Sivašiete

— Kaut es būtu vīrietis … —- Viņas vārdos īstenībā nebija nekā aizvainojoša, tomēr abiem vīriem, kas atra­dās teltī, nepalika nepamanīta kaislā nicināšana melnajās acīs.

Tommijs, anglis un jūrnieks, acīm redzami jutās aiz­skarts, turpretī vecais bruņinieks Diks Hamfrīzs, Korn- velas zvejnieks, kurš kādu laiku bija bijis arī lašu mag­nāts, savā parastajā labsirdībā uzsmaidīja runātājai. Viņa vienkāršajā sirdī sievietem piederēja ļoti plaša vieta, viņš nelikās ne zinis gar sieviešu «niķiem un stiķiem», kā pats mēdza izteikties, un nedusmojās, kad šaurais gara ap­vārsnis nejāva tām aptvert notikumus kopumā. Lai nu bijis kā būdams, viņi neatbildēja ne vārda, abi šie vīri, kas pirms trim dienām bija uzņēmuši savas telts pajumtē pusnosalušu sievieti, devuši tai ēdienu un siltumu un pie­spieduši indiāņu nesējus atdot sievietei viņas mantas. Par to vajadzēja samaksāt krietnu žūksni dolāru un likt lietā arī spēku: Diks Hamfrīzs, acis šauri samiedzis, ar pa­celtu vinčestru turēja indiāņus uz grauda, kamēr Tommijs sadalīja maksu, pēc saviem ieskatiem noteikdams katram saņemamo tiesu. īstenībā tas bija sīks atgadījums, taču gaužām nozīmīgs sievietei, kas centās — tīrais neprāts! — saglabāt patstāvību Klondaikā, kur visus bija sagrābis tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada zelta drudzis. Vīriešiem pārpārēm pietika pašiem savu rūpju, turklāt viņiem ne prātā nenāca atbalstīt tādas sievietes, kas iedo­mājušās pašas uz savu roku cīnīties un tikt galā ar Arkti­kas ziemas grūtībām.

— Būtu es vīrietis, tad zinātu gan, ko darīt, — atkār­toja Mollija, tā pati sieviete, kuras acīs dega kaislā nici­nāšana; un viņas balsī šoreiz ieskanējās visās piecās amerikāņu paaudzēs uzkrātā stūrgalvība.

Iestājās klusums. Tommijs iebāza pannu ar sausiņiem Jukonas pavarda cepeškrāsniņā un piemeta malku. Viņa tumši iedegušajā sejā iesitās sārtums, un, kad viņš no­lieca galvu, varēja redzēt, ka arī kakls koši pietvīcis. Diks, it ka nekas nebūtu noticis, turpināja ar trīsšķautnaino buru lāpāmo adatu šūt kopā satrūkušās siksnas — viņš bija pārāk labsirdīgs, lai skaistos par sievietes dusmu vētru, kas teju, teju draudēja izlauzties teltī, kuru jau bez tā drebinaja vēja brāzmās.

— Nu, un kas notiktu, ja jūs būtu vīrietis? — viņš mī­līgi apvaicājās. Adata bija īestrēgusi ādā, un viņš uz mirkli pārtrauca darbu.

— Ja es būtu vīrietis, tad apjoztu bagāžas siksnas un ietu pakaļ mantām. Es negulšņātu teltī, kad Jukona kuru katru mirkli var aizsalt, bet mantas vēl kalnu pārejā. Bet jūs … tie esot vīrieši — sēž, rokas klēpī salikuši, nobi­jušies no pāris lietus lāsēm. Teikšu jurns skaidri un gaiši: jenkiji ir tēsti no cita koka. Viņi tūliņ pat lūkotu nokļūt Dausonā, kaut vai līdz ceļiem būtu jābrien pa pekles lies­mām. Bet jūs, ko jūs, jūs… Ak, kaut es būtu vīrietis!

— Man gan, sirsniņ, labak patīk, ka jūs neesat vīrie­tis, — noteica Diks Harnfrizs, apmezdams raupjo diegu ap adatas galu un paris veikliem rāvieniem izvilkdams adatu cauri siksnas adai.

Aukas brāzieni ar troksni sitās pret telti, un pa plāno audeklu jautri un nikni nograbēja krusas graudi. Dūmi, neatraduši ceļu uz āru, vēlas atpakaļ pavardā un piepil­dīja telti ar slapjas egļu malkas sīvo, kodīgo dvaku.

— Velns parāvis! Kāpēc gan sievietei nevarētu būt vai­rāk prāta? — Tommijs pukojās, iznirdams no dūmiem un sasarkušām, asarojošam acīm paskatīdamies uz Mol- liju.

— Bet kāpēc vīrietis nevarētu pierādīt, ka viņš ir vī­rietis?

Tommijs pietraucās kājās, izgrūzdams lāstu, kas jeb­kurai maigākai sievietei būtu iedvesis šausmas, ar rāvienu atraisīja mezglu un pavēra telts durvis.

