Pazaudētā seja

VII

«Iemiesošanās jaunā veidā» bija notikusi. Neglītā ķēma vietā spogulis rādija jaunu, slaidu, mazliet kalsnēju cilvēku. Doktors Sorokins apskatīja savu roku darbu kā skulptors, kas apmierināts ar savu veikumu.

— Kārtībā! — viņš noteica. — Vēlu jums panāku­mus dzivē! Jūsu ķermeņa pārkārtošanas iekšējie procesi beigušies, taču tomēr vēl pāris nedēju vērigi uzmaniet savu ārieni. Ja pamanīsiet sejā kaut mazākās pārmaiņas, nekavējoties brauciet šurp pie manis.

Sajūsminātais Presto spieda doktoram roku un at­vadoties pat saskūpstījās ar viņu. Tonio devīgi norēķi­nājās ar Sorokinu, atstādams tam gandrīz visu naudu, ko bija paņēmis līdzi, — vairākus desmitus tūkstošu dolāru. Presto palika tikai sīkumi, bet ar to pietika, lai nokļūtu mājās. Tonio aizsūtīja Sebastjanam telegramu, ka ieradīsies rīt no rīta, un lika sakārtot kabinetu un guļamistabu.

Noteiktā stundā īrēta mašīna piebrauca pie Presto villas. Vecais kalpotājs izskrēja uz platajām kāpnēm, kuras lēzeni, puslokā nolaidās uz grantētā ceļa, un pēk­šņi neizpratnē apstājās. Sava saimnieka vietā viņš ieraudzīja elegantu jaunekli. Jaunais cilvēks iesmējās, redzot vecā vira apmulsumu, un sacīja patīkamā bari­tonā, kas nemaz neatgādināja Presto spiedzīgo falsetu:

— Ko, vai nepazisti vis mani, vecais? Tas esmu es, Antonio Presto, bet es biju pie ārsta, un viņš, saproti, pārvērta mani, pārtaisīja no jauna. Ņem čemodānu!

Bet Sebastjans nekustējās. Viņš bija uzticams kal­potājs, pat vairāk nekā kalpotājs. Uz Presto viņš lūko­jās kā uz :.avu dēlu un sargāja viņa intereses kā pats savējās. Sebastjans zināja, kādas briesmas draud mil­jonāra personai un īpašumam Amerikā, bet Presto bija liela apmēra miljonārs. Sebastjans, sirdij pamirstot, mēdza lasīt avīzēs par tiem blēdīgajiem paņēmieniem, pie kuriem ķeras noziedznieki, lai tiktu pie svešām bagā­tībām. Tāpēc šobrīd Sebastjans nemaz nešaubījās, ka viņam darīšanas ar kādu no tiem blēžiem, kuri grib ap­mānīt viņu, Sebastjanu, un aplaupīt Antonio Presto namu. Lika pagaidīt! Ne tikai pieredzējušais Sebas-

tjans — pats pēdējais pienapuika neuzķersies uz tādu makšķeri. Krāpšana pārāk taustāma. Vai tad cilvēkam iespējams tā pārvērsties?!

— Nu, ko tu stāvi? — Presto nepacietīgi uzsauca.

— Vācieties projām, no kurienes esat ieradies! — Sebastjans atbildēja, pakāpies augstāk, lai vajadzības gadijumā ieņemtu izdevīgāku aizsargāšanās pozīciju pie durvīm. — Saimnieka nav mājās, un viņa prombūtnē es neviena iekšā nelaižu. Man tas stingri pavēlēts.

— Esi gan tu ērms! Es taču tev saku, ka esmu tavs saimnieks Antonio Presto!

Šoferi ieinteresēja šī saruna. Viņš pašķielēja uz Tonio. Skaidrs, ka tas nav Presto. Kas gan nepazīst Tonio Presto? Šoferis acīm redzot bija vienis pratis ar Sebastjanu un slepus pameta tam ar acīm, it ka brīdi­nādams: «Piesargies no šā cilvēka, nelaid viņu iekšā!»

Sebastjans saprata šo žestu un pakāpas vēl augstāk. Nu viņš stāvēja pie pašām durvīm. Presto jau sāka zust pacietība. Viņš izkāpa no mašīnas un devās pa kāpnēm augšā. Taču Sebastjans vērīgi sekoja visam, ķo grasijās darīt svešinieks. Ar savam vecumam neparastu žirgtumu viņš iemetās pa durvīm priekšnamā un aizslēdza tās, tad aizgrūda priekšā dzelzs stieni un aizlika krampi un ķēdi. Šos aizsardzības līdzekļus Sebastjans bija izdomā­jis Presto prombūtnē un pasūtījis atslēdzniekam. Tagad vecais vīrs atradās pilnīgā drošībā un varēja izturēt ve­sela bandītu bara aplenkumu.

