Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

I

Tas notika toreiz, kad es izbadojies klaiņāju pa Kristiāniju, šo dīvaino pilsētu, kas ikvienam uzspiež savu zīmogu.

Gulēju savā jumtistabiņā un dzirdēju, ka pulkstenis apakšā nosit seši; bija jau pavisam gaišs, un cilvēki sāka skraidīt augšup un lejup pa kāpnēm. Pie durvīm mana skabūzīša siena nolīmēta ar veciem avīzes «Morgenbladet» numuriem, un es skaidri varēju saredzēt bākas uzrauga sludinājumu un mazliet pa kreisi no tā — treknu, uzmācīgu maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela svaigi ceptu maizi.

Tikko atvēris acis, sāku pēc veca paraduma pārdomāt, par ko šodien varētu priecāties. Pēdējā laikā es dzīvoju diezgan trūcīgi; manas mantas cita pēc citas bija aizceļojušas pie «tēvoča», biju kļuvis arī nervozs un īdzīgs, pāris dienu pat nogulēju gultā, jo man reiba galva. Šad tad, ja man laimējās, es saņēmu no viena otra laikraksta piecas kronas par feļetonu.

Kļuva aizvien gaišāks, un es sāku lasīt sludinājumu pie durvīm. Varēja pat izšķirt sīkos, atņirgtiem zobiem līdzīgos burtus, kas vēstīja, ka «pie Andersenas jaunkundzes pavārtē pa labi var iegādāties visskaistākos līķautus». Šis sludinājums mani nodarbināja krietnu laiku, un, kad es piecēlos un sāku ģērbties, pulkstenis lejā nosita astoņi.

Atvēru logu un palūkojos ārā. Varēja redzēt veļas auklu un klaju laukumu; tālāk melnoja nodegušās smēdes krāsmatas, kur daži cilvēki grābāja ogles. Atspiedos ar elkoņiem uz palodzes un skatījos tālumā. Jau bija ataususi gaiša diena. Iestājies rudens, brīnum skaistais, dzestrais gadalaiks, kad viss maina krāsas, viss novīst. Ielās jau bija sākusies kņada, tā mani vilināja laukā; tukšais skabūzītis, kura grīdas dēļi šūpojas līdz ar katru manu soli, man šķita kā satrupējis, derdzīgs zārks; durvīm pat nebija kārtīgas atslēgas, istabā nebija krāsns; naktīs es mēdzu gulēt uz savām zeķēm, lai tās līdz rītam kaut cik izžūtu. Vienīgo prieku man sagādāja nelielais, sarkanais šūpuļkrēsls, kurā vakaros sēdēju snauzdams, daudz ko pārdomādams. Ja sacēlās stiprs vējš un durvis apakšā bija vaļā, tad spraugainā grīda un sienas sāka gaudot visās toņkārtās un no «Morgenbladet» pie durvīm atplīsa lēveri rokas garumā.

Es atgāju no loga un pārmeklēju vīstokli, kas bija nosviests kaktā pie gultas, vai tajā nebūs kaut kas brokastīm, taču nekā neatradu un atgriezos pie loga.

«Diezin vai vispār izdosies sameklēt kādu darbu!» es nodomāju. Daudzie noraidījumi, aplinkie solījumi, noteiktie «nē», uzjundītās un pieviltās cerības, atkal jauni un jauni mēģinājumi, kas vienmēr beidzās neveiksmīgi, bija galīgi iedragājuši manu apņēmību. Beidzot es mēģināju dabūt rēķinveža vietu, bet ierados par vēlu.

Turklāt nevarēju iemaksāt piecdesmit kronu drošības naudas. Allaž tāds vai citāds šķērslis. Pieteicos arī ugunsdzēsēju komandā. Piecdesmit vīru stāvējām priekštelpā, krūtis izriezuši, lai piešķirtu sev spēkoņa un drosminieka izteiksmi. Līdzējs staigāja apkārt, aplūkoja darba meklētājus, taustīja viņiem roku muskuļus un šo to pavaicāja.

Man viņš aizgāja garām, tikai paskurinājis galvu. Mani noraidīja aceņu dēļ. Es ierados atkal, šoreiz bez acenēm. Stāvēju, saraucis uzacis, cenzdamies piešķirt skatienam naža asumu, bet vīrs pagāja man garām un tikai pasmaidīja — viņš mani pazina. Ļaunākais, ka manas drēbes bija tā noskrandušas, ka darba devējiem vairs neatstāju pieklājīga cilvēka iespaidu.

Ak vai, es lēni, bet nenovēršami biju slīdējis lejup! Beidzot esmu tik briesmīgi noplucis, ka man vairs nav pat matu sukas, nedz grāmatas, ko palasīt skumjos brīžos.

Visu vasaru es katru dienu pavadīju kapsētā vai pils parkā, sēdēju tur un sacerēju rakstus avīzēm — sleju pēc slejas; cik dažādus jautājumus šais rakstos skāru, cik dīvainus savas nerimtīgās iztēles veidolus tajos iekļāvu! Savā izmisumā es izvēlējos visabstraktākos tematus, kas man prasīja daudz laika un pūļu, tomēr mani sacerējumi netika pieņemti. Līdzko viens raksts bija pabeigts, es tūlīt ķēros pie cita, un redaktoru noraidījumi tikai retumis mani nomāca; nemitīgi sev iegalvoju, ka reiz man tomēr laimēsies. Un patiesi — lāgiem, kad laime uzsmaidīja un man paveicās, es saņēmu piecas kronas par darbu, kam biju ziedojis pusi dienas.

Es atkal atgāju no loga, piegāju pie mazgājamās bļodas un viegli apslacināju spīdīgo bikšu ceļgalus, lai tie izskatītos melnāki un it kā jaunāki. To izdarījis, es, kā parasti, iebāzu kabatā papīru un zīmuli un devos laukā. Klusītiņām lavījos leja pa kāpnēm, lai nepievērstu saimnieces uzmanību. Jau dažas dienas dzīvokļa īres termiņš bija notecējis, un man nebija ar ko samaksāt.

Pulkstenis bija deviņi. Gaisā jautās ratu rīboņa un cilvēku balsis — negants rīta koris, ko radīja gājēju soļu duna un ormaņu pātagu švīksti. Šī skaļā kņada visapkārt mani uzmundrināja, un es sāku atgūt paļāvību sev. Nepavisam nedomāju tikai pastaigāties svaigā gaisā. Manām plaušām par svaigu gaisu maza bēda. Jutos stiprs kā milzis, ar plecu varētu apturēt pajūgu. Mani bija pārņēmusi lieliska, brīnumaina, gaiša un bezbēdīga noskaņa. Vēroju pretimnācējus, lasīju plakātus uz sienām, uztvēru skatienus, ko man uzmeta no garām braucošajām ekipāžām, ievēroju katru sīkumu, nepalaidu secen ne vismazāko nejaušību, kas gadījās man ceļā un tūlīt pagaisa.

Kaut jel šādā brīnišķā dienā būtu kāda kripatiņa, ko ieēst! Šā rīta līksmā noskaņa mani pilnīgi pārņēma savā varā, aiz prieka, kam nebija nekāda redzama iemesla, pēkšņi saku dungot. Pie kāda skārņa stāvēja sieva ar grozu uz rokas un izvēlējās kaut ko pusdienām; kad gāju viņai garām, viņa pavērās manī. Viņai mutē bija tikai viens zobs. Pēdējās dienās biju kļuvis tik nervozs un viegli iespaidojams, ka šīs sievietes seja man likās pretīga: garais, dzeltenais priekšzobs atgādināja mazo pirkstiņu, kas spraucas laukā no mutes, un, kad viņa uzmeta man acis, skatiens vēl pauda domu par desu. Es uzreiz zaudēju ēstgribu, kaklā sakāpa nelabums. Aizgājis līdz tirgus laukumam, padzēros pie strūklakas; pacēlu acis — Pestītāja baznīcas torņa pulkstenis rādīja desmit.

Es vēl ilgi klaiņoju pa pilsētu, neko nedomādams, tad bez jebkādas vajadzības pastāvēju uz kāda ielas stūra un iegriezos šķērsielā, lai gan man tur nekas nebija darāms. Ļāvos gājēju straumei un šim līksmajam rītam, bezrūpīgi soļoju citu priecīgu cilvēku vidū; gaiss bija viegls un dzidrs, arī manu prieku nekas neapēnoja.

Minūtes desmit man pa priekšu gāja kāds vecs, klibs vīrs. Vienā rokā viņš turēja saini, viss viņa augums bija piepūlē sasprindzis, tik ļoti viņš centās pielikt soli.

Dzirdēju viņu smagi elšam un iedomājos, ka es varētu panest viņa saini. Tomēr nemēģināju viņu panākt. Pie kādas augšējās ielas es satiku Hansu Pauli, viņš mani sveicināja un aizsteidzās garām. Kāpēc viņš tā steidzās? Man ne prātā nebija lūgt viņam kādu kronu, es pat gribēju vistuvākajā laikā aizsūtīt atpakaļ segu, kuru pirms dažām nedēļām biju no viņa aizņēmies. Gan jau pamazām tikšu uz zaļa zara. Un tad neviens nevarēs pārmest, ka neesmu atdevis segu. Droši vien jau šodien sākšu sacerēt rakstu par noziegumiem nākotnē vai gribas brīvību, vai kādu citu svarīgu jautājumu un saņemšu vismaz desmit kronas… Un, domājot par šo rakstu, mani uzreiz pārņēma dziņa tūliņ ķerties pie darba un ļaut vaļu savām iecerēm. Nolēmu sameklēt pils parkā piemērotu vietu un tikmēr nemest mieru, kamēr nebūšu pabeidzis šo rakstu.

Taču vecais joprojām steberēja man pa priekšu. Beigu beigās sāku skaisties, ka šis kroplis visu laiku iet man pa priekšu. Likās, tam nekad nebūs gala; varbūt viņš dodas tieši turp, kur eju es, un, ja tas ir tā, tad viņš pastāvīgi rēgos man acu priekšā.

Aiz satraukuma man šķita, ka pie katras šķērsielas viņš palēnina soļus, it kā nogaidīdams, kur iegriezīšos es, pēc tam pasviež augstāk savu saini un paātrina gaitu, lai tiktu man garām. Es gāju, vēroju klibiķi un aizvien vairāk saļaunojos; jutu, ka viņš pamazām sagandē manu līksmo noskaņu un arī šo gaišo rītu aptumšo ar savu derdzīgumu. Viņš izskatījās kā liels, lēkājošs kukainis, kas par varēm kaut kur tiecas un aizņem visu ietvi. Kad mēs bijām uzkāpuši pakalnā, es vairs negribēju to ciest, apstājos un pievērsos kādam skatlogam, gaidīdams, līdz viņš aiziet. Pēc brītiņa, kad saku atkal iet, klibais no jauna bija man priekšā — laikam arī bija stāvējis. Daudz negudrodams, es ar trim četriem lieliem soļiem viņu panācu un uzsitu viņam uz pleca.

Viņš apstājās kā zemē iemiets, un mēs cieši skatījāmies viens uz otru.

— Iedodiet, lūdzu, kādu šiliņu pienam! — viņš beidzot sacīja, piešķiebis galvu.

Nu es biju sprukās. Pataustījos pa kabatām un teicu:

— Ā, pienam… Hm… Mūsdienās nauda nekrīt no gaisa, un es nezinu, vai maz esat trūkumcietējs.

— Neesmu ēdis ne kumosiņa kopš vakardienas, — vīrs atbildēja. — Man nav pie dvēseles ne ēras, un darbu arī vēl neesmu atradis.

— Vai jūs esat amatnieks?

— Jā, esmu adatnieks.

— Kas?

— Adatnieks. Bet protu arī šūt zābakus.

— Tas ir pavisam kas cits. Pagaidiet te brītiņu, es aiziešu pēc naudas un iedošu jums dažas ēras.

Ātri noskrēju lejup uz Pilestrēdi, kur kādas mājas otrajā stāvā dzīvoja augļotājs; starp citu, pie augļotāja vēl nekad nebiju bijis. Iegājis pavārtē, es žigli novilku vesti, savīstīju to un pasitu padusē, tad devos augšup pa kāpnēm un pieklauvēju pie augļotāja durvīm. Iegājis iekšā, palocījos un uzmetu vesti uz letes.

— Pusotras kronas, — vīrs teica.

— Labi, paldies, — es atbildēju. — Ja veste man nebūtu kļuvusi par šauru, es no tās nešķirtos.

Saņēmu naudu un kvīti un gāju atpakaļ. Patiesībā tā bija lieliska iedoma — ieķīlāt vesti. Man vēl atliks nauda krietnām brokastīm, un līdz vakaram es varēšu pabeigt savu rakstu par noziegumiem nākotnē. Dzīve man uzreiz šķita gaišāka, un es steidzos atpakaļ pie kropļa, lai beidzot tiktu no viņa vaļā.

— Lūdzu! — es viņam teicu. — Cik labi, ka jūs vispirms griezāties pie manis!

Vīrs paņēma naudu un sāka mani vērīgi aplūkot. Ko viņš tā stāv un blenž? Man šķita, ka viņš cieši jo cieši nopēta manu bikšu ceļgalus, un viņa nekaunība mani sadusmoja. Vai šis klaidonis domā, ka tiešām esmu tik nabags, kā izskatos? Vai tad neesmu jau gandrīz sācis sacerēt rakstu, par kuru saņemšu desmit kronas? Vispār par nākotni es neraizējos, man ir lieliskas izredzes. Kāds brīnums, ka es tik jaukā dienā iedevu mazliet naudas svešam cilvēkam? Viņa skatiens mani kaitināja, un es nolēmu izteikt viņam pamācību, iekāms no viņa šķiros. Paraustīju plecus un sacīju: — Mīļais cilvēk, jums ir nejauks paradums aplūrēt tā vīra ceļgalus, kurš jums iedevis veselu kronu.

Klibais atslējās pret sienu, atgāza galvu un atpleta muti. Viņa trulajās smadzenēs sarosījās kāda doma, viņš, bez šaubām, nosprieda, ka gribu viņu izjokot, un sniedza man naudu atpakaļ.

Es piecirtu kāju un uzkliedzu, lai viņš naudu patur. Vai tiešām viņš iedomājas, ka es tikai niekojos? Galu galā varbūt esmu viņam vienu kronu parādā, es atceros šo veco parādu un viņam ir darīšana ar godīgu cilvēku, godīgu līdz pašām matu saknēm.

Vārdu sakot, tā ir viņa nauda… Ak, nav vērts pateikties, man tas sagādāja prieku.

Ardievu!

Es aizgāju. Beidzot biju atbrīvojies no šā uzmācīgā klibiķa un varēju justies netraucēts. Devos atpakaļ pa Pilestrēdi un apstājos pie kāda pārtikas veikala. Logs bija piekrauts ar uzturvielām, un es nolēmu ieiet un paņemt kaut ko līdzi.

— Gabalu siera un frančmaizi! — es teicu, uzmezdams uz letes puskronu.

— Sieru un maizi par visu naudu? — sieviete izsmējīgi vaicāja, manī nepaskatīdamās.

— Jā, par visām piecdesmit ērām, — es mierīgi atteicu.

Es saņēmu pirkumu, goddevīgi paklanījos vecajai, tuklajai pārdevējai un tiešā ceļā devos uz pakalnu, kur bija parks, sameklēju tukšu solu un tūlīt sāku kāri tiesāt ēdamo. Tas darīja man labu; sen nebiju baudījis kārtīgu barību, un pamazām mani pārņēma tāds miers, kādu jūt pēc ilgām raudām. Drīz mana drosme pieauga; es vairs negribēju sacerēt rakstu par tik vienkāršu tematu kā nākotnes noziegumi, tos jebkurš var paredzēt, ja palasa vēstures grāmatas. Nē, jutos spējīgs radīt kaut ko vērtīgāku, man gribējās pārvarēt grūtības, un es nolēmu sacerēt rakstu trijās daļās par filozofiskām atziņām. Es, protams, domāju izmantot gadījumu un pie viena satriekt pīšļos arī dažus Kanta sofismus… Kad gribēju ķerties pie darba un paņemt rakstāmlietas, atklāju, ka nav zīmuļa — biju to aizmirsis vestes kabatā, bet veste atradās pie augļotāja.

Mīļais dievs, man nu gan neveicas! Es izlamājos, piecēlos no sola un pagājos šurpu un turpu pa celiņu. Visapkārt bija kluss, tikai tālāk pie karalienes lapenes dažas aukles stūma bērnu ratiņus, citādi neredzēja nevienu dzīvu dvēseli. Biju ļoti sarūgtināts un negantās dusmās staigāju gar solu. Dīvaini gan, kā man itin viss saiet grīste! Filozofisko rakstu trijās daļās tikai tāpēc nevaru sacerēt, ka man kabatā nav pat ēras, ar ko nopirkt zīmuli! Ja nu es aizietu uz Pilestrēdi pēc sava zīmuļa? Man vēl atliktu pietiekami laika uzrakstīt sacerējumu, iekāms parkā saplūst cilvēki, lai pastaigātos. Turklāt šim sacerējumam par filozofiskām atziņām ir liela nozīme, ej nu sazini, varbūt no tā atkarīga visas cilvēces laime! Es sev iestāstīju, ka šis raksts palīdzēs daudziem jauniem cilvēkiem. Labi pārdomājis, izšķīros tomēr neuzbrukt Kantam; no tā viegli varu izvairīties, vajag tikai mazliet novirzīties sānis, kad runāšu par laiku un telpu; toties Renānu, šo veco mācītāju, es gan nesaudzēšu… Šā vai tā, bet man katrā ziņā jāuzraksta noteikts skaits sleju: par īri neesmu samaksājis, saimnieces zīmīgais skatiens, kad es viņu rītos sastapu uz kāpnēm, mani mocīja visu dienu un aptumšoja līksmos brīžus, kad mani nenomāca neviena drūma doma. Tam jādara gals. Aši izgāju no parka, lai dotos pie augļotāja pēc sava zīmuļa.

Nokāpis no Pilskalna, panācu divas dāmas un pagāju viņām garām. Taču neviļus aizskāru vienas roku un pacēlu acis. Dāmas seja bija patukla, mazliet bāla. Piepeši viņas seja pietvīka un kļuva brīnum daiļa, nezinu, kāpēc, varbūt no kāda garāmgājēja vārda, varbūt no kādas slēptas domas? Vai varbūt tāpēc, ka es pieskāros viņas rokai?

Viņas kuplās krūtis strauji pacēlās un roka ciešāk aptvēra saulsarga kātu. Kas viņai notika?

Es apstājos un palaidu viņu garām, nevarēju šai brīdī iet tālāk, tas viss man šķita tik dīvaini. Biju gauži sapīcis, dusmojos pats uz sevi par atgadījumu ar zīmuli, turklāt mani ļoti iekarsēja ēdiens, ko biju baudījis pēc ilga salkuma. Piepeši mani pārņēma dīvaina iedoma, jutu savādu dziņu šo dāmu sabiedēt, sekot viņai vai kaut kā citādi viņai uzplīties. Es viņu atkal panācu un pagāju garām, tad pēkšņi pagriezos atpakaļ, lai svešinieci aplūkotu, un atrados vaigu vaigā ar viņu. Stāvēju un vēros viņai acīs, un man prātā iešāvās kāds vārds, lai gan nekad agrāk to nebiju dzirdējis, — glāsmains, satraucošs vārds — Īlajali. Kad viņa bija pienākusi man pavisam tuvu, es saslējos un skaidri sacīju:

— Jūs pazaudēsiet grāmatu, jaunkundz.

To teikdams, es dzirdēju savas sirds pukstus.

— Grāmatu? — viņa vaicāja pavadonei. Un gāja tālāk.

Mana niknā uzstājība nerimās, un es sekoju dāmai. Es Pilnīgi skaidri apzinājos savu muļķīgo izturēšanos, bet biju zaudējis varu pār sevi un padevos visneprātīgākām iedomām. Es sev teicu, ka izturos idiotiski, bet nekas nelīdzēja, aiz dāmas muguras muļķīgi vaibstījos un, iedams viņai garām, vairākas reizes skaļi nokāsējos. Tagad es gausi gāju viņai dažus soļus pa priekšu, jutu viņas skatienu mugurā un neviļus nodūru galvu aiz kauna, ka tik piedauzīgi pret viņu izturos. Pamazām mani pārņēma dīvaina, nenoteikta sajūta — ka es atrodos kaut kur tālu projām, ka tas neesmu es, kas šeit, galvu ierāvis, soļo pa akmens plātnēm.

Pēc brītiņa, kad dāma bija nonākusi pie Pašas grāmatu veikala, es jau stāvēju pie pirmā loga un, kad viņa gāja man garām, devos viņai pretī un atkārtoju:

— Jūs pazaudēsiet grāmatu, jaunkundz.

— Bet kādu grāmatu? — viņa izbijusies vaicāja. — Vai tu zini, par kādu grāmatu viņš runā?

Un viņa apstājās. Es ļauni priecājos par viņas apjukumu, viņas mulsais skatiens mani sajūsmināja. Viņas aprobežotais prāts nespēja apjēgt manu izmisīgo uzrunu.

Viņai vispār nebija nekādas grāmatas, tomēr viņa meklēja pa mēteļa kabatām, pagrieza galvu un atskatījās, nopūlēja savas vārgās smadzenes, cenzdamās saprast, par kādu grāmatu es runāju. Viņas seja mainīja krāsu, gan nobāla, gan pietvīka, un viņa strauji elpoja. Pat viņas mēteļa pogas kā izbiedētas acis raudzījās uz mani.

— Neliecies par viņu zinis! — sacīja viņas pavadone un pavilka viņu aiz rokas.

— Viņš taču ir piedzēries, vai tad tu neredzi, ka šis vīrietis ir piedzēries!

Lai gan šai mirklī es pats sev likos svešu, dīvainu spēku upuris, tomēr manai uzmanībai nekas nepaslīdēja garām. Rau, kur pāri ielai pārskrien liels, brūns suns un aizdiedz uz Tivoli pusi, ap kaklu tam ir jaunsudraba saite. Mazliet tālāk kādas mājas otrajā stāvā atveras logs, pa to izliecas kalpone atrotītām piedurknēm un sāk spodrināt no ārpuses rūtis. Nekas nepaslīdēja garām manai uzmanībai, mans prāts bija ass un skaidrs, visu es uztvēru tik spilgti, it kā būtu iedegusies spoža gaisma. Abām dāmām, kuras stāvēja man pretī, pie cepurēm bija zilas spalvas un skotu zīda šalles ap kaklu.

Man likās, ka viņas ir māsas.

Viņas devās tālāk, apstājās pie Cislera mūzikas veikala un sāka sarunāties. Arī es apstājos; tad abas pagriezās un gāja atpakaļ pa to pašu ceļu, pēc tam iegriezās Universitātes ielā un soļoja tieši uz Sv. Ulafa laukumu. Visu laiku es viņām sekoju pa pēdām. Vienu reizi viņas pagriezās un uzmeta man pa daļai tramīgu, pa daļai ziņkāru skatienu, taču viņu sejas nepauda dusmas, uzacis nebija sarauktas. Viņas tik iecietīgi panesa manu uzmācību, ka es sakaunējos un nolaidu acis. Man vairs negribējās viņām uzplīties, un es aiz tīras pateicības raudzījos viņām nopakaļ, gaidīdams, ka viņas tūlīt kaut kur ieies un pazudīs skatienam.

Pie kāda liela četrstāvu nama ar numuru divi viņas vēlreiz pavērsās atpakaļ un tad iegāja iekšā. Es atbalstījos pret gāzes laternas stabu pie strūklakas un klausījos viņu soļos kāpnēs; soļi apklusa otrajā stāvā. Es pametu laternu un palūkojos augšup uz logiem. Tad notika brīnums. Tur augšā sakustējās aizkari, pēc mirkļa pavērās logs, pa to izliecās ārā galva, un man pievērsās divas skaistas acis. «Ilajali!» es nočukstēju un jutu, ka piesarkstu. Kādēļ viņa nesauc pēc palīga? Kādēļ nesviež man uz galvas puķu podu un nesūta nevienu lejā, lai mani aizdzītu? Abi nekustīgi stāvējām un raudzījāmies viens otram acīs; tas ilga kādu mirkli; no loga uz ietvi strauji traucās domas. Bet mēs nepārmijām ne vārda. Viņa novērsās, es sarāvos, it kā būtu atgrūsts, un man pārskrēja vieglas trīsas; redzēju viņas plecu, tad muguru, un viņa nozuda istabā. Nozuda lēnām, un viņas pleca kustība bija kā mājiens man. Mana būtība uztvēra šo mājienu, un mani pārņēma brīnumains prieks. Vēl brīdi pastāvējis, es apgriezos un devos lejup pa ielu.

Es neuzdrīkstējos atskatīties un nezinu, vai viņa vēlreiz bija pienākusi pie loga.

Gudrojot par to, es kļuvu aizvien nervozāks un nemierīgāks. Varbūt viņa šobrīd stāv pie loga un vēro katru manu kustību, un tas ir neizturami, ja zini, ka tevi no mugurpuses kāds nopēta. Izslējos cik iespējams stalti un gāju tālāk; manas kājas trīcēja un gaita kļuva grīļīga tieši tāpēc, ka gribēju iet skaisti. Izlikdamies mierīgs un vienaldzīgs, es nejēdzīgi vicināju rokas, nospļāvos un cēlu degunu gaisā. Visu laiku jutu pakausī pētīgo skatienu, un mani pārņēma salti drebuļi. Beidzot iegriezos kādā šķērsielā un devos uz Pilestrēdi pēc sava zīmuļa.

To es dabūju bez jebkādām pūlēm. Augļotājs pats atnesa manu vesti un lūdza, lai es pārmeklējot kabatas. Es vēl atradu dažas lombarda kvītis, paņēmu tās un pateicos augļotājam par laipnību. Šis cilvēks man ļoti iepatīkas, un es tūdaļ gribēju atstāt arī uz viņu labu iespaidu.

Pagājos uz durvju pusi, tad no jauna atgriezos pie letes, it ka būtu kaut ko aizmirsis, un sāku klusi dungot, lai pievērstu viņa uzmanību. Pēc tam pacēlu gaisā zīmuli, ko turēju rokā.

— Man ne prātā nenāktu mērot šo gaisa gabalu nieka zīmuļa dēļ, bet te ir kāds cits, pavisam sevišķs iemesls. Lai cik nožēlojams šis zīmulis izskatās, taču tas mani padarījis par to, kas esmu, tam man jāpateicas par savu vietu dzīvē…

Es apklusu. Vīrs pienāca pie letes.

— Vai tiešām? — viņš jautāja, ziņkāri manī noraudzīdamies.

— Ar šo zīmuli esmu uzrakstījis sacerējumu trīs sējumos par filozofiskām atziņām. Vai jūs par to nekā neesat dzirdējis?

Un vīram tiešām šķita, ka viņš dzirdējis daudzinām tādu grāmatu.

— Jā, — es teicu, — to uzrakstīju es. Tāpēc nav ko brīnīties, ja es šo mazo zīmuļa galiņu gribu dabūt atpakaļ. Manās acīs tam ir liela vērtība. Tas man gandrīz ir kā draugs. Esmu jums ļoti pateicīgs par jūsu laipnību, to es neaizmirsīšu, jā, jā, vīrs un vārds, jūs to esat pelnījis. Uz redzēšanos!

Gāju uz durvju pusi ar tādu sejas izteiksmi, it kā varētu šim cilvēkam sagādāt augstu posteni. Manīgais augļotājs divas reizes palocījās, un es vēlreiz atgriezos un teicu:

— Uz redzēšanos!

Kāpnēs satiku kādu sievieti ar čemodānu rokā. Ieraugot manu augstprātīgo izskatu, viņa bailīgi piespiedās pie sienas, un es neviļus tvēru kabatā, lai viņai kaut ko iedotu, taču, neko neatradis, nodūru galvu un pagāju garam. Pēc brītiņa dzirdēju, ka viņa klauvē pie augļotāja durvīm; uz durvīm bija drāšu režģis, un es tūliņ saklausīju džerkstošo skaņu, kad to skāra cilvēka roka.

Saule stāvēja augstu, bija aptuveni dienas vidus. Pilsētā valdīja rosme, tuvojās pastaigu laiks, smaidoši cilvēki sasveicinādamies klaiņāja šurpu turpu pa Kārļa Juhana ielu. Es piespiedu elkoņus pie sāniem, sarāvos maziņš un nemanīts paslīdēju garām bariņam paziņu, kuri, apstājušies pie universitātes, vēroja plūsmojam ļaužu pūli. Devos kalnup uz pils parku un tur iegrimu domās.

Cik līksmi izskatās visi šie cilvēki, kurus es satiku! Viņi viegli slīd pa dzīvi gluži kā pa balles zāles parketu. Neviena acīs neredzēju skumjas, rūpju nasta viņus nenomāca, nemanīju arī nekādu slepenu ciešanu pēdas, pat visniecīgākās raizes neapēnoja viņu līksmo pratu. Turpretī es klīdu starp šiem ļaudīm — gan jauns, tikko sācis dzīvot, bet jau aizmirsis, kas ir laime. Šī doma mani nepameta, un es jutu, ka liktenis pret mani ir ļoti netaisns. Kāpēc pēdējos mēnešos tas bijis pret mani tik nežēlīgs? Mans prieks ir izgaisis, visur mani gaida tikai vilšanās. Līdzko apsēžos klusībā vai speru kaut soli, tūliņ man uzbrūk sīkas, nejēdzīgas nepatikšanas, nožēlojami sīkumi — tie aptumšo manu iztēli un velti šķiež manus spēkus. Suns, kas paskrien garām, un dzeltena roze kāda kunga pogcaurumā spēj satraukt manas domas un nodarbināt tās ilgu laiku. Kas ar mani notiek? Ka man trūkst? Vai dieva pirksts mani trāpījis? Kādēļ tieši mani? Vai tikpat labi tas nevarēja trāpīt kādu citu cilvēku — kaut vai Dienvidamerikā? Jo vairāk par to domāju, jo mazāk sapratu, kāpēc tieši es esmu kļuvis par dieva tā kunga pārbaudīšanas akmeni. Tiešām savādi, kāpēc viņš visā plašajā pasaulē izredzējis tieši mani, nevis vecu grāmatu tirgotāju Pašu vai kuģniecības aģentu Hennehenu.

Gāju un lauzīju galvu, un nekādi nevarēju nomierināties; man radās svarīgi iebildumi pret šādu dieva patvarību, kurš tieši man lika samaksāt par visiem pasaules grēkiem. Un, kad es beidzot biju atradis vientuļu solu un apsēdies, šie jautājumi mani joprojām tirdīja un es nespēju domāt ne par ko citu.

Kopš tās maija dienas, kad sākās manas neveiksmes, es pamazām kļuvu aizvien nevarīgāks, biju zaudējis apņēmību un gribasspēku; manī it kā bija iemetušies bariem sīku, kaitīgu kukainīšu, kas grauza no iekšpuses manu ķermeni. Ko lai iesāku, ja dievs nolēmis mani pazudināt? Pietrūkos kājās un ņēmos staigāt ap solu.

Visa mana būtne bija pakļauta smagām mokām, pat rokas sāpēja, un es nezināju, kā tās turēt. Bez tam nesenā sātīgā maltīte izraisīja nelabumu, es biju pārāk saēdies un, nevarēdams rimties, staigāju šurpu turpu, galvu nodūris. Cilvēki slīdēja man garām kā ēnas. Beidzot uz mana sola apsēdās divi kungi. Viņi aizsmēķēja cigārus un saka skaļi sarunāties. Es sadusmojos un grasījos viņiem aizrādīt, bet tad pagriezos un devos uz parka otru pusi, kur sameklēju citu brīvu solu. Es apsēdos.

Man atkal uzmācās domas par dievu. Atzinu, ka no viņa puses nekādi nav attaisnojama ikreizējā iejaukšanās, tiklīdz cenšos atrast darbu, un pat klaja šķēršļu likšana, kaut lūdzu vienīgi dienišķo maizi. Skaidri manīju, ka pēc vairāku dienu badošanās manas smadzenes it kā izplūst no galvas un tā kļūst tukša. Galva top viegla, it kā atdalās no manis, es to vairs nejūtu uz pleciem. Man šķiet, ka manas acis ieplešas aplam platas, kad es kādu uzlūkoju.

Es sēdēj uz sola un apsvēru visu to, un mani pārņēma aizvien lielāks rūgtums pret dievu par viņa pastāvīgo nežēlību pret mani. Ja viņš domā ar šīm ciešanām un neveiksmēm mani vairāk tuvināt sev, tad varu droši apgalvot, ka viņš alojas. Gandrīz vai raudādams aiz spīts, es paceļu acis pret debesīm un klusībā viņam visu pateicu.

Atmiņā atausa bērnībā dzirdētās pamācības, ausīs skanēja balss, kas lasīja bībeles stāstus, un es sāku runāt pats ar sevi un spīvi pakratīju galvu. Kādēļ jāzūdās par to, ko ēdīšu un ko dzeršu, ar ko apģērbšu savas nožēlojamas, iznīcīgas miesas? Vai tad debesu tēvs nerūpēsies par mani kā par putnu gaisā un neparādīs man, savam necienīgajam kalpam, žēlastību? Dieva pirksts, kas skāris manus nervus, gandrīz nemanot saraustījis to šķiedriņas. Pēc tam dievs tas kungs izvilka savu pirkstu ārā — un pie tā palika manu nervu šķiedriņas. Un no šā pirksta nervos palika caurums, un tas ir it kā brūce manās smadzenēs no paša dieva pirksta. Bet, skāris mani ar savas labās rokas pirkstu, dievs tas kungs liek mani mierā un vairs nedara man nekā ļauna.

Viņš ļauj man iet savu ceļu un staigāt apkārt ar vaļēju brūci. Un nekāds sliktums man nav ticis no dieva tā kunga, kura valstība lai nāk mūžīgi mūžos…

Vējš no Studentu birzs atnesa līdz šejienei aprautas mūzikas skaņas, pulkstenis tātad ir pāri diviem. Paņēmu zīmuli un papīru, lai mēģinātu kaut ko uzrakstīt, un pēkšņi no kabatas izkrita grāmatiņa ar skūšanās taloniem. Atvēru grāmatiņu un izskaitīju talonus, to bija seši.

— Paldies dievam! — es neviļus izsaucos. — Tātad varēšu vel dažas nedēļas skūties pie bārddziņa un izskatīties pieklājīgs!

Uzreiz kļuvu priecīgāks par šo niecīgo ieguvumu; rūpīgi izgludināju taloniņus un iebāzu grāmatiņu kabatā. Taču rakstīt nevarēju. Sacerēju pāris rindiņu, un vairs nekas nenāca prātā; domas maldījās apkārt, veltīgi pūlējos tās pavērst noteiktā virzienā. Itin viss mani izklaidēja, no visām pusēm mācās virsū iespaidi. Uz papīra uzlaidās knišļi un odi, tie mani traucēja. Pūtu tiem virsū dvašu, lai aizdzītu projām, pūtu no visa spēka, taču veltīgi. Mazie velnēni apkrita apkārt, pieplaka pie papīra un atspērās tik stipri, ka tievās kājeles salīka; tie vienmēr atrada kādu izcilni vai grumbulīti papīrā kur pieķerties, un tupēja tur tik ilgi, kamēr paši sadomāja aizlidot.

Šie mazie asinssūcēji kādu laiciņu mani nodarbināja, pārliku vienu kāju pāri otrai un tos novēroju. Pēkšņi no birzs šurp atlidoja klarnetes skaņas, un manas domas aizklīda citur. Saīdzis, ka nevaru sacerēt rakstu, es iebāzu papīru kabatā un atlaidos pret solu. Šādos brīžos mana galva tā noskaidrojās, ka vissarežģītākā doma to nevarētu nogurdināt. Kamēr tā atgāzies zvilnu, es apskatu savas krūtis un kājas un ievēroju, ka mana kāja pie katra pulsa sitiena notrīs. Es pastiepju kaklu un joprojām raugos uz savām kājām, un mani pārņem dīvaina, vēl nepieredzēta jutoņa, pār maniem nerviem pāršalc brīnišķīgs vilnis, un trīsuļojoša liesma pēkšņi it kā iedegas manī, Lūkojos uz savām kurpēm, un man liekas, es esmu saticis vecu draugu, kāda atrauta manas būtības daļiņa atkal atgriezusies pie manis; mani caurstrāvo atkalredzēšanās prieks, acīs sariešas asaras, un man šķiet, ka kurpes man kaut ko klusi čukst. «Tā ir vājība!» es bargi sev uzsaucu un, sažņaudzis dūres, vēlreiz uzsaucu: «Vājība!» Es pats sevi izsmeju par šīm muļķīgajām sajūtām, tīšām zobojos par sevi. Runāju ļoti stingri un prātīgi un cieši samiedzu acis, lai aizdzītu asaras. Un, it kā nekad nebūtu redzējis savas kurpes, sāku pētīt, kādas tās izskatās, kā pārvēršas, kad kustinu kājas, kāda tām forma, cik nodilusi āda, un atklāju, ka rievas un baltganās šuves piešķir tām savdabīgu izteiksmi. Kurpēs bija ietiecies kaut kas no manis paša, kaut kas tuvs no tām vēdīja man pretī, it kā tā būtu mana elpa…

Es sēdēju ilgi, gandrīz vai veselu stundu ļaudamies šīm izdomām. Pēc tam mazs, vecs vīriņš apsēdās uz sola otrā galā. Nosēzdamies viņš vēl pēc iešanas smagi elpoja un teica: — Jā, jā, jā, jā, jā gan.

Tiklīdz izdzirdu viņa balsi, mana galvā it kā sacēlās viesulis, es liku savām kurpēm mieru un man pat šķita, ka šis noskaņu mistrojums, ko tikko biju pārdzīvojis, jau noticis sen, varbūt pirms viena vai diviem gadiem, un tagad pamazām izgaist no atmiņas. Sāku vērot večuku.

Kāda daļa man gar šo vīreli? Itin nekāda, pat ne mazākā! Mani ieinteresēja tikai tas, ka viņš turēja rokā avīzi ar sludinājumu lappusi un tajā acīmredzot bija kaut kas ietīts. Mani pārņēma ziņkāre, un es nevarēju novērst acis no avīzes. Manī uzzibsnīja neprātīga doma, ka tā varbūt ir ievērojama avīze, savā ziņā vienreizēja. Mana ziņkāre pieauga, un es sāku triņāties uz sola. Tur varēja būt dokumenti, svarīgi akti, kas izzagti no kāda arhīva. Es jau iztēlojos slepenu nolīgumu, sazvērestību.

Vīrs sēdēja klusēdams, kaut ko pārdomādams. Kādēļ viņš netur avīzi tā kā visi, bet apgriezis uz otru pusi? Kas tā par izdarību? Viņš, redzams, ne par kādu naudu negrib izlaist šo vīstokli no rokām, pat neuzdrīkstas to iebāzt kabatā. Biju gatavs likt galvu ķīlā, ka ar šo vīstokli viss nav kārtībā.

Paraudzījos gaisā. Tieši tāpēc, ka nespēju izdibināt šo noslēpumu, es vai degu aiz ziņkāres. Meklēju pa kabatām, vai neatradīšu kaut ko, kas noderētu par ieganstu uzsākt ar večuku sarunu, un izvilku skūšanās talonus, bet tūlīt iebāzu tos atpakaļ.

Piepeši sadūšojos, uzsitu pa savu tukšo krūškabatu un teicu:

— Vai drīkstu jums piedāvāt cigareti?

Paldies, viņš nesmēķējot, viņam vajadzējis atmest smēķēšanu, lai saudzētu acis, viņš esot gandrīz akls. Bet viņš daudzkārt pateicoties.

— Vai jūsu acis jau sen slimas? Tad jau jūs laikam nevarat lasīt? Pat avīzi ne?

— Jā, diemžēl pat avīzi ne!

Vīrs pagriezās pret mani. Slimās acis bija pārvilktas ar plēvi un likās stiklainas.

Viņa skatiens bija balsens un pretīgs.

— Vai jūs neesat šejienietis? — viņš vaicāja.

— Nē. Vai nevarat pat izlasīt nosaukumu avīzei, ko turat rokā?

— Ar mokām. Es jau tūliņ pēc jūsu izrunas sapratu, ka neesat šejienietis. Man ir ļoti smalka dzirde, naktīs, kad visi guļ, es pat sadzirdu, kā blakus istabā elpo… Jā, ko es gribēju jautāt? Kur tad jūs dzīvojat?

Man galvā tūliņ radās meli. Meloju neviļus, bez īpaša nolūka un viltus.

— Sv. Ulafa laukumā, mājā numurs divi, — es atbildēju.

— Tiešam? Es pazīstu katru bruģakmeni Sv. Ulafa laukumā. Tur ir strūklaka, dažas gāzes laternas, daži koki, es visu atceros. Kā jūs teicāt, kādā numurā dzīvojat?

Gribēju izbeigt šo tukšo salmu kulšanu, jo mani tirdīja neprātīgā iedoma par avīzi, un piecēlos kājās. Šis noslēpums man jāizdibina, lai maksā ko maksādams.

— Ja jūs nevarat lasīt avīzi, kādēļ tad…

— Man liekas, jūs teicāt, ka dzīvojat otrajā numurā? — vīrs atvaicāja, nepievērsdams uzmanību manam satraukumam. — Savā laikā es pazinu visus šā nama iedzīvotājus. Kā sauc jūsu dzīvokļa saimnieku?

Aši pateicu uzvārdu, nosaucu pirmo, kas iekrita prātā, lai tiktu vaļā no uzplijīgā večuka.

— Hapolati, — es teicu.

— Jā, Hapolati. — Vecais palocīja galvu; viņš nebija izlaidis nevienu zilbi šajā grūtajā vārdā.

Pārsteigts viņā pavēros; viņš sēdēja ļoti nopietns un kaut ko pārdomāja. Es pat lāgā nepaspēju izrunāt šo muļķīgo vārdu, kas man bija iešāvies galvā, kad vecais vīrs to jau atzina un pat izlikās agrāk dzirdējis. Tad viņš nolika vīstokli sev blakām uz sola, un mani nervi aiz ziņkāres saspringa. Ievēroju uz avīzes dažus tauku traipus.

— Vai jūsu saimnieks nav jūrnieks? — večuks vaicāja, un viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla. — Cik atceros, viņš ir jūrnieks.

— Jūrnieks? Piedodiet, tas laikam ir viņa brālis, kuru jūs pazīstat. J. A. Hapolati ir aģents.

Domāju, ka tagad šis jautājums būs izrunāts, bet večuks noticēja it visam.

— Esmu dzirdējis — viņš esot izveicīgs cilvēks, — večuks atsāka risināt sarunas pavedienu.

Jā, ļoti izveicīgs, spējīgs veikalnieks, vispusīgs aģents, piegādā no Ķīnas brūklenes, spalvas un dūnas no Krievijas, ādas, kokus, tinti…

— He-hē, va velns! — večuks žirgti mani pārtrauca.

Tas jau kļuva interesanti. Es aizrāvos un izgudroju melus pēc meliem. Atkal apsēdos, aizmirsu avīzi, svarīgos dokumentus, iedegos un večuku pārtraucu. Šā pundura lētticība modināja manī nekautrību, gribēju viņu apmulsināt ar saviem meliem, pierunāt viņam pilnu galvu.

— Vai esat dzirdējis par elektrisko dziesmu grāmatu, kuru izgudrojis Hapolati?

— Ko, elektr..?

— Ar elektriskiem burtiem, kas tumsa spīd. Milzu darījums, miljoniem kronu apgrozības kapitāla, strādā burtu lietuves un spiestuves, nodarbināti daudzi labi atalgoti mehāniķi — septiņi simti cilvēku, kā esmu dzirdējis.

— Jā, vai es neteicu? — vīrs klusi nosacīja. Vairāk viņš nekā nebilda; viņš noticēja katram manam vārdam, tomēr nebrīnījās. Jutos mazliet vīlies, biju cerējis viņu ar savām gaisa pilīm samulsināt.

Izdomāju vēl trakākus melus, ļāvos neprātīgām iedomām, minēju, ka Hapolati deviņus gadus bijis ministrs Persijā.

— Vai jūs saprotat, ko nozīmē būt par ministru Persijā? — es vaicāju. — Tur ministrs ir daudz varenāks nekā šeit karalis, apmēram tas pats, kas sultāns, ja jūs zināt, ko tas nozīmē. Bet Hapolati bijis sava uzdevuma augstumos, ne reizi nav kļūdījies. — Un es stāstīju par Hapolati meitu Ilajali, laumu, princesi, kurai bija trīssimt verdzeņu un dzeltenām rozēm klāta gulta. Viņa ir visskaistākā būtne, ko esmu redzējis, dievs ir mans liecinieks, kaut ko daiļāku savā mūžā neesmu redzējis.

— Ak tad viņa ir tik skaista? — večuks, acis nodūris, izklaidīgi jautāja.

— Skaista? Viņa ir brīnum daiļa, bezgala apburoša! Acis kā samts, rokas kā dzintars! Viens vienīgs viņas skatiens kārdina kā skūpsts, bet, kad viņa mani uzrunā, viņas balss kā vīna šalts skurbina manu sirdi. Kādēļ gan lai viņa nebūtu tik daiļa? Vai tad jūs domājat, ka viņa ir nez kāda kantoriste vai ugunsdzēsības darbiniece? Viņa tiešām ir paradīzes būtne, pasaka, to es varu droši teikt.

— Jā jau, jā, — večuks mazliet apmulsis piekrita. Viņa miers mani kaitināja, mani bija uztraukusi paša balss, un es runāju pavisam nopietni. Nozagtie arhīva dokumenti vairs nenodarbināja manu prātu. Īsais, plakanais vīstoklis atradās uz sola starp mums, bet man vairs nebija ne mazākās vēlēšanās to pārbaudīt un paskatīties, kas tajā. Biju pilnīgi aizrāvies ar savu stāstu, gar acīm man slīdēja brīnumainas parādības, asinis sakāpa galvā, un es meloju bez apstājas.

Beidzot večuks grasījās iet projām. Viņš piecēlās un, lai pārāk strauji nepārrautu sarunas pavedienu, teica:

— Runā, ka šim Hapolati piederot lieli īpašumi?

Kā gan šis aklais, pretīgais vecis drīkstēja tik vienkārši apieties ar svešādo vārdu, ko es biju izgudrojis, itin kā tas būtu parasts, uz katra sīkpreču veikaliņa izkārtnes rakstīts vārds? Viņš ne reizi nesastomījās, neizlaida nevienu burtu. Šis vārds bija iegūlis viņa smadzenēs un cieši tur iesakņojies. Es sapīku, manī modās īgnums pret šo cilvēku — nekas nespēja nedz viņu samulsināt, nedz radīt viņā aizdomas.

— To es nezinu, — es strupi atbildēju, — itin neko nezinu. Starp citu, atļaujiet man reizi par visām reizēm pateikt, ka viņu sauc par Juhanu Arentu Hapolati, spriežot pēc viņa iniciāļiem.

— Juhans Arents Hapolati, — večuks atkārtoja, izbrīnījies par manu iekarsumu.

Tad viņš apklusa.

— Jums vajadzētu redzēt viņa sievu, — es nikni teicu. — Viņa ir tik resna kā…

Jūs varbūt neticat, ka viņa ir tik resna?

Nē, par to viņš nešauboties — tādam vīram pilnīgi varot būt resna sieva…

Sirmgalvis rāmi un apvaldīti atbildēja uz visām manām izdomām un apsvēra savus vārdus, it kā baidīdamies mani sakaitināt un aizvainot.

— Velns ar ārā, jūs laikam domājat, ka es te sēžu un melšos? — es pārskaities kliedzu. — Varbūt jūs pat domājat, ka tāda vīra ar uzvārdu Hapolati nemaz nav?

Nekad vēl neesmu saticis tik spītīgu un nejauku veci! Kas jums nāk prātā? Varbūt jūs pat domājat, ka esmu galīgs badmira, kas sēž te, uzvilcis savu svētdienas kārtu, bet kam kabatā nav pat cigaretes? Pie tādas izturēšanās es neesmu radis, un, dievs ir mans liecinieks, kaut ko tādu es necietīšu nedz no jums, nedz no kāda cita. To iegaumējiet!

