Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

I

Knuta Hamsuna labākie darbi jau sen ir kļuvuši par pasaules jaunākās klasiskās literatūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņa daiļrades mantojuma mākslinieciskā nozīme ir visai ievērojama. Nesaraujamām saitēm saistīts ar savu dzimteni — nelielu valsti Ziemeļeiropas nomalē, saaudzis ar šās zemes skarbo dabu, it kā pilnīgi iegrimis gausajā dzīvē, kāda rit Norvēģijas mazpilsētās un šērās ieslēptajos zvejnieku ciematos, iekļāvies šās dzīves nosvērtajā un ierastajā ritumā, Hamsuns tomēr pratis savos romānos, lugās un novelēs skart jautājumus ar vispārēju nozīmi un uztvēris daudzus jaunus konfliktus un sabiedriskās noskaņas, ko pasaulei atnesis divdesmitais gadsimts ar tā civilizācijas pretrunām.

Hamsuna darbiem raksturīga noteikta un spēcīga dzīves izjūta. Asu skatienu viņš ielūkojas meža biezoknī, kur viss pakļauts noslēpumainajai dabas likumībai — gan gadalaiku maiņa, gan zālaugu izaugšana, ziedēšana un novīšana, gan putnu atlidošana un aizlidošana, kur acīm paveras esamības mūžīgais riņķojums, valdonīgi ietverdams savā aplī arī cilvēku — šo ar gara spējām apveltīto Visuma atomu.

Hamsuna vārda māksla liek saskatīt un izjust pasaules dabisko skaistumu — kalnu pļavu stipro smaržu, mēness nakts sidrabaino rēnumu, tālo zibeņu kluso plaiksnījumu.

Vēl iespaidīgāk nekā dabu viņš aprakstījis cilvēku jūtu izpausmes, iekšējās pasaules disharmoniju, mīlestības kaisles pārvarīgo spēku, dīvainās noslieces un sarežģītību, emociju mainīgos uzplūdus, attiecību nesaskaņu un naidīgumu — visu to, ko apslēpj ikdienas dzīves parastība.

Hamsuna nervozajai, smalkajai un izteiksmīgajai prozai ir iezīmīgs arī sabiezināts lirisms. Tomēr tā nav viņa darbu būtiskā īpašība, jo Hamsuns ir un paliek episkas mentalitātes vārda mākslinieks, kas, labi pazīdams aprakstāmo vidi, pārliecinoši atveidojis savu varoņu sarežģītos raksturus un patiesīgi attēlojis pārmaiņas Norvēģijas ciematu un mazpilsētu paražās un tikumos daudzu desmitu gadu laikā. Lirisms Hamsuna sacerējumiem tikai piešķir savdabīgumu, muzikalitāti un it kā sava veida pavadījums skan līdzi vēstījumu galvenajai tēmai, kas neaprobežojas vienīgi ar atsevišķa cilvēka jūtu atspoguļojumu, bet pievēršas arī objektīvajai pasaulei, meklē atbildi uz jautājumu — kādi faktori sekmē sabiedrības progresu. Gadu gaitā Hamsuns aizvien dziļāk sāk pētīt sabiedriskās attīstības pretrunu ietekmi gan Norvēģijas lauku un provinces pilsētiņu sadzīvē, gan atsevišķu cilvēku likteņgaitās. Viņš sarakstījis romānu ciklus, kuros attēlotas pārmaiņas, ko cilvēku dzīvē, uzskatos un pat domāšanas veidā radījis jaunā, divdesmitā gadsimta sarežģītais vēsturiskais process, ieraudams cilvēkus neapturamā notikumu gaitā.

Vērojot seno paražu un veco sadzīves formu laušanu Norvēģijas lauku dzīvē, rūpniecības nemitīgo attīstību pat visnomaļākajos nostūros un līdz ar to jaunu rūpniecības uzņēmumu rašanos ar tās neizbēgamu pavadoni — saltu, praktisku uzņēmēju, Hamsuns, kas pret buržuāzisko progresu izturējās visai kritiski, sociālo un ētisko balstu meklēja vecajās zemnieku tradīcijās, tajās, viņaprāt, nezūdošajās vērtībās, kuras glabā dzimtā zeme.

Sociālā problemātika it īpaši manāma Hamsuna pēdējos darbos, lai gan nav tik atsegta kā deviņpadsmitā gadsimta reālistiem. Hamsuns ir viens no tiem izciliem pasaules literatūras rakstniekiem, kura daiļrade veicināja tiklab laikmetam atbilstošas pārmaiņas mākslinieciskajā uztverē, kā arī jaunu reālisma izpratni, kas piemērota divdesmitā gadsimta garīgajām prasībām un sociālās dzīves īpatnībām.

Hamsuns ļoti uzskatāmi attēlojis savu varoņu diendienīgās dzīves ritumu, paražas, raksturu savdabības. Viņš visos sīkumos pazina viņu sadzīvi, aizspriedumus, tieksmes, interešu loku. Zemnieki-gruntnieki, zvejnieki, meža cirtēji, tirgoņi, muižu īpašnieki, klaidoņi, matroži, provinces inteliģenti — ārsti, advokāti, skolotāji, — kalpotāji, kā vīrieši, tā sievietes, dažādu kārtu un paaudžu cilvēki noderējuši par modeļiem viņa mākslinieciskajai fantāzijai. Hamsuna daiļrade paver sulīgu, daudzkrāsainu un pilnskanīgu pagājušā gadsimta beigu un jaunā gadsimta pirmās desmitgades ainu Norvēģijas pilsētās un laukos. Taču ne jau šī dzīve pati par sevi saistīja rakstnieka radošo iztēli. Viņam patika attēlot un risināt psiholoģiskos konfliktus, kādos dzīve ierāva viņa varoņus, kas cīnījās ar sabiedrību un savām jūtām. Sociālā problēma viņa darbos ir pastarpināta, un Hamsuna daiļrade ar pilnām tiesībām pieder pie tā psiholoģiskā reālisma paveida, kura aizsācējs pasaules literatūrā ir Dostojevskis. Pats Hamsuns vienmēr atzinis šā izcilā krievu rakstnieka nozīmi un lomu savas daiļrades mākslinieciskajā izveidē. «Dostojevskis ir vienīgais rakstnieks, no kura es kaut ko esmu mācījies, viņš ir pats diženākais starp krievu gigantiem,» Hamsuns rakstīja savai sievai Marijai Andersenai. Attēlojot dziļas iekšējas drāmas, smalkas, svārstīgas, loģiskai analīzei nepakļaujamas varoņu psiholoģiskās noslieces, grūti izskaidrojamas noskaņu maiņas, Hamsuns sasniedzis izcilu meistarību, pierādījis neparastu prāta asumu un spējas izprast cilvēka dvēseles vissarežģītākos labirintus. Lai gan Hamsuns savu darbu centrā izvirzīja psiholoģisko analīzi, taču vienmēr paturēja prātā, ka cilvēks ir sociāla būtne, kuras iekšējo dzīvi galu galā noteic cilvēka sabiedriskais stāvoklis. Tādējādi Hamsuna rakstnieka talants ievirzījās un izvērtās reālistiskās mākslas gultnē.

Tomēr viņš ļoti skaidri izjuta atšķirību, kāda pastāv starp viņu un agrākajiem norvēģu rakstniekiem reālistiem. Tai laikā, kad veidojās Hamsuna uzskati par mākslu un daiļrades paņēmieni, norvēģu literatūrā, tāpat kā visā pasaules literatūrā, notika būtiskas pārmaiņas: reālistiskā metode pārdzīvoja nopietnu evolūciju sakarā ar jauna tēlošanas veida ieviešanos, kurš radīja iespēju parādīt līdz šim nebijušas norises, kas guva aizvien spēcīgāku izpausmi. Estētisms un dekadence paplašināja savu ietekmes sfēru. Tā Henrika Ibsena pēdējo gadu daiļradē skaidri izpaudās nosliece uz simbolismu, taču šis literārais novirziens Hamsunam būtiski bija gluži svešs. Kaut arī Hamsuns ļoti cienīja rakstnieku Bjernstjernu Bjernsonu, tomēr viņš uzskatīja, ka Bjernsona galvenais estētiskā reālisma princips, kas pamatojās vienīgi uz tiešu, precīzu dzīves attēlojumu, jau ir novecojis, vairs nesaskan ar laikmeta garu.

Pilnīgi apzināti Hamsuns novērsās arī no naturālisma un pozitīvisma tendencēm, kas reālismā sāka parādīties deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē. Hamsuns neatzina nedz mehānistisko priekšstatu par cilvēka un sabiedriskās vides savstarpēju sakarību, nedz uzskatu, ka cilvēka rīcību nosaka vienīgi ārējie un arī bioloģiskie faktori. Viņš prata saskatīt, cik sarežģītas mēdz būt cilvēku savstarpējās un sabiedriskās attiecības, un attēloja tās, izvairīdamies no naturālistiskās un pozitīvistiskās pasaules uztveres aprobežotības. «Kas ir dzīvojis pietiekami ilgi, lai izprastu septiņdesmitos gadus, tas zina, kādas pārmaiņas notika ar rakstniekiem, sākot no tā laika,» ironizē Hamsuns savā ceļojumu aprakstu krājumā «Pasaku zemē», stāstīdams par savu ceļojumu pa Krieviju un Kaukāzu. «Līdz tam viņi bija dziesminieki, noskaņu attēlotāji, vēstītāji, bet pēc tam viņus aizrāva laika gars, un viņi kļuva par darboņiem, audzinātājiem. Tieši angļu filozofija ar tās tieksmi uz laimes praktisko jēgu sāka ietekmēt cilvēkus un pārveidot literatūru. Tā parādījās daiļrade, kam trūka spilgtas fantāzijas, toties netrūka centības un veselā saprāta. Varēja rakstīt par itin visu, kas apņem parastu cilvēku, tikai jāpaliek «uzticīgam īstenībai», un visās zemēs tūlīt radās daudz diženu rakstnieku.» Pats Hamsuns «uzticību īstenībai» saprata citādi nekā šie sīkie «diženie» rakstnieki, kas balstījās uz pozitīvisma filozofiju un naturālisma estētikas teoriju. Hamsunam bija svarīgi uztvert un savos darbos attēlot lietu un parādību būtību, īstenības garu, nevis atdarināt īstenību visos sīkumos un detaļās.

Tāpēc viņa varoņu raksturi ir plaši, varoņi vispārināti, dažkārt pat pārvērsti par sava veida sabiedrisko spēku personifikāciju, kas tomēr nemazina viņu realitāti.

Šāda veida tēlu vispārinājums raksturīgs ne tikai Hamsunam — tā ir divdesmitā gadsimta reālisma īpatnība. Līdzīgs tipizācijas princips, kas paver plašumu, lai varētu vispārināt ikdienišķas parādības un varoņu raksturus, sastopams arī Gorkija, Tomasa Manna, Folknera, vēlākos Hemingveja un citu izcilu mūsu gadsimta reālistu darbos.

Tikpat noraidoši kā pret naturālistisko tēlojuma veidu Hamsuns izturējās arī pret deviņpadsmitā gadsimta reālisma epigoņiem, kuri savus darbus tiecās pārvērst it kā daļēji mākslinieciskos, daļēji zinātniskos traktātos, kas tiem noderēja par moderno socioloģisko koncepciju vai bioloģisko teoriju ilustrāciju vai izklāstu. Viņš uzskatīja par labāku runāšanu un runāja caur saviem tēliem. Viņa sacerējumos reti parādās klaja publicistika. Publicistika, tieša politisku uzskatu un pozīciju izpaušana ir cits slānis Hamsuna literārajā mantojumā, kas nesaskan ar viņa daiļdarbu garīgo struktūru; savos daiļdarbos Hamsuns, sekodams sadzīves vai psiholoģisko norišu loģiskai attīstībai, kas bija viņa izpētes un tēlošanas objekts, nekad neaizstāja šās attīstības paškustību ar ērto vai izdevīgo publicistisko shēmu.

Hamsuns ir viens no tiem mūsdienās bieži sastopamajiem vārda māksliniekiem, kurus tirda nesamierināmas sociālas un psiholoģiskas pretrunas un kuru politiskie uzskati bieži vien nesaskan ar sacerējumu mākslinieciskām īpatnībām un iekšējo saturu. Tas nebūt nenozīmē, ka Hamsuna romānos nav filozofisma un moralizēšanas, tāpat arī noslieces vispārināt tās dzīves parādības, kuras Hamsuns uzlūkoja par vissvarīgākajām. Viņam raksturīgā dzīves izjūta pamazām izvērtās savdabīgā vitālismā, ko Hamsuns neatlaidīgi pretstatīja intelektuālismam un civilizācijai.

Ļoti agri Hamsuns sāka strīdu ar kapitālistisko progresu, kas bija pārņēmis viņa dzimto Norvēģiju, un šo strīdu turpināja līdz pat sava garā mūža galam.

Antikapitālistiski motīvi un nepatika pret buržuāzisko demokrātiju ļoti spilgti manāmi viņa daiļradē. Tomēr savos darbos Hamsuns ir konservatīvs kapitālisma kritiķis, kas vadās no vietējiem apstākļiem atbilstošas prāta ievirzes. Meklēdams atbildi uz jautājumu, kas īsti ir sabiedriskā progresa būtība, Hamsuns, palikdams nacionālos ietvaros, kapitālisma attīstībai Norvēģijā un arī citās valstīs pretstata pagājības ideālu — brīvā Norvēģijas zemnieka patriarhālo dzīves veidu.

Ar romānu «Loks noslēdzies», kas iznāca 1936. gadā, patiesībā noslēdzās arī Hamsuna mākslinieciskā darbība, kas ilga vairāk nekā septiņdesmit gadus. Taču faktiski viņa pēdējā grāmata ir 1949. gadā iznākušais krājums «Aizaugušās takas», it kā dienasgrāmatas veida piezīmju un atmiņu kopojums. Tad Hamsunam jau bija apritējis deviņdesmitais gads. Atstarpe starp šīm abām grāmatām ir Hamsuna visskumjākais un grūtākais mūža posms.

Ilūzijas, kurām augsni deva ierobežotā vide, arvien pieaugdamas, Hamsunu pamazām virzīja uz tiešās politiskās reakcijas pusi. Arī lielā vecuma dēļ Hamsuns vairs nespēja uztvert progresīvo sabiedrisko spēku prasības nedz dzimtajā zemē, nedz citur, nedz arī izprast Vācijas notikumu raksturu, būtību, nedz saskatīt politiskās reakcijas īsto seju. Šī reakcija sevi iztēloja par nacionālo tradīciju atbalstītāju un nolīdzināja ceļu totālajam režīmam, slēpdamās aiz demagoģiskās kapitālistiskās plutokrātijas kritikas, liberālisma un buržuāziskā parlamentārisma, kurus Hamsuns ienīda.

