan­drīz nedarīja neviens. Lektors stāstīja par briesmīgo slimību tuberkulozi, kas ik gadus Zviedrijā nonāvējot tik daudz cilvēku. Viņš runāja ļoti vienkārši, un bērni viņu saprata.

Pēc priekšlasījuma viņi apstājās skolas priekšā un gaidīja. Kad lektors iznāca laukā, bērni satvēra viens otru aiz rokas un svinīgi piegāja lektoram klāt, un lūdza, vai viņš neatļautu tiem ar viņu parunāt.

Lektors pārsteigts nolūkojās abos bērnos, kuru seji­ņas bija tik sārtas un apaļas, bet kuri runāja tik no­pietni, it kā būtu trīsreiz vecāki. Viņš tos uzklausīja ļoti laipni.

Bērni izstāstīja, kas noticis viņu ģimenē, un jautāja, vai viņš nedomājot, ka viņu brāļi, māsas un māte miruši ar to slimību, par kuru viņš nupat stāstījis. Jā, tā esot droši vien bijusi tā pati slimība, lektors atbildēja. Tas nekas cits nevarējis būt.

Tātad, ja tēvs un māte būtu zinājuši to, ko viņi šo­vakar dzirdējuši, tie būtu varējuši no šīs ļaunās slimības izsargāties. Vajadzēja sadedzināt nabaga klaidones drē­bes pamatīgi iztīrīt būdiņu un nelietot slimās gultas veļu, tad visi tie, kurus bērni apraudāja, vēl tagad dzī­votu. Lektors viņiem atbildēja, ka droši zināt to nevarot, bet viņš domājot, ka neviens no bērnu tuviniekiem ne­būtu saslimis, ja tie būtu pratuši izsargāties no lipīgās slimības.

Bērniem vēl bija ko jautāt, bet viņi acīm redzot kaut­rējās. Beidzot tie tomēr saņēmās, jo šis jautājums bija pats svarīgākais, un sacīja: tas taču neesot tiesa, ka vecā čigāniete viņiem uzsūtījusi šo slimību, tāpēc ka viņi palīdzējuši nabaga klaidonei, ko čigāniete ienīdusi. Viņiem taču neesot uzbrucis nekas neparasts?

Protams, ka ne. Lektors apgalvoja, ka neviens cil­vēks neesot spējīgs uzsūtīt otram slimību. Turklāt bērni jau paši zinot, ka šī ļaunā slimība izplatījusies pa visu zemi un ieviesusies gandrīz vai katrās mājās. Kaut gan jāsakot, ka tā ne visur esot plosījusies tik bargi kā viņu ģimenē.

Bērni viņam pateicās un devās mājās. Šīs dienas vakarā viņi vel ilgi sarunājās savā starpā.

No rīta viņi aizgāja pie saimnieka un uzteica darbu. Viņi nevarot šovasar ganīt zosis, jo tiem jādodoties ceļā.

— Uz kurieni tad viņi iešot?

Viņi došoties meklēt tēvu. Viņi gribot tēvam pastās­tīt, ka māte, brāļi un māsas esot nomiruši no parastas slimības un neesot krituši par upuri ļaunas sievietes lāstam. Viņi esot tik laimīgi, ka zinot to, jo tēvs vēl tagad varbūt lauzot galvu par šo mīklu.

Bērni vispirms devās atpakaļ uz savu mazo mājiņu Sunnerbu silājā. Kad viņi tur ieradās, viņiem par lielu brīnumu būdiņa stāvēja gaišās liesmās.

Tad viņi gāja uz mācītājmuižu. Tur viņiem laimējās uzzināt, ka kāds vīrs, kas strādājot uz dzelzceļa, esot redzējis viņu tēvu tālu augšā Malmbergā, Lapzemē. Viņš strādājot kādā kalnraktuvē, varbūt vēl tagad viņš tur atrodoties, bet droši to vis nevarot zināt. Izdzirdis, ka bērni gribot doties pie tēva, mācītājs atvēra karti, lai parādītu, cik tālu Lapzeme atrodas, un ieteica tiem at­mest savu nodomu. Bet bērni sacīja, ka viņu pienākums esot uzmeklēt tēvu. Viņš aizgājis no mājas tāpēc, ka ticējis nepatiesām baumām. Bērniem nu jāuzmeklējot tēvs un jāpastāstot, ka viņš ticis maldināts.

Savas uzņēmības dēļ viņi bija iekrājuši mazliet nau­das, bet negribēja to izdot par dzelzceļa biļetēm un tādēļ nolēma labāk iet visu ceļu kājām. Vēlāk viņi to arī nemaz nenožēloja, jo tas bija brīnišķīgi skaists ceļojums.

Vēl Smolandē tie vienu dienu iegriezās kādās zem­nieku mājās, lai nopirktu sev ēdamo. Saimniece bija jautra un runīga un izjautāja bērnus, no kurienes tie nākot. Bērni viņai visu izstāstīja.

— Ak tu mīļais dievs, ak tu mīļais dievs! — viņa reizi pa reizei brīnīdamās izsaucās. Tad viņa bērniem iedeva dažādus gardumus un neļāva tiem maksāt. Kad bērni viņai pieteicās un grasījās doties tālāk, saimniece vaicāja, vai viņi neiegriezīšoties pie tās brāļa, kas dzīvo blakus pagastā, un lūdza aiznest tam labdienas. Bērni to apsolīja mīļu prātu, un saimniece piekodināja, lai izstāstot tam savu dzīves stāstu.

Bērni tā arī izdarīja, un saimnieces brālis viņus uz­ņēma tikpat labi. Viņš tos pat ratos aizveda līdz nāka­majai draudzei, kur tam bija paziņa, kas bērnus tāpat pamieloja. Un ikreiz, aizejot no kādām mājām, viņiem aizvien piekodināja:

— Iegriezieties tajās un tajās mājās, pasveiciniet no mums un izstāstiet savu dzīves stāstu!

Gandrīz visās mājās, kurp tos sūtīja, bija kāds krūšu slimnieks, un tā bērni, paši neapzinādamies, brīdināja ļaudis un mācīja tos izsargāties no šīs briesmīgās sli­mības.

Vecos laikos, kad mēris plosījies pa visu zemi, ļaudis teicās redzējuši kādu zēnu un meiteni, kas gājuši no mājas uz māju. Zēnam bijis rokā grābeklis un meite­nei — slota. Ja zēns grābstījis kādas mājas priekšu, tad tā bijusi zīme, ka mājā jāmirst daudziem, taču ne visiem, jo grābekļa zari ir diezgan reti. Bet, ja meitene slau­cījusi ar slotu durvju priekšu, tad visiem bijis jāmirst, jo slota slauka tīri un nekā neatstāj.

Bet abi šie bērni, kas mūsdienās gāja no mājas uz māju arī kādas briesmīgas slimības dēļ, nebaidīja ļaudis ar grābekli un slotu; gluži otrādi, tie ļaudīm teica:

— Mēs nedrīkstam apmierināties ar to vien, ka esam iztīrījuši sētu un izslaucījuši istabu. Mums jāņem palīgā arī ūdens, ziepes un sukas. Lai mūsu durvju priekša būtu spodra, lai spodra būtu mūsu māja, lai tīra mūsu miesa! Tikai tā mēs uzvarēsim šo briesmīgo slimību.

MAZĀ MATSA BĒRES

Mazais Matss bija miris. Visiem, kas to vēl pirms dažām stundām bija redzējuši spirgtu un jautru, tas likās gluži neticami. Un tomēr tas bija tiesa, mazais Matss bija miris un viņu vajadzēja apbedīt.

Mazais Matss nomira kādu dienu agri no rīta, un izņemot viņa māsu, neviens cits tam nāves stundā ne­stāvēja klāt.

— Nesauc neviena, — teica Matss, kad ar viņu gāja uz beigām. — Es esmu priecīgs, Oze, ka nemirstu no ļaunās slimības. Un tu arī, vai ne?

Kad māsa neatbildēja, viņš turpināja: — Par nāvi neko nebēdāju, ja tikai tai nav par iemeslu tā pati sli­mība, no kuras nomira māte, brāļi un māsas, jo tad jau tu nekad nevarētu pārliecināt tēvu, ka viņi visi kri­tuši par upuri parastai slimībai; bet tagad tev izdosies, gan tu redzēsi.

Kad viss bija galā, Oze ilgi sēdēja un atcerējās, ko visu mazais Matss savā dzīvē bija pārcietis. Visas nelai­mes viņš, pēc Ozes domām, bija panesis ar pieauguša cilvēka drosmi. Viņa atminējās brālīša pēdējos vārdus; arī tur vēl izskanēja šī drosme. Un viņai likās, ka mazais Matss jāapglabā ar tādu pašu godu kā pieau­dzis cilvēks.

Meitene gan zināja, ka tas nebūs viegli, tomēr viņa to vēlējās no visas sirds, jo mazā Matsa labā bija ga­tava nest vislielākos upurus.

Šajā laikā zosu gane Oze atradās tālu ziemeļos, Lapzemē, pie lielajām Malmbergas raktuvēm. Šī vieta bija ļoti dīvaina, bet varbūt tieši tas bija labi. Mazais Matss ar māsu bija izstaigājuši bezgalīgus mežus, līdz bei­dzot nokļuvuši šeit. Vairākas dienas viņi nebija redzē­juši ne laukus, ne mājas, tikai mazus pasta namiņus, līdz beidzot gluži nemanot nonākuši līdz lielajam Jellivares ciematam, kas ar savu baznīcu, staciju, tiesas namu, banku, aptieku un viesnīcu atradās kāda liela kalna pakājē; kalna virsotnē vēl tagad vasaras vidū mirdzēja gaišas sniega svītras. Gandrīz visas Jellivares ciemata mājas bija jaunas un labi celtas. Ja kalna vir­sotnē nebūtu redzams sniegs un bērziem jau raisītos pumpuri, tad bērniem nemaz neienāktu prātā, ka viņi atrodas Lapzemē. Jellivare vēl nebija tā vieta, kur mek­lējams viņu tēvs, bet gan Malmberga, kas atradās vēl tālāk uz ziemeļiem, un Malmbergā vis nevaldīja tāda turība kā Jellivarē.

Kaut gan cilvēki jau sen zināja, ka Jellivares tuvumā atrodas dzelzs rūda, tomēr tās izmantošana bija sāku­sies tikai pirms dažiem gadiem, pēc dzelzceļa līnijas ievilkšanas. Tad šeit saplūda uzreiz vairāki tūkstoši cil­vēku, un darba tiem pietika, trūka tikai dzīvokļu. Kat­ram nu vajadzēja pēc iespējas pašam par to rūpēties. Daži uzcēla būdas no neaptēstiem baļķiem, citi mitinā­jās tādos mājokļos, kas bija celti no tukšām kastēm un dinamīta kārbām, ko izlietoja ķieģeļu vietā. Tagad gan bija uzceltas kārtīgas mājas, tomēr viss ciemats izska­tījās diezgan savāds. Bija veseli kvartāli ar lielām, gai­šām, skaistām mājām, bet to vidū vēl vietumis rēgojās celmi un akmeņi. Vietām redzēja glītas direktoru un inženieru mājas, bet pa starpām mazas, jocīgas būdiņas, kuras te stāvēja vēl no pirmajām dienām. Bija radies dzelzceļš, elektrība, lielas mašīnu telpas. Pa mākslīgi apgaismotu tuneli varēja iebraukt dziļi kalnā iekšā. Visur valdīja liela rosme; ar dzelzs rūdu smagi piekrauti vil­cieni cits pēc cita aizbrauca no stacijas. Bet tomēr tālāk visapkārt atradās mežonīgs apvidus, nebija ne apstrādātu lauku, ne namu, vienīgi lapi klaiņāja apkārt ar saviem ziemeļbriežiem.

Tā nu Oze sēdēja un prātoja, ka gluži tāpat notiek dzīvē. Parasti gan viss noris kārtīgi un mierīgi, bet viņa bija pieredzējusi arī daudz ko savādu un mežonīgu Meitenei bija tāda sajūta, ka šeit tā savu neparasto no­domu nokārtos vieglāk. Viņa atcerējās, kā tas bija, kad viņi nonāca Malmbergā un visur taujāja pēc strādnieka Jona Asarsona ar kopā saaugušām uzacīm. Šīs uzacis bija ļoti zīmīgas, un bērni drīz vien uzzināja, ka viņu tēvs strādājis Malmbergā vairākus gadus, bet tagad no šejienes aizgājis. Kad viņu pārņemot nemiers, tad viņš dodoties ceļā. Kurp viņš devies, to neviens nezināja pa­teikt, bet visi bija cieši pārliecināti, ka pēc kāda laika tas atkal ieradīsies atpakaļ. Un, ja nu viņi esot Jona Asarsona bērni, tad jau, savu tēvu gaidīdami, varot dzī­vot tā būdā. Kāda sieva bija izvilkusi no sliekšņa apak­šas būdas slēdzeni un ielaidusi bērnus iekšā. Neviens nebrīnījās par viņu ierašanos, tāpat kā neviens nebrī­nījās par to, ka bērnu tēvs dažreiz klejo apkārt. Šeit augšā visi bija pieraduši pie tā, ka katrs dzīvo pēc sava prāta.

Oze pati ar sevi drīz bija skaidrībā par to, kā jāno­tiek mazā Matsa apbedīšanai. Pagājušajā svētdienā viņa bija redzējusi, kā apbedīja kādu raktuves uzraugu. Zārku uz Jellivares baznīcu veda ar raktuves inspektora zir­giem, un tam garā rindā sekoja raktuvju strādnieki. Pie kapa spēlēja mūzika un dziedāja koris. Pēc apbedīšanas visi, kas vien piedalījās bērēs, bija uzlūgti skolas namā uz kafiju. Kaut ko tamlīdzīgu zosu gane Oze vēlējās sarīkot arī savam mirušajam brālītim, mazajam Matsam.

Visu to viņa iztēlojās tik spilgti, ka gandrīz vai sa­skatīja bēru gājienu, bet tad meitenīte zaudēja drosmi un sevī nodomāja, ka diezin vai tas izdosies. Ne jau nu tāpēc, ka tas iznāktu par dārgu. Viņi abi ar mazo Matsu bija tik daudz iekrājuši, ka Oze varēja savam brālim sarīkot tik skaistas bēres, kādas vien spēja iedo­māties. Bet šķērslis bija cits. Kā lai panāk savu gribu, kad vēl esi tikai bērns? Oze bija tikai gadu vecāka par Matsu, kas tagad gulēja viņas priekšā miris, tik maziņš un sīciņš. Viņa pati jau arī bija tikai bērns, un lielie varbūt tāpēc negribēs izpildīt viņas vēlēšanos.

Pirmais cilvēks, ar kuru Oze runāja par bērēm, bija žēlsirdīgā māsa Hilma. Tā atnāca uz būdiņu neilgi pēc mazā zēna nāves. Šurp nākot, viņa jau zināja, ka vairs nesastaps zēnu pie dzīvības. Dienu iepriekš mazais Matss bija staigājis ap raktuvi un nostājies par tuvu kādai šahtai, kur patlaban notika spridzināšana; zēnu bija trāpījuši daži akmeņi. Viņš bija viens pats un ilgi gu­lēja bez samaņas, jo neviens nezināja, kas noticis. Par notikumu strādniekiem ļoti savādā kārtā paziņoja kāds mazs, tikko sprīdi garš puisītis, kas parādījās pie rak­tuvēm un uzsauca strādniekiem, lai tie ātri steidzoties palīgā mazajam Matsam, viņš guļot augšā pie raktuves un noplūstot asinīm. Mazo Matsu arī tūlīt pārsēja un aiznesa uz mājām, tomēr bija jau par vēlu. Viņš bija zaudējis tik daudz asiņu, ka to vairs nevarēja glābt.

Istabā ieejot, žēlsirdīgā māsa domāja mazāk par mazo Matsu nekā par viņa māsu. «Ko gan lai iesāku ar šo nabaga bērnu?» viņa pati sev jautāja. «Viņa būs pavisam izmisusi.»

Taču viņa drīz vien redzēja, ka Oze ne raudāja, ne sūdzējās par savu nelaimi, bet gluži mierīgi visur pa­līdzēja. Slimnieku kopēja ļoti brīnījās, bet, kad Oze runāja par bērēm, viņa saprata.

— Ja kāds dzīvojis kopā ar tādu, kāds bija mazais Matss, — meitene rāmi iesāka, jo mēdza runāt mazliet svinīgi, gluži kā pieaudzis cilvēks, — tad vispirms jā­domā par to, kā lai viņu godina, kamēr tas iespējams. Vēlāk būs laika diezgan par viņu sērot.