Večuks bija piecēlies kājās. Muti atplētis, viņš noklausījās manā dusmu izvirdumā, tad aši paķēra savu vīstokli un aizgāja, gandrīz skriešus aizskrēja sīkiem veca vīra solīšiem.

Es paliku sēžam un noraudzījos, kā viņš aizvien vairāk attālinās un viņa mugura aizvien vairāk sakumpst. Nezin kāpēc man likās, ka nekad neesmu redzējis tik negodīgu, tik nekrietnu muguru, un nenožēloju, ka biju šo cilvēku pamatīgi izlamājis…

Diena slīdēja uz vakaru, saule rietēja, koki sāka šalkot, un bērnu meitas, kas sēdēja bariņā pie šūpolēm, sarosījās un aizripināja ratiņus uz mājām. Es sēdēju rāmi, un ap sirdi man bija labi. Nupat pārdzīvotais uzbudinājums pamazām norima, jutos gurdens, un man sāka uzmākties miegs. Lai arī todien biju apēdis krietni daudz maizes, nekādu mokošu seku nejutu. Vislabākajā noskaņā es atspiedos pret sola atzveltni, aizvēru acis un arvien vairāk ļāvos snaudai un gandrīz biju aizmidzis, kad parka sargs uzlika roku man uz pleca un teica:

— Te nedrīkst gulēt.

— Protams, ne, — es teicu un tūliņ piecēlos.

Un uzreiz acu priekšā spilgti jo spilgti atainojās mans bēdīgais stāvoklis. Man kaut kas jādara, kaut kas jāizdomā! Meklēt darbu nebija nozīmes. Tie ieteikumi, kurus varēju uzrādīt, bija novecojušies, turklāt tos rakstījušas gluži nepazīstamas personas, lai tie varētu kādu ietekmēt. Un visi pastāvīgie noraidījumi šajā vasarā bija padarījuši mani nedrošu. Lai nu kā, par dzīvokli nebija samaksāts, un man jāatrod kāda izeja. Par pārējo pagaidām neraizēšos.

Gluži neviļus atkal izvilku zīmuli un papīru un mehāniski uz visiem papīra lapas stūriem sāku rakstīt gadskaitli «1848». Kaut jel mani pārņemtu kāda iedvesmojoša doma un izpaustos vārdos! Tā bija gadījies agrāk, jā, tiešām, bija tādi brīži, kad es bez piepūles varēju sacerēt garu, turklāt lielisku rakstu.

Es sēžu uz sola un visu laiku rakstu gadskaitli «1848», rakstu to krustām šķērsām daždažādā veidā un gaidu, vai prātā neiešausies kāda spoža ideja. Saraustītās domas spieto galvā, un dilstošās dienas noskaņa modina skumjas un nomāktību. Jau ir iestājies rudens un sācis visam uzmākt gurdumu, mušas un kukaiņi sajutuši tā varu, koku lapotnē un uz zemes dzirdama čaboņa — tur negrib pakļauties dzīvība — satraukta, trokšņaina un nemierpilna, tā visiem spēkiem cīnās pret sastingumu. Visi rāpulīši atkal izslējuši no sūnām dzeltenās galvas, tirina kājeles, taustās apkārt ar garajām ūsām un pēkšņi nokrīt atmuguriski. Kairs stādiņš ieguvis īpašu nokrāsu no pirmās saltuma elpas. Bālganie zāļu stiebriņi velti tiecas pretī saulei, kritušās lapas čaukst zemē gluži kā zīdtārpiņi. Tas ir rudens valdonības laiks, iznīcības karnevāls; rožu sārtās ziedlapiņas kaist drudžainā, asinssarkanā kvēlumā.

Es pats jūtos kā tārps, kas iet bojā šajā pasaulē, ko taisās pārņemt iznīcība un ziemas miegs. Neizprotamu baismu pārņemts, es pietrūkstos kājās un sāku lieliem soļiem staigāt pa celiņu. — Nē! — es izsaucos un savelku rokas dūrēs. — Tam jādara gals! — Un atkal apsēžos un paņemu zīmuli, cieši apņēmies sacerēt rakstu. Nedrīkst ļauties vājumam — es taču neesmu samaksājis par dzīvokli!

Pamazām manas domas sāk noskaidroties. Es tās sakopoju un, rāmi un pamatīgi apsvērdams ik vārdu, uzrakstu dažas rindkopas ievadam. Tas varētu būt ievads vienalga kam — ceļojuma aprakstam, politiskam rakstam, vārdu sakot, ko pats atzīstu par labāku. Sākums bija lielisks jel kādam rakstam.

Tad sāku meklēt noteiktu tematu — varbūt par kādu cilvēku vai nedzīvu priekšmetu, kaut ko tādu, ko būtu vērts aprakstīt, taču nekā nevarēju atrast. Šajā neauglīgajā piepūlē domas no jauna sagriezās juceklī, jutu, ka smadzenes atsakās strādāt, galva kļuva tukšāka un tukšāka, līdz es to vairs nemanīju uz pleciem. Šo sanošo tukšumu galvā es izjutu ar visu savu būtību un pats šķitu galīgi iztukšots.

— Augstais dievs! — es šausmās izsaucos un atkārtoju šo saucienu vēl pāris reižu, jo vairs nebija spēka izrunāt ne vārda. Vējš iešalcās lapās, tuvojās lietus.

Pasēdēju vēl brītiņu, izmisīgi raudzīdamies papīra lapā, tad salocīju to un lēnām ieliku kabatā. Kļuva vēss, bet man vairs nebija vestes, aizpogāju svārkus līdz augšai un sabāzu rokas kabatās. Tad piecēlos un gāju projām.

Kaut šoreiz man būtu laimējies, tikai šo vienīgo reizi! Divas reizes saimniece bija zīmīgi manī paskatījusies, bez vārdiem prasīdama īri, un es biju spiests nodurtu galvu, mulsi paklanījies, aizlavīties viņai garām. Otrreiz es to vairs nespēšu; ja viņa atkal uzmetīs man šādu skatienu, es atklāti atzīšos visā un aizvākšos no dzīvokļa.

Ilgāk tas vairs nedrīkst turpināties.

Pienācis pie parka vārtiem, es atkal ieraudzīju veco klibiķi, ko mans dusmu uzplūds bija aizdzinis. Noslēpumainais avīžu vīstoklis bija attīts un atradās viņam blakām uz sola; vīstoklī, kā izrādījās, bija dažādas uzkodas, un večuks ieturējās.

Gribēju tūliņ pieiet viņam klāt un atvainoties par savu uzvedību, bet nevarēju — viņš ēda tik pretīgi. Červeļainie pirksti, kas izskatījās pēc desmit saliektiem zvēra nagiem, bija iekampušies treknajās sviestmaizēs, es jutu, ka mani pārņem nelabums, un, ne vārda nebilzdams, pagāju viņam garām. Viņš mani nepazina, viņa acis tukši blenza manī un sejā nepakustējās ne vaibsts. Es gāju tālāk.

Kā paradis, apstājos pie katras izkārtas avīzes, lai izlasītu sludinājumus par darba piedāvājumiem, un nopriecājos — atradu vienu, kas varētu man noderēt. Kāds dārzeņu tirgotājs meklēja rēķinvedi dažu stundu darbam pa vakariem. Alga pēc vienošanās. Atzīmēju tirgotāja adresi un klusībā lūdzu dievu, lai man piešķir šo vietu.

Es prasīšu daudz mazāku algu nekā jebkurš cits, man pietiks ar piecdesmit, pat ar četrdesmit ērām. Es būšu mierā ar visu.

Kad pārnācu mājās, uz galda bija uzlikta zīmīte no saimnieces, viņa pieprasīja vai nu samaksāt īri uz priekšu, vai izvākties, cik drīz vien iespējams. Viņa lūdza nedusmoties par atgādinājumu, esot spiesta to darīt. Ar visdziļāko cieņu — Gundersena kundze.

Uzrakstīju piedāvājumu tirgotājam Kristi, Dārzāju ielā trīsdesmit viens; ieliku piedāvājumu aploksnē un iesviedu to uz ielas stūra pasta kastītē. Atgriezos savā istabā, apsēdos šūpuļkrēslā un iegrimu domās, kamēr tumsa kļuva aizvien melnāka.

Man uzmācās pārvarīgs nogurums.

Nākamajā rīta atmodos ļoti agri. Bija vēl pavisam tumšs, kad atvēru acis, un tikai pēc laba brītiņa dzirdēju, ka apakšā pulkstenis nosit pieci. Gribēju vēl aizmigt, bet miegs bēga no manām acīm. Nevarēju pat aizsnausties, un galva saka raisīties domas.

Pēkšņi iešāvās prātā dažas labas frāzes kādam aprakstam vai feļetonam, smalki, izmeklēti teicieni, tādus vēl nekad nebiju iedomājies. Guļu un klusībā tos atkārtoju un atzīstu par lieliskiem. Pamazām rodas un sasaistās kopa vairāki šādi teicieni, pēkšņi esmu pavisam atžilbis, pieceļos, tveru zīmuli un papīru, kas atrodas uz galda manas gultas kājgalī. Manī it kā sāk burbuļot avots, vārdi plūst cits aiz cita labā secībā, izveido sižetu, epizode seko epizodei, atgadījumi un replikas drūzmējas galvā, un mani pārņem brīnumaina tīksme. Rakstu kā apsēsts lappusi pēc lappuses, ne mirkli neatraudamies. Domas rodas tik ātri un pārplūdina mani tik bagātīgi, ka palaižu garām daudz nianšu, jo nepagūstu visu tik ātri pierakstīt, lai gan cenšos, cik spēju.

Esmu domu pārpilns, sižets ir mani aizrāvis, vārdi it kā plūst paši no sevis.

Šis brīnumainais stāvoklis turpinās, turpinās bezgala ilgi. Un, kad es beidzot rimstos un nolieku zīmuli, uz maniem ceļgaliem atrodas piecpadsmit, pat divdesmit aprakstītu lappušu. Ja šīm lappusēm ir kāda vērtība, tad esmu glābts! Aši pieceļos un apģērbjos. Kļūst aizvien gaišāks, jau varu gandrīz salasīt bākas uzrauga sludinājumu lejā pie durvīm. Bet pie loga jau tik gaišs, ka var pat rakstīt. Un es tūdaļ pārrakstu savu sacerējumu.

Pār šīm fantāzijām klājas savāda dūmaka, saausta no gaismas un krāsām. Nevaru vien nobrīnīties par savu veiksmi un saku sev — tas ir labākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Jūtos kā apskurbis, mani pārņem prieka un uzvaras līksme, svārstu rokā manuskriptu un novērtēju to uz piecām kronām. Neviens jau nesāks kaulēties par piecām kronām, pēc satura mans darbs ir vērts pat desmit kronu. Nedomāju tādu ievērojamu sacerējumu atdot par baltu velti, cik man zināms, tādi vis apkārt nemētājas. Un es nolemju prasīt desmit kronu.

Istabā kļuvis pavisam gaišs, pametu acis uz durvīm un bez pūlēm varu salasīt sīkos, atņirgtiem zobiem līdzīgos burtus Andersenas jaunkundzes sludinājumā par līķautiem. Bija jau aizritējis krietns laiks, kopš pulkstenis lejā nosita septiņi.

Atgāju no loga un apstājos istabas vidū. Visu labi apsvēris, atskārtu, ka Gundersena kundze man uzteikuši īstā brīdī. Patiesībā šī istaba man nemaz nav piemērota — logiem ir pavisam vienkārši, zaļi aizkari un sienā iesists tik maz naglu drēbju uzkarināšanai. Nožēlojamais šūpuļkrēsls kaktā atgādina karikatūru, tas var izraisīt tikai smieklus. Pieaugušam cilvēkam tas ir par zemu, turklāt tik šaurs, ka no tā sevi jāizvelk gluži tāpat kā kāju no šaura zābaka. Vārdu sakot, šī istaba nav piemērota garīgam darbam un es nevēlos tajā ilgāk palikt. Nekādā ziņā to negribu. Jau diezgan ilgi esmu klusējis un nīcis šajā ūķī.

Cerību un apmierinājuma satraukts, visu laiku aizņemts ar domām par savu lielisko sacerējumu, ko ik mirkli vilku laukā no kabatas un vietvietām pārlasīju, es nolēmu tūlīt savākt savas mantas. Izvilku sainīti — sarkanu kabatas lakatiņu ar tajā ietītām divām tīrām apkaklītēm un saburzītu avīzi, kurā mēdzu nest mājās maizi; saritināju segu un paņēmu visu savu rakstāmpapīru. Pēc tam rūpīgi pārmeklēju visus istabas kaktus, lai pārliecinātos, vai neesmu kaut ko aizmirsis; nekā neatradis, piegāju pie loga un paraudzījos ārā. Bija nomācies un mitrs rīts, pie nodegušās smēdes neredzēja neviena cilvēka, savilgusī veļas aukla pagalmā bija stingri nostiepta no sienas uz sienu. Tas viss bija sen redzēts, tāpēc es atgāju no loga, pasitu padusē segu, paklanījos bākas uzrauga sludinājumam un Andersenas jaunkundzes līķautu reklāmai un atvēru durvis.

Piepeši atcerējos dzīvokļa saimnieci, viņai taču jāpaziņo par aizvākšanos, lai viņa redz, ka bijusi darīšana ar pieklājīgu cilvēku. Gribēju arī pateikties par tām dažām dienām, kuras biju nodzīvojis istabā virs noteiktā termiņa. Pārliecība, ka tagad esmu glābts uz ilgāku laiku, bija tik spēcīga, ka es pat apsolīju saimniecei tuvākajās dienās atnest piecas kronas. Gribēju viņai parādīt, kāds krietns cilvēks mitis zem viņas jumta.

Zīmīti es atstāju uz galda.

Vēlreiz apstājos pie durvīm un pagriezos atpakaļ. Jaukā sajūta, ka esmu atgriezies dzīvē, mani ielīksmoja, es jutos pateicīgs dievam un visai pasaulei, nometos ceļos pie gultas un skaļā balsī pateicos visvarenajam par žēlastību, ko viņš man šorīt parādīja.

Es zināju, ka šī iedvesma, ko jutu, bija brīnišķīga debesu dāvana, atbilde uz manu saucienu pēc palīdzības vakar. «Tas bija dievs, tas bija dievs!» es iesaucos un, aizgrābts par saviem vārdiem, sāku raudāt. Lāgiem es pierimu un ieklausījos, vai uz kāpnēm nav dzirdami soļi. Beidzot piecēlos un gāju; klusi es nokāpu lejā pa garajām kāpnēm un nokļuvu līdz ārdurvīm neviena nepamanīts.

Ielas bruģis spīguļoja no lietus, kas bija nolijis agri no rīta, pār pilsētu jūmās pelēkas, zemas debesis, neviens saules stars neizspraucās cauri mākoņu blīvai. Cik varēja būt pulkstenis? Kā parasti, devos uz pilsētas domes nama pusi un redzēju, ka pulkstenis ir pusdeviņi. Tātad manā rīcībā bija divas stundas. Pirms desmitiem nebija nekādas jēgas iet uz redakciju, varbūt tikai ap vienpadsmitiem, tikām man vajadzēja klaiņot pa ielām un gudrot, kā tikt pie brokastīm. Starp citu, es nemaz nebaidījos šovakar likties gulēt neēdis, tie laiki, paldies dievam, pagājuši! Tas bija aizmirstībā nogrimis dzīves posms, ļauns sapnis, tagad mans ceļš ies augšup.

Biju pasitis padusē zaļo segu, un tā mani traucēja: ar tādu saini padusē es taču nevaru rādīties cilvēkos! Ko gan par mani domās? Gāju un prātoju, kur segu pagaidām atstāt. Pēkšņi man ienāca prātā — es varētu ieiet Semba veikalā un palūgt, lai segu ietin. Mans tīstoklis tūdaļ izskatītos pieklājīgāk, un man nebūtu jākaunas to nest. Es iegāju veikalā un vērsos ar savu lūgumu pie viena no pārdevējiem.

Vispirms viņš palūkojās uz segu, tad uz mani, un man šķita, ka, paņemot tīstokli, viņš nicinoši parausta plecus. Tas mani aizskāra.

— Velns ar ārā! Esiet taču piesardzīgāks! — es izsaucos. — Šajā segā ir ietītas divas dārgas kristāla vāzes. Saini sūtīšu uz Smirnu.

Tas līdzēja, lieliski līdzēja. Pārdevējs izskatījās tāds kā vainīgs, viņš it kā izlūdzās piedošanu, ka tūdaļ nav nojautis, kādas dārgas mantas ietītas segā. Kad iesaiņošana bija galā, es pārdevējam pateicos ar tādu izteiksmi, it kā sūtīt dārgas mantas uz Smirnu man būtu parasta lieta; pārdevējs pat aizvadīja mani līdz slieksnim un atvēra man durvis.

Es aizgāju uz Lielo tirgus laukumu un sāku klaiņāt pūlī, cenzdamies turēties tuvāk sievietēm, kas pārdeva puķes podos. Smagās, sarkanās rozes mitrajā gaisā bija kļuvušas spīdīgi tumšsārtas un mani satrauca, modināja iekāri vienu dabūt, un es apvaicājos par cenu, lai tiktu rozēm tuvāk. Būtu man mazliet naudas, es, daudz negudrodams, vienu nopirktu. Lai līdzsvarotu šo izdevumu, es taču varētu no kaut kā atteikties.

Pulkstenis nosita desmit, un es devos uz redakciju.

Kāds vīrs ar grieznēm rakņājas pa vecām avīzēm, redaktors vēl nav atnācis. Vīrs ieteic man atstāt biezo manuskriptu, un es lieku viņam saprast, ka tas nav vienkāršs, bet ļoti svarīgs manuskripts un visādā ziņā nododams pašam redaktoram, līdzko viņš ierodas. Pēc atbildes es pats pienākšu vēlāk.

— Labi, — vīrs atbild un rīkojas tālāk ar grieznēm. Manuprāt, viņš to uzņēma pārāk mierīgi, tomēr es nekā neteicu, tikai vienaldzīgi pamāju un devos projām.

Tagad man laika bija diezgan. Kaut tikai debesis noskaidrotos! Laiks bija pretīgs — nedz vēja, nedz sala. Dāmas piesardzības labad bija uzsitušas lietussargus, un vīriešu vilnas cepures izskatījās smieklīgas un nožēlojamas. Es atkal aizgāju uz tirgus laukumu un aplūkoju dārzeņus un rozes.

Piepeši jūtu uz pleca kādu roku un pagriežos. Man labu rītu novēl «Daiļava».

— Labu rītu!? — es atbildu pa pusei jautājoši, lai drīzāk tiktu no viņa vaļā.

«Daiļava» man lāgā nepatika.

Viņš ziņkāri raugās uz manu prāvo, glīti iesaiņoto nesamo un vaicā:

— Kas jums tur ir?

— Iegriezos pie Semba un nopirku drānu uzvalkam, — es vienaldzīgi atbildu. —

Apnicis staigāt tik nodilušās drēbēs, jābūt taču mazliet rūpīgākam pret savu ārieni.

Pārsteigts viņš raugās manī.

— Un kā citādi klājas? — viņš vilcinādamies vaicā. — Labāk nevar vēlēties.

— Vai tad jums tagad ir noteikts darbs?

— Darbs? — es atkārtoju ar izbrīnu. — Vai tad jūs nezināt, ka es strādāju par grāmatvedi lieltirgotāja Kristi firmā?

— Ak tā? — viņš saka, mazliet atkāpdamies. — Es no visas sirds priecājos!

Pielūkojiet tikai, lai jums neizmango naudu! Palieciet sveiks!

Mazliet pagājies, viņš atgriežas, ar spieķi rāda uz manu saini un saka:

— Atļaujiet jums ieteikt savu skroderi. Smalkāku skroderi par Isaksenu jūs neatradīsiet. Sakiet, ka es jūs sūtu.

Kādēļ viņš bāž degunu manās darīšanās? Kāda viņam daļa, pie kura skrodera es iešu? Es saskaitos, šis tukšais frants mani uztrauca, diezgan rupji es viņam atgādināju desmit kronas, kuras viņš bija man parādā. Bet, iekams viņš paguva atbildēt, es jau nožēloju savu jautājumu, mani pārņēma kauns, un es novērsu acis. Tai brīdī mums garām gāja kāda dāma, es atkāpos, palaidu viņu garām un izmantoju gadījumu, lai aizietu.

Kā lai nositu laiku? Bez graša kabatā kafejnīcā iegriezties nevarēju, un paziņu, pie kuriem pagaidīt, man nebija. Neapzināti devos uz pilsētas pusi. Kādu laiciņu paklaiņoju no tirgus laukuma līdz Grensenai, izlasīju tikko uz dēļa izplāto

«Aftonposten», iegriezos Kārļa Juhana ielā, tad gāju tieši uz Pestītāja kapiem, kur atradu klusu vietu kalniņā pie kapličas.

Gaiss te bija valgs, es apsēdos vientulībā, domāju, pasnauduļoju un drebinājos.

Laiks aizritēja. Vai maz ir tik droši, ka mans feļetons ir iedvesmas radīts meistardarbs? Ej nu sazini, vai tur nav kļūmju? Un, nopietni apsverot, varbūt to nemaz nepieņem, vienkārši nepieņem! Varbūt tas ir pavisam viduvējs, jā, pat vājš!

Diezin vai tas jau nav iesviests papīrgrozā?… Mana rāmā paļāvība bija sabrukusi, es pietrūkos kājās un metos ārā no kapsētas.

Akera ielā es caur kāda veikala skatlogu ieraudzīju, ka pulkstenis ir tikai mazliet pāri divpadsmitiem. Tas mani vēl vairāk satrauca, jo es biju pārliecināts, ka ir jau pēcpusdiena, bet ierasties pie redaktora pirms četriem nav nozīmes. Feļetona liktenis modināja manī drūmas nojausmas; jo vairāk par to domāju, jo neticamāk šķita, ka būtu varējis uzrakstīt kaut ko vērtīgu tik pēkšņā iedvesmas uzplūdā, gandrīz vai transā, kad smadzenes darbojas drudžaini un galvā drūzmējas saraustītas domas. Tas, protams, bija pašapmāns, un es visu priekšpusdienu biju veltīgi priecājies! Skaidrs!…

Lielā satraukumā es ātri soļoju pa Ullevola ceļu, pagāju garām Sv. Hanshaugenam, iznācu klajumā, kuru šķērsoja mazas, šauras, dīvainas ieliņas un kurš robežoja ar kokzāģētavu un sakņu dārziem, un beidzot nonācu uz lielceļa, kam nevarēju saredzēt galu.

Te es apstājos un nolēmu griezties atpakaļ. No ātrās iešanas biju sasilis un atpakaļ uz pilsētu soļoju gausi, degunu nokāris. Ceļā satiku divus augstus siena vezumus.

Vedēji bija izlaidušies garšļauku uz vezuma un dziedāja, abiem bija kailas galvas un apaļas, bezrūpīgas sejas. Iedams viņiem pretī, es nodomāju, ka viņi laikam mani uzrunās, izmetīs kādu vārdu vai pajokos. Un, kad es biju pienācis viņiem klāt, viens vaicāja, ko es nesot padusē.

— Segu, — es atbildēju.

— Cik ir pulkstenis? — viņš jautāja. Lāgā nezinu, laikam ap trijiem.

Tad abi iesmējās un brauca tālāk. Pēkšņi sajutu asa sāpes — manu ausi bija trāpījusi pātaga, un mana cepure nolidoja zemē. Šie puiši nevarēja pabraukt garām mani neizjokojuši. Lielā niknumā tvēru pie auss, pacēlu cepuri no grāvmalas un gāju tālāk. Pie Sv. Hanshaugena satiku kādu vīru, kas pateica, ka pulkstenis ir pāri četriem.

Pāri četriem! Jau pāri četriem! Es pieliku soli, gan drīz skriešus skrēju uz redakciju. Redaktors jau sen ir tur, varbūt jau aizgājis! Es gan veicīgi soļoju, gan skrēju, gandrīz pakļuvu zem ratiem, pasteidzos garām visiem gājējiem, sacentos ar zirgiem, traucos kā neprātīgs, lai laikā tiktu redakcijā. Iedrāzos ēkā, pāris lēcienos biju augšā pa kāpnēm un pieklauvēju pie durvīm.

Atbildes nav.

«Viņš ir aizgājis! Aizgājis!» es domāju. Paraustīju durvis, tās nebija aizslēgtas, vēlreiz pieklauvēju un devos iekša.

Redaktors sēž pie galda, seju pavērsis pret logu, rokā viņam spalva, viņš grasās rakstīt. Es aizelsies sveicinu, viņš mazliet pagriežas, paraugās uz mani, pakrata galvu un saka:

— Es vēl neesmu paguvis izlasīt jūsu rakstu.

Mani pārņem liels prieks, ka viņš to vēl nav atzinis par nederīgu, un es saku:

— Protams, es jūs saprotu. Nav jau nekāda steiga. Varbūt pienākt pēc dažam dienām vai. .

— Jā, es paskatīšos. Starp citu, man taču ir jūsu adrese.

Un es aizmirsu pateikt, ka man vairs nav nekādas adreses.

Audience beigusies, palocīdamies es atmuguriski atkāpjos un eju ārā. Manī no jauna iedzirkstas cerība, vēl taču nekas nav zaudēts, gluži otrādi, es vēl varu laimēt.

Domās es ieraugu debesu padomi, kura patlaban izlemj mani aplaimot ar veselu kapitālu — desmit kronām par vienu feļetonu…

Kaut tikai bijis kāds kaktiņš, kur pārnakšņot! Es apsveru, kur vislabāk varētu iegriezties; šis jautājums mani tā nodarbina, ka apstājos ielas vidū. Pilnīgi aizmirstu, kur esmu, stāvu kā vientuļš bakens jūrā, bet ap mani šalc un bango viļņi. Avīžu puika sniedz man pretī laikrakstu «Vikingen». Jocīgi, ļoti jocīgi! Es paceļu galvu un satrūkstos — esmu atkal pie Semba veikala.

Spēji apsviežos, cenšos paslēpt saini un metos cauri kapsētai, nokaunējies un izbijies, ka pa veikala logiem mani varbūt ieraudzījuši. Paeju garam Ingebretai un teātrim, pie Ložas nogriežos un dodos lejup uz jūras un cietokšņa pusi. Sameklēju kādu solu un no jauna sāku gudrot.

Kur lai šonakt rodu pajumti? Vai nav kāda ala, kurā patverties līdz rītam?

Lepnums man liedz doties atpakaļ uz savu veco istabu, nekādā ziņā nerīkošos pretēji saviem vārdiem, sašutis noraidu šādu iespēju un tikai augstprātīgi pasmaidu, iedomādamies mazo, sarkano šūpuļkrēslu. Es ļaujos atmiņām un piepeši atrodos lielā istabā ar diviem logiem, šajā istabā es reiz biju dzīvojis Hegdehangenā. Redzu uz galda paplāti ar dažādām sviestmaizēm, pēc tam tās pārvēršas cepetī, kārdinošā\ cepetī, blakus parādās arī baltas servjetes, kaudzēm maizes, sudraba dakšiņas. Tad atveras durvis, ienāk mana saimniece un piedāvā vēl tēju…

«Vīzijas un sapņi!» es nospriedu. Sāku sev iestāstīt — ja es tagad dabūtu ēdienu, tad manā galvā atkal viss sajuktu, smadzenes drudžaini darbotos un būtu jācīnās ar tādu pašu neprātīgu iedomu uzplūdu. Manam organismam ēšana nāk par ļaunu — tāir mana īpatnība, būtiska iezīme.

Varbūt es tomēr atrodu pajumti, vakars vēl tālu. Sliktākajā gadījumā pārgulēšu kaut kur mežā, visa pilsētas apkaime ir manā rīcībā, arī sala vēl nav.

Bet tur, lejā, laiski šūpojas jūra, kuģi un neveikli velkoņi vago tās svina pelēko līmeni, saputo ūdeni ar saviem priekšgaliem un slīd aizvien tālāk un tālāk, dūmi gluži kā pūkas paceļas no skursteņiem, vienmērīgi klakst mašīnas, dobjiem sitieniem satricinādamas rēno gaisu. Nebija nedz saules, nedz vēja. Koki man aiz muguras bija samirkuši un sols, uz kura es sēdēju, mitrs un auksts. Laiks ritēja, es laidos snaudā, jutos noguris, pār muguru skrēja drebuļi; pēc laiciņa jutu, ka acis krīt ciet. Un es aizveru plakstus. .

Kad atmodos, jau bija tumšs; samiegojies un nosalis es pietrūkos kājās, paķēru savu saini un devos prom. Gāju ašāk un ašāk, lai sasildītos, vicināju rokas, berzēju kājas, kuras gandrīz vairs nejutu, līdz beidzot atrados pie ugunsdzēsēju torņa.

Pulkstenis bija deviņi; biju gulējis vairākas stundas.

Ko lai tagad iesāku? Kaut kur taču jāpārguļ. Stāvu, skatos uz ugunsdzēsēju torni un prātoju, vai neizdotos ielavīties iekšā pa kādām durvīm tai brīdī, kad sargs pagriež muguru. Aizeju līdz kāpnēm un uzrunāju sargu, viņš tūlīt kā goda sveicienam paceļ savu cirvi un gaida, ko es teikšu. Šis paceltais cirvis ar man pievērsto salto asmeni it kā iecērtas manos nervos, aiz bailēm no apbruņota cilvēka es zaudēju valodu un neviļus atkāpjos. Nesaku ne vārda, tikai atkāpjos aizvien tālāk un tālāk. Lai glābtu pašcieņu, pārvelku ar roku pār pieri, it kā būtu kaut ko aizmirsis, un aizzogos projām.

Kad atkal stāvu uz ietves, jūtos kā atbrīvots, kā izbēdzis no lielām briesmām.

Steidzos tālāk.

Nosalis un izsalcis, arvien vairāk zaudēdams dūšu, es vilkos augšup pa Kārļa Juhana ielu; sāku skaļi lādēties un neliekos ne zinis, ka to kāds varētu dzirdēt. Kad biju nonācis pie Stūrtinga, tieši pie pirmās lauvas, atkal uzdzirkstīja atmiņas — atcerējos kādu pazīstamu gleznotāju, jaunu cilvēku, kuram reiz biju palīdzējis izvairīties no pliķa un pie kura pēc tam biju ciemojies. Es uzsitu knipi un steidzos uz Tordenšjelda ielu, atradu durvis ar plāksnīti «K. Cakarijs Bartels» un pieklauvēju.

Viņš atvēra, no viņa dvakoja tik stipra alus un tabakas smaka, ka man kļuva nelabi.

— Labvakar! — es teicu.

— Labvakar! Ā, tas esat jūs! Kādēļ, velns ar ārā, jūs nākat tik vēlu? Lampas gaismā mana glezna nav skatāma. Kopš jūsu pagājušā apciemojuma es uzgleznoju vēl vienu siena kaudzi un izdarīju gleznā dažus labojumus. Nāciet dienā, tagad nav nekādas jēgas to aplūkot.

— Tomēr atļaujiet man to apskatīt! — es sacīju. Starp citu, es nemaz neatcerējos, par kādu gleznu viņš runā.

— Pilnīgi neiespējami! — viņš attrauca. — Viss liksies viens vienīgs dzeltenums.

Un vēl kaut kas, — viņš čukstēja, pienākdams man tuvāk. — Pie manis šovakar ir kāda meitene, tāpēc nevaru jūs ielaist.

Es novēlēju viņam labu nakti un gāju projām.

Atlika tikai vienīgā izeja — iet uz mežu. Kaut jel zeme nebūtu tik mitra!

Paglaudīju segu un aizvien vairāk samierinājos ar domu, ka nakti vajadzēs pavadīt zem klajas debess. Es tik ilgi jau biju nomocījies, meklēdams pajumti pilsētā, ka jutos pagalam noguris, viss bija apnicis. Cik tīkami bija samierināties un bez jebkāda nodoma klaiņāt pa ielām! Iedams garām universitātei, redzēju, ka pulkstenis rāda pāri desmitiem, un devos ārā no pilsētas. Hedenhaugenā apstājos pie pārtikas preču veikala, kur logā bija izlikti produkti. Uz palodzes blakus apaļajai frančmaizei gulēja kaķis, mazliet tālāk stāvēja māla pods ar cūku taukiem un stikla burkas ar putraimiem. Brītiņu stāvēju, skatīdamies uz šo pārpilnību, bet, tā kā man nebija naudas, aizgriezos un atkal devos tālāk. Soļoju ļoti lēnām, pagāju garām Majorstuenai un gāju tikai tālāk, vienmēr tālāk — stundu pēc stundas, līdz beidzot nonācu skābaržu mežā.

Te es nogriezos no ceļa un apsēdos atpūsties. Tad sāku meklēt daudzmaz piemērotu vietu, saplūcu viršus, nolauzu paegļu zarus un ierīkoju sev guļvietu uz maza pakalniņa, kur bija drusku sausāks, pēc tam izsaiņoju segu. No ilgā gājiena jutos noguris un salauzts un tūdaļ likos guļus. Es ilgi mētājos un grozījos, līdz ierīkojos cik necik ērtāk; auss, ko bija trāpījis pātagas cirtiens, sāpēja un bija pat pietūkusi, tāpēc varēju gulēt tikai uz vieniem sāniem. Kurpes es novilku un paliku pagalvī, ietinis Semba papīrā.

Visapkārt pletās tumsa, valdīja klusums, pilnīgs klusums. Tikai augšā skanēja gaisa stihijas mūžīgā dziesma, tālā, vienmuļā šalkoņa, kas nekad nerimstas. Es tik ilgi klausījos šajā bezgalīgajā, monotonajā šalkoņā, līdz man kļuva baismi. Tā taču bija klīstošo pasauļu simfonija, zvaigžņu melodija…

— Sasper jods! — es izsaucos, lai sevi mierinātu. — Tur Kanānas zemē vaid pūces!

Es piecēlos, apgūlos un atkal piecēlos, uzvilku kurpes un paklejoju pa tumšo mežu, tad no jauna apgūlos — cīnījos ar baismām un niknumu gandrīz līdz rītam, kad beidzot aizmigu.

Kad atvēru acis, jau bija pavisam gaišs — man šķita, ka tuvojas pusdiena. Uzāvu kurpes, ietinu segu un devos atpakaļ uz pilsētu. Arī šodien nespīdēja saule, es salu kā suns; kājas bija notirpušas, un acis asaroja, it kā apžilbušas dienas gaismā.

Izrādījās, ka pulkstenis ir trīs. Mani mocīja izsalkums, biju pārguris un iedams lāgiem vēmu. Nogriezos uz sabiedrisko ēdnīcu, izlasīju ēdienu sarakstu un augstprātīgi paraustīju plecus, it kā speķis un vērša gaļa man negaršotu. Tad es nogriezos uz stacijas laukumu.

Galva stipri reiba, bet es tikai devos tālāk, nepievērsdams tam uzmanību, taču jutos aizvien nelāgāk un nelāgāk, līdz beidzot biju spiests apsēsties uz kādām kāpnēm. Manī viss pārvērtās, it kā izkustējās no vietas, smadzenēs pārplīsa it kā aizkars. Divas reizes man aizžņaudzās elpa, es sēdēju nepakustēdamies. Samaņu nebiju zaudējis, skaidri jutu šad tad iesāpamies ausi, un, kad garām pagāja kāds paziņa, es tūdaļ piecēlos un sveicināju.

Kas tā par jaunu, mokošu sajūtu, kas tagad pievienojas pārējām? Vai tās bija sekas gulēšanai uz slapjas zemes? Vai varbūt tā radās tāpēc, ka vēl nebiju ēdis brokastis? Lai nu kā, taču tā dzīvot bija nejēdzīgi. Es nekādi nevarēju saprast, ar ko būtu pelnījis tādu dieva sodu. Un es nodomāju, ka viegli varu kļūt par blēdi, aiziet pie «tēvoča» uz pagrabu un ieķīlāt segu. Es dabūtu par to vienu kronu, varētu trīs reizes labi paēst un noturēties, kamēr kaut ko atrodu. Hansu Pauli kaut kā apvārdotu. Es jau devos pie augļotāja, bet pie durvīm apstājos, pārdomājis pakratīju galvu un aizgriezos projām.

Jo tālāk gāju, jo priecīgāks kļuvu, ka esmu pārvarējis šo smago kārdinājumu. Es domāju par to, ka esmu palicis godīgs cilvēks, ka man ir stipra griba, jutos kā gaiša bāka saduļķotā dzīves jūrā, pa kuru peld kuģu vraki. Ieķīlāt cita mantu tikai tāpēc, lai paēstu, izjust sirdsapziņas pārmetumus katra kumosa dēļ, apzināties, ka esi blēdis, un kaunēties no sevis — nē, nemūžam! Tāda doma nekad nav bijusi nopietna, tā man, taisnību sakot, nekad nav ienākusi prātā, tās ir vienīgi saraustītas, neskaidras iedomas, par kurām cilvēks nav atbildīgs, kad neizturami sāp galva un māc briesmīgs nogurums, jo visu laiku jāstiepj sega, kas pieder svešam cilvēkam.

Ar laiku, bez šaubām, radīsies kāda izeja. Piemēram, šis tirgotājs Grenlandsleterā.

Es piedāvāju viņam savus pakalpojumus rakstiski, nevis uzplijos katru dienu. Es nezvanīju pa telefonu no agra rīta līdz vēlam vakaram un netiku noraidīts. Patiesībā es pie viņa pat nebiju aizgājis pēc atbildes. Varbūt šis mēģinājums nemaz nebūs veltīgs, varbūt man šoreiz laimējas. Laimes ceļi bieži vien ir līkumoti un neizprotami.

Un es devos uz Grenlandsleteru.

Pēdējais satricinājums bija mani mazliet nogurdinājis, es gausi vilku kājas, domādams par to, ko teikšu tirgotājam. Viņš droši vien ir lāga cilvēks; ja viņš būs labā noskaņā, tad iedos man kādu kronu avansam, lai gan es to nemaz nelūgšu.

Tādiem cilvēkiem diezgan bieži ienāk prātā labas iedomas.

Es iegriezos kādos vārtos, noberzēju ar siekalām bikses, lai tās izskatītos mazliet kārtīgākas, iebāzu segu aiz kasties kādā tumšā kaktā, pārgāju pāri ielai un devos iekšā mazajā veikaliņā.

Tur stāvēja kāds vīrs un no vecām avīzēm līmēja turzas.

— Es gribēju satikt Kristi kungu, — sacīju.

— Tas esmu es, — vīrs atbildēja.

— Ak tā! Mani sauc tā un tā, es iedrošinājos jums piesūtīt darba piedāvājumu, gribu uzzināt, vai man ir kādas cerības.

Vīrs dažas reizes atkārtoja manu uzvārdu un tad iesmējās. — Paskatieties pats! — viņš teica un izvilka no krūšu kabatas manu vēstuli. — Lūdzu, paraugieties, kā jūs rīkojaties ar skaitļiem. Jūs savu lūgumu esat datējis ar tūkstoš astoņi simti četrdesmit astoto gadu.

Un viņš sāka skaļi smieties.

— Jā, tas nav labi, — es apjucis atteicu. — Atzīstu, ka tā ir paviršība, neuzmanība.

— Redzat nu, bet man ir nepieciešams cilvēks, kas nekad nekļūdās skaitļos, — vīrs aizrādīja. — Man nudien žēl, jums tik skaidrs rokraksts, arī jūsu vēstule man patika, bet…

Es brīdi pagaidīju. Tie taču nevarēja būt viņa pēdējie vārdi. Viņš no jauna pievērsās turzām.

— Tas ir nepatīkami, tiešām nepatīkami, — es sacīju, — skaidrs, ka tas vairs neatkārtosies, bet šī mazā pārskatīšanās taču nepierāda, ka es vispār nederētu grāmatvedībai?…

— Nē, to es nesaku, — vīrs atbildēja, — taču man tas nozīmēja tik daudz, ka es tūliņ izšķīros par kādu citu.

— Vieta tātad jau aizņemta? — es vaicāju.

— Jā.

— Ak dievs, tad jau par to vairs nav vērts runāt!

— Nē. Es ļoti nožēloju, bet…

— Ardievu! — es teicu.

Tagad mani pārņēma zvērīgas dusmas. Paķēru pavārtē nolikto saini, sakodu zobus un metos projām pa ietvi, grūstīdams mierīgus garāmgājējus un nemaz neatvainodamies. Kāds kungs mani apturēja un diezgan skarbi izteica aizrādījumu par manu uzvedību, bet es apgriezos un iekliedzu viņam ausī dažas aplamības, pakratīju dūres viņam zem deguna un gāju tālāk aklu dusmu varā, pret kurām nespēju cīnīties.

Svešais sauca pēc policista, un es vēlējos savilloties ar šo policistu un pat sāku iet lēnāk, lai policists mani varētu panākt, taču viņš nenāca. Vai tur ir kāda jēga, ja visi mani dedzīgākie un centīgākie mēģinājumi beidzas tik neveiksmīgi? Kādēļ man vajadzēja rakstīt tūkstoš astoņi simti četrdesmit astoto gadu? Kāda man daļa gar šo sasodīto skaitli? Tagad es klīstu apkārt tik izbadējies, ka visas iekšas raujas čokurā, un nav nekādu cerību, ka šodien dabūšu kaut ko ieēst. Laikam aizritot, mani pārņēma arvien lielāks tukšums, kā garīgs, tā miesīgs, ar katru dienu es slīdēju aizvien zemāk un aizvien biežāk uzvedos tā, kā neklājas godīgam cilvēkam. Es meloju bez kautrēšanās, nesamaksāju nabaga sievietei par istabu, man pat ienāca prātā noziedzīga doma piesavināties sveša cilvēka segu. Un tur augšā, debesīs, sēž dievs un ar savu modro aci vēro mani, vēro, lai mana pagrimšana notiktu pēc visiem likumiem, lēni, vienmērīgi un nenovēršami. Bet pekles velni spļauj piķi un zēveli, nespēdami sagaidīt, kad es izdarīšu nāves grēku, par ko dievs pēc taisnības nogrūdīs mani ellē…

Es pieliku soli, negaidot strauji pagriezos pa kreisi un niknā satraukumā stāvēju pretī spoži apgaismotām un skaistām parādes durvīm. Es neapstājos ne mirkli, lai atjēgtos, taču durvju apbrīnojamais rotājums iespiedās manā apziņā, ikviens sīkums šai greznojumā rādījās acu priekšā, kamēr es drāzos augšā pa kāpnēm. Otrajā stāvā es sparīgi piezvanīju.

Kāpēc es apstājos tieši otrajā stāvā? Un kāpēc parāvu tieši to zvaniņa auklu, kas atradās vistālāk?

Jauna dāma, ģērbusies pelēkā tērpā ar melnu izšuvumu, atvēra durvis. Brītiņu viņa pārsteigta manī noraudzījās, tad pakratīja galvu un teica:

— Nē, šodien mums nekā nav. — Un viņa gribēja aizvērt durvis.

Kādēļ man gadījās sastapt tieši šo jauno dāmu? Viņa mani, bez šaubām, noturēja par nabagu. Un es pēkšņi kļuvu salts un mierīgs.

Noņēmu cepuri, godbijīgi palocījos un, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, ļoti pieklājīgi sacīju:

Lūdzu piedošanu, jaunkundz, ka es tik stipri zvanīju, neesmu pieradis pie šā zvana. Vai še nedzīvo kāds slims kungs, kas ielicis avīzē sludinājumu, ka meklē cilvēku, kurš vadātu viņu ratiņos?

Viņa brītiņu stāvēja, it kā pārdomādama manu melīgo paskaidrojumu. Viņas uzskats par mani, šķiet, bija mainījies.

— Nē, — viņa beidzot sacīja, — nē. Te nedzīvo neviens slims kungs.

— Vai tiešām? Vecāks kungs, ko divas stundas dienā jāvizina? Četrdesmit ēras par stundu?

— Nē.

— Tad vēlreiz izlūdzos piedošanu par traucējumu, — es teicu. — Varbūt tas ir pirmajā stāvā. Es tikai gribēju ieteikt kādu cilvēku, kuru pazīstu un par kuru esmu ieinteresēts. Mani sauc Vedels-Jarlsbergs.

Es atkal palocījos un atkāpos. Jaunā dāma tumši pietvīka, aiz apjukuma viņa netika ne no vietas, stāvēja un pavadīja mani ar skatienu, kamēr es kāpu lejā.

Mans miers bija atgriezies un mana galva noskaidrojusies. Dāmas vārdi, ka šodien viņiem nekā neesot, iedarbojās uz mani kā auksta duša. Tad nu tiktāl jau biju nonācis, ka jebkurš, paskatījies uz mani, nodomāja: «Tur iet ubags, viens no tiem, kas klaudzina pie durvīm maizes rieciena dēļ.»

Dzirnavu ielā es apstājos pie kādas ēdnīcas un dziļi ieelpoju tikko ceptas gaļas smaržu; jau biju uzlicis roku uz durvju roktura un nez kāpēc grasījos ieiet iekšā, bet laikus atjēdzos un gāju tālāk. Nonācis pie Lielā tirgus, sāku meklēt kādu brīvu vietiņu, kur atpūsties, bet visi soli bija aizņemti, un es veltīgi klīdu ap baznīcu.

«Protams!» es nīgri sev sacīju. «Nu protams!» Un no jauna sāku iet. Apstājos pie strūklakas tirgus laukuma stūrī un padzēros ūdeni, tad no jauna devos tālāk. Lēnām cilāju kājas, ilgi stāvēju pie veikalu logiem un ar skatienu pavadīju garāmbraucošās karietes. Galva man dega kā ugunīs, deniņos kaut kas dīvaini dauzīja. Izdzertais ūdens iedarbojās nelāgi, un laiku pa laikam man bija jāvemj.

Beidzot es nonācu līdz Kristus kapsētai. Apsēdos uz sola, atspiedos ar elkoņiem pret ceļgaliem un saņēmu galvu rokās. Tādā stāvoklī vairs nejutu smeldzošās sāpes krūtīs.

Man blakām uz kādas lielas granīta plāksnes garšļauku gulēja akmeņkalis un cirta plāksnē uzrakstu. Viņam bija tumšas brilles, un viņš man atgādināja kādu paziņu, kuru gandrīz biju aizmirsis, — tas cilvēks strādāja bankā, un pēdējo reizi es to biju saticis Uplandes kafejnīcā.

Ak, ja es varētu mest pie malas kaunu un griezties pie šā akmeņkaļa! Pateikt viņam skaidri un gaiši, cik grūti man klājas, ka tikai ar mokām velku dzīvību! Es viņam varētu iedot savus skūšanās talonus… Velns parāvis, biju pavisam aizmirsis šo grāmatiņu, tur jau bija taloni par veselu kronu! Nervozi sāku meklēt savu dārgumu.

Tūlīt to neatradis, pietrūkstos kājās, meklējot mana piere noraso aukstiem baiļu sviedriem, beidzot atrodu to krūšu kabatā kopā ar tīriem un aprakstītiem papīriem, kuriem nav nekādas vērtības. Vairākkārt pārskaitu talonus — gan no sākuma, gan no beigām. Man tie nav vajadzīgi — es vairs nevēlos skūties, tāda ir mana iegriba, iedoma. Es labāk gribētu puskronu — gaišu, spožu sudraba monētu! Banku slēdz sešos, varbūt es savu paziņu ap septiņiem vai astoņiem satieku pie Uplandes kafejnīcas.

Es ilgi sēdēju un priecājos par šo domu. Laiks ritēja, kastaņās ap mani šalca vējš, un diena slīdēja pret vakaru. Vai maz drīkst uzmākties ar tādu sīkumu kā seši skūšanās taloni jaunam cilvēkam, kas strādā bankā? Varbūt viņam kabatā ir divas pilnas grāmatiņas ar skūšanās taloniem, daudz tīrākiem un glītākiem nekā manējie, ej nu sazini. Meklēju visās kabatās, vai neatradīšu vēl kaut ko piedevām, taču veltīgi.

Varbūt es viņam varētu piedāvāt savu kaklasaiti? Es bez tās varu iztikt pavisam labi, ja aizpogāju svārkus līdz augšai, tas man tik un tā jādara, jo vestes vairs nav. Es noņēmu kaklasaiti, kas bija piesieta ar platu lenti un gandrīz apsedza manas krūtis, rūpīgi to iztīrīju un ietinu baltā papīrā kopā ar skūšanās taloniem. Tad pametu kapsētu un devos lejup uz pilsētu.