Visi trīs paraudzījās ārā. Ainu, kas viņiem tur atklājās, pie labākās gribas nevarēja nosaukt par jauku. Priekš­plānā rēgojās vairākas pilnīgi samirkušas teltis, bet aiz tām pa krauju lejup uz aizu putodama gāzās ūdens straume. Aizai cauri paloja kalnu upīte. Šur tur izmētā­tās pundureglītes, kas ar saknēm sīksti turējās plānajā augsnes kārtiņā, liecināja, ka tuvumā atrodas mežs. Upes otrā krastā cauri biezajam lietus aizkaram viedās pelēk- bālgana šļūdoņa neskaidrie apveidi. Nezināmu pazemes grūdienu ietekmē skatītājiem turpat acu priekšā no šļū- doņa lēnām atšķēlās milzīga ledus blīva un gāzās lejup; drausmīgais grandiens uz brīdi pārmāca pat vētras aurus. Mollija neviļus sarāvās.

— Nu, paskaties, sieviete! Paraugies labi uzmanīgi! Jāiet trīs jūdzes pret vētru līdz Krāteru ezeram, pāri di­viem šļūdoņiem, jākāpj pa apledojušiem pakāpieniem, jā­brien līdz ceļiem pa ūdeni… Paskaties tu, jenkiju varone! Skaties, kur ir tavi drosmīgie jenkiji! — Tommijs nikni pamāja ar roku uz to pusi, kur bija redzamas pie zemes pieplakušās teltis. — Tur dzīvo tikai jenkiji. Vai kāds no viņiem iet uz Dausonu? Vai kaut viens apsprādzējis ba- gažas siksnas? Bet tu iedomāsies mums, vīriem, mācīt, kas darāms? Skaties, kad es tev saku!

Otrs ledus blāķis dārdēdams novēlās ielejā. Vējš iesi­tās telts ieejā un piepūta brezentu; šķita, tūliņ auklas pārtrūks un brezenta mājoklis kā balons pacelsies gaisā. Sēdētājiem ap galvu tinās dūmu grīstis, bet sejā cirtās asi krusas graudi. Tommijs steidzīgi aizrāva ciet ieejas spraugu un no jauna sāka darboties ap pavardu. Diks Hamfrīzs iesvieda salāpītas siksnas kaktā un aizkūpināja pīpi. Pat Mollija uz brītiņu pierima.

— Bet tur taču palika manas drānas! — viņa, pēkšņi padodamās sievišķīgajai vājībai, iešņukstējās. — Tās ir pašā virsū un, jūs redzēsiet, būs galīgi sabojātas.

— Neraizējieties, — ierunājās Diks, kad teltī bija no­trīsējis pēdējais žēlabainais šņuksts, — neraizējieties, sir- sniņ! Es esmu tik vecs, ka varētu būt jūsu tēvs. Man ir meita, kas gados vecāka par jums. Tiklīdz nonāksim Dausonā, sapirkšu jums kankaru, cik vien vēlēsieties, kaut man par tiem būtu jāatdod pēdējais dolārs.

— Kad nonāksim Dausonā? — viņas balsī no jauna ieskanējās spīva zobgalība. — Jūs taču ceļā pie dzīvām miesām satrupēsiet vai noslīksiet kādā dubļu peļķē. Ak jūs … angļi!

Pēdējo vārdu viņa sevišķi uzsvēra, lai izpaustu visu uzkrājušos niknumu. Ja nu arī tas šos vīriešus nespēs ietekmēt, tad ar viņiem vispār nekas nav iesākams. Tom- mijam atkal pietvīka kakls, bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus. Dika sejā atplauka sapņaina izteiksme. Salīdzinā­jumā ar Tommiju viņam bija tā priekšrocība, ka pats reiz bijis precējies ar baltādainu sievieti.

Dažreiz var gadīties situācija, kad piecu paaudžu īstas amerikāņu asinis nemaz nav tik teicams mantojums: pie­mēram, kad jāmitinās zem viena jumta ar radniecīgas tautas pārstāvjiem. Šajā gadījumā ar angļiem. Divus gad­simtus Mollijas senči gan uz sauszemes, gan jūras pa­stāvīgi bija uzvarējuši un sakāvuši viņu priekštečus, un tā būs arī uz priekšu. Rases tradīcijas prasīja atbalstīt senčus. Viņa gan, protams, bija tikai mūsdienu sieviete, taču viņā bija iemiesota slavena pagātne. Tā nebija Mol- lija Trevisa vien, kas šajā brīdī āva kājās gumijas zābakus, uzvilka lietus mēteli un apjozās ar bagāžas sik­snām — desmitiem tūkstošu senču neredzamās rokas pie­vilka siksnas un aizdarīja sprādzes, tie paši senči pavē­lēja viņai apņēmīgi sakniebt lūpas un saraukt uzacis. Viņa, Mollija Trevisa, atstās šos angļus kaunā. Neredza­mās ēnas prasīja apliecināt, ka tām kopā ar viņu pieder pirmā vieta pasaulē.

