Priestera tiesības

Šis ir stāsts par vīru, kas nemācēja novērtēt savu sievu, un par sievieti, kas bija parādijusi viņam pārāk lielu godu, kļūdama viņa sieva. Starp citu, stāstā darbojas arī jezuītu priesteris, par kuru ir zināms, ka tas nekad nav melojis. Priesteris bija piederīgs Jukonas novada, pie tam šeit ļoti nepieciešams, bet abu pārējo parādīšanas šinīs malās bija pilnīga nejaušība. Tie piederēja pie tās dīvaino klejoņu sugas, kuri vai nu auļo zelta drudža viļņa pašā korē, vai ari velkas tam astē.

Edvins Bentams un Greisa Bentama bija klejoņi — no tiem, kas velkas astē, jo tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Klondaikas zelta drudža vilnis jau sen bija noplīīdis lejup pa lielo upi un izsīcis bada apsēstajā Dau- sonas pilsētā. Kad Jukona pēc lielā darba slēdza satik­smi un nolikās uz ziemas gulu zem trīs pēdas biezas le­dus kārtas, šis klaiņojošais pāris atradas pie Piecu Pirk­stu krācēm, no kurienes līdz Zelta Pilsētai vēl bija daudzu miegu ilgs ceļš uz ziemeļiem.

Rudeņos šeit mēdza kaut daudz liellopu, tā ka gaļas atkritumu sakrājās liela kaudze. Edvina Bentama un viņa sievas trīs ceļabiedri aplūkoja šo depozītu, galvā šo to aprēķināja, atskārta, ka te ir īsta «zelta bedre», un no­lēma palikt tepat. Augu ziemu viņi pārdeva maisus ar kauliem un sasalušām ādu leskām nobadojušos suņu pa­jūgu īpašniekiem. Viņi prasīja pavisam mērenu cenu — dolāru mārciņā, pie tam preci izsniedza bez izlases. Pēc sešiem mēnešiem, kad saule atgriezās un Jukona pamo­dās, viņi apjoza jostas ar smagiem naudas makiem un aizceļoja atpakaļ uz Dienvidzemi, kur dzīvo līdz šim brī­dim, dižīgi melodami par Klondaiku, ko nav ne acīs redzējuši.

Edvins Bentams bija laisks zellis un, ja sieva viņu ne­tirdījusi, droši vien mīļu prātu būtu dalījies ienākumos no spekulācijas ar suņu barību. Bet sieva apelēja pie viņa iedomības, iestāstīja, cik šis esot dižens un stiprs, ka tāds vīrs kā viņš spējot pārvarēt visus šķēršļus un katrā ziņā iegūšot zelta aunādu. Tā nu viņš varonīgi izrieza apakš­žokli, savu daļu kaulu un ādas lesku pārdeva par nartām ar vienu suni un vērsa sniegkurpes pret ziemeļiem. Nav vajadzības apgalvot, ka Greisas Bentamas sniegkurpes ne brīdi neļāva viņa iemītajām pēdām atdzist. Vēl vairāk, viņu pārbaudījumi nebija ilguši ne trīs dienas, kad vīrs jau sekoja sievai pa pēdām, bet sieviete mīdija taku, iedama priekšgalā. Protams, ja redzes lokā kaut kur pa­rādījās cilvēks, pozīcija acumirklī izmainījās. Tā viņa vīrišķība palika neaptraipīta to ceļinieku acīs, kuri kā rēgi paslīdēja garām pa kluso taku. Ir tādi vīrieši pasaulē.

Kā tas noticis, ka šāds vīrietis un šāda sieviete devuši solījumu turēties kopā labās un ļaunās dienās, tas šim stāstām nav svarīgi. Tamlīdzīgi gadījumi ir zināmi mums visiem, un cilvēki, kas tos analizē vai pat pārāk sīki iz­taujā par tiem, riskē zaudēt skaisto ticību tam, ka pa­saulē viss iekārtots mērķtiecīgi.

Edvins Bentams bija puika, nelaimīga kārtā iekļuvis vīra ādā, — puika, kas spēj pašapmierināti saplucināt tauriņu, noraujot tam spārnu pēc spārna, bet gļēvās bai­lēs raujas čokurā, saticis kārnu nekauņu, uz pusi ma­zāku par sevi. Tas bija egoistisks brēkulis, paslēpies aiz vīra ūsām un staltā stāva, un slīdēja dzīvei pa virsu, aizsedzies ar plānu kultūras un uzvedības plēvīti. Jā, viņš bija klubu biedrs un sabiedrībā atzīts cilvēks — viens no tiem, kādi grezno saviesīgus sarīkojumus, ar neattēlojamu aizrautību gvelzdami brīnumainas aplamī­bas; no tiem, kas lielās pilnā rīklē, bet činkst, ja iesā­pas zobs; no tiem, kas, sievieti apprecēdami, pārvērš tas dzīvi lielākā ellē, nekā to spētu visļaunprātīgākais izvir­tulis, kādi mēdz bradāt pa aizliegtam ganībām. Šādus cilvēkus mēs sastopam ik uz soļa, tomēr reti kad uzzi­nām, kas tie ir īstenībā. Tos var iepazīt apprecot, otrs labakais līdzeklis iepazīšanai — ēst ar tiem no vienas bļodas un gulēt zem vienas segas kādu … nu, teiksim, nedēļu, — ar šo laiciņu pilnīgi pietiek.