Un viņa lūdza slimnieku kopēju palīdzēt, lai dabūtu atļauju mazo Matsu pienācīgi apglabāt. Neviens neesot to vairāk izpelnījies kā mazais Matss.

Kopējai likās, ka tā ir laime, ja bērns atrod apmie­rinājumu, domājot par sava brāļa bērēm, tāpēc viņa arī solījās palīdzēt. Bet māsas Hilmas palīdzība Ozei bija ļoti svarīga, jo Hilmas balsi te mēdza uzklausīt. Šajās lielajās raktuvēs, kur katru dienu spridzinot varēja no­tikt nelaimes gadījumi, ikviens strādnieks gribēja būt labās attiecībās ar žēlsirdīgo māsu.

Kad nu māsa Hilma ar Ozi apstaigāja raktuves strādniekus un lūdza tos ierasties nākamajā svētdienā uz mazā Matsa pavadībām, tikai retais atteicās.

— Ja jau pati māsa Hilma mūs lūdz, tad mēs katrā ziņā to arī izdarīsim, — strādnieki solījās.

Māsa Hilma arī panāca, ka pūtēji apsolījās spēlēt pie kapa un mazais koris nodziedāt kādu dziesmu. Tā kā bija labs, pastāvīgs vasaras laiks, tad nolēma pēc apbedīša­nas dzert kafiju tāpat laukā, nevis skolas telpās. Tases un citus traukus apsolīja aizdot veikalnieks, solus un gal­dus dabūja no sektantu sanāksmes nama, bet dažas rak­tuvju strādnieku sievas atvēra pat savas lādes un izņēma galdautus, ko gadiem šeit nebija lietojušas, lai ar tiem apklātu galdu. Tad pie kāda Bodenas maiznieka pasūtīja kliņģerīšus un plāceņus, bet Lubā — konfektes.

Par šo gatavošanos uz mazā Matsa bērēm runāja visa Malmberga, tā ka beidzot par to izdzirda pats direktors.

Kad viņam pastāstīja, ka piecdesmit strādnieki pieda­līšoties divpadsmit gadus veca zēna apbedīšanā, kurš, kā viņš bija dzirdējis, klejojis apkārt, tas viņam likās gluži neprātīgi. Un turklāt vēl mūzika, dziedāšana un kafija! Skujām greznots kaps un konfektes no Lubas! Viņš lika atsaukt māsu Hilmu un pavēlēja tai tādu bēru sarīkošanu atcelt.

— Pavisam nepareizi, ja atļauj šim bērnam tā iz­sviest naudu, — viņš teica. — Pieauguši cilvēki taču nevar padoties bērna iegribai. Jūs jau padarāt sevi tikai smieklīgus.

Direktors nebija dusmīgs vai satraukts. Viņš runāja ļoti mierīgi un lūdza māsu, lai tā atceļ garo gājienu, dziesmas un mūziku. Pietiekot, ja gājienā piedalīšoties deviņi, desmit cilvēki. Māsai Hilmai nebija ko iebilst, jo atzina, ka direktoram taisnība. Šādas bēres nabaga pui­sēnam tiešām nebija piemērotas. Viņas līdzjūtība pret nabaga meiteni bija ņēmusi pārsvaru par saprātu.

No direktora žēlsirdīgā māsa devās pie Ozes, lai taipaziņotu, ka jāatsakās no nodomātajām lieliskajām bē­rēm. Viegli tas viņai nenācās, jo viņa zināja labāk nekā visi citi, ko nabaga meitenei nozīmēja šāda apbedīšana. Pa ceļam Hilma sastapa dažas strādnieku sievas un iz­stāstīja tām savas raizes. Sievietes bija ar direktoru vie­nisprātis. Ubaga zēnam sarīkot tik lieliskas bēres esot tīrais neprāts. Protams, žēl jau esot tās nabaga meitenes, bet vai nu bērnam lai ļaujot vaļu. Labi vien, ka visu šo godību atcelšot.

Šī ziņa nu gāja no mutes mutē, un drīz visiem bija zināms, ka direktors aizliedzis mazā Matsa lielās bēres. Visi atzina, ka direktoram taisnība. Visā Malmbergā tikai viens vienīgs cilvēks — mazā zosu gane Oze bija citās domās.

Māsai Hilmai nemaz nebija viegli Ozei to visu iz­skaidrot. Meitene gan nežēlojās un neraudāja, taču pa­doties nepadevās. Viņa tikai sacīja, — ja jau viņa no direktora nelūdzot nekādu palīdzību šajā lietā, tad viņam arī neesot nekas ko teikt. Viņš taču nevarot aizliegt paglabāt brālīti tā, kā viņa pati to vēloties.

Tikai tad, kad arī vairākas strādnieku sievas Ozei sacīja, ka viņas bez direktora atļaujas nedrīkstēšot pie­dalīties mazā Matsa apbedīšanā, Oze saprata, ka direk­tora atļauja tomēr būs vajadzīga.

Kādu brītiņu viņa sēdēja klusi un mierīgi, bet tad žigli piecēlās kājās.

— Kurp tu gribi doties? — māsa Hilma jautāja.

— Tad jau man pašai jāiet parunāt ar direktoru, — meitene atteica.

— Vai tad tu domā, ka viņš ņems vērā, ko tu viņam teiksi? — sievas iesaucās.

— Man šķiet, es daru pareizi, dodamās pie paša direktora, — Oze sacīja. — Viņš acīm redzot nemaz nezina, kas mans brālītis Matss tāds bijis.

Un mazā zosu gane Oze drīz vien bija gatava un devās ceļā pie direktora. Laikam gan nemaz nebūs vaja­dzīgs aizrādīt, cik nedzirdēts likās šāds notikums, kad tāds bērns kā Oze uzdrošinājās doties pie paša varenākā vīra visā Malmbergā, lai mēģinātu viņu pierunāt atteik­ties no savas gribas. Tādēļ arī māsa Hilma un vēl citas raktuvju strādnieku sievas gāja meitenei iepakaļ, parau­dzīties, vai viņai tiešām būs tik liela drosme doties pie direktora.

Meitene gāja pa pašu ceļa vidu, un ļaudis jutās spiesti apstāties un viņā palūkoties. Viņa gāja tik nopietni un svinīgi kā jauna meitene, kas iet uz baznīcu savā iesvē­tāmā dienā. Ap galvu viņai bija melns zīda lakats, ko tā bija mantojusi no mātes, vienā rokā kabatas drāniņa, otrā — groziņš ar Matsa darinātām rotaļlietiņām.

Kad bērni, kas ceļmalā rotaļājās, viņu ieraudzīja, tie pieskrēja klāt un sauca:

— Kurp tu ej, Oze? Kurp tu ej?

Meitene neatbildēja, jo likās viņus pat nedzirdam. Viņa devās tikai uz priekšu. Sievas atbīdīja bērnus nost un teica:

— Laidiet viņu! Viņa iet pie direktora lūgt atļauju, lai sarīkotu skaistas bēres savam brālim, mazajam Matsam.

Ozes drosmes pārsteigti, bērni barā sekoja meitenei. Arī viņi bija ziņkārīgi redzēt, kā tai veiksies.

Tas notika ap pulksten sešiem, kad darbs raktuvēs beidzās. Pēc brītiņa Ozei pretī nāca vairāki simti strād­nieku. Lieliem soļiem, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņi parasti pēc darba beigām steidzās uz mājām. Tagad, ieraudzījuši Ozi, viņi saprata, ka noticis kassevišķs, un iztaujāja meiteni. Tā neatbildēja, bet bērni, skaļi klaigādami, pastāstīja, uz kurieni dodas Oze. Tad strādnieki atzina, ka meitene rīkojas droši, un gāja tai līdzi, gribēdami zināt, vai viņai laimēsies.

Oze devās uz kantori, kur parasti šajā laikā mēdza sēdēt direktors. Kad viņa iegāja priekšnamā, durvis atvē­rās un direktors stāvēja viņas priekšā. Cepure tam bija galvā un spieķis rokā, jo viņš gribēja doties uz savu dzī­vokli, lai ieturētu pusdienas.

— Ko tu man gribi teikt? — direktors jautāja, ierau­dzījis meiteni ar melno zīda lakatu ap galvu un kaba­tas drāniņu rokā tik svinīgi nākam iekšā.

— Es vēlētos runāt ar pašu direktoru, — Oze at­bildēja.

— Ak tā, nu tad nāc vien iekšā! — direktors aicināja un iegāja atpakaļ kantorī.

Tā kā viņš bija pārliecināts, ka mazā meitene viņu ilgi neaizturēs, tad durvis aiz sevis nepievēra. Tā nu no­tika, ka visi tie, kas bija Ozei sekojuši, tagad stāvēja turpat priekšnamā un kāpnēs un varēja skaidri dzirdēt, ko kantorī runāja.

Kad Oze bija iegājusi kantorī, viņa izslējās taisni, atbīdīja lakatu mazliet atpakaļ un pacēla uz direktoru savas apaļās bērna acis, kuru skatiens iespiedās līdz pa­šiem sirds dziļumiem.

— Mazais Matss tagad miris, — viņa iesāka, un vi­ņas balss iedrebējās, tā ka mirkli bija jāapklust. Direk­tors nu zināja, kas stāv viņa priekšā.

— Ak tad tu esi tā mazā meitene, kas grib sarīkot tik lielas bēres, — viņš labsirdīgi teica. — Tā, bērns, ne­vajag darīt! Tas tev izmaksās par daudz dārgi. Ja būtu agrāk to zinājis, es tevi no šīm domām atrunātu.

Mazās sejiņa noraustījās, un direktoram likās, ka meitenīte sāks raudāt, bet viņa savaldījās un teica:

— Vai es drīkstētu direktora kungam kaut ko pastāstīt par mazo Matsu?

— Esmu jau dzirdējis šo stāstu, — atteica direktors savā parasti klusā un laipnā balsī. — Man tevis no sirds žēl, bet es gribu tikai tavu labumu.

Tad mazā zosu gane Oze vēl vairāk saslējās un iesāka gaišā, skaidrā balsī:

— No devītā gada mazajam Matsam nebija ne tēva, ne mātes, un viņam kā pieaugušam cilvēkam bija jāgādā pašam par sevi. Tomēr nekad viņš nav lūdzis ne šķīvi zupas, ko nebūtu gribējis samaksāt. Viņš aizvien teica: «Vīrietis nedrīkst lūgt dāvanas, tas neklājas.» Lai kaut ko nopelnītu, Matss staigāja apkārt, pirkdams olas un sviestu no lauciniekiem un vēlāk citā vietā atkal pārdo­dams, un bija tikpat kārtīgs savās lietās kā vecs tirgo­tājs. Viņš neiztērēja nevienu grasi, ne arī noslēpa, bet visu atdeva man. Vasarā, zosis ganīdams, viņš aizvien ņēma uz lauka līdzi kādu darbu. Skones zemnieki viņam bieži vien uzticēja lielākas naudas summas kad tas gāja no mājas uz mājām, jo zināja, ka uz Matsu var paļau­ties. Tādēļ nav pareizi, ja saka, ka Matss bijis tikai bērns; nav daudz pieaugušo, kas…

Direktors skatījās zemē, un ne vaibsts nekustējās viņa sejā, un zosu gane Oze apklusa, jo viņai likās, ka tās vārdi neatstāj nekāda iespaida. Mājās, būdiņā, viņai bija tik daudz ko stāstīt par mazo Matsu, bet tagad tas viss šķita tik nenozīmīgs. Kā gan lai pierāda direktoram, ka Matss tiešām pelnījis, lai viņu pavada tikpat svinīgi kā pieaugušu cilvēku?

— Un, tā kā pati gribēju visu samaksāt, es ce­rēju… — viņa iesāka, bet tad atkal apklusa.

— Te direktors pacēla galvu un ieskatījās meitenei acīs. Viņš to mēroja un novērtēja ar skatienu, kā to bija para­dis darīt ar saviem daudzajiem apakšniekiem. Un, mei­teni vērodams, viņš pats sevī nodomāja: «Šis bērns ir pazaudējis dzimteni, vecākus, māsas un brāļus, bet viņa drosme vēl nav lauzta, no viņa kādreiz iznāks krietns cilvēks. Es nedrīkstu viņas nastu padarīt smagāku; tas varētu būt salmiņš, kas to salauztu.» Viņš saprata, cik daudz spēka meitenei vajadzēja, lai nāktu pie viņa runāt par tās mazo brālīti. Šo brālīti laikam viņa bija mīlē­jusi vairāk par visu pasaulē. Nē, tādai mīlestībai nevar nekā atteikt.

— Dari, kā vēlies, mīļais bērns! — direktors noteica.

PIRMĀ CEĻOJUMA DIENA

Nilss sēdēja uz baltā zostēviņa muguras un ceļoja augstu aiz mākoņiem. Trīsdesmit un viena meža zoss pareizā kāsī strauji laidās uz dienvidiem. Spalvās šņāca vējš, spārni spēcīgām vēdām pātagoja gaisu un sacēla tādu šalkoņu, ka nevarēja sadzirdēt savu paša balsi. Akka no Čebnekajses lidoja priekšgalā, aiz viņas pa labi — Iksi un Kaksi, Kolme un Nelji, Viizi un Kuuzi, baltais zostēviņš un Daiļdūnīte. Sešas jaunās zosis, kas pagājušajā vasarā pienāca baram klāt, tagad bija aizlai­dušās projām, lai lidotu patstāvīgi. Viņu vietā vecās zosis veda sev līdzi divdesmit un divus zoslēnus, kas šovasar bija izauguši Lapzemes ielejā. Vienpadsmit ma­zuļi laidās pa labi, vienpadsmit — pa kreisi un pūlējās, cik vien varēja, ieturēt tikpat vienādus atstatumus kā vecās zosis.

Sākumā nabaga zoslēniem, kas nekad vēl nebija pie­dalījušies tālā ceļojumā, ļoti grūti nācās sekot vecajām zosīm.

— Akka no Čebnekajses, Akka no Čebnekajses! — tie sauca izmisušā balsī.

— Kas ir? — barvede jautāja.

— Mūsu spārni piekusuši! — kliedza zoslēni.

— Jo tālāk laidīsieties, jo labāk veiksies, — atteica vecā zoss; un viņa nelaidās vis lēnāk, bet tikpat ātri kā iepriekš devās tālāk. Un likās, ka viņai taisnība. Kad jaunās zosis bija laidušās vairākas stundas no vietas, viņas vairs nemaz nežēlojās par nogurumu. Bet tagad nāca citas bēdas. Savā ielejā tās bija ganījušās cauru dienu, un nu tām gribējās ēst.

— Akka! Akka! Akka no Čebnekajses! — zoslēni sauca žēlā balsī.

— Kas ir? — atvaicāja barvede.

— Mēs esam tik izsalkuši, ka nespējam vairs lais­ties tālāk! — tie kliedza.

— Meža zosīm jāmācās pārtikt no gaisa un dzert vēju, — barvede atbildēja. Viņa neapstājās, bet tikpat ātri devās uz priekšu.

Un tiešām, gandrīz vai likās, ka zoslēni iemācījušies pārtikt no gaisa un vēja, jo tie drīz vien vairs nežēlojās par izsalkumu. Zosu bars vēl arvien lidoja virs kalniem, un vecās zosis skaļi nosauca visas kalnu virsotnes, kurām tās laidās pāri, lai jaunie ielāgotu nosaukumus. Bet, kad zoslēni kādu laiku cita nekā nedzirdēja kā: «Tas ir Porsotjoko, un, lūk, Sarjektoko un te, lūk, Sulitelma,» — tie kļuva nepacietīgi un sauca gluži bē­dīgā balsī:

— Akka, Akka, Akka!

— Kas ir? — Akka jautāja.

— Mēs nevaram vairs neviena nosaukuma paturēt galvā! — jaunie kliedza. — Mēs nevaram vairs neviena nosaukuma paturēt galvā!

— Jo vairāk nosaukumu ieiet galvā, jo vairāk tur rodas vietas, — Akka mierīgi atbildēja un turpināja uzskaitīt savādos nosaukumus.

Arī Nilss Holgersons domāja, ka tiešām pienācis bei­dzamais laiks doties uz dienvidiem, jo bija sasnidzis daudz sniega. Cik tālu vien acs varēja pārredzēt, visa zeme zaigoja gluži balta. Arī laiks beidzamajās dienās tur kalnu ielejā bija kļuvis nelāgs. Pastāvīgi mijās lie­tus, vētra un migla, un, kad uz brīdi debess noskaidro­jās, tad tūliņ sāka salt. Ogas un sēnes, no kurām Nilss vasarā pārtika, bija sasalušas vai sabojājušās, tā ka beidzot bija jāpārtiek no svaigām zivīm, un tās viņam nemaz negaršoja. Dienas kļuva aizvien īsākas, un garie vakari ar vēli austošiem rītiem zēnam likās ļoti garlai­cīgi, jo viņš nevarēja pierast gulēt visu laiku, kamēr nebija saules.