Senais naids pret Angliju un Ameriku, kuras Hamsuna acīs bija kapitālistiskā progresa negatīvo īpašību iemiesotājas, un tikpat senas simpātijas pret Vāciju — Anglijas un Amerikas pretinieci otrajā pasaules karā, valsti, kura viņam šķita kārtības un disciplīnas glābēja un kura nostājās pretī sabrukumam, ko radījusi buržuāziskā demokrātija, — negatīvi ietekmēja rakstnieka politisko uzskatu evolūciju.

Fašistiskās okupācijas gados sirmais rakstnieks sevi aptraipīja, sadarbodamies ar okupantiem un tādējādi nododams savu dzimteni.

Pēc Norvēģijas atbrīvošanas Hamsunu apcietināja un ilgi izmeklēja psihiatriskā klīnikā, kur konstatēja tikai nelielu garīgo spēju samazināšanos sakarā ar daudziem insultiem. Pēc tiesas, kas galvenokārt bija morāla rakstura akcija, Norvēģijas varas orgāni vairs neizsekoja Hamsunu un viņš atgriezās pie savas agrākās nodarbības.

«Mans tēvs, kā izrādījās, bija atsvešinājies no savas tautas dzīves ritma un tāpēc nokļuva zem riteņiem,» rakstīja viņa dēls Ture.

Novēršanās no vēsturiskās patiesības, nevēlēšanās vai nespēja saskatīt vēstures īstos virzītājus spēkus nenovēršami noved mākslinieku pie sakāves. To apstiprina arī Knuta Hamsuna — izcila rakstnieka, bet reakcionāra politiķa liktenis.

II

Knuts Pedersens dzimis lauku drēbnieka ģimenē Norvēģijas galējos ziemeļos.

Lauku mājas netālu no Hamareijas ciematiņa, kur dzīvoja rakstnieka ģimene, sauca par Hamsuni, un šo māju nosaukumu viņš pieņēma par savu literāta vārdu un tā parakstīja savus pirmos darbus. Publicējot vienu no viņa avīžu rakstiem, no paraksta nejauši bija izkritis pēdējais burts. «Hamsuns» jaunajam rakstniekam iepatikās, un ar šo pseidonīmu Knuts Pedersens iegāja pasaules literatūrā.

Hamsuna bērnība bija trūcīga un smaga. Ģimene nespēja uzturēt visus bērnus un Knutu atdeva audzināt tēvocim, ļoti cietsirdīga un drūma rakstura cilvēkam. Knutam sākās sūras dienas. Tikai tēvoča smagās slimības dēļ pusaugu zēns tika vaļā no badošanās, pārmetumiem un sitieniem un devās pasaulē meklēt maizes kumosu un laimi. Viņš strādāja visdažādākās profesijās — bija gan pārdevēja palīgs, gan tirgonis klejotājs, gan lēnsmaņa palīgs un ceļu būves rēķinvedis. Knuts bija nopietns, apdāvināts jauneklis, pētīgi vēroja dzīvi un cilvēkus, kurus satika savos klejojumu gados pa dzimto zemi. Viņš kvēli alka pēc zinībām. Viņš bija gājis tikai ciemata skolā, kur iemācījies lasīt un rakstīt, visas citas zināšanas Hamsuns guva no grāmatām, lasīdams visu, kas gadījās pa rokai. Būtībā viņš bija un palika autodidakts. Ar to arī daļēji izskaidrojama viņa nepatika pret dažāda veida filozofisko teoretizēšanu. Kā daudzi autodidakti, viņš par vislabāko skolu uzskatīja pašu dzīvi.

Rakstnieka talants Hamsunam izpaudās agri. Jau 1877. gadā viņš publicēja nelielus sacerējumus — «Noslēpumainais cilvēks» un «Nurlandes mīlestības stāsts», šie darbi bija rakstīti lētas literatūras un tā laika populāro grāmatu garā, bet pēc gada publicēja lielu balādi «Satikšanās», kurā attēloja spēcīgas, liktenīgas kaislības.

Šie darbi guva panākumus, un Hamsuns nolēma pilnīgi nodoties daiļradei. Saņēmis diezgan prāvu materiālu pabalstu no kāda tirgoņa, ko bija ieinteresējis apdāvinātais jauneklis, Hamsuns, iebāzis kabatā mīlestības stāstu no lauku dzīves — «Frīda», gaišu nākotnes cerību pārpilns, devās uz Kopenhāgenu — toreizējo Skandināvijas garīgās dzīves centru. Taču «Frīdu» noraidīja visi izdevēji, kam viņš stāstu piedāvāja. Nauda izsīka. Ar lielām grūtībām Hamsuns atgriezās atpakaļ Norvēģijā un apmetās Kristiānijā, tagadējā Oslo. Tur viņš nolēma griezties pie Bjernsona.

Vārgs un izmocījies Hamsuns pakrita uz slidenās ietves pie rakstnieka logiem, tāpēc viņu noturēja par piedzērušu un pirmajā apmeklējumā nepieņēma. Otrā dienā Bjernsons paņēma «Frīdu» un, ar nepatiku uzdūries frāzei: «Jauneklis raudāja,» — pašķirstījis manuskriptu un noburkšķējis: «Ak jauneklis joprojām raud,» — ieteica Hamsunam, kas trīcēja pie visām miesām, kļūt par aktieri. Hamsuns saprata, ka ar «Frīdu» cietis neveiksmi, un pēc neilgas šaubīšanās manuskriptu sadedzināja. Taču viņa griba nebija salauzta. Viņš mēģināja pārtikt no literāriem darbiem — dažkārt viņam laimējās publicēt kādu rakstu vai piezīmes Kristiānijas laikrakstos. Tomēr dzīvot no tā nevarēja, un, pamazām aiznesis uzpircējiem visu savu mantību, Hamsuns nokļuva pilnīgā un iesīkstējušā nabadzībā. Viņam, tāpat kā daudziem viņa tautiešiem, atlika tikai viena izeja — emigrācija. 1882. gadā viņš aizbrauca uz Ameriku, kur lāgiem dzīvoja kā klaidonis, reizēm strādāja fermās gan par laukstrādnieku, gan par cūkkopi, reizēm dabūja kantorista vai pārdevēja vietu. Šie grūtie gadi Hamsunam nāca par labu. Viņš iepazinās ar Norvēģijas emigrantu inteliģentajām aprindām un ievērojami papildināja savas zināšanas un padziļināja kultūru. Taču smagā eksistences cīņa iedragāja viņa spēkus, un viņam sākās rīkles asiņošana. Tomēr viņa spēcīgais organisms uzvarēja, lai gan veselības uzlabošanas dēļ viņam vajadzēja atgriezties dzimtenē.

Hamsuns visu laiku nemitējās rakstīt. Viņa domas, mākslinieciskā izjūta un forma, valoda un stils nobrieda. Publicējis dažus rakstus un aprakstus avīzēs, Hamsuns, ko iedvesmoja šie nelielie panākumi, nolēma sākt literāta dzīvi Kristiānijā.

Tajos gados Hamsuns ļoti daudz lasīja, sekodams Eiropas literatūras attīstībai. Viņš pat nolasīja publiskas lekcijas par Flobēru, Zolā un Ibsenu, — tiesa, vairāk pārsteidza auditoriju ar dedzību, gleznaino valodu un literāro uzskatu nikno radikālismu, kas izpaudās, uzbrūkot izciliem norvēģu klasiķiem, starp citu, Ibsenam, nevis — ar literāru erudīciju. Tajos gados viņu visvairāk ietekmēja Nīčes darbi.

Taču ar Hamsunu atkārtojās vecu vecais stāsts: Kristiānijā viņu neatlaidīgi vajāja trūkums, un 1886. gadā viņš no jauna bija spiests braukt uz Ameriku, šoreiz uz Čikāgu, kur neilgu laiku strādāja par omnibusa konduktoru, pēc tam lielās fermās un norvēģu emigrantu izdevniecībās Amerikā. Viņa garīgās dzīves un daiļrades brieduma posms bija noslēdzies. Amerikā pārdzīvotais un pieredzētais guva izpausmi novelēs «Cakejs», «Klejojumu dienas», «Sievietes mīlestība» un citās. Asi, skarbi un nežēlīgi uzrakstītās noveles, kurās jautās tveicīgie prēriju vēji, attēloja laukstrādnieku smago un beztiesisko darbu fermās milzīgajos melnzemes plašumos, stāstīja par stepēs valdošajām mežonīgajām paražām, kad revolvera šāviens nereti izbeidz ķildu vai nesaskaņas, par klaidoņu pasaules vilku likumiem un cietsirdīgām cilvēku attiecībām lielajās pilsētās.

Šās aizokeāna republikas dzīves novērojumu kopsavilkums kļuva pamflets

«Amerikas garīgā dzīve». Hamsuns bez jebkādām ilūzijām bija ielūkojies šās zemes sociālajā un garīgajā dzīvē, zemes, kuru uzskatīja par buržuāziskās demokrātijas balstu un avangardu. Viņš analizēja Amerikas žurnālistiku, mākslu, literatūru un teātri un parādīja buržuāzisko aprobežotību, liekulīgo svētulību, politisko un reliģiozo divkosību, uzskaistinājumu un pārspīlēto pašslavināšanu, naidu pret visu ārzemniecisko, kas strāvoja Amerikas izglītības iestādēs. Ar rūgtu sarkasmu viņš izsmēja mītu par «vispārēju vienlīdzību» Amerikas sabiedrībā. «Republikā radusies aristokrātija, kas ir nesalīdzināmi spēcīgāka par karaļvalstu un impēriju aristokrātiju, — naudas aristokrātija.

Vai, pareizāk sakot, mantas, uzkrātā kapitāla aristokrātija… Šai aristokrātijai, ko reliģiskā godbijībā kultivē visas tautas, piemīt «īsta» viduslaiku varenība… tā ir rupja un nežēlīga atkarībā no tik un tik zirgspēku ekonomiskās nesatricināmības.

Eiropietis nemaz nevar iedomāties, kā šī aristokrātija valda Amerikā, tāpat kā viņš nevar iedomāties, lai gan itin labi zina naudas varu savā dzimtenē, kādu nedzirdētu varenību šī vara sasniegusi tur.» Tikpat secīgi Hamsuns atmasko leģendu par Ameriku kā «brīvības zemi», parādīdams, cik tālu īstenība ir no idealizētā priekšstata, kādu tēlo Eiropas, ieskaitot arī Norvēģiju, liberālā žurnālistika. Hamsuns asi kritizē to gadu Amerikas literatūru, tās provinciālo godkāri, bezgaumību, nepastāvību un novēršanos no dzīves īstenības. Vitmena dzeja viņā modina skeptisku ironiju. Par izņēmumu viņš uzskata vienīgi Marku Tvenu. Tiesa, Hamsuns nenoliedza amerikāņu literatūras attīstības iespēju, taču toreizējo tās stāvokli uzskatīja par nožēlojamu. Tajos gados Amerika viņam atgādināja milzīgu, trokšņainu, kņadīgu zemi, varenu mašīnu zemi, kas sapulcējusi cilvēkus no visām pasaules malām, zemi ar irdenu, raženu augsni un leknām pļavām, un — melnām debesīm.

Amerikas melnās debesis Hamsuns atcerējās visu mūžu un savam galvenajam uzskatam par buržuāziskās demokrātijas īpatnībām un tās radīto civilizāciju, ko aprakstīja savos darbos, palika uzticīgs līdz mūža galam.

Mazliet uzlabojis materiālo stāvokli, Hamsuns no emigrācijas atgriežas dzimtenē.

Laikrakstos iespiestie raksti — «Amerikas garīgā dzīve» modināja lielu interesi, kas vēl pieauga, kad sāka parādīties fragmenti no lielāka apjoma daiļdarba, pie kura Hamsuns strādāja spraigi un neatlaidīgi. Viņu ievēroja Brandess un Bjernsons, bet, kad 1890. gadā nāca klajā romāns «Bads», kļuva skaidrs, ka Eiropas literatūrā parādījies spēcīgs un savdabīgs talants.

«Bada» mākslinieciskās īpatnības, varoņa psiholoģiskais traktējums, lai cik patstāvīga bija Hamsuna daiļrade, tomēr atklāja tipoloģisku radniecību ar Dostojevska darbiem. Tradicionālais pirmās personas vēstījums, kas netraucēja agrāko laiku reālistiem atveidot varoņa iekšējos pārdzīvojumus un dzīves objektīvo ritējumu, Hamsuna darbos ir būtiski pārveidojies. Stāstītāja personība, viņa sarežģīto psihisko stāvokļu un noskaņu atklāsme, pārejas no izmisuma, dusmām, spīva niknuma uz savdabīgu eiforiju — mānīgu spēku pacēlumu — kļuva par romāna galveno saturu. Stāstītājs smalki novērojis savu uzvedību, kas vairs neatbilst parastajām sadzīves normām, jo to ietekmējusi ilgstoša badošanās un vientuļa, izsalkuša cilvēka uzturēšanās paēdušo sabiedrībā, un šī sevis izpēte pārsniedz apziņas parastās robežas un iespiežas zemapziņas sfērās, kas it kā nav pakļautas prāta kontrolei. Taču stāstītājs pats saprot, ka dīvainās domas, vārdi, tēli un fantastiskās gleznas rodas un gaist tikai viņa galvā tāpat kā Dostojevska «Balto nakšu» sapņotāja galvā un īstenībā ir viņa paša vēlmes un cerības, ko radījušas nesaskaņas ar apkārtējo pasauli. Romāna «Bads» stāstītājs it kā atrodas ārpus parastās cilvēka esības un nespēj saplūst ar to, atrast tajā savu vietu.