— Neizdevās vis, puis! — viņš, ļaunprātT gi smīnot, noteica, stāvēdams aiz durvīm. Tonio sīka klauvēt, taču Sebastjans neatdarīja. Ne lūgšanās, ne pierunās — ne­kas nelīdzēja. Sebastjans palika nepielūdzams.

— Tiepīgais muļķa vecis! — Presto nomurmināja. Šoferim zobgaligi smīnot, viņš lēni nāca lejup pa kāp­nēm, apsvērdams savu stāvokli. Varbūt paša šoferis iz­rādīsies prātīgāks? Presto aizgāja uz garāžu, kurai blakus bija neliels namiņš, ko apdzīvoja šoferis. Pie dur­vīm karājās liela slēdzene.

— Droši vien iesit naudu ar manu mašīnu, blēdis! — nosirdījās Presto. Cits nekas neatlika, vajadzēja ap­mesties viesnīcā. Viņš nosauca vienu no labākajām viesnīcām pilsētā. Presto tikko pietika naudas, lai

samaksātu šoferim. Labi vēl, ka Presto bija ģērbies dārgā, lieliski šūtā uzvalkā un viņa lepnajiem čemodāniem bija labāko Eiropas un Amerikas hoteļu etiķetes. Hoteļa švei­cara rūdītā acs tūliņ pienācīgi novērtēja čemodānu, kas trīs reizes pārbraucis pār okeānu, un šveicars uzmeta godbijīgu skatienu šā cienījamā priekšmeta īpašniekam. Taču jau viesnīcas vestibilā, kur pierakstīja atbraucējus, atgadījās mazs incidents, kas visai nepatīkami ietek­mēja Antonio Presto.

— Jūsu uzvārds? — jautāja kalpotājs lielās brillēs, līdzīgs Haroldam Loidam.

— Tonio Presto, kinoaktieris! — Tonio pēc para­duma atteica.

Agrāk viņam nekad nevajadzēja nosaukt savu vārdu. Šveicari, sulaiņi un metrdoteļi, apspiezdami smaidu, pirmie godbijīgi nosauca viņu vārdā. Viņu pazina labāk, nekā apakšnieki pazīst savu karali. Nu viņam vajadzēja nosaukt savu uzvārdu, taču tas vēl nebija viss. Vārdi «Tonio Presto» radīja negaidītu efektu. Kantorists pēk­šņi izslējās un labu brīdi uzlūkoja Presto ar pārstei­guma pilnu skatienu. Tad viņš pieklājīgi, bet dzestri jautāja:

— Jūs droši vien esat pazīstamā Presto vārda­brālis?

Un te Presto padevās mazdūšībai. Viņam negribējās mēģināt pārliecināt jauno cilvēku par to, kas runāja pretī ticamībai: šis briļļainais jauneklis tāpat kā Sebas­tjans nebūtu noticējis Presto, ka «viņš ir viņš pats». La­bāk izvairīties no neveiklas situācijas, kādā nokļūst cil­vēks, kurš acīm redzami piesavinās svešu vārdu.

— Jā, vārdabrālis! — Presto attrauca, steigšus devās uz liftu un noslēpās savā numurā.

«Kas notiks tālāk?» viņš noraizējies domāja. «Izrā­dās, ka pazaudēt savu seju ir vairāk kā nepatīkami…»

Presto juta izsalkumu. Labi vēl, ka hotelī varēja ēst brokastis un pusdienas, nemaksājot par katru reizi at­sevišķi. Presto pazvanīja un pasūtīja brokastis. Viņš ievēroja, ka sulainis dīvaini noraugās uz viņu. Acīm redzot vēsts par nepazīstamo jaunekli, kurš bijis tik ne­taktisks un piesavinājies pasaulslavenu vārdu, jau bija aplidojusi visu hoteli.

Presto pabrokastoja un kļuva jautrāks. Galu galā viss. -noskaidrosies un viņš pats pasmiesies par savam likstām.

Nu viņš nolēma īstenot savu senseno sapni, ko bija lolojis visu laiku, kamēr atradās Sorokina dziedniecības iestādē. Presto bija iecerējis kā pirmo apmeklēt Hedu Luksu. Viņš atvainosies un … kā Heda uzņems viņu tagad?

