Puse kara

III MĒS ESAM VAIROGS

.

- Mani sabiedrotie, — Skara iesāka. - Mani draugi! -Varētu domāt, ka, nosaucot par draugiem, viņos mazināsies ienaidnieka sajūta. - Man likās nepieciešams sasaukt kopā tikai mūs sešus, lai varētu apspriest esošo situāciju bez pārāk biežas... pārtraukšanas. — Ar to Skara domāja tādus uzbrukumus kā sīki kašķi, pārmetumi un draudi, kuri paralizēja daudzskaitlīgo tautas pilnsapulci.

Ķēniņš Otils un karalis Gorms veltīja viens otram drūmus skatienus. Tēvs Jārvi un Māte Skēra skarbi palūkojās viens uz otru. Māsa Ouda, stingri saņēmusi rokas, atlaidās dziļāk krēslā. Jūras brīzīte kā nopūta sašūpoja garo kapkalna zāli, un, lai gan diena izvērtās silta, Skarai pārskrēja salti drebuļi.

Tikšanās noritēja brīvā dabā, kur taureņi lidinās no zieda uz ziedu virs vecāku kapu kopiņām, kurus viņa gandrīz nemaz nepazina. Tā bija tikšanās šaurā lokā tikai diviem karaļiem, trim maģistriem un viņai pašai, virs galvas savelkoties Veckundzes Veksenas draudu mākoņiem.

- Ja runājam par pašreizējo situāciju, - Māte Skēra nepārstāja grozīt slaidajā delmā uzmauktās elfu aproces, — tad mums tā ir diezgan draņķīga.

- Mums tuvojas desmit tūkstoši Augstā karaļa karavīru, - Ūtils sacīja. - Turklāt bruņojušies ar daudzu leģendām apvītu varoņu slavas karogiem.

- Katru dienu tie aizvien lielākā skaitā šķērso Jutmār-kas jūras šaurumus, — piebilda Gorms. — Mums jāatkāpjas. Mums jāpamet Trovenlande.

Skara satrūkās. Pamest Beila strēli? Pamest savu zemi un savus ļaudis? Pamest sava vectēva piemiņu? No šīs domas viņai metās nelabi, pat vēl ļaunāk.

Ūtils ļāva kailā zobena galam noslīdēt līdz zālei. - Manuprāt, tā mēs pie uzvaras netiksim.

- Un kā, jūsuprāt, mēs pie tās tiksim? - Skara vērsās pie ķēniņa lūdzošā balsī, viņa centās nosēdēt taisni un nezaudēt valdnieces cieņpilno sejas izteiksmi, lai gan daudz labprātāk sarautos čokurā zem troņa un izraudātos. Ūtils tikai lēnītēm pagrozīja savu zobenu, un viņa vaigs palika tikpat akmens ciets kā zemāk stāvošās klintis.

- Ik mirkli esmu gatavs paļauties uz veiksmi, liekot lietā ieročus, tomēr es neesmu viens. Man jādomā par savu sievu un dēlu. Es nedrīkstu aizmirst par to, ko viņiem atstāšu.

Sajutusi nelabumu kāpjam kaklā, Skara ar piespiešanos to norija. Situācija nudien bija pavisam izmisīga, ja reiz pat Dzelzs ķēniņš nespēja pateikt, ka tērauds nesīs atbildi.

Māte Skēra aizgrieza noskūto galvu un nospļāvās pār plecu. - Iespējams, pienācis laiks nosūtīt putnu pie Veckundzes Veksenas.

Tēvs Jārvi nosprauslājās. - Māte Advina skaidri un gaiši lika manīt, ka ar mani nemūžam neslēgs mieru.

- Jūs tā sakāt.

Tēvs Jārvi piemiedza acis. — Vai domājat, ka es meloju?

Skēra atbildēja ar niknu skatienu. - Parasti jā.

- Karalis Fins noslēdza mieru ar Veckundzi Vek-senu, — Skara ieminējās, bet viņas balss aizlūza. - Un kādu labumu tas viņam deva?

Abi karaļi nebilda ne vārda, un klusums biezēja aizvien drūmāks, tad Māte Skēra pavirzījās uz priekšu, bet plaukstas aizvien vēl palika viņas klēpī. - Ikviens karš ir tikai miera prelūdija, karš ir vienošanās ar zobeniem, nevis vārdiem. Dosimies pie Veckundzes Veksenas, kamēr mums vēl ir kaut kas, par ko kaulēties...

- Nekādas kaulēšanās! — atskanēja rēciens. - Miera nebūs.

No kāda vadoņu kuģu vraka aizsega parādījās Dzelk-sne Batu. Pirmajā brīdī, viņu ieraugot, Skaru pārņēma prieks. Tieši tā sieviete, kura vajadzīga brīdī, kad jāstājas pretī neiespējami nelabvēlīgām izredzēm. Tad Dzelksne paraustīja ķēdi un pavilka uz priekšu gūstekni, kas ste-berēja viņai pakaļ uz drebošām kājām ar priekšā sasietām rokām un asinīm piesūkušos maisu galvā. Pēc tam Skara ieraudzīja vēl kādu stāvu, kurš sekoja skrandainā apmetnī ar dziļi uzmauktu kapuci. Visbeidzot viņa saskatījās ar Dzelksni, kuras dziļi dobumos iegrimušajās acīs dega tik spīvs ienaids, ka bija gandrīz sāpīgi to redzēt.

- Gudrais Jillings uzbruka Torlbijai, - viņa nošņāca un iespēra gūsteknim, kurš nokrita uz ceļiem trīs valdnieku un trīs maģistru priekšā. - Viņš nodedzināja pusi pilsētas. Ķēniņiene Leitlina ar dēlu joprojām atrodas tur un rūpējas par ievainotajiem. Jillings nonāvēja vīrus, sievas un bērnus. Viņš nonāvēja... — Dzelksnes rīkle aizžņaudzās, un viņa iekāsējās, tad atņirdza zobus, atkal saņēmās un, acīm mirdzot, izslēja smailo zodu. - Viņš nonāvēja Brandu.

Gorms iesāņus paraudzījās uz savu maģistri. Ūtila pirksti ap cieši satverto zobenu nobālēja. Tēva Jārvi acis plati iepletās, un šķita, ka viņš teju novelsies no sēdekļa.

- Ak dievi, - maģistrs nočukstēja, un pēdējā asins lāse pameta viņa bālo seju.

- Man... ļoti žēl... - Skara nostostīja. Atmiņā atausa diena, kad viņa pirmoreiz nonāca Torlbijā un Dzelksne viņu atbalstīja. Kaut tagad viņa varētu tāpat uzmundrināt Dzelksni... Tomēr dusmas bija pārvērtušas meitenes seju baisā vieplī, un Skara tik tikko uzdrošinājās uz viņu paskatīties, kur nu vēl pieskarties.

Atnācējs noņēma no galvas skrandaino kapuci. Tā izrādījās tumsnēja dienvidniece - slaida kā pātaga, ar apdeguma rētām klātu sejas kreiso pusi. Savulaik Skarai būtu jāsaviebjas, to redzot, bet nu jau viņa bija pieradusi pie rētām.

- Esiet sveicināti, diženie karaļi, diženās karalienes, diženie maģistri! — Sieviete paklanījās, un īsi apcirptajos sirmajos matos visi ieraudzīja izdedzinātus kailus plankumus. - Aljuku pusē mani dēvē par Sunaraskunu, bet Kaljivā — par Skarajoi jeb Drupu minēju.

- Un kā jūs sauc šeit? - Māte Skēra naidīgi vaicāja.

- Tā ir Skifra, - Jārvi klusām noteica.

- Vai ragana Skifra? - Skēras lūpas riebumā saviebās. - Elfu svētlietu zagle? Tā, kuru Veckundze Veksena apsūdzēja?

- Tā pati, manu dūjiņ. - Skifra pasmaidīja. - Veckun-dze Vcksena nosvilināja manu māju un nogalināja manu dēlu, tā nu sanāk, ka esmu tavas nāvīgākās ienaidnieces nāvīgākā ienaidniece.

- Tātad vislabākā sabiedrotā. - Zobenlauzis pārlaida drūmu skatienu ķēdēs iekaltajam. — Vai mums būs jāmin mīklas arī par šo ciemiņu?

Dzelksne nosprauslājās un norāva maisu no vīrieša galvas.

Pirmajā mirklī rīklē sakāpa nelabums, kad Skara ieraudzīja viņa seju. Sasista līdz nepazīšanai un zilumiem klāta, viena acs pietūkusi, otras baltums asinīm pieplūdis. Tad Skara aptvēra, ka seja tomēr šķiet pazīstama. Viens no tiem vīriešiem, kuri atradās Mežā tonakt, kad Dievzāle nodega. Viens no tiem, kuri smējās, kad karalis Fins ievēlās ugunskurā. Skara apzinājās, ka būtu jāienīst, tomēr, redzot sasisto seju, viņa izjuta žēlumu pret šo vīrieti. Žēlumu un riebumu par to, kas viņam nodarīts. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem, vectēvs mēdza teikt. Ne jau viņu, bet sevis dēļ.

Tomēr Dzelksne nebūt nebija noskaņota augstsirdīgi. — Šis ir Bezbailīgais Asborns, Gudrā Jillinga sabiedrotais. — Viņa iegrūda pirkstus sarecējušām asinīm pieķepušajos gūstekņa matos un parāva tā seju sev tuvāk. - Viņu notvēra uzbrukumā Torlbijai, un beigu beigās viņš ir apliecinājis, ka pazīst arī bailes. Pasaki viņiem to, ko teici man, tārps tāds!

Slābanās Asborna lūpas pavērās un atsedza smaganas bez zobiem, aizkritušā balsī viņš izdvesa vārdu pa vārdam: - Jillings saņēma... vēsti. Tā teica, ka jāuzbrūk

Torlbijai. Tur bija teikts, kad... kur... un kā jāuzbrūk. -Skara saviebās, cik nejauki siekalas un asinis skalojās vīrieša mutē. — Jūsu vidū... ir nodevējs.

Tēvs Jārvi izslējās, un kroplā delna savilkās parodijā par dūri. - Kurš tas ir?

— To zina tikai Jillings. — Vīrieša vienīgā asinīm pieplūdusī acs nenovērsās no Skaras. — Iespējams, viņš tagad atrodas... starp jums. - Sakropļotās lūpas iepletās asiņainā smaidā. - Varbūt...

Dzelksne iezvēla pa daudz cietušo seju, nogāza gūstekni uz sāniem un pacēla roku nākamajam sitienam.

— Dzelksne! — Skara iekliedzās un ķēra pie krūtīm. — Nevajag!

Dzelksne pavērās uz viņu, meitenes sejā sēras mijās ar ienaidu.

- Lūdzu! Ja turpināsi viņu mocīt, tu nodarīsi pāri pati sev. Tu sāpināsi mūs visus. Es tevi lūdzu, izrādi kaut mazliet žēlastības!

— Žēlastību? — Dzelksne nospļāvās, un asaras izplūda pār viņas rētu sakropļoto vaigu. - Vai Brandam viņi izrādīja savu žēlastību?

— Ne vairāk kā manam vectēvam. — Izmisusī Skara paliecās uz priekšu, un arī viņai sāls iedzēla acīs. — Tomēr mums jābūt labākiem par viņiem!

- Nē. Mums jābūt ļaunākiem. - Dzelksne mežonīgi parāva ķēdi un pacēla cieši savilkto dūri, bet smaids Asborna sejā tikai iepletās.

- Nāk Gudrais Jillings! Gudrais Jillings nāk un nes līdzi Nāvi! - vārdi guldzēja pār viņa lūpām.

- Ko niekus, Nāve jau atrodas šeit. - Skifra pagriezās, pacēla roku ar tajā sagrābtu tumša metāla priekšmetu.

Atskanēja nāvējošs krakšķis, un Skara salēcās savā krēslā, tad sarkana strūkla izšļācās no Asborna pakauša, viņš sagriezās, novēlās uz sāniem ugunskurā, un mati uzliesmoja.

Skara vērās notiekošajā, acis iepletusi un šausmās sastingusi.

- Lai Kara māte mūs pasargā, - Gorms nočukstēja.

\

- Ko tu izdarīji? — Māte Skēra iebrēcās un pielēca kājās. Viņas soliņš novēlās zālē.

- Priecājieties, manas dūjas, esmu atnesusi jums jūsu uzvaras ieroci! - Skifra vēlreiz pacēla gaisā nāvējošo priekšmetu, un tā galā izplūda dūmu strūkla. - Es zinu, kur tādus var dabūt daudz vairāk. Tām relikvijām piemīt tik milzīgs spēks, ka šis šķitīs tikai nieks. Šie elfu ieroči tika izkalti vēl pirms Dieva sašķelšanas!

- Kur tie ir? - Tēvs Jārvi jautāja, un Skaru pārsteidza viņa skatienā svilstošā nepacietība.

Skifras galva noslīga uz sāniem. - Strokomā.

- Tas ir neprāts! - Māte Skēra iebrēcās. — Maģistrāts ir aizliedzis ieiet Strokomā. Ikviens, kurš tur nonāks, saslims un nomirs!

- Es tur jau pabiju. — Skifra pacēla gaisā slaido roku un norādīja uz kvēlojošo elfu aproci ap Dzelksnes delnu. - Es to atnesu no turienes un vēl joprojām metu ēnu. Man neviena vieta nav liegta. Es esmu Drupu minēja un zinu, kā iekļūt visur. Zinu pat tos ceļus, kuri mūs var pasargāt no Strokomā valdošajām slimībām. Tikai sakiet, un es ielikšu jums rokās ieročus, pret kuriem nespēj nostāvēt neviens cilvēks, neviens varonis, neviena armija.

- Un nolādēt mūs visus? - Māte Skēra ņurdēja. - Vai esat zaudējuši prātu?

- Es savu vēl neesmu zaudējis. - Ķēniņš Ūtils mierīgi piecēlās kājās, mierīgi piegāja pie Asborna līķa un tikpat mierīgi notupās. - Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. - Ūtils iebāza pirkstu Asborna pierē iededzinātajā caurumā, un neprāta dzirksts, kas šķita jau izdzisusi, atkal iedegās ķēniņa acīs. — Tērauds nesīs atbildi. - Ūtils izvilka asinīm klāto pirkstu un izbrīnīts to nopētīja. - Šī ir tikai vēl viena tērauda izpausme.

Skara pievēra acis un cieši pieķērās pie krēsla paroce-ņiem. Viņa centās aizturēt satraukto elpu, savaldīt mezglā savilkušos kuņģi un mazināt šausmas. Šausmas par redzēto brīnumu un acu priekšā nogalināto gūstekni, šausmas par to, ka, šķiet, tikai viņu tas satrauc. Viņai jābūt drosmīgai. Viņai jābūt gudrai, jābūt stiprai.

- Uzskatu, ka tas jānoslēpj apvalkā, lai nesavaino visus mūs, - Gorms ierunājās.

- Es uzskatu, ka tas jānoslēpj Gudrā Jillinga sirdī! —

Dzelksne nošnāca.

»

- Redzu, ka sēras atņēmušas jums veselo saprātu, -Māte Skēra atcirta. - Elfu maģija? Domājiet, ko runājat! Mēs riskējam sarīkot vēl vienu Dieva šķelšanu! Turklāt mūsu vidū ir nodevējs!

- Nodevējs, kurš lika nodedzināt Torlbiju, - Dzelksne nikni iejaucās, - par ko jūs tik ilgus gadus sapņojāt! Nodevējs, kurš kalpo Augstajam karalim, ar kuru jūs labprāt noslēgtu mieru!

- Rūpīgi padomā, pirms man ko pārmet, tu, nedabiski...

Skara saņēmās un atvēra plakstus. - Ikviens no mums ir kaut ko ziedojis! - viņa iesaucās. - Ikviens no mums ir zaudējis draugus, mājas, ģimeni. Mums jābūt vienotiem, vai arī Veckundze Veksena mūs iznīcinās citu pēc cita!

- Mēs esam nostājušies pretī Augstā karaļa varai, -Tēvs Jārvi iebilda, — un viņam jau nekā vairs nav. Viņam ir tikai vara. Viņš nevar atkāpties tāpat kā mēs. Mēs jau esam izraudzījušies savu ceļu.

- Jūs to mums izraudzījāties, - Māte Skēra nelikās mierā. — Cits pēc cita asinīm slacīts solis! Tas ved mūs tieši uz iznīcību!

Rēcoši smiekli izlauzās pār Skifras lūpām. — Jūs itin veiksmīgi taustījāties pa šo ceļu bez manis, manas dūjas! Risks pastāv vienmēr. Zaudējumi būs vienmēr. Toties es jums atklāju aizliegto burvestību, bet Saule jau tāpēc nav pārstājusi aust.

- Mēs valdām tāpēc, ka cilvēki mums uzticas, - teica Gorms. - Kā tas ietekmēs viņu uzticību?

- Jūs valdāt tāpēc, ka cilvēki no jums baidās, - iebilda Tēvs Jārvi. — Ar šādiem ieročiem viņi baidīsies vēl stiprāk.

Skēra nošņācās. - Tēvs Jārvi, tas ir ļauni.

- Baidos, ka tas ir mazākais ļaunums. Māte Skēra. Par slavenām uzvarām sacer slavas dziesmas, bet ne tik slavenās nav sliktākas tikai tāpēc, ka skaldi par tām neliekas ne zinis. Savukārt slaveni zaudējumi ir tikai zaudējumi.

- Mums vajadzīgs laiks, lai visu apsvērtu, — Skara sacīja un pastiepa rokas uz priekšu, kā mierinot kašķīgu

suņu baru.

)

- Ne pārāk ilgi. — Skifra pašāva roku gaisā un noķēra garām lidojošu sakaltušu lapu. — Smiltis jau plūst pulksteņos, un Gudrais Jillings nāk aizvien tuvāk. Vai darīsiet to, kas jādara, lai viņu sakautu? Vai arī ļausiet sakaut sevi? - Viņa aizgriezās un saspieda lapu, tad izslēja roku gaisā un palaida putekļus pa vējam. - Ja gribat zināt manas domas, mīļās dūjiņas, izvēles nemaz nav!

- Miera nebūs, - norūca Dzelksne Batu un pārmeta ķēdi pār plecu. - Kamēr vien Gudrais Jillings un es būsim dzīvi. To es jums apsolu! - Viņa pagriezās, lai sekotu Skifrai, un vilka nogalinātā līķi sev pakaļ. Asborna papēži atstāja zālē divas rises.

Gorms nesteidzīgi pieslējās kājās, un viņa kaujās cietusī seja sadrūma. - Tādā gadījumā ļaujiet mums rīt ap saullēktu sasaukt tautas sapulci, un tad arī izlemsim par mūsu alianses turpmāko nākotni. Iespējams, pat visas Sašķeltās jūras likteni.

Karalis Ūtils piecēlās kājās nākamais. - Mums daudz kas jāpārrunā, Tēvs Jārvi.

- Tas tiesa, manu ķēniņ, bet vispirms man jāapspriežas ar karalieni Skaru.

- Ļoti labi. — Ūtils atkal uzkabināja kailo zobenu uz rokas. - Es tikmēr mēģināšu atturēt Dzelksni Batu no visu pasaules vensteriešu nogalināšanas, meklējot nodevēju. Aizsūtiet putnu ķēniņienei Leitlinai, lūdziet viņu noskūpstīt dēlu manā vārdā. - Ūtils aizgriezās un paskatījās uz Beila strēli. - Sakiet, ka laikam nepaspēšu uz pusdienām.

Skara pagaidīja, lai ķēniņš Ūtils aiziet un Māte Skēra, sarūgtinājumā grozīdama galvu, attālinās, un tikai tad sāka runāt. - Jūs zinājāt, ka šis brīdis pienāks. - Skara apdomīgi pārcilāja domās atsevišķos fragmentus, līdz viss salikās vienotā mozaīkā. - Tāpēc jūs gribējāt, lai es paaicinu šurp tikai mūs sešus, lai vēsts par elfu senlietām neaizklīstu tālāk.

- Ne visiem piemīt tāda... tālredzība kā jums, manu karalien. - Glaimi, glaimi... Skara centās neļauties to varai. - Vēlme saglabāt šauru informēto loku ir pamatota, īpaši, ja nodevējs tik tiešām atrodas mūsu vidū.

Izklausījās itin jēdzīgi, bet Skara tik un tā sarauca pieri. — Man varētu arī apnikt dancot pēc jūsu stabules, Tēvs Jārvi.

- Mēs visi dancojam pēc Veckundzes Veksenas stabules, un es esmu devis zvērestu apturēt tās pūtēju. Jums, manu karalien, jāpieņem būtisks lēmums.

- Cits būtisks lēmums pēc cita.

- Tāda ir varas cena. - Jārvi skatiens aizklīda līdz asinīm klātajai zālei, un vienu mirkli šķita, ka arī viņš cenšas pārvarēt nelabumu. — Piedodiet. Es tikko uzzināju, ka labākais cilvēks no visiem, kurus pazinu, ir gājis bojā. Reizēm ir grūti... izdarīt pareizo izvēli.

- Reizēm pareizas izvēles nemaz nav. — Skara centās iztēloties, kā vectēvs rīkotos viņas vietā. Kādu padomu viņai dotu Māte Ķīra... Tomēr par šādu situāciju viņai nekas nebija mācīts. Skara jutās kā tālu iepūsta nevienam nezināmā jūrā, kad pie apvāršņa briest vētra un neredz zvaigznes, pēc kurām orientēties. - Kā man būtu jārīkojas, Tēvs Jārvi?

- Kāds gudrs cilvēks man reiz teica, ka karalim jāuzvar un pārējam nav nozīmes. Uz karalieni attiecas tas pats. Pieņemiet Skifras piedāvājumu. Tā kā mums nav nekā, ko likt uz svariem, Augstais karalis mūs visus paslaucīs malā. Veckundze Veksena jūs nepažēlos, viņa nežēlos Trovenlandes ļaudis. Gudrais Jillings jums nepateiks paldies par atturību. Pajautājiet pati sev, kā viņš rīkotos jūsu vietā!

Skara nespēja nenodrebēt, to dzirdot. - 1ās nozīmē, ka man jākļūst par Gudro Jillingu?

- Lai Miera tēvs lej asaras par metodēm. Lai Kara māte priecājas par rezultātu.

- Un ko tad, kad karš būs galā? - Skara čukstus vaicāja. - Kādu mieru būsim sev izcīnījuši?

- Jūs gribat būt žēlsirdīga un turēties gaismas pusē. Es to saprotu. Es to apbrīnoju, tomēr, manu karalien... -Tēvs Jārvi pienāca pavisam tuvu, ieskatījās Skarai acīs un mierīgā balsī turpināja: - Tikai uzvarētāji var atļauties būt žēlsirdīgi.

Izvēles nebija nemaz. Skara to apzinājās kopš brīža, kad Skifra parādīja brīnumu. Ieskatījusies acīs Tēvam Jārvi, viņa saprata, ka to zina arī maģistrs. Viņš to paredzēja jau sen un izmainīja ceļu tik nemanāmi, ka Skara jutās, kā turot kuģa stūri savās rokās. Tomēr Skara apzinājās arī to, ka, Augstā karaļa armijai tuvojoties, viņas aizlienētā vara rūk mazumā. Šis varētu būt viņas pēdējais trumpis. Viņai jāuzvar sava vectēva, savas tautas, Trovenlandes vārdā. Sevis pašas vārdā.

- Es zinu, par kādu cenu. — Skara pavērās uz Beila strēles cietokšņa robotajiem mūriem, kas melni slējās pret baltajām debesīm. - Jums jāpārliecina ķēniņš Ūtils, ka pret Gudro Jillingu jācīnās šeit.

Tēvs Jārvi veltīja Skarai ilgu un pētošu skatienu, it

kā ar acīm varētu izzināt viņas nodomus. Varbūt viņš to

> »

arī spēja. - Viņš negribēs karot tik tālu prom no mājām. Un Gorms to gribēs vēl mazāk.

- Tādā gadījumā es parunāšu ar Māti Skēru un noskaidrošu, kas viņai piedāvājams kā trumpis pret jums. -Skara pamāja ar roku uz elfu mūriem, kuri pacēlās virs viņas mātes kapa. - Stiprāka cietokšņa nav nekur. Ja mēs tajā nocietināsimies, Gudrajam Jillingam būs jānāk pie mums. To viņam liks lepnība, jo viņš nespēs paiet garām un atstāt mūs aiz muguras neapspiestus. Mēs sapulcināsim šeit Augstā karaļa vīrus - visus vienuviet. Mēs būsim tas vairogs, pret kuru sašķīdis Veckundzes Vekse-nas varenība. Jūs varēsiet brīvi izvēlēties ieročus... - Skara neizrādīja riebumu, kas pārņēma, ieraugot asiņaino zāli, kur nokrita Asborns. - Kad atgriezīsieties, mēs ar vienu sitienu sakausim visu Gudrā Jillinga karaspēku.

Ieslīdzis domās, Jārvi nopētīja Skaru. - Tam ir saprātīgs pamats, bet karavīri reti interesējas par saprātu.

- Karavīriem patīk nopulēti ieroči un varoņteikas, kur tērauds sniedz atbildi. Uzdrošinos ierosināt nodziedāt karaļiem kādu no varoņdziesmām. Vai jums ir laba dziedamā balss, Tēvs Jārvi?

Viņš pārsteigumā sarauca pieri. - Tā sagadījies, ka ir gan.

- Es nepametīšu cietoksni, par kuru mans tēvs atdeva dzīvību. Es nepametīšu zemi, par kuru krita mans vectēvs.

- Tādā gadījumā es cīnīšos plecu pie pleca ar jums, manu karalien. - Jārvi paraudzījās uz Māsu Oudu. - Vai jums ir kas piebilstams?

- Es runāju tad, kad karalienei Skarai nepieciešams mans padoms. - Ouda visai laipni pasmaidīja. - Jūtu, ka viņa itin labi tikusi galā ar jums arī bez manis.

Tēvs Jārvi iespurdzās un starp kapkalniem devās prom uz ķēniņa Utila apmetni.

- Viltīgs kā lapsa, - Māsa Ouda nomurmināja un nostājās blakus Skarai. - Viņš spētu pārliecināt, ka jebkurš risinājums ir pamatots.

Skara pavērās sānis. - Nav jābūt gaišreģei, lai saprastu, ka sekos “bet”...

- Viņa plāns ir izmisuma dzīts. Viņš ir ar mieru spert kāju uz aizliegtās zemes un sekot tās raganas Skifras rādītajam ceļam. - Māsa Ouda turpināja vēl klusāk: - Viņš labprāt ietu uz elli, ja pats nelabais teiktu, ka jāiet, un liktu mums visiem sev sekot. Ja nu viņiem neizdodas sameklēt tās elfu relikvijas? Kā pienagloti mēs paliksim uz Beila strēles desmit tūkstošu karavīru ielenkumā. Un ja nu viņi tās atrod? - Nu jau Māsas Oudas čukstā ieskanējās bailes. - Vai mēs riskēsim ar vēl vienu pasaules

sašķelšanu?

>

Skara atcerējās nodedzinātās viensētas un pilsētas, vectēva svētās zāles drupas. - Pasaule jau ir sašķelta. Bez šiem ieročiem Augstais karalis uzvarēs, un līdz ar viņu uzvarēs arī Veckundze Veksena. - Nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara to norija. - Gudrais Jillings uzvarēs.

Māsas Oudas pleci sašļuka. - Es neapskaužu jūs, manu karalien, jums jāpieņem tāds lēmums... — Viņa uzmeta acis aizejošajam Tēvam Jārvi. - Tomēr baidos, ka, iznīcinot vienu briesmoni, jūs varētu radīt jaunu.

Skara pēdējo reizi pavērās uz tēva kuģa vraku. - Agrāk es domāju, ka pasaulē ir varoņi. Tomēr pasaule, izrādās, ir briesmoņu pilna, Māsa Ouda. - Skara novērsās no aizgājējiem un palūkojās uz Beila strēli. - Varbūt

labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.

Rīna neko nepameta nepadarītu līdz galam. Tas Kolam vienmēr patika.

Tiklīdz viņi ieradās Beila strēles cietoksnī, viņa sa-

> ' >

meklēja smēdi, atrada brīvu vietu pagrabā, kur agrāk turēja ogles, kārtīgās rindās salika darbarīkus un ķērās pie darba. — Šādos laikos kalējam netrūkst darba, - viņa paskaidroja Kolam.

Kopš tā brīža Rīna neizlīda no karstās, tumšās, pēc oglēm smirdošās telpas un tik kala, asināja un kniedēja. Kols jau sāka bažīties par Rīnu pat vēl stiprāk nekā par sevi, un tā nenotika bieži.

Viņš maigi uzlika plaukstu meitenes delnai, lai to apturētu. - Neviens tev nepārmetīs, ja piestāsi.

Rīna nopurināja Kola roku un turpināja pulēt. - Ja apstāšos, man būs jādomā. Es negribu domāt.

Kols vēlreiz pasniedzās pēc viņas rokas. - Es saprotu, tomēr, Rīna...

Meitene atkal atbrīvojās. - Beidz celt paniku.

- Atvaino.

- Beidz atvainoties.

- Labs ir, es neatvainojos.

Rīna apstājās un pikti pavērās uz draugu. - Nudien pārstāj jokot.

Kols uzdrošinājās šķībi pasmaidīt. - Atvaino.

Tik tikko manāms smaida atspulgs pazibēja uz Rlnas lūpām un nozuda kā nebijis. Kolam patika likt draudzenei smaidīt, tomēr diez vai todien izdotos vēlreiz to panākt. Rīna atspiedās ar dūrēm pret solu, sacēla plecus līdz ausim un pavērās uz daudz cietušo koka virsmu.

- Es nepārstāju domāt par lietām, ko vēlos viņam pateikt. Es paveru lūpas, lai viņu uzrunātu. Es pagriežos, lai viņu pasauktu. - Meitenes seja savilkās grimasē, kā grasoties raudāt, tomēr asaru nebija. - Viņa vairs nav. Viņš ir aizgājis un nekad neatgriezīsies. Ik reizi, kad to atceros, es nespēju tam noticēt. - Rīna skumji nogrozīja galvu. - Viņam vienmēr atradās labs vārds, ko teikt, un labs darbs, ko paveikt. Kāds viņam no tā bija labums?

- Tas deva labumu mums, - Kols attrauca. - Mēs to neaizmirsīsim. Es to neaizmirsīšu. — Brands izglāba viņam dzīvību un par to prasīja tikai vienu: lai viņš aizstāvētu Rlnu. — Es esmu bijis tādā situācijā, kur tagad esi tu.... - Kola balss aizlūza un kļuva gandrīz nedzirdama. — Es zinu, ko nozīmē zaudēt kādu.

- Un es esmu bijusi tādā situācijā, kur tagad esi tu. Esmu centusies kādu mierināt... kad nomira tava māte.

Tā arī sākās viņu attiecības. Tās neuzliesmoja acumirkli kā zibens, bet izauga pamazām kā koks ar dziļām saknēm. Rlnas roka ap Kola pleciem, kad Tēvs Jārvi runāja puiša mātes bērēs. Rlnas pirksti viņa saujā, kad mātes līķi lika uz sārta. Rlnas smiekli, kad Kols pasāka nākt un sēdēt smēdē, lai tikai atrastos kādam blakus. Viņa vienmēr bija blakus. Mazākais, kas bija Kola spēkos, -atbildēt ar to pašu, pat ja pārņēma sajūta, ka viņš smok.

- Kā es varu palīdzēt? - Kols vaicāja.

