Pievienošana vairākumam

PIEVIENOŠANA VAIRĀKUMAM

Piektajā dienā pēc atgriešanās uz Zemes Ruts Doringtons saņēma lielu, tumšu aploksni no gandrīz caurspīdīgas, zīdmīkstas plastmasas. Šī aploksne atšķīrās no citām, ko bija atnesis Io — Modēm sistēmas robots, kurš tika nodots Ruta rīcībā jau pirmajā brīdī, tiklīdz viņš pārradās uz dzimtās planētas. Ruts nolēma tumšo aploksni atvērt pēdējo…

Izskatīdams rīta pastu, Ruts Doringtons nicīgi pavīpsnāja: «Kādi snobi! Viens otrs pat pūlējies pašrocīgi uzrakstīt adresi ar vecmodīgajiem burtiem, kuri kādreiz bija īpaši izgudroti, lai izklāstītu savas domas uz papīra. Laikam cer dabūt autogrāfu… Tā tik vēl trūka!»

Pa visiem uz Plutona pavadītajiem gadiem Ruts nebija uzrakstījis nevienu rindiņu. Tur jau tas nenāca ne prātā… Magnētiskā lente, diktofons, sliktākajā gadījumā — vecs pusautomāts, ar kuru varēja rakstīt, tikai mazliet skarot ar pirkstiem taustiņus.

Lūpas kustinādams, Ruts ar pūlēm izburtoja sarežģītās zīmes. Jātērē laiks tādiem niekiem!… Dažus ar roku rakstītos alfabēta burtus viņš vispār bija aizmirsis.

«Ko, piemēram, nozīmē šie ķeburi? Būs jāpaskatās rokasgrāmatā. Apšaubāms prieks — nokvernēt visu rītu pie nez kādu ķekšu atšifrēšanas! Viņiem te nav kur likt savu laiku!»

Jāatzīstas, ari viņam pašam laiks tagad ritēja bez īpašas jēgas. Pirmo reizi desmit gados… Nokāpis uz Centrālā kosmodroma betona, viņš neko citu nedarīja kā spieda nez kam rokas, dzēra, ēda un smaidīja, paklausot lūgumam: «Mīļo mister Dorington, vēl vienu smaidu uz šo pusi!» Atbildēja uz bezgala daudziem muļķīgiem jautājumiem… Turklāt katru rītu — vēstuļu kaudze. Ko lai dara … «Jātiek tam pāri,» vakar pačukstēja viens no žurnālistiem, pabāzdams Rutām zem paša deguna video- raidītāja portatīvo ekrānu. «Kapteini, pāris vārdu! Miljoniem jūsu tautiešu, pieplakuši patlaban pie videoekrāniem, kvēli ilgojas dzirdēt jūsu balsi un uzzināt par urāna atradnēm, kuras jūs atklājāt uz Plutona…» Kā tad — «miljoniem tautiešu» ārkārtīgi vajadzīgas šīs atradnes! It īpaši vēl tāpēc, ka lielākā daļa, bez šaubām, nojauš, kādiem mērķiem urāns tiks izmantots …

Desmit gadi — tas dzīvē nav mazs laiks! Turklāt desmit gadi, ko nodzīvojis viņš, Ruts Doringtons Šeit, uz

Zemes, pulksteņa rādītāji skrēja ātrāk. Sis tas te ir mainījies — bet ne jau uz labo pusi. To viņš paguva ievērot.

Vēstis gan bija atklīdušas arī līdz Plutonam…

Ruts saīdzis pameta sāņus kārtējo vēstuli. Viens un tas pats — ielūgumi uz pieņemšanām, lūgumi «personiski satikties», reklāmu biroju un firmu priekšlikumi, īsi paziņojumi («Man ir tas prieks Jums pavēstīt, ka esat ievēlēts par mūsu kluba godabiedru.»), kaut kādi diplomi… Dažas gludas, baltas plāksnītes — videoskaņas vēstules.. Vēlāk būs jāieslēdz videoprojektors un tās jānoklausās.

Atlikusi vēl lielā, tumšā aploksne. Varbūt neparastā forma un krāsa nepievils cerības? …

Ruts lēnām atvēra konvertu. No tā izslīdēja tumša auduma strēmele, uz kuras bija iespiestas dažas rindas: " «Rutām Doringtonam — pirmās klases kosmiskajam pilotam, transurāna planētlidojuma «Meteors-3» kapteinim, Otrās Plutona ekspedīcijas komandierim — hotelī «Paradīze».

Mīļais draugs! Jums jāpievienojas vairākumam ne vēlāk kā desmit dienas pēc mūsu vēstules saņemšanas. Jūs pats esat vainīgs, ka vēršamies pie Jums tūlīt pēc Jūsu triumfālās atgriešanās. Tomēr ceram, ka Jūs atbilstoši novērtēsiet Jums atvēlētā termiņa ilgumu. Jūs esat pirmais, kuram, atzīstot izcilos nopelnus, pieļaujam šo izņēmumu. Domājam, nav vajadzības Jums paskaidrot, ka lēmums ir galīgs un nevar tikt atcelts vai mainīts. Mēģinājums izvairīties novedīs pie nevēlamām un briesmīgām sekām …

Ar cieņu un sajūsmu —

Vienlīdzīgo Virspadomes uzdevumā…»

Paraksta vietā vijās gara spirāle, līdzīga čūskai.

Ruts paraustīja plecus. Mīļā Zeme! … Jau sākas šantāža … Lēts triks! Interesanti — ko nozīmē «pievienošanās vairākumam»? Kas ir šis vairākums? Prātu izkūkojušas vecas psihopātes vai huligāni pienapuikas?… Ja gadīsies izdevība, būs jāpapēta, kas ir «Vienlīdzīgo Virspadome» …

Ruts paskatījās pulkstenī. Oho, jau astoņi! Apbrīnojami, šodien neviens viņu vēl nav traucējis. Arī sarunu ekrāni klusē … Jo labāk! Pirmā oficiālā tikšanās paredzēta desmitos. Tātad viņa rīcībā vēl ir divas stundas, kuras var pavadīt pēc sava prāta.

Svilpodams viņš devās zem dušas nomazgāties, pēc tam apģērbās un izgāja uz balkona. No šejienes, no Roktaunas vislepnākā hoteļa «Paradīze» četrdesmit astotā stāva, kā uz delnas bija pārskatāma visa apkaime desmitiem kilometru līdz pat tālumā tikko saredzamo zilgani violeto kalnu pakājei. Apakšā agrā rīta baložkrāsas dūmakā pletās milzīgās pilsētas kvartālu kvadrāti. No daudzkrāsainas jumtu mozaīkas, ko vietām šķērsoja apstādījumu zaļās joslas, pacēlās «Paradīzei» līdzīgas daudzstāvu namu šaurās, stiklotās kārbas. Austrumos, kur tās pāršķēla rīta saules stari, tās bija duļķaini caurspīdīgas, bet rietumos, atspoguļodamas stiklotajās sienās saules gaismas plūsmu, spoži mirdzēja. Tālumā aiz tikko samanāmās pilsētas robežas zaļoja ceļu sudrabotā tīmekļa caurausti līdzenumi. Gandrīz nesaskatāmajos šī tīmekļa mezgliņos vēl kaut kas pa brīžam iemirgojās — un tā līdz pašam apvārsnim.

Ruts dziļi ievilka elpu. Atbalstījās pret balustrādi. Tā bija Zeme, kuru viņš nebija desmit gadu redzējis. Viņa Zeme… Rīta vējš patīkami atvēsināja seju, uzvēdīdams savādu dzestrumu un trūdu smaku, tikko jaušamu ziedu aromātu. Bet varbūt tā tikai šķita… Viņš taču bija aizr mirsis, kā smaržo ziedi, zāle un mežs, aizmirsis zemes vēja pieskārienu. Viņš vispār pa šiem gadiem daudz ko aizmirsis. Kosmosa kuģī un viņu bāzē uz Plutona kondi- cionētais gaiss bija sterili tīrs — kā destilētais ūdens, kam nav nekādu īpašību un pazīmju. Tas gluži vienkārši nebija sajūtams. Kalpoja tikai elpošanai. Un nekad neko neatgādināja. Bet šis rīta vējš un šīs smaržas tūlīt tik daudz ko atsauca atmiņā …

Ruts ieklausījās. Bija apbrīnojami kluss. Lejā uz ielām jau sākās kustība, taču neviena skaņa nesasniedza šo augstumu. Jā, te daudz kas bija mainījies, daudz kas… Agrāk netika celti tik augsti nami, arī tādu pilsētu nebija. Roktauna būtībā bija viena no milzum daudzajām parastajām pilsētām, kas pēdējos desmit gados bija izaugušas Vidējos Rietumos. Sasodīts, desmit gadi! Viņa desmit gadi, ko viņš' nodzīvoja kosmosa kuģī un zem Plutona melnajām debesīm, — tie ir divdesmit septiņi Zemes gadi. Vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta! Viņš tagad ir septiņpadsmit gadu jaunāks par saviem vienaudžiem, ar kuriem kopā uzsāka dzīves gaitas. Saprotams, ka neviens no vecajiem draugiem viņu nesagaidīja. Viņiem jau sen pāri sešdesmit… Varbūt daudzi vairs nemaz nav dzīvi…

Pat Regija tagad ir daudz vecāka par viņu. Regija… Kāpēc viņš pēkšņi šodien atcerējās Regiju?… Toreiz,pirms aizlidošanas, pirms desmit gadiem vai ceturtdaļgadsimta, viņš bija sev pavēlējis aizmirst viņu uz visiem laikiem. Uz Plutona viņš nepārkāpa šo pavēli. Tikai šodien … Ek, Regija, Regija… Viss būtu bijis pavisam citādi, ja vien … Ruts sakoda zobus un papurināja galvu. Kādēļ vajadzīgas šīs atmiņas! … Regija viņu nemīlēja. Pat neatnāca pavadīt… Viņai dzīvē bija savs mērķis, viņam neizprotams. Vai Regijai izdevies to sasniegt? Vai viņa bija laimīga? Vai viņa tagad ir laimīga? Un — galvenais — kur viņa ir? …

Ruts pēkšņi neparasti skaidri saprata, kāpēc viņš tik vērīgi ielūkojas pretimnācēju sejās, kāpēc uzmanīgi caurskata rīta pasta sūtījumus, kāpēc tā izvēlējās vārdus bezgala daudzajās intervijās. Īstenībā viņš visu laiku gaidīja tikai vienu vienīgo tikšanos, vienu vienīgo vēstuli un, stāvēdams videoekrānu priekšā, vērsās tikai pie viņas vienīgās uz visas Zemes. Vai Regija zināja, ka viņš ir atgriezies? Vai ir redzējusi viņu? Dzirdējusi viņa vārdus? Vai saprata, ka tie domāti tikai viņai vienai pašai? Bet ja nu pēkšņi arī Regijas vairs nav starp dzīvajiem? Nē, nē, tas nevar būt! Ja Regija būtu nomirusi, viņš to justu pat uz Plutona. Un tad . ..

Ruts rūgti pavīpsnāja. Trīs reizes šajā nebeidzami garajā desmit gadu naktī viņš bija uz bojāejas sliekšņa. Tiesa gan — vienu reizi bija cīnījies par citu dzīvību. Un paveicis neiespējamo — izglābis viņus un sevi pašu arī. Viņš bija piezemējis sadragātu spārngriezi šaurā aizā, no kuras līdz bāzei bija jāiet trīs stundas. Viņi aizgāja — aizgāja, kaut arī bija nāvīgi pārguruši, kaut arī viņiem trūka elpas, jo skafandru skābekļa baloni bija gandrīz tukši. Vienīgi Džeina zaudēja spēkus, veicot pēdējos simt metrus. Viņš tomēr aiznesa Džeinu līdz bāzes idejas slūžām … Toreiz viņš bija izglābis biedrus .. . Bet pēc tam Rēgu Labirintā vai vēlāk, kad viņu pieveica staru slimība? Tad bija jāspēlē aci pret aci… Tomēr viņš bija spējis uzvarēt abās «partijās». Kā — to viņš nevarētu paskaidrot. Gluži vienkārši — piespieda nāvi atkāpties. Ne velti abas reizes jau tika uzskatīts, ka Ruts gājis bojā. Lai gan — tāpat bija arī toreiz, kad avarēja spārngriezis …

Vai viņam būtu tikai laimējies? Bez šaubām, nē! Ruts zināja, ka viņam jāatgriežas uz Zemes. Jāatgriežas par katru cenu . . . Viņš prata sevi pārliecināt, ka tam tā jābūt. Un tagad viņš ir atgriezies… Kādēļ — tas jau ir

cits jautājums… Ne jau tās kņadas dēļ, kas tagad notiek viņam par godu. Ne jau zemes vēju dēļ, kurus viņš vispār neatcerējās, kamēr bija tur… Sasodīts, kādēļ tad?!

Ruts atkal pavīpsnāja:- «Ja nu, veco zēn, esi atļāvies par to domāt, tad neizliecies… Tu taču zini, kāpēc tik sīvi aci pret aci cīnījies ar nāvi… Kāpēc gribēji atgriezties. Viņa, tikai viņa… Viņa nemitīgi bija tev blakus — par spīti visiem aizliegumiem. Pat tad, kad tu skūpstīji Džeinu …»

Nabaga Džeina .. ..Viņa uz mūžu mūžiem palika tur — Plutona ledainajā naktī. Džeina bija labs draugs — uzticīga un maiga. Viņu sakars nebija nejaušība. Šķiet, Džeina mīlēja Rutu. Bet viņš … Nē, nē, viņam arī bija labi ar Džeinu… Taču, kad Džeina bezjēdzīgā gadījumā aizgāja bojā, viņš nebija izjutis īstas bēdas … Vientulību gan, bet bēdas ne… Kad tika aizmūrēta eja, kurā bija atstāts Džeinas ledus sarkofāgs, daudzi raudāja, bet viņš… Viņa acis palika sausas. Nabaga mazā Džeina! Kā viņa ilgojās atgriezties uz Zemes . . . Kopā ar viņu … Tagad uz Zemes viņš biežāk atceras Džeinu nekā pēdējos gados tur. Laborante Džeina Verra… Viņas vārds uz mūžiem ierakstīts kosmosa varoņu grāmatā. Tāpat kā viņa vārds. Taču viņš atgriezās …

Tomēr savādi gan, ka šodien viņu neviens netraucē. Pirmo četru dienu bezjēdzīgā kņada pēc nosēšanās Rietumu tuksneša kosmodromā nedeva ne brīdi miera. Šī diena bija pirmā, kad viņš varēja sakopot domas… Kas būs tālāk, ja izrādīsies, ka viņam ir vairāk brīva laika? Nē, nē, jāizbeidz par to prātot. Viņam vēl stunda līdz norunātajai vizītei. Jānobrauc lejā un jāapskata pilsēta.

Piegājis pie durvīm, Ruts pēkšņi atcerējās savādo aploksni. Viņš paskatījās atpakaļ. Atvērtā aploksne gulēja uz galda, tai blakus melnēja auduma strēmele. Ruts paraustīja plecus. Viņš atgriezās pie galda, paņēma melno sloksni, vēlreiz pārlasīja, pavīpsnāja un iebāza kabatā.

Ātrgaitas lifts dažās sekundēs norāva Rutu lejā plašajā hallē. Sirmais portjē aiz savas pults laipni viņam paklanījās, Ruts pamāja un izgāja laukā. Pēc halles kon- dicionētā vēsuma karstā, miklā sutoņa viņu apstulbināja. Kūpēja nupat aplaistītais asfalts; oda pēc benzīna, tad pēc kaut kā cepta. Šaurā iela bija pieblīvēta ar spilgtām mašīnām, kas lēnām slīdēja divos pretējos virzienos. Apsteigdami mašīnas, pa ietvēm ātri steidzās cilvēki. Kad Ruts bija nonācis pie juvelierizstrādājumu veikala, kas

atradās tūlīt aiz hoteļa, kāds viņu spēcīgi pagrūda. Ruts žigli atkāpās pie milzīga skatloga. Aiz stikla uz melna samta, briljantos vizuļodamas, gulēja kaklarotas, gredzeni un brošas. Rutām ienāca prātā dimanta raktuvei uz Plutona. Vienā no tām aizgāja bojā Džeina… Varbūt daži dimanti ir no turienes? Viņam pēkšņi noreiba galva un gribējās atgriezties halles dzestrajā pustumsā.

— Nieki! — viņš skaļi sacīja. — Pie tā ir jāpierod.

Ruts pamanīja, ka uz viņu vērīgi paskatās kāda meitene. Šķiet, viņa bija itin glīta: ovāla, gandrīz bērnišķīga sejiņa, kupli, tumši mati, slaidas, iedegušas kājas. Viņai bija mugurā gaiša, ļoti īsa kleita un ap atsegto kaklu tieva zelta ķēdīte. Rutām, ieraugot ķēdīti, sažņaudzās sirds. Tieši tādu bija nēsājusi Regija. Tikai viņas ķēdītē bija iekārts veca burinieka miniatūrs siluets plānā zelta stīpiņā. Ruts jau gribēja skriet meitenei pakaļ, lai aplūkotu ķēdīti…

— Veco zēn, jel savaldies! — viņš atkal skaļi sacīja. — Kāds puiciskums!

Un viņš lēnām sāka iet uz otru pusi pretī gājēju straumei.

Pēkšņi kāds viņu pavilka aiz piedurknes. Ruts pagriezās. Jauns puisis ar nekaunīgu seju un tumšām brillēm, ģērbies saņurcītā, pelēkā uzvalkā, pastiepa uz netīras plaukstas mazu, tumšu paciņu.

— Kas tas ir? — Ruts jautāja.

— Ņem, nenožēlosi! — Puisis piemiedza aci.

— Narkotiskās vielas?

— Gandrīz vai… Gūsi mūžīgu aizmirstību … Tu taču esi Ruts Doringtons, vai ne?

— Kā tu mani pazīsti, un kas tu esi?

— Tas nav svarīgi, tev tas nav svarīgi. Nu — vai ņemsi?

Ruts papurināja galvu.

— Kā pats gribi… Velti gan tu atsakies … Vislabākais paņēmiens, — puisis teica un iesmējās, — aizmigsi, un cauri būs …

Ruts strauji pacēla galvu un paskatījās puisim tieši sejā. Plata, izburbusi, piņņaina fizionomija bez uzacīm, aiz tumšajiem briļļu stikliem acis nebija redzamas.

— Ko tu te mels? No kurienes esi uzradies?

Puisis nicīgi nospļāvās.

Padomā… Uzminēsi! — Jau pagriezies, lai ietu

prom, viņš klusu izmeta par plecu: — Velti tu esi pārnācis … Velti…

Ruts palika stāvam kā sastindzis. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nekauņa jānoķer un jāaiztur. Tad viņš atcerējās no rīta saņemto zīmīti. Ruts automātiski iebāza roku kabatā, bet izrādījās, ka tā ir tukša. Apjucis viņš izmeklējās pa visām kabatām. Tumšās drānas strēmeles nekur nebija. Varbūt viņš aizbāzis zīmīti kabatai garām un tagad tā guļ viesnīcā viņa istabā uz grīdas? Ruts pa skatījās uz visām pusēm. Puisis pelēkajā uzvalkā un tum šajās brillēs vairs nebija redzams. Kādu brīdi Ruts stāvēja nekustīgi, cenzdamies aptvert, kas ar viņu galu galā notiek. Vai tiešām viņam tas izlicies? … Nē, puisis ar tumšajām brillēm nebija halucinācija. Ruts vēlreiz izjuta viņa sen nemazgātā ķermeņa skābeno smaku. Ko gan tas nozīmē? … Vai tiešām tagad, kad viss jau garām, viņam sāk streikot nervi?

Ruts uzmanīgi palūkojās apkārt. Vienaldzīgi pret visu, garām steidzās gājēji. Lai gan diena bija saulaina, viņu sejas bija sadrūmušas un noraizējušās. Nepārtrauktā straumē slīdēja mašīnas. Uz krustojuma automāts — policists — pacēla roku baltā cimdā, un automašīnu straumes vienā mirklī sastinga. Vēlreiz pazibēja baltais cimds, un kustība atjaunojās. Ruts apņēmīgi devās atpakaļ uz hoteli. Pilsēta viņu vairs neinteresēja.

Pirmais, ko Ruts, ieejot vēsajā, krēslainajā hallē, pamanīja, bija tā pati meitene gaišajā kleitā. Viņa sēdēja zemā atzveltnes krēslā, ceļgalus cieši pievilkusi un uzlikusi zodu uz sakrampētiem pirkstiem. Tagad — halles pustumsā — Rutām viņa vairs nelikās skaista. Seja tāda pati, kādu ir daudz, paliela mute ar pilnīgām lūpām, nedaudz uzrauts deguns. Pēc izskata viņai varēja dot astoņpadsmit gadu. Tumsnējā āda liecināja par afrikāņu asiņu piejaukumu. «Dienvidniece,» Ruts nosprieda. Meitene pacēla uz viņu acis, un abu skatieni sastapās. Ruts mazliet palocījās. Viņa neatbildēja, taču neizrādīja arī nepatiku. Tikai nedaudz sarauca uzaci un lēnām novērsās.

Ieraudzījis Rutu, portjē steidzās viņam pretī.

— Kapteini, jums lūdza tūkstoškārt piedošanu. — Portjē pasniedza uz mirdzošas paplātes tumšu aploksni. — Tikšanās, kas bija nolikta pulksten desmitos rītā, tiek atcelta. Vēlāk viņi jums vēlreiz piezvanīšot.

— Pateicos. — Ruts paņēma aploksni. — Cits nekas?

— Pagaidām nekā cita nav.

Vērdams vaļā aploksni, Ruts pieķēra sevi domājam, ka viņu savādi satraucis šis atteikums. Pašreiz viņam mazāk nekā jebkad gribējās palikt vienam. Viņš lēnām atlocīja tumšā auduma strēmeli, gandrīz pārliecināts, ka «Vienlīdzīgo Virspadome» atkal atgādina par sevi. Tā tas patiešām bija.

«Kapteini! Jūs vieglprātīgi atteicāties no pirmās iespējas, kuru mēs Jums laipni piedāvājām. Pielūkojiet, ka nekļūdāties pa otram lāgam!

Vienlīdzīgo Virspadomes uzdevumā …»

Un atkal tas pats čūskai līdzīgais paraksts.

Ruts ar delnas virspusi saspringti paberzēja pieri. Spēle turpinājās un kļuva aizvien amizantāka… Zēl, ka viņš nebija aizturējis to puisis tumšajās acenēs. Galu galā būtu pieticis ar vienu krietnu belzienu pa žokļiem. Policijā to visu varētu pārvērst par joku. Lai nu būtu kā būdams, viņš tomēr ir Ruts Doringtons …

— Kas atnesa šo aploksni un kad? — viņš jautāja, pieiedams pie portjē.

Tas paraustīja plecus.

— Tā pienākusi pa pneimatisko pastu brīdi pirms jūsu atgriešanās, kapteini.

—: Bet vai jūs nezināt, kas ir «Vienlīdzīgo Virspadome»?

Portjē seja pārakmeņojās. Kādu mirkli viņš blenza uz Rutu caur pieri, tad, tik tikko lūpas kustinādams, nomurmināja:

— Piedodiet, savu mūžu neesmu dzirdējis… par tādu…

«Melo,» Ruts nosprieda. «Melo un baidās no kaut kā.»

— Pateicos, — viņš sacīja, nolikdams uz pults zelta monētu.

Portjē zemu paklanījās.

Iedams cauri hallei, Ruts pamanīja, ka meitene pamet uz viņu ziņkārus skatienus.

Hallē bija diezgan daudz ļaužu, tomēr Ruts izšķīrās. Viņš piegāja pie krēsla, kurā sēdēja meitene, palocījās un nosauca savu vārdu. Viņa pacēla uz Rutu pārsteigtas, mazliet nemierpilnas acis.

— Piedodiet, — Ruts teica, — ir tikai piektā diena, kopš esmu atgriezies uz Zemes. Mani iemitināja šajā hotelī. Pilsētā es gandrīz nevienu nepazīstu. Baidos, — viņš pasmaidīja, — apmaldīties šajā burzmā, no kuras esmu atradis. Man ir dažas brīvas stundas — pirmās brīvās

stundas kopš atlidošanas brīža. Vai jūs nevarētu, vai jūs negribētu kļūt par manu gidu un skolotāju šajā laikā?

Viņa samulsusi nodūra galvu un neatbildēja. Pēc tam Musu sacīja:

— Bet jūs taču mani nemaz nepazīstat…

;— Tāpat kā jūs mani.

Jūs nu gan visi pazīst. Par jums vien runā… Es arī jūs redzēju ekrānā. Bet vai patiešām neviens no jūsu piederīgajiem jūs nesagaidīja?

Viņš papurināja-galvu.

— Un jūsu sieva … bērni?

— Man nav sievas un bērnu.

— Ai, piedodiet! Es jums ar prieku izpalīdzēšu, ja pratīšu. Gaidīju šeit draudzeni, taču viņa neatnāca, Mans vārds ir Karidada. Varat mani saukt par Kariju.

— Burvīgi, Karija! Ar ko mēs sāksim?

Viņa pasmaidīja.

— Nezinu.

— Es ierosinu pabrokastot, bet pēc tam jūs parādīsiet man šajā pilsētā interesantākās vietas. Paņemsim mašīnu un brauksim pa maršrutu, kuru jūs izvēlēsieties.

— Interesantākās vietas? — Viņa kļuva domīga. — Doringtona kungs, baidos, ka šajā pilsētā nebūs nekā jums interesanta. Jūs taču esat tik daudz redzējis…

— Karija, sauciet mani vienkārši par Rutu.

— Lai notiek! Šī pilsēta, Rut, dienā ir bezgala garlaicīga. Šeit nav nedz senu celtņu, nedz skaistu pieminekļu, nedz ēnainu dārzu. Ir atrakciju parki, bet… tie atvērti vienīgi vakaros, kad lielākā daļa cilvēku nestrādā. Vispār šeit var palīksmot tikai vakarā, bet jūs jau vakarā uzstāsieties atkal kādā zinātnieku sēdē vai banketā…

— Droši vien … — Ruts pamāja, — Tomēr ceru, ka mēs atradīsim veidu, kā negarlaikoties arī priekšpusdienā. Bet tagad, Karija, — viņš aicinādams pastiepa roku, — iesim brokastot!

