Stūrgalvīgais Jans

Jo uz ziemeļiem no Piecdesmit Tre­šās vairs nav likuma — ne dieva, ne cilvēku likuma.

Jans, pa zemi valstīdamies, spārdījās un plosījās. Klu­sēdams viņš mērķtiecīgi atvairīja uzbrucējus gan ar ro­kām, gan ar kājām. Divi uzmetās viņam jāšus virsū, viens otru uzmundrinādami. Taču plecīgais, spalvainais milzis negribēja padoties. Piepeši trešais sāpēs iekaucās. Jans bija viņam iekodies pirkstā.

— Attopies jel, Jan! — smagi elsojot, ierunājās Rudais Bills, spiezdams Janam rīkli ciet. — Ļauj, lai pakaram tevi mierīgi un bez trokšņa.

Taču Jans nelaida pirkstu no mutes ārā un, ievelda- rnies telts kaktā, sagāza visus kastroļus un pannas.

— Džentlmeņi tā nerīkojas, — misters Teilors centās viņu pierunāt, pielāgodamies Jana galvas kustībām un se­kodams savam pirkstam. — Jūs nogalinājāt misteru Gor- donu, cienījamāko un drosmīgāko džentlmeni, kurš jel kad braucis ar suņu pajūgu. Jūs esat bezgodīgs slepkava.

— Turklāt nekam nederīgs biedrs, — iejaucās Rudais Bills, — citādi tu ļautu, lai tevi pakar bez liekas jezgas un brēkas. Paklau, Jan, esi nu puika! Nemoki mūs velti! Pakārsim tevi viens divi, un viss būs kārtībā.

— Skaidrs! — ierēcās matrozis Lausons. — Galvu cilpā, cilpu ciet, un cauri!

— Bet kā ar manu pirkstu, ser? — protestēja misters Teilors.

— Tad pievāc jel savu pirkstu! Mūžam tu pinies pa kājām!

— Piedošanu, mister Lauson, bet mans pirksts taču ir tam nezvēram rīklē! Viņš to jau bezmaz nokodis.

— Uzmanību! — brīdinot uzkliedza Lausons.

Janam bija izdevies paslieties augšā, un četru vīru ka­mols aizvēlās uz telts otru kaktu, kur atsitās pret zvēr­ādu un segu kaudzi. Viņi pārvēlās pāri cilvēkam, kas gu­lēja tur stings un kluss. No šāviena brūces pakausī tam vēl sūcās asinis.

Visam par cēloni bija Janam uzbrukušais trakums, kas lāgiem uzkrīt cilvēkam, kad tas rok sasalušu zemi un pa­vada dienas mežonīgā pirmatnībā, bet acu priekšā tam iznirst dzimtās puses dūmakainās ielejas un nāsīs sitas siena, zāles, puķu un tikko uzarta tīruma smarža. Piecus sūrus gadus Jans bija ravies sviedriem vaigā. Četrdesmi­tajā Jūdzē pie Stjūartas, Sērklā, Kojukukā un Kocebu viņš neapguris un neapnicis bija rakņajies, zeltu meklē­dams. Tikai tagad Nomā viņš sāka ievākt sava darba augļus. Tā nebija zelta sēkļu un dārgo smilšu Noma, bet gan tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Noma, kad vēl nebija Anvikas un Eldorado. Džons Gordons bija jenkijs, un viņam būtu vajadzējis labāk pazīt cilvēkus. Bet Gordons izteica neapdomīgu vārdu tieši tajā mirklī, kad Janam asinīm pieplūdušajās acīs gailēja nelāga uguns un viņš ārprāta niknumā grieza zobus. Tādēļ teltī noodās pulvera smaka un viens cilvēks gulēja stīvs, bet otrs plosījās kā slazdā iedzīta žurka un neparko negri­bēja pieļaut, lai viņu pakar klusi un mierīgi, kā to vēlē­jās biedri.

— Atļaujiet piezīmēt, mister Lauson, ka derētu pār­traukt kautiņu un atlauzt tam nelietim žokļus. Pirkstu nost viņš nekož, bet no mutes ārā arī nelaiž. Viņš ir vil­tīgs kā čūska, ser. Pieminiet, ko saku, — kā čūska!