No pirmā acu uzmetiena Greisa Bentama likās tikai trausla, piemīlīga meitenīte, tuvāk iepazīstoties ar viņu, atklājās dvēsele, kādai līdzās paša dvēsele šķiet sīka un niecīga, pie tam Greisa bija apveltīta ar tā dēvēto mū­žīgo sievišķību. Tāda bija šī sieviete, kura skubināja un iedrosmināja savu vīru doties meklēt laimi Ziemeļzemē, kura Iemina viņam taku, kad neviens to neredzēja, un kura klusībā raudāja par to, ka viņa ir tikai vārga sie­viete.

Tā šis dīvaini saliedētais pāris ceļoja līdz vecajam Sel- kērkas fortam, tad tālāk savas simt jūdzes pa drūma­jiem, mežonīgajiem plašumiem līdz Stjūartas upei. Kad īsā diena izdzisa un vīrs pinkšķēdams novēlās sniegā, sieviete bija tā, kas viņu piesēja pie nartām un, aiz sā­pēm locekļos kodīdama lūpas asinīs, palīdzēja sunim viņu aizvilkt līdz Meilmuta Kida būdai. Meilmuta Kida ne­bija mājās, bet Meierss, vācu zvērādu uzpircējs, sacepa lielas briežgaļas šķēles un uzklāja guļvietu no svaigām priežzaru galotnītēm.

Leiks, Lengems un Pārķers bija liela satraukumā un, ja labi apsver, ne bez iemesla.

— Ei, Sendijl Pasaki — vai tu proti atšķirt fileju no pleca gabala? Nāc ārā un palīdzi mums kaut kā! — Šis aicinājums atskanēja no pārtikas glabātavas, kur Len­gems veltīgi cīnījās ap dažādiem sacirstas saldētas briež­gaļas gabaliem.

— Nekusti ne soli un mazgā traukus! — Pārķers noko­mandēja.

— Paklau, Sendij, esi tik labiņš, aizteci līdz Misūrijas apmetnei un aizņemies mazliet kanēļa, — Leiks lūdzās.

— Ej, ēj, pasteidzies tak! Nu ko tu ne… — Izmisīgos palīgā saucienus tūdaļ apslāpēja brīkšķi un brakšķi — glabātavā sagāzās kastes ar saldēto gaļu.

— Nu aizskrej, Sendij, nepaies ne minūte, kad tu būsi jau Misūrijā …

— Liec viņu mierā! — Pārķers iejaucās. — Kā es varu iejaut biskvītu mīklu, ja galds nav nokopts?

Sendijs neziņā saminstījās, bet pēkšņi atģidās, ka viņš taču ir Lengema «puisis». Ar vainīgu izskatu nosviedis savazāto trauku dvieli, viņš steidzās izpestīt saimnieku.

Šie bagāto vecāku daudzsološie pēcteči bija ieradušies Ziemeļzemē gūt laurus, piestūķējuši ar naudu pilnas ka­batas, un katram bija līdzi savs «puisis», kas apkalpo. Patlaban abi pārējie puiši — sev par laimi — bija aiz­sūtīti augšup pa Balto upi meklēt kādus mītiskus kvarca slāņus ar zelta iegulām; tā nu Sendijam vajadzēja iztapt trim dūšīgiem saimniekiem, kuri katrs pa savam uzskatīja sevi par speciālistiem kulinārijā. Divas reizes sarīta tecē­juma visai viņu kompānijai draudēja šķelšanās, ko no­vērsa tikai viena vai otra kastroļu bruņinieka pašaizlie­dzīga piekāpšanās. Pēdīgi tomēr viņu kopīgais ražo­jums — tiešām izsmalcināta maltīte — bija gatavs. Tad biedri apsēdās trijatā saspēlēt «razbainiekus» — pasā­kums, kam bija jānovērš katrs casus belli[5] nākamo nai­dīgo akciju gadījumā, un uzvarētājam tika uzticēta ārkār­tīgi atbildīga misija.

Šī laime uzsmaidīja Pārķeram, kurš, sasukājis matus ar celiņu vidū, apģērbis dūraiņus un bebrādas ausaini, devās ceļā uz Meilmuta Kida būdu. Viņš atgriezās kopā ar Greisu Bentemu un Meilmutu Kidu. Greisa izteica sir­snīgu nožēlu, ka vīrs nevarot kopā ar viņu baudīt draugu viesmīlību, jo esot aizgājis apskatīt Hendersona strauta raktuves, Meilmuts Kids vēl arvien jutās mazliet stīvs, jo tikko bija atgriezies no takas mīdīšanas lejup pa Sljūartu. Aicināts bija arī Meierss, bet tas atteicies, jo bijis iedzi­ļinājies svarīga eksperimentā — uzraudzēt maizes miklu ar apīņu palīdzību.