Kad nu zoslēnu spārni bija kļuvuši tik spēcīgi, ka putni varēja sākt domāt par ceļojumu uz dienvidiem, zēns jutās neizsakāmi laimīgs. Viņš gan dziedāja, gan smējās, sēdēdams uz baltā zostēviņa muguras. Ak, ne jau tāpēc vien viņš ilgojās tikt projām no Lapzemes, ka laiks bija kļuvis tumšs un auksts un sāka trūkt barības. Nē, bija arī vēl cits iemesls.

Pirmajās nedēļās viņš nemaz nebija ilgojies atpakaļ uz dienvidiem. Viņam pat likās, ka vēl nekad nav bijis tik skaistā zemē kā tagad. Zēna vienīgās bēdas bija izsargāties no odu bariem, lai tie viņu pavisam neapēd. Balto zostēviņu viņš šajā laikā daudz neredzēja, jo lie­lais baltais domāja tikai par savu Daiļdūnīti un negāja no tās ne soli prom. Toties Nilss bija pavadījis daudz jauku stundu Akkas un Gorgo sabiedrībā. Abi putni viņu ņēma līdzi tālos lidojumos. Nilss Holgersons bija pat stāvējis augšā uz sniega klātā Čebnekajses kalna un raudzījies lejup uz glečeriem, kas guļ ap šo balto stāvo virsotni. Viņi bija apmeklējuši daudzas kalnu augstienes, ko līdz šim nebija minuši cilvēka kāja. Akka bija viņam parādījusi labi paslēptas ielejas un alas, kur vilku mātes audzēja savus mazuļus. Viņš bija iepazinies ar ziemeļ­briežiem, kas lielos baros ganās skaistā Tornas ezera krastos, bija pat nokļuvis līdz lielajam Sefalleta ūdens­kritumam un aiznesis tur dzīvojošiem lāčiem labdienas no viņu kalnraktuvju novadu radiniekiem. Visur zēns bija atradis skaistu un krāšņu zemi. Viņš priecājās, ka var to apskatīt, bet pastāvīgi dzīvot tur tomēr negribētu. Nilss piekrita Akkai, kad tā teica, ka zviedru ienācējiem gan labāk vajadzētu atstāt šo zemi lāčiem, vilkiem, ziemeļbriežiem un meža zosīm, kalnu pūcēm, lemin­giem un lapiem, kas gluži kā radīti, lai šeit apmestos uz dzīvi.

Kādā dienā Akka bija aizlaidusies ar Nilsu uz lie­lajām raktuvēm, un tur viņš atrada mazo Matsu, ko nāvīgi bija ievainojusi kāda klints šķemba. Nākamajās dienās zēns domāja tikai par to, kā palīdzēt zosu ganei Ozei, bet, kad viņa bija atradusi savu tēvu un tai vairs nevajadzēja palīdzības, Nilss labāk palika kalnu ielejā. Viņš sāka ilgoties pēc tās dienas, kad ar zostēviņu Mār­tiņu varēs griezties atpakaļ uz mājām un drīkstēs atkal kļūt par cilvēku. Viņš labprāt vēlējās kļūt par tādu, lai parunātos ar zosu gani Ozi un tā no viņa vairs nebaidītos un neaizcirstu durvis deguna priekšā!

Jā, Nilss Holgersons bija pārlieku laimīgs, ka zosis tagad lidoja uz dienvidiem. Ieraudzījis pirmo skuju koku mežu, viņš vicināja cepuri un sauca «urā!». Tāpat viņš apsveica pirmo pelēko iebūviešu mājiņu, pirmo kazu, pirmo kaķi un pirmās vistas. Viņi laidās pāri vareniem ūdenskritumiem, un zēns redzēja sev pa labi skaistus kalnus, tomēr pie tādiem skaistumiem bija jau tā pie­radis, ka tikko uzmeta tiem acis. Pavisam citādi viņam kļuva ap sirdi, kad austrumu pusē tas ieraudzīja Kvikjokas baznīciņu ar mazo mācītājmuižiņu neliela ciemata vidū. Šis skats atstāja uz viņu tik spēcīgu iespaidu, ka asaras saskrēja acīs.

Ik brīdi tie satika gājputnus, kuru bari tagad bija daudz lielāki nekā pavasarī.

— Kurp jūs laižaties, meža zosis? — gājputni jau­tāja.

— Mēs, tāpat kā jūs, dodamies uz svešām zemēm! — zosis atbildēja. — Mēs dodamies uz svešām zemēm!

— Bet jūsu mazuļi nav vēl diezgan stipri! — citi putni sauca. — Ar tik nespēcīgiem spārniem viņi neva­rēs pārlaisties pāri jūrai.

Arī lapi un ziemeļbrieži tagad atstāja kalnus. Viņi devās lejā tādā kārtībā: pa priekšu gāja kāds laps, tad nāca briežu bars, vispirms vecākie brieži, tad gara rinda briežu, kas nesa teltis un visādus rīkus, un gājienu bei­dzot noslēdza septiņi vai astoņi lapi. Meža zosis nolai­dās zemāk un atsveicinājās no ziemeļbriežiem:

— Paldies par jauko vasaru! Uz redzēšanos līdz nākamajam gadam! Līdz nākamajam gadam!

— Laimīgu ceļu un laimīgi atgriezties pie mums! — brieži atbildēja.

Bet lāči, ieraudzīdami meža zosis, rādīja tās saviem lācēniem un rūca:

— Redziet, redziet, cik tās bailīgas no aukstuma un nedrīkst te pavadīt ziemu!

Vecās zosis nepalika atbildi parādā:

— Paraugieties uz šiem sliņķiem, kas labāk noguļ veselu pusgadu, nekā papūlas doties uz dienvidiem!

Apakšā kādā skuju koku mežā sēdēja jaunie medņi un izspūruši un nosaluši spiedās cits citam klāt. Ilgu pilnām acīm tie noraudzījās uz gājputnu bariem, kas, jautri klaigādami, devās uz dienvidiem.

— Kad nāks mūsu kārta? — viņi jautāja. — Kad nāks mūsu kārta?

— Jums jāpaliek tepat mājās pie tēva un mātes, — atbildēja vecie medņi. — Jums jāpaliek tepat pie tēva un mātes.

VIRS ESTERBERGAS

Tam, kas kādu laiku uzturējies kalnainā apvidū, labi zināms, cik grūti klājas miglā, kura aizsedz skatu un neļauj nekā saredzēt no apkārtējiem kalnu jaukumiem. Tāda migla gadās arī vasaras laikā, bet rudenī no tās pavisam grūti izvairīties. Kamēr meža zosis vēl lidoja pāri Lapzemei, laiks bija jauks; bet, tikko tās ielaidās Jemtlandē, putnus apņēma migla. Beidzot migla tā sa­biezēja, ka it neko vairs nevarēja redzēt. Nilss Holger­sons visu dienu sēdēja baltā zostēviņa Mārtiņa mugurā, nezinādams, vai viņi laižas pāri kalniem vai līdzenumam.

Pret vakaru meža zosis apmetās kādā zaļā laukumā, ko no visām pusēm apņēma nogāze, un Nilss saprata, ka viņi atrodas kāda kalna virsotnē, tomēr nevarēja zināt, vai šis kalns liels vai mazs. Zēns sevī prātoja, ka viņi atrodas tuvu kādai apdzīvotai vietai, jo viņam likās, ka sadzird cilvēku balsis un arī ratu rīboņu kaut kur lejā. Bet gluži pārliecināts viņš tomēr nebija.

Nilss labprāt būtu uzmeklējis kādu cilvēku mājokli, bet baidījās miglā noklīst no zosīm un tā galu galā nolēma palikt turpat pie putniem.

Visapkārt pilēja no slapjuma un mitruma; pie katra zāļu stiebriņa, pie katra stādiņa karājās mazas lāses, un, tikko zēns pakustējās, tā saņēma it kā aukstu dušu.

«Šeit jau nav neko daudz labāk kā tur augšā kalnu ielejā,» Nilss sevī nosprieda.

Viņš tomēr pagājās dažus soļus uz priekšu un ierau­dzīja kaut ko līdzīgu ēkai. Tā gan nebija sevišķi liela, tomēr diezgan augsta, un zēns nevarēja saskatīt tās jumtu. Mājas durvis bija aizslēgtas, un pati ēka likās neapdzīvota. Nilss saprata, ka tas droši vien būs kāds skatu tornis un tur nevarēs atrast nekā ēdama. Arī sil­tas istabas tur nebūs. Un tomēr viņš žigli steidzās at­pakaļ pie meža zosīm.

— Mīļo zostēviņ Mārtiņ! — viņš sauca. — Paņem mani uz muguras un uznes augšā šā torņa galotnē! Varbūt atradīšu tur kādu sausu guļvietiņu.

Zostēviņš labprāt paklausīja savam draugam. Augšā tornī zēns tūlīt aizmiga un atmodās tikai tad, kad rīta saule ieskatījās viņam sejā.

Atvēris acis, viņš lūkojās visapkārt un nemaz ne­spēja saprast, kur īsti atrodas.

Nilss reiz bija bijis kādā tirgus teltī, un pašreiz viņam likās, ka atkal stāv tādā pašā lielā, apaļā teltī ar košu, sarkanu jumtu, bet uz telts sienām it kā uzglez­notas skaistas ainavas ar lieliem ciemiem un baznīcām, tīrumiem un lielceļiem, dzelzceļiem un pat pilsētu. Drīz vien viņš gan saprata, ka atrodas skatu tornī, virs kura paceļas sārta rīta debess un apkārt plešas īsta lauku ainava. Taču Nilss bija pieradis redzēt tikai tuksnesīgu zemi, un nav jābrīnās, ka šo lielisko ainavu uzskatīja par gleznu.

Bija vēl kāds iemesls, kāpēc zēns atzina, ka visam, ko viņš redz, trūkst īsto krāsu.

Tornis bija uzcelts liela ezera salas vidū uz kāda pa­kalna netālu no ezera austrumu krasta. Šis ezers nebija pelēks, kādi parasti mēdz būt ezeri, bet tā līmenis vizēja sārts kā pati rītausma, tālāk kļūdams gandrīz vai melns. Ezera krasti bija dzelteni, rudens zeltīto mežu un dzel­teno rugaiņu apņemti. Aiz šīs dzeltenās joslas nāca pa­visam melni skuju koku meži. Tie izskatījās tik tumši zeltīto lapu koku atblāzmā, un Nilsam šķita, ka tik tumšu skuju mežu kā šorīt nekad vēl nav redzējis. Aiz šiem tumšajiem mežiem tālumā mirdzēja zilu pakalnu grēda; gar rietumu pamali puslokā stiepās mirdzoši, smaili, roboti kalni tik maigās nokrāsās, ka Nilss neva­rētu pateikt, vai tie rožaini, balti vai arī zili; šīm krā­sām nebija nosaukuma. Visapkārt ezeram zeltītajā joslā pacēlās baltas baznīcas un sarkani ciemati, un tieši uz austrumiem otrpus šaurā līča, kas salu atdalīja no cietzemes, viņš saskatīja pilsētu. Tā pletās gar krastu, no vienas puses to aizsargāja augsts kalns, bet visap­kārt bija auglīgs un biezi apdzīvots apvidus.

«Šī pilsēta gan pratusi izraudzīties sev labu un skaistu vietu. Diezin kā to sauc,» puisēns domāja.

Te viņš spēji satrūkās. Nogrimis apkārtnes aplūko­šanā, viņš nemaz nebija pamanījis, ka tornī uzkāpis ce­ļotāju pulciņš. Tas bija uznācis tik strauji, ka Nilss tikko vēl spēja laikā noslēpties.

Tie bija jauni ļaudis, kas kājām apceļoja Jemtlandi. Viņi priecājās, ka iepriekšējā vakarā nonākuši Estersundas pilsētā un tagad rīta agrumā no Esterbergas redz Frezes salas skaisto ainavu. No šā torņa varēja pārre­dzēt apkārtni vairāk nekā divdesmit jūdžu tālumā, un tie spēja uzmest ardievu skatienu savai mīļajai Jemtlandei. Viņi rādīja cits citam apkārtējās baznīcas un nosauca tās vārdā.

— Tur lejā guļ Sanne, — viņi sacīja, — Un, lūk, tur atrodas Marbija, tur tālāk — Hallena. Redziet tur, tieši uz ziemeļiem, atrodas Redes, bet tā lejā ir Frezes baznīca.

Tad jaunieši runāja par kalniem. Tuvākie esot Uvikas kalni, kāds sacīja, un visi pārējie viņam piekrita; bet tad tālāk viņi nevarēja vienoties, kuri būtu Klevezera kalni un kurš Anarisa kalnājs, un kurš Rietumu kalns, kurš Almosa un kurš Oreskutans.

Viņiem runājot, kāda jauna meiča izņēma no somas karti un izklāja to sev uz ceļiem. Brīdi viņa raudzījās kartē, tad pēkšņi pacēla galvu:

— Kad es tā noraugos kartē uz Jemtlandi, — viņa sacīja, — tad man šķiet, ka redzu tikai vienu vienīgu lielu, lepnu klintāju. Man gandrīz vai gribētos dzirdēt, ja kāds pastāstītu, ka šis kalnājs reiz pacēlies gandrīz vai līdz pašiem padebešiem.

— Tad tam gan vajadzētu būt varenam kalnam, — iesmējās kāds ceļabiedrs, zobgalīgi pavērdamies meitenē.

— Jā, bet tieši tāpēc tas laikam arī apgāzies. Paraugieties taču! Vai tas neizskatās, it kā būtu liels, varens kalns ar platu pakāji un smailu virsotni?

— Tas nemaz nav tik slikts salīdzinājums, — ieru­nājās kāds cits. — Esmu dzirdējis daždažādas teikas par Jemtlandi, bet vēl ne reizi…

— Vai tiešām tu zini teiku par Jemtlandi? — jaunā meitene dedzīgi ievaicājās. — Tad tev tā tūliņ mums jāpastāsta! Te augšā šādu teiku vislabāk klausīties, jo visa zeme tagad guļ mūsu acu priekšā.

Arī visi pārējie piekrita jaunās meitenes ierosināju­mam. Viņas ceļabiedrs nelikās ilgi lūgties un tūliņ iesāka savu stāstu.

TEIKA PAR JEMTLANDI

Tajā laikā, kad Jemtlandē vēl dzīvoja milžu cilts, reiz notika, ka kāds vecs kalnu milzis stāvēja savas mā­jas pagalmā un apkopa zirgus. Viņam tā sukājot, zirgi aiz bailēm pēkšņi sāka trīsēt.

— Skat, kas tad jums noticis? — kalnu milzis iejau­tājās. Viņš palūkojās visapkārt, pūlēdamies ieraudzīt, kas būtu varējis zirgus izbiedēt. Taču ne vilku, ne arī lāču tuvumā nevarēja manīt. Vienīgais, ko viņš ierau­dzīja, bija kāds vientuļš gājējs. Tas gan nebija ne tik liels, ne arī tik plecīgs kā pats milzis, taču izskatījās visai brašs, un acīm redzot arī spēka tam bija papilnam, ja varēja uzņemties tādu ceļu un uzkāpt šeit augšā kalnā.

Bet, tikko vecais kalnu milzis ieraudzīja svešinieku, arī viņš sāka pie visām miesām drebēt, — gluži tāpat kā zirgi. Viņš nemaz vairs nemēģināja pabeigt iesākto darbu, bet skriešus metās iekšā istabā pie savas sievas, kas patlaban sēdēja un vērpa pakulas.

— Kas noticis? Tu taču izskaties bāls kā kalnu sniegs! — milža sieva vaicāja.

— Kā lai nekļūstu bāls, — milzis atbildēja, — pa kalna taku patlaban nāk kāds, kas tikpat droši ir Asa-Turs, kā tu esi mana sieva.

— Tas nu gan nav nekāds vēlams viesis, — milža sieva atteica. — Vai tu nevari apburt visu mūsu māju viņa acu priekšā, lai viņš noturētu to par klinti un paietu mūsu mājoklim garām?

— Tagad par vēlu nodoties tādām burvībām, — at­teica milzis. — Es jau dzirdu, ka viņš patlaban ver vārtus un nāk pie mums iekšā.