— Tūliņ paņemsim cirvi, — nosēcās matrozis, — tūliņ sameklēsim cirvi!

Viņš iespieda cirvja asmeni Janam starp zobiem līdzās mistera Teilora pirkstam un sāka lauzt. Jans smagi elpoja pa degunu un šņāca kā valis, bet nepadevās.

— Nu, nu! Arā ir, ārā ir!

— Sirsnīgi pateicos, ser! Kāds atvieglojums! — Un mis­ters Teilors tūliņ mēģināja satvert upuri aiz kājām, kaut gan tas spērās kā negudrs.

Jans kļuva aizvien negantāks. Asinīm noplūdis, viņš izgrūda sīvus lāstus. Uz lūpām parādījās putas. Pēdējo piecu gadu pacietība un panesība pārvērtās velnišķīgā nik­numā. Elsdami un sviedros garodami, visi četri zvalstījās šurp un turp kā briesmīgs astoņkājis, kas izniris no jū­ras dzelmes._ Lampa apgāzās un nodzisa tauku lāmā. Die- nasvidus krēsla vārgi spiedās iekšā pa spraugu telts bre­zentā.

— Dieva dēļ, Jan, attopies beidzot! — lūdzās Rudais Bil 1s. — Mēs taču netaisamies tevi nosist! Mēs tev ne­darīsim nekā ļauna, tikai pakārsim, bet tu ārdies kā pats nelabais un sacel tādu jandāliņu! Lai nu saka viens cil­vēks! Neskaitāmas jūdzes esam kopā nobraukuši, bet, redz, kā šis tagad ar mums izdarās. To nu gan es no tevis negaidīju, Jan!

— Pietiek laipot kā kaķiem ap karstu biezputru! Grāb aiz kājām, Teilor! Slieniet viņu augšā!

— Klausos, mister Lauson. Tikko es uzsaukšu, gāzie­ties viņam virsū!

Kentukietis, apkārt taustīdamies, sāka pa tumsu meklēt Janu.

— Tā, nu ir īstais brīdis, ser.

Kautiņš iedegās ar jaunu spēku. Četru vīru augumi, kopīgajā svarā savas ceturtdaļtonnas, kamolā sapinušies, triecas pret telts sienu. Mietiņi izsprāga no vietas, auklas pārtrūka, un telts sabruka. Kaušļi sāka ķepuroties pa ne­tīrā brezenta apakšu.

— Tev taču pašam būs ļaunāk, — turpināja Rudais Bills, ar īkšķiem žņaugdams zem viņa guļošā pretinieka spalvaino kaklu. — Jau tā tu mums esi sagādājis nepa­tikšanu, cik uziet, un nu vēl pusi dienas būs jānojēdzas ar telts uzsliešanu, kad būsim tevi pakāruši.

— Lūdzu, ser, nežņaudziet mani nost, — aizsmacis izdvesa misters Teilors.

Rudais Bills lādēdamies atlaida rokas, un viņi abi pū­lējas izkūņoties no telts krokām. Tajā pašā mirklī Jans pagrūda matrozi pie malas un drāzās prom pa sniegu.

— Hei, slaisti, slinkie satani! Bak! Brait! Ņem ciet, ņem viņu ciet! — ierēcās Lausons, mezdamies bēglim pakaļ.

Baks, Braits un tiem līdzi viss suņu bars aizšāvās vi­ņam garām un atri vien panāca slepkavu.

