"Tobago" maina kursu

„Tobago" maina kursu

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961

.

Vācu zemūdene iznira pavisam negaidot. Līdz tam mirklim nekas nevēstīja briesmas. «Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija paslēpies skrūves vārpstas tunelī.

«… Sešdesmit četras jūdzes. Vēja stiprums — 3 bal­les, viļņošanās — 1 balle. Redzamība laba. Sevišķi at­gadījumi — nekādi. Nodevu sardzi pulksten 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»

Viņš iztaisnojās un saudzīgi aizskrūvēja tintes kūliju. Otrais stūrmanis Kārkliņš, kā parasti, kavējās. Gai­dīdams maiņu, Nordeķis tīri automātiski ņēmās šķirstīt žurnālu. Tas sākās ar svinīgo ierakstu: «Šodien TOBAGO nolaists ūdenī no Brāļu O'Devorenu Dublīnas kuģu bū­vētavas dokiem.» Valdības vīri, kas bija piešķīruši Kvie­sim prāvu aizņēmumu, pilnā sastāvā ieradās uz kuģa pieņemšanas ceremoniju. Par to stāstīja cits ieraksts:

«Pulksten 12 00, nacionālai himnai skanot, uz klāja uz­kāpj valsts vadonis Dr. Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš, finansu ministrs Ēķis …» Nāka­majos trijos mēnešos kuģa dzīvē nekas sevišķs neatgadī­jās. Bet, lūk, atkal ārkārtējs notikums: «Pulksten 8 32 sa­ņemta radiograma no Stetīnas, ka vakar, braucot pa Oderas kanālu, pār bortu pārkritis mūsu galvenais in­ženieris Svadrups. Pārbaudot izrādījās, ka ziņojums at­bilst patiesībai.» Vēlāk Svadrups stāstīja, ka naktī pa­modies, izgājis ieelpot svaigu gaisu un zaudējis līdz­svaru. Atjēdzies tikai aukstajā ūdenī, pusdzīvs izpeldējis krastā. Matroži turpretī apgalvoja, ka viņš tīšām peldējis uz krastu, lai ar pudeli alus lāpītu paģiras pēc lielā plosta ar «brūnkrekliem».

Nordeķis, tāpat kā vairākums uz kuģa, necieta Svad- rupa jūras aizsarga formu un viņa plātīšanos ar savu patriotismu. Atmiņas par inženiera peldi uz brīdi uzla­boja omu. Taču pagāja piecas minūtes, desmit — Kar- kliņš vēl aizvien nenāca. Nordeķis griezās pie matroža, kas, nīkdams bez darba, ar pirkstu vilka sirdis uz stūres mājas aprasotajām rūtīm:

— Esiet tik laipni un atgādiniet stūrmanim Kārkli- ņam viņa pienākumus!

Pārspīlētā pieklājība bija gandrīz vienīgais, kas pa­licis pāri no augstskolas laikiem. Kopš tā brīža, kad viņš izšķīrās kļūt no inteliģentā bezdarbnieka par vienkāršu matrozi, Nordeķis nemēdza pieminēt savu akadēmisko pagātni. Tomēr viņš apzinājās, ko izglītots cilvēks ir sev parādā, un nekad nepazemojās līdz vulgāriem lamu vār­diem, ar kādiem niknuma brīžos neskopojās pat kaptei­nis Vilsons.

Ieradās Kārkliņš. Kreisajā rokā. viņš turēja formas .cepuri, ar labo turpināja sukāt miegā savēlušos matus.

— Tevis dēļ nemaz nedabūju izgulēties. Visu laiku sapnī skrēju apkārt, lai sauktu tevi uz vakti. Un zini, kur galu galā atradu? Alīses jaunkundzes kajītē. Šai mirklī mani uzmodināja tas nolādētais Zandovskis.

— Esiet tik laipni un paturiet savus bezgaumīgos sapņus pie sevis, ja negribat dabūt pa ķermeņa daļu, .kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts saukt īstajā vārdā, — nepaceļot balsi, atteica Nordeķis un izgāja no stūres mājas.

Ārā bija silti. No augšas kuģis iepriecināja acis ar savām slaidajām līnijām. Masts bija tik augsts, ka topa lukturis šķita bez kāda balsta lidināmies kaut kur nak­snīgajā tumsā. Vilnīši ar klusu nopūtu atsitās pret bor­tiem. Apvaldītā spēkā dunēja varenie dīzeļi. Motoru dze­sēšanai izlietotais ūdens gāzās okeānā ar vienmuļu šļakstoņu.

Pārliecies margām, Nordeķis ar baudu ievilka sīkiem ūdens putekļiem piesātināto okeāna sūro elpu. Pret viļņu melnumu gaiši pelēkais kuģa korpuss izskatījās tikpat kā balts. Skaidri varēja salasīt milzīgos burtus TOBAGO — LATVIJA, kuriem jau iztālēm vajadzēja ap­liecināt kuģa neitrālo piederību.

Un tomēr Nordeķis pirms izbraukšanas bija iegriezies apdrošināšanas sabiedrībā «Ērglis». Sievai viņš par to nekā neteica, negribēja lieki uztraukt. Marta kuru katru dienu varēja dzemdēt. Iespējams, viņš jau šovakar kļu­vis par tēvu.

Radiotelegrafists vēl negulēja. No apgaismotā ilumi­natora skanēja deju muziķa, kuru laiku pa laikam pār­trauca kādas radiobākas monotonie pīkstieni. Dziedāja Zāra Leandere. Kopš uz kuģa atradās Alīses jaunkundze, Arturs augu dienu raidīja «mīlas grāvējus».

Melodija aprāvās ar griezīgu disonansi. Sienas pulk­steņa lielais rādītājs bija sasniedzis sarkano sektoru triju minūšu sprīdi, kad visiem jāklausās, vai kāds ne­raida briesmu signālu. Arturs uzlika klausules. Nu viņš atgādināja sacīkšu braucēju, kam jāizdara bīstami pagriezieni — tik sasprindzināta bija sejas izteiksme.

Nordeķis uz pirkstgaliem iegāja un klusi pievēra aiz sevis durvis. Radiotelegrafists neapgriezās. Viņš kaut ko ātri pierakstīja.

— Vai kas jauns? — Nordeķis vaicāja.

Radiotelegrafists neatbildēja. Zīmulis viņa pirkstos

skrēja kā dzīva būtne. Tad pirksti atlaidās un zīmulis at­kal pārvērtās par nedzīvu koka gabalu.

— «Kēptauna» grimst… Bet mēs esam pārāk tālu.

— Tātad nekā jauna, — un Nordeķis izgāja.

Ja būtu telegrama no Rīgas, Arturs pats būtu pa­teicis.

Zemāk gaismoja salona logi. Nordeķis pagāja garām.

Viņš varēja iedomāties, kā tur izskatās. Pārups droši vien jau sācis šļupstēt. Vienīgais jautājums, vai viņš šo­vakar meties uz šampanieti vai konjaku. Kviesis, kā al­laž, apmierinās ar divām trim glāzītēm, bet reibst no saviem saimnieciskā uzplaukuma plāniem. Un nabaga kapteinis Vilsons tēlo aplaimotu saimnieku.

Pie reliņa Nordeķis pamanīja kuģa puiku. Grasījās sūtīt Zigi gulēt, bet atmeta ar roku — lai jau pa­sapņo.

Zigis nesapņoja, viņš nodevās atmiņām.

Jūru Zigis pirmo reizi ieraudzīja četrpadsmit gadu vecumā, kad māte viņu dzimšanas dienā bija aizvedusi uz Bulduriem. Vakarā zēns jūsmas pilns stāstīja par to tēvam. Tēvs bija palicis mājās darināt rotaļlietas. Mazs būdams, Zigis bieži raudāja, kad māte aiznesa prom vi­sus šos skaistos ampelmaņus. Bet ātri vien viņš saprata, ka tā ir viņu maize. Arī šī maize reiz izbeidzās. Tēvu ieguldīja zārkā — kopā ar Lāčplēša ordeni un koka kāju. Zārku aiznesa. Tai pašā dienā aiznesa pēdējās rotaļlietas. Zigim vajadzēja apraudzīties pēc īsta darba. Sākumā māte par jūru i dzirdēt negribēja. Tad viņa atcerējās, ka kapteinis Vilsons viņiem ir kāds attāls radagabals. Tas aizveda Zigi pie rēdera Kvieša kunga. Tādus namus Zigis līdz šim bija apbrīnojis vienīgi no ārpuses. Tagad viņš stāvēja iekšā starp spoguļiem, paklājiem un glez­nām, starp milzīgiem ādas koferiem, kuros glīti ģērbta meitene bāza vienu tērpu pēc otra. Izrādījās, ka lepnā meitene ir vienkārša kalpone. Ienāca Kvieša kungs un dusmīgā balsī aizsūtīja viņu palīdzēt jaunkundzei safri­zēt matus. Tad kuģa īpašnieks bargi nolūkojās zēnā un pakratīja galvu — tādu pirmais brāziens nopūtīšot no klāja. Šai mirklī parādījās Alīses jaunkundze. Zigis to­mēr dabūja vietu uz «Tobago» …

Gribējās piedzīvot īstu vētru, vīrišķīgi cīnīties un iz­glābt Alīses jaunkundzi. Tomēr sirds dziļumos mazliet bail. Visvairāk no kara. Katru vakaru jūrnieki stāstīja par peldošām mīnām un torpedētiem kuģiem, par cilvē­kiem, kas, krastu nesasnieguši, nobeidzās no bada un slāpēm. Ja nu arī viņiem uzglūn tādas briesmas?

Okeāns atbildi nesniedza. Saplosīto padebešu starpās baloja dažas zvaigznes. Pie tumšā apvāršņa vēl plēnēja rieta atblāzma — sārta, ar mēļu apmali. Pēkšņi to pār- švlkoja cigārveidīga ēna. Nākamajā brīdī spilgts uzlies­mojums, kuram tūdaļ sekoja šāviena grandiens, izrāva no tumsas zemūdens apveidus.

Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mie­rīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; ap­ģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spil­gtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailu­mu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.

«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu gal­vām.

Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atka­rīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.

— Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.

Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais ku­ģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pa­saules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedu­mus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.

— Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.

Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk

par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad ne­ņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes māji­ņas pirmais stāvs.

— Man jau nekas, bet Cepurītis.

— Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.

Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:

— Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!

Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vā­cietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.

Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja bied­riem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pē­dējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja at­rastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar ne­pareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.

Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.

— Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.

— Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.

— Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss

Antons tūdaļ uzlēca kājās un ar krūzi devās pje slim­nieka. Cepurītis bija nometis segas un nemierīgi svaidī­jās pa koju. Antons mēģināja pacelt motorista galvu. Ce­purītis neatvēra acis.

— Ūdeni! … Vajag aiznest ūdeni! — un viņš pagrie­zās pret sienu.

Antons atkal apsēdās savā vietā:

— Murgo… Nekā nevar saprast. Žēl cilvēka.

— Tas viņam kopš Honkongas, kad Cepurītis vēl brauca uz angļu štīmera.

— Ar malāriju nav joki, — bocmanis piebalsoja.

— Teicu, lai paliek malā, bet vai tad šis uzklausīs prā­tīgu padomu?! Un tagad viņa vietā lai strādā citi.

— Antonam jau patīk uzupurēties, — Kurts pasmai­dīja. — Kāpēc tu gribi viņam liegt šo prieku?

— Jūs mani mūžīgi apceļat… Uz vecās «Krimuldas» es gan viens netiku galā, bet šeit, ar to jauno motoru ..

Vai mēs spēlējam vai klausāmies lekciju? — Ga­lenieks viņu pārtrauca. — Kam jādala?

Antons paķēra kārtis. Ieskatījies savējās, Kurts grīni saviebās un nometa uz galda:

— Garām.

Pat nepacēlis pēdējās divās kārtis, Galenieks paziņoja:

— Nu, tad nodzersim tai vecenei to būdu, — zole!

Atsprāga durvis.

— Vācu zemūdene! Visi pie glabšanas laivām! — sauca Zigis.

Puika centās to izkliegt braši, kā jau jūrniekam pie- •dienas, tomēr balss lūza un nodeva viņu.

Antons grasījās pielēkt kājās. Galenieka dusmīgais skatiens it kā piekala viņu pie vietas.

— Ko tu bļauj, puika?! — Galenieks paķēra kafijas kannu un atvēzējās pret Zigi. — Pa burbuli taču vēl ne­ejam.

— Kas var zināt, — Augusts nolēca no kojas. Viņš izskatījās priecīgi uzbudināts. — Un ko, ja mums tajās kastēs nevis olas, bet granātas?

— Es tavu nolādēto romānu tūlīt apliešu ar benzīnu un iemetīšu jūrā! -— nolamājās bocmanis, bet pats ma­nījās uz durvīm.

Atskanēja trauksmes sirēna. Gari stieptais kauciens iespiedās katrā kaktā, lika vibrēt sienām un priekšmetiem

tu nedusmo, Galeniek, es jau neesmu vainīgs, — Antons uzģērba glābšanas jostu.

Vīri izsteidzās ārā.

— Ļurbu bikse, visu spēli izpurgāja, — nomurmināja Galenieks.

Viņš negribīgi piecēlās. Sameklēja lapiņu, uz kuras atzīmēti vinnesti un zaudējumi, iebāza kabatā. Tad se­koja biedriem.

Trauksmes sirēna aprāvās ar žēlu vaidienu. Iestājās klusums. Smags, mokošs. Un tajā kā sauciens pēc palī­dzības iekrita Cepurīša vārgie čuksti:

— Jāiet.. . cilvēks … Nedrīkst pamest cilvēku! …

Neviens viņu nedzirdēja.

Slimo Cepurīti pirmais atcerējās Antons. Satrauktajā, bālajā sejā vasaras raibumi gailēja kā avāriju vēstošas signālspuldzes. Antonam šķita, ka «Tobago» mirkļi skai­tīti. Un tieši bailes no bojā ejas lika atcerēties pamesto biedru.

Kas būtu domājis, ka pēc piecu dienu nepārtrauktas svīšanas un drudža lēkmēm Cepurītis vēl tik smags?! Un kur neparocīgs ar saviem platajiem kauliem un prāvo- augumu! Vienam te netikt galā — nevar taču stiept dzīvu cilvēku kā maisu ar kauliem … Bet, kad uz kāp­nēm atskanēja soļi, noklaudzēja durvis, Antons sastinga.

— Ko tu šeit tik ilgi tielējies, aitas galva!

Telpā stāvēja Galenieks, nevis vācietis ar mašīn­pistoli. Un Antonam likās, ka tagad pietiktu spēka arī bez palīdzības uznest Cepurīti uz klāja.

«Ja gribat tikt vaļā no savas malārijas, pārmainiet gaisu,» slimo kases ārsts teica Cepurītim. «Es jūsu vietā apmestos uz dzīvi Siguldā.»

Ārsta vietā Cepurītis būtu daudz ko darījis — apme­ties Siguldā, neļāvis meitai strādāt naktslokālā. Bet Cepu­rītis nebija ārsts, no viņa motorista algas pārtika četri cil­vēki. Cepurītis pateicās par padomu un atgriezās uz kuģa.

Zināma taisnība ārstam bija — svaigajā, naksnīgajā gaisā Cepurītis atguva samaņu. Kā no dzelmes izvilkts slīcējs viņš dziļi ieelpoja. Tad atvēra acis. Bija izzudusf plēve, kas neļāva smadzenēm uztvert ārējos iespaidus.

Cepurītis atbalstījās uz elkoņiem. Viņa redzes loks paplašinājās. Tajā iekļuva zemūdene, kas patlaban izmirkšķināja kādu pavēli. Jūrnieki, apkārušies ar korķa vestēm, no glābšanas laivas aizvēņa vēroja zemūdenes tuvošanos.

— Viņi nāks klāt, — sacīja bocmanis. — Liek nolaist trapu pie kreisā borta, — viņš burtoja tālāk.

— Laikam atcerējušies Latvijā atstāt© tautieti, — tā, protams, bija Galenieka balss. — Tev, Kurt, atliek tikai kāpt pāri un tiešā ceļā uz fāterlandi.

Matrozis neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko atbildēt. Galīgo atbildi palika parādā arī pats sev, kad mēģināja izprast, kura ir viņa — Kurta Landmaņa īsta dzimtene. Vācija, kur piedzimuši kaut kādi senči? Lat­vija, kur piedzimis viņš? Vai jebkura cita zeme, kur viņš reiz metīs enkuru un kur piedzims viņa dēls? Un tāpat, kā nespēja izšķirties par vienu no daudzajām ostās izraudzītajām meitenēm, Kurts nespēja atrisināt arī pirmo jautājumu. Laikam taču taisnība, ka jūrnieka dzi,mtene ir plašā pasaule, ikviens viesmīlīgs krasts …

— Vai es neteicu, ka viņi pārmeklēs kuģi! — Augusts atgādināja. — Jūs vēl redzēsiet, ka mēs vedam ne tikai šprotes un olas!

Cepurītis sarāvās. Vēl bažas bija neskaidras, vēl gri­bējās ticēt, ka viņu tikai māc lietuvēns.

— Kur mēs esam? — balss bija vāra, tomēr pilnīgi skaidra. — Cik ilgi gulēju?

— Piecas dienas kapteinis tevi baroja ar hinīnu, — atbildēja kuģa puika, un viņam neviļus paspruka smiekli. — Domājām jau, ka noliksi karoti.

Cik ilgi cilvēks var izturēt bez dzeršanas? Divas die­nas, četras, piecas? Vienīgais, kā Cepurītim nekad nav pietrūcis, bija ūdens. Viņš nezināja, kurā dienā mirst no slāpēm. Viņš tikai zināja, ka katrs mirklis dārgs.

— Palīdzi piecelties!

Kājas neturēja .. . Viņš streipuļoja … Viņš gāja! Ne­miers dzina uz priekšu, palīdzēja atgūt spēkus. Tomēr labi, ka var balstīties uz kāpņu margām. Ceļš līdz mašīn- telpai nekad taču nav bijis tik garš! Pirmais stāvs, otrais, trešais. Pretī sitās baismīgs klusums — motori nedar­bojās, apkalpe atradās pie glābšanas laivām. Un viņš •gandrīz būtu pametis biedru!

Cepurītis atvēra zemas durvis. Vārpstas tunelī moto- risti līda vienīgi nelaimes gadījumos. Kaut tagad viņu negaidītu nelaime!

Tunelis šķita nebeidzams. Pie velna piesardzību, viņš vairs ilgāk nespēja. Cepurītis gribēja saukt un pēkšņi aptvēra, ka pat nezina vārdu.

— Hallo!

Izķēmodama skaņas, dobja atbalss atkartoja sau­cienu. Vecais steidzās pa eju, nepaguvis aizbīdīt aiz se­vis aizvaru. Varbūt vēl nebija par vēlu …

— Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…

Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.

Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām die­nām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.

Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.

Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kino­teātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.

Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atska­tīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.

Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvēr­sties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Va­jātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem iero­čiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimē­rijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko re­dzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, prie­cājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagai­dām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.

Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzma­nību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā va­rēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.

Neviļus viņš paskrēja uz priekšu. Un tūdaļ atskanēja sauciens. Sauciens, no kura viņš tā baidījās. Viņu bija ievērojuši. Tagad jau par vēlu atkal palēnināt soli. Tikai uz priekšu, cik vien spēka! Bet spēka palicis maz. Aiz muguras dunēja daudzi steidzīgi soļi. Droši vien domā, ka jātvarsta zaglis. Nez ko viņi darītu, ja zinātu patie­sību. Pazibēja plakāts «Sarkanais kaķis» — farss ar slaveno komiķu Teo Lingena un Paula Kempa piedalīša­nos. Un tūdaļ vienlaicīgi atsprāga visas četras kinoteātra «Parks» durvis, izmēzdamas uz ielas apmeklētājus. Ļau­dis smaidīja — viņi bija jautri pavadījuši laiku. Cilvēki aizņēma visu ielas platumu, sajaucās ar tiem, kas iznāca no kino «Astra», samudžinājās neatšķetināmā kamolā. Šoreiz viņš vairs neatkārtos kļūdu. Lai kādu piepūli tas maksātu! Viņš centās soļot ne ātrāk par citiem. Priekšā vēl bija divi kino, vēl dažu mirkļu atelpa, pirms sāksies skrējiens uz dzīvību un nāvi. «Splendid-Palace». Ameri­kāņu filma «Spiegs Nr. X». Galvenajā lomā — Marlēne Ditriha. Un atkal daži simti cilvēku, kas izveidos jaunu barjeru starp viņu un vajātājiem . .. Kino «Maska». Tikko ieraudzījis afišu, viņš saprata, ka izredzes uz glāb­šanos strauji krīt. Filmā divas sērijas. Nolādēts! Seanss turpinājās. Caur plāno sienu dzirdēja šāvienus, svilpie­nus, stindzinošus saucienus. Nē, saucieni skanēja tepat uz ielas.

Viņš izrāvās uz priekšu. Pie Tieslietu ministrijas stā­vēja garš policists. Vēl īsti neaptvēris, kas notiek, kārtīb­nieks izvilka svilpi. Treļļu alarmēti, no Piena restorāna, no «Esplanādes» durvīm izbira ļaudis. Arī pats kār­tībnieks jau bija uzsācis vajāšanu —• ar vienu roku po­gāja revolvera maksti, ar otru vicināja gumijas nūju. Bet spēka nemaz vairs nav. Tūlīt būs beigas!

Priekšā pazibēja starmešu gaisma. Auto! Kaut tas būtu vecais «Fords» vai «Minerva» — ar kāpšļiem zem durvīm! Paldies dievam! Riskēdams nokļūt zem rite­ņiem, viņš aizšāvās garām, uzlēca no otrās puses. Ierau­dzīja rūtīm piespiestu seju. Gaišus matus un jocīgi platu degunu. Iebāza roku kabatā, it kā tajā vēl atrastos viņa «Valters». «Pilnu gāzi, citādi šaušu!» Seja atsprāga at­pakaļ. Limuzīns parāvās uz priekšu. Kā bēgums pama­zām attālinājās vajātāju kliedzieni.

Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vai­roga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.

Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. So­los sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja pub­liku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pār­devēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas no­runāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.

Viņa dzīvei bija jēga. Jēga bija arī bēgšanai, kaut tā varēja beigties ar nāvi. Ne jau sevis dēļ viņš riskējis dabūt lodi pakausī. Viņš to darījis, lai glābtu citus. Jātiek uz «Maksim-Trokadero», pie Zaigas. Jābrīdina, lai neiekristu citi. Viņš šķērsoja ielu.

«Maksim-Trokadero» šveicars par apmeklētājiem sprieda pēc apaviem. Tie vispirms parādījās uz pagraba kāpnēm. Kurpēm nenoliedzami bija ārzemju fasons, ro­kās ārzemju laikraksts. Šveicars atrāva durvis, pat ne­paskatījies apmeklētāja vienkāršajā uzvalkā, uztūkumu un zilumu izķēmotajā sejā.

Sitienu pēdas tūdaļ pamanīja garderobiste. Tikai tos vien Zaiga redzēja. Pretī, pa labi, pa kreisi — visos spo­guļos, kas bija pakārti, lai atspoguļotu dzīves masku, bet tagad rādīja dzīvi bez maskas. Zaiga nojauta, ka pati vainojama viņa nelaimē.

Aiz viņa muguras sākās cita pasaule. Neīsta gaisma, neīsti smaidi, neīsti vārdi. Bārdāmas tēloja kaislību un pieglaudās kavalieru resnajiem vēderiem, resnajiem nau­das makiem. Lauku papi tēloja uzdzīvotājus un centās noslīcināt kristāldzidrajā bailes no sievas, no nelabas slimības. Sievietes tēloja naivas meitenes, meitenes tēloja daudz pieredzējušas sievietes. Un visi izjusti dungoja orķestrim līdzi Ciekurkalnā komponēto argentīniešu tango: «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds …»

— Vēstule nav īsta, rokraksts viltots. Mēs esam iekrituši. Vajag brīdināt pārējos! Tev jāpazūd, Zaiga!

Viņi sēdēja garderobes tumšākajā stūrī. Viņus slēpa dārgi gabardīna mēteļi, impregnēti lietus apmetņi, garās sieviešu jakas. Bet uz rīta pusi pāri paliks tikai noplici­nāts mežs ar numuru plāksnītēm uz vadžiem. Jāatrod drošāka paslēptuve.

— Uz kuģa neviens tevi neatradīs. Es tevi aizvedīšu pie tēva, — un Zaiga pasniedza viņam zilu putekļu mē­teli. — Velc mugurā, šis vienmēr paliek pēdējais.

Pilsētas ielas jau bija klusas, bet osta drudžaini strā­dāja. Viņi apstājās pie liela kuģa. «Tobago» — kliedza lielie burti uz borta. Balta strūkla virs dūmeņa un

motora duna liecināja, ka kuģim vēl šonakt jāatiet. Celtņi rūca, ķēdes žvadzēja, mucas rībēja. Cilvēki nāca un gāja, nesa un vēla, komandēja un lamājās. Tādā reizē drīkstēja lamāties visi — ka tik darbs raisītos ātrāk. Stūrmanis lamāja ceļamkrāna mašīnistu. Mašīnists lamāja krāvēju formani. Tas — savus vīrus, tie — sma­gos ormaņus, kuriem atlika izgāzt savas dusmas tikai uz zirgu mugurām. Un pat tie reizēm pievienoja kņadai skaļu zviedzienu.

Pa ietni nepārtraukti plūda cilvēki. Streipuļoja mat­roži, jau paguvuši atvadīties no Rīgas. Steidzās meitenes cerībā nolaupīt laikam vēl dažus mirkļus. Cienīgi soļoja muitas ierēdņi. Saduguši nesēji stiepa smagus ādas če­modānus. Šurp turp skrēja pavārs un kuģa puika, no­gādādami uz klāja nupat atvestos produktus. Uz augšu zagās daži neatlaidīgākie bičkomeri, lai vēlreiz dabūtu par brīvu ieēst.

Šajā drūzmā jebkurš varēja uzkļūt uz kuģa. Neviena neievērota, uzkāpa arī Zaiga. Pēc brīža viņa atkal stā­vēja blakus.

— Tēvs ir ar mieru, viņš tevi gaida. Tur, ar tiem sirmajiem matiem, vai redzi? … Es skrienu.

— Zaiga!

— Jā? — viņa nepacietīgi atgriezās.

— Mētelis.

Viņi izšķīrās. Zaiga ienira tumsā, viņš izpeldēja gaismas jūrā. Zem kājām līgojās ietne, tad kājas skāra klāju. Un motorists viņu jau ievilka ejā.

Aizcirtās lūkas vāks, ostas trokšņi norima. Stāvas kāpnes, tumši gaiteņi, atkal kāpnes. Pieliekušies viņi steidzās pa blāvi apgaismoto vārpstas tuneli. Sasniedza šauru iedobumu — viņa paslēptuvi. Pēc brītiņa Cepurī­tis atnesa krūku ar ūdeni, rupjmaizes klaipu, enkurnieka nazi. Teicās drīz atkal atnākt. Tas bija pirms piecām die­nām. Pirms veselas mūžības …

Un tagad viņam bija grūti.

17

Bija grūti sēdēt iedobumā, kur pat nevarēja izslie- ties pilnā augumā. Sienas spiedās virsū no visām pusēm. Reizēm pietrūka elpas. Pasaule bija sarukusi līdz šau­ram, zemam tunelim, rūsganām sienām, eļļainu pirkstu notraipītam spuldzēm. Mocīja bezgalīgi garā skrūves

2 - 4102

vārpsta. Tā rotēja bez mitas, ar savu spīdīgo virsmu grieza acīs, ar savu nepārtraukto dunoņu grieza ausīs.

Bija grūti nīkt bezdarbībā, nezinot, cik ilgi turpinā­sies brauciens. Dienas saplūda nebeidzamā, vienmuļā virknē. Sākumā vēl bija laikraksts, bet pamazām lap­puses aizgāja paštītenēm. Saturu viņš zināja no galvas, tas nepārvērtās pelnos. Pelnos un drupās bija pārvērtu­sies sakautā Francija. Vācija pieteikusi Lielbritānijai ne­saudzīgu zemūdeņu karu. Bet Ulmanis taisījās Daugav­pilī atklāt līksmus dziesmu svētkus. Viņš saplēsa pēdējo papīra strēmeli. Pat oderes vīlēs vairs neizdevās sa­grabināt tabaku smēķim.

Bija grūti bez pārtikas. Maizes klaips, sagriezts neskai­tāmās šķēlēs, jau sen bija notiesāts. Uzlasītas pat pēdējās drupačas. Bet vēl grūtāk par badu bija paciest slāpes.

Tukšā krūka gulēja uz grīdas. Būtu velti to vēlreiz celt pie lūpām. Pat visniecīgākais valgums bija uzsūkts ar sauso, sūrstošo mēli.

Atkal un atkal viņš tramīgi raudzījās uz aizvaru, aiz kura bija pazudis Cepurītis. Vai tiešām tas vairs ne­nāks? Viņš ar grūtībām piecēlās. Aiztaustījās līdz tērauda plātnei un ieklausījās. Nekā.

Viņš paskatījās pulkstenī. Trīs. Augšā bija nakts, un nez kādēļ pēkšņi radās pārliecība, ka ārā līst. Likās pat, ka caur motoru troksni var saklausīt lāšu bungoņu.

Izbāzis galvu pa lūku, viņš atgāza to atpakaļ, lai kārām lūpām uztvertu lāses. Bet no lietus nebija ne vēsts. Arī tumsa nebija sabiezējusi. Pār okeānu klājās vēl tikai vakars. Jūnija vakars, kas glabāja sevī garās dienas atspīdumu.

Klājs šķita pamests un izmiris. No skailcrta krita gaismas šalts un kā mirgojošs celiņš stiepās līdz kājām. Viņš pasteidzās izkāpt no nodevīgās straumes. Tomēr atpakaļ lūkā nelīda.

Nepadzēris viņš savā paslēptuvē neatgriezīsies. Kaut kur ūdenim jābūt! Pēc brīža viņš saprata, kur to atrast. Kad atskanēja lielgabala šāviens, viņš jau raisīja vaļā glābšanas laivas brezenta pārvalku. Iekaucās trauksmes sirēna. Uzliesmoja prožektori. Klājs atdzīvojās.

Ceļš uz lūku bija aizsprostots. Viņš iespraucās šaurā ejā. Gaiteņa abās pusēs atradās durvis. Durvis! Aiz tām bija ūdens, bija maize, bija glābiņš! Bet aiz tām noteikti

bija arī cilvēki. No cilvēkiem pašlaik jābaidās. Ne tikai sevis dēļ, ari Cepurīša dēļ. Vajadzēja izskriet gaitenim cauri, atrast ceļu uz leju, atgriezties tunelī.

Viņš tālu netika. Gaiteņa galā atvērās durvis. Cīnī­damies ar caurvēju, pāri slieksnim kāpa jūrnieks virs­nieka tērpā.

Citas izejas vairs nebija. Viņš atrāva pirmās durvis, aizcirta aiz sevis un kā aizbarikadēdams atslēja pret tām muguru. Sirds joprojām traki dauzījās, bet acis jau spēja atšķirt priekšmetus.

Uz galda stāvēja karafe ar ūdeni!

Viņš piespieda to mutei. Pirksti žņaudza stikla kaklu. Viņš dzēra, dzēra. Un dzīvība guldzot ieplūda ķermenī.

2

19

Skatiens pārslīdēja kajītei. Iespaidi uzbruka līdzīgi palu ūdeņiem. Spuldze ar rozā abažūru. Plauktiņš ar grāmatām. Tautiski aizkari kojas priekšā un arī pie ilu­minatora, kura melno apli pāršvīkoja divi starmetēju kūļi. Blakām karājās kleita. Kleita. Kāpēc uz kuģa kleita?

Aiz kajītes plānās sienas šļakstēja viļņi. Viļņiem jāšļakst — citādi tie nebūtu viļņi. Šļakstoņa iemidzināja. Alīse pievēra plakstus — tikai uz īsu mirkli. Tūdaļ vil­nis pārvērtās sienas pulksteņa svārsteklī. Te tas attālinā­jās, te tas tuvojās. Un šūpojās, šūpojās. Vienmuļā ritmā. Turp un atpakaļ. Citādi apstātos pulkstenis. Bez kustī­bas apstātos visa dzīve …

Domas jaucās. Alīse piespieda sevi atvērt acis. Viņa nedrīkstēja aizmigt. Viņa pašlaik centās izprast savu dzīvi.

Viņas dzīve — tas nebija okeāns, viļņi. Tā bija rāma upe, kas plūda pa taisnu gultni. Rūpīgi nostiprinātie krasti neļāva izrauties, lai kā arī gribētos. Vienīgi gluži neparedzēti pali varētu tos pārpludināt. Bet līdz šim allaž bija radusies jauna gultne — tikpat mierīga, tikpat labi sargāta. Pēc mātes pāragrās nāves tēvs aizsūtīja Alisi uz Šveici. Meiteņu licejā viņa visus šos gadus bija sapņojusi tikai par vienu — par brīvību. Celties, kad ienāk prātā, tērpties raibās, gaisīgās kleitās, nevis ienīs­tajā formā ar stērķelēto, balto priekšautu. Gribējās skraidīt pa mežu, kāpt kalnos, bet tai vietā nācās audzi­nātājas uzraudzībā promenēt aplī pa pilsētiņas apstādī­

jumiem. Drīz riebās pat grāmatas. Tikai tāpēc, ka tajās greznojās pansionāta zīmogs — «piemērota labākās sa­biedrības meitenēm». Viņa stundām ilgi, gaismodama ar kabatas lukturīti, lasīja zem segas visvisādus dēku stāstus. Bet pēc tam vēl tikpat ilgi sapņoja par bēgšanu, par bīstamiem piedzīvojumiem. Bēgt tomēr nevajadzēja. Talkā nāca karš. Atbraukusi vasaras brīvdienās paciemo­ties pie tēva, Alīse atpakaļ vairs netika — ceļš caur bumbās grūstošo Poliju bija slēgts. Bet arī savrupmājā Ausekļa ielā Alīse neatrada brīvību. Pulksten deviņos viņu modināja Erna. Vanna jau gaidīja. Ūdens tajā bija patīkami silts un noslēpumaini zaļš no priežu ekstrakta. Tad Erna atnesa peldmēteli. Istabā jau gaidīja izgludi­nāti svārciņi un blūze, nospodrinātas kurpes. Pēc ģērb­šanās sekoja frizēšanās. Ernas rokās suka ar cietajiem sariem mīksti slīdēja caur garajiem matiem. Alīse mīlēja savus matus. Viņai gribētos pašai tos sasukāt. Viņai ne­maz nepatika, ka diena sākās ar Ernu un beidzās ar Ernu. Bet Alīse zināja, ka bez apteksnes nedrīkst. Reiz brālēns, kura galvā allaž izperinājās neprātīgas idejas, aizvilka Alīsi uz kādu kaktu ballīti. Tur viņa ieraudzīja Ernu. Apteksne aizrautīgi dejoja ar kādu puisi. Puisim nebija kaklasaites. Viņš bija sakarsis, viņa sviedrainā roka ar melnumu zem platajiem nagiem cieši gulēja uz Ernas smalkā ziloņkaula krāsas tērpa. Uz Ernas? Uz viņas tērpa! Tērps bija slepus patapināts no Alīses lielā drēbju skapja. Alīsei sanāca dusmas. Viņa pati nezināja, par ko, — par to, ka kleitu tagad vajadzēs nodot ķīmis­kajā tīrītavā, par to, ka Erna pat neatskatījās, vai par ko citu … Ziloņkaula krāsas tērpā Erna izskatījās kā īsta jaunkundze. Alīse uz brīdi mēģināja iedomāties viņu kā kundzi un sevi kā istabmeitu. Varbūt arī viņa tad dejotu tik aizrautīgi, ka aizmirstos visa pasaule. Bet vie­sībās pie ministru kundzēm un ballēs virsnieku klubā neviens nekad neaizmirsās. Te viss bija aprēķināts — katrs vārds, katrs smaids, katra kustība. Lai justos brī­vāk, Alīse labprāt lāva sevi pacienāt ar vienu otru glā­zīti. No tā kļuva vismaz jautri. Bet no rīta sāpēja galva. Nemaz negribējās atvērt acis. Viņa tāpat zināja, ka pie gultas stāv Erna ar japāņu rīta tērpu rokās, ka gaida vanna, ģērbšanās, brokastis kopā ar tēvu, pastaiga pa veikaliem, bet vakarā atkal viesības. Tikai nespēja atcerē­

ties, kur šoreiz. Galva bija tukša. Un arī dzīve likās tukša. Tukša līdz nejēdzībai.

Tad Alīse uzzināja, ka tēvs pošas uz Ameriku. Lūk, necerēta izdevība izrauties no ieraduma žņaugiem. Tēvs gan centās atrunāt, brīdināja no zemūdeņu uzbruku­miem, no mīnām, vētrām, bet tieši tas taču vilināja. Vili­nāja arī tālais krasts, svešās pilsētas, ļaudis. Un pirmās dienas viņa uz kuģa jutās gandrīz laimīga. Vispirms tāpēc, ka te nebija Ernas. Tēvs, protams, taisījās ņemt apteksni līdzi, bet Alīse nepiekāpās. Te viņa pati cēlās, pati ģērbās, pati sukāja matus. Te nebija ne veikalu, ne saviesīgu vakaru, ne tūkstoš citu nieku, no kuriem sastā­vēja viņas dzīve Rīgā. Uz kuģa Alīse jutās brīva. Tikpat brīva kā mūžam nemierīgie viļņi, kas nāca nez no kurie­nes un vēlās nez uz kurieni. Tā bija īsta dzīve.

Nē, īsta dzīve tā tomēr nez vai būs. īsta dzīve tā var­būt bija kapteinim Vilsonam, kad tas stāvēja komand- tiltā un nosprauda kuģa kursu. Matrozim, kas ar šļūteni skaloja klāju. Motoristam, kas izbāza galvu no mašīn- telpas lūkas, lai īsu brīdi ieelpotu dzestru gaisu. Kuram katram uz kuģa, tikai ne viņai.

īstā dzīve varbūt sāksies tad, kad viņa apprecēs Pār- upu. Alīse vēl lāgā nezināja, vai viņa to precēs vai ne­precēs, tāpat kā nezināja, vai tas viņai patīk. Pārups bija izskatīgs — toreiz Preses ballē Alīse to bija ievērojusi, vēl pirms viņus iepazīstināja. Viņš labi ģērbās, labi uz­vedās, teicami dejoja. Viņš prata sacīt jaukus kompli­mentus. Reizēm tie izklausījās pārāk skaisti, un tad Alīsei uzmācās tāda pati sajūta, kā iebaudot pārliecīgi saldu un lipīgu liķieri. Pats Pārups nekad nedzēra liķie­rus — tikai konjaku un šampanieti, toties pamatīgi. Viņš varēja to atļauties, viņam piederēja trīs ienesīgas mājas Marijas ielā. Šie nami bija tā apbūruši tēvu, ka viņš lāgā pat neapvaicājās, vai Alīse ir ar mieru. Galu galā — ar ko Pārups sliktāks par viņas pārējiem pie­lūdzējiem? Tas, ka viņš dzērājs, varbūt tieši labi. Sēdēs restorānos vai kavēs laiku viesiem — tādiem pašiem žū­pām kā viņš. Un pašai būs pilnīga brīvība … Brīvība, bet kam? Tām pašām pastaigām, iepirkumiem veikalos, apciemojumiem pie draudzenes, pirmizrādēm un ballēm? Nē, arī tā tomēr nebūs īsta dzīve!

īsta dzīve, īsta dzīve… It kā Alīse zinātu, kāda tā ir.

Viņa tikai reizēm iztēlojās, kādu to gribētu. Jau pa pu­sei miegā grimdama, viņa nodevās neskaidriem sapņiem. Citādi kā par sapņiem to nevarēja saukt — pārāk ne­reālas bija Alises domas. Viņa centās iedomāties, ka «Tobago» nepieder tēvam, ka viņa bez kapteiņa ziņas uzlavījusies uz kuģa un paslēpusies tilpnē, ka Santaringā nāksies pārdot saderināšanās gredzenu, lai samaksātu par istabu un uzturu pirmajai nedēļai. Tālāk Alises fan­tāzija nesniedzās. Viņa nespēja pat aptuveni iztēloties, kas būs pēc tam. Tādēļ viss turpmākais rādījās kā mūža­mežs, pilns nezināmu briesmu un grūtību. Alīse šaubī­jās, vai viņai pa spēkam vienai lauzties caur tumšo bie­zokni. Noģida tikai, ka aiz tā sākas brīvība, īstā dzīve.

Grūti bija izprast dzīvi. Alīse vairs nemēģināja to izprast. Viņa gurdeni ļāvās viļņu vienmuļās šļakstoņas aijām. Miegā mūžamežs pārvērtās par īstenību. Tas bija liānām aizaudzis, necaurejams, baismīgs. Nez no kurie­nes Alīsei pēkšņi bija gadījies cirvis. Viņa cirta un cirta. Jātiek uz priekšu, jākustas, citādi apstāsies dzīve. Del­nas pārklājās tulznām, tās neganti sāpēja. Sāpēja līdz asarām. Cirvis izkrita no rokām, viņa padevās. Negaidot koks salīgojās un apgāzās ar lielgabalšāvienam līdzīgu būkšķi.

Alīse pamodās. Brīdi viņa gulēja klusi, pūlēdamās aptvert, vai tikai nav nosapņojusi šāvienu vai arī tāds tiešām nodārdējis. Iesāka kaukt trauksmes sirēna. Tātad tomēr kaut kas noticis. Alīse atmeta segu, uzrausās sē­dus, uzvilka rīta tērpu. Bet piecelties vēl nepiecēlās. Šā­viens, sirēna, soļu trauksmainā clipoņa virs galvas, pa­vēles, kuras izkliedza tik labi pazīstamais kapteiņa Vil- sona bass, — tas viss labi iederētos viņas sapņu valstībā. Nu pēkšņi miglainie sapņi pārvērtušies taustāmā īstenī­bā, no kuras viņu šķīra vairs tikai plānais kojas aizkars …

Kad atvērās kajītes durvis, Alīse neviļus sarāvās. Caur aizkara spraugu viņa ieraudzīja asiem rugājiem klātu, iekritušu seju, drudžainas acis. Komandas locek­lis tas nebija. Tas nāca no svešas pasaules, no turienes, kur sprāga šāviņi un vaidēja sirēnas. Alīse sarāvās vēl mazāka. Svešinieks iedvesa bailes, viņā iemiesojās visas tās nezināmās briesmas, kas uzglūnēja aiz aizkara, dzī­ves mūžamežā.

Svešinieks metās pie galda, paķēra ūdens karafi, sāka dzert. Alīse nekad nebija iedomājusies, ka cilvēks var tā dzert. Kamēr neizprotamais cilvēks dzēra kā izslāpis zvērs, seja kļuva arvien cilvēciskāka. Acīs izdzisa šau­dīgās, neprātīgās liesmiņas, vaibsti atmaiga. Nu tā jau bija gluži cita seja, tā vairs nešķita tik biedējoša. Novā­jējusi, tumšām ēnām zem acīm, divām ciešanu rievām ap lūpām. Viņš arvien vēl dzēra. Lāses tecēja pa zodu kā nevarīgam bērnam, un Alise pamazām atguva drosmi.

Cilvēks beidza dzert un paraudzījās apkārt. Atkal seja rādījās savādāka nekā pirms brīža. Atklāta, vīriš­ķīga. Ja ne bārdas rugāji, tad saules brūninātie, ener­ģiskie vaibsti droši vien izskatītos gluži pievilcīgi.

Alīse strauji atbīdīja aizkarus, piecēlās. Bailes viņa neizjūta nekādas.

— Ko jūs meklējat manā kajītē? Ko jums te vajag?

Cilvēks neatbildēja. Lēnām, pavisam lēnām nolika

karafi vietā, it kā tas patlaban būtu galvenais. Jā, paš­paļāvības viņam netrūka. Pēkšņi dzidrās acis izpletās, satumsa. Sekodama viņa sasprindzinātajam, trauksmes pilnajam skatienam, Alīse pamanīja uz naktsskapīša savu zelta rokas pulksteni.

— Divpadsmit. . . tikai divpadsmit! Bet manējais rā­dīja jau vēlu nakti, — viņš teica.

Balsī izskanēja tāds bezgalīgs pārsteigums, ka Alīse ap­mulsa. Viņa pat aizmirsa, ka iebraucējs nav neko paskai­drojis. Likās, daudz svarīgāk izkliedēt viņa nesaprašanu.

— Mēs taču braucam uz rietumiem. Katru dienu zau­dējam vienu stundu.

— Uz rietumiem? — svešais paspēra soli uz priekšu.

— Uz Santaringu. Vai tad jūs to nezinājāt?

— Tik tālu? Vecais … — viņš sastomījās. Vārdi pa­klupa pret neredzamu šķērsli, un viņš apklusa.

Trauksmes sirēna beidza kaukt. Kādu brīdi starp viņiem iegūlās nepanesams klusums, pārtraukdams dīvaino sarunu. Kad Alīse grasījās atkārtot jautājumu, durvis satricināja steidzīgi klauvējieni.

