Stāsts par kādu vanagu

ALEKSANDRS GRĪNS

STĀSTS PAR KĀDU VANAGU

Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa pa­pīru.

Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cil­vēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš nosku­rinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aiz­sniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu star­pās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un bei­dzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3

pleca, vanadziņš ielūkojas man sejā ar to «sa­protošo acu izteiksmi», kas mūs tā sajūsmina dzīvniekos.

Es iedodu viņam šārīta gaļas devu, ko viņš ņemas plosīt, tupēdams starp piezīmju grāma­tiņu un presi, un pāršķiru lappusi.

2

Tas, kurš ir braucis pa Krimas ceļiem, pro­tams, būs ievērojis uz telegrāfa vadiem satu­pušos vanadziņus — peļu klijānus. Putns ir nedaudz lielāks par lauka balodi; tā apspal­vojums brūns, krūtiņas pelēkdzeltenas, vēde­riņš pelēks. Spalvainās biksītes, kas sniedzas līdz ceļa skriemelim, arī pelēkas. Uz stieples sēdēdams, vanadziņš izskatās pēc melna krievu burta «CD».

Lidojumā vanadziņš šķiet paprāvs, jo spārnu vēziens tam ir vairāk nekā pēdu plats. Tā li­dojums ir straujš un kluss. Tautā šo vana- dziņu dažkārt sauc arī par ķīķi[1]. Es gan nekad netiku novērojis, ka mans vanadziņš būtu ēdis

lapsenes, kaut arī Vecajā Krimā (apriņķa pil­sēta 22 kilometrus no Feodosijas) lapseņu bija milzum daudz, tik daudz, ka dārzā pusdienas ieturēt nebija iespējams. Pagalam nekaunīgi tās apsēda gaļu, maizi, augļus, dūca un sīca, šau­dīdamās gar seju tā, ka pusdienas vai tējas dzeršana pagāja, izmisīgi pret tām aizsargājo­ties. Kad vanags slims sēdēja savā būrī, kas karājās virs apsūbējušā akmens galda vecā ķirša ēnā, kur spindza sevišķi daudz lapseņu, — būrī vienmēr bija nolikta gaļa, — lapsenes ba­riem klupa virsū gaļai, bet vanags lapsenes neaiztika. Manuprāt, viņš tās nicināja.

Brīvībā peļu klijāni pārtiek no ķirzakām, vardēm, sīkajiem putniem un pelēm.

3

1929. gada jūnija nogalē gar Aivazovska Galeriju gāja zēns ar lielu grozu. No groza skanēja izmisīgi kliedzieni: «Ke-ke-ke-ke!» — un iekšā kāds spārdījās. Tur atradās divas ne­dēļas vecs vanadziņš, kas bija izkritis no lig­zdas un tagad dzīvoja pie zēna, kurš viņu 6 bija pacēlis.

Ieinteresējies par žēlabainajiem kliedzie­niem, es ieraudzīju neveiklu, pūkainu radī­jumu, kas ļoti atgādināja cāli, tikai knābis vi­ņam bija tāds, ka cālis labāk lai nenāk tuvumā. Vanadziņš bija ar lielu galvu, negants un kaus- līgs. Starp citu, mans vanadziņš vienmēr iz­rādīja pārgalvīgu drosmi[2], nekad neņemdams vērā, cik spēcīgs ir pretinieks — cilvēks, suns vai kaķis. Ja, pēc viņa ieskata, ienaidnieku vajadzēja nobaidīt, vanags nikni metās virsū, izkliegdams savu kaujas saucienu: «Ke-ke-ke- ke!» — un draudīgi kulstīdams spārnus. Taču pats nez kādēļ baidījās no tītariem un reiz laidās mukt, ieraudzījis šos dumjos putnus, kas miegaini tuvojās viņu aplūkot.

