ČETRI TEMPERAMENTI

Elisters Kromptons bija stereotips, un šis fakts viņu drausmīgi kaitināja, taču līdzēt tur neko nevarēja. Vai nu Kromptonam tas patika, vai nepatika, viņa raksturs bija vienpusīgs, primitīvs, viņa vēlēšanās — viegli uzminamas un bailes — acīm redzamas. Vēl ļaunāk — Elistera āriene ar neiedomājamu precizitāti atbilda viņa raksturam.

Vidēja auguma, slimīgi vājš, ar smailu degunu, šaurām, cieši sakniebtām lūpām, pieri, kas jau bija sākusi plesties uz matu rēķina, nespodrām ūdeņainām acīm, kuras sedza biezi, izliekti briļļu stikli, un retiem bārdas rugājiem klātu seju — tāds bija Elisters Kromptons. Viņš izskatījās pēc klerka un patiesībā arī bija klerks. ^

Palūkojies uz viņu, ikviens tūdaļ noprastu, ka šis vīrs ir sīkumains, pedantisks, piesardzīgs, nervozs, puritā-

nisks, viegli aizvainojams, iebiedēts, aizdomīgs un nomākts. Dikenss tādu tipu droši vien būtu attēlojis uz augsta ķebļa, ar bezgala nopietnu sejas izteiksmi noliekušos pār rakstāmpulti un smalkā, kaligrāfiskā rokrakstā kaut ko skribelējam vecas, cienījamas firmas apputējušās kantora grāmatās. Trīspadsmitā gadsimta ārsts nešaubītos, ka Kromptonā iemiesojies viens no četriem pirmelementiem — Zeme, Gaiss, Uguns vai Ūdens —, kuru fundamentālās īpašības nosaka katra cilvēka temperamentu. Šajā gadījumā tas bija Odens īpašību nosacītais melanholiskais temperaments, kuru rada pārmērīgs daudzums aukstas, melnas žults, kas padara cilvēku īgnu un noslēgtu.

Vēl vairāk — Kromptonu savā ziņā varēja uzskatīt par Lombrozo un Krečmera teoriju visspožāko pierādījumu, par biedinošu līdzību, par katolicisma hiperbolu un nožēlojamu cilvēka kariķējumu.

Pats bēdīgākais tomēr bija tas, ka Elisters Kromptons visā pilnībā apzinājās, cik neizdevusies, sekla un triviāla ir viņa personība, un, lai gan šis fakts Elisteru briesmīgi kaitināja, viņš neko tur nespēja grozīt, tāpēc viņam atlika vienīgi ienīst savus labvēļus ārstus un vainot tos šajā nelaimē.

Visapkārt Kromptons redzēja cilvēkus ar apbrīnojami sarežģītiem, pretrunīgiem raksturiem un skaudīgi vēroja, kā ļaudis diendienā izlaužas no stereotipu ietvariem, kurus sabiedrība cenšas tiem uzspiest. Viņš sastapa prostitūtas, kas nebūt nebija labsirdīgas, armijas seržantus, kuriem riebās varmācība, bagātniekus, kas nekad nebija nodarbojušies ar labdarību, īrus, kuri ienīda kautiņus, grieķus, kas savā mūžā nebija redzējuši nevienu kuģi, francūžus bez mazākās tieksmes uz loģisku domāšanu. Cilvēces vairākums šķita dzīvojam brīnišķīgu, neparedzētiem notikumiem bagātu dzīvi, kurā pēkšņi kaislību uzliesmojumi mijās ar rāmiem klusuma brīžiem; jaudis runāja vienu un darīja gluži ko citu, paši noliedza savus argumentus un reizēm paveica neiespējamo, tādējādi samulsinot gan psihologus, gan sociologus un iegrūžot psihoanalītiķus zaļā pūķa apkampienos.

Taču visa šī greznība Elisteram bija neaizsniedzama, jo veselības interesēs ārsti bija atbrīvojuši viņu no jebkādiem rakstura līkločiem.

Ar robota nolāpīto regularitāti Kromptons dienu no dienas precīzi pulksten deviņos sēdās pie rakstāmgalda. Tieši piecos viņš kārtīgi aizvēra kantora grāmatas un atgriezās savā mēbelētajā istabā. Paēda ļoti pieticīgas un ne sevišķi garšīgas, toties barojošas vakariņas, izlika trīs pasjansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un gāja gulēt. Ik sestdienas vakaru viņš, pārgalvīgi līksmu jauniešu grūstīts, kinoteātrī noskatījās filmu. Svētdienās un svētku dienās studēja Eiklīda ģeometriju, jo bija stingri pārliecināts, ka cilvēkam kaut kas jādara, lai sevi pilnveidotu. Reizi mēnesī Kromptons mēdza aiz- lavīties uz laikrakstu kiosku, kur paslepus iegādājās visai piedauzīgu žurnālu. Savā istabā viņš to kāri izlasīja, pēc tam, juzdams nepārvaramu riebumu, saplēsa ienīsto izdevumu driskās.

Kromptons, protams, apzinājās, ka ticis pārvērsts par stereotipu paša veselības labad, un centās samierināties ar to. Kādu laiku viņš mēģināja uzturēties citu, tikpat primitīvu un seklu indivīdu sabiedrībā. Bet šie ļautiņi šķita truli, pašapmierināti un klīrīgi savā manierībā. Viņi bija tādi jau no dzimšanas, turpretim Kromptonu ārsti bija padarījuši tādu vienpadsmit gadu vecumā. Drīz viņš saprata, ka šie cilvēki ir pilnīgi neciešami, tāpat kā viņš acīmredzot bija neciešams visiem pārējiem.

Elisters nežēloja pūles, lai pārvarētu sava rakstura smacējošo aprobežotību. Viņš pat apsvēra iespēju emigrēt uz Venēru vai Marsu, bet praktiski šajā virzienā neko neuzsāka. Reiz Kromptons lūdza palīdzību Ņujorkas Romantikas dienestam, un viņam noorganizēja tikšanos. Iespraudis svārku atlokā baltu neļķi, viņš devās pretim nepazīstamajai mīļākai. Taču kvartāla attālumā no tikšanās vietas Elisteram uznāca tādi drebuļi, ka viņš bija spiests atgriezties mājās. Lai nomierinātu nervus, Elisters tonakt atminēja sešas krustvārdu mīklas un izlika deviņus pasjansus, taču arī šie pārbaudītie paņēmieni līdzēja tikai īsu laiciņu.

Lai cik izmisīgi Kromptons pūlējās, viņš nespēja rīkoties citādi kā vien atbilstoši sava rakstura šaurajiem ietvariem. Elistera naids pret sevi un ārstiem nemitīgi pieņēmās spēkā, un vienlaikus auga arī viņa alkas pēc pašpārveidošanās.

Bija tikai viena iespēja, kā piepildīt šīs alkas — ienirt pārsteidzoši daudzveidīgajā dzīvē, atgūt iekšējās pretrunas, kaislības, visu to cilvēcīgo, kas piemita citiem. Tāpēc Kromptons strādāja un gaidīja, līdz beidzot sagaidīja trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Tas bija federālo likumu noteiktais minimālais vecums, kad tiek atļauta Personības Reintegrācija.

Nākamajā dienā pēc savas trīsdesmit piecu gadu jubilejas Kromptons iesniedza šefam atlūgumu, izņēma no bankas septiņpadsmit sūra darba gados sakrātos ietaupījumus un devās pie ārsta, cieši apņēmies atgūt to, ko bija zaudējis agrā jaunībā.

Vecais doktors Beringers ieveda Kromptonu kabinetā, piebīdīja viņam ērtu atzveltnes krēslu un teica:

— Nu, manu zēn, mēs ilgi neesam tikušies. Kā jūties?

— Drausmīgi, — Kromptons atbildēja.

— Kas īsti tevi satrauc?

— Mans «es», — Kromptons sacīja.

— Hm… — vērīgi ielūkojies Kromptona tipiskajā klerka sejā, doktors norūca. — Jūties nedaudz aprobežots?

— «Aprobežots» nav īstais vārds, — Kromptons ar uzsvaru teica. — Es esrnu mašīna, robots, nulle…

— Nu, nu, — doktors Beringers viņu mierināja. — Tik traki jau nav. Tiesa, pielāgošanās prasa laiku…

— Esmu sev apnicis līdz nāvei, — Kromptons kategoriski paziņoja. — Gribu reintegrēties.

Doktora sejā atspoguļojās šaubas.

— Bez tam, — Kromptons turpināja, — es jau nosvinēju trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Saskaņā ar federālo likumu man ir tiesības uz reintegrāciju.

— Jā, — doktors Beringers teica. — Tādas tiesības tev ir, bet kā tavs draugs un reizē ārsts, Elister, es nekādā gadījumā tev neieteiktu tās izmantot.

— Kāpēc?

Vecais doktors nopūtās un sakrustoja rokas.

— Tas būtu bīstami. Ļoti bīstami. Varbūt pat liktenīgi.

— Bet kaut kadas izredzes man tomēr ir?

— Visniecīgākās.

— Tad es savas tiesības tomēr izmantošu.

Doktors atkal nopūtās, piegāja pie 'kartotēkas un izvilka biezus aktu vākus.

— Labi, — viņš teica, — ielūkosimies vēlreiz tavā slimības vēsturē.

Elisters Kromptons, Lilla un Besas Kromptonu dēls, dzimis Amundsenvilā, Mērijas Bērdas zemē, Antark- tīdā. Tēvs strādāja par meistaru Skota plutonija raktuvēs, māte — par montētāju (ar saīsinātu darba laiku) nelielā tranzistoru rūpnīcā. Spriežot pēc vecāku dokumentiem, abi bija garīgi un fiziski veseli. Visas zīmes liecināja, ka arī mazais Elisters augdams lieliski pielāgosies dzīvei.

Pirmos deviņus mūža gadus Elisters bija gluži normāls bērns. Tiesa, reizēm viņš likās noslēgts un mazrunīgs, bet šī īpašība piemīt daudziem bērniem. Citādi Elisters bija zinātkārs, kustīgs un labsirdīgs zēns ar intelektu, kas neapšaubāmi sniedzās pāri vidusmēram. Desmitajā dzīvības gadā viņa noslēgtība sāka manāmi pastiprināties. Puisēns stundām ilgi varēja sēdēt krēslā un raudzīties tukšumā. Reizēm viņš pat neatbildēja, ja viņu sauca.

(Šajos apmātības brīžos neviens nesaskatīja slimības simptomus. Visi domāja, ka tie ir ar dzīvu iztēli apveltīta bērna dienas sapņi, kuriem laika gaitā pašiem no sevis jāizzūd.)

Taču Elistera apmātības lēkmes kļuva gan biežākas, gan spēcīgākas. Turklāt viņam arvien biežāk uznāca spējas dusmas, kuru novēršanai vietējais ārsts izrakstīja nomierinošus līdzekļus. Kādu dienu — Elisteram toreiz bija desmit gadi un septiņi mēneši — viņš bez redzama iemesla uzbruka mazai meitenei. Kad meitenīte sāka kliegt, Elisters mēģināja viņu nožņaugt. Pārliecinājies, ka tas nebūs pa spēkam, viņš paķēra skolas grāmatu un visa nopietnībā centās iedragāt meitenei galvaskausu. Lai gan Elisters neganti brēca un spārdījās pretim, kāds pieaugušais paspēja viņu laikus aizvilkt prom. Meitene dabūja smadzeņu satricinājumu un gandrīz gadu nogulēja slimnīcā.

Iztaujāts par šo notikumu, Elisters apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot darījis. To droši vien izdarījis kāds cits. Viņš vispār nebūtu spējīgs kādam nodarīt pāri un vismazāk jau nu šai meitenei, kura viņam ļoti patikusi. Tālākā iztaujāšana neko nedeva; tā tikai noveda Elisteru stuporā, kas ilga piecas dienas.

Pat toreiz Elisteru vēl būtu varējuši glābt, ja viņa rīcībā būtu saskatīti vīrusu šizofrēnijas agrīnie simptomi. Savlaicīgi diagnosticēta, šī slimība, it īpaši bērnībā, ir ārstējama.

Planētas mērenajās joslās vīrusu šizofrēnija ir izplatīta jau daudzus gadsimtus un laiku pa laikam izpaužas epidēmiju veidā, kā, piemēram, viduslaikos, kad cilvēkus bija pārņēmis klasiskais deju neprāts. Efektīvu vakcīnu pret šizofrēnijas vīrusu diemžēl nav izdevies radīt. Tāpēc ārsti šādos gadījumos pielieto Pilnīgo Sašķelšanu, kamēr personības šizoīdās sastāvdaļas vēl ir kaut cik plastiskas; pēc tam noskaidro, kura no tām atbilst dominējošajai personībai, un to saglabā organismā, bet pārējos šizoīdus ar Mikltona projektora palīdzību ievieto Dirjēra ķermeņu inertajā vielā.

Dirjēra ķermeņi, kā zināms, ir augoši androīdi, kas spēj eksistēt apmēram četrdesmit gadus. Protams, viņus nevar uzskatīt pilnā mērā par dzīvotspējīgiem. Taču federālais likums, kā jau teikts, atļauj reintegrāciju trīsdesmit piecu gadu vecumā. Šizoīdi, kas attīstījušies Dirjēra ķermeņos, pēc dominējošās personības ieskatiem var atgriezties sākotnējā organismā ar labām izredzēm uz reintegrāciju un pilnīgu saplūšanu …

Protams, ja vien sašķelšana izdarīta laikus.

Vienīgais ārsts, kas praktizēja mazajā, tālajā Amundsenvillā, prata lieliski tikt galā ar apsaldējumiem, sniega aklumu, vēzi, spirālisko melanholiju un citām tikpat vienkāršām salto dienvidu kaitēm. Taču par mēreno joslu slimībām viņš būtībā nezināja nekā.

Elisteru uz divām nedēļām ievietoja pilsētas slimnīcā izmeklēšanai.

Pirmajā nedēļā viņš bija īgns, bikls un jutas visai neomulīgi; tikai retumis uz āru izlauzās viņa agrākā nebēdnība. Otrajā nedēļā puisēns aizvien stiprāk pieķērās auklītei, kas nevarēja beigt viņu slavēt un dēvēja par savu mīluli. Likās, ka, viņas sirsnības sasildīts, Elisters atkal kļuvis tāds, kāds bija agrāk.

Bet tad — trīspadsmitajā dienā — jaunais Kromptons ietrieca auklītei sejā sasistu ūdens glāzi un pēc tam izmisīgi mēģināja pārgriezt sev rīkli. Elisteru hospitalizēja, lai sadziedētu ievainojumus, un viņš ieslīga dziļā katalepsijā, kuru ārsts uzskatīja par vienkāršu šoku. Viņam ieteica mieru un klusumu, kas šādos apstākļos varēja tikai kaitēt.

Pēc divu nedēļu ilga stupora, kuram bija raksturīga katatonija vaska lokanības pakāpē, slimība sasniedza kulmināciju. Elistera vecāki aizsūtīja viņu uz lielo Ri- vera klīniku Ņujorkā. Tur zēnam nekavējoties noteica precīzu diagnozi: vīrusu šizofrēnija vēlīnā stadijā.

Vienpadsmit gadu vecumā Elisteram gandrīz vairs nebija reālas saskares ar apkārtējo pasauli; viņš bija tik ļoti noslēdzies sevī, ka psihiatri nespēja nodibināt ar viņu pietiekami ciešu kontaktu. Zēns gandrīz nepārtraukti atradās katatoniskā stāvoklī, viņa personības šizoīdie komponenti likās sastinguši nesamierināmā konfliktā, visa viņa dzīve ritēja savdabīgā, citiem nepieejamā mijkrēslī, kuru pildīja vienīgi murgu tēli. Tādā ielaistā gadījumā izredzes uz sekmīgu personības sašķelšanu ir minimālas. Taču bez sašķelšanas Elisteram būtu lemts mūža atlikušo daļu pavadīt slimnīcā, nekad neatgūstot īstu apziņas skaidrību, nekad neiz- kļūstot no sava prāta sirreālistiskajiem moku kambariem.

Vecāki izraudzījās to, kas šķita esam mazākais ļaunums, un parakstīja visus vajadzīgos papīrus, atļaudami ārstiem izdarīt novēlotu sašķelšanas mēģinājumu.

Elisteru operēja, kad viņam bija vienpadsmit gadi un viens mēnesis. Dziļā sintohipnotiskā miegā ārsti izdalīja no viņa zemapziņas trīs būtiski atšķirīgas personības. Aprunājušies ar visām trim, psihiatri vienojās par galīgo izvēli. Divas personības ieprojicēja Dirjēra ķermeņos. Trešo, kuru atzina par vispiemērotāko, atstāja paša Kromptona organismā. Visi trīs šizoīdi pārcieta traumu, un operācija tika atzīta zināmā mērā par sekmīgu.