Rātsnama pulkstenis rādīja septiņi. Klaiņāju kafejnīcas tuvumā, staigāju šurpu turpu gar dzelzs treliņiem un vērīgi apskatīju visus, kas gāja iekšā vai nāca ārā.

Beidzot ap astoņiem ieraudzīju jauno cilvēku — smalki un eleganti ģērbies, tas devās pāri ielai uz kafejnīcas durvju pusi. Sirds man krūtīs sāka lēkāt kā putniņš, kad metos viņam klāt, pat aizmirsis sasveicināties.

— Aizdodiet man puskronu, vecais draugs! — es nekautri teicu. — Te būs ķīla!

— Es iespiedu viņam rokā vīstoklīti.

Man nav! — viņš sacīja. — Patiesi nav! — Un viņš apgrieza otrādi manu acu priekšā savu naudas maku.

Vakarvakarā es uzdzīvoju un tagad esmu tukšā. Nudien esmu pavisam tukšā!

Ticiet man!

— Protams, draugs, es jums ticu! — Un es tiešām viņam ticēju. Nebija taču nekāda iemesla melot tādu sīkumu dēļ; man pat šķita, ka viņa zilās acis bija mazliet valgas, kad viņš meklēja kabatās un nekā neatrada. Es atkāpos.

— Atvainojiet, — es teicu, — esmu iekļuvis mazās grūtībās.

Biju jau pagājies kādu gabaliņu, kad izdzirdu, ka viņš mani sauc, atgādinādams par vīstoklīti, kuru biju iespiedis viņam rokā.

— Paturiet, paturiet, labprāt jums to dāvinu. Tur ir tikai tādi nieki — gandrīz viss, kas man pieder šai pasaulē. — Šie vārdi mani pašu aizkustināja, tie skanēja tik necerīgi vakara tumsā, un es sāku raudāt…

Vējš pieņēmās spēkā. Pie debesīm strauji joņoja mākoņi, un gaiss līdz ar tumsu kļuva aizvien dzestrāks un dzestrāks. Es gāju lejup pa ielu un raudāju, aizvien vairāk sāku sevi žēlot, un lāgiem man izlauzās daži vārdi, kāds izsauciens, kas no jauna izraisīja asaras, ja tās jau bija rimušas.

— Ak dievs, cik man ir grūti! Ak, dievs, cik man ir grūti!

Aizritēja kāda stunda — tik bezgala lēnām un gausi. Ilgi klaiņāju pa Tirgus ielu, sēdēju uz kāpnēm pie durvīm un ieslēpos pavārtē, ja kāds nāca garām, nekā nedomādams, raudzījos apgaismotajos veikalu skatlogos, aiz kuriem drūzmējās pircēji, iegādādamies preces un izdodami naudu. Beidzot atradu mierīgu vietiņu aiz dēļu grēdām starp baznīcu un tirgu.

Nē, šovakar es nevarēju aiziet uz mežu, lai notiek kas notikdams; man trūka spēka, un ceļš uz turieni likās tik tāls. Nolēmu kaut kā pārlaist nakti tepat. Ja kļūs pārāk auksti, paiešos apkārt baznīcai, par šo jautājumu es vairs negribēju domāt.

Atslējos pret dēļu grēdu un iesnaudos.

Kņada pamazām apklusa, veikalus aizslēdza, gājēju soļi dipēja aizvien retāk, pamazām logos izdzisa gaisma.

Es atvēru acis un ieraudzīju sev pretī stāvam kādu cilvēku. Pēc spožajām pogām, kas uzreiz dūrās acīs, noģidu, ka tas ir policists. Seju nevarēju saskatīt.

— Labvakar! — viņš teica.

— Labvakar! — es atbildēju, un mani pārņēma bailes. Samulsis piecēlos kājās.

Vīrs brīdi stāvēja nekustēdamies.

— Kur jūs dzīvojat? — viņš vaicāja.

Pēc veca paraduma es bez apdomās minēju savu agrāko adresi, kur nesen biju dzīvojis jumtistabiņā. Viņš vēl brītiņu pastāvēja.

— Vai esmu izdarījis kaut ko nelikumīgu? — es bailīgi vaicāju.

— Nekādā ziņā! — viņš atbildēja. — Bet jums vajadzētu iet mājās, te gulēt ir par aukstu.

— Jā, tiešām par aukstu, es to jūtu.

Un es pateicu viņam arlabunakti un neapzināti pagriezos uz agrākā mitekļa pusi.

Ja izturēšos piesardzīgi, tad uzlavīšos augšā un neviens mani nepamanīs; pakāpieni bija pavisam astoņi, tikai divi pēdējie čīkstēja. Pie ārdurvīm es noāvu kurpes un devos iekšā. Mājā valdīja klusums; otrajā stāvā izdzirdēju tikai gausi tikšķam pulksteni un paklusas bērna raudas, citādi viss bija klusu. Sameklēju savas istabas durvis, viegli pacēlu tās virās un, kā paradis, atvēru bez slēdzenes. Iegāju iekšā un klusi atkal aizdarīju durvis.

Istaba bija tādā pašā kārtībā, kādā to pametu. Aizkari bija mazliet parauti sāņus un gulta tukša. Uz galda ieraudzīju kādu papīru, laikam tā bija mana zīmīte saimniecei.

Tātad viņa te nebija pat ienākusi, kopš es aizgāju. Aptaustīju ar roku balto plankumiņu un pārsteigts atklāju, ka tā ir vēstule. No kā? Paņēmu to un piegāju pie loga, tumsā saburtoju ķeburaino rokrakstu un salasīju savu vārdu. «Ak tā?» es spriedu. «Droši vien to raksta saimniece, aizliedz man ieiet istabā, ja iedomājos atgriezties.»

Un klusām, pavisam klusām es atkal izgāju no istabas, nesdams vienā rokā kurpes un otrā — vēstuli, bet segu biju pasitis padusē. Pacēlos pirkstgalos un sakodu zobus, kad gāju pa čīkstošajiem pakāpieniem; nokļuvu laimīgi lejā un atkal stāvēju pie ārdurvīm.

Uzāvu kurpes, ilgi noņēmos ar to saitēm un tad kādu laiku sēdēju un nekā nedomāju, skatīdamies tālumā.

Tad piecēlos un devos projām.

Uz ielas gāzes laterna meta šaudīgu gaismu, es pagājos uz gaismas pusi, noliku saini pie laternas staba un lēnām, pavisam lēnām atplēsu vēstuli.

Pēkšņi manī it kā uzbrāzmo liesma, es dzirdu savu kluso, priecīgo izsaucienu.

Vēstule no redaktora, mans feļetons pieņemts un jau nodots tipogrāfijā! «Daži nelieli grozījumi… Dažas pārrakstīšanās kļūdas… Sacerēts talantīgi… Iespiedīs rīt… Desmit kronu.»

Es smejos un raudu, metos skriešus pa ielu, situ sev pa ceļgaliem un nez kāpēc skaļi un sulīgi izlamājos… Bet laiks rit.

Augu nakti līdz pat gaismai es, aiz prieka kā prātu zaudējis, klaiņāju pa ielām, atkārtodams:

— Talantīgi uzrakstīts, mazs šedevrs, ģeniāls darbs. Un desmit kronu!

II

Pēc nedēļām divām es reiz vakarā izgāju uz ielas.

Atkal apsēdos kapsētā un rakstīju kādai avīzei; nostrādāju līdz desmitiem, jau sāka mesties tumšs, sargs drīz slēgs ciet vārtus. Mani mocīja izsalkums, briesmīgs izsalkums; to desmit kronu diemžēl nepietika ilgākam laikam, nu jau bija pagājušas divas, gandrīz vai trīs dienas, kopš nebiju ēdis; es jutos tik novārdzis, ka bija pat grūti vilkt zīmuli pa papīru. Kabatā man bija salauzts spalvu nazītis un slēdzeņu saišķis, bet nevienas ēras.

Kad kapsētas vārtus aizslēdza, man vajadzēja iet uz mājām, bet es jutu neapzinātas bailes no sava mitekļa, kur viss bija tik tumšs un tukšs, — tā bija pamesta skārdnieka darbnīca, kur man atļāva pagaidām palikt, — un tā nu es klīdu apkārt bez mērķa — garām rātsnamam, līdz piekrastei un tālāk līdz dzelzceļa tiltam un stacijai, kur beidzot apsēdos uz kāda sola.

Tajā mirklī mani nemāca neviena drūma doma, biju aizmirsis visas savas likstas, manī viesa mieru jūra, tik rāma un skaista vakara mijkrēslī. Pēc paraduma es gribēju pārlasīt nesen sacerēto, manām slimajām smadzenēm tas šķita pats labākais, ko līdz šim esmu uzrakstījis. Izvilku no kabatas manuskriptu, pieliku pie pašām acīm, lai varētu labāk redzēt, un ātri pārlasīju lappusi pēc lappuses. Beidzot noguru un iebāzu manuskriptu atpakaļ kabatā. Viss bija klusu, lejā vizēja jūra kā zils perlamutrs, man apkārt no zara uz zaru laidelējās putniņi. Gabaliņu nostāk staigāja policists, citādi neredzēja neviena cilvēka, arī ostā valdīja klusums.

Es vēlreiz pārskaitu savu kapitālu: salauzts spalvu nazītis, slēdzeņu saišķis, bet nevienas ēras. Piepeši iegrūžu roku kabatā un atkal izvelku papīrus. Tā ir mehāniska kustība, neapzināta, nervoza dziņa. Izmeklēju baltu, neaprakstītu lapu — diezin kur man rodas šāda doma —, saritinu turziņā, rūpīgi ieloku malas, lai liktos, ka tajā kaut kas ir, un aizsviežu to tālu uz ielas bruģa; vējš to aiznes vēl mazliet tālāk, tad tā nokrīt un paliek guļam.

Izsalkums jau kļūst neizturams. Sēžu un raugos uz šo balto turziņu, tā ir piepūtusies, it kā būtu pilna ar sudraba naudu; man pašam sāk likties, ka tā tiešām nav tukša. Nopriecājos un pūlos uzminēt, cik tajā naudas, — ja uzminēšu pareizi, tad visa nauda piederēs man! Es iztēlojos, ka turzas dibenā ir mazās desmitēru monētas, bet virsū lielās, kaltās kronas — vesels maisiņš pilnum pilns ar naudu. Sēžu un platām acīm raugos uz turziņu, un man kārot kārojas to pacelt…

Dzirdu policistu iekāsējamies — un nez kāpēc man ienāk prātā arī iekāsēties.

Pieceļos no sola un trīsreiz iekāsējos, lai viņš to sadzirdētu. Kā viņš metīsies uz turziņu, kad pienāks tai tuvāk! Es priecājos par šo joku, aiz sajūsmas berzēju rokas un aizmirsies skaļi lamājos. Nu es tev, sumpurni, reiz parādīšu garu degunu! Nu gan tu smuki iekritīsi! Aiz izsalkuma biju gluži apreibis, jutos kā piedzēries.

Pēc brīža parādās policists, skatīdamies uz visām pusēm, dzelzīm apkaltie papēži klaudz pa ielas bruģi. Viņš nesteidzas — priekšā visa nakts; turziņu viņš pamana tikai tad, kad pienācis tai pavisam tuvu. Viņš apstājas un skatās uz to. Tā tik vilinoši balto uz bruģa, varbūt tajā ir apaļa summiņa, ko? Vesela riekšava sudrabnaudas?… Un viņš paceļ turziņu. Hm… Tā ir viegla, ļoti viegla. Varbūt tajā ir kāda dārga spalva cepurei?… Piesardzīgi viņš ar savām lielajām rokām attaisa turziņu, palūkojas tajā. Es smejos, smejos kā vājprātīgs un situ sev pa ceļgaliem. Taču man pār lūpām nenāk neviena skaņa, mani smiekli ir neskanīgi, drīzāk līdzīgi aizžņaugtām raudām…

Atkal dzirdama policista papēžu klaudzoņa uz ielas bruģa, viņš iet tālāk un nogriežas uz tilta pusi. Es sēžu ar asarām acīs, no drudžainās jautrības man aizrāvusies elpa. Pēc tam sāku runāt skaļā balsī, stāstu pats sev par turziņu, atdarinu nabaga policistu, raugos tukšajā delnā un nemitīgi atkārtoju: «Turziņu nosviezdams, viņš iekāsējās.» Es šiem vārdiem pievienoju jaunus, dzēlīgākus, pārveidoju teikumu, līdz beidzot tas skan daudz asprātīgāk: «Viņš iekāsējās vienu reizīti — khe-khehē!»

Meklēju dažādas variācijas šiem vārdiem, un bija jau vēls vakars, kad mana līksme noplaka. Mani pārņēma snaudulīgs miers, patīkams gurdums, un es tam nepretojos. Tumsa bija kļuvusi biezāka, perlamutra jūra viegli virmoja. Kuģu masti asi iezīmējās pret debesīm, un paši kuģi šķita kā melni, sarus sacēluši nezvēri, kas klusēdami paslepus man uzglūn. Skumjas es nejutu, salkums tās bija aizgainījis; jutu sevī patīkamu tukšumu, nekas mani nesatrauca, un es priecājos par savu vientulību.

Uzcēlu kājas uz sola un atslējos pret tā muguru, tā es labāk varēju baudīt tīkamo atšķirtību. Manu dvēseli nekas neaptumšoja, nebija nekādu nepatīkamu nojausmu, un man šķita, ka visi mani sapņi un vēlmes piepildījušās. Gulēju vaļējām acīm, it kā atraisījies no sevis, domās aizlidodams svētlaimības tālēs.

Neviena skaņa mani netraucēja; samtainā tumsa bija paslēpusi visu pasauli no manām acīm, un es ieslīgu pilnīgā mierā — vienīgi klusuma dobjā dunoņa nemitīgi skanēja ausīs. Kad iestāsies nakts, šie tumšie nezvēri sagrābs mani un aiznesīs tālu pāri jūrai uz svešām zemēm, kur nedzīvo neviens cilvēks. Viņi mani aiznesīs uz princeses Ilajali pili, kur mani gaida tik krāšņa greznība, kāda vēl nekur nav redzēta.

Viņa pati sēdēs mirdzošā ametista zālē, tronī, kas darināts no zelta rozēm, un stieps man pretī roku, kad tur ieiešu, un sirsnīgi apsveiks, kad tuvošos viņai un noslīgšu ceļos. «Esi sveicināts, bruņiniek, manā pilī! Esmu gaidījusi tevi divdesmit vasaras un saukusi tevi visās gaišajās naktīs, un, kad tu cieti, es raudāju, un, kad tu dusēji, es sūtīju tev skaistus sapņus…» Un skaistule satver manu roku un vada mani cauri gariem gaiteņiem, kur lieli ļaužu bari sauc «urā!», cauri gaišiem dārziem, kur rotaļājas un smejas trīssimt jaunavu, un ieved mani citā zālē, kur viss spīd un laistās vienos smaragdos. Te viss ir saules spozmes pārpilns, galerijās un portikos skan brīnumainas dziesmas, man pretī vēsmo smaržu viļņi. Es turu viņas roku un jūtu ka manas asinis iekvēlina neprātīgs burvju spēks. Apskauju princesi, un viņa čukst: «Te nedrīkst. Iesim tālāk! Un mēs ieejam sarkanā zālē, kur viss darināts no starojoša rubīna; es ieslīgstu šai mulsinošā greznumā. Jūtu, viņas rokas apskauj mani, jūtu viņas elpu, un viņa čukst «Esi sveicināts, mīļotais! Skūpsti mani! Vēl… vēl…

No šā sola es redzu zvaigznes, un manas domas aizbrāžas līdzi gaismas viesulim…

Atlaidies uz sola, es biju aizmidzis, un mani uzmodināja policists. Atkal biju atsaukts savā posta dzīvē. Vispirms jutu stulbu pārsteigumu, ka atrodos zem klajas debess, taču pārsteigumu drīz nomainīja rūgts īgnums; tik tikko valdīju asaras aiz nožēlas, ka vēl esmu dzīvs. Kamēr gulēju, bija sācis līt, un manas drēbes bija izmirkušas, jutu, ka visus locekļus sastindzinājis aukstums. Tumsa bija sabiezējusi vēl vairāk, tikai ar pūlēm saskatīju policista seju.

— Tā, tagad celieties augšā! — viņš sacīja.

Es tūdaļ piecēlos; ja viņš man būtu pavēlējis atkal apgulties, es paklausītu. Jutos nomākts un pilnīgi bezspēcīgs, turklāt mani atkal sāka mocīt izsalkums.

— Pagaidiet, stulbeni! Jūs aizmirsāt savu cepuri! — policists man uzsauca. — Nu tā, tagad varat iet!

Un es streipuļoju tālāk.

Kaut jel būtu gabaliņš maizes! Tāda brūna rudzu maizes doniņa, ko varētu grauzt, klaiņājot pa ielām! Un es gāju un domāju par šo gardo rudzu maizi, cik labi būtu to ēst. Izsalkums mani beidza vai nost, vēlējos nomirt un izgaist, no jūtu pārmēra sāku raudāt. Manam postam nekad nebūs gala! Piepeši es apsēdos pašā ielas vidū, cirtu kājas pret ielas bruģi un sāku skaļi lādēties. Kā šis policists mani bija nosaucis? Par stulbeni? Es viņam parādīšu, ko nozīmē saukt mani par stulbeni! Pagriezos un metos atpakaļ. Manī zvēroja dusmas. Man aizķērās kāja, un es pakritu, taču nepievērsu tam uzmanību, pietrūkos kājās un atkal metos skriešus. Nonācis pie stacijas laukuma, jutos tik noguris, ka nejaudāju doties tālāk līdz tiltam; skrejot arī dusmas bija rimušas.

Beidzot es apstājos un ievilku elpu. Vai tad nav vienalga, ko tāds policists saka? «Jā, tomēr visu es necietīšu! Nudien!» es sevi pārtraucu. «Bet ko citu no šā cilvēka var gaidīt?» Šis aizbildinājums mani apmierināja; es atkārtoju, ka neko citu no viņa nevar gaidīt. Un tad atkal griezos atpakaļ.

«Ak dievs, kas tik neienāk prātā!» es pikti domāju. «Skriet kā dulnam pa slapjām ielām tik tumšā naktī!» Izsalkums mani neizturami mocīja un nedeva miera. Es vienā laidā riju siekalas, lai kaut cik remdinātu izsalkumu, un man šķita, ka tas it kā palīdz.

Jau vairākas nedēļas es nebiju kārtīgi paēdis, un tagad mani spēki, bija galīgi izsīkuši.

Ja man izdevās tā vai citādi dabūt kādas piecas kronas, ar tām ilgi nepietika, tāpēc nedabūju atkopties līdz jaunai bada reizei. Visļaunāk bija ar muguru un pleciem; smeldzīgās sāpes krūtīs es vēl varēju apklusināt, labi izklepodamies un krietni salīkdams uz priekšu, bet ar muguru un pleciem bija tīrais negals. Kāpēc liktenis pret mani tik nežēlīgs? Vai tad man nebija tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkuram citam?

Kā, piemēram, vecu grāmatu tirgotājam Pašam un kuģniecības aģentam Hennehenam? Vai man nav spēcīgi pleci un divas stipras darba cilvēka rokas, turklāt esmu gatavs samierināties pat ar malkas cirtēja vietu Dzirnavu ielā, lai nopelnītu dienišķo maizi! Vai es esmu slinks? Vai neesmu meklējis darbu, klausījies priekšlasījumus un sacerējis rakstus avīzēm, un lasījis un strādājis dienu un nakti gluži kā apsēsts? Vai es nedzīvoju taupīgi, iztiku vienīgi ar maizi un pienu, ja man paveicās, un ēdu tikai maizi, ja veicās sliktāk, un vai necietu badu, ja biju palicis gluži bez naudas? Vai es dzīvoju viesnīcā, vai man bija liels dzīvoklis pirmajā stāvā?

Nē, es dzīvoju jumtistabiņā, pēc tam skārdnieka darbnīcā, kura pērnziem bija galīgi pamesta, jo tur putināja iekšā sniegu. Es tagad lauzīju galvu un itin nekā nevarēju saprast.

Gāju un to visu pārdomāju, un manā sirdī nebija ne miņas no ļaunuma, skaudības vai sarūgtinājuma.

Es apstājos pie krāsu veikala un ielūkojos iekšā pa logu, pūlēdamies izlasīt uzrakstus uz dažām slēgtām burkām, bet bija pārāk tumšs. Saskaities pats uz sevi par šo jauno iedomu, īgns, ka nevaru noskaidrot, kas šais burkās atrodas, es iebelzu pa loga stiklu un gāju tālāk. Uz ielas ieraudzīju policistu un, pielicis soli, gāju viņam tieši klāt un bez jebkāda iemesla sacīju:

— Pulkstenis ir tieši desmit.

— Nē, pulkstenis ir divi, — viņš pārsteigts atbildēja.

— Nē, desmit. Tieši desmit, — es atkārtoju. Aiz dusmām drebēdams, pagājos vēl dažus soļus tuvāk, savilku dūri un sacīju: — Paklausieties, pulkstenis ir tieši desmit.

Viņš kaut ko apsvēra, krietnu brīdi cieši vērodams mani. Tad klusi sacīja:

— Lai nu tas būtu cik būdams, jums tomēr laiks doties uz mājām. Ja gribat, es jūs pavadīšu.

Viņa laipnība mani atbruņoja, jutu, ka acīs sariešas asaras, un pasteidzos atbildēt: — Nē, pateicos. Esmu mazliet nokavējies, sēdēdams kafejnīcā. Daudzkārt jums pateicos!

Kad es gāju projām, viņš pielika roku pie cepures. Viņa laipnība mani bija aizkustinājusi līdz sirds dziļumiem, un es nožēloju, ka man nav piecu kronu, ko viņam iedot. Apstājos un pavadīju viņu ar skatienu, kad viņš lēnām gāja pa ielu, situ sev pie pieres, un, jo vairāk viņš attālinājās, jo skaļāk es raudāju. Nolamāju sevi par plikadīdu, izdomāju sev visādas aizvainojošas iesaukas, rupjus, sulīgus lamu vārdus, ar kuriem apbēru pats sevi. Tā es darīju visu ceļu līdz savām mājām. Bet, pienācis pie vārtiem, atklāju, ka esmu pazaudējis slēdzenes.

— Nu protams! — sarūgtināts pats sev uzsaucu. — Es taču mierīgu prātu varu pazaudēt slēdzenes. Dzīvoju sētā, kur apakšā ir stallis, bet augšā skārdnieka darbnīca; vārtus naktīs aizslēdz, neviens tos nevar atvērt — kāpēc lai es nevarētu pazaudēt savas slēdzenes? Esmu izmircis kā suns, drusku izsalcis, tikai mazdrusciņ izsalcis, bet ceļgalos jūtu tādu kā nogurumu — kāpēc es nevarētu mierīgu prātu pazaudēt slēdzenes? Kāpēc visi iedzīvotāji nav pārcēlušies uz laukiem, kad man vajag mājvietu? — Un es pats par sevi smējos, bada un novārguma nocietināts.

Dzirdēju, kā zirgi mīņājas stallī, un redzēju augšā savu lodziņu, taču nevarēju atvērt vārtus un tikt iekšā. Noguris un sarūgtināts nolēmu iet atpakaļ līdz tiltam un meklēt slēdzenes.

No jauna bija sācis līt, jutu, ka slapjums spiežas cauri drēbēm uz maniem pleciem. Kad biju nonācis pie rātsnama, prātā iešāvās lieliska doma: palūgšu policistam, lai viņš attaisa vārtus. Es tūdaļ griezos pie policista un laipni lūdzu viņu nākt man līdzi un atvērt vārtus, ja tas iespējams.

Labprāt, ja vien tas būtu iespējams. Bet tas nav iespējams. viņam nav mūķīzera.

Mūķīzeri ir tikai slepenpolicistiem.

Ko lai es tagad iesāku?

— Ejiet uz viesnīcu un tur pārnakšņojiet!

— Viesnīcā es nevaru pārgulēt, jo man nav liekas naudas. Saprotiet, iznācu no mājas, tikai lai dotos uz kafejnīcu…

Brīdi stāvējām uz rātsnama kāpnēm. Viņš, kaut ko pārdomādams, pētīgi vēroja mani. Lietus gāza kā ar spaiņiem.

— Tad jums jāiet uz dežurējošo policijas iecirkni un jāpaziņo, ka esat bez pajumtes, — viņš beidzot sacīja.

Jāpaziņo, ka esmu bez pajumtes? To es vēl nebiju iedomājies. Piķis un zēvele, tā bija lieliska ideja! Es tūliņ pateicos policistam par šo labo padomu.

— Tātad es vienkārši varu ieiet un teikt, ka man nav pajumtes?

— Jā, varat…

— Kā jūs sauc? — dežurants man vaicāja.

— Tangens — Andreass Tangens.

Nezinu, kādēļ es meloju. Saraustītas domas šaudījās galvā un spieda likt lietā visādas viltības pret paša gribu; vienā mirklī es biju izdomājis šo svešo vārdu un pateicu to bez jebkāda nolūka. Es meloju bez jebkādas vajadzības.

— Nodarbošanās?

Nu biju sprukās. Hm… Vispirms gribēju teikt, ka esmu skārdnieks, tomēr neuzdrīkstējos — biju nosaucis vārdu, kas lāgā nepiederas skārdniekam, turklāt valkāju brilles. Tad es izšķīros par nekaunīgu pārdrošību, pagāju dažus soļus uz priekšu un svinīgi teicu:

— Žurnālists.

Dežurējošais policists mazliet satrūkās, bet es stāvēju pie margām gluži kā ministrs, kas palicis bez naktsmājām. Mana vilcināšanās ar atbildi viņam nebija radījusi nekādas aizdomas. Kur tas redzēts, žurnālists policijas iecirknī — bez naktsmājām un pajumtes!

— Kādā avīzē jūs strādājat, Tangena kungs?

— «Morgenbladet», — es atteicu. — Diemžēl šovakar izgāju no mājām un…

Par to nerunāsim! — viņš mani pārtrauca un smaidīdams piebilda: — Kad jauni cilvēki iziet no mājām… To mēs saprotam. — Piecēlies kājās un pieklājīgi palocījies pret mani, viņš teica kādam policistam:

— Aizved šo kungu uz atsevišķo kameru! Ar labu nakti!

Pār muguru man pārskrēja saltas tirpas par savu nekaunību, un es samiedzu dūres, lai sevi iedrošinātu.

— Gāze degs vēl desmit minūtes, — policists, durvīs stāvēdams, noteica.

— Tad to izdzēsīs?

— Jā, tad to izdzēsīs.

Apsēdos uz gultas un dzirdēju, kā durvīs apgriežas slēdzene. Gaišā kamera izskatījās mājīga; es tīksmi klausījos, kā ārā līst. Nevarēju vēlēties nekā labāka par tik omulīgu kameru. Ap sirdi man kļuva daudz mierīgāk. Sēdēdams uz gultas ar cepuri rokā, es skatījos uz gāzes lampiņu un pārdomāju savu pirmo iepazīšanos ar policiju.

Jā, es pirmo reizi sadūros ar policistiem, un kā es tos izjokoju! Žurnālists Tangens!

«Kā lūdzu? Avīzē «Morgenbladet». Par to nerunāsim!» Nosēdējis «Stiftsgordenā» galā uzvalkā līdz diviem naktī, aizmirsis mājās slēdzenes un naudas maku ar vairākiem tūkstošiem kronu! «Aizved kungu uz atsevišķo kameru!…»

Tad gāze nodzisa, nodzisa pēkšņi, nemaz nesaplakdama un neizsīkdama. Sēdēju aklā tumsā, nesaredzēju nedz savu roku, nedz kameras baltās sienas, itin neko. Atlika vienīgi doties pie miera. Un es izģērbos.

Bet miegs nenāca, es nevarēju aizmigt. Kādu laiciņu gulēju, raudzīdamies tumsā — melnā, dziļā, biezā un neizdibināmā. Manas domas to nespēja aptvert. Tumsa bija melnum melna, tā mani nomāca. Es aizvēru acis un sāku pusbalsī dziedāt, mētājos pa gultu, lai izkliedētu nomāktību, bet nekas nelīdzēja. Tumsa bija apmājusi visas manas domas un ne sprīdi neatkāpās. Ja nu es pats esmu izkusis šai tumsā, saplūdis ar to? Es izlēcu no gultas un sāku vicināt rokas.

Mani bija pārņēmis nervozs satraukums, un es veltīgi pūlējos pret to cīnīties. Tā nu es te sēdēju, kaudamies ar visērmotākām fantāzijām, pūlēdamies sevi iemidzināt, dziedāju šūpļa dziesmiņas un no šās piepūles pat nosvīdu. Cieši skatījos tumsā — savu mūžu nebiju redzējis tik biezu tumsu. Nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir kāda seviška tumsa, kāds briesmīgs dabas spēks, kuru neviens vēl nav iepazinis. Man uzplijās visaplamākās domas, viss man iedvesa baismas. Sienā pie manas gultas bija maza spraudziņa, tā gaužām nodarbināja manu prātu. Šis mazais caurumiņš no naglas, es domāju, ir zīme, kas atstāta sienā. Es to aptaustīju, pūtu tajā dvašu un mēģināju noteikt tā dziļumu. Nē, tā nav nekāda parastā sprauga, tā ir viltīga un noslēpumaina sprauga, no kuras man jāsargās. Apmāts no šās iedomas, dedzīgas ziņkāres un baiļu pārņemts, es beidzot piecēlos no gultas, sameklēju savu pārlauzto spalvu nazīti un izmērīju caurumiņa dziļumu, lai pārliecinātos, vai tas nesniedzas līdz blakus kamerai.

Pēc tam es atkal atgūlos un mēģināju aizmigt, bet no jauna sāku cīnīties ar tumsu.

Ārā lietus bija pierimis, nebija dzirdama neviena skaņa. Es ilgi klausījos un nomierinājos tikai tad, kad izdzirdēju uz ielas soļus, acīmredzot tur staigāja policists.

Piepeši es vairākas reizes uzsitu knipi un sāku smieties. «Ak tu velns, ha-hā! Esmu izgudrojis jaunu vārdu!» Pieceļos gultā sēdus un saku: «Tāda vārda nav nevienā valodā, es pats to esmu izgudrojis — Kuboa. Šis vārds, tāpat kā visi vārdi, sastāv no burtiem. Mīļais dievs, es taču esmu izgudrojis šo vārdu!… Kuboa… Tam ir liela gramatiska nozīme.»

Tumsā šis vārds skaidri iezīmējas acu priekšā.

Plati iepletis acis, es sēžu gultā, pārsteigts par savu atradumu, un aiz prieka smaidu. Tad es sāku runāt čukstus — mani var noklausīties, bet es gribu savu izgudrojumu paturēt slepenībā. Aiz bada mani bija pārņēmis līksms neprāts: nekādu sāpju nejūtu, manas domas nav apvaldāmas. Tās izdara neaptveramu lēcienu, mēģinot noskaidrot jaunā vārda jēgu. Nē, tas nav nedz «dievs», nedz «Tivoli», bet kas gan varētu apgalvot, ka tas nozīmē «zvērnīca»? Es strauji savelku rokas dūrēs un vēlreiz atkārtoju: «Kas drīkst apgalvot, ka tas nozīmē «zvērnīca»?» Labi apdomājis, atzīstu, ka šis vārds nekādā ziņā nenozīmē piekaramo atslēgu vai saullēktu. Taču šim vārdam jēgu atrast nemaz nav grūti. Es pagaidīšu, man laika diezgan. Un tikām varu pagulēt.

Apgulstos un klusēdams pasmaidu, bet nesaku nekā, nedz «par», nedz «pret».

Taču pēc brīža es atkal sāku uztraukties, jaunais vārds man nedod miera, tas lāgiem atgriežas un beidzot pilnīgi pārņem manas domas, tālab es kļūstu ļoti nopietns. Esmu nospriedis, ko šis vārds nenozīmē, taču vēl nezinu, ko tas nozīmē.

— Tas nav būtisks jautājums! — es skaļi sev saku un satvēris savu roku, vēlreiz atkārtoju: — Tas nav būtisks jautājums! — Šis vārds ir izgudrots, un tas ir galvenais.

Taču doma par to, ko tas var nozīmēt, mani nemitīgi tirda un es nevaru aizmigt; nekas man neliekas atbilstošs šim neikdienišķajam vārdam. Beidzot es atkal pieceļos gultā sēdus, ar abām rokām satveru galvu un saku: — Nē, ir pilnīgi neiespējami, ka šis vārds nozīmē «emigrācija» vai «tabakas fabrika». Ja tas nozīmētu kaut ko tādu, tad es jau sen būtu pie tā palicis un atvedinājis attiecīgu spriedumu. Nē, šim vārdam jāapzīmē kaut kas dvēselīgs, kāda izjūta, dvēseles noskaņa — kā es līdz šim to neatskārtu? — Un es pūlos atcerēties kaut kādu dvēselīgu jēdzienu. Piepeši man liekas — kāds it kā iejaucas manā spriedelēšanā, un es nikni saku: — Ko jūs iedomājaties? Gatavais idiots! «Adīšana»! Ej pie velna! Kādēļ lai šis vārds nozīmētu «adīšana», ja es negribu? Vārdu es pats esmu izgudrojis, tāpēc man ir pilnīgas tiesības piešķirt tam tādu nozīmi, kāda man patīk. Pagaidām es par to vēl neesmu pateicis savas domas..

Taču manas domas aizvien vairāk samudžinājās. Beidzot es izlēcu no gultas un sāku meklēt krānu. Dzert man negribējās, bet galva dega kā drudzī, un es tiecos pēc ūdens. Padzēries es atkal likos gultā, nolēmis ar varu piespiest sevi aizmigt. Aizvēru acis un pūlējos nomierināties. Labu brītiņu gulēju nekustīgi, tad sāku svīst un jutu, kā asinis strauji rit dzīslās. Nē, tiešām jocīgi, ka viņš meklēja naudu papīra turziņā! Viņš jau arī tikai vienreiz nokāsējās. Nez vai viņš vēl tagad turpat staigā? Vai sēž uz mana sola?. . Zilais perlamutrs… Kuģi…

Es atvēru acis. Kāda jēga tās turēt ciet, ja nevaru aizmigt! Mani ieskāva tā pati tumsa, šī dziļā, melnā mūžība, kurai nespēja izspraukties cauri manas domas. Ar ko lai es to salīdzinu? Izmisīgi centos atrast vismelnāko vārdu šās tumsas apzīmējumam, tik briesmīgi melnu vārdu, ka manas lūpas kļūtu melnas, to izrunājot. Augstais dievs, kāda tumsa!

Un es atkal sāku domāt par jūru, par kuģiem, par melnajiem nezvēriem, kas man ostā uzglūn. Tie gribēja mani pievilināt, sagrābt un aizvest aiz trejdeviņām jūrām un zemēm, aiz tumsas valstībām, ko vēl neviena acs nav skatījusi. Man šķita, ka atrodos uz kuģa, aizpeldu jūrā, uzlidoju mākoņos un krītu, krītu.. Aiz bailēm es spalgi iekliedzos un ieķēros gultas malās; tas bija bīstams lidojums, es ar šņākoņu kritu zemē gluži kā maiss ar akmeņiem. Un kad roka sajuta cieto gultu, es vēl nejutos glābts. «Tāda ir nāve, tagad tu mirsi,» es sev teicu. Mirkli es gulēju rāmi un domāju par savu neizbēgamo nāvi. Tad uzcēlos gultā sēdus un bargi jautāju: _ Kas teica, ka man jāmirst? Ja es pats esmu izgudrojis vārdu, man tiesības noteikt tā nozīmi… — Es dzirdēju pats savu balsi, klausījos pats savās fantāzijās. Tas bija ārprāts, murgi, ko radījis vārgums un galīgs spēku izsīkums, taču samaņu es nebiju zaudējis. Un pēkšņi manās smadzenēs uzliesmoja doma, ka esmu zaudējis prātu. Baismu pārņemts, es izlēcu no gultas. Aizstreipuļoju līdz durvīm un mēģināju tās atvērt, metos ar visu augumu pret tām, lai tās izgāztu, tad atspiedu pieri pret sienu, skaļi vaimanāju, kodu pirkstos, raudāju, lādējos.

Viss ir kluss, tikai mana balss šaudās pa kameru, atsizdamās pret sienām. Un es nokrītu uz grīdas. Tad augstu virs galvas es samanu sienā pelēku kvadrātu, kas kļūst aizvien bālganāks, — tā ir dienas gaisma. Ai, cik atviegloti es nopūšos! Visā garumā izstiepjos uz grīdas un raudu aiz prieka par šo gaismas atblāzmu, leju pateicības asaras, metu skūpstus pret logu un izturos kā negudrs. Taču šajā mirklī es apzinos, ko daru. Visa nomāktība uzreiz bija izgaisusi, izmisums un sāpes rimušas, un šajā mirklī man vairs nekā cita nevajadzēja, nevarēju izdomāt nevienu vēlēšanos. Apsēdos uz grīdas, sakrustoju rokas un pacietīgi gaidīju dienas iestāšanos.

«Cik drausma šī nakts! Dīvaini, ka neviens nav dzirdējis troksni,» es brīnījos.

Taču es biju atsevišķā kamerā, kas atradās augstāk par visām pārējām. Ministrs bez pajumtes, ja tā varētu sacīt. Man tagad bija vislabākā oma, es cieši skatījos uz logu, aiz kura svīda gaisma, un uzjautrinājos, iedomādamies, ka esmu ievērojama persona, godāju sevi par fon Tangenu un centos izteikties, kā piederas augstam ierēdnim.

Mana fantāzija joprojām darbojās, tikai bija kļuvusi daudz mierīgāka. Sasodītā izklaidība — tās dēļ es aizmirsu mājās savu kabatas grāmatiņu! Vai ministra kungs man neparādīs to lielo godu — atļaus piedāvāt viņam šo gultu? Un ārkārtīgi svinīgi, ļoti ceremoniāli es piegāju pie gultas un apgūlos.

Jau bija tik gaišs, ka varēju izšķirt kameras sienas un mazliet vēlāk saskatīt arī durvju smago rokturi. Tas mani izklaidēja; vienmuļā tumsa, tik satraucoši bieza, ka pat sevi nevarēju saredzēt, bija izkliedēta; asinis manās dzīslās ritēja mierīgāk, un drīz es jutu, ka man aizveras acis.

Atmodos no klaudzieniem pie durvīm. Strauji pielēcu kājās un aši apģērbos; drēbes vēl bija slapjas no vakarējā lietus.

— Jums jāpieteicas lejā pie dežurējošā ierēdņa, policists aizrādīja.

«Tātad atkal būs jānoņemas ar formalitātēm,» es izbijies nodomāju.

Lejā es iegāju lielā telpā, kur atradās kādi trīsdesmit četrdesmit cilvēki, visi bezpajumtnieki. Viņus izsauca pēc protokola, un cits pēc cita viņi dabūja talonu ēdienam. Dežurants šad tad vērsās pie policista, kurš stāvēja viņam blakus.

— Vai talonu iedevāt? Neaizmirstiet iedot viņiem talonus! Viņi droši vien ir izsalkuši.

Es lūkojos uz šiem taloniem un cerēju iegūt arī sev vienu.

— Andreass Tangens, žurnālists! Pagājos uz priekšu un palocījos.

— Mīļais draugs, kā tad jūs te nokļuvāt?

Paskaidroju, kā tas atgadījās, stāstīju to pašu, ko vakarvakara, meloju mierīgi, pat acu nepamirkšķinādams, meloju pavisam atklāti: diemžēl mazliet aizkavējos kafejnīcā, pazaudēju slēdzenes…

— Jā tā jau gadās! — viņš pasmaidīdams teica. — Vai labi gulējāt?

— Kā ministrs, — es atbildēju. — Gluži kā ministrs.

— Priecājos! — viņš pieceldamies teica. — Ar labu rītu!

Un es gāju projām.

Talonu, kaut iedotu arī man vienu talonu! Neesmu ēdis trīs garas dienas un naktis! Kaut gabaliņu maizes! Bet neviens man nepiedāvā talonu, un palūgt es neuzdrīkstos. Tas tūliņ modinātu aizdomas. Viņi sāktu rakņāties manās personīgās lietās, un atklātos, kas es īstenībā esmu; mani apcietinātu par nepatiesām ziņām…

Paceltu galvu, iebāzis rokas kabatās, es izgāju no rātsnama gluži kā miljonārs.

Saule jau silda, pulkstenis ir desmit, un satiksme Jaunajā tirgū visai rosīga. Uz kurieni lai eju? Piesitu pie kabatas un sataustu tur manuskriptu; kad pulkstenis nositīs vienpadsmit, mēģināšu satikt redaktoru. Stāvēdams augšā uz balustrādes, es vēroju, kā lejā mutuļo dzīve; no manām drēbēm sāk celties garaiņi. Atkal pamostas izsalkums, sāpīgi sažņaudz pakrūti, dursta visu ķermeni kā ar smalkām adatām. Vai tiešām nevarēšu atrast nevienu draugu, nevienu paziņu, pie kura griezties? Pūlos atcerēties kādu, kas man aizdotu kaut desmit ēras, taču neatrodu tāda cilvēka. Bet diena ir tik skaista! Visapkārt tik daudz saules un gaismas! Debesis viļņojas kā jūra pār kalnu grēdu… Gluži nekā neaptveru, iedams uz māju. Biju gluži izsalcis un, atradis uz ielas skaidu, sāku to košļāt. Tas līdzēja. Kādēļ es to jau agrāk nebiju iedomājies!

Vārti bija vaļā. Staļļa puisis kā vienmēr padeva man labrītu.

— Šodien smuks laiciņš! — viņš teica.

— Jā, — es atbildēju. Tas arī bija viss, ko varēju pateikt. Varbūt palūgt viņam vienu kronu? To viņš man labprāt aizdotu, ja vien viņam tā būtu. Turklāt es reiz pēc viņa lūguma biju uzrakstījis vēstuli.

Viņš stāvēja, it kā gribēdams vēl kaut ko teikt.

— Smuks laiks, jā. Hm… Bet man šodien jāmaksā saimniecei īre. Vai jūs nevarētu man aizdot piecas kronas? Tikai uz dažām dienām. Reiz jūs man jau izdarījāt pakalpojumu…

— Nē, to es tiešām nevaru, Jen Ulaj, — es atbildēju. — Patlaban ne. Varbūt vēlāk, pēcpusdienā… — Un es meimuroju augšup pa kāpnēm uz savu istabu.

Tur es iemetos gultā un smējos. «Nudien īsta cūkas laime, ka viņš aizsteidzās man priekšā! Mans gods ir glābts! Piecas kronas — pasarg dievs! Tikpat labi tu man varēji palūgt piecas sabiedriskās ēdināšanas akcijas vai savrupmāju Akerā aiz pilsētas!»

Un, domājot par šīm piecām kronām, es smējos aizvien skaļāk un skaļāk. Vai es neesmu varens vīrs? Piecas kronas! Jā, es esmu īstais cilvēks, kam prasīt! Mana jautrība pieauga, un es tai ļāvos. Ptū, velns, ka te smaržo pēc ēdiena! Līdz pusdienām nav glābiņa no cepešu smaržas! Ptū! Es atvēru logu, lai izvēdinātu šo derdzīgo smaku. Viesmīl, pusporciju bifšteka! Pievērsies galdam, savam nožēlojamam galdam, kurš man jāatbalsta ar ceļgaliem, kad rakstu, es dziļi palokos un saku:

— Esmu Tangens. Valsts padomnieks Tangens. Diemžēl es mazliet aizkavējos…

Vārtu slēdzene…

Un manas domas, izlauzušās brīvībā, atkal traucas kā neprātīgas. Es apzinos, ka runāju nesakarīgi, un ieklausos katrā vārdā, ko saku. Aizrādu pats sev: «Nu tu atkal runā nesakarīgi.» Tomēr nekādi nespēju sevi apvaldīt. Es negulēju, taču runāju kā miegā. Galva man bija viegla, es nejutu nekādu sāpju, nekas nemāca manu dvēseli.

Es ļāvos neprāta varai.

— Nāciet iekšā! Nāciet vien iekšā! Kā redzat, viss te ir no rubīna. Ilajali, Ilajali!

Šis sarkanais, mīkstais zīda dīvāns! Cik strauji viņa elpo! Skūpsti mani, mīļotā, vēl, vēl!… Tavas rokas ir kā dzintars, tava mute tik kvēla sārta… Viesmīl, es pasūtīju bifšteku…

Pa manu logu iespīd saule, dzirdu, kā lejā zirgi gremo auzas. Bet es sēžu un košļāju skaidu un priecājos kā bērns. Lāgiem aptaustu savu manuskriptu; es par to pat nedomāju, taču nojausma teic, ka tas ir manā kabatā, par to man atgādina manas asinis. Un es izvelku manuskriptu no kabatas.

Tas bija samircis, un es izklāju to saulē. Tad sāku staigāt šurpu turpu pa istabu.

Cik te viss ir nožēlojams! Pa grīdu mētājas skārda atgriezumi, pat krēsla nav, kur apsēsties, nevienas naglas kailajās sienās. Viss aiznests uz «tēvoča» pagrabiņu, viss apēsts. Dažas putekļiem klātas papīra lapas uz galda — visa mana mantība; veco, zaļo segu man pirms dažiem mēnešiem bija aizdevis Hanss Paulis. . Hanss Paulis!

Es uzsitu knipi. Hanss Paulis Petersens man palīdzēs! Un es cenšos atcerēties viņa adresi. Kā gan es varēju aizmirst Hansu Pauli! Viņš, bez šaubām, jutīsies aizvainots, ka tūliņ nebiju griezies pie viņa. Aši uzlieku galvā cepuri, savācu izmētātās papīra lapas un noskrienu lejā pa kāpnēm.

— Paklau, Jen Ulaj! — es uzsaucu, iedams gar stalli. — Esmu pārliecināts, ka pēcpusdienā tev varēšu palīdzēt!

Nonācis pie rātsnama, redzu, ka pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, un nolemju tūliņ doties uz redakciju. Pie redakcijas durvīm apstājos, lai pārbaudītu, vai manuskripts ir sakārtots; rūpīgi nogludinu lappuses, iebāžu manuskriptu kabatā un pieklauvēju pie durvīm. Ejot iekšā, mana sirds skaļi pukst.

Vīrs ar grieznēm, kā parasti, sēž savā vietā. Es bikli vaicāju pēc redaktora. Vīrs man neatbild. Viņš meklē sīkus jaunumus provinces avīzēs.

Atkārtoju jautājumu un lēnām paejos uz priekšu. Redaktors vēl nav atnācis, — vīrs beidzot saka, acis uz mani nepaceldams.

— Un kad viņš ieradīsies?

— Nezinu, nudien nezinu.

— Līdz cikiem redakcija ir atvērta?

Uz šo jautājumu vīrs neatbildēja, un es biju spiests iet projām. Šis vīrs ar grieznēm pa visu sarunas laiku nebija man uzmetis ne skatienu — viņš pazina mani pēc balss. «Tu neesi te labi ieredzēts, tev pat negrib atbildēt. Nez vai tā ir redaktora pavēle?» Tiešām, pēc tā slavenā desmit kronu feļetona pieņemšanas es apbēru redaktoru ar saviem sacerējumiem, gandrīz ik dienas skrēju pie viņa ar nederīgiem rakstiem, kurus viņš bija spiests izlasīt un pēc tam atdot man atpakaļ. Laikam viņš tam gribēja darīt galu un bija devis attiecīgu rīkojumu… Gāju uz Homansbi pusi, uz pilsētas centru.

Hanss Paulis Petersens bija students no laukiem un dzīvoja jumtistabiņā kādā piecstāvu mājā — tātad bija trūcīgs cilvēks. Bet, ja viņam kabatā būs kāda krona, to viņš nežēlos. Varēju būt drošs, ka šī krona jau ir tikpat kā manā rokā. Iedams pie viņa, es visu ceļu priecājos par šo kronu un biju pārliecināts, ka to saņemšu. Ielas durvis bija aizslēgtas, un man vajadzēja zvanīt.

— Es vēlos runāt ar studentu Petersenu, — sacīju un grasījos iet iekšā. — Es zinu, kura ir viņa istaba.

— Ar studentu Petersenu? — kalpone atkārtoja. — Vai to, kas dzīvo jumtistabiņā? Viņš ir aizvācies.

