Roslavļevs

ROSLAVĻEVS

Lasīdama «Roslavļevu», ar izbrīnu manīju, ka šā darba pamatā ir patiess notikums, kas man pārāk labi zināms. Kādreiz es draudzējos ar nelaimīgo sie­vieti, kuru Zagoskina kungs izvēlējās par sava stāsta varoni. Viņš atkal pievērsa publikas uzmanību aizmirstajam notikumam, pamodināja sašutumu, ko bija iemidzinājis laiks, un satrauca kapa mieru. Es būšu ēnas aizstāve — un lasītājs piedos manu lite­rāro nemākulību, ņemdams vērā manu labo gribu. Man vajadzēs daudz runāt pašai par sevi, jo mans liktenis bija ilgi saistīts ar manu nabaga draudzeni.

Mani ieveda sabiedrībā 1811. gada ziemā. Neap­rakstīšu savus pirmos iespaidus. Nav grūti iedomā­ties, ko izjūt sešpadsmit gadu veca meitene, kas ap­mainījusi antresolus un skolotājus pret nepārtrauk­tām ballēm. Es ļāvos izpriecu virpulim ar visu savu jaunības aizrautību un vēl neko nedomāju … 2ēl: tas laiks bija ievērības cienīgs.

Starp jaunavām, kas tika ievestas sabiedrībā reizē ar mani, izcēlās kņaziene ** (Zagoskina kungs nosau­cis viņu par Poļinu, atstāšu viņai šo vārdu). Mēs drīz vien iedraudzējāmies sakarā ar šādu gadījumu.

Mans brālis, divdesmit divus gadus vecs puisis, piederēja pie toreizējo frantu aprindām; viņš dienēja Ārzemju kolēģijā un dzīvoja Maskavā, dejodams un nododamies izpriecām. Viņš iemīlējās Poļinā un lūdza mani nodibināt tuvākas attiecības starp mūsu mājām. Brālis bija ģimenes elks un varēja no manis prasīt, ko vien vēlējās.

Viņam izpatikdama, es iedraudzējos ar Poļinu un drīz vien pieķēros viņai no visas sirds. Viņā bija daudz dīvainību, bet vēl vairāk pievilcības. Es viņu vēl nesapratu, bet jau mīlēju. Pašai nemanot, sāku skatīties viņas acīm un domāt tāpat kā viņa.

Poļinas tēvs bija ievērojams cilvēks, citiem vār­diem — viņš brauca ar garjūgu un nēsāja atslēgu un zvaigzni, bet pēc dabas bija vieglprātīgs un vien­kāršs. Toties viņas māte bija nosvērta sieviete, se­višķi cienīga un saprātīga.

Poļinu varēja sastapt visur; viņu aplenca pielū­dzēji, viņai izrādīja uzmanību — bet viņa garlaikojās un tālab izskatījās salta un lepna. Tas ļoti piestāvēja viņas grieķiskajai sejai un melnajām uzacīm. Es jutos kā uzvarētāja, kad manas zobgalīgās piezīmes uzbūra smaidu viņas pareizajā un garlaicības stindzinātajā sejā.

Poļina lasīja ārkārtīgi daudz un bez kadas izvēlēs. Viņai bija tēva bibliotēkas atslēga. Bibliotēka sastā­vēja galvenokārt no XVIII gadsimta rakstnieku sace­rējumiem. Viņa pazina franču daiļliteratūru no Mon- teskjē līdz Krebiliona romāniem. Ruso viņa prata no galvas. Bibliotēkā nebija nevienas krievu grāmatas, izņemot Sumarokova sacerējumus, kurus Poļina ne­kad neatvēra. Viņa man atzinās, ka viņai esot grūti saburtot krievu rakstu, un droši vien viņa krieviski neko nelasīja, pat ne tos dzejolīšus, ko viņai veltīja Maskavas dzejdari.