Alīse paskatījās uz durvīm, paskatījās uz svešinieku. Viņa acis bija mierīgas, pavēlošas, gandrīz hipnotizē­jošas. Vēl nebija par vēlu atvērt, neiedziļināties mūža­mežā, turpināt soļot pa gaišo, tēva ienākumu bruģēto ceļu. Un tomēr viņa paklausīja svešinieka acīm. Neattai­sījusi durvis, vaicāja:

— Kas tur ir?

— Es, radiotelegrafists Arturs …

Trauksmes laikā radiotelegrafista vieta ir pie aparāta. Kuģi var torpedēt. Tādā gadījumā no savlaicīgi raidītā SOS signāla bieži vien atkarīga komandas dzīvība. Ar­turs to zināja. Tomēr viņš šai brīdī atradās nevis savā postenī, bet pie Alīses durvīm. Vainīga bija kāda foto­grāfijā. Visiem jūrniekiem pie sienas karājās skaistu sie­viešu ģīmetnes. Ja nebija savas meitenes, mēdza pie­spraust kādu aktrisi. Arturs savu ideālu pirms gada bija izgriezis no «Atpūtas». Fotoattēls rādīja smaidošu mei­teni baltā sporta kreklā, īsās, baltās biksītēs, ar tenisa raketi rokā. Tikai daudz vēlāk Arturs uzzināja, ka šis modernais, baltais eņģelis ir viņa darba devēja meita. Alīses kajītes durvis bija no bieza ozolkoka, bet Arturs redzēja tām cauri. Redzēja viņas gaišos, viļņainos ma­tus, liego, skaisto seju. Šīs sejas dēļ viņš bija gatavs aizmirst savus radiotelegrafista pienākumus. Ja vaja­dzēs, arī daudz ko vairāk.

— Jūs vēl te, Alīses jaunkundz? … Ejiet ātrāk pie glābšanas laivas … Kas var zināt, vācu zemūdene …

— Tūlīt iešu … Paldies, Artur, mīļš paldies!

Soļi attālinājās.

— Nekavējoties uz glābšanas laivu! — teica svešais. Viņa vārdi skanēja kā pavēle.

— Un jūs?

— Man tur nav ko iegūt un te nav ko zaudēt. Bet labāk, lai mani neredz. Vai jūs nevienam neteiksiet?

— Labi, palieciet, — vairāk nekā Alīse neteica.

Viņa izvilka no kojas apakšas korķa vesti, uzmeta

svešajam pēdējo pētošo skatienu un izgāja. Aizslēdza durvis. Viņa pati vēl nezināja, ko tālāk darīs. Katram ga­dījumam iebāza slēdzeni kabatā.

Kapteiņa Vilsona platā seja atgādināja sašvīkātu na­vigācijas karti. Vēja ģērētajā ādā gadi un rūpes bija ievilkušas neskaitāmas līnijas, it kā ar smailu zīmuli iezīmēdamas visus kursus, kurus izbraukājis matrozis Vilsons, stūrmanis Vilsons un kapteinis Vilsons. Nu viņš jau turpat divdesmit gadus komandēja Kvieša rēderejas kuģus. Vispirms veco trīsmastnieku «Viesturs», kas tik ilgi pārvadāja kokus, kamēr pats tika sacirsts malkai. Tad piecus tukstošus tonnu lielo «Krimuldu». Kad Kvie­sis pārdeva «Krimuldu» un vēl citus novecojušos tvai­koņus, lai iegādātos jauno un moderno «Tobago», četri kapteiņi kļuva lieki. Vilsons nekad neaizmirsa, ka Kvie­sis izraudzījās tieši viņu. Un kā lai aizmirstu, kad rē- ders pats to vietā un nevietā atgādināja. Tādēļ nācās ne vienu reizi vien klusu ciešot samierināties ar otrās šķi­ras degvielu, kas īpašniekam sagādāja ietaupījumu, bet mašīntelpas vīriem raizes un nepatikšanas. Tādēļ nācās nīkt salonā līdz vēlai naktij, pacietīgi noklausoties vārdu burbuļošanā un korķu paukšķēšanā.

Ja komanda zinātu, cik kapteiņa formas tērpam rei­zēm liela līdzība ar sulaiņa livreju!

Komanda to nezināja. «Tobago» vīri varēja iedomā­ties veco Vilsonu tikai tādu, kāds viņš patlaban stāvēja uz galvenā klāja. Kājas plati izplestas, uz tām balstās masīvais korpuss. Sudrabota bārda. Zeltnagota kapteiņa cepure. Bargs, tālē vērsts skatiens.

Turēdama «Tobago» savu starmešu gūstā, vācu zem­ūdene lēni tuvojās. Ar vāciešiem kapteinim Vilsonam bija veci rēķini. Pirmajā pasaules karā viņš bija piedalī­jies kaujā pret vācu eskadru Monzundas jūras šaurumā un dabūjis peldēt uz krastu ar kontuzētu roku. Vēl šo­dien viņš uz to paļāvās vairāk nekā uz kuģa barometru.

Submarīna bija liela. Viens no tiem zemūdens krei­seriem, kādus hitlerieši īpaši būvēja tāliem sirojumiem. Pie lielgabala un ložmetēja stāvēja vīri bruņu cepurēs. Kapteinim Vilsonam gribējās lamāties, uzkliegt, lai pie­brauc uzmanīgāk. Viņš to nedarīja. Kāda daļa vāciešiem gar bortu svaigo krāsojumu? Labāk nolaist fenderus. Nā­cās nolaist arī virvju kāpnes.

Pirmais «Tobago» klājā uzkāpa vācu flotes virsnieks. Pats pajauns, bet gaišā bārda kupla un spuraina. Nēsāt tādu prasīja šodienas jūras laupītāju tradīcijas, — jo garāka bārda, jo garāks reiss aiz muguras.

Citādi viņš izskatījās nevainojami. Formas tērps kā nupat gludināts. Misiņa pogas nospodrinātas līdz žil­bumam. Viņam nopakaļ pa virvju kāpnēm uzrāpās četri automātiem bruņoti matroži. Pārlēca pāri reliņam. Ar me­hānisku, ievingrinātu kustību pavērsa stobrus pret Vil- sonu un Nordeķi. Sastinga, gaidīdami komandiera pavēli.

— Nodzēst ilumināciju! — vācu kapteiņleitnants nikni izkliedza. — Laikam gribat saaicināt angļus?!

— Bocmani, esiet tik laipns un izslēdziet prožek­toru, — pēc vācieša rupjā komandtoņa Nordeķa pieklā­jība izklausījās kā protests. — Mūsu ciemiņiem gaisma nav pa prātam, — viņš kā atvainodamies piebilda.

i Prožektors nodzisa. Vienlaicīgi izgaisa arī zemūde­nes starmetēju kūļi. Melno kuģu starpā gulgoja tumša plaisa. Saspiestais ūdens kā rūgstošs alus izšāva baltu putu šalti. Tā apšļāca zemūdenes torni un spožām lāsēm teceja atpakaļ.

— Apsargāt raidstaciju! Uzmanīt komandu! Pārbau­dīt kravu! — kapteiņleitnants izrīkoja savus vīrus. Tad viņš griezās pie kapteiņa Vilsona: — Palūgšu uzrādīt kuģa dokumentus.

: — Salonā varēsiet ieskatīties, — grumbuļainā vācu valodā noņurdēja Vilsons. — Tur atrodas arī kuģa īpaš­nieks Kvieša kungs.

«Tobago» salona iekārtojums nedarītu kaunu pat Kvieša savrupmājai. Grozāmi atzveltnes krēsli, apsisti ar mīkstu, sarkanu ādu. Sienas nišā pusapaļš dīvāns. Kla­vieres. Latviskiem kokgriezumiem izrotāta, milzīga bu­fete ar īpašām ligzdām pudelēm un smalkajai servīzei. Divi gumijkoki. Tas viss tālu pārsniedza kapteiņa Vil­sona un pārējo kuģu virsnieku prasības. Bet Jēkabs Kvie­sis mīlēja ērtības. Viņa gaume šai gadījumā bija izšķī­rēja. Lai pilnīgi justos kā mājās, Kviesis pašrocīgi bija piekāris lielu gleznu smagā, vecmodīgā zelta rāmī. Šī glezna viņam nozīmēja to pašu, ko ticīgajam svētbilde. Tā iemūžināja Kviešu rēderu dinastijas pirmo īpašumu — četrmastu barku «Turaidas Roze».

•Jēkabs Kviesis sēdēja ērtā pozā, pa pusei atgāzies krŠslā. Pat pidžamā, kurai pāri bija nevīžīgi uzmesti pe­lēki flaneļa svārki, viņš izskatījās kā cilvēks, kas zina, ko grib, un, par spīti sešdesmit mūža gadiem, vēl pilns enerģijas un tālejošu plānu. Sārtā, apaļīgā seja ar mai­siņiem zem acīm rādīja, ka Kviesis reizēm spēj arī aiz­mirst veikalu, lai nodotos izpriecām, tīri cilvēciskām vā­jībām. Par vienu no šādām vājībām viņš uzskatīja mīlestību uz Alīsi. Tikko meita ienāca gaismas lokā, Kviesis pamanīja satraukto seju.

— Tu tāda bāla, Alīsiņ, — viņš bažīgi teica.

Alīse nervozi grozīja pirkstos savas kajītes slēdzeni. Pa ceļam viņa bija puslīdz nolēmusi pastāstīt tēvam par svešinieku. No tēva viņai līdz šim nebija noslēpumu. Bet tepat pie bufetes stāvēja Pārups.

— Bālums jūsu meitai piestāv, — viņš teica, atkor­ķēdams šampanieša pudeli. — Uz jūsu veselību, mana dārgā!

Viņš pacēla glāzi un maziem malkiem, ar baudu iztukšoja to. Kā pēc smagas piepūles, ar apmierinātu no­pūtu iekārtojās dīvāna stūrī.

— Jūs atkal esat piedzēries, Ilgmar, — aizrādīja Alīse.

— Piedzēries?… — Pārups, jocīgi vaibstīdamies, uzlūkoja Alīsi caur glāzes stiklu. — Nebūt! Esmu tikai apreibis — no jūsu daiļuma, no šīs nakts piedzīvojuma, no mīlas… Un varbūt arī no šā dievišķā šķidruma':.. Vai jūs zināt, kāpēc Afrodīte bija tik burvīga? Tāpēc, ka izkāpa no šampanieša putām! …

Pārupa tonī bija kaut kas valšķīgs, nevīžīgs, gandrīz izlaidīgs, gluži kā dārgajā, bet sagumzītajā uzvalkā, kas brīvi apņēma slaiko augumu, gluži kā mazajās, melna­jās ūsiņās, kas šķita pavirši pielīmētas sejai.

Alīse pastiepa Pārupam glāzi:

— Ielejiet man arī!

Atgāzusi galvu, viņa vienā paņēmienā izdzēra.

— Pirmīt tā pārbijos… Biju aizmigusi, un tad pēkšņi šī trauksme . ..

— Nav ko bīties, bērniņ. Pārmeklēs kuģi — un viss.

— Kajītes arī?

— Kajītes? Tā tik vēl trūktu! — Kviesis pasmīnēja. — Mēs taču nevedam angļu aģentus … Pārbaudīs kravu un pašķirs ceļu. Ieročus netransportējam, uz angļu kolo­niju nebraucam. Tīra manta šodien dod vislielāko peļņu. Jums, Pārup, nenāksies nožēlot kapitāla ieguldījumu.

— Peļņa? — Pārups atmeta ar roku. — Pret vienu jūsu cirtu, Alīses jaunkundz .. .

Kviesis apmierināti smaidīja. Dzīvē mīlestība nav galvenais. Tā var izgaist tikpat ātri, kā radusies. Tai nav paliekošas vērtības. Laulībai jābalstās uz palieko­šām vērtībām. Paliekoša vērtība ir nekustamam īpašu­mam, Pārupa namiem. Bet kas vainas, ja Pārups turklāt vēl mīl Alīsi? Kviesim tas patika. Viņš arī mīlēja Alisi. Viņš nebija savtīgs cilvēks. Viņš allaž centās noslēgt veikalus, kas izdevīgi arī partneriem. Šis brauciens bija izdevīgs visiem. Alīse dabūs mīlošu vīru. Pārups dabūs sievu, ar kuru nav kauns rādīties jebkurā sabiedrībā. Jaunu, skaistu, smalki audzinātu, izglītotu. Un sievas­tēvu, kas neaizmirst savu bērnu labumu. Viņa rokās Pār­upa nami dos ienākumus ne tikai no īres maksām. Tie palīdzēs vairot ģimenes pamatkapitālu." Šis brauciens vien to divkāršos, jo šoreiz «Tobago» neved svešas fir­mas kravu. Katra konservu kārba, katra sērkociņu kastīte, katra ola pieder viņam! Tajās ieguldīta visa viņa brīvā nauda līdz pēdējam santīmam. Un arī viss, ko Pār- upam izdevies izspiest no bankas pret trim hipotēkām. Jau Santaringā viņi būs krietni nopelnījuši — kara laikā cenas uztūkst ar katru dienu, mīnu riskam tagad pie­vienojās arī uzvija par zemūdeņu blokādes pārrau­šanu. Bet Rīgā viņi atvedīs pilnas tilpnes cukura. Šai deficīta precei noņēmēju netrūks. Jāmēģina tikai atgriez­ties uz ievārījuma sezonu, tad varēs stādīt savus notei­kumus. Par iepirkšanas noteikumiem Santaringā Kvie­sis nebažījās •— svaiņa plantācijās cukurniedru bija atliku likām. Svainis bija patriots. Divas reizes nedēļā viņš brauca uz Santaringu un pildīja tur Latvijas kon­sula pienākumus. Bez tam svainim bija arī stipras ģime­nes jūtas. Viņš mācēs novērtēt, ka vienīgās māsas meita mērojusi tālo un bīstamo ceļu, lai iepazīstinātu tēvoci ar savu nākamo vīru. Kā patriots un mīlošs tēvocis, svainis neatteiksies pārdot cukuru par pašizmaksas cenu. Pietika pareizināt šo cenu starpību ar kuģa desmit- tūkstoš kravas tonnām, lai secinātu, ka dzīve ir skaista. Un nākotne vēl skaistāka. Kviesis apmierināti smaidīja.

Smaidu nespēja nodzēst arī vācu kapteiņleitnanta ienākšana. Smaids vienmēr veicina labas attiecības. Pie apaļa galda ved tikai draudzīgas sarunas, torpēdas izšauj pa gabalu.

Pasmaidīja arī kapteiņleitnants. Salonā viņš negaidot no barga, nepieejama karavīra pārvērtās labi audzinātā cilvēkā. Pagājis garām Kviesim, kas bija piecēlies kājās, kapteiņleitnants vispirms noliecās pār Alīses roku:

— Kāds priecīgs pārsteigums! Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējis nevienu daiļā dzimuma pārstāvi.

— Tā ir mana meita, — pasteidzās iepazīstināt Kvie­sis, kas tīri pieklājīgi runāja vāciski. — Atļausiet iepazīs­tināt arī ar viņas līgavaini…

Bet Kviesim nenācās minēt virsniekam Ilgmara vārdu.

— Pārup!

— Fon Rīgner!

Pārups bija daudz dzēris. Viņš sirsnīgi kratīja kapteiņleitnanta roku. Tik ilgi, ka pašam sagriezās galva. Grīļodamies viņš aizvilka savu paziņu salona attālākajā stūrī.

— Kā redzat, pasaule ir šaura, — Rīgners bez grū­tībām pārgāja uz latviešu valodu. — Jūs laikam gan ne­domājāt, ka tik drīz atkal satiksimies, pie tam mainītās lomās …

— Es pildīju savu pienākumu… Tāpat kā jūs tagad, — Pārups prātīgi teica. Viņa galva panesa vai­rāk nekā kājas.

— Jūs toreiz uzvedāties kā džentlmenis pret džentl­meni, — Rīgners teica. — Un kā tādam man jārevanšē­jas. Jums labāk neatgriezties Latvijā, vismaz pagaidām. Padzīvojiet ārzemēs kādu gadu un nenokariet degunu. Nekas nav mūžīgs. Skaidrs?!

— Te būs dokumentācija, — kapteinis Vilsons vēsi paziņoja.

— Iebaudiet ar mums kādu glāzi, fon Rīgnera kungs, — Kviesis piedāvāja.

— Ar vislielāko prieku! Uz jūsu daiļās meitas laimi! — Rīgners sasita papēžus.

— Par Vāciju, kurai ir tik bruņnieciski karotāji, par jūsu uzvaru! — Kviesis atbildēja un augsti pacēla smailo kristālā kausu.

Pārups neuzsauca tostu. Pat nedzēra. Tikai stīvi rau­dzījās glāzītē. Likās, viņš tūlīt pakritīs un aizmigs.

Nākamā znota netaktiskā uzvedība varēja apvainot vācieti. Kviesis centās novērst Rīgnera uzmanību:

— Vēl vienu uz otru kāju, fon Rīgnera kungs?

— Labprāt! Es ierosinu iedzert uz… — kapteiņ­leitnants iesāka. Apklusa un pavērās durvīs, pa kurām vācu jūrnieka automats iebīdīja Cepurīti. — Kas ir, Nolte?

— Noķērām šo vīru skrūves tunelī, kapteiņleitnanta kungs, — jūrnieks ziņoja. — Viņš lūkoja noslēpt kādu krūku.

— Tas ir mans motorists Cepurītis, — Kviesis teica.

— Kas bija tajā krūkā? — Rīgners jautāja.

Tukša, kapteiņleitnanta kungs. Tieši tas šķita aiz­domīgi.

— Muļķības, — Kviesis pasmīnēja. — Bet kā jūs pēkšņi gadījāties lejā, Cepurīt? Man mēģināja iestāstīt, ka jūs esot slims, pat nespējot piecelties no kojas .. .

— Pats nezinu, Kvieša kungs … Kad man uznāk ma­lārijas lēkme, es par sevi vairs neatbildu . . . Laikam sa­gribējās dzert, paķēru krūku un skrēju pēc ūdens… Bet kāpēc tieši uz tuneli, to pie labākās gribas nepa­teikšu …

— Laikam cerējāt, ka mūsu draugam Svadrupam tur noslēpta muciņa alus, atzīstieties, — smējās Pārups.

Tas bija joks viņa gaumē. Bet Alīsei izlikās, ka Pār- upa smiekliem ir nedabiski stiklaina pieskaņa.

— Nezinu, — Cepurītis runāja ar grūtībām. — Ja vairs neesmu vajadzīgs … Es tikko turos uz kājām …

— Varat iet, — Rīgners sacīja, tad uzsauca savam matrozim: — Kuģa pārmeklēšanu izbeigt! Visiem atgriez­ties uz zemūdenes!

— Klausos, kapteiņleitnanta kungs.

Kad durvis aizvērās, Rīgners atkal kļuva omulīgs.

— Ja jums nav iebildumu, es vēl mazliet pakavē­šos .. . Tik reti gadās senu draugu pulciņā sēdēt pie galda ar baltu segu un kristālā traukiem, patērzēt un aiz­mirst kara bardzību. Vai varat mani saprast, cienītā jaunkundz?

Alīse neatbildēja. Viņa pat lāgā nebija sadzirdējusi jautājumu. Viņa domāja par cilvēku, kas ieslēgts kajītē. Beidzot Alīse sāka nojaust, kāpēc tas izlīdis no savas paslēptuves un ieskrējis pie viņas. Lai izvairītos no sa­stapšanās ar hitleriešiem! Cik labi, ka viņa to nav izrai­dījusi!

— Starp citu, Kvieša kungs, lieku lielas cerības uz jūsu draudzīgo atbalstu. Ja jūs man izpalīdzētu ar pro­duktiem … — pamanījis Kvieša vaibstienu, Rīgners pa­smaidīja: — O nē, tas nav ultimāts! Ar ienaidnieku viena valoda, ar draugiem — gluži cita. Par visu tiks samak­sāts, pie tam angļu mārciņās. Pirms nolaidām dibenā «Kentas hercogieni», pievācām kuģa kasi. . .

— Varu piedāvāt konservus, augstākā labuma Rīgas šprotes un ķilavas, arī dzeramas olas.

Tik bagāts gan neesmu, lai tērētu dārgās mārci­ņas par konserviem. Man vajadzīga svaiga gaļa, saknes, maize … Par olām paldies, mani puiši godam nopelnī­juši garšīgu omleti.

— Fon Rīgnera kungs, neprasiet neiespējamo, Kviesis protestēja. — Kuģa krava ir jūsu rīcībā, lūdzu! Bet pārdot produktus no komandas virtuves …

Rīgners piecēlās.

— Ja gribat, lai mēs paliktu draugi, — viņš paska­tījās uz Pārupu.

Tas paraustīja plecus:

Veikala darīšanās es nekad nejaucos. Bet no savas pieredzes varu pateikt, ka draudzība ir vairāk vērta nekā daži kilogrami liellopu gaļas.

Kviesis nopūtās:

— Ja jau mans kompanjons tā, tad es padodos. Līdz Santaringai kaut kā iztiksim. Galu galā karš prasa upu­rus. Arī no tiem, kas grib dzīvot mierā … Tad ko, fon Rīgnera kungs, trešo glāzīti par mūsu darījumu?

— Pateicos. Pienākums sauc. Laimīgu ceļu!

Tikko Rīgners kapteiņa pavadībā bija atstājis salonu, atslāba Alīses sasprindzinātie vaibsti.

— Riebīgi, — viņa čukstēja, tad pamanīja Pārupa pilno glāzi: — Kas ar jums noticis, Ilgmar?

— Ar mani? — Pārups satvēra glāzi un palūkojās sīkajos gāzes burbulīšos, kas cēlās uz augšu. — Biju vienkārši aizsapņojies. Cik tomēr mūsu dzīve raiba! Šo­dien tu atrodies galotnē, rīt vilnis ierauj tevi pašā dzelmē. Tikai nedrīkst izsamist. Uz dzīvi jāraugās caur glāzīti, tad tā kļūst tikpat skaista kā jūs, Alīse, — un, it kā steigdamies atgūt nokavēto, viņš pēc kārtas iztuk­šoja vairākas glāzes.

Motori pēc ieilgušās klusēšanas beidzot pacēla balsi. Visi sajuta atvieglojumu. Kviesis piecēlās un nostājās pie loga. No klāja atlidoja kapteiņa Vilsona pavēles. Kuģa šūpas kļuva vienmērīgākas un apvaldītākas, viļņu čala maigāka. Pārliecinājies, ka vācu zemūdene aizbrau­kusi, Kviesis aizsmēķēja un atgriezās pie galda.

— Paldies dievam, projām, — viņš iesaucās. — Vi­sur par kungiem uzspēlējas, šie nolādētie vāciešj! Mēs vēl tikām lēti cauri, bet cik laika zaudējām!

— Nupat vēl tu viņus dēvēji par bruņiniekiem, — Alīse piezīmēja.

— Vārds mēlē nekož … Lai nu kurš, betmēs, latvieši, labi zinām, kāda cena šiem bruņiniekiem. īsti laupītāji! Brīnos, Pārup, — kā jūs ar tādiem varat draudzēties?

— Draudzēties? Tīri vai jāsmejas! Man draugos tikai vīns un daiļais dzimums.

— Man radās iespaids, ka jūs labi paziņas, — teica Alīse.

— Tieši otrādi, ienaidnieki… Kādreiz pastāstīšu. Kāpēc sabojāt sev garastāvokli? … Un tagad, manas dievinātās dāmas un cienījamie kungi, atļaujiet man pa­teikt dažus vārdus, mazu uzrunu … Visapkārt plosās karš, un tomēr mēs trīs esam pametuši savu tēvu zemi, lai dotos tālā braucienā. Jūs, mana dārgā, braucat ap­ciemot savu sirmo tēvoci; jūs, Kvieša kungs, kā īsts Lat­vijas patriots, gribat nodibināt un paplašināt mūsu tirdznieciskos sakarus ar aizjūras valstīm. Bet es? Kas mani pamudināja doties briesmās? Mani vada vienīgi mīla! Tāpēc šodien jūtos mazliet apreibis — no jūsu klāt­būtnes, Alīse, no laimes! Jūs taču piedosiet nelabojamam romantiķim, mana dārgā, bet es nespēju vairs klusēt. Man tas jāpasaka klaji, nekavējoties: esiet mana sieva! Lai kapteinis mūs salaulā, lai okeāns ir mūsu kāzu lieci­nieks!

Alīse sarāvās. Kad Pārups sāka savu svinīgo uzrunu, viņa pat nenojauta, uz ko tā tēmēta. Bija pilnīgi aizmir­sies, ka viņa saderināta, pie tam ar šo cilvēku, kas bez ērmošanās nespēj pateikt pat divus vārdus.

— Bravo! — Kviesis iesaucās. — Tas ir manā garā — pēc vecām jūrnieku tradīcijām!

Alīse zināja, ka tagad kaut kas jāsaka. Ne jau tāpēc, ka vīrieši šaubītos par viņas piekrišanu. Bet tāpēc, ka to prasīja labais tonis. Pēkšņi likās, ka saderināšanās gre­dzens kļuvis par šauru un spiež.

— Tik pēkšņi… — Alīse stomījās. — Es vēl neesmu jūs pa īstam iepazinusi… Es jūs . .. vēl ne …

— Nāks, nāks ar laiku — i mīlestība, i laime, — Kvie­sis omulīgi mierināja.

— Bet tā uzreiz … uz kuģa … Man pat nav līgavas tērpa … — Alīse izdvesa.

Viņa labi pazina tēvu. Sīkumiem tas allaž piešķīra pārspīlētu nozīmi.

— Tur tev taisnība! Tik vienkārši nevar, onkulis vēl apvainosies, ka bez viņa, un ko tad? … Tu man esi gudra meita, Alīsiņ! Kāzas mēs rīkosim Santaringā. Lai viss ir, kā nākas, — baznīca, ziedi, dāvanas, laimes vēlējumi, fotogrāfijā avīzēs! Naudu nav ko žēlot — saaicināsim tu­rienes labo sabiedrību, komersantus, diplomātus …

— Man gan uz kuģa vairāk patiktos, — teica Pārups. — Tas padarītu mūsu mīlu bezgalīgu kā okeāns … Un nez vai Santaringā atradīsies luterāņu mācītājs?

— Ja tik vien tās nelaimes, — Kviesis nebija sīku­mains. — Reliģija ir tas pats, kas valūta, svarīgākais ir pati būtība. Lats vai pezo — nauda paliek nauda. Mūsu senči ticēja Potrimpam un Laimai… Tātad — līkop!

Kviesis valdonīgi piespieda zvana pogu un neatņēma pirkstu tik ilgi, kamēr durvīs neparādījās stjuarte Val­lija — paglīta, strupdegunaina tumšmate.

Vallija bija pirmā stjuarte Kvieša rēderejā. Kviesis neatzina sievietes uz kuģa, sevišķi izskatīgas meitenes. Tās var radīt tikai pilnīgi liekus sarežģījumus. Bet «To­bago» lepnais salons prasīt prasījās pēc sievišķīgas gā­dības. Pilnīgi skaidrs tas kļuva valdībai par godu rīko­tajā pieņemšanā, kur satrauktais misiņš gandrīz uzgāza majonēzi admirāļa Spādes zelttresotajām biksēm. Val­lija, kas agrāk bija strādājusi par viesu apkalpotāju pie «Maksim-Trokadēro», labi apzinājās savu nozīmi kuģa dzīvē. Viņa nevienam negrieza ceļu. Ne Galeniekam, ar kuru Bolderājas strādnieka meita ātri vien atrada ko­pīgu valodu, ne kapteinim, kura bargo toni neņēma no­pietni.

Arī tagad Vallija pat nedomāja steigties. Viņas darba laiks beidzās ar vakariņu galda nokopšanu. Iebāzusi galvu durvju spraugā, stjuarte ar visu savu stāju izrā­dīja īgnumu par naksnīgo traucējumu.

— Šampanieti, Vallij! Un pasauciet kapteini!

33

— Uz galda taču vēl ir, — viņa norādīja uz trim pu­delēm, no kurām viena bija tikko aizsākta.

3-4102

— Lauķe! Kad kaut ko svin, tad korķiem jāpaukšķ un vīnam jāputo pa īstam!

Vallija paraustīja plecus, izņēma no bufetes jaunu pudeli un lika korķim uzšauties griestos. Atsities tas gandrīz ķēra kapteini Vilsonu. Pēc tumsas uz klāja kap­teinis bija piemiedzis acis un izskatījās sevišķi dusmīgs.

— Velns parāvis, man šie muļķīgie joki apnikuši! — viņš kliedza.

— īstā laikā! — Kviesis sauca. — Kapteini Vilson, jums, kā vecam ģimenes draugam, jāuzzina pirmām … Santaringā svinam kāzas, varat apsveikt!

Kapteiņa vaibsti tūdaļ ieguva priecīgu izteiksmi. It kā baidīdamies, ka Kviesis var nenoticēt sejai, vecais vairākas reizes no vietas atkārtoja:

— Ļoti priecājos!… Tiešām, ļoti priecājos! …

Viņš smagi apsēdās grozāmajā krēslā. Tad atcerējās,

ka laikam pieklātos apsveikt līgavu. Ja Alīse būtu viņa meita, Vilsons to nedotu Pārupam ne par trim namiem, ne par desmit, ne par visiem Rīgas namiem. Bet Alīse bija Kvieša meita. Vilsons zināja, kā ir ap sirdi, kad gri­bas lamāties, bet vajag smaidīt. Ne velti viņš bija Kvieša kapteinis kopš divdesmit gadiem. Tikpat, cik Alīsei gadu.

Viņš piecēlās un tūļīgi paspieda meitenei roku:

— Vēlu jums laimi! No visas sirds!

— Paldies, kapteini, — Alīse klusi teica un, nodū­rusi galvu, izgāja no salona.

— Par mūžam jauno mīlu! — sauca Pārups, neskato­ties uz līgavas prombūtni.

— Par jauno firmu «Kviesis un Pārups»! Mani kuģi, jūsu nami!

_— Sākot ar šo brīdi, varat mierīgi teikt: mūsu kuģi, mūsu nami.

— Jūs nejokojat?

— Jūs taču zināt, kā es raugos uz mantu. Bet, ja bai­dāties, ka runāju šampanieša iespaidā, varam tūlīt pat…

— Laulības kontraktu? Ko jūs, ko jūs! — Kviesis at­gaiņājās. — Kaut gan … Kāpēc zaudēt laiku? Laiks taču nauda. Kapteini Vilson, es jūs palūgšu atnest zīmog- papīru un apliecināt mūsu parakstus.

— Jā, kaptein, — Pārups sauca Vilsonam nopakaļ.

— Uz tiem priekiem lieciet komandai izsniegt šņabi. Pa «kurzemniekam» uz vīra!

Rieta atblāzma bija nodzisusi. Okeāns spīguļoja kā melna darva. Pamazām, vējam pieņemoties, retinājās mākoņi. Arvien vairāk zvaigžņu šūpojās viļņos. «To­bago» ar divpadsmit mezglu ātrumu peldēja pretī San- taringai — pretī palmām un naftas torņiem, pretī Kvieša svaiņa milzīgajām cukurniedru plantācijām, pretī līga­vas plīvuram un kāzu zvaniem.

Pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma «Tobago» vīri ju­tās kā izsūkti. Ziņa par negaidīto degvīna devu pienāca īstā reizē un tika saņemta ar priecīgu uzbudinājumu.

— Nu tad priekā, uz Alīses jaunkundzes veselību! — teica Augusts.

Viņš pielika krūzi pie lūpām, bet tūdaļ nolaida, ne­maz neiebaudījis, — romāna tūkstoš divsimti trešajā lappusē noslēpumainais kuģis uzskrēja zemūdens klin­tīm, un gribējās ātrāk uzzināt, vai tas izglābsies.

— Muļķi, būtu labāk dzēris pats uz savu veselību,— Galenieks pamācīja, piebāzdams pīpi. Ārzemju krogos, kur pat nieka sviestmaize maksāja bargu naudu, viņš bija pieradis iztikt bez uzkožamajiem. — Nākamajai Pār- upa madāmai veselības netrūkst. Kam ir nauda, tam ir veselība. Ko, Cepurīt, veco ūpi, vai nav tā? … Šitā nav muļķe, zina, ko precēt. Ja Pārupa nami piederētu man, viņa jau šonakt gulētu manā kojā.

— Tu melo! — Zigis spalgi iesaucās. — Alīses jaun­kundze nav tāda! …

Galenieks pagrozīja dūri puikam deguna priekšā:

— Redzi, kas tas ir? Tā tev nav piga! Gribi norau­ties pa ausi, ko?

— Liec viņu mierā, Galeniek, — apsauca Cepurītis. Malārijas lēkme jau bija secen, tomēr balss vēl nebija atguvusi parasto spēku.

— Taisnīgais atradies, — Galenieks noņurdēja. — Pats knapi uz kājām turas, bet vēl lien citus stutēt.

3*

35

-— Nu tad priekā, zēni, uz Alīses jaunkundzes vese­lību! — teica Augusts. Noslēpumainais kuģis atkal trauca ar pilnām burām, un uz to vajadzēja iebaudīt kādu lāsīti. Uztrauca vienīgi mēļais mākonītis, kas iznira pie apvār­

šņa tūkstoš divsimti astotās lappuses pēdējā rindā, — vai tik tur neuzglūn jaunas briesmas?

— Nez kā jums, — Kurts teica, — man personīgi Alīses jaunkundze vairāk pa prātam nekā šis Pārups vai pat Kviesis.

— Tu jau tikai uz brunčiem skaties … Kur tu vēl at­radīsi tādu saimnieku kā mūsējo?! — bocmanis iekaisa.

— Neba tevi katrs pacienās ar labu malciņu.

— Es reiz braucu pie tāda saimnieka, kas uz visiem svētkiem cēla galdā pa ruma pudelei. Pats vēl sēdās klāt un ielēja puišiem. Bet, ja mašīnai salūza kāds vecs klanis, tad bleķot vajadzēja mums. Nepatīk — meklē sev citu kuģi.

— Tu mūs neaģitē, Cepurīt, — bocmanis atgaiņājās.

— Visi nav vienādi. Esmu gatavs saderēt, ka Kviesis mūs pat uzlūgs uz meitas kāzām. Viņš ir no mūsu šnites, ne­laiķis Kviešu Jānis vēl pats brauca uz «malkas jāņa». Nu tad lai iet arī… Uz tiem priekiem!

Bocmanis lēnām izdzēra savu tiesu, ik pēc malka no­krekšķinādamies. Viņš bija tikpat kā atturībnieks, taču tādās reizēs, kad šņabi izsniedza par brīvu, varēja tempt par trim. Pamanījis, ka Antona krūze vēl pilna, viņš ap­sēdās blakus.

— Tu taču neesi dzērājs, Anton! Kādam velnam sa­gandēt veselību? Dod labāk man, es tavā vietā …

Antons piebīdīja viņam krūzi:

— Lūdzu, bocmani, ja jums garšo…

Līdz bocmanim krūze netika — starpā ar troksni no­gūlās Galenieka dūre.

— Antiņš tāds! Ko tu ļauj sevi ķert uz mušpapīra … Lai dzer pats! Kas tas par jūrnieku, kas neiekampj?! — un viņš atkal trieca dūri pret galdu.

— Nu tad, puiši, par tiem, kas cīnās pret taifūnu! — Augusts satvēra krūzi un atgāza galvu. Galenieka sacel­tais troksnis lika satrūkties, degvīns izlija uz grāmatas. Tas viņu satracināja: — Vai jūs tūr lejā reiz metīsiet mieru?! Kuģim jau nolūzuši visi masti, bet šie tikai plītē!

— Kas par kuģi? Kāpēc mastiem jālūst? — Antons vaicāja.

— Vai tad nezini, kādu bleķi viņš lasa? — teica boc­manis. — Goda vārds, pielikšu uguni un pakāršu atejā.

— Nav jūsu darīšana, ko es lasu! — Augusts kliedza pretī. — Ko gribēšu, to lasīšu, kaut vai… nu … Šek­spīru! Un vispār, vācieties prom uz matrožu kubriku! Kas jums te ko meklēt svešās telpās?!

— Un tu! Vārties svešā kojā kā suķis! — par mat­rožu godu Galenieks bija gatavs kauties pat ar labāko draugu. — Hei, Kurt, ķeries pie kājām, norausim šo melno zemē!

Neviens neredzēja, ka durvis atvēra galvenais inže­nieris Svadrups.

Svadrupam nenāca miegs. Viņa kajīte atradās laivu klājā, blakus salonam. Un uz kuģa sienas ir plānas. Sa­runu driskas un vēl jo vairāk kristālā kausu smalkie pie- skandieni nedeva miera. Sega šķita kā no smilšpapīra. Spilvens kā čiekuru maiss. Apvainojums smacēja vai nost. Kremta, ka Vilsons drīkst pakavēt laiku Kviesim, bet viņš, vienīgais cilvēks, uz kuru rēderis tiešām var paļauties, — viņš nav aicināts!

Svadrups piecēlās, uzvilka bikses un izgāja. Tikko viņš apstājās pie reliņa, no tumsas atskanēja izsmējīga balss:

— Skaties, ka atkal nepārkrīt pār bortu! Līdz tuvā­kam krogam neaizpeldēsi!

Tas attiecās uz sasodīto atgadījumu Stetīnas kanālā. Svadrups sažņaudza dūres. Viņš atcerējās, kā bija ķepu­rojies kanāla aukstajā ūdenī, kliedzis līdz izmisumam, bet kuģis mierīgi turpinājis ceļu. Galvenais inženieris bija dziļi pārliecināts, ka šie nelieši tīšām izlikušies kurli. Un tagad ņirgājas. Šoreiz pēc balss tā kā stūrmanis Kārkliņš. Tas tikai zina, kā apsmiet citus. Un vēl skai­tās virsnieks, savas sabiedrības cilvēks! Nē, vairs šis nu­murs neies cauri!

Lai tiktu uz komandtilta, vajadzēja paiet garām salo­nam. Tā durvis negaidot atvērās. Svadrups ieskrēja kā­dam krūtīs un paklupa.

— Dīvaina pasaulīte! — Pārups teica. — Es esmu piedzēries, bet jūs grīļojaties. Šis atklājums ir jānosvin! Vai nevēlaties sadzert ar mani? Alīse ir projām, Kviesis ir projām, es jūtos pamests kā plosts okeānā.

— Ejiet ellē ar savu plostu!

Svadrups necieta Pārupu. Viņa acīs Kvieša nākamais znots bija slaists un cilvēks bez principiem. Inženieris nicināja tādus, kuriem vienalga, ar ko dzert un ko dzert. Tomēr tas bija rēdera nākamais znots.

— Man steidzīgi jātiek uz komandtilta, — Svadrups teica.

— Tas nu gan nav glīti. Es jūs laipni aicinu uz savie­sīgu dzīvi, bet jūs mani ellē, kur pat konjaks no karstuma iztvaiko… Un uz komandtilta arī nav jākāpj. Cik dzir­dēju, jums mašīntelpā ir šādas tādas omulīgākas vieti­ņas, kur var klusībā iestiprināties.

— Laidiet, jūs! … Jūs esat galīgi piedzēries!

— Tas ir mērķis, pēc kura es tiecos jau desmit gadu. Bet nav viegli sasniegt pilnību… Tad jau jātempj ve­selām krūkām — kā jūsu motorists Cepurītis, kuru vā­cieši atrada galīgi follā … Vai viņš bieži izrauga šādām izpriecām skrūves tuneli?

— Ko jūs muldat?

Svadrups izrāvās no Pārupa tvēriena. Tad viņš spēji apgriezās. Kas tie atkal par jaunumiem — Cepurītis pir­mīt bijis lejā. Simulants nolādētais! Starp visiem «To­bago» ļaudīm Svadrups visvairāk neieredzēja Cepurīti. Atgrūdis Pārupu, galvenais inženieris skriešus devās uz motoristu telpām.

Svadrupa dusmas bija sakarsētas līdz izvirdumam. Viņš neredzēja, kā Augusts nokūleņoja lejā, kā Antons godbijīgi piecēlās, kā Zigis paslēpās aiz bocmaņa mu­guras. Viņš redzēja tikai koju, kurā gulēja Cepurītis. Svadrups pieskrēja klāt un norāva segu.

— Nu es tevi pieķēru! Izliekas, it kā tūlīt izlaidīs garu, uz vakts nerādās, bet, kad priekšniecība neredz, slaistās apkārt pa mašīntelpu! Marš, pie motora!

Cepurītis nemēģināja iebilst. Nedrošām kustībām pie­cēlās un trīcošām rokām ņēmās ģērbties. Viņš zināja, ka nepietiks spēka nostāvēt sardzē. Tomēr labāk lai uz­skata par veselu nekā sāk lauzīt galvu, kas slimam cil­vēkam meklējams tunelī.

Svadrups turpināja lamāties. Lamājās sulīgi, ar iz­teiksmi, ar patiku, gandrīz priecīgs par izdevību pama­tīgi izgāzt sen krāto niknumu. Jūrnieki klusēja. Viņi vēl nebija īsti attapušies no inženiera pēkšņā iebru­kuma.

Pirmais ierunājās bailīgais Antons. Viņš saņēma visu savu drosmi un teica:

— Inženiera kungs, ļaujiet, lai viņš vēl paguļas… Es tikšu galā, jums ne par ko nenāksies sūdzēties.

Nav tava darīšana! Ja cilvēkam pietiek spēka dzert, viņam pietiks arī spēka strādāt… Nu, vai vēl ilgi būs jāgaida?

- Tā ir, gods jāzina, — bocmanis samierinoši teica.

Kamēr gulēji bez samaņas, neviens taču tevi augšā necēla, tas tev, Cepurīt, jāatzīst. Bet mūžīgi Antons arī nevar rauties par diviem.

— Tagad nav Cepurīša sardze, — sacīja Augusts.

Nefilozofē, Gust! — Galenieks pabīdīja viņu sānis.

Vecais ir slims, viņš nekur neies, un beigta balle! Ma­lārija nav paģiras, kuras var izārstēt ar pudeli vācu alus.

Mājiens sasniedza mērķi. Svadrups sāka kliegt — droši vien pat skaļāk, nekā bija kliedzis, slīkdams Šte- tīnas kanālā.

Velns parāvis, kas te par traci! — aiz durvīm no­dārdēja kapteiņa Vilsona bass. — Iedzer par desmit san­tīmiem, bet bļauj par veselu Mildu. Te ir godīgs kuģis, lai zibens jūs sasper, nevis …

Pretnostatījumu godīgam kuģim viņš izteica jau šaipus durvīm. Nolūkojās pusvārdā apklusušajā Svad- rupā, smīnošajos jūrniekos, pusapģērbtajā motoristā. Tūlīt aptvēra, kas par jezgu, un bargi pateica:

— Svadrupa kungs, jūs man esat vajadzīgs. Un jūs, velna izdzimumi, lai tūlīt visi būtu kojās! Sapro­tams?!

Slēgdama vaļā savas kajītes durvis, Alīse satrūkās. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi svešinieku. Kā tas varēja atgadīties? Visu laiku taču par viņu vien tikai domāts! Sākumā par to, vai teikt tēvam vai ne. Vēlāk par to, vai viņš tiešām angļu aģents. Un kas būtu noticis ar kuģi, ar tēvu, ar visiem, ja hitlerieši būtu svešinieku atraduši skrūves tunelī, ja viņa nebūtu to paslēpusi savā kajītē? Bet tad sākās runa par Alīses laulībām un sve­šinieks tūdaļ izgaisa no prāta. Un te nu viņš atkal bija — šis svešais. Sadudzis pie galda, cieši aizmidzis. Viena roka gurdeni nokarājās līdz grīdai, otra žņaudza galda malu, it kā baidoties no krišanas tikai viņam vien zināmos dziļumos.

Tagad Alīse skaidri juta — apziņa bija viņu īsu brīdi aizmirsusi, zemapziņa ne mirkli. Tas bija tieši viņš, šis svešais, neizprotamais vīrietis novārtītās drēbēs, kurš piespieda meklēt atrunas tūlītējām kāzām. Vai gan Ilg- mars Pārups būtu spējīgs bez santīma kabatā doties uz Ameriku, dienām ilgi slēpties kaut kādā tumšā tunelī, ieskriet svešā kajītē, dzert no karafes, izdzert to tukšu? Alīse apskauda svešinieku par šīm slāpēm. Kaut viņa reizi mūžā būtu tā slāpusi pēc ūdens malka! Apprecēt Pārupu nozīmētu uz visiem laikiem aizcirst durvis uz šo dzīvi, kuru Alīse pazina tikai no grāmatām un saviem skolnieciskajiem sapņiem.

Svešais nemierīgi sagrozījās. Galva noslīga uz grāma­tas. Alīse pacēla viņa galvu, lai izvilktu sējumu. Mati bija noputējuši, bet caur putekļu kārtu pirksti sajuta cirtu mīkstumu. «Vēl mīkstāki mati par manējiem,» ar izbrīnu nodomāja Alīse. Viņa atšķīra grāmatu un vēl vai­rāk izbrīnījās — tie bija Verlēna dzejoļi franču valodā. Sējums paņemts no plaukta, tumši plankumi uz vairā­kām lappusēm liecināja, ka svešais to lasījis.

Svešais atkal sakustējās, galva atrada jaunu atbalsta punktu. Šoreiz seja bija pavērsta sāņus — ar tumšajām ēnām zem aizvērtajiem plakstiem un dziļajām ciešanu rievām.