Dzīvnieku pasaulē mani visvairāk valdzina putni. Tie ir brīvi kā cilvēka doma, jo lido, kurp un kad vien vēlas. Mums, cilvēkiem, šī balva nav dota. Stundām ilgi es varu vērot putnus lidojumā un, atklāti sakot, tos ap­skaužu. Tā nu es toreiz par rubli nopirku no zēna šo vanagu un ar pūlēm aizstiepu uz mā­jām, jo putns neganti kārpījās, skrāpējās un knāba. Es iekārtoju viņam mājokli tukšā augļu kastē, vaļējo pusi aizsitu ar stiepļu režģi un kastē ievietoju akmeni — klints vietā. Vēl es tur noliku skārda trauciņu ar ūdeni un sadrupināju maizi. Kasti izspraudīju ar lapotiem za­riem, lai vanadziņam būtu priecīgāk. Vārdu sakot, es ar sirdi un dvēseli nodevos putnam. Ne domāt nedomāju, ka varēšu vanadziņu pie­jaucēt, — gribēju tikai izaudzēt viņu un pa­laist brīvībā.

Mājinieki iedēvēja mani par «mammīti». Tiešām, vanags, mani ieraugot, tūlīt pietecēja pie režģa un gaidīja kādu gardumu. Sākumā viņš ēda visu: maizi, ābolus, sieru, arbūzu, — taču, reiz nobaudījis jēlu gaļu, pie veģetāras maltītes ķērās tikai ārkārtējā gadījumā, kad bija izbadējies.

Paēdis vanags uzposās, tīrīja spalvas un uzspurdza uz sava akmens, kur tūlīt atstāja traipu. Uz akmens viņš tupēja pārdomu stun­dās, bet, izsalkumu sajutis, lēkāja gar režģi, visu laiku mēģinādams to saliekt.

Patlaban vanadziņa gaume izveidojusies šāda: jēla gaļa, pirmajā vietā jēla gaļa! Taču, 8 dīvaini gan, viņam garšo arī makaroni. Tupot uz laktiņas ar makaronu nagos, vanadziņš iz­skatās kā vecs viduslaiku zinātnu vīrs ar referāta rulli rokā. Ja vanags jūtas paēdis un makaronu viņam vairs negribas, viņš ļauj atli­kušajam gabaliņam nokrist un pats omulīgi ievelk galvu plecos.

4

Savvaļā dzimušais vanadziņš ilgi nevarēja pierast pie cilvēka. Pirmajā nedēļā mani pirk­sti bija saknābti līdz asinīm. Kad vajadzēja vanagu izvilkt no kastes, lai varētu nomazgāt kastes grīdiņu, kas bija apķēzīta ar sīvi dva- kojošiem baltiem putna plāceņiem (putns sā­kumā ēda ļoti daudz), — viņš pretojās visiem spēkiem. Vienmēr man pie rokas atradās joda tinktūra, ar ko apziest ievainotos pirkstus. No būra izvilkts, vanags tupēja uz rokas itin rāmi, taču, ja vien manīja kaut mazāko mēģinājumu viņam pieskarties, centās iecirst ar knābi, cik vien sāpīgi var; vēl ļaunāk bija tad, ja viņš sākumā zibenīgi ātri sagrāba pirkstu un tad ar knābi to plēsa.

— Sātans! Asinskārīgais velns! — rājās mana sievasmāte O.A., saraudamās pie katras

mežonīgā vanaga sakustēšanās. Reiz es pa­ņēmu rokās kaķēnu (mīlīgu, pelēku kaķīti!) un tuvināju to vanagam. Vanags atkāpās, izslē­jās un ar savu kaujas saucienu «ke-ke-ke-ke!» metās nabadziņam virsū, tik stipri ieplēsdams tam ausi, ka tas, izrāvies man no rokām, pa­spruka zem dīvāna.

Kamēr norisa vanaga mītnes uzkopšana, viņš, pārčāpojis pāri istabai, ielīda kaktā starp grāmatu kaudzi un krāsni, uzlēca uz grāmatām un atstāja tur uzskatāmu liecību par savu gre­mošanas jaudu.

Pavadījis pie manis astoņas dienas, vana­dziņš jau pamazām aprada ar apstākļiem, vairs tik ļoti nevairījās no cilvēka, paaugās; astes un spārnu jaunās spalvas manāmi izlīdzinājās. Tomēr vēl arvien viņš knāba: sniedzot gaļu pie režģa, es bieži vien saņēmu cirtienu pa pirkstu. Vanags izrāva gaļu man no rokām un šmakstinādams — «cvik-cvik!» — aprija to.

Mēs ar sievu aizbraucām uz Veco Krimu, un no turienes es atgriezos pēc divām nedē­ļām.