Notikumi, kas iekļauti romāna tēlojumā, Hamsunam ir svarīgi ne jau paši par sevi, bet kā savdabīgi varoņa psiholoģisko stāvokļu katalizatori. Tāda pati loma notikumu elementam ir arī Dostojevska vēstītājā daiļprozā. Bads saasinājis Hamsuna varoņa iekšējo skatījumu, un viņš ievēro vissīkākos ārējās dzīves faktus, tos neapzināti sabiezinādams un palielinādams to apmērus. Tas izskaidrojams ar ilgstošu afekta stāvokli, kādā bada dēļ atrodas romāna varonis. Arī Dostojevskis ļoti bieži tēlojis savus varoņus afekta stāvoklī — ne jau aiz slieksmes pētīt dvēseles pataloģisko stāvokli, bet gan tāpēc, ka afekts, sagraudams ikdienišķo, triviālo, parasto cilvēku apziņā un attiecībās, ļauj iespiesties īstajā dzīvē, tajā, kas slēpjas aiz ārējās savaldības un noregulētības. Pasaule, kurā ar badu cīnās Hamsuna romāna varonis, arī atklāj savu īsto būtību. Nemitīgā badošanās un tās radītais satraukums liek romāna varonim raudzīties uz pasauli citādām acīm nekā iepriekš.

«Bads» daudzējādā ziņā ir autobiogrāfisks darbs, kas nedaudz atsedz tos drūmos, briesmīgos gadus, kad Hamsuns savās jaunības dienās cieta badu Kristiānijā.

Cilvēku saltā vienaldzība un cietsirdība, ar ko Hamsuns saskārās tajā laikā, visā pilnībā attēlotas romānā. Viņa varonis, ciezdams bada smagās, fiziskās mokas, kas aprakstītas ārkārtīgi spilgti, saskaras ar apkārtējās vides pilnīgu nevērību. Tikai kaut kur dzīves padibenēs, nožēlojamās, netīrās «istabās iebraucējiem», starp pagrimušiem, cīņā dēļ maizes kumosa notrulušiem cilvēkiem, kas attēloti visai tuvu Dostojevska Pēterburgas «ūķu» iemītniekiem, Hamsuna varonis rod kaut ko līdzīgu līdzjūtībai vai vismaz sava stāvokļa izpratni. Sabiedrība negrib neko zināt par saviem izstumtajiem, par tiem, kas pamesti dzīves ceļmalā, jo ikviens šajā sabiedrībā aizņemts pats ar sevi, savām domām un darbiem. Ar to arī aprobežojas romāna sociālais kriticisms.

Tomēr, ja Dostojevska reālisms pārsniedz attēloto personu iekšējo konfliktu robežas un tādējādi atklāj arī visas pasaules disharmoniju, tad Hamsuna reālisms pēc tāda mērķa nemaz netiecas. Viņa romāna varonis pat dzīves briesmīgākajos mirkļos, drebēdams niknumā un zaimodams dievu, pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, un savu likteni uztver kā atsevišķu individuālu gadījumu, neizdarīdams no dzīves ačgārnībām nekādus tālākus secinājumus. Viņš neapdraud izveidojušos un pastāvošo pasaules kārtību. Vēl vairāk, viņš visādi pūlas no apkārtējiem slēpt savu nožēlojamo stāvokli. Viņš ir sevī noslēgta monāde, kas pastāv daudzu tādu pašu noslēgtu monāžu vidū. Cilvēka vientulības motīvs citu, līdzīgu cilvēku vidū ieviesies Hamsuna romānā saskaņā ar viņa pasaules uztveri, ar pieredzi, kas gūta dzīves vērojumos. Šis divdesmitā gadsimta literatūrai raksturīgais motīvs ieved Hamsuna darbus problēmu lokā un vēl ilgi saglabājas viņa daiļradē.

Cilvēka noslēgtība individualitātes čaulā padara gandrīz neiespējamas savstarpējas attiecības. Šo Hamsunam tik svarīgo domu, kas atspoguļo jaunu, agrāk nepazītu vilcienu cilvēku savstarpējo attieksmju izvērsumā, apliecina romāna varoņa dramatiskā tikšanās epizode ar nepazīstamu sievieti, ko viņš nosauc par Ilajali — bezjēdzīgā, taču skanīgā vārdā, kurā, pēc viņa domām, ietverts šās jaunās sievietes valdzinājums un noslēpumainība. Pat mīlestības kaisle nespēj uzvarēt šo divu cilvēku nošķirtību un pavērt sirds dziļākās jūtas, kas ir viņu būtības kodols. Šis motīvs top par vienu no galvenajiem motīviem Hamsuna darbos, un tā parādīšanās romānā

«Bads» pierādīja, ka šis darbs atklāj un ietver sevī noskaņas un problēmas, kas kļūs iezīmīgas visai divdesmitā gadsimta literatūrai. Ne tikai tādi mākslinieciski paņēmieni kā psiholoģisma padziļināšana un izsmalcināšana, vērīgāka cilvēku mainīgās un svārstīgās psihes kā patstāvīga fenomena aplūkošana, bet arī varoņa iekšējie monologi, viņa satrauktā un impulsīvā pašatzīšanās liecina par «apziņas plūsmas» ieviešanu vēstītājprozā kā līdzekli cilvēka dvēseles vēl sīkāk detalizētai atklāsmei.

«Bads» Hamsunam sagādāja slavu, un pēc šā romāna iznākšanas viņš kļuva par profesionālu rakstnieku. Viņa talants nobrieda, kļuva smalkāks. 1892. gadā iznākušās «Mistērijas» liecināja par viņa daiļrades jaunu posmu.

«Mistēriju» mākslinieciskā kompozīcija, situāciju atveidošanas princips, uz kura balstās stāstījums, tolaik bija kaut kas jauns un oriģināls. Visa romāna poēzija un varoņu attieksmes dibinās uz līdz galam neizteikto, noklusēto. Bjernsons un Ibsens savos reālistiskajos darbos centās iespējami skaidrāk un vispusīgāk atklāt cilvēku raksturus un savstarpējās attiecības, turpretī Hamsuns visiem sava romāna notikumiem pārklāj noslēpumainības plīvuru. Romāna darbība ir dramatiska, saspringta, sastāv no asiem psiholoģiskiem konfliktiem un sadursmēm, taču klāta ar mīklainības un noslēpumainības plīvuru. Varoņu rīcības pirmcēloņi, it sevišķi Juhana Nilsena Nāgela jeb Simonsena darbība, slēpti zem notikumu virspuses. Hamsuns savu vēstījumu balstījis uz zemteksta — paņēmiens, kas ir plaši izplatīts mūsu gadsimta literatūrā.

Taču Hamsuna zemtekstam ir cits nolūks nekā, teiksim, «zudušās paaudzes» rakstnieku, it īpaši Hemingveja, darbos, kur zemteksts pauda šo autoru stoisko attieksmi pret dzīvi, nevēlēšanos atklāt savas jūtas, lai neliktos sentimentāli vai pārāk vaļsirdīgi, jo pasaule, kurā darbojas viņu varoņi, ir salta, nežēlīga un vienaldzīga pret cilvēku jūtām.

Hamsunam zemteksts radās, apzinoties pašas dzīves noslēpumainību, tā visuma noslēpuma neaptveramību, kāda ir cilvēka personība. Hamsuns izjuta pārmaiņas, kas notika esamībā, jaunos procesus, kādi tajā parādījās, norobežotību, vēsturiskās pārvērtības laikmetā, kādā viņš dzīvoja, jaunu, neskaidru, vēl nenoteiktu spēku rūgšanu dzīves dzīlēs, un šās nojausmas plūsmoja viņa romānā, ieraudamas savā straumē visus tā varoņus — tiešus vai netiešus dalībniekus drāmā, kas norisa nelielā piejūras pilsētiņā.

Lai gan romāna darbība risinās vietās, kas liekas tālu no tiem civilizācijas centriem, kur notiek galvenie dzīves cīniņi, tās ietvars tomēr ir visai plašs. Hamsuns, atspēkodams pārmetumus, ka materiālus saviem daiļdarbiem gūst vienīgi Norvēģijas provinces sadzīvē, romānā «Sievietes pie akas» (1920) raksta: «Lielajās pilsētās pastāv uzskats, it kā mazpilsētu iedzīvotājiem nebūtu gandrīz nekādu ievērojamu notikumu; tas ir melīgs un aizskarošs uzskats, jo mazpilsētās tāpat notiek bankroti, blēdības, slepkavības un tieši tādi paši skandāli kā lielpilsētās.» Šī sarkastiskā replika apstiprina, ka Hamsuns savos darbos pēta un attēlo nevis vietējas, bet vispārējas dzīves norises. Tas attiecas arī uz «Mistērijām», it īpaši uz romāna varoni Nāgelu, ko plosa iekšējas pretrunas pārejas posmā uz jaunu laikmeta periodu. Nāgels ar savu negaidīto parādīšanos piejūras pilsētiņā un dīvaino uzvedību pārtrauc šās pilsētiņas vienmuļo dzīvi, un daudz kas, ko slēpa ikdienība, iznirst uz āru. Par fermentu, kas sagrauj parastības stabilitāti, kļūst Nāgels — mākslinieks, klaidonis, cilvēks, kurš neiekļaujas vietējā dzīves veidā, it kā sekls un vulgārs cilvēks.

Romānā cilvēku dzīve it kā dubultojas, sadalīdamās redzamajā slānī — neīstā un virspusējā un slēptajā — mīklainajā, taču patiesā. Ikdienā pilsētiņas iedzīvotāji saskaras cits ar citu: visi paraduši ņirgāties par gaudeno Minūti, kas, liekas, varētu modināt tikai līdzjūtību; neviens neinteresējas par klusās, sirmās sievietes Martas Gudes dzīvi; risinās parasti notikumi, piemēram, Dagnijas Kjelanas saderināšanās ar flotes virsnieku, kuram ir glīta āriene un parasta seja. Vietējie ierēdņi un inteliģenti — tā saucamā sabiedrība — par varēm cenšas vērst savu dzīvi daudzkrāsaināku, sarīkodami izbraucienus, saviesīgus vakarus, vecpuišu dzīres un labdarības bazārus.

Taču arī šajā mietpilsoniskajā allažībā ielaužas patiesā dzīve — notiek strīdi par sociālismu, mākslu, diženiem rakstniekiem, par visu, kas tolaik satrauca cilvēku prātus. Sociālisms negūst piekritējus starp pilsētas domātājiem — tas viņiem šķiet tīri teorētiska mācība, bez jebkādas praktiskas jēgas — zemāko šķiru protests pret valdošajām aprindām, un šajā ziņā viņi nemaldās. Šajos strīdos atklājas Nāgela paradoksālie uzskati, kas pauž dīvainu individuālisma sajaukumu ar cilvēku mīlestību, anarhistisku Tolstoja un Ibsena morālo principu kritiku, apgarotās mākslas spēka dievināšanu. Vairāk vai mazāk neatzinīgi Nāgels izturas pret buržuāzisko liberālismu, buržuāzijas veselo saprātu, par kura iemiesotāju uzskata lordu Gledstenu, tikpat noraidoši viņš izturas pret pašmāju norvēģu politiķu pašapmierināto aprobežotību; šiem politikāņiem, pēc Nāgela domām, nebūtu par ļaunu atbrīvoties no apsūnojušiem priekšstatiem un plašāku skatienu raudzīties uz pasauli. Viņš pats, viņa personība, impulsīvā rīcība, viņa fantāzijas rotaļa ir tiešā pretstatā sasmakušai provinces esībai. Nāgela svārstīgajos un pretrunīgajos uzskatos izpaužas autora uzskatu iekšējās pretrunas, kaut arī tās nav identiskas.

Autors savā gaišredzībā ļauj Nāgelam aiz ikdienas rutīnas saskatīt drāmas, cilvēku attiecību nesaskaņu, slēpto jūtu dzīvi, kas reizēm stihiski izlaužas cauri ierastības čaulai. Nāgels spēj iespiesties pilsētiņas un tās iedzīvotāju slepenajā dzīvē.

Viņš uzminēja sirmās Martas Gudes un pilsētiņas āksta Minūtes noslēpumu, saskatīdams aiz pieglaimīgās pazemības bijušā jūrnieka melīgo dabu. Nāgels nojauta, ka Minūte kādreiz iejaucies Martas liktenī un nodarījis šai naivajai un šķīstajai būtnei neizlabojamu ļaunumu. Viņš uzminēja arī citu iedzīvotāju noslēpumus, drīz vien saprazdams, kāda loma ir pilnvarotam Reinertam ārsta ģimenē un kāpēc ārsta attiecībās ar sievu nav saskaņas.

Īstenībā Nāgelam nekas tieši nav zināms par šo cilvēku dramatiskajām attiecībām — viss, ko viņš domā, ir savērpts no pieņēmumiem, mājieniem, psiholoģiskiem minējumiem, tomēr tas viss ir patiesība, viss savijas dzīves noslēpumainajā pavedienā. Esamība jau pati par sevi ir noslēpums, apbrīnojams un neaptverams, taču no visiem tās noslēpumiem, pēc Hamsuna domām, pats lielākais noslēpums ir mīlestības mistērija, valdonīga, iznīcinoša, neaptverami spēcīga, tā nepazīst žēlsirdību, prasa no mīlošā visu, bieži pat dzīvību. Nabaga seminārists Karlsens, kas bezcerīgi un bez pretmīlestības iemīlējies Dagnijā Kjelanā, nerod citu izeju kā pārgriezt rokām dzīslas, atstādams piezīmi ar melodramatisku Viktora Igo citātu, par kuru ironizē Nāgels. Taču pašam Nāgelam neklājas labāk.

Kad Nāgels gluži kā meteors iekrita miegainā klusumā iegrimušajā pilsētiņā, lai uz visiem laikiem pazustu no dzīves, viņu pārsteidza mīlestība. Savā ziņā Nāgels ir cilvēks no nekurienes — par viņa pagātni un nodarbošanos var minēt tikai pēc aplinkus norādēm. Turklāt viņš ir sava laika dēls, ietvēris sevī visu šā laika rūgšanu un nepastāvību un līdz ar to kā personāžs ieguvis pietiekamu skaidrību. Viņam jau ir iedzimta nosliece uz afektāciju un nervozitāti, un, kad viņu it kā zibens ķer mīlestība pret Dagniju Kjelanu, afekta stāvoklis, satraukums un iekšējais nemiers kļūst pastāvīgs, neuzvarams, postīgs. Acīmredzot Nāgels pagātnē piederējis pie mākslinieku bohēmas un pārdzīvojis to garīgo vērtību sabrukumu, kuras sabiedrība uzskata par noturīgām. Viņa vibrējošo dvēseli pārņēma skepticisms, un viņa esības atbalsta punkts varēja kļūt tikai mīlestība un tai atbilstoša tuvība. Hamsuns saved Nāgelu kopā ar vairākām sievietēm. Viena no tām ir sieviete no viņa pagātnes — Kamma alkatīgu dabu un egoistisku loģiku, tēls, ko Hamsuns skaidri saskatījis un smalki atveidojis. Nāgela un Martas Gudes attiecības daudzējādā ziņā atgādina Stavrogina attiecības ar klibo meiteni no Dostojevska «Velniem», tikai bez drūmās pašmocības, kas iezīmēja dīvaino krievu muižnieka laulību ar nabadzīgo plānprāti.

