Savam brālim sargs

OTRA NODAĻA

Dokumenti

Programmas «Zonde» informatīvās konferences vadītāja ieraksts

Zeme, Kosmisko programmu centrs

Programmas vadītāfst Paziņojuma tekstu jūs esat saņēmuši. Mēs zinām, ka cilvēkiem, kas interesējas par mūsu problēmām, parasti rodas papildjautājumi. Pacentīšos uz tiem atbildēt, protams, savu iespēju robežās.

«Globinlorm» pārstāvisi Jautājumu ir milzums.

Vadītājs: Ticu, ka tas nav pārspīlējums, lai gan paziņojumā mēs centāmies visu izklāstīt pietiekami skaidri. Tātad es jūs klausos.

«Globinlorm»; Mums liekas, ekspedīcijas uzdevums formulēts pārlieku izplūdušā veidā. Gribētos mazliet lielāku precizitāti.

■Boa»

Vadītājs: Grūti bija dažos vārdos visu izsmeļoši pateikt. Ekspedīcija rīkota jaunas tehnikas

izmēģināšanai un dažu zinātnisku uzdevumu risināšanai.

«Jaunumi ik Stundu» pārstāvis: Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kā skaidrot terminoloģiju. Vai jūs nepateiktu, kas domāts ar vārdiem «jauna tehnika»?

Vadītājs: Labprāt. Jaunā tehnika, pirmkārt, ir pats kuģis, kas spēj ienirt līdztelpā un pārvarēt tur milzīgus attālumus mums pieņemamā laikposmā. Otrkārt…

Aģentūras «Marstelle» korespondents: Vienu mirklīti, atvainojiet. Cik ilgu laikposmu jūs uzskatāt par pieņemamu?

Vadītājs: Tādu pašu kā jūs. Cilvēkiem jāpa- gūst aizlidot līdz zvaigznei un atgriezties. Tam jānotiek, teiksim, pēc mēnešiem vai pat gadiem, nevis pēc gadu desmitiem vai simtiem. Par tādu iespēju daudz runāts, bet tikai tagad mēs esam to ieguvuši un varam izmantot. Otrkārt, jaunā tehnika ir dažas iekārtas, ar kurām apgādāts kuģis un kuras paredzēts lidojumā izmantot.

«Globinform»: Piemēram?

Vadītājs: Piemēram … aparatūra zvaigžņu zondēšanai.

Žurnāla «Saules Sistēmas Sieviete» pārstāve: Man žēl jūs sarūgtināt, bet esmu spiesta vaicāt: kālab? (Zālē smiekli.) Es vaicāju nopietni. Jūsu paziņojumā minētas zvaigznes, kuras ir ekspedīcijas mērķis. Tās visas atrodas pietiekami tuvu un jau sen ir krustām šķērsām izpētītas ar optiskajiem, radio, rentgenstarojuma un graviastronomijas līdzekļiem. Mēs tās pazīstam

$audz labāk nekā savu planētu. Kādēļ tad bija nepieciešams sūtīt ekspedīciju? Riskēt ar cilvēkiem?

Vadītājst Es jūs saprotu. Pirmkārt, stingri ņemot, riska pakāpe nav lielāka, kā pārlidojot, teiksim,. Kluso okeānu, un ir ievērojami mazāka, nekā lidojot tepat Saules sistēmā. Otrkārt, pastāv liela atšķirība starp zvaigžņu novērošanu no šejienes, lai arī tā notiek ar mūsu lieljaudas iekārtām, un pētījumiem tiešā tuvumā. Ne jau visi līdzekļi ir iedarbīgi lielā attālumā, un mēs pieļaujam… ar vienu vārdu sakot, ir hipotēzes, kas pārbaudāmas tikai tādā veidā.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu pateikt, cik liela taisnība runām par to, ka ekspedīcija ne tikai zondēs zvaigznes, bet arī mēģinās tās iespaidot?

Vadītājs: Hm … kā lai jums saka . ..

«Marstelle»: Pēc iespējas atklātāk! (Smiekli.)

Vadītājs: Dabiski. Kā jūs zināt, zinātniska pieeja prasa būt uzmanīgiem formulējumos. Varu jums paziņot, ka uz kuģa patiešām ir1 iekārtas, ar kurām»domāts pārbaudīt iespēju ietekmēt zvaigznes, regulēt tajās notiekošos procesus. Līdz šim tāda iespēja bija tīri teorētiska — vienīgā zvaigzne, ar kuru mēs būtu varējuši eksperimentēt, ir Saule, bet diez vai man vajag paskaidrot iemeslus, kāpēc mēs to nedarījām. (Zālē rosība.) Tagad iespējams pārbaudīt pastāvošās hipotēzes praksē.

«Globinform»:. Vai nevarētu precizēt, tieši par kādām hipotēzēm ir runa?