Tam, protams, nebija nekādās jēgas. Janam nebija ne­kādas jēgas bēgt, citiem nebija nekādas jēgas dzīties pa­kaļ. Vienā pusē pletās sniega tuksnesis, otrā — aizsalusī jūra. Bez pārtikas un pajumtes viņš tālu neaizietu. At­liktu tikai mierīgi nogaidīt, kamēr bads un sals atdzīs viņu atpakaļ teltī, cita glābiņa nebija. Bet šie cilvēki ne­domāja un neapsvēra, viņiem bija uznācis trakums. Izlie­tās asinis viņos pašos uzjundīja nevaldāmu, degošu asins­kāri. «Man pieder atriebšana,» saka tas kungs. Taču viņš savus baušļus tika rakstījis siltām zemēm, kur cilvēku kaislību spēks izpeikstē saules svelmainajos staros. Zie­meļos vīri pierod paši sevi aizstāvēt, būdami pārliecināti, ka lūgsnas spēj līdzēt tikai tad, kad to skaitītājam ir spēcīgi muskuļi. Viņi bija gan dzirdējuši, ka dievs mītot itin visur un esot vienmēr klāt, bet, tā kā pār šo apvidu viņš uz veselu pusgadu bija noklājis tumsas pārsegu, vīri neprata viņu saskatīt. Cilvēki gāja, pa tumsu taustīda­mies, tādēļ nav jābrīnās, ka lāgiem viņi sāka apšaubīt desmit baušļu lietderību.

Jans skrēja, ceļa nemeklēdams, nedomādams par to, kurp kājas viņu aiznesīs, — viņu vadīja viena vienīga doma: dzīvot! Baks kā pelēks kamols lēca viņam virsū, bet pašāvās garām. Jans ārprāta niknumā belza sunim un paklupa. Tajā mirklī Braits sagrāba viņa kamzoļa stūri un nogāza viņu sniegā. Dzīvot! Dzīvot! Cilvēki un suņi sagāzās dzīvā murskulī. Jans pretojās tikpat mežo­nīgi kā teltī. Ar kreiso roku viņš bija aptvēris Lausona kaklu, bet ar pirkstiem sakampis aiz čupra suni, un, jo niknāk suns pūlējās izrauties, jo ciešāk Jans žņaudza nelaimīgo matrozi. Ar labo roku Jans bija iegrābies Ru­dajam Billam matu ērkulī, bet visiem apakšā stenēdams gulēja misters Teilors, nespēdams ne pakustēt. Janam bija drausmīgs tvēriens. Niknuma ārprāts viņam piešķīra milža spēku. Un tad piepeši — ne no šā, ne no tā — Jans palaida vaļā abas rokas, apsviedās augšpēdu un palika mierīgi uz muguras guļam. Pretinieki apjukuši at- kāpas. Jans ļaunīgi ieņirdzās.

— Draugi, — viņš ierunājās, vēl joprojām irgodams, — jūs man lūdz, lai es ir pēklājīgs, nu es ir pēklājīgs. Ko jus grib no man?

— Nu, redzi nu, Jan. Miers baro, nemiers posta, — atzinīgi noteica Rudais Bills. — Es taču zināju, ka tu drīz atjēgsies. Vēl tikai brītiņu rāmu garu, un mēs visu nodarīsim vienā mirklī.

— Ko jūs nodarīs? Ko jūs grib darīt?

— Piebeigt tevi. Tava laime, ka es to amatu pieprotu. Savienotajās Valstīs man ne vienreiz vien iznāca ar to nodarboties. Es strādāju tīri un kārtīgi.

— Pēbeigt? Mani?

— Nu, protams.

— Ha, ha! Kādas dumjības! Nu, padod man roku, Bili! Es pēcelšos, un tad nu ņem un pakar mani, lūdzu!

Ar pūlēm Jans piecēlās kājās un pameta skatienu vis­apkārt.

— Herr Gott![14] jūs tikai paklausās — viņš mani pa­kāršot! Ha, ha, ha! Nē, nē! Nekā nebūs!

— Būs gan, nešķīsteni tāds! — zobgalīgi iesaucās Lau- sons, nogrieza no kamanu iejūga grožu galu un lēni un pamatīgi sāka mest cilpu. — Šodien te notiks Linča tiesa.

— Pagaid mazlēt! — iebilda Jans, neviļus pakāpdamies tālāk no viņam sasietās cilpas. — Es grib jums kaut ko uzprasīt un izteikt sav prēkšlikum. Kentuki, vai tu var pastāstīt, kas ir Linča tesa?