Maigā un biklā Marta Gude Nāgelā modina līdzjūtību, lāgiem viņš pats gandrīz tic savai fantastiskajai iedomai, ka savienos savu likteni ar viņu. Tiesa, šis nodoms ir izaicinājums Dagnijai Kjelanai, vēlēšanās modināt viņā sacensības instinktu ar Martu, tāpēc Nāgela attieksmes pret sirmo Martu ir divkosīgas un ne gluži patiesas.

Tām pamatā ir aizvainojums.

Līdz ar mīlestības uzliesmojumu pret Dagniju Nāgelā iedzirkstas jau nodzisusī cerība par iespēju nomierināt pretrunu haosu dvēselē, atrast dzīvē atbalsta punktu un savas esības jēgu. Nāgela mīlestība it kā izrauj Dagniju no viduvējības, piešķir viņai nozīmīgumu, padziļina viņas tēlu, apvelta ar noslēpumainību un valdzinājumu.

Vēstījumā viņas raksturs neatsedzas pilnīgi, taču šajā raksturā jūtams spēks un stihiskums, varenu iekšēju pārvērtību iespējas. Dagnija gandrīz padevās Nāgela brāzmainajiem jūtu uzplūdiem, taču viņu no izšķirošā soļa atturēja nojauta par tā cilvēka jūtu nepastāvību, kurš viņu aicināja sev līdzi. Un viņa nealojās. Nāgels atteicās cīnīties ar dzīvi, tātad arī par dzīvību.

Aina, kas tēlo Nāgela pēdējās stundas, kad viņa apziņā murgi jaucas ar īstenību, pagātne ar tagadni, pārņemdama visu Nāgela būtību, pēc sava kolorīta ļoti līdzīga Svidrigailova pašnāvības ainai Dostojevska romānā «Noziegums un sods», kuru Hamsuns bija izlasījis neilgi pirms tam, kad sāka strādāt pie «Mistērijām». Nāgela — cilvēka, kas zaudējis pamatu zem kājām — bojā eja ir neizbēgama.

«Mistērijas» pierādīja, ka Hamsuns, saskardamies ar pārejas laikmeta sarežģītajiem konfliktiem, apstājas to priekšā kā pret lielu mīklu. Viņš ir atteicies no daudzām pārejošām buržuāziskās sabiedrības vērtībām, jaunas viņam vēl jāmeklē.

Drīz pēc tam uzrakstītie divi pamfleti — kritiskie romāni «Redaktors Linge» (1892) un «Jaunie asni» (1893), kuriem patlaban ir tīri literatūrvēsturiska nozīme, apliecina, ka Hamsuns sācis šīs vērtības noskaidrot.

«Redaktorā Lingē» viņš satīriski un ļaunvēlīgi attēlojis neprincipiālu avīžnieku, kas sevi iedomājas par tautas garīgu vadoni. Romānā skaidri izpaužas Hamsuna buržuāziskā liberālisma un tā mīkstčaulīgās pērkamības nicinājums un tikpat skaidri parādās viņa tautiskās un nacionālās jūtas; Hamsuns nešaubīgi uzstājas par Norvēģijas pilnīgu neatkarību un pieprasa atcelt ar bruņotu varu 1814. gadā uzspiesto apvienību ar Zviedriju, kuru likvidēja tikai 1905. gadā.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka starp Eiropas radikālo kustību vadoņiem Hamsuns blakus Gambetas vārdam min Aleksandru Uļjanovu. Šis fakts liecina, ka Hamsuns vērīgi sekojis sava laika politiskajai dzīvei un tai laikā, kad mākslā uzplauka un valdīja estētisms, nav ieslēdzies ziloņkaula tornī. «Redaktorā Lingē» Hamsuns pabeidz vēstījumu par Dagniju Kjelanu, kas apprecējusi flotes virsnieku un kļuvusi sabiedrības dāma. Taču atmiņas par pazudušo Nāgelu joprojām traucē viņas dvēseles mieru.

Romāns «Jaunie asni» ir asa mākslinieku bohēmas un, tverot plašāk, mākslinieciskās inteliģences kritika, tās vides kritika, no kuras nācis Nāgels.

Rakstnieks ironizēja par šās vides lielajiem un mazajiem dieviņiem, par vienas stundas ģēnijiem, kurus nomoka skaudība citam pret citu. Viņš izsmēja bohēmas parazītiskumu, tās amorālismu, spriedumu lēto radikālismu. Zināmas cerības Hamsuns lika uz tirgoņu kārtu, saskatīdams tajā norvēģu darījumu dzīves sākumu, un iekļāva romānā diezgan salkanus labdarīgu komersantu tēlus. Taču šīs cerības bija pārejoša rakstura. Dziļas simpātijas Hamsunā izraisīja zemkopības tradīciju aizstāvis un saglabātājs — lauku skolotājs Koldevins, kas neuzticējās pilsētas civilizācijai, un, kad viņa mīļoto skolnieci pazudināja bohēma, viņš pārliecinājās, ka šīs aizdomas ir dibinātas. Šajā romānā Hamsuna lauku dzīves noskaņas tikai iezīmējas, bet vēlāk tām ir svarīga loma viņa daiļradē.

Tendencioza publicistika, visai tāla atklātai mākslinieciskai tendencei, un sabiezināta psiholoģija ir Hamsuna deviņdesmito gadu darbu galvenās iezīmes. Ja cilvēku jūtu un kaislību cīņa raksturīga romānu «Pāns» (1894) un «Viktorija» (1898) tēliem, tad dramatiskajā triloģijā — «Pie valstības vārtiem» (1895), «Dzīves rotaļa» (1896) un «Norieta blāzma» (1898), kura klaji pauž Hamsuna neuzticību buržuāziskajam progresam, galvenā ir sociālā problēma.

Gleznainas poēzijas apdvestajā romānā «Pāns» Hamsuns cilvēku vispirms tēlo kā neatņemamu dabas daļu. Leitnants Glāns, dzīvodams mežā kopā ar savu medību suni Ezopu, kuru viņš upurē mīlestībai pret Edvardu, īstu brīvību, pilnīgu laimi izjūt tikai tur — pilnīgā vientulībā, vienatnē ar nedziestošo ziemeļu vasaras dienu, ieklausoties rāmajā dabas elpā, esības mūžīgajā plūsmā. Civilizētā pasaulē viņš jūtas netīkami un neveikli. Viņa skatiens, ass kā zvēram, pārāk skaidri redz cilvēku domu un rīcību tukšumu, to cilvēku, kuri vada savu ikdienišķo dzīvi viņam līdzās zvejnieku ciematiņā.

Viņam ir garlaicīgi sabiedrībā, kas sapulcējusies vietējā bagātnieka — tirgotāja Maka mājā, kad jāklausās banālās sarunās par lietām, kam Glāna acīs nav nekādas vērtības. Viņa raksturs, viņa personība ir vīrišķības un bruņnieciskuma iemiesojums, un veikalnieciskais gars, kas valda šo cilvēku ikdienā, viņam ir pilnīgi svešs.

Glāns ar visu savu dvēseli jūt brālību ar dabu, kuras valoda viņam ir saprotama un tuva. Viņa tēls daudzējādā ziņā līdzīgs Hemingveja tēliem — medniekiem un sportistiem, kuri no cietsirdīgās sabiedrības aiziet tuvāk pie dabas. Tomēr Glāns nejūt tik klaju nesaskaņu ar civilizāciju kā viņi. Viņš ir vairāk instinktīva būtne, un viņam trūkst pasaules karu pārdzīvojušās «zudušās paaudzes» rakstnieku veidoto tēlu traģiskās pieredzes. Taču arī viņš pazīst esamības nepastāvīguma izjūtu, bet pati esamība viņam šķiet dīvaina un neizskaidrojama. Romāna pamatā ir doma par pasaules disharmoniju, un tas piešķir romānam savdabīgu melanholiju, kuru nespēj apslāpēt pat rakstnieka organiskā dzīves mīlestība.

Neatlaidīgi un nemitīgi romānā skan Pāna stabules kvēlā melodija, kas saausta no dienas svelmes un zvaigžņotās nakts mirguļojošās gaismas. Tā pavada romāna galveno motīvu — mīlestības motīvu, un mīlestība brāzmo romānā kā nepārvarams spēks, kas nepadodas saprāta kontrolei, nepazīst šķēršļus un nicina morālos aizspriedumus. Tās valdonīgā stihija ierauj savā mutulī Glānu, bet, kā jau ikviena stihija, tā ir bīstama un, līdzīgi elku dievībai, prasa upurus.

Hamsuns pasaules literatūrā ieņem vienu no izcilākajām vietām kā mīlestības apdziedātājs, mākslinieks, kas atklājis un attēlojis jaunas mīlestības jūtu nianses.

Romānu «Pāns» ar pilnām tiesībām var nosaukt par mīlestības mistēriju, jo tieši mīlestība nosaka romāna varoņu rīcību un attieksmes. Mīlestība vieno Evu, lauku kalēja sievu, un leitnantu Glānu. Mīlestība pārvērš Evu no padevīgas un pazemīgas būtnes, kas dzīvo no dienas dienā, par personību, kas ieguvusi zināmu patstāvību.

Viņu nebiedē greizsirdīgā Maka spaidi, viņa nebaidās arī no vīra. No Glāna viņa neprasa itin nekā, nezina, kur novedīs viņu abu attiecības, viņa par to nemaz nedomā.

Viņa ir maiguma un uzticības pārpilna pret iemīļoto, un Glāns, būdams kopā ar viņu, izbaudīdams viņas labdabības valdzinājumu, viņas rakstura viengabalainību, jūtas laimīgs, lai gan Eva nevalda nedz viņa sirdī, nedz dvēselē. Mīlestības stihija aizrauj līdzi Evu un padara par savu pirmo upuri. Eva aiziet bojā zem uzspridzinātās klints atlūžņiem.

Viss šajā romānā traģiski savijas grodā dzīves pavedienā: pulveri zem klints paliek Glāns, gribēdams sarīkot neparastu izrādi Edvardas un viņas līgavaiņa aizbraukšanas stundā, stundā, kad viņam jāzaudē sieviete, kuru viņš mīl mokoši un spēcīgi. Pulvera mīnu aizdedzina greizsirdības tirdītais Maks, aprēķinādams, ka sprādziena brīdī Eva atradīsies apakšā, klints pakājē. Dieva Pāna mierīgajā valstībā ielaužas cilvēku kaislības — nežēlīgas un nesamierināmas.

Edvarda ir pavisam cita tipa sieviete nekā Eva. Edvardai stiprs raksturs, viņa nespēj izkust mīlas svētlaimē kā Eva. Viņai mīlestība nozīmē cīņu, un šajā cīņā viņa vēlas gūt uzvaru, pakļaut un pat paverdzināt mīļoto. Tāpēc viņas attieksmes ar Glānu iegūst mīlestības divkaujas raksturu, tam piejaucas abpusējs lepnums un patmīlība.

Dažādu emociju sajaukums, kas slēpjas aiz viņu mīlestības, jo Edvarda tomēr mīl Glānu, izskaidro viņu dīvainās un neloģiskās izdarības, kas vērotājam no malas liekas nesaprotamas, taču tām ir iekšēja jēga. Glāna vēlēšanās katrā ziņā pievērst sev Edvardas uzmanību arī izskaidro to, ka, vizinoties pa jūru, viņš iesviež ūdenī Edvardas kurpi. Vēlēšanās, lai Edvarda viņam parādītu tādu pašu uzmanību, kādu velta vietējam ārstam, kurš ir klibs, pamudina Glānu uz mežonīgu rīcību — viņš sašauj sev kāju, lai arī vajadzētu klibot. Greizsirdība un nicinājums pret Edvardas līgavaini — somu baronu noved Glānu līdz pilnīgai apvalda zaudēšanai, un viņš iespļauj sāncensim ausī. Taču šī rīcība, ko Glāns izdara afekta stāvoklī, nav nemaz dīvaināka nekā Stavrogina rīcība Dostojevska romānā «Velni», kur Stavrogins muižnieku klubā satver Gaganova kungu aiz deguna un pārvelk pāri visai zālei.

Glāna un Edvardas impulsīvo rīcību izskaidro viņu mīlestības impulsivitāte, eksplozivitāte. Pat tajos brīžos, kad viņu dvēseles ir gatavas viena otrai pavērties, kaut kas tās attur. Edvardas un Glāna attieksmēs jaušas kāds noslēpums, ko autors izjūt, taču līdz galam neizskaidro. Divu spēcīgu raksturu sadursmes psiholoģisko zīmējumu Hamsuns veicis precīzi un objektīvi. Viņš parāda, ka aiz Edvardas iekšējās nelīdzsvarotības ir kaut kas vairāk nekā untumi vai brieduma trūkums. Edvarda no mīlestības gaida brīnumu, neparastu dzīves pilnību. Šīs brīnuma gaidas viņai neļauj pareizi novērtēt tagadni, proti, Glāna mīlestību. Šī nianse manāma Edvardas jūtās, tomēr autors nepaskaidro, kāpēc viņai nevar rasties tuvība ar Glānu.

Romāns, kas sākas kā idille, kā himna dzīves skaistumam, beidzas ar dramatisku, bēdīgu finālu un nav atšķetinājis autora ievirzītos konfliktus. Hamsuns tomēr līdz beigām aprakstījis savu galveno varoņu likteņus. Mīlestības stihija, kas skāra Glānu, laupa viņa dzīvību. Novele «Glāna nāve» ir savdabīgs šā romāna epilogs. Glāns, kurš aizbraucis uz medībām kaut kur Indijā, saņem no Edvardas, kas apprecējusi baronu, aicinājumu atgriezties pie viņas, dzimtenē. Taču Glāns nepieļauj pat domu par jaunas satikšanās iespēju ar šo sievieti, kuru joprojām mīl. Bet arī dzīvot bez viņas Glāns nespēj. Un viņš šķiras no dzīves. Viņš dara visu, lai savā medību biedrā — aprobežotā un patmīlīgā cilvēkā uzjundītu greizsirdību un dusmas, un šis cilvēks galu galā arī raida pret Glānu lodi. Šīs noveles situāciju atkārto Hemingvejs savā novelē «Frensisa Makombera neilgā laime», arī šīs noveles varonis šādi beidz savu dzīvi.