Rīnas seja pārakmeņojās, un viņa atkal paņēma rokās pulējamo akmeni. Ak dievi, cik viņai daudz spēka... Rīna bija tikai kādu gadu vecāka par Kolu, bet dažbrīd šķita, ka abus šķir vismaz desmitgade.

- Vienkārši esi šeit. - Rīna atgriezās pie pulēšanas, un sviedri iespīdējās uz viņas pieres. — Apsoli, ka būsi šeit.

- Es būšu šeit, - Kols ar spēku pārdabūja vārdus pār lūpām, kaut gan izmisīgi vēlējās iziet laukā un ieelpot svaigu gaisu; tas lika justies nožēlojami pašam par sevi. - Es apsolu...

Uz kāpnēm nodimdēja smagi soļi, un Kols diemžēl jutās atvieglots par traucējumu. Līdz brīdim, kad ieraudzīja, kurš, galvu pieliecis, ienāk pa zemajām durvīm. Tas nebija neviens cits kā Gromgilgorma kausa pildītājs baltmatis Reits, kura piere tik nepieklājīgi nesen zem Torlbijas ciedru priedes sveica Kola degunu. - Tu... -viņš sacīja un sažņaudza pirkstus dūrēs.

- Nūja, es. Piedošanu. Kā tavs deguns? - Iespējams, tas bija domāts kā atvainošanās, tomēr Kols teiktajā saklausīja tikai pāridarījumu.

- Vairs nav pavisam taisns, - viņš atcirta. - Tomēr taisnāks par tavu lepnību, kā man šķiet.

Reits paraustīja plecus. - Tā jau bija sagrauta. Ja būtu zinājis, ka esi divreiz labāks kāpējs par mani, nemūžam nebadītos ar tevi. Tu uzrāpies un uzreiz nonāci te, ja? Tas gan bija ellīgs kāpiens.

Kompliments nokaitināja Kolu un līdz ar to arī saniknoja kā nekas līdz šim. - Ko tev, ellē, no manis vajag? — Pie pēdējā vārda balss aizlūza un sāka smalki pīkstēt — Kols vēl vairāk atgādināja kucēnu, kurš mēģina izaicināt uz cīņu pieaugušu vilku.

- Neko. — Reits uzmeta acis Rlnai, tās pakavējās pie sviedru pērlītēm uz meitenes kailajiem pleciem, un Kolam nemaz neiepatikās šis skatiens. - Vai tu esi tā asmeņu kalēja no Sestās ielas?

Rīna skotelē noslaucīja pieri un atbildēja ar vienlīdz ilgu skatienu. Kolam nepatika arī Rīnas skatiens, ja reiz to pieminam. - Gudrais Jillings nodedzināja manu smēdi un arī gandrīz visu Sesto ielu. Izskatās, ka tagad es būšu tā asmeņu kalēja no Beila strēles centra.

- Beila strēlei no tā tikai labums. - Kāpnēs atskanēja krietni vieglāki soļi, un smēdē līgani ienāca karaliene Skara. Šķita, ka viņa kļuvusi vēl tievāka nekā todien, kad Kols valdnieci redzēja pēdējo reizi, - atslēgas kauli asi izspiedās. Smēdē valdošajā netīrībā un sviedros viņa izskatījās tikpat neiederīga kā gulbis cūkkūtī.

Kola uzacis pārsteigumā izliecās, arī Rīna šķita izbrīnīta. - Manu karalien, - viņa paklusām sveicināja.

Skara nenovērsa zaļās, plati ieplestās acis no Rīnas. - Jūtu līdzi par brāļa nāvi. No visiem dzirdu tikai to, ka viņš bijis labs cilvēks.

- Nūja, labs. - Rīna pavērās uz savu solu. - Tādus jau Kara māte paņem pirmos.

- Mums visiem jālūdzas Miera tēvam, lai drīzāk sāk

ņemt savu tiesu, — teica Kols.

>

Karaliene Skara novērsa skatienu, dievbijīgos centienus viņa nicināja tieši tāpat, kā to darītu Dzelksne Batu. - Ar noteikumu, ka Gudrais Jillings ir beigts un sapūst kā pirmais.

- Ar lūgšanām es īsti neaizraujos, bet par to gan aizlūgšu, - Rīna atbildēja.

- Es tā dzirdēju, ka tu kaļot zobenus. Vislabākos Sašķeltās jūras krastos.

- Ķēniņa Ūtila zobens ir manis darināts. Tāpat kā Dzelksnes Batu ierocis. — Rīna atritināja uz sola nolikto saini, lai parādītu savu jaunāko veikumu - to, pie kura viņa strādāja kopā ar Kolu. - Šo es taisīju cilvēkam, kurš pagājušonedēļ Torlbijā krita.

- Vai tu izgriezi arī to maksti? — Reita resno pirkstu gali pārskrēja kokam. - Cik skaisti.

- Es strādāju ar metālu, - Rīna attrauca. - Kols darbojas ar koku.

Reita skatiens pievērsās Kolam. - Tādā gadījumā tev ir talants, ar ko lepoties. Kaut es prastu kaut ko uztaisīt! - Reits savilka pirkstus dūrē un saviebās gluži kā sāpēs. - Man vienmēr labāk padevusies iznīcināšana.

- Tā prasa mazāk pūļu, - Kols nočukstēja.

- Man nepieciešams zobens un bruņas, kas derētu man, - Skara pavēstīja.

Rīna nopētīja jauno karalieni no galvas līdz kājām. Nešķita, ka, bruņās tērpusies, Skara varētu nostāvēt, kur nu vēl cīnīties. - Vai grasāties doties kaujā?

Skara pasmaidīja. - Ak dievi, nē! Es gribu radīt iespaidu, ka varētu to darīt.

- Māte Skēra, kāds prieks jūs redzēt...

Vien uzmetot skatienu Gorma maģistrei, Skarai tapa skaidrs, ka viņas vizīte nevienam nenesīs daudz prieka.

Vienmēr lecīgās un grūti samierināmās sievietes seja nu šķita skarba kā ar kaltu izcirsta un tikpat jokus nepieņemoša.

>

- Atvainojiet par manos apartamentos valdošo iekārtojumu, bet mums viss bija jārada gandrīz no nekā. -Mēbeles tika salasītas pa kaktiem, par gobelēniem kalpoja ienaidnieka kaujas karogi, un Zilais Dženers neparko neatzinās, no kurienes nācis ar zosu dūnām pildītais matracis. Tomēr šajās istabās Skara reiz piedzima, un trīs plašie arkveida logi vērās uz viņai piederošā cietokšņa pagalmu. Nekur viņa neies.

- Vai vēlaties mazliet vīna? - Skara pagriezās, lai pasauktu verdzeni, bet Māte Skēra viņu skarbi apturēja.

- Es neesmu nākusi šurp dzert vīnu, manu karalien. Esmu nākusi parunāt par jūsu atbalstu Tēvam Jārvi.

- Es atdodu savu balsi, ievērojot Trovenlandes intereses.

- Vai Trovenlande kaut ko iegūs no otras Dieva sašķelšanas? - Skēras balss dusmās grieza kā nazis. - Ja nu Tēvs Jārvi nespēs tikt galā ar to burvestību? Un kas notiks tad, ja viņš tiks galā? Vai jūs domājat, ka viņš no tās atteiksies?

- Vai Trovenlande iegūtu vairāk, ja pa to nekontrolēti plosītos Augstā karaļa karaspēks? - Skara juta piezoga-mies aizkaitinājumu un neveiksmīgi mēģināja saglabāt mieru. - Vai man jāļauj Gudrajam Jillingam nodedzināt vēl to mazumiņu, kas atlicis?

Mātes Skēras acis bija savilkušās šaurās spraudziņās. - To jūs negribat darīt, manu karalien.

- Tā šķiet, ka ikvienam ir zināms, ko es gribu darīt, izņemot mani pašu. - Skara jautājoši palūkojās uz Māsu

Oudu. - Vai kaut vienai karalienei jebkad bijusi tā svētība uzklausīt uzreiz tik daudzu maģistru padomus?

- Vismaz šajā ziņā varu atvieglot jūsu nastu, - Skēra atbildēja. - Ja grasāties pievienoties Tēva Jārvi neprātam, man viņš rūpīgi jāpieskata. Tikmēr kādam maģistram jāatrodas pie mana karaļa sāniem. - Māte Skēra pastiepa uz priekšu savu garo, tetovējumiem izrakstīto roku un pamāja ar līko rādītājpirkstu. — Rotaļu laiks pagājis, Māsa Ouda. Atgriezieties savā vietā un pieskatiet manas vārnas.

Oudas apaļā seja sašļuka, un Skarai nācās saņemties, lai pašas sejā neatspoguļotos tas pats. Līdz šim brīdim viņa pat neaptvēra, cik lielā mērā sākusi paļauties uz savu maģistri. Cik lielā mērā jau viņai uzticējās. Cik ļoti viņai iepatikusies Ouda... — Man nenāk ne prātā

no viņas atteikties...

>

— Jums nenāk prātā? - Skēra nosprauslājās. - Viņa ir mana mācekle, turklāt aizlienēta, nevis atdota. Turklāt, gadījumā ja jūs, manu karalien, esat tik liela muļķe, ka pati to nesaprotat, viņa man izstāsta visu. Par to, ar ko un par ko jūs runājat. Par katru jūsu rīkojumu un vēlmi. Par to, cik lieli katru rītu bijuši jūsu izkārnījumi, ja nu tik tālu esam... Kā noprotu, līdzīgi tai, kura tos izspiež, tie ir mazliet... par sīku.

Satriektā Ouda blenza uz zemi, viņas seja krāsojās sārtāka nekā jebkad. Skarai tas bija jāzina. Varbūt viņa arī zināja, tomēr jutās stipri sāpināta. Uz mirkli sieviete zaudēja runas spēju, tomēr tikai uz mirkli. Tad viņa iegrima domās par to, kā atbildētu vectēvs, piedzīvojis pats uz savas zemes, savā cietoksnī, savos apartamentos tik lielu nicinājumu.

Kad Māsa Ouda jau negribīgi virzījās uz durvju pusi, Skara pacēla roku un apstādināja viņu.

- Jūs mani pārpratāt! Man nav prātā no viņas atteikties tāpēc, ka vēl šorīt Māsa Ouda deva man svinīgo zvērestu kā Mātes Kīras pēctece! Māsa Ouda ir jaunā Trovenlandes maģistre, un viņas vienīgā vieta ir blakus man.

Skēras pamatotais izbrīns, dzirdot šādus jaunumus, iepriecināja Skaru. Vēl pārsteigtāku seju rādīja tikai Ouda.

Viņas skatiens šaudījās no vecās pavēlnieces uz jauno, tad atkal atpakaļ, un acis šķita apaļas kā bļodiņas. lomēr Ouda bija pārāk gudra, lai ilgstoši paliktu izsista no līdzsvara. - Tas tiesa. — Ouda atlieca muguru un izslēja zodu. Māte Ķīra īpaši uzteiktu šādu stāju. — Es zvērēju karalienei Skarai kalpot par viņas maģistri. Es grasījos jums to pateikt...

- Bet jūs sabojājāt mūsu pārsteigumu, - Skara saldi pasmaidīja. Beigu beigās smaids taču neko nemaksā.

- Par to būs jāmaksā, - Māte Skēra attrauca, grozīdama galvu. - To es jums apsolu.

Skaras pacietība bija galā. — Pamodiniet mani, kad būs jāmaksā. Vai tagad pati atstāsiet manus apartamentus vai arī man jāliek Reitam izmest jūs pa logu?

Gorma maģistre pēdējo reizi riebumā nošņāca un, izgājusi no istabas, aizcirta durvis.

- Nu tā. - Skara saraustīti nopūtās un pielika roku pie krūtīm, lai nomierinātu satraukto sirdi. - Tas nu gan bija spirdzinoši.

- Manu karalien, - Māsa Ouda čukstēja, un acis kā piekaltas kavējās pie grīdas, — es zinu, ka neesmu pelnījusi jūsu piedošanu...

- Jūs nevarat tādu saņemt, - Skara kā mierinot uzlika roku maģistres plecam, — jo jūs neesat izdarījusi neko sliktu. Es vienmēr zināju, ka esat man uzticīga. Tomēr tikpat sen es saprotu, ka jums nācās uzticību dalīt. Māte Skēra bija jūsu skolotāja, tagad jūs esat izvēlējusies mani. Es esmu pateicīga par to, pat ļoti pateicīga. - Skara mierinoši saspieda Oudas plecu un pienāca tuvāk. - Tomēr kopš šī brīža jūs vairs nedrīkstat dalīt savu uzticību.

Māsa Ouda atskatījās un noslaucīja acīs sakāpušo valgmi. — Es zvēru pie Saules un zvēru pie Mēness, manu karalien, ka būšu jums un Trovenlandei uzticīga maģistre. Es rūpēšos par jūsu ķermeni vairāk nekā par savējo. Es gādāšu par jūsu interesēm rūpīgāk nekā par savām. Es nevienam nestāstīšu jūsu noslēpumus un neko nepaturēšu noslēpumā no jums. Es piederu jums. Zvēru.

- Es pateicos, Māsa Ouda. — Skara paplikšķināja maģistrei pa plecu un ļāva iet. - Dievi mani liecinieki, nekad man vēl sāpīgāk nav trūcis laba padoma.

Reits klīda starp nometņu ugunskuriem un ap teltīm, starp Vensterzemes kopā sanākušajiem karavīriem. Jau simtiem reižu viņš bija to darījis pirms divkaujām, uzbrukumiem un kaujām. Šeit viņš jutās vislaimīgākais.

Te bija viņa mājas, te tām bija jābūt. Tomēr viss bija mainījies.

Pārgurušie, tālu prom no saviem laukiem un ģimenēm atrautie vīri apzinājās, kādas grūtības viņus sagaida. Ugunskuru izgaismotajās sejās Reits redzēja šaubas. Viņš tās dzirdēja vīru balsīs, viņu smieklos un dziesmās. Viņš sajuta baiļu smaku.

Ne jau tikai Reits klaiņoja pa nometni, arī Nāve te mēroja soļus, iezīmēdama nolemtos, un viņas salto dvašu, garām ejot, izjuta ikviens.

Reits nogriezās uz zema uzkalna pusi, kura galā dega vientuļš ugunskurs, un kāpa virsotnē, atstājot dziestošās čalas aiz muguras. Pie ugunskura uz segas tupēja Raki, iespiedis Gorma vairogu starp ceļiem, un ar lupatu drūmi pucēja spožo apmali. Ak dievi, cik ļoti Reits priecājās, redzot brāli! Gluži kā cilvēks, kurš pēc ilgstošas prombūtnes ieraudzījis savas mājas.

- Sveiks, brāl, - Reits teica.

- Sveiki, sveiki. - Kad Raki atskatījās, viņam šķita, ka veras spogulī, burvju spogulī, kuru Harolds pārveda no ceļojuma un kurš rādīja cilvēka labāko pusi.

Sēdēt blakus brālim bija tikpat tīkami kā ieaut kājas ērtākajos zābakos. Reits kādu brīdi klusēja un skatījās, kā Raki strādā, tad uzmeta acis savām tukšajām plaukstām. - Kaut kā trūkst.

- Ja tu runā par savām smadzenēm, skaistumu un humora izjūtu, tad tas viss ir pie manis.

Reits nozviedzās. — Es domāju zobenu, kuru varētu sakopt.

- Vai tad karalienes Skaras zobena maksti nevajag nopulēt?

Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja uz Raki lūpām iešķībo smaidiņu. Viņš vēlreiz nosmēja. — Es jau gaidu kaujas gatavībā, tikai vēl neesmu saņēmis karalisko aicinājumu.

- Tavā vietā es nesēdētu, zobus vadzī iekāris, brāl. Kamēr gaidi, tu katrā ziņā vari arī paēst. - Raki pamāja ar galvu uz veco, kvēpiem apķepušo katlu virs pavarda.

- Trusis? — Reits pievēra plakstus un ievilka plaušās smaržīgos tvaikus. Tas atgādināja labākus laikus, kad abi dalījās ēdienā, cerībās un meistarā. - Man tiešām garšo trusis.

- Skaidrs, ka garšo. Mēs taču pazīstam viens otru kā raibu suni, vai tad ne?

- Tā viņš ir. - Reits iesānis palūrēja uz brāli. - Kas tev aiz ādas?

- Vai tad es nevaru kaut ko uzšmorēt paša brālim?

- Protams, vari, tikai tu nekad tā nedari. Ko tu gribi?

Raki nolika Gorma vairogu malā un ieskatījās Rei-

tam acīs. — Es redzu tevi kopā ar jauno Trovenlandes karalieni, to viņas atvaļināto pirātu un tuklo maģistra izsmieklu, un tu izskaties laimīgs. Tu nekad nemēdz izskatīties laimīgs.

- Viņiem nav ne vainas. — Reits sabozās. — Turklāt mēs taču visi esam vienā pusē, vai tad ne?

- Vai jā? Ļaudis sāk mēļot, vai tu maz gribi atgriezties.

Raki vienmēr prata iedzelt brālim. - Neko no tā es pats neizvēlējos! Tikai centos darīt visu, cik labi vien varu, lai kur es nonāktu! Es atdotu visu, lai varētu pārnākt atpakaļ!

Atbilde atskanēja aiz muguras. - Man prieks to dzirdēt.

Reits vairs nebija bezpalīdzīgs mazulis, bet, dzirdot šo balsi, viņš joprojām sarāvās kā kucēns pēc negaidīta pēriena. Viņš saņēmās un pagriezās, vēlreiz saņēmās un ieskatījās Mātes Skēras spilgti zilajās acīs.

— Sen neesmu tevi redzējusi, Reit. - Maģistre notupās viņa priekšā, nolika dzīslainās delnas uz ceļiem un ļāva garajiem pirkstiem brīvi nokarāties. - Manuprāt, pienācis laiks, lai tu atgrieztos vietā, kuru esi pelnījis.

Reits norija smagu kamolu, rīkle acumirklī izkalta sausa. Vai piepildīt sava karaļa kausu, nest karaļa zobenu un cīnīties plecu pie pleca ar brāli? Atgriezties kā visnežēlīgākajam, neuzveicamākajam un skarbākajam? Atgriezties, lai dedzinātu, nogalinātu un kādu dienu sagumtu zem paša izcīnīto gardu ķēdes smaguma? - Es vēlos tikai to, — viņš sacīja piesmakušā balsī. - Neko vairāk neesmu vēlējies.

— Zinu, — maģistre atbildēja mierinošajā tonī, kas Reitu biedēja vēl trakāk par skaudro balss pieskaņu. - Es to zinu. — Skēra pasniedzās un sabužināja puiša matus, kā, pakasot starp ausīm, mēdz samīļot kucēnu. — Tavs karalis vēlas, lai tu izdarītu vienu vienīgu pakalpojumu.

No maģistres pieskāriena salti drebuļi pārskrēja pār Reita muguru. — Sakiet, kādu!

— Baidos, ka Tēvs Jārvi ievilcis riņķi jaunās karalienes Skaras glītajās nāsīs. Baidos, ka viņš to vada turp, kur pats vēlas. Baidos, ka viņš to aizvedīs līdz iznīcībai un kā nepakļāvīgu baru aizraus mūs visus līdzi.

Reits uzmeta acis brālim, bet tas nespēja palīdzēt. Kā gandrīz vienmēr. — Man šķiet, ka viņai pašai ir galva uz pleciem, — Reits nomurmināja.

Māte Skēra nicinoši nosprauslājās. - Tēvs Jārvi nolēmis sagraut Maģistrāta vissvētākos likumus un no Stro-komas iznest elfu ieročus.

- Elfu ieročus?

Šņākdama maģistre pieliecās tuvāk Reitam, bet viņš atsprāga atpakaļ. - Es tos redzēju! Apžilbis no paša stulbuma, viņš grasās palaist brīvībā burvestības, kuras savulaik sašķēla Dieva vienību. Reit, es zinu, ka tu neesi gudrais brālis, bet vai tu saproti, kas tiks likts uz kārts?

- Es domāju, ka nevienam nav lemts ieiet Strokomā un palikt dzīvam...

- Tā ragana Skifra ir ieradusies, viņa to spēj un arī izdarīs, ja tā sīkā kuce atdos savu balsi Jārvi.

Reits nolaizīja lūpas. — Es varētu ar viņu parunāt...

Skēra pacēla roku, un viņš neviļus pieliecās, tomēr maģistre tikai saudzīgi pielika vēso plaukstu pie puiša vaiga. - Vai tu domā, ka es rīkotos tik nežēlīgi un iemestu tevi vārdu divkaujā ar Tēvu Jārvi? Nē, Reit, diez vai. Tu neesi runātājs.

- Tad jau...

- Tu esi slepkava. - Vilšanās grumbas sačokuroja Skēras pieri nožēlā, ka Reits pats to nav uzreiz sapratis. - Es gribu, lai tu to Skaru nogalini.

Reits apstulbis blenza — ko gan citu viņš varētu darīt? Puisis vērās Mātei Skērai acīs un juta, ka sastingst. - Nē... - viņš nočukstēja, bet neviens vārds vēl nebija izskanējis tik nedroši. - Lūdzu!

Ar lūgšanos no Mātes Skēras nekad neko nevarēja panākt. Šādi viņš tikai izrādīja maģistrei savu vājumu.

- Nē? - Skēras pirksti sāpīgi iegriezās Reitam sejā.

- Lūdzu! - Viņš mēģināja atbrīvoties, bet pietrūka spēka, un maģistre pievilka puisi sev klāt tik tuvu, ka abu deguni gandrīz saskārās. - Šis nav lūgums, puis, -viņa šņāca, - tā ir tava karaļa pavēle.

- Viņi uzzinās, ka es esmu vainīgs, — Reits kauca un meklēja attaisnojumus kā suns, kas meklē apraktu kaulu.

- Es visu esmu izdomājusi tavā vietā. - Mātes Skēras pirkstos parādījās pudelīte, kuras dibenā skalojās tāds kā ūdens. - Tu biji karaļa kausu pildītājs. Iepilināt karalienes kausā šo te nebūs grūti. Pietiks ar vienu lāsi. Viņa necietīs. Viņa aizmigs un nekad vairs nepamodīsies. Tad šim pašnāvnieciskajam neprātam tiks pielikts punkts, varbūt pat panākts miers ar Augsto karali.

- Karalis Fins uzskatīja, ka var noslēgt mieru...

- Karalis Fins nezināja, ko piedāvāt.

Reits norija siekalas. - Vai jūs zināt?

- Es iesāktu ar Tēvu Jārvi ienaglotu zārkā. - Māte Skēra piešķieba galvu. - Iespējams, pievienotu Getlandes dienviddaļu... Tomēr visam uz ziemeļiem no Torlbijas jāpieder mums, vai nepiekrīti? Esmu droša, ka man izdotos pārliecināt Veckundzi Veksenu ieklausīties šajā argumentā...

Māte Skēra saņēma Reita šļaugano delnu, pagrieza un iemeta saujā pudelīti. lads nieciņš. Tajā brīdī prātā iešāvās Skaras vārdi: Kāpēc lai sūtītu godīgu idiotu darīt viltīga meļa darbu?

- Jūs mani aizsūtījāt pie Skaras tāpēc, ka esmu slepkava, vai ne? - viņš klusi nomurmināja.

- Nē, Reit. - Māte Skēra atkal pielika pirkstus pie viņa sejas un piešķieba to sev tuvāk. — Es tevi aizsūtīju tāpēc, ka tu esi uzticams. Tagad nopelni atlīdzību! — Sieviete piecēlās kājās, un Reitam šķita, ka tā izslējās virs viņa kā tornis. — Jau rīt ap šo laiku tu būsi atpakaļ tur, kur tava vieta, — karalim pie sāniem. — Skēra aizgriezās. - Plecu pie pleca ar savu brāli. - Viņa nozuda nakts melnumā.

Raki roka uzgūla Reita plecam. - Cik cilvēku tu esi nogalinājis, brāl?

- Tu zini, ka skaitīšana man nepadodas.

- Tad jau kāda starpība - viens vairāk vai mazāk, ne?

- Pirmajam noslaktēt to, kurš tikpat labi gribētu nogalināt tevi, ir kas cits nekā atņemt dzīvību kādam... -Kādam, kurš tev nav nodarījis neko sliktu. Kādam, kurš bijis laipns pret tevi. Kādam, kuru tu...

Raki aiz krekla pievilka brāli sev klāt. — Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šoreiz tu vari iegūt daudz vairāk un daudz vairāk zaudēt! Ja tu to neizdarīsi... paliksi viens pats. Mēs abi paliksim vieni paši.

- Kā tad paliek ar kopīgu došanos lejup pa plato Dievišķo upi?

- Tu liki man pateikties Kara mātei par to, ka mēs paliekam uzvarētāju pusē, un tev bija taisnība! Neizliksimies, ka tu esi nogalinājis tikai karavīrus. Cik daudziem esmu padarījis galu tevis dēļ? Kā ar to sievieti tajā lauku sētā, ko? Kā ar viņas bērniem?

- Es zinu, ko esmu sadarījis! - Dusmas vārījās, un Reits sagrāba pudelīti ciešā dūrē un pavicināja brālim pie deguna. - Es to darīju mūsu dēļ, vai ne tā? - Viņš sagrāba Raid aiz apkakles, tas paklupa un nogāza podu no uguns. Sautējums izlija zālē.

— Brāl, lūdzu... — Raki saķēra Reitu aiz pleciem drīzāk kā apskāvienā, nevis lai cīnītos. Jo skarbāks kļuva Reits, jo vairāk atmaiga Raki. Viņš taču pazīst brāli labāk par visiem citiem, vai ne? - Ja mēs viens par otru negādāsim, kurš tad to darīs? Izdari to. Manis dēl. Mūsu dēl.

Reits ielūkojās brālim acīs. Tobrīd abi nemaz neizskatījās tik līdzīgi. Viņš ievilka nāsīs gaisu, lēnām to izpūta un līdz ar to arī visu cīņas sparu.

— Es to izdarīšu. - Reita galva noslīga uz krūtīm, viņš blenza uz sīko blašķīti saujā. Galu galā - cik cilvēku viņš ir nogalinājis? — Es mēģināju atrast pamatotu iemeslu, lai to nedarītu, bet... tu esi gudrākais no mums abiem. -Reita dūre savilkās vēl ciešāk. - Es esmu tas slepkava.

* * *

Gandrīz neizdvešot ne skaņas, vadu gabalus mutē saņēmusi, Rīna domīgi pētīja pašas paveikto. Iespējams, satraukumā par gaidāmo tautas sapulci vai arī tāpēc, ka tuvumā atradās vienaudze, Skara runāja par abām. Viņa stāstīja par Beila strēlē pavadīto jaunību un niecīgajām atmiņām par vecākiem, par Jeiltoftā uzcelto Meža zāli un tās nodedzināšanu, kā arī cerību to uzbūvēt no jauna. Par Trovenlandi un tās ļaudīm, kā arī par to, kā ar dievu palīdzību viņai tie jāatbrīvo no Augstā karaļa tirānijas, jāatriebjas Gudrajam Jillingam un jāpasargā sava nogalinātā vectēva mantojums. Māsa Ouda, nu jau Māte Ouda, sataisījusi jaunajam statusam atbilstoši nopietnu sejas izteiksmi, visu laiku apstiprinoši māja ar galvu.

Reits gan ne. Viņš labprāt kļūtu par tik jaukās nākotnes daļu, tomēr bija jau pieredzējis to, kāda ir dzīve. Viņš neuzauga cietoksni vai karaļa pilī, kur vergi izpatīk ikvienai saimnieka vēlmei. Reits bija kūlies pa dzīvi tikai paša spēkiem un ar brāļa atbalstu.

Pielicis roku pie krekla, viņš caur audumu sajuta mazītiņās pudelītes apveidus. Viņš zināja, kas viņš ir. Viņš zināja, kas viņam jādara.

Tad Skara Reitam uzsmaidīja, un šķita, ka pati Saules māte izvēlējusies viņu par vienīgo, kuru apspīdēt. - Kā tu vari tādās cīnīties? - viņa jautāja un noskurinājās. Bruņas nograbēja. — Cik tās smagas!

Reita apņēmība kusa kā sviests uz pannas. - Pie tā pierod, manu karalien, - viņš atbildēja aizkritušā balsī.

Skara sarauca pieri. - Vai esi slims?

- Vai es? - Reits nostostījās. - Kāpēc tā prasāt?

- Pa kuru laiku tu iemācījies smalki uzvesties? Ak dievi, cik te karsts! - Skara paraustīja bruņu apkakli un polsterēto jaku zem tām. Vēl nekad viņa nebija izskatījusies tik vitāla - pietvīkusi, ar mirdzošām acīm un blāvi spīdīgu ādu. Skara uzsita knipi, lai pasauktu verdzeni. - Lūdzu, atnes man vīnu!

- Es atnesīšu! — Reits iesaucās un veikli metās pie krūkas.

- Vispār jau es varētu saņemt arī vislabāko apkalpošanu. - Skara pamāja Reitam un uzsmaidīja Rīnai. - Reiz viņš bija karaļa kausa pildītājs.

- Biju gan, - Reits paklusām nomurmināja. Un būšu atkal. Ja vien varēšu paveikt to vienīgo darbu.

Sirds pukstēja tik skaļi, ka viņš ar grūtībām sadzirdēja Skaras teikto. Lēnām un uzmanīgi, cenšoties gādāt,

lai trīcošās rokas nenodotu, Reits ielēja vīnu. Kausā tas izskatījās pēc asinīm.

Agrāk Reits gribēja kļūt par karavīru, par vīru, kurš iestāsies par savu karali un kaujas laukā izpelnīsies slavu.

Par ko viņš ir kļuvis? Par tādu, kurš nodedzina lauku sētas, nodod uzticēšanos, indē sievietes...

Reits atgādināja pats sev, ka tas ir jādara. Sava karaļa vārdā, sava brāļa vārdā.

Iedzerot malku pārbaudei, kā kausu pildītājs dara, lai pārliecinātos, ka vīns nav saindēts un to drīkst dzert vērtīgākas lūpas par viņējām, Reits sajuta Mātes Oudas skatienu ieurbjamies mugurā. Viņš dzirdēja maģistres soļus nākam tuvāk, un tad Skara sacīja: - Māte Ouda! Jūs taču pazināt Tēvu Jārvi, pirms viņš kļuva par maģistru, vai ne?

- Pazinu gan, manu karalien, mazliet. Jau tolaik viņš mēdza rīkoties nežēlīgi.

Reits dzirdēja, kā maģistre aizgriežas, un, pat neuzdrošinoties elpot, izvilka Mātes Skēras doto pudelīti no kreklapakšas, izrāva korķi un iepilināja kausā lāsi tās satura. Ar vienu lāsi pietiks. Viņš vēroja, kā apļi izplešas un izgaist, tad iebāza pudelīti atpakaļ. Piepeši ceļi kļuva slābani, un Reits atbalstījās uz dūrēm.

Viņš sev iestāstīja, ka cita ceļa nav.

Viņš saņēma kausu ar abām rokām un pagriezās.

Skara nogrozīja galvu un vēroja, kā Rīna ap vidukli saņem ciešāk bruņukreklu, lai tas labāk piegulētu, un veikli visu nostiprina ar savītu stiepli.

- Zvēru, tev tērauds pakļaujas tikpat viegli, kā manai vecajai šuvējai - zīds.

- Lai svētīta Smēdes vesera cilātāja, manu karalien, — Rīna nomurmināja un atkāpās, lai novērtētu paveikto. - Pēdējā laikā es gan īpaši neizjūtu šo svētību.

- Viss mainīsies. Es zinu, ka tā būs.