— Tad ieteicu tev paslēpties. Atļauj man vienai pašai doties viņam pretī! Gan jau darīšu, ko spēšu, lai viņam netiktu iegriezties pie mums otrreiz, — milža sieva strauji sacīja.

Šāds priekšlikums kalnu milzim ļoti patika. Viņš iegāja mazajā kambarītī, kamēr sieva mierīgi palika sēžam uz sola turpat lielajā istabā. Viņa turpināja vērpt tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis.

Bet tagad jāpiezīmē, ka toreiz Jemtlandē izskatījās pavisam citādi nekā tagad. Toreiz viss apgabals bija tikai viena vienīga kaila augstiene. Pat priežu mežs tur nespēja iesakņoties. Tur nebija ne upju, ne ezeru, ne lauku, pār kuriem staigātu arkls. Jā, tajos laikos nebija pat kalnu un klintāju kā tagad, kas guļ izkaisīti visā apgabalā, toreiz tie visi atradās tur tālu rietumos. Visā plašajā apgabalā nevarēja dzīvot neviens cilvēks, toties kalnu milžiem klājās jo labāk. Laikam gan tā bija viņu griba un nopelns, ka zeme te gulēja tik kaila un tukša, un kalnu milzim bija iemesls satrūkties, redzot tuvoja­mies Asu-Turu. Viņš it labi zināja, ka Asa-Turs necieš tos, kas izplata tumsu, aukstumu un tukšumu pār zemi, neļaujot tai kļūt auglīgai un bagātai un rotāties cilvēku mājokļiem.

Milža sievai nebija ilgi jāgaida. Pēc īsa brītiņa mā­jas priekšā atskanēja smagi, noteikti soļi, un ceļinieks, ko kalnu milzis bija ieraudzījis, zirgus apkopdams, at­vēra durvis un ienāca iekšā. Taču viņš vis neapstājās turpat uz sliekšņa, kā parasti mēdz darīt ceļinieki, bet gāja istabā iekšā un devās tieši pie milža sievas, kas sēdēja pie pretējās sienas. Bet cik dīvaini! Kad viņam likās, ka jau nogājis krietnu gabalu, tas atradās tikai nedaudzus soļus no durvīm. Līdz pavardam, kas bija pašā istabas vidū, atlika vēl krietns gabals, ko iet. Sve­šais spēra garākus soļus, bet, kad atkal bija gājis kādu laiciņu, viņam likās, ka ir sieva, kas sēž pie loga, ir pavards atrodas daudz tālāk nekā iepriekš. Sākumā viņam istaba nemaz nebija likusies tik liela, un tikai tagad viņš īsti manīja, cik tā liela un milzīga, kad bei­dzot bija sasniedzis milža pavardu. Viņš jutās tā pie­kusis, ka tam vajadzēja atspiesties uz ceļaspieķa un mazliet atpūsties. Kad milža sieva redzēja, ka ienācējs apstājies, viņa nolika savu vērpjamo, piecēlās un pēc dažiem soļiem bija jau viņam klāt.

— Mums, milžiem, ļoti patīk lielas telpas, — viņa iesāka, — un mans vīrs bieži žēlojas, ka te augšā viņam esot pārāk šauri. Bet tādam kā tu, kas nav paradis spert lielākus soļus, gan laikam liekas stipri nogurdi­noši šķērsot tādu milža istabu, to es tīri labi varu sa­prast. Saki jel man, — kas tu tāds esi un ko tu vēlies no milža?

Acīm redzot atnācējam bija skarbs vārds mēles galā, taču viņš droši vien nevēlējās uzsākt strīdu ar milža sievu, tādēļ atteica gluži mierīgi.

— Mani sauc par Stiprroci, esmu jau veicis dažu labu dēku. Tagad esmu pavadījis visu gadu savās mājās un dzirdējis ļaudis runājam, ka jūs, milži, te augšā ne­maz nerūpējoties par zemi un turot to tik slikti, ka vie­nīgi jūs vieni paši varot te augšā izturēt. Tā nu es sa­taisījos ceļā, lai pārrunātu ar tavu vīru šo lietu. Gribēju viņam vaicāt, vai viņš savās mājās nevēlētos ieviest labāku kārtību.

— Mans vīrs patlaban atrodas medībās, — milža sieva atteica. — Kad viņš pārnāks, tad jau pats atbil­dēs uz visiem taviem jautājumiem. Bet to gan es tev gribu pateikt: ja kāds nāk pie kalnu milža ar tamlīdzī­giem jautājumiem, tad tam vajadzētu būt lielākam vī­ram, nekā esi tu. Es tev ieteiktu tava paša labā tūliņ doties projām, milzi nemaz nesagaidot.

Nē, ja jau reiz esmu šurp atnācis, — atteica vīrs, kas sevi dēvēja par Stiprroci, — tad arī palikšu tepat un gaidīšu milzi pārnākam.

— Teicu tev, ko domāju par labāku, — atbildēja milža sieva. — Dari, kā tev pašam tīk. Apsēdies tepat uz sola, tad es tev atnesīšu apsveikuma dzērienu.

Milža sieva nu satvēra varenu medalus ragu un de­vās dibens istabā, kur atradās medalus muca. Arī šī rīcība atnācējam nelikās nekas sevišķs, taču, kad milža sieva atrāva medalus mucai spundi, dzēriens šalkdams un putodams plūda ragā un istabā bija tāds troksnis, it kā ūdenskritums būtu palaists vaļā. Drīz vien rags bija pilns. Bet, kad nu sieva gribēja spundi atkal iebāzt atpakaļ, tas viņai nelaimējās. Medalus putodams gāzās ārā no mucas un, izsitis no sievas rokām spundi, plūda pa grīdu. Milža sieva no jauna mēģināja aiztaisīt mucu, un atkal viņai nelaimējās. Nu viņa aicināja svešinieku talkā.

— Vai tad tu nemaz neredzi, ka medalus plūst istabā, Stiprroci? Nāc šurp un palīdzi man aizbāzt spundi!

Viesis nu steidzās milža sievai palīgā un mēģināja aiztaisīt medalus mucu, taču dzēriens atkal izgrūda spundi laukā un plūda istabā ar tādu sparu, ka drīz vien viss pludoja.

Stiprrocis vēlreiz izmēģinājās aizspundēt mucu, bet bez panākumiem, un viņš aizmeta spundi projām. Visa grīda nu bija pārklāta ar medalu. Lai vismaz būtu iespē­jams uzturēties istabā, svešais grīdā ievilka dziļas rievas, kur medalum ietecēt. Viņš tikpat viegli, kā rotaļādamies ievilka cietajā klinšu klonā rievas, kā bērni pavasaros tās ievelk smiltīs, lai ūdens ātrāk notecētu. Vietumis viņš ar kāju izmīņāja dziļākus iedobumus, kur šķidrums va­rētu uzkrāties. Milža sieva mierīgi noraudzījās svešinieka rīcībā. Ja svešais būtu pavēries viņas sejā, tas pamanītu, ka sieva noraugās viņa darbā reizē izbrīnījusies un izbi­jusies. Bet, kad viņš bija pabeidzis, sieva zobgalīgi ieru­nājās:

— Es tev pateicos, Stiprroci! Redzu, tu dari, kas vien tavā spēkā. Parasti spundi atkal iebāzt atpakaļ man pa­līdz vīrs. Bet ne katrs spēj būt tik spēcīgs kā viņš. Tā kā tu pat spundi nevari iebāzt atpakaļ mucā, būtu prātīgāk, ja tu tūdaļ ietu savu ceļu.

To es nedarīšu, pirms neesmu izpildījis, ko biju nodomājis, — atteica svešais. Un tomēr viņš izskatījās tāds kā nokaunējies un nomākts.

— Tad apsēdies uz sola! — sieva piedāvāja. — Pa to laiku es uzlikšu katlu uz uguns un izvārīšu putru.

Mājasmāte darīja, kā teikusi. Bet, kad putra jau bija gandrīz gatava, viņa pagriezās pret ciemiņu un teica:

— Redzu, ka man pietrūks miltu, lai putra iznāktu laba un briedīga. Ja tev šķiet, ka pietiek spēka, tad vari griezt dzirnas, kas stāv turpat tev līdzās. Tajās jau iebērti graudi. Tev gan būs jāsaņem visi spēki, jo dzir­nas nav nekādas vieglās.

Ciemiņš nelikās lūgties, bet uzmeklēja rokas dzirnas un sāka tās griezt. Dzirnas neizskatījās pārāk lielas, bet, kad viņš satvēra rokturi un gribēja pagriezt akmeni, tās gāja tik smagi, ka nespēja to iekustināt. Svešais nu pie­lika visus spēkus, taču apgrieza dzirnakmeni tikai vienu vienīgu reizi.

Mēmā izbrīnā milža sieva noraudzījās sava ciemiņa rīcībā un, kad viņš palaida dzirnas, teica:

— Jā, esmu gan pieradusi, ka šajā darbā man palīdz mans vīrs, un viņš ir stiprāks par tevi. Bet neviens jau nevar no tevis prasīt, lai tu dari vairāk nekā tavos spē­kos. Tomēr man šķiet, tagad tu pats redzi, ka tev būtu labāk, ja tu nesastaptos ar to, kas uz šīm dzirnām var malt, cik vien viņam tīk.

— Un tomēr esmu nolēmis palikt šeit un gaidīt viņu, — atteica Stiprrocis klusi un lēnīgi.

— Nu tad apsēdies tur tālāk uz sola, kamēr es tev sagatavoju guļvietu, — milža sieva norādīja, — jo tad jau tev nāksies nakti pavadīt tepat.

Viņa nu sakārtoja ciemiņam guļvietu no daudziem spilveniem un segām un novēlēja labunakti.

— Tev gan šī guļvieta liksies stipri cieta, — viņa sa­cīja, — bet mans vīrs katru nakti tā mēdz gulēt.

Kad Stiprrocis mēģināja savā guļvietā izstiepties, viņš sajuta tik daudz rievu un grumbuļu zem sevis, ka par iemigšanu nebija ko domāt. Vīrs nu grozījās no vie­niem sāniem uz otriem, bet nevarēja un nevarēja iemigt. Beidzot viņš paķēra un aizsvieda vienu spilvenu pēc otra; pēc tam mierīgi nogulēja līdz rītam.

Kad saule ieskatījās pa jumta lūciņu, svešais piecē­lās un atstāja milža māju. Viņš devās pāri pagalmam uz vārtu pusi, bet, kad gribēja aiz sevis pievērt vārtus, milža sieva stāvēja turpat viņam blakus.

— Es redzu gan, ka tu beidzot esi nolēmis iet savu ceļu, Stiprroci, — viņa sacīja. — Un tas arī ir prātīgā­kais, ko tu vari darīt.

— Ja jau tavs vīrs var katru nakti gulēt tādā gultā, kādu tu man biji pataisījusi, tad tam jābūt vīram no dzelzs, ar tādu neviens nevar spēkoties, — Stiprrocis pa­īgni noteica.

Milža sieva atspiedās pret žogu.

— Tagad, kad tu jau atrodies ārpus manas mājas ro­bežām, varu tev sacīt, ka tavs apciemojums pie kalnu milža nemaz nebija negoda pilns, kā tu varbūt pats iedomājies. Tev nemaz nav ko brīnīties, ka ceļš pār mūsu istabu likās tik garš, jo tev bija jāpārsoļo pāri visai tai augstienei, kuru dēvē par Jemtlandi. Tev arī nav ko brīnīties, ka nevarēji tik viegli aizbāzt mucas spundi, jo šajā mucā satek visi šīs augstienes ūdeņi, kas nāk no sniega klātajiem kalniem. Un, ielaizdams šo ūdeni rie­vās un bedrēs, tu izraki upēm un ezeriem gultnes. Nebija arī nekāds vieglais darbs, kad tu griezi dzirnakmeņus, jo šo akmeņu starpā nebija vis graudi, bet gan kaļķ­akmeņi un šīferis, un vienā pašā malienā tu samali tik daudz, ka visa augstiene tagad pārklāta ar auglīgu ze­mes kārtu. Tev nav arī ko brīnīties, ka nevarēji lāgā gu­lēt gultā, ko tev uztaisīju. Es tur novietoju lielas, stūrai­nas kalnu smailes. Tās nu tu esi aizsviedis tālu projām pāri zemei, — varbūt par šo pēdējo darbu cilvēki tev ne­būs tik pateicīgi kā par visu citu. Tagad teikšu tev ardie­vas un apsolu, ka es un mans vīrs dosimies no šejienes projām un uzmeklēsim kādu citu vietu, kur tu mūs tik viegli vis nevarēsi atrast.

Ceļinieks klausījās kalna milža sievas vārdos, un viņa dusmas auga augdamas. Kad milža sieva bija beigusi, viņš tvēra veseri, kas tam bija aizbāzts aiz jostas. Bet, iekams vēl paguva to izvilkt, milža sieva jau bija nozu­dusi, un tur, kur senāk stāvēja milža māja, tagad vairs nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi kaila, pelēka klinšu siena. Tomēr varenās upes un ezeri nebija pazu­duši, to gultnes bija viņa roku darbs, tāpat arī auglīgā zeme, ko viņš samala milža dzirnavās, bija palikusi. Ne­bija pazuduši arī skaistie kalni, kuri ir visas Jemtlandes lepnums vēl šobaltdien un kuri visiem tiem, kas tos ap­meklē, sniedz spēku un veselību, dzīvesprieku un uzņē­mību. Un varbūt tieši aiz šā iemesla darbs, ko Asa-Turs izdarīja, aizsviezdams kalnus no Frostvikas ziemeļos līdz Helagai dienvidos un no Uvikas līdz Stūrezeram, jā, līdz pat Silarnai, varbūt tieši šis darbs bija visvērtī­gākais no visa tā, ko Stiprrocis tajā naktī paveica.

CEĻĀ UZ JŪRU

Visu laiku zosis savā rudens ceļojumā laidās tieši uz dienvidiem, bet pēc Frikena ielejas viņas mainīja vir­zienu, laidās pāri Rietumvermlandei un Dalslandei un devās uz Bohusleni. Tas bija līksms ceļojums. Jaunie zoslēni bija tā ievingrinājušies lidošanā, ka nemaz vairs nesūdzējās par nogurumu, un Nilss Holgersons pama­zām atguva labo omu. Viņš vēl aizvien bija laimīgs, ka izrunājies ar dzīvu cilvēku. Svešā kundze bija mēģi­nājusi viņu pārliecināt, — ja viņš vienmēr būs izpalī­dzīgs un labs pret visiem, tad viņam arī klāsies labi un viņa dēkas var ņemt labu galu. Viņa nevarēja tam pateikt, kā Nilss varētu atdabūt savu veco izskatu, bet bija viņam atkal atdevusi drosmi un ticību sev pašam. Tagad viņš tikai domāja par to, kā atrunāt balto zos­tēviņu no atgriešanās dzimtenē.

— Vai zini ko, zostēviņ Mārtiņ! —- viņš kādreiz teica. — Man liekas, ka mums būs stipri garlaicīgi dzīvot visu ziemu mājās. Labāk būtu, ja mēs pavadītu meža zosis uz svešām zemēm.

— Tu taču nerunā nopietni! — zostēviņš izbijies iesaucās, jo tagad, kad bija pierādījis, ka spēj izturēt ceļojumu līdz pašai Lapzemei meža zosīm līdzi, viņš nekā cita nevēlējās kā atgriezties atpakaļ Holgera Nilsona zosu stallī.

Zēns, brīdi klusēdams, noraudzījās lejā uz Vermlandi, kur meži, birzis un dārzi rotājās sārtām un dzel­tenām rudens lapām un garie ezeri gulēja, tumšzili mirdzēdami, zeltainajos krastos.

— Man liekas, ka zemi tur apakšā nekad vēl neesmu redzējis tik skaistu kā šodien, — zēns teica. — Ezeri izskatās kā no zila zīda un krasti kā platas zelta len­tas. Vai tev arī neliekas, ka būtu tīri žēl atgriezties Rietumvemmenhegā un no pasaules nekā vairs neredzēt?

— Es domāju, tu vēlējies tikt atpakaļ pie tēva un mātes, lai parādītu viņiem, kāds labs zēns no tevis iznācis, — zostēviņš atteica.

Visu vasaru baltais zostēviņš bija sapņojis par to lepno brīdi, kad piepeši nolaidīsies sētsvidū Holgera Nilsona mājiņas priekšā un parādīs visām zosīm, vistām, govīm, kaķim un arī Nilsona mātei savu Daiļdūnīti un sešus zoslēnus. Tādēļ zēna priekšlikums viņu nemaz neiepriecināja.