* * *

Pēc brokastīm Ruts jau zināja par Kariju gandrīz visu. Viņa studēja universitātē — Medicīnas fakultātes otrajā kursā … Tēvu neatcerējās, māte bija gājusi bojā pirms dažiem gadiem aviācijas katastrofā. Viņu audzinājusi vecmāmiņa. Vecmāmiņai dienvidos pieder benzīna uzpildīšanas stacija, taču patlaban, līdz ar pāriešanu uz jauniem

degvielas veidiem, vecmāmiņai klājas arvien grūtāk… Karidada ir spiesta strādāt, lai samaksātu par mācībām. Viss kļūst dārgāks, pieaug arī mācību maksa. Viņš, bez šaubām, jau būs dzirdējis …

Nē, viņš par to vēl nav dzirdējis. Viņš vispār nevar iedomāties, kādi ir pašreizējie dzīves apstākļi. Vecās cenas neatceras, bet jaunās … Atmiņā uzpeldēja viņa advokāta vārdi, ko tas pirmajā tikšanās reizē bija teicis: «Jūs, kapteini Dorington, esat bagāts; kaut arī patlaban ir tik smaga konjunktūra, jūs esat ļoti bagāts. Taču jūsu kapitāls ātrāk jālaiž apgrozībā. Zelts ar katru dienu kļūst lētāks…» Viņš toreiz atbildēja, ka padomāšot. Patiešām — būs kaut kas jādara. Kaut vai šī meitene ..,

Viņa vēl aizvien stāstīja, bet Ruts gandrīz neklausījās. Droši vien pat šajā pilsētā būs ne mazums cilvēku, kam vajadzīga palīdzība. Varbūt Regijai arī… Šī doma sāpīgi iedzēla. Regija izjūt trūkumu! Jāmēģina viņu atrast! Cilvēku taču var sameklēt, kaut arī tas būtu mainījis uzvārdu … Bet ja nu viņa pametusi šo valsti?

Karija apklusa, un viņš juta sev pievērstu nopietnu, uzmanīgu skatienu.

— Vai jūs, Rut, esat par kaut ko noraizējies?

— Nē… Lai gan — varbūt. Es nepavisam nebiju iedomājies, ka pa šiem gadiem mūsu valstī dzīve kļuvusi tik grūta.

— Dzīve kļuvusi grūta? Vai tad lielākajai daļai tā vienmēr nav bijusi grūta?

Ruts nodomāja, ka viņai acīmredzot ir taisnība. Jaunībā arī viņam pašam neklājās viegli… Un tomēr viņš negribēja tam piekrist.

— Vai zināt, Karija, kad es pirmo reizi ieraudzīju šo pilsētu un ienācu šajā hotelī, man šķita, ka tagad mūsu valstī cilvēki nedzīvo slikti… Es domāju — lielākā daļa… Cilvēki uz ielas ir skaisti ģērbušies, nekur es nemanīju graustus…

— Rut, skrandas un grausti tagad ir cilvēku dvēselēs… Bet tas, ko jūs redzējāt… Šīs mājas un skaistās mašīnas, un pārējais — gandrīz viss ir pirkts uz kredīta, uz parāda. Par to jāmaksā visu mūžu. Un tam, kurš nespēj izdarīt kārtējo iemaksu, tam atņem visu un… pašu izsūta no pilsētas… Ja viņam, protams, neatrodas aizstāvji.

Viņa nodrebēja, izbijusies palūkojās apkārt un apklusa.

Tātad šeit, pilsētā ..

— šeit, pilsētā, var dzivot tikai tie, kuri spēj maksāt… Bet, lai maksātu, ir daudz un smagi jāstrādā. Visu mūžu jāstrādā.

— Kas notiek ar tiem, kurus izsūta?

Karijas lūpas notrīsēja.

— Nezinu … Nejautājiet man to, Rut… Vispār nekad nevienam to nejautājiet… Lūdzu…

Ruts pārsteigts ieraudzīja, ka viņa raud.

— Karija, mīļā, kas jums notika? Nomierinieties! … Nu…

Ruts sniedza viņai savu kabatlakatiņu.

Piespiedusi to pie acīm, Karija caur asarām centās pasmaidīt.

— Piedodiet, Rut… tūlīt pāries …

Taču viņas kalsnie pleci atkal nodrebēja raudās.

Ruts ielēja glāzē mazliet vīna un piespieda Kariju iedzert dažus malkus. Viņš dzirdēja, kā pret glāzes malu atsitas viņas zobi.

Ruts paņēma cigareti. Tajā pašā mirklī pieripoja robots — oficiants — un veikli pastiepa pirkstu. Tā galā uzzibsnīja iesarkana dzirkstele. Ruts aizsmēķēja no pastieptā pirksta un dziļi ievilka dūmus.

Karija sēdēja, galvu zemu nodūrusi. Tumšo matu cirtas nokarājās viņai uz krūtīm un aizsedza seju. Kleitas izgriezumā no mežģīnēm izslīdēja zelta ķēdīte. Nē, ķēdītes galā nebija vecā burinieka silueta… Tur karājās mazs zelta krustiņš.

Ievilkdams spēcīgos, aromātiskos dūmus, Ruts centās aptvert, kas gan īsti bija noticis. Viņa neizskatījās pēc narkomānes … Varbūt Karija gluži vienkārši ir histēriķe? Arī tas maz ticams. Karija šķita pilnīgi normāla meitene, viņas spriedumi bija itin prātīgi, kamēr viņš nepajautāja par tiem, kurus izsūta … Viņai ir labs augums, glītas kājas; acīmredzot viņa ir lieliska sportiste. Sasodīts, vai notikusi kāda nelaime? … Nesena smaga pārdzīvojuma neaizdzijusi brūce? Viņš ar savu jautājumu būtu to uzplēsis?… Ruts juta, ka šajos apstākļos aizvien vairāk apjūk. Cita pēc citas pār viņu vēlās neskaidrības…

Pirmo reizi kaut kur dziļi apziņā atausa doma, ka tur — kosmosa neizmērojamās tālēs — viss bija daudz vienkāršāk un skaidrāk. Bija saspringts darbs, kas neļāva gremdēties savās izjūtās, un bija sapnis, kas mirdzēja cauri mūžīgās nakts tumsai. Te viss izskatījās daudz sarežģītāk … Šī savādā pilsēta, kurā neviens nebija drošs par

rītdienu, šī meitene ar savām neizraudātajām bēdām, Vienlīdzīgo Padome …

Karija sakustējās. Tad pacēla galvu, atmeta atpakaļ matus un paskatījās uz viņu. Meitenes seja jau bija mierīga, tikai acis bija zaudējušas iepriekšējo mirdzumu.

—- Esmu slikta skolotāja un gide, vai ne? — Viņa skumji pasmaidīja. — Jums būs jāmeklē kāds cits, Rut.

Karija gribēja piecelties no galda, taču Ruts steigšus satvēra viņu aiz rokas. Rutām pēkšņi bija sameties baisi, ka viņa tūlīt aizies un viņš atkal paliks viens ar savām domām.

— Karija, nemainiet tik bieži savus lēmņmus, — viņš lūdza ne visai pārliecinoši.

Karija vērīgi palūkojās uz viņu.

— Man šķita, ka jūs pats, Rut, esat pārdomājis. Es jums sabojāju tik lieliskas brokastis.

Viņam kā akmens novēlās no sirds.

— Tātad jūs paliksiet?

— Ja jūs nedzīsiet mani prom.

Ruts skaļi iesmējās.

— Ja jūs zinātu, Karija, cik ļoti es vēlos, lai jūs paliktu …

Arī viņa pasmaidīja — koķeti un mazliet zobgalīgi.

— Vai šie vārdi jāuzņem nopietni?

— Bez šaubām, — Ruts dedzīgi apgalvoja.

Viņi izgāja no restorāna un nobrauca ar ātrgaitas liftu hallē. Iepriekšējā portjē vietā jau dežurēja jauns puisis ar zilām, izvalbītām acīm. Kad viņi piegāja, portjē godbijīgi paklanījās.

— Nu, kur mēs dosimies? — Ruts jautāja.

Viņa iekoda lūpā.

— Patiešām nezinu. Šeit, centrā, patlaban visur ir sastrēgumi.

Ruts palūkojās pa halles stiklotajām durvīm. Visdažādāko krāsu automašīnu straumes tik tikko kustējās uz priekšu pretējos virzienos.

— Ja nu mēs paņemtu spārngriezi?

Karijai iemirdzējās acis.

— Ak, tas būtu lieliski! Vai zināt, Rut, es nekad neesmu ar to lidojusi.

— Nolemts? Spārngriezi! — Ruts uzsauca, vērsdamies pie rudmatainā portjē.

— Klausos, kapteini! Ar pilotu? — Portjē sastinga, gaidot atbildi.

Es pats vadīšu mašīnu.

— Tieši tā, kapteini! — Portjē resnie pirksti pārskrēja pār birojā iemontētā paneļa krāsainajām spiedpogām. — Spārngriezis numurs simt divpadsmit gaida jūs uz hoteļa jumta, kapteini. Novēlu patīkamu lidojumu!

Pēc mirkļa viņi jau bija uz viesnīcas lēzenā jumta. Karija palūkojās apkārt un iesaucās:

— Kāds skaistums! Nemūžam nebūtu domājusi, ka no augšas pilsēta ir tik brīnumjauka.

— Vai tad jūs to nebijāt redzējusi no augšas?

— No tāda augstuma ne.

— Bet no aviona?

— Es neesmu lidojusi ar avionu. Es vispār nekad neesmu pacēlusies gaisā, Rut. Nebrīnieties… Lielākā daļa no tiem, kas dzīvo tur, lejā, arī nav lidojuši ar avioniem.

— Vai tas ir iespējams? Kosmisko pārlidojumu gadsimtā …

— Liktenis ir devis iespēju doties kosmosā vienīgi dažiem izredzētajiem. Tādiem kā jums, Rut. Taču jūsu ir tikai simti, bet tur, lejā, mīt miljoni. Lielum lielais vairums lejā dzīvojošo nevar atļauties tālus ceļojumus. Vienīgi daži atvaļinājuma laikā izbrauc uz kalniem vai jūrmalu …

— Bet man šķita, ka manā jaunībā ..

Karija viņu tūlīt pārtrauca:

— Droši vien bija tāpat, Rut. Jūs tikai ātri nokļuvāt starp izredzētajiem …

Ruts pavīpsnāja, atcerējies savu jaunību.

Viņi piegāja pie spārngrieža. Tas bija jauns modelis, un Ruts nodomāja, vai nav kļūdījies, atteikdamies no pilota—robota pakalpojumiem. Taču, pārlaidis ātru skatienu vadības panelim, viņš nomierinājās. Iztiksim!… Katrā ziņā nav sarežģītāk kā vadīt «Meteoru».

— Tas ir mazliet līdzīgs caurspīdīgai spārei, vai nav tiesa? — ieminējās Karija.

— Vai arī ziepju burbulim salmiņa galā.

Karija sasita plaukstas.

— Tas tik būs brīnums — lidot ziepju burbulī!

Spārngrieža caurspīdīgā kabīne patiešām atgādināja

pagarinātu ziepju burbuli. Aizmugurē atradās gandrīz caurspīdīgs korpuss. Tajā bija degvielas tvertnes un dzinējs. Pret korpusu slīpā trijstūrī balstījās sudrabaini spārni. Apakšā bija divi pāri nelielu riteņu ar piepūšamām riepām.

Ruts pagrūda ar roku caurspīdīgo kabīni, un viss spārn- griezis nodrebēja, it kā tas būtu tikai uzzīmēts uz debesu velves zilā audekla.

— Ak, vai tik tas ir pietiekami izturīgs? — Karija šaubījās.

— Tā ir laba mašīna, — Ruts apgalvoja, — ērta un droša. Ar tādām lido pat uz Plutona.

Kabīnē bija četras vietas. Ruts iekārtojās pilota krēslā un apsēdināja Kariju sev blakus. Klusu aizbīdījās caurspīdīgās durvis. Karija paliecās uz priekšu un ieķērās ar abām rokām sēdekļa balstos. Viņas seja aiz satraukuma nobālēja. Ruts sāņus palūkojās Karijā un pasmaidīja.

— Karija, neesiet tik saspringta! Brīvi atlaidieties krēslā. Tūlīt es jums iemācīšu, kā šī spāre vadāma. Raugieties šurpu: paceļam spārnus …

Viņš ar kāju nospieda grīdā sarkanu pedāli. Atskanēja klusa švīkstoņa, un Karija, palūkojusies augšup, ieraudzīja, ka virs kabīnes izslienas spīdīgs masts, bet uz tā izplešas un sāk strauji griezties spārni.

— Tas nu būtu viss, — Ruts teica, — lidosim!

Spārngriezis nodrebēja un sāka skriet uz jumta malu.

Jau pēc mirkļa viņiem zem kājām pavērās bezdibenis un šajā bezdibenī neizsakāmi tālu lejā tveicīgā dūmakā — pilsētas kvartālu četrstūri.

Karija novaidējās un, parāvusi kājas zem sēdekļa, ar pirkstiem, kas bija kļuvuši balti, krampjaini ieķērās Ruta vējjakas piedurknē. Spārngriezis strauji sasvērās un ar plašu virāžu drāzās lejup. Karija aiz šausmām iekliedzās un, acis aizmiegusi, paslēpa seju Rutām pie krūtīm. Viņš smaidīdams izlīdzināja spārngrieža gaitu, aplika kreiso roku meitenei ap vidukli, bet ar labo saņēma viņas mazo plaukstu un, uzlicis to uz stūres, paslēpa zem savas platās rokas.

— Skatieties, kā mēs lidojam! Vadīsim mašīnu abi…

Karija atvēra acis. Spārngriezis, uzņemdams ātrumu,

strauji šāvās uz priekšu. Lejā aizvien ašāk sāka ņirbēt kvartālu daudzkrāsainie kvadrāti, kastītēm līdzīgie debesskrāpju torņi. Arvien skaidrāk uz zilgā debess fona iezīmējās tālo kalnu kontūras.

Viņi lidoja visu dienu… Drīz vien Karija tā aprada, ka pati droši vadīja spārngriezi, Noliekusi galvu Rutam pie pleca, viņa skatījās uz priekšu plaši ieplestām acīm un priecīgi smējās, kad spārngriezis, padevīgi pakļaudamies katrai viņas pirkstu kustībai, slaidi pagriezās, meta platus lokus, gan nonirdams zemu lejā, gan šaudamies pretī mākoņiem. Ruts tikai retumis ar nemanāmu rokas pieskārienu palaboja lidojuma ritmu… Karija attapās pirmā. Viņa paraudzījās pulkstenī un iesaucās:

— Jau pieci!… Rut, jūs esat nokavējis visas tikšanās.

Viņš iesmējās un atmeta ar roku.

— Iztiks bez manis. Viņu dēļ esmu zaudējis četras dienas. Šimbrīžam pilnīgi pietiek. Nolaidīsimies kaut kur lejā…

Karija atvirzījās un pārsteigta paskatījās uz viņu.

— Jūs gribat nolaisties uz zemes?

— Protams.

— Kādēļ?

— Kaut vai tādēļ, lai uzkostu. Mums sen jau bija laiks paēst pusdienas.

Karija brīdi padomāja.

— Jāatrod kāds hotelis un jānolaižas pie tā.

— Kādēļ tieši tur? — Ruts iebilda. — Mēs varam piezemēties kaut kur mežmalā vai kalnos. Spārngrieža ledusskapī jābūt produktiem un dzeramajam. Sakursim ugunskuru.

Karija izbijusies papurināja galvu.

— Lai nosēstos kalnos, vajadzīga īpaša atļauja. Šajā ziņā ir ļoti stingri. Turklāt grūti atrast tādu vietu, kur būtu tikai mežs un nav nekā cita. Paraugieties lejā — viss ir apbūvēts, viss iežogots … Brīvu vietu nemaz nav.

Ciešāk paskatījies, Ruts pārliecinājās, ka viņai patiešām ir taisnība.

— Tad ielidosim vēl dziļāk kalnos.

— Ai nē, nē… Tur ir tāpat, Rut. Vai jūs redzat oranžās sētas? Šī zeme pieder raktuvju korporācijām. Ja mēs te nolaistos, mūs var bez vārda runas nošaut…

— Aizlidosim līdz pašiem ledājiem.

— Nē, nē, tur arī nevar. Tur ir kaut kādas aizliegtās zonas.

— Šķiet, ka uz Zemes kļuvis pārāk šauri, — Ruts nomurmināja.

— Uz tās jau sen ir šauri, — Karija čukstēja. — Mūsu ir par daudz ..

— Ko tad lai darām? Vai tiešām jāatgriežas «Paradīzē»?

Karija palūkojās viņam tieši acīs.

— Vai jūs vēlaties pabūt kaut kur divatā?… Lai neviens mūs netraucētu?

Ruts neatbildēja, bet noskūpstīja Kariju uz maigajām, trīsošajām lūpām ,..

— Nolaidīsimies tur, — Karija teica, sakārtodama matus, — kur pie ceļa tas tumšzaļais četrstūris. Tas ir hotelis. Tur ikviens var apstāties …

Ruts nolaidās ar spārngriezi tukšā, zaļā pļaviņā. Visapkārt auga vecas gobas ar biezām, kuplām lapotnēm. Koku ēnā slēpās verandu ieskautas, vieglas mājiņas visdažādākajās krāsās. Uz mājiņām veda ar baltām smiltīm nokaisīti celiņi. Gar tiem auga puķes — veseli košu puķu biezokņi. Siltais vakara gaiss bija rāms un ziedu smaržu piesātināts. Kaut kur iztālēm skanēja mierīga,, klusa mūzika.

Bez skaņas pieripoja robots, līdzīgs Io, zilā formas tērpā, ar apaļu, sarkanu cepurīti galvā. Robotam uz krūtīm karājās metāla kastīte ar spraugu.

— Apsveicu mīļos viesus, — robots nošļupstēja. — Vēlaties istabu vai rančo?

— Rančo, — Ruts sacīja, aizvērdams spārngrieža kabīni. — Un labas vakariņas.

Robots norādīja ar pirkstu uz metāla kastītes spraugu, un Ruts tajā iemeta dažas monētas.

— Mēs paliksim šeit tikai līdz naktij, — Karija paskaidroja robotam.

— Varbūt tomēr … — Ruts iesāka.

— Nē, nē, — viņa kategoriski iebilda. — Man šonakt jādežurē, Rut. Tādas dienas dēļ es varēju kavēt visas lekcijas, taču darbā man jābūt. Citādi… mani atlaidīs. Tikai līdz naktij!

Robots pamāja. Viņa iekšās kaut kas noknikšķēja, un no metāla kastītes izbira daļa monētu. Robots paklanīdamies atdeva tās Rutām.

Pēc tam viņš aicināja abus iet viņam līdzi pa rozēm apstādīto aleju uz daudzkrāsainajām mājiņām.

Pie katras no tām robots apstājās un jautājoši uzlūkoja Kariju un Rutu.

— Varbūt tajā?… — Karija norādīja uz sārtu namiņu, kas stāvēja mazliet iesāņus ziedošos jasmīnkrū- mos.

Robots pieveda viņus pie tā un atvēra durvis.

Ruts paskatījās uz Kariju.

Viņa pamāja.

— Vai vakariņas pasniegt verandā? — robots jautāja.

— Jā. — Ruts atkal paskatījās uz Kariju.

Viņa pasmaidīja. Ruts viegli pacēla viņu uz rokām un ienesa sārtajā mājiņā.

* *

Pusnaktī viņi jau bija virs Roktaunas. Karija parādīja kvartālu, kurā atradās viņas hospitālis — vairākas spilgti apgaismotas kubveida ēkas ar iezaļgani fosforescējošiem lēzeniem jumtiem. Ruts nolaidās ar spārngriezi uz viena no tiem. Tur jau stāvēja kāds cits spārngriezis — tikai mazāks.

— Tas pieder mūsu šefam, — Karija teica. — Vienīgi viņš lido uz hospitāli ar spārngriezi. Vēl viens slavens konsultants arī. Bet tagad — es… Rīt visiem būs ko runāt! — Viņa iesmējās un noskūpstīja Rutu.

— Kur es tevi rit atradīšu? — Ruts jautāja, viņu apskaudams.

— Es pati tevi sameklēšu. Man tas būs vieglāk. — Viņa vēlreiz iesmējās. — Uz redzēšanos, Rut! No rīta pēc dežūras es piezvanīšu. Paldies tev par šodienu.

Ruts gribēja vēlreiz Kariju noskūpstīt, taču viņa piespieda pirkstu Rutām pie lūpām un izlēca no kabīnes.

— Ar labu nakti, Karija! — viņš uzsauca.

Viņa pamāja un nozuda.

Ruts lēnām pacēlās gaisā. Palūkojās apkārt. Virs centra kvartāliem slējās neona spuldžu izrotātās «Paradīzes» spilgti apgaismotā kārba.

Novietojis spārngriezi uz «Paradīzes» jumta, Ruts nobrauca uz četrdesmit astoto stāvu un devās tieši uz saviem apartamentiem. Io viņu sveicināja ar vienaldzīgu paklanīšanos.

— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja.

— Nekas, — Io nosvepstēja.

— Kā tad tā — nekas? Pilnīgi nekas?

Io pamāja.

— Vai neviens nebija atnācis?

— Nē.

— Mani neizsauca arī? — Ruts norādīja uz videoekrā- niem.

— Nē.

— Bet vēstules?

— Arī nav.

Tas bija ārkārtīgi savādi. Viņam šodien bija paredzētas četras vai piecas tikšanās, bet Ruts nebija ieradies, Viņš nolēma visu sīki noskaidrot.

— Tātad mani šodien neviens nav meklējis?

— Nē.

— Varbūt ir griezušies lejā pie portjē?

— Nē. Es vakarā painteresējos.

— Nobrauc tagad un pajautā.

— Nav taču jābrauc. Var no šejienes. — Io pieripoja pie viena no ekrāniem. Nospieda slēdzi. Uz ekrāna parādījās daļa halles ar pulti, aiz kuras sēdēja portjē. Tas pacēla galvu — tā bija apaļa, gludi noskūta. Acīmredzot bija notikusi vēl viena maiņa. Šo portjē Ruts vēl nebija redzējis.

— Vai jūs pats jautāsiet? — Io, nemirkšķinādams iesārtās ačeles — fotoelementus —, blenza uz Rutu.

— Jautā tu!

— Kapteinis Doringtons vēlas zināt, vai viņu kāds nav meklējis.

Portjē pakratīja galvu.

— Pasakiet kapteinim, ka neviens nav bijis.

— Pateicos.

Ekrāns nodzisa.

«Kaut kas neaptverams,» Ruts domāja. «Varbūt viņi ir apvainojušies, ka nozudu, nevienu nebrīdinājis. Varbūt iepriekšējais portjē pateicis, ka esmu aizlidojis ar spārngriezi … Protams, esmu rīkojies slikti, taču viņi arī varēja padot kādu ziņu. Vismaz izteikt neapmierinātību. Kas būs rīt? Šķiet, arī uz rītdienu kaut kas tika plānots… Vai gaidīt ziņu no viņiem vai pašam mēģināt kādu sameklēt? Lai velns viņus parauj ar visiem viņu trikiem!»

Tajā brīdī Ruts atcerējās pazudušo zīmīti. Viņš pārlaida skatienu istabai, pameklēja uz galda. Zīmītes nekur nebija. Viņš neatrada arī lielo, tumšo aploksni no pus- caurspīdīgās plastmasas. Ruts pārlūkoja visu sūtījumu kaudzi. Aploksne bija pazudusi. Ruts pasauca Io.

!— Kas sakārtoja istabas?

— Es.

— Vai uz grīdas nekas nebija nokritis?

— Nē.

— Uz galda palika liela, tumša aploksne. — Ruts parādīja, kāda tā bijusi. — Kur tā ir?

— Viss ir tur — uz galda.

— Vai tu neko neesi Izsviedis atkritumvadā?

— Tukšās pudeles un tukšu ziepju tūbiņu.

— Bet vai tu neizmeti lielu aploksni?

— Nē.

Ruts prātodams pastaigāja šurpu turpu pa istabu. Varbūt nav vērts piešķirt tam visam nozīmi? Tomēr kaut kas viņam lika būt piesardzīgam… Tur, uz Plutona, Ruts bija iemācījies nojaust, draudošas briesmas. Tādos brīžos it kā elektrizējās muskuji un saspringa gribasspēks. Tamlīdzīga sajūta viņam bija radusies ari šodien. Pirmo reizi, šķiet, tiekoties ar to puisi tumšajās brillēs. Pēc tam, lidojot kopā ar Kariju, tā izzuda. Bet tagad atkal šī jutoņa. Varbūt streiko nervi? Kas gan varētu draudēt šeit, uz Zemes?…

Ruts paskatījās uz Io. Robots vēl arvien stāvēja durvīs, acīmredzot gaidīdams turpmākos jautājumus un rīkojumus.

— Vai tu šodien biji izgājis?

— Jā, uzlādēties.

— Kad tas bija?

— No četrpadsmitiem līdz četrpadsmitiem trīsdesmit

— Vai tavas prombūtnes laikā te kāds varēja ienākt?

Io nemierīgi sakustējās, viņa sārtenās ačeles sāka mirgot. Ruts nodomāja, ka robots nav sapratis, un gribēja atkārtot jautājumu, bet Io pēkšņi nosvepstēja:

— Es viņu sastapu gaitenī.

— Ko tad?

— To, kurš varēja ienākt.

— Bet vai tu neredzēji, ka viņš ienāk?

— Nē.

— Kāpēc tad tu domā, ka viņš bija ienācis?

— Es nedomāju. Manas sistēmas robots nespēj domāt.

-— Sasodīts! — Ruts nenocietās. — Kāpēc tad tu teici,

ka viņš varētu ienākt?

— Tāpēc, ka viņš jautāja, vai es neesmu kapteiņa Do- ringtona robots.

— Un kas tad ir?

— Man nav katram jāatbild. Es viņam neatbildēju.

Lieliski, un kas pēc tam notika?

— "Viņš sacīja, ja es esot kapteiņa Doringtona robots un pateikšot kapteinim Doringtonam, ka esmu viņu redzējis, viņš likšot mani nosūtīt uz pārkausēšanu.

— Ak tā gan … Vai tad tas atkarīgs no viņa?

—- Nezinu.

«— Bet tu, protams, negribētu, ka tevi nosūta parkau- sēt?

Neviens no manas sistēmas robotiem to negribētu.

. — Lieliski, Ioi Es tev apsolu: kamēr esmu dzīvs un tu esi pie manis, neviens neuzdrošināsies sūtīt tevi parkau- sēt.

— Pateicos, kapteini Dorington, — Io nosvepstēja.

— Kāds izskatījās tas cilvēks?

Tas nebija cilvēks.

Vēl trakāk! Kas tad tas bija?

— Tas bija «S» sistēmas robots.

— «S» sistēmas robots? Neesmu par tādu nekad dzirdējis. Kas gan tā par sistēmu?

— Tie ir slikti roboti, kapteini Dorington. Vissliktākie. Ļaunāku vairs nav. Viņi var visu.

— Ko tas nozīmē —- visu? Kāda ir viņu specializācija?

— Viņiem nav specializācijas. Viņi var visu. Daži strādā policijā. Bet šis nestrādā policijā.

— Kāpēc tu tā domā?

— Es ne …

— Labi, labi… Kāpēc tu teici, ka šis nav no policijas?

— Viņam nebija numura un nūjas.

-— Vai tu viņu agrāk netiki redzējis?

— Nē.