- Jūs runājat kā mans brālis. - Rīna skumji un skopi pasmaidīja un apmeta loku ap Skaru. - Šķiet, esam galā. Es atsiešu un ieņemšu, kur vajag.

Reits tuvojās ar vīnu, un Skara piecēlās, uzlikusi roku uz siksnai piestiprinātā dunča. Bruņas iemirdzējās eļļas lampas gaismā. - Ko teiksi? Vai mani varētu noturēt par karotāju?

Dievi zina, ka Reits nespēja dabūt vārdu pār lūpām. Drebošiem ceļiem viņš notupās karalienes priekšā tāpat kā savulaik pēc katras divcīņas vai kaujas Gormam pie kājām - tā, kā viņš to atkal darīs. — Ja visi vairogu mūri izskatītos šādi, - ar milzīgām pūlēm Reits izdvesa, - jums nebūtu problēmu piedabūt vīrus izšaut uz tiem neliešiem. - Ar abām rokām viņš pacēla kausu un sniedza Skarai.

Viņš sev atgādināja, ka nav izvēles.

- Es varētu pierast pie tā, ka izskatīgi vīrieši metas ceļos manā priekšā. — Kā viņa iesmējās! Saviem sulīgajiem, nevaldāmajiem smiekliem... un paņēma kausu.

- Kur viņa ir? — Tēvs Jārvi paklusām murmināja un vēlreiz uzmeta acis durvīm.

Kols nebija radis redzēt savu skolotāju satrauktu, un tas darīja nervozu ari viņu. Varētu domāt, ka viņš jau tāpat nebija gana sakrcņķējies, jo jāizlemj visas pasaules liktenis un viss ar to saistītais.

- Varbūt pārģērbjas, - viņš čukstēja. - Viņa, šķiet, ir no tiem cilvēkiem, kuri šādiem notikumiem ilgi pucējas.

Tēvs Jārvi pagriezās un veltīja Kolam iznīcinošu skatienu, un jaunais puisis iegrima dziļāk krēslā. — Man šķiet, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri arī paredz, cik daudz laika nepieciešams, lai sapucētos šādam notikumam. - Viņš pieliecās tuvāk savam māceklim. - Vai tev tā nešķiet?

Kols nokremšļojās un kārtējo reizi pavērās uz durvīm. - Kur viņa ir?

>

Beila slavas zāles otrā galā Gromgilgormam pie sāniem Mātes Skēras sejā pamazām atplauka pašapmierināts smaids. Viņa un Jārvi gluži vai sēdēja milzīgos svaru kausos, no kuriem, vienam izkrītot, otrs tiktu uzmests gaisā.

- Mūs gaida karš! — maģistre iesaucās, un Vensterze-mes karavīri visapkārt sāka neapmierināti kurnēt. - Gudrais Jillings gan negaidīs uz jauno karalieni, ar to mēs varam rēķināties. Mums ātrāk jāizlemj tālākā darbība, vai arī mēs iebrauksim nelaimē.

- Mēs to lieliski apzināmies, Māte Skēra, - ķēniņš Ūtils atcirta un pielieca galvu tuvāk Tēvam Jārvi. - Kur viņa palikusi?

Puse no čīkstošajām durvīm atvērās šaurā šķirbā, un ienāca Māte Ouda, kura tūliņ pat sastinga kā pīļu māte, kura pazaudējusi savus mazuļus, jo visu skatieni pievērsās viņai.

- Ko teiksiet? - Tēvs Jārvi nepacietīgi iesaucās.

- Karaliene Skara...

Gorms piemiedza acis. - Kas ir?

- Karaliene Skara... - Māte Ouda piespiedās pie durvīm, palūrēja laukā un ar manāmu atvieglojumu pagāja sānis. - Viņa ir klāt.

Durvis ar joni atsprāga vaļā, un Saules māte iespīdēja drūmajā telpā. Visi palika muļķīgi pavērtām mutēm, jo zālē iesoļoja troveniešu vienība.

Priekšgalā, galvu augstu pacēlusi, gāja karaliene Skara - izlaistie mati plīvoja kā tumšs mākonis debesīs. Saulrieta starā iedegās sarkanais akmens viņas aprocē, no spožajām bruņām iemirdzējās auskara dārgakmeņi, viņa bija ģērbusies pilnā kaujas aprīkojumā ar dunci pie sāniem un apzeltītu bruņucepuri padusē. Reits soļoja viņai blakus, noliecis gaišo galvu un kā bērnu uz rokām turot Rīnas kalto zobenu Kola grieztajā makstī, kas, jāatzīst, izskatījās pēc brīnišķīga mākslas darba.

Rīna bija pārspējusi pati sevi. Skara nudien izskatījās pēc karalienes karotājas, pat ja bija nesamērīgi trausla šādai nodarbei un izlaistie mati kaujā izrādītos nāvējošs traucēklis. Bruņojumam žvadzot, viņa izsoļoja starp Vensterzemes un Getlandes delegācijām, apzināti nepaskatījusies ne pa labi, ne pa kreisi, un uzticīgie kareivji viņai sekoja.

Smaids bija pagaisis no Mātes Skēras lūpām - Tēvs Jārvi bija to nozadzis. Gromgilgorms blenza uz jauno karalieni, un rētām klātajā sejā nemanīja varenības. Ķēniņa Ūtila dzelzs uzacis mazliet nodrebēja. Kols nekad nebija redzējis viņu tik apstulbušu.

Māte Ouda un Zilais Dženers apsēdās ķēniņienei Skarai abās pusēs, bet viņa izlikās neredzam Beila troni, uzsvieda zeltīto bruņucepuri uz galda un nolika dzelzī apkaltos pirkstus tai blakus. Viņas karavīri sastājās puslokā aiz muguras. Reits noslīga zemē uz viena ceļa un pabīdīja zobenu tā, it kā sniegtu valdniecei tā spalu.

Visi zināja, ka Skara nekādā gadījumā neķersies pie šī zobena. Tas bija tīrais teātris, gandrīz vai izsmiekls. Gandrīz, bet ne gluži, jo visiem virs galvām pie sienas noraudzījās gleznots uzvarošās Ašenlīras portrets - arī viņa bija ģērbusies bruņās un izlaidusi vaļā matus, arī viņai pie kājām uz ceļiem tupēja zobennesis. Kola skatiens šaudījās no leģendu apvītās karalienes uz šī brīža karalieni — viņas izrādījās neaptverami līdzīgas.

Tēva Jārvi smaids pletās plašumā. — Ak vai, cik skaisti!

Māte Skēra nebija tik sajūsmināta. - Jums nudien patīk sarīkot varenu ierašanos, - viņa pavīpsnāja.

— Atvainojiet, es gatavojos kaujai\ - Skara sacīja. Pat ja viņa bija maza auguma, toties ar varones balsi. Pēdējo vārdu Skara norēca tik nežēlīgi, kā to varētu izkliegt Dzelksne, un pat Māte Skēra satrūkās, to dzirdot.

Kols pielieca galvu Tēva Jārvi ausij. - Manuprāt, viņa ir ieradusies.

- Mani sabiedrotie! - Skara iesaucās, un balss aizplūda klusumā dzidra un pārliecināta, it kā būtu radīta, lai skanētu šeit. - Mani viesi! Karaļi un maģistri, Get-landes un Vensterzemes karavīri!

Reits riskēja un pavērās uz tiem, kurus agrāk vienmēr uzskatīja par draugiem. Pats Zobenlauzis nespēja atraut acis no Skaras, bet Mātes Skēras skatiens nāvējoši ieurbās Reitā, - tādu skatienu viņš ne reizi nebija manījis, lai gan bija redzējis pat visnežēlīgākos. Sorjorna lūpas bija savilkušās rūgtā ienaidā, tomēr visgrūtāk nācās izturēt Raki skatienu. Tas neizstaroja dusmas, tikai vilšanos. Tā raugās tas, kuru nodevis vistuvākais. Reits nodūra acis, un elpa iestrēga rīklē.

- Šodien mums jāpieņem dižens lēmums! — Skara turpināja. — Vai nu karosim ar Augstā karaļa spēkiem un liksim lietā aizliegtos ieročus, vai atkāpsimies un padosimies.

Reits neklausījās, viņš domāja par aizvadīto nakti. Puisis stāvēja uz ceļa viņas priekšā gatavs to izdarīt. Tad viņš izdzirdēja viņas smieklus, un pirksti pievīla. Kauss nokrita zemē, un saindētais vīns izlija uz grīdas. Skara tikai pajokoja par karaļu kausu pildītāja mazspēju, bet viņš apgūlās aiz valdnieces durvīm un visu nakti blenza tumsā kā uzticams suns, kāds viņš arī bija.

Reits gulēja nomodā un domāja par to, kā pats izlēmis savu likteni. - Es esmu Trovenlandes karaliene! — Skara kliedza. — Manās dzīslās rit Beila asinis. Citi varbūt labprāt bēgtu no Augstā karaļa, bet es tā vairs nekad nedarīšu. Esmu nozvērējusies atriebties Gudrajam Jillin-gam, un es solos novilkt viņam ādu pār acīm. Solos ar pēdējo elpas vilcienu izkliegt izaicinājumu! Solos cīnīties, liekot lietā visus iespējamos ieročus! - Skara nikni paraudzījās uz Māti Skēru. - Visus iespējamos ieročus. Turklāt es solos izcīnīt cīņu šeit. Es nepametīšu Trovenlandi. Es nepametīšu Beila strēli.

Reits vienmēr bija vēlējies tikai kalpot savam valdniekam, karot plecu pie pleca ar brāli, un nu viņš palaida garām šo iespēju, ko vairs nekādi nespēs atgūt. Viņš bija palicis viens, kā sacīja Raki. Zobena nesējs meitenei, kurai nebija spēka to pat pacelt.

- Ko teiksiet jūs, ķēniņ Ūtil? — Skara jautāja.

- Es teikšu, ka šeit nebūs neviena, kurš nejustos pazemīgs jūsu apņēmības priekšā, karaliene Skara. - Dzelzs ķēniņš pasmaidīja, un to Reits vēl nekad nebija redzējis. - Nāve gaida mūs visus. Uzskatīšu par savu godu ieskatīties tai sejā blakus jums.

Reits pamanīja, ka Skara norij smagu kamolu kaklā, pirms pievērsās vensteriešiem.

- Ko teiksiet jūs, karali Gorm?

Smagās bruņas spieda pie zemes. Karstums lika justies kā uz pannas. Bija jāsaņemas, lai nostāvētu taisni, ar lepni paceltu galvu un sejā noturētu augstprātīgu izaicinājumu. Viņa taču ir karaliene, nolādēts! Viņa ir karaliene, viņa ir karaliene, viņa ir karaliene...

- Pazemīgs jūsu apņēmības priekšā? - Māte Skēra

nikni ieķērcās. - Šeit nebūs neviena karavīra, kurš neiz->

justu riebumu pret jūsu izrādīšanos. Varētu domāt, ka jūs kaut reizi esat pacēlusi zobenu, nemaz nerunājot par tā cirtienu! Un jūs vēl liksiet mums nolikt galvas par jūsu tukšo karalisti, jūsu tukšo lepnību, jūsu...

- Pietiek, - Gorms mierīgi sacīja. Šķita, ka viņa tumšās acis nav novērsušās no Skaras kopš brīža, kad viņa ienāca zālē.

- Bet, mans karali...

- Apsēdieties, - Zobenlauzis teica. Māte Skēra dusmās grieza zobus, tomēr sabruka uz sava sola.

— Jūs vēlaties, lai es cīnos par jūsu cietoksni, — Gorms mierīgi turpināja savā skanīgajā balsī. - Lai izaicinu likteni, riskēju ar savu un savu karavīru dzīvību tālu prom no mājām. Lai stājos pretī Augstā karaļa bezgalīgajam karaspēkam ar solījumu izmantot elfu burvestības, ko devusi plikpauraina ragana un melis ar vienu roku. -Gorms atklāti pasmaidīja. - Ļoti labi.

— Manu karali, — Māte Skēra šņāca, bet Gorms pacēla roku, liekot viņai apklust, acis joprojām nenovērsdams no Skaras.

— Es karošu jūsu pusē. Ikviens Vensterzemes vīrs nogalinās jūsu vārdā un atdos dzīvību par jums. Es būšu jūsu vairogs šodien, rīt un katru sava mūža dienu, tomēr es kaut ko gribu pretī.

Zāli pārņēma nāvīgs klusums. Skara norija siekalas. - Nosauciet savu cenu, dižais karali!

— Jūs.

Sviedri ritēja zem aizlienētajām bruņām. Rīklē sakāpa nelabums, Skarai gribējās apšļākt galdu ar vēmekļiem, bet diez vai Māte Ķīra to uzskatītu par piedienīgu atbildi uz karaļa bildinājumu.

— Jau ilgu laiku es meklēju karalieni, - Zobenlauzis sacīja. - Sievieti, kuras viltus un drosme neatpaliktu no manējās. Sievieti, kura kļūtu par manas dārgumu krātuves monētu seju. Sievieti, kura man spētu dāvāt daudz bērnu, ar kuriem lepoties.

Skara pieķēra sevi raugāmies uz Reitu, un viņš vērās pretī, muti pavēris, nespējot piedāvāt neko vairāk par zobenu, kuru viņa tik tikko varēja pacelt.

Tēvs Jārvi nobālēja. Atklāti sakot, šādu pavērsienu viņš nekādi nebija gaidījis. - Kādu, kurš jums pasniegtu uz paplātes Trovenlandi... - viņš skarbi piebilda.

Gorms sakustināja varenos plecus, un nepanesami smago gardu novilktā ķēde viegli nograbēja. - Kādu, kura varētu pievienot Trovenlandi Vensterzemei un palīdzēt abas ievest slavas saulē. Es gribu jūsu roku, jūsu asinis un jūsu prātu, karaliene Skara, un pretī es dodu jums savējos. Manuprāt, tas ir godīgs darījums.

- Manu karalien, - čukstēja Māte Ouda.

- Nedariet to, - ierunājās Zilais Dženers.

Tomēr nu bija Skaras kārta ar žestu apklusināt savus padomdevējus.

Viņa bija šokā, tomēr karaliene nevar atļauties pārlieku ilgi būt šokēta. Viņa vairs nav bērns.

Ar Zobenlauzi pie sāniem viņai izdotos noturēt Beila strēli. Viņa varētu atriebties par vectēvu. Viņa varētu noraudzīties Gudrā Jillinga nāvē. Ar Vensterzemes atslēgu kaklā viņa varētu iegūt drošību saviem ļaudīm, no jauna uzcelt Jeiltoftu un kalt Trovenlandes nākotnes plānus.

Skarai bija apriebies mierināt, glaimot un izspēlēt vienu sāncensi pret otru. Viņa bija nogurusi no fakta, ka pašas tituls karājas mata galā. Skara nebūt nevēlējās dalīt vienu gultu ar Gromgilgormu, bet dalīšanās ar viņam piemītošo varu bija kas pavisam cits.

Lai viņš ir divtik liels kā Skara. Lai viņš ir divreiz

> >

vecāks. Lai viņš ir rētu izvagots, bezbailīgs, nežēlīgs un tik maz līdzinās vīram, par kādu viņa sapņoja vēl skolas gados. Sapņotājiem nākas pamosties. Viņa saprata, ka Māte Ķīra atbalstītu šādu darījumu. Galu galā pasaule ir briesmoņu pilna. Varbūt labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.

Turklāt viņai praktiski nebija izvēles. Skara izspieda smaidu.

- Es pieņemu piedāvājumu.

- Vai esi gatavs? -Tēvs Jārvi jautāja, krāmēdams kastē grāmatas. Savas mīļākās aizliegtās grāmatas par elfu drupām un elfu relikvijām. - Mums jādodas ceļā jau līdz ar nākamo paisumu.

- Pilnībā gatavs, - Kols atbildēja. Tas nozīmēja, ka savas mantas jau sakravājis, lai gan šim ceļojumam viņš nekad nebūtu gana sagatavojies.

- Parunā ar Ralfu. Pārliecinies, vai mums ir pietiekami daudz alus, ar ko stiprināt komandas drosmi. Pat ja pūtīs ceļavējš, piecas dienas būs jāpavada ceļā gar krastu līdz Fērfingai.

- Uz ceļavēju nevar paļauties, - Kols noburkšķēja.

- Jā, nevar gan. īpaši jau, šķērsojot Strokomas līčus.

Kols norija nepatīkamu kamolu. Vislabprātāk viņš šo

pasākumu atliktu līdz pasaules galam, tomēr šādi situācija tikai vēl vairāk pasliktinātos. - Tēvs Jārvi... - Ak dievi, viņš tomēr ir gļēvulis. - Varbūt... man vajadzētu palikt šeit.

Maģistrs pavērās uz viņu. - Kāpēc?

- Kamēr būsiet prom, ķēniņam Otilam var savaja-dzēties...

- Viņš neuzsāks sarunas par tirdzniecības darījumu, izmantojot triku ar monētu vai grebjot karotes. Viņš karos. Vai tu uzskati, ka ķēniņam Ūtilam vajadzīgi padomi par to, kā karot?

- Vispār jau...

- Šeit valda Kara māte. - Jārvi nogrozīja galvu un atgriezās pie grāmatu saiņošanas. - Tiem no mums, kuri runā Miera tēva vārdā, jāatrod citi veidi, kā pakalpot.

Kols mēģināja vēlreiz. - Godīgi sakot, es baidos. -Galu galā labs melis ievij sakāmajā pēc iespējas vairāk patiesības, un vēl nekad nebija pateikts nekas patiesāks par šo.

Saraucis pieri, Tēvs Jārvi pavērās uz viņu. - Maģistram, tāpat kā karavīram, jāvalda pār savām bailēm. Viņiem abiem tās drīzāk jāizmanto, lai stiprinātu savus spriedumus, nevis jāļauj tām aizmiglot skatienu. Domā, es nebaidos? Es esmu pārbijies. Vienmēr. Tomēr daru, kas jādara.

- Nūja, tikai kurš izlemj, kas jādara...

- Es. - Tēvs Jārvi aizcirta savas lādes vāku un nostājās blakus. - Mums ir grandioza iespēja! Maģistrs ir zinību meklētājs, un tu tāds esi vairāk par visiem. Nekad neesmu saticis vēl zinātkārāku cilvēku. Mums ir iespēja mācīties no pagātnes!

- Vai atkārtot pagātnes kļūdas... - Kols nomurmināja un tajā pašā mirklī nožēloja pateikto, jo Tēvs Jārvi sagrāba viņu aiz pleciem.

- Es domāju, ka tu vēlies pārvērst pasauli, nostāties blakus karaļiem un vadīt vēstures gaitu! Es tev piedāvāju šādu iespēju!

Ak dievi, cik ļoti viņš to vēlējās! Kļūt par Tēvu Kolu, no kura visi baidās un kuru visi ciena, kuru vienmēr uztver nopietni un kuram nekādā gadījumā neviens gaišmatains slepkava neuzdrīkstētos iebelzt pa pieri... Kols atvairīja šo domu. — Tēvs Jārvi, esmu pateicīgs, bet...

- Tu apsolīji Rīnai.

Kols apjuka. - Es...

- Tevi var lasīt viegli kā grāmatu, Kol.

- Es devu solījumu Brandam! — izlauzās pār Kola lūpām. — Es esmu viņai vajadzīgs!

- Tu esi vajadzīgs man! — Tēvs Jārvi atcirta un iekrampējās puiša plecos. Kaut arī maģistra roka bija sažuvusi, tā tik un tā turēja gana cieši, lai Kols sāktu locīties. -Tu esi vajadzīgs Getlandei! - Jārvi savaldījās un palaida vaļā rokas. - Tici man, Kol, es saprotu tevi labāk nekā jebkurš cits. Tu gribi darīt labu un palikt gaismas pusē, tikai tu jau esi izaudzis par vīrieti. Tu zini, ka vieglu atbilžu nemēdz būt. - Blenzdams zemē, Jārvi saviebās, it kā viņam sāpētu. - Kad es paglābu tevi un tavu māti no verdzības, es nekādā gadījumā negaidīju kaut ko pretī...

- Tad kāpēc jūs par to tik bieži atgādināt? - Kolam paspruka.

Tēvs Jārvi pacēla skatienu. Viņš bija pārsteigts, pat mazliet sāpināts. Ar to pietika, lai Kolu pārņemtu tik pazīstamā vainas apziņa.

- Tāpēc, ka es apsolīju Safritai gādāt, lai tu kļūtu par iespējami labāku cilvēku. Par cilvēku, ar kuru viņa varētu lepoties.

Par cilvēku, kurš dara labu. Par cilvēku, kurš turas gaismas pusē. Kola galva nošļuka. - Es nepārtraukti domāju par visu to, ko es būtu varējis darīt citādi. Es domāju... par Mātes Advinas piedāvājumu...

Jārvi acis iepletās. - Saki, ka tu par to neko neteici manai mātei!

- Neesmu teicis nevienam. Bet... ja būtu, varbūt viņa atrastu kādu ceļu, kā panākt mieru...

Šķita, ka Tēva Jārvi pleci sagumst. - Cena bija pārāk augsta, - viņš klusi teica. - Tu to zini.

- Zinu.

- Es neuzdrošinātos apdraudēt mūsu aliansi. Mums bija nepieciešami sabiedrotie, to tu arī zini.

- Zinu.

- Veckundzei Veksenai nevar uzticēties, un tu to zini.

- Zinu, bet...

- Bet Brands varbūt paliktu dzīvs. - Piepeši Tēvs Jārvi izskatījās krietni vecāks par saviem gadiem - vecs, slims un salīcis zem vainas smaguma. — Vai tu domā, ka mani ik dienu nenomoka tūkstošiem šādu domu? Maģistram pienākas mūžīgi šaubīties, bet vienmēr rādīt pārliecinātu vaigu. Nedrīkst ļaut sev sastingt iespējamās nākotnes priekšā. Un vēl mazāk - tā priekšā, kas varētu būt noticis. - Jārvi sakaltusī delna savilkās dūrē un lūpas noraustījās, it kā viņš grasītos iesist pats sev. Tad roka nošļuka gar sāniem. - Jācenšas izvēlēties lielāko labumu. Jācenšas atrast mazāko ļaunumu. Pēc tam jāizskauž nožēla un jāskatās uz priekšu.

- Zinu. - Kols saprata, ka cieš sakāvi. Viņš aptvēra, ka tiek sakauts, vēl pirms pavēra muti. Beigu beigās viņš gribēja tikt sakauts.

- Es iešu ar jums, - viņš teica.

Nebūs jāsaka viņai, un labi, ka tā. Kols nebija pārliecināts, ka viņam pietiktu drosmes.

Rīna pavērās uz Kolu, un ar to bija gana. Sasprindzinājusi žokļus, viņa atgriezās pie darba. - Tad jau esi izlēmis.

- Kaut man nebūtu jāizvēlas! - Kols nomurmināja un jutās vainīgs kā zaglis.

- Tomēr tu izvēlies un esi pieņēmis lēmumu.

Kols justos labāk, ja Rīna izplūstu asarās, nikni mestos virsū vai lūgtos vēlreiz apdomāties. Viņš bija sagatavojis viltīgu plānu, kā pavērst to pret pašu Rīnu. Uz tik saltu vienaldzību viņam nebija atbildes.

Nožēlojami saraustīts “piedod” bija viss, ko Kols spēja izspiest. Nez vai māte lepotos par to, viņš nodomāja, lai gan atbilde nebija īpaši svarīga.

- Nevajag. Mēs abi esam zaudējuši pietiekami daudz laika. Par to man jāpārmet tikai sev. Brands brīdināja, ka tā notiks. Viņš vienmēr atkārtoja, ka tu esi pats savu cerību pārpilns un nevari uzņemties vēl citu cerības.

Ak dievi, viņas vārdi trāpīja sāpīgi kā spēriens pa olām. Kols pavēra muti, lai noburkšķētu, ka tas nav godīgi, bet kā gan lai aizstāvas pret miruša cilvēka argumentiem? īpaši, ja pats tik ļoti centies pierādīt, ka tev taisnība...

- Es vienmēr zināju, ka tā būs, - Rīna nošņāca caur sakostiem zobiem. - Tā rādās, ka Brands laikam smiesies pēdējais, ko?

Kols pašļūca soli tuvāk. Iespējams, viņš nevar dot Rīnai to, ko viņa vēlas, un nevar būt tāds, kādu draudzene vēlētos viņu redzēt, tomēr viņš var vismaz gādāt, lai viņa atrastos drošībā. Tik daudz viņš ir Rīnai parādā un tik daudz parādā arī Brandam.

- Pēc dažām dienām Gudrais Jillings var būt klāt, -viņš čukstēja, - un līdz ar viņu ari tūkstošiem Augstā karaļa kareivju.

Rīna nosprauslājās. - Tev vienmēr paticis pasniegt vispārzināmo kā kādu baigo atklājumu. Man tas šķita mīļi, bet, jāatzīst, tu sāc sevi izsmelt.

- Tev jāatgriežas Torlbijā...

- Kāpēc? Mans brālis ir kritis, un mājas nodedzinātas līdz mūriem.

- Te nav droši...

- Ja mēs zaudēsim šeit, cik, tavuprāt, droši būs Torlbijā? Es labāk palikšu te un darīšu, ko varēšu, lai palīdzētu. Tā rīkotos Brands. To viņš arī darīja. - Ak dievi, kas viņai par drosmi! Daudz vairāk nekā viņam. Tas Kolam viņā patika. Pašam nemanot, viņš sniedzās pie meitenes pleca. - Rīna...

Viņa uzšāva Kolam pa pirkstiem un savilka dūri, it kā grasītos sist. Kols zināja, ka pelnīti, tomēr Rīna nebija noskaņota visu viegli atrisināt. Viņa riebumā novērsās. - Ejiet prom. Jūs esat izdarījis savu izvēli, Brāli Kol. Celieties un dzīvojiet tālāk ar to, kas ir.

Ko gan viņš varētu uz to atbildēt? Velti viņš bažījās, vai tik Rīna neraudās. Viņš pats rija asaras, zagdamies prom no smēdes, un vairāk nekā jebkad līdz šim jutās tik tālu no labākā cilvēka, kāds viņš īstenībā varētu būt.

Pār elfu būvēto Beila strēles krastmalu smidzināja rets lietutiņš - tāda kā spļaudīšanās, kas pārklāja pasaulei Kola garastāvoklim pieskaņotu drūmu šķidrautu, kurš kā rasa kažoka spalvai pieķērās Ralfa pleciem. Viņš stāvēja uz stūres platformas un drūmi raudzījās, kā airu vīri sejai pielipušiem matiem krauj kuģī kravu. Viņš nožēloja, ka Frora vai Dodivuā nav kopā ar viņiem, - komanda, ar kuru kopā Kols kuģoja lejup pa Dievišķo upi, bija kā vēja izpluinīti. Šos vīrus viņš gandrīz nemaz nepazina.

- Kāpēc tāds bēru noskaņojums, manu dūjiņ? -Skifra painteresējās un izbāza garo pirkstu no apmetņa, lai piesardzīgi paurbinātu degunu. - Tu man reiz jautāji, vai spēj saskatīt brīnumus, tā bija?

- Bija gan, un jūs man atbildējāt, ka esmu jauns un neapdomīgs un ka brīnumiem piemīt briesmīgs risks un briesmīga cena, un ka man jālūdz visiem man zināmajiem dieviem, lai nekad nebūtu tie jāredz.

- Ak tā. - Skifra izbrīnā sarauca pieri, ieraugot nāsī atrasto, un aizmeta uz to pusi, kur bēgumā zvārojās Gorma un Utila kuģi, arī Gudrajam Jillingam atņemtās liellaivas. - Esmu izteikusies visai skarbi. Vai tu lūdzies?

- Šķiet, ka nepietiekami. — Viņš iesāņus pavērās uz Skifru. - Jūs man teicāt, ka protat tik daudz maģijas, ka varētu nodarīt daudz ļauna, bet nepietiekami, lai paveiktu daudz laba.

- Ir karalaiks. Es nācu šurp, lai darītu ļaunu.

- Neizklausās diez cik nomierinoši.

- Neizklausās gan.

- Kur jūs iemācījāties burvestības?

- Es nevaru pateikt.

- Nevarat vai negribat?

- Nevaru un negribu.

Kols nopūtās. Šķita, ka līdz ar katru Skifras atbildi viņš saprot aizvien mazāk. - Vai tiešām varat mūs droši ievest Strokomā?

- Ievest jūs Strokomā? Jā. Vai droši? - Sieviete paraustīja plecus.

- Tas īpaši nenomierina.

- Nenomierina gan.

- Vai mēs tur atradīsim ieročus?

- Vairāk, nekā pati Kara māte varētu likt lietā.

- Un, ja mēs tos liksim lietā... vai mēs riskējam vēlreiz sašķelt Dieva vienību?

- Es būšu apmierināta, ja mēs sagrausim Veckundzi Veksenu.

- Vēl mazāk mierinoši nekā iepriekšējās atbildes. Skifra vērās pelēkajā jūrā. - Ja tu domā, ka esmu šurp

nākusi, lai tevi nomierinātu, tad esi pamatīgi kļūdījies.

- Kāpēc nekas nenāk viegli? - Tēvs Jārvi domīgs raudzījās uz daudz pieredzējušajiem elfu akmeņiem piestātnes molā, kas stiepās līdz cietokšņa pagalmam. Pa to tuvojās slaids stāvs - gara auguma cilvēks ar noskūtu galvu un ap tetovēto augšdelmu apliktām elfu aprocēm.

— Māte Skēra, kāds pārsteigums! Es tā sapratu, ka jūs nevēlaties nekādi saistīties ar šo ārprātu?

Vensterzemes maģistre pagrieza galvu un nospļāvās.

- Es gribu, lai neviens nebūtu saistīts ar šo ārprātu, bet mans karalis ir izvēlējies iet savu ceļu. Mans uzdevums ir pārliecināties, lai viņš to pabeidz ar uzvaru. Tāpēc es braukšu ar jums.

- Jūsu sabiedrība iepriecina. - Jārvi nostājās blakus Mātei Skērai. - Kamēr vien jūs vēlaties man palīdzēt. Tikai nostājieties man ceļā, un to nožēlosiet.

- Tad jau mēs viens otru saprotam, - Māte Skēra attrauca un uzmeta lūpu.

— Mēs vienmēr viens otru saprotam.

Kols paklusām nopūtās. Kas gan var būt labāks partnerības pamats par abpusēju ienaidu un aizdomām?

- Ķeramies beidzot pie airiem! - iesaucās Ralfs. - Es nekļūstu jaunāks!

Bija jauks vēlas vasaras rīts, un, Saules mātes apspīdētas, aizvadītās nakts lietus lāses zālē iemirdzējās kā dārgakmeņi.

- Šeit ir mūsu vājākais punkts, - Reits sacīja.

Lai to saprastu, nebija jābūt diženam karavīram.

Dieva sašķelšanas rezultātā cietokšņa ziemeļaustrumu

* > )

nostūris bija nogriezts kā ar milzīgu nazi, un, lai aizkorķētu caurumu, seno laiku valdnieki bija uzbūvējuši šeit torni. Tā bija neprasmīgi uzcelta un slikti pieskatīta būve ar iebrukušu jumtu, kur uz mēsliem notašķītajām spārēm drūzmējās putni. Zem šī jumta cilvēku būvētais mūris izlieca vēderu, balstoties pret drūpošiem bastioniem.

- Gudrunas tornis, - Skara nomurmināja.

- Kāpēc to tā sauc? — Māte Ouda gribēja zināt. Mātes Klras sniegumā šis stāsts pamatīgi nokaitināja Skaru, tomēr izrādījās, ka viņa to itin labi atceras tāpat kā gandrīz visu maģistres mācīto. - Princese Gudruna bija Trovenlandes karaļa mazmeita.