Presto vēlreiz kritiski ielūkojās spogulī un nāca pie slēdziena, ka viņš ir īsts skaistulis. Nu gan viņš varēs tē­lot lomas cildenās traģēdijas! Viņa sapnis piepildīsies. Viņš būs Romeo, Heda — Džuljeta… Presto nostājās pozā un izstiepa rokas iedomatajai Džuljetai pretī. «Lieliski! Neatvairāmi! Viņa neizturēs. Tagad viņa ne­noraidīs mani!» viņš nodomaja un, pārģērbies jaunā uz­valkā, devās lejā.

Hedas Luksas villa atradās ārpus pilsētas, netālu no mistera Pitča kinopilsētiņas, pusjūdzi no paša Presto villas. Presto nebija naudas, lai varētu braukt ar ma­šīnu.

«Vajadzēs iet kājām,» viņš nolēma. Un tūliņ mieri­nāja sevi, ka pastaiga ir ļoti veselīga. Tomēr viņš drīz vien pārliecinājās, ka ari pats derīgakais patīkams tikai tad, kad to bauda ar mēru.

Bija neizturami karsts. Baltā šoseja tā laistījās, ka acis sāpēja skatoties. Turklāt pa šoseju viena laidā šau­dījās mašīnas, kuras sacēla tādus putekļus, ka Presto smaka vai nost. Viņš nekad nebija domājis, ka automo­biļi saceļ tik daudz putekļu un sagādā tik daudz nepa­tikšanu cilvēkam, kurš spiests vilkties kājām. Braucēji šķita ņirgājamies par gājēju un, braukdami garām, tik izaicinoši taurēja un tā pieputināja acis, ka Presto sašu­tumā vīstīja dūres.

Nekad vēl ceļš līdz kinopilsētiņai nebija viņam licies tik garš.

Kad Presto beidzot nokļuva līdz Luksas villai, viņa āriene bija visai neizskatīga. Seja urrf 'pkaklīte melnas aiz netīrumiem un sviedriem, mati sai'ipuši, apģērbs un apavi pārklāti ar smalku putekļu kārtu. Viņš apskatīja sevi un sāka šaubīties, vai var rādīties Hedai tādā iz­skatā. Tomēr vēlēšanās drīzāk satikt Hedu piespieda

Tonio apņēmīgi piezvanīt pie durvīm. Durvis atvērās, un Tonio ieraudzīja to pašu istabeni, kuru kopā ar tās kundzi tikko nebija nosmīdinajis lidz nāvei. Par laimi, meitene nepazina Tonio. Viņa tikai uzmeta mazliet ni­cinošu skatienu svešinieka apģērbam, bet, ieskatījusies viņa sejā, laipni uzsmaidīja. Šis smaids uzmundrināja un spārnoja Presto.

— Es gribētu satikt mis Luksu.

Tūkstošiem jauniešu, kuri sapņo por kinomākslinieku slavu, vēlas satikt mis Luksu, cerēdami iegūt viņas pro­tekciju. Desmitiem tūkstošu visāda vecuma abēju dzi­mumu pārstāvju uzskatītu par laimi skatīt vaigu vaigā «dievišķīgo» Hedu. Ja viņa sāktu pieņemt visus, kas klaudzina pie viņas nama durvīm, tad viņai neatliktu laika darbam.

— Mis Luksas nav mājās! — istabene atbildēja ar ierasto teikumu.

Taču Presto neļāvās pievilties.

— Ja es viņu apmeklēju, tad viņai jābūt mājās! — viņš nozīmīgi sacīja. — Es esmu mis Luksas vecs draugs, un viņa ļoti priecāsies, mani ieraugot. — Mei­tene pasmīnēja, dzirdot vārdu «vecais». — Jā, jā, ne­smejieties, — Presto turpināja. — Es pazinu Hedu, kad viņa vēl bija maza meitenīte. Es ierados pilsētā uz da­žām dienām darīšanās un nolēmu apmeklēt mis Luksu. Ceļā mana mašīna salūza un … — viņš izteiksmīgi no­rādīja uz savu uzvalku, — man vajadzēja nākt kājām.

— Kā pavēlēsiet jūs pieteikt? — istabene apvaicājās jau pavisam vēlīgi. Atkal šis liktenīgais jautājums!

— Redziet, — Presto sastostījās, — es gribu sagā­dāt mis Luksai pārsteigumu. Sakiet, ka viņu grib satikt vecs draugs.

Istabene atvēra durvis, ielaida Presto plašajā pieņe­mamajā istabā un aizgāja pieteikt Presto savai kundzei, piekodinājusi viņam gaidīt uz atbildi. Tā jau bija puse uzvaras.

«Sievietes ir" ziņkārīgas,» Presto domāja. «Heda droši vien gribēs redzēt vecu draugu, it sevišķi pēc tam, kad istabene būs aprakstījusi manu izskatu. To viņa no­teikti izdarīs .. .»

