Samaitāta sieviete

SAMAITĀTA SIEVIETE

Loreta devās ciemos uz Santaklāru tāpēc, ka bija pār­traukusi sakarus ar Biliju. Bet Bilijs to nespēja saprast. Viņa māsa bija stāstījusi, ka viņš visu nakti staigājis pa istabu un raudājis. Loreta arī nebija acu aizvērusi un bija raudājusi gandrīz visu nakti. Deizija to zināja, jo Loreta bija izraudājusi savas bēdas pie viņas krūtīm. Arī Deizijas virs, kapteinis Kits, to zināja. Loretas asaru un Deizijas mierinājuma vārdu dēļ viņš nebija dabūjis kārtīgi izgu­lēties.

Bet kapteinis Kits nedomāja pavadīt naktis nomodā. Turklāt viņš negribēja, ka Loreta precētos ar Biliju vai kādu citu. Viņš uzskatīja, ka jaunākās māsas pienākums ir palīdzēt Deizijai saimniecībā. Taču skaļi viņš to nepa­teica. Viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka Loreta vēl ir par jaunu, lai domātu par precēšanos. Tieši tāpēc kapteinis Kits izdomāja, ka Loreta jāsūta paciemoties pie misis Hemingvejas. Tur nu nebūs neviena Biiija.

Loreta vēl nebija nodzīvojusi Santaklārā pat nedēļu, kad pārliecinājās, ka kapteiņa Kita doma bijusi ļoti prā­tīga. Pirmkārt, kaut gan Bilijs tam neticētu, īstenībā Lo­reta negribēja ar viņu precēties. Un, otrkārt, kaut gan kapteinis Kits tam neticētu, viņa negribēja šķirties no Deizijas. Nodzīvojusi Santaklārā divas nedēļas, Loreta bija pilnīgi pārliecināta, ka negrib precēties ar Biliju. Taču viņa nebija tik cieši pārliecināta, ka nevēlas šķirties no Deizijas. Ne tāpēc, ka viņa mīlētu Deiziju mazāk, nē, viņā tikai bija radušās šaubas.

Loretas atbraukšanas dienā misis Hemingvejas galvā sāka veidoties neskaidrs plāns. Otrā dienā viņa savam vīram Džekam Hemingvejam ieminējās, ka Loreta ir neiz­sakāmi naiva meitene un, ja viņai nepiemistu tik jauka vientiesība, viņa būtu galīgi dumja. Kā pierādījumu misis Hemingveja minēja dažus sīkumus, kas sasmīdināja vi­ņas vīru. Trešajā d iena misis Hemingvejas plāns bija ieguvis pavisam skaidrus apveidus. Un tagad tapa viņas vēstule. Uz aploksnes viņa uzrakstīja: «Sanfrancisko, Atēnu klubā, misteram Edvardam Bešfordam.»

«Dārgais Ned!» — tā sākās vēstule. Kad misis Hemin- gveja vēl nebija devusies laulībā, viņš trīs nedējas kā bez prāta bija mīlējis viņu. Bet viņa bija saistījusi savu lik­teni ar Džeku Hemingveju, kas pirmais bija pretendējis uz viņas roku un sirdi, tomēr šis notikums nebija sadra­gājis filozofiski noskaņotā Neda Bešforda sirdi. Viņš tikai pievienoja šo piedzīvojumu garai līdzīgu faktu virknei, uz kuras pamata radīja savu filozofiju. Pēc mākslinieciskās gaumes un temperamenta viņš bija grieķis, vīlies grieķis. Viņam patika citēt Nīči par zīmi, ka arī viņš ir pārdzīvo­jis smagu vilšanos, kas nāk pēc aizrautīgiem patiesības meklējumiem, ka arī viņš pēc tiem ir ieguvis pietiekam; bagātu pieredzi, kļuvis pietiekami gudrs un pietiekami tāl­redzīgs, lai jebkad vēlreiz ciestu no jaunības neprāta ar tā patiesības mīlestību. «Pielūgt šķitumu,» viņš bieži ci­tēja, «ticēt formām, tonim, vārdiem, veselam šķituma Olimpam!» So izvilkumu viņš vienmēr nobeidza ar vār­diem: «Grieķi bija pavirši sava dziļuma dēļ!»