— Paldies, Io… Tagad atnes man glāzi sodas ūdeni.

— Vai vakariņas arī?

— Nē, es negribu ēst. Tikai glāzi sodas ūdeni.

Tūlīt, kapteini!

Io nozuda. Ruts izgāja uz balkona. Lejā pletās naksni gās Roktaunas uguņu jūra. Spilgti mirdzēja taisnās kā bultas centra maģistrāles; reklāmas pulsēja zajās un sarkanās ugunīs. No augšas šķita, ka pilsētas centru pārņēmušas grandioza, fantastiska ugunsgrēka daudzkrāsainas liesmas. Nomalēs gaismas bija mazāk, bet tur plaiksnīja tumšsarkana un dzeltena rūsa — kaut kas uzzibsnīja, dzirksteļoja, izšķīda ugunīgās sprikstis. Acīmredzot dala fabriku strādāja arī naktī. Ruts sameklēja to vietu, kur atradās Karijas hospitālis. Tas bija tur — aiz pēdējās gaisaceļa lentes … Laba meitene … Ruts centās atcerēties viņas seju … Karija kaut kādā ziņā atgādināja Džeinu … Varbūt tāpēc, ka tūlīt viņam noticēja… Kādu smagu noslēpumu viņa glabā savā sirdī? Šis izmisuma uzplūds, kad viņi brokastoja… Jā, daudz kas nav saprotams: kaut vai atgadījums ar vēstuli, svešais robots, kurš te

ieradies… Kā rādās, Vienlīdzīgo Virspadome nav tikai maniaku izdoma… Ja viņu rīcībā ir vispilnīgākās konstrukcijas roboti — tie, kurus izmanto policija, — tas jau ir spēks… Kas viņi tādi ir? Kaut kāds varens gangs, kas iedveš šausmas hoteļu un veikalu īpašniekiem? Bet ko viņi tādā gadījumā grib no Ruta? Iebaidīt — tas ir skaidrs. Bet kādēļ?

Uz balkona izripoja Io ar paplāti. Tā bija piekrauta ar pudelēm.

— Kāpēc tā? — Ruts brīnījās. — Es taču lūdzu tikai sodas ūdeni.

— Vakar vakarā jūs to visu te dzērāt.

— Lai nu tā būtu. Noliec istabā uz galda.

Io izpildīja rīkojumu un atkal parādījās uz balkona.

— Vai uzklāt gultu, kapteini Dorington?

— Nevajag. Es vēl negribu gulēt. Tu vari atpūsties.

— Atļaujiet piezīmēt, kapteini, ka manas konstrukcijas roboti nekad ne…

— A, piedod, Iol Es atkal aizmirsu.. Ej dari savus darbus. Ja vajadzēs, pasaukšu.

Io palika turpat mīņājamies.

— Vai ir vēl kaut kas? — Ruts jautāja, aizsmēķēdams cigareti.

— Jā. Ko lai dara ar vakariņām — ielikt ledusskapi vai izmest atkritumvadā?

— Dari, kā uzskati par pareizāku.

Io nemirkšķinādams blenza uz Rutu, tad viņa ačeles iezibsnījās, un viņš teica:

— Ielikšu ledusskapī.

— Re nu, cik lieliski! — Ruts piekrita.

Vērodams, kā virpuļo reklāmas, Ruts izsmēķēja cigareti un iegāja atpakaļ istabā. Apsēdies pie gaida, viņš iegrima domās, kādu kokteili pagatavot. Viņš vēl nebija galīgi izlēmis, te pēkšņi viens no ekrāniem iegaismojās. Vispirms atskanēja metronoma tikšķi, tad uz ekrāna parādījās kaut kāda militāra persona. Militārā persona noklepojās un pavēstīja, ka pilsēta atrodoties draudīgā stāvoklī. Varbūtējā ienaidnieka trieciens gaidāms pēc divpadsmit trīspadsmit minūtēm. Visiem jādodas uz patvertnēm. Pēc četrām minūtēm tiks izslēgts apgaismojums. Militārais pazuda, un no jauna trauksmaini sāka tikšķēt metronoms.

Ruts nogrozīja galvu un sāka jaukt kokteili. Durvīs

parādījās Io un nemirkšķinādams blenza uz viņu ar savām iesarkanajām ačelēm.

— Ko teiksi? — Ruts jautāja, pievienodams gandrīz gatavajam maisījumam pāris pilienu piparmētru liķiera.

— Tika izziņota trauksme.

— Tad jau lieliski.

— Jums jābrauc lejā uz patvertni.

— Bet tev?

— Man tas nav nepieciešams. Tā ir mācību trauksme.

— Bet ja būtu īstā trauksme?

— Tad tiktu dots īpašs rīkojums.

— Ja mēs abi nodzīvosim līdz īstajai trauksmei, Io, mēs dosimies uz patvertni. Bet pagaidām paliksim abi šeit.

— Kā vēlaties, kapteini Dorington! _

— Starp citu, — Ruts piebilda, no'garšodams kokteili, — man šķiet, ka nebūs liela starpība, kur mēs abi atrādīsimies arī īstas trauksmes gadījumā «nulles» brīdī…

Gaisma sāka bālēt un nodzisa.

Ruts ar glāzi rokā izgāja uz balkona. Io viņam sekoja.

Pilsēta bija pazudusi. Lejā pletās necaurredzama tumsa. Melnajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Tikai kaut kur no kreisās puses atplūda blāva gaisma. Ruts pārliecās pār balustrādi un ieraudzīja virs paša horizonta plānu dilstoša mēness sirpi.

— Ja ir mācību trauksme, viņi to neizslēdz, — Io paskaidroja.

Ruts pamāja un iedzēra vēl dažus malkus kokteiļa. Par spīti trauksmei, kokteilis bija izdevies lielisks.

Tikai pēc pusstundas no jauna iedegās gaisma. Pirms tam tas pats militārais vēlreiz parādījās uz ekrāna un, paziņojis, ka tā bijusi mācību trauksme, atļāva Roktaunas iedzīvotājiem atstāt patvertnes un atgriezties savās gultās.

Ruts vēl nebija paguvis izdzert otro kokteili, kad atskanēja melodisks zvans un uzzibsnīja hoteļa iekšējo sakaru ekrāns. Plikgalvis portjē atvainodamies informēja, ka pilsētas militārie varas orgāni uzlikuši kapteinim Doringtonam naudas sodu, jo viņš nav izmantojis mācību trauksmes laikā patvertni. Sods tikšot ieskaitīts rēķinā par hoteli.

— Es sapratu, — Ruts sacīja. — Pateicos.

Io klusu tuvojās, lai paņemtu paplāti.

— Kā tev šķiet? — Ruts jautāja. — Vai šodien būs vēl kāda trauksme?

— Nē, — robots nosvepstēja, — nākamā būs pēc desmit dienām.

— Tad iesim gulēt, — Ruts apņēmīgi teica. Un pēkšņi nez kāpēc atcerējās desmit dienas, ko viņam bija devusi

Vienlīdzīgo Virspadome. Tagad bija atlikušas deviņas…

* * *

Rīts atnesa jaunus pārsteigumus. Pirmkārt, izbeidzās vēstuļu straume. Io ar melanholisku izskatu atnesa uz paplātes vienu vienīgu vēstuli. Kāds tips piedāvāja Rutām organizēt akciju sabiedrību, kas no Grenlandes lediem varētu ražot destilēto ūdeni. No Ruta tika pieprasīta vienīgi nauda. Visu pārējo autors drosmīgi uzņēmās pats. Ruts, neizlasījis vēstuli līdz galam, saņurcīja to un iemeta papīrgrozā. Ekrāni klusēja. Neviens no Ruta «aizbildņiem», kas pirmajās dienās neatkāpās no viņa ne soli, vairs nerādījās.

«Itin kā visi reizē būtu nomiruši,» Ruts aizkaitināts nodomāja, «vai arī saņēmuši norādījumu likt mani mierā…» Šī otrā doma viņam šķita uzmanības vērta, un viņš nez kāpēc atkal atcerējās vakar pazudušo vēstuli. Patiesību sakot, viss bija sācies tieši ar vēstuli… Bet, lai nu būtu kā būdams, viņiem tas jāpaziņo, ja oficiālās pieņemšanas nez kādu iemeslu dēļ tikpat kā pārtrauktas un viņš no šī brīža var pats darīt, ko grib.

Ruts nolēma pagaidīt, kad piezvanīs Karija, un atkal doties ar viņu uz visu dienu lidojumā. Galu galā šie birokrāti krietni jāpārmāca. Viņš taču ir Ruts Doringtons! Viņa vārds uz visiem laikiem paliks kosmosa varoņu grāmatā.

Visļaunākais bija tas, ka nekādu ziņu nedeva arī Karija. Ruts līdz pusdienas laikam pagaidīja un sāka nopietni bažīties. Cik muļķīgi viņš vakar bija rīkojies, nepajautājis viņas adresi. Kur nu adrese! Viņš nezināja pat Karijas uzvārdu. Roktauhā, protams, nav viena universitāte vien. Kur lai viņu tagad meklē?

Pēc brīža viņu pārņēma niknums. Vai nav vieglprātīga skuķe? Kurš ticēs, ka viņa ir tik ļoti aizņemta: nevar atrast brīvu mirkli, lai viņam piezvanītu. Viņai taču jāsaprot, ka Ruts nevar sēdēt cauru dienu kā piesiets hotelī pie sarunu ekrāniem.

Pulksten divos, pārskaities uz visiem, bet visvairāk uz sevi, Ruts izlēma nobraukt lejā restorānā. Viņš pavēlēja

Io neatiet no ekrāniem un atcerēties visu, kas tiks runāts. Ja piezvanīs skaista melnace meitene, jāpasaka viņai, ka Ruts ir «Paradīzes» lielajā restorānā un viņu tur gaida.

Kad pēc stundas Ruts ātri iesteidzās savā istabā, viņš sastapa Io pie ekrāniem tajā pašā pozā, kādā bija viņu atstājis.

— Vai kāds zvanīja?

— Nē.

Rutām pēkšņi sametās baisi. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc Karija klusē?

Viņš nosprieda, ka pagaidīs vēl stundu un tad sāks rīkoties.

Taču nebija pagājusi ne pusstunda, kad viņš jau pasauca Io un pieprasīja sameklēt «Adrešu grāmatu». Io nezināja, kas tā ir par grāmatu. Ruts sāka skaidrot, taču Io nenoklausījies viņu pārtrauca:

— Vai vajadzīgs cilvēks vai ofiss?

— Cilvēks, taču iespējams, ka sākumā būs jāmeklē ofiss, daudzi ofisi. Patiesību sakot, nevis ofiss, bet universitāte.

— Universitāte arī ir ofiss, — Io pamācoši nosvepstēja.

— Lai nu būtu… Varbūt tu zini, cik universitāšu ir Roktaunā?

Io neatbildēja, bet nospieda viena ekrāna slēdzi, un tajā pašā mirklī uz ekrāna parādījās lellei līdzīga blondīne ar koši sarkanām lūpām un milzīgām, zilām acīm.

— Klausos, — blondīne mīlīgi teica.

— Kapteinis Doringtons grib… — Io iesāka, bet Ruts viņu steigšus atstūma.

— Vai jūs nepateiktu, cik universitāšu ir Roktaunā?

— Četrpadsmit, — blondīne, ne mirkli nedomādama, atbildēju un pasmaidīja.

— Pateicos. Vai visās universitātēs ir medicīnas nodaļas vai fakultātes?

— Nē, visās nav. Tikai divpadsmit.

«Arī nav slikti,» Ruts nodomāja, «esmu sagādājis sev darbu.»

— Vai jūs varat man pateikt šo divpadsmit universitāšu adreses? — viņš atkal vērsās pie blondīnes.

— Protams! — Un viņa sāka bērt skaitļu sērijas.

Ruts apjucis atskatījās uz Io.

p- Es visus iegaumēju, — robots viņam teica.

— Vai vēlaties vēl kaut ko uzzināt? — blondīne mīli jautāja.

— Jā… Patiesību sakot, man jāatrod pilsētā kāds cilvēks — kāda meitene… Viņas vārds ir Karidada. Kā to varētu izdarīt?

— Nav nekā vienkāršāka! — Blondīne žilbinoši pasmaidīja. — Nosauciet viņas numuru.

— Ja es zinātu numuru, es pats piezvanītu viņai.

— Nē, ne jau telefona numuru, bet viņas pašas numuru, ar kuru viņa Roktaunā reģistrēta. Viņas personisko numuru…

— To gan es nezinu, — Ruts apjucis nomurmināja.

— Tad es jums nekā nevaru palīdzēt.

Viņa pasmaidīja un nozuda. Ekrāns nodzisa.

Ruts, zaudējis pašpaļāvību, atslīga krēslā.

Izrādās, ka viņiem šeit ir kaut kādi numuri… Var jau būt, ka tas ir parocīgi, bet ko lai viņš tagad iesāk?… Idiots, vakar neko nepajautāja! Karija arī nav labāka! Varēja taču saprast, ka Ruts neko te nezina. Bet varbūt viņa gluži vienkārši negribēja ar viņu vairs tikties? Tāpēc nepateica ne uzvārdu, ne numuru. Sī doma Rutu satrieca. Kā viņš agrāk nebija iedomājies! Sēž un gaida augu dienu… Tā tev vajag, vecais muļķi! Un Ruts nolēma par viņu vairs nedomāt… Vieglāk jau tāpēc nekļuva. Viņš jutās kā iztukšots, uzmācās apātija. Viss kļuva vienaldzīgs …

Ruts ilgi sēdēja nekustēdamies, lūkodamies tukšajos ekrānos, un centās neko nedomāt. Pēc tam pieķēra sevi, ka gaida kaut ko, un pietrūkās kājās. Io, kurš kā sastindzis visu šo laiku bija stāvējis aiz krēsla, uz ekrānu rādīdams, nosvepstēja:

— Nezina, kā palīdzēt. Un tā esot «S» sistēma…

Ruts pat nebija pārsteigts, kad aptvēra, ka Io runā par

blondīni. Tātad viņa arī bija robots… Lai! … Viņam alga viena, kur te ir roboti, kur īsti cilvēki. Viņi visi tagad daudzējādā ziņā līdzīgi. Ja ņem, piemēram, Io… Viņš pat ir labāks par dažiem īstiem cilvēkiem… Un pēkšņi Rutām atausa gaisma. Viņš bez pūlēm sameklēs hospitāli, uz kuru naktī bija aizvedis Kariju. Tūlīt jālido uz turieni. Hospitālī viņš uzzinās par Kariju. Tajā pašā mirklī viņā atgriezās enerģija un vēlēšanās darboties. Pēc pusstundas viņš būs atradis šo vieglprātīgo meitēnu.

Pavēlējis Io dežurēt pie ekrāniem, Ruts nobrauca lejā hallē. Atkal bija cits portjē — milzīgs drūma izskata spēkavīrs, melnīgsnējs, ar iezilganu rētu pār visu seju. Uzklausījis Rutu, viņš noliedzoši pakratīja galvu.

— Tas nav iespējams, kapteini.

— Kādēļ tā? — Ruts bija patiesi pārsteigts.

— Jūs vakar vairākas reizes esat pārkāpis noteikumus, šķērsodams aizliegto zonu robežas. Policija aizliegusi jums lidot.

— Vai jūs maz zināt, kas es tāds esmu? — Ruts aiz- svilās.

Portjē paraustīja plecus.

— Kāda tam nozīme? Ja jums kas nepatīk, griezieties policijā.

Ruts juta, ka viņš zaudēs savaldīšanos.

Viņš cieši sažņaudza dūres, atbalstījās ar tām pret pulti portjē pie paša deguna un cik iespējams mierīgi teica:

— Klausieties! Man tūlīt steidzīgi jātiek uz kādu vietu pilsētas dienvidrietumu daļā. Man nav laika braukt ar virszemes transporta līdzekļiem. Dodiet man uz pusstundu spārngriezi. Velns parāvis, dodiet ar pilotul Man nepavisam nav katrā ziņā jāvada pašam mašīna.

— Nevaru. Mani jau rītdien atlaidīs no darba, ja es uzdrošināšos neizpildīt policijas šefa pavēli.

— Atkārtoju — es nedomāju pats vadīt mašīnu. Policijas šefs varēja aizliegt man vadīt, bet viņam nebija tiesību aizliegt man izmantot spārngriezi kā pasažierim.

— Tūlīt mēs to pārbaudīsim, — portjē vienaldzīgi nopurpināja, spiezdams kaut kādas pogas.

— Policijas štābs neatbild, — pēc brīža viņš pavēstīja. — Viņu darba laiks jau beidzies. Rīt es to noskaidrošu. Pašreiz šī saruna nav konkrēta. Patlaban nav neviena brīva spārngrieža.

e- Bet kad būs?

— Nezinu…

Ruts steigšus devās prom. Viņš juta: vēl viens vārds — un viņa pacietība būs beigusies. Zobus sakodis, viņš izgāja uz ielas. Būs jābrauc ar pilsētas transportu. Vai viņš spēs ieskaidrot šoferim, kur viņam jānokļūst? Diena jau slīga uz vakara pusi, taču iela, tāpat kā vakar, bija pārpilna ar mašīnām un kājāmgājējiem. Ruts palūkojās atpakaļ. Automašīnas stāvvietai, šķiet, vajadzēja būt bla- kuskvartālā. Viņš steigšus devās uz to pusi. Pēkšņi kāds viņu piesardzīgi satvēra aiz elkoņa. Viņš atskatījās. Tā bija Karija, Bet kāda viņa izskatījās: spilgti džinsi ar

zeltītām bārkstīm, raiba, īsa blūzīte ar lielu izgriezumu uz krūtīm un mugūras. Kovboju cepure ar mazu plīvu- rīti. Acis bija stipri izkrāsotas, uz iūpām koša pomāde. Un tomēr Ruts pat pēc viņas elpas saprata, ka meitene ir Joti satraukta un nobijusies, bet, kad Karija paņēma Rutu zem rokas, viņš juta, ka viņa tik tikko turas kājās.

— Karija, mīļā, kas noticis, kāpēc tu nezvanīji? — Ruts jautāja, pieliecies viņai pie pašas sejas.

— Klusē, — viņa čukstēja aiztrūkstošā balsī, — nesaki neko! Iesim ātrāk prom no šejienes! Kāda laime, ka es tevi sagaidīju, Rutl

Viņa vilka Rutu kaut kur prom no hoteļa.

— Pagaidi, Karija! — Ruts centās viņu aizturēt. — Tu slikti izskaties un, šķiet, esi ļoti nogurusi. Iesim labāk atpakaļ uz «Paradīzi».

— Nē, nē, nekādā ziņā! Nāc man līdzi un klusē! Tas nav tālu. Rut, lūdzu… Es tev vēlāk visu paskaidrošu.

Ruts nolēma nestrīdēties. Viņi nogriezās kādā šķērsielā, pēc tam vēl vienā. Karija smagi elpoja, un bija redzams, ka viņa iet ar pēdējiem spēkiem. Ruts viņu apkampa, un viņa gandrīz iekārās tam rokā. Vēl daži pagriezieni. Kāda maza šķērsieliņa ar nelielu veikaliņu, bāru un kafejnīcu spilgtām izkārtnēm. Seit gandrīz nemaz vairs, nebija automašīnu, bet gājēju pūlis bija kļuvis manāmi retāks. Beidzot Karija atgrūda vaļā stiklotas durvis. Viņi nogāja dažus pakāpienus lejā. Tā bija neliela bufete, bet varbūt tikai dzertuve. Pie vienas sienas bija bārs un lete, apsista ar spožu varu, kā arī desmit mazu galdiņu un spēļu automāts neliela skapja veidā. Pie letes un galdiņiem sēdēja daži spilgti ģērbušies pāri. Neviens nepievērsa Rutām un Karijai uzmanību. Karija aizveda Rutu uz pašu zāles kaktu pie brīva galdiņa un lika apsēsties ar muguru pret durvīm. Pati apsēdās viņam blakus pavisam tuvu, bet tā, lai redzētu zāli. Viņa nenoņēma savu kovboja cepuri, pat nolaida zemāk plīvurīti. Paskatījies apkārt, Ruts ievēroja, ka tuvākie galdiņi ir brīvi. Pametis leti, viņiem tuvojās bārmenis pusmūža gados. Karija klusēdama parādīja viņam divus pirkstus. Bārmenis atnesa divas krūzes auksta alus, nolika tās uz galda un, ne vārda neteicis, aizgāja.

— Izliecies, ka tu dzer alu… — Karija ar lūpām pieskārās savas krūzes malai. — Rut, mīļais, es visu zinu,, —- viņa sāka tikko dzirdami čukstēt. — Tu esi saņēmis vēstuli lielā tumšā aploksnē… Tev tūlīt jābrauc prom! Nekavējoties, Rut…

— Vai tu, mīļā, domā, ka tas ir tik nopietni?

— Rut, tas ir nāves spriedums. Spriedums, no kura vienīgais glābiņš ir bēgšana.

— Bet ko tas viss nozīmē? Kuram ir bijušas tiesības man kaut ko piespriest? Par ko?

— Rut, klusāk! Nav jēgas runāt par tiesībām. Tu pat nevari iedomāties, kā tavas prombūtnes laikā viss pārvērties.

— Kas ir Vienlīdzīgo Virspadome?

— Klusāk… Par to vēlāk… Mums patlaban ir maz laika … Cik dienu viņi tev deva?

— Desmit… Tas ir, nu jau atlikušas astoņas . ..

— Tad viss vēl nav zaudēts. Klausies uzmanīgi. Brauc prom šodien pat, vēlākais — rīt no rīta, kamēr viņi vēl nav noorganizējuši nepārtrauktu izsekošanu. Aizbrauc uz kādu lielu pilsētu, kurā vieglāk nozust. Pēc tam, tiklīdz rodas izdevība, uz citu valsti. Tas nebūs viegli, Rut, tomēr ceru … ka tev izdosies …

Ruts saņēma viņas roku.

— Karija, vai tu varētu… vai tu gribētu braukt man līdzi?

Viņas lūpas notrīsēja un acis zem plīvura pieplūda ar asarām.

— Nē, Rut, diemžēl tas… tas nepavisam nav iespējams. Varbūt vēlāk, kad tu būsi drošībā un … aicināsi mani…

— Bet vai tu apsoli?

— Mīļais, es neko nevaru apsolīt. Vismaz tagad ne.

Viņa novērsās, taču Ruts neatlaida viņas roku.

— Karija, tu nevari iedomāties, kas tu man esi kļuvusi šajās divās dienās …

Viņa mēģināja pasmaidīt.

— Droši vien varu … mazliet… Bet tu, Rut, šķiet, vēl neapzinies briesmas, un tas… tas ir pats šausmīgākais. Vai tad tu nejuti, kā tev apkārt viss kopš vakardienas mainījies?

— Protams, — viņš pamāja, pārklādams skūpstiem viņas rokas. — Es taču satiku tevi…

— Nemoki mani, Rut! — Viņa mēģināja atbrīvot rokas. — Laiks rit. Tūlīt mēs šķirsimies, bet es vēl neesmu paguvusi tev neko pateikt.

— Šķirsimies? …

— Rut, tas ir nepieciešams. Ja mūs tagad ieraudzīs kopā, būs slikti ne vien tev, bet arī man… Tie, kuri nosūtīja tev vēstuli, tie… ir spējīgi uz visu. Viņi ir visur … Neviens neuzdrošināsies iejaukties …

— Karija, mīļā, tici, es varu . ..

— Neko tu nevari, Rut.

— Ja grieztos policijā?

— Ak, cik tu esi naivs!

— Vai pie paša kosmisko pētījumu ministra?

— Rut, tu neko negribi saprast. Tu vēl aizvien iedomājies, ka esi kosmosā, bet tu jau sesto dienu esi uz Zemes … Klausies, — viņa atkal sāka čukstēt, — man tūlīt būs jāiet prom. Redzi, — viņa iebāza Rutām saujā mazu bieza papīra strēmelīti, — te ir uzrakstīts, kā mani sameklēt. Taču apsoli, ka to nedarīsi, iekams pats nebūsi drošībā. Vai apsoli?

— Apsolu …

— Tagad paliec sveiks, Rut! Vairāk neko es nevarēju tavā labā izdarīt.

— Pagaidi, Karija! Es vēl aizvien neko nesaprotu! Pirmkārt — kā tu uzzināji? …

— Nav svarīgi, ak, Rut, tas viss nav svarīgi. Pieņemsim, ka tas gadījās nejauši. Galvenais, lai tu man ticētu. Vai tu man tici, Rut?

— Ticu… Ticu un gaidīšu! Bet tev droši vien vajadzīga nauda?

— Ai nē, nē, nē… Man nekā nevajag… Es iziešu caur saimnieka istabu… Pasēdi vēl brītiņu, izdzer alu un tad ej prom. Līdz «Paradīzei» nav vairāk kā desmit minūšu gājiens … Papūlies aizbraukt jau šodien … — Viņa ātri noskūpstīja Rutu, izslīdēja no viņa rokām un aizskrēja. *

Viņš nepaguva izdzert alu. Aiz loga atskanēja troksnis, skrejoši soļi, un kāds skaļi iekliedzās. Rutām šķita, ka viņš pazīst Karijas balsi. Apgāzis pa ceļam krēslu, viņš skriešus metās uz ielas. Pie blakus nama jau bija salasījies pūlis. Ruts izlauzās tam cauri un ieraudzīja Kariju. Viņa gulēja ar atmestu galvu. Melnie mati bija izjukuši uz ietves, acis aizvērtas. Iekliedzies: «Karija!» — Ruts metās pie viņas, noliecās, gribēja viņu pacelt un sastinga, juzdams, ka krūtis'sažņaudz kaut kas ledains. No Karijas kailā pleca uz asfalta lēnām plūda tumša asins straume. Rutām aiz muguras kāds sacīja:

— Neaiztiec viņu! Tās ir beigas…

Un kāda sieviete drebošā balsī piebilda:

— Viņai iedūra ar nazi. Zellis tumšās brillēs… Vairākas reizes… .

Ruts uzmanīgi pacēla Kariju sēdus. No viņas cieši sakniebtajām lūpām izlauzās viegls vaids, un galva bezspēcīgi nokrita Rutām uz krūtīm. Karijas raibā blūzīte uz muguras jau visa bija asinīs.

— Nu kāpēc jūs stāvat! — Ruts iekliedzās. — Sameklējiet ārstu, piezvaniet uz tuvāko hospitāli…

Neviens nepakustējās, daži novērsās.

— Tūlīt atbrauks policija, — kāds nomurmināja.

Pūlis pēkšņi pašķīrās, un priekšā iznāca pavecāks vīrs

garā, tumšā sutanā ar mežģīņu apmetni uz pleciem. Viņš nometās uz cejiem Rutām blakus un, rokas pacēlis, klusā balsī sacīja:

— Aizlūgsim par viņu, mans dēls.