Abi vīrieši nemēģināja viņu aizturēt. Diks piedāvāja savu zīdvesteri, paskaidrodams, ka viņas mētelis negan­tajā lietū samirkšot ka papīrs. Taču Mollija, aizstāvē­dama savu neatkarību, tik nicīgi nosprauslājās, ka vecais vairs neizņēma pīpi no mutes, kamēr viņa nebija no ārpuses aizvērusi telts durvis un aizslājusi pa ūdens klāto taku.

— Kā tev šķiet — viņai izdosies? — Dika sejas iz­teiksme nepavisam nebija tik vienaldzīga kā balss.

— Izdosies? Ja arī viņai pietiks spēka kaut ka nokļūt līdz noliktavai, tikpat viņu pieveiks aukstums un sāpes. Un kur nu vēl briesmīgais vējš! Esi taču pats kādreiz braucis apkārt Horna sēklim pret vēju. Tu gluži labi zini, ko nozīmē vētrā gulēt uz bramrājas, kad tevi kapā krusa un sniegs, plītē sasalis buraudekls, tā ka gribas pamest visu un balsī raudāt. Vai tad vairs prātā kleitas? Viņa tur nepratīs drānu paunu atšķirt no mazgājamās bļodas vai tējkannas.

— Tu tātad doma, ka mums nebūtu vajadzējis vinu laist?

— Vai tev prāts! Velns parāvis, Dik, ja mēs būtu viņu ar varu aizturējuši, murns visu ceļu līdz Dausonai nebūtu miera ne peles alā. Pārlieku liela dūša. Bet šitais gājiens viņai mazliet aplauzīs ragus.

— Jā, — piekrita Diks, — lepna gan. Bet lai nu kā — tomēr drosmīgs skuķis. Protams, viņa bija gatavā rnuļķe, dodamās tādā ceļā, taču ir nesalīdzināmi pārāka par tiem sievišķiem, kas vieni nevar paspert ne soli. Viņa, Toīnmij, ir no tās pašas sugas, no kādas bijušas mūsu mātes, tā­dēļ nedrīkst viņai ņemt ļaunā lielo dūšu. īstu vīru var izaudzināt tikai īsta sieviete. Bet, lai būtu īsta sieviete, ar lindrakiem vien nepietiek. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm.

— Vai tu ar to gribi sacīt, ka jācenšas vēl izdabāt, ja šīm uznāk dullums?

— Kādēļ ne? Ass nazis, ja pasprūk, ieķer miesā dziļāk nekā truis, bet tas taču nenozīmē, ka asais tīšām jāno­deldē truls.

— Lai nu nazis, kur nazis, bet, runājot par sievietēm, jāsaka — man gan labāk patīk tās bez asumiem.

— Vai tad tu tajās būšanās ko sajēdz?

— Pa druskai, — atteica Tommijs un, pievirzījies tu­vāk ugunij, paņēma Mollijas slapjās zeķes, izstiepa tās pār ceļiem un sāka žāvēt.

Diks skumji uz viņu paskatījās, parakņājās pa Mollijas somu, arī apsēdās pie pavarda un izklāja siltumā viņas svārkus un jakas.

— Tu reiz teici, ka nekad neesot bijis precējies.

— Vai es tā sacīju? Jā, neesmu bijis precējies … tas ir… nē, velns parāvis, biju gan precējies! Un labākas sievas nav bijis nevienam visā pasaulē!

— Norāvās no enkura? — Diks plaši pamāja ar roku, tā norādīdams bezgalību.

— Jā, — Tommijs atteica un, mirkli klusējis, piebilda: — Dzemdībās.

Pupas katliņā uz pavarda priekšējā riņķa sāka mutuļot, un Tommijs pastūma katliņu malā. Pēc tam viņš pārbau­dīja sausiņus, pabakstīja tos ar skaidu, izņēma no cepeš­krāsns un pārsedza ar miklu lupatu. Diks, kā jau viņam līdzīga kaluma cilvēki, arī neuzmācās ar ziņkāri un klu­sēdams gaidīja.

— Nepavisam ne tāda kā AAollija. Sivašiete.

Diks saprotoši pamāja.

— Nebija tik augstprātīga un iecirtīga, toties turējās blakus vislielākajā grūtumā. Ar airiem mācēja rīkoties ne sliktāk par vīrieti un badu prata ciest pacietīgi kā eņģelis. Lielos viļņos aizgāja uz laivas priekšgalu un saritināja buru kā pieredzējis matrozis. Reiz devāmies uz Teslinu zeltu rakt. Aiz Pārsteiguma un Mazās Dzeltengalves ezera. Pārtika izbeidzās, un mēs sākām ēst suņus. Ap­ēdām suņus, tad ēdām siksnas, mokasīnus un zvērādas. Ja viņa kaut reizīti būtu sūkstījusies vai kaut reizīti iepīk­stējusies! Sākumā viņa mani brīdināja: «Taupi pārtiku!» — taču, kad pārtikas pietrūka, man nekad nebija jādzird: «Nu, ko es teicu!» Diendienā viņa atkārtoja: «Nekas, Tom- mij,» — kaut arī pati aiz vārguma tikko spēja slepes pa­vilkt un kājas bija noberztas asinīs. «Nekas, labāk ciest badu, Tommij, un būt par tavu sievieti nekā ik dienu mie­loties pie gaļas podiem un būt virsaiša Džordža sievai.» Džordžs bija čilkutu virsaitis un traki viņā ieķēries.