Viņa nezinot, uz kurieni, bet viņš lūdzis, lai vēstules sūta Hermansenam Tolboda ielā; un meitene minēja mājas numuru.

Cerību pilns es dodos uz Tolboda ielu, lai pajautātu Hansa Pauļa adresi. Tā ir mana pēdējā izeja, un man tā jāizmanto. Eju garām kādai jaunceltnei, kur daži galdnieki ēvelē dēļus. Es izraugos dažas tīras, spīdīgas skaidas, vienu ielieku mutē, bet citas iebāžu kabatā vēlākam laikam. Eju tālāk. Aiz izsalkuma vaidu. Kādas maiznīcas logā ieraugu brīnišķīgu maizīti par desmit ērām, pašu lielāko, kādu par to naudu var dabūt…

Eju tālāk, lai uzzinātu studenta Petersena adresi. Bernta Ankera ielā, māja numurs desmit, jumtistabiņā. Vai es iešot uz turieni? Vai nebūtu tik laipns un nepaņemtu līdzi dažas vēstules?

Eju atpakaļ uz pilsētu, eju pa to pašu ceļu, pa kuru nācu, eju garām galdniekiem, kas tagad ir apsēdušies un, turēdami starp ceļgaliem skārda katliņu, ēd gardas siltas pusdienas, eju garām maiznīcai, kur baltmaize vēl joprojām atrodas skatlogā, un beidzot tikko dzīvs aiz pārguruma nonāku uz Bernta Ankera ielas. Durvis ir vaļā, un es ar mokām velkos augšup pa šaurajām, garajām kāpnēm līdz bēniņiem. Izņemu vēstules no kabatas, lai ienākdams tūlīt iepriecinātu Hansu Pauli. Viņš, protams, neatteiksies man izlīdzēt, ja paskaidrošu viņam visus apstākļus, nekādā ziņā neatteiksies, Hanss Paulis ir tik labsirdīgs, to es allaž esmu sacījis…

Uz durvīm piestiprināta kartīte: «H. P. Petersens, stud. theol. — aizbraucis uz laukiem.»

Es apsēžos, apsēžos turpat uz grīdas — līdz nāvei noguris, neveiksmju nomākts.

Mehāniski es dažas reizes atkārtoju: «Aizbraucis uz laukiem! Aizbraucis uz laukiem!» Un tad apklustu. Acis man ir sausas, galvā nav nevienas domas, manī nav nevienas izjūtas. Neziņā skatos uz vēstulēm un sēžu kā sastindzis. Aizrit desmit minūtes, varbūt divdesmit vai vairāk, es joprojām sēžu tajā pašā vietā, nepakustinādams ne pirksta. Šis trulais sastingums līdzinās miegam. Pēkšņi dzirdu — kāds nāk augšup pa kāpnēm; es uzrausos kājās un saku:

— Meklēju studentu Petersenu, atnesu viņam divas vēstules.

— Viņš ir aizbraucis uz laukiem, — sieviete atbild. — Bet pēc brīvdienām viņš atgriezīsies. Ja gribat, vēstules varat atstāt man.

— Jā, pateicos, tā būs pareizi, — es saku. — Pārbraucis viņš tās tūliņ saņems. Varbūt tajās ir kāda svarīga ziņa. Ar labu rītu!

Iznācis uz ielas, es apstājos, savelku rokas dūrēs un skaļi saku:

— Tagad es tev pateikšu, mans dārgais dievs kungs, kas tu esi, tagad es to zinu — tu esi mēsls!

Un sakostiem zobiem es nikni vēršos pret debesīm.

— Velns parāvis, tu esi īsts mēslubambulis! Pagājis dažus soļus, es atkal apstājos.

Pēkšņi es mainu toni, salieku rokas, pašķiebju galvu sānis un saldenā, bijīgā balsī jautāju:

Bet vai tu esi lūdzis viņu, mans dēls?

Tas skan neīsti.

Viņu — ar lielo burtu, — es turpinu. — Ar burtu «V», tik lielu kā baznīcas tornis.

— Un es atkal jautāju:

Vai tu esi lūdzis Viņu, mans dēls? — Un es noduru galvu un ar nožēlu atbildu: — Nē.

Arī tas skan nepatiesi.

— Tu jau neproti liekuļot, muļķi! Tev vajadzēja teikt: «Jā, esmu lūdzis tevi, dievs tēvs!» Un šos vārdus jāizrunā žēlabaini, cik vien iespējams žēlabaini. Tā, atkārto! Jā, skan jau labāk. Un nopūties, nopūties kā nodzīts zirgs. Tā! — Un es eju un mācu pats sevi, nepacietīgi piesitu kāju pret bruģi, ja neiznāk īsti labi, lamāju sevi par aitasgalvu, un pārsteigtie garāmgājēji pagriežas un skatās uz mani.

Visu laiku es košļāju skaidu un neapstādamies klunkuroju lejup pa ielu. Nemanot jau biju nonācis pie stacijas laukuma. Pulkstenis Pestītāja baznīcā rādīja pusdivi. Es brīdi pastāvēju, iegrimis pārdomās. Uz pieres man izspiedās sviedri, sūrās lāses ritēja acīs.

— Paej vēl kādu gabaliņu līdz tiltam! — es sev uzsaucu. — Protams, ja tev ir laiks!

Un es pats sev palocījos un devos uz Dzelzceļa tiltu.

Reidā stāvēja kuģi, jūra ņirbēja saules mirgās. Visur valdīja rosme, tvaikoņi svilpa, krāvēji nesa uz muguras kastes, no liellaivām skanēja jautras dziesmas. Netālu sēdēja kāda sieva, pārdeva smalkmaizītes, ar nobrūnējušo degunu kūkodama pār savu preci; galdiņš viņas priekšā bija apkrauts ar smaržīgiem gardumiem, un es pretīgumā novērsos. Šī sieva piegāna visu krastmalu, ptū! Es griežos pie kāda kunga, kas sēž man blakām, un pārliecinoši viņam skaidroju, cik nevēlami ir visur tirgoties ar maizītēm… Vai nav tiesa? Viņam taču jāpiekrīt, ka… Bet šis goda vīrs laikam nojauta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un, neļāvis man izrunāt līdz galam, piecēlās un aizgāja. Arī es piecēlos un viņam sekoju, cieši nolēmis pierādīt, ka viņš alojas.

— … Kaut vai no sanitārā viedokļa, — es sacīju un situ vīram pa plecu.

— Atvainojiet, esmu te svešinieks un nekā nezinu par sanitārajiem noteikumiem, — viņš atbildēja, izbijies manī raudzīdamies.

Nu, ja viņš nav šejienietis, tas pavisam kas cits.. Varbūt es viņam varu izdarīt kādu pakalpojumu? Parādīt pilsētu? Ak nē? Man tas sagādātu prieku un viņam nekā nemaksātu…

Taču svešais visādā ziņā gribēja no manis atbrīvoties un aši pārgāja pāri ielai.

Es atgriezos pie sava sola un atkal apsēdos. Biju ļoti sarūgtināts, un leijerkaste, kas netālu sāka spēlēt, manu omu sabojāja vēl vairāk. Saraustīti šķindēdama, tā spēlēja kaut ko no Vēbera, un šajā pavadījumā maza meitenīte dziedāja skumju dziesmiņu. Leijerkastes spalgās, gaudulīgās skaņas man gāja caur kauliem, mani nervi sāka trīcēt, it kā atbalsojot šīs skaņas, un arī es sāku dungot līdz šo skumjo melodiju, atslīdzis pret solu. Kas gan cilvēkam neienāk prātā, ja viņš ir izbadējies! Es jutu, ka saplūstu ar šīm skaņām, izgaistu tajās, skaidri jutu, ka paceļos gaisā, lidoju augstu pāri kalniem, aizlidoju saulainās tālēs..

— Iedodiet ēru! — sacīja mazā meitenīte un sniedz man pretī skārda šķīvīti. — Tikai vienu ēru!

— Tūlīt, — es atbildēju un, pietrūcies kājās, meklēju pa kabatām. Taču meitenīte domāja, ka es gribu viņu izjokot, un, ne vārda neteikusi, aizgāja projām. Šī mēmā samierināšanas mani aizskāra; būtu viņa mani nopēlusi, es justos vieglāk. Mani pārņēma nožēla, un es saucu viņu atpakaļ.

— Man nav nevienas ēras, bet es neaizmirsīšu tev to iedot varbūt jau rīt, — es skaidroju. — Kā tevi sauc? Ak tā, tas ir skaists vārds, es to neaizmirsīšu. Tātad līdz rītam. .

Taču es sapratu, ka viņa man netic, kaut arī neteica ne vārda, un es raudāju aiz izmisuma, ka man netic pat šī mazā ielas meitenīte. Es viņu vēlreiz pasaucu atpakaļ, aši novilku svārkus un gribēju viņai atdot savu vesti.

— Pagaidi, es tev atlīdzināšu, — es sacīju. Bet man vairs nebija vestes. Kāpēc man ienāca prātā to meklēt? Jau aizritējušas vairākas nedēļas, kopš man vairs nav vestes. Kas ar mani notiek? Pārsteigtā meitene vairs ilgāk negaidīja, bet žigli metās projām. Es nedrīkstēju viņu vairs aizturēt. Ap mani bija sapulcējušies cilvēki, visi skaļi smējās, cauri pūlim jau spraucās policists, lai noskaidrotu, kas šeit notiek.

Nekas, itin nekas! — es sacīju. — Es tikai tai meitenītei gribēju atdot savu vesti… pareizāk sakot, viņas tēvam… Te nav nekā smieklīga, man taču mājās ir vēl otra.

— Neblēņoties uz ielas! — policists izsaucās. — Nu, marš! — Un viņš mani grūda uz priekšu. — Vai tie ir jūsu papīri? — viņš uzsauca.

Jā, piķis un zēvele, tie taču mani avīžu raksti, daudzi svarīgi sacerējumi! Kā es varēju būt tik neuzmanīgs!…

Es paķeru savu manuskriptu, pārliecinājos, vai tas kārtībā, un, ne mirkli nekavēdamies, pat neatskatīdamies steidzos uz redakciju. Pestītāja baznīcas pulkstenis rādīja četri.

Redakcija bija slēgta. Klusi zagos lejā pa kāpnēm, trīcēdams kā zaglis, un neziņā apstājos pie ieejas. Ko lai es tagad iesāku? Atbalstījos pret nama sienu, stingi lūkojos zemē un domāju. Pie manām kājām spīdēja saspraužamā adata, es noliecos un to pacēlu. Kā būtu, ja noārdītu svārku pogas, vai daudz par tām dabūtu? Nē, tas būtu velts darbs, pogas paliek pogas; tomēr es tās pamatīgi apskatīju, un man tās likās gandrīz kā jaunas. Iedoma tomēr bija laba, pogas es varēju noārdīt ar salūzušo spalvu nazīti un aiznest uz pagrabiņu ieķīlāt. Cerība, ka šīs piecas pogas varēšu pārdot, mani uzmundrināja, un es sev teicu: «Redz, ka viss izkārtosies!» Es ļāvos priecīgai sajūtai un sāku noārdīt pogu pēc pogas. To darīdams, es klusi runāju:

— Nu jā, esmu iestidzis trūkumā, īslaicīgās grūtībās… Jūs sakāt — noberztas? Nerunājiet blēņas! Gribētu redzēt cilvēku, kas tik piesardzīgi apietas ar pogām kā es!

Vienmēr staigāju vaļā svārkiem, to varu apzvērēt; tas man kļuvis par paradumu, tā ir mana īpatnība… Nē jau, nē, ja jūs nevēlaties, tad… Bet es par tām gribu dabūt kādas desmit ēras… Ak tu kungs, kas tad saka, ka jums tas jādara? Labāk cietiet klusu un lieciet mani miera!… Nu jā, sauciet policistu! Es pagaidīšu tepat, kamēr jūs aiziesiet pēc policista, un nekā jums nenozagšu… Nu labi, uz redzēšanos, uz redzēšanos! Starp citu, mani sauc Tangens, biju izgājis un mazliet aizkavējos, paliku pavēlāk…

Kāds nāk pa kāpnēm. Es tūdaļ atjēdzos, pazīstu vīru kas redakcijā rīkojās ar grieznēm, un iebāžu pogas kabatā. Viņš grib paiet man garām, pat neatbild uz manu sveicienu un pēkšņi sāk cieši aplūkot savus nagus, viņu apturu un vaicāju pēc redaktora.

— Viņš neieradās.

— Jūs melojat! — es saku. Un ar tādu nekaunību, ka pats jutos pārsteigts, piebilstu: — Man ar viņu jārunā. Svarīgas ziņas par «Stiftsgordenu».

— Vai jūs tās nevarat pateikt man?

— Jums? — es attraucu un ar acīm nomēru vīru no galvas līdz kājām.

Tas līdzēja. Viņš tūliņ lūdza mani iet augšā un atvēra durvis. Aiz uzbudinājuma man aizrāvās elpa. Es cieši sakodu zobus, saņēmu sevi rokās un devos iekšā redaktora kabinetā.

— Labdien! Ak jūs tas esat? Apsēdieties! — redaktors laipni sacīja.

Man būtu bijis daudz vieglāk, ja viņš man parādītu durvis; jutu, ka kaklu aizžņaudz raudas, un sacīju:

— Lūdzu, atvainojiet..

— Apsēdieties! — viņš atkārtoja. Es apsēdos un paskaidroju, ka atkal esmu sacerējis rakstu, ko būtu ļoti vēlams ievietot viņa avīzē. Esmu šim rakstam veltījis daudz pūļu un to rūpīgi izstrādājis.

— Es to izlasīšu, — viņš sacīja un paņēma manuskriptu. — Jūs veltījat daudz pūļu ikvienam savam sacerējumam, bet jūs esat pārāk straujš. Ja jūs prastu mazliet apvaldīties! Jūs esat par daudz drudžains. Tomēr es rakstu izlasīšu.

Un viņš nolīka pār galdu.

Bet es paliku sēžam. Vai drīkstētu palūgt viņam vienu kronu? Vai drīkstētu paskaidrot, kādēļ esmu tik drudžains? Viņš, protams, man palīdzētu; tā jau nebūtu pirmā reize.

Es piecēlos. Hm… Kad es te biju pēdējo reizi, viņš sūdzējās par naudas grūtībām, tomēr aizsūtīja kasieri, lai kaut ko sagrabinātu. Varbūt tagad būs tāpat? Nē, tā nenotiks. Vai tad es neredzu, ka viņš ir pārāk aizņemts.

— Vai jums vēl kas uz sirds? — viņš vaicāja.

— Nē, — es atbildēju cik iespējams stingrā balsī.

— Kad es atkal drīkstētu pienākt? — Vienalga, kad iesiet garām, teiksim, pēc dažām dienām, — viņš atbildēja.

Es nevarēju izsacīt savu lūgumu. Šā cilvēka laipnība likās nebeidzama, un es pratu to novērtēt. Tad jau labāk nomirt badā. Un es izgāju no istabas. Pat tad, kad jau stāvēju ārā uz ielas un bads no jauna sāka mani mocīt, es nenožēloju, ka biju aizgājis no redakcijas, nepalūdzis kronu. Izņēmu no kabatas otru skaidu un iebāzu to mutē.

Tas atkal līdzēja. Kāpēc es to nedarīju jau agrāk?

— Kaunēties tev vajadzētu! — es skaļi sacīju. — Kā tev varēja ienākt prātā lūgt šim cilvēkam vienu kronu un nostādīt viņu nepatīkamā stāvoklī? — Un es kļuvu aplam rupjš pats pret sevi par šo nekaunību. — Tā nudien ir nedzirdēta nekaunība, — es sev teicu. — Brukt virsū cilvēkam un gandrīz vai izskrāpēt viņam acis tikai tāpēc, ka tev nepieciešama viena krona, ak tu, nožēlojamais plikadīda! Prom no šejienes! Ātrāk, ātrāk, lempi! Es tevi mācīšu!

Un, lai sevi sodītu, es sāku skriet, skrēju pa ielām, domās skubinādams sevi ar nikniem uzkliedzieniem, kad gaita palēninājās. Tā es biju aizskrējis līdz pašai Pilestrēdei. Beidzot apstājos un aiz dusmām gandrīz sāku raudāt, ka vairs nespēju skriet, viss mans augums trīsēja, un es apsēdos uz kādām kāpnēm.

— Nē, augšā! — es kliedzu. Un, lai sevi sodītu, piecēlos un piespiedu sevi palikt stāvam, un smējos un uzjautrinājos par savu nespēku. Beidzot pēc brītiņa es pamāju ar galvu un atļāvu sev apsēsties, taču izvēlējos visneērtāko vietu uz pakāpieniem.

Mīļais dievs, kāda bauda bija atpūsties! Es noslaucīju sviedrus no sejas un dziļi ievilku svaigo gaisu. Ai, kā es skrēju! Taču es sevi nežēloju, biju to pelnījis. Kādēļ es iedomājos lūgt kronu? Tagad dabūju īstu sutu! Un es sāku runāt ar sevi maigā balsī, pamācīju, kā māte māca dēlu. Tas mani ļoti aizkustināja, jo biju tik noguris un nespēcīgs, un es sāku raudāt. Tās bija klusas, aizturētas raudas, tikai elsas bez asarām.

Nosēdēju šai vietā kādu ceturtdaļstundu. Cilvēki staigāja man garām, neviens mani neaizskāra. Bērni rotaļādamies skraidīja šurpu turpu, kokā otrpus ielas dziedāja putniņš.

Bet tad pie manis pienāca policists un vaicāja: — Kādēļ jūs te sēžat?

— Kādēļ es te sēžu? — es atvaicāju. — Man te patīk.

— Vēroju jūs jau pusstundu, — viņš sacīja. — Jūs taču te sēžat veselu pusstundu?

— Jā, aptuveni, — es atbildēju. — Vai jums vēl kas sakāms? — Es saniknoti piecēlos un gāju projām.

Nonācis līdz tirgus laukumam, apstājos un atskatījos uz ielu. Man te patīk! Kas tā par atbildi? Aiz noguruma, tev vajadzēja sacīt un piešķirt balsij raudulīgumu. Tu esi stulbenis, tu nekad neiemācīsies liekuļot! Aiz noguruma! Turklāt tev vajadzēja smagi elpot kā nodzītam zirgam.

Aizgājis līdz ugunsdzēsēju depo, es atkal apstājos galvā uzplaiksnīja jauna doma.

Es situ knipjus, skaļi smējos, izbrīnīdams garāmgājējus, un sacīju:

— Nē, tagad tu iesi pie mācītāja Levisona! Visādā ziņā! Mēģināts nav zaudēts!

Tev jau arī nav nekā ko zaudēt. Turklāt laiks tik jauks!

Iegāju Pašas grāmatnīcā, adresu grāmatā uzmeklēju mācītāja Levisona adresi un devos pie viņa.

— Tagad viss atkarīgs no tevis paša. Pietiek ākstītities. Sirdsapziņa, tu saki?

Blēņas, tu esi pārāk nabags, lai tev būtu sirdsapziņa. Tu esi bada nomocīts, atnācis ļoti svarīgā lietā — lūgt pašu nepieciešamāko. Bet. tev jānoliec galva uz sāniem un vārdiem jāpiešķir sevišķa noskaņa. Vai tu negribi? Tad es vairs neiešu ar tevi kopā ne soli, to ievēro! Tā, tev jāgaužas, ka esi nonācis briesmīgā postā, ka naktīs cīnies ar tumsas spēkiem, ar milzīgiem, mēmiem nezvēriem, ka tevi māc šausmas un izsalkums, tev slāpst pēc vīna un piena, bet tu nedabū nekā. Tā nu tu šeit stāvi, un tev nav ne graša pie dvēseles. Taču tu tici dieva žēlastībai, tu tomēr neesi zaudējis ticību!

Un lai liktos, ka tu tici dieva žēlastībai, tev jāsaliek rokas un jābūt viltīgākam par pašu velnu! Bet mamonu tu ienīsti it visos tā veidos; pavisam kas cits ir dabūt par piemiņu lūgšanu grāmatiņu un dažas kronas piedevām..

Pie mācītāja durvīm es apstājos un izlasīju: «Pieņemšanas laiks no divpadsmitiem līdz četriem.»

— Nav īstā reize muļķībām! — es sacīju. — Tagad jārīkojas nopietni. Tā, noliec galvu, vēl mazliet…

Es piezvanīju pie dzīvokļa durvīm.

Es gribētu satikt mācītāju, — sacīju kalponei, taču dieva vārdu nekādi nemācēju iepīt.

Viņš ir izgājis, — kalpone atbildēja. Izgājis! Izgājis! Mani plāni sagruva, visi izdomātie vārdi, izrādījās, bija lieki. Kāda jēga bija iet šo gaisa gabalu? Es netiku no vietas.

— Vai jums kāda svarīga darīšana? — kalpone vaicāja.

— Nē, nebūt ne! — es atteicu. — Šodien tik jauks laiks, es nolēmu pastaigāties un pie viena apliecināt arī savu cieņu mācītājam.

Tā mēs stāvējām viens otram pretī. Es tīšām izriezu krūtis, lai viņa pamanītu adatu, ar kuru aizsprausti svārki; mans skatiens lūdza, lai viņa saprot, kādēļ esmu atnācis, bet viņa, nabadzīte, nekā nesaprata.

— Jā, brīnišķīgs laiks. Varbūt kundze ir mājās?

Jā, bet viņa mokoties ar reimatismu, guļot uz dīvāna un nevarot pat pakustēties… Varbūt es atstāšot zīmīti?

— Ak nē! Es reizēm mēdzu pastaigāties, man nepieciešams izkustēties svaigā gaisā. It īpaši pēc pusdienām.

Vilkos atpakaļ pa to pašu ceļu. Kāda nozīme malt niekus vēl ilgāk? Turklāt man sāka reibt galva; tas nebija nekāds joks, es taču varēju nokrist. Pieņemšanas laiks no divpadsmitiem līdz četriem. Biju pieklauvējis stundu vēlāk. Žēlastības laiks bija apritējis!

Lielajā tirgus laukumā es apsēdos uz sola pie baznīcas, Augstais dievs, cik drūma šķiet nākotne! Es neraudāju, biju pārāk noguris; galīgi izvārdzis, es tur sēdēju, nekā nespēdams uzsākt, sēdēju nekustīgi un mocījos izsalkumā. Manas krūtis dedzināja asas sāpes, iekšas rāvās čokurā. Es sāku košļāt skaidu, bet tas vairs nelīdzēja. Žokļi bija paguruši no šā neauglīgā darba, un es arī tos vairs nenodarbināju. Es padevos.

Turklāt no gabaliņa nobrūnējušas apelsīna mizas, ko biju pacēlis uz ielas un tūliņ sācis gremot, man kļuva nelabi. Es biju slims; dzīslas uz rokām bija pietūkušas zilas.

Par ko es tik ļoti raizējos? Augu dienu esmu skraidījis apkārt, mēģinādams dabūt vienu kronu, kas dažas liekas stundas pagarinātu manu dzīvību. Kāda tam nozīme, vai nenovēršamais notiek dienu agrāk vai vēlāk? Ja es rīkotos kā kārtīgs cilvēks, tad sen jau būtu devies mājās, licies gultā un ļāvies likteņa varai. Manas domas uzreiz noskaidrojās. Tagad man jāmirst. Ir rudens, visa daba dodas pie miera. Esmu izmantojis visus līdzekļus, uzmeklējis visus avotus, kādus vien zināju. Es kavējos pie šīm domām un katru reizi, kad manī vēl uzliesmo cerība, skumji nočukstu: «Nelga, tu jau mirsti!» Vajadzētu uzrakstīt dažas vēstules, savest sevi kārtībā, sagatavoties. Tīri jānomazgājas, jāuzklāj gulta, zem galvas palikšu balto rakstāmpapīru — tas ir vistīrākais, kas man vēl palicis. Ar zaļo segu es varētu..

Zaļā sega! Es pēkšņi uztrūkos kā no miega. Asinis man iesitās galvā, sirds sāka strauji pukstēt. Piecēlos no sola un steidzos uz priekšu. Manās dzīslās no jauna pulsēja dzīvība, un es lāgu lāgiem aprauti atkārtoju: «Zaļā sega! Zaļā sega!» Eju žiglāk un žiglāk, it kā cenzdamies kaut ko panākt, un drīz atrodos savā miteklī — skārdnieka darbnīcā.

Ne mirkli nevilcinādamies un nešaubīdamies, pieeju pie gultas un saritinu Hansa Pauļa zaļo segu. Cik lieliska doma man iešāvās prātā, tagad esmu glābts! Es biju pārvarējis savu apkaunojošo neapņēmību, atmetis visam ar roku. Neesmu jau nekāds svētais, nedz arī labdarīgs idiots. Man ir veselais saprāts..

Pasitu segu padusē un devos uz Stenersa ielu numurs pieci.

Pieklauvēju un iegāju lielā, svešādā zālē. Durvju zvaniņš virs galvas noskanēja ilgi un izmisīgi. No blakus telpas ienāca kāds vīrs, piestūķējis pilnu muti ar ēdienu.

Viņš apstājas pie letes.

— Lūdzu, aizdodiet man puskronu par šīm brillēm! — es sacīju. — Es tās katrā ziņā izpirkšu pēc dažām dienām.

— Ko? Bet tās taču ir tērauda!

— Jā.

— Nē, nē, nevaru jums līdzēt.

— Nu, protams, nevarat. Īstenībā tas jau bija tikai joks. Man līdzi ir sega, kura man vairs nav vajadzīga, es gribētu no tās atbrīvoties.

— Diemžēl man jau ir vesela kaudze segu, — vīrs atbildēja.

Pēc tam kad es biju attinis segu, viņš uzmeta tai vienu vienīgu skatienu un izsaucās:

— Nē, piedodiet, bet tā man arī neder!

— Es jums tīšām vispirms parādīju kreiso pusi, — es atbildēju. — Labā puse ir daudz glītāka.

Jā, jā, tomēr nekas nelīdz, es to neņemšu. Un arī citur jums par to nedos ne desmit ēru.

Nu jā, nekā liela jau tā nav vērta, — es sacīju, — bet domāju, ka to varētu pārdot kopā ar citām vecām segām.

Nē, tas neatmaksājas. — Iedodiet kaut vai divdesmit piecas ēras! — es lūdzos.

— Nē, es vispār nevaru to pieņemt, tā nekur neder. Es atkal pasitu segu padusē un devos atpakaļ uz mājām.

It kā nekas nebūtu noticis, uzklāju segu uz gultas, rūpīgi nogludināju, lai neredzētu krunkas, kas bija radušās nesot. Es nudien neesmu bijis pilnā prātā tajā brīdī, kad nolēmu izdarīt šo blēža stiķi; jo vairāk par to domāju, jo nesaprotamāks tas man šķita. Tas laikam bija vājuma uzplūds, kas mani pievārēja. Bet es jutu, ka tās ir lamatas, noģidu, ka zaudēju prātu, jo vispirms taču piedāvāju ūtrupniekam savas brilles. Un es priecājos, ka neesmu izdarījis šo noziegumu, kas aptumšotu manas dzīves pēdējās stundas.

No jauna devos klaiņāt pa pilsētu.

Atkal apsēdos uz sola Pestītāja baznīcas tuvumā, snauduļodams nolaidu galvu uz krūtīm, juzdamies pēc pēdējā uzbudinājuma pavisam nespēcīgs, slims un no bada galīgi panīcis. Bet laiks ritēja.

Stundu es nosēdēju ārā; te bija mazliet gaišāks nekā istabā; turklāt man šķita, ka svaigā gaisā manas mokas top mazliet vieglākas; gan jau es lēnām tikšu mājās.

Un es snauduļoju, gremdējos pārdomās, un man bija ļoti grūti. Biju atradis nelielu akmentiņu, notīrīju to, iebāzu mutē un sāku sūkāt; sēdēju nekustēdamies un raudzījos vienā punktā. Garām gāja cilvēki, kariešu rīboņa, zirgu pakavu kliksti un balsu čalas pildīja gaisu.

Bet es taču varētu pamēģināt ar pogām? Protams, no tā nekas neiznāks, bez tam es jutos slims. Bet, labi apsverot, man tik un tā bija jāiet garām «tēvocim», tam pašam «tēvocim», pie kura es tik bieži mēdzu iegriezties.

Beidzot es piecēlos un lēnām, tikko vilkdams kājas, saku iet lejup pa ielu. Piere dega, sākās drudzis, un, cik ātri spēdams, es steidzos uz mājām. Atkal gāju garām maiznīcai, kuras logā bija izlikta maize.

— Tā, tagad mēs te neapstāsimies, — es teicu ar mākslotu stingrību. — Bet ja nu es ieietu iekšā un palūgtu maizes riecieniņu? — Tā bija mirklīga iedoma, tā uzdzirkstīja kā malduguns. — Kaunies! — es čukstēju, paskurināju galvu un gāju tālāk, pats sevi izsmiedams. Labi zināju, ka veltīgi iet ar šādu lūgumu veikalā.

Repslāgera ielā kādos vārtos stāvēja mīlnieku pārītis un sačukstējās; mazliet tālāk pa logu izliecās ārā kāda meitene. Es gāju tik lēnām un uzmanīgi, ka varēja likties, it kā es nez par ko prātoju, — un meitene iznāca ārā uz ielas.

— Kas tev lēcies, večukiņ? Vai tu esi slims? Vai dieniņ, kāda tev seja! — Un meitene aši ieskrēja atpakaļ mājā.

Es uzreiz apstājos. Kas tad noticis ar manu seju? Vai tiešām jau mirstu? Pārvilku ar roku pār vaigiem: protams, biju ļoti vājš, vaigi iekrituši, tie atgādināja divas bļodiņas. Ak dievs! Un es no jauna vilkos tālāk.

Pēc tam atkal apstājos. Laikam mans vājums bija neiedomājams. Acis dziļi iekritušas. Kāds gan es īstenībā izskatos? Velns ar ārā, aiz bada esmu pārvērties par dzīvu mironi! Mani vēlreiz pārņēma trakuma lēkme, tas bija it kā pēdējais uzliesmojums, krampjains nervu saspīlējums. «Vai dieniņ, kāda seja!» Man uz pleciem tāda galva, kādu neatradīsi visā zemē, man ir tādas dūres, kas varētu samalt miltos jebkuru cilvēku! Un es mirstu aiz bada pašā Kristiānijas centrā! Vai tas maz ir iespējams? Dzīvoju īstā ūķī un augām dienām un naktīm strādāju kā zirgs, no lasīšanas man acis ir iekaisušas un smadzenes aiz bada sažuvušas — velns ar ārā, kāda tam jēga? Pat ielas meitas šausminās un iesaucas: «Vai dieniņ!» Bet tagad pietiek — vai saproti? Tagad tam pienācis gals, velns lai parauj!… Es biju tik satracināts, ka sāku trīcēt pie visām miesām un griezt zobus, mani pārņēma briesmīgs nogurums, acīs sariesās asaras, pār lūpām nāca lāsti, un tā es streipuļoju tālāk, nepievērsdams uzmanību garāmgājējiem. Ņēmos atkal pats sevi mocīt, tīšām triecos ar pieri pret laternas stabu, dziļi iecirtu nagus plaukstā, kodu mēlē, kad sāku runāt nesakarīgi, un katru reizi skaļi smējos, kad izjutu sāpes.

— Jā, bet ko lai iesāku? — es beidzot pats sev vaicāju. Vairākkārt cirtu kāju pret ielas bruģi un atkārtoju — Ko lai es iesāku? — Kāds nejaušs garāmgājējs man smaidīdams sacīja: Palūdziet, lai jūs iesloga! Es pavadīju viņu ar skatienu. Tas bija slavens sieviešu ārsts, iesaukts par «Hercogu». Pat viņš nesaprata manu stāvokli, cilvēks, kuru es pazinu un kura roku biju spiedis. Es stāvēju nekustēdamies. Lūgt, lai iesloga? Jā, viņam taisnība, es biju traks. Jutu ārprātu savās asinīs, jutu, kā tas uzliesmo manās smadzenēs. Redz, kāds būs mans gals! Jā,jā. Un es atkal slāju tālāk — gausi, tikko vilkdams kājas. Tātad tāds liktenis mani sagaida! Pēkšņi es atkal apstājos.

— Tikai ne ieslodzījumu! — es sacīju, — Tikai ne to! — Aiz bailēm mana balss bija aizlūzusi. Es lūdzu, lūdzu visus labos garus, lai tikai mani neiesloga. Tad es atkal būšu iecirknī, mani ieslodzīs tukšā kamerā, kur nav ne gaismas stariņa. Tikai ne to! Ir taču vēl citas iespējas, kuras vēl neesmu izmantojis. Es tās izmēģināšu, būšu neatlaidīgs, nežēlošu laiku un nenogurstoši iešu no mājas uz māju. Ir, piemēram, Cislera muzikāliju veikals, tur es vēl neesmu iegriezies. Gan jau radīsies kāda izeja…

Un tā es gāju, sarunādamies pats ar sevi, līdz atkal sāku raudāt aiz aizkustinājuma. Ka tikai mani neiesloga!

Cislers? Vai tas nav dieva pirksts? Viņa vārds man nejauši ienāca prātā, viņš gan dzīvo ļoti tālu, tomēr es pie viņa aiziešu, soļošu lēnītiņām un ik pa brīdim atpūtīšos.

Es zināju, kur šis veikals atrodas, biju tur iegriezies diezgan bieži labākajās dienās un pircis notis. Vai palūgt viņam puskronu? Varbūt tas viņu samulsinās, labāk jau palūgšu uzreiz veselu kronu.

Es iegāju veikalā un izteicu vēlēšanos satikt īpašnieku; mani ielaida viņa kabinetā. Tur sēdēja pēc pēdējās modes ģērbies cilvēks un izskatīja kādus papīrus.

Stomīdamies un atvainodamies es izteicu savu lūgumu. Esmu spiests griezties pie viņa… Drīz es parādu atdošu… Tiklīdz dabūšu honorāru par savu rakstu avīzē… Viņš man izdarītu lielu pakalpojumu…

Es vēl nebiju beidzis, kad viņš atkal nolīka pār galdu un turpināja darbu. Kad apklusu, viņš iesānis paskatījās uz mani, pašūpoja savu glīto galvu un teica: — Nē!

Tikai šo vienu vārdiņu: «Nē!» Nekādu paskaidrojumu. Neviena lieka vārda.

Man saļodzījās ceļgali, un es atbalstījos pret mazu, pulētu skapīti. Mēģināju vēlreiz. Kādēļ nolēmu griezties tieši pie viņa, es taču dzīvoju tik tālu no šejienes?

Kreisajā pusē jutu dūrienus un visgarām nosvīdu.

— Esmu ļoti novārdzis, — es ierunājos, — jā, pat sasirdzis, tomēr pēc pāris dienām varēšu atdot parādu. Vai jūs nebūtu tik laipns…

— Mīļais cilvēk, kādēļ jūs nākat tieši pie manis? — viņš vaicāja. — Es jūs savu mūžu neesmu redzējis, jūs man esat cilvēks no ielas. Ejiet uz avīzes redakciju, kur jūs pazīst!

— Bet es lūdzu tikai šim vakaram! — es teicu. — Redakcija jau ir slēgta, un es esmu briesmīgi izsalcis.

Viņš tikai nemitīgi kratīja galvu — pat tad, kad es jau biju satvēris durvju rokturi.

— Sveiki! — es teicu.

«Tas nebija nekāds dieva pirksts,» es domāju un rūgti pasmaidīju. «Tādu mājienu no augšas es pats sev galu galā varēju dot.» Es streipuļoju tālāk kvartālu pēc kvartāla, brīžiem atpūzdamies uz kādām kāpnēm. Kaut tikai mani neieslodzītu! Bailes no tumšās kameras mani nemitīgi vajāja, nedeva ne mirkli miera; ikreiz, ieraudzījis policistu, es iegriezos kādā šķērsieliņā, lai viņu nesatiktu.

— Tagad noskaitīsim simt soļu, — es sev teicu, — un no jauna izmēģināsim laimi. Reiz taču jālaimējas…

Tas bija veikaliņš, kurā pārdeva dzijas, es te vēl nekad nebiju bijis. Aiz letes stāvēja kāds vīrs, viņam aiz muguras bija durvis ar porcelāna plāksnīti, gari plaukti un statņi ar precēm. Nogaidīju, kamēr bija izgājusi pēdējā pircēja — jauna dāma ar bedrītēm vaigos. Cik viņa izskatījās laimīga! Es negribēju sev pievērst viņas uzmanību un aizgriezos.

— Ko jūs vēlaties? — pārdevējs jautāja.

— Vai īpašnieks ir šeit? — es atvaicāju.

— Nē, viņš aizceļojis uz kalniem, uz Jotunheimu. Vai jums, kas svarīgs?

— Gribēju viņam tikai palūgt dažas ēras maizei, — es teicu un izmocīju smaidu.

— Esmu izsalcis, un kabatas man pavisam tukšas.

— Es nebūt neesmu bagātāks par jums, — vīrs atbildēja un sāka kārtot dziju šķeteres.

— Ai, nenoraidiet mani tik grūtā brīdī! — es izsaucos, un mani pārņēma saltas tirpas. — Es tiešām mirstu badā, jau vairākas dienas neesmu ēdis ne kumosa.

Ārkārtīgi nopietni, ne vārda neteikdams, viņš izgrieza uz āru visas savas kabatas.

Vai es viņam neticot?

— Tikai piecas ēras, pēc dažām dienām jūs par tām saņemsiet desmit!

— Mīļais cilvēk, vai jūs gribat, lai es izzogu naudu no kases? — viņš sapīcis vaicāja.

— Jā, paņemiet piecas ēras no kases! — es iesaucos.

— To es nedrīkstu, — viņš stingri noteica un tad piebilda: — Starp citu, man jāslēdz ciet veikals.

Es izgāju ārā aiz bada tikko dzīvs, degdams no kauna. Nē, nu tam jādara gals!

Esmu tiešām nonācis pārāk tālu. Tik daudz gadu biju turējies, vēl grūtākos laikos nebiju zaudējis pašcieņu, bet tagad pēkšņi biju pagrimis un kļuvis par uzmācīgu diedelnieku. Šai vienā dienā es ar savu nekaunību biju sagandējis visas savas domas, manu dvēseli pārklājusi rūsa. Es tiktāl pazemojos, ka raudāju nožēlojama sīkpreču pārdevēja priekšā. Ja tas vēl būtu līdzējis! Taču es stāvēju tukšām rokām, man nebija ne kumosiņa maizes. Tagad biju nonācis tiktāl, ka pats sev riebos. Jā, jā, tam noteikti jādara gals! Tieši pašreiz slēdz ciet manas mājas vārtus, un man jāsteidzas, ja negribu vēl vienu nakti pavadīt iecirknī…

Šī doma man iedvesa spēku, es negribēju nokļūt iecirknī. Salīcis, piespiedis roku pie kreisajiem sāniem, lai daudzmaz remdinātu dūrienus, es vilkos uz priekšu, nepaceldams acu no ietves, lai paziņām, ja tādus gadītos sastapt, nebūtu mani jāsveicina; es steidzos uz ugunsdzēsēju depo. Paldies dievam, Pestītāja baznīcas pulkstenis rādīja tikai septiņi, līdz durvju slēgšanai vēl trīs stundas laika. Es veltīgi biju baidījies.

Tātad viss izmēģināts, biju darījis, ko varēju. «Cik nelaimīga diena, man ne reizi nav veicies!» es nodomāju. «Ja es to kādam stāstītu, neviens neticētu, bet, ja uzrakstītu, tad teiktu — tas viss ir izdomāts. Ne reizi! Neko darīt! Bet tagad vairs nemēģināšu kādu iežēlināt. Ptū, cik riebīgi! Tu man derdzies! Ja nav cerību, tad lai arī nav! Varbūt es stallī varētu nozagt kādu riekšu auzu?» Šī doma pavīdēja kā blāvs cerību stariņš — es taču zināju, ka stallis ir aizslēgts!

Tas mani nesarūgtināja, un kā gliemezis es vilkos uz mājām. Par laimi, man tikai tagad iegribējās dzert, pirmo reizi visā dienā, un es lūkojos, kur varētu dzesēt slāpes.

Biju aizgājis pārāk tālu no tirgus laukuma, bet kādā namā negribēju iet. Pacietīšos, kamēr tikšu mājās, vēl tikai ceturtdaļstundas gājiens. Nemaz nevarēja zināt, vai mans kuņģis panesīs malku ūdens, tas jau neko vairs neņēma pretī, man kļuva nelabi pat no siekalām, kuras riju.

Bet pogas! Es taču vēl nebiju izmēģinājis laimi ar pogām! Apstājos un pasmaidīju. Varbūt tomēr radīsies izeja! Viss vēl nav zaudēts! Bez šaubām, es par tām saņemšu desmit ēras, rīt atkal izkaulēšu desmit kādā citā vietā un ceturtdien dabūšu honorāru par rakstu. Gan viss nokārtosies! Kā es varēju aizmirst pogas?

Izvilku tās no kabatas un iedams sāku aplūkot. Manas acis aiz prieka aptumšojās, es pat lāgā neredzēju ielu, pa kuru gāju.

Cik labi es pazinu šo lielo pagrabu, kur bieži meklēju glābiņu tumšajos vakaros, — savu draugu un asinssūcēju! Cita pēc citas uz šejieni bija pārceļojušas manas mantas, visas saimniecības lietiņas, pēdējā grāmata. Ūtrupes dienās es mēdzu šurp atnākt un katrreiz nopriecājos, ja manas grāmatas nokļuva labās rokās. Aktieris Magelsens bija nopircis manu pulksteni, es gandrīz ar to lepojos. Kalendāru, kurā bija iespiesti mani pirmie dzejoļi, ieguva kāds mans paziņa, un mans mētelis nokļuva pie fotogrāfa, kurš to izmantoja savā ateljē. Viss bija nokārtojies.

Turēdams pogas rokā, es iegāju pagrabā. «Tēvocis» sēdēja pie pults un rakstīja.

— Es varu pagaidīt, man nav nekur jāsteidzas, — ierunājos, baidīdamies viņu traucēt un ar savu klātieni sabojāt viņa omu. Mana balss skanēja tik dobji, ka es pats to nepazinu, un sirds sita kā veseris.

Viņš, kā parasti smaidīdams, pienāca man klāt, uzlika uz letes abas rokas un, ne vārda neteikdams, paskatījās man acīs.

— Esmu kaut ko atnesis, gribēju parādīt, varbūt noderētu… Mājās tās mani tikai traucē, nekur nav glābiņa no šīm pogām…

— Kas tad tās ir par pogām? — Un viņš paraudzījās uz manu sauju.

— Vai nevarētu par tām dabūt dažas ēras? Tik, cik jūs atrastu par iespējamu… Pēc jūsu ieskata…

— Par pogām? — «Tēvocis» pārsteigts pavērās manī. — Par šīm pogām?

— Lai pietiktu vienam cigāram vai kam citam… Es gāju garām un nodomāju iegriezties…

Tad vecais augļotājs iesmējās un, ne vārda neteikdams, atgriezās pie savas pults.

Es stāvēju nepakustēdamies. Patiesībā neko daudz nebiju gaidījis, tomēr lolojis mazas cerības. Taču šie smiekli noskanēja kā nāves spriedums. Varbūt piedāvāt arī brilles?

— Protams, nebiju domājis dot brilles piedevām, — es teicu, noņemdams brilles.

— Bet man katrā ziņā vajadzīgas desmit ēras, kaut piecas ēras!

— Jūs taču zināt, ka nevaru pieņemt jūsu brilles, to jau esmu jums agrāk teicis, — «tēvocis» paskaidroja.

— Man vajadzīga pastmarka, — es dobji sacīju. — Es pat nevaru nosūtīt uzrakstīto vēstuli, bet tas ir nepieciešami. Dodiet man marku par desmit vai piecām ērām!

— Dievs ar jums, un ejiet savu ceļu! — viņš atbildēja un atgaiņājās no manis ar roku.

«Nu, tagad lai notiek kas notikdams,» es sev teicu. Automātiski atkal uzliku brilles, paņēmu pogas un gāju ārā, pateicis arlabunakti un, kā parasti, cieši aizvēris durvis. Nu jā, ko lai dara! Pie pagraba izejas es apstājos un vēlreiz paraudzījos uz pogām.

— Viņš neparko negribēja tās ņemt! — es noteicu. — Tās taču gandrīz pavisam jaunas pogas! Es to nevaru saprast!

Un, kamēr es stāvēju, pārdomās nogrimis, man garām pagāja kāds cilvēks un devās lejā uz pagrabu. Steigā viņš mani mazliet bija pagrūdis, un mēs abi atvainojāmies. Es pagriezos un pavadīju viņu ar skatienu.

— Ko, vai tiešām tas esi tu? — viņš piepeši izsaucās, jau stāvēdams lejā uz kāpnēm. — Žēlīgais dievs, kāds tu izskaties! — viņš teica. — Ko tu te dari?

— Nu tā, bija darīšanas. Arī tu, kā redzu, ej turpat. Man saļodzījās ceļgali, atspiedos pret sienu un pastiepu sauju ar pogām.

— Nē, pie velna! Tu gan esi nogājies! — viņš izsaucās.

— Ar labu nakti! — es teicu un gribēju iet projām; jutu, ka kaklā man spiežas asaras.

— Nē, pagaidi acumirkli! — viņš sacīja.

Ko lai es gaidu? Viņš jau pats bija atnācis pie «tēvoča», varbūt atnesis savu saderināšanas gredzenu, varbūt cietis, badu vairākas dienas, palicis īri parādā saimniecei.

— Nu labi, ja tu ilgi ne… — es teicu.

— Nu protams, — viņš atbildēja un paņēma mani zem rokas. — Bet es tev lāgā neticu, tu jau esi īsts stulbenis. Labāk nāc man līdzi!

Es sapratu, ko viņš gribēja sacīt. Piepeši manī iedzirkstījās pašapziņa, un es mazliet aizskarts atbildēju:

— Nevaru! Esmu solījies būt Bernta Ankera ielā pusastoņos un…

— Pusastoņos! Tiešām? Bet tagad pulkstenis jau ir astoņi. Redzi, es turu rokā pulksteni, man tikai jānones tas lejā. Tā, un tagad iesim abi, tu izsalkušais grēciniek!

Es sadabūšu tev vismaz piecas kronas.

Un viņš pastūma mani lejup.

III

Vesela nedēļa pagāja pārpilnībā un priekā.

Arī šoreiz es biju laimīgi ticis laukā no posta. Ēdu katru dienu, mana uzņēmība pieauga, un es kalu dzelzi, kamēr tā karsta. Rakstīju uzreiz trīs sacerējumus, izmantoju katru uzdzirkstījumu, katru domu, kas radās manā nabaga galvā, un man šķita, ka šoreiz veicas labāk nekā agrāk. Pēdējo rakstu, kuram biju veltījis tik daudz pūļu un uz kuru tiku licis tik lielas cerības, redaktors jau bija atsūtījis atpakaļ, un es to iznīcināju pat nepārlasījis, aizskarts un saniknots. Tagad mēģināšu iekārtoties vēl kādā citā avīzē, lai man būtu vairākas iespējas. Ļaunākajā gadījumā, ja arī tas nelīdzēs, es varēju braukt uz kuģiem. «Mūķene» stāvēja ostā atiešanas gatavībā, atliek vienīgi salīgt par matrozi un tad aizbraukt uz Arhangeļsku vai vienalga uz kurieni. Tātad man bija visādas izredzes.

Pēdējā krīze mani bija ļoti novārdzinājusi, man sāka izkrist mati, mokoši sāpēja galva, it sevišķi no rītiem, arī nervi bija sabendēti. Dienā es rakstīju, aptinis rokas ar lupatām, jo nespēju panest, ja tās skāra mana paša elpa. Ja Jens Ulaijs lejā aizcirta staļļa durvis vai pagalmā ienāca kāds suns un ņēmās riet, man pārskrēja saltas tirpas un viss augums sāka trīsēt. Mana veselība bija pamatīgi iedragāta.