- Sākums nav diez cik labs, - Māte Ouda noburkšķēja. No rītiem viņa bija īgna. - Tomēr es zinu dažus stāstus, kuri, šādi sākušies, izvēršas labi.

- Šis gan ne. Viņa iemīlējās staļļa puisī.

- Cik neapdomīgi.

- Cik man zināms, mīlestība iet pati savu ceļu.

Mātes Oudas piere nodrebēja. — Parasti tās tuvošanās

ir manāma jau no tālienes, lai varētu pamukt nost no

ceļa.

>

- Vismaz Gudruna tā nerīkojās. Tolaik Trovenlandē valdīja trīs karaļi, un vectēvs bija apsolījis princesi vienam no abiem. Gudruna mēģināja aizbēgt, tāpēc vectēvs šajā tornī pakāra viņas mīļoto un meiteni ieslēdza pašā augšā, līdz tā sāktu pildīt pienākumus.

Māte Ouda pakasīja pajukušo matu mezglu. — Man kaut kā neizdodas saskatīt, kur te radīsies labās beigas.

- Tādu nebūs. Gudruna metās lejā no mūra un nositās grāvī.

- Cerams, ka mūs visus negaida tāds pats iznākums, — Reits piezīmēja.

- Nonāvēties mīlestības dēļ? - Skara painteresējās.

- Nosisties grāvī.

Mūžam skarbais Reits pēdējā laikā šķita vēl bargāks, un, lai gan ikviena klātesošā sliktajam noskaņojumam nebija jāmeklē cits izskaidrojums kā vien desmit tūkstošu bruņotu ienaidnieku tuvošanās, Skarai iešāvās prātā, vai tik pie vainas nav viņas un Gorma vienošanās. Viņa pati nelepojās par šo savu izvēli, tomēr neko vairs nevarēja labot. Skara apnikusi nopūtās. Bija daudz svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā jūtas, pat savējās.

Pakavu klaboņa piesaistīja viņas uzmanību, un pa vārtiem iejāja jātnieki. Divi simti vai pat vēl vairāk zirgu pārvietojās kolonnā; pakaviem dunot, tie sacēla gaisā zemi un padrāzās garām vīriem, kuri joprojām raka dziļāku grāvi. Pa dubļu klāto zemi viņi aiztraucās uz Gorma un Ūtila karaspēka apmetnēm.

Skara uzsauca Zilajam Dženeram, kurš pa lēzeno slīpumu devās tiem pretī: - Kuram te trūkst pacietības sagaidīt gaidāmo?

- Dzelksnei Batu, - Dženers atbildēja un ar skatienu pavadīja garām paskrējušos jātniekus. — Gan tikai tāpēc, ka, viņasprāt, Gudrais Jillings nāk šurp pārāk lēni. Viņa ved līdzi divus simtus Getlandes asinskārāko kareivju, lai tam nodarītu pāri, cik vien ir viņas spēkos.

- Tas varētu izvērsties diezgan asiņaini, - Skara paklusām noteica, vērodama, kā jātnieki straumē aizplūst no Beila strēles paēnas un cauri pamestajam ciematam prom uz ziemeļiem.

- Mums tik un tā nav, ar ko barot zirgus, manu karaļiem - Dženers nostājās viņiem blakus un iespieda rokas sānos. - Pat cilvēkiem nepietiek ēdamā. Gudrais Jillings ir nodedzinājis gandrīz visas lauku sētas simts jūdžu attālumā un pārējās izlaupījis. Ūtils un Gorms spriež, ka šeit var palikt tikai tūkstoš cilvēku. Tie, kuriem jārūpējas par ģimeni un jāved mājās raža, ar kuģi dosies uz Torlbiju un vēl tālāk.

Dzirdētais pārsteidza Skaru. - Viņiem būs desmitkārtīgs pārsvars.

- Jo lielāks pretspēks, jo diženāka slava, - Reits paklusām norūca. - Vismaz esmu dzirdējis tā sakām...

- Paliks tikai labākie karotāji. - Kā ierasts, Dženers centās kalt optimistiskus plānus. - Vēl daudzi aizstāvēs mūrus līdz Tēva Jārvi pārnākšanai. Četri simti vensteriešu, četri simti getlandiešu, simts kalēju, pavāru un kalpotāju. Simts mūsu pašu.

- Vai mums ir tik daudz viru, kuri gribētu te palikt?

- Piectik viru vēlas atdot par jums savu dzīvību, manu karalien, un es varu izvēlēties kādu simtu, kuri, to darot, nogalinās dažus Augstā karaļa karavīrus.

- Es jūtos pagodināta, patiesi, — Skara sacīja. — Tikai tev nav jābūt viņu vidū, tu jau esi paveicis daudz vairāk nekā...

Zilais Dženers nosprauslājās. - Nē taču, es palieku, un punkts. Es apsolīju savējiem sasodīti labu samaksu pēc tam, kad tiks sakauts Augstais karalis. Ja viņiem to nenodošu, palikšu par muļķi. Jums gan jādodas prom.

Nu bija Skaras kārta sprauslāt. - Kā gan es varu gaidīt, lai citi riskē ar dzīvību, ja pati tā nedaru?

- Manu karalien, - ierunājās Māte Ouda, - jūsu asinis Trovenlandei ir daudz vērtīgākas par...

- Es esmu karaliene pati savā cietoksni. Vienīgais cilvēks, kurš ir tiesīgs dot man pavēles, ir Augstais karalis, un, ņemot vērā, ka esmu atklāti sacēlusies pret viņu, tev nav paveicies. Es palieku, un punkts.

- Tad palieku arī es, - Māte Ouda nopūtās. - Dziednieka vieta ir starp ievainotajiem. Maģistres vieta ir blakus savai karalienei.

Pateicības vilnis gandrīz parāva asaras. Šie nu nekādā gadījumā nebūtu tie padomdevēji, kurus Skara izvēlētos, tomēr tagad viņa tos abus vairs neatdotu ne par kādu cenu. - Pat ja dievi atņēma man vectēvu, — Skara ar vienu roku apņēma Māti Oudu, ar otru - Zilo Dženeru un cieši apskāva, - tomēr viņi man atsūtīja divus pīlārus, uz kuriem balstīties.

Māte Ouda bažīgi nopētīja sevi. - No manis tāds bluķītis vien sanāks, nevis pīlārs.

- Pat tāda jūs mani pārsteidzoši atbalstāt. Tagad ejiet. - Skara pastūma abus uz cietokšņa pusi. - Atrodiet man tos simts kareivjus, kuri vissāpīgāk iespers Gudrajam Jillingam pa pautiem.

- Mēs tos atradīsim, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja ar smaidu, — un ņemsim tos, kuriem vissmagākie zābaki.

Skara palika stāvam zālājā kopā ar Reitu. Putni joprojām čivināja, vējš atnesa strādnieku sasaukšanos grāvī, stiprāka brīzīte sapurināja zāli. Skara neskatījās uz sāniem, tomēr viņai patika apziņa, ka Reits tur atrodas,

ka viņš ir blakus.

>

- Vari iet, — Skara sacīja. — Ja vēlies.

- Es teicu, ka miršu par jums, un tā arī domāju.

Paskatījusies sānis, Skara pamanīja jau ierasto Reita

dižošanos un uzdrīkstēšanos, bīstamību un nepiekāpību, un lūpas savilkās smaidā. - Pagaidām tas nav nepieciešams, man vēl vajadzīgs kāds, kurš apdraudēs manus ciemiņus.

j

- Arī tas man ir pa spēkam. — Reits pasmaidīja savu skarbo un alkstošo smaidu, kas atsedza visus zobus. Tas nepazuda pietiekami ilgi, lai būtu uzskatāms par nejaušu. Pietiekami ilgi, lai Skaras ādai pārskrietu siltas satraukuma tirpas.

Zināmā mērā viņa labprāt sekotu Gudrunas piemēram — uzspļautu vispārpieņemtajam un mestos sienā pamīlēties ar savu staļļa puisi. Vismaz uzzinātu, kā tas ir.

Tomēr vēl krietni stiprāk Skara apsmēja šādu iedomu - viņa nav nekāda romantiķe. Viņa nevar atļauties > > > >

tāda būt. Viņa ir karaliene un solījusies Zobenlauzim Gromgilgormam. Visa tauta paļaujas uz viņu. Lai cik Skara savulaik strīdējās ar Māti Ķīru, lai cik žēlojās viņai un sacēlās pret savu skolotāju, beigu beigās viņa tomēr vienmēr izpildīja savu pienākumu.

Tāpēc tā vietā, lai pieķertos Reitam kā slīkstoša meitene dēļa galam un skūpstītu viņu tā, it kā puiša mutē glabātos dzīvības noslēpums, Skara norija rūgtu kamolu kaklā un drūmi pavērās uz Gudrunas torni.

— Tas, ka tu esi gatavs karot par mani, man daudz nozīmē, - viņa teica.

— Nemaz ne. — Uz mirkli mākonis aizsedza sauli, un zālē izbārstītie dārgakmeņi pārtapa auksta ūdens lāsēs. - Ikvienam labam slepkavam nepieciešams kāds, kura dēļ nogalināt.

Uz asiņainā saulrieta fona Sorjorns izskatījās pēc varena strēlnieka un varoņfigūras — viena kāja uzstutēta uz Gudrunas torņa mūra izrobojumiem un atliekta mugura, lai atvilktu savu milzīgo loku, un liesmojošās stiegras izgaismota klintī cirsta seja.

- Pielaid uguni! — Gorms sacīja.

Tūkstotis izraudzīto Trovenlandcs, Vensterzemes un Getlandes karavīru skatienu sekoja uguns svītrai, kamēr bulta apmeta loku klusajās vakara debesīs un ieurbās Gudrā Jillinga kuģa klājā. No dienvidiem vestā eļļa ar vieglu būkšķi aizdegās, un gaisā uzšāvās zilas liesmas.

Acumirklī visa liellaiva aizsvilās tā, ka Reits gandrīz sajuta svelmi, lai gan stāvēja augstu uz mūra.

Viņš pavērās uz sāniem un ieraudzīja, kā siltā gaisma apspīd Skaras smaidu. Viņa to izdomāja. Galu galā kuģis ir karotāja sirds un viņa mājas.

Nācās paveikt neciešami smagu darbu, lai izvilktu kuģi no ostas un tad augšā uz ritenīšiem pa garo krau-tuvi līdz pagalmam. Pēc piedalīšanās šajā pasākumā Rei-tam sāpēja mugura un svila jēlās plaukstas. Karaliene Skara iedeva apzeltīto vējrādi Zilajam Dženeram, karalis Gorms izplēsa laukā sudraba piederumus, lai tos izkausētu un izgatavotu kausus. Ķēniņš Ūtils paņēma sarkani krāsoto buru, lai Getlandes sievietēm būtu mazāk jāauž. Mastu noplēsa, lai tiktu cauri ieejas vārtiem, un pa ceļam apskrāpēja smalkos kokgriezumus, kad kuģis iesprūda vārtos, tomēr beigu beigās dabūja to cauri.

Reits cerēja, ka Gudrais Jillings pratīs novērtēt, kādas pūles viņi pielikuši, lai sveiktu viņa ierašanos Beila strēlē. Katrā ziņā cietokšņa aizsargi priecājās, redzot viņa liesmojošo kuģi. Atskanēja gaviles, smiekli un aizvainojumi, veltīti Jillinga pakalpiņiem, kuri gan mierīgi sēdēja sedlos pārāk tālu, lai tos varētu sasniegt ar bultām. Tomēr pacilātais noskaņojums drīz vien pagaisa.

Sāka ierasties Veckundzes Veksenas karapulki. Tie plūda pa ceļu no ziemeļiem kārtīgā kolonnā kā cilvēku veidota dzelzs glodene ar Augstā karaļa standartu priekšgalā. Šur tur Vienīgās dievietes saule ar septiņiem stariem pacēlās virs galvām, un vakara mierā ļengani nokarājās vairāk nekā simts varoņu piemiņas zīmju. Aizvien lielāks pulks tuvojās ciemata drupām, to ierinda aizstiepās līdz dūmakas tītajam apvārsnim.

- Kad tas gājiens beidzot aptrūksies? - Reits izdzirdēja Skaras čukstu; pārlikusi roku pār krūtīm, karaliene nervozi grozīja savu aproci.

- Es cerēju, ka izlūki būs kļūdījušies ar skaitļiem, -nomurmināja Zilais Dženers.

- Šķiet, būs kļūdījušies gan, - norūca Reits. - Uz mazo pusi.

Uz mūra stāvošo ņirgāšanās pārvērtās skumjos smaidos un pēc tam vēl drūmākos smīnos, bet cilvēku čūska tikai spļāva arvien tālāk un apvijās ap cietoksni, līdzīgi kā paisums apņem salu. Zemmales, Inglfordas un Jutmārkas karavīri ieskāva Beila strēli no klintīm austrumos līdz pat klintīm rietumos.

Viņiem nebija jāplātās vai jāizaicina. Viņu daudzums runāja skaļāk par pērkonu.

- Kara māte izpleš spārnus pār Beila strēli, — Ouda paklusām sacīja.

Nu jau parādījās īsta ratu armija, vāģi stenēja zem pārtikas produktu smaguma, aiz tiem nāca ģimenes locekļu un vergu, kalpotāju un andelmaņu, priesteru un spekulantu, grāvraču un lopu tirgotāju armija ar baurojošu un blējošu aitu un govju ganāmpulku. 1ās bija tik liels, ka iedzītu kaunā ikvienu Reita redzēto tirgu. - Vesela pilsēta devusies ceļā.

Tumsa sāka biezēt, bet arjergards tikai vēl plūda šurp kā mirgojošu lāpu upe. Skarbi vīri ar liesmu izgaismotiem miroņgalvu karogiem un kailām, rētu un kara krāsām klātām krūtīm.

- Šendi, - Reits secināja.

- Vai tad viņi nav nozvērējušies būt par Augstā karaļa ienaidniekiem? — Skara jautāja vēl spalgākā balsī nekā parasti.

Mātes Oudas lūpas līdzinājās skarbai svītrai. — Tā vietā Veckundze Veksena acīmredzot piespiedusi viņus kļūt par mūsu ienaidniekiem.

- Es dzirdēju, ka savus gūstekņus viņi apēd dzīvus, -kāds čukstēja.

Zilais Dženers nikni paskatījās uz runātāja pusi. - Labāk nekrīti gūstā.

Reits paberzēja sasvīdušo plaukstu gar sava vairoga rokturi un pavērās uz ostas pusi, kur aiz drošajām ķēdēm joprojām drūzmējās gana daudz kuģu, cerot aizvest prom tūkstoti aizstāvju...

Reits iekoda mēlē, līdz sagaršoja asinis, tad piespieda sevi skatīties uz karapulku, kas pulcējās aiz cietokšņa mūriem. Vēl nekad došanās kaujā nebija viņu biedējusi. Varbūt tāpēc, ka parasti priekšrocības atradās viņa pusē. Vai arī tāpēc, ka šoreiz viņš bija zaudējis savas mājas, savu ģimeni un jebkādu cerību tās atgūt.

Mēdz teikt, ka jābaidās no tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Tomēr tieši viņi paši visstiprāk baidās.

- Skatieties! - Skara norādīja uz Augstā karaļa kareivju rindām.

Kāds nāca uz cietokšņa pusi. Gaita tik lepna, kā ierodoties svētajā zālē pie drauga, nevis pie ienaidnieka nocietinājuma. Karavīrs bija tērpies tik spožās bruņās, ka degošā kuģa liesmu atblāzmā šķita, ka arī viņš kvēlo. Karavīra garie mati plīvoja vējā, bet seja likās savādi maiga, jauneklīga un daiļa. Neapbruņojies ar vairogu, viņš brīvi pārlika delnu pār zobena spalu.

- Gudrais Jillings, - Dženers norūca un atņirdza visus vēl atlikušos zobus.

Jillings apstājās tuvāk nekā bultas šāviena attālumā un paskatījās augšup uz ļaužu pilnajiem mūriem, tad iesaucās spalgā un dzidrā balsī: — Diez vai ķēniņš Ūtils atrodas tur augšā?

Dzirdot Ūtilu atbildam tik skarbā balsī, it kā viņam būtu vienalga, jāstājas pretī vienam vai desmit tūkstošiem ienaidnieku, aizstāvjus pārņēma zināms mierinājums. - Vai tu būtu tas vīrs, kuru dēvē par Gudro Jillingu?

Jillings izaicinoši zīmīgi paraustīja plecus. - Kādam jau jābūt.

- Tas, kurš kaujā pie Fornholtas nogalināja piecdesmit vīrus? - Gorms sauca no Gudrunas torņa jumta.

- Grūti pateikt. Es nogalināju, nevis skaitīju.

- Vai tas, kurš ar vienu cirtienu noskaldīja prinča Konmera kuģim rastru? - Ūtils jautāja.

- Es jau neko, tikai mana roka, - Jillings atbildēja.

- Vai tas, kurš nogalināja karali Finu un viņa neaizsargāto maģistri? - Skara uzrūca.

Jillings joprojām smaidīja. - Nūja, tas pats. Kaut jūs būtu redzējuši, ko es nupat sadarīju ar savām pusdienām! - Viņš apmierināts papliķēja sev pa vēderu. - Tas tik bija slaktiņš!

- Tu esi sīkāks, nekā es gaidīju, - Gorms teica.

- Un tu esi lielāks, nekā es uzdrīkstējos cerēt. - Jillings aptina ap pirkstu garo matu cirtu. - Lieli vīri tīkami skaļi nokrakšķ, kad es tos notriecu no kājām. Jūtos noraizējies, redzot Dzelzs ķēniņu un Zobenlauzi, saspiedušos kopā kā veprus aizgaldā. Biju pārliecināts, ka jūs gribēsiet pret mani pārbaudīt savu prasmi zobenu cīņā - tēraudu pret tēraudu.

— Tikai pacietību. - Gorms pārliecās pār mūri, un viņa rokas brīvi nokarājās. — Es varbūt varēšu tevi nogalināt, kad būsim iepazinušies tuvāk.

Ūtils stīvi pamāja ar galvu. — īstam ienaidam, gluži kā īstai draudzībai, vajadzīgs laiks, lai nobriestu. Stāstu jau nemēdz sākt no beigām.

Jillinga izaicinošais smaids pletās vēl platāks. - Tādā gadījumā es pagaidīšu piemērotu brīdi, patiesi cerot nogalināt jūs abus jau pavisam drīz. Būtu žēl liegt skal-diem iespēju sacerēt tik skaistu dziesmu.

Gorms nopūtās. - Skaldi atradīs kaut ko, ko apdziedāt, šā vai tā.

— Kur tad Dzelksne Batu? - Jillings pavērās apkārt, it kā viņa varētu slēpties grāvī. - Esmu nokāvis dažas sievietes, bet neviena nebija tik slavena kā viņa.

— Šaubu nav, ka pavisam drīz viņa pati stādīsies priekšā, - sacīja Ūtils.

— Šaubu nav. Liktenis liek ikvienam stipram karavīram reiz šķērsot ceļu kādam vēl stiprākam. Tāda ir mūsu varenā svētība un mūsu varenais lāsts.

Ūtils vēlreiz pamāja ar galvu. - Nāve gaida mūs visus.

— Gaida gan! — Jillings plati iepleta rokas un izkustināja pirkstus. - Cik sen es sapņoju par to, kā ļaušos šīs mīļākās apskāvieniem, tikai vēl neesmu sastapis kareivi, kurš būtu tik prasmīgs, lai mūs iepazīstinātu. - Viņš pagriezās pret liesmojošo liellaivu. — Vai tu nodedzināji manu kuģi?

— Laipns namatēvs savam ciemiņam atvēl vietu tuvāk ugunij, — Gorms skaļi uzsauca, un pār mūri pāršalca ņirdzīgi smiekli. Arī Reits izspieda saraustītu smējienu, lai gan tas prasīja varonīgas pūles.

Tomēr Jillings tikai paraustīja plecus. - Kāds zaudējums. Tas bija smalks kuģis.

— Ja reiz esam sagrābuši visus tavus kuģus, tagad mums to ir tik daudz, ka nezinām, ko ar tiem iesākt, — Gorms norēca.

— Nūja, jo beigu beigās jums ir par maz vīru, lai

izveidotu komandas. — Jillings jau atkal pieklusināja

smieklus. Viņš nopūtās, vērodams liesmas. — To gardu

es pats izgriezu. Tomēr, kā es mēdzu teikt: kas nodedzis -

nodedzis un tas vairs nevar kļūt nenodedzis.

»

Skara iekrampējās mūra izrobojumā. - Bezjēdzīgi un bez mazākā mērķa tu esi nodedzinājis pusi Trovenlandes!

- Ak tā! Tu laikam būsi jaunā Skara, nesadedzināto pārpaliku karaliene. — Jillings pastiepa uz priekšu sulīgās lūpas un samiedza acis šaurās spraugās. - Padari mani par savu ļaundari, ja vēlies, manu karalien, vaino mani visās savās ciešanās, bet es neesmu lauzis nevienu zvērestu, un manai dedzināšanai ir cēls mērķis: panākt, lai tu meties ceļos Augstā karaļa priekšā. Tas... ir skaists tāpat kā tā uguns.

- Lai nosvilinātu, pietiek ar vienu mirkli, bet, lai kaut ko uzbūvētu, - paiet visa dzīve.

- Tāpēc jau tas ir tik skaisti. Jebkurā gadījumā pavisam drīz tu metīsies ceļos Augstā karaļa priekšā.

- Nemūžam, - Skara nošņāca.

Jillings pakratīja pirkstu. - Visi tā saka līdz brīdim, kad viņiem pārgriež kāju cīpslas. Tici man, pēc tam visi ātri vien samierinās.

- Tukši vārdi, manu karalien, - Zilais Dženers teica un pabīdīja Skaru tālāk no aizsargmūra. Tomēr, ja vārdi ir ieroči, Reits saprata: tādā gadījumā šo divkauju Jillings ir uzvarējis.

- Vai tu paliksi tur stāvam un tikai muldēsi? - Gorms plati iepleta rokas un demonstratīvi nožāvājās. - Vai tomēr uzbruksi mūsu mūriem? Pat sīki vīreļi jauki nokrakšķ, kad es viņus no šejienes nogrūžu zemē, un es labprāt izkustinātu locekļus.

- Oho, tas tik bija vērtīgs jautājums! - Jillings pavērās zilajās debesīs un tad uz saviem vīriem, kuri bija aizņemti ar Beila strēles ielenkšanu pat vēl apjomīgākā uzasinātiem asmeņiem bruņotā lokā. - Es īsti nespēju izlemt... Metīsim kauliņus un ļausim Nāvei izlemt. Ko teiksi, karaliene Skara?

Skaras bālā seja notrīsēja, un viņa cieši pieķērās Dže-neram pie rokas.

- Kritīs cipars - uzbruksim jums, ja kritīs ģerbonis -paliksim uz vietas. - Jillings pameta monētu augstu gaisā; degošā kuģa atblāzmā tā iekrāsojās oranža un nokrita zālē. Iespiedis rokas sānos, Jillings pavērās lejā.

- Nu? - Gorms sauca. - Cipars vai ģerbonis?

Jillings spalgi un skaļi iesmējās. - Neesmu pārliecināts, tā aizripoja! Reizēm tā gadās, vai ne, Zobenlauzi?

- Tā gan, — nedaudz nokaitinātais Gorms norūca. - Tā gadās.

- Atliksim visu uz rītdienu. Nez kāpēc man šķiet, ka jūs joprojām stāvēsiet turpat!

Augstā karaļa labākais karotājs pagriezās un nesteidzīgi devās pie sava karaspēka, smaids joprojām rotāja viņa maigo, gludo seju. Divu bultu lidojuma attālumā viņi ķērās pie mietu dzīšanas zemē.

Tapa uz iekšu vērsts dzelkšņu aplis.

Ne drudža izraisīti murgi, ne nakts vidus priekšnojautas vai prātu zaudējuša cilvēka halucinācijas pat attāli nespētu tuvoties tam, kas patiesi valdīja Strokomā.

Dienvidvējš lēnītēm šķērsoja plato mierīgā ūdens ieloku. Vairāku jūdžu attālumā, piesegtas no jūras un salu ieskautas, atradās klintis, no kurām dažas bija vien palieli bluķi, bet citas atradās tik tālu, ka nebija saskatāmas, tomēr uz visām slējās mājas. Sašķaidīti mūri un sagrauti torņi, izraustīti un apdrupuši elfu akmeņi un joprojām spīdīgi elfu stiklu fragmenti. Vēl citi, pa pusei nogrimuši, slējās laukā no tumšajiem ūdeņiem. Neskaitāmi tūkstoši izsistu logu glūnēja lejup, un Kols pie sevis pārlika: nez cik daudz elfu savulaik dzīvojuši un miruši šajā kolosālajā postažā, tomēr nespēja saprast, ar kādiem skaitļiem sākt.

- Itin glīti! - Tēvs Jārvi nočukstēja. Vēl nekad neviens nebija izteicies tik piezemēti par kaut ko tik varenu.

Iestājās klusums. Virs galvas nelidoja neviens putns, nepazibēja neviena iztraucēta zivs. Čīkstēja tikai airu dulli, un skanēja komandas pieklusinātās lūgšanas. Sen pārbaudītie airu vīri sajauca ritmu, un airi saķērās, kamēr to cilātāji satriekti blenza uz baiso ainu. Kols nešaubījās, ka viņš pats visstiprāk no visiem klātesošajiem ļāvies bailēm un šausmām.

Dievi labi zināja, ka viņš ne reizi nav uzskatījis sevi par drosmīgu cilvēku, tomēr šķita, ka gļēvulība var sagādāt daudz lielākas nepatikšanas nekā drosme.

- Vēja piedziedātāja dusmojas, - Māte Skēra nomurmināja, pavērusies uz samocītajām debesīm, kur skaudri purpursarkana un asinssarkana spirāle šķērsoja pusnakts melno klaju, kurā neparādījās neviena zvaigzne. Tik smagi mākoņi varētu saspiest visu pasauli.

- Te vējš ir un paliek tikai vējš. — Skifra noņēma svēto zīmju, talismanu, svētīto medaljonu un veiksmi nesošo ilkņu mudžekli, no kura nekad nešķīrās, un nolika visu malā. - Te dievu nav.

Kols krietni vairāk ticēja dusmīgu dievu varbūtībai, nevis situācijai, kad dievu nav nemaz. - Ko jūs ar to gribat teikt?

Stalti izslējusies virs kuģa korpusa, Skifra iepleta rokas, un vējš pacēla gaisā apmetņa skrandas tā, it kā viņa būtu liels dabā nesastopams putns, kāda neprāša radīts rastra briesmonis, kurš veras uz likteņa lēmumu.

- Tā ir Strokomā! - viņa iebrēcās. - Visdiženākās elfu laiku drupas! Varat pārtraukt savas lūgšanas, jo šeit pat dievi baidās ieklīst!

- Neesmu pārliecināts, ka šādi jūs palīdzat, - Tēvs-Jārvi noņurdēja.

Komanda paraudzījās uz Skifru, un daži ierāva galvu plecos tā, it kā varētu tur pazust. Nesatriecami un bezbailīgi cīnītāji, tomēr nekāda cīņa, nekādas grūtības vai zaudējumi nevarētu sagatavot cilvēku šādam pārbaudījumam. - Mēs nedrīkstam te atrasties, - norūca kāds

vecs airu vīrs škielacis.

>

- Šī vieta ir nolādēta, - teica kāds cits. - Tas, kurš tur ieiet, saslimst un nomirst.

Tēvs Jārvi nostājās iepretī Skifrai mierīgs kā cilvēks, kurš atpūšas pie sava pavarda. — Irienu pa īrienam, mani draugi! Es saprotu jūsu bailes, bet tām nav pamata! Savukārt tās naudas lādes, kuras saņemsiet no kēninienes Leitlinas tad, kad atgriezīsieties, gan dos jums stingru pamatu zem kājām. Elfu nav jau tūkstošiem gadu, un mums ir Drupu minēja, kura parādīs drošāko ceļu. Te nav nekā bīstama, ticiet man! Vai kaut reizi esmu jūs aizvedis uz kādu nepareizu vietu? - Bailes izčākstēja ņurdēšanā, tomēr pat solītā bagātība nespēja izraisīt kaut vienu smaidu.

- Tur! - Skifra norādīja uz šķībiem pakāpieniem, kuri slējās laukā no ūdens un bija tik milzīgi, ka derētu pat milža pēdai. - Laidiet mūs krastā.

Ralfs deva pavēli lēni vēzēt airus, uzgūla stūres airim un līgani piestūrēja krastā, līdz ķīlis atdūrās pret granti. Kols sadzirdēja viņa čukstu: - Kā gan tas ūdens var būt tik mierīgs?

- Te viss ir miris, - Skifra paskaidroja. - Pat ūdens. -Viņa uzlēca uz pakāpieniem.

Tēvs Jārvi jau uzlika roku uz margām, bet Māte Skēra sagrāba viņa sažuvušo delnu. - Vēl nav par vēlu atteikties

no šī neprāta. Tiklīdz spersim kāju uz šīs nolādētās zemes, mēs sagrausim svētāko no Maģistrāta likumiem.

Jārvi atbrīvojās no tvēriena. - Ikvienam likumam, kurš vētrā nespēj liekties, ir jāsalūst. — Viņš izlēca krastā.

Kols dziļi ievilka elpu un to aizturēja, tad metās pāri kuģa bortam. Kad zābaki skāra akmeņus, puisi gaidīja manāms atvieglojums, jo viņš joprojām bija dzīvs. Patiesību sakot, šķita, ka pamats zem kājām ir tāds pats kā jebkur citur. Tur tālāk ēnu apņemtajās ieliņās starp kalnos uzslietajām mājām nekas nepakustējās, ja nu vienīgi kāds vaļā pasprucis dēļa gals vai auklas gabals sašūpojās nerimstošajā vējā.

- Te nav sūnu, — Kols secināja, notupies ūdensmalā. - Neredz arī ūdenszāles vai gliemežvākus.

- Šajā jūrā neaug nekas, tikai sapņi, - Skifra piebilda un kaut ko izmakšķerēja no savām skrandām. Tā izrādījās savāda pudelīte, kuru pakratot saujā izbira pieci sīki graudiņi. Tādi kā grumbuļaini zirnīši - pa pusei balti, pa pusei sarkani. Ieskatījies ciešāk, Kols uz katra ieraudzīja sīkiem pabālējušiem burtiem veidotus uzrakstus. Diez vai būtu jāpaskaidro, ka tie bija elfu burti, un Kols jau grasījās pārmest krūtīm svēto zīmi, kad atcerējās, ka šeit dievu nav, tāpēc maigi saņēma pirkstos zem krekla pakarinātos atsvarus. Tie sniedza nelielu mierinājumu.

- Katram jāapēd viens zirnītis, - Skifra pavēstīja un, atliekusi galvu, iemeta vienu mutē un norija.

Māte Skēra uzlūkoja pārējos ar vēl nicinošāku skatienu nekā parasti. - Un kas būs, ja es to nedarīšu?

Skifra paraustīja plecus. — Es ne reizi neesmu rīkojusies tik muļķīgi, ka neievērotu savu skolotāju svinīgo norādījumu apēst pa vienam ik reizi, kad dodos elfu drupās.

- Ja nu tā ir inde?