Te es atļaušos mazu atkāpi. Jau, paldies dievam, pagājis trīsdesmit gadu, kopš mūs, nabadzītes, rāj par to, ka mēs nelasām krieviski un neprotam (it kā) izteikt savas domas mātes valodā. (NB. «Jurija Milo- slavska» autoram būtu grēks atkārtot šos zemiskos apvainojumus. Mēs visas viņu izlasījām, un, liekas, vienai no mums viņam jāpateicas par sava romāna tulkojumu franču valodā.) Patiesībā mēs ar prieku lasītu krieviski, bet mūsu vārda māksla laikam gan nav vecāka par Lomonosovu un vēl ļoti trūcīga. Tā, protams, iepazīstina mūs ar dažiem lieliskiem dzej­niekiem, bet nevar prasīt, lai visi lasītāji apmierinā­tos tikai ar dzejoļiem. No prozas mums ir vienīgi «Karamzina vēsture»; pirmie divi trīs romāni parādī­jās pirms diviem trim gadiem: šinī pašā laikā Anglijā un Vācijā cita pēc citas iznāk grāmatas viena par otru aizraujošākas. Mums nav pat tulkojumu, un, ja ir, tad dariet, kā jums tīk, - es tomēr dodu priekš­roku oriģināliem. Mūsu žurnāli interesē tikai mūsu literātus. Mēs esam spiesti visu — gan izziņu, gan uzskatus — smelties no cittautu grāmatām; līdz ar to mēs arī domājam svešvalodā (vismaz visi tie, kas domā un seko cilvēces domām). Tā man vaļsirdīgi atzinās mūsu visievērojamākie literāti. Mūsu rakst­nieku mūžīgās žēlabas par nevērību pret krievu grā­matām līdzinās krievu tirgus sievu gaudām par to, ka mēs savas cepures pērkam pie Sihlera un neapmie­rināmies ar Kostromas cepurnieču darinājumiem. Turpināšu savu stāstu.

Atmiņas par sabiedrisko dzīvi parasti ir bālas un neizteiksmīgas pat vēsturiski nozīmīgā laikmetā. Tomēr uz mani lielu iespaidu atstāja kādas ceļinieces ierašanās Maskavā. Šī ceļiniece bija m-me de Staēl1. Viņa atbrauca vasarā, kad lielākā daļa Maskavas iedzīvotāju bija aizbraukuši uz lauku muižām. Krievu viesmīlība sarosījās: nezināja, kā pacienāt slaveno ārzemnieci. Protams, viņai rīkoja pusdienas. Vīrieši un dāmas sabrauca, lai viņu redzētu, un pa lielākai daļai bija ar viņu neapmierināti. Viņi redzēja tajā savam vecumam nepiemēroti ģērbušos piecdesmitgadīgu, resnu sievišķi. Viņas tonis nepatika, runas šķita pārāk garas, bet piedurknes pārāk īsas. Poļinas tēvs, kurš bija iepazinies ar m-me de Staēl vēl Parīzē, sarīkoja viņai par godu pusdienas, uz kurām saaicināja visus mūsu Maskavas prātvēderus. Tur es pirmoreiz ieraudzīju sievieti, kas uzrakstījusi Korinu. Viņa sēdēja goda vietā, atbalstījusies ar elkoņiem uz galda, ar skaistajiem pirkstiem satīdama unattīdama papīra ritulīti. Likās — viņa nav labā omā, vairākas reizes sāka runāt, bet valoda nevedās. Mūsu prātvēderi ēda un dzēra pēc sirds patikas, un laikam viņiem daudz lielāku baudījumu sagādāja kņaza zivju zupa nekā saruna ar m-me de Staēl. Dāmas izturējās samāksloti. Gan viņi, gan viņas tikai retumis pār­trauca klusumu, pārliecināti par savu domu nenozī­mību un apmulsuši Eiropas slavenības tuvumā. Pus­dienu laikā Poļina sēdēja kā uz adatām. Viesu uzma­nība dalījās starp stori un m-me de Staēl. Gaidīja, ka viņa tūlīt, tūlīt pateiks bon-motu , beidzot viņai paspruka divdomība un pat diezgan pārdroša. Visi to uztvēra, iesmējās, atskanēja izbrīnās pilni čuksti, kņazs aiz prieka nezināja, ko darīt. Es paskatījos uz Poļinu. Viņas seja dega, acīs sariesās asaras. Viesi piecēlās no galda, pilnīgi apmierināti ar m-me Staēl: viņa bija pateikusi kalambūru, ko viņi steidzās izvadāt pa pilsētu.