Tās bija jaukas dienas. Kad atklīdu šaja pusē, es biju izskatīgs puisis. Analaškā aizlaidos no vaļu zvejas kuģa «Polārzvaigzne» un nokļuvu līdz Sithai ūdru mednieku laivā, solīdamies par vedumu atstrādāt. Tur iepazinos ar Laimesbērnu Džeku. Pazīsti?

— Viņš Kolumbijā uzraudzīja manus lašu murdus, — Diks atbildēja. — Liels trakulis, labprāt iedzēra un mei­tenēm likumu apkārt nemeta?

— Tas pats. Gadus divus nostrādāju pie viņa par kom­panjonu — tirgojāmies ar spirtu, segām un tamlīdzīgām precēm. Pēc tam nopirku pats laivu un, lai nejauktu vi­ņam tirgošanos, pārvācos uz Džunu. Tur es sastapu Kil- lisnu, kuru iesaucu par Tilliju. Ieraudzīju viņu indiāņu svētkos jūrmalā, kur gaja vaļā dejošana. Virsaitis Džordžs jau bija uzpircis no stiksiem viņpus kalnu pārejas visas zvērādas un ar pusi savas cilts tikko atgriezies no Dai- jas. Sivašu svētkos bija sanaeis baru bariem, un es tur biju vienīgais baltais. Mani pazina tikai tie, ar kuriem biju ticies pie Sithas, taču no Lairnesbērna Džeka biju par viņiem daudz dzirdējis.

Viņi sarunājās činuku izloksnē, nezinādami, ka es to gaužām labi saprotu; īpaši čalot un triekt ņēmās divas meičas, kas bija ieradušās no Heinca misijas. Glītas sku­ķes, gribēju jau sākt pietauvoties, tikai varen mutīgas, gatavās žagatas. Tāds asumiņš, ka tupi un turies! Tā kā es viņu sabiedrībā biju parādījies pirmo reizi, tad nu arī mani ņēmās apstrādat pēc notīm, ir neiedomājoties, ka es saprotu katru vārdu.

Es arī neko neizrādīju, bet sāku dejot ar Tilliju, un, jo ilgāk dejojām, jo trakāk viens otram iepatikāmies. «Šis meklē sev sievieti,» viena skuķe uzbilda otrai, bet tā, de­gunu gaisā paslējusi, atcirta: «Un atradīs arī! Sievietes jau pašas skrien pakal vīriešiem.» To dzirdēdami, mednieki un si'evieši, kas stāvēja apkārt, sāka irgoties un ķi­ķināt un atkārtot meiteņu asprātības. «Puikiņš jau makten glīts,» atkal uzņēma pirmā. Es tolaik patiesi izskatījos vēl pēc tīrā puikas, kaut gan jau sen strādāju vīra darbu, tādēļ man šie vārdi varen ķērās pie sirds. «Dancina vir­saiša Džordža iecerēto,» vāvuļoja otrā. «Pagaidi vien, tūliņ Džordžs ņems rokā airi un tā iezvels, ka šis aizlidos pār kalniem un pār lejām.» Virsaitis Džordžs, kas pirms tam visu laiku drūvējās, to izdzirdis, kļuva itin jautrs un sāka plaukšķināt ar rokām pa ceļgaliem. Viņš bija vīrs kā lācis, un laist darbā airi viņam būtu bijis tīrais nieks.

«Kas tās meitenes ir?» es pavaicāju Tillijai, griezdamies ar viņu džigā. Tikko viņa man nosauca vārdus, es tūliņ atcerejos, ko man par katru bija stāstījis Laimesbērns Džeks. Biju dzirdējis par viņām itin visu, pat tādus sīku­mus, kas pašu ciltij nebija zināmi. Bet es turēju mēli aiz zobiem un dejoju tikai ar Tilliju. Šie pa to laiku visi stā­vēja apkārt un ņirgājās. «Pacieties, Tommij, vēl mazlietiņ, pacieties vēl mazliet,» es klusībā sevi mierināju.

Nocietos, kamēr beidzās dejošana; virsaitis Džordžs jau bija atstiepis airi, lai nokārtotu rēķinus ar mani. Kad mēs apstājāmies, redzēju — visi gaida, vai sāksies kautiņš. Bet es mierīgi gāju tieši barā iekšā. Tur abas meitenes no misijas atkal palaida tādus jociņus, ka es, kaut arī saniknots, tikko noturējos neiesmējies. Bet tūliņ pēc tam sadevu abām pamatīgi pa adu. «Vai tas būtu viss?» es noprasīju. Tev vajadzēja redzēt, kādi ģīmji viņām izstie­pās, kad sāku laist vaļā činuku izloksnē! Nu es vairs ne- rimos. Noskaitīju visu kā no grāmatas — kas ir viņas pašas, kas viņu tēvi, mātes, māsas, brāļi, nevienu pašu neaizmiršu. Cēlu gaismā visus nedarbus, visas nejēdzības, ko viņas darījušas, un ka palikušas kaunā. Šaustīju bez žēlastības. Viss bars salasījās ap mums. Šie vēl nekad nebija dzirdējuši, ka baltais tā ņemas lamāties viņu pašu valodā. Visi smējās pilnā kaklā, tikai abas meičas no mi­sijas ne. Pat virsaitis Džordžs šķita aizmirsis airi. Bet varbūt baidījās laist to darbā, negribēdams, ka sāku runāt arī par viņu.

