Sauleszemes iemītnieki

Džeks Londons SAULESZEMES IEMĪTNIEKI

Mandela ir nevienam nezināms ciematiņš Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Tas nav liels, un tā iedzīvotāji ir miermīlīgi ļautiņi, vēl miermīlīgāki nekā blakus dzīvojošo cilšu piederīgie. Mandelā ir maz vīriešu, bet daudz sieviešu, tāpēc tur ir spēkā veselīga un nepieciešama poligāmija; sievietes cītīgi dzemdē bērnus, un puisēna piedzimšana tiek sveikta ar skaļām gavilēm. Bez tam tur dzīvo Abvaks, kuram galva allaž nokārusies uz viena pleca, itin kā viņa kakls kādreiz būtu juties ļoti noguris un uz visiem laikiem atteicies pildīt savu parasto pienākumu.

Cēlonis visām šīm savdabībām — gan ciematnieku miermīlībai, gan poligāmijai, gan Abvaka nogurušajam kaklam — meklējams pagaiušajos gados, laikā, kad Man- delas līcī bija izmetis enkuru šoneris «Meklētājs» un kad Taijs, ciemata vecākais, bija iecerējis ātri iedzīvoties bagātībā. Līdz pat šai dienai Mandelas ļaudis, kas ir asins- rada rietumpusē mājojošai Badaino ciltij, piemin un, elpai aizraujoties, pārstāsta toreizējos notikumus. Tiklīdz tos sāk pārrunāt, bērni tūdaļ sasēžas pulciņā un nevar vien nobrīnīties par to cilvēku trakumu, kuri varētu būt bijuši viņu priekšteči, ja vien nebūtu sakaitinājuši Sauleszemes iemītniekus un ņēmuši tik bēdīgu galu.

Notikumi sāka risināties ar to, ka no «Meklētāja» krastā nokāpa seši cilvēki ar tik smagiem mantu saiņiem, itin kā būtu ieradušies uz palikšanu, un apmetās dzīvot Nī- gas iglu. Viņi gan par mitekli labi samaksāja ar miltiem un cukuru, taču Nīga bija ļoti sarūgtināts tālab, ka viņa meita Misačija izlēma dalīt savu likteni ar Billu Balto un meklēt pārtiku un segas pie balto cilvēku vadoņa.

— Viņa ir liela izpirkuma vērta, — Nīga žēlojās cie- matniekiem, kas bija sapulcējušies ap ugunskuru, kamēr seši baltie cilvēki gulēja. — Viņa ir izpirkuma vērta, jo mums ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, un vīrieši piedāvā augstas cenas par sievu. Mednieks Unenks man solīja tikko kā izgatavotu kajaku un šauteni, ko iemainījis no Badaino cilts. Re, ko man piesolīja, bet tagad viņa ir projām un es neesmu dabūjis nekā!

— Es arī piedāvāju izpirkumu par Misačiju, — noņurdēja kāda balss, tomēr ne sevišķi dusmīgi, un uz brīdi uguns atblāzmā pavīdēja Pīlo priecīgā seja ar platiem vaigu kauliem.

— Arī tu, — Nīga apstiprināja. — Un bija vēl citi. Kāpēc gan Sauleszemes iemītnieki ir tādi nemiera gari? — viņš kašķīgi noprasīja. — Kāpēc viņi nevar palikt savās mājās? Sniegazemes ļaudis neceļo uz Sauleszemes iemītnieku novadiem.

— Labāk pajautā, kāpēc viņi te nāk, — tumsā atsaucās kāda balss, un priekšplānā izspraucās Abvaks.

— Jā! Kāpēc viņi nāk? — daudzas balsis nogaudās, un Abvaks pavicinaja roku, lai apklust.

— Cilvēki nerakņājas zemē tāpat vien, pa tukšo, — viņš sāka runāt. — Man prātā, kā tas bija ar Vaļu ķērājiem, kuri arī ir Sauleszemes iemītnieki un kuru kuģis gāja bojā ledū. Jūs visi vēl atceraties Vaļu ķērājus, kas atbrauca pie mums salauztās laivās, bet, projām ejot, kad jau bija sācies sals un zemi klāja sniegs, aizveda līdzi suņus un nartas. Jūs atceraties — kamēr tie gaidīja uz sala iestāšanos, viens no tiem sāka rakņāties pa zemi, tad jau divi un trīs, un pēc tam rakās visi un varen uztraukušies strīdējās savā starpā. Ko viņi tur izraka no zemes, mēs nezinām, jo viņi padzina mūs tālāk, lai neskatāmies. Pēc tam kad viņi bija projām, mēs to vietu apskatījām, tomēr neko neatradām. Taču zemes te ir daudz, un visu to viņi vēl nav izrakņājuši.

— Jā, Abvak! Tā ir! — cilts ļaudis apbrīnā izsaucās.

— Tāpēc es domāju tā, — viņš nobeidza savu runājamo, — laikam viens Sauleszemes iemītnieks pastāsta otram, un šiem Sauleszemes iemītniekiem tas ari ir pastāstīts, un viņi atbraukuši rakņāties pa zemi.

— Bet kā tas var būt, ka Bills Baltais runā mūsu valodā? — taujāja kāds vecs, sažuvis sīka auguma mednieks. — Bills Baltais, kuru mūsu acis līdz šim vēl ne reizi nav skatījušas?

— Bills Baltais būs kādu citu reizi bijis Sniegazemes novados, — Abvaks atbildēja, — citādi viņš neprastu runāt Lāča cilts valodā, kas ir ļoti līdzīga Badaino cilts valodai, kura savukārt ir gandrīz tāda pati kā Mandelas cilts valoda. Jo pie Lāča cilts ir bijuši daudzi Sauleszemes iemītnieki, nedaudzi ir bijuši arī pie Badaino cilts, bet pie Mandelas cilts nav bijis neviens cits kā tikai toreiz Vaļu ķērāji un tagad tie, kas patlaban guļ Nīgas iglu.

— Viņu cukurs ir ļoti labs, — Nīga piezīmēja, — un milti ari.

— Viņiem ir lielas bagātības, — Unenks papildināja.

— Vakar es biju uz viņu kuģa un redzēju tur daudz visādu gudri izdomātu dzelzs rīku, tur bija dunču un šauteņu, un miltu, un cukura, un dažādu dīvainu ēdamo bez sava gala.

— Tā tas ir, brāļi! — Taijs piecēlās kājās un pie sevis nopriecājās, cik bijīgi un klusi cilts ļaudis viņu uzklausa.

— Viņi ir ļoti bagāti, šie Sauleszemes iemītnieki. Bet viņi taču ir muļķi. Jo padomājiet vien! Viņi staigā mūsu vidū droši un nepiesardzīgi, nemaz neraizēdamies par savām lielajām bagātībām. Tagad pat viņi mierīgi krāc, bet mūsu ir daudz, un baiļu mēs nepazīstam.

— Varbūt viņi arī nepazīst baiļu, tāpēc ka ir lieli karotāji, — sīkais, sažuvušais večuks mednieks iebilda.

Taču Taijs pret viņu tikai nikni novaibstījās.

— Nē, tā gan neizskatās. Viņi taču dzīvo dienvidu pusē, tieši zem saules takas, un ir mīksti un vārīgi, tapat kā viņu suņi. Vai atceraties, kāds suns bija Vaļu ķērājiem? Mūsu suņi to aprija jau otrajā dienā, jo tas bija mīksts un vārīgs un neprata cīnīties. Sauleszemes novados saule ir karsta un dzīve viegla, tur vīri ir kā sievietes, bet sievietes — kā bērni.

Galvas visapkārt piekrītoši palocījās, bet sievietes pastiepa kaklus un ieklausījās vērīgāk.

— Stāsta, ka viņi labi izturoties pret sievietēm un tām esot maz jāstrādā, — ieķiķinājās Likīta, zaļoksnēja jauna sieviete ar platām gūžām, paša Taija meita.