Kastē uz akmens tupēja krāšņs pieaudzis putns. Viņš nepazina mani uzreiz; šaubīdamies 10 ilgi mani pētīja; beidzot pazinis bez bailēm

notupās man uz rokas, tiklīdz es atvēru stiepļu durvis.

Un, tikko gribēju viņu paglaudīt, ieknāba.

5

Ar šausmām es klausījos sievasmātes stāstā: izrādījās, ka vanadziņš viņu bija tā iebaidī­jis ar knābieniem pirkstā, gaļu saņemot, ka viņa tam barību pasniegusi uz misiņa virtu­ves naža gala, Un vanadziņš, tupēdams uz akmens, cēli pieņēmis šo velti. Turklāt, kad es vinu izlaidu no kastes, viņš bez kautrēšanās klaiņoja pa visām istabām, rokās nedodamies, un atstāja uz mēbelēm savas klātbūt­nes pēdas. Es mēģināju vanadziņu noķert; viņš palidoja tālāk, patecēja gabaliņu pa grīdu, ilgi kāpās atmuguriski un tikai pēc ilgas la­bināšanas uzlaidās man uz rokas. Tad es iesprostoju viņu būrī, diezgan saklausījies lamu vārdus putnu valodā un saņēmis vairā­kus spēcīgus cirtienus ar knābi.

Tā kā mana sieva Ņina Nikolajevna bija ar mieru, ka es palaižu vanadziņu brīvībā viņas prombūtnes laikā, es tās pašas dienas vakarā saviļņots uzsēdināju vanagu uz rokas, labi pa­baroju un iznesu sētā.

— Gulīt, — es teicu, — tā ir brīvība, saproti? Brīvība! Tā ir tava dzīve!

Atzīstos, es nomutēju viņu uz muguriņas, bet tik ātri, ka viņš nepaguva man ieknābt.

Putna gudrajās, melnajās acīs atplaiksnījās satraukums, bailes no nezināmā un instinkta aicinājums. Viņš viss trīcēja, pārmaiņus skatījās gan uz kokiem, gan debesīs, gan uz jumtu, bet no manas rokas augšā necēlās. Es pabikstīju viņu pie astes. Vanags uzlaidās uz etiķkoka zara un pēkšņi kā bērns metās man pie krūtīm.

Man acīs sariesās asaras, es aiznesu vana­dziņu uz istabu un labu brīdi nēsāju uz ro­kas, nezinādams, ko ar viņu iesākt. Logi bija atvērti. Es aiznesu vanagu pie loga un palaidu. Viņš tūlīt nometās uz palodzes, no palodzes nolaidās ārā uz ielas, apskatījās apkārt, pa­griezās — un apņēmīgi ielidoja istabā, uztup- damies man uz galvas.

Šādos apstākļos tikai cietsirdis būtu varējis putnu rupji aizdzīt. Bagātīgi sabarots ar gaļu un apveltīts mīļiem vārdiem, vanadziņš pār­nakšņoja savā kastē; otrā rītā es viņu iesē- 12 dināju būrītī, kur kādreiz bija mituši tagad

vaļā palaisti ķivuļi, un automašīnā aizvedu uz Veco Krimu. Būrītis bija pārsegts ar lakatu. Braucot mašīna stipri kratījās, taču vanadziņš, pie stieplēm piespiedies, tupēja rāmi. No augšas pa lakata spraugām ielūkodamies, es sastapu putna izbrīnīto skatienu. Neviena kliedziena. Pēc brauciena nedaudz apdullušais vanadziņš tika aiznests pie Ņinas Nikolajevnas, kas viņu nepacietīgi gaidīja (pa telefonu biju pateicis, ka mēs braucam). Mēs tūdaļ izlaidām putnu laukā, un šoreiz veicās labāk: tikko at­vēru durtiņas, vanadzinš izlēca uz būrīša sliekšņa, mirkli pakavējās un tad slaidi pārli­doja uz riekstkoka zaru. Viņš izjuta šā mirkļa burvību, un to sapratām pat mēs, cilvēki: dārzs, kalnu gaiss, kalni tālumā, debess un savu spārnu vingruma apziņa. Palūkojies ap­kārt, vanags savēcināja spārnus un apmeta trīs lokus virs dārza.

— Izlūko, cenšas atcerēties vietu, — teica mūsu mājas saimnieks — dārznieks Šemplin- skis (visi bija sanākuši vērot mana vanaga pirmo gaitu lielajā dzīvē).