Meitenes lūdzās: «O, Tommij, nevajag!» Un asaras pa­šām birst kā pupas. «Lūdzu, nevajag! Mēs būsim labas. No tiesas, Tommij, mēs būsim labas!» Bet viņas bija mani tā aizkaitinājušas, ka nespēju rimties. Apklusu tikai tad, kad abas, ceļos nokritušas, sāka mani lūgties. Palūkojos uz virsaiti Džordžu, kurš joprojām nespēja izšķirties: sākt vai nesākt ķildu ar mani, lidz beidzot nolēma labāk pa­smieties, kaut arī ne pārāk jautri.

Ta palika. Kad tovakar atvadījos no Tillijas, sacīju viņai, ka uzturēšos šajā pusē vēl apmēram nedēju un gribētu viņu labi bieži sastapt. Izlikties tie ļaudis neprot, un Ti 1 lijas seja skaidri pauda, cik viņa priecīga, jo bija godīga un atklāta meitene.

Jā, tādu varēja tālu meklēt un neatrast! Itin viegli sa­pratu, kādēļ viņa iepatikusies virsaitim Džordžam. Taču ar mani sacensties virsaitis nespēja, es viņam pārvilkti baļķi pār ceļu. Gribēju meiteni tūliņ ņemt līdzi laivā un braukt uz dienvidiem, uz Vrangeja salu, kamēr notikums aizmirstas, lai Džordžs paliek ar garu degunu. Taču tik vienkārši tas nebija izdarāms. Viņa dzīvoja pie tēvoča. Tas bija viņai tads kā aizbildnis un sirga ar diloni vai kādu citu plaušu kaiti, un bija jau turpat pie gala. Brī­žiem vecajam kļuva labak, brīžiem sliktāk, un Tillija ne­gribēja tēvoci pamest, kamēr tas vēl dzīvs. Pirms aiz­braukšanas iegriezos viņu vigvamā paraudzīties, cik ilgi vecais vēl vārgs; bet tas bija meiteni jau sen apsolījis virsaitim Džordžam, tādēļ, mani ieraudzījis, tā pārskaitās, ka pa muti tam sāka aumaļām gāzties asinis.

«Atbrauc man pakaļ, Tomrnij,» lūdza Tillija, kad mēs krastā atvadījāmies.

«Labi,» es atteicu, «tiklīdz tu mani pasauksi.» Un es sāku viņu pa mūsu — balto modei skūpstīt, līdz viņa sa­drebēja kā apses lapa. Bet es pats tik traki pazaudēju galvu, ka tikko noturējos neaizskrējis un savām rokām neaizraidījis tēvoci talajā ceļā.

Es braucu uz Vrangeļa salu, garām Svētās Marijas līcim, nonācu pat līdz Karalienes Šarlotes salām: tirgo­jos, pārvadāju viskiju, darīju visu, kas pagadījās. Pienāca ziema un sals, un es jau dzīros doties atpakaļ uz Džunu, kad saņēmu vēsti no Tillijas.

«Brauc,» teica puisis, ko viņa bija atsūtījusi. «Killisnu saka: brauc tūliņ.»

«Kas tad tur vēl noticis?» es apprasījos.

«Virsaitis Džordžs,» puisis atbildēja, «precēt Killisnu.»

Nu, laiciņš toreiz bija, kad es tev saku! Vējš no zie­meļiem zēģelē mugurā, ko māk, ūdens sasalst, tikko at­sitas pret klāju, bet mēs manā vecajā laivā cīnāmies pret vēju simt jūdžu līdz Daijai. Kad izbraucu, man līdzi bija matrozis — indiānis no Duglasas. Taču viņu jau pusceļā vētra noskaloja no klaja. Griezos atpakaļ un trīs lāgi no­braucu gar to vietu — ne ziņas, ne miņas.

— Viņš droši vien aukstajā ūdenī uzreiz sastinga — iebilda Diks, pārtraukdams stāstu un pakārdams Molli­jas brunčus tuvāk pavardam. - Būs nogājis dibenā kā svina pika.