— Tev laikam kārojas iet pa to taciņu, kur aizgājušas Misačijas kājas, ko? — Taijs dusmīgi uzbļāva. Tad viņš atkal steigšus pievērsās cilts vīriešiem. — Redziet nu, brāļi, tādas ir Sauleszemes iemītnieku paražas! Viņu acis skatās uz mūsu sievietēm, un viņi tās aizved citu pēc citas. Kā jau ir aizgājusi Misačija, līdz ar to apkrāpdama Nīgu, kurš nedabūja izpirkumu, tā grib aiziet arī Likīta, tā grib aiziet viņas visas, bet mēs būtu apkrāpti. Es esmu runājis ar kādu mednieku no Lāča cilts, tāpēc es zinu. Te pie mums ir vīri no Badaino cilts, lai viņi runā un pasaka, vai mani vārdi ir patiesi!

Seši mednieki no Badaino cilts apliecināja, ka patiesi gan, un katrs no viņiem stāstīja blakussēdētājiem par Sauleszemes iemītniekiem un to paražām. Ņurdēdami sāka kurnēt jaunākie vīrieši, kam bija meklējamas sievas, un arī vecākie vīri, kam bija izdodamas meitas un sagaidāms izpirkums, un klusā niknuma murdoņa visapkārt augtin auga ska|umā un spēkā.

— Viņi ir ļoti bagāti, viņiem ir gudri izdomāti dzelzs rīki un dunču, un šauteņu bez sava gala, — Taijs iz- gudrēm kārdināja, jo viņa iecere par ātru iedzīvošanos bagātībā nu sāka veidoties pavisam skaidri.

— Billa Baltā šauteni es ņemšu sev, — pēkšņi paziņoja Abvaks.

— Nē, tā būs mana! — Nīga iekliedzās. — Jo man taču jādabū izpirkums par Misačiju!

— Mieru! Ak, brāļi! — Taijs ar roku vēcieniem pieklusināja sapulcējušos. — Lai sievietes un bērni iet savos iglu. Šī te ir vīru runāšana, lai to dzird tikai vīru ausis.

— Šauteņu ir diezgan, to pietiks visiem, — viņš teica, kad sievietes bija negribīgi aizgājušas. — Nemaz nešaubos, katram vīram iznāks pat divas šautenes, un kur nu vēl milti, cukurs un citas mantas. Un izdarīt to bus ļoti viegli. Tos sešus Sauleszemes iemītniekus Nīgas iglu mēs nonāvēsim šonakt, kamēr viņi guļ. Rīt mēs ar miera vārdiem iesim uz kuģa tirgoties un tur, kad būs izdevīgs brīdis, apkausim visus viņu brāļus. Un rīt vakarā notiks lielas dzīres, līksmošanās un bagātību dalīšana. Tad vis- pēdējais no vīriem dabūs vairāk mantu, nekā līdz šim piederēja vispirmajiem. Brāļi, vai gudri ir vārdi, ko es esmu runājis?

Viņam atbildēja klusa piekrišanas dūkoņa, un tūdaļ sākās gatavošanās uzbrukumam. Seši Badaino cilts mednieki, kā jau pieklājas bagātākas cilts ļaudīm, bija bruņojušies ar šautenēm un pārpilnīgi apgādāti ar munīciju. Taču no Mandeļu cilts tikai vienam otram atsevišķam medniekam piederēja pa šautenei, dažas pat salauztas, un visā ciltī bija ļoti maz pulvera un patronu. Kara ieroču trūcīgo krājumu tomēr atsvēra neskaitāms daudzums bultu ar kaula uzgaļiem un metamo šķēpu — tie noderēja kaujai no attāluma, bet tuvcīņām bija paredzēti gan krievu, gan jenkiju darinati tērauda dunči.

— Lai nebūtu nekāda trokšņa, — Taijs nodeva pēdējās instrukcijas, — un lai daudzi karotāji blīvi aplenc iglu no visām pusēm, tā ka Sauleszemes vīri nevar izlauzties. Pēc tam tu, Nīga, ved sešus jaunekļus uz iglu un klusiņām ielieniet iekšā, kur svešinieki guļ. Neņemiet šautenes, jo tās mēdz iet vaļā pavisam negaidīti, bet savu roku spēku ielieciet dunčos.

— Un lai visiem būtu skaidrs, ka nedrīkst nekā nodarīt Misačijai, kura ir liela izpirkuma vērta, — Nīga aizsmakušā balsī pačukstēja.

Cieši plokot pie zemes, nelielā uzbrucēju armija aplenca iglu, bet pa aizmuguri slapstījās bars sieviešu un bērnu, priecīgā ziņkārē gribēdami noskatīties svešinieku noslepkavošanā. īsā augusta nakts beidzās, un ausmas blāvumā neskaidri varēja viest Nīgas un jauniešu zemei pieplakušos augumus. Ne mirkli neapstādamies, viņi četrrāpus ielīda garajā ieejas gaitenī un nozuda no acīm. Taijs piecēlās stāvus un saberzēja rokas. Viss veicās labi. Plašajā aplencēju lokā no zemes paslējās galva pēc galvas, un visi gaidīja. Ikviens pēc sava prāta iztēlojās notikumus iekšpusē — aizmigušos vīrus, dunču ietriekšanos cilvēku miesā, pēkšņu nāvi tumsā.

Klusumu pāršķēla skaļš Sauleszemes vīra uzsauciens, un norībēja šāviens. Tad iglu iekšpusē sākās kņada. Bez kādas iepriekšējas apdomas aplencēji metās šaurajā ieejas gaitenī. Iekšpusē sāka dārdināt pusducis patšauteņu, un mandeli, iespriedušies šaurajā koridorā, nekā nevarēja apsākt. Tie, kas bija priekšgalā, trakā trauksmē lūkoja tikt atpakaļ, jo šautenes nepārtraukti spļāva uguni tiem tieši sejā, bet tie, kas atradās aizmugurē, tikpat trakā trauksmē spaidījās uz priekšu, lai mestos uzbrukumā. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada parauga četrdesmit piecu milimetru kalibra lielās lodes ik zalvē izurba uzreiz pusduci cilvēku, un gaitenis, pieblīvēts ar ievainotiem, bezpalīdzīgiem karotājiem, atgādināja gaļas galdu tirgū. Nepārtrauktie šāvieni, bez mērķēšanas raidīti tieši pūiī, retināja to tikpat kā ložmetēju kārtas, un šai nemitīgajai nāves strāvai neviens nespēja stāties pretī.

— Tas vēl nekad nav pieredzēts, — aizelsies izgrūda kāds no Badaino cilts vīriem. — Es tikai palūrēju iekšā, bet tur mirušie guļ kaudzēm, gluži kā roņi uz ledus pēc lielajām medībām.

— Vai es neteicu, ka viņi varbūt ir karotāji? — iekladzinājās vecais, sažuvušais mednieks.

— To jau varēja sagaidīt, — Abvaks droši atcirta. — Esam iekrituši lamatās, ko paši sagatavojām.

— Ak jūs muļķi! — Taijs bārās. — Jūs muļķu dēli! Tā taču nebija iecerēts, kā jūs izdarījāt! Iekšā vajadzēja iet tikai Nīgam un sešiem jaunekļiem. Mana viltīgā izdoma ir pārāka nekā tiem no Sauleszemcs, bet jūs pārkāpāt šīs izdomas robežas un atņēmāt tai spēku, un tagad ir iznācis ļaunāk nekā tad, ja nebūtu nekādas viltīgas izdomas!

Neviens neatbildēja, visu acis bija piekaltas iglu, kas kā ķēmīga ēna neskaidrām aprisēm rēgojās pret skaidro ziemeļaustrumu debess malu. Pa spraugu jumtā vērpās šāviņu dūmu grīstis un, lēnām riņķodamas, cēlās augšup nekustīgajā gaisā; ik pa brīdim kāds ievainotais kunkstēdams aizrāpoja pa mijkrēsli.