Ārstējošais neirohipnotists doktors Vleisiks pārskatā atzīmēja^ ka trīs personības, būdamas neadekvātas, neatbilstošas cita citai, nevar cerēt uz sekmīgu reintegrāciju, pat sasniegušas likumā paredzēto trīsdesmit piecu gadu vecumu. Operācija izdarīta par vēlu; komponenti zaudējuši vitāli nepieciešamo rakstura iezīmju kopību un saskaņu, bez kuras nav iedomājama viņu līdzāspastāvēšana. Pārskats mudināja visus trīs atteikties no tiesībām uz reintegrāciju un dzīvot, cik vien labi tas iespējams, katram savas personības ietvaros.

Tiem diviem, kas bija ieprojicēti Dirjēra ķermeņos, deva jaunus vārdus. Pēc tam viņus aizsūtīja uz bērnu namiem, vienu uz Marsu, otru — uz Venēru. Ārsti, protams, vēlēja viņiem labu, taču cerību, ka šie novēlējumi piepildīsies, bija ļoti maz.

Elisters Kromptons, savā dabiskajā ķermenī palikusī dominējošā personība, pēc operācijas atspirga, bet divas ļoti svarīgas viņa trešdaļas bija zudušas kopā ar atdalītajiem šizoīdiem. Tāpēc Kromptonam trūka daudzu tīri cilvēcisku emociju un spēju, kas nebija nedz atgūstamas, nedz arī aizstājamas.

Kromptons izauga, saglabādams tikai personības atlikušajai daļai raksturīgās īpašības — pienākuma apziņu, kārtīgumu, neatlaidību, piesardzību. Šo īpašību neizbēgamā hipertrofija pārvērta viņu par stereotipu — aprobežotu, primitīvu indivīdu, kas asi izjuta savus trūkumus un kaislīgi tiecās pēc pilnveidošanās, pēc saplūšanas ar zudušajiem komponentiem, pēc reintegrāci- jas …

— Lūk, tādas tās lietas, Elister, — teica doktors Beringers, aizvērdams aktu vākus. — Doktors Vleisiks kategoriski iebilst pret reintegrāciju, un es diemžēl esmu spiests viņam piekrist.

— Tā ir mana vienīgā cerība, — Kromptons iesaucās.

— Cerību praktiski nav, — doktors Beringers sacīja. — Tu vari iekļaut sevī šīs personības, bet tev nepietiek garīgās stabilitātes, lai tās kontrolētu, lai ar tām saplūstu. Elister, mēs tevi izglābām no vīrusu šizofrēnijas, bet uzņēmība pret šo slimību tevī ir saglabājusies. Pamēģini reintegrēties, un tu taisnā ceļā nokļūsi funkcionālās šizofrēnijas nagos, turklāt — uz visiem laikiem!

— Bet citiem reintegrācija taču izdevusies! — Kromptons iebilda.

— Protams, daudziem tā izdevusies. Bet visos šajos gadījumos operāciju izdarīja laikus — tad, kad šizoī- die komponenti vēl nebija paspējuši pilnīgi atsvešināties.

— Esmu nolēmis izmantot vienīgo izdevību, — Kromptons paziņoja. — Dodiet manu dirjēru vārdus un adreses!

— Vai tad tu nedzirdēji, ko teicu? Jebkurš mēģinājums reintegrēties tev nozīmēs ārprātu vai kaut ko vēl ļaunāku. Kā tavs ārsts es nevaru..

— Dodiet man adreses, — Kromptons — ledaini atkārtoja. — Likums ir manā pusē. Es jūtu, ka man pietiks stingrības, lai savaldītu savus šizoīdus. Un, kad būšu tos savaldījis, notiks reintegrācija. Mēs kļūsim par vienotu veselo. Es atkal būšu pilnvērtīgs cilvēks.

— Tu nevari iedomāties, kas tie par subjektiem, — doktors Beringers sacīja. — Tu uzskati sevi par nepilnvērtīgu? Elister, tu esi dārgakmens salīdzinājumā ar šo gružu kaudzi!

— Tas nav svarīgi, — Kromptons teica. — Šīs būtnes ir daļa no manis. Lūdzu, viņu vārdus un adreses!

Gurdi šūpodams galvu, doktors kaut ko uzrakstīja un pasniedza zīmīti Kromptonam.

— Elister, tici man, īstenībā tev nav ne mazāko cerību. Lūdzu, apdomā …

— Paldies, doktor Beringer. — Kromptons viegli paklanījās un atstāja kabinetu.

Uz ielas Elistera apņēmība drīz vien izgaisa. Viņš nebija uzdrīkstējies atklāt doktoram Beringeram savas šaubas; labsirdīgais sirmgalvis noteikti būtu viņu atrunājis no reintegrācijas. Bet tagad, kad vārdi un adreses atradās viņa kabatā un visa atbildība gūlās tikai uz viņa pleciem, Elisteru arvien vairāk nomāca bažas. Viņu sāka kratīt drebuļi. Tiesa, šo nervu lēkmi uz brīdi izdevās apspiest. Viņš paspēja sameklēt taksi un atgriezties savā mēbelētajā istabā, kur nekavējoties iekrita gultā.

Veselu stundu Kromptons gulēja, pieķēries piegultas gala kā slīcējs pie salmiņa, un trīcēja aiz satraukuma. Pēc tam lēkme pārgāja. Viņš kļuva spējīgs tiktāl valdīt pār savām rokām, ka varēja izvilkt no kabatas un aplūkot ārsta iedoto zīmi.

Pirmais tajā bija minēts Edgars Lūmiss no Elder- bergas uz Marsa. Otrs bija Dens Steks no Austrumu purva uz Venēras. Nekā cita zīmītē nebija.

Kā izskatās šie viņa personības sastāvdaļu iemie^ sojumi? Kādus raksturus, kādu stereotipu vaibstus ieguvuši no viņa atšķirtie segmenti?

Zīmītē par to nebija ne vārda. Atbildes uz šiem jautājumiem būs jāatrod pašam.

Viņš izlika pasjansu un sāka apsvērt, ar kādu risku viņa nodoms saistīts. Kromptona agrākajam, neintegrēti šizofrēniskajam prātam piemita nepārprotama tieksme uz slepkavošanas māniju. Vai pēc reintegrāci- jas, pieņemot, ka tā būtu iespējama, kaut kas mainīsies un šī tieksme zudīs? Vai viņam maz ir tiesības laist pasaulē potenciālu briesmoni? Vai ir jēga spert tādu soli, kas draud iedzīt viņu ārprātā, katatonijā, nāvē?

Par šīm iespējām Kromptons domāja līdz vēlai naktij. Beidzot iedzimtā piesardzība guva virsroku. Viņš rūpīgi salocīja ārsta zīmi un ielika to galda atvilktnē. Lai cik stipri Elisters gribēja reintegrēties, briesmas bija pārāk lielas. Viņa pašreizējais dzīves veids šķita tomēr pievilcīgāks par ārprātu.

Nākamajā dienā viņš devās meklēt klerka vietu un drīz arī atrada to kādā cienījamā firmā.

Vecie ieradumi tūdaļ stājās spēka. Ar robota precizitāti viņš atkal ik rītu tieši deviņos sēdās pie rakstāmgalda, piecos pēc pusdienas aizvēra kantora grāmatas, atgriezās mēbelētajā istabā, paēda ne visai garšīgas, toties barojošas vakariņas, izlika trīs pasjansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un iemiga savā šaurajā gultā. Un atkal sestdienu vakaros noskatījās kinofilmas, svētdienās studēja ģeometriju, reizi mēnesī pirka, lasīja un saplēsa piedauzīgu žurnālu.

Elistera riebums pret sevi pieauga arvien vairāk. Viņš mēģināja nodarboties ar marku kolekcionēšanu un atmeta to, iestājās Apvienotajā Laimes klubā un aizbēga jau no pirmā stīvi manierīgā deju vakara, centās apgūt šaha spēli un atteicās arī no tā. Ar šādiem līdzekļiem viņa aprobežotība, izrādās, nebija pārvarama.

Visapkārt Kromptons redzēja bezgala daudzveidīgas, emocionālas cilvēku attiecības. Viņa acu priekšā dzīve rīkoja dzīres, kurās viņam nebija iespējams piedalīties. Arvien neatlaidīgāk Elisteram sāka uzmākties vīzija: vēl divdesmit viņa mūža gadi paiet nepārtrauktā, vienmuļā klerka darbā; vēl trīsdesmit četrdesmit gadu bez atpūtas, bez atvieglojuma, bez cerībām, un tikai nāve dara galu šīm mocībām.

Veselus sešus mēnešus Kromptons metodiski apdomāja situāciju. Beidzot viņš nosprieda, ka salīdzinājumā ar viņa tagadējo dzīves veidu pat ārprātam dodama priekšroka.

Tāpēc viņš vēlreiz pameta darbu, izņēma no bankas cītīgi krātos ietaupījumus un nopirka biļeti uz Marsu, lai Elderbergā sameklētu Edgaru Lūmisu.

Iežmiedzis padusē krustvārdu mīklu sējumu, Kromptons noteiktajā laikā ieradās Aidlvaildas kosmodromā, izturēja krietnu pārslodzi ceļā uz 3. pavadoni, iekāpa «Lockheed-Lackawanna» tuvsatiksmes raķetē, kas aizveda viņu līdz Pārsēšanās punktam, pēc tam — «Ho- poverā», kas kursēja starp Pārsēšanās punktu un Marsa 1. staciju, nokārtoja visas ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes un beidzot laimīgi nolaidās Portņūtonā. Tur viņš pavadīja triju dienu ilgo aklimatizācijas periodu, iemācījās elpot ar palīg- plaušu, stoiski pacieta stimulatora injekcijas un pēdīgi dabūja vīzu, kas ļāva apceļot visu planētu. Tādējādi sagatavots, Kromptons ieņēma vietu ātrvilcienā uz Elderbergu — pilsētu, kas atradās netālu no Marsa dienvidpola.

Vilciens lēni šķērsoja vienmuļi plakanos Marsa līdzenumus, vilkās gar pelēcīgiem krūmājiem, kas saltajā, retinātajā gaisā izmisīgi cīnījās par savu eksistenci, šad tad iebrauca purvainos apnicīgi zaļas tundras novados. Kromptons visu laiku minēja krustvārdu mīklas. Kad vagona pavadonis brīdināja pasažierus, ka vilciens tuvojas Lielajam kanālam, viņš uz mirkli ieinteresēts pavērās logā. Bet tur bija redzama vienīgi sekla, lēzenu krastu ieskauta sen izžuvušas upes gultne. Augi tās dubļainajā dibenā likās tumši zaļi, gandrīz melni. Kromptons atkal pievērsās savām krustvārdu mīklām.

Viņi brauca pa Oranžo tuksnesi un pieturēja mazās stacijās, kur bārdaini imigranti ar milzu platmalēm galvā iekāpa vilcienā, lai saņemtu vitamīnu koncentrātus un mikrofilmās reproducētu «Sunday Times». Beidzot ātrvilciens sasniedza Elderbergas nomales.

Sī pilsēta bija veikalniecisku darījumu centrs, kur satikās visi Dienvidu polārās joslas kalnraktuvju un fermu īpašnieki. Vienlajkus tā bija kūrvieta, kuru bagātnieki apmeklēja, lai paplunčātos slavenajās Ilga mūža vannās, vai tāpat vien — lai gūtu jaunus iespaidus. Vulkāniskās aktivitātes dēļ šis apvidus, kura temperatūra svārstījās ap 67 grādiem pēc Fārenheita, bija pats siltākais uz Marsa. Vietējie iedzīvotāji to mēdza dēvēt par tropiem.

Atstājis mantas nelielā motelī, Kromptons pievienojās spilgti ģērbušos vīriešu un sieviešu pūlim, kas pastaigājās pa Elderbergas dīvaini nekustīgajām ietvēm.

Viņš iemeta acis spēļu namos, blenza uz veikaliem, kur pārdeva neviltotus zudušās marsiešu civilizācijas daiļ- amatnieku izstrādājumus, ielūkojās modernos kokteij- holos un žilbinoši mirdzošos restorānos. Kad viņu uzrunāja jauna, spilgti izkrāsota meiča, aicinādama iegriezties Tīles mammas namā, kur pazeminātā gravitācija darīja vēl daudz tīkamāku to, kas tāpat bija diezgan tīkams, Kromptons pārbijies bēga prom. Lai atkratītos no šīs meičas un vismaz duča viņai līdzīgu, Elisters iegriezās kādā skvērā un apsēdās uz soliņa, cenzdamies kaut cik sakārtot domas.

Viņam apkārt pletās Elderberga — izpriecu piesātināta, izaicinoši netikla — nosmiņķēta Izebele, kuru Kromptons atraidīja, nicīgi savilcis šaurās lūpas. Un tomēr, par spīti nicīgi savilktajām lūpām, nodurtajām acīm un uzbudinājumā trīsošajām nāsīm, sirds dziļumos viņš ilgojās pēc tīri cilvēcīgām vājībām, kaut arī tās izpaustos netikumā, jo pat šī izpausme šķita labāka par viņa tagadējo drūmi neauglīgo dzīvi.

Diemžēl Elderberga, tāpat kā Ņujorka, nespēja viņu pavedināt. Varbūt Edgars Lūmiss kompensēs šo viņa trūkumu …

Kromptons sāka alfabēta kārtībā apstaigāt pilsētas viesnīcas. Pirmajās trijās klerki apgalvoja, ka viņiem neesot ne jausmas, kur Lūmiss patlaban atrodams, bet, ja šo subjektu izdotos sameklēt, viņi labprāt ar to aprunātos par dažiem neapmaksātiem rēķiniem. Ceturtajā izteica domu, ka Lūmiss varētu būt pievienojies rūdas meklētāju partijai, kas devusies uz Seglu kalniem. Piektajā — ļoti modernā viesnīcā — par Lūmisu neviens nebija dzirdējis. Sestajā pārspīlēti eleganti ģērbusies sieviete, dzirdot pieminam Lūmisa vārdu, mazliet histēriski iesmējās, taču atteicās sniegt par viņu jebkādu informāciju.

Septītajā viesnīcā klerks atbildēja Kromptonam, ka Edgars Lūmiss dzīvojot trīssimt četrpadsmitajā numurā. Pašreiz viņš gan esot izgājis, bet iespējams, ka viņu varot sastapt bārā «Sarkanā planēta».

Kromptons pajautāja, kā šo bāru atrast, tad ar strauji pukstošu sirdi devās uz Elderbergas tā dēvēto vecpilsētu.

Šeit viesnīcas bija apbružātas un noplukušas, sienu krāsojums izbalējis un plastmasa stipri cietusi no ikgadējām smilšu vētrām. Spēļu nami šeit drūzmējās cits pie cita un dansingi gan dienas vidū, gan pusnaktī iztaurēja uz ielas savu nevaldāmo līksmi. Lai iepazītos ar vietējo kolorītu, bagātie tūristi šeit klaiņoja apkārt, stiepdami līdzi kameras un skaņu ierakstu aparātus; viņi cerēja no droša, tomēr fotografēšanai piemērota attāluma apskatīt grēcīgos valdzinājumus, kuru dēļ viskaislīgākie piedzīvojumu meklētāji Elderbergu bija iesaukuši par Triju planētu Ninīvi. Te atradās medību veikali, kuros varēja iegādāties visu nepieciešamo nokāpšanai slavenajās Ksanādu alās vai tālam braucienam apvidus mašīnā pa tuksnesi līdz pat Velna lokam. Te bija arī izdaudzinātais Sapņu veikals, kurā pircējiem piedāvāja visplašākajā izvēlē jebkuras narkotiskās vielas; šis veikals plauka, par spīti visām varas iestāžu pūlēm to likvidēt. Un tepat ietves malā dīkdieņi pārdeva «garantēti īstus» marsiešu akmens kalumus un dažnedažādus citus nieciņus, vārdu sakot, visu, ko vien tūristi varētu vēlēties.

Kromptons sameklēja bāru «Sarkanā planēta», iegāja tanī un nogaidīja, kamēr izdosies kaut ko saskatīt blīvajos tabakas dūmu un vīna izgarojumu mākoņos. Viņš lūkofās uz raibos kreklos ģērbtiem tūristiem pie garās letes, uz runīgiem gidiem un skarbiem kalnračiem. Lūkojās uz kāršu galdiem, ko ielenca pļāpājošas sievietes un vīrieši, kuru ādai maigi oranžu krāsu bija piešķīris izdaudzinātais marsiešu iedegums; lai to iegūtu, tā vismaz apgalvoja, esot nepieciešams vesels mēnesis.

Un tad, kļūda šai gadījumā bija izslēgta, viņš ieraudzīja Lūmisu.