Bez vīra viņi varēja iztikt itin labi, bet sieviete … Ak vai, visu ziemu viņi nevienas pašas nebija redzējuši, un Greisas Bentemas ierašanās vēstīja jauna laikmeta iestā­šanos viņu dzīvē. Viņi bija studēti cilvēki un džentlmeņi, šie trīs jaunekļi, un visi tvīka ilgās pēc apsolītās zemes gaļas podiem, kādu tiem sen bija trūcis. Iespējams, ka arī Greisa Bentema cieta tādu pašu badu; galu galā ši bija pirmā gaišā stunda pēc daudzām tumsības nedēļām, un tas viņai daudz ko nozīmēja.

Bet, tikko galdā pasniedza pirmo ēdienu, kura radītājs bija izdomas bagātais Leiks, pie durvīm skaļi pieklau­vēja.

- O! Ā! Mister Bentem, lūdzu, nāciet iekšā! — iz­saucās Pārķers, aizgājis paskatīties, kas īsti atnācis.

— Vai mana sieva ir šeit? — skarbi atbildēja cienī­jamais džentlmenis.

— Protams! Mēs jau lūdzām misteru Meiersu, lai pa­ziņo jums, ka gaidām jūs. — Pārķers pūlējās runāt, cik saldos toņos vien spēja, klusībā prātodams, ko, velnos, tas gan nozīmē. — Lūdzu, nāciet taču iekša. Mēs jūs gaidījām kuru katru brīdi un rezervējām jums vietu. Un jūs esat tieši laikā uz pirmo ēdienu.

— Nāc iekšā, mīļo Edvin, — čivināja Greisa Bentema, sēdēdama pie galda.

Pārķers paspēra soli sānis, atbrīvodams viesim ceļu.

— Es atnācu pakaļ savai sievai, — Bentems aizsma­kušā balsī stūrgalvīgi atkārtoja, un viņa tonī jautās īpaš­nieka neapmierinātība.

Pārķeram aizrāvās elpa, par mata tiesu viņš novaldīja dūri, lai nezveltu pa ģīmi šim neaptēstajam apmeklētā­jam, bet attapās un tikai neveikli sarozījās. Visi pielēca kājās. Leiks galīgi zaudēja galvu un gandrīz jau pateica Greisai: «Vai tiešām jums jāiet?»

Sākās atvadu ņuzga: «Cik laipni no jūsu puses», «Man tik ļoti žēl», «Dieva vārds, ar jums bija tik patikami», «Nē, tiešām jūs …», «Es jums arī ļoti pateicos», «Lai­mīgu ceļu uz Dausonu» un tamlīdzīgi.

Šādu izsaucienu pavadībā ziedokļa jēram palīdzēja uz­vilkt virsjaku un pavadīja to uz upurēšanu. Tad durvis ar blīkšķi aizcirtās un visi trīs izmisuši blenza uz pa­mesto galdu.

— Nolādēts! — Lengema izglītības sākumos bija daži trūkumi, tāpēc viņa lāstu krājums bija neizteiksmīgs un vienmuļš. — Nolādēts! — viņš atkārtoja, neskaidri jauz- dams, cik maz šis vārds izsaka, un velti pūlēdamies sa­gudrot kaut ko spēcīgāku.

Gudra ir sieviete, kas prot notušēt sava nemākulīgā vīra nepilnības, ar savu neatlaidību locīt viņa svārstīgo raksturu, liet viņā savas dvēseles godkāri un iedvesmot viņu dižiem sasniegumiem. Un ārkārtīgi gudrai un smalk­jūtīgai jābūt sievietei, kas prot to visu un izdara to tik netverami veikli, ka vīrs, baudīdams viņas pūliņu augļus, savā sirdī ir pārliecināts: viss viņa paša un vienīgi viņa veikums.

Tieši tā arī rīkojās Greisa Bentema. Kad abi bija sa­snieguši Dausonu ar dažām mārciņām miltu krājumā un vairākām ieteikuma vēstulēm, viņa tūdaļ visiem spēkiem sāka pūlēties, lai izbīdītu savu lielo zīdaini priekšplānā. Tā bija viņa, kas atmiekšķēja Klusā okeāna sabiedrības filiāles prezidenta akmens cieto sirdi un izplēsa kredītu no šā barbariskā vīra, kurš bija galvenais noteicējs šajā filiālē, tomēr koncesiju izrakstīja uz Edvina Bentema vārdu. Tā bija viņa, kas stiepa savu zīdaini augšup un lejup gar strautiem, pa sēkļiem un ūdensšķirtnes kalnā­jiem, veicot neskaitāmus pārgājienus pa mežonīgām krau­jām; bet visi slavēja Benteinu — tas nu gan esot ener­ģisks puisis. Tā bija viņa, kas pētīja kartes, izprašņāja zeltračus un dzina ģeogrāfiju un topogrāfiju vīra tukšajā paurī tikām, līdz visus pārsteidza Edvina Bentema pla­šās zināšanas par šo novadu un tā īpatnībām. Protams, cilvēki jau atzina, ka sieva esot «dūšīgs skuķis», tomēr tikai nedaudzi gudrākie spēja viņu izprast un — nožēlot.