— Ejiet prom! — Ruts uzkliedza, viņu atgrūzdams. — Tomēr ne — palīdziet man!…

Cilvēks sutanā izbijies parāpoja sāņus, pieslējās kājās un nozuda pūlī.

Ruts uzmanīgi atbalstīja Kariju pret silto, grubuļaino mājas sienu, nepiecēlies norāva sev jaku un kreklu un, saplēsis to šaurās, garās strēmelēs, pārsaitēja ar tām Kariju, nenovilcis viņas blūzi. Pēc tam stingri sasēja strēmeļu galus viņai uz krūtīm. Karija vēlreiz iestenējās un, acis neatvērusi, pūlējās kaut ko pateikt. Ruts noliecās Karijai pie pašas sejas, cenzdamies saprast, ko viņa saka. Šķiet, viņa pazina Rutu, jo viņš it kā' saklausīja savu vārdu .. . Taču viņa tajā pašā mirklī atkal zaudēja samaņu, un Ruts ar šausmām izdzirdēja, kā apraujas viņas elpa.

— Karija, Karija, — izmisis viņš sāka čukstēt, — pagaidi, Karija …

Atskanēja policijas automašīnas sirēna, pūlis strauji pašķīrās, un nez kādi cilvēki atstūma Rutu no Karijas. ' Pār meitenes augumu noliecās ārsts, bet tūlīt izslējās un atmeta ar roku.

— Nevar būt! — Ruts iekliedzās. — Viņa nupat vēl elpoja …

Ārsts, paskatījies uz Rutu, kaut ko teica policistam. Tas pamāja. Parādījās nestuves, uz tām diezgan nevērīgi tika uzmesta Karija un apklāta ar palagu.

— Uz komisariātu, — teica policists, — pēc tam — kā parasts. Jūs brauksiet mums līdzi, — viņš griezās pie Ruta. — Kas vēl redzēja, kā tas notika?

Bet cilvēki jau gāja prom.

Kāds uzmeta Rutām uz pleciem viņa jaku un pagrūda uz mašīnu. Ruts pieliecās, kāpdams zemajā, garajā policijas furgonā. Labajā pusē tur jau stāvēja nestuves, uz kurām gulēja Karija. Rutām tika norādīts uz solu kreisajā pusē. Blakus viņam nosēdās ārsts un policisti. Durvis aizcirtās, iegaudojās sirēna, un mašīna strauji aizdrāzās.

Kādā asā pagriezienā Karijas roka izslīdēja no palaga apakšas un nokarājās uz grīdas Rutām pie kājām. Neviens no pavadoņiem nepievērsa tam uzmanību. Ruts pieliecās un saņēma tievos pirkstus. Tie bija auksti kā ledus. Šī aukstuma sajūta viņam šķita pazīstama … Jā gan, protams, tikpat auksti un nedzīvi bija Džeinas pirksti, kad viņa tika atvesta uz bāzi… Cik sen tas bija … Ruts lēni pacēla noslīdējušo roku, piespieda pie lūpām un saudzīgi nolika uz nestuves malas zem palaga.

Komisariātā viņam lika ilgi gaidīt. Viņš sēdēja netālu no durvīm aiz barjeras uz cieta, neērta sola. Garām slāja nez kādi cilvēki, skaļi sarunādamies, smiedamies. Karija tika aiznesta kaut kur prom pa garu, drūmu gaiteni. Pretī vienā laidā virinājās durvis. Kāds, sēdēdams pie sarunu ekrāniem ar muguru pret durvīm, runāja ar neredzamiem cilvēkiem. Ruts dzirdēja tikai atsevišķus vārdus, aprautas frāzes. Tie bija ziņojumi par satiksmes negadījumiem. To jēga nenonāca līdz Ruta apziņai. Kaut kur bija kaut kas noticis, un tas bija viss … Viņš nespēja ne par ko domāt… Sirdī bija tukšums, sāpes un aukstums. Viss, kas notika apkārt, šķita vienveidīgi pelēks kā nebeidzami ieilgušā sapnī. Tikai vienu reizi Ruta uzmanību saistīja no pretējās istabas atskanējuši vārdi. Viņš pat piecēlās no sola un pagājās uz barjeras pusi, lai labāk dzirdētu.

Policists, kas sēdēja ar muguru pret durvīm, kādam uzsauca:

— Jā, četrdesmitajā kvartālā pievienojuši vēl vienu … Nē, ar nazi… Kaut kāda studente … Nu kā tad …

Durvis aizcirtās, noslāpēdamas beigu frāzes. Ruts atkal noslīga uz sola un sastinga — neko nedomādams, nepakustēdamies.

Beidzot viņš tika aicināts pie komisāra. Kabinetā bija vairāki policijas darbinieki. Viņi paklusu sarunājās savā starpā un nepievērsa Rutām nekādu uzmanību. Komisārs, pavecāks korpulents cilvēks ar brillēm, sēdēja pie galda un lasīja kādu papīru. Ruts diezgan ilgi nostāvēja pie galda, iekams komisārs, pat nepaskatījies uz viņu, sāka nopratināšanu.

Tiklīdz Ruts nosauca savu vārdu, istabā iestājās klusums un visu skatieni pievērsās viņam. Komisārs pamāja ar roku, un tajā pašā mirklī parādījās krēsls un Ruts tika uzaicināts apsēsties.

Viņš īsi pastāstīja, kas noticis, sākdams ar to brīdi, kad bija izdzirdējis kliedzienu un izskrējis uz ielas.

Komisārs nogrozīja galvu.

— Diemžēl pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk… Mēs praktiski esam bezspēcīgi. Roktaunā ir vairāk nekā astoņi miljoni iedzīvotāju.

— Bet vai jūs mēģināsiet atrast noziedznieku? — Ruts asi jautāja.

— Protams, taču es nevaru apsolīt, ka tas izdosies. Parasti mēs atklājam tikai daļu noziegumu. Nelielu daļu.

— Vai šoreiz jūs turat kādu aizdomās?

Ruts ievēroja, ka virsnieki saskatās.

Komisārs uzmanīgi palūkojās uz viņu.

— Gan jā, gan nē, kapteiņa kungs. Pilsētā ir daudz visādu padibeņu. It īpaši centra kvartālos… Taču es personiski sekošu šai lietai un informēšu jūs par rezultātiem. Jūs taču dzīvojat «Paradīzē», vai ne?

Ruts apstiprinoši pamāja.

Komisārs pavēstīja, ka viņš esot brīvs un tūlīt policijas mašīnā tikšot nogādāts «Paradīzē».

Ruts apjautājās, vai viņam kādu laiku jāpaliekot pilsētā sakarā ar to, kas noticis, vai arī viņš var aizbraukt.

— Lūdzu, kad vien vēlaties un kur vēlaties.

— Un vēl viens jautājums, komisāra kungs. — Ruts ar pūlēm atvilka elpu, — Kas notiks ar meitenes mirstīgajām atliekām?

Komisārs paraudzījās pulkstenī.

— Patlaban beidzas anatomiskā izmeklēšana, bet tālāk jau — kā parasts.

— Ko tas nozīmē?

— Naktī viņa tiks kremēta. Pīšļus nosūtīs radiniekiem … Jūs tāču viņu pazināt, kapteini, vai ne?

— Kopš vakardienas …

— Skumji, protams, — komisārs teica. — Bet tur, — viņš nez kāpēc norādīja ar pirkstu gaisā, — jūs arī redzējāt ne viena vien cilvēka nāvi.

Ruts klusēdams pamāja.

— Ardievu, kapteiņa kungs. Man bija prieks ar jums iepazīties.

Rutām pietika spēka vienīgi paklanīties …

* * *

Io sagaidīja viņu uz sliekšņa. Robota iesārtās ačeles uzliesmoja un sāka mirgot, kad tas ieraudzīja, cik nekārtīgs ir Ruta uzvalks.

— Es sagatavošu vannu, — Io teica parastās sasveicināšanās vietā.

Ruts, ne vārda neatbildējis, atlaidās krēslā. Negribējās neko domāt. Laiku pa laikam ienāca prātā, ka ir kaut kas jāizlemj, taču tūlīt šī doma izplūda tukšumā. Io parādījās te no vienas puses, te no otras, bet Ruts nepievērsa viņam uzmanību. Beidzot Io elektronu smadzenēs acīmredzot iedarbojās kāds signāls, un robots izrādīja iniciatīvu.

— Zvanīja skaista melnace meitene, — Io, nostājies pie Ruta krēsla, noskaldīja, urbdamies patronā ar savām iesarkanajām ačelēm.

Ruts nodrebēja un pacēla galvu.

— Kāda meitene?

— Skaista meitene ar melnām acīm, — Io atkārtoja. — Kapteinis, iedams prom, pavēlēja gaidīt viņas zvanu. Viņa piezvanīja.

— Ko viņa teica?

— Viņa teica, ka neatnākšot. Un vēl — lai kapteinis viņu nemeklējot.

— Kad tas bija?

— Astoņpadsmitos četrdesmit.

Šajā laikā Karija bija viņa rokās nomirusi… Ruts paberzēja pieri. Te nu viņiem kaut kas nebija izdevies… Viņu grib pilnīgi izolēt, tas ir skaidrs … Vakar viņi bija redzēti kopā. Šorīt^ no rīta kāds droši vien bija runājis ar Kariju, protams* draudējis viņai… Tādēļ viņa neuzdrošinājās Rutām zvanīt un gaidīja viņu pie «Paradīzes». Viņi uz kādu brīdi bija pazaudējuši Karijas pēdas un bija pārliecināti,, ka viņa baidīsies nepaklausīt. Šim zvanam droši vien vajadzēja imitēt Karijas atteikšanos turpmāk satikties. Viņi zināja, ka Ruts ir izgājis no hoteļa un istabā palicis Io, kurš nekad nav redzējis Kariju. Viņi nebija paredzējuši, ka parādīsies Karija… Bet, ja tā ir taisnība, Karija gājusi bojā tikai viņa — Ruta dēļ… Viņam bija sekojuši no paša hoteļa… Bet viņa, protams, zināja, ar ko riskē. .. «Karija, Karija, ko tu esi izdarījusi. . .» Ruts čukstēja, zobus sakodis. «Es neesmu pelnījis šo upuri. Es pat neesmu spējīgs atriebt tavu nāvi… Kā teica tas policists? Pievienojuši… «Pievienojuši vēl vienu» .. . Viņiem tas kļuvis par profesionālu terminu. Pievienošana vairākumam! Ak to tas nozīmē! …»

— Vai kapteinis kaut ko teica? — Io pieliecās, cenzdamies ieskatīties Rutām acīs.

— Vai tiešām? Nē.-.. Es skaļi domāju. Vai tu zini, kas ir domas, Io?

— Jā. Nepārtraukti biostrāvu impulsi. Manas sistēmas robotiem ir intermitējoši impulsi. Tāpēc …

— Tu esi laimīgs radījums, Io. Es sāku domāt, ka labāk būt par tavas sistēmas robotu nekā par cilvēku.

— Es jums pateicos, kapteini Dorington. Atļaujiet jums atgādināt, ka vanna ir sagatavota.

— Tūlīt iešu … Taču vispirms pasaki man … Tu taču visu zini, vai ne? …

— Nē, visu ne. Manas sistēmas robotu programma ir ierobežota.

— Varbūt tu tomēr zini? Kuru šejienes policijā ir vairāk — cilvēku vai robotu?

— Policijā ir vienīgi «S» sistēmas roboti. Viņu ir vairāk.

— Tā jau man likās… Nav nekādas jēgas griezties policijā. Turklāt ja man nav nekādu pierādījumu. Karijai, bez šaubām, bija taisnība …

— Lai izsauktu policiju, jānospiež šī poga. — Io parā

dīja ar pirkstu, kura poga jāspiež. Viņa pirksta galā uzliesmoja un nodzisa sārta dzirkstelīte.

— Io, no tava pirksta arī var aizsmēķēt cigārus, — Ruts ieminējās, pieceldamies no krēsla.

— No visiem, — ar lepnuma pieskaņu nosvepstēja robots. Viņš izpleta roku pirkstus, un to galos uzliesmoja spožas dzirkstis. — Bet tā nevajag darīt, — Io piebilda. — Liels enerģijas patēriņš, un var izcelties ugunsgrēks.

— Izrādās, ka tu esi visai labi apbruņots. Ja tev uzbruks gangsteri, tu tiem vari lieliski dot piesmēķēt…

— Nē, — Io teica, — gangsteriem es nedošu piesmēķēt. Es aizsargāšos.

— Tieši to jau es domāju, — Ruts apstiprināja. — Ugunīgi pirksti nav slikts aizsargāšanās ierocis.

— Nē, — Io atkal iebilda. — Lai aizsargātos, ir īpaša programma. Taču, lai to ieslēgtu, jāizvelk drošinātājs.

— Drošinātājs?

— Jā. Tas te. — Io piebakstīja sev ar pirkstu apmēram tur, kur cilvēkam ir sirds. — Ja to izvelk, manas sistēmas robots var aizsargāties līdz pilnīgai iznīcināšanai.

— Citiem vārdiem sakot, bez bailēm un līdz uzvarai.

— Bet pēc tam manas sistēmas robots jānosūta uz pār- kausēšanu. Tāpēc nedrīkst izvilkt drošinātāju.

— Tātad viss skaidrs, — teica Ruts un devās uz vannas istabu.

* * *

Šo nakti Ruts negulēja. Pat nemēģināja to darīt. Viņš apsēdās krēslā pie galda, uz kura Io bija nolicis paplāti ar pudelēm. Ruts nespēja piespiest sevi sagatavot kokteili. Glāzi pēc glāzes viņš ielēja no pudelēm, kurās bija kas stiprāks, un dzēra tās citu pēc citas. Viņš nenoreiba, pat gluži pretēji — galva kļuva skaidrāka, izzuda tukšuma un bezspēcības sajūta, atgriezās miers un pašpārliecība. No rīta rīcības programma bija izdomāta …

Viņš, bez šaubām, izpildīs Karijai doto solījumu un aizbrauks no Roktaunas, bet mazliet vēlāk. Viņa pienākums ir atrast slepkavas un nodot tiesai, ja šeit tāda ir. Pretējā gadījumā viņš pats tos sodīs … Viņš vēl nezināja, kā to izdarīs, taču skaidri apzinājās: ja viņš to neizdarīs, viņam nebūs tiesību domāt par kaut ko citu. Visi apsvērumi par paša drošību tagad bija atvirzījušies sāņus. Pirmām kārtām — viņa parāds Karijas piemiņai. Bez šaubām, tas nav labi, ka viņš ir gluži viens. Pat uz Io palīdzību nebija ko cerēt… Tomēr zināmas izredzes viņam ir! … Viņa rīcībā ir septiņas dienas, tas nav maz. Kad bija jāuzmin Rēgu Labirinta noslēpums, viņam bija trīsreiz mazāk laika. Pretinieks arī bija diez vai mazāk bīstams un viltīgs… Bet viņš bija uzminējis noslēpumu un atradis izeju, kā glābties.

Rītausma viņu sastapa uz balkona. Viņš raudzījās guļošās pilsētas kvartālu aprisēs. Kaut kur tur, lejā, ieperinājušies briesmoņi — vēl ļaunāki par tiem, kādus viņš bija iznīcinājis Rēgu Labirintā, briesmoņi, kuru vainas dēļ Karijas burvīgais ķermenis šonakt kļuva par pelnu sauju. Viņam tie jāatrod .. . Vai arī, Ruts pavīpsnāja, jāpievienojas vairākumam … Miljardiem nelaiķu, kuru vidū jau ir Džeina, Karija un varbūt pat Regija… Savādi, šoreiz atceroties viņu, sirdī vairs neiedūra dziļa sāpe. Rutām pēkšņi bija radusies pārliecība, ka šajā pēdējā cīniņā, kuru viņš sāk, Regija, ja būtu bijusi blakus, katrā ziņā nostātos viņa pusē. Un viņš justos vēl stiprāks.

Mākoņu plaisās arvien spožāk iedegās rītausma. Nobālēja zvaigznes, virs galvas aizvien gaišāka kļuva debess. Tikai lejā, «Paradīzes» pakājē, gulēja tumsa. Cauri tai tik tikko spraucās ielu apgaismojuma pavedieni, vēl nenodzēstu reklāmu reti zibšņi, braucošo mašīnu gaismas lāsumi. Dienvidos un dienvidaustrumos milža padebeši. Tie tuvojās. Mākoņu ēna pakāpeniski noslīga pār pilsētu, kura modās no miega .. .

Io no rīta ieradās ar tukšu paplāti. Pasta sūtījumu nebija. Ruts neko arī negaidīja. Viņu interesēja tikai viens: vai Vienlīdzīgo Virspadome atgādinās par sevi? Taču ari tā pagaidām klusēja. Acīmredzot nogaidīja, domājot, ka viņš vēl nav atguvies pēc vakardienas … Jo labāk! Varbūt šodien vispār liks viņu mierā.

Ruts bija paņēmis līdzi no «Meteora» tikai dažas mantas, un starp tām bija neliela automātiska pistole — ierocis, ar kuru nekad negadījās kļūme un kuram piemita milzīgs iznīcinošs spēks. Pistolei bija divi stobri: augšējais šāva ar parastajām lodēm, bet apakšējais — ar urāna lodēm. Pietika ar vienu tādu lodi, lai iznīcinātu automašīnu vai avionu. Cilvēks, kuram trāpīja tāda lode, gluži vienkārši izkūpēja gaisā… Ruts bija paņēmis pistoli kā

suvenīru, bet tagad tā varēja noderēt. Tā bija nolikta čemodānā pašā apakšā — turpat, kur daži urāna rūdas paraugi un mazs pūkains pērtiķītis — Džeinas iemīļotā lellīte. Ruts izņēma no sienas skapja čemodānu, atvēra to un iebāza roku līdz pašam ceļasomas dibenam. Pataustīja… Pistoles nebija. Vēl neticēdams, Ruts izbēra visu čemodāna saturu uz grīdas. Pistoles tur nebija.

Ruts paberzēja pieri ar delnas virspusi. Atkal aizsteigušies priekšā … Vēl viens punkts viņiem par labu!…

Izdzirdējis troksni, parādījās Io un, neteikdams ne vārda, blenza uz nekārtībā sasviestajām mantām.

— Novāc! — Ruts īsi pavēlēja.

Io apsēdās pie čemodāna.

«Protams, nav izslēgts, ka to varējis izstrādāt Io,» Ruts domāja, vērodams, cik rūpīgi Io sakārto čemodānu. Robota uzmanību nezin kāpēc saistīja pūkainais pērtiķēns. Viņš pagrozīja to metāla pirkstos un atskatījās uz Rutu.

— Atmiņas, — Ruts teica. — Vai tu zini, Io, kas ir atmiņas?

— Bioelektrisks impulss, kas vērsts pagātnēm — Io noskaldīja, nenolaizdams no Ruta savas apaļās acis.

— Laikam var būt arī tā, — Ruts pamāja, — kaut gan dažreiz tas ir daudz sarežģītāk …

— Es zinu, — robots teica, uzmanīgi ielikdams pērti- ķēnu čemodānā.

— Ko tu zini? — Ruts pajautāja.

— Ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā tas ierakstīts manas sistēmas robotu elektroniskajā atmiņā.

Ruts pašūpoja galvu. Ja Io ir viņu robots, nebūs tik viegli to pieķert… Atteikties no Io pakalpojumiem? Tad jau viņam jāpaliek gluži vienam… Lūgt, lai atsūta citu? Bet kāda garantija, ka jaunajam robotam varēs vairāk uzticēties? Nē, labāk lai paliek Io, jo sevišķi tāpēc, ka Rutām ar viņu izveidojusies zināma saprašanās. Jābūt vienīgi piesardzīgākam un izdevīgā brīdī jāpārbauda Io lojalitāte.

— Es tagad nobraukšu lejā uz restorānu pabrokastot,— Ruts teica. — Būšu atpakaļ pēc stundas vai pusotrām. Ja šajā laikā te kāds atnāks un jautās pēc manis, palūdz, lai uzgaida. . . Palūdz, — Ruts atkārtoja, — un nelaid laukā no šejienes, kaut arī tev nāktos… nāktos aizturēt ar varu — protams, saprāta robežās … Vai tu saprati, Io?

— Sapratu, — robots atbildēja. — Man nav ar spēku jāaiztur cilvēki, bet, ja jūs esat pavēlējis, tas tomēr jādara.

— Tikai nesagādā aizturētajam nekādas nepatikšanas. Vai tu saprati?

— Sapratu.

Ruts nobrauca uz restorānu. Tajā bija diezgan daudz apmeklētāju, un Ruts, pagrozījies burzmā pie bāra, izgāja no turienes. Šauras kāpnes izveda viņu «Paradīzes» galvenās halles pretējā pusē. Šeit pie durvīm stāvēja tikai robots — šveicars. Viņš paklanīdamies sveicināja Rutu un nospieda durvju slēdzi. Tās atbīdījās, un Ruts izgāja uz ielas. Ja viņam kāds sekotu, tas, visticamāk, gaidītu viņu iznākam no galvenās halles. Šeit turpretī bija izredzes pazust nepamanītam. Pie tuvākā ielu krustojuma Ruts paņēma brīvu automašīnu un pavēlēja šoferim — robotam aizvest viņu uz Kosmosa lidojumu pārvaldi.

Pirmajā dienā pēc atgriešanās Ruts tur bija svinīgā pieņemšanā, kas tika rīkota viņam par godu. Viņš neskaidri atcerējās, ka pārvaldei jāatrodas netālu no «Paradīzes». Tā patiešām bija.

Pēc pāris minūtēm Ruts jau iegāja ģenerāldirektora pieņemamajā telpā. Diemžēl ģenerāldirektora nebijā.

Jauna sekretāre ar burvīgas lellītes marmora seju — Ruts bez pūlēm pazina «S» sistēmas robotu —, tik tikko pagriezusi galvu uz viņa pusi, vienaldzīgi nočiepstēja, ka ģenerāldirektora kungs uz pāris dienām izbraucis.

— Kad viņš būs atpakaļ? — Ruts vaicāja.

— Piezvaniet pēc nedēļas.

— Man nepieciešams personiski satikt ģenerāldirektoru. — Ruts nosauca savu vārdu. — Mums bija norunāts tikties…

— Piezvaniet pēc nedēļas.

— Vai varu tūlīt redzēt kādu no vicedirektoriem?

— Nezinu. Griezieties viņu ofisā. Tie ir septītajā, vienpadsmitajā un ceturtajā stāvā.

— Vai jūs nevarētu uzzināt, kurš no viņiem patlaban ir sastopams?

— Tas neietilpst manos pienākumos, Doringtona kungs.

«Tas nu ir par traku! Pirmajā dienā ar mani šeit tā

nerunāja ne cilvēki, ne roboti,» Ruts nodomāja.

Viņš paklanījās un izgāja.

Vienpadsmitajā stāvā durvis uz vicedirektora pieņemamo telpu bija slēgtas. Ruts pieklauvēja, taču neviens

neatsaucās. Ruts pastaigāja pa gaiteņiem, bet nesastapa vienpadsmitajā stāvā nevienu dzīvu būtni. Desmitajā stāvā kāds kalpotājs — varbūt atkal «S» sistēmas robots — informēja Rutu, ka augšā neviens nestrādājot. Tur tikšot ierīkota jaunā elektroniskā iekārta tiešiem sakariem ar kosmosa kuģiem, kas patlaban atrodas lidojumā. Kalpotājs nezināja teikt, kur lai meklē vicedirektoru. Šķiet, viņš pašreiz esot uz kāda no orbitālajiem pavadoņiem. Ruts nobrauca uz trešo stāvu. Tur viņš sastapa tikai sekretāri — tiesa gan, šoreiz īstu, nevis robotu. Augstprātīga sirma dāma, pat nepaskatījusies uz Rutu, īsi atcirta, ka vicedirektora kunga šodien te neesot un nebūšot.

— Kad viņš būs?

— Nezinu.

Ruts juta ārkārtīgu vēlēšanos triekt ar dūri pa galda un pateikt sirmajai dāmai, ko domā par viņu, par vicedirektoru un visu kārtību šajā Kosmosa lidojumu pārvaldē. Tomēr viņš piespieda sevi savaldīties. Viņš taču nemaz nebija gaidījis no šīs tikšanās kaut ko sevišķu. Turklāt pilnīgi iespējams, ka šeit jau arī ir zināms par vēstuli, kuru viņš saņēmis … Varbūt tie, pie kuriem Ruts gāja, gluži vienkārši baidījās ar viņu tikties?… Šāds pieņēmums viņam pašam tūlīt šķita fantastisks. Kas gan ir kaut kāds gangs — kaut arī tas būtu starptautisks — Kosmosa galvenajai pārvaldei, kuras ģenerāli un virsnieki ieņēma sevišķi izcilu stāvokli. Viņi vienmēr bija elite, kas stāvēja pāri sabiedrībai un valdībām. Arī viņš — Ruts Doringtons — tagad īstenībā pieder pie šīs elites. Nē, viņš gluži vienkārši atnācis neīstā brīdī, viss pārējais ir parastā birokrātija. Kur gan tās nav?!

Jāmēģina vēl ceturtajā stāvā. Bez īpašām cerībām Ruts pavēra durvis uz vicedirektora pieņemamo istabu ceturtajā stāvā. Kā vēstīja uzraksts uz durvīm, šis vicedirektors kārtoja personiskos jautājumus, tātad tas nozīmē, ka viņš bija tieši tas cilvēks, ar kuru pašu pirmo Rutām vajadzēja tikties. Izrādījās, ka vicedirektors ir savā kabinetā. Sekretāre, jauna meitene, — Ruts nepaguva aptvert, vai viņa ir vai nav robots, — lūdza viņu uzgaidīt. Nebija pagājusi ne minūte, un kabineta durvis atbīdījās, un uz sliekšņa parādījās pats vicedirektors — korpulents, vēl samērā jauns cilvēks kosmosa pilotu formas tērpā ar astronautikas pulkveža uzplečiem. Viņam bija apaja, gludi

noskūta galva un sārta seja ar tukliem vaigiem un trīskāršu pazodi. Uzacis bija uzrautas augstu pierē, bet acīs, ko aizsargāja biezi briļļu stikli, bija sastingusi laipna pārsteiguma izteiksme.

Ieraudzījis Rutu, vicedirektors vēl vairāk izbrīnījās, un viņa uzacis pašāvās kaut kur augstāk par pieri. Viņš sakampa savās apaļajās, sārtajās roķelēs Ruta roku un sāka to kratīt, apgalvodams, ka viņš ārkārtīgi priecājoties, ārkārtīgi priecājoties … Viņš jau sen gaidot kapteini Doringtonu, bet šodien pat esot mēģinājis personiski sazināties ar «Paradīzi». Kapteinis Doringtons, bez šaubām, viņu neatceroties. Viņš, tiesa gan, esot bijis pieņemšanās un banketos, taču viņam neesot bijusi iespēja stādīties priekšā un parunāties — pie kapteiņa nav bijis iespējams tikt klāt. Nebeigdams tarkšķēt, resnītis ielaida Rutu savā kabinetā un ietipināja arī pats. Durvis bez trokšņa a izbīdījās.