Dienu no dienas es saspringti strādāju, man pat neatlika laika paēst, es tikai rakstīju un rakstīju. Ne tikai mazais, ļodzīgais rakstāmgalds, bet arī gulta bija apkrauta ar aprakstītām lapām, kuras es laboju un pārstrādāju, pievienodams kaut ko jaunu, kas man todien iešāvās prātā, atdzīvinādams neveiklās vietas ar skanīgiem vārdiem, ar mokām veidodams teikumu pēc teikuma. Kādā pievakarē beidzot viens raksts bija pabeigts, un es līksms un laimīgs iebāzu to kabatā un devos pie «Komandora». Bija pats pēdējais laiks atkal parūpēties par naudu, Jo gandrīz nekas vairs nebija palicis. «Komandors» lūdza man mirkli pagaidīt… Viņš pats nepārtrauca rakstīšanu.

Apskatīju bāztin piebāzto telpu: krūšu tēli, litogrāfijas, avīžu izgriezumi un milzīgs papīrgrozs, kas, likās, varēja aprīt cilvēku. Redzot šo šausmīgo rīkli, pūķa rīkli, kas allaž bija atvērta, allaž gatava aprīt jaunus noraidītus darbus, jaunas sadragātas cerības, mani pārņēma skumjas.

— Kāds šodien datums? — piepeši ievaicājās «Komandors», acu nepacēlis.

— Divdesmit astotais, — es atbildēju, priecīgs, ka varu viņam pakalpot.

— Divdesmitais astotais… — Un viņš joprojām raksta. Beidzot viņš ieliek aploksnēs dažas vēstules, iesviež grozā dažus papīrus un noliek spalvu. Tad apgriežas krēslā un raugās uz mani. Pamanījis, ka es vēl stāvu pie durvīm, viņš pa daļai nopietni, pa daļai jokodamies pamāj ar roku, lai es apsēžos.

Es pagriežu viņam muguru, lai viņš neredzētu, ka man nav vestes, attaisu vaļā svārkus un izņemu no kabatas manuskriptu.

— Tas ir neliels apraksts par Koredžio, — es saku, — bet diemžēl nav uzrakstīts parastā manierē..

Viņš paņem no manām rokām lapas un sāk tās šķirstīt. Tad pagriežas pret mani.

Ak tad tāds izskatās šis cilvēks, kura vārdu es jau biju dzirdējis agrā jaunībā un kura avīze daudzus gadus mani bija ļoti ietekmējusi! Viņam ir cirtaini mati un skaistas, brūnas, bet mazliet šaudīgas acis; viņam ir paradums laiku pa laikam viegli nosēkties. Lauku mācītājs nevarētu izskatīties lēnprātīgāks nekā šis rakstnieks, kura spalva cērt līdz asinīm kā asa pātaga. Mani pārņem savādas bailes un apbrīna, acīs gandrīz sariešas asaras, un neviļus es paeju dažus soļus uz priekšu, lai teiktu, cik ļoti esmu viņam pateicīgs par visu, ko viņš man mācījis, un izlūgtos iecietību pret mani.

Esmu tikai nabaga nepraša, kuram jau tā klājas grūti..

Viņš paceļ acis, lēnām saloka manu manuskriptu, joprojām sēdēdams un kaut ko pārdomādams. Lai viņam būtu vieglāk izteikt noraidījumu, es pastiepju roku un saku:

— Tas droši vien jums neder? — Lai mani vārdi būtu iespaidīgāki, es pasmaidu.

— Mēs varam publicēt tikai populārus rakstus, — viņš atbild. — Jūs taču pazīstat mūsu lasītājus? Vai jūs šo rakstu nevarētu vienkāršot? Vai izvēlēties citu — vairāk saprotamu tematu?

Viņa smalkjūtība mani pārsteidz. Saprotu, ka mans raksts ir noraidīts, tomēr noraidījums izteikts tik patīkami. Negribēdams viņu ilgāk aizkavēt, es saku:

— Protams, es to varu.

Eju uz durvju pusi. Nokāsējies lūdzu, lai viņš atvaino, ka esmu viņu aizkavējis ar šo… Tad palokos un satveru durvju rokturi.

— Ja jums nepieciešams, varu izsniegt nelielu avansu, — viņš saka. — Vēlāk atstrādāsiet.

Viņš taču redz, ka neesmu spējīgs kaut ko uzrakstīt, tāpēc piedāvājums mani mazliet aizskar, un es saku:

— Nē, pateicos, pagaidām vēl varu iztikt. Liels paldies! Sveiki!

— Sveiki! — «Komandors» atbild un tūdaļ pievēršas savam rakstāmgaldam.

Viņš tomēr pret mani izturējās nepelnīti labvēlīgi, esmu viņam tāpēc pateicīgs; es pratīšu cienīt viņa augstsirdību. Nolemju neiet pie viņa agrāk, iekāms nebūšu uzrakstījis rakstu, kas mani apmierinās un mazliet pārsteigs «Komandoru», un viņš uzreiz piešķirs man desmit kronas. Es atgriezos mājās un no jauna ķēros pie sacerēšanas.

Nākamajos vakaros, kad pulkstenis bija aptuveni astoņi un gāzes laternas jau iededzinātas, ar mani vienmēr atgadījās šāds notikums.

Kad es pēc dienas darba un pūlēm iznāku ārā, lai paklejotu pa ielām, tieši pretī vārtiem pie gāzes laternas stāv kāda melnās drēbēs tērpusies dāma, pievērš man seju un pavada mani ar skatienu, kad eju viņai garām.

Ievēroju, ka viņa vienmēr ģērbusies tajās pašās drēbēs, biezs plīvurs aizklāj viņas seju un krīt uz krūtīm, rokās viņa tur mazu lietussargu ar ziloņkaula riņķīti ap rokturi.

Jau trešo vakaru es viņu redzu vienā un tai pašā vietā; tiklīdz paeju viņai garām, viņa apgriežas un lēnām dodas pa ielu pretējā virzienā.

Mana trauksmainā iztēle tūlīt sāka rosīties, un manī modās aplama iedoma, ka viņa te stāv manis dēļ. Es gandrīz vai uzrunāju viņu, gribēju vaicāt, vai viņa kādu meklē, varbūt viņai nepieciešama mana palīdzība, es varētu viņu pavadīt uz mājām, lai gan esmu nabadzīgi ģērbies, — varbūt viņai vajadzīga aizstāvība tumšajās ielās; taču tai pašā laikā jutu nenoteiktas bailes, ka tas varētu būt saistīts ar izdevumiem — būs jāpasūta glāze vīna vai jāsamaksā par ormani, bet man vairs nemaz nebija naudas.

Kabatas man bija tukšas — tas mani nomāca, un es pat neuzdrīkstējos viņai uzmest vērīgāku skatienu, kad gāju garām. Mani atkal mocīja bads, kopš aizvakardienas nekā nebiju ēdis, protams, tas nebija nekāds ilgais laiks, bieži esmu izturējis bez ēšanas vairākas dienas, bet tagad biju tik ļoti novārdzis, ka vairs nevarēju tā badoties kā agrāk. Viena vienīga diena bez ēšanas — un man jau reiba galva, bet, tiklīdz iedzēru ūdeni, tā tūliņ to izvēmu. Turklāt naktīs es briesmīgi salu, gulēju neizģērbies, tomēr salu, mani kratīja auksti drebuļi un gulēdams es gandrīz vai sastingu. Vecā sega nespēja pasargāt no caurvēja, un rītos atmostoties man deguns tecēja no miklā, saltā gaisa, kas spiedās istabā.

Gāju pa ielu un prātoju, kā lai noturos, kamēr būs gatavs nākamais raksts. Bijusi vismaz svece, tad varētu strādāt arī naktī; man pietiktu ar dažām stundām, ja būtu iedvesma. Un no rīta es varētu iet pie «Komandora».

Iegāju Uplandes kafejnīcā, lai uzmeklētu savu paziņu no bankas un palūgtu viņam dažas ēras, ar ko nopirkt sveci. Man atļāva izstaigāt visas istabas; gāju garām kādiem divpadsmit galdiem, pie kuriem viesi sēdēja runādamies, ēzdami un dzerdami. Iegāju pašā pēdējā — Sarkanajā istabā, bet meklēto cilvēku neatradu. Apjucis un sadusmots es atkal izgāju uz ielas un klunkuroju uz pils pusi.

Velna būšana, vai manām neveiksmēm nekad nebūs gala! Nikni sperdams platus soļus, uzsitis svārku apkakli un rokas sabāzis bikšu kabatās, es gāju un lādēju savu nelaimīgo zvaigzni. Neviena jauka brīža visus šos septiņus astoņus mēnešus; visu nedēļu atkal biju cietis badu, posts no jauna klaudzināja pie manām durvīm. Taču es visā šajā nabadzībā vēl biju palicis godīgs, hē-hē, tiešām godīgs! Mīļais dievs, kāds es esmu nelga! Un es stāstīju pats sev, ka reiz biju mocījies ar netīru sirdsapziņu, jo aiznesu pie augļotāja Hansa Paula segu. Es nicīgi smējos par savu jūtīgo sirdsapziņu, nospļāvos un neatradu pietiekami trāpīgu vārdu, lai izņirgātu sevi par šo muļķību.

Būtu tā gadījies tagad! Ja es uz ielas atrastu maciņu, ko pazaudējusi kāda skolniece, vai kādas nabaga atraitnes vienu ēru, es to paceltu un iebāztu kabatā, piesavinātos pavisam mierīgi un naktī gulētu kā murkšķis. Ne jau velti es biju tik ilgi mocījies, mana pacietība bija galā, es biju gatavs uz visu.

Apgāju pilij apkārt vairākas reizes, pēc tam nolēmu griezties atpakaļ uz mājām, taču vēl mazliet paklejoju pa parku un beidzot devos projām pa Kārļa Juhana ielu.

Pulkstenis bija ap vienpadsmitiem. Iela bija patumša, visur klaiņāja cilvēki — gan pa pāriem, gan bariņos. Bija pienācis «lielais mirklis», mīlas laiks, kad divas sirdis saplūst vienā un dzīve šķiet kā pasaka. Čaukstēja meiteņu kleitas, atskanēja aprauti, kaisli smiekli, krūtis cilāja karsta, drudžaina elpa. Kaut kur tālāk pie viesnīcas «Grand» kāds sauca: «Emma!» Visa iela atgādināja purvāju, no kura cēlās sveloši garaiņi.

Es neapzināti meklēju pa kabatām, vai neatradīsies divas kronas. Kaislība, kas jautās katra garāmgājēja kustībā, gāzes laternu blāvā gaisma, klusā, satraukuma pilnā nakts — tas viss sāka mani uzbudināt; visapkārt klusi čuksti, skavas, bikla atzīšanās, pusizteikti vārdi, apspiesti iekliedzieni; pat kaķi, skaļi ņaudēdami, nodevās mīlestībai Blomkvista vārtos. Turpretī man nebija ne divu kronu! Cik nožēlojami, ka esmu nonācis līdz tādai nabadzībai! Kāds pazemojums, kāds kauns! Un es atkal iedomājos nabaga atraitnes pēdējo artavu, ko būtu ar mieru paņemt, skolēna cepuri vai mutautiņu, ubaga tarbu, ko bez kautrēšanās aiznestu pie lupatu uzpircēja. Lai pats sevi mierinātu un attaisnotu, es sāku meklēt vainas visos šajos laimīgajos cilvēkos, kas slīdēja man garām. Raustīju plecus un mierīgi nopētīju visus, kas pa pāriem staigāja apkārt. Šie pašapmierinātie, kārīgie studenti, kas jau uzskata sevi par Eiropas mēroga uzdzīvotājiem, ja palaimējas pačamstīt kādai šuvējai krūtis! Visi šie jaunie cilvēki, banku ierēdņi, lieltirgotāji, bulvāru maukuri, kas pat nenoniecina jūrnieku sievas vai resnas govju meitas, kuras par kausu alus gatavas atdoties jebkurā pavārtē!

Īstās nāras! Viņu gulta vēl nav atdzisusi pēc ugunsdzēsēja vai zirgu puiša apmeklējuma… Tronis vienmēr ir brīvs, pieejams katram, lūdzu, kāpiet virsū!… Es spēcīgi nospļāvos uz ietves, nebēdādams, ka varu kādam trāpīt; biju saniknojies, nicināju šos cilvēkus, kas spiedās viens pie otra un pārojās manu acu priekšā. Es gāju paceltu galvu un jutos laimīgs, ka esmu saglabājis šķīstību.

Uz Sturtinga laukuma satiku kādu meiču, kas cieši paskatījās uz mani, kad biju nonācis viņai blakām.

— Labvakar! — es teicu.

— Labvakar! Viņa apstājās.

— Hm… Kāpēc jūs pastaigājaties tik vēlu? Vai jaunai dāmai nav bīstami tik vēlā stundā staigāt pa Kārļa Juhana ielu? Ak nē? Bet vai tad jūs neviens neuzrunā, neapvaino, vārdu sakot, vai neaicina līdzi uz mājām?

Pārsteigta viņa raudzījās uz mani, centās izlasīt manā sejā, ko es ar šiem vārdiem esmu gribējis teikt. Piepeši viņa paņēma mani zem rokas un sacīja:

— Nu tad ejam!

Es viņai sekoju. Kad bijām pagājuši dažus soļus garām ormanim, es apstājos, atbrīvoju savu roku un sacīju:

— Paklausies, mīlulīt, man nav nevienas ēras pie dvēseles. Es labāk iešu mājās.

Sākumā viņa man neticēja, bet pēc tam, kad pārbaudīja manas kabatas un nenieka neatrada, saskaitās, atmeta galvu un nosauca mani par stulbeni.

— Ar labu nakti! — es teicu.

— Pagaidiet! Vai jūsu briļļu rāmji ir no zelta?

— Nē!

— Nu tad ejiet pie velna! Un es gāju.

Pēc brītiņa viņa mani panāca un no jauna uzrunāja.

— Labi, nāciet man līdzi! — viņa teica. Šās nožēlojamās staigules piedāvājums mani pazemoja, un es atteicos. Sacīju, ka ir jau ļoti vēls un man jāsteidzas uz kādu vietu, turklāt viņa nav tik bagāta, lai nestu šādus upurus.

— Bet tagad es gribu, lai jūs nāktu man līdzi, — viņa neatlaidās.

— Nē, — es atbildēju. — Es nevaru tam piekrist.

— Jūs droši vien ejat pie kādas citas?

— Nē!

Patlaban manī nebija nekādas iekāres, sievietes man bija vienaldzīgas, alkas bija apdzisušas. Tomēr jutos pazemots šīs dīvainās meičas acīs un mēģināju saglabāt pašcieņu.

— Kā jūs sauc? — es vaicāju. — Ak Marija? Nu tad klausieties, Marij! — Un es sāku viņai paskaidrot savu izturēšanos. Mans stāsts meiču aizvien vairāk pārsteidza.

Vai viņa domājusi, ka es esmu viens no tiem, kas vakaros staigā pa ielām un ķersta meičas? Vai tiešām viņa par mani tā domājusi? Vai es viņu uzrunāju nepieklājīgi?

Vai tā izturas cilvēks, kam prātā ļauns nodoms? Vārdu sakot, es biju sācis ar viņu runāt un pavadīju nedaudzus soļus, lai redzētu, ko viņa darīs. Starp citu, mani sauc tā un tā, esmu mācītājs. Ar labu nakti! Ejiet mājās un vairs negrēkojiet!

Un es gāju projām.

Biju labā noskaņā, soļoju un berzēju rokas, skaļi sarunājos pats ar sevi. Kāds prieks, ka varu tā klaiņāt un darīt labus darbus! Kas zina, varbūt es šo kritušo būtni esmu atgriezis tikumīgai dzīvei! To viņa sapratīs, pārdomājusi manus vārdus, un pat nāves stundā jutīs pret mani pateicību. Ak, lai notiktu kas notikdams, tomēr ir vērts būt godīgam un taisnīgam! Mans noskaņojums bija lielisks, jutos spēcīgs un drosmīgs. Bijusi tikai svece, varbūt es pabeigtu arī savu rakstu. Es gāju, vicinādams jauno vārtu slēdzeni, dungoju, svilpoju un prātoju, kur lai dabūju sveci. Cits nekas neatliek, jāraksta lejā uz ielas pie kādas gāzes laternas. Es atslēdzu durvis un devos augšā pēc saviem papīriem.

Nonācis lejā, aizslēdzu durvis un iekārtojos zem laternas. Visur valdīja klusums, dzirdēju tikai smagos, dunošos policista soļus tuvējā šķērsielā, un tālumā, Sv. Hanshaugena kalnā, rēja suņi. Nekas mani netraucēja, uzsitu svārku apkakli un sakopoju domas. Es justos laimīgs, ja izdotos pabeigt šo mazo rakstu. Biju to pārtraucis kādā grūtā vietā, vajadzēja pāriet uz kaut ko jaunu, kam sekotu rāms, pakāpenisks noslēgums, kas pēkšņi aprautos ar asu frāzi, satraucošu ka šāviens vai kalnu lavīnas nogruvums. Punkts.

Taču man trūka vārdu. Izlasīju visu rakstu no sākuma — skaļi katru teikumu, bet nekādi nespēju koncentrēt domas atbilstošam nobeigumam. Un, kamēr es tā. stāvēju un gudroju, pienāca policists, apstājās netālu no manis un galīgi sagandēja manu radošo noskaņu. Kāda viņam daļa, ka es te stāvu un cenšos izdomāt lielisku nobeigumu sacerējumam, kas paredzēts «Komandoram»? Ak dievs, cik grūti man noturēties virs ūdens, lai ko es darītu! Nostāvēju zem laternas kādu stundu, policists aizgāja, bet, stāvot tā uz vietas, man sāka salt. Noskumis un nomākts par jauno neveiksmi, es beidzot atslēdzu vārtus un gāju uz savu ūķi.

Tur bija ļoti auksts, un melnajā tumsā es tikko varēju samanīt logu. Aiztaustījos līdz gultai, novilku kurpes un sāku berzēt kājas, lai tās sasiltu. Pēc tam es apgūlos neizģērbies, kā jau ilgu laiku biju darījis.

Nākamajā rītā, tikko uzausa gaisma, es apsēdos gultā un atkal sāku rakstīt. Tā es nosēdēju līdz pusdienai un biju uzrakstījis tikai kādas desmit divdesmit rindiņas. Līdz beigām tā arī nebiju ticis.

Es piecēlos, uzvilku kurpes un, lai sasildītos, sāku staigāt šurpu turpu pa istabu.

Logi bija aizsaluši; paraudzījos ārā — sniga sniegs, pagalmu un ūdens sūkni klāja bieza sniega sega.

Es nevarēju rimties, neapzināti staigāju šurpu turpu pa istabu, kasīju ar nagiem sienu, piespiedu pieri pie durvīm, klaudzināju ar rādītājpirkstu pret grīdu un uzmanīgi ieklausījos — visu to es darīju bez jebkāda nolūka, bet klusi un apdomīgi, it kā man būtu kas svarīgs prātā, Lāgu lāgiem es skaļi izsaucos: «Augstais dievs, tas taču ir ārprāts!» Taču joprojām rīkojos tikpat neprātīgi. Pēc ilga laika, varbūt pēc stundām divām, es atjēdzos, sakniebu lūpas un sakopoju visus spēkus. Tam jādara gals!

Sameklēju skaidu, ko grauzt, un apņēmīgi satvēru zīmuli.

Ar lielām pūlēm uzrakstīju pāris īsu teikumu, divdesmit nožēlojamu vārdu, ko ar varu izspiedu, lai darbs virzītos uz priekšu. Taču vairāk nespēju, galva bija tukša, spēki izsīkuši. Es vairs nevarēju pakustēties, plati iepletis acis, blenzu uz šiem ērmīgajiem, nevienādajiem burtiem, kas lēkāja uz papīra kā sarus sacēluši zvēriņi, skatījos, nekā nesaprazdams un ne par ko nedomādams.

Laiks ritēja. Saklausīju ielas troksni, ratu rīboņu, zirgu pakavu dipoņu, dzirdēju Jensa Ulaija balsi, kad viņš runājās stallī ar zirgiem. Jutos galīgi nespēcīgs, sēdēju un tikai reizēm pašmakstināju lūpas. Sāpes krūtīs pastiprinājās.

Gar acīm metās tumšs, jutos galīgi pārguris un atlikos gultā. Lai sasildītu rokas, vilku pirkstus caur matiem no pieres uz pakausi, mati šķipsnām pieķērās pie pirkstiem un nokrita uz spilvena. Tas mani neuztrauca, matu man uz galvas vēl bija diezgan. Mēģināju izrauties no šās dīvainās snaudas, kas gluži kā migla klājās pār augumu; piecēlos sēdus, uzsitu ar roku pa ceļgaliem, kāsēju tikmēr, kamēr varēju izturēt sāpes krūtīs, un no jauna atkritu gultā. Neviens man nepalīdzēja; es bezpalīdzīgi gulēju vaļējām acīm, skatīdamies griestos, un jutu, ka mirstu. Beidzot iebāzu mutē rādītājpirkstu un sāku sūkāt. Manās smadzenēs kaut kas saviļņojās, uzdzirkstīja kāda doma — baisma un neprātīga: «Ja nu es iekosti pirkstā?» Un, ne mirkli nevilcinādamies, es aizvēru acis un iecirtu pirkstā zobus.

Tad pietrūkos kājās. Beidzot biju atmodies. No pirksta pilēja asinis, es tās nolaizīju. Sāpju nejutu, brūce bija niecīga; taču beidzot biju atjēdzies, pašūpoju galvu, piegāju pie loga un sameklēju lupatiņu, ar ko apsiet pirkstu. Kamēr es tā stāvēju, pūlēdamies apsiet brūcīti, acīs sariesās asaras, un es sāku klusi raudāt. Šis izģindušais, sakostais pirksts izskatījās tik nožēlojams! Augstais dievs, ciktāl esmu nonācis!

Tumsa sabiezēja. Iespējams, ka es šovakar varētu pabeigt rakstu, ja man būtu svece. Mana galva atkal bija skaidra, tajā, kā parasti, spietoja domas, un sevišķas sāpes es nejutu, pat izsalkums vairs nebija tik skaudrs kā pirms dažām stundām; līdz rītam es izturēšu. Varbūt es dabūtu sveci uz parāda, ja grieztos pārtikas preču veikalā un izklāstītu savus apstākļus. Mani tur labi pazina — labajās dienās, kamēr man vēl turējās nauda, es tajā veikalā bieži pirku maizi. Bez šaubām, es dabūšu sveci pret savu goda vārdu. Un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es ņēmos notīrīt drēbes un nopurināt no svārku apkakles izkritušos matus, cik tas tumsā bija iespējams. Tad noklunkuroju lejā pa kāpnēm.

Nonācis ārā uz ielas, es iedomājos, vai labāk nepalūgt maizi. Sāku šaubīties, apstājos un pārdomāju. «Nekādā ziņā! es sev beidzot teicu. Biju tādā stāvoklī, ka ēdienu nepanesu; tad man atkal uzbruktu rēgi, nojausmas un neprātīgas fantāzijas, rakstu es nevarētu pabeigt, bet man noteikti tas jāaiznes «Komandoram», iekāms viņš mani nav aizmirsis. «Nekādā ziņā!» Un es izšķīros prasīt sveci. Ar šo apņemšanos iegāju veikalā.

Pie letes stāv sieviete un iepērkas, redzu daudzus sainīšus, kas ietīti dažādos papīros. Pārdevējs mani pazīst un zina, ko es parasti mēdzu pirkt, pamet sievieti ar tās sainīšiem, ievīsta avīzē maizi un noliek to man priekšā.

— Nē, man šoreiz vajadzīga svece, — es saku ļoti klusi un pazemīgi, lai nesakaitinātu pārdevēju un nesabojātu izredzes dabūt sveci.

Mana atbilde viņu pārsteidz, pirmo reizi es lūdzu nevis maizi, bet kaut ko citu.

— Tad jums mazliet jāpagaida, — viņš saka un no jauna pievēršas sievietei.

Viņa savāc savas preces, pasniedz pārdevējam piecas kronas, saņem atpakaļ sīknaudu un aiziet. Tagad mēs ar pārdevēju esam divi vien.

— Tātad jūs vēlaties sveci. — Viņš paņem sveču paciņu, atplēš to un izvelk vienu sveci.

Viņš raugās uz mani, es raugos uz viņu un nespēju izteikt savu lūgumu.

— Ak jā, jūs taču par to jau samaksājāt, — viņš pēkšņi saka. Saka pavisam mierīgi, ka esmu samaksājis, dzirdu katru viņa vārdu. Un viņš sāk ņemt ārā no kases sudraba naudu kronu pēc kronas — spožus, biezus naudas gabalus; viņš man izdod atlikumu no piecām kronām, no tās sievietes piecām kronām.

— Lūdzu! — viņš saka.

Stāvu un mirkli raugos uz naudu, saprotu, ka viņš kļūdījies; es nekā neapsveru, nekā nedomāju, tikai brīnos Par šo bagātību, kas mirdz manu acu priekšā. Mehāniski es savācu naudu.

Tā es stāvu pie letes apmulsis aiz brīnumiem, satriekts, iznīcināts, speru soli uz durvju pusi un atkal apstājos. Cieši skatos sienā, tur karājas ādas kaklasaite ar mazu zvaniņu, zem tās — auklu saišķis. Es stāvu un blenžu uz šīm lietām.

Pārdevējs droši vien domā, ka es gribu parunāties, un, kārtodams uz letes izplāto iesaiņojamo papīru, saka:

— Laikam tagad iestāsies ziema.

— Hm… Jā, tiešām izskatās, ka tagad iestāsies ziema, — es atbildu. Un pēc mirkļa piebilstu: — Nu jā, nav nemaz par agru. Nudien tā izskatās. Sen jau arī laiks.

Dzirdu savu melšanu, bet man šķiet, ka runā kāds cits cilvēks.

— Ak jums arī tā liekas? — pārdevējs vaicā.

Es iebāzu naudu kabatā, satvēru durvju rokturi un gāju ārā, dzirdēju, ka padevu arlabunakti un pārdevējs man atbildēja.

Biju pagājis dažus soļus, kad veikala durvis atsprāga vaļā un pārdevējs man uzsauca. Bez mazākā izbrīna, bez jebkādas baiļu sajūtas es pagriezos atpakaļ, savācu naudu saujā un jau grasījos atdot.

— Lūdzu, jūs aizmirsāt sveci, — pārdevējs sacīja.

— Ak, pateicos! Daudzkārt pateicos! — es mierīgi atbildēju.

Un atkal devos lejup pa ielu, turēdams rokā sveci.

Manas pirmās apzinīgās domas pievērsās naudai. Piegāju pie laternas, no jauna pārskaitīju naudu, pasvārstīju to rokā un pasmaidīju. Tā ir vesela bagātība, esmu glābts uz ilgu laiku! Un es atkal iebāzu naudu kabatā un gāju tālāk.

Apstājies Lielajā ielā pie kādas ēdnīcas, es salti un mierīgi pārdomāju, vai drīkstētu kaut ko iebaudīt. Dzirdēju šķīvju un nažu šķindoņu; kārdinājums bija pārlieku liels, es tūliņ devos iekšā.

— Bifšteku! — es pieprasīju.

— Bifšteku! — apkalpotāja atkārtoja pa virtuves lodziņu.

Apsēdos pie atsevišķa galdiņa netālu no durvīm un sāku gaidīt. Vieta, kur sēdēju, bija patumša, un es iegrimu domās. Laiku pa laikam apkalpotāja man uzmeta ziņkāru skatienu.

Pirmo reizi biju rīkojies negodīgi, šī bija mana pirmā zādzība, pret kuru visi mani agrākie nodarījumi bija tīrais nieks. Tas bija mans pirmais mazais un vienlaikus lielais klupiens… Nu labi! Nekā nevar darīt. Starp citu es taču varu norēķināties ar pārdevēju vēlāk, kad mani apstākļi uzlabosies. Nemaz nav teikts, ka ar mani vienmēr tā būs, turklāt es neesmu solījies dzīvot godīgāk nekā citi, tādu zvērestu neesmu devis.

— Vai drīz dabūšu bifšteku?

— Jā, tūlīt, — apkalpotāja atbildēja, atvēra lodziņu un palūkojas virtuve.

Bet ja nu tas atklājas? Ja pārdevējam mostas aizdomas, ja viņš sāk prātot par notikumu ar maizi, par tām piecām kronām, kuru atlikumu atdeva tai sievietei? Ļoti iespējams, ka viņš to atcerēsies nākamajā reizē, kad ieiešu veikalā. Ak dievs, nu un tad?… Es viegli paraustīju plecus.

— Lūdzu! — apkalpotāja laipni sacīja, nolikdama bifšteku uz galda. — Bet vai jūs labāk neiesiet blakus telpā? Te ir tik tumšs.

— Nē, pateicos, es palikšu tepat, — atbildēju. Viņas laipnība mani aizkustināja, es tūdaļ samaksāju, iedevu tik, cik neviļus satvēru ar roku kabatā, un saspiedu meitenes roku. Viņa smaidīja, bet manas acis kļuva valgas, kad es jokodamies sacīju:

— Par atlikumu nopērciet sev māju… Ak, nav vērts pateikties!

Es sāku ēst, ar katru kumosu kļuvu negausīgāks, riju lielus gabalus pat nesakošļādams. Plosīju gaļu ar zobiem ka cilvēkēdājs.

Apkalpotāja atkal pienāca pie mana galdiņa.

— Vai jūs nevēlaties kaut ko dzert? — viņa vaicāja un mazliet pieliecās.

Es paraudzījos uz viņu, viņa runāja klusām, it kā apmulsusi, viņas acis bija nodurtas.

— Varbūt puspudeli alus vai ko citu… no manis… tāpat… ja vēlaties. .

— Nē, daudzreiz pateicos! — es atbildēju. — Patlaban ne. Es atnākšu citreiz.

Viņa aizgāja un apsēdās pie letes, redzēju tikai viņas galvu. Savāda meitene!

Beidzis ēst, es tūliņ devos uz durvīm. Jutu, ka kļūst nelabi. Apkalpotāja piecēlās.

Es baidījos no gaismas, baiļojos parādīties šai jaunajai meitenei, kura nenoģida visu manu postu, tāpēc aši atsveicinājos, palocījos un metos ārā.

Ēdiens sāka iedarboties, jutu stipras sāpes, kaklā sakāpa grēmas. Katrā tumšā nostūri es izvēmos, taču centos apspiest nelabumu, kas atkal iztukšoja manu kuņģi, savilku rokas dūrēs, cirtu kāju pret ielas bruģi un negantās dusmās noriju to, kas gribēja šļākties ārā, — tomēr viss velti! Beidzot ieskrēju kādos vārtos un, nekā neredzēdams aiz asarām, kas apmigloja acis, izvēmu ēdiena paliekas.

Jutos ļoti sarūgtināts, gāju pa ielu raudādams, lādēju ļaunos spēkus, kas mani vajāja, piesaucu elles sodu un mūžīgas mokas par to neģēlību. Jā, likteņa varas nebija bruņnieciskas, tiešām, tās nebija bruņnieciskas, tas man jāatzīst… Piegāju pie kāda cilvēka, kurš stāvēja pie veikala skatloga, un vaicāju, kā viņš doma, ko drīkst baudīt cilvēks, kas ilgi cietis badu.

— No tā atkarīga viņa dzīvība, taču bifšteku viņš nevar ēst, — es sacīju.

— Esmu dzirdējis, ka derot piens, vārīts piens, — vīrs izbrīnījies atteica. — Starp citu, kāpēc jūs to vaicājat?

— Pateicos! Pateicos! — es atbildēju. — Tiešām, vārīts piens ir derīgs.

Un steidzos projām.

Pienācis pie pirmās kafejnīcas, kas pagadījās ceļā, gāju iekšā un pasūtīju vārītu pienu. Pienu atnesa, un es dzēru to gluži karstu, dzēru kāri, malku pēc malka, samaksāju un devos projām. Tagad es gāju mājās.

Tad notiek kaut kas savāds. Pie maniem vārtiem, atspiedies pret gāzes laternu, tieši gaismas lokā kāds stāv, to es jau saskatu no tālienes, — atkal tā pati melni ģērbusies dāma. Tā pati melni ģērbusies dāma no iepriekšējiem vakariem. Kļūdīties es nevaru, viņa šai vieta stāv jau ceturto reizi. Viņa stāv pavisam nekustīgi.

Man tas šķiet tik ērmīgi, ka es neviļus gausinu soļus; tajā brīdī manas domas ir skaidras, tomēr esmu ļoti uzbudināts, manus nervus satraukusi pēdējā maltīte, ko iebaudīju. Kā parasti, paeju viņai cieši garam, nonāku gandrīz līdz vārtiem un jau grasos iet iekša. Tad apstājos. Mani pārņem iedvesma. Neapzināti pagriežos un pieeju dāmai klāt, paraugos viņai sejā un saku:

— Labvakar, jaunkundz!

— Labvakar! — viņa atbild.

— Atvainojiet, vai jūs kādu meklējat? Es jūs esmu ievērojis jau agrāk, varbūt varētu palīdzēt? Es ļoti, ļoti atvainojos!

— Jā, es lāgā nezinu. .

— Šai pagalmā mīt tikai kādi trīs četri zirgi un es, te ir vienīgi stallis un skārdnieka darbnīca. Ja jūs kādu te meklējat, tad maldāties.

Viņa novēršas un saka:

— Es nevienu nemeklēju, es tikai te stāvu.

Ak tā, viņa te stāv, stāv vakaru pēc vakara vienīgi savu iedomu pēc. Tas ir dīvaini. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk tas mani pārsteidz. Tad nolemju būt drošāks. Pažvadzinu kabatā atslēgas un piedāvājos aizvest viņu iedzert glāzi vīna kaut kur citur… Jau ir ziema, he-hē… Tas neprasīs daudz laika… Protams, ja viņa vēlas.

Ak nē, pateicos, tas nav iespējams. Nē, to viņa nevar. Bet, ja es būtu tik laipns un viņu kādu gabaliņu pavadītu, tad… Jau ir tumšs, un viņai netīk iet vienai pašai pa Kārļa Juhana ielu tik vēlā stundā.

— Ar lielāko prieku.

Un mēs sākām iet; viņa gāja man labajā pusē. Mani pārņēma dīvaina tīksme — apziņa, ka esmu tik tuvu jaunai meitenei. Gāju un visu ceļu viņā lūkojos. Matu smarža, siltums, ko izstaroja viņas augums, sievietes kairā smarža, saldā dvaša, kas vēdīja ikreiz, kad viņa man pievērsās, — tas viss mani reibināja. Es pat varēju saskatīt tuklo, mazliet bālo seju aiz plīvura un augstās krūtis zem apmetņa. Domas par šo slēpto krāšņumu, ko es noģidu, mani mulsināja, vērta bez jebkāda pamata muļķīgi laimīgu; es vairs nespēju valdīties, pieskāros viņas rokai, piedūru pirkstus viņas plecam un muļķīgi smaidīju. Dzirdēju, kā pukst mana sirds.

— Cik jūs esat dīvaina! — es teicu. Kā es to domājot?

Jā, vispirms viņai tāds jauks paradums vakaros nekustīgi stāvēt pie staļļa vārtiem bez jebkāda iemesla, tikai tāpēc, ka tas ienācis prātā..

— Nu jā, bet savs iemesls tam esot; turklāt viņai patīkot vēlu pastaigāties. Vai tad es ejot gulēt pirms divpadsmitiem?

— Es? Vairāk par visu pasaulē ienīstu likšanos gulēt pirms pusnakts. He-hē!

Redzat nu! Tāpēc arī es vakaros dodos pastaigā, jo man nekā cita nav ko darīt! Es dzīvoju Sv. Ulafa laukumā…

— Ilajali! — es izsaucos. Ko jūs teicāt?

— Es tikai teicu — Ilajali… Vairāk nekā. Turpiniet!

Viņa tātad dzīvojot Sv. Ulafa laukumā kopā ar māti, ar kuru grūti sarunāties, jo māte esot pakurla. Vai tad kāds brīnums, ja viņai patīkot mazliet paklejot?

— Nē, itin nemaz, — es atbildēju.

— Nu jā, un tālāk? — Pēc viņas balss es nopratu, ka viņa smaida.

— Vai jums ir māsa?

— Jā, vecāka par mani, bet kā jūs to zināt? Māsa ir aizbraukusi uz Hamburgu.

— Nupat?

— Nē, pirms piecām nedēļām. Bet kā jūs zināt, ka man ir māsa?

— To es nemaz nezināju, es tikai vaicāju. Mēs apklusām. Mums garām pagāja kāds vīrs, nesdams padusē kurpju pāri, tālāk, cik vien redzams, iela bija tukša. Pie Tivoli margoja krāsainu spuldzīšu virtene. Vairs nesniga. Debesis bija dzidras.

— Mīļais dievs, vai tad jums nav auksti bez mēteļa? — piepeši jautāja dāma, raudzīdamās uz mani.

Vai stāstīt viņai, kāpēc man nav mēteļa? Vai atklāt savu stāvokli, izbiedēt viņu un atgrūst uz visiem laikiem? Ir taču tik jauki iet viņai blakām un atstāt viņu neziņā. Es iesmējos un sacīju:

— Nē, nepavisam. — Un, lai pievērstu sarunu citam tematam, es vaicāju: — Vai jūs esat redzējusi Tivoli zvērnīcu?

— Nē, — viņa atbildēja. — Vai tur ir ko redzēt? Ja nu viņai ienāk prātā iet uz turieni? Tur ir tik spoža gaisma un tik daudz ļaužu! Viņa nokaunētos un aizietu, ieraudzījusi manas nonēsātās drēbes, manu sakritušo seju, kuru es turklāt divas dienas nebiju mazgājis. Varbūt viņa pamanītu, ka man nav vestes…

— Ai nē, — es tāpēc atbildēju, — tur nav nekā ko redzēt. — Par laimi, man izdevās sakopot un likt lietā savas daiļrunības paliekas. — Kas tur ko redzēt tādā mazā zvērnīcā! Man vispār nepatīk skatīties uz zvēriem būros. Zvēri saprot, ka cilvēki viņus aplūko, jūt šos simtiem ziņkāros skatienus, un tie viņus ietekmē. Nē, es vēlētos redzēt zvērus, kuri nezina, ka tos novēro, biklos dzīvniekus, kas, paslēpušies savās alās, laiski guļ, piemieguši zaļās acis, laiza ķepas un domā. Vai nav tā?

— Jā, jums, protams, taisnība.

— Zvēri ir interesanti tikai to mežonīgā savdabīgumā.

Kad tie klusi zogas nakts tumsā caur meža biezokni, kad gaisā skan putnu ķērcieni, šalko vējš un jaušama asiņu smaka, atskan noslēpumaini trokšņi, vārdu sakot, kad zvērus apdveš mežonīgās dabas elpa..

Es baidījos viņu garlaikot, jo sapratu, ka esmu tikai nožēlojams nabags, un šī apziņa mani nomāca. Būtu es pieklājīgi apģērbies, tad varētu viņai piedāvāt tīkamu pastaigu pa Tivoli. Cik dīvaini, ka šī meitene atļauj, lai viņu pavada pa Kārļa Juhana ielu noskrandis klaidonis! Diezin ko viņa domā? Un kādēļ es eju viņai blakus un muļķīgi smaidu, pats nezinādams, par ko? Kāda jēga man slāt tādu gaisa gabalu līdzi šai drostaliņai? Vai tas man nav grūti? Vai aukstums man neiet cauri kauliem līdz ar katru vēja brāzmu, kas pūš mums tieši pretī? Un vai manās smadzenēs aiz mēnešiem ilgas badošanās jau nav uzliesmojis ārprāts? Tomēr viņas dēļ es neeju mājās, kur varētu iedzert malciņu piena, vienu karotīti piena, ko varbūt spētu panest mans kuņģis. Kāpēc viņa man nepagriež muguru un nesūta mani pie visiem velniem?

Mani pārņēma izmisums, šī bezcerība mani galīgi nomāca, un es teicu:

— Patiesībā jums nevajadzētu iet kopā ar mani, jaunkundz, — ar savu apģērbu vien es jūs apkaunoju citu acīs. Jā, tas ir tiesa, es nejokoju.

Viņa satrūkās. Uzmeta man ašu skatienu un brīdi klusēja. Pēc tam sacīja:

— Ak dievs!

— Ko jūs gribat teikt? — es vaicāju.

— Ak, nerunājiet tā… Nu mums vairs nav tālu ko iet! — Un viņa sāka soļot ātrāk.

Pie Universitātes ielas mēs pagriezāmies, un jau bija redzamas Sv. Ulafa laukuma ugunis. Tad viņa atkal sāka iet lēnāk.

— Piedodiet šo uzmācību, — es sacīju, — bet vai jūs man nepateiktu savu vārdu, iekāms mēs šķiramies? Un, lūdzu, paceliet uz mirkli plīvuru, lai redzu jūsu seju! Es jums būtu ļoti pateicīgs.

Klusums. Es gaidīju.

— Jūs mani jau esat redzējis, — viņa sacīja.

— Ilajali! — es atkal iesaucos.

— Jūs man sekojāt gandrīz pusi dienas un aizgājāt līdz pat manām mājām. Vai jūs toreiz bijāt piedzēries? — Pēc balss sapratu, ka viņa smaida.

— Jā, diemžēl es toreiz biju piedzēries, — atbildēju.

— Tas gan nav labi!

Un satriekts es atzinu, ka labi tas nav.

Mēs bijām nonākuši pie strūklakas, apstājāmies un paraudzījāmies daudzajos mājas numurs divi apgaismotajos logos.

— Tālāk mani nepavadiet! Paldies par šo vakaru! — viņa sacīja.

Es nodūru galvu, neuzdrīkstējos bilst ne vārda. Noņēmu cepuri un stāvēju kailu galvu. Nez vai viņa sniegs man roku?

— Kādēļ jūs nelūdzat, lai pastaigājos ar jums vēl kādu gabaliņu? — viņa jokodamās sacīja, taču, acis nodūrusi, lūkojās uz savām kurpēm.

— Augstais dievs! Vai jūs tam piekristu? — es atbildēju.

— Jā, bet tikai mazu gabaliņu. Un mēs griezāmies atpakaļ.

Es biju gluži samulsis, nezināju, kā iet, kā stāvēt, šī meitene bija pilnīgi sajaukusi manas domas. Es biju sajūsmināts, brīnum līksms; man šķita — aiz laimes es varētu nomirt. Viņa pati gribēja paiet ar mani atpakaļ, tās nebija manas iedomas, tā bija viņas vēlēšanās. Gāju un raudzījos uz viņu, un jutos aizvien drošāks. Uz mirkli aizmirsu savu nabadzību, savu niecīgumu, visus savu nožēlojamos apstākļus, jutu, ka asinis sāk strauji pulsēt dzīslās tāpat kā agrāk, iekams nebiju tā panīcis, un es gribēju rīkoties mazliet viltīgi, lai izzinātu kaut ko par viņu.

— Toreiz es nebūt nesekoju jums, bet jūsu māsai, es sacīju.

— Manai māsai? — viņa ārkārtīgi pārsteigta vaicāja. Tad apstājās, skatījās uz mani, gaidīja patiesu atbildi. Gaidīja pavisam nopietni.

— Jā, — es atbildēju, — Hm… Es gribēju teikt, ka sekoju jaunākajai no abām dāmām, kas gāja man pa priekšu.

— Jaunākajai? Ha-ha-hā! — Viņa pēkšņi iesmējās skaļi un sirsnīgi kā bērns. —

Ak jūs, viltnieks! To jūs teicāt tikai tāpēc, lai es paceltu plīvuru. Vai ne? Es jūs pieķēru. Bet tagad viss velti… par sodu.

Mēs sākām smieties un jokoties. Tērzējām nerimtīgi visu ceļu, es pats nezinu, ko runāju, jutos tik priecīgs. Viņa stāstīja, ka esot mani redzējusi teātrī, tas bijis diezgan sen. Es esot bijis kopā ar trim draugiem un izturējies trakulīgi. Droši vien arī toreiz es diemžēl esot bijis piedzēries.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Jūs tik skaļi smējāties.

— Ak tā? Jā, es toreiz daudz smējos.

— Bet tagad vairs ne?

— Tagad arī. Dzīve taču ir tik skaista!

Mēs bijām pienākuši pie Kārļa Juhana ielas, un viņa teica:

— Tālāk vairs neiesim. — Un mēs pagriezāmies un atkal gājām uz Universitātes ielas pusi. Kad nonācām pie strūklakas, es palēnināju soļus, jo zināju, ka tālāk iet vairs nedrīkstu.

— Nu jums jāgriežas atpakaļ, — viņa teica un apstājās. Bet pēc mirkļa piebilda, ka es varot viņu pavadīt līdz durvīm. Tas taču neesot nekas ļauns? Vai ne?

— Protams, ne, — es sacīju.

Bet, kad mēs stāvējām pie durvīm, mani atkal nomāca mana nabadzība. Kā tāds grūtdienis kā es lai saglabā možu garu? Te es stāvu pretī šai jaunajai dāmai — netīrs, skrandains, bada izķēmots, nemazgājies — un būtu vai zemē ielīdis. Es neviļus sarāvos un teicu:

— Vai es jūs vēl kādreiz redzēšu?

Man nebija nekādu cerību, ka drīkstēšu viņu vēlreiz satikt. Es gandrīz vai gaidīju strupu noraidījumu, kas mani atvēsinātu un atkal vērstu vienaldzīgu.

— Jā, — viņa teica.

— Kad?

— Es nezinu. Klusums.

— Vai jūs kaut uz īsu mirklīti nepaceltu plīvuru, lai es redzētu, ar ko esmu runājis? — es sacīju.

Klusums.

Mēs varam satikties šeit otrdienas vakarā, — viņa sacīja. — Vai esat ar mieru?

— Ja, dārgā, ja vien tas ir iespējams! — Pulksten astoņos.

— Labi.

Es pārvilku roku pār viņas apmetni, notrausu sniegu, lai būtu iemesls viņai pieskarties; viņas tuvumā es jutos svētlaimīgs.

— Jūs taču nedomāsiet par mani pārāk ļauni? — viņa teica. Un atkal pasmaidīja.

— Nē…

Piepeši viņa apņēmīgi pacēla plīvuru; mēs mirkli raudzījāmies viens uz otru.

— Ilajali! — es teicu. Viņa pastiepās pirkstgalos, apskāva manu kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Jutu, kā no straujās elpas cilājas viņas krūtis.

Tad viņa izrāvās no manām skavām, aizelsusies čukstus uzsauca arlabunakti un, vairs ne vārda neteikdama, uzskrēja augšup pa kāpnēm…

Durvis aizvērās.

Nākamajā dienā sniga vēl vairāk, sniegs krita lielām, mitrām pārslām, kas lejā pārvērtas dubļos. Bija mikls un ledaini auksts.

Es pamodos ļoti vēlu, galva bija durna pēc vakardienas satraucošajiem pārdzīvojumiem, sirds apskurbusi no necerētās sastapšanās. Jūsmas pārņemts, es kādu laiku gulēju nomodā un iedomājos, ka man līdzas guļ Ilajalij Es atplētu rokas, apskāvu pats sevi un skūpstīju tukšu gaisu.

Tad es beidzot piecēlos, izdzēru tasīti piena un pēc tam notiesāju bifšteku; izsalkumu vairs nejutu, vienīgi nervi bija pārāk satraukti. Es devos uz tirgus būdām, kur pārdeva gatavus apģērbus. Man bija ienācis prātā, ka varbūt par lētu cenu varētu nopirkt vesti, ko pavilkt zem svārkiem. Devos augšup pa kāpnēm uz tirgu, izraudzījos vesti un sāku to apskatīt. Tieši tai brīdī garā gāja kāds paziņa; viņš pamāja ar galvu un uzsauca man; es pametu vesti un devos pie viņa. Tas bija tehniķis un patlaban gāja uz darbu.

— Nāciet līdzi, iedzersim kausu alus! Bet žigli, man nav daudz laika… Kas tā bija par dāmu, ar kuru jūs vakar pastaigājāties?

— Vai tad jūs nezināt, — es teicu, jau kļuvis greizsirdīgs, tikai dzirdot viņu pieminam, — ka tā ir mana mīļākā?

— Ka tevi nelabais! — viņš izsaucās.

— Jā, tas notika vakar vakarā.

Es biju viņu pārsteidzis, viņš man noticēja. Es nekautri viņam meloju, lai tiktu no viņa vaļā. Mēs izdzērām alu un gājām projām.