Viņa darīja darbu, viņš saņēma godu un atalgojumu. Ziemeļrietumu teritorijā precētai sievai nav tiesību no­spraust vai pieteikt uz sava vārda kādu iecirkni strauta gultnē, kalna kraujā vai kvarca slānī; tāpēc Edvins Ben- tems devās pie zelta rakšanas iecirkņu pilnvarotā un pie­rakstīja sev divdesmit trešo piekalnes iecirkni, otrajā rindā, pie Franču pakalna. Un, kad pienāca aprīlis, viņi tur ik dienas izskaloja zelta smiltis par tūkstoš dolāriem, un priekšā vēl bija daudz, daudz šādu dienu.

Franču pakalna piekājē tecēja Eldorado strauts, un kādā strautmalas iecirknī stāvēja Klaida Vortona būda. Patlaban viņš vēl tūkstoš dolārus dienā neizskaloja, tomēr izrakto iežu kaudzes auga ar katru dienu, un nebūs ilgi jāgaida, kad šīs kaudzes varbūt kādas nedēļas laikā, izplūstot caur viņa slūžu kārbu, atstās renītēs zelta smil­tis vairāku simttūkstošu dolāru vērībā. Bieži viņš sēdēja būdā, kūpinādams pīpī, un sapņoja jaukus sapņus — ne jau par iežu kaudzēm, ne arī par pustonnu zelta smilšu Klusā okeāna sabiedrības milzīgajā seifā.

Arī Greisa Bentema, mazgādama skārda bļodiņas savā piekalnes būdiņā, bieži vien paraudzījās lejup uz Eldo­rado strautu un sapņoja — un tāpat ne jau par iežu kau­dzēm vai zelta smiltīm. Viņi sastapās bieži, jo taka uz vienu iecirkni šķērsoja otrējo, un ir tik daudz par ko runāt, kad Ziemeļzemē pienācis pavasaris, bet nevienu vie­nīgu reizi, ne ar acu mirkšķi, ne ar lūpu kustību, viņi neļāva ierunāties savam sirdīm.

Tā nu tas bija pašā sākumā. Bet kādu dienu Edvins Bentems kļuva brutāls. Visi puikas ir tādi, pie tam, bū­dams viens no Franču pakalna karaļiem, viņš bija kļuvis iedomīgs un augstu vērtēja savas spējas, aizmirsdams, ka pateicību par visu to parādā sievai. Vortons vēl tai pašā dienā, padzirdis par notikušo, sagaidīja Greisu uz taciņas un teica tai dedzīgus vārdus. Tie Greisu darīja ļoti laimīgu, kaut gan viņa nemaz negribēja klausīties un lika Vortonam apsolīties nekad vairs neko tādu nerunāt. Viņas stunda vēl nebija situsi.

Bet saule jau posās atceļā uz ziemeļiem, pusnaktī tumsu nomainīja tēraudainais ausmas blāvums, sniegs pama­zām vien izzuda, ūdeņi atkal gāzās pāri ledus sagulu sliekšņiem, un sākās zelta skalošanas laiks. Dienu un nakti dzeltenais māls un sadrupinātie upju gultņu ieži drāzās cauri slūžu trumuļiem, maksādami meslus Dien- vidzemes stiprajiem vīriem. Un šajā satraukumu laikā pienāca Greisas Bentemas stunda.

Visiem mums agri vai vēlu pienāk šī stunda — tas ir. tiem no mums, kuri nav pārāk miegaini. Dažs labs cil­vēks ir godīgs un krietns nevis tāpēc, ka augsti vērtētu tikumību, bet vienkārši aiz slinkuma. Tie no mums, kuri zina, kas ir kārdinājums, to sapratīs.

Kamēr Edvins Bentenis stāvēja Forksas bārā pie letes un lika nosvērt maisiņu ar zelta smiltīm — pārāk daudz šādu smilšu viņš aizlaida pāri šai priežkoka letei —, viņa sieva nokāpa no pakalna un ieslīdēja Klaida Vortona būdā. Vortons nebija viņu gaidījis, tomēr tas itin neko negrozīja. Un nākotnē daudz ciešanu un nevajadzīgu gaidu būtu pagājis secen, ja tēvs Rubo nebūtu to pama­nījis un nogriezies sāņus no galvenā ceļa gar strautu.

— Mans bērns …

— Paga, paga, tēvs Rubo! Kaut gan nepiederu pie jūsu ticības, tomēr visu cieņu jums, bet jūs nedrīkstat stāties starp mani un šo sievieti!

— Vai jūs apzināties, ko darāt?

— Vai es apzinos! Ja jūs būtu pats visvarenais dievs, ieradies, lai mestu mani mūžīgās ugunīs, es paliktu pie

sava!