— Jā, ser. To nodibinājuši brīvi ļaudis un džentlmeņi. Tā ir sena, cienījama paraža. Zem tiesneša talara var slepties savtīgs pašlabuma meklētājs, turpretī Linča tiesa nav saistīta ne ar kādiem tiesas izdevumiem. Atkārtoju, ser, — nekādu tiesas izdevumu. Likumu var pirkt un pār­dot, bet mūsu izglītotajā, apgaismotajā zemē tiesu spriež par velti, tā nemaksā nekā, tapat kā gaiss, ko ieelpojam, tā ir skurbinoša kā viskijs, ko dzeram, un aša kā …

— īsāk! Lai viņš norunā, kas viņam runājams, — iejau­cās Lausons, pārtraucot daiļrunības plūdus.

— Teic man, Kentuki, — kad vēns cilvēks nosit otru, tad Linča tesa viņu soda?

— Jā, ser, ja ir pietiekami pierādījumi.

— Pierādījumu šoreiz pietiek desmit šitādiem, — Ru­dais Bills papildināja.

— Stāvi rāms, Bili, ar tev es parunās pēc tam. Tagad es jums prasīs ko cit. Paklau, Kentuki, bet ja nu Linča tēsa to cilvēku nepakar, kas tad ir?

— Ja Linča tiesa vainīgo nepakar, tad viņš pats ir brīvs un viņa rokas tīras. Un vēl kas, ser: mūsu dižā un tais­nīgā konstitūcija paredz, ka par vienu un to pašu no­ziegumu un vienā un tai paša veidā divreiz apdraudēt cilvēka dzīvību nedrīkst.

— Un nedrīkst viņ šaut vai sist pa galva? Vai darīt viņam ko cit?

— Nekādā gadījumā, ser.

— Labs ir! Jūs dzird, tukši pauri, ko nupat pateic Kentuki? Tagad es parunās ar Billu. Bills to amatu pē- prot un taisās pakārt man par pirmo zorti?

— Neraizējies! Tikai netraucē, un tev pašam būs tīrais prieks. Es savu darbu protu.

— Vai tavs prātiņš apjēdz, Biil, ka vēns un vēns ir div? Un ka vēns un div ir trīs? Skaidrs?

Bilis pamāja.

— Un, kad tev ir div, tad tev nav trīs. Skaidrs? Un tagad klausēs uzmanīg: lai kādu varēt pakārt, ir vaja­dzīgs trīs lēt. Pirmo lēt — cilvēks. Labi, cilvēks tev ir. Otro lēt — virve. Lausonam ir virve. Bet paskat visap­kārt. Jums nav nekā, kur to virv uzmest! Nu, ko jūs ta­gad teiks, ko?

Vīri kā pēc pavēles ļāva acīm pārslīdēt pār sniega lauku un ledāju. Visapkārt pletās bezgalīgs klajums, līdze­nums bez pauguriem un izciļņiem — tuksnesīgs, apnicīgs, vienmuļš. Ledū kaltā jūra, līdzenais krasts, kailie pakalni tālumā un visam pāri — gluda sniega sega.

— Ne koka, ne kraujas, ne būdas, pat neviena tele­grāfa staba! — Rudais Bills novaidējās. — Neviena kāķa, pie kā pakārt šitādu milzeni, lai viņam pēdas pie zemes neskaras. Ko mēs iesāksim? — Kārām acīm viņš norau­dzījās uz to Jana ķermeņa daļu, kas atrodas starp galvu un pleciem. — Nu, ko iesāksim? — viņš bēdīgi atkārtoja, pievērsdamies Lausonam. — Met virvi prom! Dieviņš gan laikam nav radījis šo zemi priekš tā, lai uz tās dzīvotu cilvēki. Tā nu viņš ir.

Jans triumfā pavīpsnāja.

— Tad es nu ies uz telt uzpīpēt.

— Tev laikam taisnība, Bili, — ierunājās Lausons, — bet tu esi pēdīgais stulbenis, tā nu viņš ir. Taču es velti neesmu jūrnieks, gan es jūs, sauszemes žurkas, pa­mācīšu. Vai par trīsi esat ko dzirdējuši?