Kabinets bija ļoti liels un ļoti gaišs. Vienu sienu aizņēma milzīgs logs, aizvilkts ar krēmkrāsas štorām, pie pārējām karājās navigācijas kartes, citu planētu ainavu hologrammas un slavenu astronautu ģīmetnes. Vienā portretā Ruts pazina sevi kosmosa pilota darba kombinezonā. Gar sienu uz īpašiem paaugstinājumiem stāvēja kosmosa kuģu maketi. Telpas kaktos bija nolikti lieli to planētu globusi, uz kurām patlaban notika pētījumi. Kabineta viņā galā stāvēja monumentāls, melns rakstāmgalds un pie tā dziļi, melni atzveltnes krēsli. Pa labi un pa kreisi no galda pacēlās augsti paneļi ar milzum daudziem videosakaru ekrāniem. Grīdu klāja gaiša, ļoti mīksta grīdsega.

Korpulentais pulkvedis neveda Rutu pie sava rakstāmgalda. Viņi apsēdās pie neliela galdiņa, kas stāvēja pie loga. Ne uz mirkli nepārtraukdams pļāpāšanu — tagad viņš runāja par pilotu atlasi tālajiem reisiem —, resnītis pamāja ar sārto pirkstu. Tajā pašā mirklī pretējā siena atbīdījās uz abām pusēm, izveidodama šauru eju, un no turienes iznāca robots — tādas pašas sistēmas kā Io — baltā virsvalkā, ar baltu cepurīti galvā. Robotam rokā bija liela paplāte ar uzkožamajiem un vesela baterija pudeļu. Kā zeltītas piramīdas uz paplātes pacēlās augļi un kūpēja aromātiskas kafijas tasītes.

Robots svinīgi uzstatīja paplāti uz galdiņa un nozuda. Siena aizvērās. Resnītis aicinoši pamāja ar tuklo roķeli.

Tagad viņš stāstīja Rutām par plāniem, kā izveidot pilotu mācību centru uz Marsa …

— Tiesa gan, mūsu draugi zemeslodes viņā pusē, — viņš uzsvēra vārdu «draugi», — pagaidām iebilst, bet mēs taču nevaram mūžīgi rēķināties ar viņu kaprīzēm… Lūdzu, kapteini, uzkodiet, patlaban ir tieši otro brokastu laiks.

Ruts atcerējās, ka šodien nav ēdis arī pirmās brokastis.

Nepārtraukti tarkšķēdams, resnītis ielēja kristāla glāzēs sev un Rutām kaut kādu dzintarkrāsas šķidrumu un sāka notiesāt sviestmaizes. Ruts nolēma sekot viņa priekšzīmei.

— Uz jūsu veselību, kapteini, — resnītis, paceldams glāzi, uzsauca tostu.

Ruts, paceldams savējo, palocījās. Viņi saskandināja un izdzēra. Tas bija dievišķīgs dzēriens! … Rutām neko tamlīdzīgu nebija gadījies nogaršot pat viņam par godu rīkotajos banketos.

— Nav slikts, vai ne? — resnītis jautāja un, atbildi nenogaidījis, atkal piepildīja glāzes ar dzintardzidro šķidrumu. — Tas ir tikai rums, nostādināts uz hilhilla augļiem, — viņš paskaidroja, pielikdams glāzi pie lūpām — Šo augu pirms dažiem gadiem atrada uz Marsa un pamazām iesāka tur kultivēt. Bez šaubām, te, pie mums, tas pagaidām ir liels retums … Nemirstīgo dzēriens, ilga mūža dzēriens, kapteini! Tas noder pret visām kaitēm.

Un viņš sāka stāstīt par hilhilla dziednieciskajām īpašībām.

Ruts juta, ka viņam pamazām sāk zust pašpaļāvība. Viņš taču nebija te atnācis, lai klausītos, viņš pats gribēja runāt, jautāt, uzdot daudzus jautājumus … Bet viņam, burtiski, neļāva atplest muti. Nekas cits neatliks — būs vien jāpārtrauc šis pļāpa …

— Iedzersim par ilgu mūžu, — Ruts teica, paceldams glāzi.

— Ha, ha, par ilgu mūžu! Lielisks tosts, kapteini! — resnītis priecīgi ieķiķinājās, it kā būtu izdzirdējis kaut ko asprātīgu. Viņš aši izmeta savu glāzi un grasījās to piepildīt no jauna.

Ruts lēnām izdzēra savu, baudīdams katru malku. Tad apņēmīgi atbīdīja glāzi sāņus.

— Kas tad nu, kapteini? — Resnīša sejā pārsteigums sasniedza augstāko pakāpi. — Jūs atsakāties? Neticu, nē, nē, es nespēju tam ticēt! Tas taču ir hilhills! Kur jūs

dabūsiet kaut ko tamlīdzīgu?! Cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, taču ne jau šādā situācijā. — Viņš enerģiski piebīdīja glāzi Rutām tuvāk un piepildīja to līdz malām. Tad ielēja sev.

— Mēs dzērām par ilgu mūžu. Es, kapteini, atļaušos turpināt jūsu tostu par nemirstību.

Ruts juta, ka viņam galva sāk dūkt. Patīkams gurdenums pārņēma visu ķermeni. Rokas un kājas kļuva ļenganas. Varbūt tā bija hilhilla iedarbība, acīmredzot tajā bija kāda narkotiska viela, vai arī tas bija negulētās nakts iespaids… Ruts iedzēra vēl pāris malku. Pulkveža balss viņu vairs nekaitināja, gluži pretēji — tā draudzīgi, nomierinoši itin kā burbuļoja … Ko viņš patlaban stāsta? Ruts saspringa, pūlēdamies atvairīt miegainību, kas viņu bija sagrābusi. Tas izdevās. Pulkveža balss ieskanējās jaušamāk:

— Mēs abi iedzērām par nemirstību, kapteini. Bet kas būtībā ir nemirstība? Paskatieties, šie, — resnītis pameta ar roķeli uz portretu pusi pie pretējās sienas, —- viņi visi ir pelnījuši tiesības uz nemirstību, bet viņi visi ir miruši, visi ir miruši.. . Citi gājuši bojā kosmosā, citi — tepat… Zem katra portreta ir divi datumi — dzimšanas un miršanas gads. Vai tā ir kāda nemirstība, kapteini? Tai jābūt citai. Nemirstībai, kas izriet no ilga mūža. Dzīvas būtnes nemirstība — mana, jūsu… Vai esat ar mani vienisprātis?

— Nē, — Ruts teica.

Stindzinošais vājums pamazām pārgāja. Galva atkal kļuva skaidra.

— Jūs man nepiekrītat? — resnītis brīnījās. — Kādēļ gan ne?

— Pirmkārt, tur, pie sienas, es redzu ari savu portretu. Tātad ne jau viņi visi ir miruši… Otrkārt, nemirstīgs ir tikai tas, kas paveikts, varoņdarbs ir nemirstīgs … Viss pārējais neglābjami pārvēršas pīšļos, mūsu abu ārējā čaula ari, pulkvedi. Bet piemiņa par darbiem var saglabāties.

Resnīša sejā uz mirkli izbrīnu nomainīja kāda cita izteiksme. Ruts nepaguva atšifrēt tās nozīmi, tomēr tā viņam kaut ko atgādināja, kaut ko labi pazīstamu … Pēkšņi pulkvedis skaļi iesmējās:

— Jums, kapteini, protams, ir taisnība» jums tūkstoš reižu ir taisnība! Jūs esat vienīgais dzīvais nemirstīgais

šajā kolekcijā. — Viņš vēlreiz norādīja uz portretiem. — Var teikt, nemirstīgais kvadrātā! Bet jūs taču esat dzēris hilhillu, un tas kaut ko nozīmē, — viņš atkal iesmējās. — Lūdzu, piedodiet man, biju aizmirsis, ka te jau pakārta arī jūsu ģīmetne. Te ir visi piloti, kas uz mūžu ierakstīti kosmosa varoņu grāmatā. Kas attiecas uz varoņdarba nemirstību — es jums piekritu … Bet dzeriet taču hilhillu …

— Tomēr … — Ruts iesāka.

— Jā, jā, jums ir absolūta taisnība, mīļo kapteini, gan jums, gan man ir jāsteidzas. Mūs gaida tik daudz darbu. Liku, lai mūsu sarunas laikā atvieno visus ekrānus. Citādi mēs jau sen būtu pārtraukti. Biju bezgala priecīgs, ka varēju ar jums iepazīties. Nāciet pie manis, kad vien vēlaties. Tiesa gan, es uz pāris dienām nozudīšu, bet pēc tam — jebkurā laikā.

— Es taču… — Ruts atkal iesāka.

— Par darbu — vēlāk. Kur mums jāsteidzas? Atpūtieties! Iepazīstieties ar Zemi. Te jau nav vairs tā, kā bija, kad jūs aizbraucāt. Pierodiet vien… Novēlu jums patīkamu izklaidēšanos.

Viņš uzstājīgi stūma Rutu uz durvīm.

— Es tomēr gribētu zināt, — Ruts teica, — uz ko varu turpmāk cerēt. Un kad man jāatgriežas darbā? Es negrasos …

Pulkvedis neļāva viņam pabeigt.

— Protams, protams … Mēs apspriedīsimies un sameklēsim jums kaut ko pienācīgu. Bet pagaidām atpūtieties, tikai atpūtieties .. . Tātad, kapteiņa kungs, uz redzēšanos, ceru, ka uz drīzu redzēšanos …

Viņi jau bija pie durvīm.

Iedams laukā, Ruts vēlreiz pameta skatienu uz savu portretu, un tagad viņam šķita, ka zem tā arī melnē divi datumi.

Pārsteigts un sapīcis Ruts no stiklā, titānā un pulētā akmenī mirdzošās «Kosmonautikas pils» — kā piloti mēdza saukt Kosmosa lidojumu pārvaldi — izgāja uz ielas. Ausīs vēl skanēja pulkveža baiss …

Tas tik ir tips! No kurienes tādi pārvaldē rodas? Interesanti — kur viņš ir lidojis un vai vispār ir lidojis?…

Astronautikas pulkveža pakāpe taču uzliek daudzus pienākumus … Varbūt kļuvis par birokrātu, sēdēdams vicedirektora krēslā? Ar dažiem tas ātri notiek. Pirmais Ruta skolotājs kapteinis Bjerns — vecs kosmosa vilks — jau pirms četrdesmit gadiem apgalvoja, ka pārvaldes ierēdņi jāmainot divas reizes gadā. Bjerna portrets nekarājās vicedirektora kabinetā, bet Bjerns taču kādreiz bija slavens pilots — viņš pirmais nosprauda bīstamākās trases kosmosā asteroīdu joslā un tālāk — uz lielajām planētām.

Bet ko nozīmē tas otrs datums pie viņa paša portreta? … Vai viņam būtu izlicies? Ruts tagad nožēloja, ka pieklājība nebija ļāvusi viņam pieiet pie sava portreta un precīzi pārliecināties. Interesanti — kā būtu rīkojies pulkvedis? Vai atkal visu pārvērstu jokā?… Viņš nekādā ziņā negribēja runāt par Ruta turpmāko darbu, kaut arī tāda saruna bez lieciniekiem neuzlika nekādus pienākumus. Nesaprotami, atkal tik daudz kas nav skaidrs … Vienīgais, ko Ruts ar savu vizīti pārvaldē bija panācis, — viņš uzzināja, ka visi vēl no viņa nav atsacījušies…

Tajā brīdī Ruts apķērās, ka iet nez uz kurieni, nedomādams par virzienu. Tuvākajā krustojumā viņš atskatījās. Nē, arī šoreiz viņu nebija pievīlusi pilota intuīcija. Netālu kādas ielas spraugā slējās «Paradīzes» gigantiskais tornis.

Ruts pagriezās uz «Paradīzes» pusi. Pēkšņi viņš bija spiests apstāties. Ietvi aizšķērsoja pūlis. Ļaudis klusēdami bija sastājušies kaut kam apkārt. Ruts mēģināja pāri pleciem un galvām redzēt, kas tur ir, bet neko neieraudzīja. Kāds cilvēks, kuru viņš nejauši bija pagrūdis, pagriezās un nopurpināja:

— Nav nekā interesanta. Atkal kāds izmeties laukā, — un parādīja uz atvērtu logu vienā no augšstāviem.

— Izmeties, kā tad! — nočukstēja kāda sieviete. — Izmetuši …

Pamanījusi Ruta vērīgo skatienu, viņa "ātri aizgāja.

Netālu atskanēja policijas mašīnas sirēna, un pūlis cirtās sāņus, aizraudams līdzi arī Rutu. Tas viss apbrīnojami atgādināja vakar notikušo …

Lai nebūtu jāspraucas cauri ļaužu baram, Ruts iegāja lielā universālveikalā. Staigādams gar pirmā stāva nodaļām, viņš pamanīja, ka viens skatlogs no ārpuses nošķiests ar kaut ko tumšu. Tieši tajā vietā rēgojās laužu pūļa galvas un policijas mašīnas zilais jumts. Veikala apmeklē

tāji bija aizņemti ar savām darīšanām. Neviens nepievērsa uzmanību incidentam uz ielas. Tādi gadījumi te droši vien nebija retums …

Pie otrās izejas no veikala Ruts ieraudzīja nodaļu, kurā tika pārdoti ieroči. Šajā nodaļā nebija daudz apmeklētāju.

Ruts piegāja un sāka aplūkot vitrīnas, kurās bija izlikti dažādu sistēmu revolveri, pistoles, karabīnes, mednieku dunči un citi duramie, cimdi ar metāla dzeloņiem un bezgala daudz visvisādu senlaiku ieroču, kas acīmredzot bija domāti kolekcionāru dažādajām gaumēm.

Pavecs pārdevējs ar klejojoša viduslaiku bruņinieka seju — askētiski iekritušiem vaigiem, plānu, uzkumpušu degunu, sirmām ūsām un ķīļbārdiņu — pienāca un sveicināja Rutu, laipni palocīdamies.

— Vai senjors kaut ko vēlētos?

Gan uzruna, gan akcents liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. «Pirmais ārzemnieks, ko sastopu pēc atgriešanās,» Ruts klusībā nodomāja. «Agrāk viņu bija daudz vairāk …» Skaļi viņš sacīja:

— Es vēl neesmu izlēmis… Varbūt nopirkšu kaut ko interesantu…

— Senlaicīgie ieroči mums ir šeit…

Ruts vēlreiz nogāja gar antikvariāta vitrīnu.

— Vai nevēlaties Kārļa Lielā laika āvu vai ari šo Londonas bendes cirvi? — Pārdevējs, kurš izskatījās pēc klejojošā bruņinieka, norādīja uz vitrīnas stūri. — Septiņpadsmitais gadsimts. Lieliska mantiņa. Bet šeit,..

Ruta uzmanību ^saistīja pulēta koka spieķis ar izliektu kaula rokturi. Koks bija inkrustēts ar vissmalkākajiem metāla rakstiem.

— Kādēļ jūsu nodaļā ir šis spieķis?

— O-o! — «Klejojošā bruņinieka» vaigs kļuva gaišāks. — Uzreiz var pazīt lietpratēju. Tā ir lieliska manta. Napoleona laikmets.. Deviņpadsmitais gadsimts. Iekšā ir florete. Uz asmens — monogramma ar kroni. Neuzdrošinos apgalvot, bet pilnīgi iespējams, ka šis spieķis piederējis pašam Napoleonam. Starp citu, viņš bija Francijas imperators.

— Esmu dzirdējis, — Ruts pamāja, — Atļaujiet apskatīt.

«Klejojošais bruņinieks» atvēra vitrīnu un izņēma

spieķi. Tikko manāms roktura pagrieziens — un Ruta acu

priekšā nozibēja garš, zilgans asmens, plāns kā čūskas dzelonis un, kā redzams, ne mazāk bīstams.

— Te ir monogramma. — «Bruņinieks» rādīja uz trls- šķautņu asmens pamatu; tad viņš ar spēku atbalstījās pret asmeni. Tas salocījās un tad nosvilpdamies atliecās taisns.

— Es laikam ņemšu šo rotaļlietiņu, — Ruts nolēma.

— Jūs to nenožēlosiet… Vai nevēlaties vēl kaut ko?

— Nē… Lai gan — es varbūt nopirktu vēl labu automātisko pistoli.

— Vai jums atļauja ir līdzi?

— Kāda atļauja?

— No policijas. Vai tad jūs nezināt, ka mēs visus šaujamos ieročus pārdodam, tikai ja uzrāda atļauju?

— Es nesen atgriezos … no ārzemēm …

— Tādā "gadījumā dabūjiet atļauju un atnāciet nākamnedēļ.

— Kāpēc tieši nākamnedēļ?

— Nu … Parasti, lai dabūtu atļauju, paiet nedēļa.

— Bet vai tagad jūs man neko nevarat piedāvāt?

— Skaidrs, ka varu. No senlietām: krama divkauju pistoles — astoņpadsmitais gadsimts, kovboju kolti — deviņpadsmitā gadsimta beigas, dāmu salona pistoles — divdesmitais gadsimts. Turklāt medību ieroči un, protams, PPN.

— Piedodiet, bet es nesaprotu… — Ruts mulsi pasmaidīja. — Pēdējos gadus dzīvoju ārzemēs… Kas ir PPN? Nekad neesmu dzirdējis par tādu.

— O! — «klejojošais bruņinieks» brīnījās. — Jūs nezināt? Tā arī nav slikta manta — tuvcīņas pistole. īpaši paredzēta pašnāvniekiem: PPN — pašnāvnieka pēdējā nopūta.

Nu bija pienākusi Ruta reize brīnīties.

— īpaši pašnāvniekiem? — viņš atkārtoja, vēl nebūdams pārliecināts, vai «bruņinieks» nejoko. — Bet es domāju, ja ar kaut ko var nošauties, tad ar to var arī nošaut …

«Klejojošais bruņinieks» sāka smieties, tā ka kļuva redzami bojāti, dzelteni zobi.

— Tā gluži nav, jaunais cilvēk, tā gluži nav… PPN ir pistole, kas paredzēta speciālam gadījumam. Tās lode izstieptas rokas attālumā zaudē nāvējošo spēku. Ja jūs šausiet uz kādu, kurš stāv no jums metra attālumā, efekts būs tāds, it kā jūs šautu ar zirni. Ar to var šaut tikai no neliela atstatuma. Bet, ja jūs neesat pašnāvnieks un gri

bat trāpīt kādam citam, tad daudz drošāk un parocīgāk ir izmantot dunci vai šo zobenu. Es jums neieteiktu likt lietā PPN nedz uzbrūkot, nedz aizstāvoties.

— Pateicos par konsultāciju, — Ruts teica, — tomēr iesaiņojiet man pāris PPN.

— Kā vēlaties! — «Klejojošais bruņinieks» palocījās.

— Jūs laikam neesat šejienietis? — Ruts jautāja, saņemdams iepirkumus.

— Nē. Lai gan — es jau sen šeit dzīvoju. Esmu spānietis. Man bija jāatstāj sava zeme pēc revolūcijas …

Ruts atteicās no atlikuma, un «klejojošais bruņinieks» pavadīja viņu līdz pašām durvīm.

Kad Ruts izgāja uz ielas, policijas mašīna jau bija aizbraukusi un pūlis izklīdis. Divas meitenes, ģērbušās baltos kombinezonos, ar sukām mazgāja ietvi un skatlogu.

Ruts pagriezās un devās uz «Paradīzi», vicinādams nupat nopirkto spieķi.

«Es tomēr vēl daudz ko nezinu,» pa ceļam viņš domāja.

«Tātad izrādās, ka Spānijā arī notikusi revolūcija.»

* * *

«Paradīzē» viņu gaidīja pārsteigums. Kad Ruts iegāja savos apartamentos, Io nebija parastajā vietā. Rokas izpletis, robots stāvēja salona galā un aizšķērsoja kabineta durvis. Izdzirdējis soļus, viņš atskatījās un pagāja sāņus, atbrīvodams Rutām ceļu. Jau salonā Ruts pamanīja, ka viņa kabinetā kāds ir.

— Kapteini Dorington, jūsu pavēle izpildīta, — Io no- svepstēja. — Viņš gaida. Es lūdzu pagaidīt, un viņš gaida …

Ruts ātri iegāja kabinetā. No dīvāna pielēca kājās drukns cilvēks ar sarkanu seju. Viņa uzvalks bija sabur- nīts, kaklasaite sagriezusies uz muguras, kreisais svārku atloks līdz pusei atrauts. Svešā sirmie mati bija izspūruši, bet skatienā jaušamas bailes un sašutums.

— Ceru, ka jūs esat kapteinis Doringtons? — viņš iespiedzās un, acis tuvredzīgi miegdams, blenza Rutām tieši sejā.

Balss šķita pazīstama. Ieskatījies vērīgāk, Ruts pazina savu advokātu Hamfriju Koksu.

— Koksa kungs? — Ruts vēl aizvien nespēja noticēt savām acīm. — Ko tas nozīmē? Kas jums noticis? Kur ir jūsu brilles?

— Vai tas esat jūs? — advokāts atkal iespiedzās. — Nu tad beidzot! Un jūs vēl nekaunaties jautāt, ko tas nozīmē? … Kur ir manas brilles? Te ir manas brilles, cienītais kungs! Redziet, kas no tām palicis! Papriecājieties! — Sagramstījis kabatā sauju sašķaidītu stiklu un rāmja lausku, viņš piebāza to Rutām pie deguna. — Jūs esat aizmirsis, ka neatrodaties kosmosā vai uz Neptūna, kur varējāt nodarboties ar visādām nekrietnībām.

— Jūs laikam gribējāt teikt — uz Plutona? — Ruts laipni izlaboja.

— Vai tam kāda nozīme! Jūs par to atbildēsiet! Jūs … Jūs pavēlējāt savam robotam, lai tas man uzbrūk. Es nevēlos ielaisties ar jums nekādās darīšanās. Es atsakos kārtot jūsu lietas. Saku jums to pilnīgi oficiāli. Uz galda atrodas mans rakstiskais paziņojums.

— Koksa kungs, nomierinieties! Tas ir kaut kāds pārpratums. Paskaidrojiet, kas noticis!

— Bandītisms! — advokāts atkal iekliedzās, taustīdams sev aiz muguras kaklasaiti.

— Atļaujiet, es jums palīdzēšu. — Ruts piedāvājās, pastiepdams roku.

— Nepieskarieties man! Jūs esat gangsteris, nevis astronauts.

— Paskaidrojiet taču, kas noticis!

— Jautājiet savam robotam, kuram esat pavēlējis mani nogalināt.

— Koksa kungs, kādas muļķības! Jūs pats neticat tam, ko runājat. Neredzu jums nevienu skrambiņu, bet par brillēm un uzvalku es jums noteikti atlīdzināšu.

— Bez šaubām! Vai atlīdzināsiet arī par morālajām ciešanām, kuras esat man sagādājis?

— Ar prieku. Cik jūs vēlaties?

— Neko es nevēlos. Izlaidiet mani laukā!

— Bet kas tad jums neļauj iet?

— Viņš! — advokāts aiztrūkstošā balsī iekliedzās, norādīdams uz Io. — Viņš aizturēja mani šeit trīs stundas, nelaizdams mani ārā, neļaudams man tuvoties videofo- nam. Jūs taču nenoliegsiet, ka esat pavēlējis to darīt?

— Es patiešām teicu, lai viņš lūdz manus iespējamos viesus pagaidīt, līdz es atgriezīšos. Taču nebiju paredzējis …

— O-ho-ho, lai lūdz! — advokāts, paslējis rokas pret griestiem, atkal nespēja savaldīties. — Tā tikai ir lūg

šana! Tas ir uzbrukums personas neaizskaramībai. Ja es jūs iesūdzēšu tiesā …

— Koksa kungs, jūs mani ,neiesūdzēsiet tiesā, — Ruts viņu mierīgi pārtrauca, — daudzu iemeslu dēļ neiesūdzē- siet… Bet, kas attiecas uz personas neaizskaramību mūsu valstī, tad vakarvakar pilsētas centrā gandrīz manā acu priekšā tika nogalināts cilvēks — tika nogalināta sieviete, bet šodien, pirms pusstundas, kāds cits cilvēks izmests pa logu. Apmēram no divdesmitā stāva… Un šķiet, ka nevienā tas neizraisīja īpašu izbrīnu…

Advokāts izbijies pašķielēja uz atvērtajām balkona durvīm un steigšus atkāpās pie kabineta pretējās sienas.

— Koksa kungs, es to neteicu tādēļ, lai jūs baidītu, — Ruts turpināja, — taču man šķita, ka tieši ar personas neaizskaramību šeit viss nav gluži kārtībā… Tāpēc — labāk bez demagoģijas … Par bēdīgo pārpratumu lūdzu mani atvainot. Es jūs šodien negaidīju. Turklāt biju paredzējis atgriezties daudz ātrāk.

— Tik un tā es kategoriski atsakos kārtot jūsu darīšanas.

— Viņš to pateica, tiklīdz bija šeit ienācis, — pēkšņi atskanēja Io svepstīgā balss.

Ruts pagriezās. Robota iesarkanās ačeles bija pievērstas advokātam. To izteiksme neizraisīja šaubas. Io acīs bija lasāms naids.

— Par ko tu runā, Io? — Ruts jautāja, atbīdīdams robotu tālāk no advokāta.

— Viņš atnāca, tiklīdz jūs bijāt aizgājis, kapteini Do- rington. Viņš teica, ka vairs nekārtošot jūsu darījumus. Lūdza jums to paziņot. Pēc tam iedeva vēstuli un gribēja aiziet. Es lūdzu pagaidīt. Viņš negribēja. Tad es lūdzu vēlreiz. Viņš negribēja, kliedza visādus vārdus; dažus es zinu — tie ir slikti vārdi, citus nebiju dzirdējis, taču es tos iegaumēju …

— Kur ir vēstule? — Ruts jautāja, vērsdamies pie advokāta.

— Jūsu robotam kaut kas nav kārtībā ar programmu, — labu brīdi klusējis, advokāts nomurmināja, — iesaku jums to nomainīt.

— Kur ir tā* vēstule? ,

— Vēstule, kuru es šeit uzrakstīju? Tā ir uz jūsu galda …

— Io, vai šī ir tā vēstule? — Ruts jautaja, norādīdams uz aploksni, kas atradās uz galda.

— Nē, — robots atcirta. — To vēstuli viņš paķēra, kad es negribēju, lai viņš aiziet…

— Koksa kungs, kur ir pirmā vēstule? — Ruts atkārtoja tādā tonī, kas nevēstīja neko labu.

— Kapteini, es jums apgalvoju, ka jūsu robotam šeit viss nav kartībā, — advokāts pagrozīja pirkstu sev pie deniņiem, — vai arī citā vietā. Nododiet viņu pārkausēt. Citādi viņš nodarīs daudz posta. Zvēru jums, ka nekādas citas vēstules nav bijis …

Io nemierīgi sakustējās.