Lūmiss sēdēja pie kāršu galda un spēlēja «faraonu» kopā ar ziedošu blondīni, kurai no pirmā acu uzmetiena varēja dot gadus trīsdesmit, no otrā — četrdesmit, bet pēc rūpīgākas aplūkošanas — pat četrdesmit piecus. Viņa spēlēja aizrautīgi, un partneris, vērodams viņu, uzjautrināts smaidīja.

Lūmiss bija slaids, labi noaudzis vīrietis. Viņa manieri ģērbties varētu raksturot ar krustvārdu mīklās bieži sastopamo apzīmējumu «plūksnains». Viņa šauro galvaskausu klāja plāni, gludi atsukāti brūnganpelēki mati. Ne pārāk izvēlīga sieviete laikam būtu saukusi viņu par glītu.

Ārēji viņam nebija ne mazākās līdzības ar Kromptonu, un tomēr abus vienoja netverama radniecība, savstarpēja simpātija, garīgs kontakts, kas piemīt visiem kādreiz sašķeltas personības komponentiem. Saprāts aicināja saprātu, un daļas tiecās pēc veselā ar gandrīz telepātisku spēku. Iekšēja impulsa pamudināts, Lūmiss pacēla galvu un palūkojās Kromptonam taisni acīs.

Kromptons devās viņam pretim. Lūmiss kaut ko pačukstēja gaišmatei, pameta kāršu galdu un sagaidīja Kromptonu zāles vidū.

— Kas jūs tāds esat? — Lūmiss jautāja.

— Elisters Kromptons. Bet jūs droši vien esat Lūmiss? Šis, — viņš norādīja uz sevi, — ir mūsu dabiskais ķermenis un … vai jūs saprotat, par ko es runāju?

— Jā, protams, — Lūmiss teica. — Mani vienmēr interesēja, vai jūs kādreiz parādīsities. Hm … — Viņš aplūkoja Kromptonu no galvas līdz kājām, un redzētais viņu, šķiet, ne sevišķi iepriecināja. — Labi, — Lūmiss turpināja. — Iesim uz manu istabu un aprunāsimies.

Neslēpdams savu nepatiku, viņš vēlreiz palūkojās uz Kromptonu un izveda viņu no bāra.

Lūmisa apartamentu greznība Elisteram bija negaidīts atklājums. Viņš gandrīz paklupa, sperot pirmo soli uz mīksti atsperīgā austrumnieku paklāja. Gaisma istabā likās blāvi zeltaina, un tās maigajā spīdumā pa sienām rotaļīgi slīdēja dīvaini satraucošas, gaisīgas ēnas; brīžiem tās ieguva cilvēku apveidus, savijās un saplūda cita ar citu, pārvērtās par dzīvnieku tēliem un visfantastiskākajiem bērnu sapņu rēgiem un pēdīgi izzuda griestu mozaīkā. Kromptons bija dzirdējis par ēnu mūziku, bet nekad agrāk to nebija redzējis.

— Pašreiz rāda «Nolaišanos Karterumā». Jauka kompozīcija, vai ne?

— Tiešām … izteiksmīgs gabals, — Kromptons piekrita. — Bet tāds prieks laikam ir šausmīgi dārgs.

— Es domāju gan, — Lūmiss nevērīgi izmeta. — Starp citu, tā ir dāvana.. Bet vai jūs neapsēstos?

Kromptons iekārtojās atzveltnes krēslā, kas tūdaļ pielāgojās viņa ķermeņa formai un sāka viegli masēt muguru.

— Varbūt iedzersim?

Kromptons klusēdams pamaja ar galvu. Viņš pēkšņi saoda īpatnēju aromātu — sarežģītu, reizē asu un saldenu, ar tikko jaušamu trūdu piegaršu.

— Šī smarža …

— Pie tās jāpierod, — Lūmiss pasmaidīja. — Ožas sonāte, ēnu mūzikas pavadījums. Tūlīt es to izslēgšu.

Taču izslēdzis- vienu aparātu, Lūmiss ieslēdza otru. Kromptons saklausīja melodiju, kas it kā pati no sevis bija radusies viņa galvā. Tā skanēja lēni, jutekliski un mokoši smeldzīgi, un Kromptonam likās, ka viņš to kādreiz jau dzirdējis — citā laikā un citā vietā.

— «Dēja Vu», — Lūmiss paskaidroja. — Tieša translācija uz dzirdes centriem. Burvīgs nieciņš, vai ne?

Kromptons saprata, ka Lūmiss cenšas viņu iespaidot. Un, jāsaka, tas izdevās. Kamēr Lūmiss pildīja glāzes, Elisters vērīgi aplūkoja istabu — skulptūras, aizkarus, mēbeles un visādas ierīces; viņa klerka smadzenes automātiski aprēķināja, cik šīs mantas varētu maksāt, pieskaitīja klāt izdevumus, kas saistīti ar kravas transportēšanu no Zemes, kā ari attiecīgo muitas nodokli un aplēsa gala rezultātu.

Apmulsis viņš konstatēja, ka šajā istabā vien Lūmiss savācis priekšmetus, kas maksā vairāk, nekā Kromptons būtu varējis nopelnīt, strādādams par klerku veselus trīs mūžus un piedevām vēl mūža ceturto daļu.

Lūmiss pasniedza Kromptonam glāzi.

— Tas ir medalus, — viņš teica. — Sezonas pēdējais modes kliedziens …

Kromptons izdzēra malciņu.

— Gards, — viņš teica. — Un, jādomā, arī dārgs.

— Kā tad. Bet par labu mantu izdot naudu nav žēl, vai ne?

Kromptons neatbildēja. Viņš cieši uzlukoja Lūmisu un drīz ieraudzīja pirmās, gandrīz vēl nemanāmās Dirjēra ķermeņa sairšanas pazīmes. Kromptons rūpīgi vēroja pareizos, glītos sejas vaibstus, marsieša oranžo iedegumu, gludos brūnganpelēkos matus, apģērba nevērīgo eleganci, smalko grumbiņu tīklu ap acīm, iekritušos vaigus, uz kuriem varēja saskatīt kosmētikas pēdas. Kromptons vēroja Lūmisa smaidu (tā parasti mēdz smaidīt patmīļi, kas sev visu atļauj un piedod), lūpu nicīgo izliekumu, viņa nervozos pirkstus, kas glāstīja

brokāta audumu, bezgalīgo pašapmierinātību, ko pauda šī greznajā atpūtas krēslā zvilnošā figūra.

Lūk, Kromptons domāja, juteklības stereotips — cilvēks, kas tiecas vienīgi pēc izpriecām un laiskuma. Lūk, no Uguns atvasinātā sangviniskā temperamenta iemiesojums; to rada pārmērīgi karstas asinis, kas mudina cilvēku uz nepiedienīgu līksmi un pārmērīgu aizraušanos ar miesīgām baudām. Un gluži tāpat kā viņš, Kromptons, arī Lūmiss ir primitīva, sekla personība, kuras vēlēšanās viegli uzminamas un bailes — acīm redzamas.

Lūmisā mājoja viss Kromptona dzīvesprieks; savā laikā atdalīts no viņa un ieprojicēts Dirjēra ķermenī, tas bija kļuvis par atsevišķu indivīdu. Būtībā Lūmiss reprezentēja to baudkāri un baudītprasmi, kuras trūkumu tik sāpīgi izjuta paša Kromptona miesa un gars.

— Kā jums izdodas savilkt kopā galus? — Elisters skarbi jautāja.

— Pateicoties zināmiem pakalpojumiem, kurus sniedzu par maksu, — Lūmiss smaidīdams atbildēja.

— Runājot skaidri un gaiši, jūs esat izspiedējs, parazīts! Mielojaties uz bagāto dīkdieņu rēķina, kuri bariem saplūst Elderbergā.

— Jūs, mans strādīgais, puritāniskais brāli, protams, raugāties uz šīm lietām no tāda viedokļa, — teica Lūmiss, aizkūpinādams ziloņkaula krāsas cigareti. — Taču es uz tām skatos citādi. Padomājiet pats! Šodien viss tiek darīts nabago labā, it kā neprasme gādāt par sevi būtu īpašs nopelns. Bet arī bagātajiem ir savas vajadzības! Tās gan atšķiras no nabaga ļaužu vajadzībām, taču tādēļ nav mazāk asas. Trūkumcietēji prasa barību, pajumti, medicīnisko palīdzību. Par visu to gādā valdības. Bet kā ir ar bagātnieku vajadzībām? Ļaudis smīdina jau pati doma, ka bagātajiem varētu būt kaut

kādas problēmas; bet vai tas vien, ka cilvēkam ir stabils kredīts, izslēdz problēmu rašanās iespēju? Nekā tamlīdzīga! Gluži otrādi: līdz ar labklājības pieaugumu vajadzības aug un kļūst asākas, tādēļ bagātnieks bieži atrodas daudz neapskaužamākā stāvoklī nekā viņa nabadzīgais brālis.

— Tādā gadījumā … kāpēc bagātais neatsakās no savas bagātības? — Kromptons vaicāja.

— Kāpēc nabadzīgais neatsakās no savas nabadzības? — Lūmiss atbildēja ar pretjautājumu. — Nē, tas nav reāli, mums jāsamierinās ar' apstākļiem, kādus dzīve katram uzspiedusi. Bagātnieku nasta nav viegla, bet tā jānes un, ja kļūst pavisam grūti, jāmeklē palīdzība …

Bagātajiem vajadzīga līdzjūtība, un es varu viņiem to piedāvāt. Bagātniekiem nepieciešams, lai viņu sabiedrībā būtu cilvēki, kas, paši prazdami baudīt greznību, palīdzētu arī viņiem apgūt šo mākslu; manuprāt, tikai nedaudzi prot novērtēt un izbaudīt bagātnieku greznību tā kā es. Un viņu sievietes, Krompton! Arī tām ir savas vajadzības — neatliekamas, spiedīgas vajadzības, kuras vīri bieži nespēj apmierināt sakarā ar nemitīgo sasprindzinājumu, kādā viņi dzīvo. Šīs sievietes nevar uzticēties kuram katram lempim no ielas. Viņas ir nervozas, smalki audzinātas, aizdomīgas un viegli ietekmējamas. Viņām vajadzīgas nianses un izsmalcināta pieeja. Vajadzīgi pielūdzēji ar spārnotu fantāziju un vienlaikus — ar izcilu smalkjūtību. Tādi vīrieši ir liels retums šai garlaicīgajā pasaulē. Un, lūk, man laimīgā kārtā ir dotības tieši šinī jomā. Es šīs dotības, saprotams, izmantoju. Un kā ikviens strādājošs cilvēks saņemu atlīdzību.

Lūmiss tīksmi izstaipījās un pasmaidīja. Kromptons, šausmu pārņemts, blenza uz viņu. Šķita neticami, ka šis pērkamais, pašapmierinātais pavedējs, šis radījums ar prostitūtas morāli ir viņa paša — Elistera Kromptona — sastāvdaļa. Bet tā nu tas bija, un bez šīs daļas — bez Edgara Lūmisa — par reintegrāciju nevarēja būt runas.

— Jūsu uzskati, — Kromptons teica, — mani neinteresē. Esmu Kromptona personības kodols savā īstajā, dabiskajā ķermenī un atbraucu, lai reintegrētos.

Būšu spiests jūs apbēdināt, — Lūmiss sacīja.

— Jūs gribat teikt, ka atsakāties no reintegrācijas?

— Pilnīgi pareizi.

— Jūs, liekas, nesaprotat, ka esat līdz galam neizveidots, nepilnvērtīgs. Jums jābūt tādai pašai tieksmei uz pilnveidošanos, kāda piemīt man. Bet pilnveidoties mēs varam tikai ar reintegrācijas palīdzību.

— Neapstrīdama patiesība, — Lūmiss atzina.

— Bet tas nozīmē …

— Nē, — Lūmiss iebilda, — tas it neko nenozīmē. Taisnība, man ir tieksme pilnveidoties. Bet man ir vēl daudz stiprāka tieksme turpināt tieši tādu dzīvi, kādu esmu dzīvojis līdz šim, citiem vārdiem, neatteikties no, manuprāt, vispatīkamākā dzīves veida. Greznība, vai zināt, spēj šo to kompensēt.

— Varbūt jūs esat aizmirsis, — Kromptons teica, — ka eksistējat Dirjēra ķermenī, kura mūžs nepārsniedz četrdesmit gadus? Ja atteiksities no reintegrācijas, jūs varat nodzīvot augstākais vēl piecus gadus. Iegaumējiet, tas ir maksimums! Nevienu reizi vien Dirjēra ķermeņi sabrukuši arī ātrāk.

— Jums taisnība, — Lūmiss, mazliet saraucis pieri, piekrita.

— Reintegrācija nav nekas briesmīgs, — Kromptons sacīja tonī, kas pašam šķita ļoti pārliecinošs. — Jūsu baudkāre nezudīs. Tā vienīgi kļūs drusku mērenāka.

Sūkādams savu bāli dzelteno cigareti, Lūmiss sasprindzināti domāja. Tad viņš palūkojās Kromptonam acīs un teica:

— Nē!

— Bet jusu nākotne …

— Kā redzat, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas raizējas par nākotni, — Lūmiss, pašapmierināti smaidīdams, atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar to, ka nodzīvoju dienu, izbaudīdams to līdz galam. Pieci gadi… ko var zināt, kas notiks pēc pieciem gadiem? Pieci gadi ir vesela mūžība! Gan jau kaut kas pa šo laiku mainīsies.

Kromptons ar pūlēm apspieda vēlēšanos ietriekt Lūmisa galvā kaut mazlietiņ skaidra saprāta. Protams, baudkāris vienmēr dzīvo tagadnē un nekad nedomā par attālu, miglā tītu nākotni. Pieci gadi tādam viendienī- tim kā Lūmiss ir neiedomājami ilgs laiks. To viņam vajadzēja paredzēt.

Cik vien rāmi spēdams, Kromptons sacīja:

— Nekas nemainīsies. Pēc pieciem gadiem — loti īsiem pieciem gadiem — jūs mirsit.

Lūmiss paraustīja plecus.

— Man ir tāds ieradums nekad neraizēties par to, kas notiks pēc ceturtdienas. Zināt ko, veco zēn, labāk darīsim tā: es jūs apciemošu pēc trim četriem gadiem, un mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.

— Nekas neiznāks, — Kromptons iebilda. — Jūs būsit uz Marsa, es — uz Zemes, bet mūsu trešais komponents — uz Venēras. Mums noteikti neizdosies sanākt kopā īstajā laikā. Turklāt" šo sarunu jūs droši vien pat neatcerēsities.

— Tad jau redzēs, — Lūmiss, uzmetis skatienu pulkstenim, sacīja. — Bet tagad, piedodiet, es gaidu ciemiņu, kuru jūsu klātbūtne diezin vai…

Kromptons piecēlās.

— Katram gadījumam iegaumējiet: esmu apmeties motelī «Zilais Mēness». Būšu tur vēl dienu vai divas. Ja pārdomāsit…

— Novēlu jauki pavadīt laiku, — Lūmiss teica. — Un neaizmirstiet apskatīt Ksanādu alas. Pasakains skats!

Satriekts un apmulsis Kromptons atstāja Lūmisa greznos apartamentus un atgriezās motelī.

Vakariņas viņš paēda kādā bufetē. Nogaršoja slavenos Marsa asnus un Sarkano iesalu. Laikrakstu kioskā iegādājās akrostihu grāmatu. Tad atgriezās savā numurā, atminēja trīs krustvārdu mīklas un likās gulēt.

Nākamajā dienā Elisters mēģināja izstrādāt rīcības plānu. Pārliecināt Lūmisu acīmredzot neizdosies. Lidot uz Venēru, meklēt Denu Steku? Nē, arī tas ir bezjēdzīgi. Pat ja Steks gribēs reintegrēties, bez Lūmisa īsta, priekpilna dzīve tik un tā nebūs iespējama. Divas trešdaļas tieksies pēc pilnības kaislīgāk nekā viena un vēl sāpīgāk izjutīs tās trūkumu. Bet Lūmiss joprojām nebūs pierunājams.

Kromptonam neatlika nekas cits kā atmest ar roku reintegrācijai, doties atpakaļ uz Zemi un mēģināt tur puslīdz ciešami iekārtoties. Galu galā zināmu iepriecinājumu varēja rast arī spraigā, pašaizliedzīgā darbā un zināmu apmierinājumu — pastāvībā, piesardzībā un drošībā. Tādā situācijā cilvēks nedrīkst noniecināt pat vispieticīgākās vērtības.

Pieņemt šo lēmumu, protams, nebija viegli. Ar smagu sirdi Elisters piezvanīja uz Elderbergas staciju un pasūtīja biļeti līdz Portņūtonai.