Labu laiku vanadziņš nebija redzams — viņu aizslēpa papeļu galotnes. Kad viņš atkal parādījās, apkārtnes apskate, jādomā, bija pabeigta, jo nu viņš strauji cēlās gaisā, kļū­dams arvien mazāks, attālinājās, līdz bija vairs redzams tikai kā sīks punktiņš debesīs. Galvu atmetis, es ar skaudību noraudzījos, kā viņš riņķo augstu gaisā, turpat, kur citi sīkie pun­ktiņi. Piepeši ieraudzīju, ka mans vanadziņš gandrīz stāvus krīt lejā, iekrīt kaut kur starp pilsētu un Argamiša kalnu un pazūd. Vai nu viņš tūlīt bija uzsācis medības, vai arī bija apreibis retinātajā gaisā — nezinu; viņš man nekad to nav teicis.

— Projām ir mūsu vanadziņš, — Ņina Ni- kolajevna aizkustināta sacīja. — Re nu . . . Lai dzīvo brīvībā.

Mēs visi — Semplinskis, viņa sieva, es un Ņina Nikolajevna — ilgi pārspriedām, vai va­nadziņš atgriezīsies vai ne. Es klusībā cerēju, pat biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies, pā­rējie to apšaubīja: «Brīvs putns!» Un, tā kā visu dienu vanadziņš nerādījās, arī es pēdīgi noticēju, ka viņš no mums šķīries.

Saule jau bija norietējusi, kad mēs ar Ņinu Nikolajevnu atgriezāmies no kārtējās pastaigas.

— Jums ir viesis! — līksmi smaidīdama, teica Šemplinska, tikko mēs ienācām pa dārza vārtiņiem.

Mums par lielu prieku un izbrīnu, bija no­ticis tā: saulei rietot, vanags atlidojis, pasē­dējis uz jumta un nolaidies kokā loga priekšā. Saimniece viņu paņēmusi rokā un aiznesusi uz būrīti, un viņš labprāt ielēcis iekšā.

Mēs nevarējām vien nobrīnīties. Pabarojām vanagu ar vārītu gaļu; es pakarināju būrīti pie auklas, kas bija izvilkta starp lapeni un koku, lai putnam nepiekļūtu kaķis (kaķi prot sa­lauzt būrīšus), un otrā rītā vanags atkal aiz­lidoja un vakarā atgriezās kā savās mājās. Te nu es izdarīju kļūdu, mēģinādams viņu noķert, lai pa nakti ievietotu būrītī; vanadziņš ļāvās noķerties, bet vēlāk, lai cik tuvu man notupās, vairs nedevās rokā.

Ar trešo brīves dienu vanags noteica sev tādu režīmu: no rīta tupēja uz mājas dūmeņa un, spārnus plivinādams, brēkdams prasīja ba­rību. Sākumā es viņam metu uz jumta gaļu, plūmes un vistas kaulus; vanadziņš tad nolai­dās, paķēra vienu gabalu, apmeta loku pa dārzu un nolaidās aiz dūmeņa ēst, tā ka redzama bija tikai aste, kas cilājās te augšup, te lejup. Pēc tam vanadziņš aizlidoja kalnos; dažreiz viņš daļu rīta cēliena pavadīja, tupēdams uz kaimiņu ēkas — slimnīcas balkona margām. Viņš pārnakšņoja kaut kur netālu kokā, bet, kur tieši, to neizdevās noskaidrot. Es mēģināju viņu iemācīt, lai ņem gaļu no rokas; patielējies, cik nu ēstgriba ļāva, vana­dziņš šāvās lejā, izķēra gaļu no augšup pa­celtās rokas, apmeta loku virs dārza un nome­tās atkal uz dūmeņa. Reiz vanags uzlaidās man uz galvas, tiesa, tūlīt gan arī nolaidās nost, un Ņina Nikolajevna teica, ka es sa­jūsmā esot nomurminājis: «Ak, tu manu dār- . gumiņ!»

Reiz gadījās tā: mēs gājām pastaigāties kalnos. Mums virs galvas krietni augstu mūsu gājiena virzienā lēni aizlidoja vanags.

— Tas ir mūsējais, — Ņina Nikolajevna teica. — Viņš mūs pavada.