Ne tikai es vien ievēroju Poļinas apmulsumu. Vēl kādas vērīgas acis uzlūkoja viņu tanī pašā brīdī: tās bija m-me de Staēl melnās acis. Nezinu, ko viņa no­domāja, bet pēc pusdienām viņa pienāca pie manas draudzenes un iegrima ar viņu sarunā. Pēc dažām dienām m-me de Staēl atrakstīja viņai šādu zīmīti:

«Ma chere enfant, je suis toute malade. II serait bien aimable a vous de venir me iariimei. Tachez de l'obtenir de m-me votie mere et veuillez lui preceriter Ies respects de votre amie de S.»[18]

Šī zīmīte glabājas pie manis. Par spīti manai ziņ­kārībai, Poļina man nekad nepaskaidroja par savām attiecībām ar m-me de Staēl. Viņa dievināja šo apbrīnojamo sievieti, kura bija tikpat labsirdīga, cik ģeniāla.

Kur gan nevar novest tenku kāre! Nesen es par to stāstīju kādā ļoti labā sabiedrībā. — Varbūt, — man atbildēja, — m-me de Staēl nebija nekas cits kā Napoleona spiedze, un kņaziene ** piegādāja viņai vajadzīgās ziņas. — Apžēlojieties, — es attraucu, — kā gan m-me de Staēl, ko desmit gadus vajāja Napoleons, cēlā, labā m-me de Staēl, kas bija spiesta meklēt patvērumu pie krievu imperatora, m-me de Staēl, Satobriāna un Bairona draudzene, varētu būt Napoleona spiedze! … — Tas ir ļoti, ļoti iespē­jams, — iebilda smaildegune grāfiene B. — Napo­leons bija īsts bestija, bet m-me de Staēl slīpēta dāma!

Visi runāja par draudošo karu un, cik atceros, diez­gan vieglprātīgi. Bija modē Ludviga XV laika franču tonis. Tēvijas mīlestību uzskatīja par pedantismu. To­reizējie prātvēderi cildināja Napoleonu ar fanātisku padevību un zobojās par mūsu neveiksmēm. Par ne­laimi, tēvijas aizstāvji bija drusku neaptēsti; viņi tika diezgan asprātīgi izsmieti, un tiem nebija nekā­das ietekmes. Viņu patriotisms aprobežojās ar to, ka viņi bargi nopēla franču valodas lietošanu sabiedrībā, uzstājās pret svešvārdu ieviesumu, nikni uzbruka Kuzņeckas ielai un tamlīdzīgām lietām. Jaunie ļaudis runāja par visu krievisko ar nicību vai vienaldzību un jokodamies pareģoja Krievijai Reinas konfederā­cijas likteni. Ar vārdu sakot, sabiedrība bija diezgan pretīga.

Pēkšņi mūs pārsteidza ziņa par iebrukumu un par cara uzsaukumu. Maskava sarosījās. Parādījās grāfa Rastopčina skrejlapiņas vienkāršajiem ļaudīm; tauta cēlās cīņai, sabiedrības balamutes pierima; dāmas iztrūkās. Franču valodas un Kuzņeckas ielas vajātāji guva sabiedrībā neapšaubāmu virsroku, un viesista­bas pildīja patrioti: dažs izkratīja no tabakas dozes franču tabaku un sāka šņaukāt krievu tabaku; dažs sadedzināja kādas desmit franču brošūras, dažs atsa­cījās no lafita un strēba skābus kāpostus. Neviens vairs nerunāja franciski, visi klaigāja par Požarski un Miņinu un pareģoja tautas karu, sagatavojušies uz ilgu palikšanu Saratovas muižās.