— Tā man arī likās. Tālāk braucu viens pats un no­kļuvu Daijā vēlu vakara pusdzīvs no aukstuma un izsal­kuma. Bija paisums, un es piebraucu laivu grīvā pie paša krasta. Pa upi nebija iespējams tikt uz priekšu ne par collas tiesu, jo saldūdens jau sāka vilkties ciet. Falles un bloki bija tā apledojuši, ka baidījos nolaist grotmastu un klīveri. Vispirms izdzēru pintu savas kravas, tad pametu visu, kā stāv, lai būtu vieglāk attauvoties, satinos segā un gāju taisni uz indiāņu apmetni. Redzēju, ka tur pošas lie­liem svētkiem. Cilkuti sabraukuši visi līdz pēdējam — ar suņiem, bērniem un laivām. Un kur nu vēl Suņausis, Mazie Laši un indiāņi no misijas. Cilvēku piecsimt bija sanācis svinēt Tillijas kāzas, un vismaz divdesmit jūdžu apkārtnē neviena vienīga baltā.

Tā ka galvu biju ievīstījis sega, indiāņi mani nepazina. Izlauzies cauri bērnu un suņu jūklim, nokļuvu līdz priek­šējām rindām. Plaša laukuma bija samestas kupenas, sa­kurti ugunskuri un sniegs nomīdīts cietāks par Portlan- des cementu. Turpat blakus ieraudzīju stāvam Til liju sar­kanā vadmalas tērpā, krellēm izrotātu, bet viņai preti — virsaiti Džordžu un viņa vecajos. Pašmāju šamanim pa­līdzēja burvju dakteri no citām ciltīm, un visi kopā viņi rīkoja tur tādus elles pesteļus, ka man salts pār kauliem pārskrēja. Tajā mirklī man ienāca prātā: «Ja pašreiz mani redzētu Liverpūles radi!» Tad atcerējos blondo Gusiju: kad atgriezos no pirrnā jūras brauciena, pamatīgi noslā­nīju viņas brāli, kuram nepatika, ka māsa cerējās ar vien­kāršu matrozi. Pieminēdams Gusiju. raudzījos uz Tilliju. «Dīvaini gan tā pasaule iekārtota,» es prātoju, «cilvēks dažkārt iekuļas tādā jezgā, kada mātei, viņu zīdījot. nav pat sapņos rādījusies.»

Nu labi. Kad ļembasts kļuva vēl skaļaks, piedevām sāka rībēt roņādas bungas un šamaņi gaudoja, cik rīkle spēj, es pačukstēju Til li j a i: «Vai esi gatava?» Velna milti! Viņa pat nenotrīcēja, nepaskatījās uz manu pusi, pat acis ne- samirkšķināja!

«Es zināju,» viņa klusi atbildēja — mierīga, nesteidzīga, kā pavasara paisums bezvēja laikā. «Kur?»

«Pie kraujas, kur beidzas ledus,» es čukstus turpināju. «Kad došu zīmi, skrien turp!»

Es laikam jau pieminēju, ka suņu tur bija, ka ne sa­skaitīt. Kurp vien acis vērs, visur guļ suņi. īstenībā tie nav nekas cits kā pieradināti vilki. Tiklīdz suga sāk iz­virst, viņi mājas suņus no jauna sapāro ar meža vilkiem. Kā tie kaujas! Pie mana mokasīna purngala gulēja viens tāds zvērs, bet pie papēžiem — otrs. Sagrābu vienu aiz astes un sagriezu, ka nobrīkšķēja vien. Suns atžņieba zo­bus, taču es neļāvu tam satvert manu roku, bet iegrūdu tieši atplestajā rīklē otra suņa skaustu.

«Bēdz!» uzsaucu Tillijai. Tu jau pats zini, kā šiiie suņi villojas. Nepagāja ne minūte, kad pa zemi vārtījās un rēca savi simt suņi, cits citu plosīdami; bērneļi un sievie­tes pajuka kur kurais, visā apmetnē izcēlās panika. Tillija nemanot aizlavījās, un es viņai pakaļ. Taču tad vēlreiz atskatījos, un piepeši velns mani dīdīja izspēlēt stiķi: no­metu segu un devos atpakaļ.

Pa to laiku suņi bija izšķirti un pūlis pamazām sāka atgūties. Taču visi bija sajukuši juku jukām, un vēl ne­viens nebija pamanījis, ka Tillijas nav.

«Sveiki!» es uzsaucu un pakratīju virsaitim Džordžam roku. «Lai biežāk gaisā paceļas dūmi no taviem katliem un stiksi tev pavasarī sagādā labi daudz zvērādu!»

Lai dievs mani soda, Dik, bet, ja tu zinātu, cik viņš kļuva priecīgs, mani ieraugot! Tillija taču bija izvēlējusies viņu, viņš dabūs meiteni. Kā lai nepalielās? Pa visām apmetnēm jau bija izklīdušas valodas, ka es esmu meičā ieskatījies, tagad viņš, protams, lepns: lai nu skatās, kā viņš mani pieveicis. Bez segas visi mani uzreiz pazina un tūliņ sāka trīt mēles un irgot. Šie varen uzjautrinājās, bet es viņus iepriecināju vēl vairāk, izlikdamies, ka nekā nezinu.

«Kas jums te par svētkiem?» es apvaicājos. «Kurš tad precas?»

«Virsaitis Džordžs,» atbildēja šamanis, zemu paklanī­damies virsaitim.