Vadītājs: Jūsu lūgumu izpildu labprāt. Pirmām kārtām, runa ir par Kristiansena—Šuva- lova hipotēzi. Nešaubos, ka jūs par to esat dzirdējuši. Dažkārt to dēvē par Kristiansena— Šuvalova teoriju. Tai ir interesanta vēsture. Zinātnieks astrofiziķis Kristiansens dzīvoja un strādāja tāiā pagātnē. Viņš izvirzīja hipotēzi par to procesu attīstību, kas noved pie pārnovu rašanās. Kristiansens uzskatīja, ka procesus, kas notiek tāda tipa maiņzvaigžņu dzīlēs, var regulēt ar relatīvi mazu jaudu pielietojumu, izraisot ar to palīdzību specifiskas reakcijas. Piemēram, lai jums būtu pilnīgi skaidrs, — no milzīgas cisternas ūdeni var izsmelt ar glāzi, bet tas prasīs daudz darba un lielu enerģijas patēriņu. Ja cisternā izcirstu caurumu, enerģijas patēriņš būs nesalīdzināmi mazāks, taču rezultāts tas pats — ūdens izlīs no cisternas, turklāt pats no sava svara, mēs ļausim, lai šo. darbu veic pievilkšanas spēks. Iepriekšējā gadījumā tas mums būtu jāveic pašiem. Ceru, ka jums skaidrs. Tiesa, Kristiansena pieņēmumi attiecībā uz tādas enerģijas avotiem tika atzīti par aplamiem, un acīmredzot tāpēc viņa teorija bija pamesta novārtā un aizmirsta. Šuvalovs to nejauši uzgāja jau mūsdienās un pamatoja uz modernās zinātnes bāzes, liekot priekšā izmantot tādus enerģijas avotus, kādi Kristiansena laikmetā nebija pieejami. Tagad mēs ceram pārbaudīt iekārtu, kuras darbības pamatā ir Suvalova teorija. Tiesa, pārbaudīt nevis uz zvaigznēm, kuras varētu kādreiz kļūt pārnovas, bet uz parastajām cefeīdām. Grūti pat iztēloties, kādas kolosālas iespējas mums pavērtu eksperimenta veikr sme. Tomēr to uzsāks vienīgi tajā gadījumā, jā nebūs nekāda riska, un ari tad tikai pašās eks-

is

pedīcijas beigās, kad būs izpildīti visi pārējie uzdevumi.

«Šodien un Vienmēr» korespondents: Vai jūs esat pārliecināts, ka riska pakāpe nebūs pārlieku augsta? Otrs jautājums: par kādām kolosālām iespējām jūs runājat? Citiem vārdiem, ko iegūs cilvēce, ja hipotēze apstiprināsies?

Vadītājs: Pēc būtības tas arī ir jautājums «kāpēc?», tikai citādi pateikts. Mēģināšu atbildēt. Pirmkārt, — kā jums zināms, ekspedīciju vada Šuvalovs. Komentāri droši vien nav vajadzīgi, šo izcilo zinātnieku un organizatoru mēs visi sen un labi pazīstam. Viņa titulus es nepieminu, lai nepārbaudītu jūsu pacietību; ja tie jums būtu nepieciešami, paņemiet enciklopēdijas septiņdesmit astoto sējumu, vienpadsmito kaseti, trīsdesmit ceturto šķirkli. Domāju, ka mēs pilnībā varam paļauties uz Šuvalovu. Uz jautājumu «kāpēc?» izsmeļoši atbildēt ir grūti, jo mēs esam pārliecināti, ka iespējas izmantot šīs iekārtas pieaugs ar katru gadu, protams, ja eksperiments būs veiksmīgs. Nosaukšu tikai visvairāk gaidītos rezultātus. Es jau teicu, ka mēs netaisāmies eksperimentēt ar Sauli, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēcei nekad nevarētu rasties nepieciešamība iejaukties tās darbībā. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie Saules sistēmas, ka, neraugoties uz iemesliem, diez vai kādreiz būsim ar mieru šķirties no tās. Taču mēs nemaz neesam pārliecināti, ka mūsu spīdeklis vienmēr uzvedīsies tikpat korekti kā līdz šim. Tādā gadījumā var rasties nepieciešamība iejaukties. Jo ātrāk būsim tai gatavi, jo mierīgāk varēsim dzīvot mēs paši un mūsu pēcteči. Nosaukšu citu iespēju. Ceļš uz zvaigznēm ir atvērts. Tagad mēs vairs neparko ņevarēsim noturēt cilvēces visaktīvāko, visdinamiskāko daļu Saules sistēmas robežās. Domājams, ka planētu trūkumu mēs nejutīsim, tomēr — cik liela daļa no tām būs derīgas apdzīvošanai? Iepriekšējie pētījumi nesniedz labvēlīgas atbildes, — acīmredzot tādas planētas būs sastopamas diezgan reti. Turklāt tās var atrasties tik tālu no mums, ka, neņemot vērā sakaru un pārvietošanās līdzekļu turpmāko attīstību, izveidot jaunas apmetnes un. sniegt tām pirmajā laikā absolūti nepieciešamo palīdzību būs ārkārtīgi grūti. Jūs droši vien saprotat, ka planētu derīgums vai nederīgums apdzīvošanai pirmām kārtām atkarīgs no spīdekļa rakstura un uzvedības. Ja mēs ne tikai izmantosim iespējas, ko sniedz daba, bet varēsim iejaukties procesos, kas noris uz zvaigznēm, regulēt tos un pielāgot spīdekļus savām vajadzībām, — mūsu iespējas apgūt izplatījumu pieaugs vairākkārtīgi. Protams, tas ir nākotnes uzdevums, un negribētos, lai jūs uz to pārmērīgi saasinātu uzmanību. Tās ir tikai dažas atbildes uz jautājumu «kāpēc?». Kā redzat, iesākto pētījumu praktiskā nozīme ir milzīga.