Skifra pieliecās tuvāk maģistrei. - Ja gribētu jūs nogalināt, es vienkārši pārgrieztu jums rīkli un atdotu jūsu līķi Jūras mātei. Ticiet man, esmu bieži par to domājusi. Ja nu inde atrodas mums visapkārt un šī ir pretinde?

Tēvs Jārvi paķēra graudiņu no Skifras saujas un norija. - Beidziet gausties un ēdiet tos zirņus, — viņš noteica un paraudzījās uz iekšzemi. - Mēs visi izvēlējāmies savu ceļu, un tas ved tālu uz priekšu. Gādā, lai vīri uzvedas mierīgi, kamēr būsim prom, Ralf.

Vecais stūrmanis pabeidza siet kuģa tauvu pie milzīga laukakmeņa un norija zirnīti. — Mierīga uzvedība varētu būt par daudz prasīts.

- Tad vienkārši gādā, lai viņi paliek šeit, - Skifra teica un pagrūda roku ar visu tās saturu Kolam zem deguna. - Ceram atgriezties piecu dienu laikā.

- Mēs tur paliksim piecas dienas? — Zirnītis Kola saujā sastinga, neticis līdz mutei.

- Ja paveiksies. Drupas sniedzas jūdzēm tālu, un ceļu nav viegli atrast.

- Kā jūs zināt tos ceļus? - Skēra jautāja.

Skifra piešķieba galvu. - Kā vispār kāds kaut ko zina? Es ieklausos tajos, kuri tur gājuši pirms manis. Es eju viņu pēdās, līdz vienā mirklī sāku iet pati savu ceļu.

Skēra saviebās. - Vai tu, ragana, proti ko vairāk par dūmiem un mīklām?

- Varbūt, ja pienāks īstais brīdis, es parādīšu ko vairāk. Man nav, no kā baidīties. Šā vai tā tikai no

г

Nāves. - Skifra pieliecās Mātei Skērai pie auss un pabeidza čukstus: - Vai tad viņa vienmēr nestāv jums pie pleca?

Zirnītis negribīgi virzījās uz priekšu pa Kola rīkli, bet negaršoja ne pēc kā un nelika justies citādi. Skaidri un gaiši - tās nebija zāles pret sāpēm, vainas apziņu un nospiedošu nolemtības sajūtu.

- Kas būs ar pārējo komandu? - viņš vaicāja, atskatījies uz kuģi.

Skifra paraustīja plecus un attrauca: — Man ir tikai pieci zirnīši. - Viņa pagriezās un devās uz drupām, un Getlandes un Vensterzemes maģistri sekoja.

Лк dievi, cik ļoti tobrīd Kols nožēloja, ka nav palicis kopā ar Rīnu. Viss, ko viņš mīlēja, radīja nepārvaramas ilgas. Tobrīd viņš būtu vēlējies drīzāk stāties pretī desmit Augstā karaļa karaspēkiem un atrasties Rīnai blakus, nevis doties dziļāk klusajā un nolādētajā Strokomā.

Tomēr, kā Brands mēdza teikt, par vēlmēm nevar nopirkt neko.

Kols uzmeta somu plecos un sekoja pārējiem.

Vīri gulēja zemē, spļaudījās un grozījās. Viņi lūdzās pēc palīdzības un paklusām sauca palīgā mātes. Caur sakostiem zobiem viņi lādējās un šņāca, kliedza un tecināja asinis.

Ak dievi, cik cilvēkā daudz asiņu! Skara gandrīz nespēja noticēt, cik daudz.

Lūgšanu audējs stāvēja telpas stūrī, skandēja lūgsnas Brūču savilcējam un zvāroja gruzdošu tāss trauku, no kura izplatījās salkani dūmi. Tomēr tas nemazināja smacējošo sviedru, urīna un visu organisma noslēpumu smaku; Skara piespieda plaukstu pie mutes, aizspieda degunu un gandrīz aizsedza acis, līdz atlika skatīties tikai caur pirkstiem.

Māte Ouda nebija gara auguma, bet tobrīd šķita, ka viņa paceļas pāri visiem un nemaz nelīdzinās vecam fir-ziķim ar dziļi ieaugušām saknēm, kas visiem ir pagalam apnicis. Grumbas klāja maģistres pieri, vaļā pasprukuši sasvīduši mati lipa pie saspringtajiem žokļiem, un uzro-tītās piedurknes atsedza sarkaniem plankumiem klātās rokas, kurās cilājās spēcīgi muskuļi. Viņa sniedza palīdzību kādam vīrietim, kurš izlieca muguru, maģistrei pieskaroties savainotajam augšstilbam, tad sāka svaidīties un īdēt.

- Kāds pieturiet viņu! - Ouda norūca. Rīna padrāzās garām Skarai, sagrāba vīrieti aiz delnas un nesaudzīgi piespieda pie zemes, bet Māte Ouda tikmēr izvilka no atrisušā matu mezgla kaula adatu, sakoda ar zobiem tā, lai varētu ievērt diegu, un sāka šūt ciet brūci. Vīrietis šņāca un auroja, viņa siekalas šļācās uz visām pusēm.

Skara atcerējās, kā Māte Ķīra viņai mācīja orgānu nosaukumus, raksturoja to funkcijas un minēja dievus, kuri par tiem gādā. Princesei jāzina, kā darbojas cilvēka organisms, viņa mēdza teikt. Tomēr, pat ja zini, ka cilvēks ir pilns ar zarnām, tās redzot, tu nevari izvairīties no vispārēja šoka.

- Viņi ieradās ar kāpnēm, - Zilais Dženers sacīja,

- un rīkojās diezgan drosmīgi. Es negribētu veikt tādu darbiņu. Laikam jau Gudrais Jillings apsolīja labu gredzenu naudu ikvienam, kurš uzrāpsies augšā pa mūri.

- Nemaz tik daudziem neizdevās, - sacīja Reits.

Skara uzmeta acis mušām, kuras lidinājās virs asiņainu apsēju kaudzes. - Pietiekami daudz, lai radītu šo te.

- Šo te? — Nudien viņa nesaprata, kā Zilajam Dže-neram pietiek spēka pasmieties. — Būtu jūs redzējusi, ko mēs nodarījām viņiem! Ja šie būs mūsu sāpīgākie zaudējumi, pirms atgriezīsies Tēvs Jārvi, es nudien uzskatīšu, ka mums paveicies. — Visticamāk, Skaras acīs pazibēja šausmas, jo, notvēris viņas skatienu, viņš sastomījās:

- Nu... varbūt ne gluži šiem puišiem...

- Jillings mūs pārbaudīja. - Reita bālos vaigus klāja skrambas. Skara negribēja zināt, kā tās radušās. - Lai uztaustītu mūsu vājās puses.

- Vismaz šo pārbaudījumu mēs izturējām, - teica Dženers. - Šoreiz. Labāk atgriezīsimies pie mūriem, manu karalien. Gudrais Jillings nav no tiem, kuri padodas pēc pirmā klupiena.

Tobrīd uz Mātes Oudas galda cēla jau nākamo ievainoto, bet maģistre tikmēr mazgāja rokas traukā ar trīskārt svētītu ūdeni, kas jau krāsojās sārts no asinīm. Tas izrādījās augumā liels getlandietis, tikai mazliet vecāks par Skaru, un par viņa savainojumu liecināja vien tumšs plankums uz bruņukrekla.

Ouda bija pakarinājusi kaklā grabošu nazīšu virteni, un ar vienu no tiem viņa pārgrieza siksnu, kas noturēja

karavīra bruņojumu, tad Rīna pavilka to malā, un polsterētajā kreklā parādījās neliels griezums vēdera augstumā. Ouda noliecās pār to, uzspieda un vēroja, kā izplūst asinis. Karavīrs nodrebēja un pavēra lūpas, atskanēja vien smagas elsas, bet maigā seja viscaur trīsēja. Māte Ouda paošņāja ievainojumu, paklusām izgrūda lāstu un izslējās.

- Es nekādi nevaru palīdzēt. Kādam jānodzied viņam beidzamā lūgsna.

Skara vērās uz ievainoto. Tik viegli cilvēks tiek nolemts nāvei. Tomēr dziedniekam ir jāizdara šāda izvēle. Jāizlemj, kuru var glābt, bet kurš jau pārvērties gaļā. Māte Ouda devās pie nākamā, un Skara saņēma sevi rokās un, ceļiem trīcot, nostājās blakus mirstošajam vīrietim. Nelabums jau spiedās pret rīkli, bet Skara saņēmās un satvēra ievainotā roku.

- Kā tevi sauc? - viņa vaicāja.

Karavīra čuksts atgādināja vien nopūtu. — Sordafs.

Skara mēģināja nodziedāt lūgsnu Miera tēvam, lai tas nogādā mirstošo līdz galīgajai atpūtai. Savulaik Māte Skēra to skandēja, kad Skara bija vēl maza un nomira viņas tēvs, tomēr vārdi nāca ar grūtībām. Viņa bija dzirdējusi par to, kā karavīri varonīgi zaudē dzīvību kaujas laukā. Viņa vairs nespēja ilgāk iztēloties to, kā viņš jūtas.

Ievainotā vīrieša izvalbītās acis kā piekaltas vērās Skarā vai arī viņai pāri. Varbūt viņš redzēja savu ģimeni vai to, kas palicis nepadarīts un nepateikts. Varbūt viņš raudzījās tumsā, kas plešas aiz Beidzamajām durvīm.

- Kā es varu palīdzēt? — Skara čukstus jautāja un saspieda viņa delnu tikpat cieši, cik mirstošais turējās pie viņas.

Karavīrs centās izrunāt vārdus, bet atskanēja tikai guldzēšana, un plūstošas asinis noklāja viņa lūpas.

- Kāds atnesiet viņam ūdeni! - karaliene iesaucās.

- Vairs nevajag, manu karalien. - Rīna maigi atlocīja Skaras pirkstus no karavīra ciešā tvēriena. - Viņš ir miris. — Tad Skara aptvēra, ka vīrieša roka jau atslābusi.

Viņa piecēlās kājās.

Skaru pārņēma nelabums. Viņa jutās kā sadzelta. Viss

ķermenis karsa.

>

Kāds iekliedzās. Starp piesmakušajiem, savādajiem brēcieniem un guldzoņu viņa sadzirdēja Lūgšanu audēja pātarus, viņš murmināja un purpināja, lūdzot palīdzību un izlūdzoties žēlastību.

Nedrošiem soļiem viņa tika līdz durvīm, klupdama izskrēja pagalmā, kur izvēmās, tad gandrīz ievēlās pašas vēmekļos, bet paspēja paraut kleitu malā, kad izšāvās nākamā nelabuma šalts. Pēc tam Skara noslaucīja no lūpām garu gļotu staipekni un drebēdama atslēja muguru pret sienu.

- Vai jums viss kārtībā, manu karalien? - Māte Ouda jautāja, lupatā slaucīdama rokas.

- Man vienmēr bijis švaks kuņģis. - Skara iekāsējās un vēlreiz norīstījās, bet šoreiz laukā iznāca vien rūgtas gļotas.

- Mums visiem kaut kur jānoglabā savas bailes, īpaši ja nevaram atļauties tās izrādīt. Domāju, ka savas bailes jūs slēpjat vēderā, manu karalien. - Ouda maigi uzlika plaukstu Skarai uz pleca. — Tā nav sliktāka par citām vietām.

Skara uzmeta skatienu durvīm, aiz kurām skanēja tāli ievainoto vaidi. - Vai es esmu pie tā visa vainīga? - viņa čukstus vaicāja.

- Karalienēm nākas ne tikai izdarīt sāpīgu izvēli, bet arī cieņpilni izciest šīs izvēles rezultātus. Jo ātrāk jūs bēgat no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas jums pakaļ. Atliek vien pagriezties un ieskatīties tai sejā, apskaut to. Mēģiniet, un nākotne nesīs vairāk gudrības. - Maģistre kādai blašķei noskrūvēja korķi un sniedza Skarai. - Jūsu karavīri skatās uz jums kā uz piemēru. Lai izrādītu drosmi, jums nav jādodas kaujā.

- Es nejūtos kā karaliene, - Skara nomurmināja. Viņa iedzēra malku un saviebās, jo spirts izsvilināja muti līdz pat rīklei. — Es jūtos kā gļēvule.

- Tad rīkojieties tā, it kā būtu drosmīga. Neviens nekad nejūtas gatavs. Neviens nekad nejūtas pietiekami pieaudzis. Rīkojieties tā, kā rīkotos dižena karaliene. Tad jūs tāda arī būsiet, lai kā jūtaties patiesībā.

Skara izslējās un izrieza plecus. - Jūs esat gudra sieviete un lieliska maģistre, Māte Ouda.

- Es neesmu nekas no sacītā. - Maģistre pieliecās tuvāk un uzrotīja piedurknes vēl mazliet augstāk. - Tomēr esmu itin labi iemācījusies izlikties par abām. Vai jums atkal gribas vemt?

Skara papurināja galvu, vēlreiz iedzēra svilinošo šķidrumu un atdeva blašķi, tad vēroja, kā arī Ouda iedzer lielāku malku. — Tā runā, ka manās dzīslās rit Beila asinis...

- Ko jūs ar tām Beila asinīm! - Māte Ouda satvēra Skaru aiz rokas. — Jūsu pašas asinis būtu gana labas ikvienam.

Skara drebēdama ievilka plaušās gaisu un pēc tam sekoja savai maģistrei atpakaļ tumsā.

j

Reits stāvēja cilvēku būvētā mūra virsotnē netālu no Gudrunas torņa un pāri sacirstajai, izārdītajai un bultām nosētajai velēnai raudzījās uz mietiem, kuri iezīmēja Augstā karaļa spēku pozīcijas.

Viņš gandrīz nemaz nebija gulējis, tikai snaudis ārā pie Skaras durvīm. Jau atkal sapnī rādījās tā sieviete ar bērniem, un viņš uztrūkās no trauslā miega, saltiem

sviedriem klāts un rokā sažņaudzis dunci. Nekā — tikai

>

klusums.

Kopš aplenkuma sākuma bija pagājušas piecas dienas,

un katru dienu viņi atnāca līdz mūriem. Viņi ieradās

> >

ar trepēm un pītiem klūgu vairogiem, kas pasargātu no bultu lietus un akmeņu krusas. Tie nāca drosmīgi, ar skarbākajām sejām un skarbākajām lūgšanām, un tika drosmīgi atsisti. Pretinieki nebija nogalinājuši daudzus no tūkstoš aizstāvjiem, tomēr bija iecirtuši viņu rindās manāmu robu. Ikvienam Beila strēles karavīram acis sūrstēja no negulēšanas un sejas krāsojās pelēkas no bailēm. Viena lieta ir vērties Nāvei acīs īsu brīdi. Tās aukstā elpa uz skausta kā dienu, tā nakti ir daudz vairāk, nekā cilvēkam lemts izturēt.

Lai pasargātu no izšautām bultām, pretinieks uzbēra augstu zemes valni - kapkalnu Augstā karaļa kritušajiem. Rakšana joprojām turpinājās. Reits dzirdēja tālīnu lāpstu graušanos zemē un priesteri dienvidnieku mēlē skandējam lūgsnas dienvidnieku Vienīgajai dievietei. Viņš izslēja zodu un sarāvās, ar nagu ieskrāpējis kaklā. Karavīram būtu jāpriecājas par ienaidnieka līķiem, tomēr Reits bija zaudējis jebkādu prieku.

- Vai bārda traucē? — Zilais Dženers pienāca pie nojumes un pieglauda dažus atlikušos nepaklausīgos matu kušķus, bet tie tikai vēl vairāk sacēlās gaisā.

- Niez. Dīvaini, ka tādi sīkumi tomēr traucē pat šādā situācijā.

- Dzīve ir sīku traucēkļu ķēde, kuras galā gaida Beidzamās durvis. Tu varētu vienkārši noskūties.

Reits tikai turpināja kasīties. - Es vienmēr iztēlojos, ka miršu bārdains. Gandrīz viss, ko ilgi gaidi, izvēršas par vilšanos.

- Bārda ir tikai bārda. - Dženers pakasīja pats savējo. - Sniega vētrā tā silda seju un laiku pa laikam patur sevī kādu ēdiena drusku, bet es pazinu kādu vīru, kurš izaudzēja to tik garu, ka tā ieķērās zirga iemauktos. Ērzelis viņu izrāva cauri dzīvžogam, un tas vīrs nolauza kaklu.

- Krita pats no savas bārdas? Cik nožēlojami.

- Mirušie nejūt kaunu.

- Mirušie nejūt neko, - Reits attrauca. - Pa Beidzamajām durvīm taču nevar atgriezties, vai ne?

- Droši vien ne. Tomēr mēs vienmēr atstājam kādu drusku no sevis arī šajā pusē.

- Vai tad? - Reits noburkšķēja diezgan vienaldzīgi.

- Mūsu rēgi paliek to atmiņās, kuri mūs pazinuši, kuri mūs mīlējuši vai ienīduši.

Vēl pēc tik ilga laika Reits skaidri atcerējās tās sievietes liesmu izgaismoto seju, kurā mirdzēja asaras, viņš izstaipīja pirkstus un sajuta senseno sāpi. - To atmiņās, kuri mūs nogalinājuši.

- Nūja. - Zilā Dženera acis vērās tālē. Varbūt tās atcerējās paša noslaktētos cilvēkus. - Visvairāk jau to. Vai tev sāp?

- Reiz es salauzu roku. Tā arī līdz galam nesadzija.

- Nekas nesadzīst līdz galam. - Zilais Dženers ievilka nāsīs gaisu, skaļi nokremšļojās, iztīrīja muti un izspļāva pāri mūrim. - Tā rādās, ka naktī Dzelksne Baru būs iepazīstinājusi ar sevi.

- Nūja, - Reits atbildēja. Gudrā Jillinga apmetnes vienā flangā vīdēja izdedzis caurums, un, spriežot pēc degošu salmu smakas, Dzelksne bija ievērojami patukšojusi pretinieka zirgu barības rezerves. — Izskatās, ka viņiem klājies vēl sāpīgāk nekā man mūsu pirmajā tikšanās reizē.

- Ar to meiteni ir labi draudzēties, bet, vai, cik slikti, ja esi viņas ienaidnieks, - Dženers ieķiķinājās. - Viņa man iepatikās, kad pirmoreiz satikāmies uz Aizliegtās.

- Tu esi kuģojis pa Aizliegto upi? - Reits pārjautāja.

- Trīsreiz.

- Kāda tā ir?

- Ļoti izskatās pēc lielas upes.

Garām Zilajam Dženeram Reits skatījās uz drūpošo durvju aiļu Gudrunas torņa sānos. Pa to nupat bija

iznācis Raki, un vējš plivināja baltos matus, kamēr viņš nopētīja Jillinga vērienīgos rakšanas darbus.

Sirmā uzacs Dženera sejā pacēlās. - Vai varu kā palīdzēt?

- Dažas lietas jāizdara pašam. - Reits paplikšķināja vecajam sirotājam pa plecu un aizgāja.

- Brāl!

Raki nepaskatījās, tomēr puiša deniņos notrīsēja muskulis. - Vai tad es tāds esmu?

- Ja neesi, tad izskaties pārsteidzoši līdzīgs man.

Raki nepasmaidīja. - Labāk ej.

- Kāpēc? - To pateicis, Reits uzreiz sajuta kādu varenu klātbūtni un, negribīgi pagriezis galvu, ieraudzīja Zobenlauzi, kurš pa durvīm smagiem soļiem iznāca gaismā. Sorjorns neatkāpās ne soli.

- Paskaties, kas tur nāk, - Gorms nodziedāja.

Sorjorns uzmanīgi sakārtoja savu granātiem rotāto

kaklariņķi. - Tas ir Reits. - Viņš vienmēr bija vārdos skops un teica tikai acīm redzamo.

Gorms stāvēja un, plakstus aizvēris, ieklausījās tālajās priesteru dziesmās Vienīgajai dievietei. - Vai no rīta var būt vēl saldāka mūzika nekā ienaidnieka lūgšanas par savu kritušo dvēselēm?

- Varbūt arfas dziesma? - Reits iebilda. - Man patīk arfa.

Gorms atvēra acis. - Vai tiešām tu domā ar jokiem salabot to, ko esi sabojājis?

- Tas nenāks par ļaunu, manu karali. Es gribēju jūs apsveikt ar saderināšanos. - Lai gan nav daudz tādu saderināšanos, kuras viņu priecētu vēl mazāk. - Karaliene

Skara radīs skaudību visā pasaulē, turklāt vēl pūrā nāk līdzi visa Trovenlande...

- Jāatzīst, varenas balvas. - Gorms pacēla roku un pamāja uz kareivjiem, kuri viņus ieskāva no visām pusēm. — Tomēr vēl ir tāds nieks kā Augstā karaļa sakaušana, pirms es tās saņemšu. Tava nodevība likusi man visu likt uz Tēva Jārvi viltības kārts tā vietā, lai ar Vec-kundzi Veksenu kaulētos par mieru, kā mēs ar Māti Skēru bijām plānojuši.

Reits uzmeta acis Raki, bet brāļa skatiens urbās zemē. — Es nedomāju, ka...

- Es neturu suņus, lai tie domātu. Es viņus turu, lai tie man pakļautos. Kam gan der krancis, kurš neskrien šurp uz svilpienu? Tāds, kurš nekož, kad es lieku kost... Tādai nodevībai manā mājā nav vietas. Es tevi brīdināju, ka esmu pamanījis tevī žēlumu. Bīdināju, ka tas var tevi salauzt. Nu tas ir noticis. - Gorms nogrozīja galvu un uzgrieza muguru. - Cik daudz puiku tavā vietā ar prieku būtu simtreiz nogalinājuši, tomēr es izvēlējos tevi.

- Kāda vilšanās, - Sorjorns piebilda, uz atvadām pasmīnēja un aizgāja pa gaiteni pakaļ savam saimniekam.

Reits stāvēja un klusēja. Savulaik viņš apbrīnoja Grom-gilgormu vairāk par visiem pasaulē. Apbrīnoja viņa spēku, viņa nežēlību. Reits vēlējās būt tāds kā Gorms. - Nespēju noticēt, ka es gribēju līdzināties tam nelietim.

- Starp mums ir viena atšķirība, - Raki murmināja. — Es viņu vienmēr ienīdu. Nē, tomēr vēl viena: es apzinos, ka viņš man joprojām ir vajadzīgs. Ko mēs tagad iesāksim?

- Nevarētu teikt, ka būtu kalis kādus plānus. - Reits pavērās uz brāli. — Nav viegli nogalināt to, kurš tev nav darījis ļaunu.

- Neviens neteica, ka tas ir viegli.

- Tomēr ir vieglāk, ja tas nav jādara pašam. Šķiet, tu vienmēr vēlies uzņemties grūtāko, - Reits atcirta, bet centās nepacelt ne balsi, ne dūres, — tomēr parasti tas jādara man!

- Tu jau vairs nevari man palīdzēt, vai ne? - Raki pabakstīja ar pirkstu uz Beila strēles pusi. - Ja reiz devi priekšroku tai sīkajai maitai, nevis pats savam...

- Tā par viņu nerunā! - Reits atņirdza zobus un savilka pirkstus dūrēs. - Es tikai izvēlējos viņu nenogalināt!

- Un, lūk, kur tas mūs novedis. Pienācis laiks pamodināt sirdsapziņu. - Raki atskatījās uz kapu kopiņām. - Es aizlūgšu par tevi, brāl.

Reits nosprauslājās. - Pieļauju, ka tie čaļi uz robežas arī lūdzās, kad mēs naktī piezagāmies. Pieļauju, ka viņi lūdzās tik stipri, cik vien tas iespējams.

- Un?

- Lūgšanas viņus nepaglāba no manis, vai ne tā? Kādēļ lai tavējās mani paglābtu no kāda cita nelieša? -Reits aizsoļoja prom gar mūri atpakaļ pie Zilā Dženera.

- Vai kādas problēmas? - vecais sirotājs jautāja.

- Pilns klēpis.

- Ģimene paliek ģimene. Varbūt tavs brālis vēl apdomāsies.

- Varbūt. Šaubos, vai Zobenlauzis būs tik devīgs.

- Viņš neizskatās pēc devīga cilvēka.

- Man ar viņu vairs nav nekāda sakara. — Reits nospļāvās pār mūri. - Tāpat kā ar sevi pašu - tādu, kāds es biju agrāk.

- Vai tu sev patic tāds, kāds biji?

- Tolaik tīri labi patiku. Tagad šķiet, ka biju diezgan liels nelietis. - Tās sievietes seja neizgāja no prāta, Reits norija siekalas un paskatījās uz vecajiem akmeņiem zem kājām. — Kā lai zina, kā būtu pareizi rīkoties?

Dženers piepūta vaigus. - Pusi mūža es rīkojos nepareizi. Pārējā laikā lielākoties centos vismaz atrast mazāko ļaunumu. Tās dažas reizes, kad esmu rīkojies pareizi, galvenokārt bijušas sagadīšanās.

- Turklāt tu esi gandrīz vai labākais cilvēks no tiem, kurus pazīstu.

Zilais Dženers izbrīnā sarauca pieri. - Paldies par komplimentu. Arī man tevis žēl.

- Tāpat kā man, vecais, tāpat kā man pašam. - Reits vēroja mazos cilvēciņus kustamies Gudrā Jillinga nometnē. Vīri rāpās laukā no migām, pulcējās ap ugunskuriem un ēda brokastis. Varbūt šur tur kāds vecāks vai gados jaunāks pavērās uz mūra parapetu, kur stāvēja viņi un pļāpāja par neko. - Šķiet, šodien nāks atkal.

- Kā tad, un tas mani dara diezgan bažīgu.

- Ar trepēm viņi nekādi netiks pāri šiem mūriem. Nemūžam.

- Netiks gan, un Jillings to noteikti zina. Kāpēc viņš tērē spēkus mēģinot?

- Lai mēs nervozētu, lai mēs satrauktos. Tas taču ir aplenkums, vai ne? Viņš grib kaut kādā veidā tikt iekšā.

- Turklāt tādā veidā, lai tas spodrinātu viņa slavu. -

Dženers pamāja ar galvu uz kapavietām. - Vai pēc kaujas

katram rok dziļu bedri?

>

- Vairākumu sakrauj kaudzē un sadedzina, bet tiem Vienīgās dievietes pielūdzējiem gan ir savādas paražas pret mirušajiem.

- Bet kāpēc tik tuvu mūsu mūriem? Zaudējumus taču slēpj no ienaidnieka. Zaudējumus nemēdz izrādīt viņam degungalā, pat ja vari to atļauties.

Reits pacēla roku un izurbināja ausī ieaugušo kreveli. - Cik noprotu, tev ir kāds gudrs izskaidrojums!

- Redzu, ka tu sāc mani iepazīt un apbrīnot. - Dženers izstiepa zodu, lai pakasītu kaklu. - Man ienāca prātā, ka Jillings dod pavēli doties tik neprātīgos uzbrukumos, lai viņam būtu līķi, ko aprakt.

- Ko viņš dara?

»

- Pielūdz Nāvi, vai tad ne? Un viņam ir gana vīru, lai tos ziedotu.

- Kāda jēga nogalināt cilvēkus, lai tikai viņus apraktu?

- Lai mēs domātu, ka viņš nedara neko citu. Es gan neuzskatu, ka Gudrais Jillings caurām naktīm rok kapus, tikai lai pasargātos no bultām, kas nav mūsu stiprā puse.

Kādu brīdi Reits blenza uz veco sirotāju, tad uzmeta acis brūnajiem uzkalniem, un salti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. - Viņi rok eju zem mūriem.

>

Būdams vēl zēns, kurš negribīgi sāk atzīt sevi par vīrieti, Kols bija redzējis diezgan daudz pilsētu: iespaidīgo

Vulsgārdu pavasarī un plašo Kaljivu vasarā, ari majestātisko Skekenmuižu ar elfu mūriem un skaisto Jeiltoftu, pirms tās tika nodedzinātas. Viņš bija veicis garo ceļojumu lejup pa līkumaino Dievišķo upi, kad kuģim nācās buksēt pāri Augstajām korēm un cauri atklātai stepei, lai galu galā ar atvērtu muti apbrīnotu Galveno pilsētu — cilvēku visdiženāko apmetni.

Uz Strokomas elfu drupu fona viņi bija vien adatiņas. Pakaļ Skifrai un diviem maģistriem Kols devās uz priekšu pa tik platiem, melniem ceļiem kā Torlbijas tirgus laukums. d ie bija izurbti klintī kā atbalsīm bagāti tuneļi vai sakrauti cits virs cita uz vareniem akmens pīlāriem. Tie sapinās prātu zaudējuša milža sasietajos mezglos, bet izsistie logi skumji noraudzījās uz drupām. Viņi klusēja un gāja uz priekšu, katrs iegrimis savās bažās par pasauli, par pazīstamajiem un sevi pašu. Te nebija nekā dzīva — ne auga, ne putna vai rāpojoša kukaiņa. Tikai klusums un nesteidzīgs pagrimums. Visapkārt jūdzi pēc jūdzes pagātnes neaptveramie sasniegumi sabruka putekļos.

- Kāda bija šī vieta, kad te dzīvoja elfi? - Kols čukstus vaicāja.

- Neaptverami plaša, gaiša un skaļa, — Skifra atbildēja, ar augsti paceltu galvu iedama pa priekšu. - Izplānota tā, lai mulsinātu, un radīta tracinošai konkurencei. Tukša un klusa jau tūkstoš gadu.

Viņa pārlaida pirkstu galus pār izliektu sliedi, tad tuvināja tos acīm un nopētīja pieķērušos pelēkos putekļus. Skifra tos pagaršoja, saberzēja pret īkšķi un tad pavērās uz sasprēgājušo un brūkošo ceļu.

- Ko jūs redzat? — Kols gribēja zināt.

Skifra sarauca apsvilušo uzaci. - Tikai putekļus. Te nav citu zīmju, jo nākotni var mēģināt saskatīt tikai putekļos.

Ceļa vidū gulēja milzīga, savīta metāla čūska, kas bija nokritusi no kādas augstas karnīzes starp divām ēkām.

- Elfi sevi uzskatīja par visvareniem, - Skifra sāka stāstīt, kad visi pārkāpa pāri čūskai. — Viņi domāja, ka ir augstāki par Dievu. Elfi bija pārliecināti, ka spēj visu pārtaisīt atbilstoši kādam diženam plānam. Paskatieties tagad uz viņu muļķību! Lai cik dižens un slavens būtu radītais, laiks to iznīcinās. Lai cik stiprs būtu vārds, doma vai likums, visam atkal jāpārtop haosā.

Skifra atgāza galvu un izspļāva augstu gaisā gļotu piku, kas apmeta loku, krita lejā un izšķīda pret rūsējušo

metālu. — Kēninš Utils saka: tērauds nesīs atbildi. Es

> »

teiktu, ka viņš nav tālredzīgs. Putekļi ir pēdējā atbilde uz ikvienu jautājumu tagad un mūžīgi mūžos.

Kols nopūtās. - Jūs gan esat gatavā atziņu krātuve, vai tad ne?

Skifras saraustītie smiekli iztraucēja klusumu un atbalsojās no melnajām māju sienām tā, ka Kols satrūkās. Šeit tā bija neierasta skaņa. Absurdā kārtā viņam likās, ka tā var nodarīt ļaunu, lai gan jau simttūkstoš gadu te nav bijis neviena, kuram nodarīt pāri.

Vecā sieviete uzsita Kolam pa plecu un aizgāja pakaļ Tēvam Jārvi un Mātei Skērai. — Viss atkarīgs no tā, ko tu uzskati par smieklīgu, manu zēn.