Greisu Vortons bija nosēdinājis uz ķeblīša un pats kau­jas gatavībā nostājies tai līdzās.

— Jūs sēdieties tur krēslā un cietiet klusu, — viņš teica priesterim. — Tagad ir mana kārta runāt. Jūsējā būs pēc tam.

Tēvs Rubo pieklājīgi palocījās un apsēdās. Viņš bija ļoti savaldīgs cilvēks un iemācījies nogaidīt savu reizi.

Vortons piestūma otru ķeblīti, apsēdās Greisai līdzās un saņēma viņas roku savējā.

— Tātad tu mīli mani un gribi aizvest no šejienes?

Viņas sejā atspoguļojās šā cilvēka miers; pie viņa pleca

tā drīkstēja balstīties, patvērumu meklējot.

— Mīlulīt, vai tad tu neatceries, ko es pirmīt teicu? Protams, es …

— Bet vai tad tu vari? Kā ar zelta skalošanu?

— Ko tu bēdā par to! Es varu visu nodot nu kaut vai. āre, tēva Rubo ziņā, uzticēt viņam zelta smilšu nogādi sabiedrības bankā.

— Ja tā padomā … Es viņu nekad vairs neredzēšu …

— Tā būs svētlaime.

— Un aizbraukt… Ai, Klaid, es nevaru! Nespēju!

— Nomierinies! Protams, tu vari. Ļauj tikai man sa­stādīt plānu. Tātad, tikko būsim sakravājuši kādas ne­daudzas mantiņas, mēs dosimies ceļā un …

— Bet ja nu viņš pēkšņi atgriežas?

— Es viņam salauzīšu visus …

— Nē, nē! Tikai ne kautiņu, Klaid! Apsoli man to!

— Labs ir! Es tikai pateikšu saviem strādniekiem, lai izsviež viņu no mana iecirkņa. Tie redzēja, kā viņš ar tevi apgajās, un ne visai viņu mīl.

— Nedari tā! Sāpes viņam nedrīkst nodarīt.

— Nu ko tad? Ļaut, lai viņš nāk tik iekšā un aizved tevi sev līdzi manu acu priekšā?

— Nē-ē, — viņa pa pusei nočukstēja, maigi paglāstī- dama viņa roku.

— Tad ļauj man rīkoties un neraizējies. Pieraudzīšu, ka sāpes viņam netiks nodarītas. Viņš jau nu gan daudz tika bēdājis par to, vai tev sāp vai ne! Mēs nemaz ne- iegriezīsimies Dausonā. Aizsūtīšu turp vēstuli kādiem pui­šiem, lai sagatavo laivu un stumj pa Jukonu uz augšu. Mēs pāriesim pāri kalniem un ar plostu brauksim pa Indiāņu upi tiem pretī. Tad …

— Un tad?

Greisas galva atdusejas uz Vortona pleca. Balsis tiem dūdoja tik maigi, ka ik vārds šķita glāsts. Priesteris sāka nemierīgi rozīties uz krēsla.

— Un tad? — viņa atkārtoja.

— Nu, tad mēs ar kārti stumsim laivu augšup, tikai augšup un augšup, pārvilksim to pār Baltā Zirga krā­cēm un Šķirsta aizu.

— Jā, un?

— Un tad pa Sešdesmitās Jūdzes upi; un tad nāks ezeri — Cilkuts, Daija — un tad Sāļie Ūdeņi.

— Bet, mīļais, es neprotu rīkoties ar kārti.

— Ak tu zostiņa! Es sadabūšu Sitku Cārliju, viņš zina, kur ir izbraucams ūdens un kur vislabāk ierīkot apmetnes, un, kaut gan indiānis, viņš ir vislabākais ceļabiedrs, kādu vien pazīstu. Tev cits nekas nebūs jādara kā vien jāsēž laivas vidū, jādzied dziesmiņas, jātēlo Kleopatra un jā­karo ar… ak nē, mums laimēsies: moskītiem vēl par agru.

— Un tad, manu Antonij?

— Un tad — tvaikonis, Sanfrancisko un visa plašā pasaule! Nekad vairs neatgriezīsimies šajā nelietīgajā caurumā. Padomā vien! Visa pasaule — un mums tikai atliek izvēlēties, uz kurieni! Es te visu izpārdošu. Mīļā, mēs taču esam bagāti! Voldvorta sindikāts dos man pus­miljonu par to vien, kas te palicis zemē, un divreiz tik daudz man ir izraktajā iezi līdz ar noguldījumu Klusā okeāna sabiedrībā. Tūkstoš deviņsimtajā gadā mēs aiz­brauksim uz Parīzi, uz Vispasaules izstādi. Aizbrauksim kaut vai uz Jeruzalemi, ja vien tu gribi! Nopirksim pili Itālijā, un tur tu varēsi tēlot Klcopatru pēc sirds pati­kas. Nē, tu būsi Lukrēcija, Akteja [6] — viss, kā vien ta­vai sirsniņai iekārosies. Tikai tu nedrīksti, tu nekādā ziņā nedrīksti…

— Cēzara sieva stāv ārpus aizdomām!