— Runā, Io! — Ruts pamāja.

— Viņš saplēsa vēstuli un ielika tur. — Io norādīja ar pirkstu uz advokāta jakas kabatu labajā pusē.

— Koksa kungs, dodiet šurp to, kas atlicis. — Ruts pastiepa roku. — Nu, veikli! Neieteicu turpināt šo teātra spēlēšanu.

Advokāts klusēdams nometa uz galda pušu pārplēsto aploksni.

— Interesanti — vai jūs pats to izdomājāt vai arī jūs kāds ir samācījis? — Ruts domīgi ieminējās, salikdams kopā konverta abas puses. — Nē, nē, jūs varat neatbildēt, — viņš turpināja, pamanījis, ka advokāts izbijies spēji atkāpjas. — Divas vēstules par vienu un to pašu .. . Atteikums kvadrātā . . . Šajā jūs atsakāties kārtot manus darījumus, atsaukdamies uz apstākļiem; otrajā, kuru es vēl neesmu lasījis, protams, motivējat šo atteikšanos ar uzbrukumu jūsu neaizskaramībai.. . Apsveicu, Koksa kungs, jūs esat laikus atkāpies… Ne vēlāk kā rīt no rīta kapteinis Doringtons ierastos jūsu kantorī ar veselu blāķi jautājumu: par personas neaizskaramību šajā brī- num jaukajā valstī, par Vienlīdzīgo Virspadomi, par ostrakismu, kam tiek pakļauts cilvēks, kurš tikko atgriezies uz Zemes pēc ceturtdaļgadsimta prombūtnes, un vēl šo to . . . Jums nāktos klientam atbildēt. Iespējams pat, ka minētais kapteinis Doringtons palūgtu jūs noformēt viņam izbraukšanas vīzu kaut kur uz Austrāliju vai… uz Kanāriju salām. Turpretī tagad viss ir vienkārši: tā nav jūsu daļa. Bīstamais klients vairs nav klients. Lai pats tiek galā, kā prot…

— Nesaprotu, par ko jūs .., — advokāts murmināja, slaucīdams ar piedurkni sviedrus no pieres.

— Bez šaubām, bez šaubām! — Ruts pamāja. — To ir grūti saprast… Es arī jūs varētu saprast tikai ar vienu vienīgu nosacījumu, ka jūs kāds piespiedis tā rīkoties. Tādā gadījumā, kaut arī man sakarā ar jūsu atteikšanos rodas visādi sarežģījumi, es jūs tomēr uzskatītu par vairāk vai mazāk godīgu cilvēku un pat neatgādinātu, ka esmu jums visus šos gadus .maksājis… Bet ja tā, Koksa kungs, ir jūsu paša iniciatīva… — Ruts pagrozīja galvu.

— Es jums zvēru …

— Nezvēriet… Sen jau vairs neticu zvērestiem. Kam jūs nodosiet manas lietas?

— Kuru jūs … izvēlēsieties … kapteini.

— Acīmredzot būtu velti lūgt, lai jūsu kantoris man iesaka uzticamu advokātu?

— Jā, patlaban tas ir … diezgan grūti… Ārkārtīgi daudz darba … Varbūt vēlāk …

— Tā jau es domāju.

— Vai es varu . .. iet?

— Lūdzu! Io, pavadi Koksa kungu.

— Nevajag! Es pats, es pats, es pats… — Pusakli miegdamies, advokāts kā lode izlidoja salonā. Steigšus aizcirsto durvju blīkšķis lika Rutām drūmi iesmieties.

Tagad viņš bija palicis pavisam viens, protams, vēl gan bija Io …

* * *

Pagāja trīs dienas. Neviens netraucēja Rutu, un neviens vairs arī viņu nemeklēja. Ekrāni kabinetā klusēja. Kad Ruts gāja caur halli, portjē izlikās viņu nemanām. Pasta sūtījumu arī nebija. Šķita, ka viņš apkārtējiem vairs' neeksistē. Tiesa gan, dažreiz uz ielas viņš vēl uztvēra ziņkārus skatienus — visbiežāk tie bija sieviešu skatieni —, bet, tiklīdz Ruts uzrunāja kādu, tūlīt izauga neredzama siena: lakoniskas, izvairīgas atbildes, izbiedētas acis, neslēpta vēlēšanās drīzāk tikt no viņa vaļā. Gadījās, ka Rutām vispār neatbildēja: paskatījies uz viņu, uzrunātais kāpās atpakaļ un steidzīgi aizskrēja tālāk. «Paradīzē», savos greznajos apartamentos, palicis viens, Ruts tagad ilgi pētīja spogulī pats savu attēlu. Varbūt viņā jau ir kaut kāda zīme? … Zīme, ka tuvu pievienošanās vairākumam … Nebija taču iespējams, ka visi, ar kuriem viņš mēģināja uzsākt sarunu, pazītu viņu pēc sejas, zinātu, ka viņš ir tas pats Ruts Doringtons…

Taču attēls spogulī neko neatklāja. Pazīstama, kalsnēja seja ar asiem vaibstiem, augsta piere, ko šķērso tikko manāma rēta, vērīgas, mierīgas acis smalku grumbiņu tīklā, sirmi deniņi, stipri pareti, gludi atpakaļ atsukāti mati. Nē, viņā nebija nekādas atšķirības zīmes. Drīzāk gluži pretēji — viņš izskatījās mierīgāks un vairāk pārliecināts nekā lielākā daļa Roktaunas iedzīvotāju, kas mūžīgi kaut kur steidzas, ir noraizējušies un nervozi…

Tagad viņa vienīgais sarunu biedrs bija Io. Abu attiecībās bija izveidojies kaut kas līdzīgs draudzībai. Robots pastāvīgi gaidīja viņu atgriežamies, nostājies pie pašām durvīm, centās ar acīm nolasīt katru viņa vēlēšanos, uzminēja, kad Rutām kļuvis pavisam nelāgi ap sirdi, un vienmēr atrada veidu, kā izkliedēt viņa drūmās domas.

Bet drūmās domas uzmācās arvien biežāk. Vizīte policijas Galvenajā štābā, protams, neko nedeva. Rutām neizdevās satikties ar ģenerāli. Majors, kurš viņu pieņēma, bija resns, ar grūtu valodu un dumjš vai varbūt tēloja tādu. Uz visiem Ruta jautājumiem viņš neizpratnē raustīja plecus un apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot dzirdējis … Pilsētā daudz visādu salašņu … Pamazām tos likvidējot, taču noziedznieku rodoties arvien vairāk. «Mēs neesam izņēmums,» majors, plecus raustīdams, atkārtoja, «dažās pilsētās ir vēl ļaunāk.» Ruta stāstījums par Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli neatstāja uz majoru nekādu iespaidu. Viņš tikai pajautāja, vai Rutām šī vēstule esot saglabājusies, bet, uzzinājis, ka tā ir pazudusi, atkal paraustīja plecus. «Vulgārs šantāžas mēģinājums; patiesību sakot, tamlīdzīga šantāža pašreiz pat netiek kvalificēta kā kriminālnoziegums. Drīzāk kā sīks huligānisms …» Viņš, protams, došot rīkojumu, lai tiktu uzsākta izmeklēšana, ja kapteinis Doringtons to kategoriski pieprasot, tikai. .. Kapteinis Doringtoņs to nepieprasīja, un majors nomierinājās. Par studentes noslepkavošanu četrdesmitajā kvartālā majors nebija dzirdējis. «Dažreiz šīs ziņas štābā pienāk ar nokavēšanos,» viņš piezīmēja itin kā taisnodamies. Tikai vienu reizi visas sarunas laikā majors satrūkās un izrādīja kaut ko līdzīgu interesei par to, ko Ruts stāsta. Tas notika tad, kad Ruts ieminējās, ka pazudusi pistole, kuru viņš paņēmis līdzi no «Meteora».

— Urāna lodes… — Majors kļuva domīgs. — Labi nebūs, ja tāda «šprice» nokļūs nepareizās rokās… To

mēs laikam izmeklēsim. Vai kapteinim nav uz kādu aizdomas?

Nē, Rutām ne uz vienu nebija aizdomas. Majors kaut ko pierakstīja uz lapiņas un atkal kļuva miegaini vienaldzīgs. Izdzirdējis, ka Ruts gribētu iegādāties citu pistoli, viņš laipni pamāja. Viņš došot rīkojumu, lai tiktu sagatavota atbilstoša atļauja; formalitātes parasti prasot veselu nedēļu, taču kapteinis Doringtons būšot izņēmums. Kapteinis varot nākt pakaļ atļaujai pēc piecām dienām. Ruts pieklājīgi pateicās; viņa rīcībā bija atlikušas tieši piecas dienas… Puse no Vienlīdzīgo Padomes noteiktā laika jau bija pagājusi.

Saruna policijā Rutu pārliecināja tikai par vienu: īstenībā viss ir pilnīgi citādi, nekā majors pūlējās iztēlot. Vienīgais reālais sasniegums bija majora solījums dot rīkojumu, lai Ruts dabūtu atpakaļ spārngrieža vadīšanas tiesības. Kā nākamajā dienā noskaidrojās, majors šo solījumu bija izpildījis.

Ruts aizgāja vēlreiz uz Kosmosa pārvaldi. Taču izrādījās, ka pazīstamā vicedirektora ofiss ceturtajā stāvā ir slēgts: pulkvedis bija aizbraucis komandējumā… Ruts uz augšējiem stāviem pat nebrauca.

Augu dienu, bet dažreiz arī vakaros viņš bezmērķīgi klaiņoja pa Roktaunas ielām. Lai gan — nevarētu teikt, ka pavisam bezmērķīgi… Ruts cerēja, ka viņu uz ielas notvers kāds no Vienlīdzīgo Padomes bandas — tāpat kā torīt pēc pirmās vēstules saņemšanas. Viņš, bez šaubām, tika izsekots, un Ruts gribēja redzēt, kas to dara. Ja šo cilvēku izdotos aizturēt, varētu pamēģināt vēlreiz griezties policijā vai. .. Katrā ziņā vismaz būtu atrasts kāds pavediens. Nevērīgi vicinādams spieķi, Ruts staigāja pa nepazīstamām ielām, lāgiem izdzerdams pa tasītei kafijas uz kāda stūra mazā kafejnīcā, nokāpdams pagrabiņos un alus bāros. Sēdēdams pie kafijas vai alus kausa, viņš ik pa brīdim vērīgi palūkojās apkārt. Nē, neko aizdomīgu viņš nemanīja. Cilvēki bija aizņemti ar savām darīšanām un rūpēm. Neviens viņam nesekoja vai arī vajātāji mainījās tik bieži, ka Ruts nepaguva viņus atmaskot. Tagad jau viņš labi pazina «Paradīzes» tuvāko apkaimi, un pamazām viņa kājāmgājēja maršruti kļuva aizvien tālāki. Šajās dienās Ruts vairākas reizes nevilšus kļuva par liecinieku cilvēku bojāejai uz Roktaunas ielām. Negaidot uz ietves uzskrējusi automašīna piespieda kādu

pie sienas un trakā ātrumā aizdrāzās. Neviens pat nemēģināja tai sekot… Policija ieradās kādu bridi pēc tam tikai tādēļ, lai pievāktu nogalināto. Pa debesskrāpja logu izlēca sieviete (bet varbūt viņa tika izmesta?). Ļaudis apakšā uz ietves redzēja, kā viņa lido lejup ar galvu pa priekšu, un steigšus izklīda. Ruts izdzirdēja smagu būkšķi. Viņš negāja klāt.. . Kāds cits tika nodurts ar nazi — tāpat kā Karija, tieši ļaužu drūzmā uz divu ielu dzīva krustojuma. Slepkava droši vien bija pamanīts, tomēr neviens nemēģināja to aizturēt. Šķita, ka Roktaunā cilvēka dzīvība nebūtu absolūti nekā vērta un slepkavība netiktu uzskatīta par noziegumu… Ruts nolēma ielūkoties Roktaunas laikrakstos — to bija bezgala daudz. Nevienā no avīzēm viņš neatrada ziņojumu par tamlīdzīgiem notikumiem. Izpriecu reklāmas, feļetoni — visbiežāk tie bija pornogrāfiski, — mazliet ārzemju hronikas, krāsaini fotoattēli, karikatūras, milzum daudz krāsainu komiksu ar turpinājumiem… Priekšpēdējās slejās gadījās sludinājumi sēru ietvarā, taču tie bija parastie 'nāves ziņojumi, nenorādot cēloņus, tikai īsi pieminot — «pēc ilgas un grūtas slimības». Nomirušo vecums parasti nebija uzrādīts.

Sestās dienas vēlā vakarā — nu jau Ruts gandrīz neviļus skaitīja laiku kopš Vienlīdzīgo Padomes pirmās vēstules saņemšanas — pēc ilgas staigāšanas pa Roktaunas ielām un laukumiem Ruts atgriezās savā «Paradīzē». Viņam bija jāiet caur nelielu, vāji apgaismotu skvēru vienā no samērā klusiem laukumiem netālu no centra. Tuvodamies skvēram, Ruts ievēroja, ka nedaudzie gājēji met tam līkumu, turēdamies tuvāk spoži apgaismotajiem veikalu un kafejnīcu skatlogiem. Rutām ceļš caur skvēru bija visīsākais, un viņš nekavēdamies devās iekšā pustumsā zem kokiem, caur kuru lapotni tikai vietumis izlauzās reklāmu un ielas gaismekļu stari. Skvērā neviena nebija, blāvoja tikai tukšie soliņi un nez kādu skulptūru bezveidīgie bluķi.

Ruts gāja lēnām, iegrimis savās domās. Viņš atcerējās Kariju, centās iztēloties viņu dzīvu, taču nespēja… Dzīvās Karijas tēlu visu laiku aizēnoja cita Karija — tā, kas nekustīgi gulēja uz asfalta.

Pēkšņi no sāņus alejas izslīdēja kāds tumšs stāvs un, ieraudzījis Rutu, sastinga. Caur koku zariem izspraucies gaismas stars krita uz svešā sejas. Plata, uzburbusi fizio- nomija bez uzacīm, tumšas brilles — un Ruts tūlīt pazina zelli, kurš pirmajā dienā bija piedāvājis viņam indi un, kā domājams, izvilcis no kabatas to vēstuli…

— Ahā, tas esi tu, — Ruts mierīgi sacīja.

Viņš paspēra soli uz priekšu un nokļuva gaismas lokā.

— Kapteinis Doringtons! … — puisis pārsteigumā iesaucās.

Pēc viņa izbrīna un bailēm Ruts saprata, ka satikšanās ir nejauša.

— Nu, vai parunāsimies? — Ruts jautāja.

Puisis neatbildēja, bet ātri paspēra soli atpakaļ, acīmredzot grasīdamies aizmukt. Ruts paguva satvert vinu aiz piedurknes. Zeļļa labajā rokā kaut kas iezibējās, taču Ruts viņu apsteidza… Atrs, spēcīgs trieciens pa žokli un vēl viens — pa tukšumiem. Sameties divos līkumos, puisis bez skaņas sabruka Rutām pie kājām. Atsperu duncis nošķinda pret zālāja metāla iežogojumu. Ruts pieliecās, pacēla dunci, aiztaisīja asmeni un iebāza kabatā. Puisis nepakustēdamies gulēja garšļaukus zemē. Tumšās brilles bija aizlidojušas sāņus. Ruts mazliet pacēla aiz taukainajiem matiem viņa galvu. Puiša acis pavērās. Nesaprātīgais skatiens pamazām izzuda, acīs parādījās dzīvnieciskas bailes un sāpes.

— Nekas, — Ruts teica. — Parunāsimies vien.

Saņēmis gūstekni aiz apkakles, viņš viegli pacēla zelli

stāvus un pagrūda uz tuvākā soliņa pusi. Puisis ievaidēdamies sakņupa uz tā.

— Stāsti! — Ruts pavēlēja. — Žigli! Dodu tev trīs sekundes. Vai arī «pievienošu» tevi daudz veiklāk, nekā tu to proti darīt. Vienā rāvienā …

Ašs spieķa vēziens — un gūstekņa acu priekšā nozibēja zilganais rapiera asmens.

— Kapteini, es zvēru, ka tā nav mana vaina, — puisis sāka čukstēt aizsmakušā balsī, cenzdamies atvirzīties no asmens, ko Ruts bija pielicis viņam pie kakla. — Zvēru, ka tie bija viņi, kas pavēlēja novākt skuķi… Es nevarēju citādi… Apžēlojieties par mani… Kapteini…

Ruta ieplestajās acīs viņš izlasīja kaut ko tādu, ka zaudēja pēdējo cerību.

— Ā-ā! — viņš griezīgi iekliedzās, pūlēdamies satvert asmeni ar rokām. — A-ā!

Kliedziens aprāvās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Ruts ar delnas virspusi noslaucīja pieri un pēc tam, izjuzdams riebumu, notīrīja rapieri uz sola atslīgušā puiša svārkos.

Varēja domāt, ka tas ir aizsnaudies… Ruts palūkojās apkārt. Nevienu neredzēja. Kliedziens skvērā nebija ra~ dljis nekādu vērību. Ruts saraustīti nopūtās, iebāza rapieri spieķī un lēnām devās prom pa aleju. Kad viņš pēc brītiņa izgāja no skvēra uz ielas, neviens no nedaudzajiem garāmgājējiem pat neatskatījās uz viņu.

* * *

«Vai tā bija nejaušība?» Ruts domāja, tuvodamies savu apartamentu durvīm. «Acīmredzot — jā… Neviens no mums nebija gaidījis šo tikšanos… Lai gan — es taču tieši viņu meklēju . .. Tikai ne jau tur — tajā skvērā … Bet viņš, satikšanās un sitiena pārsteigts, ne mirkli nešaubījās, ka viss ir saistīts ar pašu galveno — ar Karijas nāvi… Kāda sagadīšanās! Nē, šajā nejaušību sablīvējumā es nevarēju, man nebija tiesību rīkoties citādi. Pēc tam — atguvies — viņš visu būtu noliedzis… Man bija jārīkojas tā, kā es rīkojos, kaut arī pats pārrāvu satverto pavedienu. Banda, bez šaubām, sapratīs, kas noticis, taču ne jau tūlīt… Bet, ja pirmā viņu pievāks policija, tad tie vispār tik drīz neko neuzzinās… Lai nu būtu kā būdams, pirmais solis ir sperts. Bet ko tālāk, kapteini Dorington?»

Durvis atvēra Io, acīmredzot pazinis viņa soļus.

— Labvakar, — Ruts teica, — kas jauns?

— Zvanīja no policijas.

— Kad?

— Pirms piecām minūtēm.

Vispirms Rutām iešāvās prātā doma, ka policijai jau viss zināms . . . Tomēr tajā pašā mirklī viņš to noraidīja. Ja Rutām būtu sekojuši, tad arestētu viņu uz ielas, netālu no tās vietas .., Tas būs kas cits …

— Un ko teica? — Ruts jautāja.

— Lūdza kapteini Doringtonu viņiem piezvanīt.

— Savieno!

Kamēr Io ņēmās gar videoekrāniem, Ruts domās pārlaida skatienu pēdējo dienu notikumiem. Varbūt zvanījis majors no Galvenā štāba? Tomēr izrādījās, ka tas bija četrdesmitā iecirkņa komisārs. Kad viņš parādījās uz ekrāna, Ruta šaubas pilnīgi izgaisa. Skvērs atradās citā pil

sētas rajonā, un tam nevarēja būt nekāda sakara ar četrdesmito iecirkni.

Pēc pirmās parastās apsveicināšanās komisārs teica:

— Jūs, kapteini, lūdzāt paziņot par izmeklēšanas rezultātiem. Meiteni nogalinājis viņas mīļākais. Iemesls — greizsirdība.

— Vai viņš ir arestēts? — Ruts jautāja.

Komisārs saminstinājās.

— Vēl ne… Viņam izdevies nozust. Esam izziņojuši meklēšanu.

— Kas viņš ir?

— Arī students. Viņi abi kopā mācījušies.

— Viss ir skaidrs, — Ruts dobji sacīja. — Es jums pateicos, komisār.

— Nav vērts pateikties. Kad jūs domājat braukt?

— Pēc pāris dienām.

— Atļaušos ieteikt Longnaisu rietumu krastā. Vislabākā pludmale, visskaistākās sievietes. Bez šaubām, dārgi jau iznāk, bet jums tas acīmredzot nav svarīgi..

— Paldies, es padomāšu, — Ruts teica.

— Laimīgu ceļu, kapteini!

— Laimīgu palikšanu, komisāri

Kad attēls bija nozudis, Ruts domīgi paberzēja pieri. Kāpēc viņiem bija vajadzīgi šie meli? Vai tāpēc, ka grib izdibināt viņa nolūkus? Un tomēr — kur slēpjas galvenā būtība? Kāpēc viņš pēkšņi kļuvis lieks? …

Ruts pasauca Io, un robots tajā pašā mirklī parādījās kabineta durvīs.

— Io, rīt no rīta jāpasūta biļetes uz Eiropu ar pirmo avionu.

— Cik?

— Divas: man un tev.

— Kāds maršruts?

— Parīze vai Roma, pēc tam jau redzēsim.

— Tiks izdarīts, kapteini.

«Pēc tā, kas šodien noticis,» Ruts domāja, «nav vairs jēgas palikt Roktaunā. Policija negrib iejaukties manās attiecībās ar Vienlīdzīgo Padomi. Un es pats pārrāvu vienīgo reālo pavedienu, kas mani varētu novest pie ganga barveža. Tātad… Tātad ir pienācis laiks izpildīt Karijai doto solījumu. Protams, ja Vienlīdzīgo Padome ļaus… Atlikušas vēl četras dienas … Slikti gan, ka esmu gluži viens. No manis atteicās pat advokāts, kurš būtu varējis tik daudz nopelnīt.»

No rīta, tiklīdz Ruts pavēra acis, guļamistabā ienāca Io.

— Kapteini Dorington, biļetes ir pasūtītas.

— Lieliski, Io, — kad mēs lidosim un uz kurieni?

— Avions uz Parīzi iet vēlu vakarā, uz Romu — naktī. Vietas un reisa numurs tiks paziņoti pusdienas laikā.

— Vai tagad viņi nevarēja to pateikt?

— Nē, caur Roktaunu uz Eiropu ir tranzīta reisi.

— Tad jau nekas cits neatliek, pagaidīsim līdz pusdienas laikam. Bet kā mēs tiksim uz lidostu? Šķiet, ka tā ir diezgan tālu no pilsētas?

— Divi simti kilometru. Varam pasūtīt spārngriezi. No halles ziņoja, ka jūs pats varot vadīt spārngriezi, ja vēloties.

— Lieliski, Io, tu esi teicami ticis galā ar uzdevumu. Vai ir vēl kaut kas?

— Jā, vēstule.

— Dod ātrāk šurp!

Tā atkal bija liela tumšas, zīdainas plastmasas aploksne. Vienlīdzīgo Padome bija spērusi kārtējo soli. Ruts lēnā garā atvēra konvertu un atlocīja tumšā auduma strēmeli. «Rutām Doringtonam — bijušajam pirmās klases kosmosa pilotam.» Ruts pavīpsnāja: «bijušajam» … Viņš jau ir «bijušais»; sākums nav slikts. «Esam uzzinājuši par iepirkumiem, kurus aizvakar izdarījāt universālveikalā «Viss visiem» ieroču nodaļā. Mēs novērtējam šo Jūsu rīcību kā mēmu piekrišanu mūsu prasībām un ceram, ka nekādi apstākļi netraucēs Jūs izpildīt pienākumu ne vēlāk par mūsu norādītā termiņa pusnakti. Atgādinām, ka līdz tam atlikušas nepilnas četras dienas.» Tas pats paraksts — ložņājošā čūska.

«Lai tas maksātu ko maksādams, šī zīmīte ir jāsaglabā,» Ruts nolēma. Viņš piecēlās no gultas un strēmeli rūpīgi iebāza kabatas portfeļa slepenā nodalījumā. Pēc tam pasauca Io.

— Šī vēstule, — Ruts teica, paņemdams no galda lielo, tumšo aploksni, — ir bez atpakaļadreses. Vai tu nezini, kas sūta vēstules tādās aploksnēs?

— Vēstules, uz kurām nav norādīta atpakaļadrese, sūta krematorija, — Io bez šaubīšanās atbildēja.

— Krematorija?! — Rutām šķita, ka viņš ir pārklausījies.

— Tas ir tāds koncerns, kurā cilvēkus, pārvērš pelēkā

pulveri, — robots paskaidroja. — No pulvera pēc tam gatavo citas derīgas lietas: mēslojumu dārziem, dažādas vielas, daudz dažādu vielu …

— Vai tu runā par īstiem nomirušiem cilvēkiem?

— Par nomirušiem un nekondicionētiem: ar novirzēm no normas, ar nepareizu programmu, kuri nokalpojuši savu laiku — dažādi novecojuši eksemplāri, ko grūti izmantot un nevar remontēt. Robotus, kurus nevar kapitāli remontēt, nosūta pārkausēt, bet cilvēkus — uz krematoriju. Tas ir gandrīz viens un tas pats.

— Gandrīz, — Ruts piekrita. — Tātad tu domā, ka šī vēstule ir no krematorijas?

— Esmu spiests atgādināt, ka manas sistēmas roboti nevar…

— Es atkal to aizmirsu, — Ruts apķērās. — Piedod, Io! Es pajautāšu citādi: kādas pazīmes rāda, ka šī vēstule ir sūtīta no krematorijas?

Io uzmanīgi nopētīja aploksni.

— Tādu pazīmju nav, kapteini Dorington.

— Bet tu man tikko teici, ka vēstules tamlīdzīgās aploksnēs sūtot no krematorijas.

— Atļaujiet atkārtot, kapteini, kā es teicu: vēstules bez atpakaļadreses sūta krematorija.

— Tātad ja šajā vēstulē nav norādīta sūtītāja adrese … — Ruts uz brīdi apklusa. — Ko tas nozīmē, Io?

— Tas nozīmē, — Io lēni iesāka, un viņa iesarkanās ačeles iemirgojās, — tas nozīmē… ka šo vēstuli varētu sūtīt no krematorijas… Jā, varētu. Bet tā varētu būt arī no cita ofisa.

Io, acis nemirkšķinādams, blenza uz savu patronu, un Rutām šķita, ka robota skatienā viņš mana vieglu ironiju.

— Tevi nevar pieķert, Io! — Ruts nogrozīja galvu. — Tev ir dzelzs loģika.

— Nevis dzelzs, — robots iebilda, — bet tranzistori. Divdesmit četri tūkstoši astoņi simti četrdesmit seši tranzistori.

— Tas ir vareni! — Ruts piemiedza acis. — Tu maksā dārgāk par jebkuru cilvēku.

— Cik tad maksā cilvēks? — Io jautāja.

— Kā lai tev pasaka… Dažādi. Dažreiz ļoti maz, bet gadās ari pretēji…

— Salīdzinot jāoperē ar vidējiem skaitļiem, — Io pamācīja.