Viņš bija īsts jauns grieķis, vīlies un paguris. Sievietes bija neuzticīgas un melīgas, viņš apgalvoja tais reizēs, kad no sava filozofiskā miera augstumiem atkal iekrita pesimismā. Viņš neticēja sieviešu patiesīgumam, tomēr, palikdams uzticīgs savam vācu elkam, nerāva sievietēm nost gaisīgo gāzes audumu, kas sedza viņu melīgumu. Viņš mījprāt pieņēma sievietes kā šķitumu un centās pēc iespējas labāk pielāgoties šim faktam. Viņš bija paviršs sava dziļuma dēļ.

«Džeks lūdz katrā ziņā pateikt Jums, ka te ir laba pel­dēšanas,» misis Hemingveja rakstīja savā vēstulē, «un lai Jūs paņemot līdzi makšķerēšanas piederumus.» Misis He­mingveja rakstīja vēl šo un to. Beidzot viņa pavēstīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar pilnīgi uzticīgu, neaptraipītu un godī gu meiteni. «Nekad uz musu planētas nav plaucis tīrāks un smaržīgāks sievišķības pumpurs,» — tā bija viena no daudzajām frāzēm, ar kādām viņa centās iekār­dināt Nedu. Bet vīram viņa triumfējoši paziņoja: «Ja šo­reiz es neapprecināšu Nedu…» — atstādama neizsacītu tik briesmīgu iespēju, ka viņai pietrūka vai nu vārdu, lai to izteiktu, vai arī iztēles, lai to stādītos priekšā.

Pretēji nelāgajām priekšnojautām Loreta atklāja, ka ne­jūtas Santaklārā nemaz tik slikti. Tiesa, Bilijs rakstīja viņai katru dienu, tomēr šīs vēstules kaitināja meiteni mazāk nekā viņa klātbūtne. Turklāt smagais pārbaudījums sakarā ar atšķirtību no Deizijas nebija nemaz tik smags, kā viņa bija gaidījusi. Pirmo reizi mūžā viņu neaizēnoja Deizijas izcilā un nobriedusi personība. Šādos labvēlīgos apstākļos Loreta ātri izvirzījās priekšplānā, turpretī misis Hemingveja klusi un bez kautrēšanās atkāpās skatuves dziļumā.

Loreta sāka saprast, ka viņa nav nespodrs debess ķer­menis, kas spīd tikai atstarotā gaismā. Pavisam neapzi­nāti viņa kļuva par mazu notikumu centru. Kad viņa ap­sēdās pie klavierēm, kāds vienmēr palīdzēja viņai pāršķirt lapas un izteica savu spriedumu par zināmām dziesmām. Kad viņai nokrita mutautiņš, kāds vienmēr ilgojās to pa­celt. Un kāds vienmēr pavadīja Loretu pastaigā un palī­dzēja viņai lasīt puķes. Viņa iemācījās mest makšķeri ar ēsmu klusos dīķos un zem zarainām siekstām un nesamu­džināt auklu krūmos.

Džeks Hemingvejs ir nedomāja mācīt iesācējus un vis­biežāk peldināja tārpu vienatnē vai nemakšķerēja nemaz, tādējādi sagādādams Nedam Bešfordam neierobežotu iespēju vērot Loretu kā šķitumu. Šajā ziņā Loreta pilnam atbilda viņa filozofijas prasībām. Viņas zilās acis raudzī­jās atklāti kā zēnam, un Bešfords no saviem dziļumiem jūsmoja par šīm acīm, aizmirsdams baidīties no divkosī­bas, kas saskaņā ar viņa filozofiju slēpās to dzīlēs. Mei­tenei piemita smuidras puķes graciozitāte, Ķīnas porcelāna krāsu maigums un trauslums, un šīs īpašības viņu ap- bura, liekot aizmirst zem tām pulsējošo dzīvības spēku un Bernardu Šovu, kam viņš ticēja.