— Mis lūdz jūs ieiet buduārā, — istabene sacīja, un

Presto uztraucies iegāja pazīstamajā telpā ar mīkstajiem paklājiem, uz kuriem bija izmētāti mīksti sēdeklīši, spil­veni, lāču un lauvu ādas.

Luksa bija atlaidusies pusguļus uz kušetes un, Presto ienākot, uzslējās un neizpratnē paskatījās uz viņu. Atkal krāpšana?! Pie kādām blēdībām gan neķeras šie pielūdzēji un slavas mednieki!

— Ko jūs vēlaties? — viņa dzestri jautāja.

Presto palocījās.

— Mis, es neesmu jūs piekrāpis. Es patiešām esmu jums vecs draugs, kaut jūs arī nepazīstat mani. — Viņa patīkamais baritons un sirsnīgais tonis ietekmēja nama­māti labvēlīgi.

— Lūdzu! — Luksa norādīja uz sēdekli. Presto ap­sēdās uz krēsla, Luksa atkal atlaidās uz kušetes. Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Presto sāka runāt, mez­dams uz Luksu zīmīgus skatienus.

— Lai pārliecinātu jūs, ka neesmu krāpnieks, es varu pastāstīt jums to, ko neviens nezina, izņemot jūs un… vēl vienu personu. Es atkārtošu to, ko jums sa­cīja Tonio Presto, kad pēdējo reizi tikās ar jums, un arī to, ko jūs atbildējāt viņam. Es to varu atkārtot pilnīgi burtiski.

— Vai viņš jums to pastāstīja?

Tonio pasmaidīja.

— Jā, viņš man to pateica. Viņš ļoti atvainojas, ka sagādājis jums .. . nepatikšanas, piespiezdams smieties tik ilgi.

— Es nebiju tālu no nāves…

Presto apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Es to zinu.

— Bet kāds tam sakars ar jums? Vai Tonio lūdza jūs atvainoties viņa vietā?

— Jā, viņš man to … novēlēja!

— Vai viņš miris? — Heda nobijusies iesaucās. Šķita, it kā viņa justos vainīga Presto nāvē. Tonio neat­bildēja uz šo tiešo jautājumu.

— Atļaujiet atgādināt, ko jūs atbildējāt Presto uz viņa bildinājumu.

— Ak dievs, vai tad es varēju iedomāties, ka mans noraidījums dzīs viņu nāvē! Vai viņš bija jūsu draugs? Jūs laikam esat ieradies atriebt par viņu…

— Lūdzu, nepārsteidzieties ar secinājumiem un uz­klausiet mani! Tātad jūs toreiz atbildējāt Presto, ka jūs šķir nepārvarams šķērslis un šis šķērslis ir viņa neglī­tums. Tā ir? Tātad, ja nebūtu šā šķēršļa, tad viņam būtu izredzes?

— Jā, — Heda atbildēja.

— Tad ziniet, — tagad šī šķēršļa vairs nav. Antonio Presto nav miris, tikai pārveidojis savu ārieni. Antonio Presto esmu es pats. Jūs taču neteiksiet, ka es esmu ne­glīts? — Un Presto piecēlās un paspēra dažus soļus kā manekens modernu tērpu namā. Luksa neviļus atrā­vās atpakaļ. Viņas acīs pavīdēja šausmas, domas sasprindzināti darbojās. Kas ir šis ērmīgais cilvēks? Vājprātīgais? Noziedznieks?

— Ko jums vajag? — Heda jautāja, tikko valdī­damās.

— Es ierados pēc atbildes un saņēmu to. Jūs sacī­jāt «jā».

— Bet jūs taču neesat Presto!… Es jūs lūdzu, ne­mociet mani! Ko jums vajag?

— Nomierinieties, mis Luksa! Jums nedraud nekādas briesmas. Es neesmu ne vājprātīgais, ne bandits. Es zinu — jums grūti noticēt, ka šis nepazīstamais jaunais cilvēks, kas ar jums runā, ir patiešām tas pats Antonio Presto, kura bildinājumu jūs noraidījāt. Taču es papūlē­šos pārliecināt jūs, ka tā ir patiesība.

Un Presto izstāstīja Hedai visu, kas bija noticis pēc viņu sastapšanās, parādīja izgriezumus no avīzēm, kas ziņoja par doktora Sorokina «brīnumiem», beidzot pa­sniedza fotogrāfijas, kurās bija fiksēti visi ar Presto ķermeni notikušās «evolūcijas» posmi. Fotogrāfijas pār­liecināja vairāk par visu pārējo. Un tomēr, kad Heda, pacēlusi acis no fotogrāfijām, paskatījās uz skaisto jau­nekli un domās iztēlojās veco Tonio Presto, viņas sa­prāts atsacījās ticēt, ka tādas pārvērtības iespējamas.