Poļina nespēja slēpt savu nicināšanu, tāpat kā senāk neslēpa savu sašutumu. Redzot tik krasu pār­maiņu un gļēvumu, viņa zaudēja pacietību. Uz bul­vāra vai pie Presņas dīķiem viņa tīšām runāja fran­ciski; pie galda kalpotāju klātienē tīšām nopēla patriotisko dižošanos, tīšām runāja par Napoleona milzīgajiem karapulkiem, par viņa ģeniālajām kara­vadoņa spējām. Klātesošie kļuva bāli, baidījās no denunciācijas un steidza pārmest viņai simpātijas pret tēvijas ienaidnieku. Poļina nicinoši pasmaidīja. — Lai dievs dod, — viņa sacīja, — ka visi krievi mīlētu savu tēviju tik ļoti, cik es to mīlu! — Viņa mani pārsteidza. Es vienmēr biju redzējusi Poļinu lēnprātīgu un klusu un nesapratu, kur viņā radusies tāda drosme. — Apžēlojies, — es reiz sacīju, — kāda tev vajadzība jaukties darīšanās, kas uz mums neat­tiecas. Lai vīrieši plēšas un klaigā par politiku; sie­vietes karā neiet, un viņām gar Bonapartu nav ne­kādas daļas. — Viņas acis iezibējās. — Kaunies, — viņa sacīja, — vai tad sievietēm nav tēvijas? Vai viņām nav tēvu, brāļu, vīru? Vai krievu asinis mums svešas? Vai varbūt tu domā, ka mēs esam dzimušas tikai tāpēc, lai ballēs dejotu ekosēzi, bet mājās šūtu uz kanvas sunīšus? Nē, es zinu, kāda ietekme sievie­tei var būt uz sabiedrības domu vai arī kaut uz viena cilvēka sirdi. Es neatzīstu to pazemojošo pasivitāti, kura mums uzspiesta. Paskaties uz m-me de Staēl: Napoleons cīnījās ar viņu kā ar naidīgu spēku … Un tēvocis vēl uzdrīkstas zoboties par viņas bailēm no franču armijas tuvošanās! «Neuztraucieties, kun­dze; Napoleons karo pret Krieviju, nevis pret jums…» Jā! Ja tēvocis kristu franču nagos, viņam ļautu pastaigāties pa Pale Rojalu; bet m-me de Staēl tādā gadījumā nomirtu valsts cietumā. Un Šarlote Kordē? Un mūsu Marfa Posadņica? Un kņaziene Daš- kova? Kāpēc es esmu sliktāka par viņām? Vai man mazāk dvēseles drosmes un uzņēmības? — Es klau­sījos Poļinā ar izbrīnu. Nekad nebiju nojautusi, ka viņā slēpjas tāda dedzība un tāda godkāre. Ak vai! Kur gan noveda viņas neparastās rakstura īpašības un vīrišķīgais gara cildenums? Taisnība manam iemī­ļotajam rakstniekam: «II ri est de bonheur que dans Ies voies communes.

Līdz ar valdnieka ierašanos vispārējais satraukums pieauga. Beidzot patriotiskā pacilātība pārņēma arī augstāko sabiedrību. Viesistabas pārvērtās par disku­siju zālēm. Visur runāja par patriotiskiem ziedoju­miem. Atkārtoja nemirstīgo runu, ko bija teicis jau­nais grāfs Mamonovs, ziedodams visu savu mantu. Dažas māmiņas pēc tam iebilda, ka grāfs vairs ne­esot nekāds apskaužamais precinieks, bet mēs visas