Loreta izplauka. Viņa ātri kļuva patstāvīga. Izrādījās, ka viņai ir pašai sava griba un vēlmes, kas nav uz laiku laikiem saistītas ar Deizijas gribu un vēlmēm. Džeks He­mingvejs nēsāja viņu uz rokām, Alise Hemingveja lutināja viņu, bet Neds Bešfords bija pati uzmanība pret viņu. Šie cilvēki atbalstīja meitenes untumus un smējās par viņas aušībām, bet viņa pa to laiku izkopa sevī maza tirāniņa iezīmes, kas apslēptas katrā skaistā un trauslā sievietē. Šajā vidē viņai zuda sensenā vēlēšanās nekad nešķirties no Deizijas. Šī vēlēšanās viņu vairs netirdīja tā kā tajās dienās, kad viņa draudzējās ar Biliju. Jo biežāk viņa re­dzēja Biliju, jo ciešāk pārliecināta bija, ka nevar dzīvot atšķirtībā no Deizijas. Jo biežāk viņa redzēja Nedu

Bešfordu, jo vairāk a'Zmirsa uzmācīgo vajadzību pēc Dei­zijas.

Arī Neds Bešfords sāka šo to aizmirst. Viņš vairs neat­šķīra seklas jūtas no dziļām, šķitumu no īstenības, līdz beidzot sāka uzskatīt, ka tas ir viens un tas pats. Loreta nebija tāda kā citas sievietes. Viņa neizlikās. Bija patiesa. To visu un vēl šo to viņš pastāstīja misis Hemingvejai, kas piekrita viņam un tajā pašā laikā paguva ievērot, ka viņas vīrs zīmīgi pamirkšķina ar aci.

Tieši tajā dienā Loreta saņēma no Bilija vēstuli, kas mazliet atšķīrās no citām viņa vēstulēm. Būtībā, tāpat ka visas viņa vēstules, tā bija patoloģiska. Tas bija garš simptomu, ciešanu, uztraukumu, bezmiega nakšu un sirds­lēkmju uzskaitījums. Tad nāca pārmetumi, bet tādi, kādus viņš nekad agrāk nebija atļāvies. Tie bija tik asi, ka viņai vajadzēja raudāt, un tik taisnīgi, ka viņas sejā parādījās traģiska izteiksme. Ar šo izteiksmi viņa nonāca lejā bro­kastīs. To redzot, Džeks un misis Hemingveja kļuva do­mīgi, bet Neds nemierīgs. Laulātie draugi jautājoši palū­kojās uz Nedu, bet viņš tikai papurināja galvu.

— Šovakar es visu uzzināšu, — teica misis Hemingveja vīram.

Bet Neds vēl dienā sastapa Loretu lielajā dzīvojamā istabā. Viņa mēģināja novērsties. Viņš satvēra meitenes rokas un ieraudzīja, ka skropstas viņai ir miklas, bet lū­pas dreb. Ne vārda nebildis, viņš sirsnīgi paskatījās uz Loretu. Viņas skropstas kļuva vēl miklākas.

— Nu, nu, neraudi, mazā, — viņš mierināja.

Viņš kā sargādams aplika roku Loretai ap pleciem. Bet viņa kā noguris bērns piekļāva galvu viņam pie krūtīm. Nedu pārņēma trīsas, bet tās bija neparastas grieķim, kas atguvies pēc ilgas vilšanās.

— Ak, Ned, — Loreta šņukstēdama teica, — ja jūs zi­nātu, cik samaitāta es esmu!

Viņš iecietīgi pasmaidīja un dziļi ievilka elpu, izbaudī­dams viņas matu aromātu. Viņš iedomājās savu bagāto pieredzi attiecībās ar sievietēm un vēlreiz dziļi ievilka elpu. Likās, ka no viņas plūst bērna saldums — «nevai­nīgas dvēseles smarža», kā viņš izteicās domās.

Tad Neds ievēroja, ka meitene šņukst aizvien biežāk.

— Kas nospiež jūsu sirdi, mazā? — viņš maigi, gan­drīz vai tēvišķīgi jautāja. — Vai Džeks jums nodarījis pāri? Bet varbūt jūsu mīļotā māsa vairs neraksta?

Loreta neatbildēja, un Neds juta, ka viņam katrā ziņā jānoskūpsta viņas mati un ka viņš ne par ko neatbild, ja šī situācija ieilgs.

