Saules spalvas

SAULES SPALVAS

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatka­rības cietoksnis dienvidjūrās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeo­grāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņo­jums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Val­stis vienā laikā nebūtu atklājušas, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-īvas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas par Fitu-lvu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts arī par Tui Tulifau, netraucēts sprieda tiesu un noteica likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis no galvas līdz kājām, bet arī kara­lis kopš pirmā elpas vilciena. Kaut gan valdīja jau piec­desmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas jāsaprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mē­nešus pirms dzimšanas.

Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apjomu vīrs, sešarpus pēdu garš un, nebūdams nemaz pārmērīgi ap­taukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņu. Tas tomēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtās». Se- peli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņu, bet viņas brālis Ui- liami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jā­pilda premjerministra pienākumi, pārsniedza viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tu­lifau bija jautras dabas, liels izēdājs un plītnieks. Jautri ļaudis bija arī visi viņa pavalstnieki; vienīgi tais reizēs, kad noskaitās, viņi dažkārt atļāvās pat apmētāt ar sprā­gušiem sivēniem savus apkaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem — senajās dienās viņu piekrastē to bija nācies piedzīvot pirātiska­jiem sandalkoku un vergu tirgotājiem.

Grifa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pabrau­cis garām Pīlāru klintīm pie ieejas, tagad gausi virzījās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un ne­varēja vien saņemties, lai sāktu kārtīgi pūst. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un vīri šļaucījās pa pūpi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no kajītes, grezni uz­cirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.

— Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

— Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

— Lika drusku pagaidīt! — Kravas pārzinis negribēja atzīties.

— Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu ne­būsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, vainags galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

— Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās. — Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

— Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas nesanāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mugurā.

— Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifau katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk nerādiet viņam šo kreklu ne acīs, citādi tam pēdējā stundiņa klāt.

— Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pagriez­dams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis būdiņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķī­lāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar dunci makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim. — Va­rat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš! Tikai ne­atlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zīmes, un no rīta mēs varam būt aizslīdējuši pretī kopras šķūņiem.

Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kanakiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās vēl tikai Grīfs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes galā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grīfs nogriezās pretējā virzienā gar vecās misijas baznīcas priekšpusi. Šeit, starp kapu kopiņām krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpušies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lieliem fosforiski vizošiem hibiska zie­diem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pa­meta aizmugurē garo, no stiebriem darināto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedā­dami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Viņš pasoļoja garām arī Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā dzīrošana. Jo no laimīgajām dienvidjūru sa­lām Fitu-Iva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves gadījumos un vienlīdz apdzīroja kā vel nedzimušos, ta jau nomirušos.

Grīfs gaja taisni vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un papardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolīkušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slaidiem lapu pušķiem. Šur tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. Uz ūdens mirguļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.

Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa atvērtajām durvīm, viņš ieraudzīja druknu pavecāku iezemieti sē­žam uz biezas paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām darinātu mušu gaiņātāju. Uz deguna viņam bija acenes, un viņš cītīgi lasīja kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jeremijas vārda.

Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas pa­rasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru izglītots, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju, viņš bija labi kalpojis misijas mērķiem tur pāri rietumos, kanibālu ato­los. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz paradīzi Fitu- Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vajadzēja uzokšķerēt atkritējus. Par nelaimi, Jeremija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pieklīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkusi viņu atkri­tēju tīklos. Tā vēl nebija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apgurums. Kāda gan jēga censties iz­prast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it se­višķi vēl tādā gadījumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savus pienāku­mus, misijas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pieņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka karaliene to mēdzot iekaustīt, it se­višķi, kad tas krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no tās šķirties, bet viņš varēja šķirt un ari šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uz­sāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirds- dāmu. Kā neatkarīgs tirgonis viņš cieta neveiksmi — galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sagaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; kreditēt karali nozīmēja pa­šam drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Deivida Grifa tirgonis un nu jau divpadsmit gadu kalpoja tam godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs bija pirmais cilvēks, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt no tā parādus, ja tomēr bija ko aizdevis.

Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu ietvariem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bībelē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva Gri­fam roku.

— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personiski, — viņš teica.

— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grīfs pasmējās.

Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem — un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.

— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudzzilbī- gos vārdu. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.

— Vai tirgošanās vāja?

— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, galīgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet nolik­tavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.