1 «Laimi var atrast, tikai pa iemītu ceļu ejot.» (Liekas, tie ir Satobriāna vārdi. Izd. piez.) bijām par viņu sajūsminātas. Poļina viņu dievināja. — Ko ziedosiet jūs? — viņa reiz jautāja manam brālim. — Es vēl neesmu savu muižu mantojis, — atbildēja mans dīkdienis. — Man pieder tikai 30 000 parādu: nolikšu tos kā upuri uz dzimtenes altāra. •— Poļina sadusmojās. — Dažiem cilvēkiem, — viņa sa­cīja, — gan gods, gan tēvija ir tikai blēņas. Viņu brāļi mirst kaujaslaukā, bet viņi māžojas pa viesista­bām. Nezinu, vai atradīsies sieviete, kas būs diezgan zemiska, lai ļautu tādiem ākstiem tēlot savā priekšā mīlestību. — Mans brālis zaudēja savaldību. — Jūs esat pārāk prasīga, kņaze, — viņš sacīja. — Jūs vēla­ties, lai visi jūsos saskatītu m-me de Staēl un citētu jums tirādes no Korinas. Zināt, tas, kurš joko ar sie­vieti, var nejokot ar tēviju un tās ienaidnieku. — To pateicis, viņš aizgāja. Es domāju, ka viņi sastrīdēju­šies uz visiem laikiem, bet kļūdījos: Poļinai bija pati­cis mana brāļa skadrums, cildenā sašutuma uzliesmo­juma dēļ viņa tam piedeva nepiemēroto joku un pēc nedēļas, uzzinājusi, ka viņš pieteicies Mamonova pulkā, pati lūdza, lai es viņus samierinātu. Brālis bija sajūsmā. Viņš tūdaļ piedāvāja Poļinai savu roku. Viņa piekrita, bet atlika kāzas līdz kara beigām. Otrā dienā mans brālis devās uz armiju.

Napoleons tuvojās Maskavai; mūsējie atkāpās; Maskava bija uzbudināta. Tās iedzīvotāji cits pēc cita taisījās projām. Kņazs un kņaziene pierunāja māmuļu braukt uz viņu **ienes muižu.

Mēs ieradāmies ** — lielā muižā kādas divdesmit verstis no guberņas pilsētas. Tuvumā bija daudz kai­miņu, pa lielākai daļai izbēgušie maskavieši. Katru dienu visi sapulcējās kopā; mūsu lauku dzīve neat­šķīrās no dzīves pilsētā. Vēstules no armijas pienāca ik dienas, vecenītes meklēja uz kartes nometņu vietas un dusmojās, ka nevar atrast. Poļina noņēmās vienīgi ar politiku un lasīja tikai avīzes vai Rastopčina lapi­ņas, un neatvēra nevienu grāmatu. Atrazdamās starp ļaudīm, kuru uztvere bija aprobežota, dzirdēdama vienmēr muļķīgus spriedelējumus un nepamatotus jaunumus, viņa ieslīga dziļā grūtsirdībā; viņas dvēseli pārņēma pagurums. Viņa šaubījās par tēvijas glāb­šanu, viņai likās, ka Krievija ātri tuvojas savam galam, katra relācija pastiprināja viņas bezcerību; lasot grāfa Rastopčina policejiskos paziņojumus, viņa zaudēja savaldību. Paziņojumu zobgalīgais tonis viņai šķita kā nepieklājības kalngals un Rastopčina organi­zētie pasākumi — neciešams barbarisms. Viņa neiz­prata tā laikmeta diženo sūtību, kuras piepildījums, par spīti visām šausmām, glāba Krieviju un atbrīvoja Eiropu. Viņa stundām sēdēja, atbalstījusies ar elko­ņiem uz Krievijas kartes, rēķinādama verstis, seko­dama ātrajiem karaspēka pārgājieniem. Viņai nāca prātā savādas domas. Reiz viņa man paziņoja par savu nodomu pamest muižu, ielavīties franču kara­spēka nometnē, nokļūt pie Napoleona un pašas ro­kām viņu nogalināt. Man nebija grūti viņu pārlieci­nāt par šāda pasākuma neprātību, bet doma par Šarloti Kordē Poļinai ilgi nedeva mieru.