«Globinform»: Pateicamies par izsmeļošo paskaidrojumu, kā arī par doktora pārliecinošo raksturojumu, lai gan mēs, protams, pazinām Šuvalovu arī pirms tam. Vai jūs nevarētu tāpat raksturot pārējos ekspedīcijas dalībniekus?

Vadītājs (pēc brīža): Stingri ņemot, ekspedīcijā ir tikai divi zinātniskie dalībnieki. Lidojumā vēl piedalās doktora Šuvalova skolnieks un līdzstrādnieks doktors Averovs. Tas arī viss.

Zinātnē pietiekami plaši pazīstami arī Averova nopelni. Kā lietišķās astrofizikas pārstāvis viņš lieliski papildina izcilo teorētiķi doktoru Šuva lovu.

«Globinform»: Bet ekspedīcijā nav tikai zinātnieki vien. Uz kuģa atrodas arī ekipāža. Vai jūs varat īsumā raksturot tās locekļus?

Vadītājs (brīdi klusējis): Varu ar pārliecību teikt, ka ekipāža ir uzticama, uz to var paļauties.

«Marstelle»: Par to mēs nešaubāmies. Tomēr paziņojumā nosauktie vārdi mums neko neizsaka. Kas tie ir par cilvēkiem? Līdz šim pai tiem nekas nav dzirdēts. Mēs tos nepazīstam. 2ēL. Vai jūs varat sniegt informāciju par katru no viņiem?

Vadītājs (padomājis): Komentāru nebūs. (Troksnis zālē.)

«Saules Sistēmas Sieviete»: Kāpēc?

Vadītājs: Komentāru nebūs.

«Marstelle»: Tātad baumām ir kāds pamats?

Vadītājs: Par kādām baumām jūs runājat?

«Marstelle»: Piemēram, ekipāža sastāvot no robotiem….

* Vadītājs: Tā nav taisnība. Ekipāža sastāv no cilvēkiem.

«Globinform»: Kas tie ir?

Vadītājs: Es jau teicu …

«Šodien un Vienmēr»: Jūs neko nepateicāt.

Vadītājs: Es teicu, komentāru nebūs. Ja ir citi jautājumi — lūdzu.

«jaunumi ik Stundu»: Ir citi jautājumi. Pēdējā un visos iepriekšējos paziņojumos ekspedīcija tiek nosaukta gluži vienkārši par Ekspedīciju, ar lielo burtu. Kāpēc gan tai nepiešķirt kārtas numuru un nesaukt to par Pirmo zvaig* žņu ekspedīciju?

Vadītājs: Programma saucas «Zonde», un ari ekspedīciju var nosaukt tāpat. Attiecībā par kārtas numuru nav vienota viedokļa, tāpēc ari pagaidām ekspedīcijai tāds nav piešķirts.

«Jaunumi ik Stundu»: Ko jūs ar to gribat teikt?

«Marstelle»: Vai tas nozīmētu, ka mēs vairs nemākam skaitīt līdz vienam?