Tajā dienā meža zosis vairākas reizes diezgan ilgi atpūtās. Visur tās atrada labus rugāju laukus, kurus ar nožēlu vēlāk atstāja. Pret vakaru tās laidās pār Dalslandi. Viņas devās pāri ziemeļrietumiem, un šeit bija gan­drīz vēl skaistāk nekā Vermlandē. Ezeru bija tik daudz, ka zeme vijās starp tiem kā šauras, augstas smilšu kāpas. Tīrumiem nebija daudz vietas, bet koki šeit auga krāšņi jo krāšņi un stāvie ezeru krasti šķita kā skaisti dārzi. Vai nu gaisā, vai ūdenī bija kaut kas tāds, kas pievilka saules starus vēl tad, kad pati saule jau bija aizslīdējusi aiz pakalniem. Pār tumšo ūdens līmeni rotājās un ņir­bēja zelta svītras, un pār zemi zaigoja dzidra, gaiši rožaina mirdza, kurā izdalījās zeltainie berzi, gaiši sar­kanās apses un dzeltensārtie pīlādži.

— Bet, mīļais Mārtiņ, vai tev pašam neliekas smagi, domājot, ka mēs nekad vairs neredzēsim tik skaistas ainavas? — zēns jautāja.

— Es labāk priecājos par Skones auglīgajiem, līdze­najiem tīrumiem nekā par šiem nabadzīgajiem, akme­ņainajiem pakalniem, — zostēviņš atbildēja. — Bet tu jau pats labi zini, ka nešķiršos no tevis, ja tu ceļojumu gribi vēl turpināt.

— Šo atbildi arī gaidīju no tevis, — zēns atbildēja. Kā smags akmens novēlās viņam no sirds, un to it skaidri varēja nomanīt no viņa balss.

Meža zosis laidās pāri Bohuslenes kalniem. Ielejas, šauras un dziļas, gulēja tālu lejā un izskatījās kā šau­ras, tumšas kalnu aizas, un garie ezeri ielejās bija gluži melni, it kā tie būtu izniruši no pašām zemes dzīlēm. Jā, arī šī ainava bija tiešām brīnum jauka. Zēnam no augšas raugoties, zeme tur lejā gan atmir­dzēja saules staros, gan atkal gulēja tumšā ēnā, tas viss tai piešķīra savdabīgu mežonību. Zēns nezināja, kā tas gadījās, bet viņam šķita, ka te senos laikos droši vien dzīvojuši drošsirdīgi vīri, kas veikuši dažu labu varoņdarbu un kas šai noslēpumu pilnajā apvidū piedzīvojuši bīstamas dēkas. Arī Nilsa Holgersona sirdī, kas aizvien bija kārojusi neparastus piedzīvojumus, pa­modās vecais dēku gars.

«Domājams gan, ka man kaut kā trūktu, ja katru mīļu dienu nedraudētu kādas dzīvības briesmas,» viņš sevī prātoja. «Tādēļ arī labi, ka esmu apmierināts ar tādu dzīves veidu, kāds man tagad piešķirts.»

Bet, protams, lielajam, baltajam zostēviņam viņš par to neko neteica, jo meža zosis laidās pār Bohusleni tik lielā ātrumā, ka baltais zostēviņš smagi elsa un nemaz nebūtu varējis atbildēt. Saule stāvēja pie apvāršņa un brīžiem nozuda aiz pakalniem, bet meža zosis joņoja tik strauji, ka lāgu lāgiem sauli no jauna saskatīja.

Beidzot rietumos parādījās gaiša svītra, kas ar katru spārna vēzienu kļuva platāka. Tā bija jūra. Piena balta, rožu sārta un debeszila tā zaigoja viņu priekšā, un, kad zosis laidās pāri piekrastes klintīm, viņas vēlreiz ierau­dzīja sauli, tagad lielu un sarkanu pašā debess malā iegrimstam viļņos.

Kad zēns redzēja brīvo, bezgalīgo jūru savā priekšā un sarkano rieta sauli, kas mirdzēja tik maigi, ka tai varēja skatīties tieši virsū, viņa dvēseli pārņēma dziļš miers un paļāvība.

— Kādēļ tu sēro, Nils Holgerson? — vaicāja saule. — Dzīve pasaulē ir krāšņa kā lieliem, tā maziem. Un ir labi, ja esi brīvs un bezrūpīgs un visa plašā tāle tevi aicina.

MEŽA ZOSU DĀVANA

Meža zosis bija nolaidušās naktsguļai uz kādas ma­zas klinšu saliņas netālu no Fjellbakas pilsētas. Kad bija jau tuvu pusnaktij un mēness stāvēja augstu pie debess, vecā Akka izberza miegu no acīm un pamodi­nāja Iksi un Kaksi, Kolmi un Nelji, Viizi un Kuuzu Beidzot viņa piegrūda ar knābi arī Sprīdītim.

— Kas noticis, Akkas māt? — viņš satrūcies uzlēca kājās.

— Nekas bīstams, — barvede atbildēja. — Mēs, sep­tiņas vecās zosis, gribam palidot kādu gabalu pa jūru un domājām, varbūt tu vēlies doties mums līdzi.

Zēns nomanīja, ka Akkai kas sevišķs padomā, un tūliņ uzsēdās tai mugurā. Zosis laidās rietumu virzienā uz priekšu. Vispirms bija redzamas daudzas lielas un mazas salas, tad plašs, atklāts ūdens. Beidzot viņi sa­sniedza lielo Vedernu salu grupu, kas atrodas gluži atklātā jūrā. Tās bija zemas, klinšainas salas, un mēnes­nīcā varēja it skaidri saredzēt, ka no rietumu puses tās viļņu noskalotas pavisam gludas. Dažas salas bija diez­gan lielas, un uz tām zēns pamanīja nedaudzas mājas. Akka uzmeklēja pašu mazāko saliņu un nolaidās uz tās. Tā bija šķautņaina klints, kuras smailē kādā spraugā jūra bija ieskalojusi smalku, baltu smilti un gliemežvāciņus.

Nolēcis no vecās zoss muguras, zēns pamanīja sev blakus it kā lielu, smailu akmeni, bet tūliņ redzēja, ka tas ir liels laupītājputns, kas šo šēru izvēlējies par nakts­mītni. Un Nilss vēl nebija paguvis brīnīties par meža zosīm, kas tik pārdroši nometušās blakus tādam bīsta­mam ienaidniekam, kad putns, lēkdams platiem soļiem, nāca viņiem pretī, un zēns pazina ērgli Gorgo.

Redzams, Akka un Gorgo bija norunājuši šeit satik­ties, tāpēc neviens no tiem neizrādīja pārsteigumu.

— Tas ir labi, ka tu jau šeit, — Akka sacīja. — Ne­biju domājusi, ka ieradīsies pirms mums. Vai jau ilgi gaidi?

— Es ierados jau vakarā, — Gorgo atteica. — Bet baidos, ka uzslavu būšu pelnījis vienīgi par to, jo tavu uzdevumu neesmu lāgā paveicis.

— Tu, bez šaubām, esi veicis vairāk, nekā pats gribi atzīties, — Akka atbildēja. — Bet, iekams stāsti par savu ceļojumu, gribu lūgt Sprīdīti palīdzēt man atrast kaut ko, kas šeit uz salas paslēpts.

Zēns patlaban bija nogrimis dažu skaistu gliemež­vāku aplūkošanā, bet, kad Akka minēja viņa vārdu, viņš pacēla galvu.

— Tu droši vien būsi izbrīnījies, ka neieturējām taisnu kursu, bet laidāmies šurp uz rietumiem? — Akka sacīja.

— Man tas gan likās tā mazliet savādi, — zēns at­teica, — bet zinu, ka visam, ko vien jūs darāt, ir dibi­nāts iemesls.

— Tev ir liela paļāvība uz mani, — Akka iebilda. — Bet baidos, ka šoreiz mūsu ceļojumam nebūs cerētie panākumi.

Pirms daudziem gadiem, — Akka turpināja, — mani un mūsu bara vecās zosis kādā pavasara ceļojumā pār­steidza vētra un atdzina šurp uz šo salu. Redzēdamas visapkārt tikai klaju jūru, mēs baiļojāmies, ka vētra mūs neaiznes pārāk tālu no zemes, un nolaidāmies uz viļņiem. Vētras dēļ bijām spiestas pavadīt vairākas dienas starp šīm klintīm. Mēs cietām izsalkumu, un kādu dienu, mek­lēdamas barību, nonācām šajā spraugā. Mēs te neat­radām neviena vienīga zāļu stiebriņa, bet gan vairākus maisiņus, kas, cieši kopā sasieti, gulēja jau pa daļai smil­tīs. Mēs cerējām, ka tur būs graudi, un tos tik ilgi plūkā­jām un raustījām, kamēr kāds maiss ieplīsa, bet no tā graudu vietā izbira spoži zelta gabali. Tos mēs, meža zo­sis, nevarējām izlietot un tāpēc atstājām turpat guļam.

Visus šos gadus mēs par savu atradumu vairs, neesam domājušas, bet šoruden notika kaut kas tāds, ka mums zelts var noderēt. Lai gan maz ticams, ka tas vēl atro­das turpat, tomēr atlaidāmies šurp un lūdzam tevi pār­baudīt šo atradumu.

Zēns ielēca spraugā, paņēma katrā rokā pa gliemež­vākam un sāka rakt smiltis. Maisiņus gan viņš vairs neatrada, bet, izracis diezgan dziļu bedri, sadzirdēja šķin­doņu un ieraudzīja vienu zelta naudas gabalu. Pataus­tījis ar roku, viņš atrada, ka smiltīs guļ daudz apaļu nau­das gabalu; zēns žigli steidzās atpakaļ pie Akkas.

— Maisiņi gan satrūdējuši un saplīsuši, — viņš teica, — bet nauda guļ smiltīs, un, man liekas, ka tā nav aizskarta.

— Tas ir labi, — Akka sacīja. — Aiztaisi nu atkal bedri ciet, lai neviens nevar manīt, ka te rakts!

Kad zēns bija Akkas pavēli izpildījis un atkal uzkāpis uz klints, viņš izbrīnījies apstājās. Akka bija nostājusies pārējo sešu meža zosu priekšgalā, un viss gājiens ļoti svinīgi tuvojās viņam. Pienākušas pie zēna, zosis vai­rākas reizes palocīja kaklus un izskatījās tik nopietnas, ka arī zēns gribot negribot noņēma micīti un palocījās.

— Mums tev kas sakāms, — Akka iesāka. — Mēs, vecās zosis, savā starpā nospriedām, ja tu, Sprīdīti, at­rastos cilvēku kalpībā un būtu viņiem daudzkārt sniedzis tik lielu palīdzību, kā to esi darījis mums, tad tie droši vien no tevis nešķirtos, pirms nebūtu tev bagātīgi atlī­dzinājuši.

— Ak Akkas māt, es jau jums nemaz neesmu palī­dzējis! — zēns atbildēja. — Jūs pašas mani uzņēmāt savā barā.

— Un mēs arī domājam, ja kāds cilvēks mūs pavadījis visā mūsu ceļojumā, tad viņam nebūs no mums šķirties tik nabagam, kāds viņš pie mums ieradies.

— Ak, ko gan visu neesmu pa šo gadu iemācījies! Un tas ir daudz vērtīgāk nekā zelts un bagātība, — zēns ap­galvoja.

— Tā kā šie zelta gabali te guļ jau ilgus gadus, tad tiem droši vien vairs nav īpašnieka, — Akka turpināja, — un tādēļ mēs nodomājām, ka tev, Sprīdīt, tie jā­pieņem.

— Vai tad jūs šo bagātību negribat paturēt pašas; sev, Akkas māt? — jautāja zēns.

— Jā gan. Mēs ar to gribam tevi apbalvot, lai tavs tēvs un māte redz, ka tu esi bijis par zosu zēnu pie kriet­niem saimniekiem.

Zēns pagriezās sāņus, pameta skatienu uz jūru, bet tad atkal ielūkojās Akkas mirdzošajās acīs.

— Es ļoti brīnos, Akkas māt, — viņš teica, — ka jūs mani gribat jau atlaist un dodat algu, kad vēl pats ne­maz neesmu savu vietu uzsacījis.

— Kamēr mēs, meža zosis, esam vēl Zviedrijā, tu, protams, paliksi pie mums, — Akka atteica. — Es tev gribēju parādīt, kur atrodas zelts, jo tagad mēs to varē­jām izdarīt, netaisot pārāk lielu līkumu.

— Un tomēr ir tā, kā teicu, — zēns atbildēja. — Jūs gribat tikt no manis vaļā, iekams pats vēlos šķirties no jums. Pēc visa tā garā laika, ko esam nodzīvojuši kopā sirsnīgā draudzībā, gan nebūtu par daudz prasīts, lai jūs mani ņemtu līdzi uz svešām zemēm.

Kad zēns to pateica, Akka un visas pārējās meža zo­sis izstiepa kaklus taisni gaisā un caur pusatvērtajiem knābjiem klusēdamas ievilka gaisu.

— Tas ir kaut kas, par ko nemaz vēl neesmu domā­jusi, — Akka sacīja, kad bija mazliet attapusies. — Bet, iekams tu to izlem, uzklausīsimies, ko mums pastāstīs Gorgo. Kad mēs atstājām Lapzemi, es ar Gorgo noru­nāju, ka viņš aizlaidīsies uz Skoni, tavu dzimteni, un mē­ģinās dabūt no rūķīša labākus nosacījumus.

— Jā, tas tiesa, — Gorgo iebilda. — Bet, kā jau teicu, man nelaimējās. Holgera Nilsona mājiņu gan at­radu itin viegli un, kad biju tai dažas reizes lidinājies pāri, ieraudzīju arī rūķīti starp ēkām ložņājam. Es tūliņ nošāvos lejā, satvēru to knābī un nonesu uz kādu tīrumu, kur mierīgā garā varējām parunāties. Es viņam pa­stāstīju, ka mani sūta Akka no Čebnekajses, lai noskaid­rotu, vai viņš nevar noteikt Nilsam Holgersonam vieglā­kus nosacījumus.

«Es vēlētos pats to darīt,» rūķītis atbildēja, «jo esmu dzirdējis, ka zēns pa visu ceļojuma laiku bijis krietns un godīgs; bet diemžēl tas vairs nestāv manā varā.»

Es sadusmojos un teicu, ja viņš nepadosies, izknābšu tam acis.

«Dari ar mani, ko gribi,» viņš atbildēja. «Bet ar Nilsu Holgersonu viss paliek tāpat, kā bijis. Tu vari viņu no manis pasveicināt un teikt, ka viņš darītu labi, ja pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās, jo te klājas ļauni. Hol­gers Nilsons galvojis par savu brāli, kam tas pilnīgi uzticējies, taču viņam pašam nācies samaksāt brāļa pa­rādu. Ar aizņemtu naudu viņš nopircis sev zirgu, bet tas sācis klibot pašā pirmajā dienā, kad Holgers Nilsons to iejūdzis ratos, un kopš tā laika to vairs nevar lietot.

«Jā, un pastāsti Nilsam Holgersonam,» rūķītis vēl piebilda, «ka viņa vecāki jau pārdevuši divas govis un ka tagad būs tie spiesti pamest mājiņu un laukus, ja ne­saņems palīdzību.»

Kad zēns to dzirdēja, viņa pierē iegūlās dziļas grumbas un dūrītes sakniebās tik stipri, ka pirkstu kau­liņi kļuva gluži balti.

— Tas ir ļoti cietsirdīgi no rūķīša! — viņš iesaucās. — Ar viņa nosacījumiem es nevaru atgriezties vecāku mājās un viņiem palīdzēt. Bet viņam neizdosies padarīt mani par neuzticamu draugu. Mans tēvs un māte ir krietni cilvēki, un es zinu, tie labāk atteiktos no manas palīdzības nekā vēlētos, lai atgriežos mājās ar ļaunu sirdsapziņu.

VECAIS KUNGS UN JAUNAIS KUNGS

Pirms dažiem gadiem kādā Rietumjetlandes draudzē dzīvoja ļoti laba un mīļa tautskolotāja, maza auguma. Viņa bija ne vien laba skolotāja, bet prata arī uzturēt savā klasē priekšzīmīgu kārtību, un bērni viņu tā mīlēja, ka nekad negāja uz skolu, neizmācījušies skolas uzde­vumus. Arī vecāki bija ar viņu ļoti apmierināti. Tikai viens vienīgs cilvēks nezināja, cik viņa laba, un tā bija skolotāja pati. Viņa domāja, ka visi citi ir gudrāki un krietnāki par viņu, un bēdājās, ka nevar būt tāda pati kā citi.