Viņas tēvs, kā jau jums zināms, bija diezgan viegl­prātīgs cilvēks; viņš rūpējās vienīgi par to, lai dzīve sādžā pēc iespējas līdzinātos Maskavas dzīvei. Viņš rīkoja pusdienas, iekārtoja thēātre de Societē, kur uzveda franču pioveibes, un visādi nopūlējās dažā­dot mūsu izpriecas. Pilsētā ieradās vairāki sagūstītie virsnieki. Kņazs priecājās par jaunām personām un izlūdzās no gubernatora atļauju nometināt gūstekņus savā muižā …

Viņi bija četri — trīs diezgan nenozīmīgi ļaudis, fanātiski uzticīgi Napoleonam, neciešami bļaukas, tiesa, par savu dižošanos viņi bija samaksājuši ar nopietniem ievainojumiem. Bet ceturtais bija visno­taļ ievērības cienīgs cilvēks.

Viņam toreiz bija divdesmit seši gadi. Viņš pie­derēja pie labas ģimenes. Viņam bija patīkama seja un ļoti smalkas manieres. Mēs tūlīt viņu ievērojām. Uzmanību viņš pieņēma ar pateicīgu vienkāršību. Viņš runāja maz, bet viņa vārdi bija labi pārdomāti. Poļinai viņš patika tālab, ka bija pirmais, kas mācēja viņai izskaidrot karadarbību un karapulku kustību. Viņš nomierināja Poļinu, pārliecinādams, ka krievu karaspēka atkāpšanās nav bezjēdzīga bēgšana un frančus satrauc tādā pašā mērā, kādā sanikno krie­vus. — Bet jūs, — Poļina viņam jautāja, — vai tad jūs neesat pārliecināts par jūsu imperatora neuzvara- mību? — Sinekūrs (saukšu viņu vārdā, kādu tam devis Zagoskina kungs) — Sinekūrs, brītiņu klusējis, atbildēja, ka viņa stāvoklī būt atklātam esot grūti. Poļina nepiekāpīgi prasīja atbildi. Sinekūrs atzinās, ka franču karaspēka virzīšanās uz Krievijas sirdi varot kļūt bīstama pašiem frančiem, ka 1812. gada karagājiens patiesībā jau beidzies, bet neesot devis neko izšķirošu. — Beidzies! — Poļina nepiekrita. •— Bet Napoleons vēl vienmēr soļo uz priekšu, un mēs vēl vienmēr atkāpjamies! — Jo ļaunāk tas mums, — atbildēja Sinekūrs un sāka runāt par citu tematu.

Poļina, kurai bija apnikuši gan mūsu kaimiņu bailīgie pareģojumi, gan viņu muļķīgā plātība, aizrau­tīgi klausījās spriedumus, kas bija lietpratīgi un objektīvi. No brāļa es saņēmu vēstules, pēc kurām neko nevarēja saprast. Tajās bija gan gudri, gan muļ­ķīgi joki, jautājumi par Poļinu, salkani mīlestības apliecinājumi un tā tālāk. Poļina, šīs vēstules lasī­dama, dusmojās un raustīja plecus. — Atzīsties, — viņa sacīja, — ka tavs Aleksejs ir pavisam gaisīgs cilvēks. Ja pat šajos apstākļos viņš no kaujaslauka raksta tik tukšas vēstules, ko gan viņš runās ar mani klusā ģimenes dzīvē? — Viņa maldījās. Tukšums brāļa vēstulēs radās ne jau tāpēc, ka viņš pats būtu mazattīstīts cilvēks, bet gan no iepriekšēja pieņē­muma, kas, starp citu, ir mums pats apvainojošākais: viņš bija pārliecināts, ka ar sievietēm jārunā tādā valodā, kas būtu piemērota viņu vājajai izpratnei, un ka svarīgas lietas mums nav aptveramas. Tādi uz­skati jebkur būtu nepiedienīgi, bet pie mums tie ir pat muļķīgi. Nav šaubu, ka krievu sievietes ir labāk izglītotas, vairāk lasa, vairāk domā nekā vīrieši, kas noņemas ar diezin ko.

Izplatījās vēsts par Borodinas kauju. Visi par to runāja: katram bija savas vispatiesākās ziņas, katram bija savs kritušo un ievainoto saraksts. Brālis mums nerakstīja. Mēs bijām ārkārtīgi uztraukušies. Beidzot kāds no visādu tenku izvadātājiem atbrauca mums paziņot, ka brālis esot kritis gūstā, un tanī pašā laikā pačukstēja Poļinai par viņa nāvi. Poļina ļoti noskuma. Viņa nebija manā brālī iemīlējusies un bieži uz viņu dusmojās, bet šinī brīdī Poļina viņā saskatīja mocekli, varoni un, man neredzot, aprau­dāja. Vairākas reizes es atradu viņu asarās mirkstam.