Stundu pirms vilciena atiešanas, tikko Kromptons bija sakravājis mantas, viņa isiabas durvis pēkšņi

atsprāga vaļā. Ienāca Edgars Lūmiss, aši pavērās apkārt, aizcirta durvis un rūpīgi noslēdza tās.

— Esmu pārdomājis, — Lūmiss teica. — Reintegrē- simies!

Kromptona pirmos prieka uzplūdus apslāpēja piepešas aizdomas.

— Kas jūs pamudināja revidēt savu lēmumu?

— Kāda tam nozīme? — Lūmiss iesaucās. — Vai mēs nevarētu …

— Es gribu zināt, kas jūs pamudināja!

— Hm … Kā lai jums izskaidro… Redzat, man tieši…

Pie durvīm kāds enerģiski pieklauvēja. Lūmiss nobālēja tā, ka pat oranžais iedegums nespēja to apslēpt.

— Lūdzu! — viņš nočukstēja.

— Stāstiet! — Kromptons bija nepielūdzams.

Lūmisam uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Nav jau nekas sevišķs, — viņš nobēra. — Dažreiz vīri neprot pienācīgi novērtēt mazos uzmanības pierādījumus, ar kuriem citi iepriecina viņu sievas. Pat bagātnieki reizēm kļūst pārsteidzoši mietpilsoniski. Vīri ir viens no faktoriem, ar kuriem manā darbā saistīts profesionālais risks. Tāpēc reizi vai divas reizes gadā es uzskatu par lietderīgu doties nelielā atvaļinājumā uz alu, kuru esmu iekārtojis Briljantu kalnos. Aļa ir ļoti komfortabla, kaut gan ēdienu izvēle tur nav sevišķi plaša. Bet parasti es šajā alā pavadu tikai dažas nedēļas. Pēc tam viss atkal ir kārtībā.

Klauvējieni kļuva arvien skaļāki.

— Es zinu, Lūmis, ka jūs esat tur iekšā! — skanēja varens bass. — Nāciet ārā vai arī es izlauzīšu šīs nolāpītās durvis un uzmaukšu tās uz jūsu glumā kakla!

Lūmisam nevaldāmi trīcēja rokas.

— Es šausmīgi baidos no fiziskas varmācības, —

viņš teica. — Vai mēs nevarētu reintegrēties? Tad es jums visu paskaidrotu …

— Kāpēc jūs šoreiz nepaslēpāties savā alā? — Kromptons jautāja.

Kaut kas smagi triecās pret durvīm. Lūmiss sāka histēriski spiegt:

— Tā ir jūsu vaina, Krompton! Jūsu ierašanās izsita mani no segliem. Es pazaudēju neparasti precīzo laika izjūtu, savu sesto maņu, kas mani allaž brīdināja par briesmām. Nolādēts, Krompton, es nepaguvu īstajā brīdī pazust! Mani pieķēra nozieguma vietā! Tik tikko izdevās aizmukt… Un šis muskuļotais neandertālietis, šis kretīns, šis iedomīgais jaunbagātnieks joza pa visu pilsētu, izošņāja katru bāru un viesnīcu, draudēdams pārlauzt man kaulus. Es nebiju paņēmis līdzi pietiekami daudz skaidras naudas, lai noīrētu apvidus mašīnu, un man arī nebija laika ieķīlāt savas dārglietas. Bet policisti tikai smīnēja un atteicās mani aizstāvēt. Es lūdzu jūs, Krompton!

Nespēdamas pretoties atkārtotajiem sitieniem, durvis pamazām ieliecās, un atslēga sāka padoties. Kromptons klusībā pateicās liktenim, kas tik savlaicīgi licis izpausties Lūmisa nepilnvērtībai.

— Labi, — viņš teica, — reintegrēsimies.

Divi vīri cieši paJūkojās viens otram acīs — divas daļas, kas tiecās pēc veselā, — un tas ļāva viņiem pārmest tiltiņu pār bezdibeni. Tad Lūmiss nopūtās un viņa Dirjēra ķermenis, salocījies uz pusēm kā lupatu lelle, nogāzās zemē. Tai pašā mirklī Kromptons sagrīļojās, it kā viņam pēkšņi būtu uzkrauta prāva nasta.

Atslēga nokrakšķēja, un durvis atsprāga vaļā. Padrukns melnmatis ar mežonīgi izvalbītām sarkanām acīm ielauzās istabā.

— Ķur viņš ir? — ienācējs kliedza.

Norādījis uz Lūmisa nekustīgo ķermeni, Kromptons paskaidroja:

— Sirdslēkme.

— 0! — melnmatis iesaucās reizē nikns un satriekts. — 0! Jā … O!

— Nešaubos, ka viņš to ir pelnījis, — Kromptons dzedri piezīmēja, paņēma koferi un izgāja no istabas, lai vēl pagūtu noķert vakara ātrvilcienu.

Ilgais ceļojums pa Marsa līdzenumiem abiem nāca kā gaidīta un ļoti vajadzīga atelpa. Tas deva Kromptonam un Lūmisam iespēju tuvāk sapazīties un atrisināt dažas būtiskas problēmas, ar kurām neizbēgami jāsaduras diviem prātiem, kas mīt vienā ķermenī.

Jautājums par varu un vadību domstarpības neradīja. Kromptons bija dominējošā personība un trīsdesmit piecus gadus šī organisma vienīgais saimnieks. Normālos apstākļos Lūmiss nekad nevarētu iegūt virsroku un to arī nevēlējās. Viņš labprātīgi piekāpās, samierinājās ar pasīvu lomu un, būdams pēc dabas lādzīgs, kļuva par komentētāju, padomdevēju un draugu.

Taču reintegrācija nenotika. Kromptons un Lūmiss eksistēja kā planēta un mēness, kā neatkarīgas, tomēr cieši saistītas būtnes, kas piesardzīgi cenšas izpētīt viena otru, bet nevēlas un arī nespēj atteikties no savas patstāvības. Protams, zināma tuvināšanās un mijiedarbība notika, taču bez Dena Steka — pēdējās trūkstošās sastāvdaļas, — atsevišķie elementi nevarēja pilnīgi saplūst, izveidot stabilu personību.

Un vispār, Kromptons atgādināja optimistiski noskaņotajam Lūmisam, nav nekādas garantijas, ka reintegrācija izdosies. Pat labākajā gadījumā — ja Steks gribētu viņiem pievienoties (bet viņš var arī negribēt) — pastāv varbūtība, ka trīs šizoīdi pretosies saplūšanai vai nespēs to panākt, un tad viņu konflikti viena organisma ietvaros ātri novedīs pie neārstējama ārprāta.

— Kādēļ priekšlaikus raizēties par to, veco zēn? — Lūmiss jautāja.

— Tāpēc, ka neraizēties par tādām lietām nav iespējams, — Kromptons sacīja. — Pat ja reintegrācija notiks, rezultāts var būt nestabils. Patoloģiskie elementi var ņemt virsroku, un tad …

— Šā vai tā mums vajadzēs samierināties ar faktiem, — Lūmiss teica. — Gan jau viss pamazām nokārtosies.

Kromptons piekrita. Viņa personības otrais komponents, labdabīgais, bezrūpīgais sibarīts Lūmiss, jau bija sācis viņu ietekmēt. Ar gribas piepūli Kromptons piespieda sevi vairs neraizēties. Drīz viņš spēja atsākt krustvārdu mīklu minēšanu, bet Lūmiss ņēmās sacerēt jaunas dziesmiņas pirmo pantu.

Ātrvilciens iebrauca Portņūtonā; tuvsatiksmes raķete nogādāja Kromptonu uz Marsa 1. staciju. Tur viņš nokārtoja ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes, iekāpa «Hopoverā» un aizlidoja līdz Pārsēšanās punktam. Kuģi uz Venēru vajadzēja gaidīt piecpadsmit dienas. Rosīgs biļešu kasieris pasažieriem kaut ko stāstīja par «opozīciju» un «ekonomiskajām orbītām», bet jie Kromptons, ne Lūmiss nenieka nesaprata no tā.

Aizkavēšanās tomēr izrādījās ļoti noderīga. Lūmisam izdevās ar Kromptona roku tīri pieņemami parakstīt vēstuli kādam draugam Elderbergā, kuru viņš lūdza visu atstāto īpašumu pārvērst skaidrā naudā, samaksāt parādus, paturēt starpnieka tiesu un nosūtīt atlikumu Kromptonam, viņa mantiniekam. Vienpadsmitajā dienā tas bija izdarīts, un Kromptons saņēma apmēram trīs tūkstošus dolāru, kas vigam bija vairāk nekā vajadzīgi.

Beidzot Venēras raķete startēja. Kromptons tūlīt sēdās pie mācību grāmatām, lai apgūtu «beisik igdru» — valodu, kurā runā Venēras iedzimto vairākums. Pirmo reizi mūžā arī Lūmiss pamēģināja strādāt: viņš nolika malā savu dziesmiņu un centās iegaumēt igdras gramatiku. Sarežģītās konjugācijas un deklinācijas Lūmisam, protams, ātri apnika, bet aiz cieņas pret čaklo, strādīgo Kromptonu viņš, cik vien labi spēdams, turpināja iesākto darbu.

Kromptons savukārt centās pavirzīties uz priekšu skaistuma izpratnē. Lūmisa mudināts un atbalstīts, viņš apmeklēja kuģī sarīkotos koncertus, apskatīja galvenajā zālē izstādītās gleznas, ilgi un nopietni vēroja skatu ekrānos mirdzošās zvaigznes. Un, lai gan šķita, ka tādējādi viņš iznieko milzum daudz laika, Kromptons tomēr neatteicās no sava nodoma.

Pirmo reizi viņu sadarbība tika apdraudēta lidojuma desmitajā dienā. Tam par iemeslu bija kāda Venēras plantatora sieva, ar kuru Kromptons iepazinās pie skatu ekrāniem. Pēc ārstēšanās vienā no Marsa tuberkulozes sanatorijām viņa tagad lidoja mājup.

Šo neliela auguma, slaido, kustīgo sievieti ar starojošām acīm un spožiem, melniem matiem ilgais ceļojums izplatījumā bija manāmi nogurdinājis.

Kromptons pavadīja viņu uz kuģa atpūtas zāli. Izdzēris četrus martini, viņš kļuva tik pieļāvīgs, ka deva Lūmisam iespēju rīkoties, ko pēdējais arī labprāt izmantoja. Fonogrāfam skanot, Lūmiss dejoja ar jauno sievieti, tad augstsirdīgi atkāpās, ļaujot Kromptonam pārņemt iniciatīvu. Kromptons nervozēja, tvīka un jauca dejas soļus, tomēr jutās bezgala priecīgs. Un tas bija Kromptons, kas viņu veda atpakaļ pie galda, Ķrom- ptons, kas turpināja rotaļīgo sarunu, un Kromptons, kas pieskārās viņas rokai, kamēr Lūmiss pašapmierināti noraudzījās uz visu to.

Apmēram pulksten divos naktī simpātiskā tumšmate aizgāja, iepriekš uzsvērti pieminējusi savas kajītes numuru. Streipuļodams kā drudzī, arī Kromptons atgriezās savā kajītē un laimīgs iekrita gultā.

— Nu? — Lūmiss vaicāja.

— Ko «nu»?

— Ejam. Ielūgums bija pietiekami nepārprotams.

— Nekāda ielūguma nebija, — Kromptons apmulsis iebilda.

— Viņa nosauca savas kajītes numuru, — Lūmiss paskaidroja. — Ievērojot visu, kas šovakar noticis, tas neapšaubāmi nozīmē ielūgumu, es pat teiktu — pavēli.

— Nevar būt! — Kromptons iesaucās.

— Paļaujies uz mani, — Lūmiss sacīja. — Man tādās lietās ir zināma pieredze. Ielūgums izteikts, ceļš vaļā. Uz priekšu!

— Nē, nē, — Kromptons minstinājās. — Es negribu … Tas ir, es ne.. nevaru..

— Pieredzes trūkums nav nekāds attaisnojums, — Lūmiss stingri noteica. — Daba ir ļoti augstsirdīga, palīdzēdama cilvēkam atklāt savus noslēpumus. Padomā pats: bebri, jenoti, vilki, tīģeri, peles un citas radības, kurām nav ne simtās daļas tava intelekta, priekšzīmīgi tiek galā ar to, kas tevi tā mulsina. Tu taču negribēsi pieļaut, lai kaut kāda pele tevi pārspēj!

Kromptons piecēlās, noslaucīja svelošo pieri un nedroši paspēra dažus soļus uz durvju pusi. Bet tad viņš piepeši pagriezās un apsēdās gultā.

— Absolūti izslēgts, — viņš paziņoja.

— Bet kāpēc?

— Tas būtu neētiski. Jaunā lēdija ir precējusies.

— Laulības, — Lūmiss pacietīgi skaidroja, — izdomājuši cilvēki. Arī tad, kad no laulībām vēl nebija ne vēsts, uz Zemes dzīvoja vīrieši un sievietes un viņu starpā pastāvēja zināmas attiecības. Dabas likumi vienmēr ir pārāki par cilvēku likumdošanas aktiem.

— Tas tomēr būtu amorāli, — Kromptons ne sevišķi enerģiski iebilda.

— It nemaz, — Lūmiss centās viņu pārliecināt.

— Tu esi neprecējies, tāpēc tevi neviens nevar nosodīt par šādu rīcību. Precējusies ir jaunā lēdija. Viņai arī jāuzņemas atbildība. Turklāt neaizmirsti, viņa ir cilvēks — būtne, kas spēj domāt un lemt, nevis lelle, kas uzskatāma par vīra kustamo īpašumu, šī sieviete jau ir visu izlēmusi, un mums atliek vienīgi cienīt viņas neatkarīgo raksturu, pretējā gadījumā mēs viņu apvainotu. Un pēdīgi jautājums par vīru. Viņš neko neuzzinās, un tāpēc arī nebūs cietis. Īstenībā viņš būs pat ieguvis. Lai izpirktu savu vainu, sieva būs pret viņu neparasti mīļa. Vīrs domās, ka tas izskaidrojams ar viņa personības spēku, un jutīsies visnotaļ glaimots. Kā redzi, Krompton, visi būs ieguvuši, un neviens nebūs zaudējis.

— Tīrā sofistika, — Kromptons nomurmināja, tomēr saņēmās un paspēra vēl dažus soļus uz durvju pusi.

— Malacis! — Lūmiss iesaucās.

Kromptons muļķīgi pasmaidīja un atvēra durvis. Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā; viņš aizcirta durvis un atgriezās gultā.

— Absolūti izslēgts, — Kromptons teica.

— Kas tad šoreiz vainas?

— Argumenti, kurus tu minēji, — Kromptons sacīja,

— var būt un var arī nebūt saprātīgi. Man ir pārāk maz pieredzes, lai spriestu par to. Bet vienu gan es zinu. Neko tādu es nedarīšu, kamēr tu mani novēro!

— Bet, nolāpīts, «tu» un «es» šajā gadījumā ir viens un tas pats! Mēs taču esam viena veselā divas sastāvdaļas!

— Nē, vēl ne, — Kromptons iebilda. — Pagaidām mēs esam divi šizoīdi, divi cilvēki vienā ķermenī. Vēlāk, kad būs notikusi reintegrācija … Bet pašreizējos apstākļos elementāra pieklājības sajūta man neļauj darīt to, uz ko tu skubini. Tas ir neiespējami! Es vairs nevēlos runāt par šo tematu.

Lūmisa pacietība bija izsmelta. Juzdamies nežēlīgi iegrožots, kavēts savas personības visdziļāko tieksmju izpausmē, viņš sāka ārdīties, kliegt un lamāt Kromptonu visneķītrākajiem vārdiem, no kuriem «puņķainais smerdelis» bija paši nevainīgākie. Lūmisa dusmas izraisīja sāpīgus uzbudinājuma viļņus Kromptona smadzenēs un atbalsojās visā viņu ķopīgajā organismā. Šķirtne starp Lūmisu un Kromptonu padziļinājās; parādījās jaunas plaisas, un bezdibenis draudēja viņus izolēt gluži kā doktoru Džekilu un misteru Haidu pazīstamajā Stīvensona romānā.

Dominējošās personības stāvoklis palīdzēja Kromptonam atvairīt lielākās briesmas. Bet, iekarsušas zvērīgā naidā pret Lūmisu, viņa smadzenes sāka izstrādāt antivielas. Šo līdz galam vēl neizpētīto ķermenīšu tāpat kā leikocītu uzdevums ir ielenkt un likvidēt slimības perēkļus.

Lūmiss izbijies atkāpās, kad antivielas sāka veidot kaut ko līdzīgu sanitārajam kordonam, uzmākdamās, vajādamas un iežņaugdamas viņu arvien ciešākā lokā.