Kad skolotāja bija jau dažus gadus nostrādājusi, viņai pienāca no Skolu valdes uzaicinājums papildināt zināšanas Neesas amatniecības seminārā, lai pēc tam varētu mācīt bērnus strādāt ne vien ar galvu, bet arī ar rokām. Neviens nevar iedomāties, cik ļoti izbijās mazā skolotāja, kad saņēma šo uzaicinājumu. Neesa atradās ne visai tālu no skolas, un viņa bija vairākas reizes gājusi garām skaistajai un lielajai muižai un dzirdē­jusi daudz laba par šo amatniecības semināru, kas bija atvērts vecajā un plašajā muižā. No visiem valsts apga­baliem ieradās skolotāji un skolotājas, lai piesavinātos roku izveicību, pat no ārzemēm bija atbraukuši daži skolotāji. Mazā skolotāja jau iepriekš zināja, cik bailīga un niecīga viņa jutīsies šo izredzēto cilvēku vidū. Viņai pat likās, ka tur nevarēs neko paveikt.

Bet viņa nespēja noraidīt Skolu valdes uzaicinājumu, tāpēc iesūtīja semināra direktoram attiecīgu lūgumu. Viņu uzņēma par mācekli, un kādā jaukā jūnija vakarā pirms vasaras mācību sākšanās skolotāja sakravāja ne­lielā, jaukā ceļasomā savas drēbes un devās uz Neesu. Lai gan viņa ceļā vairākas reizes apstājās un domās vēlējās būt tālu projām no šejienes, beidzot tomēr no­nāca pie mērķa.

Neesā sākās rosīga dzīve. Visiem kursu dalībniekiem, kas bija sapulcējušies no dažādām malu malām, ierādīja istabiņas tuvējās vasarnīcās un iebūviešu mājiņās. Visiem neparastajos apstākļos bija diezgan savādi ap sirdi, tomēr mazā skolotāja, kā arvien, domāja, ka tikai viņa uzvedas neveikli un ērmīgi. Beigu beigās viņa bija sevi tā iebiedējusi, ka pati ne dzirdēja, ne redzēja, ko dara. Un viņai bija arī jāpierod pie daudz kā gluži neparasta. Kādā skaistā vasarnīcā viņai ierādīja istabu, kurā tai vajadzēja dzīvot kopā ar vairākām citām jau­nām meičām, kuras nepavisam nepazina. Ar septiņdes­mit pavisam svešiem cilvēkiem viņai vajadzēja ieturēt kopā vakariņas! Pie galda vienā pusē tai sēdēja maza auguma kungs ar dzeltenu sejas krāsu, kurš it kā esot no Japānas; otrā pusē bija kāds skolotājs no Jokmokas — Lapzemē. Un tūliņ pirmajā vakarā pie garajiem galdiem skanēja sarunas, jautri joki un smiekli. Visi tēr­zēja un iepazinās savā starpā. Mazā skolotāja bija vie­nīgā, kas nedrīkstēja ne muti atvērt.

Nākamajā rītā visi ķērās pie darba. Kā visās skolās, arī šeit diena sākās ar dziesmām un lūgšanu. Tad semi­nāra direktors teica uzrunu par amatniecības nozīmi skolās un vispārējiem noteikumiem. Pēc tam, mazā sko­lotāja pati nezināja, kā tas bija noticis, viņa jau stā­vēja pie ēvelsola ar koka gabalu vienā un nazi otrā rokā un kāds vecs amatniecības skolotājs viņai mēģi­nāja ierādīt, kā jāgatavo augu piesienamais kociņš.

Tādu darbu viņa vēl nekad nebija mēģinājusi darīt; viņa nepazina šā darba paņēmienus un bija bez tam tik apjukusi, ka nemaz nesaprata, ko tai paskaidroja. Kad skolotājs bija aizgājis tālāk, viņa nolika nazi un koku uz sola, bet pati stingu skatienu lūkojās uz priekšu.

Visapkārt plašajā telpā bija redzami ēvelsoli un ap tiem rosījās cilvēki, kas ņipri ķērās pie darba. Daži, kas jau bija piesavinājušies pirmos darba paņēmienus, pie­nāca mazajai skolotājai klāt un gribēja tai palīdzēt. Tomēr viņa nebija spējīga izmantot labi domātos aizrā­dījumus, jo pašai šķita, ka citi jau ievērojuši, cik viņa neveikla un nepavisam neprot piemēroties, un tas viņu padarīja gluži nelaimīgu; viņa jutās kā triekas ķerta.

Pienāca brokastlaiks, un pēc brokastīm bija jāķeras pie cita darba. Vispirms direktors nolasīja lekciju, tad sekoja vingrošanas stunda, un pēc tam sākās atkal amatniecības darbi. Tad pienāca pusdienas pārtraukums. Lielajā, gaišajā aktu zālē ēda pusdienas un dzēra kafiju, bet pēcpusdienā turpinājās atkal apmācība amatos; pēc tam bija dziedāšana un visbeidzot rotaļas brīvā dabā. Mazā skolotāja bija augu dienu vienā darbā un rosmē un visu laiku kopā ar citiem, tomēr jutās vientuļa un vēl vienmēr ļoti nelaimīga.

Kad viņa vēlāk pārdomāja pirmās Neesā pavadītās dienas, viņai likās, ka staigājusi apkārt kā miglā. Viss bija drūms un aizmiglots, viņa nebija ne redzējusi, ne arī sapratusi, kas ap to notiek. Tāds noskaņojums ilga divas dienas. Bet tad otrās dienas vakarā viss pēkšņi ap viņu kļuva gaišs.

Šajā dienā pēc vakariņām kāds vecāks tautskolotājs, kas jau šeit Neesā bija pavadījis vairākas vasaras, stās­tīja saviem jaunākajiem biedriem, kā īsti šis amatniecī­bas seminārs radies; mazā skolotāja sēdēja turpat tu­vumā un neviļus visu dzirdēja.

Tautskolotājs stāstīja, ka Neesa esot loti veca muiža, tomēr agrāk tā nebijusi nekas cits kā vienīgi plaša un skaista kungu māja kā ļoti daudzas citas, kamēr te pārnācis uz dzīvi vecais muižas īpašnieks, kam muiža arī vēl tagad piederot. Viņš esot ļoti bagāts cilvēks un pirmajos gados, kad te apmeties, nodarbojies tikai ar to, lai padarītu skaistāku pili un parku un lai uzlabotu savu kalpotāju dzīvokļus.

Bet tad nomirusi viņa sieva. Tā kā bērnu viņam nav bijis, tad vecais kungs juties ļoti vientuļš lielajā muižā. Viņš pierunājis savu māsasdēlu, ko ļoti mīlējis, lai tas nākot pie viņa un apmetoties Neesā uz dzīvi.

Sākumā bijis norunāts tā, ka arī jaunais kungs pie­likšot savu roku saimniecībā. Kad nu viņš šajā nolūkā uzmeklējis kalpotājus un redzējis, kā viņi dzīvo savās nabadzīgajās būdiņās, viņam ienākušas prātā dīvainas domas. Viņš ievērojis, ka gandrīz visos dzīvokļos gara­jos ziemas vakaros ne vīri, ne bērni un bieži vien arī sievas nenodarbojas ne ar kādiem rokdarbiem. Agrāka­jos laikos ļaudīm rosīgi bija jāstrādā, lai pagatavotu sev apģērbus un arī saimniecības piederumus, bet tagad, kad visas šīs lietas varēja nopirkt, šos darbus mājās vairs nestrādāja. Un tad jaunajam kungam licies, ka tajās mājās, kur vairs nestrādā rokdarbus, izbeigusies arī visa omulība un labklājība.

Dažreiz gan gadījies, ka saimnieks pats gatavojis galdus un krēslus, bet saimniece audusi; un skaidri bi­jis redzams, ka šie cilvēki ir ne vien pārtikuši, bet arī daudz laimīgāki nekā citi.

Jaunais kungs savus novērojumus izteicis krusttē­vam, un vecais kungs arī atzinis, ka būtu labi, ja ļau­dis brīvajā laikā nodarbotos ar rokdarbiem. Un, lai to panāktu, jau no pašas bērnības visi būtu jāpieradina pie kāda amata. Un tā abi kungi nodomājuši, ka vis­labāk to varētu sasniegt, ja atvērtu bērniem amatniecī­bas skolu. Bērniem tur vajadzētu mācīties pagatavot vienkāršākās lietas no koka, jo abu kungu domas biju­šas tādas, ka tamlīdzīgi darbi visvieglāk izdarāmi. Viņi bijuši pārliecināti, — ja kāds jau būs iemācījies pareizi turēt un lietot nazi, tas vēlāk viegli varēs lietot arī lielo kalēja veseri un kurpnieka āmuriņu. Bet, kam roka bēr­nībā nebūs ne pie kā pieradusi, tam varbūt arī vēlāk dzīvē nekad nenāks prātā, ka cilvēku rokas ir pats vēr­tīgākais darba rīks.

Tā viņi Neesā bija sākuši bērniem mācīt kādu amatu, un drīz vien skaidri varēja redzēt, cik teicami ir bērnus pieradināt pie derīga un laba darba. Tad viņiem modu­sies vēlēšanās, kaut visi bērni Zviedrijā varētu iegūt šādas mācības.

Bet kā lai to izdara? Zviedrijā taču auga simtiem un tūkstošiem bērnu. Tos visus nevarēja sapulcēt kopā Neesā, lai mācītu tiem kādu amatu. Tas nepavisam ne­bija iespējams.

Tad jaunais kungs izteica kādu ierosinājumu: kā būtu, ja nemācītu vis bērnus, bet nodibinātu skolotāju amatniecības semināru? Kā būtu, ja skolotāji un skolo­tājas no visas Zviedrijas sanāktu kopā Neesā, mācītos šeit paši amatniecību un pēc tam mācītu to bērniem savās skolās? Tādā ceļā varbūt varētu sasniegt, ka bērni vingrina ne tikai smadzenes, bet attīsta arī rokas.

Kad šī doma bija nostiprinājusies abu vīru sirdī, tie vairs no tās neatlaidās un mēģināja to realizēt.

Viņi abi viens otram cītīgi palīdzēja. Vecais kungs cēla ēkas darbnīcām, sanāksmes telpas, vingrošanas zāli, gādāja par dzīvokļiem un pārtiku. Jaunais uzņēmās se­mināra vadību. Viņš izstrādāja mācību plānu, uzrau­dzīja darbus un lasīja lekcijas. Un ar to vēl nepietika. Viņš vienmēr bija kopā ar skolēniem, iepazinās tuvāk ar katru atsevišķi un kļuva par viņu īstu un uzticamu draugu.

Un cik liels jau no paša sākuma bija apmeklētāju skaits! Katru gadu noturēja četrus kursus, un dalībnieku pieteicās tik daudz, ka visus nemaz nespēja uzņemt. Šo mācības iestādi sāka jau ievērot arī ārzemēs, un no visām valstīm plūda šurp skolotāji un skolotājas, un visi gribēja Neesā mācīties attīstīt rokas. Neviena vieta Zviedrijā nebija ārzemēs tik pazīstama kā Neesa un nevienam zviedram nebija tik daudz draugu visā pasaulē kā Neesas amatniecības skolas direktoram.

Mazā skolotāja noklausījās lekcijas ar lielu uzma­nību, un, jo ilgāk viņa klausījās, jo gaišāk kļuva viņas sirdī. Līdz šim viņa nemaz nebija zinājusi, kādēļ amat­niecības seminārs te Neesā atvērts; viņai nebija ne jaus­mas, ka to nodibinājuši divi vīri, kas gribējuši darīt labu savai tautai; viņa nevarēja ne iedomāties, ka tie strādāja bez kādas atlīdzības, paši upurēja visu, ko vien varēja, lai tikai palīdzētu cilvēkiem kļūt labākiem un laimīgākiem.

Kad viņa beidzot aptvēra šo laipnību un cilvēku mī­lestību, kas bija pamatā abu vīru rīcībai, tā viņu aiz­kustināja līdz asarām; viņa nekad nebija piedzīvojusi kaut ko līdzīgu.

Nākamajā dienā viņa stājās darbā pavisam citādā noskaņojumā. Ja viss tas tiek darīts aiz tīrās mīlestības, tad arī viņai jāstrādā daudz cītīgāk nekā līdz šim. Tagad viņa vairs nedomāja pati par sevi, nu viņai pirmā vietā bija darbs un lielais mērķis, ko vajadzēja sasniegt. Kopš šā brīža viņai viss veicās ļoti labi, jo bija veikla un izmanīga, ja paļāvās uz sevi.

Tagad, kad no viņas acīm bija nokritušas it kā zvīņas, viņa visur saskatīja lielo, brīnišķīgo labvēlību. Nu viņa redzēja, ar kādu mīlestību seminārā viss ierīkots kursu dalībniekiem. Šeit dalībniekiem nemācīja tikai amatnie­cību, bet kursu vadība rūpējās arī, lai sniegtu labus priekšlasījumus par audzināšanu; kursanti vingroja, dziedāja korī un gandrīz ik vakaru nodarbojās ar mū­ziku un klausījās dažādus referātus. Turklāt kursu dalīb­nieku rīcībā atradās grāmatas, laivas, peldētavas un kla­vieres; visiem šeit vajadzēja justies labi, patīkami un jautri.

Pamazām skolotāja pārliecinājās, cik neizsakāmi daudz laba deva tas, ka jaukās vasaras dienas bija iespējams pavadīt šādā plašā muižā. Pils, kurā dzīvoja vecais kungs, atradās pakalnā, kuru gandrīz no visām pusēm ieslēdza ezers, un skaists akmens tilts savienoja pili ar cietzemi. Mazā skolotāja nebija nekur redzējusi tādu skaistumu kā puķu grupējumus terasē pils priekšā, vecos ozolus parkā, jauko ceļu gar ezera krastu, kur koki liecās pāri ūdenim, tāpat arī skatu paviljonu uz klints pie ezera. Semināra ēkas bija celtas uz cietzemes, tieši pretī pilij, zālainā, kokiem apaugušā krastmalā, bet kursanti varēja brīvi pastaigāties pa parku, cik vien un kad gribēja. Mazajai skolotājai likās, ka viņa tikai tagad izjūt, cik skaista ir vasara, ja to var baudīt tik brīnišķīgi jaukā vietā, kāda ir Neesa.

Tikai nevajag domāt, ka viņa tagad būtu pilnīgi pār­vērtusies; nē, drosmīga un pašapzinīga viņa nebija kļu­vusi, bet gan jutās jautra un laimīga. Šejienes laipnība un labvēlība sasildīja viņas sirdi līdz sajūsmai. Tādā vietā, kur visi pret viņu izturējās laipni un gribēja būt tai noderīgi, viņa nevarēja sajust bailes. Kad mācības Neesā bija beigušās, viņa gandrīz vai apskauda tos kursantus, kas vecajam un jaunajam kungam prata tik sirsnīgi pateikties un izsacīt skaistos vārdos, ko viņi izjuta. Viņa gan nemūžam to nespēs!

Skolotāja atgriezās mājās, uzsāka atkal savu darbu skolā un bija tikpat apmierināta kā agrāk. No Neesas viņa nedzīvoja pārāk tālu, un brīvā pēcpusdienā varēja uz turieni aiziet, ko sākumā diezgan bieži darīja. Bet tur ikreiz bija atkal citi kursanti, pastāvīgi jaunas sejas, un viņas biklums tai uzmācās aizvien no jauna, tāpēc tā amatniecības seminārā kļuva aizvien retāks viesis. Tomēr tas laiks, ko meitene bija pavadījusi Neesā, pa­lika viņai atmiņā kā jaukākais, ko jebkad piedzīvojusi.

Kādā pavasara dienā viņa dzirdēja, ka Neesā esot nomiris vecais kungs. Tad viņa atcerējās skaisto vasaru, ko bija pavadījusi tā muižā, un noskuma, ka nekad tā īsti un sirsnīgi nebija viņam par to pateikusies. Protams, ka viņš bija saņēmis diezgan pateicības gan no aug­stiem, gan zemiem, tomēr viņa tagad justos laimīgāka, ja arī pati būtu tam kaut vai ar dažiem vārdiem patei­kusies par parādīto lielo labvēlību.

Neesas amatniecības seminārā mācības turpinājās tādā pašā garā kā pirms vecā kunga nāves. Visu savu muižu viņš bija novēlējis semināram, bet viņa māsas­dēls palika arī turpmāk semināra direktors un visu lietu vadītājs.