— Lai katrs pavaicā tuvāk stāvošajam par Nīgu un tiem sešiem jaunekļiem, — Taijs pavēlēja.

Pēc kāda laiciņa atpakaļ atceļoja atbilde:

— Nīgas un to sešu jaunekļu vairs nav.

— Un daudzu vairs nav! — ievaimanājās kāda sieviete aizmugurē.

— Jo vairāk bagātību tiks tiem, kas palikuši dzīvi, — Taijs izteica drūmu mierinājumu. Tad, vērsdamies pie Abvaka, norādīja: — Tu ej un savāc kopā labi daudz ar taukiem pildītu roņādu. Lai mednieki no ārpuses izlej taukus uz iglu un gaiteņa koka sienām. Un lai labi žigli pielaiž uguni, kamēr vēl Sauleszemes iemītnieki nav iztaisījuši sienās caurumus šautenēm.

Kamēr viņš vēl runāja, ar māliem aizdrīvētajā spraugā starp baļķiem parādījās caurums, pa to izbāzās šautenes stobrs, un kāds Badaino cilts karotājs, strauji piespiedis roku pie sāna, palēcās gaisā. Nākamais šāviens, izurbis krušukurvi, nogāza viņu pie zemes. Taijs un pārējie pajuka uz visām pusēm, ārpus tēmējuma joslas, un Abvaks steidzināja vīrus, kas stiepa roņādas ar taukiem. Vairīdamies no šaujamām spraugām, kas iglu sienās jau bija atvērušās visās pusēs, vīri izlēja roņādu saturu uz sausajiem sanesu baļķiem, ko Mandelas upe bija atnesusi no dienvidpuses koku novadiem. Pieskrēja Unenks ar degošu pagali, un liesmas uzšāvās augstu gaisā. Pagaja vairākas minūtes, taču nekādas zīmes nemanīja; ciematnieki turēja lokus un šķēpus gatavībā, un uguns pieņēmās sparā.

Taijs līksmi berzēja rokas, skatīdamies, kā sprēgādama deg sausā celtne.

— Nu, brāļi, mums viņi ir rokā! Lamatās!

— Un neviens neuzdrīkstēsies man atņemt Billa Baltā šauteni, — Abvaks paziņoja.

— Tikai Bills Baltais pats, — iespiedzās vecais mednieks. — Jo re, kur viņš nāk!

Ietinies apsvilušā un nokvēpušā segā, no liesmojošā gaiteņa izlēca garš baltais, un viņam pa pēdām, tāpat segās satinušies, izskrēja Misačija un pārējie pieci Saules- zemes iemītnieki. Badaino cilts karotāji ar slikti tēmētu šauteņu zalvi mēģināja aizkavēt šo izlaušanos, kamēr mandeli pilnīgi ietinās šķēpu un bultu mākulī. Saules- zemes iemītnieki skriedami nosvieda gruzdošās segas, un bija redzams, ka katrs nes plecos nelielu somiņu ar munīciju. No visām savām mantām viņi glābšanai bija izvēlējušies tikai to. Viņi skrēja ātri un aprēķinātā virzienā, pārrāva aplencēju loku un drāzās tieši uz lielo klintsragu, kas austošajā dienā rēgojas kā melns tornis kādu pus- jūdzi aiz ciemata.

Taijs nometās uz viena ceļa un virzīja savas šautenes tēmēkli pret Sauleszemes viru, kas skrēja pēdējais. Cie- matnieki sāka skaļi klaigāt, kad viņš nospieda aizslēgu un skrējējs nogāzās uz priekšu, spārdīdamies pacēlās un nokrita atkal. Nelikdamies zinis par bultu krusu, otrs Sauleszemes iemītnieks paskrējās atpakaļ, noliecās pār pakritušo un pacēla to sev plecos. Taču mandeļu šķēp- metēju pulks bija viņus gandrīz panācis, un sparīgi sviests šķēps caururba ievainoto. Tas iekliedzās un, kad biedrs viņu bija saudzīgi nolaidis zemē, drīz vien kļuva ļengans. Pa to laiku Bills Baltais un trīs pārējie bija apstājušies un apbēra ar svina krusu tuvojošos šķēpmetējus. Piektais Sauleszemes iemītnieks noliecās pār kritušo biedru, pataustīja tā sirdi, tad aukstasinīgi pārgrieza nesamās siksnas un piecēlās, satvēris rokās munīcijas somu un lieko šauteni.

— Nu ir gan muļķis! — izsaucās Taijs un lieliem lēcieniem drāzās uz priekšu, lai pagrābtu ieroci no Badaino cilts karotāja, kas locīdamies gulēja zemē.

Viņa paša šautene bija aizsērējusi un kļuvusi nelietojama, un viņš kliedza, lai kāds taču sviežot ar šķēpu

Saitleszemes vīram, kas bija apgriezies un skrēja paglāb» ties biedru sprostuguns aizsegā. Sīkais večukiņš mednieks pacēla šķēpu aiz metamā turekļa, skrējienā atvēzējās un sparīgi raidīja to uz priekšu.

— Lai slavēts Vilks, es saku, tas bija lielisks metiens! — Taijs uzslavēja, kad bēgošais nogāzās uz mutes, bet šķēps palika stāvus iesprūdis tam starp lāpstiņām, lēnām šūpodamies šurp un turp.

Sīkais, sažuvušais večuks sāka kāsēt un apsēdās zemē. Uz lūpām tam parādījās sārta svītriņa, un tad jau no mutes gāzās bieza asins šalts. Viņš atkal ieklepojās, un, viņam elpojot, bija dzirdama dīvaina, svilpjoša skaņa.

— Arī viņi nepazīst baiļu un ir lieli karotāji, — vecais mednieks sēca, bez kādas jēgas mētādamies ar rokām. — Re, re! Bills Baltais jau nāk!

Taijs pacēla acis. Četri mandeli un viens no Badaino cilts bija uzklupuši kritušajam, kas bija paslējies uz ceļiem, un ar šķēpiem nogāzuši to atkal zemē. Taijs nepaguva ne acis pamirkšķināt, kad četrus jau bija nogāzušas Sauleszemes vīru lodes. Piektais, vēl neskarts, pakampa abas šautenes, bet, tikko piecēlās, lai skrietu atpakaļ, sagriezās uz vietas riņķī, jo lode viņu bija trāpījusi elkoni, otra lode karotāju apturēja uz vietas, bet trešās trieciens ar kūleni nosvieda zemē. Mirkli vēlāk Bills Baltais jau atradās šajā vietā, pārgrieza nesamās siksnas un paķēra šautenes.

Taijs to visu redzēja — un arī to, kā viņa cilts ļaudis, izkliedu barā skriedami uz priekšu, krita cits pēc cita; viņu pārmāca skaudras bažas par iznākumu, un viņš nolēma palikt guļam turpat, lai noskatītos, kas būs tālāk. Nezin kāpēc Misačija skrēja atpakaļ pie Billa Baltā, bet nebija vēl līdz tam nokļuvusi, kad Taijs ieraudzīja Pīlo paskrejamies uz priekšu un abām rokām sagrābjam meiteni. Viņš centās pārsviest Misačiju pār plecu, bet viņa ieķērās Pīlo sejā, plēsa un skrāpēja. Tad viņa tam paspēra kāju priekšā un abi smagi novēlās zemē. Kad viņi atkal tika uz kājām, Pīlo bija pamanījies rokas dilbu pavirzīt viņai zem zoda, tā ka delnas locītava aizžņaudza meitenei rīkli. Viņš iespieda seju tai krūtīs, paļaudams belzieniem savu biezo matu mudžekli, un sāka lēnām bi- dīt Misačiju projām no kaujas lauka. Tai brīdī piesteidzās Bills Baltais, atgriezdamies ar kritušā biedra ieročiem. Billu ieraudzījusi, Misačija apgrieza savu upuri sev apkārt un noturēja uz vietas. Bills Baltais atvēzējās ar šauteni, ko turēja labajā rokā, un smagi gāza ar to, ielikdams sitienā visu spēku. Taijs redzēja Pīlo sabrūkam zemē, it ka to būtu notriekusi krītoša zvaigzne, un Sauleszemes iemītnieks ar Nīgas meitu aizbēga sānu pie sāna.