— Nu, palieciet sveiks!… Paklausieties! — viņš pēkšņi izsaucās. — Esmu jums parādā dažas kronas, taisni kauns, ka vēl neesmu tās atdevis, bet jūs tās drīz dabūsiet!

— Pateicos! — es sacīju, lai gan zināju, ka šīs kronas nekad nedabūšu.

Diemžēl alus man tūdaļ sakāpa galvā un karstiem viļņiem pāršalca visu augumu.

Sāku domāt par vakarvakara piedzīvojumu un galīgi apskurbu. Ja nu viņa otrdienas vakarā neatnāk? Ja pārdomā, sāk šaubīties?… Bet par ko viņai jāšaubās? Manas domas pievērsās naudai. Mani pārņēma bailes, briesmīgas bailes. Visos sīkumos atcerējos savu krāpniecību. Ieraudzīju mazo veikaliņu, leti, savu izģindušo roku, kas pievāca naudu, un jau iztēlojos, kā pie manis ierodas policisti un mani apcietina.

Uzliek uz rokām un kājām dzelžus, nē, tikai uz rokām, varbūt tikai uz vienas rokas; restes, dežurējošais policists, spalvas čirksts, kad viņš raksta protokolu, viņa skatiens, šis iznīcinošais skatiens. «Nu, Tangena kungs?» Pēc tam kamera. Mūžīga tumsa..

Hm… Es sažņaudzu dūres, lai justos drošāks, un gāju arvien straujāk un straujāk uz Lielā tirgus pusi. Te es apsēdos.

Nieki! Kas var pierādīt, ka esmu zaglis? Turklāt pārdevējs necels traci, ja arī atcerēsies, kā tas viss notika. Viņš taču trīc par savu vietu! Esiet tik laipns, neceliet skandālu!

Taču šī nauda mani tomēr nomāca un nedeva miera. Es iedziļinājos sevī un skaidri secināju, ka jutos laimīgāks toreiz, kad cietu badu, bet man bija tīra sirdsapziņa. Bet. Ilajali! Vai es neaptraipīju arī viņu, aizskardams meiteni ar savām grēcīgajām rokām! Ak dievs, kāda dzīve! Ilajali!

Tagad es sev likos pretīgs radījums, es pietrūkos kājās un devos pie smalkmaizīšu pārdevējas blakām Ziloņa aptiekai. Vēl es varēju izpirkt savu kaunu, vēl nebija par vēlu es pierādīšu visai pasaulei, ka esmu uz to spējīgs! Pa ceļam es salasīju savu naudu, turēju to rokā visu līdz pēdējai ērai. Pēc tam noliecos par galdiņu, it ka gribēdams kaut ko nopirkt, un iespiedu sievai rokā savu naudu. Ne vārda neteikdams, es tūliņ aizgāju.

Cik brīnišķīgi ir atkal just, ka esi godīgs cilvēks! Tukšās kabatas vairs mani nenomāca, tās man sagādāja apmierinājumu. Ja es tā labi padomāju, tad šī nauda bija sagādājusi man vienīgi slepenas bēdas, šo naudu atceroties, es vienmēr biju nodrebējis. Es taču neesmu nekāds rūdīts nelietis, mans godīgums sacēlās pret šo zemisko rīcību, jā gan! Paldies dievam, tagad es savās acīs biju atguvis pašcieņu.

— Dariet jūs tāpat! — es teicu un raudzījos uz cilvēku ņūkli tirgus laukumā. — Ņemiet piemēru no manis! — Es biju aplaimojis nabaga smalkmaizīšu pārdevēju, viņa to pat neaptvēra. Šovakar viņas bērni neies gulēt neēduši. Es tīksminājos ar šīm domām, un man šķita, ka esmu rīkojies augstsirdīgi. Paldies dievam, šī nauda vairs nav manā kabatā!

Apskurbis un satraukts es gāju pa ielu, lepni pacēlis galvu. Es priecājos, ka varēšu satikt Ilajali un tīrs un godīgs raudzīties viņai acīs. Es biju kā apreibis aiz līksmes.

Nekas mani vairs nenomāca, domas noskaidrojās, galvā smagums bija izzudis, tā likās starojošas gaismas pilna. Manī pēkšņi modās vēlēšanās izdarīt kādas everģēlības, kaut ko pārsteidzošu, sacelt kājās visu pilsētu. Es soļoju pa Grensenu kā neprātīgs, ausis man džinkstēja un reibīgs prieks brāzmoja sirdī. Muļķīgas pargalvības uzplūdā es piegāju pie kāda izsūtāmā, kas gadījās ceļā un paziņoju, cik man gadu, taču viņš nebilda ne vārda, bet es satvēru viņu aiz rokas, cieši ieskatījos viņam acīs un aizgāju, nepaskaidrojis, kāpēc tā uzvedos. Es ieklausījos garāmgājēju balsīs un smieklos, lūkojos uz putniņiem, kas lēkāja pie manām kājām uz ietves, sāku vērot bruģakmeni un atradu tā sakārtojumā dažādas zīmes un dīvainas figūras.

Beidzot biju nonācis līdz Stūrtinga laukumam.

Piepeši es apstājos kā zemē iemiets un sāku raudzīties uz ormaņiem.

Sarunādamies viņi staigāja pa laukumu zirgi stāvēja, galvas nokāruši, draņķīgā laika nomākti. «Uz priekšu!» es sev sacīju un iedunckāju pats sevi ar elkoni. Žigli piegāju pie pirmajiem ratiem un tajos iekāpu.

— Ulevolas ceļš, trīsdesmit septītais numurs! — es uzsaucu.

Un mēs aizbraucam.

Ceļā kučieris sāka vērties atpakaļ, pieliecās un šad tad skatījās zem uzslietā pārjuma, kur es sēdēju. Vai viņam bija modušās aizdomas? Nebija nekādu šaubu, ka manas nonēsātas drēbes pievērsušas viņa uzmanību.

Man jāsatiek kāds kungs! — es saucu, lai aizsteigtos priekšā izprašņājumiem, un neatlaidīgi apgalvoju, ka man visāda ziņa jāsatiek šis kungs.

Mēs apstājāmies pie trīsdesmit septītā numura, es izlēcu ārā no ratiem, metos augšup pa kāpnēm līdz trešajam stāvam, satvēru zvana auklu un to parāvu; zvaniņš spalgi noskanēja sešas septiņas reizes.

Durvis atvēra kalpone, ievēroju, ka viņai ausīs zelta auskari un pelēkajai blūzei melnas, ar drēbi apvilktas pogas. Viņa izbijusies raudzījās manī.

Es vaicāju pēc Kjerulfa, Joakima Kjerulfa — vilnas tirgotāja, viņu ne ar vienu citu nevar samainīt…

Kalpone skurināja galvu.

— Te nekāds Kjerulfs nedzīvo, — viņa sacīja.

Cieši paskatījusies uz mani, viņa grasījās aizvērt durvis. Viņa bija izrunājusi šo uzvārdu veikli, bez stomīšanās, it kā tiešām pazītu šo cilvēku, ko es meklēju, bet aiz slinkuma negribētu piepūlēt atmiņu. Es saskaitos, pagriezu viņai muguru un noskrēju lejup pa kāpnēm.

— Viņa te nav! — es uzsaucu ormanim.

— Ak tad viņš te nedzīvo?

— Nē. Brauciet uz Tomtes ielu līdz vienpadsmitajai mājai!

Biju ārkārtīgi uztraukts, un mans uztraukums pielipa arī ormanim, viņš laikam nodomāja, ka jautājums ir par dzīvību un nāvi, un uzreiz apgrieza zirgus. Tad trenca tos cik spēdams.

— Kā to kungu sauc? — viņš vaicāja un pagriezās pret mani.

— Kjerulfs, vilnas tirgotājs Kjerulfs.

Nu arī ormanim šķita, ka šo cilvēku nevar sajaukt ar kādu citu. Vai viņš nevalkājot gaišu uzvalku?

Ko? — es izsaucos. — Gaišu uzvalku? Vai jūs esat traks? Vai jūs domājat, ka es te jokus dzenu?

Šis gaišais uzvalks man visu izjauca, tādu es šo cilvēku nebiju iedomājies.

— Kā viņu sauca? Par Kjerulfu?

— Nu protams. Vai tas kāds brīnums? Vārds nevien neapkauno! — es attraucu.

— Vai viņš ir sarkanmatis?

Iespējams, ka viņš ir sarkanmatis, un, kad ormanis par to ieminējās, man tūlīt šķita, ka viņam taisnība. Es jutu pateicību pret nabaga ormani un teicu, ka viņš uzreiz sapratis, kādu cilvēku es meklēju. Tā tiešām ir. Būtu pavisam dīvaini, ja tādam cilvēkam nebūtu sarkani mati.

— Laikam gan es viņu pāris reižu esmu vedis, — ormanis skaidroja. — Viņam bija rokā zarains spieķis.

Tagad šis cilvēks gluži kā dzīvs stāvēja man acu priekšā, un es teicu:

— He-he-hē, neviens šo kungu vēl nav redzējis bez zarainā spieķa! Šai ziņā varat būt drošs, pilnīgi drošs.

Jā, skaidrs, tas esot tas pats kungs, kuru viņš vairāk reižu vedis. Viņš to pazīstot…

Un mēs braucām tik ātri, ka zirgu pakavi šķīla dzirkstis.

Lai arī biju ļoti uzbudināts, es ne mirkli nezaudēju apziņu. Mēs braucām garām kādam policistam, un es ievēroju viņa numuru — sešdesmit deviņi. Šis skaitlis satrieca mani līdz sirds dziļumiem un ieurbās smadzenēs kā naža asmens. Sešdesmit deviņi, tieši sešdesmit deviņi — to es neaizmirsīšu!

Es atkritu pret ratu atzveltni, viss neprātīgu iedomu varā, un ieraujos zem ratu nodarvotā audekla pārjuma, lai neviens neredzētu, kā es kustinu lūpas, muļķīgi runādamies pats ar sevi. Manās smadzenēs liesmo ārprāts, un es ļauju tam vaļu, skaidri apzinādamies, ka atrodos tāda spēka varā, kam nespēju pretoties. Sāku smieties — klusi un kaisli, bez jebkāda iegansta, joprojām apskurbis un līksms no diviem kausiem alus. Pamazām mans uzbudinājums noplok, arvien vairāk nomierinos. Jūtu, ka mans ievainotais pirksts stingst, un es aizbāžu to aiz krekla apkakles, lai mazliet sasildītu. Un mēs jau esam atbraukuši Tomtes ielā. Ormanis aptur zirgus.

Gausi es izkāpju no ratiem — domīgs, gurdens, smagu galvu. Ieeju pa kādām durvīm, iznāku pagalmā, eju tam tieši pāri, atduros pret jaunām durvīm, atveru tās, eju iekšā un atrodos tādā kā priekštelpā ar diviem logiem. Kaktā noliktas divas ceļa somas viena uz otras, pie garākās sienas veca, nekrāsota koka lāviņa, kas pārklāta ar segu. Pa labi, nākamajā istabā, es dzirdu balsis un bērnu raudas, un virs manis, otrajā stāvā, kāds dauza ar āmuru dzelzi. Visu to es ievēroju, tikko ienācis iekšā.

Eju cauri priekštelpai pie pretējām durvīm, eju lēnām, nemaz nedomādams bēgt, atveru durvis un iznāku uz Vogmana ielas. Pametu acis uz māju, kurai nule biju izgājis cauri, un lasu uz durvīm izkārtni: «Pansionāts ceļotājiem.»

Man nemaz nav prātā bēgt, slēpties no ormaņa, kas mani gaida; eju ļoti mierīgi pa Vogmana ielu bez jebkādām bailēm, nekā ļauna neapzinādamies. Kjerulfs, vilnas tirgotājs, kas tik ilgi nodarbinājis manu prātu, cilvēks, par kura esamību es biju pārliecināts un kuru visādā ziņā gribēju satikt, piepeši bija izgaisis no manas apziņas, izgaisis kopā ar citām neprātīgām iedomām, kas uzvirmoja un pazuda; tagad viņš rēgojas acu priekšā tikai kā miglains tēls, kā neskaidra atmiņa.

Jo tālāk es gāju, jo vairāk atskurbu, jutos gurds un nespēcīgs, tikko vilku kājas.

Joprojām krita lielas, slapjas sniega pārslas. Beidzot es iznācu Grēnlannē, tieši pie pašas baznīcas, tur es apsēdos uz sola atpūsties. Garāmgājēji ar izbrīnu manī noraudzījās. Es iegrimu domās.

Ak tu mīļais dievs, cik zemu esmu kritis! Šī posta dzīve man bija kļuvusi tik pretīga, es jutos tik pārguris, ka atzinu — nav nekādas jēgas cīnīties, nav vērts šo dzīvi turpināt. Neveiksmes bija ņēmušas virsroku, tās bija pārlieku smagas; biju galīgi salauzts, no manis bija palikusi tikai agrākā cilvēka ēna. Mani pleci nolīkuši un nošķiebušies, es gāju, gauži salīcis uz priekšu, lai kaut mazliet klusinātu sāpes krūtīs.

Pirms dažām dienām es mājās apskatīju savu augumu un nevarēju apvaldīt raudas.

Kreklu es nebiju mainījis vairākas nedēļas, no sviedriem tas bija sacietējis un noberzis nabu, noberzums mazliet asiņoja, bet nesāpēja, taču bija tik nomācoši redzēt šo brūci. Nepratu to izārstēt, bet pati no sevis tā negribēja sadzīt; es to apmazgāju, rūpīgi noslaucīju un atkal uzvilku to pašu kreklu. Nekā cita es nevarēju darīt…

Sēžu uz sola, to visu pārdomādams, un man ir ļoti skumji. Es pats sev derdzos, pat savas rokas man liekas tik pretīgas. Šīs vārgās, gandrīz bezkaunīgi izģindušās plaukstas man derdzas; šie tievie pirksti mani kaitina, es ienīstu savu izdēdējušo ķermeni un nodrebu, ka man jājūt un jāvelk sev līdz šis nožēlojamais miesas grausts.

Žēlīgais dievs, kaut jel tas reiz beigtos! Es tiešām vēlējos nomirt.

Pilnīgi satriekts, apgānīts un pazemots savās acīs, es neapzināti pieceļos un pagriežos uz māju pusi. Pa ceļam ieraugu kādu izkārtni: «Andersenas jaunkundze, skaistākie līķauti, pa labi no vārtiem.»

— Kādas atmiņas! — es saku un atceros savu agrāko istabu Hammersborgā, mazo šūpuļkrēslu, ar avīzēm nolīmēto sienu lejā pie durvīm, bākas sarga sludinājumu un maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela savu svaigi cepto maizi. Ak jā, toreiz man klājās daudz labāk nekā tagad. Kādu nakti es uzrakstīju feļetonu, par kuru saņemu desmit kronas, tagad es vairs nekā nespēju uzrakstīt, itin nekā, tiklīdz mēģinu, visas domas izgaist no galvas. Jā, laiks darīt tam galu!… Un es eju neapstādamies.

Jo vairāk es tuvojos pārtikas preču veikalam, jo vairāk manī mostas neapzināta briesmu nojausma; bet es cieši palieku pie savas apņemšanās, es gribu atzīties savā pārkāpumā. Eju mierīgi augšup pa kāpnēm, durvīs satieku mazu meitenīti, kas nes rokā tasi, palaižu viņu garām un aizveru durvis. Un atkal mēs ar pārdevēju stāvam viens otram pretī. Neviena cita veikalā nav.

— Draņķa laiks, vai ne? — viņš saka. Kādēļ šāds aplinkus gājiens? Kādēļ viņš mani uzreiz neaiztur? Es briesmīgi sadusmojos un saku:

— Es neesmu atnācis, lai pļāpātu par laiku. Mans niknums viņu pārsteidz, šis trulais pārdevējs neko nesajēdz. Viņam pat prātā nav ienācis, ka esmu viņu apkrāpis par piecām kronām.

— Vai tad jūs nezināt, ka esmu jūs apkrāpis? — es nepacietīgi izsaucos, aizelšos un esmu gatavs lietot varu, ja viņš vēl runās izvairīgi.

Bet nabaga cilvēkam nav ne mazākās nojausmas.

Ak tu pasaulīt, ar kādiem stulbeņiem mums jāsadzīvo! Es viņu nolamāju, sīki izskaidroju, kā tas viss notika, rādu, kur stāvēju es un kur stāvēja viņš, kad tas notika, kur atradās nauda, kā es to pievācu un sažņaudzu dūrē, — viņš beidzot sāk saprast, tomēr nekā pret mani neuzsāk. Viņš tikai groza galvu uz visām pusēm, ieklausās soļos blakus istabā, dod man zīmes, lai runāju klusāk, un beidzot saka:

— Tas no jūsu puses bija nekrietni!

— Pagaidiet! — es iesaucos, gribēdams runāt viņam pretī un viņu sakaitināt. — Tas nemaz nebija tik nekrietni un zemiski, kā jūs savā nožēlojamā piparbodītes pārdevēja galvā iedomājaties. Naudu es, protams, nepaturēju, tas man nemūžam nebūtu ienācis prātā; es negribēju to izlietot savā labā, tas ir pretīgi manam godīgajam raksturam…

— Ko tad jūs ar to darījāt?

— Es to atdevu kādai nabaga sievietei, visu līdz beidzamai ērai, lieciet to vērā! Tāds cilvēks kā es nevar aizmirst nabagus..

Brītiņu viņš stāv un domā, acīmredzot šaubās, vai es esmu godīgs cilvēks vai ne.

Beidzot viņš saka:

— Bet kāpēc jūs neatnesāt šo naudu atpakaļ?

— Nu paklausieties! — es nekaunīgi atbildu. — Negribēju jums sagādāt nepatikšanas, gribēju jūs saudzēt. Tā ir pateicība par manu augstsirdību! Es te stāvu un visu jums izskaidroju, bet jums nemaz nav kauna, jūs pat nedomājat ar mani norēķināties. Tāpēc es mazgāju rokas nevainībā. Lai velns jūs parauj! Sveiki!

Es izgāju ārā un skaļi aizcirtu durvis.

Bet, kad atgriezos savā miteklī, šajā nožēlojamā ūķī, izmircis slapjajā sniegā, ļodzīgiem ceļgaliem pēc ilgās klaiņošanas, mans kareivīgums noplaka un es atkal galīgi sabruku. Nožēloju, ka biju uzbrucis nabaga pārdevējam, raudāju, žņaudzu sev rīkli, lai sodītu sevi par šo nelietību, un nožēloju grēkus. Viņš, protams, briesmīgi nobijās par savu vietu, neuzdrošinājās celt skandālu šo piecu kronu dēļ, ko veikals bija zaudējis. Un es izmantoju viņa bailes, kliedzu uz viņu, apvainoju ar katru vārdu.

Varbūt blakus istabā sēdēja šās piparbodītes īpašnieks un kuru katru mirkli varēja iznākt, lai noskaidrotu, kas šeit notiek. Nē, lielāku nekrietnību vairs nevarēja iedomāties!

Kāpēc mani neapcietināja? Tad visam būtu gals. Es pats taču biju stiepis rokas pretī dzelžiem. Es itin nemaz nepretotos, pat vēl palīdzētu. Debesu un zemes valdniek, visu savu dzīvi atdošu par vienu laimīgu mirkli! Visu savu dzīvi — par lēcu virumu! Uzklausi mani tikai šo vienu reizi!…

— Es apgūlos slapjajās drēbēs; man bija neskaidra nojauta, ka varbūt šonakt nomiršu, un, saņemdams visus spēkus, es sakārtoju gultu, lai rīt tā izskatītos kārtīgāka. Es nogūlos un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Tad pēkšņi atcerējos Ilajali. Kā gan varēju viņu visu vakaru aizmirst! Un manā dvēselē atkal iespiežas mazs gaismas stariņš, trausls saules stariņš, kas tik brīnumaini mani sasilda. Saules gaisma kļūst spožāka, šī liegā, smalkā, zīžainā gaisma glāstoši ieskauj mani. Tad saule sāk karsēt, tā dedzina man deniņus, svelošām liesmām apņem manas novārgušās smadzenes. Tagad man acu priekšā kuras vesels sārts, liesmas pārņēmušas debesis un zemi, cilvēkus un dzīvniekus; ugunīgi kalni, ugunīgi velni, bezdibenis, tuksnesis — visa pasaule deg pastarās dienas ugunīs. Vairāk es nekā nedz redzēju, nedz dzirdēju… Nākamajā rītā atmodos vienos sviedros, mani bija kratījis stiprs drudzis. Sākumā es skaidri neapzinājos, kas ar mani noticis, pārsteigts lūkojos apkārt, likās, esmu pilnīgi pārvērties, es pats sevi vairs nepazinu. Aptaustīju rokas un kājas, brīnījos, ka logs ir tajā sienā, nevis tieši pretējā, zirgu pakavu kliksti šķita nākam no augšas. Turklāt mani mocīja nelabums.

Aukstie, slapjie mati krita man uz pieres; piecēlos sēdus, atspiedos pret elkoņiem un paskatījos uz spilvenu — arī uz tā bija slapju matu šķipsnas. Kājas kurpēs bija uztūkušas, bet nesāpēja, es tikai nevarēju pakustināt pirkstus.

Pēc pusdienas, kad jau sāka tumst, es piecēlos no gultas un sāku staigāt pa istabu.

Mēģināju likt mazus, piesardzīgus soļus, centos saglabāt līdzsvaru un pēc iespējas mazāk piepūlēt kājas. Stipras sāpes nejutu, raudas man nenāca; vispār es nejutos noskumis, tieši otrādi, biju apmierināts un vairs nevēlējos, kaut būtu citādi.

Un tad es izgāju uz ielas.

Mani vienīgi mocīja tas, ka, par spīti nelabumam, es tomēr jutu izsalkumu. Jutu atkal pretīgu ēstgribu, kāru apetīti, kas kļuva aizvien spēcīgāka un spēcīgāka. Pakrūtē nežēlīgi smeldza, tur notika klusa, dīvaina rosība. Likās — divdesmit mazi zvēriņi graužas tur gan no vienas, gan otras puses, brīdi pierimst un tad atkal sāk grauzties, klusi urbjas manī, izkozdami gabalu pēc gabala..

Es nebiju slims, tikai ļoti gurds un atkal sāku svīst. Grasījos iet uz Lielo tirgus laukumu, lai tur mazliet atpūstos, bet ceļš bija tāls un grūts. Beidzot es tomēr tur aiztiku, stāvēju Tirgus ielas stūrī pie tirgus laukuma. Sviedri ritēja acīs, apmigloja brilles un vērta mani aklu. Biju apstājies, lai noslaucītu sviedrus. Neredzēju, kur stāvu, nedomāju par to. Visapkārt bija briesmīga kņada.

Piepeši atskan sauciens, skaļš, skarbs brīdinājuma sauciens. Es dzirdu šo saucienu, dzirdu to ļoti labi un atraujos, ātri pasperu soli sāņus, cik manas vājās kājas to atļauj. Man garām pabrauc milzīgi maizes rati, ar riteni aizķerdami manu svārku malu; bijis es mazliet spēcīgāks, tad tiktu sveikā cauri. Jā, tikai mazlietiņ spēcīgāks; bet man nebija spēka, ritenis pārbrauca pār manu kāju un saspieda pirkstus. Jutu — divi pirksti it kā atšķeļas.

Maizes vedējs spēji apturēja zirgus, pagriezās uz manu pusi un izbijies vaicāja, kas noticis. Jā, varēja būt ļaunāk… Nav nekā bīstama… Nedomāju, ka būtu kaut kas lauzts… Lūdzu, neraizējieties…

Ar mokām aizvilkos līdz pirmajam solam; šie daudzie cilvēki, kas bija apstājušies un lūkojās uz mani, mani apmulsināja. Patiesībā tas nebija nekāds nāvīgs trieciens, es biju ticis viegli cauri. Ļaunākais, ka manas kurpes purns bija saspiests un zole atrauta.

Es pacēlu kāju un ieraudzīju šai atplēstajā spraugā asinis. Ak, neviens nebija vainīgs, vedējs nekādā ziņā nebija gribējis nodarīt man ļaunu. Viņš izskatījās ļoti nobijies. Ja es viņam palūgtu maizes riecienu, viņš to noteikti man iedotu. Viņš to man labprāt iedotu. Lai dievs atmaksā viņa labo sirdi!

Jutu stipru izsalkumu un nezināju, kā klusināt briesmīgo ēstgribu. Grozījos uz sola, tad pierāvu ceļgalus pie krūtīm. Kad iestājās tumsa, aizklumburoju līdz rātsnamam — dievs vien zina, kā tur nokļuvu. Apsēdos uz balustrādes malas. Izrāvu svārkiem vienu kabatu un sāku to košļāt, starp citu, gluži neapzināti, drūmi raudzīdamies tālumā un nekā neredzēdams. Dzirdēju, ka ap mani čalodami rotaļājas bērni, un laiku pa laikam neskaidri samanīju garāmgājējus; vairāk es nekā neuztvēru.

Tad man pēkšņi iešaujas prātā aiziet tur, lejā, līdz tirgum un dabūt gabaliņu jēlas gaļas. Es pieceļos kājās, eju gar balustrādi līdz tirgus nojumes otram galam un dodos lejā pa kāpnēm. Kad esmu nonācis gandrīz līdz skārņiem, pagriežos atpakaļ un uzsaucu iedomātam sunim, it ka pavēlēdams tam gaidīt, un tad griežos pie pirmā miesnieka, kuru sastopu.

— Lūdzu, esiet tik laipns un iedodiet kādu kaulu manam sunim! — es saku. — Tikai kaulu, bez gaļas, lai sunim būtu ko turēt zobos.

Man iedod kaulu, lielisku kauliņu, kuram pat mazliet klāt gaļa, un es to pabāžu zem svārkiem. Pateicos miesniekam tik sirsnīgi, ka viņš pārsteigts paraugās uz mani.

— Nav vērts pateikties, — viņš atbild.

— Nesakiet vis, jūs bijāt tik laipns, — es murminu. Atkal kāpu augšā. Sirds stipri pukstēja.

Es iegriezos tumšā šķērsielā un apstājos pie kādiem sagruvušiem vārtiem. Te bija melna tumsa, un es, priecādamies par šo svētīto tumsu, sāku grauzt kaulu.

Kaulam nebija nekādas garšas, no tā nāca sarecējušu asiņu dvaka, un es apvēmos.

Tomēr no jauna mēģināju grauzt kaulu — ja man laimētos paturēt kuņģī kaut kumosiņu, tas noteikti iedarbotos. Vajadzēja tikai paturēt kaut nedaudz kuņģī. Bet es atkal apvēmos. Sadusmojos, nikni ar zobiem noplēsu mazus kumosiņus gaļas un ar varu tos noriju. Tomēr nekas nelīdzēja. Tiklīdz gaļas kumosiņi kuņģī bija sasiluši, tie tūliņ nāca atpakaļ. Briesmīgā niknumā es žņaudzīju dūres, aiz nevarības raudāju un joprojām grauzu kaulu. No asarām kauls kļuva slapjš un netīrs, es apvēmos, nolamājos, no jauna sāku to grauzt, izmisumā raudāju un atkal vēmu. Skaļā balsī es nolādēju visu pasauli.

Klusums. Visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, visur tumsa un vientulība.

Esmu briesmīgi uzbudināts, smagi elpoju un raudādams griežu zobus ikreiz, kad jāizvemj šīs gaļas kripatiņas, kas varētu mazliet remdēt izsalkumu. Nekas nelīdz, lai kā nomokos, un, nevarīga naida, traka niknuma pārņemts, es sviežu kaulu pret vārtiem un nespēcīgās dusmās draudu debesīm, aizsmakušā balsī pulgoju dieva vārdu, saliecu pirkstus kā zvēra nagus… «Dzirdi, tu visvarenais debesu valdniek, tevis nemaz nav un, ja tu esi, tad nolādu tevi, lai tavas debesis degtu elles liesmās! Es gribēju tev kalpot, bet tu mani atgrūdi un tagad es uz mūžu mūžiem no tevis novēršos, jo tu negribēji mani uzklausīt. Es zinu, ka man drīz jāmirst, bet vēl kapa malā es tevi nolādu, tu visuaugstais Pērtiķi! Tu gribēji pakļaut mani ar varu, bet nezināji, ka esmu nelokāms pat vislielākā postā. Vai tiešam tu to nezināji Tu gribēji, lai es miegā atviegloju savu sirdi? Nu tad klausies: ar visu savu būtību, ar katru nervu šķiedriņu es tevi nicinu, es līksmoju un uzspļauju tavai žēlastībai. No šā brīža es noliedzu visus tavus darbus un tavu esamību, es nolādēšu savas domas, ja tās atkal pievērsīsies tev, es izraušu sev mēli no mutes, ja tā atkal izrunās tavu vārdu.

Un, ja tu tiešām esi, tad dzirdi manus pēdējos vārdus, ko tev saku, — ardievu! Es klusēšu un novērsīšos no tevis, un iešu savu ceļu.» Klusums.

Es drebu aiz satraukuma un ciešanām, joprojām stāvu tajā pašā vietā un čukstu lāstus un lamas, šņukstēdams un rūgti raudādams; jūtos salauzts un galīgi bezspēcīgs pēc neprātīgā dusmu uzliesmojuma. Ak, tā bija tikai grāmatu daiļrunība, pat savā postā es centos skaisti izteikties. Es jau stāvu vārtos kādu pusstundu, elsodams un turēdamies pie staba. Pēkšņi dzirdu balsis. Runādamies šurp nāk divi cilvēki. Es atraujos no vārtiem, taustos gar mājas sienu un atkal iznāku uz gaišas ielas. Tai brīdī, kad es grīļodamies eju lejup no Jungsbakena, manas smadzenes sāk nodarbināt pavisam dīvainas lietas. Man piepeši šķiet, ka visas šīs nožēlojamās tirgus būdas, šīs piparbodītes un vecu drēbju pārdotavas ir kauna traips visai pilsētai. Tās bojā laukumu, izķēmo pilsētu — nost ar šiem graustiem! Un es domās aprēķinu, cik tas varētu izmaksāt, ja pārceltu šeit ģeogrāfiskā muzeja ēku, šo skaisto celtni, par kuru vienmēr esmu priecājies, iedams tai garām. Laikam gan šāda nama pārvākšana izmaksātu savus septiņdesmit vai septiņdesmit divus tūkstošus kronu — smuka summiņa, krietns kapitāls sākumam, he-hē! Mana galva bija it kā tukša, kad es to palocīju, apliecinādams, ka sākumam tā tiešām ir smuka summiņa. Taču es vēl joprojām drebu un pēc raudām brīžiem skaļi žagojos.

Man bija tāda sajūta, ka manī tik tikko pulsē dzīvība, ka mana dziesmiņa jau nodziedāta. Patiesībā tas man bija diezgan vienaldzīgi, tas mani itin nemaz nenodarbināja. Devos cauri pilsētai uz ostu, uz tiltiem, aizvien tālāk projām no sava mitekļa. Es mierīgi varēju nogulies uz ielas bruģa un nomirt. Ciešanas bija notrulinājušas manas jūtas. Ievainotie kājas pirksti sāpēja, likās, sāpes izplatās uz augšu līdz gurnam, taču tas mani daudz neuztrauca. Biju pārcietis daudz lielākas mokas.

Beidzot nonācu pie Dzelzceļa tilta. Tur nebija nekādas rosības, nekādas kņadas, tikai retumis gadījās kāds cilvēks, laivinieks vai jūrnieks, kas soļoja, sabāzis rokas kabatās. Ievēroju klibu vīru, kurš cieši paskatījās manī, kad gājām viens otram garām.

Es it kā neviļus viņu apturēju, pacēlu cepuri un vaicāju, vai «Mūķene» jau izgājusi jūrā. Turklāt es nenocietos, uzsitu knipi viņam pie deguna un teicu:

— Velns parāvis, «Mūķene»! To es pavisam biju piemirsis!

Tomēr domas par šo kuģi bija snaudušas manā zemapziņā, biju tās nēsājis, pats to neapzinādamies.

— Kā tad, «Mūķene» jau sen jūrā!

— Vai jūs nevarat pateikt, uz kurieni tā aizbraukusi? Vīrs pārdomāja, pacēla klibo kāju un viegli to pašūpoja.

— Nē, — viņš atteica. — Bet vai jūs zināt, kāda tai krava?

— Nē, — es atbildēju.

Pa to laiku jau biju aizmirsis «Mūķeni» un vaicāju vīram, cik tālu varētu būt līdz Holmestrandai, rēķinot vecajās labajās ģeogrāfiskajās jūdzēs.

— Līdz Holmestrandai? Es domāju, ka…

— Vai varbūt līdz Veblungsnesai?

— Jā, es gribēju teikt, ka līdz Holmestrandai..

— Paklausieties, kamēr neaizmirstu, — es viņu pārtraucu. — Vai jūs nebūtu tik laipns un neiedotu man mazliet tabakas, tikai kripatiņu?

Tabaku es dabūju, ļoti sirsnīgi pateicos klibajam un devos projām. Tabaku es neizlietoju, iebāzu to tūdaļ kabatā. Vīrs joprojām skatījās man nopakaļ, varbūt biju modinājis viņā aizdomas. Visu laiku jutu šo aizdomu pilno skatienu, tas man nepatika, un es griezos atpakaļ, piegāju viņam klāt un teicu:

— Adatnieks.

Tikai šo vienu vārdu: adatnieks. Vairāk neko. To teikdams, es cieši raudzījos viņā, jutu, ka raugos briesmīgu skatienu, it kā lūkotos no viņpasaules. Izteicis šo vārdu, es vēl laiciņu pastāvēju. Tad atkal steberēju uz Dzelzceļa tilta pusi. Vīrs neteica ne vārda, tikai pavadīja mani ar acīm.

Adatnieks? Es pēkšņi apstājos. Kā es uzreiz to neaptveru? Es taču šo kropli jau esmu saticis! Kādā skaidrā rītā Grensenā, toreiz es biju ieķīlājis savu vesti. Man šķita, ka kopš tās dienas aizritējusi vesela mūžība.

Es stāvu un domāju — stāvu, atslējies pret kādas mājas sienu Tirgus un Ostas ielas stūrī, pēkšņi satrūkstos un mēģinu paslēpties. Bet man neizdodas, un tad, aizmirsis visu kaunu, paceļu galvu un skatos uz «Komandoru».

Kļūstu ārkārtīgi uzmācīgs, pasperu dažus soļus nost no sienas, lai «Komandors» mani ieraudzītu. Es to nedaru, lai modinātu līdzjūtību, bet lai pats sevi pazemotu, pienaglotu pie kauna staba. Esmu gatavs mesties zemē uz ielas un lūgt «Komandoru», lai viņš mani samīda, lai kāpj man uz sejas. Es pat nepadodu viņam labvakaru.

«Komandors» acīmredzot noprot, ka ar mani nav labi, viņš gausina soļus, un es saku, lai viņu apturētu:

— Es gribēju jums kaut ko aiznest, bet vēl neesmu pabeidzis.

— Ak tā? Vēl neesat pabeidzis? — viņš vaicā.

— Nē, neesmu.

No «Komandora» laipnības man acīs sariešas asaras, un es sāku stipri kāsēt, lai savaldītos. «Komandors» viegli nosēcas un pētīgi raugās manī.

— Bet vai jums pagaidām ir no kā iztikt? — viņš jautā.

— Nē, — es atbildu. — Man nav itin nekā. Šodien es vēl neesmu ēdis, bet..

— Pasarg dievs, nedrīkst taču ļaut jums nomirt badā, mīļais cilvēk! — viņš saka.

Un tūliņ iebāž roku kabatā.

Tagad manī pamostas kauna jūtas, es atkāpjos līdz mājas sienai un atslienos, bet stāvu un klusēdams skatos, kā «Komandors» izvelk naudas maku. Tad viņš man pasniedz desmit kronas. Bez liekas gudrošanas viņš man pasniedz desmit kronas. Un tad atkārto, ka nedrīkstot taču ļaut man nomirt badā.

Es stomīdamies mēģinu kaut ko iebilst, tūliņ neņemu naudas zīmi.

— Man kauns… Un tas ir par daudz…

— Nu, nu, ņemiet ašāk! — Un viņš paraugās pulkstenī. — Man jāsteidzas uz vilcienu, jau dzirdu, tas nāk.

Es paņēmu naudu, aiz prieka biju tā apmulsis, ka vairs nebildu ne vārda, pat nepateicos.

— Nekaunieties! — «Komandors» sacīja. — Zinu, ka jūs kaut ko uzrakstīsiet.

Tad viņš aizgāja.

Pēkšņi es atcerējos, ka neesmu pateicies par palīdzību. Mēģināju viņu panākt, bet nespēju tikt no vietas, kājas atteicās kalpot, un es gandrīz pakritu. «Komandors» aizvien vairāk attālinājās. Es gribēju viņam uzsaukt, bet neuzdrīkstējos, un, kad beidzot saņēmos, viņš jau bija pārāk tālu aizgājis, turklāt mana balss skanēja pārlieku vārgi.

Es stāvēju uz ietves, pavadīju viņu ar skatienu un klusi raudāju.

«Kaut kas nedzirdēts, viņš man iedeva desmit kronas!» es sev sacīju. Nostājos tajā vietā, kur viņš bija stāvējis, un atdarināju visas viņa kustības. Pacēlu banknoti pie saraudātajām acīm, apskatīju to no visām pusēm un sāku lādēties — lādēties tāpēc, ka tas ir tiesa, ka es turu rokā desmit kronu banknoti.

Pēc kāda laiciņa — varbūt diezgan ilga laika, jo ap mani viss bija kļuvis tik kluss, — es pēkšņi atrados pie vienpadsmitā numura Tomtes ielā. Te es biju piekrāpis ormani, kas mani veda, te es biju slepus izgājis cauri pagalmam uz citu ielu. Mirkli pastāvējis un pabrīnījies, es vēlreiz iegāju iekšā pa durvīm un devos tieši uz «Pansionātu ceļotājiem». Te es palūdzu naktsmājas, un man tūliņ parādīja gultu.

Otrdiena.

Saulaina, klusa un apbrīnojami gaiša diena. Sniegs nokusis, visapkārt rosme un līksme, priecīgas sejas, smaidi un smiekli. No fontāniem ieslīpi strūklo ūdens, zeltains no saules un zilgans no debesu zilgmes…

Ap pusdienas laiku izgāju no mājas Tomtes ielā, kur joprojām dzīvoju par «Komandora» desmit kronām un kur man klājās labi. Devos uz pilsētu. Biju līksmā noskaņā un visu pēcpusdienu klīdu apkārt visrosīgākajās ielās un aplūkoju raibo pūli.

Pulkstenis vēl nebija septiņi vakarā, kad aizgāju līdz Sv. Ulafa laukumam un slepus palūkojos mājas numurs divi logos. Ko lai es saku, ja viņa nonāks lejā? Labvakar, jaunkundz? Vai lai tikai pasmaidu? Nospriedu tikai pasmaidīt. Protams, es zemu palocīšos.

Es aizzagos projām, mazliet nokaunējies, ka tik agri esmu atnācis, klaiņāju pa Kārļa Juhana ielu un nenolaidu acis no Universitātes pulksteņa. Kad pulkstenis bija astoņi, atkal gāju uz Universitātes ielas pusi. Ejot es atskārtu, ka varu nokavēties, un gāju, cik ātri spēdams. Kāja ļoti sāpēja, citādi jutos pilnīgi laimīgs.

Apstājos pie strūklakas un atvilku elpu; stāvēju tur diezgan ilgi, nenolaizdams acis no mājas numurs divi logiem, bet viņa nenāca. Nu, es tomēr gaidīšu, man nekur nav jāsteidzas; varbūt viņai kas atgadījies. Un es gaidīju. Vai tas tikai nav sapnis?

Varbūt esmu vienīgi iztēlojies šo pirmo satikšanos ar viņu tai naktī, kad mocījos drudža murgos? Samulsis sāku to visu pārdomāt, un mani pārņēma šaubas.

— Khm… — Kāds nokāsējās man aiz muguras, izdzirdu pavisam tuvu vieglus soļus. Taču es nepagriezos, nenolaidu acis no lielajām kāpnēm.

— Labvakar! — kāds saka.

Es aizmirstu pasmaidīt, pat nepaceļu uzreiz cepuri, jūtos tik pārsteigts, ka viņa nāk no citas puses.

— Vai jūs ilgi gaidījāt? — viņa vaicā, atvilkdama elpu pēc ašā gājiena.

— Nē, itin nemaz ne, atnācu tikai pirms mirkļa, — es atbildu. — Bet kas par to, ja būtu gaidījis ilgi? Starp citu, domāju, ka jūs nāksiet no tās puses.

— Es pavadīju māti pie paziņām. Mātes šovakar nebūs mājās.

— Ak tā, — es saku.

Mēs sākam iet. Uz ielas stūra stāv policists un skatās uz mums.

— Uz kurieni mēs ejam? — viņa vaicā un apstājas.

— Kurp jūs vēlaties, tikai uz turieni, kurp jūs vēlaties.

— Ak, ir tik garlaicīgi izvēlēties pašai! Klusums.

Tad es saku, lai tikai kaut ko teiktu:

— Jūsu logi, kā redzu, ir tumši.

— Jā, — viņa žigli atbild. — Kalponei arī brīvs vakars. Dzīvoklī neviena nav.

Mēs apstājamies un raugāmies uz mājas numurs divi logiem, it kā tos nekad nebūtu redzējuši.

— Varbūt mēs varētu uziet augšā? — es ierunājos. Ja atļausiet, es palikšu sēžam pie durvīm..

Aiz uztraukuma sāku drebēt un ļoti nožēloju, ka biju tik nekautrs. Ja nu viņa apvainojas un aiziet? Ja nu es viņu nekad vairs neredzēšu? Ak šīs manas nelaimīgās iedomas! Izmisis es gaidu atbildi.

— Jums nemaz nevajadzēs sēdēt pie durvīm, — viņa saka.

Un mēs kāpām augšup.

Tumšajā gaitenī viņa satvēra manu roku un vadīja mani uz priekšu. Man nemaz nevajagot būt tik klusam, es varot runāt — viņa teica. Un tad mēs iegājām iekšā.

Kamēr viņa aizdedzināja sveci — nevis lampu, bet sveci —, kamēr aizdedzināja sveci, viņa sacīja:

— Tikai neskatieties uz mani! Tpū, man kauns! Es nekad vairs tā nedarīšu!

— Ko jūs vairs nedarīsiet? — Es nekad vairs… Ai nē, dievs pasarg… Es jūs nekad vairs neskūpstīšu.

— Ak to jūs vairs nedarīsiet? — es atvaicāju, un mēs abi sākām smieties. Es izstiepu viņai pretī rokas, bet viņa atkāpās atpakaļ, aizskrēja otrpus galda. Mirkli mēs stāvējām, raudzīdamies viens otrā, bet starp mums bija svece.

Tad viņa atraisīja plīvuru un noņēma cepuri, bet viņas valšķīgās acis visu laiku vēroja manas kustības, lai es nevarētu viņu apskaut. Es atkal mēģināju viņu notvert, bet aizķēros aiz paklāja un paklupu; es vairs nevarēju nostāties uz savainotās kājas.

Gaužām apjucis es piecēlos.

— Ak dievs, kā jūs esat pietvīcis! Jūs esat briesmīgi neveikls! — viņa izsaucās.

— Jā, tā ir, — es atteicu.

Un mēs no jauna sākām skriet ap galdu.

— Man šķiet, jūs klibojat?

— Jā, es kliboju, bet tikai mazliet!

— Pagājušo reizi jums bija savainots pirksts, tagad savainota kāja. Cik daudz moku jums jācieš!

— Pirms dažām dienām mani gandrīz sabrauca.

— Sabrauca? Vai atkal bijāt piedzēries? Ak tu želīgais dievs, kā gan jūs dzīvojat, jaunais cilvēk!

Viņa man padraudēja ar pirkstu un kļuva nopietna.

— Labāk apsēdīsimies! — viņa uzaicināja. — Nē, ne jau tur pie durvīm. Jūs esat pārlieku bailīgs. Sēdieties šeit, bet es sēdēšu te, nu tā… Ai, cik garlaicīgi, ja cilvēks ir tik kautrīgs! Viss jādara un jāsaka pašai. Neviens nepalīdz. Jūs, piemēram, varētu uzlikt roku uz mana krēsla atzveltnes. Tik daudz taču varējāt iedomāties pats. Jo, tiklīdz es kaut ko pasaku, jūs raugāties uz mani tā it kā neticētu savām ausīm. Jā gan, tas tiesa, to esmu ievērojusi ne reizi vien. Arī tagad jūs tā darāt. Bet neiedomājieties, ka es ticu jūsu lēnprātībai. Todien, kad bijāt piedzēries, jūs izturējāties diezgan nekaunīgi, līdz pat namdurvīm jūs mani vajājāt un nomocījāt ar savu uzmācību: «Jūs pazaudēsiet savu grāmatu, jaunkundz! Jūs noteikti pazaudēsiet savu grāmatu, jaunkundz!» Ha-ha-hā! Tas nudien bija ļoti neglīti!

Sēdēju samulsis un nenolaidu no viņas acis. Sirds stipri pukstēja, asinis siltiem viļņiem strāvoja dzīslās. Kāda brīnumaina bauda sēdēt atkal cilvēku dzīvoklī, klausīties pulksteņa tikšķos un sarunāties nevis tikai ar sevi, bet ar jaunu, žirgtu meiteni!

— Kādēļ jūs klusējat?

— Jūs esat tik burvīga! — es teicu. — Jūs esat mani savaldzinājusi, pilnīgi savaldzinājusi. Tur nekā nevar darīt. Jūs esat visbrīnišķīgākā meitene, kas… Jūsu acis brīžiem starot staro, kaut ko tamlīdzīgu es nekad neesmu redzējis, tās atgādina ziedus.

Ko? Nē, nē, es nesalīdzinātu tās ar ziediem, bet… Esmu jūs ļoti iemīlējis un tādēļ ciešu. Kā jūs sauc? Tagad jums jāpasaka, kā jūs sauc…

— Bet kā jūs sauc? Ak, es atkal gandrīz aizmirsu pavaicāt! Vakar visu dienu par to domāju, ka jums jāpajautā. Jā, ne jau nu visu dienu, visu dienu es par jums, protams, nedomāju.

— Vai zināt, kā es jūs saucu? Es jūs saucu par Ilajali. Kā jums tas patīk? Tāda glāstoša skaņa…

— Ilajali?

— Jā.

— Vai tas ir kādā svešā valodā?

— Hm… Patiesībā ne.

— Jā, vārds nav slikts.

Pēc ilgas tielēšanās mēs pateicām viens otram savu vārdu. Viņa apsēdās man blakām uz dīvāna un ar kāju pastūma tālāk krēslu. Mēs no jauna sākām tērzēt.

— Šovakar jūs esat pat noskuvies, — viņa sacīja. — Vispār jūs šodien izskatāties labāk nekā pagājušajā reizē, bet tikai mazliet, lūdzu, nekļūstiet iedomīgs… Nē, Pagājušajā reizē jūs tiešām izskatījāties nepievilcīgs. Turklāt jums ap pirkstu bija aptīta netīra lupata. Tomēr jūs katrā ziņā gribējāt ieiet ar mani kaut kur iedzert vīnu.

Nē, tencinu!

— Tātad mana nožēlojamā izskata dēļ jūs negribējāt ar mani iet? — es vaicāju.

— Nē, — viņa atbildēja un nodūra acis. — Nē, dievs to zina, tā tas nebija! Es par to pat neiedomājos.

— Paklausieties, — es sacīju, — jūs laikam domājat, ka es varu ģērbties un dzīvot pēc sirds patikšanas? Diemžēl es to nevaru, esmu ļoti, ļoti nabadzīgs.

Viņa manī pavērās.

— Vai tiešām?

— Jā, patiesi! Klusums.

— Ak tu mīļais dievs, arī es esmu nabaga, — viņa teica, lepni atmetusi galvu.

Ikviens viņas vārds mani apreibināja, lija manā sirdī kā vīna lāses, lai gan viņa bija pavisam parasta Kristiānijas meitene, diezgan asprātīga un valodīga, bet runāja žargonā. Viņas paradums klausoties mazliet pašķiebt galvu mani sajūsmināja. Un es jutu viņas elpu tieši uz sava vaiga.