Vadītājs: Šajā jautājumā viedokļi dalās, jo ekspedīcija nav pirmā zvaigžņu ekspedīcija. Kādreiz informācija par to ir bijusi populārās vēstures grāmatās, bet ar laiku aizmirsta. Pagājuši taču gadsimti. īsumā atgādināšu lietas būtību. Man nav zināms pirmo zvaigžņu ekspedīciju skaits, un tā noteikšana prasa nopietnus arhīvu pētījumus. Šādas ekspedīcijas rīkoja jau pašā kosmosa apguves sākumā, tātad ļoti, ļoti sen. Mūsu izpratnē no loģikas viedokļa tādi mēģinājumi liekas absurdi, bet no emocionālā viedokļa tos var izskaidrot, ja pamēģina sevi iztēloties mūsu tālo priekšteču vietā. Atļaušos teikt, ka cilvēce toreiz bija jauna. Tā gribēja pati sev pierādīt, ka var visu. Nepaguvusi kā nākas nostiprināties Saules sistēmā, tā metās uz zvaigznēm. «Metās» ir ļoti nosacīts termins — jāņem vērā, ka viņi lidoja ar zemgaismas ātrum'iem, ar kādiem mēs pašlaik lidojam Saules sistēmas robežās. Kā zināms, šādu ātrumu pārsniegšanas iespēju mēs atklājām tikai tagad. Tajos senajos laikos ekspedīcijas ilga visu mūžu. Lidojuma ilgums pat uz vistuvākajām zvaigznēm bija salīdzināms ar dzīves garumu; atgādināšu, ka senatnē tā bija daudz īsāka nekā pašlaik. Tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs, ka rīkot pētniecības ekspedīcijas nav nekādas jēgas. Cilvēki lidoja nevis pētīt jaunas pasaules, bet apdzīvot tās. Lidoja, zinādami, ka ne tikai neatgriezīsies, bet pat nevarēs nodibināt sakarus, visparastākos sakarus ar savu veco dzimteni. Atļaušos piezīmēt, ka šajā apstāklī pilnībā izpaužas cilvēks, viņa raksturs. Izsēdiniet cilvēku vienu pašu uz ērtas planētas — drīz-vien jau viņam liksies, ka uz tās ir šauri, ka debesjums viņu ierobežo kā kūniņa, un viņam noteikti sa- gribēsies šo kūniņu pārgrauzt un aizlidot. Aizlidot pēc iespējas tālāk, pat ja viņš zinās, ka jaunajā vietā būs nevis labāk, bet sliktāk. Tāds jau cilvēks ir un, neraugoties uz pūlēm to iespaidot, citāds nekļūs. Tādēļ jūs, ja vien vēlaties, varat izdarīt secinājumu, ka jautājums par ekspedīciju numerāciju nemaz nav tik vienkāršs, kā sākumā varētu likties.

«Marstelle»: Kāpēc tādā gadījumā ekspedīcijas pārtrauca uz vairākiem gadsimtiem? Vai tiešām bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai atrastu iespēju ātrāk atgriezties?

Vadītājs: Ne gluži. Diezgan ilgu laiku tādi meklējumi vispār nenotika. Pirmo ekspedīciju laikmetā visi zināja, ka cilvēki no lidojuma neatgriezīsies, bet zināt — tas ir viens, pārdzīvot — kas cits. Nespēja uzzināt rezultātu vienmēr ir mokoša. Pie tam cilvēki ar katru gadu vairāk izjuta to prombūtni, kuri bija aizlidojuši, lai uz visiem laikiem pazustu. Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējuši vislabākos, visievērojamākos, visvajadzīgākos, — tie, kas konkrētajā brīdī vajadzīgi visvairāk, nekad neaizlido, bet paliek tur, kur nepieciešami. Notika vērtību pārvērtēšana, un upuris zaudēja savu jēgu. Ja šie cilvēki būtu gājuši bojā, par viņiem kādu laiku sērotu, pēc tam pārstātu — saglabātu piemiņā, un viss. Taču pilnīgs informācijas trūkums, nepārtraukta sajūta, ka aizlidojušie jebkuru brīdi var iekļūt kādā briesmīgā nelaimē un nespēj pasaukt palīgā, un jūs arī nevarat un nebūtu varējuši nekādi palīdzēt, — tieši tas piespieda cilvēci ne tikai pārtraukt ekspedīcijas, bet arī atteikties no pašas idejas, lai gan šajā jautājumā bija domstarpības. Jā, cilvēki sāka ienīst pašu ideju — viņi piepeši saprata, cik viņu ir neiedomājami maz salīdzinājumā pat ar mums zināmo zvaigžņu skaitu. Cilvēks Visumā ir daudz retāka parādība nekā zvaigzne. Tādēļ ekspedīcijas ne vien tika pārtrauktas, bet pat atgādinājums par tām kļuva nevēlams un bija tāds vēl līdz mūsu dienām: cilvēce nepavisam negribēja priecāties par savu acumirklīgo stihisko cietsirdību. Citiem vārdiem, — gan pašas ekspedīcijas, gan atteikšanās no tām bija vienlīdz emocionālas, nevis racionālas darbības.

«Globinform»: Sakiet, lūdzu, vai tolaik sākās humanitāro zinātņu straujā attīstība?

Vadītājs: Tās bija sekas. Pēc tam kad upuris fc»ija nolikts uz altāra un apjēgts, nāca kārta jautājumam! kā vārdā tiek upurēts? Ko mēs nesam citām pasaulēm? Neko vairāk kā paši sevi. Bet vai patiešām mēs esam tik labi, pilnīgi un nevainojami, ka jāupurē cilvēki, lai pasniegtu citām pasaulēm šādu dāvanu? Vai nav pāragri iziet ārpus mājām? Cilvēki tā nodomāja un izlēma, ka nevajag steigties. Tad ari uzplauka zinātnes par cilvēci un sabiedrību.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs nevarētu īsumā . i, Mēs saprotam, ka aizkavējam jūs, to visu var atrast ari literatūrā, bet reiz jau saruna sākusies., (

Vadītājs: Labi, tikai galvenajās līnijās, jo laika patiešām maz. Laikmetā, par kuru mēs runājam, cilvēks beidzot sāka sekot senajam bauslim: iepazīsti pats sevi. Tieši šim — būtu aplami sacīt «notikumam», teiksim — šai tendencei mums tagad jābūt pateicīgiem par to, kādi esam.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs uzskatāt, ka mēs ļoti atšķiramies no saviem priekštečiem? Es domāju ne tikai tos, kuri sāka nopietni nodarboties ar pašizzināšanu, bet vēl senākus.