Sīks pūlītis mandeļu, ko vadīja viens no Badaino cilts, vēlreiz velti devās uzbrukumā, — sprostuguns priekšā visi ka kustin izkusa.

Taijam aizrāvās elpa, un viņš ieņurdējās:

— Gluži kā salna rīta saulē …

— Es jau teicu, ka viņi ir lieli karotāji, — vārgā balsī nočukstēja vecais mednieks, visu laiku noplūzdams asinīm. — Es zinu. Es esmu dzirdējis. Viņi ir juras laupī- taji un roņu mednieki, un viņi šauj ātri un ikreiz trāpa droši, jo tādas ir viņu dzīves paražas un tas ir viņu darbs.

— Gluži kā salna rīta saulē, — Taijs atkārtoja, aizsegu meklējot, pieplakdams pie zemes aiz mirstošā sirmgalvja un reizi pa reizei paglūnēdams tam gar sānu.

Tā jau vairs nebija kauja, jo neviens mandels neuzdrošinājās doties uz priekšu, bet arī atpakaļ tikt nevarēja, jo bija pārāk tuvu Sauleszemes iemītniekiem. Trīs karotāji to pamēģināja, viņi skrēja izklaidus un šaudījās uz visām pusēm kā trusīši, taču viens pārlauza kāju, otram šāviens izgāja cauri ķermenim, bet trešais, skriedams līkloču, bija ticis līdz ciemata malai, kur arī nokrita. Cilts ļaudis tāpēc sarāvušies tupēja bedrītēs un klajā vietā smiltīs izkašātos dobuļos, kamēr Sauleszemes iemītnieku lodes plāja pār klajumu.

— Nekusties, — Taijs lūdzās, kad, līzdams uz vēdera, viņam tuvojās Abvaks. — Nekusties, ak, labais Abvak, citādi tu atnesīsi mums navi.

— Nāvi ir skatījuši daudzi, — Abvaks pasmējas, — un tālab, kā tu teici, dalīšanā katram tiks liela bagātība. Mans tēvs dveš ātri un īsi, lūk, tur aiz tās lielas klints, un tepat aizmugurē, sarāvies čokurā, guļ mans brālis. Bet viņu daļa nu būs manējā, tā ka viss ir labi.

— Kā tu saki, labais Abvak, un kā es esmu teicis, taču pirms dalīšanas mums vēl jādabū ko dalīt, un Sauleszemes iemītnieki vēl nav pagalam.

Lode, triekdamās pret klintsbluķi tiem priekšā, spalgi sīkdama, atsitienā aizlidoja tiem zemu pār galvu. Taijs piegumis trīcēja, bet Abvaks nosmīnēja un centās ar acīm izsekot lodes lidojumam.

— Tās skrien tik ātri, ka nemaz nevar saskatīt, — viņš piezīmēja.

— Bet daudzi no mums ir miruši, — Taijs turpināja.

— Bet daudzi palikuši dzīvi, — skanēja atbilde. — Tie kļaujas cieši pie zemes, jo ir iemācījušies, kā vajag cīnīties. Bez tam tie ir saniknoti. Turklāt, kad būsim nogalinājuši tos Sauleszemes iemītniekus, kas ir uz kuģa, atliks tikai šie četri uz sauszemes. Paies ilgs laiks, kamēr dabūsim nokaut tos, tomēr galu galā tas reiz notiks.

— Kā mēs varam nokļūt līdz kuģim, ja nevaram tikt projām ne uz vienu pusi, ne uz otru? — Taijs taujāja.

— Ta vieta, kur saguluši Bills Baltais un viņa biedri, nav laba, — Abvaks paskaidroja. — Mēs varam tiem tuvoties no visām pusēm, un tas tiem nav labi. Tāpēc viņi lūkos tikt līdz klintsragam, pie kura var piespiest muguras un nogaidīt, kamēr brāļi no kuģa atnaks viņiem palīgā.

— Nekad viņu brāļi nenokāps no kuģa! Es esmu runājis.

Taija sašļukusī dūša atkal uzlabojās, un, kad Sauleszemes iemītnieki apstiprināja pareģojumu, atkāpdamies līdz klintsragam, viņa prāts jau bija viegls kā allaž.

— Mūsējo vairs atlikuši trīs! — žēlojās viens no Ba- daino cilts, kad visi bija sanākuši uz sapulci.

— Tātad divu šauteņu vietā katrs no jums dabūs četras, — skanēja Taija atbilde.

— Mēs cīnījāmies dūšīgi.

— Jā, un, ja gadīsies, ka jūsējo paliks tikai divi, tad katrs dabūs sešas šautenes. Tā ka cīnieties dūšīgi.

— Un ja nu no viņiem nepaliks neviens? — Abvaks viltīgi pačukstēja.

— Tad šīs šautenes dabūsim mēs, tu un es, — Taijs čukstēja pretī.

Taču, lai pielabinātu Badaino cilts karotājus, viņš vienu no tiem izraudzīja par vadoni ekspedīcijai uz kuģi. Si grupa aptvēra vairāk neka divas trešdaļas cilts laužu, un viņi devās gandrīz divpadsmit jūdžu garajā ceļa uz piekrasti, apkrāvušies ar zvērādām un citām maiņas tirdzniecības precēm. Atlikušie karotāji tika izvietoti plašā puslokā ap brustvēru, ko Bills Baltais ar saviem Sauleszemes iemītniekiem bija sākuši uzbērt. Taijs bija aši novērtējis radušos stāvokli un tūdaļ norīkoja savus vīrus rakt seklus tranšeju grāvjus.

— Paies laiks, pirms viņi atģidīsies, kas notiek, — viņš paskaidroja Abvakam, — viņu prāti būs aizņemti, un viņi pārāk daudz nedomās par tiem, kas jau miruši, ne arī raizēsies par savu dzīvību. Un nakts tumsā viņi pielīdīs tuvāk klintsragam, tā ka no rīta, kad Sauleszcmes iemītnieki palūkosies apkārt, tie ieraudzīs mūs pavisam klāt.

Pusdienas tveicē racēji atvilka elpu un iestiprinājās ar kaltētām zivīm un roņu taukiem, ko sievietes bija atnesušas. Daži pieprasīja Sauleszernes iemītnieku pārtiku, kas bija palikusi Nīgas iglu, bet Taijs atteicās to sadalīt, kamēr nebūs atgriezušies karotāji no kuģa. Par kaujas iznākumu tika izteikti visdažādākie minējumi, bet pašā spriešanas karstumā no jūras puses pār zemi aizvēlās dobjš grāviens. Tie, kuriem asākas acis, saskatīja biezu dūmu mutuli, kas atkal strauji izplēnēja un kas, kā viņi apgalvoja, esot pacēlies tieši virs tās vietas, kur stāvot Sauleszernes iemītnieku kuģis. Taijs sprieda, ka tā esot bijusi lielā šautene. Abvaks teicās skaidri nezinot, bet domājot, ka tas varētu būt sava veida signāls. Sā vai tā. viņš sacīja, pienācis laiks kaut kam notikt.

Stundas piecas vai sešas vēlāk kļuva saskatāms vientuļš cilvēka stāvs, kas nāca pa plašo līdzenumu no jūras puses, un sievietes un bērni blīvā gūzmā izskrēja viņam pretī. Tas bija Unenks, noskrandis, aizelsies un ievainots. No brūces pierē pār viņa seju vēl lāsoja asinis. Labā roka, šausmīgi sakropļota, nedzīvi kuļājās gar sānu. Bet vis- vairak satrauca viņa acu mežonīgais zalgojums, kas vēstīja ko tādu, par ko sievietes pat iedomāties nespēja.