— Vai jūs zināt, ka… Bet, lūdzu, tikai nedusmojieties… Kad es vakar vakarā apgūlos, tad izstiepu roku tā… it kā jūs gulētu man blakus. Un tad es aizmigu.

— Tiešām? Cik jauki! — Klusums. — Taču to jūs drīkstat darīt tikai notālēm, citādi…

— Vai jūs domājat, ka citādi es to nedrīkstētu?

— Nē, domāju, ka nedrīkstētu.

— No manis varat sagaidīt visu! — es teicu un sadūšojies viņu apskāvu.

— Visu? — viņa tikai atvaicāja.

Mani kaitināja un aizskāra, ka viņa mani uzskata par pārlieku biklu; es izriezu krūtis un satvēru viņas roku. Bet meitene roku pavisam mierīgi atbrīvoja un pavirzījās mazliet tālāk. Mana drosme saplaka, nokaunējies es sāku raudzīties ārā pa logu. Tik un tā esmu nožēlojams, labāk nemaz nemēģināt kaut ko iedomāties. Ja es viņu būtu saticis agrāk, kad vēl izskatījos pēc cilvēka, savās labklājības dienās, kad man cik necik veicās! Un mani pārņēma nomāktība.

— Redzat nu, — viņa teica. — Redzat, vajag tikai saraukt pieri, lai jūs sabiedētu, vajag tikai mazliet pavirzīties tālāk… — Viņa pārgalvīgi iesmējās un aizvēra acis, it kā viņai nepatiktu, ka uz viņu skatās.

— Tagad jūs redzēsiet! — es izsaucos. — Nu jūs redzēsiet! — Un es strauji apskāvu viņas plecus. Vai šī meitene zaudējusi prātu? Vai tiešām viņa mani uzskata par pienapuiku? Nu, lai tad notiek!… Neviens nevarēs apgalvot, ka šajā ziņā atpalieku no citiem. Velna meitēns! Tagad atliek tikai rīkoties…

It kā es vēl kaut kam derētu!

Viņa joprojām sēdēja rāmi, aizvērtām acīm; abi neteicām ne vārda. Es pievilku viņu sev klāt, piekļāvu savam krūtīm, bet viņa nebilda ne vārda. Dzirdēju mūsu sirds pukstus, skaļus kā zirgu pakavu dipoņa.

Es viņu noskūpstīju.

Es vairs nevaldījos, runāju visādas blēņas, par kurām viņa tikai smējās, čukstēju mīļus vārdus, ar lūpām pieplacis pie viņas lūpām, glāstīju viņas vaigu un skūpstīju, skūpstīju. Attaisīju vienu viņas ņiebura pogu, pēc tam otru un ieraudzīju viņas krūtis, kas lūkojās no krekla kā divi neaptverami brīnumi — apaļas un baltas.

— Vai drīkstu paskatīties? — es saku un mēģinu attaisīt pārējās pogas, vēl vairāk atsegt viņas miesu, bet esmu pārāk uztraukts un nekādi nespēju tikt galā ar apakšējām pogām, turklāt ņieburs ir pārāk ciešs. — Lūdzu, lūdzu, ļaujiet paskatīties, tikai mazliet… mazlietiņ…

Viņa apvij rokas man ap kaklu ļoti lēni un maigi; no drebošajām sārtajām nāsīm man sejā vēsmo viņas dvaša; ar vienu roku viņa pati sāk pogāt vaļā pogu pēc pogas.

Viņa mulsi smaida, paveras manī, lai pārliecinātos, vai es manu, ka viņa ir izbijusies.

Viņa atraisa lentītes, atbrīvo korseti, mulsa maiguma pārņemta. Un es ar savām raupjajām rokām arī pieskaros šīm pogām un lentītēm…

Lai novērstu uzmanību no labās rokas, viņa ar kreiso glāsta manu plecu un saka:

— Cik daudz izkritušu matu!

— Jā, — es atbildu un spiežu lūpas pie viņas krūtīm. viņa guļ man blakus pilnīgi atpogātu blūzi. Piepeši viņa it kā atjēdzas, ka aizgājusi par tālu. Viņa cenšas aizklāt krūtis un mazliet paceļas. Un, lai slēptu kaunu, viņa atkal sāk runāt, ka man uz pleciem daudz izkritušu matu.

— Kāpēc jums tā izkrīt mati?

— Nezinu.

— Jūs, protams, pārāk daudz dzerat vai varbūt… Ptū, nemaz negribas tādus vārdus mutē ņemt. Kaunieties! To nu gan par jums nebūtu domājusi! Tik jaunam cilvēkam tā izkrīt mati!… Bet tagad, lūdzu, pastāstiet man par savu dzīvi! Esmu pārliecināta, ka jūs dzīvojat šausmīgi! Tikai stāstiet visu patiesību, bez jebkādas izlocīšanās! Es jau tūdaļ no jūsu sejas redzēšu, ja jūs kaut ko gribēsiet noslēpt. Tā, un tagad stāstiet!

Ak, cik es jutos noguris! Cik labprāt es klusi sēdētu un lūkotos uz viņu, nevis veltīgi izšķiestu spēkus šādiem izdomājumiem! Es nekur vairs nederu, esmu tikpat kā lupata.

— Nu, sāciet! — viņa neatlaidās.

Es izmantoju gadījumu un izstāstīju viņai visu, stāstīju skaidru patiesību. Es nepārspīlēju, nevērtu visu ļaunāku, necentos modināt viņā līdzjūtību. Neslēpu arī to, ka reiz biju piesavinājies piecas kronas.

Viņa sēdēja un klausījās, pavērusi muti, nobālusi, izbijusies, viņas mirdzošajās acīs jautās mulsums. Gribēju vērst par labu savu vaļsirdību, izgaisināt slikto iespaidu, tāpēc sasparojos:

— Tagad tas jau garām un nekad vairs neatkārtosies, nu es esmu glābts..

Bet viņa bija ļoti nomākta.

— Dievs, apžēlojies! — viņa tikai izsaucās. Tad atkārtoja vairākas reizes: — Dievs, apžēlojies!

Es mēģināju jokot, pakutināju viņai sānus, piekļāvu viņu pie savām krūtīm. Viņa bija paspējusi aizpogāt blūzi, un tas mani sakaitināja. Kāpēc viņa tā darīja? Vai tagad viņas acīs esmu mazāk vērts nekā tad, ja man mati izkristu no izlaidīgas dzīves? Vai tiešām es viņai patiktu vairāk, ja būtu netikls?… Muļķības! Tikai uzņēmību! Un šai ziņā es neesmu nekāds mīkstčaulis…

Bija jāsāk rīkoties enerģiski.

Bez liekas runāšanas es viņu noliecu guļus uz dīvāna. Viņa pretojās, starp citu, tikai mazliet un izskatījās pārsteigta.

— Ko jūs darāt? Nevajag… — viņa teica.

— Ko es daru?

— Nē, nē, nevajag…

— Jā, jā..

— Ne, nevajag, vai dzirdat? — viņa izsaucas. Un, lai mani aizskartu, piebilda: — Man liekas, jūs esat vājprātīgs!

Es neviļus aprimu un sacīju:

— Tā taču jūs nedomājat!

— Domāju gan. Jūs izskatījāties tik dīvains! Un tajā priekšpusdiena, kad man sekojāt, jūs nebijāt piedzēries?

— Nē. Arī izsalcis nebiju, jo tikko biju paēdis.

— Nu tad… vēl jo ļaunāk.

— Vai jums patiktu, ja es būtu bijis piedzēries?

— Jā… Ak vai, tagad man no jums bail! Ak dievs, laidiet mani vaļā!

Es pārliku. Nē, es nedrīkstēju viņu palaist, tad pārāk daudz zaudētu. Pietiek melsties, turklāt tik vēlā stundā uz dīvāna. Kādas viltības tik neizdomā šādos brīžos!

It kā es nesaprastu, ka tā ir tikai kautrība! Tik zaļš vairs neesmu! Mierā! Pietiek vāvuļot!

Viņa pretojās spēcīgi, pārāk spēcīgi, lai to varētu noturēt par izlikšanos. Es it kā netīši apgāzu sveci, tā nodzisa, bet meitene izmisīgi pretojās, pat viegli iešņukstēdamās.

— Nē, nevajag! To nevajag! Ja gribat, skūpstiet manas krūtis! Mīļais, labais!..

Es uzreiz aprimu. Viņas vārdi skanēja tik izbaiļu pilni, tik bezpalīdzīgi, ka es jutos bezgala pārsteigts. Viņa gribēja mani atalgot, atļaujot skūpstīt krūtis! Cik tas mīļi, mīļi un vientiesīgi! Es varētu mesties ceļos viņas priekšā!

— Bet mana mīļā! — es gluži samulsis ierunājos. — Es nesaprotu… es tiešām nesaprotu šo rotaļu..

Viņa piecēlās kājās un trīsošām rokām aizdedzināja sveci; es joprojām sēdēju uz dīvāna, sēdēju nepakustēdamies. Kas tagad notiks? Patiesībā es jutos ļoti nelāgi.

Viņa pameta skatienu uz sienas pulksteni un satrūkās.

— Ai, drīz pārnāks kalpone! — viņa izsaucās. Tā bija viņas pirmā doma.

Es sapratu norādījumu un piecēlos. Viņa paņēma apmetni, it kā grasījās to aplikt, bet tad pārdomāja, atlika to atpakaļ un piegāja pie kamīna. Viņa bija bāla un nu aizvien vairāk uztraucās. Lai viņai nebūtu man jāparāda durvis, es jautāju: — Vai jūsu tēvs bija karavīrs? — piecēlos un dzīros iet ārā.

Jā, viņš bija karavīrs. Kā jūs to zināt?

Es to nezinu, tas man tāpat ienāca prātā.

— Dīvaini!

— Jā… Es vados pēc nojautas, tā man palīdz. He-he-hē, es taču esmu vājprātīgs.

Viņa spēji manī palūkojās, bet neteica ne vārda. Jutu, ka ar savu klātieni viņu nomoku, un gribēju ātrāk to visu izbeigt. Devos uz durvju pusi. Vai viņa mani vairs nenoskūpstīs? Pat roku nesniegs? Es apstājos un gaidīju.

— Vai jūs jau ejat? — viņa vaicāja un joprojām stāvēja pie kamīna.

Es neatbildēju. Pazemots, samulsis es raudzījos uz viņu, neteikdams ne vārda. Ak, es visu biju izpostījis! Likās, viņai ir vienalga, ka es aizeju, viņa pēkšņi man bija zudusi uz visiem laikiem, un es veltīgi gudroju, ko lai ardievām pasaku, meklēju zīmīgus, izteiksmīgus vārdus, kas viņu pārsteigtu un varbūt liktu grozīt domas par mani. Tomēr, par spīti šim ciešajam lēmumam, es biju nevis lepns un salts, nevis mierīgs un aizvainots, bet sāku runāt visādus niekus; īstie vārdi nenāca pār manām lūpām, es izturējos pavisam neprātīgi. Atkal ļāvos tukšai grāmatu daiļrunībai.

— Kāpēc jūs nevarējāt pateikt skaidri un gaiši, lai eju projām? — es vaicāju. — Jā, jā, kāpēc gan ne? Nevajadzēja taču kautrēties! Nevajadzēja nemaz pieminēt, ka drīz pārnāks kalpone, bet tikai pateikt: «Tagad pazūdiet, man jāiet pretī mātei, un es nevēlos, ka jūs mani pavadāt.» Vai tad jūs tā nedomājāt? Taču tas uzreiz bija skaidrs.

Man nemaz nevajag daudz, lai visu saprastu, jau tas vien, ka paņēmāt apmetni un atkal to nolikāt, mani uzreiz pārliecināja. Kā es jau teicu, man ir laba nojauta. Bet tādēļ jau es neesmu vājprātīgs..

— Ak dievs, piedodiet šos vārdus! Tie man nejauši paspruka! — viņa iesaucās.

Tomēr joprojām stāvēja turpat un nenāca man klāt.

Es paliku nelokāms un runāju tālāk. Stāvēju un tērgāju, un mokoši apzinājos, ka viņu garlaikoju, ka neviens mans vārds viņu neskar, tomēr nespēju rimties. Es klāstīju — sirds jau var būt ļoti jūtīga, kaut arī neesi ārprātīgs, ir tādas sirdis, kuras atsaucas uz katru sīkumu, tās var salauzt viens pats skarbs vārds. Un es liku saprast, ka man ir tāda sirds. Nabadzība man ir saasinājusi dažas izjūtas, un es to ļoti nožēloju, tiešām ļoti nožēloju… Bet tam ir ari sava priekšrocība, tas man citreiz palīdz. Trūcīgs inteliģents ir daudz smalkāks novērotājs nekā inteliģents bagātnieks. Nabadzīgs inteliģents ir ļoti vērīgs, uzmana ikvienu savu soli, apšauba katru dzirdētu vārdu.

Tāpēc katrs solis sasprindzina viņa domas, rosina prātu un jūtas. Viņam ir asa dzirde, viņš ir jūtīgs un pieredzes ārdēts, viņa dvēsele ir brūcēm klāta…

Es runāju gaužām ilgi par savu brūcēm klāto dvēseli. Bet, jo ilgāk runāju, jo nemierīgāka viņa kļuva. Beidzot viņa izsaucas: «Ak dievs!» — un sāka žņaudzīt rokas. Es skaidri redzēju, ka viņu sāpinu, un negribēju to darīt, tomēr darīju. Beidzot man šķita, ka galveno esmu pateicis, mani aizkustināja viņas izmisuma pilnais skatiens, un es izsaucos:

— Tagad es aizeju! Aizeju! Vai tad jūs neredzat, ka mana roka jau ir uz durvju vērekļa? Ardievu! Palieciet sveika! Jūs gan varētu man kaut ko atbildēt, ja divas reizes atsveicinos un esmu nolēmis iet projām. Es pat nelūdzu atļauju jūs vēlreiz satikt, tāpēc ka tas jums būtu nepatīkami. Tomēr pasakiet — kādēļ jūs mani mocījāt?

Ko esmu jums nodarījis? Es taču nestājos jūsu ceļā? Un kādēļ tagad novēršaties, it kā mani nekad nebūtu pazinusi? Jūs pavisam iztukšojāt manu dvēseli, tagad esmu galīgi satriekts. Taču dievs zina, ka neesmu ārprātīgs. Ja vien papūlēsieties padomāt, tad sapratīsiet, ka esmu pilnīgi vesels. Nāciet un sniedziet man roku! Vai arī atļaujiet pieiet pie jums! Jūs to nevēlaties? Es jums nekā ļauna nedarīšu, gribu tikai nomesties jūsu priekšā uz ceļiem un palikt tā vienu mirkli. Vai es drīkstu? Nē, nē, es to nedarīšu, redzu, ka jūs izbijāties, es to nedarīšu, dzirdat, nedarīšu! Ak dievs, kādēļ jūs tā izbijāties? Es taču stāvu pavisam mierīgi, pat nepakustos. Gribēju tikai vienu mirkli nomesties ceļos uz paklāja pie jūsu kājām, tur, kur tā sarkanā roze. Es pat neparādu ar pirkstu, lai jūs neizbiedētu, es tikai pametu ar galvu un raugos uz to vietu. Jūs saprotat itin labi, par kādu rozi es runāju, bet jūs nevēlaties atļaut man tur nomesties ceļos. Jūs no manis baidāties un liedzat man pieiet tuvāk. Nesaprotu, kā gan jūsu sirds ļauj mani saukt par ārprātīgu. Jūs taču tam vairs pati neticat, vai nav tiesa? Tikai reiz vasarā — pirms daudziem gadiem — es biju zaudējis prātu, es pārāk daudz strādāju un aizmirsu laikā paēst, jo biju pilnīgi savu domu varā. Tā turpinājās diendienā — man vajadzēja atcerēties ēšanu, bet es to aizmirsu pastāvīgi. Dievs ir mans liecinieks, ka tā ir patiesība! Lai es te palieku stāvam kā sālsstabs, ja meloju!

Bet jūs man apvainojat. Ne jau trūkums spieda mani tā strādāt — man toreiz bija kredīts, liels kredīts pie Ingebreta un Gravesena. Bieži vien man kabatā bija pietiekami naudas, tomēr es neēdu, jo aizmirsu nopirkt produktus. Vai jūs dzirdat! Jūs ne vārda nesakāt, jūs neatbildat. Jūs visu laiku neatejat no kamīna, tikai stāvat un gaidāt, lai es eju projām..

Tad viņa strauji pienāca man klāt un stiepa pretī rokas. Aizdomu pilns es raudzījos uz viņu. Vai viņa to dara no visas sirds? Vai tikai tādēļ, lai tiktu no manis vaļā? Viņa apskāva manu kaklu, acīs viņai sariesās asaras. Es stāvēju un lūkojos uz viņu. Viņa sniedza man savas lūpas, bet es viņai neticēju, biju pārliecināts, ka viņa nes šo upuri, lai ātrāk darītu tam visam galu.

Viņa kaut ko teica, man šķita, ka viņa saka: «Es tomēr jūs mīlu!» To viņa teica ļoti klusi un neskaidri; varbūt viņa izrunāja gluži citus vārdus, bet dedzīgi metās man ap kaklu, pat pacēlās uz pirkstgaliem, lai aizsniegtos, un brīdi ar abām rokām turēja to apskautu.

Baiļojos, ka viņa piespiedusi sevi parādīt man šo maigumu, un tikai sacīju:

— Cik jūs esat skaista!

Vairāk es nekā neteicu. Es kāpos atpakaļ, atdūros pret durvīm un atmuguriski izgāju ārā. Bet viņa palika stāvam.

IV

Pienāca ziema, drēgna un nejauka ziema gandrīz bez sniega. Iestājās mūžīga, miglaina nakts, un nedēļām ilgi nemanīja pat nevienas spirgtākas vēja pūsmas. Ielās gandrīz augām dienām dega gāzes laternas, tomēr cilvēki miglā uzgrūdās cits citam.

Visas skaņas — baznīcu zvani, ormaņu zvārguļi, zirgu pakavu klaksti, cilvēku balsis — bija dobjas un it kā apglabātas blīvajā gaisā. Aizritēja nedēļa pēc nedēļas, bet laiks nemainījās.

Es joprojām dzīvoju «Vaterlandē». Arvien ciešāk pieķēros šim miteklim, šīm mēbelētajām istabām iebraucējiem, kur biju atradis pajumti, par spīti savai nabadzībai. Nauda jau sen bija iztērēta, tomēr es joprojām nācu šurp, it kā man uz to būtu tiesības un tās būtu manas mājas. Saimniece vēl nekā nebija sacījusi, taču mani nomāca doma, ka nevaru viņai samaksāt. Tā aizritēja trīs nedēļas.

Jau pirms vairākām dienām biju atsācis rakstīt, bet padarītais darbs mani neapmierināja. Man vairs nesekmējās, lai gan nopūlējos no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai rakstīju ko rakstīdams, nekas neiznāca. Veiksme bija mani pametusi.

Es mēģināju rakstīt otrā stāva istabā — pašā labākajā istabā. Kopš pirmā vakara, kad man bija nauda un es varēju par visu samaksāt, mani neviens vairs netraucēja.

Visu laiku es loloju cerības, ka man izdosies sacerēt kādu rakstu un es varēšu samaksāt par istabu un nolīdzināt citus parādus, tādēļ es tik cītīgi strādāju. Sevišķi daudz es gaidīju no kāda iesākta darba — alegoriska sacerējuma par ugunsgrēku grāmatu veikalā; es tajā izteicu dziļas domas un gribēju rakstu rūpīgi izstrādāt, lai beidzot to iedotu «Komandoram» par aizdevumu. Lai «Komandors» saprot, ka izpalīdzējis patiešām talantīgam cilvēkam. Man nebija nekādu šaubu, ka viņš par to pārliecināsies, tikai jānogaida, kamēr pār mani nāks iedvesma. Un kādēļ lai tā nenāktu? Kādēļ lai nenāktu visdrīzākajā laikā? Nekas mani nekavēja: katru dienu es no saimnieces dabūju mazliet ēdiena, rītos un vakaros dažas sviestmaizes, un mani nervi bija krietni nomierinājušies. Es vairs netinu rokas lupatās, kad rakstīju, un pa logu bez reiboņa varēju lūkoties uz ielu no otrā stāva. Vispār man klājās daudz labāk, un es sāku brīnīties, kāpēc neesmu vēl pabeidzis savu alegoriju. Nesapratu, kā tas izskaidrojams.

Reiz es tomēr sapratu, cik vārgs īstenībā esmu un cik gurdi un neauglīgi strādā manas smadzenes. Tai dienā manā istabā ienāca saimniece un lūdza, lai es pārbaudot kādu rēķinu. Liekas, tas neesot pareizs, jo nesaskanot ar grāmatām; taču viņa nevarot atrast kļūdu.

Apsēdos pārbaudīt rēķinu, bet saimniece apsēdās man pretī un raudzījās uz mani.

Es saskaitīju visus divdesmit skaitļus vispirms no augšas uz apakšu, un man iznāca tā pati summa. Pametu acis uz saimnieci, viņa sēdēja tieši man pretī un gaidīja, ko es teikšu. Pēkšņi es pamanīju, ka viņa ir uz grūtām kājām; tas nepaslīdēja garām manam skatienam, lai gan nemaz necentos kaut ko ievērot.

— Iznākums ir pareizs, — es teicu.

— Nē, pārbaudiet vēlreiz katru skaitli atsevišķi, esmu pārliecināta, ka iznākums ir par lielu, — viņa sacīja,

Un es sāku pārbaudīt katru skaitli: divas maizes par divdesmit piecām ērām, cilindrs — astoņpadsmit, ziepes — divdesmit, sviests — trīsdesmit divas… Nemaz nevajadzēja daudz gudrības, lai pārbaudītu šos skaitļus, vienkāršo piparbodītes rēķinu, un es godīgi pūlējos atrast kļūdu, par ko runāja saimniece, bet neatradu. Kad es labu laiciņu biju noņēmies ar šiem skaitļiem, diemžēl jutu, ka man galva griežas un vairs neprotu atšķirt ieņēmumus no izdevumiem, jaucu visu kopā. Beidzot pavisam apjuku: trīs un piecas desmitdaļas mārciņas siera par sešpadsmit ērām. Smadzenes vairs nestrādāja, un es truli raudzījos uz vārdu «siers» un netiku no vietas.

— Velns parāvis, cik neskaidri uzrakstīts! — es izmisis izsaucos. — Žēlīgais dievs, piecas sešpadsmitdaļas siera! He-he-hē, kur tas dzirdēts! Lūdzu, paskatieties pati!

— Jā, — saimniece atteica, — tā jau viņi mēdz rakstīt. Tas ir zaļais siers. Tātad pareizi. Piecas sešpadsmitdaļas ir piecas lotis.

— Nu jā, to es saprotu! — es viņu pārtraucu, lai gan patiesībā nesapratu nenieka.

No jauna mēģināju pārskaitīt nelielo rēķinu, kuru pirms dažiem mēnešiem būtu saskaitījis vienā minūtē. Noplūdu sviedriem, prātodams par šiem noslēpumainajiem skaitļiem, dziļdomīgi aizvēru acis, it kā pilnīgi nogrimis skaitļu pārbaudīšanā, tomēr ne pie kādas skaidrības netiku. Šīs piecas lotis siera mani galīgi pazudināja. Šķita, ka man galvā kaut kas pārplīst.

Tomēr, lai izliktos, ka joprojām skaitu, es kustināju, lūpas un lāgiem skaļi nosaucu kādu skaitli, laizdams acis pār rēķinu. Saimniece sēdēja un gaidīja. Beidzot es teicu:

— Tagad esmu pārbaudījis visu no sākuma līdz beigām, un, cik varu spriest, nekādu kļūdu te nav.

— Nav? Vai tiešām nav? — saimniece izsaucās. Taču skaidri redzēju, ka viņa man netic. Un piepeši man šķita, ka viņas balss skan mazliet nievīgi, tā kā vienaldzīgi, ko agrāk nebiju ievērojis. Viņa teica, ka es acīmredzot neesot radis saskaitīt sešpadsmitdaļas. Viņa vēl piebilda, ka jāgriežas pie kāda, kam ir lielāka jēga, lai beidzot pārbaudītu šo rēķinu. Visu to viņa neteica aizskarošā tonī nemaz negribēja mani apkaunot, bet runāja domīgi un nopietni. Jau stāvēdama uz sliekšņa, viņa sacīja:

— Atvainojiet, ka jūs aizkavēju! — bet nepaskatījās uz mani.

Tad viņa aizgāja.

Pēc brītiņa durvis vēlreiz pavērās un atkal ienāca saimniece.

Tālu pa gaiteni viņa tātad nebija paguvusi aiziet.

— Jā, ko es gribēju sacīt. Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs man esat parādā. Vakar, liekas, pagāja trīs nedēļas, kopš jūs te apmētāties. Nav viegli rūpēties par lielu ģimeni, tāpēc es diemžēl nevaru turēt īrniekus uz parāda…

Es viņu pārtraucu:

— Es taču jums stāstīju, ka saceru rakstu, un, tikko tas būs pabeigts, jūs savu naudu dabūsiet. Esiet gluži mierīga.

— Bet ja jūs šo rakstu nekad nepabeidzat?

— Vai jums tā liekas? Iedvesma pār mani nāks varbūt jau rīt, varbūt pat šonakt!

Pilnīgi iespējams, ka tā nāk jau šonakt, un tad mans raksts būs gatavs stundas ceturksnī. Redzat, es nestrādāju tā kā citi cilvēki. Es nevaru vienā dienā uzrakstīt zināmu skaitu lappušu, man jāgaida iedvesma. Bet neviens nevar noteikt dienu vai stundu, kad pār viņu nāk iedvesma — tā nāk pati no sevis.

Saimniece aizgāja. Viņas paļāvība uz mani acīmredzot bija stipri satricināta.

Palicis viens, es pietraucos kājās un izmisumā sāku plēst matus. Nē, man tiešām nav nekāda glābiņa, nudien nav itin nekāda glābiņa! Smadzenes vairs neklausa! Vai esmu kļuvis galīgs stulbenis, ka nevaru pat aprēķināt siera gabaliņa vērtību? Bet, ja es pats sev uzdodu šādus jautājumus, vai tad varu būt zaudējis prātu? Vai tad es, noņemdamies ar rēķiniem, tai pašā laikā nepamanīju, ka saimniece ir uz grūtām kājām? Man par to nebija ne domas, neviens man nekā nebija stāstījis, tas man neviļus iekrita acīs, es to redzēju skaidri un gaiši pat tādā brīdī, kad izmisis nopūlējos saskaitīt sešpadsmitdaļas. Kā lai to izskaidroju?

Piegāju pie loga un paraudzījos ārā; mans logs vērās uz Vogmana ielu. Lejā uz ietves rotaļājās bērni, nabagu bērni šajā nabadzīgajā ieliņā. Viņi mētājās ar tukšu pudeli un skaļi klaigāja. Garām lēni pabrauca vezums ar iedzīves lietām. Redzams, uz citu dzīvokli aizvācas kāda izlikta ģimene. To es tūliņ uzminēju. Vezumā bija sakrautas segas, spilveni un mēbeles — ķirmju sagrauztas gultas un kumodes, sarkani krāsoti krēsli ar trim kājām, grīdsegas, visādas dzelzs grabažas un skārda trauki. Uz vezuma sēdēja meitenīte, pavisam maziņa un neglīta, sarkanu degunteli; lai nenokristu, viņa cieši turējās ar mazajām, zili nosalušajām roķelēm. Viņa sēdēja uz veciem, mitriem matračiem, uz kuriem droši vien mēdza gulēt bērni, un skatījās lejup uz puišeļiem, kas mētājas ar pudeli.

Es raudzījos uz ielu un skaidri sapratu, kas tur notiek. Tā stāvēdams, es dzirdēju, kā ķēkša dzied virtuvē, tieši blakām manai istabai; melodija man bija pazīstama, un es klausījos, vai viņa nedzied nepareizi. Es pats sev teicu, ka idiots to nevarētu darīt.

Paldies dievam, biju tikpat normāls kā jebkurš cilvēks.

Pēkšņi ieraudzīju, ka divi puišeļi uz ielas sāk ķildoties, vienu es pazinu, tas bija saimnieces dēlēns. Es atvēru logu, lai dzirdētu, ko viņi viens otram saka, un tūdaļ zem mana loga saskrēja bērnu bariņš, visi alkatīgi raudzījās augšup uz logu. Ko viņi gaida? Vai es kaut ko neizsviedīšu ārā pa logu? Varbūt sakaltušas puķes, kaulus, cigāru galus vai kaut ko citu, ko viņi varētu grauzt vai izmantot rotaļām? Aukstumā sazilējušām sejām šie lutauši lūkojās augšup uz manu logu. Bet abi puikas visu laiku strīdējās. No bērnu mutes plūda rupji, nejauki vārdi, briesmīgi lāsti, pretīgas lamas, ko viņi varbūt noklausījušies no jūrniekiem vai ielu staigulēm. Abi tik ļoti bija iekarsusi, ka pat nemanīja saimnieci, kura bija izskrējusi ārā, lai redzētu, kas notiek.

— Jā, viņš sagrāba mani aiz rīkles, gandrīz nožņaudza, — saimnieces dēlēns žēlojas. Un, pavērsies pret savu naidnieku, kas nikni ņirdz, viņš vēl vairāk saskaišas un sauc: — Vācies pie velna, smerdeli! Šitāda gnīda ķersies man pie rīkles! Es tev, maitam, parādīšu..

Bet viņa māte, šī grūtā sieviete, kuras vēders gandrīz aizsprosto visu šauro ieliņu, saķer savu desmit gadus veco dēlu aiz rokas un velk līdzi…

— Šš! Vai turēsi muti! Nelamājies! Vai pie slampām esi gadiem ilgi vazājies, vai?

— Nē, es neiešu!

— Nāksi gan!

— Nē, neiešu!

Stāvu pie loga un redzu, kā māte arvien vairāk saskaišas; šis nejaukais skats mani briesmīgi uzbudina, es to ilgāk vairs nespēju paciest un saucu pa logu, lai zēns uz brīdi uznāk augšā pie manis. Es saucu divas reizes, lai ķildnieki izbeigtu strīdu. Otro reizi es kliedzu tik stipri, ka saimniece pārsteigta pagriežas un paraugās uz mani.

Viņa uzreiz atjēdzas, nekaunīgi paraugās uz mani — ar acīm redzamu pārākuma apziņu — un tad aiziet, kaut ko sacīdama dēlam. Viņa runā skaļi, lai arī es dzirdētu:

— Kaunējies būtu rādīt šādiem tādiem, kāds tu esi palaidnis!

Vērojot to visu, man nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums. Mana uzmanība bija tik spraiga, ka es visu pamanīju un pārdomāju. Tātad ar manu saprātu viss bija kartība. Un kādēļ lai tas tā nebūtu?

— Paklausies, — es sev sacīju, — pietiek uztraukties par savu saprātu! Vai tā būtu ārprāta pazīme, ja cilvēks tik skaidri ievēro un izprot itin visu? Gandrīz vai jāsmejas par sevi pašu! Jebkurš dažreiz var samulst un nesasprast visvienkāršākos jautājumus. Tas neko neliecina, tā ir tikai nejaušība. Kā jau teicu, nudien varu smieties pats par sevi. Un tad tas muļķīgais rēķins, šīs nožēlojamas piecas sešpadsmitdaļas smirdīga siera — tā es to nosaucu, he-he-hē, siers ar nagliņām un pipariem! — kas attiecas uz šo sieru, tad no tā smakas var sajukt pats gudrākais cilvēks. — Un es sāku pulgot zaļo sieru. — Nē, dodiet man kaut ko ēdamu! — es teicu. — Dodiet man piecas sešpadsmitdaļas svaiga sviesta! Tas ir pavisam kas cits!

Uzbudināts es smējos par savām iedomām un atzinu tās par visai jocīgām. Man nudien nekas nekaitēja, es biju pilnīgi vesels.

Es staigāju pa istabu, sarunādamies pats ar sevi, un mana jautrība pieauga. Skaļi smējos un it kā apreibu no līksmes. Tiešam, es biju gaidījis tikai šo īso līksmes brīdi, šo gaišo, bezrūpīgo mirkli, lai atgūtu darba spējas. Apsēdos pie galda un pievērsos savai alegorijai. Veicās labi, tik labi nebija veicies kopš ilga laika; lai gan nerakstīju visai ātri, taču man šķita, ka tas, ko sacerēju, izdevās lieliski. Jau strādāju veselu stundu un nemaz nejutu nogurumu.

Biju nonācis alegorijā pie gaužām svarīgas vietas — pie ugunsgrēka grāmatu veikalā; tā man likās tik svarīga, ka viss pārējais, ko biju uzrakstījis, nemaz nav salīdzināms ar šo vietu. Gribēju izklāstīt tiešām dziļu domu, ka sadega nevis grāmatas, bet gan smadzenes, cilvēku smadzenes, no tā visa gribēju radīt īstu Bērtuļa nakti. Pēkšņi istabas durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās saimniece. Viņa ienāca iekšā, pat neapstādamās pie sliekšņa.

Es īsi iekliedzos, it kā man kāds būtu iesitis.

— Ko? — saimniece vaicāja. — Vai jūs kaut ko teicāt? Pie mums ieradies kāds atbraucējs, un šī istaba vajadzīga viņam. Šonakt jūs varat pārgulēt lejā pie mums. Jūs dabūsiet atsevišķu gultu. — Es vēl nepaguvu atbildēt, kad viņa jau sāka nevērīgi vākt nost no galda manus papīrus.

Līksmā noskaņa bija izgaisusi, mani pārņēma dusmas un izmisums, un es pietrūkos kājās. Ļāvu, lai saimniece novāc papīrus no galda, un nebildu ne vārda.

Viņa sarausa lapas un iespieda man rokā.

Man nekas cits neatlika kā atstāt istabu. Dārgais iedvesmas mirklis bija izpostīts!

Īrnieku es sastapu jau uz kāpnēm. Tas bija jauns cilvēks ar lieliem, ziliem enkuru tetovējumiem uz rokas. Viņam sekoja nesējs ar kasti uz muguras. Svešais bija jūrnieks, tātad gadījuma viesis uz vienu nakti; viņš manu istabu neaizņems ilgāku laiku, Varbūt rīt, kad šis cilvēks būs aizbraucis, man atkal laimēsies un iedvesma atgriezīsies — kaut tikai uz piecām minūtēm, lai pabeigtu darbu par ugunsgrēku.

Pagaidām man jāpadodas liktenim…

Līdz šim vēl nebiju bijis saimnieku galā, istabā, kur dienu un nakti uzturējās saimnieks, saimniece, viņas tēvs un četri bērni. Ķēkša dzīvoja virtuvē, tur viņa arī gulēja. Negribīgi tuvojos durvīm un pieklauvēju. Neviens neatbildēja, taču iekšā es dzirdēju balsis.

Kad es iegāju, vīrs neteica ne vārda, pat neatņēma sveicienu, tikai pameta uz mani vienaldzīgu skatienu, it kā viņam gar mani nebūtu nekādas daļas. Starp citu, viņš spēlēja kārtis ar kādu cilvēku, kuru biju redzējis lejā ostā, kādu nesēju ar iesauku «Stiklainais». Gultā kaut ko lalināja zīdainis, un uz ķeblīša salīcis, galvu rokās atbalstījis, it kā viņam sāpētu krūtis vai vēders, sēdēja večuks, saimnieces tēvs. Viņa mati bija gandrīz balti, un, sarāvies čokurā, viņš izskatījās pēc rāpuļa, kas uzglūn medījumam.

— Esmu ienācis, lai šeit pārgulētu, — es teicu saimniekam.

— Vai tā lika mana sieva? — viņš jautāja.

— Jā. Manā istabā ievācās jauns īrnieks.

Vīrs nekā neatbildēja un atkal pievērsās kārtīm.

Dienu no dienas viņš te spēlēja kārtis ar viesiem, kas bija ar mieru spēlēt. Viņš nespēlēja uz naudu, bet tikai lai nosistu laiku un nodarbinātu rokas. Neko citu viņš nedarīja, viņa kustības bija gurdas un laiskas, toties sieva šaudījās augšup un lejup pa kāpnēm, visu izrīkoja, rūpējas par māju un meklēja īrniekus. Viņa bija nodibinājusi sakarus ar ostas strādniekiem un nesējiem, kas dabūja zināmu maksu par katru atvesto viesi un bieži vien arī paši tepat pārgulēja. Šoreiz jauno viesi bija atvedis «Stiklainais».

Istabā ienāca divas meitenes liesām, mūsainām sejiņām, viņu drēbes bija vienās skrandās. Pēc brītiņa ienāca arī saimniece. Es viņai vaicāju, kur lai pārguļu, un viņa strupi atbildēja, ka varot gulēt tepat kopā ar citiem vai arī priekšnamā uz sola, kā man pašam tīkot. To teikdama, viņa staigāja pa istabu, kaut ko kārtodama, un uz mani pat nepaskatījās.

Dzirdot viņas atbildi, es sadugu, bikli stāvēju pie durvīm, izlikdamies, ka esmu ar mieru uz vienu nakti atdot savu istabu citam; centos piešķirt sejai laipnu izteiksmi, lai nesakaitinātu saimnieci un viņa mani neizdzītu uz ielas. Es teicu:

— Gan jau iztiksim! — un tad apklusu. Viņa joprojām rosījās pa istabu.

— Starp citu, gribu jums pateikt, ka man nav iespējams dot cilvēkiem ēdienu un istabu uz kredīta, — viņa piebilda. — To es jums jau esmu sacījusi.

— Jā, cienītā, man vajadzīgas tikai dažas dienas, kamēr es pabeigšu savu rakstu, tad labprāt jums samaksāšu piecas kronas vairāk, — es atbildēju.

Bet viņa acīmredzot neticēja, ka es jebkad pabeigšu savu rakstu, tas bija skaidrs.

Un es nevarēju lepni apvainoties un atstāt viņas māju. Es zināju, kas mani sagaida, ja aiziešu uz šejienes.

Pagāja divas dienas.

Es vēl vienmēr uzturējos kopā ar saimnieces ģimeni, jo priekšnamā nebija krāsns un kļuva ļoti auksts. Es gulēju uz grīdas. Svešais jūrnieks joprojām dzīvoja manā istabā, un nelikās, ka viņš taisītos drīz aizbraukt. Ap pusdienas laiku ienāca saimniece un pastāstīja, ka jūrnieks samaksājis veselu mēnesi uz priekšu. Turklāt pirms aizbraukšanas viņš nolikšot stūrmaņa eksāmenu, tāpēc arī paliekot pilsētā. Es stāvēju un sapratu, ka istaba man zudusi uz visiem laikiem.

Izgāju priekšnamā un apsēdos uz soliņa. Ja man vēl lemts kaut ko uzrakstīt, tad tas iespējams vienīgi te, šajā klusajā telpā. Alegorija mani vairs nenodarbināja, man bija radusies jauna, lieliska ideja, gribēju sacerēt viencēliena drāmu «Krusta zīme».

Es jau biju izdomājis piemērotu varoni — lielisku fanātiskas staigules tēlu, tā bija grēkojusi baznīcā nevis aiz vājības vai kaisles, bet aiz naida pret dievu, grēkojusi tieši pie paša altāra, palikusi altāra segu pagalvī, tikai aiz prieka noķengāt debesu valdnieku.

Laiks ritēja, un šis tēls arvien vairāk nodarbināja manu iztēli, es biju kā apsēsts.

Beigu beigās viņa gluži kā dzīva stāvēja man acu priekšā, tieši tāda, kādu es to gribēju atveidot. Padauzas izskats bija pretīgs un atbaidošs — viņa bija gara, izģindusi, seja melnīgsnēja, ejot garās kājas spīdēja cauri svārkiem. Viņas ausis bija lielas un atkarenas. Vārdu sakot — neglīta, pat derdzīga. Mani visvairāk pārsteidza nekaunība, neaptveramais grēks, ko viņa izdarījusi. Manas smadzenes bija it kā uztūkušas, pārņemtas no šās dīvainās, kroplās būtnes. Veselas divas stundas es rakstīju šo lugu.

Ar lielām pūlēm un pārtraukumiem uzrakstījis desmit vai divdesmit lappuses, jo bieži uzrakstīto saplēsu, jutos ļoti noguris, gandrīz sastindzis aiz aukstuma, tālab piecēlos un devos ārā uz ielas. Turklāt pēdējā pusstundā saimnieces zīdainis raudāja vienā laidā, tāpēc es tik un tā nekā nebūtu varējis uzrakstīt. Devos tālu projām pa Drammenas ceļu un paliku ārā līdz pat vakaram. Gāju un nemitīgi domāju par savu drāmu. Bet, pirms es todien pārnācu mājās, ar mani atgadījās šāds notikums.

Stāvēju pie kurpnieka darbnīcas Kārļa Juhana ielā, gandrīz pie paša stacijas laukuma. Nezin kāpēc biju apstājies tieši pie šās darbnīcas. Stāvēju un skatījos iekšā pa logu, lai gan nemaz nedomāju, ka man jālabo kurpes; manas domas bija aizklīdušas pavisam citā pasaules malā. Man garam pagāja vairāki cilvēki, un es nedzirdēju, ko viņi runāja. Piepeši kāda balss man skaļi uzsauca:

— Labvakar!

Tas bija mans paziņa, iesaukts par «Daiļavu».

— Labvakar! — es izklaidīgi atbildēju. Uzreiz nepazinu «Daiļavu».

— Nu, kā klājas? — viņš vaicāja.

— Nekas, labi… kā jau allaž!

— Paklau, sakiet — vai jūs vēl vienmēr strādājat pie Kristi?

— Pie Kristi?

— Jā, man liekas, jūs strādājāt par grāmatvedi Kristi veikala?

— Ak jā! Tagad vairs ne! Strādāt pie šā cilvēka nebija iespējams, mēs drīz vien šķīrāmies.

— Kāpēc tā?

— Jā, reiz es biju ierakstījis nepareizu skaitli un tad…

— Kaut ko viltojis?

Viltojis! «Daiļava» atklāti jautāja, vai neesmu kaut ko viltojis. Viņš vaicāja to strauji, ar acīm redzamu interesi. Es paskatījos uz viņu, jutos dziļi aizskarts un neatbildēju.

— Ak tu kungs, tas var gadīties vislabākajam darbiniekam! — viņš teica, lai mani nomierinātu. Viņš tiešām domāja, ka es biju kaut ko viltojis.

— Kas tad var gadīties pašam labākajam darbiniekam? — es vaicāju. — Jūs gribat teikt, ka jebkurš var viltot ierakstu? Paklausieties, mīļais cilvēk, vai tiešām jūs domājat, ka es varu rīkoties tik nekrietni? Es?

— Bet, dārgais, man šķiet, jūs pats teicāt..

Es atmetu galvu, novērsos no «Daiļavas» un sāku raudzīties uz otru ielas pusi.

Pēkšņi ievēroju sarkanu tērpu, sieviete sarkanā tērpā tuvojās mums kopā ar kādu vīrieti. Ja nebijusi šī saruna ar «Daiļavu», ja mani nebūtu aizskārušas viņa neglītās aizdomas un es nebūtu atmetis galvu un aizgriezies projām, tad varbūt sieviete sarkanajā kleita paietu man garām un es viņu pat nepamanītu. Kāda man tur galu galā daļa? Kāda man daļa, ja tas būtu pat galma dāmas Nāgelas tērps?

«Daiļava» stāvēja un runāja, pūlēdamies izlabot savu pārsteidzību. Es viņā nemaz neklausījos, tikai neatlaidīgi skatījos uz sarkano tērpu, kas nāca aizvien tuvāk. Piepeši mani pārņēma trīsas, it kā būtu iedūrusies adata, un, nepaverot lūpas, es čukstēju:

— Ilajali!

Tagad arī «Daiļava» pagriezās, pamanīja abus nācējus, dāmu un kungu, sveicināja viņus un pavadīja ar skatienu. Es nesveicināju vai varbūt tomēr sveicināju.

Sarkanais tērps aizslīdēja pa Kārļa Juhana ielu un pazuda.

— Kas bija viņas pavadonis? — «Daiļava» vaicāja.

— «Hercogs», vai tad jūs neredzējāt? Viņu sauc par «Hercogu». Vai jūs pazīstat šo sievieti?

— Jā, mazliet. Vai tad jūs viņu nepazīstat?

— Nē, — es atbildēju.

— Bet man likās, jūs viņai zemu palocījāties.

— Vai tiešām?

— Hē, vai tad ne? — «Daiļava» atteica. — Dīvaini! Visu laiku jūs taču skatījāties tikai uz viņu.

— Un kā jūs viņu pazīstat? — es jautāju. Patiesībā viņš šo sievieti nemaz lāgā nepazīstot. Tas noticis pērngad kādā rudens vakarā. Bijis jau krietni vēls. Viņš un divi viņa draugi jautrā noskaņa nākuši ārā no kafejnīcas «Grand», un tad viņi satikuši šo sievieti vienu pašu pie Kammermeijera grāmatu tirgotavas un uzrunājuši. Sākumā viņa bijusi noraidoša, bet viens no viņiem, īsts velna puika, skaidri un gaiši lūdzis atļauju viņu pavadīt uz mājām. Viņš neaizskaršot viņai ne matiņa, kā mēdzot teikt, vienīgi pavadīšot viņu līdz durvīm, lai pārliecinātos, ka viņa tikusi mājās, citādi viņam nebūšot visu nakti miera. Ejot viņš tērgājis vienā tērgāšanā, melsis visādas blēņas, dēvējis sevi par Valdemāru Aterdagu un teicis, ka esot fotogrāfs. Beidzot arī meitene sākusi smieties par viņa jokiem un atļāvusi sevi pavadīt līdz pašām mājām.

— Nu un tālāk? — es vaicāju, elpu aizturējis.

— Tālāk? Nu, par to labāk nerunāsim! Viņa taču ir sieviete!

Brītiņu abi klusējam.

— Nē, pie joda, vai tiešam tas bija «Hercogs»? Ak tad tāds viņš izskatās! —

«Daiļava» domīgi piebilda. — Nu, ja viņa aizgāja ar šo kundziņu, tad es par viņu daudz nedodu.

Es joprojām klusēju. Jā, protams, «Hercogs» viņu pavedinās! Nu lai! Kāda man tur daļa? Es novēlēju šai skaistulei laimīgu ceļu, lai iet, no kurienes nākusi! Mēģināju sevi mierināt, domādams par viņu nelāgi, priecājos, ka varu viņu domas iemīt dubļos.

Man tikai bija dusmas, ka pacēlu cepuri, sveicinot šo pārīti, ja es tā tiešām tiku darījis. Kāpēc man vajadzēja pacelt cepuri tādu cilvēku priekšā? Es par viņu vairs nebēdāju, nepavisam nebēdāju; viņa arī nemaz vairs neizskatījās skaista, bija tāda apvītusi. Ptu, nelabais, krietni apvītusi! Var jau būt, ka viņa skatījās tikai uz mani, tas nebūtu nekāds brīnums — varbūt viņu sāk mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Bet tāpēc jau es nekritīšu viņas priekšā ceļos un kā nelga viņu nesveicināšu, it īpaši, ja viņa pēdējā laikā tik aizdomīgi novītusi. Lai viņu ņem «Hercogs», labu veiksmi! Varbūt pienāks diena, kad es lepni paiešu viņai garām, pat nepametis skatienu uz viņas pusi.

Var gadīties, ka es tā rīkojos pat tajā gadījumā, ja viņa neatlaidīgi raugās uz mani un ir ģērbusies asinssarkanā tērpā. Tas ļoti var gadīties! He-he-he, tas tik būtu triumfs!

Cik es pats sevi pazīstu, tad esmu spējīgs vēl šonakt uzrakstīt drāmu, un pēc dienam astoņām šī jaunkundze ar visiem saviem daiļumiem zemosies manā priekšā..

— Sveiki! — es strupi teicu.

Bet «Daiļava» mani aizturēja, vaicādams:

— Ko jūs tagad darāt?

— Ko es daru? Rakstu, protams. Ko citu lai es darītu? No tā jau es dzīvoju.

Pašlaik strādāju pie lielas drāmas «Krusta zīme» ar viduslaiku sižetu.

— Deviņi pērkoni! — «Daiļava» iesaucās sirsnīgā sajūsmā. — Ja jūs to uzrakstīsiet, tad…

— Par to nav ko raizēties! — es atteicu. — Pēc dienam astoņām, es domāju, jūs par mani kaut ko dzirdēsiet. To teicis, es aizgāju.