Es neticēju, taču atceļā, pēc stundas vai divām, kad mēs tuvojāmies mājām (mūsu māja atradās dārza vidū), es atkal ieraudzīju vanagu un tūlīt to pazinu, jo putns lidoja zemu. Pa­zinu, pareizāk sakot, uzminēju, ka tas ir viņš, jo visi šie putni ir cits citam līdzīgi. Mūs ieraugot, vanags nozuda aiz dārza papelēm — droši vien nolaidās uz jumta (tā es nodomāju). Pēc brīža mēs iegājām dārzā. Kā tad: vanags tupēja uz sava dūmeņa, plivināja spārnus un brēca: «Pī-pī-pī!…» — tas ir: «Gribu ēst!» Saimnieks teica, ka viņš esot atlidojis pirms mūsu atnākšanas.

Kad no rītiem izgāju pagalmā, vanags, mani ieraudzījis, tūlīt sāka klaigāt un plivināt spār­nus. Protams, es izpildīju viņa lūgumu.

Reizēm vanadziņš vakarā nolaidās no jumta zemē pie mājas un kā vista tekāja starp puķu dobēm, pielaizdams cilvēku tuvu klāt, taču aiz­skart sevi neļāva: atkal uzlidoja uz jumta.

Pulciņš aktieru — mūsu saimnieku paziņas zem vecā ķirša pie akmens galda dzēra tēju. Pēkšņi atlaidās vanadziņš un notupās galda vidū, saceldams apjukumu; pamanījis, ka ap­kārt sēž sveši, vanags steidzīgi uzlidoja uz dūmeņa.

Kā jau es teicu, blakus, aiz dzīvžoga, atra­dās slimnīca. Reiz kāds zemā dzērāja balsī, vārdus stiepdams, slimnīcas apakšstāva logā sūrojās:

— Te sauc Bianku1 , te pakliedz kādu Guli, te meklē nez kādu ērgli! Neko nesaprotu!…

Kaimiņu augļu dārzā sargs katru dienu šau­dīja strazdus, kas bojāja bumbierus, un, kad

18 1 Meitene, saimnieka meita. (A.G.)

mans vanadziņš ilgi nerādījās, es, dzirdot biežos šāvienus, ļoti baiļojos. Viņš viegli va­rēja kļūt par mērķi medniekam, ja nosēstos kokā tajā dārzā. Tomēr, tikko saule laidās uz rietu, vanadziņš nedzirdami, nemanāmi parā­dījās uz sava dūmeņa un, pabāzis galvu zem spārna, tīrīja spalviņas.

Tā pagāja trīs nedēļas. Trešās nedēļas no­galē divi vanagi, viens otru dzenādami, pār­lidoja pāri jumtam; viens (mans vanadziņš) nometās uz dūmeņa, otrs, mīlīgi klaigādams, aizlaidās. Tas bija mana vanadziņa draugs… vai draudzenīte.

6

Vecajam Šemplinskim bija divi kaķi: vecais runcis Aiša, laisks, miermīlīgs dzīvnieks, un jaunā, veiklā Belka, balta kaķene ar zaļi spī­guļojošām acīm. Belka bieži lūkojās uz vana- dziņu, kad tas tekalēja mājas priekšā vai tu­pēja zemā pazarē, bet mēs dzinām kaķeni prom, jo viņa vēroja putnu pārāk cieši.

Virtuve atradās nostāk no mājas. Virtuves jumts bija daudz zemāks par dzīvojamās mā- jt>s jumtu — tas bija lēzens, mazliet nolaidens,

Torīt vanadziņš tupēja uz dzīvojamās mājas notekcaurules piltuves. Es uzmetu viņam uz virtuves jumta vistas kauliņu un iegāju savā istabā.

Pēkšņi man ne no šā, ne no tā iešāvās prātā doma, ka Belka var nogrābt vanadziņu. Tūlīt arī atskanēja izmisīgs brēciens — va­naga ieraudāšanās, un es izšāvos dārzā. Bija pagājis tikai mirklis, bet nelaime jau bija no­tikusi: Šemplinskis stāvēja virtuves priekšā ar mirstošu putnu rokā. Vanags vārgi raustījās, acis viņam bija stingas, viens spārns nokarājās saņurcīts, no kakla sūcās asinis.