— Krompton, lūdzu! …

Lūmisam draudēja pilnīgs ieslodzījums, mūžīga trimda vienā no Kromptona apziņas tumšākajiem kaktiem. Līdz ar to būtu zudušas pēdējās cerības uz reintegrāciju. Taču Kromptons laikus paspēja atgūt garīgo līdzsvaru. Antivielu plūsma apsīka; siena izgaisa, un Lūmiss bikli atgriezās savā vietā.

Labu laiku viņi viens ar otru nerunāja. Sabozies un ierāvies sevī, Lūmiss zvērēja nekad nepiedot Kromptonam tādu nežēlību. Tomēr vispirms viņš bija jūtu cilvēks, kas vienmēr dzīvo tagadnē, viegli aizmirst pagātni un nespēj raizēties par nākotni. Nākamajā dienā viņa sašutums jau bija izkūpējis; Edgars Lūmiss atkal bija miermīlīgs un jautrs.

Kromptons nespēja tik viegli aizmirst, bet kā personības dominējošā sastāvdaļa viņš apzinājās savu atbildību un darīja visu, lai atjaunotu sadarbību. Drīz abi rīkojās tik saskanīgi, cik vien tas šajos apstākļos bija iespējams.

Lūmiss un Kromptons vienojās turpmāk vairīties no jaunās lēdijas sabiedrības. Ceļojuma beigu posms pagāja ātri, un pēdīgi Venēra bija klāt.

Viņi izkāpa 3. pavadonī, kur nokārtoja ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes. Turpat viņiem izdarīja injekcijas pret tirpuļdrudzi, Venēras mēri, Naita slimību un lielo kašķi. Iedeva pulverus pret purva sērgu, graudiņus zilās melanholijas atvairīšanai un beidzot atļāva ar tuvsatiksmes raķeti nolaisties Portņūhārlemas kosmodromā.

Šī pilsēta rietumos no miegainās Ainlendzī atradās Venēras mērenajā joslā. Tomēr pēc Marsa vēsā, uzmundrinošā klimata tā šķita nepatīkami tveicīga. Šeit Kromptons un Lūmiss pirmo reizi dabūja redzēt Venēras iedzimtos — nevis vienu vai divus cirka arēnā, bet gan daudzus simtus viņu dabiskajā vidēs Venēriešu augums caurmērā nepārsniedza piecas pēdas, un viņu zvīņainām bruņām klātā āda liecināja par izcelšanos no ķirzakveidīgiem senčiem. Pa ietvēm viņi gāja stāvus kā cilvēki, taču, lai izvairītos no drūzmas, bieži pārvietojās pa ēku sienām, turēdamies pie tām ar plaukstu, pēdu, ceļu un augšdelmu piesūcekņiem.

Daudzu ēku logi šeit bija nosegti ar dzeloņstiepļu pinumu, jo visus iedzimtos, kaš bija pametuši savas ciltis, kolonisti uzskatīja par zagļiem un slepkavām.

Pavadījis pilsētā vienu dienu, Kromptons ar helikopteru aizlidoja uz Austrumu purvu — Dena Steka pēdējo zināmo dzīves vietu. Vienmuļi dūkdams un šūpodamies, helikopters ienira blīvajos mākoņos, kas neļāva saskatīt Venēras virsmu. Lokators smalki sīca, cenzdamies sataustīt kustīgās inversiju joslas, kur bieži vien ar drausmīgu spēku plosījās izdaudzinātie Venēras viesuļi zikri. Taču šoreiz vējš bija mērens, un ceļa lielāko daļu Kromptons nogulēja.

Austrumu purvs ir prāva tirdzniecības osta Ainlendzī baseinā, šeit Kromptons sameklēja Steka audžuvecākus; abi jau bija pārkāpuši astotā gadu desmita slieksni, un viņu vaibstos varēja manīt nepārprotamas seni- litātes pazīmes. Viņi stāstīja, ka Dens bijis liels, dūšīgs puisis, varbūt dažkārt pārsteidzīgs, bet vienmēr godīgs un labs. Un vēl viņi apgalvoja, ka notikums ar Mori- sonu meitu esot viscaur izdomāts. Dens, bez šaubām, nepatiesi apsūdzēts. Viņš nekad nebūtu nodarījis kaut ko tādu nabaga neaizsargātai meitenei.

— Kur es varētu sastapt Denu? — Kromptons apjautājās.

— A.. — sirmgalvis teica, mirkšķinādams izbalējušās acis. — Vai tad jūs nezināt, ka Dens no šejienes aizgājis? Pirms desmit, varbūt piecpadsmit gadiem…

— Austrumu purvs viņam šķita pārāk garlaicīgs, — vecenīte mazliet indīgi piezīmēja. — Tāpēc viņš aizņēmās mūsu nelielos ietaupījumus un naktī, kamēr mēs gulējām, pazuda.

— Droši vien negribēja mūs lieki uztraukt, — vecītis steidza paskaidrot. — Devās meklēt savu laimi mūsu Dens. Un es nemaz nebūšu pārsteigts, uzzinājis, ka viņš to atradis. īsta vīra sirds bij mūsu Denam!

— Uz kurieni viņš devās? — Kromptons jautāja.

— Skaidri nezinu, — vecītis atbildēja. — Viņš mums nerakstīja. Nebija nekāds lielais rakstītājs mūsu Dens. Bet Billijs Deiviss viņu redzēja Ū-Berkerā, kad ar pikapu bija aizvedis uz turieni kartupeļus.

— Kad tas bija?

— Pirms pieciem vai sešiem gadiem, — vecenīte teica. — Kopš tās reizes mēs par Denu neko vairs neesam dzirdējuši. Venēra ir liela, mister.

Atvadījies no vecīšiem, Kromptons nolēma sameklēt Billiju Deivisu, lai iegūtu sīkāku informāciju. Taču drīz noskaidrojās, ka Deiviss strādā par kapteiņa trešo palīgu uz neliela kabotāžas kuģa, kas pirms mēneša devies reisā pa Dienvidu Ainlendzī un pa ceļam iegriezīsies pat vismazākajās ostiņās.

— Neko darīt, — Kromptons sacīja. — Mums atliek tikai doties uz U-Berkeru.

— Droši vien, — Lūmiss nopūtās. — Bet, atklāti sakot, veco zēn, šis Steks man sāk nepatikt.

— Man arī, — Kromptons piekrita. — Bet viņš ir daļa no mums, un bez viņa mēs nevaram reintegrēties.

— Lai notiek, — Lūmiss teica. — Tavā vadībā uz priekšu, vecākais brāli!

Kromptons satvēra vadības stūri enerģiskāk nekā jebkad. Viņš sagādāja biļetes lidojumam ar helikopteru

līdz Depotsvilai un braucienam ar autobusu līdz Sent- denisai. Tur viņam izdevās piebiedroties pikapa šoferim, kas veda pāri purviem uz Ū-Berkeru insekticīdus. Šoferis bija tīri priecīgs par ceļabiedru, jo šķērsot neapdzīvotās purvaines divatā tomēr ir patīkamāk.

Četrpadsmit stundas kratīdamies pikapa kabīnē, Kromptons daudz ko uzzināja par Venēru. Šī plašā, siltā, izšķērdīgi apūdeņotā pasaule, tā viņam teica šoferis, šobrīd ir Zemes cilvēku vistālākais priekšpostenis. Marss varbūt ir unikāla, taču mirusi planēta, labākajā gadījumā — tūrisma centrs. Toties Venērai esot visai reālas perspektīvas: te sabraukuši īsti pionieri — Amerikas Mežonīgo Rietumu apguvēju, būru fermeru, Izraēlas kibuciešu un Austrālijas lopkopju garīgie un dažos gadījumos arī fiziskie pēcteči. Zobus sakoduši, viņi cīnās, lai izveidotu atbalsta punktus Venēras auglīgajās stepēs, silto jūru krastos un kalnu grēdās, kurās apslēpti fantastiski cēlmetālu un rūdu krājumi. Viņi karo ar iedzimtajiem aīsiem — akmens laikmeta būtnēm, kas cēlušās no ķirzakām. Viņu lielās uzvaras pie Sātana pārejas, Skvērfeisas, Albertsvilas un Dabltongas, viņu sakāves pie Lēnās upes un Zilajiem ūdenskritumiem jau kļuvušas par vēstures neatņemamu sastāvdaļu, tāpat kā Censlorsvila un Djen Bjen Fū. Un kari vēl nav beigušies. Uz Venēras, tā sacīja šoferis, vēl iegūstama vesela pasaule.

Kromptons klausījās un domāja, ka arī pats labprāt kļūtu par visu šo notikumu dalībnieku. Turpretī Lūmisu šīs sarunas garlaikoja, un viņam metās nelabi no smacīgajiem purvu izgarojumiem.

U-Berkera bija neliels plantaciju puduris Balto Mākoņu kontinenta vidienē. Piecdesmit kolonisti šeit uz-

raudzīja divus tūkstošus iedzimto, kas stādīja un kopa lī kokus, kuri auga vienīgi šajā apvidū. Lī koka augļus novāca divreiz gadā, un no tiem izgatavoja garšvielu, bez kuras uz Zemes vairs neiztika neviena namamāte.

Kromptons sameklēja vecāko uzraugu Hārisu — īstu milzeni ar sarkanu ģīmi, revolveri pie sāniem un ap jostas vietu aptītu melnu čūskādas pletni.

— Dens Steks? — uzraugs pārjautāja. — Kā tad! Steks šeit strādāja apmēram gadu. Pēc tam mēs viņu izvadījām ar spērienu pa pakaļu, lai ātrāk lasās pie velna.

— Ja tas jūs neapgrūtina, pastāstiet, lūdzu, kāpēc!

— Labprāt, — uzraugs teica. — Bet par tādām lietām ērtāk runāt pie glāzītes.

Viņš aizveda Kromptonu uz Ū-Berkeras vienīgo bāru. Tur, sūkdams vietējo kukurūzas viskiju, Hāriss pastāstīja par Denu Steku.

— Viņš ieradās pie mums no Austrumu purva. Tur viņam, liekas, bijušas nepatikšanas ar kādu skuķi. Vai nu bija iekrāmējis viņai pa zobiem, vai izspēlējis kaut ko līdzīgu. Bet tā nav mana darīšana. Lielākā daļa no mums šeit nav paipuisīši, un, es domāju, pilsētnieki ir itin priecīgi, ka tikuši no mums vaļā … Es nozīmēju Steku par uzraugu piecdesmit aīsiem, kas kopa lī kokus simt akru platībā. No sākuma viņš strādāja sasodīti labi.

Vecākais uzraugs iztukšoja glāzi. Kromptons pasūtīja vēl vienu un samaksāja par to.

— Es viņam teicu, — Hāriss turpināja, — ka iedzimtos vajadzēs patrenkāt, citādi ne velna no viņiem neizspiedīs. Mēs šeit lielāko tiesu nodarbinām čipetsu cilts piederīgos; drūma, neuzticama slaka, vai zināt, toties īsti spēka mitriķi. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz divdesmit gadiem, viņu virsaitis mums iznomā

strādniekus, saņemot pretim šautenes. Ar tām viņi mēģina mūs nokniebt, bet tas jau ir cits jautājums. Mēs šeit nenodarbojamies ar divām lietām reizē.

— Līgums uz divdesmit gadiem? — Kromptons jautāja. — Tad jau iznāk, ka aīsi faktiski ir jūsu vergi?

— Pilnīgi pareizi, — uzraugs apstiprināja. — Viens otrs no saimniekiem mēģina to izskaistināt, runā par īslaicīgu atkarību vai pārejošu feodāla tipa ekonomiku. Bet tā ir verdzība. Kādēļ lietas nesaukt īstajos vārdos? Turklāt tā vispār ir vienīgā iespēja civilizēt šos ļautiņus. Steks to saprata. Būdīgs puisis bija un ar pletni arī prata rīkoties. Domāju, šis te viņam būs īstais robs.

— Nu, un? — Kromptons mudināja uzraugu, pasūtīdams viņam vēl vienu viskiju.

— No sākuma bija vīrs uz goda, — Hāriss teica. — Mizoja iedzimtos ar melno čūsku, izspieda savu ienākumu daļu un vēl šo to pa virsu. Bet viņam nebija mēra sajūtas. Reiz savicinājis pletni, nemācēja vairs rimties, bet jaunas darba rokas maksā naudu. Es teicu viņam, lai drusku savaldās. Viņš to neņēma vērā. Kādu dienu viņa čipetsi sadumpojās un astoņus vajadzēja nošaut, iekams pārējie deva kājām ziņu. Pēc tam es aprunājos ar viņu zem četrām acīm. Es viņam paskaidroju, ka mūsu uzdevums ir piespiest aīsus strādāt, nevis viņus nogalināt. Protams, jārēķinās ar to, ka zināmu procentu mēs zaudēsim. Bet Steks šajā ziņā acīm redzami pārcentās, līdz ar to samazinot mūsu ienākumus.

Uzraugs nopūtās un aizkūpināja cigareti.

— Stekam patika pārāk bieži lietot pletni. Daudzi tā dara, bet Stekam nebija mēra sajūtas. Viņa čipetsi atkal sadumpojās, un viņam vajadzēja nolaist no kātiem gandrīz veselu duci. Bet šai jezgā viņš pazaudēja roku. To

pašu, ar kuru bija cilājis pletni. Kāds no čipetsiem, jādomā, būs viņam to nokodis.

Tad es viņu norīkoju darbā uz žāvētavu, bet ari tur viņš kautiņā nosita četrus aīsus. Tas nu bija par daudz! Strādnieki maksā naudu, un mēs šeit nevaram turēt tādu karstas putras strēbēju stulbeni, kas tos nogalina ik reizes, kad viņam uznāk kārtējais dullums. Es iedevu Stekam aprēķinu un aiztriecu viņu ratā.

— Vai viņš teica, uz kurieni dosies? — Kromptons jautāja.

— Viņš teica tā: mēs nesaprotot, ka aīsi jāiznīcina, lai atbrīvotu vietu kolonistiem. Teica arī, ka nodomājis pievienoties Modrajiem. Tie ir tāda klejojoša armija, kas kontrolē kareivīgās ciltis.

Kromptons pateicās vecākajam uzraugam un pavaicāja, kur atrodas Modro štābs.

— Pašreiz štābs apmeties Lietus lējēju upes kreisajā krastā. Tur viņi cenšas uzspiest savus noteikumus serii- diem. Bet vai tiešām Steks jums tik ļoti vajadzīgs?

— Viņš ir mans brālis, — Kromptons paskaidroja, sajuzdams pēkšņu vājumu ceļos.

Uzraugs cieši palūkojās uz Kromptonu.

— Neko darīt, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Rads paliek rads. Bet jūsu brālis gan ir viens no drūmākajiem eksemplāriem, kādus esmu redzējis, un man gadījies redzēt visādas padibenes. Labāk lieciet viņu mierā.

— Man viņš jāatrod, — Kromptons teica.

Hāriss vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Lietus lējēju upe ir diezgan tālu. Es varu pārdot jums nastu nesējus mūļus un pārtiku un atsūtīšu arī kādu iedzimto par ceļvedi. Jums būs jāšķērso apvidus, kurā mīt nomierinātas ciltis, tā ka līdz Modro nometnei jūs, cerams, nokļūsit sveiks un vesels. Domāju, ka šis apvidus vēl aizvien ir mierīgs.

Tonakt Lūmiss darīja visu, lai pārliecinātu Kromptonu atteikties no tālākiem meklējumiem. Steks nepārprotami bija zaglis un slepkava. Kāda jēga ar tādu apvienoties?

Kromptons juta, ka tik vienkāršs šis gadījums tomēr nav. Pirmkārt, stāsti par Steku varēja būt krietni pārspīlēti. Un, pat ja tie atbilstu patiesībai, tas tikai nozīmētu, ka ari Steks ir stereotips — nepilnvērtīga, vienpusīga un sekla personība, kas, tāpat kā Kromptons un Lūmiss, nav ietilpināma normālos cilvēciskos ietvaros. Apvienojies, saplūdis ar citiem komponentiem, Steks droši vien pārvērtīsies. Tai pašā laikā viņš piešķirs kopumam nepieciešamo agresivitātes, sīkstuma un vitalitātes devu, kuras gan Kromptonam, gan Lūmisam tik ļoti trūkst.

Lūmiss domāja citādi, taču bija ar mieru atturēties no galīgā sprieduma, kamēr viņi vaigu vaigā nebūs tikušies ar savu trešo sastāvdaļu.

No rīta Kromptons par nesamērīgi augstu cenu nopirka ekspedīcijai nepieciešamos piederumus un mūļus un nākamās dienas rītausmā kopā ar čipetsu jaunekli Reki atstāja U-Berkeru.