— Kur ir Pišeks? — kāda veca skvo skarbi noprasīja.

— Un Olitlijs? — Un Polaks? — Un Mākuks? — balsis jau pārgāja kliedzienos.

Taču viņš, ne vārda nebildis, lauzās caur taujājošo sieviešu pūli un virzīja grīļīgos soļus tieši uz Taiju. Vecā skvo sāka gaudīgi vaimanāt, un sievietes, sekodamas Unenkam pa pēdām, cita pēc citas pievienojas šai gaudu dziesmai. Vīri izrāpās no ierakumu grāvjiem un atskrējuši sapulcējās ap Taiju, un varēja redzēt, ka pat Sauleszernes iemītnieki sakapj uz savas barikādes paskatīties.

Unenks apstājās, notrausa no acīm asinis un pavērās apkārt. Viņš centas parunāt, bet izsausušās lūpas lipa kopā. Likīta pasniedza viņam ūdeni, viņš norūcās un dzēra atņemdamies.

— Vai bija kauja? — Taijs pēdīgi ievaicājās. — Vai laba kauja?

— Ho! Ho! Ho! — Tik negaidīti un tik mežonīgi bija Unenka smiekli, ka ikviena balss noklusa. — Tādas kaujas vēl nav bijis! Es to saku, es, Unenks, kas jau agrākus laikus pieveica zvērus un vīrus. Bet, kamēr vēl neesmu aizmirsis, Jaujiet man teikt jums dižus un gudrus vārdus. Karodami Sauleszemes iemītnieki iemācīs mums, Man- delas ciltij, kā karot. Un, ja mums būs lemts cīnīties pietiekami ilgi, mēs būsim lieli karotāji, tādi paši kā Sauleszemes iemītnieki, vai arī mēs būsim — pagalam. Ho! Ho! Ho! Tā tikai bija kauja!

— Kur ir tavi brāļi? — Taijs purināja Unenku tikām, līdz tas iekliedzās aiz sāpēm ievainotajās vietās.

Unenks atjēdzās.

— Mani brāļi? Viņu vairs nav.

— Un Pomlī? — iekliedzās viens no diviem, kas bija atlikuši no Badaino cilts. — Pomlī, manas mātes dēls?

— Pomlī vairs nav, — Unenks vienmuļā balsī atteica.

— Un Sauleszemes iemītnieki? — To vaicāja Abvaks.

— Sauleszemes iemītnieku vairs nav.

— Tad kā ir ar Sauleszemes iemītnieku kuģi, ar bagātībām, šautenēm un mantām? — taujāja Taijs.

— Nav ne Sauleszemes iemītnieku kuģa, ne bagātību, ne šauteņu, ne mantu, — skanēja nemainīga atbilde.

— Neviena vairs nav. Nekā vairs nav. Esmu vienīgi es.

— Bet tu taču esi jucis.

— Var jau būt, — Unenks nesatricināmā mierā atteica.

— Es esmu skatījis tādas lietas, ka no tām var gan sajukt.

Taijs iekoda mēli zobos, un visi nogaidīja, līdz Unenks pastāstīs pats pēc saviem ieskatiem.

— Mēs neņēmām līdzi šautenes, ak, Taij, — viņš pē- digi iesāka, — nevienas šautenes, mani brāļi, tikai dunčus, medību lokus un šķēpus. Divata un trijatā mēs savos kajakos piebraucam pie kuģa. Viņi priecājās par mūsu ierašanos, šie Sauleszemes iemītnieki, mēs izklājām zvērādas, viņi iznesa savas preces apmaiņai, un viss veicās labi. Un Pomlī gaidīja — nogaidīja, līdz saule stāvēja tieši virs galvas un viņi piesēdās pie maltītes, tad viņš izkliedza saucienu un mēs metārnies viņiem virsū. Nekad

vēl nav bijis tādas kaujas, nekad nav bijis tādu karotāju. Pusi no viņiem mēs apkāvām pirmā pārsteiguma straujumā, bet tā puse, kas atlika, pārvērtās par velniem, likās, ka viņu rodas arvien vairāk, jo katrs cīnījās par desmit, un arī tie visi kāvās kā velni. Trīs vīri atslēja^ muguras pret kuģa mastu, un mēs viņus krautin apkrāvām ar saviem kritušajiem, pirms viņi nomira. Daži pakampa šautenes un šāva, abas acis plaši vaļā turēdami, bet šāva ļoti ātri un trāpīgi. Kāds sadabūja lielu šauteni, no kuras vienā reizē izšāva daudz, daudz sīku lodīšu. Re, skatieties!

Unenks parādīja savu ausi, glīti izraibotu ar skrošu caurumiņiem.

— Bet es, Unenks, izdūru savu šķēpu viņam cauri no mugurpuses. Un tā nu mēs šādā vai tādā veidā apkāvām viņus visus — visus, izņemot kuģa vecāko. Mēs bijām viņam riņķī apkārt, daudzi no mums, bet viņš viens pats, un tad viņš neganti iekliedzās, izlauzās mums pa vidu, kādus piecus vai sešus notriekdams un sabradādams, un aizskrēja lejā, kuģa iekšienē. Un tad, kad nu visas kuģa bagātības bija mūsu un dzīvs vēl tikai kuģa vecākais kaut kur tur apakšā, un to mēs grasījāmies nomiegt tūlīt pat, tad pēkšņi atskanēja rībiens it kā no visām pasaules šautenēm — varens rībiens! Es kā putns pacēlos gaisā, un dzīvie mandeli un mirušie Sauleszemes iemītnieki, mazie kajaki, lielais kuģis, šautenes, bagātības — itin viss pacēlās gaisā. To es saku, es, Unenks, kas jums teic šo stāstu, — es esmu vienīgais, kas palicis dzīvs.

Dziļš klusums nolaidās pār sapulcētajiem ļaudīm. Taijs raudzījās Abvakā ar šausmās sastingušām acīm, bet runāt neuzdrīkstējās. Pat sievietes bija tā satriektas, ka nespēja uzsākt vaimanas par mirušajiem.

Unenks lepni palūkojās apkārt.

— Es vienīgais esmu palicis, — viņš atkārtoja.

Tai mirklī uz Billa Baltā barikādes nosprakstēja šāviens, pret Unenka krūtīm kaut kas strupi noplakšķēja. Viņš sasvērās atpakaļ un tūdaļ saklupa uz priekšu, un sejā viņam sastinga pēkšņa pārsteiguma izteiksme. Viņš smagi elsoja, un lūpas viņam saviebās niknā smīnā. Pleci saguma, ceļi sagņūza. Viņš sapurinājās, it kā miegu aiz- dzīdams, un atkal izslējās. Bet tad no jauna sarāvās čokurā, saguma, līdz pēdīgi lēnām, pavisam lēnām noslīga zemē.

Līdz Sauleszemes iemītnieku cietoksnim bija branga jūdze, taču nāve sniedzās tai pāri. Uzbangoja varens niknuma brēciens, tajā skanēja asinsatriebība un mežonīga dzīvnieka neaprēķināmā nežēlība. Taijs un Abvaks centās atturēt Mandelas karotājus, bet tika atsviesti sāņus, tā ka viņiem atlika tikai pagriezties un noskatīties neprātīgajā uzbrukumā. Taču Sauleszemes vīri neizšāva nevienu šāvienu, un, nenoskrējuši vēl ne pusi attāluma, daudzi, cietokšņa noslēpumainās klusēšanas iebiedēti, apstājās nogaidīt. Trauksmainākie tomēr rāvās uz priekšu, bet arī tad, kad viņi bija nonākuši līdz pusei no atlikušās distances, cietoksnis vēl arvien nerādīja nekādas dzīvības zīmes. Jardus divsimt no brustvēra viņu skrējiens kļuva gausāks, un viņi saspiedās ciešāk kopā; apmēram simt jardu attālumā viņi, vairs tikai kādi pārdesmit vīri, ko nelāgu jauzdami, apstājās pavisam un sāka apspriesties.