— TeV atkal ir taisnība, — Ruts piekrita, — taču baidos, ka attiecībā uz cilvēci, pat uz vienu cilvēku vidējā skaitļu metode īsti neatbilst. Personību grūti izskaitļot. Ikviens cilvēks ir bezgalība. Kā to var izteikt ar vidējiem skaitļiem? Io, vai tu zini, kas ir bezgalība?

— Protams! Tas, kas nekad nebeidzas, piemēram, laiks. No laika viedokļa cilvēks nav bezgalīgs. Viņa laiks ir ierobežots — no dzimšanas līdz krematorijai.

— Vienam cilvēkam — jā, bet visai cilvēcei tā nav. Turklāt cilvēku nevar uzlūkot tikai no tāda redzes viedokļa, cik garš viņa mūžs. Bezgalība ir viņā pašā, viņa iekšējā pasaulē.

— Iekšējā pasaule arī nav bezgalīga, — robots iebilda. — Deviņdesmit seši procenti ūdens, mazliet oglekļa, dzelzs, kalcija, fosfora, pārējais ir baktērijas; izņēmuma kārtā — pāris gramu zelta un daži tranzistori, lai pastiprinātu apkārtējās vides uztveri.

— Vai tu gribi teikt, ka pats esi sarežģītāk iekārtots?

— Es to neapgalvoju. Cilvēks jau arī netika uzreiz pagatavots.

— Nenoliedzami… Turklāt man šķiet, — Ruts ļoti nopietni piebilda, — lai izgatavotu cilvēku, nācās patērēt mazliet vairāk laika nekā jebkura robota izgatavošanai. Pat «S» sistēmas robotu …

Io attieksme pret «S» sistēmas robotiem acīmredzot nebija tik vienkārša. Viņa ačeles nodzisa, un viņš neko neatbildēja. Ruts juta, ka bijis netaktisks. Viņš gribēja neitralizēt sava uzticamā palīga negatīvās emocijas.

— Lai arī cik universāla un sarežģīta konstrukcija būtu «S» sistēmas robotiem, — Ruts teica, — viņiem piemīt viens būtisks trūkums — viņi pārāk atgādina cilvēkus …

Io neatbildēja. Iespējams, ka viņš neuzskatīja šo «S» sistēmas robotu īpašību par trūkumu.

— Atgādina cilvēku sliktākās īpašības, — Ruts paskaidroja. — Tā, protams, ir viņu programmas īpatnība. Man personiski, Io, daudz labāk patīk tavas sistēmas robotu programma. Tā ir lieliska, droša programma, uz kuru gandrīz vienmēr var paļauties.

— Vienmēr! — izlaboja Io, un viņa ačeles atkal sāka mirgot.

Ruts atcerējās Io sirds vietā iemontēto drošinātāju, taču nestrīdējās.

— Vēl man, Io, patīk ari tavas sistēmas robotu spēja ātri pilnveidoties, — Ruts turpināja. — Tajās nedaudza- jās dienās, kuras mēs esam kopā, tu esi spēris ievērojamu soli uz priekšu; tu daudz pareizāk runā, gandrīz nesvepsti, tavs vārdu krājums nepārtraukti pieaug, un man pat šķiet, ka tavs interešu loks pamazām paplašinās …

— Pateicos, kapteini Dorington, — Io loti nopietni sacīja, — tas viss ir tāpēc, ka mēs savstarpēji viens uz otru iedarbojamies.

— Kādā veidā?

— Manas sistēmas robotiem ir īpašs relejs.

— Pilnveidošanās relejs?

— Jā.

— Interesanti! Pēc kāda principa tas darbojas?

— Tiešās kopēšanas princips, — Io noskaldīja, un Rutām atkal šķita, ka viņš pamana robota iesārtajās ačelēs vieglu ironiju.

* * *

Pēc brokastīm Ruts nobrauca lejā hallē un, izgājis no lifta, uzskrēja tieši virsū vienam no korespondentiem, kas bija viņu intervējis. Sis žurnālists — mazs, rudiem matiem, riebīgi nekaunīgs — bija palicis Rutām atmiņā, un viņš to tūlīt pazina. Korespondents, protams arī pazina kapteini, taču šoreiz centās izvairīties no satikšanās. Bailīgi acis novērsis, viņš iemuka liftā, izlikdamies, ka ļoti steidzas. Ruts tomēr satvēra viņu aiz piedurknes un paguva izvilkt no lifta, iekams durvis bija aizbīdījušās.

— A, tas esat jūs, kapteini Dorington, — korespondents apjucis nomurmināja, cenzdamies neskatīties uz Rutu. — Ļoti priecājos, taču, atvainojiet, esmu briesmīgi aizņemts. Man ir tikšanās ar . . .

— Gan jau pagūsiet, — Ruts teica, paņemdams viņu zem rokas. — Man jums jāpastāsta kaut kas… interesants. Var teikt, pat… sensacionāls. Vai neieiesim bārā?

— Citreiz, kapteini. Goda vārds, es steidzos. Es jums vēlāk piezvanīšu …

Viņš mēģināja atbrīvoties, taču Ruts nelaida vaļā viņa elkoni.

— Vai tad jūs neinteresē sensācija?

Izdzirdējis vārdu «sensācija», korespondents iesānis pa- blenza uz Rutu.

— Kāda sensācija, kapteini? … Ja kaut kas par ekspedīciju uz Plutonu …

— Nē. Paiesim sāņus, es jums pastāstīšu.

Nelaizdams vaļā korespondenta elkoni, Ruts aizveda

savu gūstekni halles pašā galā un nosēdināja viņu atzveltnes krēslā.

— Vai kaut ko iedzersiet? — Ruts pamāja uz bāra leti, pie kuras gatavībā bija sastinguši roboti — oficianti.

— Nē, pateicos. Stāstiet ātrāk, kas noticis, kapteini! Man patiešām ir maz laika.

— Mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs bijāt daudz runīgāks, ziņkārīgāks, pat uzmācīgs.

Korespondents piesardzīgi palūkojās apkārt.

— Ko lai dara, kapteini. Mūsu laikos viss ātri mainās. Pirms dažām dienām jūs pats bijāt sensācija. Taču patlaban …

— Kas ir patlaban? …

— Patlaban es dzenos pakaļ nākamajai sensācijai.

— Vai drīkstu zināt — kādai?

— Ak, ar to jūsējo nevar ne salīdzināt…

— Tātad jums ir veicies, ka esam šodien satikušies. Materiāls pirmajai lapaspusei, kā mēdza teikt manā laikā. Vai gribat to iegūt?

— Atkarībā no tā, kāds tas ir.

— Nepieredzēts noziegums!

— E-ē, ar to šodien publiku nevar pārsteigt. Piedodiet, man …

— Nelaidīšu jūs vaļā, iekams nebūsiet kopā ar mani iedzēris … Ei, jūs! — Ruts pamāja ar roku uz bāra pusi. — Divus stiprus kokteiļus — man un manam draugam … — Viņš jautājoši uzlūkoja sarunu biedru.

— Mani sauc Bedžs, — -korespondents nomurmināja, nemierīgi triņādamies krēslā.

— Manam draugam Bedžam. Aši! … — Ruts pagrieza savu krēslu un piebīdīja to cieši klāt korespondentam, tā nogriezdams visus ceļus bēgšanai. Bedžs to saprata un acīmredzot samierinājās. Viņš diezgan mierīgi paņēma glāzi ar kokteili, kuru pienesa robots — oficiants, atslīga krēslā un, iedzēris pāris malku, jautājoši raudzījās uz Rutu.

— Roktaunā ir kāds gangs … — Ruts iesāka.

— Roktaunā ir daudz gangu, — Bedžs viņu pārlaboja, sūkdams kokteili.

— Es domāju gangu, kas sevi dēvē par… — Ruts uz bridi daudznozīmīgi apklus^, — kuru sauc par Vienlīdzīgo Virspadomi…

Bedžs aizrijās ar kokteili un daļu glāzes satura iz- šļakstīja uz savām gaišajām biksēm.

— Izbeidziet šos jokus, kapteini, — viņš nomurmināja starp klepus lēkmēm.

— Es nemaz nejokoju, — Ruts iebilda. — Vai tad jūs nekad neesat dzirdējis par tādu organizāciju?

— Neesmu dzirdējis un negribu dzirdēt, laidiet mani… — Viņš mēģināja piecelties, taču Ruts nelāva.

— Tās ir muļķīgas pļāpas, kapteini. Neieteicu jums kādam par šo tēmu pat ieminēties. Dieva vārds, neieteicu …

— Kāpēc gan ne, Bedž?

— Tās visas ir blēņas; nekā tāda nav. — Viņš bailīgi palūkojās apkārt. — Kāds palaidis bezjēdzīgas valodas … Par to jūs sāks izsekot, kapteini.

— Kas tad to darīs?

— Varas orgāni. .. policija .. s

— Bet kādēļ jūs tā nobijāties?

— Es nenobijos .,.

— Nobijāties gan, Bedž. Izdzeriet savu kokteili! Izdzeriet un ejiet. . . Biju domājis, ka jūs esat godīgs žurnālists. Gribēju jums pavēstīt… sensāciju … Bet jūs vai nu izliekaties, vai uzvedaties kā strauss… Nezinu, vai šie putni vēl saglabājušies uz Zemes.

— Strausi? … Laikam gan … Zooloģiskajos muzejos …

— Agrāk viņi dzīvoja brīvībā — stepēs un tuksnešos. Mednieki viņus ātri vien iznīcināja, jo strausi bija dumji: kad draudēja briesmas, viņi paslēpa galvu smiltīs .. . Tāpat kā tagad jūs, Bedž. Jūs un lielākā daļa jūsu tautiešu. Jūs gaišā dienas laikā nogalina, bet jūs izliekaties, ka nekas nenotiek, un … gaidāt savu kārtu.

— Lielās pilsētās aizvien ir bijis augsts noziegumu skaits… Jūs, kapteini, pa šiem gadiem, ko pavadījāt uz Plutona, esat no tā atradis.

— Iespējams. Es patiešām esmu no daudz kā atradis. Bet es patlaban nerunāju par to noziedzību, pret kuru jācīnās un policija acīmredzot savu iespēju robežās ari cīnās. Es runāju par to, kas neredzami apdraud jūs visus. Es vēl neizprotu, kas tas ir, bet jums, kas esat šeit nodzīvojuši veselu mūžu, tas taču ir jāzina… Kaut kas, kura priekšā ir bezspēcīga policija, oiiciālās varas iestādes, varbūt pati valdība. Ja jūs negribat izmantot manu materiālu, ja baidāties, vismaz paskaidrojiet, kas tas ir.

— Zvēru jums, ka nezinu, par ko jūs runājat.

— Jūs melojat, Bedž. Melojat, jo esat nobijies. Es taču redzu. Jūs šeit gandrīz visi esat gjēvuļi. Vismaz dodiet mājienu, kur lai atrodu drosmīgu cilvēku, drosmīgu un godīgu, kurš varētu man paskaidrot.

— Ko paskaidrot, kapteini?

— To, kas te notiek. Kaut vai to, kas ir Vienlīdzīgo Virspadome.

— Tss… — Bedžs atkal atskatījās. — Es taču jūs brīdināju. Par dažām lietām nedrīkst runāt un rakstīt, lai… neizraisītu paniku. Nekā tāda nav, es jums apgalvoju… Kaut kādas muļķīgas baumas. Kāds gribējis nobaidīt… Ja jums tīk, tas ir īpašs mistifikācijas veids… Lai neizceltos masveida psihoze, par to neatjauj runāt.

— Tātad jūs neticat, ka pastāv tāda organizācija? Un ne tikai pastāv; tā ir spēcīga, un no tās varbūt daudz kas ir atkarīgs, daudz kas gan šajā pilsētā, gan visā valstī.

— Es … n-nē.

— Un jūs nekad neesat dzirdējis neko konkrētu par tās darbību?

— Lai notiek, jums varu pateikt… Kaut ko jau esmu dzirdējis … Droši vien visi ir dzirdējuši… Bet tās taču ir baumas, tikai baumas, nekas cits… Tādēļ, lai tās izbeigtu …

— Bet ja nu šīs organizācijas upuri ir konkrēti dzīvi cilvēki?…

— Tās ir tikai baumas, kapteini… Ja tādā pilsētā kā Roktauna kāds tiek nogalināts, slepkavam izdevīgāk atsaukties uz kādu mistisku organizāciju un novelt vainu no sevis … Būdams žurnālists, zinu, ka nekad nav izdevies dokumentāli apstiprināt tamlīdzīgas organizācijas pastāvēšanu.

— Bet vai ir bijuši mēģinājumi to darīt?

— Bija gan … Laikam jau bija … Agrāk, iekams vel netika aizliegts par to runāt un rakstīt.

— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis, ka ir tāda organizācija, kas bez jebkāda iemesla notiesā cilvēkus vispirms uz izraidīšanu un nodošanu aizmirstībai, pēc tam uz nāvi?

— Dažādas tenkas jau ir klīdušas … Agrāk… Bet tās ir tikai tenkas. Nekas cits, vienīgi tenkas.

— Nekas cits, vienīgi tenkas! Nespēju ticēt, ka jūs, publisko informācijas līdzekļu korespondents, nekad nebūtu redzējis kaut vai šīs organizācijas vārdā izsūtītos dokumentus.

— Dokumentus?

— Jā, vēstules, zīmītes.

— Nekad! — Bedža balsī skanēja tāda stingrība un pārliecība, ka Ruts vērīgi paskatījās uz savu sarunu biedru. — Jūs man neticat? — Bedžs pirmo reizi palūkojās Rutām tieši acīs.

— Nezinu, — Ruts domīgi teica. — Tagad vairs nezinu … Līdz šim neticēju … Bet, ja jūs patiešām neesat redzējis, vai negribat apskatīt?

— Ko tad?

— Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli.

Bedža acīs pazibēja dīvaina izteiksme: viss kopā — bailes, šaubas, aizdomas, stipra ziņkāre — žurnālista profesionāla ziņkāre.

— Vai jums tā ir līdzi? — viņš klusu jautāja un atkal pameta ātru skatienu apkārt.

— Jā.

— Patiešām ož pēc sensācijās, — Bedžs nočukstēja. — Parādiet taču…

— Skatieties — Ruts teica, attaisīdams kabatas portfeli.

— Skatieties — viņš atkārtoja, iebāzdams pirkstu slepenajā nodalījumā. — Tūlīt…

Bedžs, kaklu izstiepis, saspringti gaidīja.

Ruta sejā parādījās neizpratne. Pirksts sataustīja vienīgi gludo ādas virsmu. Viņš ielūkojās kabatas portfelī. Slepenajā nodalījumā nekā nebija.

— Nesaprotu… — Ruts iesāka, apgriezdams kabatas portfeli otrādi. — Es to ieliku šeit, un neviens nevarēja …

— Toties es visu saprata, — Bedžs pieceldamies pamāja. — Tiem, kas atgriežas no turienes, — viņš norādīja ar pirkstu gaisā, — tā gadās, kapteini… Ieteicu griezties pie psihiatra … Tagad es skrienu … Paldies par kokteili.

Bedžs jau sen bija nozudis liftā, bet Ruts aizvien vēl sēdēja ar atvērtu kabatas portfeli uz ceļiem.

Varbūt viņš patiešām ir saslimis? … Halucinācijas? … Viņš par tām bija dzirdējis no vecajiem pilotiem.. . Bet tas bija kas cits… Kas gan pēdējo dienu notikumos ir īstenība un kas — satrauktas iztēles rotaļa? Karija — vai viņa ir bijusi? …

Atmiņas par Kariju bija tik sāpīgas, ka viņš ievaidējies aizvēra acis.

Nē, nē, viņš varētu sekundi pēc sekundes atsaukt atmiņā visu to dienu — no pirmās tikšanās ļaužu drūzmā līdz brīdim, kad viņš izsēdināja Kariju uz hospitāļa jumta. Viņas auguma siltumu, maigo roku pieskārienus, matu smaržu — apbrīnojami svaigu un mazliet rūgtenu, viņas lūpas … Un tā, otra Karija, guļoša uz netīra asfalta … Ai nē! … Ja viņš kādreiz patiešām zaudēs prātu, tad vienīgi no šīm atmiņām . . . Bet patlaban …

Viss jāuzņem tā, kā tas ir… Tas viss ir bijis, bet pazudusī vēstule ir vēl viena noslēpumaina epizode neizprotamajā cilpā, kas pamazām savelkas ap viņu … Pa tiem gadiem, ko Ruts pavadīja uz Plutona, viņš bija iemācījies iepriekš nojaust nezināmas briesmas. Arī tagad nevarēja būt, ka viņš maldītos …

Nekas, tur — neizmērojamos izplatījuma tālumos — viņš tādos brīžos bija paļāvies tikai uz sevi, uz savu intuīciju, saviem nerviem, saviem spēkiem. Arī tagad viņš rīkosies gluži tāpat… Acīmredzot palīdzību nav no kā gaidīt. Tātad… Viss ir atkarīgs no viņa. Un likme šajā pēdējā pārbaudījumā, tāpat kā tur, būs vienīgi dzīvība. Šeit ir pat vieglāk… Tur viņa bojāeja apdraudētu visas ekspedīcijas likteni. Bet šeit, Ruts pavīpsnāja, viņš nav ne par vienu atbildīgs… Ja nu Regija… Taču viņas varbūt sen vairs nav … Viņa paša dzīvība … Ruts uz mirkli iztēlojās kosmosa dzīļu tuksnesi, ko caurauž vienīgi bezgala tālo zvaigžņu aukstais mirdzums, un atkal rūgti un samierinoši pavīpsnāja.

Tad viņš piecēlās, salocīja kabatas portfeli, iebāza svārku kabatā un lēnā gaitā izgāja no vēsās halles ļaužu pārpilnās ielas karstajā tveicē.

* *

Dienasvidū Ruts atgriezās «Paradīzē». īo viņu sagaidīja parastajā vietā pie durvīm.

— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja, ieiedams kabinetā.

— Rezervētas vietas uz Parīzes reisu. Izlidošana no Roktaunas aerodroma tieši divdesmit divos. Lidlaukā jābūt pusstundu agrāk.

— Tātad mēs lidosim, Io. Sagatavo bagāžu! Starp citu, vai tu nezini: tas ir tiešais reiss?

— Paredzēta viena nosēšanās Džonstaunā.

— Ak tā gan … — Ruts kļuva domīgs. Tātad vēl viena nosēšanās šajā mīļajā valstī. Ja Vienlīdzīgo Virspadomei ienāks prātā nepieļaut, ka viņš aizlido, to bez pūlēm varēs izdarīt arī burzmā Džonstaunas aerodromā — vienā no lielākajiem aerodromiem uz planētas… Tātad ar startu Roktaunā viņa piedzīvojumi vēl nebeigsies, ja arī tie ļautu viņam no šejienes izlidot. Neko darīt, jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida.

Ruts drošības dēļ pārmeklēja kabinetu. Vēstules, protams, nekur nebija, bet Ruts jau nemaz necerēja to atrast: viņš lieliski atcerējās, ka bija ielicis tumšās drānas strēmeli kabatas portfelī un nebija no tā šķīries . . . Tomēr kabineta apskate viņam atgādināja par aploksni. Arī tās nekur nebija, lai gan Ruts bija atstājis aploksni uz galda. Ruts pasauca Io.

— Liela, tumša aploksne? — Io jautājoši blenza uz patronu. — Vai tad kapteinis to nepaņēma līdzi?

— Es paņēmu tikai vēstuli. Aploksne palika uz galda.

— Konverta uz galda nebija, — Io iebilda.

— Vai tu šeit kārtoji?

— Jā. Konverta nebija.

— Tātad tu neesi to aizsviedis atkritumvadā?

— Kā var izsviest to, kā nemaz nav bijis? — robota balsī skanēja izbrīns.

Rutām atkal ienāca prātā doma, ka Io viņu muļķo. Lai gan — kādēļ? Runa taču bija par tukšu aploksni.

Io vēl aizvien stāvēja durvīs; viņa nekustīgais skatiens bija kā piekalts Ruta sejai.

— Piedod, Io, — Ruts pavīpsnāja, — visticamāk, ka pats būšu kaut kur iebāzis to sasodīto aploksni.

— Bet cik liela var būt šī ticamība? — Io gribēja zināt.

Ruts paraustīja plecus.

— Laikam ne visai liela.

Io pagriezās un lēnām izgāja no kabineta. Rutām šķita,

ka robots ir par kaut ko noraizējies.

* * *

Līdz aerodromam viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Ruts nolēma bez īpašas nepieciešamības neizaicināt likteni … Spārngriezi vadīja «Paradīzes» pilots — šķiet, tas bija «S» sistēmas robots. Ruts un Io bija pasažieri. Pilots bija ārkārtīgi nerunīgs. Visā lidojuma laikā viņš nebilda ne vārda. Tikai nosēdinājis spārngriezi uz aerodroma ēkas jumta, pilots, nepaskatījies uz Rutu, izmeta:

— Klāt esam. Ardievu, cienījamais kapteini Dorington!

— Uz redzēšanos, — Ruts lēni teica, kāpdams laukā no spārngrieža kabīnes. — Uz redzēšanos.., Mēs taču vēl varam satikties, vai ne?

Pilots neatbildēja.

Ruts un Io nebija paguvuši paspert ne pāris soļu, bet sudrabotā, caurspīdīgā spāre jau bija pacēlusies gaisā un izgaisusi tumšajās debesīs.

Sākumā Rutu apdullināja drūzma aerodromā. Ļaužu straumes plūda visos virzienos, nolaizdamās un paceldamās kopā ar klusu slīdošajām uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un eskalatoriem. Milzīgās zāles bija cilvēku pārpilnas, tie drūzmējās pie ārdurvīm un bāros, kas mirdzēja no metāla un kristāla. Tūkstošifem soļu duna un apslāpēto balsu čala, skaļie paziņojumi par kārtējo avionu un starpkontinentālo raķešu laineru aizlidošanu un atli- došanu, vareno motoru rūkoņa, kas dārdēja no pacelšanās laukumiem, daudzkrāsaino neona reklāmu zibšņi un vizuļošana, no videoekrāniem plūstošā mūzika — tas viss sakausējās grandiozā gaismas un skaņas simfonijā, kuras apslēptajā ritmā Ruts pēkšņi skaidri nojauta draudus. Jā, briesmas bija kaut kur ļoti tuvu, tagad viņš to zināja pavisam droši. Lauzdamies drūzmā caur pārejām un hallēm pakaļ Io, Ruts, līdz pēdējai iespējai saspringts, meta uz visām pusēm ātrus skatienus. Taču cilvēki, kuriem viņš gāja garām, bija aizņemti katrs ar savām darīšanām un savām domām. Neviens nepievērsa viņam uzmanību…

Drīz vien Io bija sameklējis Parīzes reisa reģistrācijas pulti. Visas formalitātes prasīja dažas sekundes, un pēc mirkļa Ruts un Io jau atradās nelielā salonā ar stikla , sienām. Vidū stāvēja lielas vāzes ar skaistiem, košiem ziediem, bet gar sienām — zemi, ar tumšsarkanu ķirš- krāsas ādu apvilkti atzveltņi. Atzveltņos sēdēja un zvilnēja pasažieri, kas gaidīja avionu uz Parīzi. Dažiem līdz! bija tādas pašas sistēmas roboti kā Io.

— Apsēdieties, kapteini, — Io uzaicināja.

Ruts tomēr atteicās un, nostājies salona stūrī, sāka pētīt savus nākamos ceļabiedrus, ar kuriem kopā viņam būs jāšķērso okeāns. Lielākā daļa šķita biznesmeņi un ierēdņi. Viens, jaunāks, ar trulu seju un pašpārliecinātu skatienu, bija ģērbies kosmosa pilota formā, Ruta sejā pazibēja ironisks smīns. Neviens no tiem, kas atradās salonā, bez šaubām, nenojauta, kādām briesmām tiek pakļauts, lidojot kopā ar viņu, Rutu. Lai gan lidot raķešu laineri vienmēr ii zināms risks… Bet šoreiz risks bija nesalīdzināmi lielāks. Viņa aizbraukšana taču bija bēgšana, un Vienlīdzīgo Virspadome, protams, visu jau zināja…

Salona tālākajā stūrī sēdēja dažas sievietes elegantos ceļojuma kostīmos. Ruta vērtējošais skatiens aizkavējās pie viņām. Visas, bez šaubām, piederēja pie mantīgo aprindām, taču neviena nebija, pievilcīga. Salonā pamazām arvien vairāk saradās ļaužu. Tagad visi krēsli jau bija aizņemti, un klātpienākušie stāvēja starp vāzēm un atzveltņiem. Iedegās uzraksts, kas atļāva doties uz lidmašīnām, un tajā pašā mirklī atbīdījās durvis uz spilgti apgaismotu gaiteni, kas veda kaut kur lejup. Durvīs parādījās melnmataina meitene lidostas darbinieku zilajā formas tērpā. Ruts sakoda zobus… Meitene pie izejas kaut kādā ziņā viņam atgādināja Kariju.

Pūlis sakustējās un lēnām sāka plūst uz gaiteni garām meitenei zilajā tērpā. Sēdošie piecēlās no savām vietām, Salons ātri kļuva tukšs.

Un tad parādījās viņa… Ruts vienā mirklī pazina, tiklīdz viņa ienāca. Ruts it kā sastinga — pārsteigts, apjucis, pēkšņi pilnīgi zaudējis spēkus. Sirds vispirms salēcās, bet tad gandrīz vai apstājās …

Ar augsti paceltu galvu viņa pagāja Rutām pavisam tuvu garām. Kuplos, zeltainos matus pakausī saturēja, šaura, melna lentīte — tāpat kā toreiz viņu pēdējā tikšanās reizē. Līdz sāpēm pazīstams profils ar augstu, brī- num daiļu pieri. Mazas, sārtas lūpas, garo. skropstu ēnas. Savā rudenīgajā skaistumā viņa vēl aizvien bija burvīga. Atturīgs ceļojuma kostīms izcēla slaidā auguma līnijas, tā ka viņa izskatījās pēc jaunas meitenes. Virs

tumšās zamšādas jakas platās apkakles atloka iemirdzējās smalka, smalka zelta ķēdīte — tā pati ķēdīte …

Viegli un ātri viņa izgāja cauri salonam, sīki klaudzinādama pa marmora grīdu melnos papēdīšus. Viņai sekoja divi slaidi vīrieši. Vienam no tiem rokā bija liel3 ādas portfelis.

Jau pie pašām salona durvīm, uz mirkli aizkavējusies pie meitenes zilajā formas tērpā, viņa mazliet pagriezās pret vienu no saviem ceļabiedriem un kaut ko sacīja. Tas ātri atbildēja, un viņa pasmaidīja.