Es par to nebrīnījos, jo zināju, cik sāpīgi viņa pār­dzīvo mūsu nelaimīgās tēvijas likteni. Es nenojautu, ka viņas bēdām bija vēl kāds cits cēlonis.

Reiz es no rīta pastaigājos pa dārzu; man blakus gāja Sinekūrs, mēs runājām par Poļinu. Es ievēroju, ka viņš dziļi izjūt Poļinas neparastās īpašības un ka viņas skaistums atstājis uz francūzi lielu iespaidu. Es smiedamās liku viņam noprast, cik romantisks viņa stāvoklis. — Nokļuvis ienaidnieka gūstā, ievainotais bruņinieks iemīlas cēlsirdīgajā pils īpašniecē, saviļņo viņas sirdi un beidzot iegūst viņas roku. — Nē, — Si­nekūrs man sacīja, — kņaze manī redz Krievijas ienaidnieku un nekad nebūs ar mieru pamest savu dzimteni. — Šinī brīdī alejas galā parādījās Poļina, mēs gājām viņai pretim. Viņa tuvojās ātriem soļiem. Viņas bālums mani pārsteidza.

— Maskava ieņemta, — viņa man sacīja, neatbil­dēdama Sinekūra sveicienam; mana sirds sažņaudzās, asaras sāka līt straumēm. Sinekūrs klusēja, nodūris acis. — Cēlsirdīgie, izglītotie franči, — Poļina tur­pināja balsī, kas drebēja no sašutuma, — atzīmējuši savu uzvaru pienācīgā kārtā. Viņi aizdedzinājuši Maskavu — Maskava deg jau divas dienas. — Ko jūs sakāt, — iesaucās Sinekūrs, — tas nevar būt! — Pa­gaidiet nakti, — viņa dzedri atbildēja, — varbūt re­dzēsiet blāzmu. — Ak dievs! Viņš ir pagalam, — Sinekūrs sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka Maska­vas ugunsgrēks ir visas franču armijas bojā eja, ka Napoleonam nebūs kur un ar ko turēties, ka, ziemai tuvojoties, viņš būs spiests pēc iespējas ātrāk atkāp­ties caur izpostītu, tuksnešainu zemi ar dezorganizētu un neapmierinātu karaspēku. Un jūs vēl domājat, ka franči paši sev izrakuši bedri! Nē, nē, krievi, krievi aizdedzinājuši Maskavu! Briesmīgā, barbariskā augst­sirdība! Tagad viss izšķīries: jūsu dzimtene glābta no briesmām; bet kas notiks ar mums, kas notiks ar mūsu imperatoru?

Viņš mūs pameta. Mēs ar Poļinu nevarējām attap­ties. — Vai tiešām, — viņa sacīja, — Sinekūram tais­nība un Maskavas dedzināšana ir mūsu roku darbs? Ja tā … Ak, tad es varu lepoties, ka saucos par krie­vieti! Visums būs pārsteigts par diženo upuri! Tagad mani nebiedē mūsu sabrukums, mūsu gods ir glābts; Eiropa vairs nekad neuzdrīkstēsies cīnīties ar tautu, kas pati sev nocērt rokas un aizdedzina savu galvas­pilsētu.

Viņas acis zibēt zibēja, balss skanēt skanēja. Es viņu apkampu, mēs abas raudājām aiz cildenas paci­lātības un dedzīgi aizlūdzām par tēviju. — Vai tu zini? — Poļina man sacīja ar apskaidrotu seju. — Tavs brālis .. . viņš ir laimīgs, viņš nav gūstā — priecājies: viņš kritis, lai glābtu Krieviju.

Es iekliedzos un bez samaņas ieslīgu viņas apkam­pienos.