Alīse ieskatījās vērīgāk un pēkšņi zināja, kāpēc jau pirmajā mirklī iebrucējs bija licies pazīstams. Viņš at­gādināja kalnieti Franču, kurā bija iemīlējušās visas pansionāta meitenes. Arī viņa. Citiem kalnā kāpšana bija izprieca, sports, ko dēvēja par alpīnismu. Francam tas bija pienākums — grūts un bīstams darbs. Rāmās, skaidrās dienās viņš sēdēja viesnīcas priekšā uz sola un tīksmi sildījās saulgozī. Bet, kad sacēlās viesuļvējš un sniegputenis, Francs āva kājās naglotos zābakus, paķēra saritinātu tauvu, kapli un, svilpodams savu iemīļoto mel­diņu, devās ceļā garām meiteņu pansionātam. Tādās naktīs lielajā guļamtelpā nevienai miegs nenāca. Sasē­dušās bariņā, viņas klausījās vētras gaudoņā un minēja, vai Francam laimēsies atrast bez vests pazudušos al­pīnistus. Melsa, ka Francs redzēts kalnos arī citās nak­tīs un tad viņam mugursomā esot nevis medikamenti un produkti, bet dārga kontrabandas prece. Tomēr neviens neņēmās sīkāk izpētīt šīs baumas. Ja viņu apcietinās, kurš tad rāpsies kalnos, glābs tūristus no sasalšanas un bada nāves?…

Alise izskrēja no kajītes. Pēc dažiem soliem atgriezās, lai aizslēgtu durvis. Tad iedomājās, ka durvju aizslēg­šana varētu likties aizdomīga. Tomēr pievāca slēdzeni un atkal aizsteidzās. Viņa bija gatava sevi izpļaukāt.Tas varēja gadīties tikai viņai, kurai nekad mūžā nav nācies just īstu izsalkumu! Ja cilvēkam tur nav bijis ūdens, tad ēdiena droši vien ne tik.

Biedri jau gulēja. Vienīgi Cepurītis joprojām sēdēja uz kojas malas. Kājas uz ķeblīša nolicis, galvu rokās at­balstījis. Viņš domāja. Centās izprast, kas noticis šajās piecās no viņa dzīves izkritušajās dienās. Bet pie skaid­rības netika.

Pajautāt biedriem? Nav nozīmes. Uz kuģa pat maz­svarīgu atgadījumu atgremo nedēļām ilgi. Ka tik būtu, par ko patrīt zobus. Arī par viņa nelaimīgo gājienu uz tuneli drīz runās uz visiem Latvijas tvaikoņiem un vēl nez ko piegudros klāt. Priekšdienās jārīkojas īpaši pie­sardzīgi, lai nepalielinātu aizdomas.

Un tomēr Cepurītis piecēlās. Nemiers bija stiprāks par prāta apsvērumiem. Virzīdamies uz durvīm, viņš aizēnoja Augustam gaismu. Tas uz mirkli atrāvās no grāmatas:

— Vai tad tiešām nevarētu?! … Ak, tas tu, Cepurīti

— Met mieru, puis, tev taču astoņos uz vakti. Un pie Svadrupa nosnausties nedabūsi. Tur tev pavisam citas grāmatas jālasa, lai ar viņu tiktu galā.

— Es jau drīz, — Augusts negaidot piekāpās. —Gri­bas tikai uzzināt, kā tā nodaļa beidzas.

Cepurītis paņēma no galda maizes gabalu un iebāza kabatā. Augusts viņu pavadīja skatieniem:

— Kur tu skriesi? Uzrausies vēl uz kapteiņa, tad vairs nebūs gaisa.

— Man jau tāpat nav gaisa, — Cepurītis teica. — Te tik karsts, ka nevaru izturēt. Man pat ārsts izrakstījis svaigu gaisu.

Redzēdams, ka Augusts atkal iegrimis grāmatā, Cepurītis izgāja.

Viņš sāka no laivu klāja. Jau pie otrās glābšanas laivas pamanīja atrisušu auklu. Žigli atraisīja arī pā­rējās, pacēla brezenta pārvalku un ielūkojās. Laiva bija tukša. Viņš ņēmās atkal aizsiet mezglus. Pirms pēdējās auklas brīdi padomāja. Tad aizmezgloja arī to.

Cenzdamies turēties ēnā, cīnīdamies ar vājumu, Cepurītis turpināja apgaitu. Viņš ieskatījās katrā tum­šākā kaktā, darba rīku kambarī, ieklausījās enkura ķēdes nodalījumā. Nekā. Pie mašīntelpas lūkas viņš brīdi vil­cinājās, bet lejā nekāpa. Pieklauvēja pie Vallijas apgais­motā iluminatora.

— Tu vēl neguli, Vallij?

Stjuarte pabāza galvu.

— Ko es redzu, Cepurītis atkal uz pekām, — runājot ar veco motoristu, viņas tonī nebija ne vēsts no pirmītē­jās vīzdegunības. — Kamēr tie tur augšā, miera nav.

— Tu jau vienmēr tāds naktsputns biji, — teica Ce­purītis. — Atceros, mana Zaiga mēdza sūdzēties, ka viņai acis krītot ciet, bet tev pat melnās kafijas nevajagot.. . Klau, vai tev nav pie rokas krūze kafijas? Man pēc tā drudža trakoti slāpst.

— Vienmēr laipni! — smējās Vallija un, pielejot glāzi, turpināja viesmīles manierē: — Vienu ledus kafiju, lūdzu! Ko varētu kungam vēl piedāvāt? Es ieteiktu mūsu pirmšķirīgo Latvijas bekonu … Ņem vien, Cepu- rīt, šie jau pārāk izlepuši, lai ēstu prastu speķi, allaž atstāj uz galda.

Cepurītis grasījās nogriezt gabalu. Izmeklējās pa ka­batām. Tad atcerējās, kur atstājis savu enkurnieka nazi.

— Un kas citādi dzirdams kungu galā?

— Svin preilenes kāzas.

— Un es domāju, ka tiešām kaut kas atgadījies …

— Tu laikam arī esi sācis lasīt to Augusta bībeli.. Kas tad uz mūsu kuģa var atgadīties? Žūpo un sapņo, kā vairāk ieraut. Nesaprotu, kā vecais Vilsons iztur šo kompāniju …

Cepurītim neizdevās nepamanītam nokļūt atpakaļ kubrikā_. Pusceļā viņu apstādināja Pārups:

— A, vīrs ar slavenajām slāpēm! Ļoti priecājos! Bet kāpēc šoreiz bez krūkas? Jeb katram gadījumam atstājāt to tunelī? Ha, ha, ha, — viņš bārstīja smieklus.

Pārupam šonakt ar sarunu biedriem neveicās. Tumsa aprija Cepurīša mēmo stāvu. Pārups domīgi sarauca pieri. Tad izšķīrās un bez klauvēšanas iegāja Vallijas kajītē.

Pie paša salona Alīse strauji palēnināja soļus. Skriet nedrīkstēja. Kāds vēl varēja te kavēties. Nedrīkstēja izsaukt aizdomas. Salons bija tukšs. Uz galda stāvēja tukšas pudeles un kā vieglā skurbulī tikko manāmi līgo­jās kuģa kustību rakstā. Savās ligzdās vibrēja porce­lāna trauki.

Tad Alīse sadzirdēja balsis. Pēc vienas viņa pazina Pārupu. Otra piederēja stjuartei. Vallijas kajīte atradās blakus salonam. Tēvs bija vēlējies, lai apkalpotāja būtu pie rokas jebkurā dienas un nakts stundā.

Pārups runāja čukstus. Alīse sākumā nekā nesaprata.

— Lieciet mieru manam kaklam! — pēkšņi iesaucās Vallija. — Dzērumā jūs mani laikam samaināt ar pudeli.

— Piedzēries? … Nebūt ne! Esmu tikai apreibis no tava tuvuma. Tici man, Vallij, man vienalga, vai skais­tums tērpies samtā un zīdā vai vienkāršā kalpotājas kleitiņā.

— Bet labāk gan būtu pavisam bešā, ko? Pazīstu tādus skaistuma cienītājus no «Trokadero» laikiem … Vai nevēlaties dabūt skaistu pliķi?

Alīse atrāvās, it kā pati būtu saņēmusi pļauku. Ap­vainojuma asaras sariesās acīs. Tieši tāpēc, ka viņa ne­mīlēja Pārupu, bija tik apkaunojoši saprast, ka arī viņš nemīl, ka jūsmīgie vārdi ir uguņošana, ko tas gatavs aizdedzināt par godu kurai katrai, ka Pārupam viņa ir tikai augstākās markas šampanieša pudele ar Kvieša firmas etiķeti. Vīnu izdzers, pudeli ar skaisto etiķeti izstādīs ēdamistabas vitrīnā, un dzeršana turpināsies.

Vallijas kajītē vētrainais dialogs ritēja tālāk. Alīsei gribējās paslēpties, aizspiest ausis, aizbēgt. Ar pašai pil­nīgi neierastu gribas spēka piepūli viņa piespieda sevi aiziet līdz bufetei. Gandrīz neredzēdama, ko ņem, pa­ķēra maizi, kaut kādus konservus. Atcerējās, ka neviens nedrīkst pamanīt nesamo, ietina avīzē.

Blakustelpas durvis atsprāga.

— Vācieties ārā! Es gan esmu tikai vienkārša apkal­potāja, bet jūsu mīlas alkām lai pakalpo citas … — Val­lija bez liekām ceremonijām izstūma ciemiņu no kajītes.

Alīse mēģināja paskriet garām. Nepaguva. Pārups bija viņu ieraudzījis.

— Alīs! — viņš sauca un steidzās klāt, aizsprosto­dams ceļu.

Runāt ar viņu, klausīties taisnošanās vārdos bija pāri Alīses spēkiem. Viņa jutās tā, it kā pati būtu pie­ķerta kādā netīrā darbā. Gaismas izslēdzējs atradās turpat pie rokas. Viņa nospieda to un tumsā izslīdēja no salona.

Viegli šūpojās kajītes grīda. Grīdai līdzi šūpojās galds. Galdam līdzi — gulētāja galva. Viņš sapņoja. Atkal slēpās tunelī. Maize apēsta, ūdens izdzerts. Un neviens par viņu neliekas ne zinis. Rit dienas, Zaigas tēvs nenāk. Slāpst! Un izslāpušajam atkal tēlojas lie­tus, viņš skaidri saklausa strūklu čalu …

Spējš valstiens salīgoja krēslu, uzmodināja gulētāju. Izbrīnījies viņš palūkojās apkārt, ieraudzīja tukšo ūdens karafi, pulksteni, galda lampu, atvērto iluminatoru, grā­matu. Acīs izzuda miega plēve, tomēr nesaprašana pa­lika. Kaut kas no sapņa turpinājās — skaņas, kas atgādi­nāja ūdens burbujošanu.

Viņš tramīgi pielēca kājās — gatavs aizsardzībai, cīņai, prettriecienam. Bet apkārt bija mājīga kajīte. Briesmu noskaņa tajā neiederējās. Neiederējās arī rau­došā sieviete uz kojas.

Paciņa izkritusi Alīsei no rokām. Maize! Tā mētājās uz paklāja kā nevienam nevajadzīgs ķieģelis … Viņš saudzīgi nolika puskukuli uz galda, atvilka līdz galam kojas aizkarus un apsēdās Alīsei blakām.

— Nevajag tā … Kas ar jums? Stāstiet!

Viņš bija pavisam aizmirsis, ka atrodas svešā kajītē, ka pašam draud briesmas.

Arī Alīse īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar ko runā. Viņa juta atsaucību. Viņa varēja izkratīt sirdi, un tas atviegloja pat vairāk par asarām. Lomas negaidīti bija mainījušās — patlaban palīdzība, atbalsts nepiecie­šams Alīsei.

— Man ir tik smagi, — Alīse teica, pūlēdamās ap­valdīt raudas.

— Jums? — viņš nespēja noticēt.

— Man … man ir viss, par ko raksta romānos . . . pat bagāts līgavainis. No labām aprindām. Prot bārstīt nez kādus skaistus vārdus par mīlu. Bet, tikko pagriež mu­guru, lakstojas, ar ko vien pagadās …

— Jūs viņu ļoti mīlat?

— Šo plenci? Tur jau tā nelaime, ka nemīlu un tomēr man viņš jāprec. Jūs sakāt, stāvoklis … Es esmu sava stāvokļa'verdzene. Vēl ļaunāk! Es esmu vienkārša prece, izdevīga prece. Mana cena ir trīs mūra nami. Un tēvs vēl domā, ka nodrošinājis manu laimi, ka man jābūt pateicīgai… Ir brīži, kad es ilgojos pamest visu, sākt jaunu dzīvi, piederēt tikai sev.

— Kas jums to liedz?

— Tad sakiet, — ko man darīt? Ko?

— Paziņot skaidri un gaiši, ka nemīlat, ka negribat.

— Nevaru … Jums to nesaprast. Kviešu rēdereja pastāv jau turpat simt gadu. Katrs nākamais īpašnieks tajā ieguldījis savas pūles un līdzekļus. Ko varu ieguldīt es? Tikai sevi pašu. Man nav tiesību aizmirst, ka esmu Kviese …

— Žēl… Man jau vienalga, tikai liekas, ka esat pel­nījusi labāku dzīvi.

— Jūs mani žēlojat, jūs?! — Alīse pēkšņi atcerē­jās, kas sēdēja viņai blakus. — Piedodiet, es domāju vie­nīgi par sevi. Es jums atnesu … Lūdzu, ēdiet! … Te būs arī konservi. Ek, aizmirsu vaļā taisāmo… Vienu mirkli, tūlīt aizskriešu pakaļ.

— Iztiksim tāpat. Man ir nazis.

Viņš veikli atgrieza kārbu, atlauza gabalu maizes un, ar lielo nazi izzvejodams šprotes, sāka klusu ciešot tiesāt.

Alīse centās raudzīties sānis, bet nespēja novērst skatienu no spēcīgajiem, baltajiem zobiem, kas nokoda maizi ar tādu nēsātu, it kā tikuši pie sevišķi garda ku­mosa. Viņa atcerējās dāsni klāto galdu, pie kura pirmīt bija sēdējusi.

— Vai garšo? — Alīse vaicāja. Kaut kas bija jāsaka, lai pārvarētu neērtības sajūtu.

— Un kā vēl! Cietumā tā negaršotu.

— Cietumā? Vai jūs tiešām? …

— O nē! Tā ir tikai tāda dzejiska līdzība . .. Cik sa­protu, jūs nevienam vēl neesat stāstījusi par mani.

Alīse pakratīja galvu.

— Kāpēc jūs to nedarījāt? Jūs jau pirmīt varējāt mani izmest ārā.

— Pati nezinu … Redzēju, kā jūs dzērāt… Un tad vēl jūsu acis … Vienkārši nebija drosmes izraidīt. ..

— Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka mēs abi esam vienādā stāvoklī. Es esmu sprostā, un jūs tāpat. Jūsu sprosts, protams, ir ar visu komfortu — un tomēr … Jūs neviens cilvēks nežēlos, mani vismaz jūs pažēlojāt… Jums ir laba sirds.

— Nieki, — Alīse atmeta ar roku, bet no siltās dzirksts, kas liesmoja viņa zilajās acīs, kļuva kaut kā vieglāk, aizmirsās pašas bēdas. Viņa novērsa skatienu un bez taustāmas sakarības vaicāja: — Sakiet, — vai jūs nekad neesat nodarbojušies ar alpīnismu? Nu, teik­sim, Šveices kalnos?

— Ar alpīnismu? Nē. Un arī Šveices kūrvietās nekad neesmu bijis. Bet kalnos gan esmu kāpis, Pirenejos, — viņa seja negaidot kļuva drūma un cieta. — Tas bija gājiens uz dzīvību un nāvi. Un neviens nesūtīja glāb­šanas komandas, lai meklētu ieputinātos un nosalu­šos … Kāpēc jūs jautājāt?

— Tāpat vien.

Alīse nosarka, it kā nekrietnās domās meķerta. Pa­tiesībā tas bija vēl no skolas gadiem saglabājies iera­dums meklēt skaistos sapņos patvērumu no apnikušās īstenības. Tiešām, bija patīkami iztēloties, kā viņi kopā kāptu nepieejamā virsotnē — svelpj sniega vētra, viņa karājas virs bezdibeņa malas, bet nebaidās, jo tauvas otro galu tur viņa stiprās rokas … Tad Alīse atskārta, ka pat nezina viņa vārdu.

— Vai jūs beidzot nepateiktu, kā jūs sauc? Citādi neērti… starp izglītotiem cilvēkiem. Kur jūs iemācījā­ties franču valodu? — viņa ar galvas mājienu norādīja uz dzejoļu krājumu.

— Mani sauc par Pāvilu… Un valodu ar dievu uz pusēm iemācījos Francijā.

— Francijā? — Alīses acis iemirdzējās. — Parīze! Luvra, Sēnas krastmala ar bukinistiem, karnevāli La­tīņu kvartālā … Neesmu tur nekad bijusi, bet tik daudz lasīts un sapņots!…

Pāvils paraustīja plecus:

— Nezinu. Laikam taču tādas lietas arī pastāv. Bet es redzēju Franciju caur dzeloņstieplēm, un, ticiet man, tādā skatījumā tā neko daudz neatšķiras no mūsu mīļās Latvijas.

— Jūs runājat ar tādu rūgtumu … Kā jūs tur no­kļuvāt? Tas ir, ja drīkst jautāt…

— Vai drīkst? — Pāvils pasmīnēja. — Pārāk liela smalkjūtība šajos apstākļos… Bet tas ir garš stāsts, un es šaubos, vai jūs to sapratīsiet. Lai jau labāk paliek…

— Nu, protams, ja jūs nevēlaties… Jā, atvainojiet, es taču aizmirsu pateikt savu vārdu . ..

— Alīse Kviese, zinu. Redzēju jūsu ģīmetni «At­pūtā», kādam bataljona biedram atsūtīja no dzimtenes. Toreiz vēl nospriedu — smuka gan, bet tāda tukša lellīte vien būs. Neapvainojieties, mēs iznācām tieši no kaujas, aptašķīti ar māliem un asinīm, bet jūs kā tikko ar «Bor- silu» nomazgāta un celofānā ievīstīta. Uz mata kā tāda dāmiņa no reklāmas plakāta …

— Kas tur ko apvainoties? Bet gluži tāda gan neesmu. Tenisu varu spēlēt divas stundas bez atpūtas un uz slēpēm arī ne no viena neatpalikšu.

— Un jums liekas, ka ar to pietiek?

— Nezinu, nekā vairs nezinu. Jūsu dzīvē laikam va­jag vēl daudz vairāk …

Aiz iluminatora nemierīgi valstījās Atlantika. Kaut kur vācu zemūdene vagoja okeāna dzīles, hitlerieši šau­šanas gatavībā stāvēja pie torpēdu aparātiem, periskopa acs meklēja jaunus upurus. Bet starp zemūdeni un «To­bago» jau bija nogūlušas daudzas jūdzes.

— Es tā priecājos, ka jums vairs nedraud bries­mas, — teica Alīse.

— Kā tā?

— Tagad, kad vācieši jūs neatrada. Jūs taču esat angļu aģents, vai ne?

— Varbūt boļševiku?

— Es runāju nopietni, bet jūs jokojat. Atklāti sakot, es jau tādēļ vien nevarēju jūs izraidīt, ka… Man briesmīgi gribējās zināt, kas jūs tāds esat. Un tagad …

— Tagad jūs to zināt?

— Jā, jūs neviļus pats pateicāt… Karojāt Fran­cijā, kritāt gūstā, izbēgāt no nometnes un tad … tālāk es nezinu …

— Tad jau būs jāpasaka priekšā … Pēc tem es atgriezos Latvijā un kritu jūsu gūstā. Jo, lūk, tā bildīte no «Atpūtas» visu laiku glabājās manā krūšu kabatā — pie pašas sirds un nedeva man miera. Tādēļ es paslēpos uz «Tobago»… Jums ir bagātīga fantāzija, Kvieses jaunkundz.

— Jūsu ironija ir nevietā. Man jāzina, kas jūs tāds … Jūs to negribat… nē, piedodiet, jūs vienkārši nespējat saprast. Jūs man esat būtne no citas pasaules, un man tā vajag zināt, kā izskatās tajā pasaulē! Gribas būt drošai, ka cilvēki tur ir citādi, ne tādi, kas domā tikai par sevi un saviem veikaliem … Jūs taču esat latvietis, jūs neviens nespieda karot pret vāciešiem un tomēr …

Alise centās rast atbildi uz to, kas šobrīd likās vis­svarīgākais. Viņa bija iekaisusi. Un iekaisumā reti kāds nepaceļ balsi.

— Runājiet klusāk, — teica Pāvils. — Jums taču ne­būs patīkami, ja uzzinās par manu apciemojumu.

— Ak tā … Nu, protams, — Alise novērsās. — Es domāju nez par ko, bet jūs, kā prātīgs cilvēks, par prak­tiskām lietām … Jums taču vairs nav ko slēpties. Vis­prātīgākais tūlīt pateikt tēvam.

— Nevar. Es domāju ne tik daudz par sevi kā par lāga cilvēku, kas mani paslēpis uz kuģa. Varu saderēt, ka Santaringā Kvieša kungs liks viņam sakravāt pau­nas.

— Tēvs to nedarīs, viņš nav tāds!

— Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināta? — Pāvils paskatījās meitenei taisni acīs.

Alīse klusēja. Vai viņa pietiekami labi pazīst tēvu, lai uzņemtos atbildību?

— Nu redzat, labāk neriskēt.

— Es tomēr …

Pāvila plauksta aizspieda viņai muti.

— Klusu, kāds nāk! — viņš čukstēja.

Ne mirkli — ne ēzdams, ne sarunādamies — viņš nebija ļāvis atslābt modrībai.

— Durvis! — atcerējās Alīse, pieskrēja klāt, aiz­šāva priekšā bultu un nespēkā atslējās pret cieto koku.

Atskanēja klauvējieni — apvaldīti, pieklājīgi.

— Kas tur ir?

— Es! — tā bija Pārupa balss. — Atveriet, Kvieša kungs!

Alīse pašūpoja galvu. Pēc klauvēšanas manieres gan nebūtu nācis prātā, ka Pārups galīgi piedzēries.

— Te nav nekāda Kvieša kunga.

— Nav? Kas tad te šovakar notiek? Viss apgriezies otrādi… Satieku Alīses jaunkundzi, gribu apliecināt

savu mīlu, nobučoju uz vaidziņa, un pēkšņi izrādās, ka tā ir Vallija …

— Ejiet izgulēties!

— Kur lai es eju? Mana kajīte arī pazudusi…

Soļi attālinājās.

— Kas tas bija? — Pāvils jautāja. Viņš runāja čukstus un tomēr savādi sasprindzinātā balsī.

— Tēva veikalu partneris, — Alīsei bija neērti atzī­ties, ka taisījusies apprecēt tādu dzērāju. Tad tomēr pār­varēja sevi: — Nē, jums jāzina patiesība. Tas ir… tas bija mans nākamais vīrs.

— Tad ir labi, — Pāvila vaibsti atslāba. — Balss li­kās pazīstama. — Viņš piecēlās: —Paldies par maltīti!

— Uz kurieni?

— Lūkošu tikt atpakaļ savā tunelī. Tik mājīgi tur gan nav, bet…

— Pagaidiet! — Alīse aši iesaucās. — Nedomājiet, ka es nekā nesaprotu. Cepurītis… — un viņa atstāstīja atgadījumu ar motoristu kuģa pārmeklēšanas laikā.

— Nu paldies dievam! — teica Pāvils. — Tātad viņš ir slims? Un tomēr piecēlās, lai meklētu mani! … Un es, ko tur slēpt, kādu brīdi jau biju nodomājis, ka no­ticis kaut kas daudz ļaunāks …

— Nelaimes gadījums?

— Arī tas ienāca prātā … Bet daudz sāpīgāk, ja viņš būtu vienkārši nobijies un pēdējā mirklī palicis krastā … Manā stāvoklī var paļauties tikai uz retu . . . Un ja arī tas pieviļ… Redzat, cilvēkiem tomēr jāuzticas …

— Un man jūs uzticaties?

— Pagaidām nav nekāda iemesla to nedarīt.

— Tad palieciet šeit! Te būs drošāk.

— Kāpēc?

— Man tāda nojauta. Es nezinu, kas jūs esat un kas jums draud, bet Pārups par Cepurīša stāstu tā aizdomīgi pasmīnēja …

— Pārups?

— Tas pats, kas tikko klauvēja pie durvīm … Klu­sāk! . .. Dzirdat, viņš atkal nāk?! Tā viņš var nostaigāt visu nakti un neatrast savu kajīti… Jums jāpaliek, Pāvil, te jūs neviens nemeklēs, — čukstēja Alīse.

49

— Un ja mani tomēr ieraudzīs? Padomājiet par sevi! — Pāvils čukstēja pretī.

4 - 4102

— Vai tad es to nedaru?! Agrāk tikai sapņoju par piedzīvojumiem. Tagad beidzot izdevība būt. . . būt cil­vēkam no citas pasaules … Neliedziet man šo prieku!… Varbūt jūs mulsina, ka esmu…

— Sieviete? Arī tas.

— Vai tiešām jums nekad nav gadījies pārlaist nakti, nu … kā sportistiem … kā biedriem?

Pāvils pasmīnēja:

— Protams. Reiz mēs ar Kciju … viņa bija angliete, mūsu vienības sanitāre. Es tiku ievainots, viņa rāpās man pakaļ, bet pie savējiem atpakaļ vairs nenokļūt… Granātu bedre, kurā gulējām, bija mazāka par šo koju … Visu nakti šāviņi lidoja pāri, pat mazo pirkstiņu izbāzt nedrīkstēja. Saspiedāmies kopā, cik cieši vien va­rējām … Bet tas bija savādāk — mūs ielenca ienaid­nieki …

— Un tagad? Iedomājieties, ka esat frontē, ka te ir ierakums …

— Kur jums trāpīga fantāzija! — Pāvils atkal pa­smīnēja. — Tik tālu no patiesības jūs nemaz neesat.. . Labi, lai iet! Centīšos iztēloties, ka jūs esat mazā Keija no izlūkiem … Ar labu nakti! — Pāvils nodzēsa gaismu.

— Bet es? Ko lai es iztēlojos? — pēc brīža atskanēja no tumsas. — Kas jūs tāds esat? Man tas jāzina, Pāvil!

— Jūs taču pati teicāt — cilvēks no citas pasaules.

Pāri okeānam jumās zilas debesis. Spirgtais vējš izraibināja tumšzilo ūdeni baltām bārkstīm. «Tobago» gaitu tas neietekmēja. Kuģis gan paklanījās katrai prā­vākai bangai, tomēr mierīgi turpināja ceļu. Saule kāpa arvien augstāk, uzkāpa līdz laivu klājam, ielūkojās radio­telegrafista kajītē.

Arturs uzmeta skatienu sienas pulkstenim, izlēca no kojas un ieslēdza uztvērēju. Gandrīz būtu nokavējis sa­karu uzņemšanas laiku. Tas viņam gadījās pirmo reizi.

Arturs bija pieradināts pie stingras kārtības. Kārtības sajūtu bija iepotējis tēvs — virsnieka vietnieks 6'. kāj­nieku pulkā. Tikai pateicoties savai stingrajai disciplīnai, Arturs kara flotē bija uzdienējis līdz «Virsaiša» radio­telegrafista asistentam, Kvieša rēderejā izpelnījies pār­celšanu uz «Tobago».

Pirmo reizi Arturs tagad jutās izsists no sliedēm. Ap­gūlies pēc diviem, pie tam vēl dzēris, ilgi nevarējis aiz­migt. Nekad vēl degvīns nebija licies tik rūgts — bija jādzer uz Alīses jaunkundzes kāzām. Uz Alīses, kuras dēļ viņš vakar trauksmes laikā bija pametis savu posteni, kuras dēļ viņš gatavs nez ko izdarīt.

Klausulē iepīkstējās Morzes signāli. Izklaidīgi pie­rakstīdams telegramas tekstu, Arturs paskatījās kalen­dārā. Raug, kur kārtīgi atzīmēts ar sarkanu zīmuli: «Alī­ses jaunkundzes dzimšanas diena.» Arturs skumji pa­šūpoja galvu. Nez vai tagad, kad Alīse citam tikpat kā sieva, būs ērti apsveikt ar šūpuļsvētkiem …

Nordeķis jau labu brīdi soļoja gar telegrāfistā dur­vīm. Kad Arturs iznāca, stūrmanis vispirms paskatījās uz tā rokām. Jā, pirkstos baltoja papīrs.

— Jums telegrama no Rīgas, Nordeķa kungs.

— Piedzimis?

— Kā jūs to uzminējāt? — pārsteigti jautāja Arturs.

-— Piedzimis!… Sirsnīgs paldies, Artur! Jūs taču

būsiet tik laipni un neatteiksieties Santaringā iedzert glāzi vīna uz mana dēla veselību.

Nordeķis ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis dēls. Kā­dam taču jāīsteno visas tās ieceres, kuras pašam nav izdevies piepildīt. Viņš palīdzēs dēlam ieņemt dzīvē to vietu, pēc kuras reiz pats kārojis. Viņam nebūs jāklaiņo pa pasaules jūrām! Interesanti, kā Marta nokrustījusi zēnu?

Nordeķis atlocīja papīra strēmeli:

«Jūtos labi nosaucu par Alīsi»

Alīse? Kas par jocīgu vārdu … Tad viņš saprata, ka piedzimusi meita, un aizgāja līdz pašam kuģa pakaļ­galam. Pārliecās reliņam un ilgi raudzījās skrūves sakultajā ūdenī. Tas meta platu ceļa vilni saules staros vizošajā okeānā. Bet jau pēc dažiem metriem putas sa­plaka, vaga izzuda, nekas vairs neizjauca dabas līdz­svaru. Pamazām izlīdzinājās grumbas Nordeķa pierē.

4*

51

Viņš redzēja sevi dažādās ostās pērkam lelles, matu lentas, kleitiņas. Viņš redzēja Rīgas krastmalu, no kuras māj maza, gaišmataina meitene — viņa meita, viņa Alīse! Tā līdzinājās Martai, citādi nevarēja būt! Un ne­kad to nevajadzēs izvadīt karā, nekad nevajadzēs bai­ļoties, vai tik pastnieks neatnes paziņojumu: «Kritis par

tēvzemi…» Labi vien, ka šai karu un naida laikmetā piedzimis nevis dēls, bet meita! — Nordeķis sevi mie­rināja.

Kārkliņš jau pa gabalu pamanīja Nordeķi. Izlikās to neredzam un uzsauca matrozim:

— Kurt, paziņojiet kapteinim, ka jāizsludina trauksme un jānolaiž glābšanas laiva. Stūrmanis Nordeķis iekritis jūrā. Citādi viņš nemūžam nenokavētu.

— Lūdzu piedošanu par nosebojumu, — Nordeķis sa­cīja. — Es saņēmu telegramu no sievas.

— Nu beidzot! Apsveicu laimīgo tēvu! Man par godu nosauc puiku par Ēvaldu, tad noteikti izaugs malacis.

— Meita, — teica Nordeķis.

— Meita? — Kārkliņš novilka. Paskatījās uz pirmo stūrmani un jautri turpināja: — Nu, vai zin, daudz labāk par Kanādas piecīšiem … Klausies, tu taču esi izvilcis lielo lozi. Nāks kavalieri, liks vecajam polšu galdā, lai nemaisās pa kājām. Pēc kādiem sešpadsmit gadiņiem es varbūt arī mēģināšu piecirst…

Viņi izgāja stūres mājā.

Pie stūres, laiski sakrustojis kājas, atbalstījis mu­guru pret sienu, stāvēja Galenieks. Šādā mērenā pū­tienā viņš valdīja ratu ar vienu roku. Matrozis labprāt uzpīpētu, bet kapteiņa klātbūtnē neuzdrīkstējās. Kā par spīti, nāsis kutināja Kvieša papirosa smaržīgie dūmi.

Kvieša gludi skūtā seja izstrāvoja labsajūtu. Kustība, ar kādu viņš atpogāja apkakli un noņēma cepuri ar rē- derejas emblēmu — prieku par skaisto dienu, par sevi, par dzīvi vispār. Rēderis pamieloja skatienu pie ērtās stūres mājas spodrajām ierīcēm un lieku reizi atsauca atmiņā, ka tas viss pieder viņam, Jēkabam Kviesim. Tad vaicāja:

— Cik tad šonakt nobraucām, kapteini Vilson?

Tas jautājoši pavērās stūrmaņos.

— Gandrīz astoņdesmit jūdzes. Un pie tam vēl Nor­deķa sieva dzemdējusi meitu, — atbildēja Kārkliņš un pasteidzās pazust.

— Velna būšana! — apjēdzis, ka tas laikam nav vis­piemērotākais apsveikuma veids, kapteinis cieši paspieda Nordeķa roku.

— Sumināti, sumināti, Nordeķa kungs! — teica Kvie­sis. — Ja mēs tagad atrastos Rīgā, es gan nenoraidītu godu būt par krusttēvu. Bet tāds jau mums, jūrniekiem, liktenis. Kad dosiet telegramu sievai, neaizmirstiet arī manus laimes vēlējumus.

Komandtiltā uzkāpa Zigis, turot rokā lielu, sarūsē­jušu slēdzeni. Drošā atstatumā viņam sekoja gandrīz visi brīvie komandas vīri.

— Jods lai tevi parauj, puika! — kliedza kapteinis.

— Cik reizes jāatkārto, ka šeit tu nekā neesi pazaudējis?

— Mani sūta stūrmanis Kārkliņš, — taisnojās Zigis.

— Iedeva atslēgu un teica, lai steidzīgi uzvelku kom­pasu, citādi…

— Šie Kārkliņa joki man līdz kaklam! Ko viņš galu galā iedomājas — tas ir kuģis, jebšu balagāns? … Nu labi, Zigi, ej pie bocmaņa, lai viņš tev ierāda kārtīgu darbu.

— Kapteiņa kungs, atļausiet ienākt, — uz sliekšņa stāvēja Arturs.

— Lūdzu, lūdzu! — kapteiņa vietā omulīgi atļāva Kviesis. — Vai atnesāt pēdējos biržas kursus?

— Kvieša kungs, es pie stūrmaņa … Nordeķa kungs, atvainojiet, jums piedzimis puika.

— Kā, lūdzu? — teica Nordeķis un izlaida no pirk­stiem tintes kūliju.

— Vēl viens bērns?! Traka būšana! — iesaucās Vil­sons.

— Dvīņi! Tas ir labi, — teica Kviesis. — Mūsu tēv­zemei čaklas rokas vajadzīgas!

— Divi uzreiz? Nekā nesaprotu, — murmināja Nor­deķis.

— Es arī nesaprotu, kā man varēja misēties, — sto­mījās Arturs. — Pārraidīja Aloīss, bet es uzrakstīju … Vienkārša drukas kļūda .. .

— Puika! — pilnā balsī kliedza Nordeķis. — Velna būšana, tomēr puika, piedodiet par izteicienu! — pēdējā mirklī viņš atcerējās, ka ir akadēmiski izglītots cilvēks.

Kapteinis izbrīnā pašūpoja galvu, tad paskatījās uz pirmo stūrmani un pasmaidīja. Pēc tam uzlūkoja radio- telegrafistu un atkal kļuva par «Tobago» bargo pavēl­nieku:

— Starp citu, Artur, man ziņoja, ka vakar trauksmes laikā jūs neatradāties savā postenī. Tā arī bija drukas kļūda, ko?

— Es tikai uz mirkli… Gribēju brīdināt…

Vilsons neļāva viņam turpināt:

— Kur jūs bijāt, tas mani neinteresē. Bet dienests, - lai zibens jūs sasper, paliek dienests! Lai jūs turpmāk vairs neskraidītu apkārt kā tāds iemīlējies delfīns, aiz­liedzu jums Santaringā kāpt krastā! Saprotams?!

Arturs pietvīka. Ne vārda nebildis, viņš aši pagrie­zās un izsteidzās. Nopakaļ skanēja Kvieša vārdi:

Ko jūs, kapteini, tik bargi? Vai tad pats neesat jauns bijis? Kas tur ļauns, ka zēns iemīlējies Alīsē?

Artura vaigi svila. Tagad visi viņu sauks par iemīlē­jušos delfīnu. To dzirdēs arī Alīse. Kā viņai rādīties acīs?

Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Alīsi. Paslēpties jau bija par vēlu.

— Labrīt, Artur, — viņa teica. — Kur jūs jau pa- guvāt tik brūns iedegt? … Jā, kāpēc jūs vairs neraidāt dziesmas? Bez mūzikas ir garlaicīgi.

— Jums patika … tas, ko es vakar?

— Nu, protams. Vai tad mīlas dziesmas vispār var nepatikt? Jūsu izvēle pilnīgi manā gaumē.

Viņa pasmaidīja, un Arturs atkal jutās laimīgs.

Alīse ilgi raudzījās radiotelegrafistam nopakaļ. Cik tādam viegla dzīve! Caurām dienām griež skaņuplates. Kādas grib, tādas uzliek! Ko mīlēs, to arī apprecēs … Kad Alīse piegāja pie reliņa, pāri klājam jau skanēja: «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču, tas to aizmirst vairs nespēs nekad . ..»

Te augšā vējš raustīja un plosīja drēbes. Sejā pa reizei ielidoja sāļa šļakata. Alīse stiprāk ieķērās mitrajās, glumajās margās. Šodien viņas divdesmit pirmā dzim­šanas diena, viņas pilngadības diena. Kuģis spītīgi lauž ceļu caur viļņiem, arī cilvēkiem tā jādzīvo! Apņēmī­bas pilna viņa atlaida margas. Jārunā ar tēvu! Tūlīt pat!

— Ā, labrīt, bērniņ! Kā tu izgulējies? … Apsveicu, šodien tev liela diena!

— Paldies! Tu atcerējies? …

— It kā es savu meitu nepazītu! Nekas nav aizmirsts. Laulības kontraktā taviem personīgajiem izdevumiem ik gadus paredzēts …

— Es Ilgmaru neprecēšu, — teica Alīse.

— Te nu bija … Kas tie atkal par untumiem?! La­bāku vīru tu nemūžam neatradīsi!

— Labs vīrs! Bulu redzējis, ka viņš vakar ņemas ap Valliju!

— Un es jau domāju, ka kaut kas nopietns, — Kvie­sis atviegloti iesmējās. — Kas tev liedz to pašu? Tad viņš ātri vien nāks pie prāta. Piemēram, ar telegrāfistu. Glīts puisis, ieķēries tevī līdz ausīm.

— Es tā nevaru un negribu!

— Kur tev tik vecmodīgi uzskati? Apprecēsi Pārupu, dosi firmai mantinieku un tad dari, kā zini… Es tev nodrošinu spožu nākotni, un tu vēl neesi apmierināta. Bet par Pārupu tu neuztraucies, es viņu paņemšu priekšā.

Alīse gulēja uz kojas un izlikās lasām. Viņa nervo­zēja, — ko tā stjuarte šodien tik ilgi?

Saules slīpajos staros dejoja sīki puteklīši, kurus uz- virpuļoja Vallijas lupata. Arī Vallija nervozēja. Nebija diez cik patīkami uzpost kajīti jaunkundzes klātbūtnē. Parasti Alīse tikmēr pastaigājās pa klāju, šoreiz laikam baidījās no jūras slimības. Tomēr dīvainā kārtā jaun­kundzes ēstgriba no tā nebija cietusi. Pat šķita, ka tik laba apetīte tai nekad nav bijusi. Viss noēsts pa tīro — gan ar speķi saceptās olas, gan kartupeļu salāti ar agrī­najiem gurķiem, gan siers un desa. Pat no maizes nekas nebija palicis pāri.

Paraustījusi plecus, Vallija pacēla paplāti, palūkojās, vai nav ko aizmirsusi. Un tad viņa pamanīja kaut ko tādu, kas nekādi neiederējās jaunkundzes kajītē. Uz galda, pa pusei grāmatas aizklāts, gulēja liels enkur- nieka nazis. Gluži tāds pats kā Cepurīša.

Paldies, Vallij, varat iet, — teica Alīse.

— Tūlīt, Alīses jaunkundz, — un Vallija paņēma no krēsla rīta tērpu.

— Ko jūs darāt?

— Neko sevišķu. Gribēju tikai iekārt skapī.

— Gan jau es pati.

Tad viss ir kārtībā, — Vallija pasmaidīja un

izgāja.

Alīse pieleca kajas, aizbultēja durvis un izlaida Pa­viļu no skapja.

— Vai stjuartei nevarēja rasties aizdomas? — vai­cāja Pāvils, staipīdams notirpušo muguru.

— Tāpēc, ka neļāvu iekārt tērpu? Muļķības! Sai jau galvenais, ka tik ātrāk tiek vaļā.

— Un jums?

— Nesaprotu? …

— Vai jūs nevēlaties tikt no manis ātrāk vaļā?

— Atkal jūs jokojat… Es pat īpaši pasūtīju Artu­ram muziķu, lai mēs varētu netraucēti sarunāties. Na­baga zēns! Iedomājieties, viņš manī iemīlējies. Dzirdat?

«Meitenīte, spulgacīte, tevi mīlu es…» — skaļruņa audekls trīcēja līdzi Marisa Vētras balsij.

— Un jūs vēl sūdzaties … — teica Pāvils. — Viens pa radio atzīstas mīlestībā, otrais piedāvā trīs namus un vienu sirdi…

— Šodien runāju par to ar tēvu.

— To es saprotu!

Alīse atmāja ar roku:

— Nekā jūs nesaprotat. Man pietrūka gribas spēka pateikt visu līdz galam. Kad es iedomājos, kas mani gaida Santaringā …

— Neskumstiet, Alīs, gan jau viss nokārtosies …

Parasti Pārups dienas pirmo pusi pavadīja savā ka­jītē. Šodien viņš gāja uz salonu. Gribējās satikt Valliju.

— Ko es redzu?! — Pārups ienākot sauca.

— Pudeli, vai? — pavīpsnāja Vallija un turpināja klāt pusdienu galdu.

— Kāpēc ne? Visparastākais konjaks kļūs par dievu dzērienu, ja to pasniegs tāda daiļa sieviete kā jūs!

— Jūs jau tā līgojaties.

— Es? Es tikai piemērojos apstākļiem. Kuģis šūpo­jas, es tam šūpojos līdzi. Jau Fricis Bārda teicis, ka dzīve ir šūpoles.

— Nez kurš kuru izšūpos cauri.

— Jūsu sārtajām lūpiņām tādi vārdi nemaz nepie­stāv. Dievs devis sievietei muti, nevis lai runātu, bet lai skūpstītos.

— Un vīrietim rokas, lai grābstītos? … Pirkstus nost, jūs man sadauzīsiet visus traukus!

— Ak tā?! Ar ko es esmu sliktāks par jūsu kavalieri Cepurīti? — viņš sev ielēja konjaku, tomēr ne uz mirkli nenovērsa skatienu no Vallijas.

—: Nekāds kavalieris viņš man nav. Bet ja būtu jāizvēlas starp jums abiem …

— Tā nu gan neizskatās. Par ko tad jūs vakar tik sirsnīgi sačukstējāties? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka viņš nakts laikā nāca aprunāties par savu malā­riju …

— Pārupa kungs, es jums ieteiktu mazāk interesēties par mani un vairāk par jūsu līgavu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? … Pareizi, viņai tūlīt jānāk pusdienās.

Pārups pārsēdās citā krēslā, tālāk no Vallijas, iztuk­šoja glāzi:

— Tu esi prātīga meitene, satiksimies vēlāk.

— Alīses jaunkundze nenāks.

— Kas tad šai lēcies?

— Jums ļoti gribētos zināt?

Pārups nepaguva atbildēt.

— Kad jūs beidzot iemācīs pareizi salocīt salve­tes? — no sliekšņa atskanēja Kvieša balss. Saruna ar Alīsi bija viņam sagandējusi garastāvokli. — Lauķe! Jūs laikam iedomājaties, ka barojat cūkas.

— Es nebūšu maldījusies, — Vallija nedzirdami izgrūda un aizcirta aiz sevis durvis.

— Mīļo sievastēv, jūs neesat romantiķis. Kāpēc sie­vietei jāprot locīt salvetes? Ja viņa tikai prot īstā brīdī uzklāt gultu …

— Labi, ka jūs paši par to ieminējāties … Pārup, man šis tas kļuvis par jums zināms. Lieciet aiz auss, es mīlu savu meitu un neļaušu darīt viņai sāpes. Nevienam! Kaut jums būtu desmit namu!

— Man vairs nav namu.

— Jūs esat piedzēries kā cūka!

— Es jums neieteiktu izrunāties par cūkām. Pēc nā­ves cūkas kļūst par bekonu, un tad neviens neuzskata zem sava goda piepildīt ar to vēderu, kuģa tilpnes un savas kabatas… Jā, jā, kamēr dzīvojam, mums sarunā visādas rupjības. Jūs aizmirstat, ka mani nami tagad ir mūsu kopīgais īpašums, — it kā gribēdams noskalot ne­patīkamu garšu, Pārups iedzēra.

Atgādinājums nāca laikā. Kvieša seja kļuva laipnāka.