Bija noticis tā: izdzirdis vanaga brēcienu un kņadu kokā, Šemplinskis bija izskrējis no virtuves un ar akmeni notriecis lejā Belku, kas vanagu bija sakampusi aiz kakla, tā ka spārni nevarīgi spurojušies tai no mutes. Ka- ķc;ne izbīlī palaidusi putnu vaļā, un tas no­kritis zālē.

Es, gandrīz raudādams, paņēmu vanadziņu rokās; Ņina Nikolajevna raudāja. Vanags gulēja man uz delnas, galvu atmetis, acis viņam kā pirms nāves bija aizvilkušās ar plēvīti. Viņš lija silts, sirds pukstēja vāji. Es tūlīt pabāzu viņu zem ūdens krāna. Pagāja piecas minūtes; pēdīgi, aizrijies ar knābī iekļuvušo ūdeni, vanags pakustināja veselo spārnu. Viņš grīļo­damies aptupās; viņa acis gan vērās vaļā, gan krita ciet.

Lai viņš atgūtos, es ievietoju viņu būrītī, iepriekš izklājis to ar zāli. Vanags nometās knūpus uz krūtīm, jau atkal stiepdamies taisni, kā uz miršanu, bet tad pēkšņi — jādomā, ar briesmīgām pūlēm — sasparojās un sāka ne­prātīgi pērties pa būrīti, lekarsumā viņš pa­reizi izplāja abus spārnus, un es sapratu, ka ievainotajam spārnam kauli nav skarti. Tas mani uzmundrināja; baidīdamies, ka vanadziņš sevi sakropļos, dauzoties pret šaurā krātiņa sienām, es izņēmu vinu laukā un ienesu istabā.

Lai spēcinātu vārgdieni, mēs sākām viņu ar varu ēdināt: Ņina Nikolajevna vēra vaļā knābi, un es liku tajā mazus gaļas kumosiņus, ko vanags neapzināti rija. Asins lāsīte uz kakla bija radusies no neliela ievainojuma, un vana­dziņš ilgu laiku nevarēja grozīt galvu. Pie­spiedu barošana turpinājās kādas piecas die­nas, pēc tam vanags pats sāka ēst kapātu

gaļu, bet, tā kā viņa labā kājiņa bija savai­nota, gaļu viņš knābāja no rokas.[3]

Kreisais spārns šļaugans vilkās pa zemi, la­bais turējās, pareizi pievilkts, tomēr laikam sāpēja — vanags to nevēcināja. Mēs uzsēdi­nājām vanagu uz neliela akmens, kas bija no­stiprināts čemodāna vidū; tur viņš tupēja uz vienas kājas. Tīrīgais putns bija spiests noķē­zīt slimo spārnu, kura lidspalvas kuļājās viņam zem astes, jo spārnu pakustināt viņš nespēja. Dažreiz es paņēmu vanadziņu un noliku sev starp ceļiem, un tur, bedrītē, viņš aizmiga, galvu izstiepis; reizēm es pataisīju viņam guļ­vietu no vates vai segas. Tā kā naktī vana- dziņš nemierīgi klaiņoja pa istabu, es pasāku likt viņu būrītī, ko izklāju ar mīkstu zāli un pakarināju auklā. Tur viņš tupēja ļoti mierīgi, dažbrīd noguldamies uz krūtīm. Vēlāk es viņu atstāju būrītī pavisam; tur viņam bija mierī­gāk. Tikai reizi pa reizei es putnu izņēmu ārā, lai kaut nedaudz ar siltā ūdenī samērcētu va­tes gabaliņu aptīrītu notašķīto spārnu un asti, — tā bija nepatīkama un sāpīga, tomēr nepieciešama procedūra.

Desmit dienas pēc notikušās nelaimes mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu un nosēdinā­jām brauciena grūtību izmocīto vanadziņu uz palodzes, uz akmens starp ģerānijām un Spāni­jas niedrēm; viņš bija nikns un knāba kā ne­labais.