— Protams, bet…

— Bet es nebūšu tava sieva, mīļais, vai ne?

— To es nedomāju.

— Bet tu mani mīlēsi tikpat stipri un nekad pat ne­iedomāsies… ai nē! Tu būsi tāds pats kā citi vīrieši; es tev apnikšu un … un …

— Kā tu drīksti tā runāt? Es …

— Apsoli man!

— Jā, jā, apsolu!

— Pārāk viegli tu apsoli, mīļais, — kā tad tu vari zināt? Un kā es varu zināt? Es tev spēju dot tik maz, tomēf man tas ir tik daudz. Ai, Klaid! Apsoli man, ka nekad …

— Nomierinies! Tu nedrīksti jau tagad sākt šaubīties. Tu taču zini — «līdz nāve mūs šķirs»!

— Iedomājies! Es taču reiz jau solijos to — viņam… Un tagad?

— Tagad tu, manu dārgumiņ, vairs nedrīksti ne par ko raizēties. Es, protams, nekad, nekad nebeigšu tevi mīlēt un …

Un pirmo reizi lūpas ietrīcējās pret lūpām. Tēvs Rubo bija visu laiku pa logu vērojis ceļu, bet pēdīgi vairs ne­varēja panest sasprindzinājumu. Viņš nokāsējās un pa­griezās atpakaļ.

— Nu ir jūsu kārta, tēvs! — Vortona seja liesmoja pirmā glāsta ugunīs. Viņa balsī zvanīja līksme, kad viņš atteicās no vārda citam par labu. Par iznākumu viņš ne­šaubījās. Arī Greisa ne, jo uz viņas lūpām rotājās smaids, kad viņa paraudzījās priesterī.

— Mans bērns, — priesteris iesāka, — mana sirds asiņo par jums. Tas ir skaists sapnis, kas nevar piepil­dīties.

— Kāpēc ne, tēvs? Es taču esmu ar mieru.

— Jūs nezināt, ko jūs darāt. Jūs nedomājat vairs par zvērestu, ko dieva priekša esat devusi cilvēkam, kurš ir jūsu vīrs. Mans pienākums ir jums izskaidrot, cik šāds solījums svēts.

— Bet ja es to saprotu un tomēr atsakos no zvēresta?

— Tad dievs …

— Kura dievs? Manam vīram ir savs dievs, kuru es nevēlos pielūgt. Un tādu laikam ir daudz.

— Bērns! Ņemiet šos vārdus atpakaļ! Jūs taču nemaz tā nedomājat! Es saprotu. Arī man ir bijuši šādi brīži. — Uz mirkli priesteris atkal bija dzimtajā Francijā, un starp viņu un pretimsēdošo sievieti kā miglā aizslīdēja domīga seja ar skumjām acīm.

— Tēvs, vai tad dievs mani ir pametis? Es neesmu grēcīgāka par citām sievietēm. Daudz ciešanu esmu pie­dzīvojusi ar savu vīru. Kāpēc tām vajadzētu būt vēl lie­lākām? Kāpēc es nedrīkstu tvert pēc laimes? Es nevaru, negribu atgriezties pie viņa!

— Jūs drīzāk esat pametusi savu dievu. Griezieties at­pakaļ! Noveliet savu nastu uz viņa pleciem, un tumsībā atausīs gaisma. Ak, mans bērns …

- — Nē! Tam nav nekādas nozīmes. Kā esmu savu gultu klājusi, tā man jāguļ. Es iešu uz priekšu. Un, ja dievs mani sodīs, gan jau kaut kā pārcietīšu. Jūs to nespējat saprast. Jūs neesat sieviete.

— Mana māte bija sieviete.

— Bet…

— Un Kristus ir dzimis no sievietes.

Viņa neatbildēja. Iestājas klusums. Vortons nepa­cietīgi plucināja ūsu, vienu aci nenolaizdams no ceļa. Greisa atbalstīja elkoni pret galdu, un viņas seja pauda apņēmību. Smaids taja bija izzudis. Tēvs Rubo mainīja taktiku.

— Vai bērni jums ir?

— Kādreiz es tā vēlējos… bet tagad… nē, nav. Prie­cājos par to.

— Un māte?

— Ir.

— Vai viņa jūs mīl?

— Jā, — Greisa atbildēja čukstus.

— Un brālis? … Taču tas nav svarīgi, viņš ir vīrietis. Bet rnāsa?

Ar drebošu galvu viņa pamāja — jā.

— Vai jaunāka par jums? Daudz?

— Septiņus gadus.

— Vai jūs visu esat labi pārdomājusi? Par viņām? Par jūsu māti? Un jūsu māsu? Viņa stāv uz sievietības sliek­šņa, un jūsu neprātīgā rīcība viņai var daudz ko nozī­mēt. Vai jūs spētu iet viņai klāt, ieskatīties viņas jaunaja, svaigajā sejiņā, saņemt viņas roku, pieglaust savu vaigu viņējam?