Sekodams ceļvedim, Kromptons lauzās caur pirmatnējo mežu, uzkāpa Tompsona kalnos, pārvarēja asas klinšu šķautnes un mākoņu klātas smailes, līdz beidzot pa šaurām granīta aizām, kur vējš kauca kā ellē spīdzināts grēcinieks, nokļuva viņpus kalnu grēdas — izgarojumu piesātinātajos džungļos. Ceļa grūtību iebiedēts, Lūmiss paslēpās Kromptona apziņas visattālākajā nostūrī un iznira tikai vakaros, kad jau dega nometnes ugunskurs un bija uzkārti guļamtīkli. Ar sakostiem zobiem un asiņu pielijušām acīm Kromptons brida pa svelmi, uzņemdamies ne vien fiziskās grūtības, bet arī milzīgo emocionālo slodzi un minēdams, cik ilgi vēl viņam pietiks speķa to izturēt.

Astoņpadsmitajā dienā viņi sasniedza seklas, dubļainas upes krastu. Sī, teica Reki, esot Lietus lējēju upe. Divas jūdzes tālāk viņi ieraudzīja Modro nometni.

Modro komandieris pulkvedis Prentiss bija liela auguma kalsnējs vīrs ar pelēkām acīm. Viņa sejā varēja skaidri manīt nesen pārciesta novārdzinoša drudža pazīmes. Steku viņš labi atcerējās.

— Jā, kādu laiku šis puisis bija pie mums. Es šaubījos, vai ir vērts viņu pieņemt. Vispirms jau viņa reputācija. Bez tam vienrocis… Bet viņš bija iemācījies šaut ar kreiso roku daudz trāpīgāk, nekā vairums to dara ar labo. Turklāt pie labās rokas stumbeņa viņam bija piestiprināts īpašs bronzas uzgalis — paša izgatavots un pielāgots mačetes turēšanai. Tam puisim bija zvēra iekšas, es jums teikšu. Pie mums viņš palika gandrīz divus gadus. Pēc tam es viņu atlaidu.

— Kāpēc? — Kromptons vaicāja.

Komandieris smagi nopūtās.

— Pretēji plaši izplatītajam uzskatam mēs, Modrie, neesam ne laupītāju, ne iekarotāju armija. Mēs šeit atrodamies ne jau tādēļ, lai apkautu un iznīcinātu iedzimtos. Un ari ne tādēļ, lai, izmantojot visniecīgāko ieganstu, sagrābtu jaunas teritorijas. Mēs esam šeit tādēļ, lai piespiestu gan aīsus, gan kolonistus ievērot līgumus, kuru nolūks ir stiprināt savstarpējo uzticību, lai nepieļautu ne aīsu, nedz kolonistu sirojumus un, vispār, lai saglabātu mieru. Stekam nekādi neizdevās iekalt to savā biezajā paurī.

Kromptona sejas izteiksme acīmredzot bija spēji mainījusies, jo komandieris līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

— Jūs taču zināt, kas viņš par putnu, vai ne? Tad jau varat iedomāties, kas notika. Es negribēju viņuzau- dēt. Viņš bija sīksts un spējīgs kareivis, lielisks kalnu un mežu pazinējs, džungļos jutās tikpat kā mājās. Robežpatruļas šajā apvidū izvietotas ļoti reti, tāpēc neviens cilvēks mums nav lieks. Steks bija sevišķi vērtīgs. Es pavēlēju seržantiem viņu rūpīgi uzraudzīt un nepieļaut ne mazāko varmācību pret iedzimtajiem. Kādu laiku šī taktika attaisnojās. Steks ļoti centās. Viņš apguva mūsu iekšējās kārtības noteikumus, mūsu reglamentu, mūsu metodes. Viņa reputācija kļuva nevainojama. Un tad pēkšņi notika incidents pie Enu smailes, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis.

— Baidos, ka neesmu vis … — Kromptons sacīja.

— Vai tiešām? Man likās, ka uz Venēras visi ir par to dzirdējuši. Vārdu sakot, situācija bija tāda. Steka patruļa ielenca apmēram simts aīsus — nelielu cilti, kas nevēlējās pakļauties likumam un sagādāja mums daudz nepatikšanu. Šos iedzimtos veda uz īpašu rezervātu Ēnu smailes tuvumā. Pārgājiena laikā aīsi sarīkoja nekārtības, izcēlās kautiņš. Vienam no aīsiem bija nazis, un viņš ievainoja Steku kreisajā delnā.

Pazaudējis labo roku, Steks acīmredzot bija kļuvis sevišķi jūtīgs pret visu, kas varēja apdraudēt kreiso. Ievainojums bija niecīgs, bet Steku pārņēma neprātīgs niknums. Viņš nošāva iedzimto, tad pavērsa automātu pret pārējiem. Lai < savaldītu Steku, leitnants bija spiests iesist viņam ar rungu pa galvu tā, ka Steks zaudēja samaņu. Šis incidents nodarīja neizmērojamu ļaunumu mūsu attiecībām ar aīsiem. Es nevarēju paturēt tādu cilvēku savā grupā. Viņam nepieciešama psihiatra uzraudzība. Es viņu atlaidu.

— Kur viņš ir tagad? — Kromptons jautāja.

— Kāpēc jūs interesējaties par šo vīru? — komandieris klaji noprasīja.

— Dens Steks ir mans pusbrālis.

— Skaidrs. Esmu dzirdējis, ka Steks aizlaidies uz Portņūhārlemu un kādu laiku strādājis dokos. Tur viņš sagājies ar puisi, vārdā Bartons Finčs. Abi ietupināti cietumā par dzeršanu un huligānismu. Tikuši brīvībā, viņi devušies atpakaļ uz Balto Mākoņu kontinenta robežapgabalu. Tagad viņam kopā ar Finču pieder neliela bodīte pie Asiņainās deltas.

Kromptons gurdi paberzēja pieri un jautāja: — Kā tur varētu nokļūt?

— Ar kanu laivu, — komandieris paskaidroja. — Pa Lietus lējēju upi jums jāpeld uz leju līdz tās sazarojumam. Kreiso atteku sauc par Asiņaino upi. Tā kuģojama viscaur līdz pat deltai. Bet es neieteiktu jums doties šai ceļā. Pirmkārt, tas ir ļoti riskanti, otrkārt — nelietderīgi. Stekam jūs tik un tā neko nespēsit līdzēt. Viņš ir dzimis slepkava. Visprātīgākais — atstāt šo puisi pierobežas pilsētiņā, kur viņš nevar nodarīt lielu ļaunumu.

— Man jātiek pie viņa, — Kromptons sacīja un pēkšņi juta, ka viņam izkaltusi rīkle.

— Likums to neaizliedz, — komandieris teica, ieplez- dams rokas kā cilvēks, kas līdz galam izpildījis savu pienākumu.

Itin drīz Kromptons noskaidroja, ka Asiņainā delta ir Venēras kolonistu pats tālākais priekšpostenis. No visām pusēm to ielenca naidīgās grelu un tengtcu ciltis; ar tām bija noslēgts visai nedrošs miers, kura dēļ bieži vien vajadzēja skatīties caur pirkstiem uz nemitīgo partizānu karu. Šajā apvidū varēja saraust milzu bagātības. Iedzimtie nesa uz turieni briljantus un rubīnus krietnas dūres lielumā, maisus ar visretākajām garšvielām, kokgriezumus vai gravējumus no pazudušās leģendārās pilsētas Elternas. Visus šos dārgumus viņi mainīja pret šautenēm un munīciju, bet saņemtos ieročus ar lielu entuziasmu izmantoja, lai apšautu vai nu savus tirdzniecības partnerus, vai arī cits citu. Tādējādi pie deltas varēja iemantot visu — gan bagātību, gan pēkšņu, gan arī lēnu, mokpilnu nāvi. Asiņainā upe, kas, nesteidzīgi līkumodama, ieplūda šī apgabala vidienē, slēpa sevī arī citas briesmas, kurām par upuri parasti krita vismaz puse ceļotāju.

Kromptons tomēr kategoriski atteicās uzklausīt veselā saprāta argumentus. Steks, viņa personības pēdējā trūkstošā sastāvdaļa, vairs nebija tālu. Ceļa mērķis, var teikt, bija jau redzams, un Kromptons bija stingri apņēmies to sasniegt. Viņš nopirka kanu laivu un salīga sešus iedzimtos airētājus, sagādāja pārtiku, šautenes, munīciju un gatavojās rītausmā atstāt nometni.

Taču īsi pirms aizbraukšanas sadumpojās Lūmiss.

To nakti viņi pārlaida nelielā teltī, kuru komandieris bija nodevis Kromptona rīcībā. Kūpošas petrolejas lampas gaismā Elisters stūķēja somā patronas, veltīdams šim darbam visu uzmanību un ne par ko citu nelikdamies ne zinis.

Pēkšņi Lūmiss sacīja:

— Tagad uzklausi'mani. Es atzinu tevi par dominējošo personību. Ne reizi es nemēģināju sev pakļaut mūsu kopīgo ķermeni. Kamēr izstaigājām pusi Venēras, es visu laiku biju noskaņots moži un palīdzēju arī tev saglabāt možu noskaņojumu. Vai nav taisnība?

— Ir, — Kromptons atzina, negribīgi nolikdams pat- ronsomu.

— Esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, bet nu gan tu prasi par daudz! Es gribu reintegrēties, tikai ne ar maniakālu slepkavu. Un nestāsti man par vienpusīgiem raksturiem. Steks ir slepkava, un es nevēlos ielaisties ar viņu nekādās darīšanās.

— Viņš ir daļa no mums, — Kromptons iebilda.

— Nu un tad? Ieklausies pats savos vārdos, Krompton! Ja nemaldos, no mums trijiem tieši tev ir bijusi visciešākā saskare ar reālo dzīvi. Bet šobrīd tu kā apsēsts taisies sūtīt mūs drošā nāvē …

— Mēs tiksim cauri sveikā, — Kromptons, ne sevišķi * pārliecināts, iebilda.

— Tiksim? — Lūmiss šaubījās. — Vai tad tu nedzirdēji, ko ļaudis stāsta par Asiņaino upi? Un, pat ja mums izdosies tikt cauri sveikā, ko mēs atradīsim pie deltas? Maniakālu slepkavu! Viņš mūs nobendēs, Krompton!

Kromptons nezināja, ko atbildēt. Jo reljefāk meklējumu gaitā iezīmējās Steka raksturs, jo vairāk tas viņu biedēja un jo asāk viņš izjuta nepieciešamību atrast Steku par katru cenu. Lūmiss nekad nebija īpaši ilgojies pēc reintegrācijas, viņu uz to bija pamudinājuši ārēji apstākļi, nevis iekšēja vajadzība. Turpretim Kromptons visu mūžu bija kaislīgi vēlējies pārvarēt sava rakstura vienpusību, pilnveidoties, kļūt par normālu cilvēku. Bez Steka tas nebija iespējams. Kopā ar viņu vēl varēja cerēt, kaut arī šī cerība bija ļoti niecīga.

— Mēs brauksim, — Kromptons teica.

— Elister, es tevi lūdzu! Mēs līdz šim esam tīri labi sapratušies. Mēs lieliski varētu iztikt bez Steka. Brauksim atpakaļ uz Marsu vai uz Zemi.

Kromptons papurināja galvu. Viņš juta, ka domstarpības ar Lūmisu aizvien vairāk padziļinās, ka plaisas pārvēršas par bezdibeņiem, un paredzēja, ka ar laiku šādi bezdibeņi šķirs viņus it visās jomās. Ja nenotiks reintegrācija, katram vajadzēs iet savu ceļu …

Bet divām būtnēm vienā ķermenī tas neapšaubāmi nozīmētu ārprātu.

— Tu tiešām esi nolēmis doties tālāk? — Lūmiss jautāja.

— Jā!

— Nu tad saturies!

Ar pēkšņu uzbrukumu Lūmisam izdevās daļēji sagrābt smadzeņu motoriskos centrus. Vienu mirkli Kromptons bija apdullināts. Taču, juzdams, ka vara izslīd viņam no rokām, Elisters tūdaļ devās prettriecienā.

Karadarbība norisa absolūtā klusumā, kūpošas petrolejas lampas gaismā, kas uz rīta pusi kļuva aizvien bālāka. Kaujas lauks bija Kromptona smadzenes. Uzvarētāja balva — Kromptona ķermenis — trīcēdama gulēja uz saliekamās gultas brezenta; pieri klāja lipīgi sviedri, deniņos pulsēja zila dzīsliņa, acis truli blenza uz liesmiņu stikla cilindrā.

Kromptons bija dominējošā personība, taču viņu māca šaubas, vājināja iekšējs konflikts un vainas apziņa. Lūmiss, lai gan pēc dabas vājāks, toties pārliecināts par savu taisnību, atdeva cīņai visus spēkus; viņš pakļāva savai gribai organisma svarīgākās funkcijas un bloķēja antivielu plūsmu.

Divkauja ilga daudzas stundas, un visu laiku drudža kratītais Kromptona ķermenis locījās sāpēs. Pirms- ausmas pelēcīgajā mijkrēslī svaru kausi sāka nosvērties par labu Lūmisam. Kromptons mēģināja sakopot spēkus izšķirošajam triecienam, taču izdarīt to vairs nespēja. Viņa ķermenis jau bija bīstami pārkarsis; vēl mazliet, un cīņa būtu zaudējusi jebkuru jēgu, jo strīda objekts pārstātu eksistēt.

Taču Lūmiss par tādu iespēju nedomāja. Viņš sevi neapgrūtināja ar šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem, bet uzbruka aizvien intensīvāk un drīz pārņēma savā ziņā visus organisma dzīvības centrus.

Saulei lecot, Lūmiss bija izcīnījis pilnīgu uzvaru.

Grīļodamies viņš piecēlās kājās, aptaustīja rugājus uz zoda, saberzēja notirpušos pirkstus un palūkojās apkārt. Tagad tas bija viņa ķermenis. Pirmo reizi kopš aizlidošanas no Marsa viņš pasauli redzēja tieši, nevis saņemot caur Kromptona smadzenēm iepriekš izfiltrētu informāciju. Cik patīkami ieelpot pat šo sasmakušo gaisu, just drēbju pieskārienu pie miesas, būt izsalkušam, būt dzivam\ No pelēku ēnu valstības viņš bija izkļuvis mirdzošu krāsu pasaulē. Brīnišķīgi! Kaut tā būtu vienmēr!

Nabaga Kromptons …

— Nebēdā, veco zēn, — Lūmiss teica. — Tu zini, es to daru arī tevis dēļ.

Kromptons neatbildēja.

— Mēs lidosim atpakaļ uz Marsu, — Lūmiss teica. — Atpakaļ uz Elderbergu. Gan jau pamazām viss nokārtosies.

Kromptons vai nu negribēja, vai arī nevarēja atbildēt. Tas Lūmisu mazliet uztrauca.

— Kur tu esi, Krompton? Kā jūties?

Nekādas atbildes.

Saraucis pieri, Lūmiss aizsteidzās uz pulkveža Pren- tisa telti.

— Esmu pārdomājis: Denu Steku es nemeklēšu, — Lūmiss paziņoja pulkvedim. — Viņš tiešām, šķiet, aizgājis pārāk tālu.

— Prātīgs lēmums, — komandieris sacīja.

— Es gribētu pēc iespējas drīzāk atgriezties uz Marsu.

Komandieris piekrītoši palocīja galvu.

— Visi kosmosa kuģi startē no Portņūhārlemas …

— Kā lai tieku uz turieni?

— Izdarīt to nebūs viegli, — komandieris viņam paskaidroja. — Domāju, ka varēšu jums dot par ceļvedi kādu iedzimto. Vispirms vajadzēs tikt pāri Tompsona kalniem atpakaļ uz U-Berkeru. Šoreiz es ieteiktu maršrutu pa Deseta ieleju, jo pa Centrālajiem džungļiem pašlaik klaiņo kmiktu ordas, un iepriekš nekad nevar zināt, kas šiem velniem padomā. Ū-Berkeru jūs sasniegsit lietus sezonā, tāpēc pikapi uz Depotsvilu diezin vai brauks. Ja paspēsit laikā, varēsit pievienoties sāls karavānai, kas uz turieni dodas caur Nažu aizu pa īsāko ceļu. Ja turpretim nepaspēsit, jums, jādomā, nebūs grūti noteikt pareizo virzienu pēc kompasa, saprotams, ievērojot šim apvidum raksturīgās deviācijas. Kad nokļūsit Depotsvilā, lietus gāzīs kā no spaiņiem. Tas ir vienreizējs skats, es jums teikšu! Ja laimēsies, Depotsvilā noķersit helikopteru uz Ņūsentdenisu un no turienes — uz Austrumu purvu, lai gan, atklāti sakot, zikru dēļ stipri jāšaubās, vai jums tas izdosies. Tādas vētras lidmašīnām ir ļoti bīstamas. Tāpēc varbūt līdz Austrumu purvam labāk braukt ar riteņtvaikoni un pēc tam — ar preču kuģi uz leju pa Ainlendzī līdz Portņūhārlemai. Cik man zināms, šīs upes dienvidu krastā ir vairākas drošas ostas, kurās var patverties, ja laiks kļūst pavisam neciešams. Es personīgi gan dodu priekšroku ceļošanai pa zemi vai gaisu. Bet jums, protams, pašam jāizlemj, kādu ceļu izraudzīties …

— Pateicos, — Lūmiss neskanīgi teica.