Gaisma aizvien saruka, un viņi jau līda starp tik augstām ēkām, ka iela starp tām atgādināja ēnas pārņemtu kanjonu. Lai gan pārvērtušās drupās, torņu smailes joprojām skrāpēja debesis, tumšajā saulrieta atspulgā bezgalīgas elfu stikla sienas joprojām mirguļoja sārtos, oranžos un violetos toņos un savērpti metāla stieņi pacēlās gaisā virs sadragātajiem jumtiem gluži kā ērkšķi no dadžu krūma.

Tā Kola domās parādījās Dzelksne, un viņš paklusām norunāja viņai veltītu lūgšanu, pat ja šeit nebija neviena dieva, kurš uzklausītu. Šķita, ka pēc Branda nāves viņā kaut kas izdzisis. Varbūt neviens nepārnāk no kara tikpat dzīvs, kāds tajā aizgāja.

Ceļš bija bedrains un slīps, piemētāts ar samīcīta metāla detaļām, no kurām bira nolobījusies krāsa. Pie stabiem desmit cilvēku augumā karājās vadu rituļi, kas stiepās starp mājām kā milzu zirnekļa tīkls. Elfu burti bija redzami ik uz soļa: ceļā iemūrētas zīmes, pie ikviena izsista loga un durvīm lepni izkarināti karogi.

Kols pavērās augšup uz kādu uzrakstu, kas pletās pār visu namu, un pēdējais burts cilvēka augumā atlūzis skumji šūpojās gar stūri.

- Tik daudz tekstu, - Kols nomurmināja. Viņa kakls metās stīvs no raudzīšanās augšup.

- Elfi neuzskatīja lasītprasmi par dažu cilvēku privilēģiju, - Skifra skaidroja. - Viņi ļāva zināšanām izplatīties kā ugunij, kas apņem visu un visus.

- Kas viņus visus arī nodedzināja, - Māte Skēra noburkšķēja. — Pārvērta pelnos.

Kols apbrīnoja milzīgo uzrakstu. — Vai jūs saprotat, kas tur teikts?

- Es pazīstu burtus, - Skifra teica, - varbūt pat zinu vārdus, tomēr tās pasaules, par kuru viņi runāja, sen vairs nav. Kurš gan tagad varētu uzminēt to nozīmi?

Viņi pagāja garām izsistam logam, kura rāmī joprojām turējās stikla lauskas, un Kols mājā ieraudzīja sievieti, kura viņam uzsmaidīja.

Viņš bija tādā šokā, ka nespēja pat pakliegt, tikai atmuguriski paklupa un ievēlās Skifras apkampienos, joprojām rādīdams uz rēgaino tēlu. Vecā sieviete tikai nosmēja. - Viņa vairs nevar tev nodarīt pāri, manu zēn.

Tad Kols pamanīja, ka nobijies no pārsteidzoši reālistiskas gleznas, kas jau noklāta ar traipiem un izbalējusi. Tajā redzamā sieviete bija pacēlusi roku, lai parādītu ap delnu aplikto elfu aproci, un smaidīja tik neprātīgi, it kā šīs rotas nēsāšana sagādātu viņai neizmērojamu prieku. Tā bija gara auguma, tieva un savādi ģērbta — un tomēr sieviete.

- Vai elli, - Kols klusi jautāja, — izskatījās... līdzīgi mums?

- Briesmīgi līdzīgi un briesmīgi atšķirīgi, - Skifra atbildēja. Jārvi un Skēra nostājās viņai blakus, un visi pētīja pabālējušo seju, kas viņos vērās caur senas pagātnes biezo miglu. - Viņu bija daudz vairāk, viņi bija daudz gudrāki, daudz varenāki par mums. Tomēr, tāpat kā mēs, jo lielāka kļuva to vara, jo varenāki viņi vēlējās kļūt. Tāpat kā cilvēkos, elfos slēpās nemūžam nepiepildāms savtīgums. Ar visu šo... - Skifra plati iepleta rokas un rādīja uz varenajām drupām, un viņas apmetņa skrandas plandījās nerimstošajā vējā. - Ar šo visu viņiem nebija diezgan. Elfi bija tikpat skaudīgi, nežēlīgi un ambiciozi kā mēs. Un tikpat alkatīgi. - Viņa pacēla gaisā savu garo roku, tad ari delnu un visbeidzot vienu garu pirkstu, lai norādītu uz sievietes starojošo smaidu. — Viņus izpostīja pašu alkatība. Vai jūs mani dzirdat, Tēvs Jārvi?

- Dzirdu, - viņš atbildēja, uzmeta maisu plecos un, kā ierasts, devās tālāk uz priekšu. - Un es dotu priekšroku mazāk elfu mācībām, bet vairāk elfu ieročiem.

Māte Skēra pavadīja viņu ar drūmu skatienu un pārskaitīja pati savu seno rokassprādžu kolekciju. — Es teiktu, ka viņam noderētu gluži pretējais.

- Kas notiks pēc tam? - Kols uzsauca.

Sekoja klusums, līdz Tēvs Jārvi atskatījās. — Mēs izmantosim elfu ieročus pret Gudro Jillingu. Mēs tos pārvedīsim pāri līčiem uz Skekenmuižu un tur sameklēsim Veckundzi Veksenu un Augsto karali. - Maģistra balsī iezagās nāvējoša pieskaņa. - Es arī turēšu savu Saulei un Mēnesim doto zvērestu atriebties mana tēva slepkavām.

Kols norija smagu kamolu. — Es domāju - vēl pēc tam.

Skolotājs vērīgi palūkojās uz savu mācekli. - Kad nonāksim pie tās upes, mēs varbūt pārbridīsim tai pāri. -Jārvi uzgrieza muguru un atsāka ceļu.

Varētu domāt, ka maģistrs līdz šim nebija par to prātojis, tomēr Kols zināja, ka Tēvs Jārvi nemēdz atstāt nākotnes laukumā ar plāniem neaizpildītus fragmentus.

Ak dievi, ja nu Skifrai ir taisnība? Vai tiešām mēs esam tādi paši kā elfi? Vai mēs liekam savas mazās pēdiņas milzīgajos pēdu nospiedumos, ejot pa to pašu ceļu? Kols atcerējās līdz drupām nopostīto Torlbiju, milzīgo kapulauku, sadedzinātos Getlandes iedzīvotājus, pēc kuriem palicis vien klusums un putekļi, varbūt vēl kāds viņa izgrebtā masta fragments kā regains liecinieks tiem, kuri te ieradīsies tālā nākotnē, lai mēģinātu atminēt šo mīklu.

Kols pēdējo reizi atskatījās uz pasakaini laimīgo seju, kuras īpašniece bija mirusi jau pirms tūkstošiem gadu, un pamanīja kaut ko iemirdzamies starp stikla šķēpelēm. Zelta aproce, tieši tāda kā gleznā. Kols to paķēra un noslēpa kabatā.

Diez vai elfu sievietei tās pietrūks.

- Būs bīstami, - Skara drūmi novilka.

Bija pienācis īstais brīdis Reitam izriezt krūtis un sākt tukši lielīties kā varonim. Beigu beigās savulaik viņam bravūra plūda neapturamā straumē. Ar to jau es rēķinos vai briesmas es ēdu brokastis., vai arī par mūsu ienaidniekiem). Tomēr Reitam izdevās izspiest tikai: - Nūja. Tikai mums jāaptur tā rakšana, pirms viņi tikuši zem mūriem...

Vairāk nebija jāsaka. Visi apzinājās, kas likts uz kārts. Viss.

Reits pārlaida acis brīvprātīgajiem, viņu sejām un vairogu kantīm, viņu ieročiem, kas bija viscaur nosmērēti ar sodrējiem, lai tumsā nespīdētu. Divi duči visveiklāko getlandiešu, divi duči visnežēlīgāko vensteriešu un viņš pats.

Zobcnlauzis un Ūtils vilka lozes, kuram tiks virspavēlnieka gods, un Gorms uzvarēja. Tagad viņš stāvēja un smaidīja, kamēr visi gaidīja īsto brīdi, izbaudot ik elpas vilcienu, it kā nakts smaržotu pēc puķēm. Šis vīrs nekad neizrādīja bailes, tas nu Reitam bija jāatzīst. Tomēr tas, kas agrāk izskatījās kā drosme, tagad atgādināja neprātu.

- Neviens tevi nenosodīs, ja paliksi te, - Skara sacīja.

- Es pats sevi nosodīšu. - Ja vien tas vispār būtu iespējams. Uz mirkli Reita un brāļa skatieni satikās, tad Raki novērsās, viņa sodrējiem klātajā sejā springa nepiekāpība. Raki izmisīgi vēlējās pierādīt, ka ari viņš var būt skarbs, pat ja abi zināja, ka tā nav. - Man jāiet un jāpieskata brālis, lai viņš atgriežas.

- Pat ja viņš negrib, lai tu palīdzi?

- īpaši tāpēc.

Raid turēja uz pleca vienu, bet Sorjorns — otru māla krūku ar degšķidrumu, ko Tēvs Jārvi pārveda no Dienvidiem. Reits atcerējās, kā šī viela uzliesmoja uz Augstā karaļa kuģiem un kā degoši cilvēki metās jūrā. Tad viņš iedomājās par baļķiem, kas ar to ieberzēti un ierakti dziļi zemē, lai vēlāk ar lāpām pielaistu uguni, un sirdī ieplūda drosme. Nez cik vēl tā turēs? Laiks nemēdz biedēt Reitu - vai arī līdz šim viņš vienmēr izlikās?

Ak dievi, kaut varētu doties cīņā! - Visneciešamākā ir gaidīšana, - viņš nočukstēja.

- Neciešamāka par to, ka tevi varētu nodurt, sadedzināt vai aprakt tajā alā?

Reits norija rūgtu kamolu. - Nē, ne trakāk par to.

- Par mani jums, manu karalien, nav jābaidās. -Gorms nāca tuvāk, īkšķus aizkabinājis aiz platās siksnas tā, lai visi redz, kas viņš par viru. Kā jau karalis. Pārmēru augstā pašapziņa ir gandrīz visu valdnieku spožums un posts. — Kara māte man uzpūta dvašu jau šūpuli, -Gorms apnicīgi atkārtoja vietā un nevietā. — Jau zvaigznēs rakstīts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas.

Skaras sejā pavīdēja izbrīns. - Un kas tad, ja jums uz galvas uzkristu pamatīgs zemes blāķis?

- Ko jūs! Zemes tēvs mani radījis pārāk lielu, lai es iesprauktos Jillinga alā. Tur iekšā līdīs citi, bet es tikmēr apsargāšu ieeju. Tomēr jāmāk priecāties ari par risku.

Izskats liecināja, ka Skara drīzāk varētu izvemties no gaidāmā riska. - Kāpēc gan?

- Bez Nāves karš būtu garlaicīga padarīšana. - Gorms

nonēma resno ķēdi no kakla un sniedza Skarai. - Vai

> >

izrādīsiet man godu un paturēsiet to drošībā, līdz darbiņš būs padarīts? Es negribētu, lai tās grabēšana nonāktu Nāvei ausīs.

Kad ķēdes īpašnieks smagiem soļiem attālinājās, Skara palūkojās uz gardām, kuras sudrabā, zeltā un dārgakmeņos zvīļoja lāpu gaismā.

- Tad jau katra no tām ir kāds nogalināts cilvēks, -viņa nomurmināja un nobālēja, it kā būtu ieskatījusies mirušo sejās. - To ir dučiem.

- Turklāt neskaitot tos, kurus viņš nogalinājis bez zobeniem rokās, vai arī visus tos, kuri vispār nebija apbruņoti.

>

Savulaik Reits raudzījās uz šo ķēdi un staroja lepnumā par to, ka kalpo tik diženam karotājam. Savulaik viņš sapņoja, ka pats sev tādu izkals. Tagad Reits pārlika: nez cik garu ķēdi veidotu visi viņa nokautie, un no šīs domas viņu pārņēma tikpat slikta dūša kā Skaru, kad viņa pavērās augšup.

- To es neizvēlējos.

Ak dievi, cik viņa skaista! Šķita, ka Skara izstaro gaismu, un, jo apkārt vairāk satumsa, jo spožāk viņa spīdēja. Reits pārdomāja pie sevis un ne pirmoreiz: kas varētu notikt, ja viņi būtu citi cilvēki citā vietā un citā laikā? Ja viņa nebūtu karaliene un viņš — slepkava... Tomēr neviens nevar izvēlēties, kas viņš būs.

- Kurš tad to izvēlējās? - viņš nobubināja.

- Ir laiks. - Gorms noskrubināja no pēdējā klaipa drusku, padeva maizi tālāk un pielieca galvu, lai ietrāpītu šaurajā ejā.

Pirms sekot Gormam, katrs vīrs notiesāja savu kumosu, noteikti apdomājot, vai tas tiešām būs viņa pēdējais kumoss. Reits nāca pašās beigās, apēda savu tiesu, bet pārējo sadrupināja dūrē un pārmeta pār plecu kā dāvanu vārnām - Kara mātes bērniem. Pat ja Reits īpaši neticēja veiksmei, viņš zināja, ka viņiem tā būs nepieciešama tik, cik vien to iespējams dabūt. Viņš iegāja elfu mūrī izbūvētajā ejā, kur atbalsojās straujā kareivju elpa. Pirms dažām nedēļām pa šo pašu eju viņš nāca šurp, šaubu un baiļu nenomākts, iekaisis priekā par došanos kaujā. Zilais Dženers stāvēja blakus pie durvīm - tik biezām kā delms —, katram izejošajam uzsita pa muguru un gaidīja, lai aizšautu bultu, kad būs izgājis pēdējais.

- Atgriezies dzīvs, — vecais sirotājs nošņāca. — Nekam citam nav nozīmes. - Viņš izstūma Reitu pa durvīm vēsajā naktī.

Pamanījis Jūras mātes atpūsto miglas aizsegu, Reits nomurmināja pateicības lūgsnu. Viņš uzskatija miglu par dāvanu, kas trīskāršo viņa izredzes šonakt izdzīvot. Tumsā pa kreisi kā drūmi smērējumi pavīdēja Gudrā Jillinga vīru ugunskuri. Labajā pusē slējās masīvie Beila strēles mūri.

Viņi bija atteikušies no bruņām, lai ātrāk paskrietu, un melni kā ogles, muguras pieliekuši, ātri un klusi slīdēja tumsā kā rēgi. Briesmu galodas divkārt asi uzasinātās maņas uztvēra ikvienu ņurdu un soli kā skaļu bungu rīboņu, bet Reita saspringtie jutekļi jau pagura no nakts mitruma un tālo ugunskuru dūmiem.

Cits pēc cita viņi iešļūca grāvī un devās uz priekšu pa tā purvaino gultni. Reita zābaks atsitās pret kaut ko cietu, un viņš saprata, ka tas ir līķis. Tie mētājās visapkārt - nevienam nevajadzīgi, nesadedzināti un neaprakti, iejukuši sadragāto kāpņu fragmentos, no augšas nomestajos akmeņos un kritušo atstātajos vairogos.

Reits pamanīja tumsā Gorma atņirgtos zobus, vadonis pieliecās tuvāk Sorjornam un čukstēja: - Te Kara māte godam pastrādājusi.

No pēdējā maizes kumosa mutē saskrēja skābenas siekalas, un Reits nospļāvās, bet tikmēr visi jau rāpās ārā no grāvja. Vīri klusēdami padeva cits citam palīdzīgu roku un paklusām lādējās, jo kājas ķērās un slīdēja, līdz zābaki samīcīja zemi lipīgos dubļos.

Viņi virzījās uz priekšu pa bultām nosēto lauku - tāda bija Gudrā Jillinga neveiksmīgo uzbrukumu raža: bagātīga un blīva gluži kā vēja noliektie grīšļi Vensterzemes augstajos purvājos. Cietoksnis aiz muguras attālinājās, un Reits saklausīja tālu klaigāšanu un asmeņu šķindoņu. Ķēniņš Ūtiis taisīja troksni pie galvenajiem vārtiem, cerot novērst Gudrā Jillinga uzmanību no pusraktās ejas.

Vīri steidzās, un biezajā miglā lietas zaudēja apveidus, pārvēršoties neskaidrās ēnās kā čūskas, kas savijas kopā un atkal mūk katra uz savu pusi. Kā vilku sejas, cilvēku sejas. To sejas, kurus viņš nogalināja, klusēdamas pieprasīja atriebi. Reits tās atgaiņāja ar vairogu, bet sejas atgriezās. Viņš centās sev iestāstīt, ka miris ir miris, tomēr zināja, ka Zilajam Dženeram ir taisnība. Nogalināto rēgi paliek to cilvēku atmiņā, kuri viņus pazinuši, mīlējuši vai ienīduši. Visciešāk to atmiņā, kuri viņiem

atņēmuši dzīvību.

>

Tumsā pavīdēja uzasinātie mietu gali, Reits sagriezās sānis un izlīda starp baļķiem, tad sarāvās čokurā un, acis piemiedzis, vērīgi ieskatījās nakts tumsā grimstošajās pretinieka pozīcijās.

Viņš redzēja nupat uzmestos kapkalna kuprus vai Jillinga vīru izdangātos rakumus un to lāpu iezīmētās kontūras. Gorms pavēzēja zobenu, un vīri izklīda, lai klusi skrietu uz priekšu gar tuvāko uzkalnu. Neatskanēja ne vārds. Vārdi bija lieki. Ikviens zināja, kas jādara.

Divi vīri sēdēja pie ugunskura, tāpat kā agrāk mēdza sēdēt Reits un Raid. Viens ar adatu lāpīja siksnu, otrs ar segu uz pleciem drūmi raudzījās turp, kur skanēja uzmanības novēršanai Ūtila saceltā kņada. Kad pieskrēja Reits, viņš pagriezās.

— Ko tu...

Sorjorna bulta, ieurbusies mutē, apklusināja sēdošo. Otrs sāka rausties kājās, bet sapinās savā siksnā. Nošņāca

Gorma sodrējiem nosmērētais zobens, un karavīra galva aizlidoja tumsā.

Reits pārlēca pār krītošo ķermeni un ieslīdēja tranšejā starp sakrauto laupījumu, tad pietupās pie tumšās ieejas ar lāpām abās pusēs.

- Uz priekšu! - Gorms čukstus pavēlēja, bet viņa karavīri izkārtojās puslokā. Raki ātri nomurmināja klusu lūgsnu Geļagaismas rādītājai un nākamajā mirklī jau ielīda Zemes tēvam vēderā ar Dienvidu degšķidruma krūku plecā. Sorjorns un Reits viņam sekoja soli solī.

Tumsā zibēja greizo baļķu ēnas, kuri balstīja augšējos zemes slāņus, koku saknes ķērās Reitam matos. Nebū-dams kalnracis, viņš tomēr redzēja, ka rakts steigā, un, virzoties uz priekšu pa eju, zeme saujām vien bira lejā. Reits neatrāva skatienu no Sorjorna saliektās muguras. - Ak dievi, šim te lemts sabrukt pat bez mūsu palīdzības, - viņš čukstēja.

Bija karsts, bet kļuva vēl karstāks, sviedri pilēja no Reita uzacīm un lipa pie drēbēm, bet viņš tikai gāja uz priekšu. Viņš iebāza cirvi siksnas cilpā un izvilka dunci. Ja nāksies cīnīties, šeit nepietiks vietas, lai atvēzētos. Visu nokārtos tādā attālumā, lai varētu saost ienaidnieka dvašu.

Viņi ielīda nelielā pilošas lampas izgaismotā telpā. Uz klona mētājās cērtes, lāpstas un nestuves, bet griesti balstījās uz neveikli sastutētiem baļķēniem. Daļa baļķu vēl gaidīja, sakrauti kaudzēs. Citas divas tumšas ejas veda dziļāk, Reits piesteidzās pie vienas un ielūkojās tumsā.

Vai dzirdēs kaut kur dziļāk cirtienu trokšņus? Varbūt

> )

rakšanu? Raki jau rāva laukā krūkas korķi un šļakstīja šķidrumu uz visa, kas izgatavots no koka.

- Piesargies no uguns! — Reits uzsauca Sorjornam, kurš bija aizķēris mirguļojošo eļļas lampu, kura nu šūpojās uz āķa. — Viens neveikls solis, un mēs visi būsim beigti.

- Tas tiesa, — aizkritušā balsī piebilda karoga nesējs un pielieca izstieptā rokā saņemto krūku, ar otru aizsedzis seju. Degšķidrums tā smirdēja šaurajā telpā, ka visi sāka kāsēt no tā smakas. Reits klupdams tuvojās otram tunelim un ar apakšdelmu noslaucīja asaras, acis svila, bet viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kuri skatījās pretī. Viens turēja rokā cērti, otrs — lāpstu, abi bija līdz jostasvietai kaili un nosmērējušies.

- Vai jūs esat jaunie racēji? - viens jautāja, pētīdams Reita vairogu.

Vislabākie karavīri ilgi nedomā. Viņi daudz nedomā ne pirms cīņas, ne pēc tās, bet cīņas laikā nedomā nemaz. Viss ir skaidrs: kurš pirmais uzbrūk, tas beigās paliek dzīvs. Reits ar vairogu izsita cērti vienam kalnracim no rokām un iedūra viņam kaklā. Asinis piešļāca visu eju.

Otrs racējs atvēzēja savu lāpstu, bet Reits jau klupa uz priekšu, uzkrita pretiniekam virsū, ar vairogu atvairīja sitienu un piespieda viņu pie sienas tā, ka abi šņākdami vērās viens otram acīs. Pretinieks atradās tik tuvu, ka, izbāzis mēli, Reits varētu nolaizīt viņam seju. Viņš mežonīgi un neganti dūra zem vairoga kants, tutenis iegrima līdz spalam, kalnracis gārdza un šņāca reizē ar katru triecienu, beidzot Reits atkāpās un ļāva tam novelties zemē. Tā kalnracis arī palika sēžam, ar rokām saķēris uzšķērsto vēderu, bet viņa melnās asinis klājās pār Reita vairogu, dūri un dunci.

Raki skatījās ar pavērtu muti kā parasti, kad Reits ķērās pie slaktēšanas, - gan jau vēlāk būs laiks kraut kaudzē nožēlu.

- Pieliec punktu! - Reits metās pie ejas, pa kuru visi bija ieradušies, lai ierautu plaušās svaiga gaisa malku. Galva griezās no smakas. Tālu ārā atskanēja cīniņa trokšņi.

- Tūliņ!

»

Raki apgāza krūku un klepodams lēja šķidrumu uz balstiem, sienām un klona. Sorjorns nometa zemē savu krūku, un šķidrums no tās guldzēdams aizplūda pa grīdu, garām Reitam un tālāk uz eju, bet augšā ļaudis kliedza vēl skaļāk. - Ak dievi! - Raki noelsās, un brālis metās apkārt.

Viens no kalnračiem grīļodamies tuvojās, mežonīgi izvalbījis acis un ar asinīs izmirkušu roku joprojām pieturēdams savas pārgrieztās zarnas. Ar otru viņš sagrāba Raki, rūca caur sakostajiem zobiem un šļāca uz visām pusēm asiņainas siekalas.

Atbilstoši visiem likumiem viņam jau sen bija jāatrodas otrpus Beidzamajām durvīm, tomēr Nāve, izrādās, ir nepastāvīga mīļākā un seko pati saviem noteikumiem. Tikai viņa pati varētu pateikt, kāpēc ar prieku devusi šim cilvēkam vēl dažus dzīves mirkļus.

Raki krūka aizripoja, viņš cīnījās ar ievainoto kalnraci, piespiests pie kāda baļķa, bet eļļa tikmēr šļakstījās uz abiem vīriem, kuri kāpās tālāk.

Pavēris muti, Reits spēra soli uz priekšu, tomēr atradās pārāk tālu.

Pretinieki atsitās pret balstu, un Raki atvēzējās sitienam, bet elkonis trāpīja pa lampu un norāva to no āķa.

Lampa krita lēni, ievelkot Reita skatienā garu, neskaidru švīku, un viņš nekādi nevarēja palīdzēt. Reits dzirdēja, kā aizraujas elpa. Viņš redzēja, kā mazā gaismiņa uzliesmo uz eļļas klātās grīdas. Viņš redzēja, kā Raki pagriežas un uz acumirkli ieskatās brāļa plati ieplestajās acis.

Reits metās pie zemes un noslēpās aiz sava vairoga. Ko gan vēl viņš varēja iesākt? Nākamajā brīdī šaurā telpa kļuva gaišāka par dienu.

Nav šaubu, ka sievietei pienākas notraust atvieglojuma asaru, redzot, kā viņas iecerētais dzīvs pārrodas mājās no kaujas, bet Skarai gan nenoritēja ne asara, ieraugot, ka Zobenlauzis pirmais ienāk pa mazajiem vārtiem.

Milzīgajā vairogā netālu no apmales bija iestrēgusi salauzta bulta, bet visādi citādi Gorms izrādījās neskarts. Viņš izvilka šautru, pavērās visapkārt, kā meklēdams, kam atdot vairogu, un tad sarauca pieri.

- Nūja. - Gorms atslēja vairogu pret sienu.

Skara izspieda smaidu. - Priecājos redzēt, ka jūs esat

atgriezies, mans karali. - Drīzāk viņa tomēr gribētu sveikt pārnākam kādu citu.

- Patiesību sakot, es esmu laimīgs, ka atgriezos, karaliene Skara. Cīņa nakts laikā sagādā maz prieka, tomēr mēs nopostījām viņu izrakto eju.

- Paldies dieviem. Kas notiks tālāk?

Gorms pasmaidīja, atsedzot sodrējiem nosmērētajā melnajā sejā baltu zobu rindu. - Tālāk viņi raks jaunu.

Vīri atgriezās cietoksnī. Visi bija pārguruši, daži -savainoti. Māte Ouda metās uz priekšu, lai palīdzētu, Rīna notupās blakus un ar pamatīgām šķērēm jau grieza pušu kāda kareivja asinīm klāto vesti, lai piekļūtu brūcei.

- Kur ir Reits?

- Kopā ar brāli viņš atradās tunelī, kad aizdegās eļļa. - Kāds vergs atnesa Gormam ūdeni, un viņš sāka mazgāt no sejas sodrējus.

Rīklē krājās tik smags kamols, ka Skara gandrīz nevarēja parunāt. - Vai viņš ir miris?

Gorms drūmi pamāja. — Es viņam iemācīju karot, nogalināt un mirt, un nu viņš ir paveicis visus trīs darbus.

- Tikai divus, - Skara attrauca, un galva sagriezās no pēkšņā atvieglojuma.

Kājas vilkdams, gaismā ienāca Reits, ar roku balstoties uz Zilā Dženera pleca. Viņa mati bija pieķepuši smiltīm, kas šņirkstēja arī starp asinīs mirkstošajiem zobiem.

- Ak tā. — Gorms izbrīnā sarauca pieri. — Viņš jau vienmēr bija tas stiprākais.

Skara metās uz priekšu un satvēra Reita elkoni. Pie saplēstās, apsvilušās piedurknes karājās savādas stērbeles. Tad Skaru pārņēma šausmas, saprotot, ka tā nav vis piedurkne, bet gan puiša āda. — Ak dievi, tava roka! Māte Ouda!

Šķita, ka Reits to gandrīz nemana. - Raid ir miris, -viņš čukstus sacīja.

Vergs bija atnesis Gormam bļodu ar gaļu, kas tikko nocelta no uguns. Tā izskatījās tik līdzīga Reita rokai, no kuras Māte Ouda nolobīja apdegušo audumu, ka Skarai rīklē sakāpa nelabums.

Pat ja Zobenlauzis vispār no kaut kā baidījās, tas nekādi neietekmēja viņa apetīti. - Pēc kaujas man vienmēr ir lieliska ēstgriba, - viņš sacīja, grozīdams mutē lielu kumosu, un gaisā izšļācās tauki. - Kopumā ņemot, šonakt Kara māte uzsmaidīja mums.

- Un kā tad Raki? - Reits nošņāca, un Ouda sapīkusi nopūtās, jo viņš izrāva no rokām jau daļēji apsaitēto delmu.

- Es viņu paturēšu gaišā piemiņā. Atšķirībā no citiem viņš pierādīja, ka ir uzticams.

Skara pamanīja, ka sakustas dzīslas un Reita dūre vēl ciešāk sakļaujas ap cirvja maksti, un veikli nostājās tam priekšā.

- Jūsu ķēde, mans karali. - Grabošā kritušu vīru gardu kolekcija bija tik smaga, ka viņas rokas drebēja, to ceļot. Gorms pielieca galvu, lai to apliktu, un abi nonāca tuvāk viens otram nekā jebkad agrāk. Skaras rokas nolaidās uz Gorma skausta kā neveiklā apskāvienā. Viņš smirdēja pēc slapja suņa gluži kā kurti, kuri vienmēr dzīvoja vectēva mājā.

- Pa šiem gadiem tā izaugusi tik gara, - Gorms teica un izslēja muguru.

Stāvot tik tuvu, viņš šķita vēl lielāks nekā jebkad. Skara tik tikko sniedzās līdz Gorma kaklam. Vai būs jānēsā līdzi trepes, lai noskūpstītu savu vīru? Citā situācijā viņa pasmietos par šādu iedomu, bet tobrīd smiekli nenāca.

- Man bija gods to uzglabāt. - Skara ļoti gribēja atkāpties, bet labi saprata, ka nedrīkst to darīt. Viņa nolaida rokas un sakārtoja bezgaumīgās, biedējošās piemiņas zīmes uz Gromgilgorma krūtīm.

- Kad būsim precējušies, es nozāģēšu gabalu, lai arī jums ir, ko nēsāt.

Skara pavērās augšup un sajuta saltus drebuļus. Uz mūžu tikt sapītai mirušu cilvēku gardu ķēdē... — Es neesmu pelnījusi šādas tiesības, - viņa izdvesa aizsmakušā balsī.

- Lūdzu, tikai netēlojiet pieticību! Mana karalien, vien pusi no kara izkaro ar zobeniem, un jūs esat izcīnījusi uzvaru no otras puses - ar prasmi un drosmi. -Gorms pasmaidīja un novērsās. - Jūsu drosmīgais veikums atnesis nāvi simtiem.

Skara pēkšņi pamodās un ar pirkstiem ieķērās pār gultu pārsegtajā kažokādā, dzirde saspringa, iegremdējoties klusumā. Nekā.

Pēdējā laikā viņa slikti gulēja. Katru nakti divas trīs reizes cietoksnim uzbruka Gudrā Jillinga karavīri.

Viņi mēģināja atpeldēt līdz ostai, tumsā drosmīgi cīnoties ar bangojošo jūru, tomēr sargkareivji no augstajiem torņiem viņus pamanīja un sašāva ar bultām, bet līķus ķēdēs pakarināja virs vārtiem. Pretinieki salīda nogāzta koka stumbrā, kuru apkala ar dzelzi kā trieci, un drosmīgi vīri, turot vairogus virs galvas, to blieza pret vārtiem tik skaļi, ka varētu pamodināt mirušos, tomēr vārtus tikai mazliet saskrāpēja.

Viņi raidīja aizdedzinātu šautru lietu pāri mūriem tā, lai tās kā sīkas komētas no naksnīgajām debesīm nokristu iekšpagalmā. Pavisam nekaitīgi šautras atsitās pret akmens un slānekļa plāksnēm, ievainojot tikai dažus. No mutuļojošajiem dūmiem un izkliegtajām pavēlēm, ka jumti jāsalej ar ūdeni, Skarai sāpēja plaušas, bet jēlās plaukstas smeldza no ūdens spaiņu stiepšanas no akas līdz mūriem. Stalli, kur viņa, vēl maza meitene būdama, pirmoreiz apsegloja poniju, bija izdeguši līdz mūriem, tomēr apturējuši uguni no tālākas izplatīšanās.