— Vai atvēlēji Tui Tulifau par daudz kredīta?

— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir samaksāti.

— Nu es tevi vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs atzi­nās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aiz­slēgta — kā to izskaidrot?

Jeremija tūdaj neatbildēja. Pasniedzies aiz paklāju kau­dzes, viņš no aizmugures stūra apakšas izvilka lielu nau­das glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomā­jami rūpīgs kases glabāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Jeremija paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grīfam.

— Te ir izskaidrojums.

Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. «Fitu- īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zimes uzrādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mārciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā nepade­vies iezemieša sejas attēls. Bet apakšā atradās Tui Tulifau paraksts un vēl kāds Fulualeas paraksts, kuram pievie­nots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»

— Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jautāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spal­vas»?

— Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis ne­krietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, komerciāla ziņā.

— Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?

Jeremija skumīgi pakratīja galvu.

— Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un sa­minis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mēr­ķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to apdzirda līdz nejēdzībai. Visu laiku viņš gādā, lai Tui Tulifau būtu ga­līgi piedzēries. Par atlīdzību viņš iecelts finansu ministra godā un vēl visādos citādos amatos. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uz­licis veikalu nodokli, kopras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti un vēl visādi ci­tādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodok­ļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt — un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jeb­kuram cilvēkam to pazemināt. Man viņš uzlika sodu — divas mārciņas sterliņu un piecas cūkas, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat ierakstīt kases grāmatā. Hokinsam, Falkrema sabiedrī­bas tirgonim, arī uzlika sodu — vispirms bija jādod cū­kas, pēc tam džins, un pēdīgi, tā ka viņš nebeidza skaļi žēloties, ieradās karaspēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, Saules Spalvas uz­lika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt vei­kalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem papīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man mak­sātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?

Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.

— Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aiz­rādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.

Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismotās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu zie­doša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģērbies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās dienvidjūru ostās.

— Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.

— Ka tik tas nav pats Grifs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.

— Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.

Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.

— Nekā nevar darīt, mister Grīf! Tagad es ir Fulualea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīkojumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēnišķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.

Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās.

— Tātad jūs esat Saules Spalvas?

— Es dod priekšroku iezemiešu apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Tā kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jā­samaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pā­rējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugušas ar… Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pār­kāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Tvas ostā ar neiededzinātām bort- ugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pār­kāpums. Bez ugunīm braucot, tiek apdraudētas mūsu pa­tīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietaupītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.

— Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem ple­ciem! — Grīfs pavīpsnāja.

— Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Sie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgākajam monarham, kāds vien jebkad sēdējis dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kalabaša. Tālab es, Kornēlijs … tas ir, Fulualea … ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un taisnības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu karantēnas laušanā.

— Karantēnas?

— Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga ne­laime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vējabakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.

— Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs ap­vaicājās.

— Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirmkla­sīga Holandes džina.

Grīfs gardi nosmējās.

— Gan jau salīgsim, Kornēlij! Nāciet uz kuģa, ieme­tīsim!

Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielmanīgu žestu.

— Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pār­valdes priekšnieks es jūs nosoda ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.

— Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas jau nu iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet!

Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās atpakaļ.

— Neuzdrošinās pielietot varas darbus! — viņš drau­dēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni šinī sakarībā, tā ka aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tas, ko es vēlas un ko es darīs. Sīs soda naudas jūs samaksās nekavējoties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzers pērļu uzpircējs Pīters Džī darīja ko citu — vie­nīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un vēl lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ! Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.

— Jūs taču negribat sacīt, ka …

— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pil­dīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa karaliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās die­nas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu pērleņu, un es tagad gudro, vai nevarēs jums tās pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu vei­kalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?

— Ko, vai vēl vajag džina?

— Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Pro­tama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu laista ar brlnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pielacies līdz kaklam. Kaut kas šausmīgs! Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?

Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.

— Kornēlij, jūs esat piedzēries! Padomājiet taču un nā­ciet pie prāta! Vecās, trakulīgās dienvidjūru dienas ir pa­gājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties!

— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz kuģa, mister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu suguļ pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietiepību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs arī ir. Tepat krastā jūs at­radīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.

Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pār­liecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.

— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu. roku spēku, ak, varenais brāli!

— Sveicināts, Uiliami, — Grīfs teica. — No kura laika tad Fitu-Ivā valda Levukas bīčkomers? Viņš saka — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?