— Paziņojiet man savu galīgo lēmumu!

Lūmiss vēlreiz pateicās komandierim un atgriezās teltī stipri uzbudināts. Viņš domāja par gaidāmo ceļojumu pāri kalniem un purviem, garām pirmatnējām apmetnēm un klejojošām mežoņu ordām. Viņš iztēlojās sarežģījumus, kurus visam tam pievienos lieti un drausmīgās viesuļvētras. Vēl nekad viņa bagātā, viegli iekustināmā fantāzija nebija uzbūrusi tik spilgtas un šausminošas ainas kā tagad, kad viņš iedomājās atceļā draudošās briesmas.

Nokļūt šeit bija grūti, bet atgriezties būs daudz grūtāk. Un šoreiz pacietīgais stoiķis Kromptons nepasargās viņa jūtīgo estēta dvēseli no visādām dzīves likstām. Viņam vajadzēs pašam izturēt vēju un lietu, bada un slāpju, noguruma un baiļu emocionālo slodzi. Viņam būs jāpārtiek no rupjas, negaršīgas barības un jādzer riebīgi smirdošs ūdens. Un viņam vajadzēs veikt neskaitāmus, reizē sarežģītus un apnicīgus pienākumus, kurus Kromptons apguva ar tādām pūlēm, bet viņš pats līdz šim bija pilnīgi ignorējis.

Visa atbildība gulsies uz viņa pleciem. Viņam būs jāizvēlas maršruts un jāpieņem lēmumi, no kuriem atkarīga tiklab viņa, kā Kromptona dzīvība.

Vai viņš to spēs? Viņš — tipisks pilsētnieks, augsti civilizētas sabiedrības produkts … Viņa interešu lokā allaž ietilpušas vissmalkākās, delikātākās cilvēku psihes problēmas, nevis dabas untumi un trakojošas stihijas. Dzīvodams cilvēku radītā, mākslīgā vidē — betona alās un pilsētu labirintos —, viņš vienmēr bija vairījies no pirmatnēji skarbās, neaptēstās zemes un debesu pasaules. Paslēpies aiz neskaitāmām trotuāru, durvju, logu, sienu un griestu barjerām, viņš pat bija sācis šaubīties par šīs gigantiskās, visu samaļošās mašīnas spēku, ko tik pievilcīgi aprakstījuši agrāko laiku rakstnieki un kas vēl šobaltdien piegādā dziesmu un dzejoļu autoriem lieliskas, tēlainas detaļas. Sauļojoties rāmā Marsa vasaras dienā vai pussnaudā klausoties, kā aiz loga svilpo naksnīgs vējš, Lūmiss pamazām bija nācis pie atziņas, ka cilvēki stipri pārvērtē dabu.

Bet tagad — tas tiešām ir satriecoši — viņam bija pašam jāņem rokās kuģa stūre un jāstājas pretim dabas stihijām.

Lūmiss domāja par to un skaidri iztēlojās savu pēdējo stundu. Domās viņš jau skatīja to brīdi, kad viņa spēki būs galā un viņš gulēs vētras auru piedārdinātā aizā vai, nodūris galvu, sēdēs lietus straumju pārplūdinātā purvā. Viņš mēģinās turpināt ceļu, mēģinās atrast sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjoties aiz noguruma galējās robežas. Bet šos spēkus viņš neatradīs. Un tad radīsies sajūta, ka viss ir veltīgi, viņš palicis viens un viņam jāpazūd dabas neaptveramajā bezgalībā. Dzīve prasīs pārāk lielu piepūli, pārāk lielu sasprindzinājumu. Viņš, tāpat kā daudzi pirms viņa, atzīs sevi par uzvarētu, padosies, pieplaks pie zemes un gaidīs nāvi…

Lūmiss pačukstēja:

— Krompton? …

Atbildes nebija.

— Krompton! Vai tu mani dzirdi? Es tev atdošu varu. Tikai izvelc mūs no šīs staignās siltumnīcas. Ved mūs atpakaļ uz Zemi. vai Marsu! Krompton, es negribu mirt!

Atbildes joprojām nebija.

— Labi, Krompton, — Lūmiss, nu jau gluži aizsmacis, čukstēja. — Tu esi uzvarējis. Saņem varu! Dari, ko gribi. Es padodos, viss pieder tev. Tikai, lūdzu, uzņemies vadību!

— Pateicos, — Kromptons ledaini teica un pārņēma kontroli pār Kromptona ķermeni.

Desmit minūtes vēlāk viņš paziņoja komandierim savu galīgo lēmumu. Pulkvedis gurdi pašūpoja galvu un nosprieda, ka laikam gan nekad neiemācīsies saprast cilvēkus.

Pēc tam Kromptons iekāpa prāvā vienkocī, kas bija piekrauts ar dažnedažādām precēm. Airētāji uzrāva brašu dziesmu un iestūma laivu upē. Kromptons pagriezās un uzmeta pēdējo skatienu Modro nometnes teltīm, kas drīz pazuda aiz upes līkuma.

Ceļojums pa Asiņaino upi Kromptonam atgādināja ekspedīciju uz vissenāko pagātni. Seši iedzimtie dziļā klusumā saskanīgi cilāja airus, un vienkocis kā ūdens zirneklis slīdēja pa plato, rāmo straumi. Šur tur no krastiem pār upi liecās milzu papardes un, alkaini trīcēdamas, stiepa laivai pretim garos stublājus. Airētāji, apmainīdamies ar skaļiem brīdinājuma saucieniem, virzīja kanu laivu uz straumes vidu, un papardes atkal gurdi sašļuka pusdienas tveicē. Vietām koku zari bija savijušies, izveidodami kaut ko līdzīgu tumšam lapotņu tunelim. Tādās reizēs visi patvērās zem brezenta nojumes un, kamēr laiva brīvi slīdēja pa straumi, klausījās, kā visapkārt, maigi plakšķēdami, krīt koku indīgās sulas pilieni. Taču drīz virs galvas atkal parādījās starojoši baltās debesis, un iedzimtie tūdaļ ķērās pie airiem.

— Baismi! — Lūmiss šausminādamies nočukstēja.

— Tiešām, — Kromptons piekrita, jo arī viņam apkārtne iedvesa stindzinošas šausmas.

Asiņainā upe nesa viņus uz kontinenta vidieni. Naktīs, pietauvojušies straumes vidū pie kāda akmens, viņi dzirdēja naidīgo aīsu kaujas saucienus. Reiz divi aīsu vienkoči sāka dzīties viņiem pakaļ. Kromptona airētāji sarāva, cik jaudas, un viņu kanu laiva strauji aizslīdēja uz priekšu. Ienaidnieki stūrgalvīgi sekoja viņiem.

Kromptons pielādēja šauteni. Bet viņa airētāji, baiļu mudināti, vēl niknāk iegūla airos, un drīz vajātāji atpalika upes līkumā.

Visi uzelpoja, taču prieks nebija ilgstošs. Kādā šaurā vietā viņus sagaidīja bultu krusa no abiem krastiem. Viens airētājs smagi atkrita uz borta: viņa ķermenī bija ieurbušās četras bultas. Pārējie vēlreiz sarāva, cik jaudas, un jau pēc brītiņa kļuva ienaidniekiem neaizsniedzami.

Aīsa līķi pārmeta pār bortu, un izsalkušie upes iemītnieki nekavējoties uzklupa ēsmai. Pēc tam milzīgs bruņām klāts nezvērs ar krabja spīlēm ilgi sekoja laivai, ik pa brīdim paceldams virs ūdens savu apaļo galvu un pacietīgi gaidīdams nākamo upuri. Pat šauteņu lodes nespēja aizdzīt briesmoni; tā klātbūtne mocīja Kromptonu kā lietuvēns.

Briesmonis dabūja vēlreiz pamieloties, kad divi airētāji nomira, acīmredzot saindējušies ar pelēcīgā pelējuma sēnītēm, kas ibija ielavījušās laivā pa viņu airiem. Krabjveida nezvērs abus mierīgi aprija un gaidīja tālāk. Bet šī upes dievība savā ziņā noderēja ekspedīcijai arī par aizsegu. Naidnieku bars, kas bija sācis viņus vajāt, ieraudzījis nezvēru, sacēla neiedomājamu brēku un steigšus metās atpakaļ džungļos.

Briesmonis viņiem «ekoja pēdējās simts jūdzes — līdz pat ceļa galam. Kad viņi beidzot piebrauca pie apsūnojušas kuģu piestātnes upes krastā, tas apstājās, brīdi sērīgi nolūkojās uz ceļiniekiem, tad pagriezās un aizpeldēja atpakaļ pa upi.

Airētāji pievilka laivu pie pussagruvušās piestātnes. Kromptons uzrāpās uz tās un ieraudzīja ar sarkanu krāsu notrieptu dēļa galu. Apgriezis to uz otru pusi, viņš izlasīja uzrakstu: «Asiņainā delta. 92. apmetne.»

Tālāk pletās vienīgi džungļi. Viņi bija sasnieguši Dena Steka pēdējo patvērumu.

Šaura, aizaugusi taciņa veda no krastmalas uz izcirtumu džungļos. Tur skatienam atklājās kaut kas līdzīgs spoku pilsētai. Putekļainajā ielā neredzēja nevienu dzīvu radību, zemo, nekrāsoto māju logos neparādījās neviena seja. Pilsētiņa klusi suta baltajā pusdienas tveicē. Kromptons nedzirdēja ne skaņas, atskaitot paša soļu švīkoņu sakaltušajos dubļos.

— šī ainava man diez kā nepatīk, — Lūmiss sacīja.

Kromptons lēni gāja pa pilsētiņas vienīgo ielu. Lūk,

virkne noliktavu, uz kuru sienām ar ķeburainiem burtiem uzvilkti īpašnieku uzvārdi. Mazliet tālāk — gluži tukšs bārs; tā durvis iekārtas tikai vienā eņģē, ar moskītu tīkliem aizsegtie logi izsisti. Pagājis garām trim tukšiem veikaliem, viņš pamanīja ceturto, kuram bija izkārtne ar uzrakstu: «Steks & Finčs. Dažādas preces».

Kromptons iegāja veikalā. Uz grīdas gulēja kārtīgi sakrauti preču saiņi, vēl vairāk preču karājās pie spārēm. Veikalā nebija neviena cilvēka.

— Vai te kāds ir? — Kromptons skaļi jautāja un, nesaņēmis atbildi, izgāja ārā.

Pilsētiņas pašā galā viņš ieraudzīja masīvu, klētij līdzīgu ēku. Tās priekšā uz ķebļa sēdēja tumši iededzis ūsains vīrs, kuram varēja būt ap piecdesmit gadu. Aiz jostas viņam bija aizbāzts revolveris. Ķeblis, uz kura viņš sēdēja, balstījās pret ēkas sienu, un šķita, ka sēdētājs ir pa pusei iesnaudies.

— Dens Steks? — Kromptons jautāja.

— Tur, iekšā, — nepazīstamais atrūca.

Kromptons paspēra soli uz durvju pusi. Ūsainis sakustējās, un revolveris pēkšņi atradās viņa rokā.

— Prom no durvīm!

— Kāpēc? Kas noticis?

— Jūs gribat teikt, ka nekā nezināt? — ūsainis jautāja.

— Nē! Kas jūs tāds esat?

— Esmu Eds Tailers, šerifs. Mani ievēlējuši Asiņainās deltas pilsoņi un šajā amatā apstiprinājis Modro komandieris. Steks apcietināts. Un šis te ir viņa cietums, vismaz pagaidām.

— Cik ilgi viņam būs šeit jātup?

— Pāris stundu, ne vairāk.

— Vai es varētu ar viņu parunāt?

— Nē… ē.

— Vai varēšu parunāt, kad viņš būs ticis ārā no šejienes?

— Protams, — Tailers teica, — bet es šaubos, vai viņš jums atbildēs.

— Kāpēc?

Šerifs greizi pasmīnēja.

— Steks pavadīs cietumā tikai dažas stundas. Pēc pusdienas mēs viņu no turienes izvedīsim, uzmetīsim cilpu kaklā un pakārsim pēc visiem noteikumiem. Kad šis darbiņš būs izdarīts, varēsit runāt, cik patīk. Bet, kā jau teicu, es stipri šaubos, vai viņš jums atbildēs.

Kromptons bija pārāk noguris, lai izjustu visu šī trieciena spēku. Viņš jautāja:

— Ko tad īsti Steks pastrādājis?

— Slepkavību.

— Nositis kādu iedzimto?

— Ne velna, — Tailers viebdamies atbildēja. — Kurš gan uztrauktos tāda nieka dēļ? Steks nogalinājis cilvēku — Bartonu Finču. Savu kompanjonu. Finčs pagaidām vēl ir dzīvs, bet drīz noliks karoti. Vecais dakteris domā, ka līdz vakaram viss būšot cauri, un tā jau ir slepkavība. Steku tiesāja zvērinātie, tādi paši pilsoņi kā viņš, un atzina par vainīgu Bartona Finča noslepkavošanā. Bez tam viņš Billijam Ridbernam pārlauza kāju un Elijam Telbotam — divas ribas, izdemolēja Moriartija bāru un vispār sarīkoja pilsētā traci. Tiesnesis — tas esmu es — piesprieda viņam nāves sodu pakarot, un mēs to izpildīsim, cik vien ātri iespējams. Tas nozīmē — šo pēcpusdienu, kad puiši būs atgriezušies no jaunā dambja, kur viņi pašlaik strādā.

— Kad Steku tiesāja? — Kromptons painteresējās.

— Šorīt.

— Un kad notika slepkavība?

— Kādas trīs stundas agrāk.

— Ātri gan jūs strādājat, — Kromptons piezīmēja.

— Mēs šeit, Asiņainajā deltā, laiku veltīgi nešķiežam, — Tailers ne bez lepnuma atteica.

— Man ari tā liekas. Jūs pat uzraujat cilvēku pie karātavām, pirms viņa upuris ir nomiris.

— Kā jau teicu, Finča stundas ir skaitītas. — Tailers piemiedza- acis, un viņa skatiens kļuva dzeļošs. — Vispār, svešiniek, es jūs brīdinu: labāk nejaucieties Asiņainās deltas tieslietās, citādi jums var klāties plāni… Mums nav vajadzīgi nekādi pārgudri advokātu triki, lai atšķirtu, kur taisnība un kur netaisnība.

Lūmiss uzstājīgi čukstēja Kromptonam:

— Liecies mierā! Laidīsimies ātrāk prom no šejienes 1

Taču Kromptons izlikās neko nedzirdam. Viņš sacīja šerifam:

— Mister Tailer, Dens Steks ir mans pusbrālis.

— Jo ļaunāk jums, — Tailers teica.

— Man tiešām nepieciešams ar viņu parunāt. Kaut piecas minūtes. Lai nodotu mātes pēdējo sveicienu.

— Nekas neiznāks.

Kromptons parakņājās kabatā un izvilka saburzītu naudas zīmju žūksni.

— Tikai divas minūtes!

— Labi. Varbūt… Nolādēts!

Sekodams Tailera skatienam, Kromptons ieraudzīja pa putekļaino ielu strauji tuvojamies ļaužu baru.

— Puiši nāk, — Tailers iesaucās. — Tagad es jums vairs nevarētu līdzēt, pat ja gribētu … Bet manis pēc, ja vēlaties, varat būt klāt pie kāršanas.

Kromptons atkāpās, dodams nācējiem ceļu. Viņu bija vismaz pussimts, un tālumā parādījās vēl citi. Lielāko tiesu tie bija stalti, plecīgi vīri ar skarbām, vēju appūstām sejām — tādi, ar kuriem nav ieteicams dzīt jokus, turklāt gandrīz katram pie sāniem bija ierocis. Viņi pārmija dažus vārdus ar šerifu.

— Nedari muļķības, — Lūmiss brīdināja.

— Te es diemžēl neko nevaru darīt, — Kromptons skumji atbildēja.

Šerifs Tailers atvēra klēts durvis. Bariņš vīru iegāja pa tām un pēc brītiņa iznāca, stiepjot kādu sev līdzi. Kromptons pat nedabūja šo cilvēku redzēt, jo pūlis tūdaļ ielenca apcietināto no visām pusēm.