Vadītājs: Kā lai jums pasaka… Manuprāt, ārēji mēs esam līdzīgi. Neaiziriirstiet, ka rasu asimilācija un saplūšana notika nevis tajā laikmetā, par kuru mēs runājam, bet mazliet agrāk. Attiecībā uz senākajiem priekštečiem jānoskaidro, tieši kuri jūs interesē: baltie, melnie vai dzeltenie… Attiecībā uz viņu iekšējo pasauli … Ir pamats uzskatīt, ka pat šiem priekštečiem nebija mazākas dotības kā mums. Taču ārkārtīgi atšķīrās viņu morāle, ētika, zināšanu līmenis, lai gan acīmredzot gandrīz nekad nebija vērojama liela atšķirība starp divām paaudzēm, kuras sekoja viena otrai. Cilvēks mainās lēni, viņu nevar kā rūpniecības uzņēmumu pēkšņi pārveidot jaunu jūtu vai domu izlaidei. Radās nepieciešamība detalizēti izpētīt pašiem tievi — visu instinktu buķeti, emociju mežu, visas saprāta konstrukcijas un to mijiedarbes iespējas. Pat tīri matemātiski tas nav viegls uzdevums, bet šeit taču neoperēja ar skaitļiem…

«Globinform»: Atvainojiet, gribētos dzirdēt no jums —r vai secinājumi par mums un mūsu priekštečiem Ttev jūsu darba rezultāts, komplektējot kuģa ekipāžu? Vai te nav iejaukts Laika institūts? Ja tas atbilst patiesībai, tad kāds tam iemesls? Vai tiešām…

Vadītājs: Es nevaru uz jūsu jautājumiem atbildēt.

«Marstelle»: Žēl. Vai jūs tādā gadījumā nepateiktu; cik droši ir sakari ar ekspedīciju?

Vadītājs: Varu pateikt. Pašlaik sakaru nav un nevar būt. Ekspedīcija atrodas ļoti, ļoti tālu, un tās aparatūrai nav tāda jauda, lai… Tūlīt es jums parādīšu, kur tā atrodas. Šeit. Varat novērtēt attālumu. Un izdarīt secinājumu: ja arī viņi pašlaik nosūtīs informāciju, tad mēs to saņemsim tikai pēc daudziem gadiem, kad kuģis jau sen būs paguvis atgriezties. Mēs taču pagaidām .vēl nemākam uzturēt sakarus līdz- telpā. Tomēr informācija, kuru mēs paguvām saņemt, ļauj būt pārliecinātiem, ka ekspedīcija noris normāli.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu atšifrēt, ko nozīmē vārdi «ekspedīcija noris normāli»?

Vadītājs: Vai jūs interesē, kas tur notiek? Tur ir daudz mierīgāk nekā šeit pie mums. (Smiekli.) Viņi strādā cikliski. Darbs ar katru zvaigzni — viens cikls. Viņi iznirst no līdztel- pas zvaigznes tuvumā — tuvumā, protams,

astronomiskos mērogos —, pēc tam vairākas dienas, iespējams, pat nedēļas lēni tuvojas zvaigznei līdz attālumam, kas ērts novērošanai, nepieciešamo ierakstu izdarīšanai. Tuvošanās laiku viņi izmanto, lai atšifrētu ierakstus, kas izdarīti iepriekšējā ciklā. Protams, tas ir tikai pirmais, virspusīgais atšifrējums. Paveikuši ierakstu pie kārtējās zvaigznes, viņi izvēlas pēc saraksta nākamo, uzņem kursu uz to un atkal ienirst līdztelpā, lai izniruši sāktu visu no gala.

«Globinform»: Mēs jums ļoti pateicamies. * * *

Ekspedīcija patiešām norisēja normāli.

Visi mehānismi darbojās lieliski. Ekipāža tika galā ar saviem pienākumiem. Averovs ātri aprada ar neparastajiem apstākļiem, un Šuvalovam pret viņu nebija nekādu pretenziju. Zondēšanai paredzēto zvaigžņu sarakstā puse nosaukumu jau bija izsvītrota. Toties infor- matorijā krājās aizvien vairāk kārbiņu ar pierakstītiem kristāliem, un gaistošajos pēdējos pirmsmiega mirkļos varēja pasapņot par to, kā uz Zemes viņi.pat neatpū- tušies ķersies pie detalizētas apstrādes un ierakstu izpētes un uzzinās daudz jauna. Šuvalovs, lai gan pats sevī nosodīja šīs necienīgās jūtas, tomēr ar prieku iztēlojās, kā viņam izrādīsies taisnība un oponenti nožēlos grēkus un kaisīs sev pelnus uz galvas. Kad ekspedīcija

atgriezīsies, vajadzēs daudz pelnu .,.