«Viņam taču jau divas sievas ir.»

«Nekas, apņems vēl vienu. Būs trīs,» šamanis noteica, atkal klanīdamies.

«Ak tā,» es sacīju un novērsos, it kā tas mani nemaz neinteresētu.

Tas šiem nepatika, tādēļ atskanēja saucieni: «Kiliisnuf Killisnu!»

«Kas ir ar Killisnu?» es noprasīju.

«Killisnu — Džordža sieva,» šie auroja. «Killisnu —

sieva!»

Es salēcos un paskatījos uz virsaiti Džordžu. Tas, va- rcn piepūties, apstiprinoši pamāja.

«Viņa nekļūs par tavu sievu,» es bargi noteicu un vēl atkārtoju: «Viņa par tavu sievu nekļūs.» Džordžs aiz dus- ļ māni kļuva zili melns un sāka taustīties pēc naža.

«Hei!» es iesaucos un nostājos svinīgā pozā. «Tūliņ notiks lielā burvestība! Skatieties visi uz mani, skatieties šurp!»

Novilku dūraiņus, pabraucīju augstāk piedurknes un sāku noslēpumaini kustināt pirkstus.

«Killisnu!» iekliedzos. «Killisnu! Killisnu!»

Redzot manu buršanos, indiāņiem kļuva neomulīgi. Viņi nenolaida acu no manis, un viņiem pat prātā neienāca, ka Tillija sen jau gabalā. Vēl trīs reizes nosaucu «Kil­lisnu!», brītiņu pagaidīju un saucu vēl trīsreiz. Darīju to noslēpumaini, lai iztrūcinātu viņus vēl vairāk. Virsaitis Džordžs nesaprata, kas man padomā, un gribēja bur­šanos pārtraukt, taču šamaņi neļāva, laikam jau ieteica: palūkosimies, ko viņš spēj, un pēc tam pieveiksim ar savu mākslu. Turklāt virsaitis bija tikpat māņticīgs kā pārējie un droši vien baidījās no balto burvestībām.

Un es atkal sāku saukt Killisnu smalkā balsī, gari stiep­jot, gaudoju kā vilks, — ne tikai sievas, bet arī vīri sāka drebēt.

«Paraugieties!» iesaucos, izlēkdams uz priekšu, un, pirk­stu izstiepis, norādīju uz sievu baru (sievietes allaž vieg­lāk pieviļamas). «Raugieties!» Cēlu pirkstu aizvien aug­stāk, it kā ar to sekotu aizlidojošam putnam. Slēju pirkstu augstāk un augstāk, nenovērsdams arī skatienu, lidz iedomātais putns izzuda talē.

«Killisnu,» atkal ierunājos, paskatīdamies uz virsaiti Džordžu, bet pēc tam norādīju uz debesīm, atkārtodams: «Killisnu.»

Lai pērkons mani nosper uz vietas, Dik, bet viņi noti­cēja! Puse indiāņu iedomājās paši savām acīm redzējuši Tilliju pazūdam debesīs. Tie, kas Džunā dzēra manu vis­

kiju, droši vien redzēja vēl lielākus brīnumus! Kādēļ gan nevarēju vienreiz nevainīgi pajokot, ja jau diendienā pār­devu pudelēs ieslodzītus ļaunos garus? Sievas saka ne­labi spiegt, bet pārējie sačukstēties. Es sakrustoju rokas uz krūtīm, izslēju galvu, un visi no manis atkāpās.

«Grābiet viņu ciet!» ieaurojās virsaitis Džordžs. Trīs indiāņi metās man klāt, bet es pagriezos tiem pretim un sāku kustināt pirkstus, it kā grasītos nosūtīt viņus turp, kur jau aizlidojusi Tillija, piedevām vēl pamāju uz de­besīm. Pēc tam vairs neviens nebija ar mieru ķerties man klāt, kaut viņam solītu vai visas pasaules zeltu. Vir­saitis Džordžs pavēl, bet šie nekust no vietas. Tad viņš pats metās man virsū, bet es atkal sāku burties, un arī viņam pietrūka dūšas.

«Lai jūsu šamaņi izdara tādu pašu brīnumu, kādu nu­pat izdarīju es, lai nosauc Killisnu atpakaļ no debesīm, kur es viņu uzsūtīju,» es viņus izaicināju. Taču šamaņi zināja, kas tiem pa spēkam un kas ne.

«Lai jūsu sievas dāvā jums tik daudz dēlu, cik lasiene izlaiž ikru,» es sacīju, pagriezies uz iešanu, «un lai jūsu totēms nekad nenogāžas, lai jūsu ugunskuru dūmi mūžam ceļas pret debesīm!»