Tad barikādi apvija dūmu mutuļu vainags un karotāji pajuka uz visām pusēm, gluži kā nevērīgi pasviestu oļu sauja. Nogāzās četri un vēl četri, un tā viņi strauji krita cits pēc cita, pa vienam un pa diviem reizē, līdz palika vairs tikai viens, kurš, nāvei dziedot ap ausīm, bēga, cik jaudas. Tas bija Noks, jauns mednieks, slaids, ar garām kājām, un viņš skrēja ka vēl nekad savā mūža. Tikko skardams zemi, viņš kā putns laidās pār kailo klajumu — palēkdamies, pieliekdamies un līkumodams uz visām pusēm. Cietokšņa šautenes deva blīvu zalvi, tad šāva pa vienai ātrām, saraustītām kārtām, bet Noks vēl arvien skrēja neskarts, te izslējās, te noliecās, te atkal izslējās. Šaušana pierima, it kā Sauleszemes vīri būtu atmetuši šo mēģinājumu, un Noks skrējienā meta arvien mazākas un mazākas cilpas, līdz drāzās taisni vien uz priekšu. Un tad, kad viņš veikli joņoja slaidiem lēcieniem, cietoksni nopaukšķēja vientuļš šāviens, un Noks lēcienā sarāvās kamolā, kā bumba novēlās zemē, kā bumba palēcās no atsitiena un tad palika guļam kā sabirzusi kaudzīte.

— Kas gan vēl ir tik ātrs kā ātrspārnu svins? — Abvaks filozofēja.

Taijs norūcās un aizgriezās. Uzbrukums bija galā, un tagad bija steigšus jādomā par neatliekamākiem jautājumiem. Viens Badaino cilts vīrs un četrdesmit pašu cilts karotāji, no tiem daudzi ievainoti — tas bija viss, kas atlicis; un vēl bija četri Sauleszemes iemītnieki, ar kuriem jātiek galā.

— Mēs tos turēsim aplenktus viņu alā pie klintsraga un, kad bads būs tos nomocījis, apsitīsim kā kucēnus.

— Bet kālab vēl jācīnās? — ievaicājās Olufs, kāds jauneklis. — Sauleszemes iemītnieku bagātību vairs nav, atlicis tik vien, cik Nīgas iglu, — un tur ir gaužām maz…

Viņš žigli aprāvās, kad tieši pie auss gaiss it kā pārplīsa, griezīgi aizsvilpjot lodei.

Taijs ņirdzīgi pasmējās.

— Lai tā tev ir atbilde. Ko citu mēs varam iesākt ar šiem negudrajiem Sauleszemes ļaudīm, kas negrib mirt?

— Ir gan aplamība! — Olufs neapmierināts iebilda, tramīgi ieklausīdamies, vai nesīc vēl kāda lode. — Nav nemaz taisnīgi, ka šie Sauleszemes iemītnieki tikai cīnās un cīnās. Kāpēc viņi negrib mirt ar labu pratu? Viņi taču ir muļķi, ja nezina, ka tik un tā ir pagalam, bet mums ar viņiem tik daudz raižu.

— Iepriekš mēs karojam par lielu bagātību, tagad mēs karojam par dzīvību, — Abvaks secināja.

Naktī tranšeju grāvjos notika sadursme, sākās arī apšaudīšanās. Bet no rīta Nīgas iglu bija iztīrīts tukšs un Sauleszemes iemītnieku mantas pazudušas. Tās viņi bija pievākuši paši, jo, saulei spīdot, varēja redzēt viņu pēdu sliedi. Olufs uzrāpās klintsraga virsotnē, lai grūstu lielus akmeņus bedrē aiz brustvēra, taču klints izcilnis karājās tai pāri, un viņš akmeņu vietā varēja tos apbērt tikai ar ķengām un zākājošiem lamu vārdiem, piesolīdams tiem galu lielās mocībās. Bills Baltais mēdījās pretī Lāča cilts valodā, bet Taijam, kas bija izbāzis galvu no grāvja, lai paskatītos, lode iešņāpa dziļu brūci plecā.

Smagajās dienās, kas tagad sekoja, un grūtajās naktīs, kad mandeli pamazām virzīja savus grāvjus tuvāk klintsragam, ciematnieki daudz strīdējās par to, vai prātīgāk nebūtu ļaut Sauleszemes iemītniekiem aiziet. Tomēr no tā viņi baidījās, un sievietes ikreiz sacēla brēku, kad vien par to ieminējās. Diezgan daudz jau viņi pieredzējuši no Sauleszemes iemītniekiem, vairāk viņi nevēloties. Visu laiku gaisu pildīja ložu svilpieni un plakšķēšana, un visu laiku kritušo saraksts papildinājās. Zeltainā rītausmā tāluma noskanēja tikko dzirdams šautenes sprakšķis, un kāda ievainota sieviete ciemata vistālākajā mala pasvieda gaisā abas rokas, pusdienas tveicē vīri, kas tupēja grāvjos, dzirdēja skarbo sanēšanu un zināja, ka tur nāk viņu nāve; un pelēkajā vakara mijkrēslī, kad saulriets jau bija izkvēlojis, zeme pie mirgojošajiem ugunskuriem strūkliņām vien šķīda gaisā. Un augām naktīm kā drūmā sēru sardzē skanēja sieviešu gari stieptā gaudu melodija — «Oo-ūū-āā oo-ūū-āā».

Kā jau Taijs bija paredzējis, pēdīgi bads sagrāba Sau- leszemes iemītniekus. Un kādu nakti, kad plosījās agrīnā rudens vētra, viens no viņiem pa tumsu bija aizlīdis pāri grāvjiem un nozadzis daudz kaltētu zivju. Tomēr tikt ar laupījumu atpakaļ viņš nepaguva, un saule viņu sastapa slapstāmies pa ciematu, veltīgi cenšoties noslēpties. Tā savu lielo kauju viņš izcīnīja viens pats un, ciešā Mandelas cilts ļaužu loka ieslēgts, četrus nošāva ar revolveri, bet, pirms ciernatnieki paspēja viņu sagrabt, lai sāktu spīdzināšanu, pavērsa ieroci pats pret sevi un aizgāja nāvē.

Šis gadījums mandelus noskaņoja grūtsirdīgi. Olufs izvirzīja jautājumu:

— Ja viens cilvēks mirst, tik neganti cīnīdamies, kā gan mirs tie trīs, kas vēl atlikuši?

Reiz Misačija, nostājusies uz brustvēra, saukdama vārdos, pievilinaja trīs suņus, kas klaiņoja klintsraga tuvumā, — tā bija gaļa un dzīvība; šis notikums atkal atbīdīja tālāk norēķinu dienu un sēja izmisumu mandeļu cilts ļaužu sirdīs. Pār Misačijas galvu izgāzās veselas paaudzes lāsti.

Dienas vilkās gausi. Saule steidzās uz dienvidiem, naktis stiepās garakas un garākas, un gaisā jautās sala dvesma. Taču Sauleszemes iemītnieki vēl arvien turējās savā cietoksnī. Nebeidzamais sasprindzinājums bija salauzis cilvēku sirdis, un Taijs sāka nodoties dziļām, grūtām pārdomām. Tad viņš izdeva pavēli ciltī savakt itin visas zvērādas un aļņādas. Tās viņš lika savīstīt lielos, garenos veltņos un aiz katra veltņa novietoja pa vīram.