Pārnācis mājās, tūdaļ griezos pie saimnieces un palūdzu lampu. Man bija ļoti vajadzīga lampa — šonakt negribēju iet gulēt, galva bija pilna ar drāmu, un es biju pārliecināts, ka līdz ritam uzrakstīšu krietnu tiesu. Savu lūgumu saimniecei izteicu ļoti pazemīgi, ievērojis, ka, man atgriežoties, viņa neapmierināti saviebjas.

— Esmu gandrīz pabeidzis ievērojamu drāmu, — es teicu, trūkst vēl tikai dažu ainu, un esmu gatavs apzvērēt, ka šo lugu man no rokām izraus viens vai otrs teātris, iekāms es pats to piedāvāšu. Ja jūs neatteiktos izdarīt man lielu pakalpojumu, tad…

Taču saimniecei lampas nebija. Viņa padomāja, tomēr neatcerējās, ka viņai kaut kur būtu nolikta lampa. Ja es pagaidītu līdz divpadsmitiem, tad varētu dabūt virtuves lampu. Bet kāpēc es nepērkot sveci?

Es cietu klusu. Man nebija naudas, ar ko nopirkt sveci, saimniece taču to zināja.

Mans nodoms atkal cieta neveiksmi. Ķēkša sēdēja šajā istabā, viņa sēdēja te un negāja virtuvē. Tātad tur lampa pat nebija aizdegta. Es stāvēju un domāju par to, bet nekā neteicu.

Pēkšņi ķēkša man sacīja:

— Es, rādās, jūs nupat redzēju iznākam no pils? Vai jūs tur ieturējāt pusdienas?

— Un viņa nodārdināja smieklus par šo savu joku.

Es apsēdos, paņēmu savus papīrus un gribēju te kaut cik pastrādāt. Izplāju papīrus uz ceļgaliem un cieši skatījos grīdā, lai neizkliedētu uzmanību. Taču nekas nelīdzēja, itin nekas nelīdzēja, nevarēju uzrakstīt ne rindiņu. Ienāca saimnieces meitenes un sāka jārēties ar kaķi, šis kaķis bija apbrīnojami liels un gandrīz bez spalvas; kad meitenes pūta kaķim acīs dvašu, tajās sariesās asaras un ritēja lejā pa purnu.

Saimnieks un vēl divi vīri sēdēja pie galda un spēlēja kārtis. Tikai saimniece, kā vienmēr, darbojās, viņa sēdēja un kaut ko šuva. Viņa labi saprata, ka šajā kņadā es nevaru rakstīt, bet vairs nelikās par mani ne zinis. Viņa pat pasmaidīja, kad ķēkša man vaicāja par pusdienām. Visi mājinieki bija noskaņoti pret mani naidīgi; pēc tam kad biju spiests atdot savu istabu, visi, liekas, uzskatīja, ka viņiem ir tiesības izturēties pret mani kā pret liekēdi. Pat šī ķēkša, šī mazā, brūnacainā ielas skuķe ar zemu pieri un plakanām krūtīm, vakaros ņirgājās, kad es ņemu sviestmaizes. Viņa nemitīgi mani tincināja, kur es ieturot pusdienas, jo esot mani redzējusi bakstām zobus, iznākot no kafejnīcas «Grand». Skaidrs, ka viņa zināja par manu postu un priecājās, ka var par mani pazoboties.

Visas šīs domas drūzmējās man galvā, un es nespēju uzrakstīt nevienu pašu repliku savai drāmai. Visi mēģinājumi bija veltīgi. Galva man sāka dīvaini džinkstēt, un beidzot biju spiests pārtraukt rakstīšanu. Iebāzu papīrus kabatā un pacēlu acis.

Tieši man pretī sēdēja ķēkša, un es skatījos uz viņu, skatījos uz viņas šauro muguru un slīpajiem, vēl gluži šaurajiem pleciem. Kādēļ viņa man uzbrūk? Un ja es arī būtu iznācis no pils — kas par to? Kas viņai par bēdu? Pēdējās dienās viņa nekaunīgi par mani smējās, ja es uz kāpnēm paklupu vai mani svārki aizķērās aiz kādas naglas un ieplīsa. Vakar viņa bija savākusi manas lugas melnrakstus, ko biju nosviedis priekšnamā ienesusi istabā un lasījusi citiem priekšā, lai mani izņirgātu. Es viņu nekad nebiju apvainojis, ne reizi nebiju lūdzis izdarīt man kādu pakalpojumu. Gluži otrādi, es pats sev vakaros uzklāju guļvietu uz grīdas, negribēdams viņu apgrūtināt.

Viņa izsmēja mani arī tāpēc, ka man izkrīt mati. Rītos mazgājamā bļodā peldēja mati, un tas viņu uzjautrināja. Manas kurpes bija nonēsātas, it sevišķi tā, kurai pārbrauca pāri maizes rati, un viņa uzjautrinājās arī par tām. «Ir nu gan kurpes, lai dievs nedod!» viņa teica. «Redzat, katra ir īsta suņu būda!» Un viņai bija taisnība, manas kurpes bija pagalam nonēsātas, bet patlaban es nevarēju nopirkt jaunas.

Kamēr es tā sēdēju un brīnījos par ķēkšas atklāto naidīgumu pret mani, saimnieces meitenes bija sākušas ķircināt večuku, kas gulēja gultā. Viņas lēkāja ap gultu un bija galīgi aizrāvušās ar šo rotaļu. Pēc tam viņas paņēma salmus un kutināja vecītim ausis. Laiciņu es viņās noraudzījos un neiejaucos šajās ēverģēlībās. Večuks pat pirkstu nepakustināja, lai aizsargātos. Viņš tikai nikni raudzījās uz savām mocītājām un skurināja galvu, lai atbrīvotos no ausīs iebāztajiem salmiem.

Šis skats mani aizvien vairāk uzbudināja, bet es nevarēju novērst acis. Tēvs pacēla galvu, sāka smieties par meiteņu izdarībām un pat pievērsa tam pārējo kāršu spēlmaņu uzmanību. Kādēļ vecītis nepakustējās, kādēļ neaizgrūda meitenes projām ar roku? Es piecēlos un pagājos uz gultas pusi.

— Lieciet viņu mierā! Lieciet viņu mierā! Viņš ir triekas ķerts! — saimnieks man uzsauca.

Un, baiļodamies, ka man nakts laikā neparāda durvis, baiļodamies modināt saimniekā nepatiku, es atgriezos savā vietā un sēdēju mierīgi. Kādēļ lai es riskēju ar pajumti un sviestmaizēm, iejaucoties ģimenes ķildās? Šā pusdzīvā večuka dēļ? Un es jutu, ka kļūstu ciets kā krams.

Taču mazās negantnieces nemitējās mocīt vecīti. Viņas uzjautrinājās, ka viņš nevar pakustināt galvu, un sāka bāzt viņam salmus acīs un nāsīs. Večuks blenza uz skuķēm ar negantu skatienu, bet nespēja nedz pakustēties, nedz izrunāt kādu vārdu.

Piepeši viņš ar pūlēm mazliet pacēlās un iespļāva vienai meitenei tieši sejā; tad vēlreiz paslējās un mēģināja iespļaut arī otrai, bet netrāpīja. Redzēju, ka saimnieks nomet kārtis uz galda un pieskrien pie gultas. Viņš bija piesārtis un kliedza:

— Kā tu uzdrošinies spļaut bērniem acīs, tu vecais kraķi!

— Bet, mīļais dievs, meitenes taču viņam nedeva miera! — es, vairs nespēdams savaldīties, izsaucos. Tomēr visu laiku baiļojos, ka mani nepadzen, tāpēc nesaucu skaļi, tikai viss trīsēju aiz uzbudinājuma.

Saimnieks pievērsās man:

— Nu, paklausieties! Kāda jums tur daļa, velns ar ārā! Turiet muti, vai dzirdat!

Tā būs labāk, citādi..

Tagad arī saimniece pacēla balsi, un visā mājā atskanēja lamas.

— Vai jūs visi esat kļuvuši traki? — viņa kliedza. — Ja negribat, lai jūs abus izsviežu ārā, tad sēdiet mierīgi! Hā, nepietiek vēl ar to, ka es šim draņķim dodu patvērumu un ēdienu, viņš vēl te cels skandālu, velns tāds! To es vairs necietīšu, saku skaidri un gaiši! Šš! Klusu, skuķi, noslaukiet puņķainos degunus, citādi es pati to izdarīšu! Šitādu cilvēku vēl neesmu redzējusi! Ienāk no ielas bez nevienas ēras, pat nevar nopirkt utu ziedi, bet nakts laikā ceļ traci, brūk virsū uzturētājiem. Nē, to es necietīšu, vai dzirdat, lai svešie vācas prom! Es gribu mieru savās mājās, uz to man ir tiesības!

Es neteicu ne vārda, pat muti nepavēru, atkal apsēdos pie durvīm un klausījos šajā jandāliņā. Visi kliedza cits caur citu, pat bērni un ķēkša, kas gribēja paskaidrot, kā ķīviņš sācies. Ja vien es cietīšu klusu, tad tracis drīz norims; tas nenoies pārāk tālu, ja tikai nesacīšu ne vārda. Un ko tad es drīkstēju iebilst? Ārā bija ziema un nakts. Vai tādā laikā var sist dūri pret galdu un pastāvēt uz savu taisnību? Nē, nekādas pārgalvības! Tāpēc es sēdēju klusi un negāju projām, lai gan mani gandrīz dzīšus dzina. Es nenovērsu acis no Kristus oleogrāfijas pie sienas un stūrgalvīgi klusēju, lai saimniece teica ko teikdama.

— Ja jūs to tēmējat uz mani, cienītā, tad mani nevajadzēs ilgi lūgties, — viens no spēlmaņiem ierunājās.

Viņš piecēlās kājās. Piecēlās arī otrs spēlmanis.

— Nē, ne jau uz tevi, arī uz tevi ne, — saimniece atbildēja. — Ja vajadzīgs, es parādīšu, kuru es domāju. Jā, tad reiz būs skaidrs…

Viņa runāja aprauti, deva man šos mazos dūrienus ar nelieliem pārtraukumiem, ar nolūku vilcinājās, likdama saprast, ka domājusi tieši mani. «Mieru!» es pats sev uzsaucu. «Tikai mieru! Atklāti viņa mani nedzen projām. Neizrādi nekādu augstprātību! Nekādu nevajadzīgu lepnumu! Aizbāz ausis!… Cik Kristum oleogrāfijā savādi, zaļi mati!… Tie ir ļoti līdzīgi zālei vai, izsakoties smalkāk un tiešāk, leknai pļavu zālei. Cik pareizi es to apzīmēju! Leknai pļavu zālei…» Un tūlīt viena doma sasaistījās ar otru: leknā, zaļā zāle lika man atcerēties bībeles vārdus, ka cilvēka dzīve ir līdzīga zālei, visa zaļā zāle nodegs; un es sāku domāt par pastaro dienu, kad viss ies bojā liesmās, un man iešāvās prātā zemestrīce Lisabonā, un tad es acu priekšā ieraudzīju metāla spāniešu spļaujamtrauku un melnkoka rakstāmpiederumus, kādi bija Ilajali istabā. Ak, viss ir iznīcīgs! Visa zaļā zāle nodegusi. Visus gaida četri kapa dēļi un Andersena jaunkundzes līķauti pievārtē pa labi…

Tas viss pazibēja manās smadzenēs tajā izmisuma pilnajā brīdī, kad saimniece dzīrās mani padzīt.

— Viņš pat neklausās! — viņa iesaucās. — Es saku, ārā no manas mājas, vai dzirdat! — viņa kliedza. — Dievs lai stāv man klāt, viņš ir traks! Vācieties pie velna, reiz tam taču jādara gals!

Es palūkojos uz durvīm, bet ne jau tādēļ, lai aizietu, — man bija iešāvusies galvā nekaunīga doma: ja durvīs būtu atslēga, es to aizgrieztu, ieslēgtos te kopā ar visiem citiem, lai tikai varētu palikt. Mani pārņēma paniskas bailes, ka atkal atradīšos uz ielas. Bet atslēgas durvīs nebija, un es piecēlos kājās; vairs nebija nekādu cerību.

Piepeši cauri saimnieces kliedzieniem bija dzirdama viņas vīra balss. Pārsteigts es apstājos. Tas pats cilvēks, kas nupat man bija draudējis, tagad, kā par brīnumu, sāka mani aizstāvēt. Viņš teica:

— Vai tad tu nezini, ka nakts laikā nevar cilvēku dzīt ārā no mājas? Par to likums soda.

Es nezinu, vai tiešām likums par to soda, diezin vai tā varētu būt, bet viss jau ir iespējams; tad saimniece tūlīt atguvās, nomierinājās un vairs mani netramdīja. Viņa pat nolika man vakariņām divas sviestmaizes, bet es tās neņēmu — aiz pateicības pret viņas vīru es tās neņēmu, teikdams, ka esmu jau paēdis pilsētā.

Kad beidzot izgāju priekšnamā, lai liktos guļus, saimniece man sekoja, apstājās uz sliekšņa, viņas lielais, piebriedušais vēders draudīgi izriezās pret mani, un viņa skaļi teica:

— Jūs te pārguļat pēdējo reizi, lieciet to vērā!

— Jā, jā, — es atbildēju.

Gan jau es rīt atradīšu kaut kur pajumti, ja tikai pacentīšos. Pagaidām es priecājos, ka netiku izdzīts ārā uz ielas.

Nogulēju līdz pieciem vai sešiem no rīta. Bija vēl tumšs, kad pamodos, tomēr tūdaļ piecēlos; aukstuma dēļ biju gulējis ar visām drēbēm, tāpēc ģērbšanās atkrita.

Padzēros ūdeni, atvēru durvis un klusi izgāju ārā, baiļodamies satikt saimnieci.

Ielās bija vienīgi daži policisti, kas dežurēja visu nakti, drīz parādījās daži vīri, sāka izdzēst gāzes laternas. Klīdu bez mērķa, nonācu līdz kapsētai un beidzot līdz cietoksnim. Vēl gribējās gulēt, es salu, no ilgās iešanas sāpēja kājas un mugura, biju ļoti izsalcis un, apsēdies uz kāda sola, sāku snaust. Trīs nedēļas biju pārticis no tām sviestmaizēm, ko man saimniece iedeva rītos un vakaros. Tagad jau veselu diennakti nebiju ēdis, pakrūtē smeldza; visdrīzākā laikā bija jāmeklē kāda izeja. Tā domājot, es atkal aizmigu, sēdēdams uz sola…

Mani piecēla cilvēku balsis, un, kad biju nokratījis miegu, redzēju, ka jau iestājusies gaiša diena un pilsēta pamodusies. Es arī piecēlos un devos tālāk. Pār kalniem lēca saule, debesis bija dzidras un tīras, un, priecādamies par skaisto rītu pēc šīm garajām tumšajām nedēļām, es aizmirsu savas raizes, man šķita, ka daudzreiz esmu pieredzējis vēl smagākus brīžus. Papliķēju sev pa krūtīm un saku dungot kādu dziesmiņu. Mana balss skanēja tik vārgi, tik skumīgi, un tas mani saviļņoja līdz asarām. Šī brīnišķā diena, gaišās, starojošās debesis mani ietekmēja pārāk spēcīgi, un es sāku raudāt skaļā balsī.

— Kas jums kait? — kāds vīrietis man vaicāja.

Es neatbildēju, tikai steidzos projām, aizslēpis seju ar rokām.

Nonācu ostā. Tur bija pieenkurojies liels kuģis ar Krievijas karogu un izkrāva ogles. Es izlasīju kuģa nosaukumu — «Kopegoro». Kādu laiku izklaidējos, vērodams, kas notiek uz svešā kuģa klāja. Kuģis acīmredzot bija gandrīz izkrauts, jo, neraugoties uz balastu, skala pie borta jau rādīja deviņas pēdas virs ūdens līmeņa.

Kad krāvēju smagie zābaki skāra kuģa klāju, kuģis dobji atbalsoja viņu soļus.

Saule, gaisma, jūras sāļā elpa, visa šī straujā un līksmā rosme uz kuģa mani satrauca, asinis sāka pulsēt spēcīgāk. Pēkšņi man ienāca prātā, ka varbūt, te sēdēdams, es varētu uzrakstīt dažas savas lugas ainas. Izvilku no kabatas papīrus.

Mēģināju izdomāt kādu repliku, ko vajadzēja teikt mūkam, — spēcīgus, dusmu un nepateicības pilnus vārdus, taču tas man neizdevās. Tad es pametu mūku un gribēju attēlot runu, ko tiesnesis saka altāra apgānītājai; uzrakstīju puslappusi un atmetu ar roku. Es nepratu piešķirt runai vajadzīgo patosu. Visapkārt man rosījās cilvēki, dārdēja celtņi, čīkstēja grieztuves, žvadzēja ķēdes, un tas viss nemaz neatbilda drūmajai, klusajai viduslaiku atmosfērai, kurai kā smagai miglai vajadzēja piesātināt manu drāmu. Salocīju papīrus un piecēlos.

Tomēr es biju nokļuvis uz pareizām sliedēm un skaidri noģidu — ja nekas neatgadīsies, darbs sekmēsies labi. Kaut jel es atrastu kādu vietiņu, kur piemesties!

Domās nogrimis, apstājos ielas vidū, tomēr nevarēju atcerēties nevienu vietu visā pilsētā, kur varētu patverties kaut uz īsu laiku. Citas izejas nebija — man jādodas atpakaļ uz pansionātu ceļotājiem «Vaterlande». To iedomājot, es nodrebēju un apgalvoju sev, ka tas nav iespējams, tomēr vilkos uz priekšu un tuvojos aizliegtajai vietai. Protams, tas ir pazemojoši, ļoti pazemojoši un apkaunojoši, bet citas izejas nav. Es nebiju augstprātīgs, droši varēju sacīt, ka visā pasaulē nav par mani pazemīgāka cilvēka. Un es gāju tālāk.

Pie vārtiem apstājos un vēlreiz pārdomāju. Jā, lai notiek kas notikdams, man tomēr jāriskē. Vai tā nebija tikai tukša runāšana? Pirmkārt, es palikšu tikai dažas stundas, otrkārt, nedod dievs, ka es tur vēl kādreiz meklēšu pajumti. Iegāju pagalmā.

Iedams pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem, es joprojām šaubījos un, nonācis pie durvīm, gandrīz griezos atpakaļ. Es sakodu zobus. Nē, lepnums šobrīd ir lieks!

Ļaunākā gadījumā es varētu atvainoties, sacīt, ka esmu atnācis pateikt ardievas, un norunāt, kad atdošu savu īres parādu. Atvēru durvis uz priekšnamu.

Iegājis paliku stāvam. Tieši man priekšā, nedaudz soļu atstatu, stāvēja pats saimnieks kailu galvu, bez svārkiem un raudzījās pa atslēgas caurumu istabā. Viņš ar roku pamāja, lai izturos klusi, un atkal sāka raudzīties pa atslēgas caurumu. Turklāt viņš smējās.

— Panāciet šurp! — viņš čukstus uzsauca. Es tuvojos viņam, iedams uz pirkstgaliem.

— Paskatieties! — viņš apslāpētos smieklos trīcēdams, sacīja. — Paskatieties iekša! Hi-hī! Redzat, tur viņi guļ! Paskatieties uz večuku! Vai jūs veco redzat?

Gulta, tieši zem Kristus oleogrāfijas, es ieraudzīju divus cilvēkus — saimnieci un atbraukušo jūrnieku; uz tumšas segas baltoja viņas kājas. Bet gultā pie otras sienas sēdēja viņas tēvs, triekas ķertais večuks, un skatījās, sagumis uz priekšu, kā parasti sarāvies čokurā, nespēdams pakustēties…

Es pagriezos pret saimnieku. Viņš tikai ar pūlēm valdījās, lai nesmietos skaļi. Ar roku viņš bija aizspiedis degunu.

— Vai jūs redzējāt veco? Ak dievs, vai jūs redzējāt veco? Tas tur sēž un skatās!

— Un viņš no jauna pieplaka pie atslēgas cauruma.

Es aizgāju pie loga un apsēdos. Šis briesmīgais skats bija satraucis manas domas, iznīcinājis visu manu jauko noskaņu. Bet kāda man tur daļa? Ja pats vīrs ar to samierinās, pat uzjautrinās, kāpēc tad man tas jāņem pie sirds? Bet par večuku maza bēda. Viņš droši vien to redzējis ne vienreiz vien. Varbūt viņš tā sēdēdams guļ. Vai varbūt jau ir miris. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņš jau ir miris. Un mana sirdsapziņa nomierinājās.

Atkal izvilku no kabatas savus papīrus un gribēju atvairīt visus apkārtējos iespaidus. Teikums tiesneša runā bija aprauts puse: «Tā man pavēl dievs un likums, tā pavēl manu gudro vīru padome, tā pavēl mana sirdsapziņa…» Es lūkojos ārā pa logu, lai pārdomātu, ko pavēl viņa sirdsapziņa. Istabā bija dzirdams apslāpēts troksnis. Nē, tas mani nemaz neskāra; večuks turklāt ir miris, varbūt jau nomiris šorīt četros. Tātad man ir pilnīgi vienalga, kas tas ir par troksni. Bet, velns ar ārā, kādēļ es par to domāju? Tikai mieru!

«Tā pavēl mana sirdsapziņa…»

Taču viss bija it kā sazvērējies pret mani. Vīrs vairs nemaz nevarēja valdīties, skatīdamies pa atslēgas caurumu, es dzirdēju viņa apslāpētos smieklus, redzēju viņu kratāmies smieklos. Arī notikumi ārā mani izklaidēja. Otrpus ielas uz ietves saulē sēž mazs puišelis un rotaļājas — mierīgi un bezrūpīgi viņš sien kopā papīra sloksnītes.

Piepeši viņš pietrūkstas kājās un nikni iekliedzas, atmuguriski atkāpjas ielas vidū un skatās uz kādu sarkanbārdi, kas izliecies ārā pa logu un uzspļāvis puišelim uz galvas.

Mazais aiz dusmām raud un neganti lamājas, bet sarkanbārdis logā tikai smejas; tas ilgst kādas piecas minūtes. Es novēršos, lai neredzētu raudošo puišeli.

… «Tā pavēl mana sirdsapziņa…»

Nespēju tikt no vietas. Beidzot viss sajuka, man pat šķita, ka arī iepriekš uzrakstītais nekur neder, ka visa šī iedoma ir tīrās aplamības. Viduslaikos taču nevar runāt par sirdsapziņu. Sirdsapziņu pirmais bija izgudrojis deju skolotājs Šekspīrs, un tiesneša runa nekur nederēja. Tātad šīs lappuses jāmet laukā? Es tās vēlreiz pārlasīju, un manas šaubas tūlīt izgaisa: atradu lieliskas vietas, veselas ārkārtīgi vērtīgas lappuses. Un es atkal jutu kaismu dziņu ķerties pie darba un pabeigt lugu.

Piecēlos un devos uz durvīm, nevērodams saimnieka mājienus, lai neceļu troksni.

Apņēmības pilns es izgāju no priekšnama, uzkāpu otrajā stāvā un iegāju sava agrākajā istabā. Stūrmaņa taču tur nebija — kas man var liegt te brīdi uzturēties? Es nepieskaršos viņa mantām, pat neapsēdīšos pie galda, bet sēdēšu uz krēsla pie durvīm, man ar to pietiek. Es ātri izplāju papīrus uz ceļgaliem.

Kādu laiku viss veicās lieliski. Galvā veidojās frāze pēc frāzes, un es aizgūtnēm rakstīju. Pierakstīju lappusi pēc lappuses, darbs sekmēt sekmējas; sajūsmā par savu iedvesmu reizēm pat klusi iekliedzos un biju pavisam aizmirsies. Man iešāvās prātā laimīga iedoma par baznīcas zvanu, kam jāskan lugas vienā vieta. Viss veicas apbrīnojami.

Pēkšņi dzirdu uz kāpnēm soļus. Es nodrebu un gandrīz vai zaudēju apvaldu, esmu it kā sagatavojies lēcienam, izbijies, gatavs uz visu, briesmīgu baiļu pārņemts, aiz bada mani nervi ir iedragāti. Satraukts es klausos, sažmiedzis rokā zīmuli, un vairs nevaru uzrakstīt ne vārda.

Durvis atveras. Istabā ienāk tie divi, kurus biju redzējis apakšā pa atslēgas caurumu.

Es nepagūstu pat atvērt muti, lai atvainotos, kad saimniece, it kā nokritusi no mākoņiem, sāk kliegt:

— Žēlīgais dievs, viņš atkal sēž te!

Atvainojiet! — es saku un gribu vēl ko piebilst, bet netieku pie vārda. Saimniece plaši atrauj vaļā durvis un kliedz:

— Tūlīt vācieties prom, citādi saukšu policiju! Es pieceļos.

— Gribēju tikai no jums atsveicināties, — es murminu, — un tāpēc jūs gaidīju.

Neesmu nekam pieskāries, sēdēju te…

— Nekas jau nav noticis! Velns ar ārā! Lai viņš te paliek! — jūrnieks ierunājas.

Kāpjot lejā, mani pēkšņi pārņēma negantas dusmas uz šo resno, piebriedušo sievieti, kas man sekoja uz papēžiem, lai dabūtu mani ātrāk projām; brīdi es apstājos, mani smacēja vesels birums lamu vārdu, kurus gribēju mest viņai acīs. Taču es laikam apdomājos un klusēju, klusēju aiz pateicības pret svešo cilvēku, kas nāca saimniecei aiz muguras un to visu dzirdētu. Saimniece neatlaidīgi man sekoja un nemitīgi lamājās, no tā manas dusmas pieauga ar katru soli.

Mēs iznācām pagalmā, es gāju pavisam gausi, šaubīdamies, vai būtu vērts izgāzt žulti pār saimnieci. Mani smacēja niknums, prātā iešāvās asinskāras domas, biju gatavs nogalināt viņu uz vietas, iespert ar kāju pa vēderu. Šai brīdī sadūros ar izsūtāmo, viņš paklanījās, bet es neatbildēju. Viņš griezās pie saimnieces, kas stāvēja man aiz muguras, un es dzirdēju, ka viņš vaicā pēc manis. Tomēr es nepagriezos.

Tikko izeju pa vārtiem, tā izsūtāmais mani panāk, atkal paklanās un aptur. Viņš pasniedz man vēstuli. Nevērīgi atplēšu aploksni, no tās izkrīt desmitkronu banknote, bet nekādas vēstules nav.

Es raugos uz izsūtāmo un vaicāju:

— Kas tie par jokiem? Kas sūta šo vēstuli?

— Es nezinu. Kāda dāma man lika to atnest jums.

Es apmulstu. Izsūtāmais aiziet. Tad iebāžu banknoti atpakaļ aploksnē, saņurcu aploksni, pagriežos un pieeju pie saimnieces, kura joprojām skatās uz mani no vārtiem, un iesviežu aploksni viņai sejā. Nesaku ne vārda, ne pušplēsta vārdiņa, tikai, aizejot pār plecu pavēries atpakaļ, redzu, ka viņa izvelk saburzīto papīriņu.

Hā, tā, lūk, jāizturas! Nevajag ielaisties nekādās runās ar šo diedelnieci, bet mierīgi jāsaburza liela naudas zīme un jāiesviež ienaidniecei sejā. To sauc par cieņas pilnu uzvedību! Tā jāizturas pret tādām nekauņām!…

Kad biju nonācis līdz Tomtes ielai un stacijas laukumam, man acu priekšā piepeši viss sagriezās, galvā sāka šalkt, un, lai nenokristu, es atslējos pret kādas mājas sienu.

Es vairs nespēju iet tālāk, pat nespēju izslieties taisni, un tā es paliku, atbalstījies pret sienu, un jutu, ka sāku zaudēt samaņu. Bet šis gurdums vēl jo vairāk iekveldināja manas ārprātīgās dusmas, un es spēru kāju pret ietvi. Es mēģināju arī citādi atdabūt spēkus — sakodu zobus, saraucu pieri, izmisis valbīju acis, un tas viss tiešām it kā palīdzēja. Domas noskaidrojās, sapratu, ka mans gals ir tuvu. Ar rokām atgrūdos no sienas; iela vēl joprojām šūpojās acu priekšā. Aiz niknuma man uznāca žagas, es visiem spēkiem cīnījos pret šo vājumu, drosmīgi turējos kājās, es negribēju saļimt, gribēju nomirt stāvus.

Garām lēnām pabrauc rati, un es skaidri redzu, ka ratos ir kartupeļi, tomēr aiz dusmām, aiz iecirtības es saku, ka tie nav kartupeļi, bet gan kāpostu galviņas, nikni apzvēru, ka tās ir kāpostu galviņas. Es skaidri dzirdu savu balsi un apzināti joprojām apzvēru, ka tie ir kāposti, un daru to tikai tādēļ, lai gūtu bezjēdzīgu mierinājumu, ka esmu nepareizi zvērējis. Es reibinos šajos briesmīgajos melos, paceļu gaisā trīs pirkstus un trīcošām lūpām pie dieva tēva, dēla un svētā gara zvēru, ka tās bija kāpostu galviņas.

Laiks ritēja. Es noslīgu uz kāpnēm tepat blakus un noslaucīju sviedrus no pieres un kakla, dziļi ievilku elpu un pūlējos nomierināties. Saule slīga uz rietu, bija jau pievakare. Es no jauna sāku prātot par savu stāvokli, mani atkal sāka mocīt izsalkums, bet pēc dažām stundām jau iestāsies nakts. Vajadzēja atrast kādu izeju, kamēr vēl laiks. Domas no jauna tiecās uz istabu, no kuras mani padzina. Es nepavisam nedomāju tur atgriezties, tomēr nespēju atvairīt šo domu. Patiesībā saimniecei bija pilnīgas tiesības mani padzīt. Kā gan es varu gaidīt, lai man dod pajumti par brīvu! Turklāt viņa lāgu lāgiem man atvēlēja ēdienu; pat vakar vakarā, kad es biju saimnieci sakaitinājis, viņa man piedāvāja divas sviestmaizes, piedāvāja aiz labas sirds, jo zināja, ka esmu izsalcis. Tātad man nebija iemesla par viņu sūdzēties, un, sēdēdams uz kāpnēm, es klusībā izlūdzos viņai piedošanu par savu uzvedību. Sevišķi rūgti es nožēloju, ka pēdējā brīdī biju izturējies nepateicīgi un iesviedis viņai sejā naudas zīmi… Desmit kronas! Es piepeši iesvilpos. No kurienes gan izsūtāmais bija atnesis vēstuli? Tikai tagad es to iedomājos ar skaidru galvu un sāku nojaust sakarību. Mani pārņēma sāpes un kauns, vairāk reižu es aizsmakušā balsī čukstēju vārdu «Ilajali!» un šūpoju galvu. Vai tad es vakar vakarā nebiju nolēmis paiet viņai lepni garām, ja viņu satiktu, un parādīt vislielāko vienaldzību?

Taču biju modinājis viņā vienīgi līdzjūtību un pamudinājis atsūtīt šo žēlastības dāvanu. Nē, nē, nē, šiem pazemojumiem nav gala! Pat viņas acīs nevarēju saglabāt cieņu. Es grimu un grimu aizvien dziļāk, lai kā centos noturēties, iegrimu līdz ceļiem, tad pāri viduklim kaunā un nemūžam vairs necelšos, nemūžam! Tā bija pēdējā robeža! Saņemt desmit kronas kā ubaga dāvanu un nerast iespēju tās atsviest atpakaļ slepenajam devējam; ar abām rokām kāri pievākt artavu, lai kas to būtu devis, paturēt un samaksāt par istabu, par spīti dziļam pretīgumam…

Vai es kaut kā nevarētu dabūt atpakaļ šīs desmit kronas? Iet pie saimnieces un pieprasīt tās atpakaļ nebija ne mazākās jēgas. Jāatrod kāda cita izeja, tikai krietni jāpalauza galva. Un dievs vien zina, ka te nepietiek ar parastu domāšanu, te jādomā ar visu savu būtību. Es apsēdos un iegrimu dziļās apcerēs.

Pulkstenis varēja būt ap četriem, pēc pāris stundām es varētu griezties pie teātra direktora, ja mana luga būtu pabeigta. Es izvilku no kabatas manuskriptu un nolēmu par varēm uzrakstīt dažas pēdējās ainas. Es domāju, svīdu un sāku lasīt lugu no paša sākuma, bet netiku uz priekšu.

— Pietiek! Nav ko šaubīties! — es sev sacīju. Un sāku, rakstīju visu, kas ienāca prātā, lai tikai ātrāk tiktu galā un varētu iet projām. Gribēju sevi pārliecināt, ka pār mani atkal nākusi iedvesma, meloju, apzināti pats sevi piemānīju un rakstīju, it kā nemaz nevajadzētu meklēt vārdus. — Labi! Īsts atradums! — es čukstēju. — Tikai raksti!

Beidzot pēdējās frāzes man sāka likties apšaubāmas, tās tik krasi atšķīrās no pirmo ainu replikām, turklāt mūka vārdos nebija ne miņas no viduslaiku izteiksmes.

Es sakodu zīmuli, pielēcu kājās, saplēsu manuskriptu sīkos gabaliņos, lapu pēc lapas, nosviedu cepuri uz ielas un mīdīju to kājām.

— Esmu pagalam! — es izdvesu. — Cienījamās dāmas un kungi, es esmu pagalam! — Un vienā laidā atkārtoju tikai šos vārdus un mīdīju savu cepuri.

Dažus soļus attālu stāv policists un mani novēro. Viņš stāv ielas vidū un neizlaiž mani no redzes loka. Kad es paceļu galvu, mūsu skatieni sastopas; varbūt viņš tur stāvējis jau ilgu laiku un mani vērojis. Es paceļu samīdīto cepuri, uzlieku galvā un eju pie policista.

— Vai jūs varētu man pateikt, cik tagad ir pulkstenis? — es vaicāju.

Mirkli vilcinājies, viņš izvelk pulksteni, visu laiku nenovērsdams no manis acis.

— Četri, — viņš atbild.

— Pareizi, tieši četri! — es saku. — Redzu, ka jūs izprotat savu pienākumu, un es jūs neaizmirsīšu!

To teicis, es devos projām. Policists bija ārkārtīgi pārsteigts, stāvēja vaļā muti, vēl vienmēr turēdams rokā pulksteni. Kad jau biju pagājis garām Ruajālam, es pagriezos un palūkojos atpakaļ — policists vēl aizvien stāvēja turpat un pavadīja mani ar skatienu.

He-hē, tā jāapietas ar lopiem! Jo bezkaunīgāk, jo labāk! Tas šos lopus ietekmē, iebaida.. Jutos ar sevi ļoti apmierināts un sāku dungot. Aiz spēcīgā uzbudinājuma es nejutu ne mazākās sāpes, pat nekādu pretīgumu, apbrīnojami vieglā gaitā es pārgāju pāri tirgus laukumam, nogriezos pie Pestītāja baznīcas un apsēdos tur uz sola.

Galu galā ir taču vienalga, vai šīs desmit kronas aizsūtu atpakaļ vai ne! Ja tās man atsūtītas, tad tās pieder man un tiešām nav svarīgi, no kurienes tās atnestas. Tās bija domātas man, tāpēc vajadzēja ņemt pretī. Nebūtu nekādas jēgas atstāt tās izsūtāmajam. Un muļķīgi būtu tagad sūtīt atpakaļ citas desmit kronas, nevis tās, ko biju saņēmis. Tātad tur nekā vairs nevar līdzēt.

Es sāku vērot tirgus laukuma burzmu un pievērsu domas vienaldzīgiem jautājumiem. Tomēr šīs desmit kronas neizgāja no prāta. Beidzot savilku dūres un saskaitos. «Tas viņu aizvainotu, ja es tās būtu sūtījis atpakaļ,» es pats sev teicu.

«Kādēļ lai es to darītu? Es visu mūžu esmu bijis varen lepns, vienmēr skurināju galvu un sacīju: «Nē, tencinu!» Tagad es redzu, kur tas noved — es atkal atrodos uz ielas.

Pat tad, kad man bija iespējams paturēt labo, silto istabu, es pie pirmā vārda kā dzelts pietraucos kājās, izsviedu desmitkronu naudas zīmes pa labi un pa kreisi un aizgāju…» Es nikni sev pārmetu, ka biju pametis istabu un atkal nokļuvis bezizejā.

«Starp citu, lai velns to visu parauj! Es šīs desmit kronas nebiju lūdzis, pat savās rokās tās ilgi nebiju turējis, bet tūdaļ atdevis, atdevis svešiem, kurus es nekad vairs neredzēšu. Tāds cilvēks es esmu, atdodu visu līdz pēdējai artavai. Un, cik es pazīstu Ilajali, tad viņa nenožēlo, ka sūtījusi man šīs desmit kronas. Par ko tad es uztraucos?

Nekā vairāk taču viņa nevar darīt kā šad tad atsūtīt man desmit kronas. Nabaga meitene jau ir manī iemīlējusies, hē, pat bezcerīgi iemīlējusies…» Tā es sēdēju, un šīs domas vērta mani aplam lepnu. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa manī iemīlējusies, nabaga meitene!..

Pulkstenis nosita pieci. Nervozā pacilātība noplaka, mana galva kļuva it kā tukša un sāka dūkt. Stingi lūkojos uz priekšu un pretī ieraudzīju Ziloņa aptieku. Izsalkums atkal mani briesmīgi mocīja, un es ļoti cietu. Un, tā sēdēdams un skatīdamies tālumā, es pamazām ievēroju kādu cilvēku, beidzot redzēju to pavisam skaidri un pazinu: tā taču ir smalkmaizīšu pārdevēja pie Ziloņa aptiekas!

Es sasparojos, izslienos taisni un sāku pārdomāt. Tiesa, tā taču ir tā pati sieva, viņa sēž tajā pašā vietā. Es dažas reizes iesvilpjos, uzsitu knipi, pieceļos un eju uz aptiekas pusi. Tikai bez muļķībām! Velns ar ārā, ir taču vienalga, vai esmu viņai iedevis negodīgā ceļā iegūtu naudu vai īstas norvēģu kronas no Kongsbergas sudraba!

Negribu kļūt smieklīgs. Aiz pārāk lielas lepnības jau var kājas atstiept…

Aizeju līdz stūrim, apstājos un skatos uz pārdevēju. Smaidu, pamāju kā paziņai un uzrunāju viņu tā, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka atkal esmu te atnācis.

— Labdien! — es saku. — Vai jūs mani neatceraties?

— Nē, — viņa gausi atbild un lūkojas manī.

Es smaidu vēl sirsnīgāk, it kā viņa tikai joka pēc izliktos, ka mani nepazīst, un saku:

— Vai tad jūs neatceraties, ka nesen jums iedevu vairākas kronas? Cik atminos, neteicu ne vārda, tas nav manā dabā, tā es nemēdzu rīkoties. Ja darīšana ar godīgiem cilvēkiem, tad gluži lieki visu norunāt un, tā sakot, slēgt līgumu par sīkumiem. He-hē! Jā, tas biju es, kas jums iedeva naudu.

— Ak tad tas bijāt jūs! Jā, tagad es atminos, nu es jūs pazīstu. .

Un, iekams viņa paspēja pateikties, es jau biju izmeklējis ar acīm gardu maizīti un sacīju:

— Jā, tāpēc esmu atnācis pēc maizītēm. Viņa nesaprot.

— Pēc maizītēm, — es atkārtoju, — tagad esmu atnācis tās saņemt. Vismaz kādu daļu. Visas man šodien nevajag.

— Jūs atnācāt pēc maizītēm? — viņa jautā.

— Nu protams, pēc maizītēm! — es atbildu un skaļi iesmējos. Nu taču viņai to vajadzētu saprast. Es paņemu no galdiņa maizīti — kaut ko līdzīgu frančmaizītei — un sāku ēst..

To redzēdama, sieva izskrien no sava kakta, neviļus izstiepj rokas, lai aizsargātu preci, liekot man saprast — viņa nav gaidījusi, ka es atgriezīšos un viņu aplaupīšu.

— Ak tad ne? Vai tiešām ne? — es vaicāju. Viņa nudien ir dīvaina sieviete! Vai tas kādreiz dzirdēts, ka cilvēks iedod kādam prāvu naudas summu un neprasa to atpakaļ? Redzat nu! Varbūt viņa domā, ka tā bija zagta nauda, ja to viņai tāpat iedevu? Nē, tā viņa nedomājot! Jo labāk! Tad viņa ir ļoti laipna, ka uzskata mani par godīgu cilvēku. Ha-hā! Viņa nudien ir lieliska!

— Bet kāpēc jūs man devāt naudu? — viņa sašutusi iesaucās.

Es viņai paskaidroju, paskaidroju klusi un pārliecinoši:

— Man ir tāds paradums, jo es ticu cilvēkiem. Vienmēr, ja kāds man piedāvā vekseli vai kādu citu ķīlu, es pakratu galvu un saku: «Nē, pateicos!» Dievs mans liecinieks, ka es tā vienmēr daru.

Bet sieviete joprojām mani nesaprata.

Tad es ķēros pie citiem līdzekļiem un bargi teicu, lai viņa negvelž niekus. Vai tiešām viņai nekad nav gadījies, ka pircējs samaksā uz priekšu? Es, protams, domāju turīgus cilvēkus, piemēram, kādu konsulu. Nekad? Jā, bet es taču neesmu vainīgs, ka tāds veids viņai nav pazīstams. Tā rīkojas ārzemēs. Viņa droši vien nav bijusi ārzemēs?… Nē, redzat nu! Tad jau viņa par to nevar spriest…

Un es paņēmu no galda vēl dažas maizītes.

Pārdevēja nikni purpināja un neparko negribēja dot kaut mazu daļiņu no savas preces, pat izrāva man no rokas maizīti un nolika to atpakaļ. Mani pārņēma dusmas, es uzsitu ar dūri pa galdiņu un piedraudēju saukt policiju. Gribu būt pret viņu žēlsirdīgs, es skaidroju, ja paņemtu visu, kas pienākas par šo lielo summu, tad viņu izpostītu. Bet tik daudz man nemaz nevajag, es apmierināšos ar pusi. Turklāt es nekad vairs pie viņas nenākšu. Dievs pasarg, ja viņa ir tāds cilvēks!

Beidzot pārdevēja iedeva man dažas maizītes, kādas četras piecas, ko nocenoja ārkārtīgi augstu, un sacīja, lai es ejot savu ceļu. Bet es joprojām ķīvējos, apgalvoju, ka viņa mani piekrāpusi vismaz par vienu kronu un galīgi nodīrājusi man ādu, plēsdama tādu cenu.

— Vai jūs nezināt, ka par šādu krāpšanu soda? — es brīdināju. — Dievs lai jums žēlīgs! Jūs varat nokļūt spaidu darbos uz visu mūžu, vecā stulbene!

Tad viņa pasvieda man vēl vienu maizīti un sakostiem zobiem teica, lai es ejot projām.

Un es aizgāju.

Hē! Tik bezgodīgu ielas tirgoni es vēl nebiju redzējis! Visu laiku, iedams pāri tirgus laukumam un ēzdams maizītes, es skali lamāju nekaunīgo pārdevēju, atkārtodams visu šo sarunu un man šķita, ka esmu bijis par viņu daudz pārāks. Ēdu maizītes garāmgājēju acu priekšā un pats ar sevi skaļi sarunājos.

Maizītes pazuda cita pēc citas; lai cik daudz es apēdu, tomēr joprojām jutu skaudru izsalkumu. Žēlīgais dievs, vai tad manai ēstgribai nekad nebūs rimta! Savā alkatībā gandrīz apēdu arī pēdējo maizīti, kuru jau pašā sākumā biju nolēmis atdot puišelim Vogmana ielā, tam, kuram uz galvas bija uzspļāvis sarkanbārdis. Visu laiku man prātā stāvēja šis puišelis, nespēju aizmirst viņa seju, kad viņš pielēca kājās un sāka lādēties. Kad sarkanbārdis viņam uzspļāva, viņš pagriezās pret manu logu, lai paskatītos, vai es arī par viņu smejos. Kas zina vai es viņu tur sastapšu! Es steidzos uz Vogmana ielu, mezdams līkumu vietai, kur biju saplēsis savu lugu un kur vēl mētājās daži papīra gabaliņi, izvairījos no policista, kuru biju pārsteidzis ar savu uzvedību, un beidzot atrados pie tās mājas kāpnēm, kur no rīta bija sēdējis puišelis.

Viņa tur vairs nebija, iela bija gandrīz tukša. Bija satumsis, un man neizdevās satikt puišeli. Piesardzīgi noliku maizīti pie durvīm, stipri pieklauvēju un metos projām. «Gan viņš to atradīs,» es sev teicu. «Tiklīdz nāks ārā, tā tūliņ to atradīs!» Un man acīs sariesās asaras aiz prieka, ka puišelis atradīs maizīti.

Atkal nonācu ostā.

Tagad es vairs nejutu izsalkumu, bet saldenās maizītes, ko biju apēdis, sāka šķebināt dūšu. Galvā man atkal šaudījās visneprātīgākās iedomas. Kas notiktu, ja es slepus pārgrieztu kuģa tauvas? Ja es iekliegtos — «Ugunsgrēks!»? Soļoju tālāk gar ostmalu, uzgāju kādu kasti, apsēdos uz tās, saliku rokas klēpī un jutu, ka galvā aizvien vairāk viss sajūk vienā ņūklī, Sēdēju un baidījos pat pakustēties, lai galīgi nesabruktu.

Stingi raudzījos uz «Kopegoro» — kuģi ar Krievijas karogu. Pamanīju pie margām kādu vīru. Sarkanā laterna uz labā borta apgaismoja viņa seju, es piecēlos un viņu uzrunāju. Patiesībā es nemaz negribēju sākt sarunu un negaidīju arī atbildi. Es teicu:

— Vai jūs šovakar dosieties jūrā, kaptein?

— Jā, ļoti drīz, — vīrs atbildēja. Viņš runāja zviedriski. «Laikam soms,» es nodomāju.

— Hm.. Vai jums nevajag vēl kādu matrozi?

Tai brīdī man bija vienalga, ko viņš man atbildēs. Stāvēju, gaidīju un raudzījos uz viņu.

— Nē, kuģa puika gan būtu vajadzīgs, — viņš atbildēja.

Kuģa puika! Es saslējos, slepus noņēmu acenes un iebāzu tās kabatā, tad devos pa trapu uz kuģa.

— Pieredzes man nav, bet es darīšu visu, ko jūs man liksiet. Uz kurieni kuģis dosies? — es vaicāju.

— Vispirms uz Lidsu pēc oglēm un tad uz Kadiksu.

— Labi! — es teicu un sāku pierunāt kapteini. — Man vienalga, uz kurieni jūs braucat. Savu darbu es veikšu.

Vīrs brīdi mani vēroja, kaut ko apsvērdams.

— Vai tu vēl nekad neesi braucis jūrā? — viņš vaicāja.

— Nē, bet es galvoju — dodiet man jebkādu darbu, un es to veikšu. Esmu pieradis pie visa.

Vīrs atkal kaut ko apsvēra. Es jau biju iedomājies, ka tikšu līdzi, un sāku baiļoties, ka mani neatraida.

— Nu, kā būs, kaptein? — es beidzot vaicāju. — Es nudien protu jebkuru darbu.

Ko es runāju! Es būtu gatavais nelga, ja visiem spēkiem necenstos darīt vēl vairāk, nekā no manis prasa! Ja vajadzīgs, es varu stāvēt sardzē divas diennaktis no vietas.

Tas man nāks tikai par labu, man tādas lietas patīk.

— Nu, varam jau pamēģināt, — kapteinis teica un viegli pasmaidīja par maniem pēdējiem vārdiem. — Ja nekas neiznāks, Anglijā varam šķirties.

— Protams! — es līksmi atbildēju. Un atkārtoju, ka Anglijā varam šķirties, ja nekas neiznāks.

Tad viņš man ierādīja darbu.

Kad bijām izbraukuši no fjorda, es atliecu muguru, nosvīdis no drudžainā satraukuma un noguruma, paraudzījos uz krastu un beidzot atvadījos no pilsētas — no Kristiānijas, kur namu logos jau iedegās gaisma.