* * *

— Jā! — Šuvalovs uzsauca, jo pie durvīm pieklauvēja. — Lūdzu!

Tas bija Averovs.

— Vai pabeidzāt? — Šuvalovs vaicāja. — Labi, lad…

Viņš apklusa, ieraudzījis, ka Averovs pakrata galvu.

— Kas tad nu? Vai kaut kas interesants?

— Tā liekas, — Averovs norūpējies sacīja. — Vai negribat tūlīt ieiet centrā un paskatīties?

Šuvalovs pavīpsnāja.

— Gribu vai negribu, — viņš teica, — bet acīmredzot nāksies. Ir nu gan, mans draugs, jums manieres. I ; s tūlīt, tikai pabeigšu …

— Jā, — Averovs piebilda, — ļoti interesanti. Šī zvaigznīte, ko mēs pēdējo zondējām, apzīmēta ar literu Dāls…

— Nē, — Šuvalovs pretojās, — ēs apskatīšos un redzošu pats. Komentāri būs pēcāk. Labi, pabeigšu vakarā. Ejam.

Viņš tik strauji devās prom pa gaiteni, ka Averovs l ik tikko paguva viņam sekot.

* «s *

Zinātniskajā centrā viņi vairākas reizes caurskatīja Ierakstu.

Baltajā ekrānā dejoja līkne, vijumi steidzīgi sekoja cits citam, te saspiedās un līnija kļuva gandrīz taisna, t<> izpletās un līkne kļuva līdzīga zāģa zobiem. Hronometra ciparnīcā ņirbēja sekundes, desmitdaļas kūleņoja kā akrobāti, simtdaļas neatšķirami saplūda kopā. Nebaidot līnija strauji metās augšup un itin kā iedūrās ekrāna malā. Izskatījās, ka līkne, pāršķēlusi malu, aiz- i<-l kaut kur izplatījumā, un pagāja vismaz pusotras n< kundes, līdz tā atgriezās savā vietā un atkal sāka dejot zāģa zobi.

— Tāda smaile, — sacīja Averovs, pārmaiņus raudzīdamies uz ekrānu un Šuvalovam sejā. — Protams, es neesmu pārliecināts, ka mana interpretācija pareiza, taču man tūlīt pat likās …

— Pagaidiet, mans draugs, — Šuvalovs viņu maigi pārtrauca. — Ar secinājumiem nesteigsimies. Parādiet vēlreiz. Esiet tik laipns, lēnāk.

Pagāja dažas sekundes.

— Mans draugs, vai kaut kas nav kārtībā?

— Nē … es tikai uztraucos.

— Kāpēc gan, doktor.., Nevajag jau tūlīt iedomāties visļaunāko.

Šajā mirklī viņi abi jutās kā ārsti pie slimnieka gultas, turklāt nevis sveša, bet sava tuvinieka gultas.

Averovs beidzot pārslēdza režīmu. Viņa seja atkal kļuva mierīga, tikai acis, bieži mirkšķinoties, liecināja par satraukumu.

Šoreiz līkne vijas lēni kā pieēdis pitons, sekundes desmitdaļas lodziņā nevis ņirbēja, bet laiski līda, simtdaļas slinki griezās. Līnija atkal sāka plūst augšup, tagad tā pacēlās lēni, bet neatlaidīgi, un šī nesteidzīgā kustība izskatījās varena, neapturama. Beidzot līkne sasniedza maksimumu, un zinātnieki ilgi gaidīja, līdz tā lejupslīdē atkal parādījās.

— Kāda ir rezonanse? — Šuvalovs painteresējās.

— Jūtama. Tūlīt parādīšu.

Viņi novēroja arī rezonansi.

— Līdzīga, — nomurmināja Šuvalovs, kad Averovs bija ieslēdzis dešifratoru. — Ļoti līdzīga. Tomēr… nepaļausimies tikai uz atmiņu. Lūdzu, paņemiet «Maiņzvaigznes», sesto kaseti, tur ir par pārnovām…

— Es atceros, — mazliet aizvainoti atsaucās Averovs, un Šuvalovs negribot pasmaidīja.

Averovs izņēma vajadzīgo kaseti — tās gulēja ligzdās kā bišu šūnas un aizņēma visu šķērssienu. Ielika kaseti aparātā. Ieslēdza.

— Mans draugs, esiet tik laipns, pārslēdziet uz lielo

ekrānu.

Viņi saspringti vēroja. Skats bija līdzīgs: tie paši līknes līganie vijumi un negaidītās smailes, atkal miers —» un rezonanses straujais pacēlums.

— Jā-ā … — Šuvalovs nopūtās.

— Profesor, vai jūs pievērsāt uzmanību, — laiks precīzi atbilst Kristiansena noteiktajam. Viens, komats, sešsimt astoņdesmit sekundes. Vistipiskākais variants. Procesa otrā stadija.