— Bet, mīļo Ilgmar, kāpēc tūlīt apvainoties? Vai tad es nesaprotu, kas vīrieša cilvēkam vajadzīgs? Pats jūsu gados . . .«Alhambrā» man bija tādas skaistules, nu, es jums saku, kā krelles … Bet viss — gods godam . . Drīzāk es tādai aizbāztu muti ar simtslatnieku, nekā ļautu sievai ko padzirdēt. Pirmajā vietā allaž ģimenes laime! Pielūdzieties Alīsiņai, un viss būs atkal kārtībā … Kur tad viņa paliek? Vallij! Stjuarte ienāca salonā.

— Pasauciet manu meitu!

— Viņu nevar traucēt… Viņai ir jūras slimība.

Kuģa zvans vēstīja sardzes maiņu. No sava loga Vallija labi redzēja inašīntelpas lūku. Drīz no tās klājā izkāpa nupat nomainītie sardzes vīri. Vispirms inženie­ris Svadrups, slaucīdams rokas solārā iemērcētā lupatā. Tad mūžīgais klusētājs Riepša, aplicis ap kaklu dvieli. Pēc tā krāsas bija grūti nosacīt, vai viņš pats mazgājies vai taisījās mazgāt dvieli. Visubeidzot Augusts. Bez grāmatas rokā viņš izskatījās pilnīgi neierasts, kā tvai­konis bez dūmeņa.

Cepurītis nebija redzams, laikam vēl slims. Ko tad viņš naktī klīdis apkārt kā mēnessērdzīgs un prašņājis par jaunumiem? Nekad agrāk taču Cepurītis nav bijis kārs uz tenkām, nekad agrāk nav tīk dīvaini uzvedies. Bet šoreiz lipa klāt. Uz mata kā šis Pārups ar saviem jautājumiem. Kas viņiem abiem aiz ādas?

Salonā skanēja nažu un dakšu šķindoņa. Zupu pa­sniegt vēl par agru. Lai vispirms notiesā rolmopšus, ķilavas, pildītās olas. Speķis droši vien atkal paliks pāri — nes tik turp un atpakaļ kā tādu sapuvušu ābolu. Nupat viņa no jauna uzlikusi to pašu vakardienas ga­balu. Būtu vismaz Cepurītis noēdis pusi.. . Pag, pag, kāpēc tad viņš atteicās? Taču grasījās nogriezt, vēl lū­koja kabatā nazi… Bet naža nebija. Nebija lielā enkur- nieka naža, bez kura vecais motorists šķita kā bez labās rokas . .. Dīvaini, ļoti dīvaini. Un kāpēc Cepurītis trauk­smes laikā atradies tunelī, turklāt ar tukšu krūku? Kā­pēc interesējies par notikumiem kungu galā?

Vallijas domas pārlēca uz Kvieša meitas kajīti. Arī tur kaut kas nebija kārtībā. Kāpēc Alīse šodien uzkopša­nas laikā negāja pastaigāt, bet uzmanīja katru viņas kustību? Kāpēc sūdzējās par jūras slimību, bet ēda par diviem? Kāpēc neļāva iekārt rīta tērpu skapī? Kam pie­der enkurnieka nazis uz Alīses galda?

Jautājums jautājuma galā. Tie savērpās ciešā, grūti atrisināmā mezglā. Bet Vallija noģida, kā to pārcirst — ar naža palīdzību.

Atskanēja zvans. No salona sauca viņu. Lai jau pa­gaida! Nenomirs, ja zupu dabūs piecas minūtes vēlāk.

Vējā izpūrušiem matiem Vallija ieskrēja motoristu telpās:

— Cepurīt, iedod man savu nazi!

Cepurītis atviegloti uzelpoja. Ieraugot Valliju, viņš bija sagatavojies visļaunākajam.

— Nazi? — viņš vienaldzīgi teica. — Nezinu, lai­kam būšu pazaudējis. Paņem no Augusta.

— Paldies, tas ir viss, ko man vajadzēja.

Bet tālu Vallija netika. Cepurītis viņu panāca uz kāpnēm.

— Kas tie par jokiem?

— Pasaki labāk, kur atstāji savu nazi!

— Tu kaut ko zini, Vallij! Tu kaut ko slēp …

— Tāpat kā tu.

— Runā, — kur ir mans nazis?

Cepurīša sejas izteiksme nobiedēja Valliju. Viņa sa­prata, ka jautājums pārāk nopietns jokiem.

— Nu labi, pateikšu arī. Tas, kuru tu meklēji tunelī, pašlaik atrodas Alīses kajītē. Un smalki izgriež pogas riebeklim Pārupam. Pie tam ar tavu enkurnieka nazi.

— Vallij, ja tu zinātu … — bet tūdaļ Cepurīša acis atkal kļuva tramīgas. — Tu nevienam nestāstīji?

— Vai tad es pēc tādas izskatos?

Klusē! Dieva dēļ, klusē! Ja uzzinās, kas viņš tāds …

— Es jau klusēšu, par mani neuztraucies. Bet tu pie­sargies no Pārupa. Viņš kaut ko nojauš.

No komandtilta raugoties, okeāns vēl likās gandrīz miermīlīgs. Patiesībā vējš pamazām ieskrējās vētrā Priekšgalā viļņi pāršļāca klājam, izveidodami ko līdzīgu ūdenskritumam. Caur to bija jāizlaužas katram, kas pēc sardzes devās uz komandas dzīvojamajām telpām. Ga- lenieku bija ķērusi sevišķi spēcīga šalts. Ūdens aumaļām plūda no matiem, piedurknēm, biksēm.

Kurts sniedzās pēc savas lādes, lai apmainītu sa- mirkušo virsvalku pret sausu.

— Durvis, lops, vismaz varēji aiztaisīt! — teica Ga­lenieks. — Un vēl lielās ar kārtību…

— Nesienies klāt, es aiztaisīju.

— Nerūpējieties, zēni, nerūpējieties, es tūlīt. .. Aiz­korķēt pudeli ir pret maniem principiem, bet aizvērt durvis — jebkurā laikā.

Tikai tagad matroži ieraudzīja, ka ienācis Pārups. Arī pār viņa seju tecēja sīkas straumītes, gluži kā šampanie­tis no pārpilnas glāzes.

Matroži nogaidoši klusēja. Parasti kungi kubrikā ne­rādījās. Un kur nu vēl tādā laikā.

— Te ir matrožu telpas, — Kurts beidzot pateica. Viņam šķita, ka Pārups dzērumā apmaldījies.

— Man vienalga, vai ierindas jūrnieks vai admirālis, ka tik sanāktu kompānija. Es neesmu lepns.

— Rau, kā piesūcies! Tūlīt būs gar zemi! — aiz Ga­lenieka muguras kāds pačukstēja.

Pārups to laikam bija sadzirdējis. Cenzdamies nelīgo­ties, viņš cieši ieskatījās vienā sejā, otrā, trešā. Tad iz­vilka no kabatas konjaku. Pastreipuļoja un šoreiz nenoturējās. Pudele izkrita no rokas, aizripoja. Pārups tai noraudzījās pakaļ ar priecīgu smaidu.

— Nu re, kur brīnišķīgi, ka jau iepriekš apsēdos! — viņš šļupstēja. — Tagad nevajadzēs mesties četrrāpus .. . Neuztraucieties, zēni, tūlīt būs rokā. Uz kuģa nekas ne­var pazust.

Viņš palīda zem vienas kojas, zem citas, beidzot at­rada.

— Gribēji izmukt? — Pārups pārmeta pudelei. — Nekā, mīlīt! Par sodu tu tagad tiksi iztukšota bez citroniņa.

Viņš mēģināja piecelties, bet nejaudāja. Galenieks uzrāva viņu aiz apkakles. Pudele atkal noripoja zemē.

— Te jūs sev pudeles brāļus neatradīsiet! — Gale­nieks norūca un atvēra durvis.

— Tad jūs esat pārāk lepni! Nu, nekas, pameklēšu citur, — un Pārups izstreipuļoja.

— Pārupa kungs, jūs aizmirsāt savu konjaku, — Kurts viņu panāca.

— Tencinu, tencinu! Kas ir cilvēks bez dzeramā? Tas pats, kas jūra bez ūdens!

— Tikai nenoslīkstiet! — novēlēja Galenieks un trok­šņaini aizcirta durvis. — Frici, esi tu gan pigamice! — viņš uzklupa Kurtam. — Kāds velns tevi dīdīja atdot tam dulburim konjaku? Tagad tada ugunīgāka drope taisni derētu. Pēc šitās dušas.

Galenieks pūlējās novilkt svīteri. Tas, viscaur sa­mircis, negribēja līst pāri galvai.

— Konjaks taču pieder viņam, — Kurts taisnojās.

— Privātīpašuma aizstāvis atradies! Es tev tūlīt pa­rādīšu kārtību! — Galenieks sataisījās pamatīgai runai, bet ieraudzīja kuģa puiku, kas izmisīgi balansēja ar zu­pas bļodu izstieptajās rokās. — Ā, pusdienas! Draudzība ar pavāru ir veselības ķīla … Tpu, sātan, — raudams svīteri nost, Galenieks pazaudēja līdzsvaru un, kuģim palecoties, atsitās pret galda malu.

Pēkšņajam valstienam bija arī citas sekas. Zigis, kā neredzamas rokas grūsts, paklupa un uzdūrās Galcnie- kam. Puse viras izlija zemē, laba tiesa — uz matroža biksēm.

— Es tev! — Galenieks ierēcās.

Viņš satvēra puiku aiz apkakles.

— Liecies mierā! — Kurts izrāva viņam svīteri no rokas.

— Ko jaucies, frici?! Vai viņa purns arī ir privāt­īpašums? Pēdējās bikses nocūkoja!

— Nav ko uztraukties, Galeniek. Zupā ir tik maz tauku, ka traipi nepaliks. Uz galvošanu!

Galenieks ar karoti pamaisīja viru, nogaršoja un tū­daļ izspļāva.

— Cūcība! Draudzība ar tādu pavāru ir droša ķīla trešās stadijas tuberkulozei…

— Brokastis šodien arī bija kā nespējnieku pa­tversmē.

— Kas te notiek! — Galenieka dūre lika viras at­liekām uzšļākt gaisā.

— Vallija zināja stāstīt… — Zigis iesāka, bet at­cerējās sitienus un spītīgi apklusa.

— Runā, puika! Ja sāksi pinkšķēt, dabūsi vēlreiz pa ausi.

— Pareizi, bez pamatīga kāviena neviens vēl nav kļuvis par jūrnieku, — bocmanis, tikko ienācis, priecīgi piebalsoja.

— Tu tik pamēģini viņam pieskarties, — Galenieks draudēja. — Būs darīšana ar mani! … Ko tev vajag, boci?

— Jānostiprina lūkas, puiši. Radiotelegrafists da­būja vētras brīdinājumu … Sarausim, tad varēs likties uz auss.

Kurts un abi pārējie matroži piecēlās, lai uzvilktu eļļas mēteļus, bet Galenieks uzsauca:

— Sēdēt! Nekur mēs neiesim! Nostiprināt lūkas, sar­gāt, lai Kvieša šprotes neaizpeld, bet mūs te baros ar samazgām. Lai meklē muļķus citur!

— Vallija teica, ka naktī vācieši no noliktavas nesuši produktus, — nenocietās Zigis.

— Ak tad, lūk, kas par desām! — sauca Galenieks. — Ne soli es nesperšu no šejienes!

— Pagaidi, Galeniek, netaisi dumpi, — teica Kurts.

Zini, aizkāpsim pie Cepurīša. Redzēsim, ko tas teiks.

— Zālamanu Gudro atraduši, — Galenieks nomur­mināja, tomēr neiebilda.

Lai kā viņš pie gadījuma centās saslieties pret Cepu­rīša autoritāti, arī Galenieku iespaidoja «Tobago» vis­vecākā jūrnieka pieredze un taisnīgais prāts. Prasīt Cepurītim padomu bija kļuvis par tradīciju. Pat viņa slimības laikā matroži pēc ierašas turpināja nākt ciemos uz motoristu kubriku.

Ar Cepurīti viņi sadūrās durvīs.

— Mēs ar Antonu nākam aprunāties par kosti, — viņš mierīgi teica, tad ieraudzīja uz grīdas samīdītu cigareti ar zelta iemuti: — Pie jums Pārups arī bijis?

— Kas tur ko brīnīties? Meklēja kompāniju. Mēs viņu aiztriecām pie velna, un viņš taisnā ceļā pie jums, mel­najiem. Piedzēries, bet adresi gan zināja.

— Viņam kas cits padomā, — dziļdomīgi teica Antons. — Pie mums lejā viņš arī bija. Neies jau cilvēks vienkārši savam priekam smērēties gar motoriem un ska­tīties, kā darbojas skrūves vārpsta.

— Viņš līda tunelī? — Cepurītis pārvaicāja.

— Nu, kad tev saka … Es pat zinu, kāpēc…

Cepurīša vaibsti saspringa.

— Dzird, ka viņš kļūs par «Tobago» līdzīpašnieku, —• turpināja Antons. — Nu, un grib apskatīt, vai kuģītis tikpat smuks kā Alīses jaunkundze.

— Pareizi, kas gan gribēs pirkt kaķi maisā, — boc­manis piekrita. — Klau, Cepurīt, sauc Galenieku pie prāta. Es varētu nosūdzēt, bet, paši zināt, neesmu no tādiem. Ieskaidro taču viņam … Kviesis nav vainīgs.

— Vai tad es saku, ka viņš vainīgs? — teica Cepu­rītis. — Mēs paši vainīgi, ka ļaujam sev spļaut ģīmī.

— Un neļausim ar! — atcirta Kurts. — Kārtībai jābūt. Tas ir mans pēdējais brauciens. Amerikā es no­kāpšu krastā — un miers un dievs!

Amerika arī nav leiputrija, — teica bocmanis. — Tēvuzemītē tomēr vislabāk.

— Nospļauties man uz tādu tēvuzemi! — Galenieks ārdījās. — Uzmunstrēšos uz pieklājīga štīmera, dabūšu kārtīgu kosti, nevis šo lopbarību, kara laika piemaksu, visu, kā nākas. Lai man Kviesis …

— Tu tikai par sevi domā, — teica Cepurītis. Viņš zināja Galenieka vājās puses.

— Katram sava galva uz pleciem, — Galenieks at­bildēja.

— Rīkle tev ir, nevis galva. Bļausties par deviņiem, bet, ja vajadzētu triekt ar dūri uz Kvieša galda, tad dūšas laikam gan pietrūktu.

— Ko?! — Galenieks pielēca kājās. — Tu mani turi par zaķpastalu? Apcelt gribi, ko?! Tūlīt pat iešu pie Kvieša. Es jums visiem parādīšu!

— Tikai ar labu, — bocmanis pamācīja. — Ja Kvieša kungam tā mīļi palūgtu …

— Lūgt? Es prasīšu! Ar dūri uz galda!

Goda vietā galda galā sēdēja kapteinis. Bet pretēji vispār izplatītajai jūras etiķetei saimnieka lomu bija uzņēmies Kviesis.

— Labs nāk ar gaidīšanu … Paskatīsimies, kungi, ar ko kohs mūs šodien iepriecinājis, — viņš nocēla lielās bļodas vāku un paostīja garaiņus. — Atkal Vīnes šni­cele! Taisni ilgas uznāk pēc mazā Vērmanīša. Kopš esam jūrā, neviena īsti latviska ēdiena.

— Vai nav vienalga, — kapteinis norūca un ķērās pie dakšas.

— Pie mums, jūras aizsargos, pavāru viens divi izdresētu, — teica galvenais inženieris un pakalpīgi pie­bīdīja Kviesim sinepju trauciņu.

— Bija laiki, kad es pat par suņa šniceli būtu laimīgs un daudz nejautātu, vai tas ir tautisks ēdiens, — atcerē­jās Nordeķis.

— Bija kādreiz… — Svadrups nocirta. — Tagad vadonis nodibinājis kārtību. Negribi strādāt, prom uz mežu!

— Delegācija no komandas, — Vallija ziņoja.

— Kapteiņa kungs, vai ielaist?

Atkal Kviesis pasteidzās priekšā:

— Aiciniet, aiciniet! Lai tik nāk!

Galenieks nemaz nebija gaidījis atļauju. Viņš jau stāvēja uz sliekšņa. Ieraudzīja bagātīgi klāto galdu un kļuva sarkans no dusmām. Ienāca arī Kurts, noņēma cepuri_ un palocījās. Antons bija pēdējais. Viņš tā pa- bailīgāk sāniski ieslīdēja pa durvīm un apstājās pie pa­šas sienas.

— Mēs … — uzsāka Galenieks.

— Zinu, — Kviesis vēlīgi palīdzēja. — Gribat ko­mandas vārdā apsveikt manu meitu. Vallij, ielejiet maniem brašajiem jūrniekiem pa kausam!

— Apsveikt? … Pilnīgi pareizi… — stomījās An­tons. — Bet bez tam … mēs … tā sakot…

— Ja nav dūšas pārspļaut -pār mēli, tad turi muti… — Galenieks pārtrauca. — Mēs prasām labāku kosti, kaptein.

Kapteiņa kungs, — Vilsons mierīgi pārlaboja.

— Kungs vai nav kungs, vēders no tā pilnāks ne­kļūst. Jūs šeit… — Galenieks norādīja uz galdu, — bet mēs lai rijam siekalas.

— Te ēd pasažieri, — kapteinis atturīgi paskaidroja, tad neizturēja: — Velns parāvis, kas te galu galā ir — kuģis vai…

— Ļaujiet man, kapteini Vilson, teica Kviesis.

— Draugi, jūs mani pietiekami ilgi pazīstat, lai zinātu, ka priekš saviem jūrniekiem man nekā nav žēl. Bet stip­rākas varas priekšā es esmu bezspēcīgs.

— Pareizi! — pārprata Svadrups. — Bet pret dumpi­niekiem mēs ar stingru dūri!

— Man ar komandu nekad nav bijušas domstarpības

un ari nebūs, — Kviesis turpināja. — Izejot no Rīgas, tika gādāts, lai līdz pašai Santaringai nekā nepietrūktu. Bet tad vācieši pielika nazi pie rīkles. Tā sakot, naudu vai dzīvību. Bet vai es varēju riskēt ar jūsu dzīvībām? Nācās piekāpties un atdot daļu produktu. Bet uztrauku­mam nav vietas. Mēs ar kapteini izrēķinājām, ka ar paš­reizējām normām līdz Santaringai iztiksim. Tur, pro­tams, es parūpēšos, lai jums izmaksā starpību skaidrā naudā, pat angļu valūtā. Cerams, tas jūs apmierina.

— Lai dzīvo! — Pārups sauca. — Tagad lai tik sa­turas Santaringas meičas un krodzinieki!

— Paldies! — Galenieks nikni atcirta. — Brīvšņabi mēs jau dabūjām, bet zakuskai tīru ūdentiņu, ko?! Mēs prasām …

— Jūs esat nolādēts anarķists bez jebkādas discip­līnas! — kapteinis kliedza pretī. — Jūs tikai prasāt! Paši dzirdējāt, ka pirms Santaringas te vairs nekā nevar grozīt.

~ — Bet Kvieša kungam taču ir konservi, olas, — Antons vientiesīgi teica. — Pilnas tilpnes.

— Tā taču eksportprece, — Kvieša balss kļuva vēl laipnāka. — Krava līdz ostai jāaizved neskarta, tas ir katra jūras braucēja pirmais likums. Vai tiešām negribat saprast, ko Latvijai nozīmē eksports?! īpaši kara laikos …

— Kā nu ne … vairāk maksā, — Kurts atbildēja.

— Jūsu vietā es labāk klusētu, — teica Kviesis. — Ja ne jūsu tautieši, mums tagad nebūtu jāsavelk jostas ciešāk… Vai tad jums nemaz nav patriotisku jūtu? — viņš griezās pie Galenieka un Antona.

— Patriotiem arī jāēd! — Galenieks uzbudinājās.

— Pietiek! — kliedza Kviesis. — Kapteini Vilson, pavēliet viņiem nekavējoties izklīst!

Saldais ēdiens šodien nevienam negāja pie sirds. Pat Pārups, kas to bagātīgi aplaistīja ar konjaku, likās sa­vādi kluss un norūpējies.

Palicis ar Kviesi divatā, Vilsons ilgi nespēja sasparo­ties. Pat dūms īsti negaršoja, un viņš beidzot pateica:

— Nez vai tā vajadzēja …

65

— Jā, mazliet neglīti iznāca, — Kviesis piekrita. — Velti es saskaitos. Varbūt jums liekas, ka es kļūstu mazliet smieklīgs ar savu eksportu. Bet tā taču mūsu

5-4102

lautas nākotne, mūsu labklājība. No vienkāršiem mat­rožiem par daudz prasīts, lai viņi to saprastu. Pat mie­sīgā meita negrib saprast, ka vēlu viņai tikai labu…

— Protams, jūs te esat saimnieks …

Kviesis nopūtās:

Tiešām nezinu, ko darīt.. . Varbūt apturēt kādu tvaikoni un lūkot nopirkt? . .. Bet kas tev kara laikā pārdos?

— Velns! Ir taču viena izeja, — Vilsons iesaucās. — Ja mēs iztaisītu mazu līkumu, varētu iegriezties pēc produktiem Muānas salā.

— Pie šiem spāņu rīkļurāvējiem? Jūs taču nesakāt to nopietni? Tur pat par ūdeni plēš trīskāršu cenu! Vai domājat, ka jūs šodien būtu «Tobago» kapteinis, ja es nebūtu taupījis katru latu? .. .

Kapteinis klusēja.

— Jā, bet tomēr žēl puišu, — Kviesis pēc brīža at­sāka. — Jūrnieka darbs nav viegls, ar vājpienu tālu netiksi… Ko jūs teiktu, kapteini, ja mēs salona produk­tus pievienotu kopējam katlam? Jums nekas nebūs pretī? … Kaut gan … tas ir tikai piliens jūrā … Bez tam mans znots var protestēt… Rūpes, rūpes, tik vien es no šīs dzīves gūstu … Jā, kas šodien par datumu? Ko? Šodien taču piedzimusi Alīse, mana Alīsiņa! Nu, tagad jūs paši redzat, cik man grūta dzīve, pat meitas dzimšanas dienu biju piemirsis.

«Alīses jaunkundzes dzimšanas diena».

Jau kuro reizi Arturs skatījās kalendāra ierakstā. Spoguļodamies radiouztvērēja tumšajā skalā, viņš rūpīgi sasukāja matus un uzmauca galvā formas cepuri. Un to­mēr kavējās. Cik neērti iznāks, ja viņš aizies apsveikt un atradīs priekšā Pārupu. Tad Arturs atcerējās sastap­šanos galvenajā klājā, Alīses mīļo smaidu, viņas lūgumu raidīt dziesmas par mīlu. Nē, Alīse noteikti gaida viņa apsveikumu! Diez vai viņa vispār mīl šo dzērāju — droši vien viņa to prec tikai tēva dēļ. Un Arturs, it kā iedvešot sev drosmi, pabīdīja nagu ieslīpi, izslēdza muziķu un, paķēris no galda radiogramu, izskrēja.

Uz Alīses kajīti radiotelegrafists devās skriešus. Viņš baidījās, ka, tikko palēninās soli, izzudīs drosme. Aizelsies viņš pieskrēja pie durvīm. Kajītē skanēja klusas

balsis. Vārdus nevarēja atšķirt, bet viens no runātājiem bija vīrietis. Noteikti Pārups, kas gan cits! Bet Arturs vairs neatkāpās. Kā visiem kautrīgiem raksturiem, arī viņatn gadījās pēkšņa spīta uzplūdumi.

Viņš pieklauvēja — skaļāk, nekā vajadzēja.

Iekšā tūdaļ atsaucās Alīse:

— Kas tur ir?

— Jums telegrama, Alīses jaunkundz.

— Tūlīt, man tikai jāsaģērbjas.

Pagāja labs brīdis, iekams Alīse atvēra. Ne pēc ap­ģērba, — Arturs ievēroja, ka viņai nevainojami, plisēti, pelēki brunči un melns puloveris, — ne pēc matu sacir- tojuma nevarēja teikt, ka Alīse gulējusi. Apstājusies pus­virus atstātajās durvīs, viņa sniedzās pēc radiogramas. Pāri viņas plecam Arturs ielūkojās kajītē. Viņš redzēja tikai pusi. Tā bija tukša. Droši vien Pārups sēž uz kojas. Arturs pēkšņi atkal jutās dziļi nelaimīgs.

— Piedodiet, negribēju traucēt, — viņš nomurmināja un pagriezās uz iešanu.

Alīse viņu apstādināja:

— Artur, vai varētu palūgt…

— Ko vien vēlaties, Alīses jaunkundz!

— Man … es … Man ar šo vētru tāda nelaba sajūta. Stāsta, ka tādās reizēs der uzsmēķēt. Jūs varētu man pie­dāvāt papirosu.

«Ak tad Pārupam slinkums piecelties,» grīni nodo­māja Arturs, tomēr teica:

— Ar vislielāko prieku!

Viņš ņēmās iztaustīt kabatas. Atzīties, ka nav pīp­manis, nozīmētu zaudēt daļu no vīrišķīgās cieņas.

— Es tūlīt, Alīses jaunkundz. Atstāju augšā, — sa­meloja viņš.

Kad Arturs atgriezās ar kaut kur aiztapinātiem papi­rosiem, Alīse arvien vēl lasīja tclegramu.

— Nesaprotu, — viņa pašūpoja galvu. — «Sirsnīgi apsveicu šūpuļsvētkos punkts novēlu saulainu dzīves taku komats visu sapņu piepildījumu punkts vienmēr pa­lieciet tik tīra un laba kā tagad un atcerieties komats ka jums ir uzticams draugs Arturs», — lasīja viņa. — Es tādu Arturu nemaz nepazīstu. Vai tik tā nav kļūda?

5*

67

Kļūdas man nekad negadās, — Arturs lepni pazi­ņoja, bet tad atcerējās kļūmi ar Nordeķa bērnu un pie­

tvīka. — Es pats atļāvos, Alīses jaunkundz. Negribēju uzmākties. Jūs taču neņemsiet ļaunā, ka es tā, bez zie­diem …

— Paldies, Artur, jūs man sagādājāt lielu prieku, — un Alīse pastiepa viņam roku.

Galīgi apmulsis, Arturs iespieda tajā papirosu pa­ciņu.

Atceļā Arturs vismaz trīs reizes paklupa. Viņš neska­tījās ne pa labi, ne pa kreisi, viņš savā priekšā arvien vēl redzēja Alīses smaidošo seju. Cik mīļi viņa tam uzsmai­dījusi! … Ek, ja nebūtu uz pasaules tāda Pārupa, kas tagad sēž kā kungs Alīses kajītē un kūpina viņa atnes­tos papirosus…

— Ei, maestro, esoes! Slāpstu pēc jaunumiem no dārgās un tālās senču zemes. Jlīs taču Rīgu vēl varat dzirdēt. Kādas ziņas?

— Kā jūs te nokļuvāt? — ieraudzījis savā priekšā Pārupu, Arturs vairs nekā nesaprata.

— Un kur tad man jābūt? Naktslokālu tuvumā, diem­žēl, nav.

— Nupat taču bijāt Alīses jaunkundzes kajītē. Dzir­dēju jūsu balsi un kā muļķis vēl skrēju pēc papirosiem …

— Ko?! — ar negaidīti spēcīgu kustību Pārups pa­grūda Arturu no ceļa.

Alīse aizbultēja durvis.

— Es mazliet uztraucos, — teica Pāvils.

— Kāpēc?

— Mēs bijām tā aizrāvušies ar sarunām … Nemaz nepamanīju, ka apklusa muziķa. Vismaz tagad runāsim klusāk.

Alise pasniedza viņam papirosus:

— Vai pareizi uzminēju? Visu. laiku jutu, ka jums kaut kā trūkst.

— Jūs esat ļoti mīļa, — Pāvils kāri aizsmēķēja. — Un pie viena — daudz laimes, tādas laimes, kādu pati sev novēlēsiet!

— Padomājiet — tēvs aizmirsa, līgavainis aizmirsa, bet šis zēns atcerējās.

— Es arī atcerēšos šo dienu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tas ir inans pirmais mierīgais dūms pēc visām šīm likstām.

— Jūs smejaties.

— Jā, es jokoju. Bet tas nozīmē, ka man ir labi — cik vien var būt labi cilvēkam manos apstākļos.

— Jums labi ar mani? Vai jūs atkal jokojat, Pavil?

— Vai tad pati nemanāt, Alīs? Pa šo laiku jūs man esat kļuvusi vistuvākais cilvēks… — viņš pasmai­dīja, — uz visa kuģa. Cik jums šodien paliek?

— Divdesmit viens.

— Laiks, kad cilvēks sāk patstāvīgu dzīvi…

— Jā, laiks sākt. Ticiet man, Pāvil, vēlēšanās man netrūkst. Bet vienai man būs grūti cīnīties.

— Cīnīties? Tāds vārds jūsu mutē jau ir puse uz­varas.

— Jūs jokojat, bet es runāju pavisam nopietni. Ja man blakus kāds stāvētu, sniegtu atbalstu, parādītu ceļu … Brīžiem man gribas, lai līdz Santaringai būtu tālu tālu, lai mēs brauktu vēl ilgi ilgi…

— Godīgi sakot, arī man šis brauciens paliks labā atmiņā. Jūsu dēļ. Bet katram kuģim reiz jāpienāk savā ostā, — Pāvils cieti nobeidza.

— Un kur ir jūsu osta? Pāvil, vai jūs man joprojām neuzticaties?

— Varbūt pateikšu, kad būsim Santaringā … Var­būt…

Kajītes durvis nodrebēja. Kāds dauzījās ar dūrēm.

— Kas tur? — Alīse uztrūkās.

— Ilgmars. Atveriet!

— Es nevaru. Esmu apgūlusies.

Alīse, vilkdama Pāvilu aiz rokas, uz pirkstgaliem steidzās pie skapja. Uztraukumā viņa nevarēja to at­slēgt — pirksti trīcēja. Parāva slēdzeni ar spēku, tā no- lūza.

Bet Pāvils jau bija ieraudzījis citu paslēptuvi. Viņš nostājās aiz aizkariem, kas atdalīja tualetes stūri no kajītes.

Pārups turpināja bungot.

— Vienalga! Atveriet! Tūlīt atveriet! Citādi izlauzīšu durvis! — viņš trakoja. — Skaitu līdz trim. Ja ne, es .. .

— Tad ko? — Alīse salti vaicāja un demonstratīvi atrāva durvis līdz galam.

Caurvējš izvilka gaiteni zilganus tabakas dūmus.

Pārups brutāli satvēra Alīsi aiz elkoņa. Nekas viņā vairs neatgādināja jūsmīgu pielūdzēju.

— Un tu man vēl uzdrošinies pārmest, skrien pie pa- piņa sūdzēties! Bet pati? Mani par muļķi turi? Ar citu gultā, bet tēlo svēto, negrib mani precēt… Neesi vēl pa īstam iepazinusi, ko? Nu, tad tūlīt iepazīsi!

— Ilgmar, jūs esat galīgi piedzēries!

— Esmu skaidrāks nekā jebkad! — Pārupa seja bija pilnīgi pārveidojusies, it kā viņš būtu nometis masku.

Viņš aizvilka Alīsi līdz skapim.

— Kur atslēga? Taisi vaļā!

— Tur neviena nav, — Alīse spītīgi nostājās skapja priekšā. — Un pat ja būtu, — kajīte ir mana!

— Kur ir atslēga? Atdod, es ne ar tādām vien esmu ticis galā!

Pārups, mežģīdams Alīses roku, pūlējās izraut slē­dzeni no viņas sažņaugtajiem pirkstiem.

Ne jau salauztās slēdzenes dēļ Alīse tik izmisīgi pre­tojās. Viņā viss saslējās pret šo varmācību.

Pāvils izlēca no paslēptuves un ar nežēlīgu sitienu aiztrieca Pārupu līdz sienai. Atmuguriski streipuļodams, Pārups beidzot rada atbalstu un taisījās jau mesties uz­brucējam virsū. Pēkšņi viņa seja izķēmojās. īsu mirkli likās, ka viņš saplosīs pretinieku, bet tad notika pārvēr­tība, īpaši baisma ar savu negaidīto spējumu. Vaibsti nogludinājās, maska atkal savā vietā, viņš kļuva tas pats vecais, nekaitīgais uzdzīvotājs.

— Laikam tomēr būšu iebaudījis kādu glāzīti par daudz. Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlas apliecinājumu … Es zinu, kas džentlmenim tadā reizē jādara. Būšu pateicīgs, ja uz mirkli iziesiet. Tikmēr centīšos nokārtot šo nepatīkamo starpgadījumu.

— Vācieties projām! Nekur es neiešu!

— Alīs, būtu tomēr labāk, ja tu mūs atstātu vie­nus, — savādi aizsmakušā balsī pateica Pāvils.

Pirmo reizi viņš bija uzrunājis Alīsi ar «tu». Un brī­numainā kārtā šī uzruna satrauca meiteni vairāk par visu pārējo. Mulsi viņa izgāja ārā.

— Tagad varam parunāt, — teica Pāvils. — Tātad jūs sauc par Pārupu. Jeb tas arī nav īstais vārds? Varbūt jums kabatā atkal kāda vēstule no Francijas?

Viņa dūres bija savilktas, ķermenis'saspringts kā lē­cienam.

Pārups brīdinoši pacēla roku:

— Netaisiet muļķības, Drēziņ. Kabatā man ir šauja­mais. Ticiet man, no divu metru atstatuma es pratīšu labāk trāpīt nekā tie, no kuriem aizbēgāt.

— To jūs nedarīsiet. Nav jūsu interesēs nošaut mani Alīses kajītē.

— Jā, tā ir jūsu laime, — pasmīnēja Pārups. — Re­dzu, jūs neesat muļķis, un ar gudru cilvēku man viegli atrast kopīgu valodu . . . Apsēdieties, Drēziņ, un klausie­ties uzmanīgi! Es taisos precēt Alīsi. Bet'viņa tāda jo- kaina meitene, tic pasaciņai par nevainīgo Sarkangalvīti un ļauno vilku un tamlīdzīgam blēņām. Viņa pat pietie­kami dulla, lai atteiktos no laulības, ja uzzinās patie­sību … Bet jūs turēsiet muti!

— Nē!

— Mierīgāk, Drēziņ, mierīgāk! Jūs klusēsiet, paļau­jieties uz mani. Jūs taču esat manās rokās. Varu likt jūs ieslodzīt un turēt tik ilgi, kamēr atgriežamies Latvijā Un, kas jūs tur sagaida, tas man jums laikam nav jā­saka . .. Bet es to nedarīšu. Nedarīšu tāpēc, ka esmu prātīgs cilvēks. Un arī jūs nāksiet pie prāta .. . Vienreiz jūs esat mani redzējis, jo biju neuzmanīgs. Tagad esmu gatavs pienācīgi samaksāt par šo kļūdu. Es klusēšu, un tas jūs paglābs no lielām nepatikšanām, — jūs klusēsiet, lai nesagādatu man pavisam sīciņas nepatikšanas. Ar noziedzniekiem parasti neslēdz džentlmeniskus nolīgu­mus, bet šoreiz …

— Ar neliešiem jo mazāk!

— Nu labi, ja jums nav savas ādas žēl, tad padomā­jiet drusku par citiem. Tā jau esot jūsu specialitāte, ja nemaldos . .. Jūs arī pielaidāt kļūdu, nevajadzēja tik zemu novērtēt pretinieku. Mums bija zināms, ka Zaigas Augstlejas tēvs ir jūrnieks, un, tā kā «Tobago» atstāja Rīgu tieši pēc jūsu bēgšanas, nebija grūti secināt, ko Cepurītis meklējis tunelī. Vai jūs pieļausiet, lai viņu iesē­dina uz vairākiem gadiem par noziedznieka slēpšanu? .. . Nu redzat, tagad jūs beidzot esat aptvēris, ka mums vie­nam bez otra neiztikt… Jūs klusējat? … Klusējiet vien, nekas cits jums neatliek. Tikai izgudrojiet, ko pateikt Alīsei. Ka es izlūdzos piedošanu, raudādams kritu jums ap kaklu, vienalga, ko. Gan jau Alise noticēs — maz ko žūpa var izdarīt.

Staigāt pa klāju kļuva arvien grūtāk. Krustām šķēr­sām bija izvilktas tauvas, pie kurām, bangām pārveļo- ties, varēja pieķerties. Cīnīdamies ar vēju, visi no darba brīvie matroži nostiprināja tilpņu lūkas. Zigis pārlieku platā eļļas mētelī izskatījas gluži kā bērns. Viņš paraus­tīja Galenieku aiz rokas:

— Paskaties!

— Nemaisies pa kājām, puika! — kliedza Galenieks. Tad arī viņš ieraudzīja vientuļo stāvu, kas iznāca no vi­dējās virsbūves un, streipuļodams no margas līdz mar­gai, kāpa uz augšu.

— Atkal piesūcies kā mārks, — pasmīnēja Kurts.

— Ko tu piesienies, par savu naudu dzer, ne jau par tavu, — bocmanis teica.

Pāri gāzās sevišķi liela banga.

Pārups tikmēr bija uzkāpis laivu klājā. Pēc dažiem soļiem viņš saskrējās ar Kviesi. Grasījās klusu ciešot paiet garām, bet rēderis apstādināja nākamo znotu:

— Zināt, Ilgmar, ir gan reti laimīgs brauciens! Šo­dien mums atkal ģimenes svētki. Pirmīt atcerējos, ka Alīsiņai dzimšanas diena. Pasūtīju koham torti. Biju pa­visam piemirsis, manos gados tas piedodams. Bet jūs gan steidzaties viņu apsveikt, sievietes tādos sīkumos ļoti jūtīgas.

-— Es nupat kā no viņas.

— Es arī tūlīt… Gribu tikai vispirms sastādīt tele- gramu svainim Santaringā. Lai tur viss būtu gatavs kāzām. Sacerēšu, nosūtīšu un tad …

Raidstacijā, kā parasti, skanēja muziķa. Arturs sēdēja uz kojas un dungoja līdzi: «Mīlu tevi, mīlu tevi, mīlu rītā, vakarā …»

— Nu, kā ar ziņām no tālās tēvu zemes? — durvis pavērdams, jautāja Pārups. Neprasīdams atļauju, ienāca un atslējās pret sienu: — Kristāldzidrajam vēl turas tie paši grādi?

— Tik vien jums to rūpju … Laimīgs cilvēks!

- Kas ir laime? Glāzīte. Tikko bija pilna, pēkšņi tukša. Un tad uznāk paģiras.

— Nedzeriet tik daudz.

— It kā es no lieliem priekiem … Ja cilvēkam bēdas, ir tikai divi ceļi — vai nu tās noslīcināt, vai pašam no­slīcināties. Es dodu priekšroku pirmajam.

— Jūs un bēdas? Ja man būtu tāda līgava kā Alīses jaunkundze.

— Alīse? Ņemiet, es jums viņu atdodu! Par puscenu, kā jau lietotu mantu.

— Jūs … jūs neesat viņas smaida vērts!

— Skaisti teikts. Ar savu nevainīgo smaidu viņa mūs visus apvedusi ap stūri. Vēl šorīt es arī domāju, ka viņa ir eņģelis. Mīlēju viņu, dievināju, gribēju likt pie kājām visu pasauli… Tagad viss iemīdīts dubļos… Nelie­dzieties, Artur, jūs viņu arī mīlat, jums ir tiesības zināt patiesību, dalīt ar mani rūgto biķeri. Prozīt! Un sasmē- ķēsim — manas cigaretes. Tos papirosus pirmīt jūs ne­sāt nevis man, bet citam, viņas mīļākam.

— Jūs melojat!

— Es? Nekad! Varbūt esmu dzērājs, bet vīnā ir pa­tiesība. Alīse meloja — man, jums, visiem. Nevis ar kādu no komandas uzsākusi, nē, no pašas Rīgas ved. Paslēpa savā kajītē kā tāda … Ja jūs zinātu, Artur, kā tas sāp! Pret tādām sāpēm vienas zāles — aizmirstība, kuru sniedz pudele … Un jums arī derētu pārmainīt reper­tuāru.

Pārups apturēja elektrolu un pārmainīja plati. Pie durvīm viņš apgriezās, lai pārliecinātos par efektu. No skaļruņa plūda «… redzu, ka acīs tev viltība mirdz …», bet uz kojas sēdēja radiotelegrafists — sadudzis, galvu rokās apracis.

Darbs bija nostrādāts nevainojami. Tiesa, Drēziņam mute pamatīgi aizbāzta. Bet kāpēc neatspēlēties, ja to varēja izdarīt, pašam paliekot ēnā? Izmantot cilvēku vā­jības allaž bijusi Pārupa specialitāte. Tagad šis nelai­mīgi iemīlējies lempis savā greizsirdībā izpļāpās Kviesim vai kapteinim, un Drēziņu izolēs. Pārups nemaz necentās slēpt no sevis, ka joprojām bīstas Drēziņa. Tieši tāds dumpinieks var iekarot romantiskās Alīses simpātijās. Nu viņa to vairs neredzēs. Ar vienu šāvienu izdevies no­sist divus zaķus, pie tam nebojājot attiecības ar Alīsi.

Kajīte līgojās.

Ienākot Alīsei bija jāpieķeras pie stenderes, lai ne­pakristu. Durvis svaidījās virās, un vajadzēja piespiest ar plecu, pirms izdevās tās aizvērt un aizšaut bultu priekšā. Alīse jutās izmocīta un tuva nervu sabrukumam. Viņa nesaprata, kāpēc Pāvils palūdzis iziet, kas abiem runājams. Viņa izjuta bailes. Lai kā Pārups bija centies izskaidrot savu rīcību ar greizsirdību, viņa vairs neti­cēja nevienam viņa vārdam. Viņa bija redzējusi mežo­nīgo naida uzliesmojumu Pārupa seja, un gandrīz tādu pašu izteiksmi pauda arī Pāvila vaibsti.

Alīse atrāvās no durvīm un paspēra soli uz priekšu. Tagad Pāvils panāks pretī, saņems aiz rokas, pateiks visu.

Bet viņš nekā neteica, pat nepakustējās. Viņš sēdēja, saliecies pār galdu, viena roka ieķērusies galda malā kā bailēs no krišanas, galva nodurta — gluži kā tai naktī, kad Alīse bija atradusi viņu aizmigušu.

— Kas noticis, Pāvil? — viņa sauca. — Saki taču!

Drēziņš neatbildēja.

Alise paskatījās viņā. Seja, kuru pa pusei slēpa roka, pēkšņi likās sveša un neizdibināma. Ko viņa zina par šo cilvēku? Nekā. Viņa bija tam uzticējusies, un tieši tādēļ Pāvila neuzticības pilnā klusēšana apvainoja jo smagāk.

Alīse paraustīja Pāvilu aiz pleca.

— Kas ir? Atbildiet taču! — viņa vairs nespēja to uzrunāt kā tuvu draugu. — Vai jūs esat aizmidzis?

Drēziņš neatsaucās.

Viņš nebija aizmidzis. Un tomēr dzirdēja Alīses vār­dus, viņas jautājumus kā pa sapņiem. Daudz skaļāk un neatlaidīgāk Pāvils Drēziņš dzirdēja citu balsi, citus jautājumus:

— Kas tevi savervēja Interbrigādei? . . .

— Kas vēl no latviešu komunistiem karoja Spā­nijā? …

— Kas Francija kopa ar tevi izbēga no nometnes? . . .

— Kas tevi pārveda pāri Latvijas robežai? . ..

— Kas tevi slēpa Rīgā? …

Kas? … Kas? …

Politpārvalde. Logus sedz biezi aizkari. Pie griestiem deg spilgta spuldze. Istabā tikai divi krēsli. Uz viena viņš vēl nupat kā sēdējis, bet tagad guļ uz grīdas. Viņu sit — lai izdod biedrus, konspiratīvās adreses. Viņš spī­tīgi klusē. Viņš vairs nejūt sāpes. Daudz mokošāks ir jautājums, kas nekavējoties, tūlīt pat jāatrisina: «Kas nodevis? Kas?»

Atkal sitieni. Un tad vairs nav nekā. Kad viņš atgūst samaņu, izrādās, ka arī spīdzinātājiem nepieciešama at­elpa. Pratinātājs kaut kur pazudis. Bet no blakustelpas atskan smiekli. Un tad vēl kāds vārds — Zaigas vārds. Smejas par Zaigu. Pēkšņi viņš atkal ir mierīgs — viņš zina, kas nodevis. Neviens no savējiem. Tā ir provokā­cija! Viņš zina arī, kas to izdarījis. Bet biedri brīvē to nezina. Biedri jābrīdina! Jānokļūst pie Zaigas, jāpa­stāsta!

Un, lūk, viņš jau iet pa Rīgas vakarīgajām ielām po- litpārvaldes aģentu apsardzībā, izraujas, skrien. Nopakaļ lido lodes. Ja ķers, tad ir beigas. Bet viņš domā tikai par vienu — jābrīdina! Kamēr nav par vēlu!

. .. Drēziņa apziņā ielauzās okeāna grandieni. Viņš atskatījās un pazina Alīses kajīti. Kajīti, kur viņš pirmo reizi pēc visiem to dienu pārdzīvojumiem atradis patvē­rumu. Un tagad stāvoklis tāds pats kā toreiz politpār- valdē — jābrīdina!

— Vai zini, kas ir šis nelietis? — Pāvils pēkšņi sa­cīja. — Pārups ir politpārvaldes aģents.

— Un tu? Kas tu tāds esi?!