Vienmēr, kad mazā skolotāja ieradās Neesā, tur bija redzams kaut kas jauns. Tagad te neinteresējās vienīgi par amatniecību, direktors gribēja atdzīvināt arī senās paražas un tautas izpriecas un tādēļ ierīkoja arī kursus dziesmu spēlēm un visāda veida rotaļām. Tomēr vienā ziņā viss palika pa vecam: no tās labvēlības, kas te katru apņēma ik uz soļa, apmeklētājiem iesila sirdis, un viņi juta, ka viss te iekārtots tā, lai ikviens, atgriežoties mājās pie mazajiem skolas bērniem visās valsts malās, līdz ar nepieciešamajām zināšanām paņemtu līdzi arī darba prieku.

Dažus gadus pēc vecā kunga nāves skolotāja kādu svētdienu baznīcā dzirdēja, ka Neesas direktors esot grūti saslimis. Viņa zināja, ka tas pēdējā laikā bija mocījies ar sirdslēkmēm, tomēr nekad nebija domājusi, ka tās varētu apdraudēt viņa dzīvību. Bet tagad runāja, ka veselības stāvoklis esot ļoti nopietns.

Sākot no šā acumirkļa, kad mazā skolotāja to bija dzirdējusi, viņa nevarēja vairs ne par ko citu domāt kā vienīgi tikai par to, ka arī direktors tagad varētu nomirt, tāpat kā vecais kungs, iekams viņa būtu paguvusi tam izteikt savu pateicību; un viņa prātoja un gudroja, kā varētu pateikties.

Svētdienas pēcpusdienā viņa apstaigāja bērnu vecā­kus un lūdza, vai viņi neatļautu bērniem aiziet tai līdzi uz Neesu. Viņa esot dzirdējusi, ka direktors ļoti slims, un domājot, viņš priecāšoties, ja bērni aizietu pie viņa un nodziedātu pāris dziesmu. Laiks gan esot vēls, bet, tā kā patlaban spīdot pilns un ļoti gaišs mēness, tad viņiem būšot jauka iešana. Skolotājai bija tāda sajūta, ka tieši šovakar viņai visādā ziņā jāiet uz Neesu, jo nākamajā dienā jau varētu būt par vēlu.

RIETUMJETLANDES TEIKA

Meža zosis bija atstājušas Bohusleni un pavadīja nakti kādā Rietumjetlandes purvā. Lai būtu sausumā, Nilss Holgersons uzrāpās kāda grāvja malā, kas bija izrakts šķērsām pāri purvainai pļavai. Viņš pašlaik mek­lēja vēl sausāku vietu, kur varētu nolikties gulēt, kad pēkšņi ieraudzīja ejam garām nelielu ļaužu baru. Tur bija jaunā skolotāja, kam līdzi nāca kāds ducis bērnu. Skolotāja pašā vidū, bet bērnu pulks viņai visapkārt, tā viņi, jautri un draudzīgi sarunājoties, soļoja uz priekšu. Sprīdīti pārņēma vēlēšanās doties tiem kādu gabalu līdzi, lai dzirdētu, par ko tie sarunājas.

Šo savu nodomu viņš varēja viegli realizēt, jo, pa­liekot ceļmalas ēnā, neviens to nespēja pamanīt. Un, kur gāja piecpadsmit cilvēku, tur kāju dipoņa sacēla krietnu troksni, un neviens nevarēja sadzirdēt, kā čirkst grants zem Nilsa mazajām tupelītēm.

Lai bērniem ceļā būtu laba oma, skolotāja tiem stās­tīja senas teikas. Kad Sprīdītis piebiedrojās gājēju ba­riņam, skolotāja patlaban vienu teiku bija beigusi, bet bērni tūliņ lūdza atkal kādu jaunu.

— Vai jūs jau esat dzirdējuši teiku par veco Rietumjetlandes milzi, kas dzīvojis tālu augšā kādā salā Zie­meļu jūrā? — skolotāja vaicāja.

— Nē, viņi to nekad neesot dzirdējuši, bērni sauca, un skolotāja iesāka:

— Reiz senos laikos tumšā un vētrainā naktī netālu no nelielas šēras Baltijas jūrā aizgāja bojā kāds kuģis. Vētra sadauzīja kuģi pret klintīm, un no visas koman­das izglābās tikai divi vīri. Galīgi slapji un aiz auk­stuma sastinguši viņi stāvēja uz mazās šēras un bija ļoti priecīgi, kad netālu krastā ieraudzīja lielu uguns­kuru. Nedomādami ne par kādām briesmām, viņi stei­dzās pie uguns. Tikai, būdami jau pavisam tuvu, viņi ieraudzīja, ka pie ugunskura sēž briesmīgi liels vīrs, tik liels un drukns, ka viņiem nebija ne mazāko šaubu, ka sastapušies ar kādu no milžu cilts.

Vilcinādamies viņi apstājās, bet svelošais ziemeļu vējš plosījās pa saliņu, un abi nelaimīgie juta, ka no­sals, ja nedrīkstēs sasildīties pie milža ugunskura. Tāpēc viņi nosprieda, ka jāiet vien būs milzim klāt.

«Labvakar, tēvs!» vecākais no abiem ieteicās. «Vai jūs neatļautu diviem avarējušiem jūrniekiem pasildīties pie jūsu ugunskura?»

Milzis sarāvās, iztraucēts no savām pārdomām, pa pusei piecēlās un izvilka no maksts zobenu.

«Kas jūs īsti tādi esat?» viņš jautāja, jo bija vecs un nevarēja vairs labi saredzēt, kas tie par ļaudīm, kas viņu uzrunā.

«Mēs abi esam no Rietumjetlandes, ja gribat zināt,» vecākais jūrnieks atbildēja. «Mūsu kuģis te salas tuvumā aizgāja bojā, un mēs puspliki un pusnosaluši izkļuvām malā.»

«Es gan te savā salā neciešu cilvēkus, bet, tā kā jūs esat no Rietumjetlandes, tad tā ir pavisam cita lieta,» milzis atteica un iebāza zobenu atkal makstī. «Tad jūs drīkstat te apmesties un sildīties, jo es pats esmu no Rietumjetlandes un nodzīvoju tur ilgus gadus Skalundas kalnā.»

Abi jūrnieki nu apsēdās uz klints bluķa. Viņi neuz­drošinājās milzim vairs neko vaicāt, bet klusēdami viņā lūkojās. Taču, jo vairāk viņi uzlūkoja milzi, jo lielāks tas likās, bet paši viņi jutās vēl mazāki un nespēcīgāki.

«Manas acis vairs tik labi nerāda kā agrāk,» milzis teica, «un es tikko varu jūs saredzēt; citādi es būtu ļoti priecīgs paskatīties, kāds tagad izskatās rietumjetlandietis. Sniedziet vismaz viens man savu roku, lai es justu, vai Zviedrijā vēl ir arī karstas asinis!»

Abi vīri vispirms paraudzījās uz milža rokām, pēc tam — uz savām. Nevienam no viņiem nebija nekāda prieka izmēģināt, kāds ir milža rokas spiediens. Bet tad viņi pamanīja dzelzs iesmu, ko milzis lietoja uguns­kura bikstīšanai. Iesms bija palicis ugunskurā un tā gals gluži nokaitis. Vienotiem spēkiem abi vīri izvilka iesmu no ugunskura un sniedza milzim. Viņš saķēra to un tā sažņaudza, ka dzelzs sašķīda pirkstos.

«Ak jā, tagad es jūtu, ka Zviedrijā ir gan vēl karstas asinis!» milzis pavisam priecīgi teica pārsteigtajiem jūr­niekiem.

Tad pie ugunskura viss atkal apklusa, bet sastapša­nās ar novadniekiem pievērsa milža domas Rietumjetlandei. Viena atmiņa pēc otras ienāca viņam prātā.

«Man gribētos zināt, — kā tagad izskatās Skalundas kalnā?» viņš jautāja vīriem.

Neviens no viņiem nezināja nekā par kalnu, ko mil­zis pieminēja.

«Laikam gan tas krietni būs iegrimis zemē,» viens no viņiem vilcinādamies atbildēja. Viņam bija sajūta, ka tādam vaicātājam nedrīkst palikt atbildi parādā.

«Tiesa, tiesa, man pašam jau arī tā liekas,» milzis atbildēja un piekrizdams pamāja ar galvu. «Citādi ne­maz nevar būt, jo šo kalnu mana sieva ar manu meitu kādā rīta stundā sanesa ar saviem priekšautiem.»

Atkal viņš nogrima domās un senās atmiņās. Viņš jau sen bija atstājis Rietumjetlandi, un tāpēc pagāja labs laiciņš, kamēr viņš spēja atsvaidzināt savas atmiņas.

«Tomēr Činekulla, Billinga un citi mazākie kalni vēl taču atrodas turpat līdzenumā izkaisīti,» viņš atkal iejau­tājās.

«Jā gan, tie vēl atrodas turpat,» rietumjetlandietis atbildēja un, lai parādītu, ka milzi uzskata par spēka vīru, piebilda: «Droši vien jūs toreiz palīdzējāt šos kal­nus uzcelt?»

«Nē, to nu tieši ne,» milzis atteica. «Tomēr varu pastāstīt, ka jums jāpateicas manam tēvam, ja šie kalni vēl tur atrodas. Kad biju mazs zēns, Rietumjetlandē vēl nebija neviena līdzenuma, tas bija tikai klinšains ap­gabals un stiepās no Vetera ezera līdz Jetas upei. Bet tad dažas upes sadomāja izspiesties šiem klinšu kal­niem cauri līdz Venera ezeram. Šie kalni nemaz nebija īsta laukakmens, bet gan šīfera un kaļķakmens, tāpēc upēm bija tik viegli tikt tiem cauri. Es vēl atceros, ka šīs upes paplašināja savas gultnes arvien tālāk iekšā ielejās, tā ka beidzot izveidojās plašais līdzenums. Tēvs ņēma mani dažreiz līdzi, kad gāja aplūkot upju darbu, un tēvam īsti nepatika, ka upes pamazām postīja visu kalnu.

«Pāris atpūtas vietu jūs taču varētu mums atstāt,» tēvs teica un tūliņ novilka savas akmens kurpes, nolie­kot vienu kalnu rietumos, bet otru — austrumos. Savu akmens platmali viņš nolika uz klints pie Venera ezera, bet benīti aizsvieda tālāk uz dienvidiem, arī savu akmens milnu viņš aizsvieda benītei nopakaļ. Akmeņus, kas mums bija pie rokas, viņš izsvaidīja dažādās vietās. Pamazām upes aizskaloja gandrīz visu kalnu, bet tās vietas, kur mans tēvs bija nolicis savas mantas, upes nedrīkstēja aiztikt, un tā šie akmeņi tur arī palika. Tur, kur mans tēvs bija atstājis vienu kurpi, no papēža radās Halles kalns, bet no zoles — Hunnes kalns. No otras kurpes iznāca Billinga kalns, no platmales — Činekulla, benīte deva Meses kalnu, bet milna — Olles kalnu. Arī citi mazākie kalni tur ir palikuši no mana tēva laikiem, un man gribētos zināt, vai Rietumjetlandē ir vēl daudz citu tādu vīru, pret kuriem ļaudis sajūt tādu godbijību kā pret manu tēvu.»

«To tik viegli nevar pasacīt,» ieteicās viens no jūr­niekiem. «Bet, ja toreizējos laikos tik spēcīgi bijuši milži un upes, tad jo vairāk cienības man jāizjūt pret cilvē­kiem, kas tagad ir pilnīgi kungi un noteicēji kā līdze­numā, tā arī kalnos.»

Milzis mazliet sarāva degunu, jo viņam īsti nepatika šāda atbilde. Tomēr pēc kāda brītiņa viņš atkal sāka runāt.

«Bet kā tagad ir ar Trollhetu?» tas vaicāja.

«Tā vēl vienmēr krāc un šņāc tāpat kā agrāk,» at­bildēja jūrnieks. «Varbūt arī jūs bijāt piepalīdzīgs šī ūdenskrituma radīšanā, tāpat kā kalnu saglabāšanā?»

«Tā nu gluži nav,» milzis atteica, «bet, kad mēs ar brāli vēl bijām mazi, tad izlietojām šos kritumus kā slidkalniņu. Mēs nostājāmies uz baļķa un tad slaidi lai­dām pāri Gulles kritumam, Topes kritumam un vēl ci­tiem trim ūdenskritumiem. Mēs tik žigli nobraucām lejā, ka aizsniedzām turpat vai jūru. Diezin vai tagad arī vēl Rietumjetlandē vīri rīko šādas izpriecas?»

«To es nevaru apgalvot,» atbildēja viens no jūrnie­kiem. «Tomēr man liekas, ka tas ir tikpat brīnišķīgs darbs kā jūsējais, ka mēs līdzās Trollhetam esam izra­kuši kanālu, tā ka varam laisties ne vien pa upi uz leju, kā jūs to darījāt savās bērnības dienās, bet varam lai­vās un kuģos braukt arī augšup.»

«Dīvainas lietas jūs man stāstāt,» ieteicās milzis, un varēja manīt, ka viņš pat mazliet sapīcis. «Bet vai tu man vari arī pasacīt, — kā tagad izskatās ap Mjerna ezeru, kura apkārtni agrāk sauca par bada zemi — Svelturnu?»

«Ak jā, šis apgabals arī mums ir sagādājis daudz raižu,» atbildēja vīrs. «Varbūt arī jūs bijāt palīdzīgs, lai šo apgabalu padarītu tik nabadzīgu un nožēlojamu?»

«To nu gan nevarētu teikt,» milzis atteica. «Manā laikā tur auga varens mežs. Bet toreiz, kad viena no manām meitām svinēja kāzas, mums vajadzēja ļoti daudz malkas, ar ko kurināt krāsnis. Toreiz es paņēmu virvi, apvilku visam mežam visapkārt un ar vienu rā­vienu aplauzu kokus un aiznesu mājup. Man gribētos zināt, — vai tagad arī vēl atrastos kāds, kas spētu vienā paņēmienā aplauzt visu mežu?»

«Uz tādu jautājumu es pat neuzdrošinos atbildēt,» rietumjetlandietis atteica. «Bet to gan es zinu, ka manā bērnībā Svelturna vēl bija kaila un neauglīga, bet ta­gad tur ir iestādīts un izaudzis krāšņs mežs. Šāds darbs gan man liekas ļoti vīrišķīgs.»

«Nu, bet man šķiet, ka tur Rietumjetlandes dienvidos ļaudīm ir visai grūta dzīve,» milzis taujāja.

«Vai tad jūs šīs zemes noplicināšanā arī esat pie­licis roku?»

«Ne jau nu tieši,» milzis attrauca. «Bet atceros, kad mēs, milža bērni, tur ganījām lopus, tad cēlām no ak­meņiem mājiņas, un no visiem šiem akmeņiem, ko mēs tur izsvaidījām, zeme kļuva gluži neapstrādājama un, manuprāt, tur nemaz nav iespējams iekopt tīrumus.»

«Jā, tas tiesa,» vīrs piekrita. «Šajā apvidū nav vērts noņemties ar lauksaimniecību. Bet iedzīvotāji tur nodar­bojas ar aušanu un koku apstrādāšanu. Pēc manām do­mām, daudz krietnāk ir atrast kādu nodarbošanos tik nabadzīgā apvidū nekā zemi sabojāt.»

«Tagad man vēl tikai viens jautājums,» ieteicās mil­zis. «Kā jūs esat ierīkojušies pie upes grīvas, kur Jeta ietek jūrā?»

«Vai šajā vietā jūs arī esat pielicis roku?» ieprasījās jūrnieks.

«Ne nu gluži,» milzis paskaidroja. «Bet atceros, mēs mēdzām nostaigāt līdz jūrmalai, izvilinājām krastā kādu vali, uzsēdamies tam mugurā un jādelējām pa fjordiem un šērām. Man gribētos zināt, — vai tu tagad arī kādu pazīsti, kas tā dara?»

«Uz šo jautājumu es neatbildēšu,» jūrnieks atteica. «Bet man liekas, ka tas nav niecīgāks darbs, ja iedzī­votāji tagad pie Jetas grīvas uzcēluši pilsētu, no kuras kuģi dodas projām uz visām pasaules jūrām.»

Pēc šiem vārdiem milzis vairs nekā neatbildēja, bet jūrnieks, kas pats bija dzimis Geteborgā, sāka sīki stāstīt par šo bagāto tirdzniecības pilsētu ar tās plašo ostu, lepnajiem tiltiem, kanāliem un skaistajām ielām. Viņš stāstīja, ka tur dzīvojot arī daudz krietnu tirgotāju un drošu jūrnieku, un nebūtu nekāds brīnums, ja Geteborgā attīstītos par izcilāko pilsētu ziemeļos.