— Tas ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsī.

— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.

— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.

— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.

— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju iz­teikt iebildumus.

— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas; vai jūs neatteicās maksāt sodu?

— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.

— Skaidrs; un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netaisni - bas… Ak, taisnība, šī spožā, īpašīgā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr palūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi! Uiliami, ir gan šausmīgs raksturs šitam tirgotājam! Pasauc sargus!

Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās viņam uz platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā patvē­rumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu poli­nēziešu — neviens nebija mazāks par sešām pēdām — noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.

— Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavē­lēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rītā. Ierasties pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums gal­venajam tiesnesim ar nolūku radīt miesas bojājumus, brū­ces,. kropļojumus un zilumus; karantēnas laušana; ostas priekšrakstu neievērošana; muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rītā, puis, rītā tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizeskoka auglis būs kritis! Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!

Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grīfs Pītera Džī pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tu­lifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvil­nēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainās džina pudeles. Karalis priecājo­ties, redzēdams savu veco draugu Devidu, un ļoti no­žēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jaunajiem notei­kumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi iz­vairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgo­tāju protestus viņš atvairīja ar jauniem džina glāzes pie­dāvājumiem. «Iedzersim!» skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacī­damies, ka Saules Spalvas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad ne­esot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne arī tik daudz džina, ko visiem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!

— Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo la­bāk, — Grīfs pēc dažām minūtēm pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tā­tad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.

Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sasnie­dzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.

Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kor­nēlijs noturēja tiesas sēdi. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja kon­fiscētos kuģus.

— Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par ne­savaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz ne­piedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka — viņam ne­esot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trū­cīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminētajam ap­sūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā — tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kāds apsūdzētajam patla­ban mugurā.

Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem kareivjiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba ga­bala, un apsēdās līdzās Grifam.

— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs pavaicāja.

— Velns lai mani parauj, ja es to zinu! Un kādus no­ziegumus jūs esat pastrādājis?

— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Deivids Grifs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sakot, lietās un iznes sekošu spriedumu, proti… Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pārtraukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti.

Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas ap­sūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāpšanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kaniāni» līdz ar šo tiek atzīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pārdotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šodienējā datuma, līdz ar visiem tā piederu­miem, iekārtu un kravu, kas uz tā atrodas. Par apsū­dzētā personiskajiem noziegumiem, sastavošiem no var­mācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necie­ņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piecpa­dsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.

Grīfs papurināja galvu.

— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta! Te nav tuptūža, kur jūs ieslodzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā izsūtījis kana- kus saķert rifā zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pār­kāptas Fitu-Ivas zvejnieku amata tiesības. Vietējā amat­niecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadī­jumā vainīgais un vainīgie — visi bez izņēmuma — ne­kavējoties tiks likti piē spaidu darbiem Irbenāju ceļa labo­šanā. Tiesa ir atlaista.

Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Grifam, lai paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un apspīlēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu.

— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Jere­mijas mājā. — Dīzijs savācis gandrīz visu metālnaudu. Visu šo laiku viņš karali dzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz radīsies izdevība, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar ma­nējo.

— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz bridi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.

— Pilnīgi pareizi, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Pa­pūlieties tikai sameklēt tādu sevišķi smirdīgu! Tui Tulifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā mana skotu viskija kasti. Es došos uz pili un kaldināšu aizmugures plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šā­das tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Hokins. Bet jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudē­jumus segšu es! Ja vien nekļūdos, pēc trim dienām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī apvērsums. Jūs, Jere­mija, izsūtiet ziņnešus pa visu salu — pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām!

— Jā, bet kareivji, — Jeremija iebilda.

— Par tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau divus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai ne­turiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas kareivji ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!

— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija teica.

— Lai dedzina! Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.

— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.

— Tas nu ir tīri personiskas un privātas dabas jautā­jums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.

— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pārzi­nis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.

— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vai­cāja.

— Nokaujiet kadu, protams! — Grifs atteica. — No­kaujiet tādu nelielu.

— Neliela maksā desmit šiliņu.

— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem iz­devumiem! — Grīfs uz mirkli apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.

— Tu runāji labi, Devida, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu pie­kaut ir viegli.

Karaliene pacēla samiegto dūri, un, redzēdams viņas amazoniskās proporcijas un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda ir tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts ieze­mietis.

— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka ka­reivji esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papī­rus, ko Fulualea tiem piedāvājis. Pasaki viņiem, lai pie­ņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu sa­maksāts!

— Kālab pūlēties! — Uiliami iebilda. — Karalis ir lai­mīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un es arī esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinsa veikala.

— Tu esi īsts cūka, ak, mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Devida nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un mantas tavā mājā būs izbeigušās un tir­gotāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sudraba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļau­dis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batātes lie­kas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepie­gādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tir­gotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepār­dod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit būdām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām kādu sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī būtu bads. Saki saviem kareivjiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!

— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies kareivji ar saviem papī­riņiem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām notiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprāgusi cūka.

Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija sa­plūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te bija saradušies visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepir­kties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās kareivji, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulualeas pēc me- tālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas priekšpuses nav uz­rakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?

Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grifa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to centīgi ierakstīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan ap­smiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzītas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. To izdarīja trīs dauzonīgi kareivji, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt pret tiem savus žokļus. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.

Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā 1 ie­la ja pils pagalmā. Viņa labā acs un zods bija sapampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret duri. Torīt pilī tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Sā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā no plīsumu vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vien­kāršo ļaužu pūlis, ko karaspēks mēģināja atturēt, spaidī­jās ārpus pagalma. Vienīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievērojamākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dī- zijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kornēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, tuvre­dzīgi samiedzies.

Pārmaiņus gan pievēja piekrastes runasvīrs, gan no- vēja piekrastes runasvīrs, gan kalnu ciematu runasvīrs, katrs pārstāvēdams grupu mazāku runasvīru un augst­maņu, cēlās kājās un teica savu runu. īstenībā viņi visi teica vienu un to pašu. Viņi piktojās par papīra naudu. Saimniecība neejot nekādā jēgā. Kopru vairs nekūpinot. Ļaudis kļuvuši aizdomīgi. Apstākļi izveidojušies tādi, ka visi gribot maksāt savus parādus, bet neviens negribot, lai viņam maksā. Nu aizdevēji mēdzot slapstīties no sa­viem parādniekiem. Nauda kļuvusi lēta. Cenas kāpjot, bet trūkstot pašu vajadzīgāko mantu. Lai nopirktu vistu, vajagot maksāt trīsreiz vairāk par parasto cenu, un arī tad vēl vista esot tik sīksta, ka acīmredzot, ja vien to nepasteigtos pārdot, tūdaļ būtu pati nosprāgusi aiz ve­cuma. Izredzes esot bēdīgas. Parādījušās zīmes un pare­ģojumi. Dažos novados uznākušas žurku briesmas. Raža esot vāja. Cukurāboli esot sīciņi. Visražīgākajam avokado kokam pievēja piekrastē noslēpumainā kārtā nokritušas visas lapas. Mango augļiem zudusi katra garša. Banānu lapas apgraužot nez kādi tārpi. Zivis esot pametušas okeānu, bet parādījušās tīģerhaizivis neiedomājamos dau­dzumos. Meža kazas aizbēgušas nepieejamās kalnu vir­sotnēs. Poix saknes poi dīķos kļuvušas rūgtas. Kalnos at­skanot dārdoņa, pa naktīm staigājot gari; kāda sieviete no Punta-Punas pēkšņi zaudējusi valodu, bet Eiho cie­matā piedzimis kazlēns ar piecām kājām. Un sanāksmē sapulcējušies ciematu vecākie bija cieši pārliecināti, ka visā vainojama vienīgi Fulualeas dīvainā nauda.

Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neapmieri­nāti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīkojumu tir­gotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.

Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un vi­siem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organizā­ciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tir­gotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veikalo- šanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinā­dams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.

Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tir­gotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad ne­pieņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neat­griezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.

Viņš stastija vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīviešus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdājiem) ļau­dis viņus sauks. «Kai-kanakI Kairkanak!»

Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man izskaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobeidza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.

Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība — tā Kornē­lijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādām priekšrocībām, kādas dodot bal­tie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot arvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas būtība — lai nu visi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstā­kās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Saules Spalvas, esot to ieviesis. Un tālab tirgotāji pretojoties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi brau­cot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotā­jiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tikai vēlētos.