— Komunists.

Tā, tagad tas pateikts. Citādi rīkoties nedrīkstēja. Viņš aizdedzināja pēdējo papirosu un dziļi ievilka plau­šās rūgteno dūmu.

— Apsēdies, Alīs, es visu pastāstīšu … No paša sā­kuma …

Alīsei bija grūti klausīties . . . Provokators .. . Komu­nists … Ar ko komunists ir labāks par politpārvaldes aģentu? Pāvila vārdi skanēja kā caur biezu miglu. Bet pamazām migla sāka retināties. Viņa redzēja cilvēkus, kas pamet savu dzimteni, pārvar simtiem šķēršļu, lai tiktu uz svešu zemi. Un šajā svešajā zemē tie cīnās un mirst. Ne par savu labumu, bet lai palīdzētu svešiem biedriem, lai karotu par savu taisnību, par ideju. Un tie, kas palikuši dzīvi, atgriežas dzimtenē, kur draud cietums. Atgriežas ne jau sava labuma pēc, bet lai palīdzētu ci­tiem. Tāda, lūk, izskatās pasaule, no kuras nāk Pāvils.

Alīse pacēla galvu, nolūkojās Pāvilā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Vēl vakar viņa šo seju nebija pazi­nusi — gandrīz neticami, cik tā kļuvusi tuva un dārga šajā īsajā laikā. Tagad vaibsti vairs nelikās neizdibi­nāmi, tagad Alīse saprata, kāpēc Pāvila seja ar ēnām zem acīm un ciešanu rievām ap muti tik vīrišķīga, tik pie­vilcīga, kāpēc šī balss rod ceļu līdz pašai sirdij. Un tū­daļ kā pretmetam ausīs ieskanējās Pārupa lipīgi medainā balss: «Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlestības apliecinājumu …»

— Ja tu zinātu, pie kādiem līdzekļiem viņi ķeras . .. - Alīse atkal dzirdēja Pāvilu. — Kāds atnāca pie Zai­gas …

— Kas ta par Zaigu? — Alises jautajums izskanēja satrauktāk, nekā viņa to gribējusi. — Ja nevēlies, vari nestāstīt.

— Zaiga ir Cepurīša meita, mana kaujas biedra sieva … Un uz tā viņi dibināja savu provokāciju. Šis nelietis uzdevās par Spānijas cīnītāju, solījās palīdzēt atbrīvot pārējos. Viņš uzrādīja vēstuli no Zaigas vīra.

— Vēstuli?

— Viltotu. Zaiga to nezinaja. Viņa uzticējās, atklāja dažus biedrus. Nākamajā dienā mani apcietināja.

— Cik zemiski! Bet kā viņa varēja noticēt? To taču jūt, ar kādu cilvēku tev darīšana …

— Un tu? Vai tu juti?

Alīse ievaidējās:

— Šis cilvēks bija? …

— Jā. Tas bija Pārups.

Arturs jutās kā sastindzis. Tāds viņš bija sēdējis, klausīdamies Pārupa drausmīgajos vārdos, tāds sēdēja patlaban, tāds savas vilšanās varā vēl ilgi sēdēs un pār­dzīvos. Galvā bija tukšums. Viņš nespēja domāt, viņš pat nespēja apstādināt elektrolu, un notrulusī adata nu jau kuro reizi apskrēja skaņu plates pēdējo rievu.

Tadā stāvokli Kviesis ieraudzīja radiotelegrafistu. Rē­derim patlaban bija lielisks garastāvoklis. Jo stiprāk pūta cejavējš, jo ātrāk kuģis sasniegs Santaringu. Vai tad tas nebija iemesls priekam? Šādā dieniņā uz «To­bago» neviens nedrīkstēja nokārt galvu! Uzsitis Artu­ram uz pleca, Kviesis teica:

Neņemiet pie sirds, Artur, vai tad jūs kapteini Vil- sonu nepazīstat? Un galu galā saimnieks te esmu es! Ap­solu jums, ka Santaringā tiksiet krastā … Un tagad pie darba! Te būs telegrama svainim. Lai gatavo kāzas.

— Kāzas? — Arturs nesaprašanā uzlūkoja Kviesi. — Vai tad kāzas vēl būs?

Jautājums sakaitināja Kviesi. Viņš atcerējās, ka Ar­turs pat nebija piecēlies, kuģa īpašniekam ienākot.

— Kāpēc lai nebūtu? — Kviesis asi vaicāja.

— Pārupa kungs taču teica … Alīses jaunkundzes kajītē…

Nu Kviesim kļuva skaidrs, kāpēc Arturs, viņam ienā­kot, nebija piecēlies. Piedzēries! Tāpēc tik idiotiski val­bīja acis, tāpēc nez ko buldurēja. Pilns kā mārks!

— Ko teica? … Kas par kajīti? … It kā nepietiktu, ka Pārups augu dienu žūpo, vēl piedzirda manus jūr­niekus! Lieciet aiz auss, telegrāfistā kungs, tādas lietas es uz sava kuģa necietīšu!

Arturs neatbildēja. Tikai skaņuplate čērkstot griezās bez mitas un kā papagailis atkārtoja:

«Jo es neticu tev… Jo es neticu tev …»

Kviesis izrāva dakšu no sienas kontakta. Ar atvieg­lotu nopūtu elektrola beidzot apklusa.

— Un ko jūs te visu laiku leijerējiet savus šlāģerus?! Kā tāds … — Kviesis atcerējās ka'pteiņa trāpīgo apzīmē­jumu: — Kā tāds iemīlējies delfīns. Un vēl citiem lieciet klausīties. Apnicis! … Būtu tad jau drīzāk radio uzgrie­zis! Vismaz dzirdētu, kas pasaulē notiek.

Arturs vēl joprojām īsti nespēja saprast, ko Kviesis no viņa grib. Viņš vispār nekā nesaprata. Kustēdamies kā mēnessērdzīgais, ieslēdza radiouztvērēju. Tad ierau­dzīja savās rokās lapiņu. Telegrama. Pareizi, jānosūta telegrama uz Santaringu. Viņš ieslēdza raidītāju un ar pilnīgi trulu sejas izteiksmi ņēmās darbināt atslēgu.

Kviesis izklaidīgi vērās logā. Ko tas Pārups tur sa­muldējis? Kāzas nebūšot?… Vai tiešām Alīse arī pēc sarunas ar viņu vēl uzdrošinājusies pateikt, ka negrib precēties? Nevar būt! Tas taču būtu smieklīgi! Tagad, kad laulības kontrakts, paldies dievam, jau parakstīts. Gan viņš tai izdzīs šitos niķus .. .

No uztvērēja skanēja kāda balss. Laikam kāds priekš­lasījums, pēdējās ziņas raidīja vēlāk… Kviesis vien­aldzīgi ieklausījās, sadzirdēja atsevišķus vārdus. Tie bija bez jēgas un satura. Tad jau raidatslēgas asie pīkstieni izteica daudz vairāk. Garš piesitiens, īss, divi gari. .. Telegrama lido uz Santaringu. Nez vai svainis saņems to vēl šovakar? Varbūt viņš pašlaik atrodas savās plan­tācijās? … Ko tas diktors tur stāsta?

— Ko? — Kviesis iekliedzās. — Ko viņš melš?! Tas nevar būt!

Raidītājs vairs nepīkstēja. Artura pirksti kā nedzīvi žņaudza nekustīgo atslēgu.

— Pie velna, nepīkstiniet taču! — Kviesis šķita kā prātu zaudējis.

Viņš metās pie radioaparāta, pilnīgi nevajadzīgi pū­lējās asāk noskaņot staciju, piespieda ausi, atlēca atpakaļ.

Un klusumā kā vesera sitieni krita diktora vārdi — satriecoši, neaptverami:

— Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara. Iedzīvotāji ar ziediem sagaida padomju tankus. Komu­nistiskā partija iznākusi no pagrīdes. Atbrīvoti visi po­litiskie ieslodzītie. Milzīgas masu demonstrācijas. Sastā­dīta tautas valdība.

— Kas tagad būs? — klusi vaicāja Arturs.

Kviesis nebija spējīgs atbildēt. Viņam trūka elpas.

Un viņš pats vēl nekā neaptvēra, tik pēkšņi šis trieciens bija viņu apdullinājis. Gluži kā nams, kas pilnīgi ne­gaidot sagrūst virs galvas un aprok zem savām drupām. Tagad Kviesis gulēja, piespiests zemei, pūlējās elpot, pūlējās apjēgt, kas noticis. Kad tad īsti pamats sāka līgoties zem kājām? Vai tik pirmais grūdiens nebija sa­manāms jau pirms gada, kad krievu kara kuģi noenku­rojās Liepājā un Ventspilī? Bet toreiz taču visi zināja, ka tas tikai uz īsu laiku. Vai tad velti Munters brauca uz Vāciju, veda sarunas ar Hitleru? Nekas sevišķs nedrau­dēja, ļaunākajā gadījumā atnāks vācieši, iztrieks krievus un nodibinās kārtību. Visam jāpaliek pa vecam … At­nāks! Atnāca gan, tikai ne vācieši!

Galva bija smaga. Ar grūtībām Kviesis to pacēla.

— Kas būs? Nezinu, kas būs . . .

Pēkšņi viņš ierēcās:

— Boļševiki izģērbs mūs plikus, tas, lūk, būs! Lai nolādēta šī stunda!

Kviesis bez spēka atkrita radiotelegrafista kojā. Ara kauca vētra, radio pārraidīja kādu maršu. Arturs lēnām sapogāja svārkus. Tam visam nebija nekādas jēgas.

Kviesis pamanīja, ka Arturs dodas uz durvīm. Viņam bija bail palikt vienam, palikt vienatnē ar drausmīgajiem vārdiem, kuri līdzīgi tanku dārdiem joprojām plosīja ausis.

— Palieciet, Artur! Kur jūs ejat, Artur?

— Es? … Es pie kapteiņa, Kvieša kungs … pazi­ņot …

Jā, pareizi… jāaprunājas ar kapteini Vilsonu … ar Pārupu .. . jāapspriežas, ko tālāk, — Kviesis mur­mināja.

Jāapspriežas ar Pārupu. Pārups tagad kompanjons, lai arī piepūlē smadzenes… Kviesis nodrebēja. Pārups .. . Pārupam taču tagad atņems namus . .. Na­baga Pārups . . . Nabaga Alīse … Tik izdevīgas laulības, un tagad viss izjūk!… Pēkšņi Kviesim likās, ka sirds pār­stājusi sist — Pārupam atņems namus, na-ci-o-na-li-zēs. Un «Tobago»? Kas būs ar «Tobago»?!

Tikai šajā mirklī viņš izjuta trieciena nežēlību. Ne­vis kaut kāds nams sabrucis. Sabrucis paša nams!

— Mans kuģis! — Kviesis ievaidējās. — Viss paga­lam! Pagalam mūža darbs!

Radiotelegrafists līdzjūtīgi vēroja saimnieku, šo pie­peši sakritušo, it kā novītušo seju, kurā zibensātrumā mainījās dažādas izteiksmes — pilnīga nesaprašana, izmisums, naids, sāpes, trulums. Beidzot Kvieša vaigi atguva krāsu. Paldies dievam, kuģis atrodas nevis Rīgā, kā Pārupa nami, bet pusceļā uz Ameriku. Tam neviens netiek klāt. Vēl «Tobago» ir viņa īpašums! Ir un pa­liks! Bet, ja nu komanda gribēs tūlīt doties mājās, ko tad? Rīgā šie nolādētie boļševiki taču atņems «Tobago», tāpat kā laikam jau pasteigušies piesavināties pārējos kuģus … To nedrīkst pieļaut! Komanda nedrīkst nekā uzzināt! Vismaz pagaidām!

— Artur, manu zēn! …

— Jā, Kvieša kungs?

— Padomāsim kopā, Artur, ko tagad iesākt…

— Jā, Kvieša kungs … Tas taču briesmīgi…

— Bet mēs, jūrnieki, briesmu priekšā nepiekāpjamies. Mans pienākums — izpildīt saistības. Santaringā gaida apsolīto kravu. Un es to nogādāšu galā, lai tur vai kas! Pēc tam laidīšu komandu krastā. Lai lasās uz sarkano paradīzi, ja grib! Es nevienam neliegšu šo prieku.

— Pareizi, Kvieša kungs, tā arī pateikšu viņiem, ka Santaringā katrs varēs darīt, ko vēlas.

— Pagaidiet, Artur, jūs vēl esat jauns, jūs slikti pa­zīstat cilvēkus. Šie salašņas var paķert līdzi «Tobago» kā ciema kukuli, lai pielabinātos jaunajai valdīšanai… Es par sevi nedomāju, Artur, cik tur vecam cilvēkam daudz vajag… Es domāju par Alīsi. Es būšu pliks kā baznīcas žurka, pat nevarēšu viņai nopirkt kleitiņu, ma­nai lepnajai Alīsei… Artur, jūs taču arī viņu mīlat… Vai jūs esat spējīgs vienaldzīgi noraudzīties, kā viņa cieš trūkumu? Palīdziet viņai!

— Es Alīses jaunkundzes dēļ visu ko… Bet ko es varu darīt?

— Jums nekas nav jādara, manu zēn, itin nekas. Jūs tikai nedrīkstat nevienam stāstīt… Jau tā komandu var tikko valdīt. Viņi vēl spējīgi man atņemt kuģi!…

Sī doma bija nepanesama. Aizmirsis, ka runā ar Arturu, Kviesis skaļi izkliedza savas sāpes:

— Manu kuģi! Vislepnāko un modernāko Latvijā! Es pārdevu «Krimuldu», es pārdevu «Nameiķi», visu ko pār­devu, lai nopirktu «Tobago». Tas ir mans, tas ir gabals no manas miesas! — viņš atjēdzās. — Artur, tātad jūs apsolāt?! Es paļaujos uz jums!

— Jā, Kvieša kungs … Bet es nedrīkstu … Uz jūras, uz kuģa bez kapteiņa ziņas nekas nedrīkst atgadīties … Kapteinim man jāpaziņo . ..

— Nevienam! Pat ne Alīsei! Vilsons ir mans draugs, bet viņam nav jūsu rakstura, viņam nav jūsu skolas. Jūs mākat stādīt tēvzemes intereses augstāk par visu, bet viņš var vēl izpļāpāties. No mūsu klusēšanas atkarīgs, vai šis kuģis kritīs boļševiku nagos … Es pazīstu Alīsi, viņa to neaizmirsīs, viņa pratīs jums pateikties.

Kviesis bija pārliecināts, ka saka patiesību. Galu galā mazs romāniņš starp Alīsi un šo glīto zēnu ir sa­mērā pieticīga maksa par tādu kuģi kā «Tobago».

Arturs likās vēl tā kā svārstāmies.

— Kas ir, Artur? Vai es būtu maldījies? Vai jūs ne­mīlat Alīsi?

Bet Alīse . .. viņa mani nemīl … viņai ir cits .. .

Kviesis skarbi iesmējās:

Nieki! Pārups jums tagad nav konkurents. Vai tie­šām domājat, ka mana meita spējīga precēt šo dzērāju?

— Ne jau… Bet tas, ko viņa slēpj savā kajītē…

Gājiens pie Alīses Vilsonu manāmi mulsināja. Pasa­ciņai par mīļāko viņš neticēja. Drīzāk jaunkundze aiz žēlsirdības uzņēmusi savā kajītē kādu bezbiļetnieku. Vai maz tādu, kas nespēj atrast Latvijā darbu? Arī pats Vil­sons pirms pusgadsimta tā bija uzlavījies uz kuģa, lai meklētu laimi jaunajā pasaulē. Ceļā viņu neviens ne­baroja, un jau otrajā dienā nācās izlīst no paslēptuves, pieteikties pie kapteiņa … Tagad viņš pats ir kapteinis. Vilsonam nemaz negribējās pielietot varu. Tomēr atteik­ties nebija nekādas iespējas — rēderis paliek rēderis, un likums viņa pusē.

— Ko jūs tūļājaties, kapteini Vilson! Ātrāk! — Kvie­sis nikni skubināja.

Diez vai kāds no draugiem būtu pazinis viņā allaž laipno veikalu partneri, vēlīgo firmas īpašnieku vai mī­lošo tēvu. Tagad tas bija cilvēks, kas cīnās par savu eksistenci, par savu dzīvību.

Šajā mirklī viņš bija gluži piemirsis, ka vēl visai ne­sen pats ieteicis Alīsei atmaksāt Pārupam ar līdzīgu rīcību. Viņš tikai apzinājās, ka meitas uzvedība apdraud iespēju saglabāt kuģi. Paslēpt kajītē mīļāko un vēl ļaut sevi pieķert! Vienkārši nepiedodami! It sevišķi pašreizē­jos apstākļos, kad tik daudz kas atkarīgs no Alīses attie­cībām ar radiotelegrafistu.

— Slēdz vaļā, Alīs! Es visu zinu! — niknuma brī­žos Kvieša balss varēja iedvest bailes jebkuram.

— Es neatvēršu, — Alīse runāja mierīgi, bet cieti.

Kviesis uzlūkoja kapteini. Tā bija pavēle.

— Alises jaunkundz, es jūs lūdzu, esiet prātīga, — Vilsons teica. — Citādi būšu spiests likt uzlauzt durvis. Kvieša kungam ir tiesības to pieprasīt. .. Ticiet man, tam cilvēkam nekas nenotiks.

81

— Ko darīt? Ko? — Alīse čukstēja.

6 - 4102

Drēziņš paraustīja plecus:

— Kas tad mums tagad cits atliek? Jāatver … Alīs, man tiešām ļoti žēl, ka tā iznāca, ka manis dēļ tev …

— Pāvil! — Alīse viņu pārtrauca, bet Drēziņš jau bija paguvis atvērt durvis.

Kajītē iebruka Kviesis.

— Tāds kauns! Tāds negods! Vai tā es tevi audzi­nāju?! Tevi mīl kārtīgs cilvēks, bet tu nez ar kādu! …

Tikai tagad viņš uzmeta skatienu Drēziņam. Sagum­zīts uzvalks, bārdas rugāji un ciešanu pēdas sejā — nē, tas nemaz neatgādināja mīlētāju.

— Tēv, es tev aizliedzu! Kam tad tu tici vairāk — savai meitai vai šim neģēlim Pārupam?

— Ko nu tagad vēl par Pārupu? Tādam cilvēkam es savu meitu gan nedošu.

— Tātad tu jau zini, ka Pārups ir spiegs, politpār­valdes aģents … Un tu neliegsi Pāvilam patvērumu tikai tāpēc, ka viņš ir komunists .. .

— Komunists?! Boļševiks?! — Kvieša acis pielija ar asinīm. Šajā brīdī šis vārds likās viņam visa ļaunā iemie­sojums. — Alīs, tu esi prātu zaudējusi! Patvērumu? Ha, ha! Tev jau var nez ko iestāstīt!… — Kvieša dusmu lēkme pamazām pārvērtās histērijā. — Viņš īpaši uzlavī­jies uz «Tobago», lai sakūdītu manu komandu! Viņš ir sarkanais komisārs! Viņam uzdots atņemt man kuģi! Bet pagaidām tas vēl ir mans! Mans, mans, vai dzirdat! Pagaidām es te vēl esmu kungs un pavēlnieks!

Vīri jutās noguruši. Ne jau no lūku nostiprināša­nas — darbs paliek darbs. Daudz grūtāk paciest aizvien pieaugošo valstīšanos, kas neļauj mierīgi paēst, pa īstam izģērbties, ērti atgulties. Arī miegs nesniedza atpūtu. Pat, ja izdevās aizsnausties, muskuļi palika sasprindzināti, lai pasargātos no kritiena. Piecēlies cilvēks jutās kā sa­lauzts.

Matroži bija īgni un nerunīgi. Riebās telpas saspies­tais, mitrais gaiss, izlietās viras un kafijas peļķes, slap­jās drēbes, kas mētājās juku jukām. Pat Kurts, atgriezies no sardzes, vairs necentās nolikt savus gumijas apavus ierastajā vietā — tik un tā tie braukās pa visu kubriku.

Pirmajā mirklī vīri tikai negribīgi pavērās Augustā, kas no sliekšņa uzbudināti sauca:

— Klausieties! Klausieties visi! Nupat atrada zaķi! Būtu jūs viņu redzējuši! Puisis uz goda! Pa kluso pār­nācis pāri Latvijas robežai. Izlauzies no cietuma. Ticis galā ar desmit poļukiem. Ielēcis Daugavā un atpeldējis līdz kuģim. Un tagad uzrāvies.

Augusts, tikai pa ausu galiem dzirdējis par Drēziņu, gribēja pasniegt ziņu romantiskā ietērpā.

— Tavs noslēpumainais kuģis jau nogājis dibenā? — Kurts vienaldzīgi atsaucās. — Kā tad sauc šo jauno grāvēju?

— Es tavas nolādētās grāmatas apliešu ar piķi un ietriekšu tev rīklē! — bocmanis errojās.

— Ko jūs ākstāties, — Augusts taisnojās. — Te pat «Noslēpumainais kuģis» nobālētu. Šis izrādās komunists!

— Kurš?

— Runā skaidrāk, intelbeņķi! — pavēlēja Galenieks.

— Cik reizes jums jāsaka? Tas, kuru Kviesis licis iesprostot.

— Ieslodzīt? Ko? — nesaprata Kurts.

— Nu, to pašu … Teicu taču, ka komunists.

— Kur tu rāvi tādas pasaciņas?

— To jau visa pasaule zina! Alīses jaunkundze pa­stāstīja Vallijai, Vallija Cepurītim, šis man …

— Melo! Kopš kura laika tad Alīse tā gudrā?

— Šo taču atrada viņas kajītē. Pati slēpusi un nu uzreiz nezinās …

— Skaidrs, — teica Galenieks.—Vai tad uz bābām ir paļaušanās? Būtu labāk pie puikām atnācis.

— Kur tad šis paliks? Tepat jau dzīvos, kad vecais viņu norīkos pie darbiem, — Kurts kļuva domīgs. — Dun- griņus es jau varētu iedot, bet zābaku man pašam tikai viens pāris.

— Ar jums tiešām vairs nav gaisa, — Augusts zau­dēja pacietību. — Nekur viņu nelaidīs. Vedīs atpakaļ uz Rīgu un izdos policijai. Viņu ietupinās!

— To tu iestāsti Zigim, es neesmu šodien piedzi­mis, — Galenieks viņu aprāva. — Pats sešus mēnešus tupēju par kontrabandu. Bet mani noķēra ostā. Uz jūras cilvēks var darīt, ko grib …

— Kontrabanda ir cita lieta. Tā ir tīra prece, — teica bocmanis. — Bet no politikas — pirkstus nost! Uz sauszemes vai uz kuģa, vienalga!

— Un es tev saku, ka viņiem šis numurs neies cauri! — Galenieks iekarsa. — Tas nav nekāds peldošs cietums, bet godīgs latviešu kuģis.

— Un ko Cepurītis par to saka, August? — Kurts apvaicājās.

— Ko viņš var teikt, — piezīmēja bocmanis. — Li­kums paliek likums.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks piecēlās. — Uz jūras cilvēks ir cilvēks. Ejam, zēni, pie Cepurīša, kaut kas lietas labā jādara!

Kvieša kajīte bija pati greznākā uz kuģa. Citādi taču nedrīkstēja būt. Un Kviesis ar to lepojās. Viņš bija lepns uz trīsstūraino riekstkoka rakstāmgaldu, kas tieši iede­rējās kaktā zem iluminatora, uz trīsviru spoguļskapi, ko darinājuši labākie Īrijas mēbeļnieki; uz plato gultu, kas' te aizvietoja pārējās kajītēs uzstādītās kojas. Bet vis­vairāk Kviesis mīlēja dižoties ar drapējumu, kuru bija personīgi izvēlējies lielākajā Dublinas veikalā — gan aizkari, gan krēslu atzveltnes, gan durvju portjeras, gan gultas apvalks, itin viss bija no zila zīda, kas atgādi­nāja saules aplietu jūras virsmu.

Uz šā zīda apvalka Kviesis tagad nemierīgi vārtījās ar visām drēbēm un apaviem.

Reizēm okeāns saņēma pilnu riekšavu ūdens un iemeta iluminatorā. Tvirtās šļakatas kā skrotis sitās pret biezo stiklu, un Kviesim bija tāda sajūta, it kā viņa cieši aizslēgtā kajīte būtu ienaidnieka ielenkts cietoksnis.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Tēv!

Atkal Alīse!

— Tev, atver durvis!

— Es tagad nevaru ar tevi runāt! Nevaru un negribu!

— Atver! — kliedza Alīses balss. — Atver, citādi… es pati nezinu, ko …

— Ko tu no manis gribi?! Pat uz paša kuģa vairs nav miera. Visi sazvērējušies, visi dumpojas!

Kviesis aizgriezās un aizspieda ausis. Brīdi vēl dzir­dēja neskaidru rīboņu, tad klauvējieni apklusa.

Kviesis uzrausās sēdus, nometa svārkus. Viņam bija neciešami karsti. Svila vaigi, ausis, deniņi. Piere pārklā­jās ar sviedriem. Un kajīte līgojās. Tā nebija jūras sli­mība, nē, jūrai viņu nepievārēt! Kviesis paskatījās pa­klājā. Acīs sāka raiboties, sarkanie raksti sagriezās vēr­petē, pārvērtās liesmās.

Alīse bija gluži traka. Ko tik viņa pirmīt nesarunāja. Varēja pat likties, ka viņa mīlētu šo sarkano. Ek, neva­jadzēja par to ieminēties! Alīse, protams, iecirtās. Pat­laban viņa tēvam par spīti nez ko izgudrotu. Vai tad Kviesis nepazina savu meitu? Kas vēl prata tā atmest galvu un pateikt: «Jā, es viņu mīlu. Agrāk pati to neno­jautu, bet tagad skaidri zinu!»

Nekā šis skuķis nezināja, nekā no dzīves nesaprata. Interesanti, ko viņa darītu, ja uzzinātu, ka «Tobago» tagad ir viņu vienīgais īpašums, vienīgā cerība glābties no nabadzības. Tad viņa ātri vien novērstos no cilvēka, kas jau izstiepis roku un grasījās pielikt uguni šim ku­ģim. Viņai pat prātā neienāktu mīlēt cilvēku, kura dzīves mērķis bez sirdsapziņas pārmetumiem atņemt visu ci­tiem, arī viņai. Nolādētie komunisti! Nepietiek ar to, ka viņi atņēmuši tēvzemi, ka taisās nolaupīt kuģi. Tie pat ārda viņa ģimeni.

Kaut drīkstētu Alīsei uzticēties! Tad viņa vairs ne­mocītos, nemocītu arī viņu. Divatā viņiem būtu daudz vieglāk. Bet stāstīt nedrīkstēja. Alīse bija sieviete; sie­vietēm vaļīgas mēles. Nē, nē, lai labāk pacieš. Gan jau pienāks diena, kad viņa sapratīs, ka tēvs nav nekāds ļaundaris. Gan viņa vēl pati lūgs piedošanu par šīsdie­nas asajiem vārdiem!

Pie durvīm atkal piebungoja.

Kviesis neatsaucās. Lai klauvē, viss notiek viņas pa­šas labā.

Bet klauvējieni nerimās. Tie kļuva vēl neatlaidīgāki.

— Kas tur atkal? — Kviesis beidzot neizturēja.

Tā nebija Alīse. Reizē ierunājās vairākas vīriešu bal­sis. Kviesis jau grasījās atslēgt durvis, bet laikus saklau­sīja, ka ieradušies komandas pārstāvji ar lūgumu atbrī­vot Drēziņu. Viņš nikni apsviedās apkārt.

Pārups nebija nekāds jūrnieks. Līgoties pēc dažām pudelēm šampanieša vai līgoties tāpēc, ka viss kuģis valstās bez mitas, — tās tomēr bija divas pilnīgi atšķi­rīgas izjūtas. Un nevarēja teikt, ka pēdējā sevišķi ieprie­cinātu viņa iekšas. Kļuva nelabi jau no tā vien, ka ap­vārsnis pēkšņi pazūd kaut kādā dziļā ielejā, lai pēc brīža atkal melnotu augstu virs galvas. Būtu vismaz bijis kaut viens nekustīgs punkts, uz ko skatīties! Bet viss, pat komandtilts un masti, pat kuģa priekšvads un kāpnes, slīdēja, lēkāja, krita un gāzās. Tad jau tiešām labāk pie­dzerties pa īstam!

Un tomēr Pārups, krampjaini turēdamies pie margām, lauza sev ceļu uz raidstaciju. Pēdējā laikā tā pievilka viņu kā magnēts.

Ieraugot Arturu, gribējās atvēzēties un, cik jaudas, iecirst pa šo muļķīgo ģīmi. Skaistas ziepes bija savārī­jis radiotelegrafists! Kaut gan — šis vientiesis nebija vainīgs, ka tik smalki iecerētais gājiens beidzies ar ne­veiksmi. Savu lomu tas bija nospēlējis, kā jau marione­tei piedienas, Vainīgs bija viņš pats. Vajadzēja paredzēt, ka Drēziņš pats iebāzīs galvu cilpā. Drēziņš taču komu­nists, un no tādiem visu ko varēja sagaidīt, tikai ne nor­māla cilvēka rīcību. Atkal pielaista kļūda. Pie tam nepie­dodama, ja ņem vērā ilgstošo dienestu politpārvaldē!

Viens labums vismaz bija — vairs nevajadzēja se­višķi izlikties. Pirmīt Alīse viņu nolamāja par spiegu, tagad viņš atklās savus trumpjus. Lai sauc, kā grib, par sievu tomēr kļūs. Gan jau viņš mācēs atrast ceļu, kā pie­spiest šo izlutināto skuķi!

— Sveiks, maestro! Kā redzat, pat orkāns nevar mani atturēt no tik patīkama apciemojuma.

— Vai gribējāt nosūtīt telegramu? — Arturs nemie­rīgi vaicāja.

— Es un telegrama? Kopš kura laika? Vienkārši gar­laicīgi. Gribēju apklaušināties, kas jauns tālajā un dār­gajā senču zemē.

— Nezinu. Radio sabojājies.

— Tā, tā, kāda nelaime mūzikas cienītājiem … LIn īsviļņu uztvērējs?

— Arī… Visa iekārta pagalam… Un nekādi ne­varu atrast vainu … Vienkārši nestrādā — un cauri… Baidos, ka līdz Santaringai būsim nogriezti no ārpa­saules, — teica Arturs. Viņš bija ļoti bāls.

Smagiem soļiem Pārups nokāpa salonā. Izņēma no bufetes pudeli konjaka un pirmo reizi mūžā pa īstam iztukšoja to sistemātiski, glāzi pēc glāzes. Izrādījās — daudz vieglāk tēlot piedzērušos nekā patiešām piedzer­ties.

Domas palika skaidras, skaidras līdz riebumam. Gluži kā tai vakarā, kad viņam pēc sarunas ar Rīgncru tik ļoti gribējās aizmirsties. Vai tiešām vācieša pareģo­jums jau piepildījies?

Viņš atkorķēja otru pudeli, ielēja glāzīti, jau pacēla, tomēr nolika atpakaļ uz galda. Kāda jēga dzert? Labāk aiziet pie Kvieša un pamēģināt tikt pie skaidrības. Jā­dzird, ko tas saka. Gan viņš arī melos saklausīs patie­sību.

Vajadzēja ilgi klauvēt, iekams Kviesis atvēra.

•— Nāciet, Ilgmar, nāciet!… Mums jāaprunājas, es jau pats taisījos pie jums … Alīse ir mana vienīgā meita, man jārūpējas par viņas laimi… Viņa jūs nemīl…

Pārups piecēlās un sāka staigāt pa kajīti. Kuģis šū­pojās vairāk nekā jebkad. Tātad noticis, noticis tas, no kā brīdinājis Rīgners! Lai cik miglaini bijuši viņa vārdi, Pārupam, kā jau politpārvaldes darbiniekam, tie patei­kuši pietiekami daudz. Būdams labāk par Kviesi infor­mēts politikas aizkulisēs, Pārups zināja par sazvērestību, kuras mērķis bija ar Vācijas palīdzību atbrīvoties no krievu garnizoniem. Skaidrs bija arī tas, ka padomju val­dība, ja vien uzzinās par šiem plāniem, spers pretsoļus. Turklāt stāvoklis Latvijā bija tik saspīlēts, ka pietika ar vienu vienīgu padomju tanku, lai gadiem uzkrātais naids izlauztos uz āru, lai uzšautos liesma, kurā sadegs gan viņš, gan Kviesis. Lūk, kāpēc viņš pēc sarunas ar Rīg­ncru pie katras izdevības tramīgi apklaušinājās par zi­ņām no tēvu zemes. Sabojātais radio, Artura neveiklie meli un tagad, lūk, Kvieša pēkšņais lēmums pateica visu. Viņu nevar apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā tēva rūpes par meitas laimi. Nospļauties Kviesim uz Alīses laimi, viņu interesēja tikai Pārupa nami. Kas varēja pa­redzēt, ka šie nami, pagājušajā novembrī mantoti no tēva māsas, izkūpēs tik ātri? Pārvērtīsies ziepju burbulī, pirms pagūts tos iemainīt pret pusi kuģa un Alīsi kā bezmaksas piedevu? Vajadzēja tomēr pielikt lielākas pū­les, lai panāktu tūlītēju salaulāšanos… Atlikt kāzas līdz Santaringai bija nelabojama muļķība. Bet kas va­rēja zināt, ka arī okeānā viņam ceļā stāsies šis nolādē­tais Drēziņš? Atkal viens gudri iecerēts šaha gājiens beidzies ar sakāvi… Nu vairs nedrīkst pielaist ne mazā­kās kļūdas. Nākamajam gājienam jābūt absolūti dro­šam. Ar Alīsi vairs nav ko rēķināties, šo figūru var upu­rēt bez jebkādas nožēlas. Bet partija turpinās — paliek kuģis. Un uz kuģa paliek Drēziņš, divkārt bīstams pre­tinieks jaunajos apstākļos.

Pārups saņēmās. Raugoties Kviesim tieši acīs, viņš noteica:

— Visu cieņu, mīļo Kviesi. Nemaz nenojautu, ka jūs tāds ideāls tēvs. Tātad beidzot atģidāt, ka Alīse mani nemīl? Bet agrāk, kamēr vēl biju turīgs namu īpaš­nieks …

Kviesis nobālēja:

— Ko jūs tur runājat? Ko jūs varat zināt?

— Es zinu visu ko. Zinu, kāpēc ar Arturu izgudro­jāt pasaciņu par sabojāto radio. Mani tik viegli neap- vedīsiet ap stūri. Ne velti esmu strādājis politpār- valdē…

Sie neapdomīgie vārdi deva Kviesim iespēju izkļūt no neveiklās situācijas. Kviesis saviebās. Likās, ka po­litpārvaldes vārds viņu šokētu. Politpārvalde! Lūk, lie­lisks iegansts, lai atkratītos no Pārupa. Nevar taču klaji pateikt, ka bijušais namīpašnieks automātiski pārvēršas bijušā līgavainī.

— Bet, Ilgmar, kā jūs varat par mani tik ļauni do­māt? Iznāk, ka esmu kārojis pēc jūsu mantas. Esmu pats pietiekami bagāts, lai nodrošinātu Alīsiņas laimi. Bet jums jāsaprot, rēdera Kvieša meita nevar precēt kaut kādu politpārvaldes aģentu. Kopš cara laikiem špiks ir lamu vārds.

Pārups ironiski pasmīnēja. Viņš bija tieši piemērotā omā, lai vienreiz bez aplinkiem parunātu ar bijušo sievastēvu.

— Lamu vārds? Lai nu kurš, bet jūsu vietā, Kvieša kungs, es tā neizrunātos — pat par cara laiku špikiem. Ja to piektajā gadā nebūtu bijis, tad no jūsu vectēva «Turaidas Rozes» pat smaka nebūtu palikusi — ērkšķi vien. Tad jums tagad nebūtu ne rēderejas, ne tādas lie­las mutes. Vai jūs tiešām nezināt, uz kā turas mūsu vie­nota Latvija? Ja nebūtu politpārvaldes, jūs nevarētu vis barot komandu ar samazgām — viņi jums izlietu tās uz galvas un turklāt vēl iebāztu pašu zupas katlā. Un jūs vēl sakāt — špiki!… Jums vajadzētu viņiem kājas bu­čot! Tikai pateicoties viņiem, jums ir iespēja staigat tī­rām rokām un taisīt netīrus veikalus.

— Kādas jums tiesības tā runāt par maniem veika­liem?

— Kompanjona tiesības.

— Kompanjons atradies! — Kviesim paspruka dusmās.

— Ak tad beidzot! Labi, runāsim jūsu valodā. Jums ļoti rūp meitas laime. Jūs nevarat viņu izprecināt kaut kādam Pārupam, vai ne? Un, lai nebūtu iespējams aiz­sūtīt kāzu telegramu uz Santaringu, jūs tēvišķīgās rū­pēs likāt Arturam sabojāt radio . ..

— Ko jūs runājat? … Jūs nekā nezināt! . ..

— Es visu zinu! Tāda ir mana profesija, kuru jūs tikko nonicinājāt. Man vairs nav namu. Bet arī jums …

— Man ir «Tobago».

— Pagaidām. Neaizmirstiet, ka uz kuģa atrodas Drē­ziņš, Cepurītis arī ir sarkanais. Ja nu komanda uzodīs?

— Arturs klusēs.

— Tāpēc, ka viņš muļķis. Gudrs cilvēks dara to, kas viņam izdevīgāk. Ja nu es atklātu jūrniekiem patiesību un atbrīvotu Drēziņu? Boļševiki droši vien būtu ar mieru piedot manus grēkus.

— Jūs to nedarīsiet, Ilgmar!

— Tāpēc, ka man izdevīgāk palikt par jūsu kompan­jonu. Un kā tāds iesaku jums atbrīvot Drēziņu. Kāds mums tagad pamats paturēt viņu ieslodzījumā? Viņš vairs nav valsts noziedznieks, drīzāk tautas varonis …

— Atbrīvot? … Jums šņabis apmiglojis smadzenes!

— Atbrīvot… vai arī atbrīvoties. Vai tas nav tas pats? Drēziņš ir ārkārtīgi bīstams, viņa dēļ visa Rīgas policija tika sacelta kājās. Ar tādiem subjektiem — asu aci un pistoli rokā.

— Ko darīt? … Sakiet, ko darīt!

— Kāpēc vaimanāt? Kamēr šņabis vēl garšo, nekas nav zaudēts. Dzīve ir šūpoles — šodien uz leju, rīt atkal uz augšu … Namus es vēl dabūšu atpakaļ. Man ir sa­kari … Fon Rīgners ir Rīgas naciķu fīrers, es viņam reiz izdarīju lielu pakalpojumu, — pateicoties manam brīdi­nājumam, viņam izdevās paglābties no apcietinā­juma … Mans laiks vēl pienāks! … — Pārups apklusa, tad ar tīšu asumu teica: — Bet jūsu kuģis tad zem sar­kanā karoga peldēs nez kādās jūrās.

Kviesis sarāvās.

— Mans kuģis! — viņš izdvesa. — Ilgmar, palīdziet, esmu gatavs uz visu …

— Visu man nevajag, tikai pusi… Kā jau firmas līdzīpašniekam. Jūs protat taisīt veikalus, visu cieņu, bet tagad ar to vien vairs nepietiek… Paklausiet manam padomam, un kuģis būs mūsu!

Lai kādi notikumi satricinātu kuģa dzīvi, kapteinis Vilsons nekad nenokavēja ēdienreizi. Patlaban viņš sa­lonā dzēra tēju. Kviesim ienākot, Vilsona seja sadrūma. Nekad vēl laipnā saimnieka loma nebija šķitusi tik grūta.

Kviesis nelikās manām kapteiņa noraidošo klusēšanu. Izņēmis no bufetes ruma pudeli, viņš līdz trešdaļai pie­pildīja glāzi, tad pastiepa Vallijai:

— Verdošu ūdeni! Man šodien prāts nesas uz tādu īstu jūrnieku groku … Jā, kapteini Vilson, — viņš teica, iebaudījis pirmo malku, — putru nekad nevajag strēbt pārāk karstu. Es visu pārdomāju. Vai jums arī liekas, ka es pirmīt pārāk asi? …

— Dot rīkojumu viņu atbrīvot? Es tūlīt!

— Viņu atbrīvot? Nenāk ne prātā!

— Komanda neapmierināta, Kvieša kungs …

— Tieši par to es arī domāju … Ja cilvēkam vēders rūc, viņš vienmēr neapmierināts. Kāpēc tiešām neuzla­bot uzturu? Kā jūs teicāt, kāds līkums iznāk līdz tai Huānas salai?

— Kādas piecas stundas. Rīt pirms brokastīm būsim tur. Tas būtu lieliski! — nopriecājās Vilsons, bet tad at­cerējās: — Un kā ar tām trīskāršām cenām?

Kviesis nopūtās:

— Ne tik vien kādreiz jāzaudē. .. Vallij! — viņš pa­sauca. — Vēl vienu groku!

Bet Vallija jau atradās virsbūves durvīs. Nogaidīja, kamēr kārtējā banga pārvēlās klājam un putojošās strau­mes noplūda atpakaļ okeānā. Tad, turēdamās pie tauvas, uz saviem augstajiem papēžiem skrēja uz priekšgalu un tieši pirms nākamā brāziena ienira komandas telpā.

— Zēni! — viņa sauca. — Kas man nopirks šifona zeķes? Atnesu labu ziņu!

'— Viņš izlaists?! — vaicāja Cepurītis.

Pārējie klusēja. Bet viņu acīs bija salasāms tas pats trauksmainais jautājums.

Vallija papurināja galvu.

— Nē. Bet mēs brauksim pēc produktiem uz Huānas salu.

— Zili brīnumi, — Antons noteica.

— Tāpēc, ka situ ar dūri uz galda! — Galenieks iz- riesa krūtis. — Ar mani, puikas, jūs nekur nepazudīsiet.

— Ar savu dūri tu tikai mušas vari biedēt, — nosmējās bocmanis. — Ja Kvieša kungam nebūtu tik laba sirds …

— Un tā arī pateica — «Pēc produktiem»? — šaubījās Kurts. — Varbūt Kviesim tur savas lietas kārtojamas?

— Ja netici, uzprasi Vilsonam, — Vallija jutās aiz­vainota. — Viņš arī kā no plaukta nokrita.

— Man tā lieta nepatīk, — Cepurītis domīgi sacīja. — Kungs tik pēkšņi apžēlojies par mūsu vēderiem … Ej nu sazin, kas tā par Huānas salu?

— Es zinu! — Augusts atsaucās. — Kad noslēpu­mainajam kuģim pēc taifūna nolūza masti, viņu tur iz­meta krastā. Un tie spāņi vēl gribēja saņemt komandu gūstā. Bet tad kapteinis …

— Nemuldi! — pārtrauca viņu Cepurītis. — Biedri, vai jūs saprotat, Huānas sala ir spāņu kolonija.

— Un kas par to?

— Drēziņš Spānijā cīnījies pret frankistiem. Spāņu teritorijā viņam draud nāve.

Izsēdināt Drēziņu Huānas salā, — lūk, Pārupa plāns. Kviesis bija uzklausījis padomu. Bet ar to vien nepie­tika. Vajadzēja nodrošināties pret visādām varbūtībām.

Pārups devās pie galvenā inženiera. Svadrupa kajīte bija paplaša, bet ļoti nekārtīga. Uz grīdas mētājās šņor­zābaki, čības, netīrs virsvalks, papirosu gali. Skapja dur­vis stāvēja vaļā un dauzījās pret sienu. Uz drēbju paka­ramā šūpojās jūras aizsargu virsnieka formas tērps.

Svadrups dzēra reti — tikai uz lielām bēdām un lie­liem priekiem. Komunista notveršana viņam bija tādi svētki, kurus nevarēja nenosvinēt.

Kad Pārups uzmodināja inženieri, tas vēl gluži pa­ģirains uzrausās.

— Guliet vien, — Pārups atmāja ar roku. — Pudelei gan jāstāv, bet tie, kas to dzer, var arī gulēt! Sakiet, Svadrup, jūs mani laikam uzskatāt par neglābjamu dzērāju!

— Ja iekšas tur un ir trīs nami, kāpēc lai cilvēks ne- papriecātos? — nicīgi atbildēja Svadrups.

— Lieciet maniem namiem mieru! Ja es dzeru, tad zinu, kāpēc. Pie mums, politpārvaldē, prieka pēc nekas netiek darīts, — valdonīgi teica Pārups.

— Jūs … politpārvaldē?

— Tiešām tā! Jūs esat aizsargs, tāpēc esmu ar jums atklāts.

Svadrups pielēca kājās un nostājās taisni:

— Pārupa kungs, piedodiet, es nebiju iedomājies … Uz mani varat pilnīgi paļauties!

— Tāpēc atnācu, Svadrup. Mums jāturas kopā. Uz kuģa briest nopietni notikumi.

— Uz kuģa?

— Nepārtrauciet! Mēs piebrauksim Huānas salā, kur šo komunistu sagaida atmaksa.

— Priecājos dzirdēt!

— Jūs gan, bet vienam otram tas var arī nepatikt. Piemēram, Cepurītim.

— Es jau sen teicu, tas Cepurītis ir sarkanais.

— Turiet acis vaļā! Ja pamanīsiet ko aizdomīgu, ne­kavējoties pie manis! Ja man būs kāds rīkojums .. .