Viņa iegrima domās. Iestājās klusums, kuru Presto nevēlējās pārtraukt. Viņš gaidīja Hedas atbildi kā tie­sas spriedumu. Beidzot Luksa pacēla galvu un teica:

— Mister … Presto! — Sī uzruna Tonio nepatika.

Agrāk Heda nekad nebija viņu uzrunājusi tik oficiāli, vienmēr bija biedriski saukusi par Tonio. — Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sacījāt. «Neglītuma mūris» mūs vairs nešķir. Bet. ..

— Kāds te var būt «bet»? — Presto nepacietīgi pār­trauca.

— Es jūs uzklausīju, uzklausiet tagad mani. Papū­lieties atcerēties mūsu sarunu, kad jūs vēl bijāt neglīts, Tonio. Es jums sacīju, ka stāvoklis uzliek pienākumus. Pūļa pielūgsme daudz sniedz, bet arī daudz ko prasa. Mani ir cēlis godā pūlis, kas apmeklē kino, un ar šo pūli es nedrīkstu sanaidoties. Es jums sacīju, ka pūlim būtu vispatīkamāk, ja es paliktu par «mūžīgu līgavu», jo tad katrs kantorists, katrs ielu slaucītājs, kurš glabā manu fotogrāfiju, domās iztēlotos sevi par manu «izre­dzēto». Pūlis vēl man piedotu, ja es apprecētu īstu varoni.

— Dievu vai pusdievu?

— Jā, kādu no tiem, kurus slavina pats pūlis.

— Bet vai tad Presto nav dievs? — Tonio lepni no­prasīja.

— Jūs vairs neesat Presto. Tas jau ir pats galvenais. Jūs bijāt dievs briesmonis, bet neatdarināms savā ne­glītumā. Tagad jūs esat skaists kā Apolons, bet pūlis jūs tādu nepazīst. Jūs esat pārvērties par nezināmu skaistu jaunekli. Necildināts skaistums — tas ir vēl bē­dīgāks nekā izdaudzinātais Presto neglītums. Es ne­gribu, es nevaru pieļaut, lai par mani runātu, ka Luksa, vecumam tuvojoties, — jūs zināt, ka esmu divus gadus vecāka par jums, — ka Luksa, vecumam tuvojoties, no­pirkusi par saviem miljoniem jaunu vīru — neapdāvi­nātu, nevienam nezināmu, bet glītu jaunekli. Un diezin vai jūs pats gribētu kļūt par «slavenības vīru». Vīrie­tim ar pašmīlu tā ir nepievilcīga loma. Turklāt jūs esat slavas un panākumu izlutināts.

— Kas jums sacīja, ka mani neviens nepazīst? Vai tad es neesmu Tonio Presto? Presto ir uzlicis jaunu masku, bet vai tāpēc viņš vairs nav Tonio? Vai tad' mans talants, mans ģēnijs ir zudis? Kādreiz es smīdi­nāju cilvēkus, tagad es satricināšu viņu sirdis. Es biju komiķis, pajaco, tagad es būšu traģiķis. O, kā es tēlošu!

Ticiet man, skatītāji būs satricināti līdz sirds dziļumiem, kad ieraudzīs uz ekrāna Presto — traģiķi. Pūlim elpa aizrausies asarās. Bet es kāpšu vēl augstāk. Ja es biju

pusdievs, tad tagad kļūšu dievs!…

— «Būšu, kļūšu, tēlošu»… Tie ir tikai sapņi. Ceļš

līdz ekrānam ir ērkšķains un ļoti grūts, bieži vien nepie­ejams tiem, kas sapņo par slavu.

— Kāpēc jūs sakāt to man? Vai tad es nezinu, ka

kļūt par slavenību nav viegli? Bet es taču … pieņem­sim, ka es esmu nevienam nezināms jauneklis. Taču man ir labs «mantojums», ko man atstājis Tonio Presto: visu atzīts talants, lieliska kinotehnikas pazīšana, bei­dzot sakari..«

— Bet jums nav paša galvenā: Tonio Presto neti­cami smieklīgā pīles deguna. Un pūlis jūs nepazīs.

— Es viņu piespiedīšu mani pazīt. Atcerieties, ka tā ir jūsu pēdējā atruna. Un ja es ieradīšos pie jums, slavas un pūļa dievināšanas vaiņagots?

— Es būšu jūsējā.