Ruslans un Ludmila

CETURTAIS DZIEDĀJUMS

No rītiem mozdamies arvien

Es priecīgs saku: dievam slava,

Ka mūsu laikos vairs, nudien,

Tik pārāk daudz to burvju nava.

Turklāt — lai atzinība tiem! —

Bez baiju precēties mēs varam:

Tie neuzbrūk vairs laulātiem,

Un jaunavām tie nepieskaras.

Bet ir gan gluži citi burvji,

Pret tiem man ienaids sirdī aug:

Smaids, zilas acis, ziedu kurvji

Un maiga balss — jel sargies, draugs!

Tiem netici — tie viltus pilni!

Un vairies to tāpat kā es;

Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —

Un dusai meklē vienatnes.

Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,

Kas tēlo senas teiksmu ainas

Par mīlu, velniem, nopūtām —

Gan pazemē, gan paradīzē!

Tu, manām vārsmām nerātnām

Sens paraugs būdams šādā vīzē,

Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,

Ka savā rotaļīgā stāstā

Tev pēdās lieku viņām steigt

Un senās liras melu klāstā

Jel graudu patiesības teikt.

Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,

Ka velnam reiz kāds ļaundaris

Pats sevi sākumā, bet vēlāk

Ir savas meitas pārdevis;

Kā redzēts upurdevas dodam

Un gadiem ilgi gavējam,

Kā, grēkus sūri nožēlodams,

Mīļš kļuvis kādam svētajam;

Kā miris viņš, bet meitas miegā

Guļ visas daiļās divpadsmit;

Un, klausoties šai stāstā liegā,

Sirds mums vēl šodien strauji sit —

Kad redzam valdzinošās baismas,

Kur ļaundaris kā lāstu nes

Pats savu grēku un bez gaismas

Mīt nevainīgās meitenes.

Tām līdzi asaras mēs lējām,

Gar drūmo pili staigājot,

Un līdzjūtībā iemīlējām —

It visu gatavi tām dot;

Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,

Un redzējām, kā mostas tās,

Un visas svētās nožēlās

Iet allaž lūgt pie tēva kapa.

Bet. .. vai tas spējams? . . . Sarksti, lapa!

Sis tikums — viltus vien un nieks!

Es patiesību vēstīt gribu,

Un Ratmirs būs man liecinieks.

Uz dienvidiem viņš jāj, un prieks

Tam acīs mirdz ar spožu zibu,

Jo Ludmilu viņš panākt cer

To pašu dien. Bet vakars sārto

Jau upes krastu, tumst ik cers,

Un tāles pagaist miglas vārtos;

Skats velti tukšā klajā tver.

Vēl pēdējs rieta stars pār siliem

Kā spožu zeltu pāri lej,

Kad garām klinšu bluķiem ziliem

Viņš jāj un lūko naktsmītnei

Starp kokiem piemērotu vietu.

Viņš izjāj ielejā un redz:

Tumst diža pils uz klints pret rietu,

Tās četrus stūrus torņi sedz;

Un jaunava uz augstās sienas

Kā gulbis padebešos viena

Tur, blāzmas apspīdēta, iet

Un klusā krēslā dziesmu dzied,

Kas tikko sadzirdama sienas.

«Jau tumsa lejās ēnas liek,

No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.

Jau vēls, ak jaunais ceļinieki

Nāc tveries mūsu namā jautrā!

Še naktī maigi auklēs miegs,

Bet dienā celsim dzīru traukus;

Jel nāc uz saderību jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!

Še daiļavas tev skūpstus sniegs,

Še vērsies tev viss mīlas plaukums.

Jel nāc uz satikšanos jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļinieki

Kad ausmā izbaudīts būs prieks,

Ar kausu pavadīsim draugu.

Jel nāc uz sadraudzību jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!

Jau tumsa lejās ēnas liek,

No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.

Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!

Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»

Tā viņa dzied, tā viņa sauc,

Un jaunais hans jau vārtu priekšā;

Bars daiļavu tam pretī trauc

Un laipni aicina to iekšā;

Ar valdzinošām valodām

To visas lenc un vada maigi;

Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,

Bet divas zirgu aizved naigi.

Iet greznā pili jaunais hans,

Tam līdzi meiču balsis skan:

Nāk ķiveri tam noņemt viena,

Slej otra vairogu pie sienas,

Jau trešā šķēpu noliek nost,

Steidz cita bruņas vaļā jozt.

Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,

Bet visupirms vēl viesi ved

Uz pirti — mazgāt tīru vaigu —

Un stipru garu lāvā met.

Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,

Berž gurdos plecus dvieļi mitri;

Uz paklāja, kas solu sedz,

Hans padevīgs un gurdens gulstas;

Sev apkārt jaunavas viņš mulstam

Caur garaiņiem un krēslu redz;

Tās, kautri plakstus nolaidušas,

Puskailas, maigā rūpībā

Ap hanu pulkā apstājušas,

Ņirb kārdinošā daiļumā.

Ar mīkstu bērza slotu vāri

To daža sautē, vēdinot

Jo karstu tveici miesām pāri,

Bet cita steidzas atsvaigot

Tam locekļus ar rožu sulu

Un kuplos matus tāpat guļus

Jau dārgās smaržās izskalo.

Hans varonīgais jūsmā kvēlā

Sen aizmirsis ir jūtas cēlās

Pret Ludmilu visdaiļāko;

To salda vēlēšanās apņem,

Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;

Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,

Tam kūst un kvēlo karstā sirds.

Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānās

Un vieglās ietērpts samta drānās;

Visapkārt daiļavas; starp tām

Sēž Ratmirs krāšņā mielastā.

Es Homērs neesmu: viņš vienīgs

Reiz dzīres prata apdziedēt,

Kur grieķu varoņi bij klāt

Un kausos šļāca dzēriens cienīgs.

Es mīļāk dziedu kā Parnī

Un lirai draiski skanēt lieku

Par kailumu nakts pavēnī

Un maigās mīlas skūpstu prieku!

Stāv klusā mēnesnīcā pils;

Es redzu attālāku telpu,

Kur Ratmirs nemierīgu elpu

Dveš miegā; apkārt ēnas zilst;

Kairs sapnis sārto viņa vaigus

Un mirklī visu seju dedz;

Kaist lūpas, it kā skūpstu maigu

Tam pāri kādas citas sedz;

Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,

Viņš visas redz — un pēkšņi tver,

Pie krūts sev kļaudams segas karstas.

Tad klusumā kāds durvis ver;

Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;

Lūk, mēnesnīcas gaismā vājā

Un sudrabainā klusi sper

Tur soļus jaunava ar trīsām.

Jel gaisti, sapņu saldums zagts!

Draugs, mosties — tava ir šī nakts!

Jel mosties — laimes stundām īsām! ..

Pie gultas viņa klusu slīd;

Viņš elso, kairā sapnī grimis;

Pār malu segas lejup krīt;

Bez skaņas, elpu aizturot,

Stāv jaunava pie viņa gultas

K

Ar viltu mērķi raidīt prot;