— Jums tikai jāpavēl, Pārupa kungs.

— Labi… Sakiet, Svadrup, — vai uz kuģa ir ieroči?

— Seši revolveri virsniekiem. Ieroču skapī.

— Tātad kopā ar manējo būs septiņi… Pilnīgi pie­tiek! Un kam ir skapja atslēga? Kapteinim?

— Man.

— Tad varam būt droši. Glabājiet kā acuraugu! Un par mūsu sarunu — nevienam ne vārda!

— Tieši tā, Pārupa kungs! Es būšu savā vietā.

Kad vējš ar gaudoņu ielauzās stūres mājā, Nordeķis pārsteigti apgriezās. Vai tiešām Kārkliņš būtu šovakar ieradies pirms laika?

Durvīs stāvēja kapteinis. Mugurā bija novalkāts kam­zolis, padusē viņš turēja vilnas segu, kas sitās kā nāves baiļu pārņemtas zoss spārns.

— Pūš, — viņš apmierināti teica.

— Pūš, kapteiņa kungs, — Nordeķis apstiprināja.

— Kaut kas ap desmit ballēm būs. Vai drīkst jautāt, ko sola šonakt?

— Tam nolādētajam funkerim kaste sagājusi dēlī, — kapteinis nometa segu uz šaurā ādas sofaja un smagi apsēdās, plati izpletis kājas. — Bet nekas traks jau ne­būs, barometrs ceļas.

— Un tomēr gribat pārlaist nakti šeit? Atļausiet pie­zīmēt, kapteiņa kungs, — vai nebūtu labāk kajītē? Jūs uzmodinās pie mazākās …

— Velns ar ārā! — kliedza kapteinis. — Ko jūs te komandējat, Nordeķi? Ko jūs te visi sākuši komandēt? Kāpēc es uz sava sasodītā kuģa nevaru gulēt, kur gribu? Ja jums tā patīk Kvieša, Pārupa un Svadrupa sabied­rība, varat nokāpt salonā. Es palikšu te!

Nordeķis neatbildēja. Cik vēl palicis līdz maiņas bei­gām? Viņš paskatījās pulkstenī. Laiks noteikt poziciju.

— Esiet tik laipns, — Nordeķis uzrunāja matrozi,

— pārbaudiet, cik nobraukts šai sardzē!

Viņš izgāja reizē ar matrozi. Arā vējš tūdaļ ieķērās svārkos un stūma atpakaļ stūres mājā. Nordeķis nepa­devās. Pieplacis metala kāpnēm, viņš uzrāpās līdz gal­venajam kompasam. Brezenta pārvalks bija norauts, bet spuldzīte darbojās. Tās gaismā viņš saskatīja «Tobago» kursu. Viņš noskrūvēja sarunu caurules vāku.

— Kāds kurss pie stūres? — un pielika ausi.

Vētras auri neļāva saklausīt matroža atbildi. Norde­ķis izmēģināja vēlreiz, tad atmeta ar roku. Pietika palū­koties kuģa priekšgala lēcienos, lai saprastu, ka katra banga tam dod citu virzienu. Atlika vienīgi pārbaudīt gaitas ugunis. Zaļā? Dega. Sarkanā? Arī. Citādi klājs grima tumsā, tomēr no augšas tā melnos apveidus va­rēja labi saredzēt uz putās sakultā okeāna.

Nokļuvis lejā, Nordeķis ilgi clkstījās ar durvīm. Kad pārkāpa slieksnim, durvis ar spalgu troksni atkal aizcir­tās. Pustumsā blāvoja kompasa roze, gailēja kapteiņa papiross.

— Pūš? — viņš miegaini jautāja.

— Pūš, kapteiņa kungs, — un Nordeķis atšķīra kuģa žurnālu, lai izdarītu kārtējos ierakstus. Pēc brīža viņš pacēla galvu. — Ar šo ceļavēju iznāk ap četrpadsmit mezglu ātrums.

— Četrpadsmit? — kapteinis piegāja pie galda un pārliecās navigācijas kartei. Kādu laiku viņš noņēmās ar cirkuli un lineālu. — Vajadzēs turēt divus strēķus vai­rāk pa kreisi.

— Divus strēķus pa kreisi! — sauca Nordeķis.

— Divus strēķus pa kreisi, — atkārtoja vīrs pie stū­res. — Ir divi strēķi pa kreisi.

Kāda milzīga banga ķēra «Tobago» no sāna un lika kuģim spēji sasvērties. Nordeķis tikko noturējās uz kājām.

— Kapteiņa kungs, vai tiešām mēs būtu tā novirzī­jušies no kursa? — viņš jautāja.

— Ne velna neesam. Bet tagad novirzīsimies. Skaidrs?! — kapteiņa niknā balss rādīja, ka viņš nevēlas turpināt sarunu.

— Kurš no jums abiem piedzēries — kuģis vai tu? — telpā iebruka Kārkliņš, vilkdams aiz rokas pilnīgi izmir- kušo kuģa puiku. — Piedodiet, kapteiņa kungs, nezināju, ka jūs šeit… Man jau nekas, bet šo vareno jūrnieku pagriezienā gandrīz noskaloja pie Neptūna. Pēdējā mir­klī noķēru aiz bikšu dibena.

— Tu ko, Zigi, Svadrupam gribi pakaļ darīt? — kap­teinis bargi apvaicājās. — Velns parāvis, ko es teiktu tavai mātei? Kuģis tev nav nekāds bulvāris, te jāstaigā ar prātu.

— Kapteiņa kungs, atļausiet nodot sardzi, — Norde­ķis skaļi noskandēja, tad pagriezās pret Kārkliņu un klu­sāk piebilda: — Ar desmit minūšu nokavējumu. Nākam­reiz atļaušos ierakstīt žurnālā, ka stūrmanis Kārkliņš atkal nokavējis.

Izrādījās, kapteinis tomēr bija sadzirdējis Nordeķa vārdus. Viņš izspieda papirosu pelnu traukā. Sākdams stāstīt, tūdaļ aizdedzināja nākamo:

— Ar žurnālu tā uzmanīgāk .. . Bija uz «Nameiķa» tāds stūrmanis, īsts šņabdegunis, bet asprātīgs pēc velna. Kā šis ko uzņem uz krūti, tā kapteinis ieraksta: «Šodien stūrmanis uz vakts ieradies piedzēries.» Raksta reizi, otru, katrā lappusē. Bet, kad pārbrauc Rīgā, tad ierauga pēdējo ierakstu kuģa žurnālā: «Šodien kapteinis Ander- sons uz vakts ieradies skaidrā,» — un Vilsons, it kā ne­būtu nupat gardi smējies par šo joku, ar bargu sejas iz­teiksmi pievērsās kuģa puikam: — Ietinies manā segā, Zigi, citādi pagalam nosalsi… Un nepilini ūdeni uz grīdas, lai jupis tevi parauj!

— Ja cilvēks kavējas dzeršanas pēc, tas vēl puslīdz saprotami. Bet, ja stūrmanis Kārkliņš nespēj atrauties no saviem muļķīgajiem sapņiem, tad, piedodiet par iz­teicienu, tā ir vienkārša nepieklājība.

— Sen vairs to nedaru, tā lieta neatmaksājas. Nosap­ņoju, ka tu paslēpies Alīses jaunkundzes pagultē, taču izrādījās — tas neesi tu, bet cits tēvainis… Kā nabaga jaunkundze tagad jūtas vientulībā?

— Nav jūsu darīšana, — norūca kapteinis, tad tomēr piebilda: — Grūti viņai klājas, vēl grūtāk nekā vienam otram …

— Lāga meitēns, tikai viena vaina, — sacīja Kār­kliņš.

— Kāda?

— Nepareizais papiņš trāpījies.

— Neaizmirstiet, ka runājat par kuģa īpašnieku, — kapteinis skarbi apsauca. — Un vispār, izbeigt šo ten­košanu. Vai te ir kuģis jebšu tirgus? Kārkliņ, iezīmējiet kartē jauno kursu uz Huānas salu! Un jūs, Nordeķi, lie­cieties uz auss!

— Uz Huānas salu? — iesvilpās Kārkliņš.

— Jā. Pēc svaigiem produktiem. Kvieša kungs bija tik laipns … Velns, ko jūs te vēl stāvat, Nordeķi?

Stūrmanis neatbildēja.

— Runājiet taču! — neizturēja kapteinis.

— Piedodiet, kapteiņa kungs, — vai jums zināms, ka šis Drēziņš karojis Spānijā republikāņu pusē?

— Ko jūs ar to domājat?

— To pašu, ko jūs, kapteiņa kungs, — Nordeķis ar uzsvaru teica.

— Es nedomāju, es pildu sava rēdera pavēli… Ko tad jūs darītu manā vietā?

— Es — nekā, — Kārkliņš pasmīnēja. — Bet kuģis var kaut ko darīt, piemēram, nomaldīties no kursa un pabraukt tai salai garām. Maz kas var atgadīties, kad jākuģo bez radio …

— Jūsu nolādētās asprātības man līdz kaklam! — kliedza kapteinis. — Kamēr es esmu uz borta, te neno­tiks dumpošanās. Ne no jūsu puses, ne no manas, lai velns mani parautu!

Kambarim, kur bocmanis glabāja darba rīkus, nebija iluminatora. Drēziņš sēdēja pilnīgā tumsā. Viņš nekā neredzēja. Tomēr vienu otru priekšmetu jau pazina pēc zilumiem uz miesas. Kuģim valstoties, tie vēlās no viena kakta otrā un pa ceļam katrreiz atdūrās pret viņu. Ta varēja itin labi atšķirt skārda spaini no koka āmura ķīļu iedzīšanai. Lai izvairītos no šīm asajām sadursmēm, Drēziņš uzrāpās uz liela tauvas ruļļa. Daudz labāk no tā nekļuva — tagad viņš pats ar visu rulli slīdēja turpu šurpu, brīžiem atsizdamies pret kaut kādām dzelzs sijām.

Šajā metala kārbā likās, ka ārā trakotu īsts orkāns. Viļņi triecās pret ārsienu ar neprātīgu dārdoņu. Šķita, viss milzīgais okeāns sakoncentrējies tieši šajā vietā un tagad nopūlas melnās miesās, lai sadragātu bortu. Ma- sīvās tērauda durvis, sīku drebuļu kratītas, dobji stenēja.

Brīnumainā kārtā Drēziņš nejuta jūras slimību, kaut kuģojis līdz šim bija tikai vienu reizi. Pie tam toreiz, kad Interbrigādes bataljonus evakuēja no Barselonas, nebija ne mazākās pūsmas. Toreiz briesmas draudēja nevis no pašas jūras, bet no itāļu zemūdenēm, kas slēpās zem spoguļgludās virsmas.

Pēc dabas Drēziņš bija optimists. Kad svaidīja un mētāja uz visām pusēm, viņš sev atgādināja paslēptuvi tunelī, centās iztēloties, kā tagad būtu krampjaini tu­rējies pie kādas sakabes, lai neuzkristu virsū rotējošajai skrūves vārpstai. Un vispār, lai kāds viņa stāvoklis, politpārvaldē tomēr bija ļaunāk. Protams, ja Pārups iz­pildīs savu solījumu, viņš pēc kāda laiciņa atkal atgrie­zīsies turp. Bet, ar vēsu prātu apsverot, diez vai tam iz­dosies piepildīt savus draudus. Uz kuģa atradās ne tikai Pārups, ne tikai Kviesis. Te viņam bija arī draugi. Alīse, Cepurītis, citi — vārdos nezināmi" jūrnieki, kuri neļaus ar viņu izrēķināties. «Tobago» iet uz Santaringu. Arī tur būs ļaudis, kas palīdzēs cīnīties par viņa atbrīvošanu, tā­pat kā franči palīdzēja bēgt no koncentrācijas nometnes.

Ļaunākajā gadījumā … Nu ko, arī tad nebūtu ko no­žēlot. Alise ir pārāk labs cilvēks, lai ļautu viņai aiziet bojā. Laulības ar Pārupu viņai būtu tas pats, kas pašam

cietums. Lieliska meitene, tikai pārāk naiva. Iedomājas, ka Kviesis pret komunistu izjutīs sevišķas simpātijās… Nez ko viņa tagad dara? Cenšas iežēlināt tēvu, raud, domā par savu dzīvi? Pēkšņi viņš iedomājās Alīsi. Nē, nepietika ar to, ka viņš pats atbrīvosies! Arī Alīsei jā­palīdz izbēgt no Kvieša un Pārupa restotās pasaules. Meitene ir to vērta.

Spējš grūdiens izsita Drēziņam no galvas visus sap­ņus un domas. Ar kuģi notika kaut kas dīvains. Tauvu rullis palēcās, tad atkal sāka slīdēt, šoreiz gan uz citu pusi. Arī valstieni, daudz spēcīgāki un saraustītāki nekā agrāk, tagad nāca no sāniem. «Tobago» spēji mainīja kursu — tur nebija šaubu. Kāpēc? Kas noticis? Atkal kāda zemūdene? Drēziņš sasprindzināja dzirdi — trauk­sme izpalika. Kāds gan cits iemesls virziena maiņai okeāna vidū? Pagāja desmit minūtes, divdesmit. «To­bago» joprojām ieturēja jauno kursu — kursu uz dien­vidiem. Uz dienvidiem? Kas tur atrodas? Drēziņš aiz­spieda acis un centās iztēloties karti. Pamazām no at­miņas iznira kontinentu apveidi. Drēziņš tos labi atce­rējās. Lūk, Āfrika … Pusaplis ar Gvinejas līci… Pāri okeānam uz Santaringu stiepās gandrīz taisna līnija … Bet dienvidos no šīs līnijas …

Huānas sala! Drēziņš sastinga.

Stūres mājas durvis nodārdēja, un Zigis atradās citā pasaulē. īstā ellē. Apkārt bija tumsa, vētra, okeāns. Sap­ņojot par jūru, nekad nebija ienācis prātā, ka tā var būt tik baismīga. Mīnas, zemūdenes un torpēdas šķita tīrais nieks, salīdzinot ar briesmām tikt ierautam šajā mutu­ļojošajā bezdibenī. Varēja iedomāties, kā cieš Alīses jaun­kundze — no vētras, no visa kā. Pirmīt, ceļā pie viņas, banga tikko nebija ierāvusi Zigi okeānā. Tagad viņš at­kal gāja, izmisīgi ķerdamies pie margām, pie tauvām, pie ventilatoriem, pie visa, kas varēja sniegt kaut ma­zāko atbalstu. Viņš nevarēja neiet. Alīses jaunkundze bija aizlūgusi tēvam par Zigi, tagad pašai grūti un nav neviena, kas palīdzētu.

97

Daži metri līdz ieejai virsbūvē Zigim šķita garāki par visu Atlantijas okeānu. Beidzot viņš bija pāri. Gai­tenī bija sausi un silti. Viņš devās uz priekšu. Aiz viņa palika plata ūdens sliece.

7 - 4102

Viņš pieklauvēja. Vienreiz, vēl un vēl. Klusums. Viņš nospieda rokturi. Durvis bija vaļā.

Ūdens karafe apgāzta. Grāmata nokritusi no galda un mirkst peļķē. Vēja raustītie aizkari izmisīgi sitas. Iluminators atvērts. Pie katras prāvākas bangas ielido šļakatas. Uz kojas — Alīse. Guļ kā bez dzīvības.

— Alīses jaunkundz! — iekliedzās Zigis.

Viņa neatbildēja.

Zigis izskrēja.

Vētra Atlantijas okeānā. Tie vairs nav viļņi, bet ūdens kalni, kas paceļas bezgalīgajā okeānā, kur Kvieša lepnais «Tobago» ir tikai sīka laivele. Un tomēr — lai arī ik mirkli ierakdamies ar degunu ūdens lavīnā, kas to pār­klāj līdz pat virsbūvei, — kuģis lauž sev ceļu uz Huānas salu.

Tāda vētra sen nebija piedzīvota, bet ne jau tā lau­pīja ļaudīm mieru. Neviens šai naktī nespēja aizmirst, ka aiz durvīm ar divkāršām bultām atrodas cilvēks, kuru Huānas salā gaida mūža ieslodzījums, varbūt pat nāve. Cilvēks, kas pirms dažām stundām vēl bija pilnīgi svešs, bet par kuru tagad visi domāja.

Vīri nerunāja. Viņi neprata ietērpt savas bēdas vār­dos. Bet pēc tā, kā viens, atgriezies no sardzes, aizsvieda kaktā eļļas mēteli, kā cits, līdz nāvei noguris, iekrita kojā un tomēr gulēja atvērtām acīm, pēc tā, ka palika neatšķirta Augusta grāmata, ka Cepurītis, nedzirdēdams galvenā inženiera niknos apsaucienus, nekustīgi stāvēja uz vienas vietas un ieklausījās dīzeļmotoru dunā, — pēc visa tā varēja spriest, ka arī cilvēkos plosījās vētra.

Svadrups trakoja. Skrūves apgriezienu skaits bija tik mazs, it kā to darbinātu vecmodīga tvaika mašīna, ne­vis gluži jauni, nevainojami strādājoši dīzeļmotori. Un vainīga šoreiz nebija ne degviela, ne vētra. Vainīga bija apkalpe. Pietika paskatīties uz motoristu sejām, lai saprastu, no' kurienes šī gliemeža gaita. Tā bija sabo- tāža. Svadrups nevarēja atrast defektu. Viņš varēja tikai izkliegt savu niknumu. Bet Cepurītis nolūkojās viņā tik briesmīgām acīm, ka vārdi iestrēga kaklā. Kuru katru mirkli Svadrups gaidīja, ka sarunu caurulē iedārdēsies kapteiņa Vilsona balss, nolamādama par apkaunojošo

gaitu. Bet caurule klusēja. Ātrums tā ari palika pieci seši mezgli līdz pašām maiņas beigām.

Kad Cepurītis nokāpa kubrikā, viņam pretī sitās sīvi dūmi. Vīri sēdēja un nikni smēķēja. Tas bija vienīgais, ko viņi spēja darīt. Cepurītis apsēdās uz kojas malas.

— Uzpīpē, — teica Kurts un pastiepa viņam «Trefa» paciņu.

Cepurītis paņēma smēķi un paskatījās uz matroža rokām. Biedri mēdza smieties, ka Kurts trešdaļu algas tērējot ziepēm. Tagad rokas bija palikušas nemazgātas.

Galenieks aizsāka vienu papirosu, nometa, aizkūpi­nāja citu, nospļāvās.

— Es viņiem aplauzīšu sprandu! — viņš pēkšņi ierunājās.

— Kam?

— Abiem diviem. Bet tam špikam vispirms.

— Nu, nu, ne tik strauji, — teica bocmanis. — Arī par draudiem nogalināt likumā paredzēts sods.

— Un tas, ko viņi dara, — vai tā nav slepkavošana? Vai par to tavā likumā nekas nav paredzēts? Saki tu, zaķa dvēsele!

'— Vai tu dulls? Atlaid!

Tikai tagad Cepurītis apjēdza, ka krata bocmani aiz apkakles.

— Nevajag, Cepurīt, bocis nav vainīgs, — teica An­tons, tad nopūtās: — Vai tiešām nekā nevaram izgudrot? Žēl cilvēka …

— Ko tad? Ja jau Alīsei neizdevās pielauzt tēvu … Ko mēs varam?

— Atteikties iet uz šo nolādēto salu, un cauri! — iesaucās Augusts.

— Dumpis? Tāpat kā tavos romānos? — Kurts pa­šūpoja galvu.

— Tu zini, pēc kā tas ož? — bocmanis zīmīgi paska­tījās apkārt.

7*

99

Vīri to zināja. Viņi, kas bija spējīgi uzņemties cīņu ar okeānu, izrādījās nespēcīgi viena cilvēka priekšā. Tā­pēc, ka tas bija rēderis. Tāpēc, ka tam bija nauda un vara. Tāpēc, ka tas bija viņu saimnieks un viņiem va­jadzēja strādāt un ēst. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši zem kada saimnieka. Viņi bija ar to apraduši, viņiem tas līdz šim allaž bija licies normāli. Bet šajā naktī, kad kuģis

ar katru skrūves apgriezienu tuvojās Huānas salai, kad tā kursu nevarēja grozīt ne par grādu, viņi gluži jaunām acīm pārskatīja savu dzīvi. Visu vārdā to izteica Cepu­rītis: 1 — Ek, ja būtu mūsu vara!

Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta dar­baļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mē­mais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.

Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs ne­bija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazau­dēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zu­dumā.

Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trū­cīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?

Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pār­metumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …

Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču ne­mainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.

Alīse pat neredzēja, kas ienācis kajītē. Viņa gulēja, galvu spilvenā ierakuši, pleci raustījās.

— Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.

Viņa nedzirdēja.

— Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.

— Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.

— Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!

— Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?

Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vil­nis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aiz­skrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.

— Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.

— Lai! Labāk noslīkt nekā …

Arturs pameta iluminatoru, steidzās atpakaļ pie Alīses.

— Bet viņu'var glābt! Tāpēc es atnācu… Jūsu tēvs …

— Tēvs? Vai jūs domājat, ka es nedarīju visu… Vēlreiz runāju, lūdzu … Jūs viņu nepazīstat, pirms šīs sarunas arī es viņu nepazinu. Ka tikai kuģis, ka tikai dzīvot… kaut uz cita dzīvības rēķina …

— Jūsu tēvs … — Arturs atsāka.

— Man vairs nav tēva!

— Kvieša kungs lūdza mani klusēt… jūsu dēļ .. . Un jūsu dēļ, Alīses jaunkundz, esrnu gatavs uz visu … Bet es to nevaru! Es nevaru vairs klusēt! Jūs mīlat Drē­ziņu. Viņu nedrīkst izdot spāņiem …

— Artur, ko jūs tā savādi runājat? Manis dēļ? … Nedrīkst… Ko nedrīkst, kāpēc nedrīkst?

— Viņiem nav tiesības izsēdināt Drēziņu Huānas salā. Vairs ne! Šodien ziņoja pa radio …

— Ko? Sakiet taču!

— Latvijā nodibināta darbaļaužu vara.

— Un tad? — nesaprata Alīse.

— Bet kuģis taču gabals no Latvijas teritorijas, — Arturs kā mācēdams mēģināja paskaidrot. — Ja tur iz­laida komunistus no cietuma, arī Drēziņš jāatbrīvo. Gal­venā teikšana tagad komandai.

— Artur! Tiešām?!

Alīse apskāva radiotelegrafistu, nolika galvu uz viņa pleca. Tikai tagad ilgi un grūti krātās asaras plūda brīvi un viegli. Noticis brīnums — brīnums, par kuru viņa sapņojusi šajās mokpilnajās stundās: Pāvils, viņas Pāvils ir glābts! Ne par ko citu Alise patlaban nespeja domāt. Viņa pat neaptvēra, ka, izšķirdamās par Pāvilu, nostājas pret savu tēvu, pret visu savu līdzšinējo dzīvi, nodrošināto, bezrūpīgo un pārtikušo. Viņai pat neienāca prātā, ka ar Drēziņu priekšgalā komanda var atņemt Kviešiem kuģi, ka no nākamā soļa atkarīgs ne tikai Pā­vila, bet arī pašas turpmākais liktenis. Vienīgais, kas viņai rūpēja, bija mīļotais. Un, nevaicādama sev, vai maz Pāvils mīl viņu, Alīse sauca:

— Pie komandas! Ātrāk pie komandas!

Nakts. Vētra. Un divi cilvēki, kas skrēja, brīžiem klupa, brīžiem pazuda zem nešpetnām ūdens šaltīm un beidzot sasniedza priekšējo pīķi.

— Cepurīt! Viņš ir glābts! — sauca Alīse.

Pārups vēl bija nomodā.

Pēkšņi viņš sadzirdēja neparastus trokšņus. Ieklau­sījās. Atšķīra saucienus: «Kuģis ir mūsu!» — un saprata visu.

Jātiek pie Svadrupa! Tur būs ieroči, tur būs sabiedro­tais. Viņš pieskrēja pie durvīm. Bet gaitenī jau trokšņoja matroži. Par vēlu!

Pārups atkrita krēslā. Trīcošu roku izņēma no skapja konjaka pudeli. Pudele! Tā ne vienu reizi vien bija palī­dzējusi slēpt īsto seju. Varbūt tā izglābs arī šoreiz. Viņš pielēja divas glāzes. Gaidīja — nekas cits tagad neatlika.

Trokšņi gaitenī attālinājās. Varbūt vēl viss nebija zaudēts? Varbūt mēģināt izzagties?

Pārups klusi pavēra spraugu. Izbāza galvu. Neviena. Gribēja paspert soli un tūdaļ lēca atpakaļ. Bet Vallija jau bija viņu pamanījusi:

— Biedri! — šo vārdu dzirdot, Pārups sarāvās. — Te ir šis riebeklis!

Jūrnieki iebruka Pārupa kajītē. Viņu stāvi piepildīja telpu. Lai kur Pārups paskatījās — visur bija naidīgas sejas.

— Iedzersim, — viņa balss skanēja nedroši, aizsma­kusi. — Tādā dienā nevar nesaskandināt. Prozīt, draugi!

— Velns tev ir draugs! — Augusts kliedza.

Pārups izrāva ieroci. Bet Galenieks pasita viņa roku

uz augšu, un lode ieurbās griestos.

Pārups paķēra pudeli. Pacēla virs galvas. Gribēja triekt ienaidniekam. Tā atsitās pret sienu. Konjaka atliekas izlija, iešļāca acis, padarīja aklu. Un viņam ro­kas jau bija aiz muguras. Jūrnieki pašķīrās. No kajītes Pārupam bija tikai viens cejš — uz ieslodzījumu.

Pilnā aizsarga formā Svadrups ielauzās pie kapteiņa.

Kā jūs varat gulēt, kapteiņa kungs?! Uz kuģa dumpis!

Vilsons acumirklī bija kājās. Ieraudzīja galvenā in­ženiera izpūrušos matus, bālo seju, aizsargu frenci. Gri­bēja ko vaicāt, bet klusēja.

— Kapteiņa kungs, katrs mirklis dārgs! Jāapbruņo virsnieki! Dumpinieki jāapšauj! Jāpieveic, jāiekaļ dzel­žos! Līdz Huānas salai tiksim pašu spēkiem. Un tur . . .

— Pareizi! Kamēr nav par vēlu, — Vilsons nopuri­nāja stingumu un smagiem soļiem izgāja ārā.

Pārliecies margām, kapteinis nolūkojās klājā, ieklau­sījās jūrnieku satrauktajos saucienos.

— Velns parāvis, kas te notiek? — viņš asi sauca.

— Latvijā darbaļaužu vara! — atbildēja kāda balss.

— Vai es neteicu?! — kliedza Svadrups. — Ja necīnī­simies, mums ir beigas!

Kapteinis izstiepa roku:

— Atslēgu no ieroču skapja! Visus virsniekus tūlīt pie manis!

— Un Kvieša kungu?

— Pasažieriem te nav ko darīt. Kritiskos brīžos par kuģi atbild tikai kapteinis.

— Tiks izpildīts!

Svadrups izskrēja. Matrozis gribēja viņam sekot, bet Vilsons aizstājās ceļā.

— Atpakaļ! Pagaidām te pavēlu es! — viņš pagriezās pret Kārkliņu: — Pasauciet nolādēto funkeri!

Vilsons smagi apsēdās. Kā allaž uztraukuma brīžos, iesmeldzās kreisā roka. Tā, kas bija cietusi Monzundas kaujā. Nez no kurienes atmiņā atkal uzpeldēja Baltijas jūra, mīnu kuģis «Otvažnijs», Februāra revolūcijas vēt­rainie mītiņi, matrožu padomes. Pēc tam viņš demobili­zējās, atgriezās Latvijā, sāķa kalpot Kvieša rēderejā. Divdesmit gadu nodrošinātas dzīves. Priekšā nodrošināts mūža vakars. Mājiņa Ainažos. Tur pa vasaru dzīvos maz­bērni. Garos ziemas vakaros varēs aiziet parunāties ar veciem draugiem par vētrām jūrā un dēkām ostās. Div­desmit gadu uzticīgas kalpošanas — vispirms «Viesturs», tad «Krimulda» un tagad «Tobago» … Pat šo dārgo kuģi Kviesis bija viņam uzticējis. Un nu? Ko nu darīt viņam, kapteinim Vilsonam? Dots pret dotu, uzticība pret uzticību! Un tomēr Vilsons sirds dziļumos apzinājās, ka justos daudz lādzīgāk, ja šajā izšķirošajā stundā kuģa kursu varētu nospraust kāds cits …

— Jūs mani aicinājāt, kapteiņa kungs, — uz sliekšņa stāvēja radiotelegrafists.

— Kas tie par jokiem?! Pirmajā ostā sakravāsiet sa­vas pekeles! Un es parūpēšos, lai neviens cits kuģis jūs nepieņem darbā! Skaidrs? — neraugoties uz bargajiem vārdiem, Vilsona balss bija mierīga, gandrīz gurdena. — Te radio sabojājies, te pēkšņi atkal darbojas. Tad vēl ar ziņām vispirms pie komandas. Kas te galu galā ir — kuģis vai gada tirgus? Un kapteinim ne pušplēsta vārda! Stāstiet visu no sākta gala!

— Piedodiet, kapteiņa kungs … Bet Kvieša kungs …

Stomīdamies Arturs pavēstīja par uztvertajām ziņām

no Rīgas, par savu solījumu klusēt. Tagad viņš pilnīgi apzinājās savu vainu. Turklāt vaina bija divkārša. Arī otrreiz viņš rīkojies aplami. Vajadzēja vispirms ziņot Vil­sonam, tikai tad iet pie Alīses. Uz kuģa kapteinis vienī­gais kungs un pavēlnieks. Vilsonam tagad ir pilnīgas tiesības pārsviest viņu pār bortu. Bet Vilsons nekā tam­līdzīga nedarīja. Viņš klusēja. Šis klusums likās necie­šami smags. Arturs apgriezās un gļēvi izslīdēja no stū­res mājas.

Kapteinis nepamanīja, ka palicis viens. Tātad Kviesis viņam tomēr neuzticas. Pēc visiem šiem gadiem! Varbūt Kviesim bija taisnība, varbūt tas bija gudrāks, redzēja tālāk par viņu pašu … Laikam taču Kviesis zināja, ka aiz šķietamās līdztiesības slēpjas parastās attiecības starp kungu un kalpu. Ar to mazo starpību, ka kalps diplo­mātiski tika dēvēts par kapteiņa kungu. Bet kāpēc tad arī komanda neuzticas, kāpēc neviens nebija nācis pie sava kapteiņa? Vai tiešām viņš sēž starp diviem krēsliem, ir gluži vientuļš uz šā kuģa? Cilvēks ar sirmiem matiem. Cilvēks bez stingras pārliecības. Cilvēks ar milzīgu atbil­dību. Vecs cilvēks, kas tagad, dzīves otrajā pusē, atkal nokļuvis krustceļos. Kuram jālemj, pie tam ne tikai par savu, bet par daudzu cilvēku likteni. Saglabāt kuģi Kvie­sim un sev kapteiņa algu nozīmētu pazaudēt dzimteni. .. Uz sevi vien paļauties nedrīkst, jāuzklausa citu domas …

Tā beidzot bija īstā dzīve! Beidzot Alīse lēma pati — par sevi un arī par citiem. Beidzot viņas mūžā ienācis kas liels, cildens. Kaut kas tāds, kas lika prātam apklust, sirdij ierunāties. Turklāt tik skaļā balsī, ka viņa jutās brīva, pilnīgi brīva darīt nevis to, kas pieklājas Kviešu dinastijas atvasei, bet to, ko prasa jūtas. Un cik savādi, ka šo brīvību viņai bija dāvājis līdz šim gluži svešs jēdziens: «Dzīve ir mūsu! Kuģis ir mūsu!»

— Kuģis "ir mūsu!

Šis sauciens skanēja Alīses ausīs, kad viņa sekoja Cepurītim uz klāju. Mūsu! Viņas un Pāvila, visu šo brī­nišķīgo cilvēku, no kuriem līdz šim viņu bija atdalījusi stikla siena … Klājs bija tumšs. Klājs bija slidens. Pāri šļāca viļņi. Agrāk viņa būtu baidījusies. Tagad tas sa­gādāja prieku. Modināja spīti. Viņa taču skrēja palīgā Pāvilam! Alīses rokā bija smaga slēdzene. Slēdzene no bocmaņa kambara, kur ieslodzīts Pāvils. Slēdzene, kas pavērs durvis uz citu pasauli. Šajā pasaulē viņai būs lemts iesoļot kopā ar Pāvilu!

Nopakaļ skrēja Galenieks, Kurts, Zigis, visi, kurus Alīse agrāk bija pazinusi vienīgi pēc izskata, bet tagad uzskatīja par saviem draugiem. Vējš uzpūta plāno jaku, raustīja matus, seju šaustīja šļakatas. Lai! Tikai ātrāk, ātrāk!

Durvīm priekšā karājās liela atslēga.

— Ļauj man! — sauca Cepurītis.

— Es pati!

Atslēga nokrita. Spēcīgs vilnis aizskaloja to pār bortu. Durvis atsprāga. Tumšajā četrstūrī parādījās viņa stāvs.

— Pāvil!

— Alīs! Tu!

Viņi apskāvās — divi cilvēki, kas iepazinušies grūtā stundā.

Pāvils atvēra acis un pāri Alīses plecam ieraudzīja sapulcējušos jūrniekus. Viņš nekā nesaprata. Tātad nevis Alīsei jāpateicas par atbrīvošanu? Vai Cepurītim un šiem puišiem? Bet kas kopīgs kuģa īpašnieka meitai ar ko­mandu?

— Tu! . . . Tu! — Alīse palaida viņu vaļā. Arī bied­riem bija tiesības uz Pāvilu.

— Kas ir, Cepurīt?

Mēs uzvarējām! Latvijā strādnieku vara! Kuģis ir

mūsu!

Tikai pamazām Drēziņš apjēdza Cepurīša vārdus. Viņu atbrīvojusi padomju vara! Darba tautas vara, par kuru viņš cīnījies Latvijā, Spānijā, Francijā. Par kuru vēl nupat gandrīz būtu samaksājis bargu cenu. Pāvils dziļi ievilka elpu, it kā gribēdams pārliecināties, ka šis viņa mūža sapnis tiešām nerādās sapnī vien. Viņš atmeta galvu. Kaut kur augšā ieraudzīja komandtilta logus. Tie gailēja kā laternas virs grūti ieņemama cietokšņa. Cīņa vēl nav galā, tā jāturpina arī šeit, uz kuģa!

— Puiši, pie kapteiņa!

Kapteinis Vilsons bija izlēmis. Lēnām viņš kāpa ko­mandai pretī. Vīri pamanīja kapteini. Daži neziņā aiz­griezās, citi novērsa skatienu.

— Kas te notiek? — Vilsons uzsauca.

Viņam atbildēja vairākas balsis, runādamas cita caur citu.

— Velns parāvis, kārtībai taču jābūt! Citādi vēl visi saks bāzt degunu, kur vajag un kur ne. Manos laikos uz Baltijas flotes kuģiem ievēlēja komisārus.

Tā ir dzimtenes nodevība! — ievaidējās Svadrups.

Varat sūdzēties Kvieša kungam, — pasmīnēja kapteinis.

— Drēziņu! Drēziņu par komisāru!

Vilsons aplūkoja bijušo bēgli no galvas līdz kājām un sarauca pieri:

— Vai tāds izskatās komisārs uz pieklājīga kuģa? Manā kajītē atradīsiet bārdas nazi.

Vilsons palika viens. Jā, pieņemtais lēmums bijis pareizs. Un tomēr uz kapteiņa lūpām parādījās skumjš smaids, kad viņš caur vētras grandieniem saklausīja no lejas Drēziņa balsi.

— Mūsu biedri Latvijā izkarojuši brīvību. Arī šis kuģis ir gabals no dzimtās zemes. Tas vairs nav un nekad nebūs Kvieša kuģis. Bet nepietiek ar to, ka esam pārņēmuši varu. Tā jānotur! Priekšā vēl daudz grūtību, bet esmu pārliecināts, ka mes uzvarēsim.

— Dvarsā redzama bākas uguns, — ziņoja sardzes matrozis. — Huānas sala, kapteiņa kungs.

— Nevis kungs, bet biedri kapteini, — Vilsons mie­rīgi pārlaboja. — Pie joda šo nolādēto salu! Tagad mums tur vairs nav ko meklēt. Stūrmani Nordeķi, ko jūs tūļā­jaties, kur ir karte?

Vētra nolūza pavisam negaidot.

Tikai smagie viļņi, nespēdami norimt, vēstīja par vētraino nakti.

«Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, atkal mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija iecelts par kuģa komisāru.

«… Sešdesmit jūdzes. Vēja stiprums 1 balle, viļņo­šanās — 5 balles, redzamība teicama. Sevišķi atgadī­jumi — sakarā ar darbaļaužu varas nodibināšanos Lat­vijā kuģi pārņēmusi komanda. Par kapteini apstiprināts Oskars Vilsons, par kuģa komisāru ievēlēts Pāvils Drē­ziņš, sakarā ar ko munsturrullī izdarīts attiecīgs ieraksts. Nodevu sardzi pulksten 8 00. Pirmais stūrmanis Nor­deķis.»

Nordeķis ar parasto saudzību aizskrūvēja savu tintes kūliju, sagaidīja Kārkliņu un izgāja ārā. Pāri jūrai zvī­ļoja rīta saule. Iedams gar Pārupa kajīti, Nordeķis ielūkojās iluminatorā.

Kuģa komisārs gulēja. Pār viņa seju slīdēja gaišas vizmas. Okeāna virsma cilājās kā pēc maratonskrējiena, un bangu atstarotie saules zaķīši te skāra zodu, te skrēja augšup pa neskūtajiem vaigiem. Beidzot kāda staru strēle tiešā tēmējumā skāra plakstus.

Drēziņš pamodās. Galva bija skaidra, un tomēr grūti uzreiz aptvert, kas noticis .. . Blakus viņš ieraudzīja bār­das dzenamos piederumus. Uz otas sakaltušas putas, bet nazis spožs. Drēziņš pasmīnēja. Labi, ka viņš naktī nav izmēģinājis laimi ar kapteiņa Vilsona vecmodīgo rīku. Sādā rullī varēja sev pārgriezt rīkli. Tas nu gan būtu bijs piemērots brīdis pašnāvībai! … Tagad, kad dzim­tene ir brīva. Cita lieta pirms dažām dienām, kad viņš nīka skrūves vārpstas tunelī, viens, bez maizes, bez ūdens, bez cerībām. Vai pirms divpadsmit stundām, kad gaidīja izsēdināšanu Huānas salā. Šodien viņš jau at­rastos spāņu fašistu nagos. Viņš, komunists, bijušais internacionālās brigādes cīnītājs… Padomju vara viņam izglābusi dzīvību. Padomju vara un … Alīse. Cik dīvaini! Alīse, bagātnieka — «Tobago» īpašnieka Kvieša vienīgā meita.

Drēziņš pasmaidīja un sāka dzīt bārdu.

Alīse cieši gulēja. Iluminators beidzot bija aizvērts. Vi]ņi skaloja vairs tikai stiklu. Citādi kajītē nekas nebija mainījies. Varēja redzēt, ka pēc nakts pārdzīvojumiem Alīse domājusi vienīgi par miegu.

Un tā arī patlaban gulēja — neizģērbta, drēbes izmirku­šas, slapjie mati izmētāti pa spilvenu. Tā parasti nācās gu­lēt komandas vīriem. Tiem, kurus viņa naktī bija saukusi par biedriem. Alīse gulēja un miegā laimīgi smaidīja.

Kuģa zvans iezvanīja sardzes maiņu. Alīse spēji pa­modās. Nopurināt sastingumu izdevās ātri. Nez vai tik ātri izdosies ieviest kajītē kārtību. Alīse jau grasījās saukt talkā Valliju, bet laikā attapās. Pašai uzkopt — tā taču arī daļa jaunās brīvības. Tagad sākusies jauna dzīve, tajā viss būs pašas — gan grūtības, gan prieki. Bet vispirms galīgi jāatvadās no vecās.

Alīse bez klauvēšanas iegāja Kvieša kajītē — tā ienāk cilvēks, kas taisās prasīt norēķinu. Iegāja un pārsteigta apstājās. Tāda pati nekārtība kā pie viņas. Pie lielā loga sēdēja Augusts un lasīja. Sakrustojis kājas, kā kungs atlaidies atzveltnes krēslā.

— Kas ar tēvu?

Augustam kļuva neērti. Viņš pats bija piedalījies Kvieša izdzīšanā. Galu galā tas bija mazākais, ko varēja izdarīt ar bijušo kuģa īpašnieku — romānos tādus pa­rasti met pār bortu, ko pabarot haizivis. Bet Alīse ir lāga meitene, un Kviesis ir viņas tēvs …

— Kas ar tēvu? Es jums prasu!

— Nekas jauns jau nav noticis, Alises jaunkundz. Mēs Kvieša kungu … bocmaņa kambarī pie vecām gra­bažām … kā jau nevajadzīgu mantu …

— Saprotu, — Alīse sacīja. — Nekas sevišķs nav mainījies. Tikai tagad kungu lomā citi.

Pirmajā mirklī Alīse gandrīz nepazina Drēziņu. No Kurta aiztapināts tīrs virsvalks, gludi skūti vaigi. Pat seja pārvērtusies, it kā no iekšienes apgaismota. Viņš izskatījās jauns un pievilcīgs. «Kā jau uzvarētājs,» rūgti nodomāja Alīse.

Drēziņš ar izstieptu roku panāca pretī:

— Redzi, tev par godu beidzot nodzinu bārdu … Kā lai tev pateicos, Alīs?!

— Gaidīt pateicību … no jums? … Es jūsu dēļ… Bet jūs ņemat un apcietināt tēvu! Es vēl saprotu Pārupu. Viņš to pelnījis . . .

— Tēvu?

— Jā, lai vai kas, viņš tomēr mans tēvs. Brīvība . .. Es to biju iedomājusies mazliet citādu … Vai tiešām arī tagad var tikai -uz citu rēķina? …

Un viņš bija domājis, ka drīkst mierīgi gulēt! Kas tas par komisāru, kurš nezina, kas notiek uz kuģa?!

— Tādas lietas vairs neatkārtosies, — Drēziņš teica.

Tas nezīmējās uz Kviesi vien. Tas attiecās uz visu,

kas var atgadīties, ja viņš gulēs uz cisām. Cīņā par kuģi bīstami ne tikai ienaidnieki. Bīstami arī draugi, kas aplami iedomājas brīvību. Nebūs tik viegli iestāstīt vie­nam otram, ka brīvība nav nekāds «galdiņ, klājies!».

Kad Kviesi izlaida ārā, viņš labu brīdi stāvēja uz sliekšņa un mirkšķināja acis. Tad aprada ar spilgto die­nas gaismu. Aprada ar savu jauno stāvokli uz kuģa. Viņš ilgi pateicās Drēziņam par atbrīvošanu. Kviesis bija pēkšņi novecojis, balss skanēja drcbulīgi:

— Nesakiet nekā, varas maiņa, es saprotu . .. Man noderēja atvēsināt prātu … Daudz ko esmu pārdomājis, guvis jaunas atziņas .. . Vai drīkstu paturēt savu kajīti? Varbūt jums kā kuģa komisāram? Līdz Santaringai varu pārgulēt arī salonā . .. Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?

«Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?» — šie vārdi vēl skanēja Drēziņa ausīs, kad viņš izgāja uz klāja.

Okeānā izzudušas niknās putu gāles. Šķita, saule no­laizījusi no bangu virsotnēm sniegu. Tomēr paši kalni palikuši. Zaļgani un smagi tie drūzmējās ap kuģi. Tie likās gaidām izdevīgu mirkli, lai atkal apraktu klāju. Drēziņš raudzījās uz okeānu, bet domāja par Kviesi.

Pienāca Cepurītis. Viņš izskatījās norūpējies.

— Kas ir?

— Svadrupam vakts, bet viņš atsakās nākt.

— Vai varat kaut kā iztikt?

— Ar dievu uz pusēm.

— Tad labāk, lai viņš pavisam nerādās mašīntelpā. Bet, ja tomēr uzkuļas, skaties viņam uz pirkstiem.

Cepurītis pašūpoja galvu:

— Bet ko darīs citi, ja Svadrupam ļaus tēlot slaistu? Galenieks, piemēram, kaut ko tādu vien gaida …

— Ar puišiem aprunāsimies vēlāk.

— Bet pie kapteiņa, Pāvil, tu gan aizkāp tūlīt! Ve­cais esot makten ellīgs.

Drēziņš devās uz komandtiltu. Jo augstāk viņš kāpa, jo sarežģītāks rādījās uzdevums. Pirmo reizi viņš redzēja kuģi visā tā varenumā. Tas taču savus simts metrus garš! Dūmeņi un ventilācijas caurules, masti un glāb­šanas laivas, vinčas un citi neizprotami mehānismi. Pel­došs nams vairāku miljonu vērtībā. Tas katrā ziņā jāsaglabā dzimtenei!

Pie stūres rata, kuru Drēziņš bija iztēlojies krietni lielāku, stāvēja Zigis. Zēna piere bija slapja. Arvien jau­nas sviedru lāses krājās virs sarauktajām uzacīm. Stū­res rats griezās pie mazākās kustības. Tieši tāpēc bija tik grūti noturēt kuģi kursā. Ironiski piemiegtām acīm Kārkliņš sekoja zēna izmisīgajām pūlēm.