Kromptons sekoja pūlim, kas vilka ieslodzīto uz pilsētiņas otru malu, kur pār milzīga koka zaru jau bija pārmesta virve ar cilpu galā.

— Zarā viņu! — pūlis rēca.

— Puiši! — Dena Steka balss bija tikko dzirdama. — Ļaujiet pateikt…

— Pie joda, — kāds no pūļa sauca. — Pakārt viņu, un cauri!

— Dodiet pēdējo vārdu! — Steks izmisis brēca.

Gluži negaidīti šerifs atbalstīja viņa lūgumu.

— Puiši, ļaujiet viņam runāt. Pirms nāves katram uz to ir tiesības. Klāj vaļā, Stek, tikai nevelc garumā.

Uzmetuši Stekam kaklā cilpu, viņi uzcēla Denu uz furgona, un vismaz ducis roku satvēra virves otru galu.

Beidzot ari Kromptons viņu ieraudzīja. Kā apmāts Elisters skatījās uz šo ilgi meklēto savas personības sastāvdaļu.

Dens Steks bija masīvs, liela auguma vīrs. Viņa stūrainās sejas asie un reizē smagnējie vaibsti liecināja par kaislībām un naidu, bailēm un varmācību, slepeniem netikumiem un slēptu nožēlu. Viņam bija plaši ieplestas nāsis, biezas lūpas, spēcīgi zobi un šauras, nodevīgas acis. Cieti, melni mati stūrgalvīgi krita uz sakarsušo pieri, un tumši bārdas rugāji klāja kaistošos vaigus. Steka izskats precīzi atbilda viņa stereotipam. Steks bija holēriķis; šo temperamentu, kas atvasināts no pirmelementa Gaisa, rada pārmērīgs daudzums karstas, dzeltenas žults, kura liek cilvēkam ātri iekaist dusmās, reizē laupot tam saprātu.

Steks lūkojās pāri pūlim līdz baltkvēlei nokaitētajās debesis. Tad viņš lēni nolieca galvu un bronzas protēze uz viņa labās rokas stumbeņa ugunīgi iedzirkstījās dienas žilbinošajā baltumā.

— Puiši, — sacīja Steks, — savā mūžā esmu nodarījis daudz ļauna.

— Un to tu stāsti mums? — kāds skaļi iesaucās.

— Esmu bijis melis un krāpnieks, — Steks kliedza.

— Es iesitu meitenei, kuru mīlēju, iesitu pamatīgi, gribēdams viņu sāpināt. Es apzagu savus mīļos vecākus. Bez vajadzības izlēju šīs planētas nelaimīgo aborigēnu asinis. Puiši, esmu dzīvojis slikti!

Pūlis ņirgājās par sentimentālo runu.

— Bet es gribu, lai jūs zinātu, — Steks auroja,

— gribu, lai jūs zinātu, ka esmu cīnījies ar savu grēcīgo dabu un centies to pieveikt. Es cīkstējos ar veco velnu, kas mīt manā dvēselē, cīkstējos kā vīrs, nežēlodams spēkus. Es pievienojos Modrajiem un divus gadus biju goda vīrs, ne sliktāks par jebkuru citu. Tad ārprāts atkal pievārēja mani un es nogalināju.

— Vai tu esi beidzis? — šerifs jautāja.

— Bet es gribu, lai jūs zinātu… — Steka auri pārvērtās kaucienos, un viņa asinīm pielijušās acis gandrīz vai izsprāga no dobumiem. — Atzīstos, ka esmu nodarījis daudz ļauna, atzīstos visā pilnībā un bez jebkādas piespiešanas. Bet, puiši, es nenogalināju Bartonu Finču!

— Labs ir, — šerifs teica. — Ja esi galā, ķersimies pie lietas.

Steks iekaucās vēl spalgāk:

— Uzklausiet mani! Finčs bija mans draugs, mans vienīgais draugs visā pasaulē! Es gribēju viņam palīdzēt, es tikai mazliet sakratīju viņu, lai atjēdzas… Kad viņš tomēr neatjēdzās, es laikam pazaudēju galvu, izdemolēju Moriartija bāru un iekaustīju dažus puišus. Bet dieva priekšā es zvēru, ka neesmu Finčam darījis pāri!

— Vai tu beidzot esi galā? — šerifs vaicāja.

Steks atvēra muti, atkal aizvēra to un pamāja ar galvu.

— Kārtībā, zēni, — šerifs teica. — Sāksim.

Vīri iekustināja furgonu, uz kura stāvēja notiesātais. Sajā brīdī Steks, kura seja pauda bezgalīgu izmisumu, ieraudzīja pūlī Kromptonu.

Un pazina viņu.

Lūmiss ātri nobēra:

— Lūdzu, nepārsteidzies, neņem pie sirds, nedari nekā, netici viņam, atceries, kā viņu raksturoja citi, padomā par visu viņa biogrāfiju, viņš mūs pazudinās, sašķaidīs drumslās. Viņš dominēs, viņš ir stiprs, viņš ir slepkava, viņš ir pats nelabais.

Tai pašā mirklī Kromptonam iešāvās prātā, kā doktors Beringers bija novērtējis viņa izredzes.

«Jebkurš mēģinājums reintegrēties tev nozīmēs ārprātu vai kaut ko vēl ļaunāku..

— Viņš ir pilnīgi samaitāts, — Lūmiss bubināja, — jauns, nekam nederīgs, absolūti neglābjams!

Bet Steks bija daļa no Kromptona! Arī viņš ilgojās pēc pilnveidošanās, bija cīnījies, lai iegūtu varu pār sevi, cietis neveiksmi un cīnījās atkal. Steks nebija absolūti neglābjams, katrā ziņā viņš nebija neglābjamāks par pašu Kromptonu vai Lūmisu.

Bet vai Steks teica taisnību? Varbūt šī kaislīgā runa bija mēģinājums pēdējā brīdī iežēlināt klausītājus un tādējādi panākt sprieduma atcelšanu?

Nē, Stekam jātic! Viņam jādod vēl viena iespēja, jāpalīdz …

Tiklīdz furgons sakustējās, Steks cieši palūkojās Kromptonam acīm. Jautājums bija izlemts, un Kromptons ielaida Steku sevī.

Pūlis ierēcās, kad Steka ķermenis nokrita no furgona malas, dažas sekundes raustījās drausmīgos krampjos, tad palika nekustīgi karājamies nostieptās virves galā. Elisters sagrīļojās no trieciena, kuru bija dabūjis, uzņemdams sevī Steka personību.

Mirkli vēlāk viņš zaudēja samaņu.

Kromptons kaut cik atguvas uz saliekamas gultas mazā, vāji apgaismotā istabiņā.

— Nu, kā? Vai esat atkal uz pekām? — kāds jautāja. Elisters pazina runātāju — tas bija šerifs Tailers.

— Jā, viss kārtībā, — Kromptons automātiski teica.

— Es saprotu, šī procedūra nevar nesatriekt tādu civilizētu cilvēku kā jūs. Cerams, tagad jūs kādu brīdi varēsit iztikt bez manis?

— Noteikti, — Kromptons vienaldzīgi atbildēja.

— Labs ir. Mani gaida darbs. Pēc pāris stundām nākšu jūs atkal apraudzīt.

Tailers aizgāja. Kromptons pamēģināja tikt skaidrībā ar sevi.

Integrācija … Saplūšana … Pilnība … Vai viņš to sasniedzis, gulēdams dziedinošajā nesamaņā? Kromptons piesardzīgi sāka pārbaudīt savu apziņu.

Viņš tur atrada Lūmisu, kas izmisīgi vaimanāja un, drausmīgi iebiedēts, kaut ko šļupstēja par Oranžo tuksnesi, ekskursiju uz Briljantu kalniem, par sieviešu burvību, greznību, jūtām un daili.

Turpat bija arī Steks, masīvs un nekustīgs, ar citiem komponentiem nesavienojies.

Kromptons aprunājās ar Steku, nolasīja viņa domas un saprata, ka savā pēdējā runā Steks bijis līdz galam godīgs. Viņš tiešām no visas sirds tiecās pēc pilnveidošanās, paškontroles un savaldības.

Un tikpat skaidri Kromptons saprata, ka Steks absolūti nav spējīgs pilnveidoties, iegūt paškontroli un savaldību. Pat tagad, par spīti visām pūlēm, Steks kaislīgi alka pēc atriebības. Viņa domas mežonīgi dārdēja, veidojot krasu pretstatu Lūmisa gaudulīgajiem šļupstiem. Viņa apziņā virmoja diži sapņi par atriebību, neprātīgi visas Venēras iekarošanas plāni. Kaut ko izdarīt ar šiem nolāpītajiem aborigēniem, noslaucīt viņus no planētas virsas, atbrīvot vietu Zemes cilvēkiem! Saplosīt gabalu gabalos nolādēto Taileru! Apšaut ar ložmetēju visus pilsētas iedzīvotājus un tad paziņot, ka to izdarījuši iedzimtie! Savākt vienkopus uzticamus vīrus, radīt privātu armiju, kas sastāvētu vienīgi no STEKA pielūdzējiem, ieviest dzelzs disciplīnu — nekāda vājuma, nekādu svārstību! Pārgriezt rīkles Modrajiem, un tad neviens vairs nekavēs viņu iekarot, slepkavot, atriebties, trakot un terorizēt!

Atvairīdams triecienus no divām pusēm, Kromptons mēģināja saglabāt līdzsvaru, pakļaut sev Steka un Lūmisa personības. Viņš izmisīgi cīnījās, lai šīs sastāvdaļas sakausētu vienā stabilā individā. Taču šizoīdi izmisīgi pretojās, nevēlēdamies atteikties no savas patstāvības. Šķelšanās līnijas padziļinājās, iezīmējās aizvien jaunas un jaunas nesamierināmas pretrunas; Kromptons juta, ka viņa paša iekšējā stabilitāte un veselais saprāts ir nopietni apdraudēti.

Pēkšņi Denam Stekam, kas neatlaidīgi, kaut arī veltīgi, centās pārveidot sevi, uznāca apgaismības mirklis.

— Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet es jums nevaru līdzēt. Mums vajadzīgs ceturtais.

— Kāds ceturtais?

— Es mēģināju, — Steks gaudās. — Es gribēju laboties! Bet manī visa kā bija par daudz: par daudz pretrunu, par daudz karsta un auksta, cēla un zemiska. Domāju, ka varēšu izārstēties pats. Tāpēc nolēmu sašķelties.

— Ko?

— Vai tad jūs mani nedzirdat? — Steks jautaja. — Arī es taču biju šizofrēniķis. Apslēpts. Tas noskaidrojās tikai šeit, uz Venēras. Kad atgriezos Portņūhār- lemā, sadabūju vēl vienu Dirjēra ķermeni un sašķē- los… Domāju, man būs vieglāk tikt galā ar sevi, ja būšu kļuvis vienkāršāks. Bet es kļūdījos.

— Tātad mums ir vēl viena sastāvdaļa? — Kromptons iekliedzās. — Protams, bez viņa mēs nevaram reintegrēties! Kas viņš tāds, kur viņš atrodas?

— Es centos, — Steks gaudās. — Kā es centos! Mēs abi bijām kā brāļi, viņš un es. Domāju, ka varēšu no viņa daudz ko mācīties, viņš bija tik kluss un mierīgs, tik pacietīgs un tik labs! Un es mācījos! Bet tad viņš sāka uzdot…

— Kas viņš tāds bija? — Kromptons vaicāja.

— Es gribēju viņam palīdzēt, gribēju šīs muļķības izdzīt viņam no galvas. Bet viņa veselība strauji pasliktinājās, viņš vairs negribēja dzīvot. Man zuda pēdējā cerība; prāta aptumsumā es viņu pamatīgi sapurināju un izdemolēju Moriartija bāru. Bet es nenogalināju Bartonu Finču! Viņš pats negribēja vairs dzīvot!

— Tātad pēdējā trūkstošā sastāvdaļa ir Finčs?

— Jā! Jums jāiet pie Finča, kamēr viņš vēl nav labprātīgi šķīries no dzīves, un jāmēģina viņu ievilkt sevī. Tur, bodes mazajā dibenistabā … Derētu pasteigties …

Steks atkal ļāvās sapņiem par asiņainām slepkavībām, bet Lūmiss sāka kaut ko šļupstēt par zilajām Ksanādu alām.

Ar milzīgu piepūli Kromptons uzslēja Kromptona ķermeni kājās un aizvilka līdz durvīm. Ielas otrā galā viņš ieraudzīja Steka veikalu. «Ātrāk uz turieni!» Kromptons sev pavēlēja un izklumburoja uz ielas.

Viņš nosoļoja miljonu jūdžu. Tūkstoš gadus viņš rāpās kalnos, šķērsoja "upes, tuksnešus, purvus, nokāpa alās, kas veda uz Zemes centru, un iznira okeānos, pa kuriem aizpeldēja līdz pašiem attālākajiem krastiem. Šī neiedomājami garā ceļojuma beigās viņš sasniedza Dena Steka un Bartona Finča veikalu.

Dibenistabā uz kušetes, apsedzies līdz zodam, gulēja Finčs — Kromptona pēdējā cerība. Paskatījies uz viņu, Elisters tūdaļ saprata, cik bezcerīgi bijuši visi meklējumi.

Finčs gulēja klusi, ar plaši ieplestām acīm stingi lūkodamies tukšumā. Pasaule viņam vairs neeksistēja, un arī viņš pasaulei, šķiet, vairs nebija aizsniedzams. Kromptons redzēja apaļu, baltu, neizteiksmīgu idiota ģīmi. Plakanie Būdas vaibsti likās sastinguši necilvēcīgā mierā un vienaldzībā; šis vīrs neko negaidīja un nevēlējās. Tieva siekalu strūkliņa tecēja no viņa lūpām, sirds pukstēja reti un neregulāri. Šis dzīvei vismazāk piemērotais no Kromptona šizoīdiem iemiesoja sevī ar pirmelementu Zemi saistīto flegmātisko temperamentu, kas cilvēku dara vienaldzīgu un pasīvu.

Kromptons atvairīja draudošo ārprāta lēkmi un pierāpoja pie Finča gultas. Viņš lūkojās idiotam acīs un sakopoja beidzamos spēkus, lai piespiestu Finču redzēt, pazīt, reintegrēties.

Finčs neredzēja nekā.

Kromptons bija cietis neveiksmi. Viņš ļāva savam nogurušajam, pārpūlētajam ķermenim nokrist blakus idiota gultai un bezspēcīgi vēroja, kā smadzenēs arvien straujāk sagriežas neprāta virpuļi.

Šajā brīdī neremdināmi uzņēmīgais, ar sevi mūžam neapmierinātais Steks kārtējo reizi atbrīvojās no asiņaino murgu varas. Tas uzmundrināja Kromptonu., un viņi abi vēlreiz pacentās ietekmēt Finču. Arī Lūmiss atrada sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjoties aiz noguruma galējās robežas, un pievienojās kopīgajiem pūliņiem.

Visi trīs nenovērsa no idiota acis. Un Finčs, kuru bija pamodinājušas viņa personības trīs ceturtdaļas, kas neatvairāmi tiecās pēc veselā, sasparojās. Viņa sejā uz mirkli pavīdēja izpratne. Viņš pazina.

Un piekrita reintegrācijai.

Kromptons juta, ka Finča īpašības — bezgalīgs miers un iecietība — pārplūdina viņu. Četri temperamenti, kas sakņojas Zemē, Gaisā, Ugunī un Ūdenī, bija apvienojušies. Un pilnīga saplūšana beidzot kļuva iespējama.

Bet kas tad tas? Kas notiek? Kāds spēks gūst virsroku, noslaucīdams visu no ceļa?

Griezīgi iekliedzies, Kromptons ar nagiem mēģināja pārplēst sev rīkli. Vēl mazliet, un tas viņam būtu izdevies. Taču tieši šajā mirklī viņš zaudēja samaņu un nogāzās uz grīdas blakus Finčam.

Pēc kāda laika gulošais atvēra acis, nožāvājās, tīksmi izstaipījās, ar neizsakāmu baudu ieelpoja gaisu un guva no apkārtējās vides pirmos krāsainos iespaidus. Viņš bija apmierināts ar sevi un nosprieda, ka pasaulē vēl ir darbi, kas jāpaveic, mīla, kas jāsastop, un vesela dzīve, kas jānodzīvo.

Ķermenis, kas agrāk bija piederējis Elisteram Kromptonam un kurā uz laiku bija atraduši patvērumu Edgars Lūmiss, Dens Steks un Bartons Finčs, piecēlās. Kļuva skaidrs, ka ir nobriedusi nepieciešamība atrast šim cilvēkam jaunu vārdu.

Загрузка...