Kad pēdīgi deva pavēli rīkoties, īsā diena bija gandrīz pagājusi; pēdu pa pēdai ripināt milzīgos veltņus bija grūts un nogurdinošs darbs. Sauleszemes iemītnieku lodes plīkšķēdamas un paukšķēdamas cirtās zvērādu veltņos, tomēr cauri tiem netika, un vīri ar kaucieniem pauda savu prieku. Taču tumsa bija jau klāt, un Taijs, pārliecināts par gaidāmajām sekmēm, pavēlēja veltņus atstāt pie grāvjiem.

No rīta, cietoksnī valdot neparastam klusumam, sākās īstais uzbrukums. Sākumā veltņi bija reti izkaisīti, taču, aplencēju lokam raujoties arvien mazākam, tie tuvojās cits citam. Kādus simt jardus no uzbēruma tie bija jau tik tuvu kopā, ka Taija pavēli apstāties vīrs vīram varēja nodot čukstus. Cietoksnī nebija ne mazākās dzīvības zīmes. Karotāji vēroja ilgi un cieši, taču nesakustējās itin nekas. Atkal viņi pavirzījās uz priekšu un atkartoja šo manevru tikām, kamēr līdz cietoksnim atlika piecdesmit jardu. Vēl arvien ne zīmes, ne skaņas. Taijs purināja galvu, un pat Abvaks bija nesaprašanā. Taču pavēle tika dota — virzīties uz priekšu, un viņi virzījās uz priekšu, līdz veltņi saskārās un visapkārt cietoksnim no klints vienā pusē līdz klintij otrā pusē izveidojās nepārtraukts zvērādu valnis.

Taijs paraudzījās atpakaļ un redzēja karotāju pamestajos grāvjos tumšās grupiņās sagulušās sievietes un bērnus. Viņš paraudzījās uz priekšu — uz klusējošo cietoksni. Karotāji nervozi grozījās, un Taijs pavēlēja pabīdīt uz priekšu katru otro veltni. Dubultotā līnija tika virzīta uz priekšu tikām, kamēr atkal, tāpat kā pirms tam, veltnis saskārās ar veltni. Tad Abvaks pats uz savu galvu izgrūda vienu veltni priekšā. Kad tas pieskārās barikādei, viņš vēl labu brīdi nogaidīja. Tad viņš pārsvieda pār brustvēru vairākus lielus akmeņus, kam nesekoja nekāda atbilde, un pēdīgi ārkārtīgi piesardzīgi piecēlās kājās un palūrēja iekšā. Viņa acis ieraudzīja tukšu patrončaulu klājienu, dažus balti apgrauztus suņu kaulus un palti, kurā no klints plaisas pilēja ūdens. Tas bija viss. Saules- zemes vīri bija projām.

Sacēlās murdoņa par burvestībām, vēl nedrošā kurnēšana un nīgrie skatieni pareģoja Taijam šausmu lietas, kas tagad varēja sākties, un viņš atvieglots uzelpoja, kad Abvaks pamanīja pēdas, kas veda ap klints pakāji.

— Alā! — Taijs izsaucās. — Viņi paredzējuši manu gudro izdomu ar ādas veltņiem un aizbēguši uz alu!

Klintsraga pakāji tikpat kā bišu kāri izvagoja pazemes spraugu labirints, kas zemes virspusē iznāca apmēram pusceļā starp brustvēra bedri un vietu, kur grāvis pienāca pie klintssienas. Skaļi klaigādami, cilts ļaudis sekoja Ab- vakam līdz šai vietai, un tur viņi skaidri ieraudzīja, pa kurieni Sauleszemes iemītnieki bija rāpušies uz ieeju alā, kas atradās klintī vairāk nekā divdesmit pēdu augstumā.

— Tagad viss kārtībā, — Taijs teica, rokas berzēdams.

— Laidiet apkārt ziņu, lai gatavojas līksmošanai, jo nu šie Sauleszemes iemītnieki ir slazdā. Lai jaunekļi uzrāpjas augšā un piepilda alas ieeju ar akmeņiem, tā ka Bil 1 u Balto līdz ar tā brāļiem un Misačiju bads sagrauž par ēnām un viņi lādēdamies nomirst klusumā un tumsā.

Viņa vārdus saņēma ar gaviļu un atvieglojuma saucieniem, un Hauga, pēdējais no Badaino cilts vīriem, uzrāpās pa stāvo klints slīpni un pieplacis paliecās pāri alas atveres slieksnim. Tūdaļ no alas atskanēja apslāpēts šāviena blīkšķis un, kamēr Hauga izmisis tvarsti jās gar slideno klintssienu, vēl otrs. Hauga vēl vārgi nogramstījās ar rokām, tad viņa tvēriens atslāba un viņš nogāzās pie Taija kājām, vēl brīdi raustījās kā milzīga medūza, tad palika guļam nekustīgi.

— Kā es varēju zināt, ka viņi ir lieli karotāji un nekā nebaidās? — Taijs uzstājīgi noprasīja kā aizstāvēdamies, jo atcerējās nīgros skatienus un nedrošo kurnēšanu.

— Mūsu bija daudz, un mēs bijām laimīgi, — droši un atklāti paziņoja kāds karavīrs. Cits ar kāri trīcošu roku taustīja šķēpa rokturi.

Taču Olufs uzsauca tiem, lai paliek mierā.

— Uzklausiet, mani brāļi! Ir vēl otrs ceļš! Zēns būdams, es to nejauši atradu, kad rotaļādamies kāpelēju gar klintssienu. Tas ir paslēpts aiz klintsbluķiern, nevienam tur nekas nav meklējams, tāpēc tas arī palicis neatklāts un neviens cilvēks par to nezina. Eja ir ļoti šaura, ilgu laiku jālien uz vēdera, līdz pēdīgi nokļūst alā no otras puses. Šonakt mēs pa to aizrāpsimies, klusiņām līzdami uz vēdera, un uzbruksim Sauleszemes iemītniekiem no mugurpuses. Un rītdien iestāsies miers, un nākamajos gados rnēs nekad vairs neuzsāksim ķīviņu ar Sauleszemes iemītniekiem.

— Nekad vairs! — vienā balsī atsaucās pārgurušie vīri.

— Nekad vairs!

Viņu korim piebalsoja arī Taijs.

Tonakt sieviešu un bērnu pūlis sapulcējās pie visiem zināmās alas ieejas, glabadami sirdī atmiņas par saviem kritušajiem un turēdami rokās akmeņus, šķēpus un dunčus. Neviens Sauleszemes iemītnieks nevarēja lolot cerības — nokāpt gar vairāk nekā divdesmit pēdu augsto, atsegto klintssienu un palikt dzīvs. Ciematā palika tikai ievainotie, bet visi kaut cik spējīgie vīri — un tādu bija trīsdesmit — sekoja Olufam uz slepeno ieeju alā. No zemes līdz ieejai pacēlās simt pēdu augsts, lauzītām atka- rēm izrobots un vaļīgi sabirušiem akmeņiem klāts slīpums, un, tā kā akmeņi varēja izkustēties no katra rokas vai kājas pieskāriena, vīri kāpa pa vienam. Olufs uzrāpās pirmais, klusu pasauca nākamo un iespraucās plaisā. Viņam sekoja otrais, tad trešais karotājs un tā visi pēc kārtas, līdz ārpusē palika tikai Taijs. Viņš dzirdēja pēdējā kāpēja uzsaucienu, bet tad pēkšņi viņu pārņēma šaubas un viņš palika kavējamies pārdomās. Pusstundu vēlāk viņš uztrausās līdz atverei un palūkojās iekšā. Viņš sajuta, cik eja ir šaura, un tumsa iekšpusē šķita pilnīgi blīva. Taiju sastindzināja bailes, ka klints nogruvums varētu viņu apbērt, un viņš nespēja sadūšoties. Visi mirušie — sākot ar Nīgu, pirmo Mandelas cilts kritušo, un beidzot ar Haugu, pēdējo no Badaino cilts karotājiem, — sanāca un sasēdās viņam apkārt, tomēr Taijs labāk bija ar mieru palikt šajā baismajā sabiedrībā nekā doties briesmās, kādas viņš jauta uzglūnam biezajā tumsībā. Tā viņš sēdēja ilgi, līdz juta kaut ko vēsu un vāru liegi pieskārāmies vaigam, un tad viņš zināja, ka snieg pirmais ziemas sniegs. Ieblāzmojās nespodra rītausma, pēc tam atausa gaiša diena, un pēdīgi viņš saklausīja klusus, gārdzošus kunkstienus, kas plūda pa šauro plaisu — te pie- klusdami, te atjaunodamies, tie tuvojās un kļuva sadzirdami skaidrāk. Viņš nošļūca no alas malas, kur bija sēdējis, ar abām kājām nostājās uz klints dzegas un nogaidīja.