— Pa labi, vairāk pa labi! — viņš komandēja. — Tu, puika, laikam iedomājies, reiz komunisti pie stūres, tad jādragā tikai pa kreisi? …

Vilsons stāvēja pie loga un lūkojās viļņu klaidā. Drē­ziņš redzēja tikai viņa muguru. Tā bija sadugusi, pelē­kais kamzolis sakrunkojies kā rūpēs savilkta piere.

Drēziņš padeva labdienu.

Labrīt! — Zigis jautri atsaucās un tūdaļ atkal pļevērsās kompasam. Par vēlu — kuģis bija parāvies sānis.

Kārkliņa apsauciens izpalika. Viņš bija atradis jaunu mērķi zobgalībām.

— Sveiki, biedri komisār. Kā klājas biedrenei Alīsei?

Vilsons neatņēma sveicienu. Pat neapgriezās.

— Biedri kapteini, gribu jums visas komandas vārdā pateikties par jūsu nostāju, — Drēziņš teica.

Vilsons klusēja.

— Mums būtu jāapspriežas par turpmāko kursu …

Vilsons neizturēja. Viņš strauji apsviedās apkārt.

— Ar mani? Zili brīnumi! Bet, kad iespundējāt Kviesi, tad gan aizmirsāt apspriesties! Tas, ka viņš bijis kuģa īpašnieks, vēl nav nekāds noziegums, velns parāvis! Es arī neuzdāvinātu citam, ja būtu mantojis no tēva . . . Manis pēc lai viņš ir desmitkārt kapitālists — kapteinim pasažieris paliek pasažieris, skaidrs?!

— Tas notika bez manas ziņas. Kviesis nupat atbrī­vots . ..

— Vēl labāk! Zibens lai sasper, vai te ir kuģis vai anarķistu midzenis? Katrs dara, kas tik ienāk prātā, un man pat pateikt nevīžo … Varbūt par kapteini jau iecelts Zigis un jūs atnācāt paziņot, lai es eju mizot kartupe­ļus?! Sakiet godīgi, — Drēziņ, kas jums aiz ādas?

— To pašu gribēju uzprasīt jums.

— Ļoti laipni… Tad lieciet aiz auss. Man uzdots no­gādāt kuģi Santaringā, un — Kviesis vai ne Kviesis — to es izdarīšu! Es esmu kapteinis un nevaru darīt, kas tikai ienāk prātā.

— Man liekas, būtu prātīgāk vispirms sazināties ar Rīgu.

— Jusu darīšana. Bet kravu es nogādāšu tas likumī­gajiem īpašniekiem, dzimtenē atgriezīšos ar tīru sirds­apziņu. Es esmu par kārtību, Drēziņ. Un es brīdinu jūs: ja vispār gribat ko pārvest mājās, tad daudz neielaidie- ties ar tādiem Galeniekiem. Viņi jums uzlauzīs tilpnes, uzspers gaisā visu kuģi, pamēģiniet tikai palaist grožus vaļīgāk .. .

Kapteinis paskatījās pulkstenī.

— Zigi, pirmai reizei pietiks, nodod stūri Zandov- skim! Tev laiks parūpēties par pusdienām. Un pasaki Vallijai, lai salonā uzklāj parastajam personu skaitam!

— Bet Pārupa vairs nav.

— Toties ir biedrs Drēziņš.

— Es biju domājis kopā ar komandu …

— Daudz ko jūs domājāt… Uz kuģa komisārs pie­der pie virsniekiem … Kārtībai jābūt!

Komandas telpā rīta saule neiekļuva. Un tomēr te valdīja svētku noskaņa. Līdz tam mirklim, kad iebruka Galenieks.

— Iedomājieties, ne tikai izlaida ārā, pat kajīti atdeva atpakaļ. Tilpnē viņu vajadzēja! Pie šprotēm un sērkoci­ņiem! Lai pūst kopā ar savām eksportolām!

— Mani arī izmeta ārā, — Augusts piebalsoja. — Pie tāda loga kā Kvieša kajītē vienā dienā var izraut visu Fantomasu. Bet šeit jau pēc piecdesmit lappusēm acis sāp.

Kurts beidza gludināt. Kārtīgi salocījis virsvalku, viņš teica:

— Es tā spriežu, darbs ir darbs un bez disciplīnas arī tagad nevar. Ja jau ievēlējām Drēziņu par komisāru, tad viņam tā teikšana. Gan viņš zina, ko dara.

— Viņš?! — Galenieks kliedza. — Viņš ir pilnīgi ap- taurēts! Kviesis taisījās viņu izdot spāņiem, bet Drēziņš tam vēl roku bučot.

— Man arī liekas, ka tas nav taisnīgi, — Antons ieminējās. — Gribēja taču iegrūst cilvēku tīšā nāvē … Lai tagad izbauda uz savas ādas.

— Tā būtu prasta atriebība, — sacīja Cepurītis. — Bet tagad nav laika kārtot personīgus rēķinus. Tas nevienam nav vajadzīgs, vismazāk Drēziņam.

— Ja jau tā … — Antons tūdaļ piekrita. — Man jau nav žēl, lai Kvieša kungs dzīvojas tai savā kajītē.

— Tad kādam velnam esam taisījuši dumpi? — Ga­lenieks neatlaidās. — Kungi paliek kungu galā, tikai vēl viens klāt radies! Es jums saku, no tā nekas labs ne­sanāks. Vajadzēja to Kviesi kārtīgi samizot un aiztriekt kaut kur tālāk, kaut vai uz to pašu Huānas salu. Būtu vismaz gaiss tīrāks!

— Tu, Galeniek, laikam iedomājies darbaļaužu varu kā tādu krogu bez saimnieka, — teica Cepurītis. — Katrs dzer, ko grib, jāmaksā nav nevienam.

— Iedzert gan derētu, — durvīs atskanēja bocmaņa balss. — Šodien kā nekā gandrīz valsts svētki. Kad svi-

neja Alises jaunkundzes saderināšanos ar … negribas šo vārdu nemaz mutē ņemt, bet Pārups vismaz zināja, kas vīriem vajadzīgs …

— Pareizi, tagad jāuzstajas Dreziņam, — teica An­tons. — Ja Alīses jaunkundze būtu tikusi man, es gan prastos.

— Kviesim esot īsts Jamaikas rums, — no augšas sauca Augusts. Viņš jau bija paguvis iekārtoties Antona kojā pie iluminatora. — Ar tādu puspliku indiānieti uz pudeles.

— Nekādas dzeršanas nebūs, — teica Cepurītis.

— Vai tad to vecīti, kas aizliedza brūķēt vīnu, sauca par Marksu un nevis par Muhamedu? — teica bocmanis. Ieraudzījis Zigi, piebilda: — Bet pie pusdienām tieši derētu…

Galenieks kāri iestrēba viru un tūdaļ atkal izspļāva.

— Kas par traku, tas par traku! Uz mata tādas pa­šas samazgas kā Kvieša laikos. Un tie tur augšā nez ar ko piestampā vēderu. Ejam, puiši!

Pamanījis salonā Drēziņu, Galenieks atņirdza zobus:

— Tā es jau domāju! Mēs taisām revolūciju, bet visādi komisāri iekasē labumu.

— Vai es jums neteicu? Ja tādiem tūdaļ neatbāzīs pretī, viņi jums dancos uz galvas, — noņurdēja Vilsons, griezdamies pie Drēziņa. Tad piecēlās un asi teica: — Vispirms, Galeniek, jums bija jāprasa man atļauja ienākt salonā, un otrkārt — kas jums te meklējams?

— Tas pats, kas jums. Kapteinis vai matrozis, katram savs vēders dārgāks. Ja jau ir mūsu vara, tad lai dod paēst kā cilvēkiem. Mums Zigis atstiepa tādu zupu, ka no smakas vien vēmiens nāk.

— Nu ko, tad ieturiet pusdienas kopā ar mums, — rāmi teica Drēziņš. — Vallij, lūdzu, uzliec vēl šķīvjus.

Antons īsti nezināja, ko darīt. Viņš palika pie dur­vīm. Galenieks turpretī apsēdās un piesmēla sev pilnu šķīvi. Pēc pirmās karotes viņa seja izstiepās.

— Šoreiz laikam gan būšu šāvis pār strīpu. Viens nulle jums par labu… Bet kas mums liek rīt tādu cietumkosti? Kuģis pilns ar konserviem un olām.

— Krava paliek krava, — noteica kapteinis.

— Zēl kvieša kunga kabatas, ko?

113

— Piedodiet, pilsoņi, — Kviesis ierunājās. — Es jau

8 - 4102

zinu, ka tagad man vairs nav nekādas teikšanas, es te esmu tikai pasažieris. Bet tā prece nemaz nepieder man, tā jau sen apmaksāta.

— To mēs vēl noskaidrosim, — sacīja Drēziņš. — Bet tikmēr…

— Bet tikmēr lai dzīvojam pusbadā, ko? — kliedza Galenieks. — Tas numurs neiet cauri! Vai nu tu dod rīko­jumu, vai arī mēs paši…

— Var redzēt, Galeniek, ka tev galvā pamatīga putra. Par kādiem rīkojumiem tu runā? Svarīgus jautā­jumus lemsim kopīgi. Bet vispirms jāuzņem sakari ar dzimteni.

«Tobago» raidstacijas telpa šaura, ļaužu pieplūdums neredzēti liels. Vislabprātāk Galenieks izliktu Arturu laukā, lai pats iekļūtu iekšā. Bet šoreiz bez telegrāfistā nevar iztikt. Un Galeniekam ar skaudību jānoskatās, kā ieiet kapteinis, Drēziņš un Nordeķis. Labi vēl, ka tagad vairs nav iespējams aizvērt durvis — ārā palikušie dabū vismaz ielūkoties. Uz laivu klāja sapulcējušies vai visi brīvsardzes jūrnieki. Ieradusies arī Vallija. Kas varēja viņai liegt šeit spodrināt nažus un dakšiņas?

Neviens neatrāva skatienu no Artura. Uzlicis galvā klausules, tas darbināja raidatslēgu. Grozīja uztvērēja pogas un uzmanīgi klausījās.

— Kas te notiek? Mītiņš? — kāpņu galā iznira kuģa puikas galva.

— Muti, citādi! … — brēca Galenieks, bet, sajutis uz pleca Cepurīša cieto roku, tīri laipni piebilda: — Vai tad pats neredzi? Cilvēks strādā, uzņem sakarus ar jauno valdīšanu …

Arturs nervozēja. Vilnim vajadzēja apskriet pusi pa­saules. Atkal un atkal viņš raidīja Rīgas izsaukšanas signālu. Rīga neatbildēja. Pēkšņi Artura seja saspringa. Iestājās klusuma brīdis. Viņa roka tvēra pēc zīmuļa.

Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimte­nes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Ar­turs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kap­teiņa:

— Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradī­simies. Vai atbildēt?

Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vie­nam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pa­manīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pa­smaidīja un pakratīja galvu.

— Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?

Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attā­lumu.

Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.

Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.

— Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.

— Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.

. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matro­zim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairā­kums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zo­lītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsau­cieniem.

R*

115

Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Ar­tura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Va­rēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlai­sties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa da­žādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzim­teni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?

Viņa plccam pieskārās kāda roka. Mīksta, glāstoša roka. Pēkšņi viņš vairs nejutās vientuļš.

— Alīs? — viņš vaicāja, lai gan nebija ko vaicāt.

— Es sēdēju savā kajītē… — viņa teica. — Viena pati… Vēl vakar mēs bijām kopā … Bet šodien tu vairs nenāc…

— Piedod, es nevarēju … Darba tik daudz …

— Ka pat mani esi aizmirsis?

— Izšķiras tik svarīgi jautājumi… Arturs mēģina uzņemt sakarus ar Rīgu.

'— Rīga … Cik tā tagad tālu. Ja tu zinātu, kā man gribas tur būt… kopā ar tevi…

— Nu jau drīz būsim.

— Tas nav iespējams.

Viņas balss nokrāsa lika Drēziņam vērīgāk ielūko­ties Alīses acīs. Tās bija skumjas.

— Tēvs saka, mums tur vairs nav ko meklēt. Mēs droši vien apmetīsimies Santaringā, pie tēvoča.

— Tēvs … Bet ko tu saki?

— Vēl vakar es viņu ienīdu, šodien man viņa žēl. Viņš tā pieķēries kuģim . .. Cik savāda tomēr ir dzīve: es darīju visu, lai tev palīdzētu, bet tu atmaksā ar to, ka atņem tēvam «Tobago».

— Citādi nevar … Tu nesaproti.

— Es saprotu… Mums ir dažādas ticības, mēs dzī­vojam dažādās pasaulēs. Kamēr tu biji pie manis kajītē, man šķita, ka varēšu atrast ceļu pie tevis. Bet tagad tu esi kļuvis tik svešs.

— Tev tā tikai liekas, Alīs … Vienreiz viss būs galā — un tad …

— Nevajag … Nekad nevajag solīt to, ko nespēj pil­dīt. Un tagad es tevi vairs netraucēšu, neatraušu no galvenā tavā dzīvē …

— Alīs!

Drēziņš paspēra dažus soļus, lai panāktu Alīsi, bet pēkšņi metās atpakaļ. No radiotelegrafista kajītes atska­nēja Artura gavilējošais sauciens:

— Urā! Sakari rokā!

Arturs pacēla roku. Gribējās apklusināt pat sīkāko traucēkli. Vāji vāji, kā caur vati, viņš sadzirdēja punk­tus un svītras. Tās veidoja «Tobago» izsaukšanas sig- nalu. Viņa acīs iegailejās gandarījums. Tad tas deva vietu rūpēm.

— Kas prot krievu valodu? Atbild padomju kuģis «Komintern».

— Cepurītis! — Galenieks sauca. — Anton!…

Šoreiz Antona prāts darbojās apbrīnojami ātri. Viņš

jau bija pusceļā. Pēc brīža atskrēja atpakaļ. Sakarsis, aizelsies un neizsakāmi lepns.

— Tūlīt būs klāt, — viņš paziņoja, it kā nez kādu varoņdarbu veicis.

Atsteidzās Cepurītis. Viņam uz pēdām sekoja mehā­niķi, stūrmaņi, matroži, motoristi. Visi, kas vien drīk­stēja pamest posteni. Cepurītis neuzdrošinājās pieskar­ties papīram ar saviem eļļainajiem pirkstiem. Saliecies kūkumā, piegrūda tuvredzīgās acis. Kustinādams lūpas, izlasīja radiogramas tekstu. Iztaisnoja muguru un sa­gremoja saturu. Tad lasīja vēlreiz. Beidzot svarīgi atkremšļojās un pārstāstīja latviski:

— «Komintern» atrodas Ziemeļjūrā un dzird mūs tīri labi. Viņi mūsu vārdā sazināsies ar Rīgu. Lai mēs tikai nezaudējot viņu vilni…

— Motorkuģis «Tobago» Atlantijā, — diktēja Drē­ziņš. — Komanda apsveic strādnieku uzvaru Latvijā. Lūdzam noskaidrot pēc rēderejas dokumentiem, kam pieder Santaringai adresētā krava … Un tagad, biedri, pie darba! Tikko būs kādas ziņas, es jums apsolu …

Solīt jau viegli, domāja jūrnieki, bet drošs paliek drošs. Ik pēc brīža kāds iebāza galvu raidstacijā. Tur tagad dežurēja kapteinis un Drēziņš. Vallija atnesa Ar­turam kafiju un dažas maizītes.

Ieradās Galenieks, Kurts, Antons. Atnāca Cepurītis piedāvāt tulkotāja pakalpojumus. Ieraudzīja, ka loksne Artura priekšā joprojām balta, un atkal aizgāja. Palika tikai Vilsons un Drēziņš. Drēziņš nolēma uz mirkli ap­sēsties. Viņu uzmodināja klusi pīkstieni.

Atbilde bija klāt. Uz papīra gūlās burti. Burti vei­doja vāTdus. Vārdi savirknējās teikumos. Arturs dzir­dēja, rakstīja, apzinājās, ka patlaban izšķiras kuģa lik­tenis, un nesaprata it nekā. Vajadzēs mācīties krievu valodu.

Izskanēja pēdējais pīkstiens. Arturs norausa svied­rus no pieres. Pēc ieraduma gribēja vēlreiz pārlasīt tekstu. Laikā atjēdzās un pasniedza radiogramu Vilso­nam.

— Rīga aicina visus kuģus atgriezties dzimtenē,— teica kapteinis. — Ja trūkst produktu, ūdens vai deg­vielas, var vispirms doties uz tuvāko ostu…

Komanda pulcējās kuģa priekšgalā. Sapulci bija sa­saucis Drēziņš. Viņš apzinājās, ka svešinieks nedrikst uzspiest savu gribu vīriem, kuriem tagad pirmo reizi mūžā tiesības pašiem lemt. Bet lemt nebija tik viegli. Ļaudis nedroši saskatījās. Nevienam negribējās runāt pirmajām. Cik viegli un vienkārši viss bija licies vakar naktī. Tagad viņiem nācās iepazīt brīvības ēnas puses. Agrāk allaž kāds deva rīkojumu — Kviesis, kapteinis, galvenais inženieris, bocmanis. Nebija svarīgi, kurš deva. Pavēle palika pavēle, un to vajadzēja izpildīt. Ja gribēji maizi ēst, cita ceļa nebija. Tagad pēkšņi neviens vairs ne­pavēlēja. Tagad no viņiem prasīja, lai rīkojas patstāvīgi.

— īsta paģiru balle, — pasmīnēja Kārkliņš. — Kad tā putra vārījās, visi kliedza: «Lai dzīvo! Nost!» — bet, kad nu jāizstrebj, tad mute ciet un roka vairs karoti ne­spēj pacelt…

— Jautajums vienkāršs, — sacīja Drēziņš. —• Vai nu tiešā ceļā uz mājām, vai arī vispirms uz Santaringu.

— Uz dzimteni! — teica Nordeķis. Viņš domāja par Martu. Viņš iztēlojās, kā sieva ar dēlēnu — ar mazo Aloīzu uz rokām sagaidīs viņu krastmalā.

— Uz Santaringu! — teica Galenieks. Viņš domāja par to, ka dzimtene nekur nepazudīs. Vispirms der iepazīties ar Santaringas ugunīgo cukurniedru šņabi un tikpat ugunīgajām meičām.

— Man vienalga! — teica Antons. Viņš domāja par to, ka biedri ir gudrāki par viņu. Kā tie nospriedīs, tā būs pareizi.

— Uz dzimteni! — teica Cepurītis. Viņš domāja par sarkaniem karogiem greznotām ielām, par demonstrāci­jām un mītiņiem. Zaiga tagad dabūs īstu darbu un pa­šam varbūt izdosies paklausīt ārsta padomam.

— Uz Santaringu! — teica Vilsons. Viņš domāja par savu kapteiņa pienākumu, par kravu, kas jānogādā iās īpašniekiem.

Zigim bija žēl tūlīt doties atpakaļ. Viņš taču vēl nekā no pasaules nav redzējis. Ko viņš stāstīs kaimiņu puikām? Ka aizbraucis gandrīz līdz Amerikai, bet tā ir nezina, kāds izskatās dzīvs indiānis?

Kārkliņš pirmoreiz mūžā īsti nezināja, ko sacīt. Ru­nāja citi. Katru reizi viņš mācētu izsmiet priekšlikumu. Tomēr nerunāja. Apsmiet varēs arī vēlāk.

Drēziņš neteica nekā. Viņš domāja par to, ka Santa­ringā Kviesim ir svainis. Un ne tikai svainis. Arī ne­skaitāmi citi sabiedrotie, kas darīs visu iespējamo, lai neatdotu «Tobago» darbaļaužu Latvijai. Bet vai izdosies to ieskaidrot komandai? Puišiem liekas, ka pats grūtā­kais jau aiz muguras, ka tagad viņiem pieder visa pa­saule.

Viņš tomēr izklāstīja savas domas.

— Tas viss ir bleķis, — teica bocmanis. — Ko mēs te kuļam tukšus salmus? Rīkojums taču skaidrs — ja trūkst produktu, jāiet uz tuvāko ostu. Un tuvākā osta ir Santaringa.

To Drēziņš bija gaidījis, no tā visu laiku baidījies. Viņš juta, — lai kādus «par» un «pret» izsacīja katrs, lai ko katrs domāja atsevišķi, visiem kopā bija viena doma. Ceļš līdz Rīgai tāls, provianta tikko pietiek līdz Santaringai.

Arturs sēdēja savā kajītē. Viņš ņēma rokā skaņu­plati pēc skaņuplates. Nopūta putekļus. Pārlasīja no­saukumus, tad ar gurdu kustību lika atpakaļ. «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču…», «Mīlu rītā, vakarā…», «Ar tevi uz debesīm dejosim mēs …». Kad īsti šīs melo­dijas, šie mīlestības vārdi skanējuši pāri klājam? Pirms divām dienām? Pirms daudziem daudziem gadiem? Tagad vajadzētu raidīt «Ar kaujas saucieniem uz lū­pām» vai «Internacionāli». Paša garastāvoklim gan vai­rāk atbilstu sēru maršs. Ne jau tāpēc, ka Arturu no­māktu pārmaiņas uz kuģa. Kas tur viņam ko uztrauk­ties? Sevišķi tagad, kad, uzņēmis sakarus ar Rīgu, atgu­vis komandas labvēlību. Arturu nomāca kas cits. Jā­apglabā pēdējās cerības. Alīses jaunkundze pat nebija pateikusies par Drēziņa izglābšanu. Skūpsts uz vaiga likās apsmiekls. Arturs saviebās. Ko viņš panācis? Drē- ziņš un Pārups apmainījušies vietām. Un viņš joprojām vecajā vietā. Skaņuplate, kuru uzliek, kad ievajagas, un atkal noņem. Kuru var sasist, kad dziesma apnikusi. Arturs sagrāba plates un atrāva logu. Vislabāk tūlīt jūrā. Svītra pāri — un miers!

Kāds kāpa augšup. Kāpņu galā iznira Alīses galva. Pukstošu sirdi viņš gaidīja, kad atvērsies durvis.

— Labdien, Artur! — Alīse teica. — Paldies par visu! Jūs man esat labs draugs.

Arturs pietvīka.

— Ko nu par to, — viņš atgaiņājās. — Jūs laikam esat priecīga, ka komanda nolēmusi braukt vispirms uz Santaringu.

— Man vienalga! — Alīse teica.

Tiešām, diez cik laimīga viņa neizskatījās.

— Kas jums kaiš, Alīses jaunkundz?

— Nekas. Vienkārši nevaru iejusties jaunajos ap­stākļos … Starp citu, tēvs lūdza jūs noraidīt uz Santa­ringu šo telegramu. Nezinu, kā tagad. Varbūt jāizprasa Drēziņam īpaša atļauja?

— Paskatīsim, — Arturs izņēma loksni no Alīses ro­kām un pavirši izlasīja. — Ko nu skriesiet pēc visādām atļaujām! Te nav nekādas politikas. Pasēdiet, es tūlīt!

Priecīgs, ka atkal var izdarīt Alīses jaunkundzei pa­kalpojumu, Arturs iedarbināja raidatslēgu.

— Jūs noteikti kaut ko saputrosiet, Artur, — teica Alīse. — Jūs nemaz neskatāties uz tekstu. — Artura neatlaidīgais skatiens, kurā jūsma mijās ar līdzjūtību, padarīja meiteni nervozu.

Arturs pietvīka. Viņš piespieda sevi pagriezt galvu. Tikko viņš beidza izsist telegramu, Alīse piecēlās.

— Palieciet, Alīses jaunkundz! — viņš lūdza. — Pa­kavējieties vēl kādu brīdi!

— Nevaru, — teica Alīse. — Tēvs gaida. Viņam tagad tik grūti. Viņš tomēr ir mans tēvs.

Arturs skumji pamāja. Jā, Kvieša kungs ir viņas tēvs. Biedrs Drēziņš ir viņas iemīļotais. Tikai viņš, kas viņš tai ir? Radiotelegrafists, ko atceras, kad iegribas pa­klausīties muziķu, kad ievajagas nosūtīt telegramu.

Arturs saburzīja lapiņu ar radiogramas tekstu un grasījās izmest. Ar acīm kā apburts viņš joprojām sekoja Alīsei. Meitene nozuda virsbūves durvīs. Tai pašā mirklī izzuda arī burvestība. Un Arturs pēkšņi apzinājās, ka viņam nebija nekādu tiesību noraidīt telegramu bez kap­teiņa un Drēziņa atļaujas.

Beidzot Vallija atrada Drēziņu. Viņš sēdēja pie kap­teiņa un iepazinās ar kuģa dokumentiem. Pieri saraucis, cīnīdamies ar žāvām. Viņš pamanīja, ka Vallija sa­traukta. Atrāvās no papīriem.

— Kas ir, Vallij? Vai atnāci pieteikt streiku?

Vallija pat nepasmaidīja.

— Un kas vainas, ja to resno vepri pieliktu pie trauku mazgāšanas? Bet tu jau ar Kviesi nēsājies kā ar tādu kristālā vāzi. Un tagad vecā lapsa atkal sāk sūtīt tele- gramas … Vai Arturs bija pie jums, biedri kapteini?

Vilsons pakratīja galvu.

— Nu, redzi! Labi vēl, ka es turu acis vaļā. Pirmīt Kviesis salonā kaut ko sacerēja, tad jaunkundze mudīgi aizmanījās pie Artura …

Drēziņš satika Arturu pusceļā.

— Kas noticis ar telegramu, ko Alīse lika jums no­raidīt? — viņš uzkliedza.

Arturs ierāva galvu plecos. Trīcošie pirksti pastiepa Drēziņam saburzītu lapiņu.

— Alīses jaunkundze nav vainīga, — viņš buldurēja. — Es pats …

Drēziņš neklausījās. Kadu ziņu Kviesis nosūtījis uz Santaringu?

«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un San­taringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.»

Telegramas teksts gluži nevainīgs, pat pārāk nevai­nīgs. Un cik aizkustinošs! Kviesis nedomā par sevi, viņš rūpējas par tiem, kuriem palicis parādā naudu… Viens no diviem — vai nu Kvieša raksturs vienas dienas laikā radikāli pārmainījies, vai arī… Ne jau velti Kviesis negāja pats pie radiotelegrafista, bet sūtīja Alīsi. Labi zina, ka iemīlējies delfīns nespēj tai nekā atteikt. Un viņa? Viņa to zina vēl labāk. Droši vien Alīse zina arī, kāda blēdība slēpjas aiz šīs nevainīgās telegramas. Un viņš uzskatīja Alīsi par draugu …

Tā man, muļķim, vajag, Drēziņš sevi izlamāja. No sāktā gala bija jāsaprot, ka neko citu no viņas nedrīkst gaidīt. Alisei vienkārši ir laba sirds, un vairāk tur nav ko gudrot. Viņa nespētu noskatīties, kā mani izsēdina Huānas salā. Tagad mani vairs nav ko žēlot. Tagad likteņa pabērns ir viņas tēvs. Tagad viņa darīs visu, lai palīdzētu tam atgūt kuģi. Galu galā tas ir pilnīgi dabiski… Bet kāpēc viņa rīkojas slepeni, aiz muguras? Šī doma neganti sāpēja.

Drēziņu sagrāba akls niknums. Viņš ieskrēja virs­būves gaitenī. Tikko nepaskrēja garām Alīses kajītei. Parāva durvju rokturi. Un tūdaļ laiks sāka joņot atgrie­zeniski. Kā pulksteņa rādītājs, kuru griež atpakaļ. Rā­dītājs sastinga, laiks apstājās pagātnē. Drēziņš redzēja sevi ieskrienam, redzēja sevi kāri dzeram no karafes, dzirdēja Alīses izbrīnās pilno balsi: «Ko jūs meklējat manā kajītē?» Viņš ar roku nobraucīja pieri. Jātiek vaļā no šīm atmiņām! Jātiek vaļā no pateicības uzplūduma! Jātiek vaļā no personīgām jūtām!

Drēziņš pat nepieklauvēja. Atgrūda durvis vaļā un iegāja. Kajīte bija tukša. Brīdi viņš nekustīgi stāvēja nelielās telpas vidu, nespēdams atraut skatienu no ap­kārtējiem priekšmetiem. Tie visi bija labi pazīstami. Tie visi bija labi draugi. Lai kas notiktu turpmāk, lai kādas izvērstos attiecības ar Alīsi, šajā kajītē pavadītās stun­das viņš nespēj izsvītrot no dzīves. Nespēj un arī ne­grib.

Vallija pamanīja atvērtas durvis un neviļus apsta- jās. Drēziņš viņu neredzēja. Viņš stāvēja ar muguru pret durvīm. Skopā gaisma, plūzdama no tumstošā ilu­minatora, asām līnijām iezīmēja viņa stāvu. Viņš stā­vēja gluži taisni, tomēr Vai lijai kļuva Drēziņa žēl.

— Viņa ir pie sava tēva, — Vallija teica bez parastā skaļuma.

Drēziņš izlikās nedzirdam. Pēc brīža viņš izgāja. Durvis palika pusvirus. Tās viegli -šūpojās kuģa kustī­bas rakstā, it kā aicinādamas viņu atpakaļ.

Apvārsni sedza tumša mākoņu grēda. Pamalē okeāns kļuva arvien melnāks, bet debesīs viļņoja zeltaina liesma. It kā neredzamu starmetēju aizdedzināta. Arī ūdens blāzmoja. Likās, kuģis peld caur uguņojošu naftu.

Nemiers bija aizdzinis Drēziņu līdz kuģa pakaļga­lam. Te nu viņš stāvēja, ar vienu roku ieķēries rēliņā, ar otro žņaudzīdams kamolā saņurcīto telegramu. Nie­cīgais papīra kamoliņš slēpa sevī lielas briesmas. Kā­das — to Drēziņš nezināja. Viņš tikai zināja, ka doties uz Santaringu nedrīkst. Santaringā viņus sagaida la­matas. Drēziņš pārmeta sev, ka sapulcē nebija pietie­kami enerģiski uzstājies. Bet vai varēja rīkoties citādi? Nedrīkstēja taču asi nostāties pretī komandas vispārē­jam noskaņojumam. Šiem cilvēkiem, kas pazina smago jūrnieku dzīvi Kvieša kalpībā, bija pilnīgas tiesības pra­sīt, lai jaunā dzīve būtu citāda. Viņi prasīja tik maz. Viņi tikai prasīja, lai tos par godīgu darbu kārtīgi pa­ēdinātu. Viņi pat nebija savtīgi, kad vēlējās doties uz Santaringu pēc produktiem un ūdens. Pagaidām viņiem grūti iedomāties, ka padomju dzīve ir arī cīņa, ka tā brīžiem ir apzināta atsacīšanās no kāda maza labuma liela labuma vārdā. Tādu atziņu nevar iepotēt dažu stundu laikā. To var sniegt tikai pati dzīve. Un pagai­dām? Pagaidām skaidrs viens — braukt uz Santaringu nedrīkst. Drēziņš stingri cerēja, ka Kvieša telegrama pa­līdzēs mainīt komandas viedokli.

Saule norietēja. Masta galā un kuģa sānos iedegās navigācijas ugunis. Pēkšņi sabiezēja tumsa. Drēziņš tikko spēja sataustīt ceļu uz kubriku.

Iepriekšējā naktī viņi nebija gulējuši. Arī diena pa­gāja vienos uztraukumos. Varētu domāt, ka vismaz ta­gad kubrikā valda miers. Bet miegs vīriem nenāca. Kurš tad spēj likties uz auss, kad dzīvē notikušas tādas pār­maiņas, kad viss apgriezies otrādi?! Viņi vienkārši bai­dījās nogulēt kaut ko svarīgu.

Cepurītis gribēja sev ieliet krūzi kafijas. Lielā kanna bija tukša.

— Aizskrien, Zigi, pie Vallijas! Lai izvāra vēl.

Uz kāpnēm puika apstājās:

— Varbūt tu labāk pats, biedri Cepurīt? Vallija man jau pirmīt pieteica, lai vairāk nerādoties. Viņa arī esot cilvēks un pēc deviņiem priekš citiem nevergošot.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks izrāva Zi- gim kannu no rokas. — Tagad vairs nav tie laiki, kad var tēlot glauno freileni. Tagad mēs te esam galvenie kungi!

Pagaidi, Galeni.ek, netrako! — Kurts sauca no­pakaļ. — Ļauj meitenei izgulēties, viņai taču pa dienu nekad nav miera. Labāk uzmodini kohu.

— Un šis? Viņš tagad nav cilvēks, ko? — Galenieks smagi apsēdās. — Nolādēta dzīve!

Antons izlīda no kojas.

Es aiziešu uz kambīzi izbrūvēt. Tu nezini, kur vi­ņiem tā kapija glabājas?

— Sēd, kur tu skriesi! — Galenieks ar kaju aizspros­toja viņam ceļu. — Antiņ tāds, vai nesaprati, ka laiki mainījušies? Ar ko tu esi sliktāks par citiem?

Augusts jau labu brīdi pāri grāmatas malai lūkojās biedros. Nu viņš to nolika sānis un atbalstījās uz elko­ņiem.

— Goda vārds, kādreiz dzīve ir daudz interesantāka par romānu. Vakar es te vēl biju pēdējais eksplo … eks … — viņš sastomījās, — nu, prasts melnais. Bet šodien, — viņš nolēca no kojas un ieurba pirkstu boc­maņa krūtīs, — šodien pēc kafijas iesi tu!

— Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.

Zigis atpleta muti:

— Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Gale­nieks un Antons, un Kurts …

— Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cil­vēku?!

— Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.

— Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts no­pūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pa­saki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…

— Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu ne­laida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.

— Bet krāvēji taču nāca uz klāja. Kas tie par cilvē­kiem? — Zigis vaicāja.

— Cilvēki, — smīnēja bocmanis. — Palūkojies uz mani, cilvēks vienmēr paliek cilvēks, tikai tā valdīšana mainās.

— Nē, tur arī cilvēki pārmainījušies, — nopietni sa­cīja Cepurītis. — Viņi izmainījuši dzīvi, un dzīve pēc tam izmainījusi viņus. Atminos, es kaut kur lasīju par tādu tankkuģi «Derbent». Jauns, bet motori slikti nore­gulēti, velkas kā vecs dampis. Un, ko tu domā, šie paši izjauca dīzeļus, pieslīpēja vārpstu, dienu un nakti rāvās. Lūk, tādi ir padomju cilvēki!

— Dullie, ko šiem tik dikti jāsteidzas? — Augusts atmeta ar roku. — Mani pat Kviesis nepiespiestu.

— Kāpēc ne? — prātoja Antons. — Ja tā labi sa­maksā par virsstundām …

— Tur jau tas joks, ka neviens viņus nespieda un neviens klāt nemaksāja, — atbildēja Cepurītis. — Pašu kuģis, paši nosprieda … Un tas labums arī tika nevien viņiem, bet visiem.

— Tad man kārtīga zolīte vairāk pa prātam. Tur labums vismaz tiek vinnētājam, nevis visai pasaulei, — Galenieks izvilka no kabatas nosmulētas kārtis. — Līdz vaktij, vienalga, nav vairs vērts nopampties. — Ierau­dzījis durvīs Drēziņu, viņš piemiedza aci: — Ko, komi- sār, saspēlēsi ar puikām? Ja nav naudas, ticēsim līdz Santaringai.

— Ja ticēsiet līdz Rīgai, esmu ar mieru. Bet, ja iesim uz Santaringu, varam paspēlēt visu kuģi. Še, lasi pats! — un Drēziņš nometa uz galda Kvieša telegramu.

— Un tad? — skaļi nolasījis telegramu, teica An­tons. — Kas mums daļas gar Kvieša kunga parādiem?

— Viņš taču pats atzīst, ka kuģis vairs nepieder viņam. No kā jūs tagad baidāties, biedri komisār? — jautāja Kurts.

— Ja es to skaidri zinātu, nenāktu pie jums, pats grieztu kuģi atpakaļ, — Drēziņš centās runāt mierīgi. — Man nepatīk, ka Kviesis brīdina savus draugus. Maz ko viņi var izgudrot. Santaringa no Maskavas ir tālu, un tagad ir kara laiki. Viņi var pat konfiscēt «Tobago», un pamēģini pēc tam pierādīt…

— Tiešām, puiši, ko mēs tai Santaringā esam zau­dējuši, — Cepurītis viņu atbalstīja.

— Tu nebiedē ar velna vecmāmiņu! — Galenieks tūdaļ atbāza. — Ko šie mums izdarīs, kuģis taču mūsu!

— Pareizi! — sauca Augusts. — Uzvilksim sarkano karogu! Lai tikai palūko aizturēt pret mūsu gribu. Mēs viņiem visus logus izdauzīsim, mēs…

— Klau, komisār, beidz stiept gumiju! Tu zolēsi vai nezolēsi? Anton! Kurt! Pie darba!

Bet Kurtu pierunāt šoreiz neizdevās. Vienus dungri- ņus viņš bija aizdevis Drēziņam, tie, kas kājās, jau neiz­skatījās ne pēc kā. Ja viņš apsēdīsies spēlēt kārtis, tad rīt paliks bez biksēm.

Drēziņš brīdi noraudzījās spēlē, tad pagriezās un klusu ciešot izgāja.

Kviesis sēdēja salonā. Savā parastaja vietā, paras­tajā pozā. Kuģis brauca uz Santaringu. Tomēr īstas no­skaņas nebija. Trūka Pārupa, trūka šampanieša pudeļu, trūka kapteiņa Vilsona padevīgās balss, trūka iespējas uzkliegt Vallijai. Trūka iespējas parādīt citiem un atgā­dināt sev, ka uz kuģa viņš ir vienīgais kungs un saim­nieks. Pašlaik viņš vairs nebija nekāds kungs. Tikai pasažieris. Kuģa puikam Zigim tagad lielāka teik­šana … Atkal prātā ienāca Pārups. Pārups tup aiz cieši aizbultētām durvīm. Bez šampanieša, bez konjaka, bez itin nekā. Nu tam nelīdz visa gudrība. Bet gudrs šis Pārups ir, to viņam nevar atņemt. Pareizi teica, ka latviešus var valdīt tikai ar rungu. Cik tur vajadzēja, lai sabruktu visa kārtība Latvijā un uz kuģa? Kur pali­kusi vispārējā cieņa? Pietika ar īsu radioziņu, un smaidu vietā parādījās atņirgti zobi. Vilsons pirmais pagrieza muguru. Vecais muļķis! Visi viņi ir muļķi! Iedomāju­šies, ka «Tobago» pieder viņiem. Iedomājušies, ka viņš saliks rokas klēpī. Lai jau iet, viņš tiem darīs šo prieku, tēlos vienkāršu pasažieri. Bet tikai līdz Santaringai.

Kviesis jau kuru reizi aplēsa, cik palicis līdz Santa­ringai. Uzskatīdams sevi par vecu jūrnieku, viņš neskai­tīja pēc dienām vai stundām. Viņš skaitīja pēc sardzēm. Katrā sardzē kuģis veic ap sešdesmit jūdžu. Bet līdz Santaringai atlicis vēl…

Kviesis apmierināti pasmaidīja. Viņš iztēlojās savu svaini brīdī, kad tas saņēmis telegramu. Svainis sēž šūpuļkrēslā uz sava nama verandas. Klusi rūc lielais galda ventilators. Smailajā glāzē ar apelsīnu sulu kūst ledus gabaliņš. Vēdekļu palmām apstādītās gatves galā parādās aulekšojošs jātnieks. Nēģeris nolec no neapseg- lotā zirga. Smaidā atņirgdams baltos zobus, pasniedz telegramu. Svainis to atplēš, lasa. «Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sa­biedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.» Svainis nekā ne­saprot. Viņš lēnam izdzer apelsīnu sulu. Izspļauj ledus piciņu. Uz sakarsētās grīdas tā acumirklī pārvēršas ūdenī. Vēl mirklis, un ūdens jau izgarojis, pazudis. Iz­zūd arī grumbas svaiņa pierē. Svainis ir cilvēks ar lielu pieredzi. Cilvēks, kas lasa avīzi no pirmās līdz pēdējai lappusei — gan biržas ziņas, gan politiskās informā­cijas. Ne velti viņš ir Latvijas konsuls. Viņš sapratis. Viņam skaidrs, kas jādara, lai glābtu kuģi. Viņš nezaudē ne minūti. Pieiet pie telefona. Izsauc vienu iestādi, citu. Savā skaidrajā, noteiktajā balsī dod rīkojumus. Tad iesēžas mašīnā un brauc uz Santaringu …

Arī «Tobago» brauca uz Santaringu. Kviesis smai­dīja. Nodoties izmisumam nebija iemesla.

Drēziņš gulēja nemierīgi. Sapņi bija saraustīti un tramīgi. Viņš redzēja «Tobago» iebraucam Rīgas ostā. Krastmalā sarkani karogi, ļaudis, pazīstamas sejas. Pēkšņi tā vairs nav Rīga. Kuģis pietauvojas Santaringā. Daudzas sejas pārvēršas vienā. Sejā ar Kvieša vaib­stiem. Kviesis omulīgi smaida. Viņš kaut ko saka. «Nu redzi, mīļo Drēziņ, mēs aizbraucām uz Santaringu, vai ne?» Vai ne? Vai ne? Šie divi vārdi veidoja smailas naglas. Kāds ar trulu āmuru iedzina tās smadzenēs.

Drēziņš pamodās ar galvas sāpēm. Ilgi nevarēja sa­prast, no kurienes tādas radušās. Vai vainīgi ērmīgie sapņi? Viņš uzkāpa uz klāja. Pēc brīža okeāna dzes­trums palīda zem sporta krekla un audekla biksēm. Vē­sums padzina pusmiegu. Drēziņš atcerējās telegramu. Viņš iegāja tukšajā kambīzē, padzērās un atgriezās uz klāja. Tad nez kādēļ nokāpa līdz inotoristu kubrikam. Pavēra durvis. Kāds saldi krāca. Mierīgā elpā cilājās svītrainie jūrnieku krekli. Drēziņš atkal izgāja svaigā gaisā. Caur stikla skailertu ielūkojās mašīntelpā. Antons ar eļļainu lupatu mierīgi braucīja spīdošo metālu. Au­gusts, sacēlis ceļgalus līdz zodam, kūkoja uz ķebļa. Uz ceļgaliem balstījās grāmata. No augšas nevarēja lāgā saredzēt, vai Augusts lasa vai snauž. Drēziņš soļoja tā­lāk. Naksnīgās apgaitas ceļš veda uz augšu. Komand- tilts grima tumsā, tikai stūres mājā blāvi gaismoja kompasa spuldzīte. Tās pusgaismas atspulgā izdalījās ēna. Lai cik tā bija neskaidra, pēc vaļīgās pozas varēja pazīt Galenieku. Atskaitot sardzes vīrus, komanda gu­lēja. Gulēja dziļu, nopelnītu miegu. Tikai Drēziņš bez miega staigāja šurpu turpu. No pīķa līdz pakaļgalam. No pakaļgala līdz pīķim.

Jau nez kuru reizi viņš pagāja garām salonam. Lielie logi bija gaiši. Drēziņš tam nepievērsa uzmanību. Vien­kārši Vallija aizmirsusi izslēgt elektrību. Logi gaismoja un gaismoja — vienīgais spilgtais plankums uz tumšā klāja. Sī gaisma dīvaini traucēja un uztrauca. Drēziņš pastiepās uz pirkstgaliem un ielūkojās salonā. Atzvelt­nes krēslā sēdēja Kviesis. Kājas izplētis, ērti atgāzies, atpogājis zīda kreklu, lai galda ventilatora vēsma aiz­sniegtu ādu. Sēdēja un omulīgi smaidīja.

Šis smaids iedarbojās uz Drēziņu kā sprādziens. Mig­lainā briesmu nojauta kļuva taustāma, visuspēcīga. Dī­zeļmotora klusinātās taktis pārvērtās raidatslēgas pīkstienos.

«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samak­sāt… Parādu nevaru samaksāt! Parādu nevaru samak­sāt!» izsita dīzeļmotors. Burtu pēc burta. Atkal un atkal. Katrs piesitiens bija dzenskrūves apgrieziens. Katrs ap­grieziens tuvināja Santaringai.

Drēziņš domāja. Šī domāšana līdzinājās smagai fi­ziskai piepūlei. Katra nervu stiegra bija muskulis, sa­sprindzināts līdz pēdējai iespējai. Saspīlējums sadzina pierē sviedrus, atrisinājums nedevās rokā. Drēziņš ne­atlaidās. Viņš pūlējās izprast Kvieša smaidu. Pūlējās atminēt, kāda nelietība slēpjas aiz smaida mīlīgajām krunciņām. Un tad pēkšņi atcerējās, ka Alīse kaut kādā sakarā pieminējusi tēva parādus. Tas bija tajā diennaktī, ko viņš pavadīja Alīses kajītē. Toreiz daudz tika pārru­nāts un pārspriests. Viņš raizējās par savu stāvokli, Alīse pārdzīvoja savas attiecības ar Pārupu. Kas viņam toreiz Kvieša kunga parādi? Mazsvarīgs sīkums — pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tagad šis sīkums ieguva pārdabisku lielumu. Ko Alīse teikusi, kādā sakarībā? Pamazām caur apputējušo atmiņu logu sāka iespīdēt gaisma. Pareizi, tā tas bija! Alīse kaut ko stāstīja par teva raksturu. Un runāja viņa nevis par parādiem, bet tieši otrādi! Viņa teica, ka Kviesis principā esot pret

parādu taisīšanu. Atskaitot valsts kredītu, kas piešķirts «Tobago» iegādei, viņš nekad mūžā neesot parakstījis vekseli.