Beigu beigās Skara bija uzrāpusies līdz mūru galerijai, lai sodrējiem pieķepušā, tomēr uzvaras iedvesmotā balsī uzsauktu Augstā karaļa loku šāvēju mugurām: - Paldies par bultām!

Ienaidniekam nekas neizdevās ne ar ūdeni, ne rāpšanos pāri mūrim vai rakšanos zem tā — Beila strēle bija un palika stiprākais cietoksnis Sašķeltās jūras krastos, un tā aizstāvji - izraudzītie izcilākie cīnītāji no trīs paaudžu karavīriem.

Tomēr pretinieka rindas jo diena, jo kļuva kuplākas. Katru rītu Saules māte uzlēca virs aizvien jaunu karotāju galvām no Jutmārkas, Inglfordas un Zcmmales. Ieradās aizvien jauni šendi ar mežonīgiem skatieniem un izkrāsotiem, kaulu caururbtiem vaigiem. Aizvien vairāk kuģu ārpus ostas neļāva aizstāvjiem saņemt palīdzību. Pat ja sīkās uzvaras pacilāja viņu garu, baisā skaitliskā attiecība vēl vairāk pasliktinājās. Mātes Oudas pagrabi bija ievainoto pārpildīti. Jau divreiz aizstāvji aizsūtīja jūrā laivas, lai kritušo līķus sadedzinātu uz ūdens.

Skarai šķita, ka viņi mēģina ar izraktiem grāvjiem paturēt paisumu. Tā varētu noturēt vienu vilni, varbūt pat desmit, tomēr paisums vienmēr izrādīsies stiprāks.

No rīkles izlauzās skābena atrauga, Skara norija nelabuma burbuli un izkāpa no gultas. Saķērusi galvu, viņa ieņurdējās.

Viņa taču ir karaliene, viņas asinis ir vērtīgākas par zeltu. Viņai jānoslēpj bailes un jāizrāda vien nepārspējama viltība. Viņa nevar likt lietā zobenu, tāpēc nākas izcīnīt kauju no otras puses, turklāt pieveicot Gudro Jillingu. Arī pārspējot Tēvu Jārvi un Māti Skēru. Viņai jārāda tautai piemērs. Tautai, kura bija likusi uz viņu visas nākotnes cerības. Dzīvo un mirušo cerības, vajadzības un gaidas ielenca Skaru kā dzīvžogs, un viņai nācās līst cauri ērkšķainu krūmu labirintam. Viņai jāizskata desmitiem viedokļu un jāpatur prātā simtiem mācību, viņai jāiegaumē simtiem piedienīgu lietu, kuras jāpaveic, un tūkstošiem nepiedienīgu, par kurām pat nedrīkst domāt...

Skaras skatiens pievērsās durvīm. Viņa zināja, ka tur, otrā pusē, guļ Reits. Vai arī sēž nomodā.

Skara nesaprata, ko jūt pret šo vīrieti. Toties viņa zināja, ka nekad neko tādu nav jutusi ne pret vienu citu. Skara atcerējās stindzinošo triecienu, uzzinot, ka viņš ir miris. Viņa nebija aizmirsusi silto atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka Reits ir dzīvs. Kādas dzirksteles uzšķīlās, kad abu skatieni satikās... Cik stipra viņa jutās, kad viņš atradās blakus... Prāts apzinājās, ka viņš ir nepiemērota izvēle pēc visiem iespējamiem parametriem. Savukārt visa pārējā Skaras būtība juta pretējo.

Skara izlīda no gultas un, sirdij skaļi pukstot, aizskrēja līdz durvīm. Aukstais akmens stindzināja basās pēdas. Viņa paraudzījās turp, kur mazā kabūzītī gulēja viņas verdzene, bet izlēma, ka tai būs gana veselā saprāta, lai nejauktos savas pavēlnieces darīšanās.

Delna sastinga pavisam tuvu durvīm, pirkstu gali kņudēja.

Viņa brālis ir miris, Skara sevi pārliecināja: viņa vajadzīga Reitam tad, kad pati jūt, ka ir vajadzīga. Viņai jāaizmirst par pienākumu. Jāaizmirst par savu zemi un savu tautu, lai iegūtu kaut nieku arī pati sev. Pirms ir par vēlu, viņai jāuzzina, kā ir, kad tevi skūpsta un apskauj, kad tevi grib tevis pašas izredzētais.

Par šādu domu Māte Ķīra Skarai izrautu matus no galvas, bet maģistre jau sen atrodas otrpus Beidzamajām durvīm. Tobrīd - naktī, kad Nāve jau skrubinās aiz sienas, - tas, kas ir piedienīgi, vairs nešķita tik svarīgs.

Ar drebošiem pirkstiem Skara atvēra aizbīdni un iecirta zobus lūpā, lai nesaceltu lieku troksni.

Pavisam nesteidzīgi un viegli viņa vēra vaļā durvis.

>

Kad viss bija galā, Reits nevēra vaļā acis un atvilka elpu. Viņam tikai gribējās kādu apskaut un tikt apskautam - viņš pārlaida apsaitēto roku pār meitenes kailo muguru un cieši piespieda viņu sev klāt.

Raki ir miris.

Atkal un atkal viņš to atskārta. Acu priekšā kavējās bridis, kad viņš redzēja brāli pēdējoreiz, pirms viss uzliesmoja un zeme sabruka.

Viņa noskūpstīja Reitu. Skūpsts nebija ne skarbs, ne steidzīgs, bet viņš saprata, ka tās ir atvadas, un pūlējās paildzināt mirkli. Līdzšinējā dzīvē viņš nebija paspējis diezgan daudz skūpstīties. Ja nu šāda iespēja vairs nerodas? Cik daudz laika bija izšķiests bezjēdzīgi! Tobrīd katrs šāds mirklis šķita kā sāpīgs zaudējums. Viņa pielika plaukstu pie puiša krūtīm un viegli pagrūda. Nācās saņemties, lai palaistu meiteni vaļā.

Pār Reita lūpām izlauzās vaids; kad pēdas pieskārās raupjajam tepiķim, viņš saķēra ribas. Sāni bija pārvērtušies vienā vienīgā sāpē. Reits vēroja, kā viņa apģērbjas, uz aizkara fona figūra šķita melna. Vārgajā gaismā viņš tomēr pamanīja sīkumus: muguras muskuļu vibrēšanu, pietūkušos kāju asinsvadus un pietvīkušo seju, pirms viņa novērsās. Reits īsti nesaprata, ko redzēja, - smaidu vai skumjas.

Raki ir miris.

Reits paskatījās uz savu nosaitēto delnu. Uz mirkli sāpes bija piemirsušās, bet nu tās par sevi atgādināja jau divtik stipri. Viņš pieskārās un uzreiz saviebās, acu priekšā nostājās pēdējais skats uz brāļa seju - tik līdzīgu viņam pašam un tik atšķirīgu. Gluži kā divi rastru profili, kuri vienmēr pavērsti katrs uz savu pusi. Tagad gan palicis tikai viens, un kuģis bezjēdzīgi dreifē, jo tam nav galamērķa, kurp doties. Viņa apsēdās blakus. - Vai tev sāp?

- It kā joprojām degtu. — Reits pakustināja pirkstus, un sveloša sāpe aizšāvās līdz pat elkonim.

- Vai es varu tev palīdzēt?

- Neviens man nevar palīdzēt.

Viņi sēdēja viens otram blakus un klusēja, viņas delna atdusējās uz viņa rokas. Viņas rokas bija spēcīgas, bet maigas. — Tu nevari te palikt, atvaino.

- Es zinu.

Reits savāca izmētātās drēbes un sāka ģērbties, kad asaras aizplūda pār vaigiem. Apsvilusī roka neveikli mocījās ap jostas sprādzi, un tad piepeši skatiens aizmiglojās un pleci sāka drebēt klusos šņukstos.

Vēl nekad Reits nebija tā raudājis, ne reizi visā mūžā. Lai kādus triecienus nācās saņemt, lai kādas cerības zau-dēt, Raki vienmēr atradās blakus.

Tagad Raki ir miris.

Sācis raudāt, Reits nespēja norimt. Kamēr plūdi nav atkāpušies, izrautu dambi neaizmūrēsi. Tāda ir dvēseles nocietināšanas otra puse. Ja parādījusies plaisa, vairs nav iespējams savākties.

Viņa apskāva puisi, piekļāva viņa seju sev pie pleca un sāka šūpot šurpu turpu.

- Kuš, - viņa čukstēja pie auss. - Kuš.

- Brālis bija visa mana ģimene, - viņš klusi sacīja.

- Es zinu, - viņa atbildēja. - Tāpat kā man.

- Vai ar laiku kļūst vieglāk?

- Varbūt. Pa drusciņai.

Viņa pati aiztaisīja Reita siksnas sprādzi, daudz cietusī ādas sloksne slīdēja caur tikpat daudz pieredzējušo sprādzi, bet viņa rokas nespēkā karājās gar sāniem. Viņš nebija īpaši aizdomājies par to, kā būtu, ja sieviete aiztaisītu viņa jostu, bet nu izrādījās, ka tas ir jauki. Nekad neviens nebija par viņu rūpējies, ja nu vienīgi Raki. Bet Raki ir miris.

Meitene paraudzījās augšup - asaru pēdas klāja arī viņas seju, un Reits tās noslaucīja. Viņš centās būt tikpat saudzīgs kā viņa. Nešķita, ka šīs rokas sāpju savilktajos, kreveļainajos un sasistajos pirkstos vairs palicis kaut mazumiņš maiguma. Nešķita, ka viņa rokas vairs derētu kam citam kā tikai slepkavošanai. Brālis mēdza teikt, ka mīlētājs no Reita nesanāks, tomēr viņš centās.

- Es pat nezinu, kā tevi sauc, - viņš ieminējās.

- Es esmu Rīna. Labāk ej. - Meitene atbīdīja aizkaru no mazītiņās nišas, kurā atradās viņas gulta.

Ar roku atspiedies pret sienu, Reits kliboja augšup pa smēdes kāpnēm un pagāja garām kupolveidīgai krāsnij, kur sievietes cepa maizi un pulcējās izsalkušu vīru bars ar maizes dēļiem rokās. Viņš kliboja pāri pagalmam, kuru izgaismoja augstu pakāpies Mēness tēvs, un garām izdegušajiem staļļiem. Tikpat izdegušiem kā viņš pats.

Izdzirdējis kādu smejamies, Reits satrūkās un pavērās turp. Lūpas savilkās smaidā. Tā taču ir Raki balss, vai ne?

Tomēr Raki ir miris.

Mērodams ceļu cietoksnī gar nozāģētā koka sakaltušo celmu, Reits piekļāva rokas ķermenim. Lai gan nakts nebija auksta, tobrīd viņam sala. It kā saplēstās drānas būtu pārāk plānas vai arī pārāk plāna viņa saplēstā āda.

Pēdas taustīja ceļu tumsā augšup pa augstajām kāpnēm un lejup pa garo gaiteni, kur logi vērās uz mirguļojošo Jūras māti. Tur kustējās gaismas. Lampas uz Gudrā

Jillinga kuģiem, kuri gādāja, lai Bcila līcis nesaņemtu nekādu palīdzību.

Vaidēdams Reits lēnām apsēdās zemē blakus kādam vecam vīram, kurš sargāja Skaras durvis. Sāpēja visas maliņas. Viņš pārvilka segu pāri ceļiem, un galva atkrita ar pakausi pret auksto elfu akmens sienu. Ērtības viņu nekad nebija interesējušas. Raki gan sapņoja par vergiem un smalkiem gobelēniem.

Bet Raki ir miris.

- Kur tu biji?

Viņš satrūkās un pagriezās. Pa pavērto durvju spraugu viņā vērās Skara, viņas tumšo matu mākonis nesavākts un sapiņķējies pēc miega gluži kā todien, kad viņš to pirmoreiz ieraudzīja.

- Atvainojiet, - Reits pārdabūja pār lūpām un nopurināja segu. Viņš cēlās kājās, ievaidējās no sāpēm un pieķērās pie sienas, lai nepakristu.

Acumirklī Skara jau atradās gaitenī un saņēma viņa elkoni. - Vai tu slikti jūties?

Reits bija pārbaudīts karavīrs, Gromgilgorma vairog-nesis. Viņš bija slepkava, cirsts no Vensterzemes klints. Viņš nejuta ne sāpes, ne žēlastību. Tikai vārdi nenāca pār lūpām. Sāpe izrādījās pārāk spēcīga, tā ieurbās līdz pat kaulam.

- Jā, - viņš nočukstēja.

Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja, ka Skara ir ģērbusies tikai kreklā un lāpu gaismā caur to redzams viņas auguma kalsnais siluets.

Saņēmies viņš aizvirzīja skatienu līdz karalienes sejai, bet kļuva vēl ļaunāk. Viņas skatienā pazibēja tāds skarbums, tāda nelokāmība, kā vilks veras uz kauliem, un acumirklī karsti sviedri noklāja Rcita augumu. Skaras skatiena dēļ gandrīz aizmiglojās acis. Viņas smaržas dēļ gandrīz aizrāvās elpa. Ar pēdējiem spēkiem Reits centās atbrīvot roku, bet tikai pievilka viņu vēl tuvāk, nu jau pavisam blakus. Viņa pastūma puisi nostāk un pārlaida pirkstus pār jēlajiem sāniem, viņš noelsās. Otra roka saņēma viņa seju un pietuvināja sev.

Viņa noskūpstīja Reitu nevis maigi, bet piesūcās viņa lūpām un ar zobiem urbās jēlajā mēlē. Kad Reits pavēra acis, Skara skatījās uz viņu, kā novērtēdama pašas radīto efektu, bet pirksts stingri piespieda puiša vaigu.

- Nolādēts, - viņš čukstus sacīja. - Es gribēju teikt, manu karalien...

- Nesauc mani tā. Ne tagad. - Skaras roka pacēlās līdz Reita skaustam un cieši pieķērās, viņas deguns noglāstīja te vienu, te otru viņa nāsi, tad sekoja vēl viens skūpsts, un Reitam sagriezās galva, it kā viņš būtu dzēris.

- Nāc man līdzi, — Skara čukstēja un vilka Reitu uz savām durvīm, viņas elpa svilināja vaigu. Viņa gandrīz nogāza Reitu no kājām, kas joprojām bija sapinušās segā.

Raki vienmēr atgādināja, ka no viņa nesanāks mīlētājs. Nez ko Raki teiktu, dzirdējis par šo...

Bet Raki ir miris.

Reits spēji apstājās. - Man jums kaut kas jāsaka... -Vai tas, ka viņš nupat raudāja kādas citas gultā? Vai tas, ka viņa bija solījusies Gromgilgormam? Vai tas, ka pirms dažām naktīm viņš viņu gandrīz nogalināja un tā inde joprojām glabājas viņa kabatā? - Patiesību sakot, diezgan daudz...

- Vēlāk.

- Vēlāk var būt par vēlu...

Skara saņēma Reita kreklu starp pirkstiem un vilka sev klāt, viņas rokās viņš jutās bezpalīdzīgs kā lupatu lelle. Skara bija daudz spēcīgāka, nekā viņš domāja. Vai arī viņš pats izrādījās krietni vājāks.

- Esmu jau gana runājusi, - Skara uzšņāca. - Esmu pietiekami ilgi darījusi to, kas pieklājas. Rīt mūsu visu var vairs nebūt. Tagad nāc pie manis!

Rīt viņu visu var vairs nebūt. Ja Raki varēja pēdējoreiz viņam vēl ko iemācīt, tad tā noteikti ir šī atziņa. Beigu beigās vīrieši reti uzvar kaujās, kurās grib zaudēt. Reits ielaida pirkstus Skaras mīkstajā matu mākonī un sāka viņu skūpstīt. Viņš iekodās viņas lūpās un sajuta mutē viņas mēli, nekas vairs nelikās tik nomācošs. Šeit, tumsā, bija viņš un bija viņa. Šķita, ka Māte Skēra un Zobenlauzis, Rīna un pat Raki atrodas kaut kur tālu, tikpat tālu kā ausma.

Skara aizspēra Raki segu līdz sienai, ievilka Reitu pa durvīm un aizslidināja aizbīdni.

- Klāt esam, - Skifra paziņoja.

Plašajā zālē ar balkonu augstu pie griestiem mētājās salauzti krēsli. Tur valdīja puskrēsla, jo logus klāja bieza netīrumu kārta. Iepretī durvīm atradās izliekts galds un virs tā kaut kas, kas atgādināja ar elfu zīmēm klātu milzīgu monētu. Savulaik aiz tās atradusies stikla siena, kas tagad bija sasista, un lauskas nočirkstēja zem Kola zolēm, kad viņš tuvojās arkai. Eņģē karājās izrauta durvju puse, bet otra mētājās zemē. Telpa otrpus arkai grima tumsā, kur pilēja ūdens. - Nenāktu par ļaunu mazliet gaismas, - Kols nomurmināja.

- Protams. - Kaut kas noklikšķēja, un piepeši spoža gaisma pielēja telpu. Nošņāca Tēva Jārvi izvilktais līkais zobens, un Kols pieplaka pie sienas, taustīdamies pēc sava dunča.

Skifra tikai nosmēja. — Te nav neviena, ar ko cīnīties, izņemot mūs pašus, un šajā bezgalīgajā karā ieroči nepalīdzēs.

- No kurienes nāk tā gaisma? — Kols klusi nomurmināja. Nācās piesegt acis, tik spoži spīdēja pie griestiem pakarinātās caurules, it kā pudelēs būtu noglabāti Saules mātes fragmenti.

Skifra paraustīja plecus un garām Kolam iegāja zālē. - Burvestība.

Griesti izrādījās iebrukuši, un pie tiem vadu mudžekļos karājās vēl vairāk gaismas cauruļu, kas mirgoja, krakšķēja un kvēloja, izgaismojot sejas abiem maģistriem, kuri iezagās zālē, sekojot Skifrai. Visapkārt mētājās papīri. Līdz ceļiem pacēlās krustu šķērsu sagulušas izmirkušas, bet nesatrūdējušas mapes, kuras klāja neskaitāmu rakstītu vārdu kārtas.

- Elfi uzskatīja, ka pasauli var iemūžināt rakstos, -Skifra paskaidroja. - Ka pietiekami daudz zināšanu pacels viņus augstāk par Dievu.

- Lūk, arī viņu augstprātības cena, - Māte Skēra nobubināja.

Viņi šķērsoja zāli, kur soļi atbalsojās pār solu rindām, virs kurām slējās savādas stikla un metāla kastes. Atvilktnes bija izrautas no apgāztajiem skapīšiem, un visapkārt mētājās vēl vairāk papīru - tie atgādināja vēmekļu kaudzes.

- Pirms mums šeit pabijuši zagļi, - Kols teica.

- Citi zagļi, — Skifra pielaboja.

- Pasaulē nav tik draudīgu briesmu, ka neatrastos kāds drosminieks, kurš uzdrīkstēsies ar tām nopelnīt.

- Tik gudra atklāsme no tik jaunas mutes, — Skifra sacīja. — Man gan šķiet, ka šie zagļi nolaupīja tikai nāvi. Mums jāiet turp.

Ar sarkanu izgaismotie pakāpieni veda lejup, tālumā kaut kas zumēja. Kola sejā iesitās salta vēsma, kad viņš pārliecās pāri margām un ieraudzīja, ka kantainajai spirālei nav samanāms gals. Acumirklī sametās slikta dūša, un viņš atkāpās. - Būs ilgi jākāpj lejā, — viņš nosēca.

- Tas nozīmē, ka ātrāk jāsāk iet, - Tēvs Jārvi pavēstīja un aizsteidzās lejup pa diviem pakāpieniem solī; viņa kroplā roka šņākdama šļūca lejā pa lenteri.

Viņi neteica ne vārda. Bailes tik stipri valdīja pār ikvienu, ka neatlika vietas vēl kam citam. Jo zemāk viņi kāpa, jo smagāk atbalsojās soļi un skaļāk sanēja sienas - skaņa iestiepās zemes dzīlēs, līdz Kolam šķita, ka klab zobi. Viņi nolaidās aizvien zemāk un zemāk pašā Strokomas sirdī, garām sarkaniem elfu burtiem rakstītiem brīdinājumiem uz elfu nospodrinātā akmens. Kols neprata tos izlasīt, tomēr nojauta vēstījumu. Atkāpieties. Atsakieties no neprātīgās domas. Vēl nav par vēlu.

Viņš vairs īsti nejuta, cik ilgi kāpj lejā, līdz kāpnes beidzās tā, kā beidzas viss. To pakājē pletās vēl viens gaitenis - drūms, auksts un tukšs, tikai sarkana bulta uz grīdas norādīja virzienu. Tā aizveda viņus pie nespodra metāla durvīm, kur pie sienas karājās kniedēm apsists koka panelis.

- Kas šī ir par vietu? - Māte Skēra klusi jautāja.

Kaut kas šo durvju nesatricināmībā Kolam atgādināja

ķēniņienes Leitlinas kantora ieeju, aiz kuras it kā glabājās viņas nesaskaitāmās bagātības. — Pagrabs, - viņš minēja.

- Ieroču noliktava, — Skifra sacīja un sāka dziedāt. Iesākumā balss skanēja klusā, zemā tembrā, bet pamazām elfu mēlē izdziedātie vārdi sekoja cits citam aizvien straujāk un augstākā tembrā gluži kā savulaik stepē virs Aizliegtās upes, kad zirgļaudis nāca nolaist viņiem asinis. Tēva Jārvi acis alkās mirdzēja. Māte Skēra pagrieza galvu un riebumā nospļāvās. Tad Skifra ar kreiso roku uzvilka virs paneļa kādu zīmi un ar labo sāka spaidīt kniedes noteiktā secībā, kurai nespēja izsekot pat Kola vērīgā acs.

Piepeši virs durvīm spoži iedegās zaļš dārgakmens. Kaut kas noklaudzēja, it kā slīdētu aizbīdņi. Kols soli atkāpās un gandrīz uzdūrās Mātei Skērai, jo durvis pavērās, līdzi paraujot gaisa plūsmu gluži kā atvērtu sen aizzīmogotu pudeli. Pavīpsnājusi pār plecu, Skifra atrāva durvis līdz galam vaļā.

Aiz tām atradās gaitenis ar plauktu rindām. Plaukti atgādināja Kolam tos, kurus pats bija izgatavojis, lai Torlbijas citadelē glabātu zobenus. Uz plauktiem

г

pustumsā drūmi iemirdzējās elfu relikvijas. To bija dučiem, simtiem, simtu simtiem, jo plaukti stiepās tālumā, kur cita pēc citas iedegās aizvien jaunas gaismas.

- Elfu ieroči, — Skifra pavēstīja, - tieši tā, kā solīju.

- Ar tiem pietiktu, lai karam apbruņotu veselu armiju, - Tēvs Jārvi noelsās.

- Jā. Tie tika izkalti, lai karotu ar Dievu.

Salīdzinājumā ar šiem amatnieku meistardarbiem

Kola un Rīnas darinājumi, ar kuriem abi tā lepojās, atgādināja primitīvo tautu veidotas mālu pikas. Katram ierocim blakus bija nolikts tā dubultnieks - skaists savā tīrajā vienkāršībā. Visi ieroči bija tūkstošiem gadu veci, bet tikpat ideālā kārtībā kā tad, kad tie tika radīti.

Kols iegāja pa durvīm un ar sajūsmu apbrīnoja elfu meistardarbus, viņš nemaz nebaidījās. - Vai tie ir tikpat vareni kā tas, kuru jūs likāt lietā pie Aizliegtās?

Skifra nosprauslājās. - Tas tur salīdzinājumā ar šiem ir kā rotaļu adata pret varoņa šķēpu.

Dažās sekundēs vēja izpūstajā stepē Skifra pieveica sešus vīrus, kuri dega ar uzšķērstiem vēderiem, un vēl vairāki duči aizmuka, glābjot dzīvību. - Ko var panākt ar šiem? - Kols čukstus jautāja un ļoti maigi un piesardzīgi ar pirkstu galiem pieskārās nevainojamajām virsmām, kuras šķita drīzāk izaugušas nekā izkaltas. Tās nebija ne raupjas, ne gludas, ne aukstas, ne siltas.

- Ar šiem daži izraudzītie varētu satriekt pīšļos visu Veckundzes Veksenas karaspēku, — Skifra atbildēja. - Desmit tādus karaspēkus. Te ir arī tādas lietas, ar kurām Nāvi nestu pat tas zizlis, no kura nešķiraties. — Viņa pameta Tēvam Jārvi plakanu kasti, un viņš to gaisā

noķēra. Kastes saturs nograbēja, it kā tā būtu pilna ar naudu.

- Getlandes maģistra zizlis? — Kols nesaprata. - Vai tad tas ir ierocis?

- Cik ironiski, bet ir gan, - Skifra nosmēja bez mazākā prieka un izcēla no plaukta kādu svētlietu. — Savādi, ka pat gudri un viltīgi ļaudis palaiž garām daudz ko no tā, kas tiem deguna priekšā.

- Vai tagad tie ir bīstami? - Kols vaicāja un parāva nost pirkstus.

- Tie jāsagatavo, bet es varu jums iemācīt šos rituālus tā, kā tos mācīja man un manam skolotājam. Dienvidvēja komandai pietiks ar dienu, lai sagatavotos. Zobenu cīņas jāapgūst gadiem ilgi, un pa to laiku māceklis iemācās cienīt ieroci un savaldīgi to lietot, bet ar šo... - Skifra atbalstīja relikvijas neaso galu pret plecu un raidīja skatienu visā tā garumā. Kols pamanīja, ka rievas un atveres patiesībā ir rokturi, kas radīti tā, lai plauksta tajos iegultu tikpat ērti kā zobena spalā. - Lai cik vājš būtu cilvēks, kurš paņem rokā šo te, viņš acumirklī pārtop par diženāku karotāju nekā ķēniņš Utils, nekā Gromgilgorms un pat Gudrais Jillings.

- Tas jau ir pusceļš līdz Dieva statusam, - nomurmināja Māte Skēra un sarūgtināta nogrozīja galvu. - Elfi nespēja tikt galā ar tādu varu. Vai to drīkstētu uzticēt cilvēkam?

- Tik un tā mums tie jāņem. - Tēvs Jārvi piesardzīgi pacēla no plaukta kādu senlietu. Šķita, ka viņš negrasās to likt atpakaļ.

Skifra atbalstīja savu ieroci pret gurnu. — Ja reiz Vienīgās dievietes vārdā ir septiņi burti, mēs drīkstam paņemt tikai septiņus ieročus.¹

Tēvs Jārvi pacēla savu relikviju un norādīja ar to uz bezgalīgajiem plauktiem. - Vai aizmirsāt, ka šeit Dieva nav? - Sažuvusī delna tik labi neiegūla atverē, kā tas izdevās Skifrai, tomēr tā stingri noturēja seno ieroci. - Mēs paņemsim tik, cik varēsim panest.

Zemes tēva valstība nodrebēja, un Reitu pārņēma spēja baiļu lēkme, viņš sataustīja savu kausu un izlēja zupu pagalmā.

Gudrais Jillings tuvojās pa pazemes eju.

Kopš brīža, kad Raki tika aprakts vecajā ejā un Augstā karaļa vīri nemaz neslēpa, ka rok jaunu, visi zināja, ka tas reiz notiks.

Ķēniņš Ūtils gādāja, lai aizstāvji neslinkotu. Viņš pavēlēja uzbūvēt cietokšņa teritorijā jaunu sienu. To cēla no ķirmju izgrauztiem baļķiem, kurus izrāva no zemo ēku sienām, no sadragāto kuģu dēļiem un mastiem, no gliemežvākiem apaugušiem pāļiem, ko izraka nopostītajā kuģu piestātnē, no jumta sijām, mucu galdiem un kritušo karavīru vairogiem. Siena puslokā stiepās no viena elfu mūra līdz otram un no zemes pacēlās tikai mazliet augstāk par cilvēka augumu. Tam piebūvēja arī šauru galeriju, kur vīriem nostāties, cīnīties un mirt. Diez vai šāda siena varētu noturēt desmit tūkstošu karavīru lielu pārspēku.

Tomēr krietni labāk nekā nekas, ja gadījumā sabruktu Gudrunas tornis.

Vairākums no tūkstoš aizstāvjiem, kuri vēl spēja paskriet, tagad, triecot citam citu no kājām, metās pie jaunās sienas un, kliegdami cits par citu skaļāk, atvēzēja zobenus. Paisums aiznesa sev līdzi arī Reitu. Zilais Dže-ners pasniedza viņam roku un palīdzēja uzrāpties līdz galerijai. T iklīdz Reits nostājās pie parapeta, zeme vēlreiz nodrebēja un šoreiz pat vēl stiprāk nekā līdz šim. Visu skatieni pieplaka neglītajam Gudrunas torņa masīvam un drūpošajam cilvēku būvētajam mūra fragmentam blakus tam. Viņi gribēja noturēties. Viņi lūdzās, lai to spētu. Reits nožēloja, ka nezina, kuriem dieviem jālūdzas, un, savilcis sāpošo dūri, palika pie cerības. No saplēstā jumta gaisā uzlidoja daži putni, bet tas arī viss. Iestājās spraigs klusums, kādu Reits vēl nebija dzirdējis.

- Tas noturējās! - kāds iekliedzās.

- Klusu! - auroja Gorms un pacēla gaisā zobenu, kuru agrāk nēsāja Reits.

It kā būtu atskanējis signāls, kaut kas nokrakšķēja un norībēja, un cilvēki pazemīgi noslīga pie zemes. No Gudrunas torņa pakājes gaisā uzlidoja akmeņi, un cilvēka galvas izmēra klintsgabals, atsizdamies pret zemi, novēlās pagalmā un apstājās pie koka sienas blakus Reitam.

Atskanēja neciešams vaids, un šķita, ka sagriežas īve, kas piesedza torņa jumtu. Mūrī iezagās plaisas, jumts sasvērās uz sāniem, un putni aizspurdza debesīs.

- Ak dievi... - Reits nočukstēja un palika stāvam ar pavērtu muti. Neaptverami nesteidzīgi tornis bruka pats zem sava smaguma.

- Zemē! - Zilais Dženers iekliedzās un norāva Reitu uz ejas grīdas sev blakus.

Spriežot pēc trokšņa, bruka visa pasaule. Reits cieši aizmiedza acis, un akmeņi kā krusa sāka birt uz muguras. Viņš bija gatavs mirt. Žēl tikai, ka viņš nemirs kopā ar Skaru.

Reits pavēra plakstus, bet visapkārt neko nevarēja redzēt. Kā uz kuģa miglā.

Kāds Reitu paraustīja, un viņš neveikli atgaiņājās.

Viņš ieraudzīja Zilā Dženera grumbaino seju, kas bāla kā rēgs kaut ko kliedza, bet Reits viņu nedzirdēja. Ausīs zvanīja.

Reits pieslējās kājās aiz sargmūra, sāka kāsēt un mēģināja kaut ko saskatīt cilvēku radītajā miglā. Viņš sazīmēja elfu celtā troņa kontūru pa kreisi, elfu celto mūri pa labi, bet starp tiem, kur nupat stāvēja Gudrunas tornis, pletās milzīga sprauga. Pagalmā no laukakmens šķembu un sašķaidītu balku kaudzes līdz koka sienai atradās vien

j > »

gruveši.

- Tas vismaz novēlās uz ārpusi, - viņš paklusām nomurmināja, bet nedzirdēja pat savu balsi.