7

Vanags atspirga tik lēni kā cilvēks, ko sa­kropļojis tīģeris. Putnam bija nepieciešama pastāvīga kopšana, sevišķas raizes sagādāja ievainotais spārns: lai kodīgie izkārnījumi ne­saēstu lidspalvas, es ar mitru vates gabaliņu katru dienu spārnu tīrīju un pēc tam noslau- cīju to sausu. Vanags mēģināja man ieknābt rokā; tad es ņēmu viņu uz ceļiem, ar galvu pret sevi, ar roku piesegdams viņa ķermenīti līdz ar veselo spārnu (tas, cik noprotams, bija tikai sasists, jo pēc pāris nedēļām vanags to brīvi plivināja un pats tīrīja). Vanadziņš brēca, kad es netīšām sagādāju viņam sāpes, taču pa­rasti tikai iebāza galvu mana krekla krokās un klusi plucināja drēbi; dažreiz viņš izslīdēja man no rokām un, veselo spārnu kulstīdams, uzrāpās man plecā.

Kakls viņam sadzija; vēl ne visai brīvi, to­mēr diezgan mundri vanadziņš sāka grozīt galvu, tīrīdams tās vietas, kur varēja aizsniegt ar knābi. Sadzija arī kājiņa; vanadziņš ar to jau varēja satvert gaļu un skraidīja pa istabu neklibodams. Nesadziedēts palika vēl kreisais spārns. Cik dziļi iekosts, es nesadūšojos pa­pētīt. Par to, ka saites un locītavas ir vese­las, es pārliecinājos ne vienu reizi vien, turot spārnu aiz lidspalvām, — spārns sakļāvās pa­reizi, tomēr cilāt to vanadziņš nespēja; tikai ļoti pakāpeniski, pēc mēneša viņš iemanījās spārnu vārgi pievilkt, tūlīt arī to atlaizdams. Ņina Nikolajevna ieteica man ļaut, lai vanags pats tiek galā ar slimību; pēc viņas domām, mani izmēģinājumi ar spārnu putnu ļoti nomo­kot.

Tā pagāja augusts. Ap 15. septembri vana­dziņš jau bija tiktāl atlabis, ka no apakšas, no muguras puses tīrīja abus spārnus; slimais spārns bija pareizi pievilkts, visas spalvas no­tīrītas bez manas palīdzības. Es bieži nesu vanadziņu ārā, tukšā klajumā; neveikli cilā-

dams spārnus, vanags uzrausās uz akmeņu krāvuma žogmalē vai tekalēja pa kārti, kas bija iekārta starp diviem kokiem, vai arī uz­metās man uz rokas, uz pleca; tagad viņš gandrīz nemaz vairs neknāba, vienīgi, ja viņu kaitināja, pabužinot zīžainās bikšeles, — tās tiešām bija ļoti patīkami pataustīt. Redzot šos vanadziņa panākumus, es mācīju viņu lidot, cerēdams, ka spārns ir sadzijis, tikai no ilgas bezdarbības kļuvis nespēcīgs. Pamazām, taču katru dienu es liku vanadziņam pārlidot no rokas uz ķeblīti, krēslu, gultu, izmantojot putna cenšanos vienmēr uzlaisties kaut kur augstāk. Arī pastiprinātā barošana nāca par labu, un septembra beigās vanadziņš jau pats varēja aizlidot trīs metrus — no palodzes uz rakstāmgaldu. Pēc šādiem vingrinājumiem viņa spārns nedaudz nokārās.

Laikam gan vanags tā pilnīgi pierada un pieķērās mums tieši pēc nelaimes gadījuma, kad redzēja, ka cilvēka rokas, no kurām viņš agrāk bija baidījies, baro viņu, apkopj un palīdz pārvietoties. Tagad viņam varēja at­ņemt gaļu, nebaidoties, ka viņš ieknābs.

Tā turpinājās apmēram līdz oktobra otrai 3 pusei. Es aizbraucu uz Maskavu, sabiju tur

deviņas dienas un atgriezies redzēju, ka va- nadziņš jau brīvi pārlido istabu; vienīgi pacel­ties uz augstāko vietu dzīvoklī — bufetes augšu viņam vēl trūka spēka. Izrādījās, ka manas prombūtnes laikā vanadziņu neviens nebija aizticis, — viņš rāmi sēdējis uz paze­mās laktiņas pie loga un pats katru dienu vingrinājies, nolaizdamies uz grīdas, uzlido­dams uz krēsla, galda, kušetes, bet naktī ie­kārtojies uz savas laktiņas. Tagad vanaga lik­tenis man vairs raizes nedarīja, un es vairs tik daudz nenonēmos ar vinu — tikai dažreiz patīkami pārsteigts jutu, ka uz pleca kāds nolaižas un bužina sev spalvas.