Stāstījumu par Edvardu un viņas tēvu Maku Hamsuns turpina romānos «Benoni» un «Roze», ko uzrakstīja pēc desmit gadiem — 1908. gadā.

Jēga, kas ietverta Glāna tēlā, kurš atzina labāk dzīvot dabas klēpī nekā civilizētajā pasaulē, piešķir lielāku skaidrību Hamsuna dramatiskās triloģijas filozofijai; pēc «Pāna» šī triloģija ir viņa lielākais darbs. Triloģijas sižets ir diezgan sazarots, tās darbība pārslogota ar blakus motīviem. Triloģijas otrā daļa — «Dzīves rotaļa» pauž melodramatismu, un lugā izmantota simbolika — mākslinieciskais elements, ko Hamsuns neatzina un kritizēja Ibsena darbos. Hamsuna lugām vispār raksturīgs dramatisks irdenums: gan romantiskajā drāmā «Mūks Vends» (1902), kuras darbība notiek astoņpadsmitā gadsimta beigās, gan tikpat eksotiskajā, cik romantiskajā lugā «Cariene Tamāra» (1903), kurā izpaudās Hamsuna Kaukāza ceļojuma iespaidi, gan viņa pēdējā lugā «Jūtu varā» (1910), kas uzrakstīta psiholoģisma garā.

Dramatisko triloģiju apvieno Ivara Kareno — filozofa brīvdomātāja tēls, kurš uzsāk atklātu cīņu ar valdošo sabiedrisko domu un iesīkstējušiem uzskatiem. Šo tēlu, tāpat Hamsuna attieksmi pret viņa varoņa teoretizēšanu, var pareizi novērtēt, vienīgi pieņemot triloģiju kā veselu, nedalītu sacerējumu, jo tās pirmajā un beigu daļā Ivars parādīts gluži dažādos traktējumos. Hamsuna triloģija savā būtibā ir polemiska — tajā turpinās Hamsuna senais strīds par Ibsena daiļrades vērtējumu, un Kareno ar pilnām tiesībām var nosaukt par Antibrandu. Ja Brands un viņa iespējamais prototips ir dāņu filozofs un teologs Serens Kjerkejors, viens no mūsdienu eksistenciālisma priekštečiem, ko var uzskatīt par paraugu savu pārliecību konsekventā īstenošanā, tad Kareno triloģijas pirmajā daļā ir noteikts un nelokāms cīnītājs, kas apstājas tikai pie tās valstības vārtiem, kuru viņam piedāvā, bet kurā ieiet viņš var, vienīgi mainot savus uzskatus; triloģijas pēdējā daļā, kļuvis divdesmit gadus vecāks, Kareno savus agrākos uzskatus sāk atzīt par jaunības maldiem un labprāt kļūst par stūrtinga deputātu, pie vienas reizes pieņemdams arī bagātību, ko viņam piedāvā sieva, kas savā laikā viņu pameta, bet tagad vēlas atgriezties likumīgā laulībā un beidzot iegūt noteiktu sabiedrisko stāvokli. Kareno likteņstāsts ir garīgas nodevības izklāsts. Bet ko tad Kareno īsti nodod?

Hamsuns ļoti skaidri parādījis korupcijas mehānismu un iecirtīgā intelektuālisma pakļautību valdošajām šķirām. Ivaram piedāvā spožu zinātnieka karjeru, ja viņš rīkosies tāpat kā viņa kolēģis Jervens, kurš pārstrādā savu disertāciju saskaņā ar valdošajiem uzskatiem. Kareno ir dārga viņa teorija, tāpēc viņš, zaudēdams visu — karjeru, mantu un sievu, parāda durvis tiem, kas viņu gribēja nopirkt. Taču viņa teorija nav diez cik oriģināla. Kareno ir pilnīgs nīčeietis, kas nicina angļu liberālismu, Džonu Stjuartu Millu, pozitīvismu. Viņš neieredz proletariātu, universitāšu profesorus, kas savā buržuāziskajā mīkstčaulībā pļāpā par humānismu un gaida jauna Cēzara atnākšanu, cilvēku ganāmpulka pavēlnieku. Viņš atbalsta jaunekļus tikai tāpēc, ka tie ir jauni un pasludina karu pret sirmgalvjiem. Vienīgais oriģinālais Kareno uzskats ir tas, ka, būdams agrāras zemes dēls, viņš izvirza tēzi, ka nepieciešams iznīdēt proletariātu, uzliekot augstus nodokļus maizei un visādi atbalstot zemniecību. Kareno pat prātā neienāk doma, ka izsalkušie proletārieši spējīgi visasāk un visietekmīgāk ar ieročiem rokā izkritizēt gan viņa teoriju, gan sistēmu, kas varētu pieņemt šādu teoriju, — tik tālu viņš savos prātojumos ir no dzīves realitātes.

Būtībā Kareno uzstājas pret kapitālistisko attīstību un cīnās par agrārā dzīves veida saglabāšanu, kur nav vietas proletariātam kā ienīstā kapitālisma produktam.

Kareno teorija pauž arhireakcionāru utopiju. Viņa uzskatus nevar pilnīgi identificēt ar paša Hamsuna uzskatiem, jo Hamsuns jau «Mistērijās» ir atbrīvojies no Nīčes ietekmes. Taču Kareno juceklīgie priekšstati par zemniecības un proletariāta vēsturisko lomu atklāj paša Hamsuna uzskatu pretrunas, kuras viņš nepārvarēja līdz pat mūža galam.

Buržuāziski demokrātisko sabiedrības formu neatzīšana, lai gan šīs formas strauji ieviesās dažādos Norvēģijas sociālās dzīves novados, spieda Hamsunu meklēt ētiskās un garīgās vērtības ārpus tās darbības sfēras un jauno attīstības faktoru ietekmes, kuri pārvērta viņa dzimtenes seju. Tas arī noteica tāda tēla kā leitnants Glāns parādīšanos Hamsuna daiļradē, cilvēka, kas aiziet no sabiedrības un civilizācijas pie dabas, un to iespaidu, kādu Hamsuna dzīves filozofijā gūst emocijas un pirmām kārtām mīlestība, kura ne tikai paverdzina cilvēku, bet arī vērš cildenu un apgaro cilvēka dzīvības sākumu. Šādas Hamsuna attieksmes pret mīlestību kvintesence ir viņa liriskais stāsts «Viktorija» — viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā, kas veltīts mīlestības tematam.

Stāsta sižets ir vienkāršs, dramatisks un ietilpīgs, tas vēsta par divu cilvēku dziļu, ilgstošu, taču nepiepildītu mīlestību, jo šos cilvēkus šķir kārtas, naudas intereses, liekulīgā morāle. Lauku dzirnavnieka dēls Juhanness Mellers un Viktorija, kādreiz bagāta, bet tagad panīkuša muižnieka meita, veido it kā divus Volta loka pretējus polus, starp kuriem šaudās un mirdz mīlestības nedziestošā liesma. Aizrit gadi, koki pie dzirnavu dīķa sazaro un izaug lielāki, novecē muižas plašās zāles; dzirnavnieka dēls izaug un kļūst ievērojams rakstnieks, viņa slava sasniedz arī dzimto pusi, kur muižas īpašnieks grasās izdevīgi izprecināt Viktoriju. Pats Juhanness saderinājies ar Kamillu — meiteni, kam viņš reiz izglābis dzīvību; nejaušs šāviens medībās nāvējoši trāpa Viktorijas līgavaini; izjūk arī Juhannesa saderināšanās, jo Kamilla iemīlējusi citu; nodeg Viktorijas tēva muiža, kuru viņš pats aizdedzinājis, tēvs ugunsgrēkā aiziet bojā. Viktorija paliek viena; dzīve, apstākļi, cilvēki un lepnums joprojām neļauj Juhannesam un Viktorijai savienoties. Taču mīlestības liesma joprojām deg tikpat vareni, un tās gaisma apstaro mirstošās Viktorijas pēdējās dienas, viņas vēstule mīļotajam ir ardievas pasaulei — apskaidrotas un skumju apdvestas.

Kā allaž Hamsuna varoņi, pat mazāk nozīmīgie — Juhannesa kaimiņš vecais skolotājs pedants, Juhannesa un Viktorijas vecāki — atveidoti reālistiski un sulīgi, viņu psiholoģija iezīmēta ar Hamsuna daiļradei raksturīgo precizitāti. Kamillas jūtu pārmaiņa pret viņas līgavaini Juhannesu tēlota bez moralizēšanas, kā dabiska dzīves parādība, jo mīlestība aizvien ir patiesa. Tā domā ne tikai pats autors, bet arī viņa varonis, kurš piedod Kamillai, jo saprot, kas notiek viņas jaunajā sirdī.

Hamsuns savā stāstā drosmīgi ietver atkailinātus sociālus momentus, nebaidīdamies, ka tie skanēs kā disonanse šai prozaiskajā mīlestības poēmā.

Patiesībā tie tikai padziļina notikumu dramatismu. Konfliktus, kas uzliesmo starp Juhannesu un Viktorijas saderināto Oto, uz kura naudu cer Viktorijas tēvs, rada ne tikai greizsirdība. Viņus šķir mūžīgais zemnieka un muižnieka naids, un autora simpātijas pieder dzirnavnieka dēlam, kura raksturs pauž spēku un plebejisku lepnumu

Mīlestība vienmēr saista Viktoriju un Juhannesu, par spīti visiem šķēršļiem, un Viktorija, nicinādama aizspriedumus, ko viņai iepotējusi audzināšana un ierastais dzīves veids, pati izšķiras atzīties Juhannesam savās jūtās. Un ne jau iracionālā mīlestības fatalitātē šoreiz meklējami viņu drāmas pirmsākumi, tie slēpjas dzīves objektīvajā nosacītībā.

Stāstā «Viktorija» sižeta risinājums pakļauts raksturiem — tā smaguma punkts ir galveno varoņu emociju un psiholoģijas atveidošana. Nokrāsām bagātā Viktorijas garīgā dzīve, lai gan viņa spiesta nomākt savas dziļās jūtas pret Juhannesu ģimenes interešu labad, rakstura cēlums un sievišķība, pastāvīgā cīņa pašai ar sevi vērš viņas tēlu valdzinošu un dzejisku.

Mīlestība Juhannesa dzīvei piešķir jēgu un saturu, dod viņam spēku panest likteņa triecienus. Tā stimulē viņa daiļradi un nemitīgi bagātina garu. Juhannesa sirds saspringto dzīvi stāstā atklāj viņa liriskie iekšējie monologi, pilni kaislību un satraukuma.

Aiz poēzijas mānīgās vienkāršības slēpjas Hamsuna nobriedusī un izsmalcinātā māksla. Lai gan «Viktorija» ir mākslinieciski viengabalains darbs, tomēr tam ir diezgan sarežģīta struktūra. Objektīvais stāstījums tajā mijas ar iestarpinātām novelēm, dinamiskajā sižeta risinājumā iespraustas liriskas atkāpes, un viena no tām — izcilā mīlestības cildināšana — īstenībā ir dzeja prozā. Pielāgojoties mūsdienu aizrobežu literatūras estētiskajām normām, šis Hamsuna stāsts var likties mazliet manierīgs un sentimentāls. Taču tajā ir tādas īpašības, kas mūsdienu literatūrā ar tās skopajiem izteiksmes līdzekļiem kļuvušas visai retas: vēstījumā spēcīgi un atklāti skan jūtu balss, patiesa un skaidra, izteikta pilnīgi nobriedušā mākslinieciskā veidā.

Ar «Viktoriju» noslēdzas Hamsuna daiļrades loks, kurā pārsvarā ir liriskais elements. Viņa turpmākajos romānos stāstījums kļūst episkāks un objektīvāks. Jaunu posmu viņa daiļrades attīstībā iezīmēja nelielais romāns «Sapņotājs» (1904) — zvejnieku ciematiņa savdabīga sadzīves un paražu aina, kas attēlota ar vieglu humoru. Šis romāns varēja pat kļūt empīrisks, ja galvenais varonis — telegrāfists Rolansens, trakulis un sapņotājs, nebūtu apveltīts ar ekstravaganci. Piešķīris savam varonim spējas patstāvīgi spriest par apkārtējo vidi, Hamsuns tomēr saglabāja kritisku pieeju šai videi un pats ar to nesaplūda, kā tas notika ar rakstniekiem naturālistiem. Taču viņa kritika bija mērena: galu galā Rolansens, kas izgudrojis līmes pagatavošanu no zivju asakām, laimīgi izkļūst no dzīves likstām. «Sapņotāja» laimīgais atrisinājums pierāda, ka Hamsuns novērsies no savu agrīno sacerējumu varoņu — Nāgela un Kareno radikālajiem uzskatiem, kas izpaudās nesaskaņā ar pastāvošo dzīves kārtību, un sāk skatīties uz dzīvi kā uz kaut ko tādu, kuru nav iespējams radikāli pārveidot. Tajā var risināties visdažādākie notikumi, drāmas un traģēdijas, tās virzības nosliecēm var būt dažnedažāds raksturs — vienam tā var atnest laimi, citam ļaunumu, taču patiesas vērtības, pēc Hamsuna domām, iegūst tikai tie, kas stāv tuvāk dzīves pirmavotiem, mātes — zemes viedajai, mūžsenajai gudrībai. Šādu prāta ievirzi Hamsuna radīja simpātijas pret patriarhālo dzīves veidu un tradīcijām, un tas noteica romānu «Benoni» un «Roze» vispārējo idejisko atmosfēru.

It kā nespēdams šķirties no jaunībā gūtajiem iespaidiem, Hamsuns šajos sižetiski saistītajos darbos atkal pievēršas savu agrīno darbu personāžam, pirmām kārtām tirgoņa Maka tēlam. Viņš ienāk stāstījumā no vecajiem labajiem laikiem, kad Norvēģijas ciematos un mazpilsētās lieltirgotāji savās rokās gluži kā knaiblēs turēja visu novadu un viņu vara nebija mazāka par valsts varu. Maka kunga māja bija atvērta viesiem, viņa veikalos pārdeva vietējos un ārzemju ražojumus. Viņš uzpirka zivis, deva naudu un produktus uz kredīta. Viņa vārds bija kā likums, bet māja un veikals novada dzīves centrs, kur varēja uzzināt visus jaunumus, miltu un zivju cenas, kur pulcējās lauku meitenes, kurām Maka kungs gluži patriarhāli dāvāja savu labvēlību, bet tas nevienā nemodināja nepatiku, to uztvēra kā normālu parādību.