Bet, ja indiāņi būtu redzējuši, kādā ātrumā es joņoju uz laivu, tikko biju ticis tālāk prom no acīm, viņi droši vien būtu nodomājuši, ka paša burvestības man dzenas pa pēdām. Tillija, gribēdama sasildīties, bija atdauzījusi ledu, un mēs tajā pašā mirklī varējām doties ceļa! Velns! Kas tas bija par braucienu! Vējš visu laiku auro aiz mu­guras, bet ledaini viļņi veļas pāri klājam. Visas lūkas ciet, es pie stūres, Tillija dauza ledu, un tā gandrīz līdz pašai rītausmai. Beidzot piestāju pie Porkjupainas salas. Izkāpām krastā. Bijām tā nosaluši, ka zobs uz zoba ne­turējās, drēbes samirkušas caurcaurēm, Tillija uz krūtīm žāvēja sērkociņus.

Tā nu iznāk, ka es tomēr kādu mazumiņu par to visu zinu, Dik. Septiņus gaclus nodzīvojām kā vīrs ar sievu gan vētrās, gan rāmā laikā. Bet tad viņa nomira pašā niknākajā ziemas saltumā. Nomira dzemdībās čilkutu fak- torijā. Līdz pēdējam brīdim viņa turēja manu roku, bet sarma līda uz augšu gar durvīm un vilka ciet logu. Ārā vilku gaudoņa un Klusums. Iekšā — Nāve un Klusums. Vai neesi nekad dzirdējis Klusumu, Dik? Lai dievs tev arī nedod to dzirdēt, ja sēdēsi blakus mirējam. Ret es to dzirdēju. Kad elpa kliedz kā tvaikoņa pūtiens tumsā, bet sirds grand kā paisuma bangas pret klintīm …

Viņa bija sivašiete, Dik, bet īsta sieviete. Uzticama un godīga, Dik, uzticama un godīga. Pirms nāves viņa man sacīja: «Sargā manu guļvietu, Tommij, sargā to cieši.» Un es atbildēju: labi. Tad viņa atvēra acis un es skaidri redzēju, ka viņu plosa neizturamas sāpes.

«Biju tev laba sieva, Tommij, tādēļ apsoli man … ap­soli,» — vārdi likās iestrēgstam kaklā, «ka otrreiz pre­cēsi balto. Tikai neprecē sivašieti, Tommij. Tagad Džuriā ir daudz balto sieviešu. Es zinu. Tavi ļaudis saukā tevi par «indiānietes vīru», tavas sievietes uz ielas no tevis novēršas, un tu neej pie viņām ciemos kā citi vīrieši. Kādēļ? Tādēļ, ka tev sivašiete par sievu. Vai nav tiesa? Bet tas nav labi. Tāpēc es mirstu. Apsolies. Noskūpsti mani par zīmi, ka esi apsolījis.»

Es viņu noskūpstīju, viņa iesnaudās un pusmiegā čuk­stēja: «Tas ir labi.» Un nākamajā mirklī, kad piespiedu ausi viņai pie pašām lūpām, lai dzirdētu, viņa vēl iz­dvesa: «Sargā, Tommij, manu guļvietu …» Tā viņa no­mira dzemdībās tur čilkutu faktorijā.

Telts vētras grūdienos drebēja un grīļojās. Diks no jauna piebāza pīpi, bet Tommijs uzlēja tēju un nolika uz pavarda malas līdz Mollijas pārnākšanai.

Bet kā klājās tai, kuras acīs dzirksteļoja nicināšana un kuras dzīslās dumpojās jenkiju asinis? Nekā vairs nesa­redzēdama, klupdama krizdama, četrrāpus, vēja aizrautu elpu viņa atkūlās līdz teltij. Vētra raustīja un pluinīja lielo maisu viņai plecos. Sastingušiem pirkstiem viņa sāka raustīt aizvarus pie telts ieejas, bet durvis viņai atvēra Tommijs un Diks. Saņēmusi pēdējos speķus un lepnuma paliekas, viņa grīļodamās iestreipuļoja teltī, bet tūliņ arī pusnesamaņā nokrita uz grīdas.

Tommijs atraisīja siksnas un stīvēja maisu uz telts kaktu. Kad viņš nastu pacēla, tur iegrabējās kastroļi un pannas. Diks, kas patlaban lēja krūzītē viskiju, uz mirkli aprāvās un piemiedza aci. Tommijs pamirkšķināja pretī. Bez skaņas, ar lūpām vien viņš pačukstēja: «Kleitas,» — bet Diks brīdinot papurināja galvu.

— Seku, sirsniņ, — viņš sacīja, kad Mollija bija iz­dzērusi viskiju un cik necik atguvusies. — Sitās drēbes ir izžuvušas. Pārģērbieties. Mēs iziesim nostiprināt telti.

Kad būsiet galā, uzsauciet, tad ēdīsim pusdienas. Pasau­ciet, kad būsiet gatava.

— Dieva vārds, Dik, nu viņa būs rāma līdz pašai Dau- sonai, — smieklus rīdams, nomurmināja Tommijs, kad viņi abi, aukstumā drebedami, spiedās pie telts vējā plui- nītās sienas.

— Un tomēr tas ir pats labākais viņā, — Diks atteica, ieraudams galvu plecos, jo ap stūri nobrāza vesela kru­sas zalve. — Tas mīt arī tevī un manī, Tommij, un mēs to esam mantojuši no savām mātēm.