Novembra sākumā vanadzinš no Ņinas Nikolajevnas pleca uzlidoja uz bufetes augšas.

Es tūlīt aiznesu vinu uz tukšo laukumu aiz pagalma. Vanags sēdēja uz manas augsti pa­celtās rokas. Ar piemiegtu aci paskatījies de­besīs, viņš pacēlās spārnos, uzlidoja ne visai augstu un, nolidojis puskvartāla, nometās uz stabiņa vīna noliktavas priekšā. Kad es pie­gāju klāt, vanadziņš labprāt uzlēca man uz rokas, tad uz pleca. Kad tuvojos dzīvokļa durvīm, viņš atkal pacēlās spārnos un nolai­dās uz pretējās mājas jumta. Nekādi neizde­vās piespiest viņu laisties lejā; vanags tīrīja spalviņas, lūkojās apkārt un grozījās kā balet­dejotāja. Es iegāju istabā un vēroju viņu pa logu. Putns kļuva nemierīgs, nolaidās uz palo­dzes un uzlēca uz savas laktiņas.

Visu dienu viņš laidelējās pa istabām, no­sēzdamies gan sviesta trauciņā, gan uz lam­pas, gan uz gleznu ietvariem. No rīta es iz­laidu viņu laukā, un vanags, viegli cilādams spārnus, aizlidoja uz kalnu pusi. Es biju cieši pārliecināts, ka viņš atgriezīsies. Tiešām — tiklīdz sāka krēslot, Ņina Nikolajevna pavēs­tīja, ka vanags tupot uz veļas kārts pie lie- venēm. Es paņēmu viņu, pabaroju, uztupināju uz laktiņas. Pabeidzis kopšanos, viņš paslēpa galvu zem spārna.

Otrā dienā vanags atkal aizlidoja agri no rīta un ilgi neatgriezās. Bija jāiet gulēt. Es kļuvu nemierīgs.

Mūsu mājas logiem aizvirtņi ir iekšpusē. Apkārtne ir neapdzīvota. Pusmiegā man šķita, ka manā istabā kāds lauž rūti. Uzdedzu lampu un attaisīju aizvirtņus. Tas bija vanags — sē­dēdams uz dzegas, viņš ar spārniem dauzīja pa loga rūtīm; viņš bija iegaumējis logu, pa kuru, slims būdams, tik ilgi bija raudzījies ārā! Prieks bija liels. Mēs pabarojām klaidoni, un viņš omulīgi novietojās uz laktiņas.

Pēc tam, laižot vanagu laukā, es vakaros gaidīju viņu pārrodamies — pārliecinājos, ka viņš ielido sētā un nosēstas kādā kokā vai uz kārts. Mani ieraugot, viņš tūlīt uzlaidās man uz pleca.

Drīz logi tika aizķitēti, noslēgti; iestājās ziema. Līdz pavasarim vanadziņam vajadzēs dzīvot istabā. Tagad ir pārāk auksts, lai gai­dītu viņu atlidojam; ārā — sniegs, desmit grādu sals.

Lielākoties vanadziņš tup man uz pleca, dažreiz — uz lielā spoguļa rāmja. Interesanti, ka paša spoguļattēls viņu neuztrauc; pret at­spoguļoto vanagu viņš ir gluži vienaldzīgs. Bet kā viņš satraucās, kad ievainots tupēja būrītī un reiz sadzirdēja kliedzienu — savas draudzenes balsi, kura viņu veltīgi meklēja! Vanadziņš trīcēja pie visām miesām, ievilka galvu plecos, sastinga aiz mokām un bēdām…

Esmu pārliecināts, ka pavasarī viņi sastap­sies …

[1] tas tāpēc, ka šie putni ir ļoti līdzīgi. Ķīķis barojas ar lapseņu un kameņu kāpuriem. (Tulk.)

[2] reiz viņš mani ļoti nobiedēja: saskaities klieg­dams klupa man virsū (pa grīdu, jo lidot vēl ne­prata). Es neviļus pakāpos atpakaļ. (A.G.)

[3] Interesanti: reiz nopircis no mednieka divas no­šautas paipalas un lauka balodi, es šo gaļu piedāvāju savam vanagam, kad tas vēl bija vesels. Vanags no tādas barības atteicās. (A.G.)