— Jā, — Šuvalovs izrunāja tik lēni, ka likās, šis īsais vārds nekad nebeigsies: «Jjjjjāāāāā…». —• Es teiktu, ka mums veicies. Reta veiksme, lai gan šajā situācijā tādi vārdi ir zaimi. Salīdzināsim… mans draugs, salīdzināsim iespaidus.

— Ja Kristiansenam taisnība …

Averovs brīdi klusēja, it kā gaidīdams, ka viņu tūlīt pārtrauks. Patiešām, Šuvalovs izmantoja pauzi:

— Citiem vārdiem — ja mums abiem taisnība; sauksim lietas īstajos vārdos.

— Ja teorija pareiza, tad pārnovas uzliesmojums gaidāms visdrīzākajā laikā.

— Kad tieši? Vismaz ļoti aptuveni, pēc jūsu domām — kad?

— Pēc dažiem gadiem …

Šuvalovs mirkli klusēja, viņš, pievēris acis, domāja.

— Iespējams, ka tā. Daži gadi. Daži gadi… Ja nu mēs abi tomēr kļūdāmies? Cik zināms, pats Kristiansens taču nekad nav novērojis nevienu pārnovu he veidošanās procesā, ne uzliesmojot. Viņam nav bijis īsta materiāla. Vismaz viņš to nekur nenorāda..Tajā laikā mūsu Galaktikas robežās pārnovu nemaz nebija. Viņš varēja novērot to, kas atrodas Magelāna Mākonī, bet tādā attālumā kļūdas iespēja ir pārlieku liela… — Viņš atkal apklusa, tad atmeta ar roku, it kā noraidot kaut ko. — Lai gan vienalga — mums taču citas teorijas pagaidām nav… Labi. Strādāsim. Zvaigznes parametri mums ir. Esiet tik laipns, sēdieties pie skaitļotāja un ievadiet tos… Pašlaik mēģināsim aprēķināt sprādziena iespējamo jaudu. Kā summāro, tā arī atsevišķos izstaro juma komponentos.

Averovs ātri sastādīja un ievadīja programmu. Tagad vajadzēja gaidīt rezultātu.

— Averov, mans draugs l ļU Vai jūs labi zināt vēsturi?

— Es? — Averovs neuzņēmīgi paplēta rokas. — Atklāti sakot, man nav bijusi nepieciešamība… Nezinu … Man liekas, es tajā pietiekami labi neorientējos. Ja vien jūs domājat vēsturi vispār, nevis..,

— Tieši vispār. Arī es agrāk neesmu interesējies, bet, kad ekspedīcija bija apstiprināta un ekipāžas problēma atrisināta …, es paguvu šo to izlasīt.

■— Vai kaut ko interesantu par mūsu tematu?

— Nē, nē — es domāju ko gluži citu.., Mūsu priekšteči palaikam bijuši ļoti cietsirdīgi. Es sarku, to uzzinādams. Starp citu, bijis tāds soda veids… — Viņš uztvēra Averova atvainojošos skatienus. — Tas bija tīšas slepkavības veids, ar likumu atļauts. ♦ « Cilvēku piesēja pie lielgabala — tikai ņemiet vērā, ka runa nav par iekārtu orientētas elementārdaļiņu plūsmas iegūšanai. Es baidos, ka nemācēšu pietiekami precīzi paskaidrot, es pats arī ne sevišķi labi izprotu uzbūves un darbības principu, bet, ar vienu vārdu, tā bija mašīna cilvēku nogalināšanai — tur kaut ko darīja, tad sekoja sprādziens un nelaimīgo sarāva gabalos .. 4

— Profesor!

— Jā, jā, es jūs saprotu, ka to nevar klausīties nenodrebot, es burtiski stingu, to lasot, bet tur taču bija arī ilustrācijas, vai jums ir gadījies redzēt šos senos izdevumus? Es sāku runāt par to tādēļ, ka, ja skaitļotājs apstiprinās manu hipotēzi, tad mēs visi, visa cilvēce izrādīsies tādā stāvoklī, kādā atradās pie lielgabala piesietais.

— Profesor, es atsakos to klausīties!

— Jums taisnība, jums taisnība, atvainojiet mani, esiet tik laipns. Laikam atbilde jau gatava.

Viņi palūkojās uz ekrānu.

— Tagad aprēķināsim, — sacīja Šuvalovs, — cik liela būs jauda tādā attālumā no izstaro juma avota, kāds atbilst Dāla zvaigznes attālumam no Zemes.