Priesterim runājot, Greisas smadzenēs cita pēc citas uzplauka tik spilgtas atmiņu vīzijas, ka viņa iekliedzās:

— Nevajag, nevajag! — un atrāvās kā suns, kas redz pātagu.

— Bet reiz jums ar to visu būs jāsaduras aci pret aci; tad jau labāk darīt to tūdaļ.

Priestera acīs, kuras Greisa neredzēja, spulgoja dziļa līdzcietība, bet viņa saspriegtā seja ar trīsošiem musku­ļiem palika nepielūdzama. Greisa pacēla galvu, kas bija noslīgusi uz galda malas, ar varu nomāca asaras un cen­tās savaldīties.

— Es aizbraukšu projām. Viņas mani nekad vairs ne­redzēs un tā ari aizmirsīs. Es viņām būšu tikpat kā mi­rusi. Un … un es braukšu iīdzi Klaidam — šodien pat.

Šķita, ka saruna beigusies. Vortons paspēra soli uz priekšu, bet priesteris ar rokas mājienu viņu atturēja.

— Vai jūs gribējāt bērnus?

Galvas mājiens klusējot.

— Un jūs lūdzāt dievu, lai tos iemantotu?

— Daudz reižu.

— Bet vai esat padomājusi, — ja nu jums tagad būs bērni? — Tēva Rubo acis uz mirkli pievērsās vīrietim pie loga.

Sievietes sejai pārslīdēja prieka stars. Bet tai pašā bridi viņa atģidās, ko tas īsti nozīmē. Viņa kā lūgdamās pacēla roku, bet priesteris turpināja:

— Vai varat iztēloties nevainīgu bērniņu savās rokās? Puisēnu? Pret meiteni pasaule nemēdz būt tik cietsirdīga. Piens jūsu krūtīs pārvērtīsies par žulti. Vai jūs spētu būt lepna un laimīga par savu puisēnu, raugoties citos bērnos?

— Ai, jel apžēlojieties! Beidziet!

— Tēvu grēki tiek …

— Nevajag, nevajag! Es iešu atpakaļ. — Viņa jau bija kājas.

— Bērns augs, nezinādams ļauna, līdz kādu dienu pa­saule viņam sviedīs acīs kaunpilnu vārdu!

— Ak mans dievs, mans dievs!

Sieviete noslīga ceļos uz grīdas. Priesteris nopūtas un atkal piecēla viņu. Vortons gribēja traukties pie tās, bet Greisa ar rokas mājienu viņu atraidīja.

— Nenāc man klāt, Klaid! Es eju atpakaļ. — Asaras straumēm plūda par viņas vaigiem, bet viņa pat nepū­lējās tas noslaucīt.

— Pēc visa, kas še noticis? Tu to nedrīksti! Es tevi nelaidīšu!

— Nepieskaries man! — Viņa trīcēdama atvairijās.

— Nelaidīšu! Tu esi mana! Vai dzirdi? Tu esi mana! — Tad viņš apcirtās pret priesteri. — Kāds es biju nelga, ļaudams jums te luncināt jūsu neganto mēli! Pateicieties savam dievam, ka neesat vienkāršs cilvēks, jo citādi es … Nu jā, priesterim taču jaizmanto savas tiesības, vai ne? Nu, jūs esat tās izlietojis. Tagad ārā no manas mājas, citādi es aizmirsīšu, kas jūs esat.

Tēvs Rubo palocījās, saņēma sievieti aiz rokas un de­vās uz durvīm. Taču Vortons aizstajās tiem ceļā.

— Greisal Tu teici, ka mīli mani?

— Teicu.

— Un tu mīli vēl tagad?

— Mīlu.

— Saki to vēlreiz!

— Mīlu tevi, Klaid, milu.

— Redziet nu, priesteri! — viņš izsaucās. — Jūs pats dzirdējāt, un jūs viņu ar šādiem vārdiem uz lūpām gribat sūtīt atpakaļ pie vīra dzīvei vienos melos, dzīvei ellē?

Tēvs Rubo piepeši iebīdīja sievieti dibenistaba un cieši aizvēra durvis. — Ne vārda! — viņš pačukstēja Vorto- nam, steigšus atsēzdamies uz ķeblīša un pieņemdams vienaldzīgu izskatu. — Lieciet vērā: viņas dēļ! — viņš piebilda.

Visā istabā atbalsojās skarbi klaudzieni aiz durvīm, tad aizšaujamais pacēlās un ienāca Edvins Bentems.

— Vai manu sievu neesat redzējuši? — viņš iejautājās, tikko sveiciena vārdi bija apmainīti.

Abi noliedzoši pakratīja galvu.

— Es redzēju viņas pēdas vedam lejup no mūsu bū­das, — Edvins Bentems piesardzīgi turpināja, — un uz lielā ceļa tās izbeidzas tieši pretī jūsējai.

Viņa klausītāji rādīja garlaikotas sejas.

— Un es … es nodomāju …

— Ka viņa ir šeit! — Vortons ierēcās.