Hamsuns ar vieglu ironiju, bet arī ar cieņu tēlo šo gudro, cinisko un viltīgo veikalnieku, taču jūt, ka Maka laiks jau pagājis. Pagaidām viņam blakām parādās Benoni Hartvigsens — veiksmīgs un labsirdīgs zvejnieks, kam laimējies noķert savos tīklos milzīgu lomu siļķu, ar ko arī sākas viņa panākumi. Pagaidām viņš Makam nav bīstams, taču bez Benoni naudas Maks vairs nevar kārtot darījumus, un viņi kļūst kompanjoni. Benoni attieksmes pret cilvēkiem arī ir patriarhālas, viņam patīk just savu nozīmību, parādīt labvēlību un saņemt cieņas apliecinājumu no ciemata iedzīvotājiem. Viņam pietiek atjautības, lai neļautu Makam sevi izputināt, taču viņš būtībā nav veikalnieks. Viņu kārdina vienīgi bagātības ārējās pazīmes — viņš uzceļ sev verandu ar krāsainiem stikliem, iegādājas pilnīgi nevajadzīgas mēbeles un galu galā apprec Rozi, mācītāja meitu, un tas viss jau nozīmē diezgan daudz.

Maka un Benoni laikā cilvēki varēja dzīvot — tāda ir viena no galvenajām romāna domām, viņi bija šo vietu pamatiedzīvotāji, zināja visu par savu dzimto pusi un saviem novadniekiem. Tur slēpās viņu spēks. Ja kāds, piemēram, Rozes pirmais vīrs, vietējā ķestera Nikolaja dēls, pamet dzimto pusi, tas kļūst par atgrieztu riecienu, par cilvēku bez saknēm dzīvē. Tāpēc Nikolajam lemts bēdīgs gals — viņš noslīcinās, jo nekur, nedz dzimtenē, nedz svešumā, nejūt savu īsto vietu un nevar iekārtoties. Tas, ka Nikolajs nespēj atrast sev pamatu zem kājām, nodara lielu ļaunumu Rozei, sievietei ar viengabalainu raksturu, kas uzaugusi patriarhāli ētisko dzīves normu ietvaros.

Šajos Hamsuna romānos ir vēl viena persona, kas zaudējusi dzīves pamatus. Tā ir Edvarda, tagad baronese, un Hamsuna attieksme pret viņu tikpat neatzinīga kā pret dzīves nomaldos iestigušo Nikolaju. Noraidījusi īsto, dabisko un uzticīgo mīlestību, kāda bija Glāna mīlestība, baronese nespēj piepildīt savas dzīves tukšumu.

Meklēdama iedomātu mīlestības brīnumu, lai gan tādu bija palaidusi garām jaunībā, viņa nododas pretīgām izdarībām ar klaidoni — sāmu meža biezoknī pagānu dievekļa priekšā. Tā ar tikumisku degradāciju beidzas Edvardas neizdevusies dzīve, bet tajā vainojama tikai viņa pati.

Hamsuns apzinājās, ka šajos romānos tēlotā pasaulīte un tās iedzīvotāji jau pieder aizejošam laikmetam. To jauno, kas radās dzīvē, nepieciešami vajadzēja saskatīt un uzminēt. Divos nelielos darbos «Zem rudens zvaigznēm» (1906) un «Ceļinieks klusi koklē» (1909) tēlots konflikts, kas, par spīti ārējai trivialitātei, Hamsunam šķita ļoti svarīgs.

Šajos elēģiskajos vēstījumos rakstnieks, kam jau apritējuši vairāk nekā piecdesmit gadi, atkal, tāpat kā jaunības dienās, dodas klaiņot pa dzimto zemi un nesteigdamies, ar humoru stāsta par to, ko pieredzējis Norvēģijas laukos. Viņa vērīgā acs saskata visdažādākos cilvēku tipus. Viņš dodas no muižas uz muižu, pārtikdams no gadījuma rakstura darbiem: gan cērt kokus, gan ievelk ūdeni mācītāja mājā, tiekas ar saviem agrāko klaidonības gadu paziņām. Dzīve viņa acu priekšā atritina savu raibo virteni, un viņš vērīgi ielūkojas dzīves jaunajos vaibstos. No notikumu plūsmas, kas slīd viņam garām, viņš izceļ vienu atgadījumu — Falkenberga kundzes drāmu, viņas bojāejas izklāstu. Varētu likties, ka tas ir fināls parastai laulības pārkāpšanai, epizode no avīžu kriminālhronikas. Taču Hamsuns kapteiņa Falkenberga un viņa sievas attiecībās jūt kaut ko vairāk, kādu noslēpumu, kaut ko radniecīgu Glāna un Edvardas attiecībām. Cilvēku noslēgtības noslēpums, cilvēku, kuri pat mīl viens otru, tomēr nespēj izrauties no šīs noslēgtības, pārvarēt savstarpējo neuzticību, Hamsunam šķiet ļoti svarīgs un vērā liekams, tāpēc viņš to attēlojis romānā «Mūsu laika bērni» (1913) un tā turpinājumā — «Segelfosas pilsētiņa» (1915) kā visai raksturīgu cilvēcisko attiecību īpašību un jaunā laikmeta bērnu liktenīgo iezīmi.

Spēcīgāk nekā agrāk Hamsuna stāstos tagad izpaužas uzskats par cilvēka iejukšanu dzīves plūsmā. Hamsunam cilvēks nav dzīves aktīvais sākums, kas dzīvi pārgroza un pārveido. Nē, cilvēks ir tikai ceļinieks, kas soļo pa dzīves ceļiem, ir vienīgi savas eksistences pierādījums, jo dzīvība jau pati par sevi ir žēlsirdība un bagāta balva par visām bēdām un likstām, kuras cilvēks sastop savā mūža gājumā.

Vēlāk romānā «Pēdējais cēliens» (1923) Hamsuns vēl asāk izsaka savas domas par cilvēka vietu dzīvē: «Jā, mēs visi esam klaidoņi zemes virsū.» Šāda dzīves uztvere Hamsunu, protams, attālināja no jebkādām idejām, kas saistītas ar sociālām reformām. Viņam būtiskā dzīves filozofija noteica arī viņa darbu poēziju.

Viņš veido savus romānus it kā dzīves plūdumu, tāpēc to sižeta risinājums galvenokārt ir hronikāls. Sižets secīgi virzās laika plūsmā un ir daudzu, reizēm pat ne sevišķi svarīgu epizožu konglomerāts, kas tikai kopumā sniedz vispārēju pasaules ainavu. Patiesībā arī cilvēkam dzīve liekas svarīgu un mazsvarīgu notikumu kopojums, un Hamsuna romānos vēstījums visai mākslinieciski rada tieši tādu sajūtu.

Turklāt viņš nekad stāstījumu nenoved līdz naturālai īstenības atveidošanai, ļoti rūpīgi izvēlas dzīves materiālu un, rīkodamies kā burvju mākslinieks, ietilpina lielās un mazās epizodēs, tādējādi sasniegdams ļoti spilgtu estētisku efektu. Savā ziņā viņa romāni aizsteidzās priekšā tā saucamā plūsmas romāna poēzijai, kas bija sevišķi izplatīts gados starp abiem pasaules kariem. Hamsuns savos vēlākajos romānos vēstījumu reti koncentrē ap vienu varoni, bet paralēli risina vairākas, dažkārt pat neatkarīgas sižeta līnijas. Taču viņa romānos allaž ir idejiski estētisks centrs, kas apvieno būtiskās dzīves puses, kā bieži pietrūkst vēlāka laika plūsmas romānam. Pret saviem varoņiem Hamsuns izturas bez sentimentalitātes, nemīkstinot viņu vājības un kļūdas, taču arī neaizraujoties ar naturālistisku fotogrāfiju.

Viņa romāni par Segelfosas pilsētiņu veidoti pēc hronikas principa. Tajos stāstīts par divu bagātu dzimtu uzplaukumu un norietu, šo dzimtu locekļu likteņos atklājas dažāda attieksme pret sabiedrisko progresu. Tai pašā laikā Hamsuns atgriežas pie cilvēka noslēgtības temata, kas viņu jau sen nodarbina un ko viņš risinājis vairākos iepriekšējos romānos un novelēs. Bet, ja viņš agrāk šo tematu apcerēja bez tieša sakara ar vēsturiskā laikmeta īpatnībām, tad pirmajā Segelfosas cikla romānā viņš tieši sasaista indivīda nošķirtības problēmu ar jaunās sabiedriskās attīstības etapa specifiku, uzskatīdams savus varoņus par tipiskiem jaunā vēsturiskā laikmeta bērniem. Segelfosas muižas īpašnieka leitnanta Villaca Holmsena un viņa sievas Adelheidas kundzes attiecības ir raksturīgas daudzu Hamsuna personāžu mīlestības un savstarpējas atstumtības attieksmēm, tā ir sava veida naidīga mīlestība, kas izkropļo viņa varoņu dzīvi, noved pie sabrukuma un, kā tas notiek ar stāsta «Ceļinieks klusi koklē» varoņiem, pie traģiskām beigām. Šajā konfliktā, pie kura Hamsuns nemitīgi atgriežas, viņš būtībā uztvēris un attēlojis cilvēku attiecību iezīmi, kas visai raksturīga buržuāziskajā sabiedrībā un ko mūsdienu socioloģija un kultūras filozofija atzīst par nekomunikatīvu. Šim diezgan sarežģītajam mūsdienu sociālās psiholoģijas faktoram pamatā ir sabiedriskais atomisms, indivīda koncentrēšanās tikai uz savām interesēm, ko rada privātīpašnieciskās sabiedrības specifiskā struktūra. Šis faktors pastarpinājuma veidā pārvēršas individuālā psiholoģijā un ieslēdz cilvēku sava subjekta robežās, neļaudams viņam nodibināt atklātu, garīgu kontaktu ar citiem subjektiem. Hamsuns nav līdz galam izpētījis nekomunikācijas sociālo dabu, lai gan ir aprakstījis tās raksturīgās izpausmes, un nav pilnīgi atklājis sociālo mehānismu, kas radījis šo faktoru. Tomēr, būdams rakstnieks reālists, viņš neatzīst, ka nekomunikācijas iemesli rodami pašā cilvēka būtībā, bet meklē izskaidrojumu šai parādībai, kas rosina viņa iztēli, pašas dzīves objektīvajos apstākļos. Tiesa, to viņš dara savā īpašā veidā.

Leitnants Villacs Holmsens, izputējis muižnieks, kuru no galīga bankrota izglābj atrasta manta, ko kādreiz viņa sencis paslēpis, ir organiski saaudzis ar Segelfosu, tās zemi, mežiem, paražām un tradīcijām. Villacam Holmsenam, kas nabadzības dēļ nav zaudējis lepnumu, tomēr pieder nenoliedzama autoritāte un cieņa vietējo iedzīvotāju vidū, jo viņš personificē patriarhālo kārtību un tradīcijas, pie kādām cilvēki pieraduši, kaut arī viņu pametusi sieva un aizmirsis dēls, kas aizgājis no tēva mājām.

Holmsena sieva, augstprātīgā, patmīlīgā Adelheidas kundze, kas dzimusi Hanoverā, Segelfosā jutās svešiniece, gan viņas paradumi, intereses, gan gaume un slieksmes, vārdu sakot, visa viņas būtība bija sveša kā Segelfosas skarbajai dabai, tā arī šās muižas īpašniekam.

To nozīmi, kādu Hamsuns piešķir cilvēka organiskām saitēm ar dzimto zemi, parāda Segelfosas cikla romānu otrs svarīgs tēls — tirgonis Tobiass Holmengru, kas uz Segelfosu atbraucis no Meksikas, kā viņš pats stāsta. Viņš sev līdzi atvedis ne tikai divus bērnus, kam māte ir indiāniete, un ne tikai naudu, bet arī noslēpumainības varvīkšņaino oreolu, tālu zemju teiksmas, ceļojumu reibinošo vēju, kas vilina projām aiz dzimtās jūras pelēkā apvāršņa un satrauc Segelfosas iedzīvotāju prātus. Viņš personificē jaunā laika darbīgo garu, uzņēmību, liberālisma plašumu, ticību progresam. Viņš rada Segelfosā rosīgumu, ievieš laikmetīguma iezīmes. Taču īstenībā Holmengru ir cilvēks, kas jau sen zaudējis saikni ar dzimto zemi un, par spīti pūliņiem, vairs nevar tajā iesakņoties. Trūkumā nonākušā Holmsena priekšā cilvēki noņem cepuri un apklust, līdzko viņš bilst kaut vārdu. Bagāto Holmengru ciena tikai nedaudzi, strādnieki ar viņu nerimtīgi naidojas, vietējā avīzīte uzbrūk viņam kā ekspluatatoram un kapitālistam. Varvīkšņainais oreols, kas viņu reiz apstaroja, nodziest, un izputējušais negociants klusām pamet Segelfosu, lai nekad vairs tajā neatgrieztos.

Kas tad Segelfosā noturējās pretī dzīves likstām? Bodes Teodors, vietējais, glumais tirgonis, kas pamazām kļuva bagāts, — kauls no Segelfosas kaula. Hamsuns atveidojis gan viņu, gan viņa tēvu — paralizēto Pēru bez jebkādām simpātijām, pat ar ironiju, taču doma par to, cik liela nozīme ir cilvēka saiknei ar dzimto zemi, Hamsunam kļūst dominējošā.

III

Neilgi pirms pirmā pasaules kara Hamsuns ar visu ģimeni atstāj pilsētu un pāriet uz pastāvīgu dzīvi laukos — vispirms savā dzimtajā Hamerejā, bet vēlāk pārceļas uz dienvidiem — uz Grimstadi.