— Man liekas, nav nekā briesmīga. — Kad rezultāts parādījās uz ekrāna, Averovs atviegloti uzelpoja. — Temperatūra nepaaugstināsies pat minimāli. — Viņš noslaucīja pieri. Sajūta, ka briesmas ir garām, viņu darīja runīgu, kāds tas nekad nebija. — Vai zināt, jūs mani gluži vienkārši nobaidījāt. Manā iztēlē sāka raisīties briesmīgas ainas. Es pat nezinu, vai tās varētu aprakstīt … Un šī šausmīgā, nospiedošā baiļu sajūta. Nekad mūžā nav nācies justies tik pazemotam… — Averovs runāja atklāti, kā bija pieņemts tā laikmeta cilvēkiem. — Es priecājos, ka viss būs labi… — Viņš nevarēja beigt runāt, vajadzēja izlādēties no^ pēdējās pusstundas nervu saspringuma, nomierināties vārdu plūdos. — Tagad patiešām var teikt, ka mums veicies! Tūlīt pat jāatgriežas pie zvaigznes, es nešaubos, profesor, ka jūs nekavējoši dosiet rīkojumu atgriezties orbītā, izdarīt pēc iespējas vairāk ierakstu un — tūlīt atpakaļ uz Zemi, lai savlaicīgi sagatavotu visus novērošanas līdzekļus un novērotu, novērotu līdz pašam uzliesmojuma brīdim un vēl visu, kas notiks pēc tam. Kāda lieliska iespēja pārbaudīt teoriju, iedomājieties tikai — mēs varēsim noskaidrot, vai.process patiešām noris vairākās stadijās vai arī šī hipotēze ir aplama … — Viņš beidzot apklusa, pierē ievilkās grumbas. — Profesor, jūs nepiekrītat? Vai man nav taisnība?

Šuvalovs pārlaida ar plaukstu acīm, kā drudzī nodrebēja viņa pleci.

— Mīļo puisēn… •— Viņš nosacīja nevis nikni, bet nogurušā, pavisam klusā balsī. — Mīļo pieaugušo puisēn … Temperatūra necelsies, te jums taisnība. Bet cietais starojums?

Averovam kaklā iestrēdza kamols.

— Jūs domājat…

— Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas enciklopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzliesmojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vismaz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …

Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu skatienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvēces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.

— Kā… Kā tad var.,. Kāpēc tad mēs sēžam? Vajag tūlīt pat domāt par aizsardzību …

— Par aizsardzību? Šo starojumu nevar neitralizēt. Diez vai var izgudrot ekrānu, kas aizsargātu no tā. Ģenētiskā ķirurģija? Droši vien tā varētu palīdzēt, ja runa būtu par dažiem cilvēkiem vai pat tūkstošiem, — bet nevis par miljardiem… Tā nav izeja. Pagaidām redzu tikai vienu ceļu. Protams, arī jūs jau esat to ieraudzījis.

— Iedarboties …

— Tikai tā. Mēs cerējām pārbaudīt jūsu aparatūru pašās ekspedīcijas beigās. Izdarīt eksperimentu. Tagad eksperiments pēkšņi ir ieguvis kolosālu nozīmi. .. Mans draugs, ja runā par veiksmi, tad veiksme ir tā, ka, pirmkārt, mēs izrādījāmies šeit īstajā brīdī un, otrkārt, esam apbruņoti. Ņemiet vērā, ka pamanīt to, ko ieraudzījām mēs abi, bija iespējams tikai no šejienes. Novērojumi no Zemes nav devuši un nevarēja dot šādus datus, aparātu jutība vēl nav pietiekami liela. Vai jūs uztraucaties? Es, piemēram, esmu pārliecināts par jūsu aparatūru ne mazāk kā par saviem teorētiskajiem spriedumiem.

— Jā … Protams, profesor. Aparatūra …

—- Es jums pilnīgi piekrītu — mēs nekavējoši atgriezīsimies pie Dāla zvaigznes. Veiksim vēlreiz visu mērījumu ciklu. Ja jūsu novērotās līknes veidotajai smailei nav gadījuma raksturs, tā nav aparātu kaprīze — es gan ļoti gribētu, lai tā būtu, bet, atklāti sakot, nepieļauju tādu iespēju —, mums atliek tikai viena izeja.;

Cerēsim… — Averovs iesāka, bet apklusa, tā arī nepateicis, uz ko viņš gribētu cerēt: iekārtu jaudu vai mēraparātu kļūdu.

■ Jā, mans draugs, t —- Šuvalovs klusi piebilda. — Jums patīk vai ne, bet cilvēku liktenis šodien atkarīgs no mums abiem.

Viņš to pateica un juta, kā viņam sagumst pleci, kā atbildība tagad ne vairs tikai par savu teoriju un ekspedīcijas likteni, bet par visu pasauli, par visu tās tagadni un nākotni ar nebijušu smagumu uzgulst kamiešiem. Atbildība par cilvēkiem, par miljardiem pazīstamu un nepazīstamu ļaužu, vienlīdz tuviem un mīļiem.

— Mans draugs, jums jātiek ar sevi galā, — neapmierināti norūca Šuvalovs, — jātiek galā. Jūs esat pārlieku labs cilvēks, lai apjuktu, kad runa ir par visu, ko mīlam.

Averovs papurināja galvu,

— Jā, — viņš teica. —• Jums taisnība. Lūdzu, piedodiet. Esmu gatavs.

— Tādā gadījumā, lūdzu, paaiciniet šurp kapteini.

Viens otru mierinādami, viņi tagad sāka runāt par

turpmāko rīcību un apsprieda to, līdz izdzirdēja gaitenī pazīstamos pasmagos, mazliet nevienmērīgos soļus.