Matrozis, ilgi nekavēdamies, ķērās pie darba. Rīku no­liktavā, kur rudenī bija novietota laiva, viņš sameklēja divus garus airus. Tos viņš pie platajiem galiem sasēja gandrīz taisnā leņķī, tad izraka sniega dziļas, šauras bed­res, kur iespiest airu tievgaļus. Sastiprinājuma vietā viņš piesēja divas virves: vienu galu apmeta ap ledus kluci jūras krastā, otru pasvieda Billam.

— Še, puikiņ, stiep nu!

Jans ar šausmām vēroja, kā viņam tiek celtas karātavas.

— Nē, nē! — viņš iebrēcās, atkāpdamies un sažņaug­dams rokas dūrēs. — Nevajag! Es negrib karātēs! Jus koka pauri! Panāk šurp, es visus noliks! Es nepadosēs! Es drīzāk izlaidīs gar, bet nekarāsēs!

Matrozis lika diviem saķert trakojošo Janu. Vīri atkal valstījās pa sniegu, it kā gribēdami šās traģēdijas at­veidu iemūžināt baltajā segā, ar ko daba pārklājusi tundru. Tiklīdz no kamola pastiepās ārā Jana roka vai kāja, Lausons zibenīgā ātrumā uzmeta tai virvi, un, lai cik neprātīgi Jans atvairijas, spārdījās un lādējās, pakā­peniski viņu tomēr sasēja un aizvilka līdz nepielūdzama­jam trīsim, kas gulēja sniega baltumā kā milzīgs cirkulis. Rudais Bills uzmeta sodāmajam cilpu kaklā tā, ka sa- vilkuma vieta piegūla tieši pie Jana kreisās auss. Misters Teilors un Lausons satvēra virves vaļējo galu, gatavi pēc pirmās komandas sliet karātavas augšā. Bills vēl vilci­nājās, tīksminādamies ap savu precīzo darbu.

— Herr Gott! Skatētēs!

Jana balsī skanēja tādas šausmas, ka vīri pameta visu un pagriezās atpakaļ.

Sakritusi telts pacēlās, sienas salīgojās, un krēslā, kas kļuva arvien biezāka, telts gāja tieši pie viņiem, streipu­ļojot kā piedzērusi. Nākamajā mirklī Džons Gordojis bija sagrābstījis telts ieejas spraugu un izlīda ārā.

— Kāda vel … — ieraudzījis notiekošo, viņš aprāvās pusvārdā. — Liecieties mierā, es esmu dzīvs! — viņš nikni iekliedzās, pieiedams pie pārējiem.

— Atļaujiet jūs apsveikt ar izglābšanos no nāves, mis­ter Gordon, — vāvuļoja misters Teilors. — Jūs esat iz­glābies par mata tiesu, ser.

— Pie velna apsveikšanas! Jūsu dēļ es būtu varējis nosprāgt un sapūt!

'Un Džons Gordons laida vaļā izteiksmīgu, spēcīgu lāstu straumi, kuras saturā bija tikai epiteti un uzrunas.

— Biju tikai apdullināts, — viņš turpināja, kad bija sirdi atvieglojis. — Vai esi kādreiz pirms nokaušanas zvēlis vērsim pa galvu, Teilor?

— Jā, ser, mājās šad tad iznāca tā rīkoties.

— Nu redzi, ar mani notika gluži tāpat. Lode, garām svilpdama, aizķēra pakausi, apdullināja mani, un 1as bija viss.

Tad viņš pievērsās sasietajam.

— Slienies augšā, Jan! Lūdzies piedošanu, citādi pie­kaušu tevi līdz nabagam. Un jūs stāviet mala!

— Nekā es nelūgs! Atsēn tikai mani vaļa, un es tev parādīs! — attrauca strūgalvīgais Jans, kuru vēl joprojām dīdīja velns. — Un, kad es būs tev noslānījis, tad es ņems prēkšā tos stulbeņus cit pēc cit.