Kunkstētājs tuvojās lēnām, līdz pēdīgi, daudz reižu apstājies, sasniedza izeju, un Taijs nu skaidri zināja, ka Sauleszemes iemītnieks tas nav. Tālab viņš iebāza roku plaisā un tur, kur vajadzēja būt cilvēka galvai, atdūrās pret pleciem, kas bija stāvus izslieti virs saliektām rokām. Galvu viņš sataustīja vēlāk — tā nestāvēja pacelta, bet karājās uz leju, tā ka galvvidus skāra alas grīdu.

— Vai tas esi tu, Taij? — galva ierunājās. — Jo tas esmu es, Abvaks, esmu bez spēka un salauzts kā nepareizi aizsviests šķēps. Mana galva karājas pie zemes, un bez atbalsta es leja norāpties nevaru.

Taijs ielīda plaisas ieejā un piecēla Abvaku kājās, at- sliedams to ar muguru pret sienu, taču galva tam karā- jās uz krūtīm, un tas stenēja un vaimanāja.

— Ai vai, ai vail — Abvaks gaudās. — Olufs bija aizmirsis, ka arī Misačija zina šo noslēpumu, un viņa to fl būs pateikusi Sauleszemes iemītniekiem, citādi taču viņi i nebūtu gaidījuši pie spraugas izejas. Un tāpēc es tagad I esmu sakropļots un bezpalīdzīgs — ai vai, ai vai!

— Un vai tad viņi nomira, tie nolādētie Sauleszemes 1 iemītnieki, tur pie šaurās spraugas izejas? — Taijs pra- i sīja.

— Kā es varēju zināt, ka viņi gaida? — Abvaks gārdza.

— Jo mani brāļi jau bija aizgājuši pa priekšu, daudzi, daudzi, bet nebija nekāda cīņas trokšņa. Kā es varēju zināt, kāpēc nav nekāda cīņas trokšņa? Bet, pirms es to uzzināju, divas rokas bija sagrābušas manu kaklu tā, ka es nepaspēju iekliegties, lai brīdinātu-brāļus, kas vēl nāca. Tad vēl divas rokas sagrāba mani aiz galvas un divas aiz kājām. Tā es pilnīgi biju Sauleszemes iemītnieku varā. Rokas ap galvu turēja marū uz vietas, bet rokas ap kājām grieza manu ķermeni riņķī — tā, kā mēs apgriežam kaklu pīlei dūksnājā, ta viņi apgrieza manu kaklu.

Tomēr mirt man nebija lemts, — viņš turpināja, un pat tā kā lepnums ievibrējās viņa balsī. — Es vienīgais esmu palicis. Olufs un pārējie guļ rindā uz muguras, sejas tiem sagrieztas gan šā, gan tā, un dažam seja ir apakšā; kur vajadzētu atrasties pakausim. Nav labi ko tādu redzēt; jo, 1 kad mana dzīvība atgriezās, es tos visus redzēju lāpas gaismā, ko bija atstājis kāds Sauleszemes iemītnieks, un pats es biju nolikts vienā rindā ar tiem.

— Ak tā gan? Ak tā gan? — Taijs murmulēja, jo bija pārāk satriekts un parunāt nespēja.

Pēkšņi viņš salēcās un sāka viscaur drebēt, jo no plaisas izlauzās Billa Baltā balss.

— Labi gan, — tā teica. — Es te meklēju to vīru, kas eizrāpās ar apgrieztu sprandu, bet āre — atradu Taiju. Met šauteni zemē, Taij, nomet tā, lai es dzirdu to atsita- mies pret klintīm.

Taijs bez vārda runas paklausīja, un Bills Baltais izlīda dienas gaismā. Taijs izbrīnā viņu apskatīja. Tas bija izdilis, noskrandis un netīrs, un acis tam kvēloja kā divas ogles dziļos dobuļos.

— Esmu izsalcis, Taij, — viņš teica. — Ļoti izsalcis.

— Es esmu puteklis pie tavām kājām, — Taijs attrauca.

— Tavs vārds man ir likums. Es taču pavēlēju saviem ļaudīm tev nepretoties. Es devu padomu …

Bet Bills Baltais bija apgriezies un sauca pa plaisas ieeju:

— Ei! Čārlij! Džim! Paķeriet lidzi sievišķi un nāciet šurp.

— Tagad mēs gribam ēst, — viņš teica, kad biedri un Misačija bija izlīduši āra.

Taijs labinādamies berzēja rokas.

— Daudz mums nav, bet tas viss ir tavs.

— Pēc tam mēs pa sniegu dosimies uz dienvidiem, — Bills Baltais turpināja.

— Lai ceļš jums būtu bez grūtībām un taka bez šķēršļiem.

— Ceļš ir garš. Mums vajadzēs suņus un pārtiku — daudz!

— Tavi ir labākie no mūsu suņiem un pārtika, cik vien tie spēj panest.

Bills Baltais pārkāpa pār plaisas malu un gatavojās rāpties zemē.

— Bet mēs atgriezīsimies, Taij. Mēs atkal atgriezīsimies, un mūsu dienas šajā zemē būs ilgas.

Un tā viņi aizgāja uz dienvidu pusi, kur nav nekādu ceļu, — Bills Baltais, viņa brāļi un Misačija. Kad pienāca nākamais gads, Mandelas līcī enkuru izmeta «Otrais Meklētājs». Tie nedaudzie Mandelas cilts ļaudis, kas palikuši dzīvajos, jo brūces nebija ļāvušas tiem rāpties šaurajā plaisā, Sauleszemes vīru vadībā stājās pie darba un sāka rakt zemi. Tagad viņi vairs nemedī un nezvejo, bet saņem dienas algu, par kuru pērk miltus, cukuru, katūnu un visādas citādas mantas, ko «Otrais Meklētājs» savā ikgadēja reisā atved no Sauleszemes.

Šīs raktuves darbojas pilnīgi slepeni, kā jau ir darbojušās daudzas Ziemeļzemes raktuves, un neviens baltais cilvēks, kam nav sakaru ar Sabiedrību (tā sastāv no Billa Baltā, Džima un Cārlija), nezina, kurā vietā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste atrodas tada Mandela. Ab- vaks visu laiku nēsā galvu nokārušos uz viena pleca, viņš ir kļuvis pareģonis un sludina jaunākajai paaudzei samierināšanos; par to viņš saņem no Sabiedrības pensiju. Taijs ir priekšstrādnieks raktuvēs. Viņam par Sauleszemes iemītniekiem tagad ir radusies pavisam cita teorija.

— Tie, kuri dzīvo tieši zem saules takas, nav vis mīksti un vārīgi, — viņš saka, kūpinādams pīpi un vērodams, kā izklīst dienas maiņas strādnieki un ierodas nakts maiņa. — Jo saule ielīst tiem asinīs un dedzina ar lielu kvēli, līdz tie ir piepildīti ar kārībām un kaislībām. Viņi deg nepārtraukti, tāpēc viņi nevar zināt, kad ir sakauti. Bez tam viņi pilni ar nemieru, kas ir pats velns, un tālab viņi ir izkaisīti pa visu zemi un nosodīti pūlēties, ciest un cīnīties bez gala un malas. Es zinu. Es esmu Taijs.