Tālab baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš sau­coties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltajiem laupītājtirgoņiem spožā gaismā nevei­coties. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.

Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mutēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizētās val­stīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pajautāšot Jere­mijam, vai tas tā esot vai ne.

Jeremija neko neatbildēja.

— Jūs redzat, — Kornēlijs turpināja, — viņš neatbild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi valstīs ir papīr­naudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cil­vēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīna- kalnā, es jautā tev — vai tu vari noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?

Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bun­goja pa klēpī turamā groza rokturi.

— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-īvas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba ari Fitu-Ivā?

— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīr­nauda.

Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi apskatīja.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija atbildēja.

— Un tas?

Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas zīmi.

— Tā ir ang|u papīrnauda, — viņš paskaidroja sanāk­smei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam aplūko­šanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīr­nauda?

Jeremija negribīgi pameta ar galvu.

— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs; nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? … Tev jāatbild kā īstam vīram… Visi gaida tavu atbildi, Jeremija!

— Tā ir … tā ir … — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa sapra­šana vairs nespēja atrisināt.

— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.

Visu sejas pauda, kuro viņi atzīst par zaudētāju. Ka­ralis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaid- rak par skaidru, tas ir pavisam skaidri.

— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras ap­ziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa izne­sībā. — Viņš neredz nekādas starpības. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.

Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.

— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.

Dīzija uzvara nu bija pilnīga. Viņš turēja paceltu fitu- īviešu naudas zīmi.

— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?

Atkal Grīfs ko pačukstēja.

— Ka Fitu-Iva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.

— Tā tur rakstīts.

Trešo reizi Grīfs pasuflēja.

— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.

— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.

— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudas zīmju žūksnīti no maciņa pie savas jostas.

Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.

— Labs ir. — Viņš bija ar mieru. — Es tev tagad dos metāla naudu. Cik daudz?

— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — kara­lis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.

— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcēju­šies.

Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudas zīmju sai­nīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu iz­plūst īpatnēja smaka.

— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūkstotis divdesmit astoņas mārciņas divpadsmit šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.

Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runasvīri velk ārā naudas zīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mē­nešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.

— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdījis, — viņš pārmetoši teica Grifam.

— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.

— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darbalaiks.

Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par ban­kas darbalaiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasījuma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.

— Lai viņi nāk rīt, o, Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.

Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglūnēja viņā, un tās brūnganā roka savilkās, paceldama ietekmīgi samiegtu dūri. Tui Tulifau mēģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.

— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.

— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz labas nau­das, — Dīzijs klusā balsī murkšķēja karalim.

Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.

— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremijam, kas tūdaļ pielēca kājās.

Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsu guldzoņu, kas jau bija sākusi uzvilnīt.

— Reiz Fitu-Ivā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaunda­rībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis viņu aprij dzīvu. Diem­žēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godā­jams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.

Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi trāpīja Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka mi­nistrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žig­lumu, ko nemaz nevarēja sagaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja Dīziju aiz krekla apkakles, ar otru roku vicināja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.

Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa treknais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.

Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds runas­vīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornēlijs jau bija kājās un skrēja, ko jaudāja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādams un smiedamies piedalījās šai iz­priecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais sivēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaiz­skāra, un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.

Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu banknote bija izmainīta pret metālnaudu.

Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no at­tāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķir­baina saimnieka pamesta laivele, un cilvēks īrās gausi, reizi pa reizei nomezdams irkli, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts un nošķaidīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.

— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.

— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom, — Grīfs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.

Kornēlijs apsēdās pie rcliņa un saņēma galvu abās ro­kās.

— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzī­vojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš1 apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu nepatīkami. Bet kad tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodre- buļojās. — Tas nudien pārspēj visu, ko cilvēks var iedo­māties.

Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu buraudekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.

— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf,— Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet malciņu tā de­dzinātā degvīna, no kura es atteicās tai vakarā, kad jūs izkāpa malā.

Grifs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stjuarts, un lika atnest ziepes un dvieļus.

— Ejiet uz priekšklāju, Kornēlij, un vispirms noskrāpē- jieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīsa kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat — kā tas nāk, ka mēs mantu kambari atradām vairāk metālnaudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?

— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.

— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.

— Par ko tad?

— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos? Des­mit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.

Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.

— Es, protams, ir pateicīgs, ka tas nebija sivēns par piecpadsmit vai pat par visiem divdesmit šiliņiem.