Šis lēmums nozīmēja kaut ko vairāk nekā tikai dzīves vietas maiņu un aizraušanos ar zemkopību. Norvēģija bija agrāra valsts, kura nekad nav pazinusi dzimtbūšanu, un brīvais zemnieks — zemturis bija šās zemes sociālās attīstības vadošais spēks līdz tam laikam, kamēr kapitālistiskās attiecības nebija pārņēmušas visas zemes sabiedrisko dzīvi. Hamsunam zemniecība ar tās patriarhālajām tradīcijām, organisko saikni ar zemi, ar dzimto augsni, ir sociālās stabilitātes galvenais faktors, norvēģu kultūras nacionālās savdabības garantija, tautas veselā gara avots. Uz visiem tā laika lokālajiem un pasaules notikumiem viņš sāk raudzīties no konservatīvās zemniecības pozīcijām, stādīdams šīs intereses par vienīgo materiālo un garīgo vērtību mērauklu. Hamsuns ar aizdomām un neuzticību izturējās pret pilsētām un to civilizāciju. Individuālās zemnieka — zemtura noskaņas ietekmēja arī paša Hamsuna individuālistiskās noskaņas. Tās bija pamatā viņa nepatikai pret proletariāta kolektīvo pasaules uzskatu, negatīvajai attieksmei pret sociālismu un darbaļaužu organizēto cīņu.

Vēsturisko notikumu gaita šķita apstiprinām Hamsuna pasaules uzskata principus: pasaules kara uzliesmojumu veicināja kapitālisms, buržuāziskā demokrātija — tie, pret kuriem Hamsuns vienmēr izturējās naidīgi. Karš un tā radītais posts, pēc viņa domām, ir paša vēsturiskā procesa nepareizības sekas, anomālija, kas cēlusies tāpēc, ka pilsētas kultūra, mašinizētā civilizācija, rūpnieciskais progress sabojā cilvēka raksturu, laupa cilvēkam dabisko saikni ar zemi un zemes darbiem. Progresa vienpusība modina cilvēkos rūgšanu, nemieru, protestu un naidīgumu. Hamsuns uzskatīja par savu pienākumu dot pozitīvu atbildi uz jautājumu par tiem spēkiem, kas spētu piešķirt vēsturiskā progresa attīstībai pareizu gaitu. Šī atbilde ir viņa romāns «Zemes sulas» (1917) — viens no monumentālākiem prozas sacerējumiem visā divdesmitā gadsimta literatūrā.

Vēstījums šajā romānā šķetinās tikpat gausi un rāmi, cik rāma ir tā varoņu dzīve, Nomaļā, mežainā apvidū ar auglīgu zemi, ko neviens neapstrādā un kas pieder valstij, ierodas kāds vīrs, ko sauc par Isāku, un ķeras pie darba — cērt kokus, dedzina celmus, ceļ sev māju un iekopj mežam atkarotos līdumus. Un, tā kā cilvēks nevar dzīvot viens, pie viņa pa taciņu, kas ved pāri purvam, ierodas sieviete — saticīga, stalta, vārdā Ingera. Sākumā viņa salīgst pie Isāka par strādnieci, vēlāk kļūst viņa sieva. Varbūt viņa nebūtu nākusi no ielejas pie Isāka, bet viņai ir zaķa lūpa, un tās dēļ viņa dzimtajā ciematā nav varējusi apprecēties. Isāku viņas zaķa lūpa nemulsina, un viņi abi sāk dzīvot kopā, rada bērnus, apstrādā tīrumus, kopj mājlopus.

Isāks kustas smagi kā dzirnavu rats, taču zeme no viņa roku darba kļūst auglīga, pamazām vairojas arī bagātība, un viņš, nopircis no valsts lielu, klaju zemes gabalu, kļūst par tā īpašnieku.

Vienkāršas, nevis primitīvas ir Isāka un Ingeras jūtas, tikpat vienkāršas kā viņu dzīve — darba un neapzinātas laimes pārpilna. Taču Ingera nožņaudz savu meitenīti, kas piedzimusi ar zaķa lūpu, un Isāks septiņus gadus paliek viens pats, jo Ingeru aizsūta uz cietumu. Šis bēdīgais notikums tomēr nesalauž viņu dzīvi: mājas, kuras viņi nosaukuši par «Selanru», kļūst bagātākas, dēli pieaug. Isāks mierīgi gaida atpakaļ Ingeru. Tiesa, pēc atgriešanās no cietuma, kur viņai klājies gluži labi, pat sašūta lūpa, Ingera, kas pieradusi pie pilsētas paražām, kļuvusi dīkdienīga, vieglprātīga, laukos viņai daudz kas vairs nepatīk. Taču pamazām ciemata diendienīgā dzīve atkal iesaista viņu savā ritējumā, un sajukums viņas dvēselē atkal izkliedējas.

Zemes sulas tomēr baro tikai tos, kas paliek uzticīgi zemei. Sīverts, Isāka vecākais dēls, tāpat kā tēvs, kļūst par zemkopi, viņa mūža dienas aizrit rāmi. Turpretī viņa brāli Eliseju aizrāvusi pilsētas dzīve: viņš mācījies pilsētā un pieradis pie tās; atgriezies laukos, viņš atver veikalu, un, ja tēvs nepalīdzētu, tad ātri vien izputētu.

Visu viņš dara bez nopietnības, pavirši. Viņa saknes atrautas no dzimtās zemes, viņam neatliek cits nekas kā doties uz Ameriku meklēt laimi, un tur viņš aiziet postā.

Tāpat Varvara, zemnieku meitene, arī sevi pazudina: naksnīgās pilsētas gaišās ielas, spožās vitrīnas, flirtēšana ar veikalu pārdevējiem — švītīgiem, izveicīgiem puišiem, sajauc viņai galvu, un viņa vairs nekādi nevar pielāgoties mājas dzīvei.

Tātad bez klajas publicistikas, lietodams vienīgi tēlainus izteiksmes līdzekļus, Hamsuns pauž domu par zemnieciskā dzīves veida pārākumu pār pilsētniecisko dzīves veidu. Visus viņa varoņus, kas saglabājuši uzticību zemei, nespēj salauzt neveiksmes un pārbaudījumi. Tie, kuri atraujas no dzimtās zemes, zaudē dvēseles mieru, kļūst šaudīgi, nelaimīgi cilvēki.

Romāns «Zemes sulas» uzrakstīts ļoti spēcīgi, tajā skaidri parādās Hamsunam raksturīgā nosliece uz tēlu vispārināšanu, papildu nozīmības piešķiršanu, un šī nozīmība tālu pārsniedz konkrētos sadzīves ietvarus. Romāna varoņi tverti monumentāli, tie ir episki pilnasinīgi, pat tādi kā kustīgā un veiklā ciemata tenku vācele Olina. Romāna noslēgumā Isāks iegūst bībeles patriarhiem līdzīgu cildenumu un pārvēršas it kā par simbolu vai zemniecības pirmatnējā spēka personificējumu.

Lielu sociālu satricinājumu laikā, pēckara grūtajos gados, Hamsuna romāns skanēja kā pasaules dziesma, kā vēstījums izmocītajiem cilvēkiem, aicinot viņus atgriezties pie mierīga darba no kaujas laukiem, kurus gluži kā vātis klāj granātu bedres un vago tranšejas. Tas, ka «Zemes sulas» būtībā ir konservatīva utopija, kas apšauba progresa lietderību, neatklājās uzreiz, tāpat kā uzreiz neatklājās Hamsuna anticivilizatoriskās tendences. Cilvēce nevarēja iznīcināt pilsētas, atmest tehniku un atgriezties pie arkla un sirpja. Arī pati zemniecība vairs nestāvēja savrup no kultūras un civilizācijas attīstības, kuras mainījās līdz ar sabiedrību. Hamsunam zemniecība likās sociāli vienots spēks, tiesa, viņš tajā atšķīra bagātos un trūcīgos, piemēram, sīkzemnieku Bredi Olsenu, vieglprāti, kas apveltīts ar daudziem bērniem, taču, pēc Hamsuna domām, zemnieku ekonomiskās nevienlīdzības pamatā ir tikai centība un darba mīlestība. Utopiskajā romānā, kuram netrūkst idillisma, tāds vērtējums ir iespējams, taču reālistiskas dzīves programmas īstenojumam, uz kādu pretendē Hamsuna romāns, šāds vērtējums neder, jo atklāj autora aplamo vēsturisko domāšanu. Par «Zemes sulām» Hamsunam piešķīra Nobeļa prēmiju, un rakstnieka autoritāte bija ārkārtīgi liela. Viņa radošās spējas ar gadiem nemazinājās, taču pēdējos darbos plaisa starp iztēles spēku un vēsturiskās domāšanas aprobežotību arī nemazinājās. Izturēdamies kritiski pret buržuāzisko sabiedrību, Hamsuns ignorē daudzas tendences, kas pastāv vēsturiskajā procesā, arī tādas, kuras spēj likvidēt un novērst kapitālisma radītās sabiedriskās iekārtas trūkumus. Jaunā, pēc pasaules kara radusies īstenība modināja Hamsunā visai skeptisku attieksmi. Viņa pirmajā pēckara romāna — «Sievas pie akas» (1920) manāmas skumjas un sarūgtinājums. Tā ir viena no Hamsuna visdrūmākajām grāmatām.

Romāna sižets — nelielas pilsētiņas ikdienas dzīve ar tās netīrumiem un tenkām, sīkiem atgadījumiem un notikumiem par kuriem autors it ka uzzina no vietējam sievām, kas pie pilsētas akas spriedelē gan par šo, gan par to, itin visiem pārcilādamas kauliņu pa kauliņam. Viņu tenkas ir pārāk līdzīgas parku pļāpāšanai, vērpjot cilvēku likteņu pavedienus, bet pilsētiņas sīkā sadzīve pacelta līdz mūsdienu dzīves simbolam. Tajā «cilvēki saskaras cits ar citu, kāpj cits citam pāri, daži pakrīt, kļūdami citiem par pakāpienu, daži iet bojā — tie, kas nepanes triecienus, nespēj pretoties. Bez tā nevar iztikt! Taču citi tiek uz augšu, gūst panākumus. Tā ir dzīves nemirstība! Un tas viss bija zināms sievām pie akas.» Šī sprieduma skeptisko stoicismu, rūgto ironiju atklāj romāna galvenā persona — vispārinātais, ar simbolisku nozīmi apveltītais Olivera Andersena tēls, baismi groteska figūra, kas ir it kā rupors visiem pilsētiņas notikumiem. Viņš kādreiz bijis jauns, veikls matrozis, bet kādā jūras braucienā ar viņu notikusi nelaime — viņam sašķaidīta kāja un iegurnis, un viņš atgriezies mājās sakropļots. Tā nu viņš klidzina pa dzīvi un pilsētiņas ielām ar koka kāju — izblīdis, nekrietns, nosiekalojies radījums, viltīgs, nevajadzīgs un pretīgs, līdzīgs lipīgai medūzai. Tiesa, viņš ir apprecējis savu agrāko draudzeni Petru, viņiem ir arī bērni, pat daudz bērnu, taču Olivers nepazīst visu šo bērnu tēvus un nepieciešamības dēļ pacieš sievas vieglprātību, tikai retumis sarīkodams skandālus.

Cilvēku nekomunikācijas tēma, kas Hamsunam ir tik raksturīga, šajā romānā ieguvusi reālu izpausmi, starp citu, tādu pašu kā Hemingveja romānā «Fiesta», kas uzrakstīts dažus gadus vēlāk.

Padarīdams kastrātu Oliveru par savdabīgu mūsdienu dzīves personifikāciju, Hamsuns acīm redzami noliedz, ka pārmaiņām, ko ieviesis materiālais un industriālais progress, ir radošs vai pozitīvs raksturs. Vēl jo skaidrāk Hamsuna skeptiskā attieksme pret buržuāzisko civilizāciju izpaužas romānā «Pēdējais cēliens»; šis romāns gan pēc satura, gan pēc dažām situācijām atgādina Tomasa Manna «Burvju kalnu». Abu romānu darbība galvenām kārtām noris sanatorijās, kuras ir kaut kas līdzīgs samazinātai, sablīvētai sabiedrībai.

Pacēlusies blakām Daniela mājai Utbijā, sanatorija «Torahusa» kļūst ne tikai par mūsdienu civilizācijas priekšposteni starp kalnu pļavām un vientuļām mājām, kur vīrieši kopj lopus un apstrādā zemi, bet sievietes vērpj dziju. Šī sanatorija ir it kā sava veida šķirsts, kur salasījušies cilvēki, kas meklē glābiņu no mūsdienu civilizācijas plūdiem, no tās likstām un pretrunām. Ja Daniela mājās viss ir stabils un pirmatnējs — gan ēdiens, gan vecās, stiprās mēbeles, gan veselīgās izjūtas, gan mājas saimnieku domas, tad «Torahusas» sanatorijā viss ir svārstīgs, maldinošs un neīsts. Ne bez pamatojuma lauku iedzīvotājiem šķiet, ka tur, sanatorijā, «… cilvēki, kuri staigā pa pagalmiem un takām, nav īsti cilvēki».

Slimniekus sanatorijā ēdina ar konserviem, sanatorijas īpašnieki ir enerģiski, taču diezgan viltīgi komersanti, viņi cildina gan sanatorijas klimatu, gan avotus, piedēvēdami tiem dziednieciskas īpašības, lai gan vieta, kur atrodas sanatorija, ne ar ko nav ievērojama. Sanatorijas pacienti arī nebūt nav tie, par kādiem uzdodas: angļu aristokrāte, milēdija, kā izrādās, ir bijusi dejotāja, kurai pieder vien viņas mīļāko kompromitējošas vēstules. Nevarēdama tās pārdot šantāžai, viņa aizbrauc no sanatorijas, bet pēc tam apzog savu labvēli, ar kuru sadraudzējusies «Torahusā».

Kāds somu grāfs Flemings, patiesībā dzimis Somijas mazpilsētā, «aizņēmies» no bankas, kurā kalpoja, prāvu summu lai varētu ārstēties. Citādi viņš ir visai cienījams un pat drosmīgs cilvēks.

Sanatorijas iemītnieku sarunas, viņu sadzīvi, izklaides, lakstošanos Hamsuns attēlojis skaudri satīriski, viņa satīra ir tuva «Burvju kalna satīrai. Sevišķi kritiski Hamsuns izturas pret rektoru Oliveru, kas izslavēts zinātnieks un filologs. Olivers liberālā garā gvelž visādas muļķības par tautas izglītību un piebāž studentu galvas ar nedzīvu grāmatu gudrību. Rektoram Oliveram ir zināma tipoloģiska līdzība ar Tomasa Manna romāna Setembrīni kungu. Hamsuns tikpat kritiski izturas arī pret otru sanatorijas iemītnieku — Magnusa kungu, kas iesaukts par «Pašnāvnieku», jo, pārdzīvojis personisku drāmu, nododas domām par pašnāvību. Viņa teoretizēšana par nāves metafiziku atgādina spriedelējumus par to, ka cilvēka eksistences jēga ir tikai nāve, — šo domu vēlāk sāka tālāk risināt eksistenciālisti. Taču vitālists Hamsuns, kas atzīst dzīvi kā vienīgo esamības iespēju, pret šādiem filozofiem izturas visai ironiski. Romāna beigās viņš tādēļ «Pašnāvnieku» samierina ar dzīvi.