— Izstāstiet man visu, — viņš laipni sacīja, — iespē­jams, ka es varu jums palīdzēt.

— Nē. Jūs nicināsiet mani. Ak, Ned, man tāds kauns!

Viņš neticīgi iesmējās un ar lūpām viegli pieskārās vi­ņas matiem — tik viegli, ka viņa pat nemanīja.

— Dārgo mazulīt, aizmirsīsim visu, vienalga, kas tas būtu! Es gribu jums pateikt, kā es mīlu …

Viņa līksmi iekliedzās, bet tad izdvesa kā vaidu:

— Par vēlu!

— Par vēlu? — viņš izbrīnījies pārjautāja.

— Ak, kāpēc es to darīju? Kāpēc? — viņa dvesa.

Neds sajuta saltas trīsas sirdī.

— Ko tad? — viņš vaicāja.

— Ak, es… viņš… Bilijs. Es esmu tik samaitāta sie­viete, Ned! Es zinu, jūs nekad vairs nerunāsiet ar mani.

— Sis… šis Bilijs… — viņš iesāka stostīdamies. — Vai viņš ir jūsu brālis?

— Nē… viņš… es nezinu. Es biju tik jauna. Es neko nevarēju darīt. Ak, es sajukšu prātā! Es sajukšu prātā!

Un tad Loreta sajuta, ka viņai ap pleciem apliktā roka atlaižas vajā. Viņš saudzīgi atvirzījās nost un saudzīgi apsēdināja Loretu lielā krēslā, kur viņa nodūra galvu un par jaunu sāka elsot. Viņš nikni pavirpināja ūsas, tad pie­stūma viņai tuvāk otru krēslu un apsēdās.

— Es … es nesaprotu, — viņš noteica.

— Es esmu tik nelaimīga! — viņa deldzās.

— Kāpēc nelaimīga?

— Tāpēc, ka… viņš… viņš grib, lai es kļūstu viņa sieva.

Viņa seja uz brīdi atplauka, un viņš mierinoši uzlika savu roku uz Loretas rokas.

— Tas nevar darīt meiteni nelaimīgu, — viņš dziļdo­mīgi piezīmēja. — Ja jau jūs viņu nemīlat, tad nav iemesla… Jūs, protams, viņu nemīlat?

Loreta noliegdama enerģiski papurināja galvu un ple­cus.

— Nemīlat?

Bešfords gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.

— Nē! — viņa kā šautin izšāva. — Es nemīlu Biliju! Es negribu mīlēt Biliju!

— Ja jūs nemīlat viņu, — pārliecināts sacīja Bešfords,

— nav iemesla uzskatīt sevi par nelaimīgu tāpēc vien, ka viņš jūs bildinājis.

Loreta atkal sāka šņukstēt un, labu brīdi paraudājusi, iesaucās:

— Tur jau ir tā nelaime. Kaut es viņu mīlētu! Ak, kā es gribu mirt!

— Mans dārgais bērns, nu gan jūs uztraucaties nieku dēļ. — Viņa otra roka sekoja pirmajai un arī nogūlās uz viņas rokām. — Sievietes tā dara katru dienu. Tikai tā­pēc, ka esat pārdomājusi vai nevarat izlemt, tikai tāpēc, ka — man jālieto nelāgs vārds — esat pametusi vīrieti…

— Pametusi! — Pacēlusi galvu, Loreta uzlūkoja Beš- fordu ar asaru pilnām acīm. — Ak, Ned, ja tik vien būtu tās bēdas!

— Tik vien? — viņš dobjā balsī jautāja, rokām lēni noslīdot no meitenes rokām. Viņš gribēja kaut ko teikt, tomēr nebilda ne vārda.

— Bet es negribu precēties ar viņu! — Loreta protes­tējot iesaucās.

— Tad neprecieties, — viņš deva padomu.

— Bet man ir jāprecas ar viņu.

— Ir jāprecas?

Loreta palocīja galvu.

— Stipri teikts.