Dzirdot visas šīs jaunās ziņas, milža piere arvien vairāk un vairāk savilkās krunkās; acīm redzot viņam nepatika, ka ļaudis tā pamazām bija kļuvuši par dabas kungiem.

«Dzirdu, ka Rietumjetlandē notikušas lielas pārvēr­tības,» viņš beidzot ieminējās, «man labprāt gribētos pašam tur atkal nokļūt un šo to izlabot.»

Kad jūrnieks dzirdēja šos vārdus, viņš mazliet sabi­jās; ja milzis nonāktu Rietumjetlandē, tad visai labi tur gan nerīkotos. Tomēr viņš nelika neko manīt, bet teica:

«Jūs varat būt pārliecināts, ka jūs uzņems svinīgi. Jums par godu zvanīs pat visi baznīcu zvani.»

«Ak tā, vai tad Rietumjetlandē vēl ir arī baznīcu zvani?» milzis iejautājās un kļuva domīgs. «Vai tad lielie baznīcu zvani Husabijā, Skarā un Varnhemā nav sadauzīti?»

«Ak nē, tie visi vēl veseli, un daudzi jauni nākusi klāt. Tagad Rietumjetlandes apgabalā nav nevienas vie­nīgas vietas, kur nebūtu dzirdami baznīcu zvani.»

«Tad nu gan man labāk jāpaliek tepat, kur jau esmu,» milzis noteica. «Jo tieši šo zvanu dēļ es no turienes aizgāju.»

Tagad viņš nogrima vecās atmiņās, bet drīz no jauna pievērsās jūrniekiem.

«Jūs tagad varat mierīgi nolikties tepat pie uguns­kura un gulēt,» viņš teica. «Rīt no rīta es parūpēšos, lai kāds kuģis brauktu te garām, paņemtu jūs līdzi un aizvestu atpakaļ dzimtenē. Tomēr par viesmīlību, ko jums parādu, es prasīšu arī kādu pakalpojumu no jūsu puses. Kad būsiet nonākuši mājās, tad aizejiet pie Rietumjetlandes viskrietnākā cilvēka un nododiet tam šo gredzenu! Pasveiciniet viņu no manis un pasakiet, ja viņš šo gredzenu valkās, tad kļūs vēl daudz ievēroja­māks, nekā ir tagad!»

Tikko jūrnieki bija atgriezušies mājās, viņi tūliņ de­vās pie Rietumjetlandes viskrietnākā vīra un pasniedza viņam gredzenu. Bet vīrs bija gaužām gudrs un nevilka vis gredzenu tūliņ pirkstā. Viņš iznesa to ārā sētā un uzkāra mazā ozoliņā. Tai pašā mirklī ozoliņš tā sāka stiepties garumā, ka visi to varēja redzēt. Radās jaunas atvases, un zari pletās uz visām pusēm; stumbrs kļuva resnāks, miza — cietāka; izplauka jaunas lapas un atkal nobira; parādījās ziedi, un nogatavojās zīles; īsā laikā tas kļuva tik liels, kādu neviens vēl nebija redzējis. Bet, tikko ozols bija izaudzis, tas tikpat ātri sāka sakrist: lapas nobira, zari nolūza, stumbrs izkalta un dabūja cauru vidu, viss koks nonīka, un drīz vien no tā palika pāri vienīgi apdrupis celms.

Tad Rietumjetlandes krietnākais vīrs paņēma gre­dzenu un aizsvieda to tālu projām.

«Šai milža dāvanai ir tāds spēks, kas cilvēkam uz īsu laiku var piešķirt varu un spējas un padarīt to pā­rāku par citiem,» viņš teica. «Bet gredzena īpašnieks tad īsā laikā pārpūlētos un pēc tam arī izbeigtos viss viņa krietnums un laime. Es to nevēlos un ceru, ka šo gredzenu neviens vairs neatradīs, jo tas nav sūtīts labā nolūkā.»

Tomēr var taču arī gadīties, ka kāds šo gredzenu atkal atrod. Ja kāds cilvēks, cenšoties citiem darīt labu, tomēr par daudz pārpūlē savus spēkus, par tādu neviļus gribētos teikt, ka viņš ir atradis šo milža doto gredzenu. Un tad jādomā, vai šis atrastais gredzens nav tas, kas viņu spiež tā strādāt un darboties, ka viņa spēki iz­sīkst priekšlaikus un viņam savs darbs jāpamet nepa­beigts.

DZIEDĀŠANA

Stāstot skolotāja bija soļojusi diezgan strauji, un, kad teika bija nobeigta, viņa ar bērniem gandrīz atra­dās pie mērķa. Varēja jau saredzēt saimniecības ēkas, aizēnotas augstiem, krāšņiem kokiem. Vēl viņi nebija pagājuši tām garām, kad augšā uz terasveidīga paaug­stinājuma pavīdēja arī pils.

Līdz šim brīdim skolotājai bija paticis savs nodoms un nebija radušās nekādas šaubas; bet tagad, kad viņi jau bija nonākuši pašā muižā, drosme sāka zust. Ja nu viņas nodoms vispār pārspīlēts? Kam gan vajadzīga viņas pateicība? Varbūt sāks pat par viņu zoboties, ka tā tik vēlā vakarā nākusi šurp ar saviem skolas bērniem? Ne bērni, ne viņa pati nespēja tik jauki dziedāt, lai ar savām dziesmām varētu kādu iepriecināt.

Skolotāja sāka soļot lēnāk. Un, kad viņi bija no­nākuši pie pakāpieniem, kas veda uz pils terasi, viņa nogriezās sāņus un devās te augšā. Viņa zināja ļoti labi, ka pils pēc vecā kunga nāves stāvēja tukša; viņa gāja augšā tikai tādēļ, lai iegūtu laiku pārdomām, vai iet uz priekšu vai griezties atpakaļ. Kad viņa bija uz­kāpusi pa kāpnēm un redzēja savā priekšā mēness gaismā mirdzošo pili ar dzīvžogu un puķu dobēm, lepno lieveni ar margām un puķu vāzēm, viņas bailes pieauga. Viss te bija tik grezni un augstmanīgi ierīkots, ka viņai patiesi šeit nebija nekas meklējams.

«Nenāc man par tuvu!» šī skaistā baltā pils likās uzsauca. «Tu taču neiedomāsies, ka tu un tavi skolas bērni spētu darīt kādu prieku tādam vīram, kas paradis dzīvot šādā pilī!»

Lai izgaisinātu šo nenoteiktību, kas mācās viņai virsū, skolotāja stāstīja bērniem par veco un par jauno kungu tieši tā, kā to bija dzirdējusi, kad pati šeit mācījās amatniecību. Un tas atkal iedvesa viņai drosmi. Tā taču bija patiesība, ka pils ar visiem piederumiem bija atdā­vināta amatniecības semināram. Jā gan, atdāvināta, lai skolotāji un skolotājas varētu te laimīgi padzīvot un pēc tam iegūtās zināšanas izmantot skolas bērnu labā, lai tiem ar prieku mācītu visādus amatniecības paņēmienus. Un, ja nu abi šie vīri bija dāvinājuši semināram tādas vērtības, tad tas tikai norādīja, cik augstu viņi vērtēja skolotājus! Ar to viņi skaidri pierādīja, ka zviedru bērnu audzināšanu ieskatīja par vissvarīgāko. Nē, šādā vietā viņai nevajadzētu justies nedrošai.

Šīs domas viņai arī sniedza mierinājumu, un viņa gribēja veikt savu nodomu līdz galam. Lai pastiprinātu drosmi, skolotāja pagriezās pa ceļu uz parku, kas stie­pās no pils pakalna līdz pašam ezeram. Kamēr viņa gāja starp skaistajiem kokiem, kas tagad mēness gaismā izskatījās tumši un noslēpumaini, viņas sirdī modās daudzas līksmas atmiņas. Viņa stāstīja bērniem par to, kā viņas laikā te seminārā viss bijis un cik laimīgi jutušies kursanti, ka varējuši katru dienu pastaigāties krāšņajā parkā. Viņa stāstīja par jaukajiem izrīkoju­miem, par rotaļām un darbiem un visvairāk par to lielo labvēlību, kurai jāpateicas, ka šī pils atvērta viņai un citiem skolotājiem.

Tā viņai atkal izdevās atgūt drosmi, un viņa patiesi izgāja cauri parkam, pāri tiltam un beidzot aizsniedza plašo laukumu ezera malā, kur citu semināra ēku vidū atradās semināra direktora māja.

Pavisam tuvu pie tilta bija zaļais rotaļu laukums, un, kad viņi gāja tam garām, skolotāja stāstīja bērniem, cik jauki te bijis vasaras vakaros, kad zaļajā klajumā mu­džējis gaiši ģērbtais jauniešu bars un dejas un rotaļas ilgi nav beigušās. Viņa rādīja bērniem biedrības ēku, kurā atrodas sapulču zāle, pašu semināru, kur notikuši priekšlasījumi, un ēkas, kurās bijušas rokdarbu un ving­rošanas zāles. Skolotāja soļoja ātri un runāja bez pār­traukuma, it kā baidīdamās, ka tai atkal varētu uzbrukt bailes. Bet, kad viņi bija nonākuši tik tālu, ka skaidri varēja saredzēt direktora namu, skolotāja pēkšņi apstājās.

— Vai zināt, bērni, man liekas, tālāk gan neiesim, — viņa teica. — Man agrāk nemaz neienāca prātā, ka direktors varbūt ir tik grūti saslimis, ka mūsu dziedā­šana viņam varētu kaitēt, un tas taču būtu briesmīgi, ja viņš no tās kļūtu vēl slimāks.

Mazais Nilss Holgersons bija visu laiku staigājis bērniem līdzi un dzirdējis, ko stāstīja skolotāja. Nu viņš zināja, ka skolotāja ar bērniem bija nākuši no mājām, lai nodziedātu dažas dziesmas direktoram, kas gulēja slims. Un tagad nu dziedāšana grasījās izjukt, jo dzies­mas slimnieku varētu traucēt un uzbudināt.

«Cik žēl, ja viņi grieztos atpakaļ uz mājām, neko nenodziedājuši!» zēns nodomāja. «Bet varētu taču viegli dabūt zināt, vai slimais var panest dziedāšanu. Kādēļ tad skolotāja neiet namā apjautāties?»

Laikam tādas domas skolotājai nebija ienākušas prātā, jo viņa apgriezās un sāka lēnām iet uz mājas pusi. Skolas bērni gan cēla iebildumus, tomēr skolotāja tos apsauca.

— Nē, nē! — viņa teica. — Kā gan man ienākušas prātā tādas muļķīgas iedomas, tik vēlu vakarā nākt te šurp, lai dziedātu! Mēs tikai traucēsim slimnieku.

Tad Nilsam Holgersonam iešāvās prātā kāda doma: ja jau neviens cits to negribēja darīt, tad viņam pašam būs jāaiziet un jāmēģina uzzināt, vai slimnieks patiesi ir par vāju, lai noklausītos kādu dziesmu. Žigli viņš aiz­skrēja no bara un piesteidzās pie direktora mājas. Durvju priekšā patlaban stāvēja pajūgs, un pie zirgiem bija nostājies vecais kučieris. Zēns vēl nebija nokļuvis pie galvenās ieejas, kad atvērās durvis un iznāca meita ar paplāti rokā.

— Jums, Larson, vēl kādu brītiņu būs jāuzgaida dak­tera kungs, — viņa teica. — Kundze jums sūta ko siltu uzkodām.

— Kā kungam tagad klājas? — kučieris ievaicājās.

— Tagad viņš vairs nejūt nekādas sāpes, bet esot tā, it kā sirds vairs nemaz nestrādātu. Jau kādu stundu viņš guļot pavisam nekustīgi. Mēs pat nezinām, vai viņš vēl ir dzīvs.

— Vai dakteris nedod vairs nekādas cerības?

— Viss, kas var notikt, Larson, ir dieva ziņā. Liekas it kā viņš visu laiku gaidītu kādu saucienu. Ja šis sau­ciens atskanēs no augšas, tad viņam būs jāseko.

Nilss Holgersons noskrēja lejā pa kāpnēm, lai pa­nāktu skolotāju ar bērniem. Viņam ienāca prātā vectēva miršana. Viņa vectēvs bija bijis jūrnieks un pašās bei­gās lūdzis, lai atverot logu, jo gribot vēl paklausīties vēja šalkšanu. Ja nu slimais direktors visu savu mūžu ir nodevies jaunatnes audzināšanai, pavadījis viņu vidū, tik labprāt klausījies viņu rotaļās un dziesmās.

Skolotāja vilcinādamās devās lejup pa aleju. Tagad, kad viņa gāja projām no semināra, viņai bija tā, it kā būtu jāgriežas atpakaļ. Bet pirmīt viņa juta, it kā būtu jāiet projām. Ak, viņa vēl vienmēr bija ļoti bailīga un nedroša!

Tagad viņa vairs nerunāja ar bērniem, bet gāja klusi savu ceļu. Alejā bija tik tumšas ēnas, ka viņa neko neredzēja, tomēr viņai likās, it kā dzirdētu ap sevi ap­kārt daudzas, daudzas balsis. No visām pusēm viņai mācās virsū šīs neskaitāmās baiļu pilnās balsis:

«Mēs citi esam tālu projām, mēs, tavi biedri un biedrenes,» šīs balsis čukstēja. «Bet tu esi pie viņa tik tuvu. Aizej un nodziedi viņam priekšā, ko mēs visi iz­jūtam!»

Un viņa atcerējās visus tos, kuriem direktors bija palīdzējis un par tiem gādājis. Ar pārdabiskiem spēkiem viņš bija pūlējies, lai palīdzētu visiem, kam palīdzība nepieciešama.

«Ejiet un sāciet savu dziesmu!» čukstēja balsis vis­apkārt. «Neļauj viņam nomirt, nesūtot līdzi sveicienus no skolas! Nedomā, ka tu esi maza un nenozīmīga! Padomā par to lielo pulku, kas stāv aiz tevis! Liec viņam saprast, iekams viņš no mums aiziet, cik sirsnīgi mēs visi viņu mīlam!»

Skolotāja soļoja arvien gausāk. Tad viņa pēkšņi iz­dzirda kādu skaņu, kam nebija nekā kopēja ar mudinā­tājām skaņām viņas dvēselē. Šī skaņa iesitās viņas ausīs no ārpasaules. Un tā nebija parastā cilvēka balss, bet drīzāk līdzinājās putnu čivināšanai vai sienāzīša sīkšanai. Tomēr bija skaidri dzirdams, ka šī balss sauca, lai viņa atgriežas.

Un vairāk arī nevajadzēja, lai mazā skolotāja atgūtu atkal drosmi…

Skolotāja ar bērniem bija nodziedājuši pāris dziesmu direktora loga priekšā, un skolotājai pašai likās, ka šai klusajā vakara stundā dziesmas bija skanējušas brīnum jauki. Šķita tā, it kā nepazīstamas balsis būtu dziedā­jušas līdzi. Visa debess telpa likās pieplūstam ar dziesmu skaņām. Viņai bija tikai bijis jāaizsāk dziesma, tad tūliņ citi bija uztvēruši skaņas un dziedājuši līdzi.

Tagad atvērās mājas durvis, un kāds steidzīgi iznāca ārā.

«Nule viņi nāk teikt, lai izbeidzam dziedāšanu,» sko­lotāja nodomāja. «Kaut tikai es nebūtu viņam atnesusi kādu ļaunumu!»

Tomēr gadījās pavisam citādi. Mazo skolotāju ar ma­zajiem lūdza nākt iekšā atpūsties un nodziedāt vēl kādas pāris dziesmas.

Kāpnēs viņai nāca pretī ārsts.

— Šimbrīžam briesmas ir garām, — viņš teica. — Slimais gulēja nesamaņā, un tā sirds pukstēja aiz­vien lēnāk. Bet, kad jūs sākāt dziedāt, bija tā, it kā viņš būtu dzirdējis saucienus no visiem tiem, kuriem vēl ir nepieciešams. Viņš juta, ka vēl nav pienācis laiks atdusēties no saviem darbiem. Dziediet viņam vēl! Dzie­diet un priecājieties, jo esmu pārliecināts, ka jūs ar savām dziesmām atsaucāt viņu atpakaļ dzīvē! Un tagad mēs varam cerēt, ka viņš paliks pie mums vēl dažu labu gadu.