Priesteris ar skatienu viņu apklusināja. — Vai jūs, mans dēls, redzējāt, ka viņas pēdas ved tieši uz šo būdu? — Apķērīgais tēvs Rubo! Viņš taču bija papūlējies tās rūpīgi nomīdīt, kad pirms stundas pats nāca pa šo stidziņu.

— Es nemaz neapskatījos, es… — Edvina Bentema acis ar aizdomām pavērās blakusistabas durvīs, tad pie­vērsās priesterim. Tas pakratīja galvu, tomēr Bentema aizdomas, šķiet, neizgaisa.

Tēvs Rubo, vienā elpas vilcienā klusībā noskaitījis īsu lūgšanu, piecēlās. — Ja nu jūs man neticat, tad… — Viņš izlikās, ka grasās atvērt durvis.

Priesteri nekad nemelo. Edvins Bentems to bija bieži dzirdējis un par to nešaubījās.

— Protams, ticu, tēvs! — viņš steigšus pārtrauca. — Es tikai nevarēju saprast, kur mana sieva palikusi, un

nodomāju, sak, varbūt… Jādomā, viņa būs aizgājusi pie misis Stentonas uz Franču aizu. Jauks laiciņš, vai ne? Vai esat dzirdējuši jaunākās ziņas? Miltu cena esot no­kritusi uz četrdesmit dolāriem par simt mārciņām, un stāsta, ka che-cha-quas bariem vien braucot pa upi lejup. Bet nu gan man jāiet. Palieciet sveiki!

Durvis aizcirtas, un pa logu viņi noskatījās, kā Edvins Bentems aiziet uz Franču aizas pusi turpināt meklējumus.

Dažas nedēļas vēlāk, tikko bija noskrējuši jūnija palu ūdeņi, divi vīri iegrūda laivu straumes vidū un apmeta tauvu ap garām peldošu priedes baļķi. Tas sastiepa no­stiprināto tauvu un sāka rāvieniem vien vilkt trauslo ku­ģīti uz priekšu gluži kā velkonis. Tēvam Rubo bija dots rīkojums atstāt augšgala novadu un atgriezties pie savas tumšādainās draudzenes Minukā. Tur esot uzradušies bal­tie cilvēki, un tagad indiāņi pārāk maz sava laika ziedojot zvejai, bet pārāk daudz — zināmai dievībai ar pagaidu mitekli neskaitāmās melnās pudelēs. Tā kā arī Meilmutam Kidam bija darīšanas lejgala novados, tad viņi ceļoja kopa.

Tikai viens vienīgs vīrs visā Ziemeļzemē pazina cilvēku, vārdā Pols Rubo, un šis vīrs bija Meilmuts Kids. Tikai viņa priekšā tēvs Rubo atļāvās nomest priestera ietērpu un parādīt savu dvēseli tādu, kāda tā ir. Un kāpēc arī ne? Šie divi cilvēki pazina viens otru. Vai tad viņi nebija dalījuši savā starpā pēdējo zivs kumosiņu, pēdējo taba­kas šķipsniņu, vispēdējās, visdziļāk slēptās domas gan Beringa jūras tukšajos plašumos, gan Lielās Deltas neat- mudžināmajos labirintos, gan drausmīgajā ziemas ceļo­juma no Barova raga līdz Porkjupainai?

Tēvs Rubo, spēcīgi pakšķinādams savu daudz pieredzē­jušo pīpi, raudzījās sarkanajā saules diskā, kas skumīgi kavējās virs ziemeļpuses apvāršņa. Meilmuts Kids uz­vilka pulksteni. Bija tieši pusnakts.

— Nenokar galvu, vecais! — Kids, acīm redzot, atkal uzņēma kādas aizsāktas sarunas pavedienu. — Šādus me­lus dievs noteikti piedos. Es tev to pateikšu ar kāda dzej­nieka vārdiem, un viņš arvien trāpa naglai uz galvas:

Ja viņa teikusi vārdu, tev mute ir jātur ciet;

Kas izpaudis noslēpumu, ar kauna traipu lai iet.

Ja Hervardu gaida bēdas un glābiņš vien melos ir, Tad melo, lidz nokalst mēle vai dzīvs kāds, kas tevi dzird[7]

Tēvs Rubo izņēma pīpi no mutes un iegrima pārdo­mās. — Dzejnieks runājis patiesīgi, bet ne jau šis jau­ta jums satrauc manu dvēseli. Kā meli, tā grēku izpirk­šana ir dieva rokā, bet… bet…

— Nu kas tad? Tavas rokas taču ir tīras.

— Nav vis. Es, Kid, esmu izdomājies šā un tā, bet, kas ir, tas paliek. Es taču visu zināju un tomēr gribēju viņu piespiest iet atpakaļ pie vīra.

Mežiem klātā krasta biezoknī ieskanējās sarkankrūtīša dzidrā melodija, kaut kur tālumā dobji nodunēja paipalas sauciens, krastmala trokšņaini šļakstinājās lasis, bet divi cilvēki laivā klusēdami smēķēja.