Hamsuns šai romānā secīgi risinājis domu par mūsdienu civilizācijas radītās mākslīgās pasaules nesaderību un konfliktiem ar dabiskajiem, pirmatnējiem dzīvības spēkiem. Šo konflikta situāciju sākumā atklāj simboliska epizode, kas attēlo, kā sanatorijas kalpotāji un slimnieki satracina vērsi, kuru Daniels nopircis, lai uzlabotu šās dziedniecības iestādes ēdienu, jo tās iemītniekiem apnikuši pastāvīgie konservi.

Spēka pārpilnais, nevaldāmais dzīvnieks metas uz dīkdienīgo skatītāju baru, saceļot viņos šausmas, un nogrūž no kraujas vienu no sanatorijas pacientēm — klusu, nelaimīgu sievieti. Nevarīgas un nespēcīgas būtnes bojāeja notikuma dramatismu vēl palielina,

Pēc tam konflikts starp dabisko un tātad, pēc Hamsuna uzskata, normālo lauku dzīvi un nedabisko, nenormālo mūsdienu civilizāciju izpaužas romāna galvenajos varoņos — lauku mājas saimnieka Daniela un d'Espari jaunkundzes — sanatorijas iemītnieces attieksmēs. Šī jaunkundze ir samulsusi būtne, kas sapinusies pilsētas tīklos un neatrod sev dzīvē vietu. Autors viņu nostāda tādā situācijā, kur viņai jāizvēlas dzīves veids: vai nu palikt kopā ar apšaubāmo grāfu Flemingu, vai apprecēties ar Dānielu, kas viņu iemīlējis.

Dzīve ar Flemingu viņai sola šķietamu, pusavantūristisku esamību starp neīstām vērtībām un mūsdienu civilizācijas mānīgajiem vilinājumiem. Laulība ar Dānielu nozīmē iegūt esamības jēgu, jo darbs, kam nodevies Daniels, ir gadsimtiem svētītais zemkopja darbs, un māte zeme ir viņa barotāja. D'Espari jaunkundzes šaubīšanos izbeidz Daniela šāviens, kas nogalina viltus grāfu. Daniels nokļūst cietumā, bet d'Espari jaunkundze ar dēlu, kuru par savu atzīst Daniels, kaut arī nav šā bērna tēvs, paliek mājās, gaidot savu nākamo vīru. Tā viņas dzīve iegūst jēgu un mērķi.

Romānu «Pēdējais cēliens» Hamsuns rakstīja vēsturiski sarežģītā laikā, kad pasaulē plosījās kara un revolūciju vētra. Vecās pasaules celtne saplaisāja, tās pamats tika satricināts. Un, lai gan revolucionāro noskaņu pieaugums Skandināvijā nebija tik intensīvs kā pārējā Eiropā, rakstniekam kapitālistiskās sabiedrības nākotne likās diezgan drūma. Viņš pabeidza savu romānu ar apokaliptisku ainu —

«Torahusas» sanatorijas ugunsgrēku, kurā aiziet bojā visi šās dziedniecības iestādes iemītnieki. Mūžīga un nemainīga paliek tikai dzīve, darbs un pasaulīgās rūpes.

Laiks tomēr darīja savu: vēsture, sabiedriskās attiecības, cilvēku psiholoģija nestāvēja uz vietas, tās pārvērtās, un šīs pārvērtības nevarēja neredzēt Hamsuns.

Pārvērtās arī Norvēģijas lauki un pilsētiņas, kas atradās pie šērām, — viss kļuva citāds nekā Maka un Holmengru laikā vai tai laikā, kad sievas pie akas varēja nebeidzami spriedelēt. Hamsuns vēlreiz pūlējās notvert to, kas pārvērš vēsturi un ko sauc par progresu. Ja tas agrāk parādījās Olivera izskatā, cilvēkā, kas ar savu koka kāju klimst pa pilsētas ielām, tad šoreiz tas parādās uzņēmīgā, enerģiskā Augusta izskatā, kurš ir veikls meistars visās lietās, galvenais varonis triloģijā, kurā ietverti romāni «Klaidoņi» (1927), «Augusts» (1930) un «Dzīve rit tālāk» (1933).

Šis darbs ir visai dažāds pēc žanra īpatnībām: lai ari tā vēstījums ir reālistisks sabiedriskā fona atveidojums, spilgts līdz vissīkākiem sadzīves notikumiem, personāžs veidots plastiski, tomēr tajā skaidri izpaužas Hamsuna slieksme uz simbolisku raksturu un situāciju vispārināšanu. Triloģijas daļu apvienošana ap Augustu — klaidoni, avantūristu, kas pārstaigājis visu pasauli, vērš visu darbu filozofiskā blēžu romānā, kura darbība noris daļēji Polenā, tipiskā Norvēģijas piejūras pilsētiņā, daļēji Segelfosā, kur jau dzīvo trešā paaudze un pilsētiņā par centrālo figūru kļuvis Bodes Teodora dēls, bagāts un izglītots, tomēr diezgan necils cilvēks — Gordons Tidemans, konsuls. Triloģija aptver vairāk nekā pusgadsimtu Norvēģijas provinces jaunākās vēstures. Bet Hamsunu interesē ne tikai pārmaiņas, ko laiks ieviesis viņa varoņu tēlos, bet arī tas spēks, kas viņus virzījis uz šīm pārmaiņām un vilinājis līdzi.

Šo laiku personificē Augusts, kuru pārņēmis nemiers un kurš tiecas pēc visa jaunā un visjaunākā, nedomādams, vai tas nāk par labu vai ļaunu. Viņš pilnīgi vienaldzīgi izturas pret šīm morālajām kategorijām, un arī progress, pēc Hamsuna domām, ir pret tām neitrāls.

Augustam, kas redzējis pasauli, Polenas ikdienība šķiet neizturama: nabadzīgos ciematos cilvēki dzīvo kā snaudā — visu, ko nopelna, tie apēd; bērni mācās to pašu, ko mācījušies viņu vecāki, — un tā aizrit dienas un viss viņu mūžs. Augusts satricina šo rāmo esamību, aizraudams visus ar savu apbrīnojamo fantāziju, homēriskiem meliem, solījumiem, dažkārt saprātīgiem, bet ļoti bieži gluži nepraktiskiem padomiem. Pēc viņa pamudinājuma polenieši, izvilkuši prāvus siļķu lomus, iedzīvojas turībā, nodibina banku, izveido savu ciematu par pilsētiņu, uzceldami jaunas ēkas uz aramzemes, ierīko zivju miltu fabriku, kura gan paliek nepabeigta, iekārto pastu un ievieš daudz derīgu un nederīgu uzlabojumu savā sastingušajā dzīvē. Taču zivis vairs neķeras, ekonomiskais uzplaukums noplok, un Polenā sākas bada gadi.

Pakļaudamies nemierīgajam un satrauktajam laika garam, polenieši izdemolē vietējo veikalu un turīgā zemnieka Ezras saimniecību. Taču viņu dumpis ir tikai ālēšanās, tiklīdz Polenā apstākļi uzlabojas, no tās iedzīvotāju dumpīguma vairs nav ne miņas.

Galu galā visas šīs likstas izraisījis Augusts, viņa neatturamā tieksme iet kopsolī ar civilizāciju.

Vispār visi tie, kurus aizrāva Augusta stāsti, tā vai citādi par to samaksā. Viņa draugs Edvards Andresens, kuru Augusta stāsti pamudināja uz klaidonību, nekur nespēj laist saknes. Pavadījis ilgus gadus Amerikā, viņš atgriežas dzimtenē salauzts, zaudējis enerģiju un interesi dzīvot. Viņa sieva — Lovīza Magrete, dzīvesprieka pārpilna sieviete, kas veiksmīgi bija cīnījusies par savu eksistenci pašas nelielajā mājiņā, pēc svešumā nodzīvotajiem gadiem kļuvusi dīkdienīga, vairs nekur neatrod sev vietu un tiecas atpakaļ lielo pilsētu māneklīgajā dzīvē.

Tikai tie cilvēki, kuri neaizrāvās ar šo mirāžu, bet cieši turējās pie dzimtās zemes, — zemkopis Ezra, kurš nešķīrās no sava līduma, Paulīne — veikala īpašniece Polenā, godīga un taisnīga, viņas brālis — ciema vecākais Joakims — iztur laika pārbaudi un, nedzīdamies pēc bagātības, pamazām uzlabo dzīvi Polenā. Dažreiz viņi uzstājas pret Augustu, dažreiz viņam piekrīt, jo Augusts ir daudzveidīgs. Domādams par viņa būtību, pilsētiņas vecākais Joakims mazliet mīklaini izsakās, ka Augusts ir «..simbols, kurā ietverts kāds tēls vai parole». Un viņš paskaidro savu domu: «Viņš bija laika gara izteicējs, ar vienu roku deva, ar otru ņēma. Kur tad slēpās izdevīgums?

Viņš ieviesa pārmaiņas, bet katrā atsevišķā gadījumā to labumu, ko viņš ieviesa, līdzsvaroja ļaunums, kas tam sekoja.» Augusts ir neparasti daudzkrāsaina figūra, viņa dzīve pārpilna visādām blēdībām un izdarībām, dažkārt pat tumšām, viņš ir melis, fantasts, kas tic savām izdomām un ir pārliecināts, ka amerikānisms, industriālais progress, bankas un tirdzniecība var dot daudz laba cilvēcei. Zemkopja Ezras atziņas, kuras viņš spītīgi un truli atkārto, proti, ka cilvēku baro trīs lietas — maize tīrumā, zivis jūrā un zvēri mežā, Augusts uzskata par nejēdzīgiem aizspriedumiem un droši ved poleniešus pa to ceļu, pa kādu iet pārējā pasaule. Taču ir spēki, kas turas pretī Augustam daudz noteiktāk nekā poleniešu aprobežotība un spītība. Pirmām kārtām tie ir strādnieki, ar kuriem jau novecojušais Augusts saduras, būvēdams kalnu ceļu, uz kura viņam lemts iet bojā. Strādnieki ir nepakļāvīgi un nepaklausīgi, viņi aizstāv savas tiesības, un Augustam ir diezgan grūti tikt ar viņiem galā. Turklāt arī pats autors izturas pret strādniekiem bez simpātijām, tomēr ir spiests atzīt viņus par ietekmīgu, komerciālai darbībai naidīgu vēsturisku faktoru, un viņi spējīgi visai noteikti to pierādīt. Taču Augusts savas cerības balsta uz stihiskiem dzīves spēkiem, uz esamības pirmsākumu, un šie spēki, pēc autora domām, apvaldīs progresu, kas izrāvies no cilvēka kontroles. Šos pirmatnējos spēkus romānā «Dzīve rit tālāk» personificē sāmiete Ose — dīvains tēls, kaut kas vidējs starp lauku pūšļotāju un burvi. Tā parādās Augustam viņa mūža pēdējos mirkļos. Augusta bojāeju izraisa viņa paša iecere: par Paulīnes sakrāto naudu viņš nolemj kalnos, kur nav plašu ganību, audzēt aitas, tāpat kā to dara Brazīlijā un Austrālijā. Un, pārdzenot aitas uz ieleju, viss bars, izbijies no automobiļa rūkoņas, metas tieši bezdibenī, aizraudams līdzi arī Augustu — savu saimnieku. Blakām automobilim parādās Ose, kas traucēja aitām bēgt pa kalnu ceļa brīvo malu.

Romāna par progresu beigas Hamsuns ne jau nejauši izvērsa pēc mūsdienu iztulkojuma teiksmā par Panurga ganāmpulku, ko savā laikā atstāstīja Rablē. Tāpat kā romānā «Pēdējais cēliens», kapitālistiskā progresa nākotne Hamsunam šķita gaužām drūma, jo progress tādā veidā, kādā tas izvērtās, sakropļoja cilvēka būtību, sagrozīja attīstības dabisko gaitu, tāpēc slēpa sevī paša bojāejas cēloņus. Ciktāl pastāvošajos sabiedriskos apstākļos var notikt cilvēka pārvēršanās necilvēkā, Hamsuns paradījis savā pēdējā daiļdarbā «Loks noslēdzies» ar Abela tēlu. Pa pusei klaidonis, cilvēks, kam bijusi smaga bērnība un jaunība, izbraukājis visas jūras, nonācis galīgā nabadzībā, dzīves padibenēs, kādā nēģeru ciematā Kentuki štatā velk savu nožēlojamo eksistenci. Tur viņš kļūst par divkāršu slepkavu un uz visiem laikiem zaudē jebkādu atbildības sajūtu attieksmē uz morāli, īstenībā pārvērzdamies par dzīvnieku. Tāds pats dzīvnieks ir arī viņa mīļākā Anžela, ko viņš nogalina. Arī Olgai, kuru Abels vēlāk apprec, svešas jebkādas morālas saistības. Abels vairs nespēj izrauties no degradācijas, kurā atrodas, un to arī nemaz negrib. Tā noslēdzas viņa likteņa loks, esamības loks. Romāna pesimistiskās beigas rāda, cik lielas bijušas Hamsuna šaubas par kapitālistiskā progresa iespējām. Dzīvības spēku saglabāšanai Hamsuns neredz citu alternatīvu kā vienīgi to, kas pamatojas uz augsnes — zemes tradīcijām. Politiskā aklība arī viņu vēl sirmā vecumā pievērsa reakcionārām noskaņām, kuras neatbilda viņa daiļrades objektīvajam saturam. Lai arī kā cilvēks viņš pakļāvās dziļiem nomaldiem, viņa daiļrade ir viena no tām garīgi estētiskajām vērtībām, bez kuras mūsu gadsimta mākslas apvārsnis būtu šaurāks, bet pieredze — nabagāka. Laiks ir aizskalojis visas sanesas un nepatiesības Hamsuna mantojumā, un mūsu izpratnē viņš ir vārda mākslinieks, kas cildinājis mīlestības skaistumu un spēku, ar visdziļāko vērīgumu attēlojis cilvēka dvēseles sarežģītību un tos jaunos konfliktus, kurus vēsturē radījis divdesmitais gadsimts.

B. Sučkovs