Reits aptvēra, ka aizmirsis pie Skaras durvīm smalko, kuģa kapteinim atņemto bruņucepuri, bet nebija laika pēc tās atgriezties. Atlika vien mīļi palūgt, lai neviens netrāpa pa galvu. Par tādu muļķību viņš gandrīz iesmējās.

Tad Reits saskatīja dūmakā kustību - tie bija cilvēku stāvi. Augstā karaļa kareivji rāpās pāri drupām un tuvojās caur mūrī izrauto robu. Viņi nāca dučiem, apzīmētos vairogus klāja pelēki putekļi, zobeni un cirvji apputēja dūmakā, mutes bija pavērtas klusā kaujas saucienā. Viņi nāca simtiem.

Kustīgajā cilvēku masā urbās bultas. Tās lidoja no aizstāvju pusloka nocietinājuma un no augstā elfu mūra. Bultas traucās šurp no visām pusēm, un, laužoties cauri gruvešiem, pretiniekam neizdotos izveidot jēdzīgu vairogu sienu, ja viņi vēlētos tā rīkoties. Vīri krita pagalmā, zaudēja dzīvību drupās, viņi vēlās zemē un palika sēžam ar plati pavērtām acīm. Reits ieraudzīja gados vecu un augumā varenu karavīru, kurš virzījās uz priekšu, četru vai piecu šautru caururbts. Viņš redzēja sarkanmatainu vīru, kuram kāja bija ieķērusies starp diviem akmeņiem, karavīrs norāva no galvas ķiveri un vīlies aizlidināja to pa gaisu. Reits redzēja kareivi ar zelta riņķiem ap roku, kurš kliboja uz priekšu, balstīdamies uz zobena kā uz kruķa.

Viņi tikai nāca un nāca, un kaujas saucieni kā vārgi šļupsti izlauzās caur zvanu skaņām Reita galvā; viņi tuvojās koka sienas pakājei. Svešie joprojām nāca, un vīri no galerijas dūra ar pīķiem, meta akmeņus un liecās pār sienu, lai zveltu ar cirvi.

Bet viņi nāca un nāca, daži tupus slēpās aiz vairogiem, pacēluši tos virs galvas, bet citi tos izmantoja kā pakāpienus, lai rāptos augšā pa steigā uzslieto sienu. Varētu apbrīnā stāvēt un skatīties, ja vien visa notiekošā mērķis nebūtu nogalināt Reitu.

Viņš pievēra acis un iecirta zobus padilušajā, vecajā sprūdā, tomēr dzīslās neieplūda prieks par iespēju doties cīņā. Agrāk Reits tik ļoti alka pēc varas darbiem, ka šķita - viņš nav piesātināms. Tagad viņš beidzot varētu izdzert savu kausu sausu, bet Kara māte nepārstāja liet. Reits atcerējās Skaras nodurto skatienu. Prātā iešāvās viņas smiekli. Iespēja vēlreiz tos dzirdēt bija karošanas vērta. Reits saņēmās un atvēra plakstus.

Augstā karaļa vīri rausās pāri sienai, un pusē galerijas jau noritēja tuvcīņa. Kāds kareivis pacēla zobenu, lai cirstu Dženeram, un Reits viņam ieblieza pa galvu ar cirvi. Ķiverē izveidojās dziļa rieva, un ienaidnieks izstiepās garšļaukus. Kāda roka ieķērās parapetā, un Reits to pāršķēla uz pusēm, ar vairoga kanti ieblieza pretiniekam pa muti un nogrūda lejā. Vēl krītot, no uzbrucēja pirkstiem izlidoja duncis.

Reits pamanīja, kā ieplešas Dženera acis, un metās riņķī, kur pār viņu jau liecās liela auguma zemmalietis, ar abām rokām atvēzējis cirvi. Vienīgās dievietes septiņu staru saule, uzvērta uz siksniņas, karājās uzbrucējam kaklā. Dažbrīd labākais, ko darīt, sastopoties ar briesmām, ir mesties tām tieši virsū. Reits pieliecās un izklupa uz priekšu, cirvja kāts atsitās pret plecu, bet asmens tikai nobrāza muguru, izlidoja no zemmalieša rokām un grabēdams nokrita pagalmā stāvu zemāk.

Viņi saķērās un gāzelējās, cirta nagus dziļāk un spļaudījās. Reits nometa cirvi zemē un ar piepūli piespieda apdegušo roku nolaisties gar sāniem un sniegties pēc dunča. Zemmalietis blieza ar pieri un trāpīja Reitam pa zodu, atvēzējās tikai tik daudz, lai, kā nākas, savilktu dūri, un jau grasījās sist, bet ar to Reitam pietika, lai izrautu no maksts dunci.

Varbūt šāds cīniņš nesagādāja prieku, bet viņš nebija ar mieru nolikt galvu neviena priekšā.

Rcits pielieca zodu tā, lai zemmalieša dūre trāpītu pa pieri, nevis degunu. Šo triku viņš apguva, vēl puikas gados cīnoties pret krietni vecākiem zēniem. Sprūds izlidoja no mutes, ausīs zvanīja vēl skaļāk, bet Reits juta, ka pretinieka delnas kauli nokrakšķ. Reits iedūra viņam sānā, asmens nošļūca gar bruņukreklu, bet necaurdūra to. Tomēr trieciens izrādījās pietiekami spēcīgs, lai zem-malietis gārgdams sarautos čokurā. Ar salauztajiem pirkstiem ienaidnieks ķēra pēc Reita rokas, bet tas izrāvās un gar ķiveres malu iegrūda dunci zemmalietim tieši zem auss.

Zemmalietis diezgan lielā izbrīnā pavērās uz asinīm, kuras šļācās uz svēto simbolu viņam kaklā. Iespējams, viņš bija pārliecināts, ka izvēlējies īsto dievu, īsto karali un īsto iemeslu. Beigu beigās katram izdodas atrast argumentus, kāpēc tieši viņam ir taisnība. Tobrīd, atmuguriski paklupis, Reits centās noturēt galvu uz pleciem un saprata, ka šī nav taisnīga uzvara, bet tas, kurš cērt pirmais, cērt vissāpīgāk.

Reits pietupās, satvēra pretinieku un pārmeta pār aizsargmūri, pie viena trāpot kādam citam karavīram, kurš bija pakritis starp līķiem. Skaidrs — viņi visi uzskatīja, ka karo pareizajā pusē.

Reits stāvēja un skatījās, viņš mēģināja atgūt elpu. Viņš ieraudzīja Māti Oudu, kura šaipus sienai vilka prom kādu ievainoto. Viņš redzēja Zilo Dženeru, kurš centās notīrīt savu zobenu no kāda kritušā asinīm piemirkušajiem matiem. Reits redzēja, kā Gromgilgorms ar vairoga vēzienu aizlidina pa gaisu kādu ienaidnieku. Augstā karaļa kareivji bija padzīti no koka sienas, bet aizvien jauni plūda iekšā pa caurumu mūrī.

Tad Reits pamanīja, ka kaut kas pārveļas pār sienu, un aizmiedza acis, jo pār vīriem, kuri spraucās caur šauro atveri, pārlija liesma. Karstums atplūda pat līdz Reita sejai, un viņš atcerējās, kāda svelme izveidojās pazemē. Viņš dzirdēja pretinieka kliedzienus pat par spīti zvanīšanai ausīs.

Nokrita vēl viena māla krūka, uzliesmoja vēlreiz, un satriektie Augstā karaļa kareivji bēga. Nevienam nav lemts mūžam būt drosmīgam, lai cik viņš būtu pārliecināts par savu taisnību. Getlandieši gavilēja, vensterieši priecīgi smējās, un trovenieši klaigāja un svinīgi skandēja ķēniņa Otila, karaļa Gorma un pat karalienes Skaras vārdu. Reits nevēra muti vaļā: viņš zināja, ka pretinieks drīz vien atgriezīsies.

- Tev viss kārtībā? — Viņš saklausīja Zilā Dženera jautājumu.

- Nūja, - Reits nomurmināja, kaut patiesībā viņu māca nelabums. Viņam bija apriebies kauties, viņš gribēja atgriezties Skaras gultā.

Visapkārt mētājās līķi, smirdēja eļļa un apsvilusi cilvēku miesa, ievainotie sauca pēc palīdzības, kura nenāca. Putekļi pamazām sagūla uz zemes, un dūmakā Reits sadzirdēja kādu skaļu balsi.

- Tas tik bija dienas sākums! Asinis pa īstam sakustējās dzīslās!

Kaut kas parādījās mūrī izrautajā caurumā. Tās bija durvis ar sašķaidītu stūri un šķībām eņģēm. Kāds trīsreiz skaļi pieklauvēja, un vienā pusē izlīda Gudrā Jillinga galva. - Vai drīkstu ienākt un parunāt tā, lai mani nesadur pilnu ar bultām? - Lūpas atplauka mīlīgā smaidiņā. - Galu galā dziesma tomēr nesanāks diez cik varonīga.

- Pieļauju, ka Skara būtu diezgan priecīga to nodziedāt, - Reits nomurmināja. Arī pats viņš labprāt dungotu līdzi bez mazākās nožēlas.

Tomēr Gormu vairāk interesēja uzvara. - Panāc pretī, Gudrais Jilling! Mēs paklausīsimies.

- Jūs esat visžēlīgs! - Augstā karaļa virspavēlnieks ļāva durvīm nokrist un nošļūkt lejā no dūmojošā mūra uzkalna, tad veikli nolēca asinīm klātajā, izpostītajā un bultu cauršautajā pagalmā tām pakaļ.

- Kas jūs šurp atvedis? — Ūtils iesaucās. - Vai gribat padoties? — Atskanēja reti smiekli, bet Jillings tikai šķībi pasmaidīja ar tādu kā smīna pusmēnesi vaigā. Tā runāja, ka viņš pielūdzot Nāvi. Nudien šķita, ka viņš nebaidās ar to satikties.

- Es gribu to pašu, ko tad, kad pirmoreiz runājām, -cīnīties. - Jillings saņēma savu zobenu aiz aizsarga un izvilka no maksts, ar gardu viegli nobraucis pār augš-lūpu. - Vai kāds no abiem karaļiem ir gatavs pārbaudīt pret mani savu prasmi rīkoties ar zobenu?

Iestājās klusums, vien paklusa murdoņa aiztraucās gar koka sienu. Ūtils, pacēlis uzaci, vērās uz Gormu, un vējš uzpūta viņa sirmos matus pār rētām klāto seju. Arī Gorma sejā uzacs pacēlās kā jautājuma zīme, viņš nepārstāja grozīt kādu no kaklā pakārtajām gardām. Tad viņš izaicinoši nožāvājās un pamāja, lai Jillings iet prom. - Man ir labākas lietas, ko darīt. Mans rīta sūds pats no sevis neizkritīs.

Jillinga smaids tikai kļuva vēl platāks. - Jāpagaida, līdz noskaidrosies vai pierādīsies, ka jūsu slavenais pareģojums ir spēkā. Vismaz līdz brīdim, kad mani vīri apgāzīs to jūsu zaru sienu. Un kā ar jums, Dzelzs karali? Kas jums ir tuvāks - sūdi vai zobencīņas?

Ūtils ilgi un cieši vērās lejup uz Jillingu. Pietiekami ilgi, lai murdoņa pāraugtu aizrautīgās sarunās. Divu tik slavenu karotāju duelis ir kaut kas tāds, ko gadās redzēt tikai reizi mūžā. Tomēr Getlandes ķēniņš nepakļāvās steidzināšanai. Viņš nopētīja savu zobenu, nolaizīja mazo pirkstiņu un nopucēja no asmeņa kādu sīku traipu.

- Pagājis krietns laiks, kopš mani kāds pārbaudījis, -Jillings sacīja. - Es iegriezos Torlbijā, cerot uz kauju, bet tur neviena nebija, ko nogalināt, tikai sievietes un zēni.

Tad gan Ūtils skumji pasmaidīja, it kā viņš gribētu atbildēt citādi, bet zinātu, ka atbilde ir tikai viena. - Tas dārgakmens, kas jums gardā, manam dēlam labi noderēs rotaļās. Es cīnīšos ar jums. - Viņš pasniedza zobenu meistaram Hūnanam, mazliet neveikli pārrāpās pār aizsargmūri un piezemējās pagalmā.

- Labākie jaunumi, kādus esmu dzirdējis pēdējā mēneša laikā! - Jillings bērnišķīgi palēcās. - Vai man cīnīties pret jums ar labo vai kreiso roku?

- Ar to, kura ātrāk pietuvinās jūsu nāvi, - Ūtils attrauca un gaisā noķēra Hūnana mesto zobenu. - Jūsu uzbrukums iztraucēja manas brokastis, un es degu nepacietībā atgriezties pie desiņas.

Jillings tik veikli pagrieza kreisajā rokā satverto zobenu, kā skroderis pagriež adatu. — Es saprotu, veci cilvēki rūpīgi ievēro ēdienreizes.

Abi izslavētie karotāji sāka mest lokus viens ap otru, it kā šis pasākums būtu izplānots jau pirms daudziem gadiem.

- Par šo sacerēs slavas dziesmas, - Dženers nosēca.

Reits vingrināja sāpošo delnu. - Dziesmas mani vairs

tik ļoti neinteresē kā agrāk.

Jillings izklupa uz priekšu strauji kā čūska, un viņa zobens spoži iemirdzējās. Reita roka raustījās līdzi tā, kā viņš būtu nobloķējis sitienu un veidojis pretuzbrukumu. Nākamajā mirkli viņš saprata, ka tādā gadījumā būtu jau beigts.

Gudrais Jillings grozījās necilvēcīgā ātrumā un cilāja zobenu zemajā tvērienā. Ūtils bija līdzvērtīgs pretinieks. Asmeņi nošķindēja, kad viņš atsita uzbrukumu, bez mazākās piepūles izvairījās no zobena un uzbruka pats. Tikpat ātri kā satuvojušies, viņi pašķīrās. Jillings smaidīja, rokas plati iepletis; Otils drūmi raudzījās un šūpoja zobenu gar sāniem.

- Lai kurš uzvarētu, - Reits izdvesa aizkritušā balsī, nespēdams atraut acis no divkaujas, - karš turpināsies.

- Nūja. - Dženers satrūkās līdz ar katru duelantu kustību. - Nevienam no mums nav citas izvēles.

Pretinieki vēlreiz apmainījās ar uzbrukumiem, un zobeni šaudījās ātrāk, nekā Reits spēja izsekot: dūriens, dūriens, cirtiens un atvairījums, un abi vīri aizlidoja katrs uz savu pusi, meklējot vietu, kur starp līķiem, gruvešiem un izbārstītajiem mēsliem nolikt kāju.

- Vai tas viss notiek tikai slavas dēļ?

- Dažiem slava ir vērtīgāka par visu.

Sekoja nesteidzīgs klusums, rimta pastaigāšanās, lēna klīšana un apļu mešana vienam ap otru. Jillings, dziļi ieliecies ceļos, gluži kā Jūras māte pieņēma dažādu stāju un dažādus apveidus, par katru ieroču saskari viņš nosmēja, kā dzirdējis jaunu smalku joku. Ūtils turējās stalti ar stingru muguru, nesatricināms kā Zemes tēvs, vien sejā manīja drūmumu, it kā viņš mestu atvadu apļus bērēs.

Viņi pētīja viens otru un nogaidīja īsto mirkli, viņi centās uzminēt pretinieka domas, un iestājās tāds klusums, ka šķita - kaut kam jāplīst. Tad bez brīdinājuma abi atkal sakrustoja zobenus, tērauds dziedāja un šņāca, un Nāve noraudzījās pār abu pretinieku plecu. Tā turējās pie abu vīru zobenu asmeņiem, uzdeva tērauda jautājumu, uz ko atbildēja pats tērauds, tad abi atkal ātri attālinājās viens no otra, un atsākās lēnā pastaigāšanās, rimtā apļu mešana vienam ap otru un nesteidzīgais klusums.

- Cik ārkārtīgi žēl, ka vienam no mums nāksies zaudēt. -Jillings viltīgi izlocījās no augsta cirtiena, bet viņa acis uz brīdi sāka šķielēt, kad Ūtila zobena gals paskrēja gar degunu. - No jums es varētu daudz mācīties.

- Baidos, ka mums atlicis laiks tikai vienai stundai. Nāve gaida mūs visus. — Jillings izklupa uz priekšu, kamēr ķēniņš vēl runāja, bet Ūtils bija tam gatavs un novirzīja triecienu, pagriezdams delnu tā, ka viņa zobens nošļūca gar Jillinga bruņukrekla piedurkni un pārskrēja pār delnas virspusi.

Jillings parāvās atpakaļ, un asinis nopilēja uz jau tā asinīm slacīto pagalma akmens klājumu. Vīzdegunīgi nosmējies, viņš pārmeta zobenu labajā rokā.

Kāds no augstā torņa iekliedzās: — Lej asinis, nelietis tāds! - Piepeši jau visi kliedza, brēca un auroja, veltot Jillingam apvainojumus un izaicinājumus. Viņi sajuta uzvaras garšu. Viņi sasmaržoja asinis.

Utils turpināja uzbrukt, un metāls mirdzēja, spēlējoties ar saules stariem. Nāvējošie dūrieni bija neapturami. Jillings izvairījās un izgrozījās, tērauds iekaucās, kad viņš pieliecās, lai Ūtila zobens netrāpītu vienā pusē, tad pagriezās tā, ka tas nošņāca garām otrā, un atkāpās, zaudējis līdzsvaru.

Utils metās uz priekšu, lai izdarītu pēdējo cirtienu, bet ar pēdu trāpīja pa akmeni un paklupa. Viņš tikai mazliet paklupa, un zobens šņākdams triecās lejup. Viņš tikai mazliet paklupa, bet ar to pietika, lai Jillings nokristu uz ceļiem un parautos malā tā, ka ķēniņa zobens iešķēla švīku viņa glītajā vaigā un džinkstēdams novēlās

uz akmeņiem viņam blakus.

> >

Tikmēr paša Jillinga zobens tiešā trāpījumā ieurbās Ūtila ķermenī, un tā lielākā daļa mugurpusē iznāca laukā.

Gaviles apklusa, to vietā iestājās apdullinošs klusums.

— Akmens, — Ūtils noņurdēja un paraudzījās uz zobena spalu, kas bija iespiedies krūtīs. — Man nepaveicās ar ieročiem. — Piepeši viņš nogāzās zemē, un Gudrais Jillings pielēca klāt, lai viņu noķertu un izvilktu savu zobenu.

- Nevar būt, - Dženers norūca un ar plaukstu iesita pa aizsargmūri.

Visā koka pusmēness žoga garumā atskanēja lāsti, naidīga šņākšana un neizpratnes pilnas vaimanas, kad Gudrais Jillings nolaida Ūtilu uz putekļainās zemes un salieca viņa roku tā, it kā Getlandes Dzelzs kēninš būtu piespiedis zobenu pie krūtīm. Tāpat kā dzīvē, arī nāvē tērauds nesa viņam atbildi.

— Godīga nāve, — Zilais Dženers nomurmināja.

Reits aizmeta savu vairogu, un tas grabēdams aizripoja pa galeriju. - Tomēr nāve.

Kad Jillings noslaucīja savu zobenu, Saules māte izspraucās no mākoņiem, un iemirdzējās gardā iestrādātais dimants. Zvīļoja arī asinis uz Jillinga sejas. Kritušo pilnā pagalmā ar Ūtila līķi pie kājām viņš pasmaidīja un nudien izskatījās pēc Nāves izredzētā.

- Es vēl atgriezīšos pēc visiem pārējiem! — Gudrais Jillings uzsauca un pagriezās uz mūrī izrautā roba pusi.

Todien tieši tā beidzās slepkavošana.

>

Skarai patika, ja vēl kāds guļ viņas gultā.

Ņemot vērā ap šo jautājumu mūžīgi sacelto jezgu, viņa nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk mīlēties. Viņai tā šķita netīra, savāda un neērta, pat mazliet smieklīga padarīšana. Ja Reits to neuztvertu tik nopietni, pirmajā reizē viņa pat, iespējams, būtu smējusies. Tāda lipīga grābstīšanās. Nožēlojama stenēšana. Neveikla ādas berzēšana, kam nepiemīt nekas cēls vai romantisks. Viņas iedomās abi zināja, ko darīt. īstajā dzīvē viņa, patiesību sakot, neaptvēra, ko vēlas, nemaz nerunājot par to, ko dara.

Tomēr Skarai patika, ka pēc tam blakus kāds guļ. Viņai patika šī ķermeņa spēks, raupjums un siltums. Viņai patika, kā pašas krūtis pieskaujas viņa platajai mugurai, kā abu kājas savijas, kā viņa ribas svilina, piekļaujoties līdz ar katru elpas vilcienu. Skarai patika, kā Reits miegā satrūkstas un nodreb. Tā agrāk gulēja suņi pie kamīna viņas vectēva svētajā zālē. Skarai patika viņa sviedru skābenais aromāts, pat ja nez kāpēc tā arī neizdevās ievilkt pietiekami dziļu elpu, kam gan nebija nekādas saistības ar patikšanu.

Viņai patika nebūt vienai.

Skara pieskārās Reita plecam. Pirksta gals sataustīja raupju rētu. Virzoties tālāk, tas uzdūrās vēl vienai, tad vēl un vēl. — Cik daudz rētu, — Skara čukstus sacīja.

— Vensterzemē mēs to saucam par karavīra algu, — Reits klusi sacīja. Tātad nav aizmidzis. Viņa justos izbrīnīta, uzzinot, ka Beila strēlē vispār kāds guļ. Galu galā kamdēļ lai sava mūža pēdējo nakti kāds pavadītu miegā?

- Tās atgādina pātagas cirtienu pēdas.

Reits klusēja, un Skara sāka domāt, vai vispār bija kaut kas jāsaka. Viņai nebija ne jausmas, kādi noteikumi tagad valda abu starpā, tomēr viņa sāka atskārst, ka miesas atsegšana kāda priekšā vēl nepadara vieglāku savas dvēseles atsegšanu. Varbūt tagad tas bija grūtāk nekā jebkad.

Reits sakustējās un paraustīja plecus. - Pirms kļuvu par Gorma palīgu, es biju ļauns. Pēc tam es reizēm vairs nebiju ļauns.

- Man žēl, - viņa nomurmināja. Skarai bija žēl, ka Reits saņēmis pātagas sitienus. Viņa nožēloja, ka nemaz nezina, ko par to teikt. Viņi bija tik ļoti atšķirīgi itin visā. Tas, ka viņi saderētu kopā, nešķita aptverams, tomēr viņi diezgan labi saderēja, kad Skara pārlika roku Reita sāniem un viņu pirksti savijās. Ja nu brīdī, kad Nāve sniedz savu roku, tava roka labi sader ar jebkuru dzīvu roku...

- Ko mēs darām? — viņš jautāja.

- Sadodamies rokās.

- Šonakt. Kas būs rīt?

- Man nešķita, ka rītdiena tevi tik loti satrauc. Tā ir viena no lietām, kas man tevi patīk.

- Agrāk likās, ka rītdiena ir tāla nākotne. Piepeši tā

kļuvusi loti tuva.

> >

Patiesību sakot, Skarai nebija ne jausmas, ko viņa dara tobrīd vai ko darīs rīt. Viņa bija daudz domājusi, kā būtu, ja būtu kopā ar Reitu. Skara nebija aizdomājusies, ko iesāktu, dabūjusi viņu. Gluži kā ar to noslēpumaino kastīti, kuru kāds emisārs atveda no Katālijas kā dāvanu viņas vectēvam. Četras dienas viņa nopūlējās, līdz to atvēra, un, kad tas bija noticis, iekšā izrādījās vēl viena.

Lai gan Reits bija tik silts, Skarai pārskrēja drebuļi, un viņa nočukstēja pie puiša sasistās auss: - Kā tev šķiet, vai Gudrais Jillings uzbruks jau šonakt?

- Viņš nesteidzas. Domāju, ka pagaidīs līdz lēktam.

Skara atcerējās asinis, kas tumsā pilēja no Jillinga

zobena spices, un vēl ciešāk piekļāvās Reita mugurai.

- Ķēniņš Ūrils ir kritis, - viņa murmināja. Viņš šķita kalts no dzelzs un neiznīcināms, tomēr Skara to redzēja bālu un aukstu guļam Beila troņa pakājē.

- Nāve gaida mūs visus, - Reits attrauca. - Viss, ko tā paņem, pārtop izmētātos oļos, un nekādas prasmes, vārds vai slava nespēj no tās pasargāt.

Skara paraudzījās uz durvīm - caur to šķirbu iespraucās lāpas gaisma. Tur ārā viņai jābūt stiprai, tur viņa nedrīkst izrādīt ne bailes, ne šaubas. Tomēr nevienam nav pa spēkam visu laiku būt stipram. - Mēs esam nolemti, - Skara čukstēja.

Beidzot viņš pagriezās ar seju pret Skaru, bet puiša seja neizrādīja necik vairāk par viņa muguru. Skara redzēja tikai Reita mirdzošās acis, kuras raudzījās viņā, un saspringto žokli. Viņš nerunāja. Viņš nenoliedza.

Skara drudžaini nopūtās. - Es palaidu garām iespēju

nolēkt no Gudrunas torņa.

>

- Jāpiekrīt, ka tagad tas ir daudz zemāks nekā agrāk.

Skara pieskārās puiša krūtīm un izlaida pirkstus caur

dažām bālajām spalviņām. - Laikam jābūt gatavai lēkt zemē no kāda cita.

Reita apsaitētie pirksti satvēra viņas delnu. - Varbūt Zilais Dženers varētu tevi aizvest prom, kā jau ir darījis.

- Lai es būtu tā mūžīgā bēdzēja? Karaliene bez valsts? Nicinājuma objekts?

- Ne jau man. Tu laikam esi labākais, kas ar mani dzīvē jebkad noticis.

No skopajiem Reita vārdiem varēja noprast, ka viņam dzīvē klājies briesmīgi. - Kas būtu otrs labākais?

Skara redzēja tikai viņa smaidu. — Varbūt truša gaļas sautējums.

- Glaimotājs...

Smaids palēnām pagaisa no Reita lūpām. - Varbūt Zilais Dženers varētu aizvest prom mūs abus?

- Lai mēs kā Gudruna un staļļu puisis nodzīvotu mūžu, ganot kazas pie kalnu strauta?

Reits paraustīja plecus. - Man vienmēr patikušas kazas.

- Jums ir daudz kopīga. - Skara ieķērās Reita pirkstos un ieskatījās puisim acīs, kā mēģinot paskaidrot. Viņa centās paskaidrot arī pati sev. — Es esmu karaliene neatkarīgi no tā, vai es tāda jūtos vai ne. Es nevaru būt vienkārši tāda, kāda gribu. Man jānostājas priekšgalā, man jāiestājas par Trovenlandi. Manās dzīslās rit Beila asinis.

- Kā tu nepārstāj atkārtot... - Reita īkšķis berzēja tik tikko saskatāmo rētu meitenes saujā. - Es gribētu to redzēt arī turpmāk.

- Es arī. Tomēr mans tēvs krita, aizstāvot šo vietu. -Skara atbrīvoja savu delnu. - Es nebēgšu.

- Zinu. Tomēr ir jauki tā pasapņot. - Reits gurdeni iestenējās un pieslējās sēdus. - Man jāiet.

Viņa pirmā pieķērās un pievilka viņu sev klāt. Skara dzirdēja Reita nopūtu un sajuta, kā puiša pretestība atslābst. Viņai patika izjust varu pār Reitu. Tā nebija karalienes, bet gan viņas pašas vara.

- Tu nevēlies palikt? - Skara čukstēja viņam pie auss.

- Nevaru iedomāties, ka gribētu atrasties kādas citas karalienes gultā. - Reits pagrieza galvu un nopētīja Skaru. — Tomēr Leitlina ir sasodīti izskatīga sieviete...

Viņa noķēra Reitu aiz pleca, nogrūda zemē un jāteniski pārmeta kāju pār viņa gurniem. Skara skūpstīja Reitu nesteidzīgi, kamēr vēl ir laiks, kamēr viņi vēl elpo, un līdz ar katru skūpstu pagaisa nemiers. Skara pasmaidīja, jo sajuta, ka Reits saspringst un tiecas pretī...

— Manu karalieni

Skara neizlēktu no gultas ātrāk pat tad, ja sāktos ugunsgrēks. Viņa skatījās uz durvīm, kuras grabēja no stiprās klauvēšanas.

— Kas tur ir? — viņa iesaucās. Elkonis aizķērās aiz

> »

krekla, kas, steigā ģērbjoties, gandrīz saplīsa.

— Manu karalieni - Tā bija Zilā Dženera balss. - Krastam tuvojas kuģi!

* * *

- Velns un elle, kur ir Reits? - Dženers norūca, gar mūriem sekodams Skarai. Viņa bija uzlikusi kapuci, lai pasargātos no sīkā lietus.

- Slēpjas manā gultā. - Visticamāk, tā nebija labākā atbilde, bet prasmīgs melis runā arī patiesību, kad vien tas iespējams, un Skara ar katru dienu kļuva par aizvien prasmīgāku meli. - Dažās pēdējās naktīs viņš ne vienmēr sēdēja aiz manām durvīm, - viņa nevērīgi izmeta. - Man šķiet, ka viņam nepieciešams meitenes mierinājums.

Dženers ieņurdējās. - Laikam nevar viņam to pārmest.

- Nevar gan. - Skara ātri uzskrēja augšā pa kāpnēm uz Jūrpuses torņa jumta. - Mums jāizmanto jebkurš mierinājums, kādu vien varam dabūt.

— Tie bija getlandieši. — Meistars Hūnans stāvēja pie mūra un drūmi vērās nakti. - Seši kuģi.

— Kur? — Skara jautāja, nostājusies viņam blakus. Meitene vērās Jūras mātes klajā un centās nedomāt par ilgo, ļoti ilgo kritienu līdz viļņiem. Ziemeļu pusē virs ūdens viņa pamanīja gaismas. Lukturi dega, lai gan kuģi aizdreifēja prom tumsā. Skara juta, kā pleci sašļūk.

— Viņi mēģināja izlauzties līdz cietoksnim, bet drīz vien tika padzīti, - Hūnans norūca. - Viņi airējas prom uz ziemeļiem, cik vien ātri var, bet kāds ducis Augstā karaļa kuģu tiem seko cieši uz pēdām kā suņi lapsai.

Cerība pagaisa kā ogļu liesmas, kad tās apdzēš ledus. Skara atbalstījās ar dūrēm pret mūri un vērās melnajā jūrā, kur uz vilnīšiem vārgi mirguļoja mēness gaisma.

— Laikam ķēniņienes Leitlinas kuģi. - Zilais Dženers, domās iegrimis, paraustīja bārdu. - Tomēr, ja viņu mērķis bija nemanāmi ielavīties ostā, kāpēc viņi tik spoži izgaismoti?

Skara pamanīja tumšajos ūdeņos kādu ēnu, un piepeši cerība uzplaiksnīja spožāk nekā jebkad. — Tāpēc, ka viņi tikai novērsa uzmanību. Skatieties! - Viņa aplika roku ap Zilā Dženera plecu un ar otru rādīja. Nu viņa redzēja, kā airi ieguļ ūdenī un kuģis ātri un taisni tuvojas ostai.

— Šķiet, ka rastros ir dūjas, - Hūnans nomurmināja.

— Tas ir Dienvidvēji — Skara cieši apskāva Zilo Dže-neru.

— Dodiet pavēli nolaist ķēdes!

— Nolaist ķēdes! - vecais jūrnieks pavēlēja un cieši apskāva Skaru. — Tēvs Jārvi ir atgriezies!