— Zinu, — viņa piekrita, pūlēdamās apspiest elsas. Tad viņa mierīgākā tonī piemetināja: — Esmu samaitāta sie­viete, šausmīgi samaitāta sieviete. Neviens nezina, cik samaitāta es esmu, neviens, izņemot Biliju.

Iestājās pauze. Neds Bešfords sadrūma un savādi pa­skatījās uz Loretu.

— Viņš… Bilijs zina? — viņš beidzot jautāja.

Negribīgs pamājiens ar galvu un piesarkuši vaigi bija

atbilde uz šo jautājumu. Brīdi viņš pārdomāja — gluži kā peldētājs, kas nevar un nevar saņemties, lai mestos ūdenī.

— Pastāstiet man par to! — Viņš runāja ļoti stingri.

— Jums jāizstāsta man viss līdz pēdējam!

— Bet vai jūs… vai jūs man piedosiet? — viņa jau­tāja vājā, tikko sadzirdamā balsī.

Bešfords paminstinājās, dziļi ievilka elpu un metās ūdenī.

— Jā, — viņš izmisis atteica. — Es jums piedošu. Stāstiet!

— Nebija neviena, kas mani brīdinātu, — Loreta iesaka. — Mēs tik bieži bijām kopā. Toreiz es vēl biju galīgi za|a.

Viņa apklusa, lai padomātu. Bešfords nepacietīgi kodīja lūpas.

— Ja es būtu zinājusi…

Viņa atkal aprāva teikumu.

— Jā, jā, turpiniet, — Bešfords skubināja.

— Mēs satikāmies gandrīz katru vakaru.

— Ar Biliju? — viņš jautāja ar niknumu, kas biedēja Loretu.

Nūja, ar Biliju. Mēs tik bieži bijām kopā… Ja es būtu zinājusi… Nebija, kas man pasaka… Es biju tik jauna…

Loreta gribēja kaut ko piebilst un satraukta paskatījās uz viņu.

— Neģēlis!

Neds Bešfords nokaitināts uzšāvās stāvus: tagad tas vairs nebija noguris grieķis, bet gan satracināts jauneklis.

— Bilijs nav neģēlis, viņš ir labs cilvēks, — Loreta aizstāvēja ar apņēmību, kas pārsteidza Bešfordu.

— Jūs droši vien tūlīt man teiksiet, ka pie visa vainīga bijāt jūs, — viņš sarkastiski ieminējās.

Loreta pamāja ar galvu.

— Ko? — viņš iekliedzās.

— Pie visa vainīga biju es, — viņa nelokāmi apstip­rināja. — Man nevajadzēja viņam atjaut. Esmu pelnījusi, ka mani nosoda.

Bešfords, kas bija staigājis šurpu turpu pa istabu, ap­stājās, un, kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja samie­rinoši.

—- Labi, — viņš sacīja. — Es jūs ne mazākā mērā ne­nosodu, Loreta. Jūs bijāt ļoti godīga. Taču Bilijam ir taisnība, bet jums nav. Jums ir jāprecas.

— Ar Biliju? — viņa jautāja nespodrā, izdzisušā balsī.

— Jā, ar Biliju. Es jums palīdzēšu. Kur viņš dzīvo? Es piespiedīšu viņu.

— Bet es negribu precēties ar Biliju! — viņa izbailēs iekliedzās. — Ak, Ned, jūs taču to nedarīsiet?

— Darīšu, — Bešfords bargi atbildēja. — Jums ir jā­precas! Un Bilijam tāpat! Vai jūs saprotat?

Loreta piespieda seju pie mīkstās krēsla atzveltnes un sāka šņukstēt kā izpērta.

Sākumā Bešfords ieklausīdamies saprata tikai vienu:

— Bet es negribu pamest Deiziju! Es negribu pamest Deiziju!

Viņš drūmi staigāja pa istabu, tad apstājās un ar inte­resi ieklausījās.

— Kā lai es to būtu zinājusi? — Loreta caur asarām teica. — Viņš man nesacīja. Neviens vēl mani nebija skūpstījis. Man nebija ne nojausma, ka skūpsts var būt tik šausmīgs… kamēr… viņš nebija atrakstījis man. Es saņēmu vēstuli tikai šorīt.