Ja Ruta sirdī vēl bija palikušas kādas šaubas, šis smaids — neatkārtojamais, pasaulē vienīgais smaids — tās pilnīgi izdzēsa… Tā smaidīja tikai viņa — Ruta Regija…

Viņi nozuda gaiteņa dziļumā, jau sen bija apklusuši viņas papēdīšu klaudzieni, bet Ruts vēl aizvien nekustīgi stāvēja. Tagad salonā bija palicis tikai viņš viens pats. Lai gan — nē, blakus nesatricināmā mierā stāvēja Io… Meitene pie izejas jautājoši skatījās uz viņiem.

Bija jāizšķiras. Ruts dziļi ievilka elpu, it kā pamozdamies pēc ilgas gulēšanas. Tagad taču viss ir skaidrs … Viņam vairs nav tiesību lidot. Kaut arī Regija lidotu tikai līdz Džonstaunai, viņš nedrīkst riskēt ar viņas drošību. Bet, ja Regija visu šo laiku te dzīvojusi, viņa nevarēja nezināt, ka Ruts atgriezies, tātad… Kaut gan — kāda tam nozīme? Viņa ir dzīva un, kā liekas, arī laimīga. Tas ir galvenais… «Galvenais!» Ruts domās atkārtoja, un tajā brīdī viņam šķita, ka viņš grib pats sevi par kaut ko pārliecināt…

Io nemierīgi sakustējās.

«Jā, jā, protams,» Ruts nodomāja. «Ātrāk jāpaziņo, ka nelidošu, lai viņi paspētu rīkoties, ja sakarā ar šo reisu ir bijis kaut kas ieplānots.»

Ruts paspēra dažus soļus. Kājas šķita kā no vates, Ruts ar pūlēm spēja tās kustināt.

«Vecais, tu vairs nekam nederi,» viņš domās pats sev teica, «viena acumirklīga tikšanās — un tu jau esi galīgi sačākstējis… Un vēl grasījies cīnīties ar Vienlīdzīgo Virspadomes gangu … Viņa nekad nav tevi mīlējusi, un tu to ļoti labi zināji… Saņem sevi grožos! Tu taču vēl nedomā kapitulēt…»

— Es esmu Ruts Doringtons, — viņš skaļā, noteiktā balsī pateica, pieiedams pie meitenes zilajā formas tērpā.

— Biju nolēmis lidot uz Parīzi, bet pārdomāju. Palikšu vēl pāris dienu Roktaunā. Vai varu pārcelt izlidošanu?

— Lūdzu, — sacīja meitene, nepauzdama ne vismazāko izbrīnu. — Griezieties reģistrācijā, un jums noteiks citu dienu

Viņa paspieda slēdzi, un durvis uz peronu aizvērās. Ruts pagriezās pret Io. Robota iesarkanās ačeles uzzibsnīja un nodzisa. Bija skaidri redzams, ka Io ir pārsteigts, varbūt pat sarūgtināts par Ruta lēmumu,

Pusnakti viņi atkal bija «Paradīzē». Ieraudzījis Rutu portjē klusēdams pasniedza viņam atslēgu. «It ka es būtu gaidīts,» Ruts nodomāja. Io pavadībā viņš devās uz saviem apartamentiem. Viss bija tāpat kā iepriekš. Acīmredzot viņu īsajā prombūtnes laikā neviens te nebija ienācis.

Io vēl nebija beidzis izkravāt čemodānus, te pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.

Robots jautājoši uzlūkoja patronu.

— Atver — Ruts pavēlēja.

Tuvo briesmu sajūta, kas viņu bija sagrābusi jau lidostā un saglabājusies pat pēc tam, kad viņš ieraudzīja Regiju, tagad teica, ka izšķirošais brīdis ir klāt. Ko lai dara, viņš taču neslēpsies. Viņš ir pieradis aci pret aci stāties pretī jebkurām briesmām. Tas ir kosmosa navigācijas galvenais noteikums. Un tas nekad nebija Rutu pievīlis. Turklāt viņa rīcībā vēl bija trīs dienas…

Io pavēra durvis uz gaiteni. Tajā pašā mirklī, atbīdījuši robotu sāņus, istabā ienāca trīs vīri. Ikdienišķi uzvalki un ikdienišķas sejas. Viens — vecākais — tumšās acenēs, iesirms, divi pārējie — pavisam jauni, apaļām sejām, sārtiem vaigiem. Nevilcinādamies viņi devās tieši uz kabinetu. Viens no jaunajiem palika pie durvīm, abi pārējie paspēra pāris soļu uz priekšu un klusēdami paklanījās.

— Jūs, bez šaubām, mūs gaidījāt? — vecākais jautāja, vērīgi skatīdamies uz Rutu.

— Nē, — Ruts atbildēja, — un tāpēc jums būs jāpasaka, ar ko izskaidrojama tik vēla vizīte. Lūdzu, sēdieties!

Vecākais tikko manāmi paraustīja plecus, tomēr apsē

dās zemajā atzveltnes krēslā pie galda, pamādams jaunajam, kurš stāvēja blakus. Arī tas, nenolaizdams acis no Ruta, atslīga krēslā.

— Jūs arī, — teica Ruts, norādīdams uz trešo, kurš vēl aizvien stāvēja pie durvīm.

Vecākais pasmaidīja.

— Viņš pastāvēs, viņš ir pieradis stāvēt.

— Kā vēlaties, — Ruts noteica. — Tātad?

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais iesāka. — Šefs mums uzticēja, lai nododam jums …

— Vai jūs runājat par kādu no Vienlīdzīgo Virspa- domes? — Ruts viņu pārtrauca. — Es vienmēr esmu uzskatījis, ka visam jābūt skaidram.

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais atkārtoja, uzsvērdams vārdu Šefs, — jūs taču neiedomāsieties, kapteini Dorington, ka ar jums nodarbosies visa Virspadome? Kaut arī jums ir tik sensacionāla slava, tas būtu pretenciozi …

— Pieņemu jūsu aizrādījumu, — Ruts teica. — Patiešām — šķiet, ka esmu šo to pārspīlējis… Tomēr — jūs mani pazīstat, bet es jūs ne. Vai jums nevajadzētu stādīties priekšā?

— Pašreizējā situācijā tas nav nepieciešams, — vecākais iebilda, — taču, ņemdams vērā jūsu izcilos nopelnus zinātnē, ar prieku, kapteini, stādīšos jums priekšā. Mans vārds ir Ričards, varat saukt mani vienkārši par Diku. Viņu, — vecākais norādīja uz jauno, kurš sēdēja blakus, — par Ionu, bet tam, — viņš pamāja uz durvju pusi, — ir tikai numurs — trīsdesmitais.

— Saprotu un novērtēju šo delikāto intimitāti. — Ruts paklanījās. — Varat arī mani saukt vienkārši vārdā — par Rutu.

— Pateicos, — teica tas, kurš bija nosaucis sevi par Ričardu. — Taču apsēdieties arī jūs, Rut.

— Protams, bet es vispirms gribētu šo to noorganizēt. Ko jūs, Dik, vēlētos iedzert?

— Arī tas nav gluži nepieciešams, bet, ja jūs esat tik laipns, mēs neatteiktos no stipra kokteiļa.

— Lieliski! — Ruts sasita plaukstas. — Io!

Robots tajā pašā mirklī parādījās durvīs, taču puisis, kurš stāvēja pie kabineta, pastiepa roku un aizšķērsoja tam ceju.

Ruts izbrīnījies sarauca uzacis, un Diks nepagriezdamies izmeta:

— Palaid!

Roka noslīdēja iejā. Io ienāca kabinetā, pa ceļam uzmezdams puisim, kurš stāvēja pie durvīm, visai nepārprotamu skatienu,

— Paplāti ar dzērieniem un glāzes! — Ruts teica. — Atnes tos stiprākos, Io. Protams, arī sulu un ledu…

Pēc pāris sekundēm galds kabinetā bija piekrauts ar pudelēm.

Ruts domīgi pētīja etiķetes.

— Vai zināt, es jums pagatavošu kosmisko kokteili. Mēs uz Plutona bijām to iecienījuši. Recepte ir diezgan sarežģīta, toties garšas ziņā… — Ruts noklakšķināja mēli. — Vai jūs neiebilstat, Dik?

— Pilnīgi paļaujos uz jums, Rut.

— Bet jūs, Ion? — Ruts uzmeta skatienu jaunajam.

— Es ari, — atbildēja puisis, ar interesi vērodams Rutu.

— Cik es saprotu, tad viņš vispār nedzer… — Ruts pameta ar acīm uz trešo, kurš joprojām stāvēja posteni pie durvīm.

Diks noraidoši pakratīja galvu.

Ruts, neteikdams vairs ne vārda, sāka jaukt kokteili. Citu pēc citas viņš atvēra pudeles un kritiski novērtēja pret gaismu dzēriena sastāvdaļas. Viesi nogaidoši klusēja, vērodami ikvienu viņa kustību.

— Nekautrējieties, — Ruts ierunājās, ar standziņu ielaizdams glāzēs ledus gabaliņus, — kamēr es gatavošu kokteili, pastāstiet, kāpēc esat ieradušies.

Diks nemierīgi noklepojās, bet Ions muļķīgi iesmējās.

— Mēs nebūt nesteidzamies, — Diks beidzot ieminējās.

— Kā nu vēlaties …

— Bet kāpēc spēlēt paslēpes? — Diks noņēma brilles un sāka tās ar salveti tīrīt. — Turklāt es esmu pārliecināts, ka jūs, kapteini, jau esat visu uzminējis. Mēs atnācām jums paziņot, ka termiņš ir saīsināts. Jums… jāpievienojas šonakt.

— Hm, — Ruts teica, — šķiet, būšu par daudz pielējis no šī liķiera. Baidos, vai nav iznācis pārāk salkans. Esmu jau sācis aizmirst vajadzīgās proporcijas… Kā jūs, Dik, teicāt — termiņš ir saīsināts? Patiesību sakot, kāpēc tad tā? Esmu stingri rēķinājies ar atlikušajām trim dienām. Vai tiešām jūsu šefi nepilda džentlmeņu norunas un garantijas?

— Rut, jūs pats esat vainīgs. Jūsu mēģinājums aiz

braukt.., Vienam otram tas lika padomāt. Tāpat jūsu negaidītā atgriešanās… Ja otra puse sāk neizprotami rīkoties, tad drošības dēļ spēle jāizbeidz.

— Ak tā… Izrādās, ka man nebija tiesību pavadīt atlikušās dienas kaut vai, piemēram, Francijā.

— Protams, ne! Jūs vispār nedrīkstat tagad atstāt mūsu valsti. Jūs taču tūlīt pēc atgriešanās tikāt izsludināts par nacionālo pieminekli. Kā zināms, nav atļauts izvest nacionālos pieminekļus uz ārzemēm. Saprotams, ari izbraukt, ja pieminekļi spēj patstāvīgi pārvietoties.

— Kas to būtu domājis! — Ruts brīnījās. — Man par to nebija ne jausmas. Tātad …

— Visticamāk, ka jūs aizturētu Džonstaunā, ja jūs būtu līdz turienei laimīgi ticis.

— Vai tad es varētu arī netikt?

— Tāds lidojums, Rut, vienmēr ir risks.

— Tomēr ceru, ka pēc tam, kad biju atteicies lidot, šī reisa risks manāmi samazinājies, vai ne, Dik?

— Baidos to apgalvot, taču tāda iespēja varētu būt.

— Tas ir lieliski, — Ruts noteica ar acīm redzamu atvieglojumu. — Šķiet, ka iznācis itin labs kokteilis. Lūdzu! — viņš sniedza saviem viesiem glāzes.

— Kapteini Dorington, jūs esat apbrīnojami drosmīgs cilvēks, — Diks ar cieņu teica, paņemdams glāzi. — Savu mūžu vēl neesmu tādu sastapis. Tā kā iedzert uz veselību būtu nevietā, ierosinu izdzert par drosmi.

—Nu Nieki! — Ruts teica, pagaršojis kokteili. — Tas ir gluži profesionāli. Tātad — ko jūs man gribat piedāvāt?

— Var būt vairāki varianti. — Diks kļuva domīgs.

— Inde, kas ātri iedarbojas, lode, lēciens no balkona… Es personiski izvēlētos pēdējo priekšlikumu. Inde nederētu tādam cilvēkam kā jūs, bet lode …

— Tas ir mierīgi jāapdomā, — Ruts viņu pārtrauca.

— Ceru, ka jūs mani īpaši nesteidzināsiet.

— Pagaidām ne, taču visam jānotiek šonakt.

— Tātad mums ir laiks lēnā garā izdzert šo kokteili un pat sabrūvēt vēl vienu, ja jums nebūtu iebildumu.

— Tik vēlu es nemēdzu dzert vairāk par vienu stipru kokteili, — Diks papurināja galvu. — Citādi es slikti guļu, bet man labi jāatpūšas līdz rītdienai…

— Kā vēlaties … Bet, kamēr mēs dzeram šo kokteili, vai jūs, Dik, nebūtu ar mieru atbildēt man uz vienu jautājumu. Tas jau sen mani intriģē …

'— Labprāt, Rut, ja vien spēšu.

— Kādēļ jūs… likvidējat tik daudz cilvēku? Es, protams, nerunāju par sevi… Tā taču ir bezjēdzīga izšķērdība. Cilvēki — tas ir kapitāls .,.

— Tikai līdz noteiktai robežai, — Diks pasmīnēja. — Kad viņu saradies pārāk daudz, valstij tās ir zināmas rūpes, jo sevišķi mūsu gadsimtā — tehnikas un ierobežotu izejvielu iespēju laikmetā. Tiem, kuri nespēj nodrošināt sev dzīves līmeni atbilstoši vidējam standartam, ir jāpazūd.

— Saprotu. .. Bet vai tad valsts nav spējīga kaut vai dažiem palīdzēt? Starp viņiem taču neapšaubāmi gadās noderīgas personas… Aizritējušajos gadsimtos rg mazums ģēniju ikdienas dzīvē ir bijuši nepraktiski cilvēki.

— Ģēniji tagad vairs nav vajadzīgi. Viss, kas nepieciešams tālākai izaugsmei, jau ir radīts. Svarīgs vienīgi noteikts ražošanas līmenis un tam atbilstošs daudzums cilvēku, kas dzīvotu pēc vispārpieņemtā standarta. Visam, kas neietilpst šajos vidējos ietvaros, ir jāatsijājas. Kā no augšas, tā no apakšas. Tā mums tiek garantēta visu standartu saglabāšana.

— Tātad — «lai zeļ viduvējība»?

— Tieši tā, Rut! Un mēs lepojamies ar to, ka esam vidējo cilvēku, vidējā vairākuma, vidēji izglītotu, vidēji inteliģentu, vidēji laimīgu iedzīvotāju zeme …

— Un neviens neprotestē?

— Protestētāji vienmēr nāca no tām galējām grupām, kuru tagad praktiski vairs nav. Tieši tur, tajos slāņos, radās sasodītie jautājumi, apmēram tādi, kādus patlaban uzdodat jūs. Un tieši tāpēc, Rut, arī jums jāpazūd, lai gan man personiski jūs imponējat.

— Pateicos. — Ruts iedzēra malku kokteiļa, — Gandrīz viss tā kā būtu skaidrs … Man laikam nevajadzēja atgriezties uz Zemes, kaut gan, starp citu, gluži vienalga — vai tur vai te …

— Ko jūs! — Diks mundri atsaucās. — Jūsu atgriešanās triumfs — vai tā nav cienīga samaksa par visu? Es jums galvoju, ka mūsu valstī daudzi labprāt mainītos ar jums liktenī. Jūs esat uz mūžu mūžiem ierakstīts kosmosa varoņu grāmatā, jums tiks celti pieminekļi, jūs kļūsiet par skolu hrestomātiju varoni, par jums sacerēs dziesmas…

— Tātad ne jau visus vidēji laimīgos apmierina oficiālais laimes standarts? — Ruts piemiedza acis. — Dažs labs varētu arī mainīties?

— Protams, ne jau tagad! Diks iesmējās. — Mazliet agrāk…

— Protams… — Ruts iegrima domās. — Un tomēr opozīcijai taču ir jābūt. Ir jābūt… Cilvēka daba ir tāda, ka viņš nevar apmierināties ar vidējo līmeni, kaut arī tas būtu vidējās laimes līmenis. Pastāv bailes, vidējās bailes, kā jūs sakāt, bet pastāv arī baiju robeža, Vai jūs par to neesat padomājis, Dik?

— Manos pienākumos neietilpst domāt par to. Ar to nodarbojas citi. Taču krematoriju jauda var tikt arī palielināta …

— Tad jau neko… — Ruts viņu pārtrauca, pamanījis, ka pie durvīm stāvošajam zellim aiz muguras parādījies Io un viņa ačeles tā neparasti mirgo. — Tad jau neko, — viņš turpināja, — pienācis laiks izvēlēties. Un es esmu izvēlējies…

Diks, turēdams rokās glāzi ar neizdzerto kokteili, ieinteresēts gaidīja,

— Es esmu izvēlējies, — Ruts atkārtoja, pieceldamies no krēsla.

Zibenīgs trieciens ar kreiso roku īonam pa smakru un lēciens pie Dika, kurš nepaguva pietrūkties kājās … Apgāzās galds, nošķindēja stikla lauskas.

Pie durvīm stāvošais zellis metās pie viņiem, taču Io satvēra viņu no mugurpuses, un viņš ar blīkšķi aizlidoja pie ekrāniem. Kamēr Ruts un bandas barvedis ķepurojās pa grīdu, Io ar diviem vareniem savu spīļroku sitieniem pārvērta trīsdesmitā galvu par kaut ko pilnīgi bezveidīgu. Ruts jau sāka gūt virsroku, bet tajā brīdī dabūja no aizmugures tādu triecienu, ka uz mirkli zaudēja samaņu. Krizdams augšpēdu, viņš vēl paguva ieraudzīt Ionu ar asinīm noplūdušu seju — viņš gatavojās sist otrreiz. Kaut kur iztālēm atskanēja Dika balss:

— Tam jau pietiek, stiep aiz kājām uz balkona.

Ions pieliecās un satvēra Rutu aiz kājām, bet tajā pašā brīdī viņa asinīm noplūdusi seja mežonīgi sašķobījās, viņš atstreipujoja atpakaļ un griezīgi iebrēcās aiz sāpēm, velti pūlēdamies tikt vaļā no Io metāla pirkstiem, kas turēja savu upuri aiz biksēm. Ar to pietika, lai Ruts pagūtu pielēkt kājās. Taču piecēlās arī Diks. Viņa rokā kaut kas nozibēja. Ruts pazina savu pazudušo pistoli.

— Mierīgi, kapteini! Rokas! Ātri! — Diks pavērsa melno caurumu pret Ruta krūtīm. — Te ir urāna lode, skaidrs? Nu!

Ruts lēnām pacēla rokas.

— Un tagad uz balkonu — soļos, marš! Nu!

Ruts paspēra vienu soli, tad otru.

— Veiklāk, kapteini!

Atkal atskanēja Iona griezīgais brēciens.

— Kas tur ir? — Diks jautāja, nepagriezdams galvu.

— Viqš mani dedzina ar saviem pirkstiem, — Ions smakdams gārdza.

— Tad pasaki viņam, muļķi, ka tu esi cilvēks, viņam taču ir relejs . ..

— Vairs nav, — Ruts izdzirdēja Io pazīstamo balsi. — Es to izņēmu …

Blīkšķis aiz muguras lika Dikam strauji pagriezties. Viņš paguva izšaut, bet tikai vienu reizi. Apžilbis no sprādziena uzliesmojuma, viņš paspēra soli atpakaļ. Ruts pieliecās un metās viņam virsū. Ar vienu sitienu pietika, lai pistole izlidotu no rokas. Ar otru Ruts pievienoja bandas barvedi vairākumam …

Smagi elpodams, viņš aplūkoja kaujas lauku. No uzticamā Io bija atlikuši tikai daži kūpoša metāla gabali, no Iona, kuram nebija izdevies izrauties no robota ciešā tvēriena, — nebija palicis pilnīgi nekas. Nebija arī vairs «S» sistēmas robota, kuru Io bija ietriecis sašķaidītajos sarunu ekrānos. Ruts noliecās pār Dika nekustīgo ķermeni. Arī te viss bija izdarīts. Šis sitiens nekad nepievīla; Ruts pacēla pistoli un iebāza kabatā. Lai nu kas, bet šī manta vēl varēja noderēt.

Pēc tam viņš sakārtoja uzvalku, nomazgājās, uzlika platmali, uzvilki vējjaku un, piebāzis kabatas ar naudu, gatavojās aiziet. Vēlreiz pārlūkojis kabinetu, viņš cieši aizvēra balkona durvis un, savienojis pārrautos sarunu iekārtu vadus tā, lai rastos īssavienojums, uzmeta tiem virsū dīvāna spilvenus un aizkaru, ko norāva no loga. Pēc desmit minūtēm sāksies ugunsgrēks, un, iekams atjēgsies un atradīs, no kurienes nāk dūmi, uguns jau būs iznīcinājusi gandrīz visas pēdas. Katrā ziņā vismaz paies kāds laiks, iekams precīzi tiks noteikts, kas šajā ugunī gājis bojā. Ruts aizvēra durvis uz saviem apartamentiem, iemeta atslēgu atkritumvadā un nobrauca lejā hallē. Portjē pie pults pat nepacēla acis uz viņu. Portjē, protams, zināja, ka caur halli kādam ir jāiziet… Viņš nevarēja neredzēt Ruta nakts viesus.

Izgājis miklajā nakts tveicē, Ruts atviegloti nopūtās. Uzdevuma pirmā daļa bija atrisināta.

Netālu no viesnīcas ieejas stāvēja liela, melna mašīna. Tajā neviena nebija, arī tuvumā nevienu neredzēja.

«Tā droši vien ir viņu mašīna,» Ruts nosprieda. Viņš bez šaubīšanās piegāja, atvēra durvis un apsēdās pie stūres. Iedarbinātais motors klusu ierūcās. Atlaidies elastīgajā sēdeklī, Ruts nospieda pedāli. Mašīna viegli sakustējās un aizslīdēja pa spilgti apgaismotajāmt tukšajām ielām…

Pie tilta motors negaidot noslāpa. Nebija laika noskaidrot iemeslus. Austrumi jau metās gaiši. Tālumā parādījās cilvēku grupa, kas ātri tuvojās. Ruts izkāpa no mašīnas un pa akmens pakāpieniem nogāja lejā pie pašas upes. Te pa šauru betona malu gar krastu viņš nokļuva zem tilta un apsēdās tumsā uz slapja, silta akmens. Pavisam tuvu klusi tecēja melns ūdens. Tas oda pēc naftas, mitruma un vēl kaut kā neizprotama. Skaji sarunādamies, pa tiltu aizgāja cilvēki. Viņu balsis skanēja satraukti.

Ruts sēdēja diezgan ilgi, nedomādams ne par ko. Vajadzēja kaut ko izlemt, bet viņš nespēja izdomāt. Tad viņš iesnaudās.

No miega viņu izrāva čaboņa un neliela lukturīša gaismas stars. Tepat blakus kāds bija.

— Kas šeit ir? — Ruts paslējies jautāja.

— Draugi, — skanēja atbilde. — Vai tu no turienes?

— Jā, es esmu no pilsētas, — Ruts teica. — Bet jūs?

— Mēs arī, tikai mēs neesam tie, kas dzīvo augšā.

— Saprotu, — Ruts teica. — Mums laikam ir pa ceļam.

— Vai to izdarīji tu? — neredzamā balss turpināja.

— Ko tad? — Ruts noprasīja.

— «Paradīzē»… Pamatīgi svilst. Viss centrs vienos dūmos.

— Ā, — Ruts teica, — tas ir spēcīgāk, nekā biju paredzējis.

— Tad mums tiešām ir pa ceļam.

— Tā jau es domāju …

— Bet kā tevi sauc?

— Ruts Doringtons.

— Ehē, viņiem neizdevās vis ar tevi izrēķināties?

— Kā redzi.

— Tātad mums ir laimējies.

— Jādomā, ka man arī.

— Nu tad iesim!

— Paklausies, — Ruts piecēlās no sava akmens, — saki — kas jūs esat?

— Tie, kuri nesamierinās.

— Tas nozīmē, ka man bija taisnība.

— Kādā ziņā?

— Tāpat vien … Kādā strīdā. Es apgalvoju, ka jums ir jābūt… Tikai nezināju, kur jūs esat…

— Jā, pagaidām mēs esam spiesti slēpties. Taču pienāks laiks — un drīz vien …

— Kādēj jūs nedodat ziņu tiem, kuri ir nolemti pazudināšanai?

— Tas nav tik vienkārši. Pie mums ir tikai tie, kuriem nav ceļa atpakaļ. Turklāt ir iespējama nodevība … Lai gan — tu pats drīz vien pārliecināsies, ka mēs nesēžam rokas klēpī salikuši…

— Bet katru dienu tur, augšā, iet bojā cilvēki.

— Bojā iet vājākie. Citiem atveras acis, un tie nāk pie mums. Par mums jau arī daudzi zina… Tikai klusē, jo baidās. Baiļu un melu tīmeklis audies desmitiem gadu. Nav viegli tikt no tā vaļā.

— Jā, bailes — tā ir draņķīga sajūta… Tomēr lielākā daļa to, kas ir augšā, izšķirošā brīdī būs ar jums. Es tur satiku kādu meiteni… — Ruts smagi nopūtās. — Viņas vairs nav, bet tādu kā viņa tur droši vien ir daudz. Esmu par to pārliecināts.

— Tev, protams, taisnība. Kad viņi noauda savu zirnekļa tīklu, viņi aizmirsa vienu… Cilvēkam nevar atņemt viņa dzīves jēgu… Bet dzīves jēga ir pēc iespējas pilnīgāk izteikt sevi darbā, varonībā, mīlestībā — visā, kas ir saprātīgas dzīves būtība. «Vidējas laimes standarti» nogriezuši pašizteikšanās ceļus … Tad viņi sāka iznīcināt pēc kārtas visus tos, kas nesamierinājās.

— Vai «viņi» — tā ir Vienlīdzīgo Virspadome?

— Jā… Viņi tur savās rokās visu valsti. Arī valdību. Un policiju… Viņu noaustajā zirnekļu tīklā iepīti visi.

— Tā jau es domāju. Gangu mafija? …

— Viņi izauga no mafijas, kas kontrolēja spēļu namus, tirdzniecību ar narkotiskajām vielām un krematorijas. Bet tagad viņi ir īstenie saimnieki. Viss pārējais ir tikai šķietamība. Iesim.

— Pagaidi, vēl kaut kas… Sākumā es saņēmu no viņiem vēstules, un tās …

— Pazuda, vai ne?

— Jā…

— Bērnišķīgs triks… Viela, kas sairdama pārvēršas gāzē. Sīs vēstules vienmēr pazūd. Tomēr visi par tām zina.

— Tātad viņš meloja, — Ruts domīgi ieminējās.

— Kas?

— Kāds žurnālists.

Neredzamais sarunu biedrs klusu iesmējās.

— Viņi visi tur melo. Kas cits viņiem atlicis? Iesim!

— Iesim, — teica Ruts.