Drēziņš vairs nesoļoja. Viņš stāvēja nekustīgi, tik­pat kā neelpoja. Kviesis nevarēja būt naudu parādā kaut kādai tur Santaringas tirdzniecības sabiedrībai. Tas būtu pret viņa veikalnieciskajiem principiem. Paliek viena vienīga iespēja — parāds tīšām izdomāts. Kādam nolūkam? Drēziņš atcerējās, ka pirmīt sarunā ar jūrnie­kiem pats kaut ko bija teicis par «Tobago» apķīlāšanu. Lūk, kur tas suns aprakts! Svainis brīdināts pa tele­grāfu. Viņš laikam jau safabricējis parādu zīmi, kas pa­līdzēs Kviesim atgūt kuģi. Neviens neprasīs, kam pēc likuma tagad pieder «Tobago» — parāds paliek parāds. Sabiedrība iesniedz prasību, tiesa apķīlā kuģi, sākas prāva, kas var vilkties mēnešiem ilgi. Laiks ir Kvieša sabiedrotais. Palīgā atsteidzas Ulmaņa valdības sūtnis, Amerika iestājas par savas tirdzniecības kompānijas in­teresēm. Bet komandu atlaidīs līdz tiesas galīgajam lē­mumam. Ko viņi darīs svešā zemē? Bez naudas, bez at­balsta? Bez stingra mugurkaula? Mazais Zigis un līdz ausīm iemīlējies puika Arturs? Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem? Karstgalvis Galenieks, kuru straujums novedīs drīzāk cietumā nekā mājās? Cik mēnešu būs jānīkst svešumā kautrīgajam Nordeķim, pirms viņš beidzot ieraudzīs savu dēlu? Ko Amerikā pasāks Vilsons — kapteinis bez kuģa, kapteinis ar aptraipītu reputāciju? Lielais sapņo­tājs Augusts? Godīgais Kurts, kas katru dienu mazgā savu kreklu un atteicies vilkt mugurā hitleriešu brūno kreklu? Vallija, kas nav paradusi griezt citiem ceļu?

Drēziņš redzēja, kas viņus sagaida Santaringā. Skaidri. It kā viss jau būtu noticis.

129

… Santaringa. Gaiss piesātināts ar tuvās zemes smaržām. Ar naftas izgarojumiem. Ar tropisko ziedu tvanīgo elpu. Motori strādā pusgaitā. «Tobago» lēnām taustās uz priekšu. Vispirms no dūmakas iznirst koši zaļas saliņas. Droši vien palmas. Pēc brīža tām pievie­nojas tumšas, stateniskas svītras. Urbjamie torņi. Kļūst redzama balta strēle. Tā saskaldās. Izveidojas krustiņi un plankumi. Pilsēta. Santaringa. No krasta atdalās melns punkts. Aug augumā. Ātri tuvojas. Kuģis. Aizmu-

9 - 4102

gurē paliek balta putu sliece. Mastā plandās spilgts ka­rogs. Uz klāja raibo tikpat spilgti formas tērpi. Gaisu tricina sirēnas valdonīgā balss. Saulē spoži laistas liel­gabala stobrs. Kuteris piestāj pie «Tobago» sāna. Pirmie uz klāja uzkāpj daži policisti. No borta aizvēņa parādās tropu ķiveres, vaļēji, balti krekli, īsas bikses. Rokās viņi tur garstobrainus kolta revolverus. Policisti izvietojas pa kuģi. Apmetas ēnā. Saritina no dzeltenām tabakas lapām tievus cigārus un aizpīpo. Viņi sēž nekustīgi, in­diāņu elkiem līdzīgi. Tumši iedegušajās, gandrīz melna­jās sejās spoguļojas vienaldzība un nesatricināms miers. Uz klāja parādās policijas virsnieks. Kājās viņam tādas pašas baltas bikses, kas sniedzas tikko līdz ceļiem. Bet mugurā, par spīti karstumam, koši zils tūkas mundieris ar sudraba uzplečiem. Pie sāniem karājas rapierim līdzī­gais dienvidamerikāņu zobens. Sejā virsnieks krietni gai­šāks par saviem padotajiem. Acīm redzot viņš ir spāņu iekarotāju pēctecis. Virsnieks pamāj sīka auguma vī­riņam, kas līdz šim slēpies aiz citu mugurām. Uzvalka baltā krāsa ir vienīgais, kas to atšķir no melni tērpta­jiem Eiropas ierēdņiem. Svārki gluži tāpat aizpogāti līdz pašai augšai. Gluži tāda pati bezpersoniska sejas izteik­sme. Gluži tāds pats cūkādas portfelis. No portfeļa viņš izvelk apzīmogotu papīru. Nolasa oficiālā balsī. Iebāž at­pakaļ portfelī un izvelk nākamo. Pēc katra dokumenta ar automātisku rokas kustību noslauka sviedraino pieri. Kad viņš beidz, mutauts ir gluži slapjš. Visu dokumentu jēga ir ietverama divos teikumos. Uz Amerikas un Santarin­gas tirdzniecības sabiedrības pieprasījumu tiesas iestā­des apķīlā kuģi kā nodrošinājumu summai, kuru Kvieša rēdereja parādā šai firmai. Līdz tiesas galīgajam lēmu­mam komanda tiek atlaista, kuģis atradīsies policijas apsardzībā …

Drēziņš ar strauju rokas kustību atgaiņāja šīs ainas. Vēl kauja nav zaudēta. Vēl viņi atrodas atklātā jūrā. Vēl nekas nav noticis. Vēl var visu vērst par labu — pietiek pagriezt kuģi ar priekšgalu uz austru­miem. Uz Rīgas pusi. Tā ir vienīgā izeja. Un tas jādara nekavējoties! Naftas nav diez cik daudz, gaidīt līdz rī­tam nozīmē zaudēt dārgo degvielu. Katra minūte tagad jāskaita divkārt — viņi taču brauc pretējā virzienā .. . Ko darīt? Modināt komandu? Gaidīt, kamēr tie izberzēs

miegu no acīm, atkal skaidrot, runāt līdz aizsmakumam, lūkot viņus pārliecināt? Tas būtu pareizi un reizē — smieklīgi. Sapulce nakts laikā! Tad jau taisnība zobga­lim Kārkliņam, ka padomju vara ir īsta lejputrija — tikai runā un runā, jādara nekas vairs nav. Šoreiz iztiks bez runāšanas! Viņš, Drēziņš, iecelts par komisāru — viņam jārīkojas. Un viņš rīkosies! Kaut uz savu atbil­dību. Kaut viens otrs to uzskatīs par kundzisku patvaļu. Lai! Viņš zina, ko dara.

9*

131

Drēziņš devās pie kapteiņa. Viss viens, vai ar labu, vai ar ļaunu, — jāpanāk, lai Vilsons dotu rīkojumu mai­nīt kursu.

Stūres māja ielaužas gaismas šalts. No navigācijas telpas ienāca Nordeķis.

— Cik tad atlicis? — jautāja Galenieks.

Nordeķis grasījās atbildēt. Tad pamanīja, ka matro­zis smēķē. Brīdi svārstījās, tomēr neizturēja:

— Biedri Galeniek, vai jūs nebūtu tik laipns un ne­paskaidrotu, kāpēc pīpojat pie stūres?

— Vai tad nedrīkst, biedri stūrmani? — Galenieks izpūta kuplu dūmu. — Agrāk nedrīkstēja, tagad ne­drīkst, kādam velnam tad jaunā kārtība?

Nordeķis paraustīja plecus.

— Nezinu, var būt, ka tagad drīkst. Kaut gan es personīgi to neatļautu. Neņemiet ļaunā, biedri Galeniek, bet, manuprāt, jūs jauno kārtību izprotat ļoti vulgāri… Kurss?

Galenieks nolasīja kursu no kompasa.

— Tā turēt! — teica Nordeķis un ņēmās ar roku klie­dēt dūmus. — Es to saprotu pavisam citādi. Tagad cil­vēkiem paveras gluži jaunas iespējas. Tādas, par kurām agrāk pat sapņot nedrīkstējām. Vai jūs zināt, ka esmu beidzis augstskolu?

— Pirmā dzirdēšana, — Galenieks pacēla papirosu un atkal iebāza mutē. — Kāds velns jūs dīdīja stūrēt uz jūru?

— Velns laikam patiešām ir vispiemērotākais vārds. Toreiz savu diplomu varēju izlietot vienīgi… Labi, iz­

tiksim bez rupjiem izteicieniem. Bet tagad es dabūšu piemērotu darbu. Es palikšu krastā — kopā ar sievu un dēlu! Vai varat iedomāties, kas tā būs par dzīvi?

— Neticu.

— Ka dabūšu darbu? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tagad viss mainījies? Tagad …

— Jūs arī esat mainījies, biedri stūrmani, — teica Galenieks.

Vairāk viņš neteica nekā. Nordeķis palūkojās cirkulī, l«o turēja rokās, kompasa rozē, kas viegli šūpojās kat­liņā, stūres mājas logā, pa kuru iespīdēja pilnam mēne­sim līdzīgais topa lukturis.

— Iespējams, ka jums taisnība. Nebūs viegli bez jūras, — viņš nopūtās. — Un jūs, biedri Galeniek, vai atļauts taujāt, ko jūs domājat pasākt?

— O, man darīšanu atliku likām! Vispirms man tiešā ceļā jāaizskrien pie viena krodzinieka. Šis buržujs mani pagājušo reizi izmeta uz ielas. Ja vēl par nemak­sāšanu, tad es nekā neteiktu. Bet par to, ka dziedāju «Pumpiņ rasa». Pat Cepurītis saka — tā ir revolucionāra dziesma. Nu, tagad šis man dziedās pavisam citu dzies­miņu! … Tad aizkāpšu ciemos pie Kvieša. Nolikšu kā­jas uz galda un teikšu: «Nu, patriota kungs, vai saprati, kas ir darbaļaužu vara?»

— Vulgāri! — Nordeķis pašūpoja galvu. — Paies vēl labs laiks, iekams jūs pats to sapratīsiet.

— Un kur man jāsteidzas? — Galenieks pasmīnēja. — Kamēr no Santaringas aizkulsimies līdz Rīgai, pa- gūšu izgudrot kaut ko daudz smalkāku, — Galenieks pa­laida stūres ratu, lai aizdedzinātu nodzisušo papirosu, bet tūdaļ atkal satvēra.

Durvīs stāvēja kapteinis.

Ne vārda nebildis, Vilsons izrāva papirosu no Gale­nieka zobiem. Nikni samīdīja ar kāju.

— Biedri kapteini, kāpēc jūs neguļat? — Nordeķis nedroši vaicāja.

Vilsons neatbildēja.

— Kurss? — viņš noprasīja.

Nordeķis ziņoja.

— Pie velna šo kursu! Galeniek, uz labo, pie kantes! Līdz bortam, es teicu, — Vilsons pats ieķērās stūres ratā un ar tādu spēku pagrieza to, ka spieķi nozibēja vien. — Tas vairs nav kuģis, bet īsts karuselis! Te griež pa kreisi, te pa labi, te brauc turp, te atpakaļ…

— Kas noticis?

— Nekas nav noticis. Mēs ejam uz Rīgu.

— Uz Rīgu, biedri kapteini? — nesaprata Galenieks.

— Bet mēs taču nolēmām …

— Daudz ko jūs nolēmāt! Kaķim uz astes! Lieciet aiz auss!

Vilsons aprāvās. Kas ar viņu pēdējā laikā noticis? Prāta nemaz vairs nav, mēle kļuvusi vaļīga kā tādam zaļknābim, — kas uz sirds, to tūlīt izkliedz visai pa­saulei.

— Biedram Drēziņam varbūt pamats tā rīkoties, — viņš piebilda, gribēdams mīkstināt savu aso izlēcienu.

— Pamats?! Kas viņš tāds, ka viņam pamats?! Mēs lemjam, bet šis spļauj mums ģīmī! Numurs neies cauri! Vai tā ir mūsu vara vai viņa personīgā diktatūra?

— Stūres ratu! — Nordeķis sauca nopakaļ satraci­nātajam Galeniekam.

— Lai griež, kas grib! — Galenieks atcirta. — Es viņam neesmu nekāds vergs.

Nordeķis paraustīja plecus un, satvēris stūres ratu, izlīdzināja kursu. Viņš bija gaidījis, ka kapteinis nikni uzbrēks matrozim. Vilsona klusu ciešana nozīmēja, ka viņš vienis prātis ar Galenieku.

— Atvainojiet, biedri kapteini… — Nordeķis iesāka.

— Jūsu nolaizītās frāzes man šitik tālu, •— Vilsons norūca. — Te nav smalku dāmiņu salons, bet kārtīgs kuģis.

— Pilnīgi manas domas, — cieti pateica Nordeķis.

— Un tāpēc Drēziņš šoreiz pareizi darījis, ka nav ikvie­nam prasījis padomu. Esmu priecīgs, ka «Tobago» do­das tiešā ceļā uz Rīgu …

— Jums prātā tikai jūsu Alīse, jeb kā tur to brēkuli galu galā nokrustīja … Gan jau pagūsiet piespiest to pie savas mīlošās tēva krūts! Bet man kuģa krava sva­rīgāka par jūsu autiņiem, skaidrs?! Vienalga, kāda vara, bet par kravu atbild kapteinis, un tā man jānogādā San­taringā! Ja Drēziņš to nesaprot, tad jums, kā stūrma­nim, gan derētu to biežāk atcerēties …

— Kapteinis vispirms atbild par kuģi.

— Un tāpēc drīkst rīkoties aiz viņa muguras? Neap- spriesties, bet nakts laikā uzcelt no gultas un ta vien­kārši pavēlēt…

— Neņemiet ļaunā, biedri kapteini, es, tāpat kā jūs, domāju, ka Drēziņam bija svarīgs iemesls nerēķināties ar jūras etiķeti. Labāk, lai kravas saņēmēji paliek bez kravas nekā mēs bez kuģa.

— Jums tā liekas? — jau gluži normālā balsī vai­cāja kapteinis Vilsons.

Kviesim miegs nekad nenāca pirms vieniem diviem. Pat labos laikos. Kur nu vēl tagad? Mutē no daudza­jiem smēķiem jau bija sāja garša. Sis papiross būs pē­dējais, tad viņš liksies gulēt.

Kviesis noraudzījās pakaļ dūmu strūklai. Neapgais­motajā kajītē tā likās gluži balta. Balta un taisna kā ceļš, kas pamazām kļūst plašāks. Cik labi, ka Alīsiņa ir tepat uz kuģa! Nekas viņu vairs nesaista ar Latviju — ne ģimene, ne īpašums. Viņš sevī juta pietiekami daudz jaunības spēka, lai atrastu Santaringā otru dzimteni…

Kuģa korpuss nodrebēja. Kviesis piesteidzās pie loga. Viņam šķita, ka viļņi sagriežas un maina virzienu. Nē, jūra stāvēja uz vietas. Kviesis saprata. Sagriezās kuģis. Tā deguns virzījās projām no Santaringas. Pēk­šņi, bez brīdinājuma, pat bez sapulces. Tam varēja būt tikai viens iemesls — Drēziņš izpratis viņa telegramu. Sapratis, ka Santaringā spēlīte būs zaudēta.

Tagad zaudēta viņa spēle. Griezās ne tikai «Tobago». Sagriezās visa dzīve, viņa dzīve. Sirds pārstāja strādāt. Vajadzēja pieķerties galdam. Kuģis maina kursu. San­taringu vairs nesasniegt. «Tobago» vairs neatgūt. Pa­mazām sirds sāka atkal pukstēt. Vāji, ar pārtraukumiem. Asinis atkal riņķoja. Līdz ar dzīvību atgriezās cerība. Vāja, tomēr cerība. Jāaprunājas ar Alīsi. Tūlīt pat. Arī viņas dzīslās plūst Kviešu asinis …

— Alīsiņ, mums jāaprunājas, — šo teikumu Kviesis atkārtoja kā lūgsnu. Atkārtoja tik ilgi, līdz Alīse pamo­dās. Ar roku viņa aizsargāja acis pret žilbo gaismu. Aiz plakstiem vēl glabājās sapnī redzētā Huānas sala.

Alīse cīnījās ar miegu. Ar sapņa baismīgajiem mur­giem.

— Es nevaru … negribu … pēc visa, kas noticis, — viņa elsoja. — Huānas sala! Līdz mūža beigām neaiz­mirsīšu šo drausmīgo vārdu! Kurš tēvs būtu to darī­jis? … Tu zināji, ka es viņu mīlu, un tomēr…

Alīses noskaņa pagāja Kviesim secen. Viņš svīda. Viņš' uztraucās. Viņš jutās kā grūtā veikalnieciskā ap­spriedē. Viens neuzmanīgs vārds, un bankrots durvju priekšā.

— Pārups… Tas ir viņa padoms. Viņš bija mani kā apbūris kopš tā brīža, kad lūdza tavu roku.

Tēva lietišķais tonis galīgi uzmodināja Alīsi.

— Nevis viņš bija tevi apbūris, bet viņa nami…

— Jā, jā, tā ir, atzīstos. Esmu bijis tev slikts tēvs, Alīsiņ. Bet, paldies dievam, no Pārupa esam tikuši vaļā. Tagad viss mainījies, tagad būšu cits cilvēks.

— Tu?

— Ja, es tagad saprotu, ka gandrīz butu tevi pada­rījis nelaimīgu. Pret savu gribu, Alīsiņ, tici man. Es to­reiz vēl nezināju, kas Drēziņš par cilvēku. Viņš ir tik laipns, tik izpalīdzīgs, un, pats galvenais, viņš tevi mīl…

Alīse uzrausās sēdus. Mēģināja kaut ko saskatīt tēva vaibstos.

— Kas ar tevi noticis?

— Vai tad nezini. Viņi pagriezuši «Tobago» uz Rīgu. Alīsiņ, mums kaut kas jādara …

Alīse paraustīja plecus.

— Nezinu. Viņš vairs nav tāds kā vakar.

— Alīsiņ, atjēdzies! Par ko tu runā … Ak tā, tu par Pāvilu … Nekas, meitin, to visu var vēl labot.

— Labot?

— Nu, pateikt viņam, ka esmu ar mieru. Lai paņem kuģi… kā tavu pūru … Santaringā nosvinēsim kāzas.

Alīse izbrīnā uzlūkoja Kviesi.

— Tu būtu ar mieru dot mani viņam?… Komunis­tam? … Cilvēkam, ko tu ienīsti un nevari neienīst?

— Bet ko tad lai dara, Alīsiņ? Jātiek uz Santaringu! Kuģim japaliek ģimenē! … Kuģis — tā ir mana dzīve … Vai maz dzirdēts, ka jāsamierinās ar nevēlamu znotu? Tu taču saproti mani?

— Jā, es saprotu. Man tevis žēl.

— Nu, kaut vai aiz žēlastības, vienalga … Vai tu daudz jautātu, kāpēc viņš tevi ņem? Ja mīl, tad lepnu­mam nav vietas. Tu runāsi ar viņu?

— Un tad? Tam nav nekādas jēgas. Viņš negribēs. Un, pat ja viņš būtu ar mieru, ko teiks komanda? .. .

— Viņš būs ar mieru, viņš nedrīkst nebūt ar mieru. Tā ir mūsu vienīgā cerība. Viņš tev parādā dzīvību, vi­ņam nav tiesības atteikt. Un ar komandu gan jau viņš tiks galā… Apģērbies, Alīsiņ! Tev tūlīt jāiet pie viņa! … Nē, labāk tāda pati, kāda esi .. .

— Prece caurspīdīgā celofānā apvalkā, — nomur­mināja Alīse.

— Ko tu teici?

Alīse neatbildēja. Viņa raudāja.

— Neraudi, ej taču! — skubināja Kviesis. — Nē, tā ir labi, raudi vien! Saraudātas acis iespēj vairāk par vārdiem.

— Nekur es neiešu, — teica Alīse. — Ja gribi, ej pats.

Svadrups nezināja, ka lēmums mainīt kursu pieņemts bez komandas piekrišanas — arī uz pirmo sapulci ne­viens nebija viņu aicinājis. Viņš tikai zināja, ka kuģis nedodas uz Santaringu. Tas dodas uz Latviju. Uz Lat­viju, kur vadoņa vietā tagad saimnieko visādi cepurīši. Tad jau labāk peldus prom uz Ameriku. Vai nolaist di­benā visu kuģi. Uz Kviesi vairs nav ko cerēt. Lai kaut ko izdomātu, vajadzīgs pavisam cits nags. Tāds nags bija Pārupam.

Ilgi bungot Svadrupam nenācās. Kopš vakardienas Pārups nebija aci aizvēris. Soļoja pa cietumu un kala atbrīvošanas plānus. Tad atkal stāvēja pie iluminatora un stingi raudzījās tālē. Tālē, kura slēpa necaur­redzama tumsa. Kura palika nesasniedzama. Kamēr viņš te bija ieslodzīts. Kamēr augšā pie varas Drēziņš.

— Pārupa kungs!

— Velns parāvis, kur jūs tik ilgi bijāt?! Kas notiek ar kuģi? Uz kurieni braucam?

— Viss pagalam. Kvieša kungs nosūtīja telegramu, un viņi nolēma neiegriezties Santaringā.

— Nolādēts muļķis! Viņš mums visiem kapu rok … Tad viņi kravu nemaz neaizvedīs?

— Nebūt ne! Viņi pilnīgi prātu zaudējuši! Tiešā ceļā skries pie boļševikiem.

— Sātans! To nedrīkst pieļaut! Tad mums beigas! Pārups mētājās pa šauro telpu. Domāja un nespēja

nekā izdomāt. Mirkli valdīja nospiedošs klusums. Tad viņš iekliedzās. Tik skaļi, it kā justos saimnieks uz kuģa.

— Degviela! Degviela!

' — Degvielas mums diezgan, — Svadrups pārprata, bet tūdaļ apjēdza: — Labi, Pārupa kungs! Tiks izdarīts, Pārupa kungs! Mēs vēl parādīsim šiem kangariem!

— Jānokļūst Santaringā. Katrā ziņā jānokļūst, sa­protiet!

Mašīntelpā negaidot ieradās Svadrups.

— Gurķojaties, ko? — viņš norūca. — Šurp žurnālu!

Augusts demonstratīvi iebāza rokas kabatā. Antons

pasteidzās izpildīt pavēli. Viņa acīs Svadrups joprojām bija priekšnieks. Tikko sējums nogūlās galvenā inženiera priekšā, tas ar vēzienu ielidoja kaktā — apjukumā An­tons mašīntelpas sardzes žurnāla vietā bija paķēris Au­gusta grāmatu.

— Izlaidušies bez manis kā pēdējie teļi! — lamājās inženieris. Viņš atšķīra sardzes žurnālu. — Vienpadsmit mezgli! Kauns un negods! Tā ir, kad nejūt stingru dūri. — Svadrups bija sev cieši nosolījies izturēties mier­mīlīgi, tomēr raksturs un profesionālais gods ņēma virs­roku.

Citā reizē Augusts būtu pratis aizstāvēt sevi un savu grāmatu. Citā reizē Antons būtu bikli paskaidrojis, ka kopš pagrieziena «Tobago» iet pret vēju. Citā reizē Svadrups būtu pats to sapratis. Citā reizē motoristi būtu pabrīnījušies par inženiera negaidīto ierašanos darbā. Tagad viņus nodarbināja pēkšņā kursa maiņa. Kuģis pagriezies vismaz par 180°. Bet kāpēc? Vai kāds ārkār­tējs atgadījums piespiedis kapteini stūrēt tieši uz mā­jām? Tad taču Drēziņš būtu nācis aprunāties, sasaucis sapulci. . .

Ilgi minēt nenācās. Mašīntelpā iebruka Galenieks.

Kontrrevolūcija! — viņš kliedza. — Drēziņš ne­ļauj braukt uz Santaringu. Grib mūs nomērdēt badā.

— Laikam aizmirsis, ka kuģis nav viņa, bet mūsu, teica Augusts. — Pat juras laupitaji notur kara apsprie­des.

Antons klusībā viņam piekrita, tomēr mēģināja aiz­stāvēt Drēziņu.

— Es gan nebūtu rīkojies pats ar savu prātu, — viņš teica. — Bet viņš taču komisārs. Mēs viņu ievēlējām un …

— Tu nepļurkšķi, antiņ. Ievēlējām un tūlīt izvēlē­sim ārā. Aiziet, zēni!

Augusts sekoja viņam. Antons brīdi svārstījās, tad arī kāpa uz augšu.

Svadrups viņus neaizturēja.

Jau divas stundas Kurta dungriņi skalojās aiz kuģa. Ilgāk atstāt tos iekšā nedrīkstēja, citādi okeāna sāls izmazgās ne tikai traipus. Viļņi sadriskās audeklu lupatu lēveros. Kurts nesekoja Galeniekam, bet devās uz kuģa pakaļgalu.

Bikšu izvilkšana sagādāja negaidītas grūtības. Tauva bija gluma kā zutis un izslīdēja no rokām. Kurts neatlaidās. Beidzot uzcēla dungriņus uz klāja. Izpla­tījās uzbāzīga smaka. Pretīga, tomēr labi pazīstama. Kurts saprata, ko ož pēc naftas.

Saprata un jau trauca pa klāju. Pie tuvākās lūkas apstājās. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vienā paņēmienā nobrauca gar margām lejā. Pieliecās un pa vārpstas tu­neli skrēja uz mašīntelpu.

— Biedri! — Kurts centās pārkliegt dunoņu. — Biedri!

Viņu sadzirdēja. No ejas atzarojuma iznira bocma­nis. Aizsprostoja ceļu.

— Kas lēcies?

— Degviela izplūst!

— Nu un?

— Jāatrod defekts! Citādi lidz Rīgai netiksim.

— Tad brauksim uz Santaringu, vai tev nav vien­alga?

Kurtam uzausa gaisma.

— Jūs … jūs tīšu prātu sūknējat naftu ārā?!

— Netaisi muļķības, Kurt, — bocmanis saķēra mat­roža elkoņus. — Amerikā dzīvosi, cepuri kuldams.

Kvieša kungs neskoposies, dabūsi gratifikāciju, kļūsi par bocmani… Padomā! Kas tev Rīgā meklējams? Pats taču allaž saki, ka tev nav dzimtenes.

— Nav tiesa. Varbūt kādreiz… — Kurts lēnām teica. — Bet kopš vakardienas man ir dzimtene. Laid! — viņš izrāvās no bocmaņa tvēriena.

' — Ko tur tik daudz! Zvel! — sauca Svadrups.

Bocmaņa rokā pazibēja liels nazis. Tas ķēra tukšumu. Kurts jau atradās vārpstas viņā pusē. Cīnīties nozīmētu zaudēt laiku. Laiks bija degviela. Bez degvielas līdz Rīgai netikt. Viņam jātiek līdz mašīntelpai. Pie bied­riem! Kurts skrēja uz priekšu. Blakus griezās skrūves vārpsta. Trakā ātrumā. Kļūmīgs solis, un tā samals. Kurts neskatījās pa kreisi. Arī pa labi neskatījās. Bet tur no iedobuma iznira Svadrups. Ar triecienam paceltu stellatslēgu.

Kurts saļima. Pār pieri plūda kas silts un lipīgs. Asinis. Nē, tā ir nafta, kas izplūst un izplūst. Nafta ir kuģa asinis. Tā nedrīkst izplūst. Nedrīkst! Jāapstā­dina, vai arī kuģis apstāsies.

Kurts atvēra acis. Kā caur sārtu miglu ieraudzīja pār viņu noliekušos bocmaņa stāvu. Viņš sasprindzināja pēdējos spēkus. Kājas spēriens ķēra bocmani pakrūtē. Tas zaudēja līdzsvaru, atsitās pret sienu.

— Turi viņu! — kliedza Svadrups.

Par vēlu. Kurts jau bija garām.

«Tobago» devās uz mājām. Rīt pirmo reizi šajā brau­cienā saule izkāps no okeāna priekšvadņa pusē. Noguris Drēziņš pagriezās uz sāniem. Ar galvu ierakās spilvenā. Kaut kas traucēja. Bārdas rugāji. Jau atkal izauguši. Visu dienu nav bijis neviena brīva mirkļa. Daudz kas palicis novārtā, ne tikai skaistuma kopšana.

Alīse. Vai tomēr nebūtu bijis labāk aprunāties ar viņu? Tagad, kad Kviesis zaudējis, kad telegrama vairs neapdraudēja «Tobago» likteni, Drēziņš spēja domāt par Alīsi bez dusmām… Vai toreiz, nīkdams tunelī bez maizes, bez ūdens, viņš nebija iedomājies, ka Cepurītis nodevis viņu? Bet izrādījās, ka motorists smagi saslimis. Pats taču vēl nesen bija teicis, ka cilvēkam jātic. Vai

Alise nav cilvēks? Lai Kvieša meita, bet tomēr cilvēks. Drēziņš atcerējās visu, ko Alise darījusi viņa labā, un pēkšņi ļoti gribējās ticēt, ka viņa nav zinājusi, kādi ne­lietīgi nodomi slēpušies aiz nevainīgās telegramas.

Ja nebūtu Alīses, viņš tagad atrastos Huānas salā. Kuģis turpinātu ceļu uz Santaringu. Tagad «Tobago» brauc uz dzimteni. Bet Alīse? Vai arī viņai tā būs dzim­tene? Šorīt viņa bija teikusi, ka paliks Santaringā … Prāts atkal kļuva nemierīgs. Cīņa par kuģi tikpat kā galā. Jāuzsāk cīņa par cilvēku. Cīņa par Alīsi būs grūta. Grūta un gara. Vēl garāka par atstatumu, kas jāveic kuģim. Nepietiek ar to, ko Alīse darījusi. Tas darīts viņa dēļ. Ceļš uz jauno pasauli jānostaigā apzināti.. .

Durvis atsprāga. Vienā mirkli kajītes telpa bija stāv­grūdām pilna. Drēziņa priekšā stāvēja visi tie, kas savā laikā bija ielauzušies šajā kajītē, lai prasītu Pārupam norēķinus. Netrūka neviena. Karstgalvis Galenieks. Lab­sirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem. Sapņotājs Augusts. Vallija, kura nevienam nav paradusi griezt ceļu. Pat mazais Zigis. Pat uzticamais biedrs Cepurītis. Visi runāja cits caur citu.

— Pietiek! — Galenieks kliedza. — Pietiek komandēt vienam! Ja jau padomju vara, tad ievēlēsim kārtīgu pa­domi. Kā tā lems, tā būs. Tad manis pēc ne tikai uz Rīgu, tad dragājam kaut vai tiešā ceļā uz Kamčatku!

— Labi! — Drēziņš pēkšņi teica.

Viņš bija sapratis ko ļoti svarīgu — nevis dusmoties, bet priecāties vajag. Ja biedri atrodas šeit, tad tā ir uz­vara. Šodienas uzvara pār vakardienu. Viņus satraukusi nevis kursa maiņa, bet kaut kas cits. Kopš vakardienas uz kuģa radies jauns spēks. Spēks, kas saliedējis šos dažādos, atšķirīgos cilvēkus. Spēks, kas liek apdomīga­jam Cepurītim soļot vienotā frontē ar nesavaldīgo Ga- lenieku. Spēks, kuru parasti dēvē par kolektīva spēku. Un tas ir labi! Arī tad, ja pašu kāds vilnis pēkšņi noskalotu no klāja, arī tad viņi atradīs pareizo kursu.

— Labi, — viņš vēlreiz pateica.

Galenieks pārsteigti apklusa. Un Drēziņš jau pavisam mierīgi ņēmās skaidrot, kādas lamatas Kviesis bija viņiem sagatavojis.

— Vai nu gluži tā būtu bijis? — sacīja Vallija. — Viņš, protams, ir blēdis, bet kaut ko tādu . .. Uz mata kā romānā.

— Ko tu sajēdz no romāniem? — Augusts apvaino­jās. — Tur viss notiek kā īstenībā. Esmu visādus lasī­jis, bet tik traku kombināciju nespētu izgudrot pat Fan- tomass.

— Jūs man neticat?

— Kāpēc tā? … — Antons iesāka.

Durvis atsprāga. Kajītē iestreipuļoja Kurts. Linu gaišajos matos bija redzama tumša strēle.

Pirmais pieskrēja Antons.

— Kurt, tās taču asinis!

— Degviela! Viņi izlaiž degvielu!

— Uz mašīntelpu!

Drēziņš skrēja pa priekšu, pat neatskatīdamies, vai biedri seko. Viņš tūdaļ bija sapratis, ka tagad viss atka­rīgs no ātruma.

Lūk, viņš jau atrodas pie rnašīntelpas — piecus soļus pa priekšu citiem. Viņš atgrūž durvis. Vēl skaidri dzird biedru soļus. Pēkšņi viņš vairs nedzird nekā.

Durvis aizcirtās. Galenieks pieskrēja par vēlu. Dur­vis bija aizslēgtas. Masīvas tērauda durvis. Durvis, pret kurām Galenieka zābaks atsitās kā vilnītis pret kuģa bortu. Durvis bija ciet. Kā cietuma durvis — smagi un galīgi. Viņā pusē palika Drēziņš.

Viņi palika šai pusē. Vieni. Bez vadības. Bez laika apdomai. Un domāt arī nebija par ko. Drēziņam tais­nība — doties uz Santaringu nedrīkst. Tikai uz Rīgu! Vēl vakar bija licies, ka tādam ceļam trūkst produktu, trūkst dzeramā ūdens. Tagad viņi būtu ar mieru atdot pusi ūdens par naftu. Par naftu, kas izplūst okeānā. Ar katru mirkli līmenis tvertnēs krītas. Jāapstādina! Lai apstādinātu, jāiekļūst mašīntelpā. Nekavējoties! Lai tas maksātu ko maksādams. Kaut vai dzīvību!

Ausīs vēl skanēja Drēziņa apslāpētais vaids. Tad ieskanējās trauksmes sirēna. Tā nevaidēja. Tā griezīgi sauca uz cīņu. Pātagoja. Dzina uz priekšu.

— Uzlauzt durvis! — Antons pavēlēja. — Pēc rīkiem uz bocmaņa kambari!

— Atslēga! Kur atslēga?

— Tūlīt dabūšu, — Zigis atsaucās.

Atslēga nebija vajadzīga. Bulta bija atlauzta, dur­vis vaļā. Pārups izbēdzis. Bet kas viņiem pašlaik daļas gar Pārupu? Vai viņš peldus aizlaidies uz Santaringu vai aizbarikadējies mašīntelpā … Cirvji tagad svarīgāki par Pārupu. Viss, kas no tērauda. Tērauds pret tēraudu. Trieciens pēc trieciena. Durvis nepadodas.

— Uz vārpstas tuneli! — Cepurītis sauca.

Soļi dobji dunēja uz tērauda plātnēm. Kāja paslī­dēja. Atkal augšā. Lūk, aizvars! Ciet. Nolādēts! Ceļš uz mašīntelpu ir ceļš uz dzimteni.

… Uz klāja viņi bija palikuši divi vien. Galenieks un Augusts. Pārējie bija kaut kur nozuduši. Tikai sirēna joprojām kauca. Kuģis briesmās!

Galenieks trauca pa tumšo klāju. Blakus skrēja Au­gusts. Kā elles vārti gaismoja mašīntelpas lūka. Gale­nieks iespēra ar kāju. Nošķindēja stikls. Gabali krita uz leju. Vienu stāvu, otru stāvu, vēl dziļāk. Lejā atsitās pret metala grīdu un sašķīda.

— Tauvu! — Galenieks kliedza.

Augusts atskrēja ar tauvu.

— Turi! — un Galenieks pasvieda Augustam vaļējo galu.

Bet tas nedomaja palikt augša. Pieseja pie reliņa un laidās jau pakaļ Galeniekam. Kad no komandtilta atsteidzās kapteinis Vilsons ar ieročiem, viņi jau atradās lejā. Vilsons redzēja tikai cilvēku kamolu.

Šaut nevarēja.

Tumsa. Smacējoša, smaga. Tik smaga, ka pat acis neatvērt. Bet vissmagākais bija tas, ka Drēziņš apzinā­jās, kur atrodas. Zināja, ka jācīnās. Zināja, ka viņam jāceļas. Zināja, bet piecelties nespēja.

Blakus dunēja motors. Dārdos izdalījās vienmērīga klaboņa. Drēziņš saprata, ka strādā sūkņi. Sūkņi sūknē naftu okeānā. Drēziņš redz, kā okeāns pārklājas ar mir­gojošu plēvi. Drēziņš dzird Pārupa ņirgāšanos. Jūt, ka viss zaudēts, un tomēr nespēj izrauties no nemaņas — nespēka uzplūdums atkal ievelk dzelmē.

Un tad caur troksni izlauzās divi vārdi:

— Biedri, palīgā!

Drēziņš atvēra acis. Viņu sauca palīgā.

Pa grīdu vēlās cilvēki. Divi. Bocmanis un Augusts.

— Biedri, palīgā!

Drēziņš ieraudzīja Galenieku. Galenieks sauca pa­līgā. Pirmo reizi mūžā! Pirmo reizi mūžā Galenieks cīnī­jās ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Cīņa bija grūta. Atslējis muguru pret sienu, Galenieks atvairīja divus uzbrucējus — Pārupu un Svadrupu. Ar kājas spērie­niem, ar dūrēm. Bet ar ķermeni sedza degvielas tvert­nes krānu.

— Biedri, palīgā!

Biedri lauzās palīgā. Smagi sitieni tricināja durvis. Durvis turējās pretī. Līdz durvīm pieci metri. Viens lēciens. Bezgalīgs atstatums Drēziņam.

Drēziņš pārvarēja šo attālumu. Līšus. Bez spēka. Ar gribas spēku. Piecēlās četrrāpus. Aizsniedza smago tērauda bultu. Ieķērās abām rokām. Ar savu svaru no­vilka lejā.

Durvis bija vaļā. Kāds pārlēca Drēziņam pāri. Kāds paklupa pret guļošo, steidzās tālāk. Kāds skrējienā sā­pīgi uzkāpa uz rokas.

«Labi,» Drēziņš nodomāja. «Labi, ka neviens nedomā par mani. Labi, ka viņi domā par galveno.»

Cīņas troksnis aprima.

… No nesamaņas uzmodināja balsis. Balsis kaut ko vaicāja. Beidzot viņš saprata.

— Nu, komisār, kā sviežas? Galīgi beigts vai tikai pa pusei? — Galenieka balss vaicāja.

— Degviela, kā ar degvielu? — Drēziņš elpoja.

— Līdz Rīgai pietiks, — smējās kāda balss. Tā pie­derēji Kārkliņam. — Un, kas attiecas uz produktiem, tad jūs, kā pārliecināts boļševiks, varat badoties, bet es personīgi kategoriski atsakos. Ja jau nevedam kravu uz Santaringu, tad vismaz jāizmēģina, kā garšo nacio­nalizētas olas.

— Jūtos brīnišķīgi, — Drēziņš atbildēja un atvēra acis. — Palīdziet piecelties!

Pretī sniedzās daudzas rokas.

— Velns parāvis! — kapteinis nopriecājās. — Ta­gad vismaz var paspiest jums roku. Kamēr gulējāt garšļaukus, nebija visai parocīgi. Sauszemes žurka izrā­dījās gudrāks par mani, vecu jūras vilku. Un tomēr kursu nāksies mainīt. Kamēr gulējāt plakans kā bute, mēs kopīgiem spēkiem nospriedām, ka būtu veselīgi izmest līkumu līdz Huānas salai.

Motori strādāja brīvgaitā. Tikko manāmi «Tobago» vēl slīdēja uz priekšu. Tad berzes pretestība pieveica kustības inerci. Kuģis apstājās. Visapkart pletās saules pieliets okeāns. Pāri jumās zila diena. Tikai labajā pusē virs pamales lidinājās mākonis. Tas nebija mākonis. Tā bija zeme. Huānas sala.

Gandrīz visa komanda atradās uz klāja. Rosījās pat Kurts, kura matus sedza balts apsējs. Galenieks un Au­gusts iemeta laivā cūkādas ceļa somas. Pilnā aizsargu formas tērpā no virsbūves izkliboja Svadrups. Bagāžas viņam nebija. Nožēlas vēl jo mazāk. Viņš bija cīnījies un zaudējis. Bet kaujaslauku atstāja nesalauzts.

Bocmanis uz nākotni pārāk nepaļāvās. Viņš ņēma līdzi visu iedzīvi. Stiepdams uz muguras brezenta maisu, rokā — koka lādi, viņš iznāca no pīķa. Zemu no­liektu galvu, nevienā nelūkodamies. Pārrāpās reliņam un pa virvju trapu nokāpa laivā.

— Ko Kviesis tielējas?

— Laikam nevar šķirties no sava kuģa …

Arturs no augšas vēroja šo ainu. Viņam prāts ne­nesās uz jokiem. Tūlīt parādīsies Alīses jaunkundze. Pa­rādīsies un uz visiem laikiem izzudīs no viņa dzīves. Tūlīt viņš to redzēs pēdējo reizi. Ko viņš te vēl stāv? Ko gaida? Katrs vārds, kas atskanēja no lejas, sagādāja fiziskas sāpes. Galenieka smiekli plosīja miesu. Arturs pieķēra sevi pie neprātīgām domām. Skriet pie kapteiņa! Pateikt, ka viņš arī atstāj kuģi. Ka viņš dodas uz Huā­nas salu kopā ar Alīses jaunkundzi! .. .

Arturs to nedarīja. Sakoda zobus un nekustējās no vietas. Kā sakosti zobi baltoja kauliņi uz rokām, kas krampjaini žņaudza laivu klāja reliņu. Atstāt kuģi? !. .

Biedri par viņu nešaubās, uzskata par vienu no savē­jiem. Ceļš līdz Rīgai tāls. Caur mīnu laukiem un vācu zemūdeņu darbības joslu. Bez radiotelegrafista viņiem būs grūti. Vienreiz viņš Alīses jaunkundzes deļ bija pametis savu posteni. Savus biedrus viņš nepa­metīs!

.. . Viņa pat nebija nākusi atvadīties. Arī viņš neies. Vienreiz viņš būs lepns. Iztiks bez vārdiem, bez it nekā. Tāpat kā kuģis šķiras no krasta.

Drēziņš devās pie Alīses. Atvadīties. Jo ātrāk, jo labāk! Viņam likās, ka ātrāk soļot nevar. Pustumsā iznira kāds stāvs. Zigis. Pustumsā Drēziņš ievēroja viņa skumjo seju. Zigis nāca no Alīses.

— Biedri Drēziņ, kas jums ar kāju? Vai no vakar­dienas?

Drēziņš mulsi pasmaidīja. Viņš piespieda sevi pa­ātrināt soli. Tam jātiek pāri! Tāpat kā viņš tajā naktī bija pārkāpis Alīses kajītes slieksni. Tāpat.

Drēziņš iegāja Alīses kajītē.

— Tavs tēvs gaida laivā, — viņš teica.

Atbildes nebija.

Viņš atrāva skatienu no grīdas. Kajītē bija nekār­tība. Uz vadža karājās kleita. Gluži kā toreiz. Uz galda stāvēja atvērts, steigā sakravāts čemodāns. Toreiz uz galda stāvēja karafe.

Alīse sēdēja uz kojas rīta svārkos. Tāpat kā toreiz. Toreiz viņš to redzēja pirmo reizi. Tagad — pēdējo.

— Laiva gaida, — Drēziņš truli teica.

Alīse joprojām klusēja. Caur atvērto iluminatoru ieskrēja vējš. Kleita uz vadža sašūpojās. Kleita, ko Alīse nebija uzvilkusi.

-— Tu paliec? — viņš jautāja bezgalīgā izbrīnā. Iz­brīnā, ka ārā tik zila diena. — Tu paliec…

— Atceries, Pāvil, tu man sacīji, ka reiz katram ku­ģim jāpienāk ostā. Savu esmu atradusi. Ar tēvu man vairs nav pa ceļam. Bet… — viņa apklusa.

— Kas ir, Alīs?

— Nekas. Es tikai baidos .. .

145

— Nebaidies. Līdz Rīgai degvielas pietiek.

10-4102

Alise nepasmaidīja. Viņa saprata, ka jaunajā dzīvē nāksies visu sākt no gala. Bet tur viņa atradīs laimi. Savu laimi! Varbūt šī laime nebūs viegla, varbūt tā būs skarba. Bet tā būs patiesa, godīga laime. Tā nebūs laime uz citu rēķina. Kaut tikai pietiktu spēka!

Alīse pasmaidīja. Pāvils taču bija teicis, ka ceļam degvielas pietiek.

G. Cīrulis, A. Imermanis. «TOBAGO» MAINA KURSU.

Redaktors Ē. Juhņēvičs. Māksi, redaktors I. Zvagūzis. Tehn. redaktore M. Krasovska. Korektore R. Igovena. Nodota salikšanai

1960. g. 6. decembrī. Parakstīta iespiešanai

1961. g. 4. februārī. Papīra formāts 84X108'/32. 4,63 fiz. iespiedi.; 7,57 uzsk. iespiedi.; 8,14 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. JT 13079.

Maksā 34 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 13931-J 1371. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā Nr. 57. Pašūt. Nr. 4102. L2