Viņa seja apskaidrojās. Šķita, ka viņam ataususi gaisma.

— Un par to jūs raudat?

— N-nē.

Viņam pamira sirds.

— Par ko tad jūs raudat? — viņš bezcerīgā balsī jau­tāja.

— Jus teicāt, ka man jāprecas ar Biliju. Bet es negribu precēties ar viņu. Es negribu šķirties no Deizijas. Es ne­zinu, ko es gribu. Es gribu mirt.

Bešfords sadūšojās un mēģināja vēlreiz.

— Paklausieties, Loreta, esiet prātīga! Kā tur bija ar tiem skūpstiem? Jūs man neizstāstījāt visu.

— Es… es negribu stāstīt jums visu.

Piepešajā klusumā viņa lūdzoši paskatījās uz Bešfordu.

— Vai man jāstāsta? — beidzot viņa drebošā balsī iejautājās.

— Jāstāsta, — viņš pavēloši atbildēja. — Jums jāiz­stāsta man viss!

— Nu labi… Vai katrā ziņā?

— Katrā ziņā.

— Viņš… es… mēs… — Loreta izstostīja. Un tad izgrūda: — Es atjāvu, un viņš mani noskūpstīja.

— Tālāk! — Bešfords izmisis pavēlēja.

— Tas ir viss, — viņa atbildēja.

— Viss? — Viņa balsī izskanēja šaubas.

— Viss? — Viņas balsī izskanēja ne mazāka neticība.

— Es gribu teikt… ē-ē… un vairāk nekā? — Viņu nomāca paša neveiklība.

— Vairāk? — Viņas pārsteigums bija neliekuļots. — It kā varētu būt vēl kas! Bilijs teica…

— Kad viņš to teica? — Bešfords skarbi noprasīja.

— Vēstulē, ko es saņēmu šorīt. Bilijs teica, ka mani… mūsu… mūsu skūpsti būšot briesmīgi, ja mēs neappre­cēšoties.

Bešfordam griezās galva.

— Ko vēl Bilijs teica? — viņš vaicāja.

— Viņš teica: ja sieviete atļaujot vīrietim sevi noskūp­stīt, viņai esot jākļūst šā vīrieša sievai, un, ja viņa to neizdarot, tas esot briesmīgi. Tāda esot paraža, viņš teica, bet es saku, ka tā ir slikta, peļama paraža un ka man tā nepatīk. Zinu, es esmu briesmīga sieviete, — viņa izaici­noši piebilda, — bet es tur neko nevaru līdzēt.

Bešfords izklaidīgi sameklēja cigareti.

— Vai atļaujat man smēķēt? — viņš jautāja, uzrau­dams sērkociņu.

Šajā mirklī viņš atguvās.

— Lūdzu, piedodiet! — viņš iesaucās, aizmēzdams sēr­kociņu un cigareti. — Es negribu smēķēt. Es nemaz negri­bēju to darīt. Es gribēju…

Bešfords noliecās pār Loretu, paņēma viņas rokas sa­vējā, tad apsēdās uz krēsla rokbalsta un maigi apskāva meiteni.

— Loreta, es esmu muļķis. To es gribēju pateikt. Un vēl kaut ko. Es gribu, lai jūs kļūtu mana sieva.

Viņš satraukts gaidīja atbildi.

— Atbildiet… — viņš skubināja.

— Es piekrītu … ja…

— Ja, turpiniet! Ja?

— Ja man nav jāprecas ar Biliju.

— Jūs taču nevarat precēties ar mums abiem! — viņš gandrīz izkliedza.

— Un vai tad nav tādas paražas… kā… kā teica Bilijs?

— Nē, tādas paražas nav. Nu, Loreta, vai esat ar mieru kļūt mana sieva?

— Nedusmojieties uz mani, — viņa sacīja, atturīgi uz­metusi lūpas.

Bešfords piekļāva meiteni sev pie krūtīm un noskūpstīja.

— Cik labi būtu, ja tāda paraža pastāvētu, — viņa tikko sadzirdamā balsī teica, gulēdama Bešforda skavās, — tāpēc ka tad man būtu jāprecas ar jums, Ned… dār­gais … Vai tā nav?